Es, robots

RIŅĶA DEJA

Viss jādara ar vēsu prātu — tāds bija Gregorija Pauela iemīļotais izteiciens, tādēļ, redzot Maiku Donovanu gluži nosvīdušu brāžamies pa kāpnēm lejā, viņš sarauca pieri.

— Kas noticis? — viņš vaicāja. — Vai kas deg?

— Kā tad, — Donovans nošņāca. — Ko tu visu dienu varēji sadarīt tur lejā? — Viņš dziļi ievilka elpu un izgrūda: — Spīdijs nav atgriezies!

Pauela acis acumirklī plaši iepletās, un viņš brīdi apstājās, bet tad atguvās un tur­pināja kāpt tālāk augšā. Klusēdams viņš uz­gāja līdz kāpņu laukumiņam un tad jautāja:

— Vai tu aizsūtīji vinu pēc selēna?

— Jā.

— Cik ilgi viņš ir projām?

— Nu jau ir piecas stundas.

Atkal klusums. Tā bija velnišķīga situā­cija. Viņi atradās uz Merkurija tikai div­padsmit stundu — un jau tādā ķezā.

Merkuriju gan vienmēr ir uzskatījuši par

Saules sistēmas nelaimīgāko planētu, bet nupat bija par traku.

Pauels sacīja:

— Sāc no gala un stāsti, kā tas viss no­tika.

Viņi iegaja radiokabīne — tas iekārtā, ku­rai pēdējos desmit gados, kas pagājuši kopš pirmās ekspedīcijas, neviens nebija pieskā­ries, šķita jau mazliet novecojusi. Tehnikā šie desmit gadi ir bijuši visai nozīmīgi. Tas re­dzams, kaut vai salīdzinot Spīdiju ar tā tipa robotiem, ko ražoja 2005. gadā. Īpaši pēdējā laikā robotikā bija sperti milzu soļi uz priekšu. Pauels uzmanīgi piedūra pirkstu pie vēl spožās metāla virsmas. Sī telpa, tāpat kā visa stacija, nomāca ar savu pamestību.

Laikam arī Donovans to juta. Viņš iesāka stāstīt:

— Es mēģināju ar radio palīdzību noteikt Spīdija atrašanās vietu, bet nekas neiznāca. Ar radio neko nevar iesākt Merkurija saules pusē — tā viļņi nesniedzas tālāk par divām jūdzēm. Tas arī bija viens no Pirmās ekspe­dīcijas neveiksmes cēloņiem. Bet, lai uzstā­dītu ultraīsviļņu iekārtu, mums ir vajadzīgas vairākas nedēļas …

— Par to runāsim vēlāk. Ko tev izdevās noskaidrot?

— Uz īsajiem viļņiem es uztvēru nemodulētu signālu. Tas man atklāja vienīgi Spīdija atrašanās vietu. Sekoju viņam šādi divas stundas un rezultātus atzīmēju kartē.

Viņš izvilka no bikšu kabatas nodzeltējušu četrstūrainu pergamenta gabalu, kas šeit bija palicis kopš neveiksmīgās Pirmās ekspedīcijas laikiem, nikni uzmeta uz galda un ar plaukstu izlīdzināja to. Pauels, rokas uz krūtīm sakrustojis, to labu laiku pētīja.

Donovans nervozi pabakstīja papīru ar zī­muli:

— Ar sarkano krustiņu apzīmēts selēna ezers. Tu pats to iezīmēji.

— Kurš tas ir? Makdugals noteica trīs ezeru atrašanās vietu, pirms viņš aizlidoja no šejienes.

— Es, protams, aizsūtīju Spīdiju uz tu­vāko. Septiņpadsmit jūdzes no šejienes. Bet kāda gan tam nozīme? — Viņa balsī skanēja satraukums. — Šī te punktētā līnija rāda, kur Spīdijs pašlaik atrodas.

Pirmo reizi Pauela šķietamais miers tika iedragāts, un viņa rokas drudžaini tvēra karti.

— Vai tik tu nedzen jokus? Tas taču ne­var būt!

— Tā tas ir, — Donovans norūca.

Sīkie punktiņi, kas apzīmēja robota gaitu, veidoja ciešu apli ap sarkano krustiņu — selena ezeru. Pauela pirksti virpināja brūnās ūsas — tas nepārprotami liecināja, ka viņš ir uztraucies.

Donovans piebilda:

— Divās stundās, kamēr es sekoju Spīdija gaitām, viņš četrreiz apriņķoja apkārt šim noladētajam ezeram. Vai tu saproti, kādā stāvoklī mēs esam nokļuvuši?

Pauels uzmeta viņam īsu mirkli un neteica ne vārda. Jā gan, viņš tīri labi apzinājās, kādā stāvoklī viņi tagad atradās. Viss bija skaidrs kā siloģismu rinda. Fotoelementu ba­terijas, kas vienīgās pasargāja viņus no Merkurija mežonīgās saules, bija iznīcinā­tas. Viņus varēja glābt tikai selēns. Selefiu varēja dabūt tikai Spīdijs. Ja Spīdijs neat­griezīsies, nebūs selēna. Ja nebūs selēna — nebūs fotoelementu. Ja nebūs fotoele­mentu … Mjā, lēna izcepšana nav nekāds patīkamais veids kā nokļūt viņpasaulē.

Donovans nikni sabužināja savas rudās matu pinkas un sarūgtināts noteica:

— Mēs kļūsim par apsmieklu visai Saules sistēmai, Greg. Kā gan mēs tik ātri iekļuvām tādā ķezā? Pauela un Donovana slavenā bri­gāde tiek sūtīta uz Merkuriju noskaidrot, vai ir vērts ar modernās tehnikas un robotu palī­dzību no jauna atvērt raktuves saules pusē, bet pašā pirmajā dienā mēs salaižam visu dēlī. Pie tam — visparastākās lietas. Nezinu, kā mēs to visu pārdzīvosim.

— Mums tas varbūt nebūs jādara, — Pau­els mierīgi atbildēja. — Ja steidzīgi kaut ko nepasāksim, tad neatliks laika pārdzīvoju­miem, bet varēsim tikai atvadīties no dzī­ves.

— Nerunā muļķības! Varbūt, ka tev tas liekas smieklīgi, bet man gan ne. Tas bija nepiedodami sūtīt mūs šurp ar vienu pašu robotu. Un tad vēl tava žilbinošā ideja, ka mēs paši saviem spēkiem varēsim tikt galā ar fotoelementiem.

— Tā nu nav taisnība. Tu labi zini, ka mēs abi bijām tā izlēmuši. Mums ir vajadzīgs ti­kai kilograms selēna, Stilheda dielektriskā iekārta un kādas trīs stundas laika — un sau­les pusē ir papilnam tīra selēna ezeru. Makdugala spektroreflektors piecu minūšu laikā ir fiksējis veselus trīs ezerus. Pie velna! Mēs taču nevaram gaidīt nākošo opozīciju?

— Ko tad mēs darīsim? Pauel, tu, droši .vien, esi kaut ko izdomājis. Es zinu, citādi tu nebūtu tik mierīgs. Neesi jau daudz varo­nīgāks par mani. Nu, klāj vaļā!

— Mēs paši nevaram iet pakaļ Spīdijam — vismaz saules pusē ne. Pat jaunie skafandri nevar izturēt vairāk kā divdesmit minūtes šai saulē. Bet tu jau laikam zini veco parunu: «Ja ir jānotver robots, sūti tam pakaļ ro­botu.» Redzi, Maik, iespējams, ka stāvoklis nav tik bezcerīgs. Mums te lejā ir seši roboti, kurus varētu izmantot, ja vien tie darbojas. Ja tie darbojas.

Donovana acīs piepeši iemirdzējās cerība.

— Seši roboti, kas palikuši no Pirmās ekspedīcijas? Vai tu to droši zini? Varbūt, ka tie ir tikai pusautomāti? Desmit gadi ir liels laiks robotu tehnikā.

— Nē, tie ir roboti. Es noņēmos ar .viņiem visu dienu, tāpēc zinu. Viņiem ir pozitronu smadzenes, protams, visprimitīvākās. — Viņš iebāza karti kabatā. — Nokāpsim lejā.

Roboti atradās stacijas viszemākajā stāvā, un ap tiem stāvgrūdām bija sakrautas appelējušas kastes ar nezināmu saturu. Viņi bija ļoti lieli, pat milzīgi, un, kaut arī sēdēja uz grīdas, kājas uz priekšu izstiepuši, viņu gal­vas slējās gaisā savas septiņas pēdas.

Donovans iesvilpās.

— Tie tik ir apjomi! Krūšu apkārtmērs ne­būs mazāks par desmit pēdām.

— Tas tāpēc, ka tajos iemontēts vecais Mtfkgafija mehānisms. Es papētīju viņu iekšas — visbaismīgākā ierīce, kādu tu jeb­kad esi redzējis.

— Vai tu jau viņu darbību esi pārbaudījis?

— Nē. Tas nebija vajadzīgs. Domāju, ka viss ir kārtībā. Pat diafragmai nav nekādas vainas. Iespējams, ka viņi runā.

Viņš noskrūvēja krūšu vairogu vistuvāk stāvošajam robotam un ievietoja tajā divcollīgu bumbiņu, kas slēpa sevī atomenerģijas dzirkstelīti — robota dzīvību. Bija pagrūti to iestiprināt, tomēr Pauelam tas beidzot izde­vās, un viņš sāka cītīgi skrūvēt klāt vairogu. Pirms desmit gadiem vēl nebija ne miņas no radiokontroles, ar ko apgādāja vēlākos ro­botu modeļus. Tad viņš ķērās klāt pārējiem pieciem robotiem.

Donovans bažīgi ieteicās:

— Viņi nekustas.

— Nav dota pavēle, — Pauels strupi at­bildēja. Viņš atgriezās pie pirmā robota un uzsita tam pa krūtīm. — Hei! Vai tu dzirdi mani?

Milža galva lēni noliecās un acis pievērsās Pauelam. Tad atskanēja griezīga, ķērkstoša balss, kas atgādināja vecu fonogrāfu:

— Jā, saimniek.

Pauels, drūmi iesmējies, sacīja Donovanam:

— Vai saprati? Tolaik tikai sāka ražot pir­mos runājošos robotus un tā vien likās, ka uz Zemes aizliegs izmantot robotu darbu. Konstruktori cīnījās pret to tādējādi, ka iemontēja šais nolādētajās mašīnās uzticīgu vergu instinktus.

— Bet tas neko nelīdzēja, — Donovans no­rūca.

— Protams, ka ne. Tomēr viņi centās. — Viņš atkal pievērsās robotam. — Piecelies!

Robots lēni uzslējās kājās, un Donovans, kaklu izstiepis un lūpas urskulī savilcis, klusi iesvilpās.

Pauels jautāja robotam:

— Vai tu vari iziet virspusē — saulē?

Sekoja pārdomu brīdis — robota smadze­nes darbojās lēni. Tad atskanēja atbilde:

— Jā, saimniek.

— Labi. Vai tu zini, kas ir jūdze?

Atkal pārdomu brīdis un vēl viena gausa atbilde:

— Jā, saimniek.

_— Tad mēs tevi izvedīsim virspusē un pa­radīsim virzienu. Tu noiesi kādas septiņ­padsmit jūdzes un kaut kur tajā apvidū sa­stapsi citu robotu, mazāku par tevi. Vai sa­prati?

— Jā, saimniek.

— Tu uzmeklēsi šo robotu un liksi viņam atgriezties. Ja viņš liegsies to darīt, tu atve­dīsi viņu ar varu.

Donovans paraustīja Pauelu aiz piedur­knes.

— Kāpēc tu viņu nesūti tieši pēc selena?

— Tāpēc, ka mums jādabū rokā Spīdijs, tu nesapraša. Gribu zināt, kas ar to noti­cis. — Tad viņš, pagriezies pret robotu, teica: — Labi, seko man.

Robots nepakustējās, bet viņa balss nodārdināja:

— Atvainojiet, saimniek, bet to es nevaru. Jums vispirms jāsēžas man mugurā.

Viņa neveiklās rokas spēji sasitās kopā un strupie pirksti cieši saāķējās, tā ka izveido­jās kaut kas līdzīgs kāpslim.

Pauels brīdi raudzījās viņā, tad sāka kni­bināt ūsas.

Donovans iepleta acis.

— Mums vajadzēs jāt uz viņiem? Kā zir­gos?

— Acīmredzot. Tikai nezinu, kādēļ. Man nav skaidrs … Nē, tomēr ir skaidrs. Es jau tev stāstīju: tajos laikos plaši reklamēja, ka roboti neapdraud cilvēka drošību. Laikam ra­žotāji ir centušies garantēt robotu nekaitī­gumu, neļaujot tiem spert ne soli bez sava «ziloņu dzinēja» uz muguras. Ko nu lai da­rām?

— Es tieci par to domāju, — Donovans nomurmināja. — Mēs nevaram iziet virs­pusē — ne ar, ne bez robota. Ak dievs … — viņš uztraukumā divas reizes nokniukšķināja pirkstu kauliņus. — Dod šurp to karti. Ne jau velti pētīju to veselas divas stundas. Šīs taču ir raktuves. Kādēļ gan nevaram izman­tot tuneļus?

Raktuves uz kartes bija atzīmētas ar melnu aplīti, un gaišās punktētās tuneļu līnijas vi­jās ap to, izveidodamas kaut ko līdzīgu zir­nekļa tīklam.

Donovans pētīja apzīmējumus kartes apakšmalā.

— Skaties, — viņš teica, — mazie melnie punktiņi rāda, kur ir izejas uz virspusi, un viena atrodas apmēram trīs jūdžu attālumā no selēna ezera. Te ir numurs 13a —■ viņi gan būtu varējuši rakstīt mazliet lielākus ci­parus. Ja roboti zina šo ceļu …

Pauels uzdeva šo jautājumu robotam un saņēma gausu atbildi:

— Jā, saimniek.

— Ņem savu skafandru, — Pauels apmie­rināts teica.

Viņi abi pirmo reizi uzvilka savus jaunos skafandrus — vēl vakar, ierodoties uz Merkurija, viņi nemaz nebija gatavojušies tos lietot — un mēģināja kustināt rokas un kā­jas neērtajā ietērpā.

Šie skafandri bija krietni apjomīgāki un daudzkārt neizskatīgāki par parastajiem kosmonautu ietērpiem, bet toties nesalīdzi­nāmi vieglāki, jo tajos nebija metāla daļu. Izgatavoti no karstumizturīgas plastmasas ar ķīmiski apstrādāta korķa slāņiem un ap­gādāti ar ierīcēm, kas uztur gaisu pilnīgi sausu, skafandri varēja savas divdesmit mi­nūtes spītēt Merkurija saules nāvējošai ver­smei. Un vēl minūtes piecas vai desmit ta valkātāja dzīvība bija kaut cik drošībā.

Robots joprojām vēl turēja rokas kopa, vei­dodams kāpsli, un neizrādīja ne mazāko iz­brīnu par Pauela ērmoto izskatu.

Pauels dobjā balsī uzsauca robotam pa ra­dio:

— Vai tu vari mūs nogādāt uz 13.a izeju?

— Jā, saimniek.

«Jauki,» Pauels nodomāja, «lai viņi nav vadāmi pa radio, toties ir pielāgoti radiosig­nālu uztveršanai.»

— Kāp kādam mugurā, Maik, — viņš teica Donovanam.

Pauels iecēla kāju improvizētajā kāpslī un uzrausās augšā. Sēdeklis bija ērts: šim no­lūkam robotam bija izveidota kupraina mu­gura un uz katra pleca — pasekla bedrīte «jātnieka» kājām, bez tam robotam bija stipri garas «ausis», kuru uzdevums tagad kļuva skaidrs.

Pauels satvēra robota ausis un pagrozīja tā galvu.

Robots tūļīgi apgriezās.

— Dosimies nu ceļā, Makdaf!

Taču Pauelam nebija priecīgi ap sirdi.

Soļojot lēni, ar mehānismu precizitāti, milzu roboti devās cauri durvju ailei, kur viņu gal­vas gandrīz skāra palodu, tā ka abiem vīriem vajadzēja steigšus pieliekties. Milžu nestei­dzīgie soļi vienmuļi aizdunēja pa šauru gai­teni, līdz beidzot viņi nonāca gaisa slūžu telpā.

Garais bezgaisa tunelis, kas aizstiepās tā­lumā, atgādināja Pauelam, kādu milzīgu darbu bija paveikusi Pirmā ekspedīcija, kas ar lempīgiem robotiem un primitīviem lī­dzekļiem te bija likusi visam pamatus. Kaut arī ekspedīcija cieta neveiksmi, šī neveiksme bija vairāk vērts nekā viena otra tā saucamā veiksmīgā ekspedīcija Saules sistēmā.

Roboti vilkās uz priekšu, ne uz brīdi ne­mainīdami ātrumu un ne par sprīdi nepagari­nādami soli.

Pauels sacīja:

— Ievēro, ka tuneļi laistās vienās ugunīs un tajos ir normāla Zemes temperatūra. Iespējams, ka tas tā ir bijis visus šos desmit gadus, kamēr te nav neviena cilvēka.

— Kā tas iespējams?

— Lēta enerģija, vislētākā Saules sistēmā. Saules enerģija, kā jau tu zini, šeit, Merku1 rija saules pusē, — tas ir varens spēks! Tā­dēļ jau stacija ir uzcelta saules apspīdētā vietā, bet nevis kalna paēnā. Tā ir spēcīgs enerģijas pārveidotājs. Siltums tiek pār­vērsts elektrībā, gaismā, mehāniskajā ener­ģija un kādā vien vēlies; tā stacija vienlai­cīgi ražo enerģiju un pati sevi atdzesē.

— Paklau, — Donovans sacīja, — tas viss ir ļoti pamācoši, bet vai mēs tomēr neva­rētu runāt par kaut ko citu. So enerģijas

pārveidošanas procesu, kuru tu pieminēji, starp citu, veic galvenokārt fotoelementi. Bet par tiem man pašlaik nemaz negribētos domāt.

Pauels kaut ko noburkšķēja, un, kad Do­novans pēc īsa klusuma brīža atkal ierunā­jās, saruna ņēma gluži citu virzienu.

— Paklau, Greg. Kas galu galā ir noticis ar Spīdiju? Es netieku gudrs.

Nav viegli paraustīt plecus skafandrā, bet Pauels tomēr to mēģināja.

— Nezinu, Maik. Saproti, viņš pilnīgi at­bilst Merkurija apstākļiem. Karstums viņam nekaitē nenieka, viņš ir konstruēts nelielai gravitācijai un var pārvietoties šķēršļotā ap­vidū. Viss ir paredzēts — vismaz tam tā va­jadzētu būt.

Iestājās klusums. Šoreiz tas ieilga.

— Saimniek, — robots sacīja, — esam klāt.

— Ko? — Pauels uztrūkās kā no viegla snaudiena. — Jā, iznes mūs laukā no šejie­nes — virspusē.

Viņi atradās mazā telpā, kas bija tukša, pussagrauta un bez gaisa.

Donovans bija iededzinājis kabatas bate­riju un pētīja sienas augšdaļā izsistā cau­ruma robainās malas.

— Meteorīts? Kā tev šķiet? — viņš vai­cāja.

Pauels paraustīja plecus.

— Vilks viņu rāvis! Tas nav svarīgi. Do­damies laukā.

Stāva, melna bazalta klints šķautne aiz­sedza sauli, un viņus apņēma šīs bezgaisa

pasaules naksnīgi melnā ēna. Tā pletās vis­apkārt un tad piepeši izbeidzās, kā ar nazi nogriezta, un tālāk sākās neskaitāmo ak­meņainā virsmā izkaisīto kristālu neciešami gaišais starojums.

— Zvēru pie kosmosa! — Donovanam no pārsteiguma aizrāvās elpa. — Gluži kā sniegs.

Tas tiešām atgādināja sniegu. Pauela ska­tiens pārslīdēja Merkurija zaigojošai, gru­buļainai virsmai līdz pašam apvārsnim, un viņš samiedza acis no varenā mirdzuma. « — Tas laikam ir kāds savāds apvidus, — viņš teica. — Merkurija virsmas atstarošanas koeficients parasti ir zems, un gandrīz visu planētu klāj pelēks pumeks. Apmēram tā kā uz Mēness. Bet ir gan te skaisti, vai ne?

Laime, ka viņu sejsegi bija apgādāti ar gaismas filtriem. Lai cik skaisti te būtu, taču, skatoties saulē caur parasto stiklu, viņi jau pusminūtes laikā būtu zaudējuši redzi.

Donovans palūkojās termometrā, kas bija piestiprināts pie skafandra piedurknes.

— Apžēliņ, rāda astoņdesmit grādu!

Pauels paskatījās savējā un noteica:

— Jā-ā. Drusku tā kā būtu par daudz. At­mosfēra, saproti?

— Uz Merkurija? Vai tu esi jucis?

— Merkurijs nav gluži bez gaisa ap­valka, — Pauels izklaidīgi paskaidroja. Ne­veikliem skafandra ieskautiem pirkstiem viņš centās sejsegam pierīkot stereotālskati. — Tā virsmu klāj plāna miglas kārtiņa — visgais­tošāko elementu un savienojumu tvaiki, kuri ir pietiekami smagi, lai Merkurija gravitacijas spēks tos aizturētu. Tie ir: selēns, jods, dzīvsudrabs, gallijs, nātrijs, bismuts, gais­tošie oksīdi. Nokļūstot ēnā. tvaiki konden­sējas', izdalīdami siltumu. Tas viss atgādina milzu pārtvaicēšanas katlu. Uzspīdini kaba­tas bateriju, tad tu redzēsi, ka klints sienu klāj kāda sēra savienojuma sarma vai var­būt dzīvsudraba rasa.

— Tas nav svarīgi. Mūsu skafandri spēj izturēt daudz vairāk nekā tos nožēlojamos astoņdesmit grādus.

Pauels beidzot piestiprināja stereotālskati un tagad izskatījās pēc ragaina gliemeža.

Donovans saspringti gaidīja.

— Vai tu ko redzi?

Viņa biedrs neatbildēja tūlīt, bet, kad ieru­nājās, tā balsī jautās satraukums un bažas:

— Pie apvāršņa redzams melns plan­kums — iespējams, ka tas ir selēna ezers. Tam jābūt tur. Bet Spīdiju es neredzu.

Pauels, instinktīvi tiekdamies labāk saska­tīt apkārtni, uzrausās kājās un balansēdams nostājās robotam uz pleciem. Kājas plati ieplētis un cieši vērdamies uz priekšu, viņš sacīja:

— Man šķiet … Man šķiet … Jā, tas no­teikti ir viņš. Nāk šurp.

Donovans raudzījās uz turieni, kur Pauels rādīja ar pirkstu. Viņam nebija stereotālskata, tomēr viņš saskatīja mazu kustīgu punktiņu, kas melnoja uz zaigojošo kristālu fona.

— Es viņu redzu, — viņš iebrēcās. — Ejam uz priekšu!

Pauels nometās atkal sēdus uz robota ple­ciem un ar cimdoto roku paplikšķinaja pa sava Gargantija varenajām krūtīm.

— Aiziet!

— Hoplā! — Donovans auroja, iespiez­dams papēžus kā piešus robota sānos.

Roboti devās uz priekšu, bet viņu vienmē­rīgo soļu dipoņa bezgaisa telpā nebija dzir­dama, jo plastmasas skafandri nevadīja skaņu. Bija jūtama vienīgi ritmiska šūpoša­nās.

— Ātrāk, — Donovans kliedza. Bet ritms nemainījās.

— Par velti, — Pauels atsaucās. — Šīs dzelzs grabažas ir pielāgotas tikai vienam ātrumam. Tu taču nedomā, ka tiem ir selek­tīvie fleksori!

Viņi bija izlauzušies cauri ēnai, un sau­les gaisma izlija pār viņiem kā līdz baltkvē­lei sakaitēta metāla straume.

Donovans neviļus pielieca galvu.

— Ūū! Vai tās ir iedomas, vai arī tiešām kļūst karsti?

— Drīz būs vēl karstāk, — atskanēja drūma atbilde. — Neizlaid no acīm Spīdiju!

Robots SPD-13 bija jau tik tuvu, ka to varēja skaidri saredzēt. Viņa graciozais

pludlīnijas ķermenis, atstarodams žilbinošu gaismu, viegli un ātri virzījās uz priekšu pa grubuļaino virsmu. Viņa vārds — Spīdijs jeb «ātrais» bija atvasināts no sērijas nosau­kuma pirmajiem burtiem, bet tas viņam labi piederējās, jo SPD modeļi bija ātrāki no vi­siem, ko ražoja firma «United States Robots and Mechanical Men Corporation».

— Hei, Spīdij, — Donovans auroja un iz­misīgi māja ar roku.

— Spīdij! — Pauels sauca. — Nāc šurp!

Attālums starp abiem vīriem un nomaldī­jušos robotu īsā laikā saruka gluži mazs — te, protams, vairāk nopelnu bija Spīdijam nekā Donovana un Pauela vecmodīgajiem, piecdesmit gadus vecajiem «zirgiem», kuri lēni un smagi virzījās uz priekšu.

Viņi jau atradās pietiekami tuvu, lai ievē­rotu, ka Spīdijs savādi streipuļo, gāzelēda­mies te uz vienu, te otru pusi, un, kad Pauels atkal pavicināja ar roku un, grasīdamies vēlreiz pasaukt robotu, cik vien iespējams palielināja sava skafandrā iemontētā kom­paktā radioraidītāja skaņu pastiprinājumu, Spīdijs palūkojās augšup un ieraudzīja tos.

Viņš apstājās un brīdi palika stāvot, tikko manami līgodamies, it kā viegla vējiņa šū­pots.

Pauels iesaucās:

— Viss kārtībā, Spīdij! Nāc šurp, veco zēn.

Te Pauela radioaustiņās pirmo reizi ieska­nējās Spīdija balss.

Viņš teica:

— Braši! Iesim rotaļās. Tu ķersi mani, es ķeršu tevi; nekāda mīla mūs nespēs šķirt. Jo esmu maza gundega, jauka, maza gundega. Urā!

Apsviedies uz papēža, Spīdijs tādā ātrumā aizdrāzās atpakaļ, ka sakusušo putekļu kami zem viņa kājām pašķīda uz visām pusēm.

Pēdējie vārdi, ko viņš aizjoņojot sacīja, bija:

«Zem lielā ozola aug maza puķīte…», ku­rus pavadīja ērmoti metāliski klikšķi, kas, iespējams, bija robota žagošanās.

Donovans vārgā balsī ieteicās:

— Kur gan viņš ir dzirdējis Džilberta un Salivana dzejoļus? Klau, Greg, viņš … viņš ir piedzēries, vai kaut kas tamlīdzīgs.

— Ja tu man nebūtu to sacījis, — Pauels sarūgtināts atteica, — es laikam nekā ne­būtu ievērojis. Ejam atpakaļ pie klints, ci­tādi es izcepšu.

Pēc brīža Pauels pārtrauca sasprindzināto klusumu.

— Vispirms, — viņš sacīja, — Spīdijs nav piedzēries, — vismaz ne tā, kā cilvēks, jo viņš ir robots un roboti nepiedzeras. Bet kaut kas ar viņu nav kārtībā, un tas ir tas pats, kas cilvēkam reibums.

— Manuprāt, viņš ir piedzēries, — Dono­vans pārliecināti noteica. — Un es zinu tikai vienu: viņš domā, ka mēs ejam rotaļās ar viņu. Bet mēs to nedarām. Tas mums ir dzī­vības vai drausmīgas nāves jautājums.

— Labi. Nesteidzies. Robots ir tikai robots. Ja mums izdosies noskaidrot, kas te īsti par vainu, tad varēsim to novērst un tur­pināt ceļu.

— Ja mums izdosies… — Donovans īgni izmeta.

Pauels nepievērsa tam uzmanību.

— Spīdijs ir lieliski pielāgots normāliem Merkurija apstākļiem. Bet šis te apvidus …— un viņš apvilka ar roku gaisā plašu loku, — ir pavisam īpatns. Te meklējams atrisinā­jums. No kurienes, piemēram, uzradušies šie kristāli? Tie varēja izveidoties, kādam šķid­rumam lēni atdziestot; bet kur gan gadījies tik karsts šķidrums, ka tas varēja atdzist Merkurija saulē?

— Vulkāniskā darbība, — Donovans tūlīt ieminējās, un Pauels viss saspringa.

— Ar bērna muti runā patiesība … — viņš izdvesa un kādas piecas minūtes klusēja.

Tad viņš jautāja:

— Paklau, Maik, ko tu sacīji Spīdijam, kad sūtīji viņu pēc selēna?

Donovans bija pārsteigts.

— Pie joda, nezinu. Es vienkārši pateicu, lai viņš atnes selēnu.

— Jā, tas ir skaidrs. Bet kā tu to pateici? Mēģini atcerēties vārdu pa vārdam.

— Es sacīju …. ahā … es teicu: «Spīdij, mums ir vajadzīgs selēns. Tu to atradīsi tajā un tajā vietā. Ej un atnes to.» Tas ir viss. Kā tu domā, kas man vēl bija jāsaka?

— Vai tu nepateici, ka tas ir ļoti svarīgi un steidzami?

— Kāpēc lai es to būtu teicis? Tas bija pa­rasts uzdevums.

Pauels nopūtās.

— Tagad vairs neko nevar līdzēt — bet mes nu esam vienreiz sprukās.

Viņš bija nokāpis no sava robota un sē­dēja tagad, atspiedies ar muguru pret klinti. Donovans apsēdās līdzās, un viņi sadevās rokās. Tālumā kaistošā saules gaisma, šķita, uzglūnēja viņiem kā kaķis pelei, bet abus milzu robotus līdzās ietina tumsa, no kuras, blāvi mirdzēdamas, uz viņiem noraudzījās to sārtās fotoelektriskās acis, stingas, nekustī­gas un vienaldzīgas.

Vienaldzīgas! Tādas pašas kā viss šis rie­bīgais Merkurijs — mazs, bet ļaunuma pilns.

Donovans izdzirdēja pa radio Pauela sa­springto balsi:

— Paklau, sāksim ar trim galvenajiem robotikas likumiem — trim likumiem, kas vispamatīgāk iekonstruēti robota pozitronu smadzenēs.

Viņš tumsā sāka skaitīt uz cimdotajiem pirkstiem.

— Pirmais: robots nedrīkst darīt cilvēkam pāri vai ar savu bezdarbību pieļaut, ka cilvē­kam tiek nodarīts ļaunums.

— Pareizi!

— Otrais, — Pauels turpināja, — robotam jāpaklausa cilvēka pavēlēm, izņemot gadīju­mus, kad šīs pavēles ir pretrunā ar Pirmo likumu.

— Pareizi!

— Un trešais: robotam jārūpējas par savu drošību, ja vien tas nav pretrunā ar Pirmo vai Otro likumu.

— Pareizi! Bet ko mums tas dod?

— Esam nonākuši pie atrisinājuma. Pret­runas starp likumiem var novērst ar dažādiem pozitronu potenciāliem robota smadzenēs. Pieņemsim, ka robots iet pretim briesmām un apzinās to. Automātiskais potenciāls, ko iero­sina Trešais likums, liek tam griezties atpa­kaļ. Bet iedomājies, ka viņam kāds pavēl do­ties briesmās. Tādā gadījumā Otrais likums ierosina pretēju potenciālu, spēcīgāku par iepriekšējo, un robots izpilda pavēli, riskējot ar savu drošību.

— To es zinu. Bet kas no tā izriet?

— Pievērsīsimies Spīdijam. Tas ir viens no jaunākajiem modeļiem, augstākā mērā spe­cializēts un maksā tikpat, cik viens kara ku­ģis. To nevar vis tik viegli iznīcināt.

— Un kas tad ir?

— Tas, ka, programmējot šos robotus, se­višķa uzmanība tika pievērsta Trešā likuma darbībai — starp citu, tas bija īpaši norādīts prospektos, — tādēļ šie roboti ārkārtīgi spē­cīgi reaģē uz briesmām. Bet tu, sūtīdams Spīdiju pēc selēna, devi viņam paviršu pavēli, neko īpaši neuzsvērdams, tādēļ Otrā likuma potenciāls ir visai vājš. Tagad klausies uz­manīgi: līdz šim es tikai konstatēju faktus.

— Turpini vien. Šķiet, ka sāku jau kaut ko saprast.

— Tu redzi, kā tas izpaužas, vai ne? Pie selēna ezera ir kaut kādas briesmas. Robotam tuvojoties, tās pieaug, un zināmā attālumā no tām sākotnēji ārkārtīgi spēcīgais Trešā li­kuma potenciāls kļūst vienlīdzīgs sākotnēji ļoti vājajam Otrā likuma potenciālam.

Donovans satraukumā uzlēca kājās.

— Un tā rodas līdzsvars. Es saprotu. Tre­šais likums liek tam griezties atpakaļ, bet Otrais — doties uz priekšu …

— Tādējādi viņš riņķo ap selēna ezeru, visu laiku palikdams uz līnijas, kur izvietoti po­tenciālu līdzsvara punkti. Un, ja mēs neko neuzsāksim, Spīdijs riņķos tur mūžīgi, kā ne­beidzamā dejā.

Tad viņš domīgi turpināja:

— Un tādēļ, starp citu, viņš uzvedas kā piedzēries. Potenciālu līdzsvaram iestājoties, puse no robota smadzeņu pozitronu sakariem nedarbojas. Es neesmu nekāds speciālists ro­botu nozarē, bet tas ir acīm redzams. Iespē­jams, ka Spīdijs zaudējis kontroli tieši pār tām pašām viņa gribas mehānisma daļām kā piedzēries cilvēks. Ļo-o-ti jauki!

— Bet kur tad īsti ir briesmas? Ja mēs zi­nātu, no kā viņš bēg …

— Tu jau to pateici. Vulkāniskā darbība. Kaut kur pie paša selēna ezera izplūst gāzes, kas nāk no Merkurija dzīlēm. Sēra gāze, ogļ­skābe — un oglekļa oksīds. Lielos daudzu­mos … un šādā temperatūrā …

Bija dzirdams, ka Donovans norija sieka­las.

— Oglekļa oksīds, savienojoties ar dzelzi, dod viegli gaistošo dzelzs karbonilu.

— Un robots, —Pauels piebilda, — nav nekas cits kā dzelzs.

Tad drūmi turpināja:

— Loģiska spriešana ir ko vērts! Esam no­skaidrojuši visu, kas attiecas uz mūsu pro­blēmu, atskaitot to, ko mums tagad darīt. Mēs paši nespējam dabūt selēnu. Tas atrodas pā­rāk tālu. Nevaram arī sūtīt šos «kleperus», jo vieni paši tie nespēj pārvietoties, un mūs viņi nevar aiznest tik ātri, lai mēs neizceptos. Spīdiju mēs nenotversim, jo šis nejēga domā, ka ejam rotaļās ar viņu, turklāt viņš var skriet sešdesmit jūdzes stundā, bet mūsu āt­rums ir tikai četras.

— Ja viens no mums dotos turp, — Dono­vans nedroši ieteicās, — un atgrieztos izcepies, tad vēl paliktu otrs.

— Jā, — skanēja sarkastiska atbilde, — tā būtu varen aizkustinoša uzupurēšanās … vie­nīgi šis cilvēks būtu zaudējis spējas dot attie­cīgās pavēles jau labu laiku, pirms viņš sa­sniegtu ezeru, un nedomā, ka roboti jebkad atgriezīsies pie klints, nesaņēmuši attiecīgu pavēli. Parēķini pats! Mēs atrodamies divas vai trīs jūdzes no ezera — nu, teiksim, di­vas, — un robots pārvietojas ar četru jūdžu ātrumu stundā; bet mēs savos skafandros varam uzturēties saulē divdesmit minūtes. Ievēro, ka runa jau nav tikai par karstumu vien. Ultravioleto un vēl īsāko saules staru radiācija šeit ir nāvējoša.

— Hm, — Donovans norūca, — pietrūkst desmit minūšu.

— Tā ir vesela mūžība. Un vēl: tas, ka Treša likuma potenciāls licis Spīdijam apstāties tieši tanī vietā, liecina, ka metāla tvaiki satur daudz oglekļa oksīda — un tādēļ tur jābūt ievērojamai korozijas iedarbībai. Spīdijs uz­turas tur jau vairākas stundas, un kā lai mēs zinām, kad viņam pārstās darboties, piemē­ram, ceļa locītava, un viņš nogāzīsies. Mums ne tikvien jādomā, bet jādomā ātri!

Dziļš, drūms, nomācošs klusums!

Donovans to pārtrauca, cenzdamies runāt vienaldzīgi, bet viņa balss drebēja.

— Tā kā mēs ar turpmākām pavēlēm nevaram pastiprināt Otrā likuma potenciālu, varbūt vajadzētu darboties pretējā virzienā? Ja mēs palielinātu briesmas, pieaugtu Trešā likuma potenciāls, kas liktu Spīdijam atgriez­ties.

Pauels caur sejsegu jautājoši pavērās Donovanā.

— Redzi, — Donovans nedroši skaidroja, — lai liktu Spīdijam mainīt maršrutu, mums vajag tikai palielināt oglekļa oksīda koncen­trāciju viņa tuvumā. Tur stacijā ir laba ana­lītiskā laboratorija.

— Dabiski, — Pauels piekrita, — tās taču ir raktuves.

— Nu jā. Stacijā jābūt vairākām mārciņām skābeņskābes kalcija izgulsnēšanai.

— Zvēru pie kosmosa, Maik, tu esi ģēnijs!

— Nekāds lielais jau neesmu, — Donovans kautrīgi atzinās. — Gluži vienkārši atcerē­jos, ka skābeņskābe, kad to karsē, sadalās ogļskābajā gāzē, ūdenī un labajā vecajā oglekļa oksīdā. Redzi, tas palicis atmiņā vēl no koledžas laikiem.

Pauels uzlēca kājās un, lai pievērstu sev milzīgā robota uzmanību, vienkārši iebelza tam pa kāju.

— Hei, — viņš kliedza, — vai tu proti mest?

— Ko, saimniek?

— Ir jau labi. — Pauels klusībā lādēja ro­bota kājminamo domāšanu. Viņš pagrāba klints šķembu ķieģeļa lielumā.

— Paņem šo, — viņš sacīja, — un iesvied tur tajā zilgano kristālu kaudzītē, kas atro­das tieši aiz izliektās plaisas. Vai tu redzi to?

Donovans paraustīja biedru aiz pleca.

— Tas ir par tālu, Greg. Turpat vai pusjūdze.

— Mieru, — Pauels atteica. — Ņem vērā Merkurija gravitāti, un turklāt — viņa roka ir no tērauda. Skaties!

Robota acis ar mehānisma precizitāti mē­rīja attālumu. Viņa roka pielāgojās metamā priekšmeta svaram un atvēzējās. Tumsā ro­bota kustības nebija redzamas, bet, pārvieto­joties tā ķermeņa svaram, bija dzirdama du­noņa, un pēc mirkļa akmens jau aizlidoja kā melna šautra saules gaismā. Nebija ne gaisa pretestības, kas palēninātu tā lidojumu, nedz vēja, kas to novirzītu sānis, un nokrizdams tas uztrauca gaisā kristālus no «zilās kaudzī­tes» paša centra.

Pauels līksmi iekliedzās:

— Laižamies pēc skābeņskābes, Maik.

Kad atceļā uz tuneļiem viņi bija nokļuvuši

sagrautajā apakšstacijā, Donovans drūmi ieteicās:

— Kopš brīža, kad mēs mēģinājām Spīdiju notvert, viņš visu laiku klimst šaipus selēna ezera. Vai tu ievēroji?

— Jā.

— Laikam grib ar mums iet rotaļas. Gan mēs viņam parādīsim rotaļas!

Viņi atgriezās pēc vairākām stundām ar trīslitru burkām, kurās bija iepildīta balta viela, stipri vīlušies. Fotoelementi bojājās ātrāk, nekā viņi bija paredzējuši. Abi vīri drūmā apņēmībā klusēdami vadīja savus ro­botus pretim saules gaismai un gaidošajam Spīdijam.

Spīdijs lēni rikšoja viņiem pretim.

— Lūdzami, atkal! Ho! Re kur saraksts, ērģelniek; ēd ļaudis piparmētru konfektes un pūš jums sejā tās.

— Mēs tev iepūtīsim kaut ko sejā, — Do­novans purpināja. — Viņš klibo, Greg.

— Es jau to ievēroju, — skanēja klusa, sa­traukta atbilde. — Oglekļa oksīds viņu pie­vārēs, ja mēs nepasteigsimies.

Viņi gāja piesardzīgi, gandrīz zagšus, bai­dīdamies iztrūcināt pa pusei jukušo robotu. Vēl viņi bija stipri tālu, bet Pauels jau varēja apzvērēt, ka trakais Spīdijs taisās laisties lapās.

— Met nu, — Pauels izdvesa. — Es skaitu līdz trim. Viens … divi…

Divas tērauda rokas vienlaicīgi atvēzējās un izšāvās uz priekšu, divas stikla burkas uzlidoja augstu gaisā un cieši blakus slaidā lokā aiztraucās projām, zaigodamas kā di­manti neciešami spožajā saulē. Tās nokrita bez trokšņa Spīdijam aiz muguras, un gaisā pacēlās sīku skābeņskābes puteklīšu mākonis.

Pauels zināja, ka spožajā Merkurija saules gaismā skābe dzirkstī līdzīgi gāzētam ūdenim.

Spīdijs apgriezās, brīdi palūkojās, tad lēni pakāpās atpakaļ un tikpat gausi sāka uzņemt ātrumu. Pēc piecpadsmit sekundēm viņš jau nedroši rikšoja tieši pretim abiem vīriem.

Pauels pagriezās atpakaļ.

— Steigsimies pie klints, Maik. Viņš ir laukā no apburtā loka un tagad klausīs mūsu pavēlēm. Man kļūst karsti.

Viņu «zirgi», lēnā, vienmuļā gaitā kūņoda­mies uz priekšu, nesa viņus pretim ēnai, un tikai tad, kad viņi jau bija tur un sajuta ēnas vēso, maigo pieskārienu, Donovans atskatījās.

— Greg!

Pauels pavēras atpakaļ un gandrīz vai iekliedzās. Spīdijs tagad soļoja lēni, ļoti lēni, bet… pretējā virzienā. Viņš bija atkal nokļu­vis savā apburtajā lokā un tagad arvien paāt­rināja gaitu. Caur stereotālskati likās, ka viņš ir tuvu un tomēr pilnīgi neaizsniedzams.

Donovans iekliedzās:

— Jānotver viņš! — un piecirta robotam ar papēdi, mudinādams to doties ceļā, bet Pauels atsauca viņu atpakaļ.

— Tu viņu nepanāksi, Maik. Tas ir veltīgi.

Viņš nemierīgi grozījās uz sava robota ple­ciem un nevarīgās dusmās vīstīja dūres.

— Pie velna, kāpēc es to visu sapratu pie­cas sekundes par vēlu? Maik, mēs esam zau­dējuši vairākas stundas.

— Ir vajadzīgs lielāks daudzums skābeņskābes, — Donovans vienaldzīgi sacīja. — Koncentrācija bija par vāju.

— Arī septiņu tonnu nepietiktu. Un mēs jau nepagūtu to likt lietā, pat ja mums būtu tik daudz, jo oglekļa oksīds saēd Spīdiju. Vai tu tiešām nesaproti, Maik, kas īsti notiek?

— Nē, — Donovans atzinās.

— Mēs esam radījuši tikai jaunu līdz­svaru. Kad mēs ar oglekļa oksīdu pastipri­nām Trešā likuma potenciālu, Spīdijs kāpjas atpakaļ, līdz atkal iestājas līdzsvars, bet, oglekļa oksīdam izgaistot, viņš dodas uz priekšu un tur no jauna rodas līdzsvars.

Pauela balsī jautās izmisums.

— Tā ir tā pati vecā riņķa deja. Mēs .varam tikai piebremzēt Otro likumu vai arī pastipri­nāt Trešo likumu, bet mēs netiekam ne no vie­tas — mainās tikai līdzsvara novietojums. Mums jātiek ārpus šo likumu robežām.

Tad viņš pievirzīja savu robotu tuvāk Donovana robotam, tā ka viņi sēdēja tagad viens otram pretī, divas spokainas ēnas tumsā, un Pauels čukstēja:

— Maik!

— Vai tās ir beigas? — tas skanēja gurdi.

— Tad atgriezīsimies stacijā un nogaidīsim, līdz fotoelementi galīgi izdegs. Pēc tam pa­spiedīsim viens otram roku, ieņemsim ciānkāliju un nomirsim, kā džentlmeņiem pieklā­jās. — Viņš aprauti iesmējās.

— Maik, — Pauels nopietni atkartoja,

— mums jādabū Spīdijs.

— Es zinu.

— Maik, — viņš vēlreiz atkārtoja un, brīdi vilcinājies, turpināja: — Vienmēr vēl paliek Pirmais likums. Man tas bija ienācis prātā … jau agrāk… bet tas der, kad vairs nav ne­kādu cerību.

Donovans pacēla acis, un viņa balss kļuva žirgtāka:

— Mums vairs nav nekādu cerību.

— Labi. Saskaņā ar Pirmo likumu robots nevar noskatīties, ka cilvēkam notiek kas ļauns robota bezdarbības dēļ. Otrais un Tre­šais likums tam nespēj turēties pretī. Nespēj, Maik.

— Pat ja robots ir pa pusei jucis? Nu viņš tak ir piedzēries. Tu to zini.

— Tas, protams, ir risks.

— Labi. Ko tu domā darīt?

— Es gribu doties saules pusē un palūko­ties, kā darbosies Pirmais likums. Ja neiz­dosies izjaukt līdzsvaru, tad… velns parā­vis! — vai nav vienalga — tūlīt vai trīs čet­ras dienas vēlāk.

— Uzgaidi, Greg. Pastāv arī cilvēku

likumi. Tu nedrīksti tur iet tāpat vien. Mums jālozē, jo arī man ir tiesības to uzņemties.

— Labi. Ies tas, kas pirmais pateiks, cik ir četrpadsmit kubā. — Un gandrīz tūlīt piebil­da: — Divi tūkstoši septiņsimt četrdesmit četri!

Donovans juta, ka viņa robots sagrīļojas, kad Pauela «zirgs» to nejauši pagrūda, un tad Pauels jau bija ceļā pretim saules gais­mai. Donovans atvēra muti, lai sauktu, bet tomēr klusēja. Tas trakais, protams, bija jau iepriekš izrēķinājis, cik ir četrpadsmit kubā. Tas izskatījās pēc viņa.

Saule šoreiz dedzināja vēl nežēlīgāk, un Pauels juta, ka viņam neciešami sāk niezēt mugura. Iespējams, ka tās bija tikai iedomas, bet varēja būt arī, ka spēcīgā radiācija jau sajūtama cauri skafandram.

Spīdijs vēroja viņu, vairs neapsveicot ar Džilberta un Salivana savārstījumiem. Pal­dies par to pašu! Bet Pauels neiedrošinājās iet tam pārāk tuvu klāt.

Viņš atradās trīssimt jardu attālumā, kad Spīdijs sāka kāpties atpakaļ, piesardzīgi, soli pa solim — un Pauels palika uz vietas. Viņš nolēca no sava robota pleciem un viegli atsi­tās pret kristālisko pamatu, kristālu grau­diem uzlidojot gaisā.

Viņš turpināja ceļu pa irdeno virsmu, zem viņa kājām slīdēja kristāli. Bija grūti iet ze­mās gravitācijas apstākļos. Pēdas dega kā ugunī. Pār plecu viņš uzmeta skatienu melnajai klints ēnai un saprata, ka ir aizgājis tik tālu, ka nevarēs vairs atgriezties ne pats saviem spēkiem, nedz arī ar tūļīgā robota pa­līdzību. Spīdijs tagad bija viņa vienīgā cerība, un, par to domājot, viņam sažņaudzās sirds.

Diezgan iets! Viņš apstājās.

— Spīdij! — viņš sauca. — Spīdij!

Slaidais, moderni veidotais robots tur

priekšā brīdi vilcinājās, apstājās, tad atkal sāka kāpties atpakaļ.

Pauels centās runāt pēc iespējas lūdzošā balsī un juta, ka tas izdodas bez izlikšanās.

— Spīdij, man jātiek atpakaļ ēnā, citādi saule mani nogalinās. Runa ir par dzīvību vai nāvi. Spīdij, palīdzi man!

Spīdijs paspēra soli uz priekšu un apstājās. Robots sāka runāt, bet, izdzirdis viņa vārdus, Pauels ievaidējās. Spīdijs sacīja: «Kad esi slims un miegs tev liegts …» Un tā jopro­jām …

Karstums bija neciešams! Ar vienu aci Pauels pamanīja kādu tuvojamies un it kā ap­reibis apgriezās, bet pārsteigumā sastinga: milzīgais robots, uz kura viņš bija jājis, so­ļoja — soļoja šurp viens, bez jātnieka.

Viņš uzrunāja Pauelu:

— Piedodiet, saimniek. Es nedrīkstu pār­vietoties bez cilvēka, bet jums draud briesmas.

Protams, Pirmais likums bija pārāks par visu! Bet Pauelam šis sagrabējušais ķēms ne­bija vajadzīgs, viņam bija vajadzīgs Spīdijs! Viņš paspēra dažus soļus tālāk, enerģiski mā­dams un saukdams:

— Es tev aizliedzu tuvoties! Es tev pavēlu apstāties!

Tas bija veltīgi. Pirmā likuma potenciālu nevarēja pārvarēt. Robots truli atkārtoja:

— Jums draud briesmas, saimniek.

Pauels izmisīgi palūkojās apkārt. Viņa ska­tiens bija aizmiglots, smadzenēs kaut kas dega un griezās virpuļu virpuļiem, elpa de­dzināja krūtis, visa apkārtne likās tīta ņir­bošā dūmakā.

Viņš pēdējo reizi izmisīgi iesaucās: < — Spīdij! Es mirstu, nolādēts! Kur tu esi? Spīdij, palīdzi man!

Viņš vēl arvien streipuļoja atpakaļ, instin­ktīvi pūlēdamies tikt vaļā no nelūgtā milzīgā robota, kad piepeši sajuta tērauda pirkstus pieskārāmies rokai un izdzirdēja balsi ar me­tālisku pieskaņu satraukti un vainīgi sakām:

— Ak dievs, šef, ko jūs te darāt? Bet es tāds kā apjucis …

— Lai nu paliek, — Pauels vārgi nomurmi­nāja. — Nogādā mani klints ēnā — un labi ātri!

Viņš vēl juta, ka viņu paceļ gaisā un ātri nes projām, sajuta svilinošo tveici un tad zaudēja samaņu …

Atžirdzis viņš ieraudzīja Donovanu, kas smaidīdams bija noliecies pār viņu.

— Kā tu jūties, Greg?

— Lieliski! — skanēja atbilde. — Kur ir Spīdijs!

— Tepat. Es viņu aizsūtīju uz citu selēna ezeru, piekodinājis, lai šoreiz par katru cenu dabū selēnu. Viņš to atnesa pēc četrdesmit di­vām minūtēm un trīs sekundēm. Es uzņēmu laiku. Viņš nevar vien beigt atvainoties par savu riņķa deju. Viņš neiedrošinās tuvoties tev, jo nezina, ko tu teiksi.

— Velc viņu šurp, — Pauels atbildēja.

— Spīdijs nav vainīgs. — Viņš pastiepa roku un satvēra robota metāla ķetnu. — Viss kār­tībā, Spīdij. — Tad piebilda Donovanam:

— Vai zini, Maik, ko es nupat domāju?

— Nu?

— Ja, — viņš paberzēja seju — gaiss bija tik patīkami vēss, — zini, tiklīdz būsim šeit visu paveikuši un Spīdijam būs beigušies viņa izmēģinājumi dabā, mūs sūtīs uz kādu no kosmiskajām stacijām …

— Tas nevar būt!

— Tomēr! Vismaz tā man sacīja pirms mūsu aizbraukšanas vecā Kelvinas madāma. Es tev par to neko neteicu, jo grasījos protes­tēt pret šo nodomu.

— Protestēt? — Donovans iesaucās.

— Bet…

— Jā, es zinu. Tagad viss ir kārtībā. Div­simt septiņdesmit trīs grādi zem nulles. Vai tā nebūs tīrā bauda?

— Kosmiskā stacija, — Donovans noteica.

— Lai notiek, es esmu gatavs.