Es, robots

NOĶERT TRUSI

Atvaļinājums ilga vairāk nekā divas nedē­ļas. Tas Maikam Donovanam bija jāatzīst. Viņi atpūtās sešus mēnešus un saņēma par tiem apmaksu. Arī to viņš nenoliedza. Taču, kā Donovans pikti paskaidroja, tā bija tīrā nejaušība. «U. S. Robots» vīriem vajadzēja novērst kļūmes kombinētā robota konstruk­cijā, un kļūmju tajā bija daudz, turklāt vis­maz kāds pusducis no tām parasti paliek vēl līdz izmēģinājumiem uz vietas. Tā nu Pauels un Donovans pūtās un gaidīja, kamēr vīri pie rasējamiem dēļiem un puiši ar logarit­miskajiem lineāliem pateica: «Viss kārtībā!» Un nu viņi abi bija uz asteroīda, bet nekas nebija kārtībā. Donovans to atkārtoja jau reizes desmit, un viņa seja kļuva sarkana kā biete.

— Apžēlojies, Greg, sāc taču skatīties uz lietām reāli. Kāda gan nozīme turēties bur­tiski pie instrukcijas un ļaut izmēģinājumiem saiet dēlī? Ir jau pēdējais laiks likt papīrus pie malas un ķerties pie darba.

— Es tev saku, — Gregorijs Pauels runāja tik pacietīgi, it kā skaidrotu elektronikas pamatus muļķa bērnam, — ka saskaņā ar instrukciju šie roboti ir domāti darbam aste­roīdu raktuvēs bez cilvēku uzraudzības. Mums viņi nav jānovēro.

— Labi. Tagad paklausies — runās lo­ģika! — Donovans izstiepa savus spalvainos pirkstus un sāka uz tiem skaitīt. — Pirmkārt: šis jaunais robotu tips ir izturējis visas pār­baudes laboratorijās. Otrkārt: «United States Robots» garantēja, ka viņi izturēs arī pār­baudi uz vietas — uz asteroīda. Treškārt: šo pārbaudi tie līdz šim nav izturējuši. Ceturt­kārt: ja roboti neizturēs pārbaudi uz vietas. «United States Robots» zaudēs desmit miljo­nus skaidrā naudā un par kādiem simts mil­joniem savu labo slavu. Piektkārt: ja roboti neizturēs pārbaudi un mēs nepratīsim pa­skaidrot, kādēļ tas noticis, tad ir iespējams, ka mums abiem būs jāatvadās no labā darba.

Māksloti smaidīdams, Pauels centās no­slēpt smagu nopūtu. Firmas «United States Robots and Mechanical Men Corporation» nerakstītais likums bija labi zināms: «Neviens darbinieks neizdara divreiz vienu un to pašu kļūdu. Viņu atlaiž pēc pirmās reizes.»

Skaļi Pauels teica:

— Tev viss ir tik saprotams kā Eiklidam — viss, atskaitot faktus. Tu, sarkanmati, novē­roji šo robotu grupu trīs maiņas pēc kārtas, un viņi veica savu darbu lieliski. Tu pats tā sacīji. Ko mēs citu varam darīt?

— Noskaidrot, kur slēpjas vaina, lūk, ko mēs varam. Viņi strādāja lieliski, kamēr es viņus novēroju. Bet trīs reizes, kad es viņus nenovēroju, viņi pārstāja iegūt rūdu. Viņi pat neatgriezās noliktajā laikā. Man bija jāiet tiem pakaļ.

— Vai kaut kas bija noticis?

— It nekas. Absolūti nekas. Viss bija pil­nīgā kārtībā. Tikai tāds nenozīmīgs sīkums mani satrauca — nebija rūdas.

Pauels drūmi skatījās griestos un paraus­tīja brūnās ūsas.

— Es tev kaut ko pateikšu, Maik. Mums savā laikā ne vienreiz vien uzgrūsti draņķīgi darbi, bet šeit ir vēl trakāk nekā uz irīdija asteroīda. Te viss ir sarežģījies līdz neiespē­jamībai. Skaties, šim robotam — DV-5 — ir pakļauti seši roboti. Ne vien pakļauti — tie ir daļa no viņa.

— Es to zinu …

— Aizveries! — Pauels nikni uzbrēca. — Es nešaubos, ka tu to zini, bet es tev stāstu, kādā idiotiskā situācijā mēs esam no­kļuvuši. Šie seši palīgroboti ir DV-5 sastāv­daļas, kā tavi pirksti ir daļa no tevis, un viņš dod tiem rīkojumus nevis ar savu balsi vai pa radio, bet tieši caur pozitronu lauku. Un redzi — starp «United States Robots» vīriem nav neviena robotehniķa, kurš zinātu, kas ir pozitronu lauks un kā tas darbojas. Arī es to nezinu. Un tu arī ne.

— To jau nu es tiešām nezinu, — Dono­vans dziļdomīgi piekrita.

— Tagad iedomājies mūsu stāvokli. Ja viss iet labi — lieliski! Taču, tiklīdz kaut kas ķeras, mēs esam bezspēcīgi. Un jādomā, ka ne mēs, ne arī kāds cits te neko nespētu darīt. Bet te strādājam mēs un nevis kāds cits, tā­tad mums jātur acis vaļā, Maik.

Kaisdams dusmās, viņš brīdi klusēja.

— Labi. Tu vinu atvedi?

— Jā.

— Vai viņš izturas normāli?

— Kā lai to ņem —viņš nav reliģiskas mā­nijās varā un neriņķo apkārt, dzejoļus skai­tīdams, tātad viss ir normāli.

Dusmīgi papurinājis galvu, Donovans iz­gāja laukā.

Pauels pasniedzās pēc «Robotikas rokas­grāmatas», kas ar savu smagumu bija ieliekusi vienu galda malu, un bijīgi atvēra to. Kādreiz viņš bija izlēcis no degošas mājas vienās sporta biksītēs, paķerdams līdz «Ro­kasgrāmatu». Ļaunākajā gadījumā viņš būtu pametis biksītes.

«Rokasgrāmata» gulēja Pauela priekšā uz galda, kad ienāca robots DV-5, un Donovans, kas nāca aiz viņa, aizcirta durvis.

Pauels nīgri sacīja:

— Sveiks, Deiv! I<ā jūties?

— Lieliski, — robots atbildēja. — Vai drīk­stu apsēsties?

Viņš pavilka tuvāk viņam domāto, speciāli nostiprināto krēslu un, saliecis augumu, viegli ieslīdēja tajā.

Pauels atzinīgi uzlūkoja Deivu (laji varēja saukt robotus pēc sēriju numuriem, bet robotehniķi to nekad nedarīja). Robots nebūt ne­likās pārlieku masīvs, kaut gan apvienoja sevī no septiņām daļām sastāvošu, kombinē­tas robotu brigādes domāšanas aparātu. Viņš bija septiņas pēdas garš, un viņu izveidoja pustonnas metāla un elektrība. Vai tas ir daudz? Nebūt ne, ja šī pustonna satur neskai­tāmus kondensatorus, elektriskās ķēdes, rele­jus un lampas, kas praktiski spēj reaģēt uz jebkuru cilvēkam pazīstamu psiholoģisku kai­rinājumu. Turklāt vēl pozitronu smadzenes — desmit mārciņas vielas un vairāki kvintiljoni pozitronu, kas te ir galvenie rīkotāji.

Pauels sameklēja krekla kabatā cigareti.

— Deiv, — viņš sacīja, — tu esi lāga zēris. Tu ņeesi vieglprātīgs vai untumains kā primadonna. Tu esi nosvērts, uzticams rak­tuvju robots, bet tai pašā laikā tu vari tieši koordinēt sešu palīgrobotu darbu. Cik man zināms, tas nav radījis tavās smadzenēs ne­stabilus savienojumus.

Robots pamāja ar galvu.

— Tas mani iepriecina, bet ko jūs ar to gribat teikt, šef?

Viņam bija lieliska membrāna, un virstoņi skaņu gammā vērta viņa balss tembru mazāk metālisku un vienmuļu nekā parasti mēdz būt robotu balsis.

— Tūlīt pateikšu. Viss runā tev par labu, bet kāpēc tad darbs nesokas? Piemēram, šo­dien B maiņā.

Deivs vilcinājās ar atbildi.

— Cik man zināms, viss ir kārtībā.

— Jūs neieguvāt ne kripatiņas rūdas.

— To es zinu …

— Nu un? …

Deivs izskatījās noraizējies.

— Es to nekādi nevaru izskaidrot, šef. Man būs nervu sabrukums, pareizāk sakot, būtu, ja es kaut ko tamlīdzīgu sev atļautos. Palīgroboti strādāja nevainojami. Arī es — par to esmu pārliecināts. — Robots nogrima pār­domās, viņa fotoelektriskās acis spoži mir­dzēja.

Tad viņš sacīja:

— Neatceros. Diena gāja uz beigām, iera­dās Maiks, un gandrīz visas vagonetes bija tukšas.

Sarunā iejaucās Donovans:

— Pēdējās dienās tu maiņas beigās neieradies ar ziņojumu, Deiv. Vai tu to zini?

— Jā. Bet kādēļ… — Viņš lēni un domīgi papurināja galvu.

Pauels pēkšņi sajuta, — ja vien robota seja būtu spējīga mainīt izteiksmi, tad šobrīd tajā atspoguļotos sāpes un pazemojums. Robots vienmēr smagi pārdzīvo to, ka nevar veikt pienākumu.

Donovans pievirzīja krēslu pie Pauela galda un pārliecās tam pāri.

— Varbūt amnēzija, kā tev šķiet?

— Tiešām nezinu. Bet labāk necenties te minēt slimību nosaukumus. Cilvēku kaites at­tiecināt uz robotiem, — tā ir tikai romantiska analoģija. Robotikā tas nepalīdz. — yiņš pa­kasīja pakausi. — Man negribētos pārbaudīt viņa elementārās smadzeņu reakcijas. Tas necels viņa pašcieņu.

Pauels domīgi uzlūkoja Deivu, tad iemeta acis «Rokasgrāmatā» — nodaļā «Reakciju pārbaude uz vietas».

Viņš sacīja:

— Paklau, Deiv, un ja nu mēs pārbaudītu reakcijas? Tas būtu prātīgi darīts.

Robots piecēlās.

— Kā pavēlēsiet, šef.

Viņa balsī izskanēja sāpes.

Sākumā uzdevumi bija pavisam vienkārši. Hronometram vienmuļi tikšķot, robots DV-5 reizināja pieczīmju skaitļus. Viņš nosauca pirmskaitļus no tūkstoša līdz desmit tūksto­šiem, izvilka kuba saknes un integrēja dažā­das komplicētības funkcijas. Tika pārbaudītas viņa mehāniskās reakcijas, izvēloties arvien grūtākas un grūtākas. Un beidzot Deiva pre­cīzais mehāniskais prāts pievērsās .robotu visgrūtākajam uzdevumam — morālo pro­blēmu risināšanai.

Kad divas stundas bija pagājušas, Pauelam sviedri plūda aumaļām un Donovans bija ap­grauzis sev visus nagus. Robots jautāja:

— Kā ir, šef?

Pauels atbildēja:

— Man jāpadomā, Deiv. Pārsteidzīgi sprie­dumi mums neko nedos. Labāk ej strādāt C

maiņā. Neuztraucies. Un pagaidām pārāk ne­rūpējies par izstrādes normu … gan mēs visu nokārtosim.

Robots izgāja. Donovans uzlūkoja Pauelu.

— Nu?

Pauels nikni plucinaja ūsas, it ka butu no­lēmis tās izraut ar visām saknēm. Viņš sa­cīja:

— Deiva pozitronu smadzeņu sakaros nav nekādas vainas.

— Es gan to tik noteikti neapgalvotu.

— Žēlīgais Jupiter! Smadzenes ir robota visdrošākā sastāvdaļa, Maik. Reizes piecas tās pārbauda uz Zemes. Ja tās iztur pārbaudi uz vietas tik spoži, kā Deivs to izturēja, tad smadzenēs nevar būt ne vismazākās vainas^ Šī pārbaude aptver visus galvenos smadzeņu sakarus.

— Nu un tad?

— Nesteidzini mani. Ļauj man to visu iz­domāt līdz galam. Ir vēl iespējams mehānisks bojājums robota ķermenī. Tas nozīmē, ka vai­na var būt kādā no tūkstoš piecsimt konden­satoriem, divdesmit tūkstoš elektriskajām ķē­dēm, piecsimt lampām, tūkstošos releju un neskaitāmās citās detaļās. Un tad vēl šie no­slēpumainie pozitronu lauki, par kuriem ne­viens nekā nezina.

— Klausies, Greg, — Donovans nepacie­tīgi iesaucās, — man ir ideja! Var būt, ka šis robots melo. Viņš nekad …

— Muļķi, roboti nespēj apzinīgi melot. Tā­tad, būtu mums Makkormeka — Veslija pār­baudītājs, mēs varētu pārbaudīt visas viņa detaļas divdesmit četru līdz četrdesmit astoņu stundu laikā, bet abi vienīgie M.—V. pārbau­dītāji atrodas uz Zemes, turklāt tie sver desmit tonnas, ir uzmontēti uz betona pa­mata, un tos nevar pārvietot. Vai tas nav lieliski?

Donovans uzsita ar roku pa galda virsmu.

— Bet, Greg, viņam kaut kas notiek tikai tad, kad mēs neesam klāt. Man tas liekas… tīri… aizdomīgi! — viņš uzsvēra katru <vārdu, sizdams ar dūri pa galdu.

— Man kļūst nelabi, tevī klausoties, — Pauels lēni noteica. — Tu esi salasījies pie­dzīvojumu romānus.

— Es gribētu zināt, — Donovans kliedza,

— ko mēs darīsim!

— Tūlīt dzirdēsi. Es novietošu virs sava galda ekrānu. Tieši šeit, pie sienas. Ska­ties! — viņš nikni bakstīja ar pirkstu sienā.

— Un novērošu raktuves jebkurā daļā, kur vien rit darbs. Tas ir viss.

— Tas ir viss? Greg…

Pauels piecēlās kājās un ar dūrēm atspie­dās pret galdu.

— Maik, man ir ļoti grūti, — viņa balsī jautās nogurums. — Jau veselu nedēļu' tu mani nomoki ar Deivu. Tu apgalvo, ka ar viņu nav kaut kas kārtībā. Vai tu zini, kas tas par bo­jājumu? Nē! Vai tu zini, kā šis bojājums iz­paužas? Nē! Vai tu zini, no kā tas radies? Arī nē! Varbūt tu zini, kas to izraisījis? — Nē! Vai tu vispār kaut ko par to zini? Nē!

Varbūt es zinu kaut ko? Arī nē! Ko tad tu īsti gribi no manis?

Donovans noplātīja rokas.

— Padodos!

— Es vēlreiz tev saku. Pirms mēs sākam ārstēšanu, mums jānosaka slimība. Lai paga­tavotu truša ragū, vispirms ir jānoķer trusis. Tātad mums jāķer trusis. Bet tagad ej laukā.

Donovans nogurušu skatienu stingi rau­dzījās sava izmēģinājuma pārskata uzme­tumā. Pirmkārt, viņš jutās noguris un, otr­kārt, kāds varēja būt pārskats, ja nekas vēl nebija noskaidrots? Viņš bija sašutis.

— Greg, — Donovans sacīja, — mēs atpa­liekam no plāna gandrīz par tūkstoš tonnām.

— Ko tu saki? — Pauels, galvu nepacēlis, atteica. — Es to vēl nebiju dzirdējis.

— Es tikai gribētu zināt, — Donovans pēkšņi aizsvilās dusmās, — kāpēc mums vienmēr jānoņemas ar jauna tipa robotiem? Pietiek! Mani pilnīgi apmierina roboti, kas bija labi diezgan maniem senčiem. Es esmu par to, kas ir drošs un pārbaudīts. Par robo­tiem', kas izturējuši laika pārbaudi, — labiem, solīdiem, veclaiku robotiem, kuri nekad nebo­jājas.

Precīzi notēmējis, Pauels svieda viņam ar grāmatu, un Donovans novēlās no krēsla.

— Tavs darbs, — Pauels mierīgi sacīja, — pēdējo piecu gadu laikā ir bijis pārbaudīt uz vietas jaunus robotus firmas «United

States Robots» uzdevumā. Tā kā mēs abi bijām tik neapdomīgi un parādījām labu prasmi šā darba veikšanā, mūs arvien aplaimo ar visdraņķīgākajiem uzdevumiem. Tā, — Pauels bakstīja ar pirkstu Donovana virzienā, — ir tava profesija. Tu sāki gausties par to, cik es atceros, jau minūtes piecas pēc tam, kad «United States Robots» tevi pieņēma darbā. Kāpēc tad tu neiesniedz atlūgumu?

— Es tev pateikšu. — Donovans apvēlās uz vēdera un, ielaidis pirkstus nepaklausīga­jos rudajos matos, atbalstīja elkoņus uz grī­das. — Daļēji principa dēļ. Galu galā kā avā­rijas montierim arī man ir bijusi sava loma jaunu robotu izveidošanā. Ir taču jāveicina zinātnes progress. Tomēr saproti mani pa­reizi: ne jau princips te ir izšķirošais, bet gan nauda, ko viņi mums maksā … Greg!

Izdzirdis Donovana neganto kliedzienu, Pauels pielēca kājās un, sekojot rudmatainā puiša skatienam, pievērsās ekrānam. Pārbīlī ieplestām acīm viņš čukstēja:

— Visvarenais Jupiter!

Elpu aizturējis, Donovans uzrausās kājās.

— Paskaties uz viņiem, Greg. Viņi ir ju­kuši.

Pauels sacīja:

— Atnes divus skafandrus. Ejam turp.

Viņš turpināja vērot uz ekrāna robotu dar­bošanos. Uz asteroīda ēnaino klintsradžu fo­na viegli slīdēja to mirdzošie bronzas stāvi. Izveidojuši kolonu, roboti nedzirdami soļoja, un viņu ķermeņi izstaroja blāvu gaismu, kas krita uz rupji cirstajām, neskaidru lēkājošu ēnu plankumiem izraibinātajām ejas sienām. Visi septiņi roboti ar Deivu priekšgalā soļoja saliedēti, apgriezienus un pagriezienus izda­rīdami pārsteidzoši saskaņoti un ejot pārkār­todami savas rindas tik neparasti viegli ka dejotāji uz Mēness.

Donovans atgriezās ar skafandriem.

— Viņi iet uzbrukumā pret mums. Tā taču ir militāra maršēšana!

— Tikpat labi, — sekoja dzedra atbilde, — tā varētu būt mākslas vingrošana. Vai arī Deivs ir iedomājies sevi par baletmeistaru. Tu labāk vispirms padomā un arī pēc tam vēl pastāvi klusu.

Donovans dusmīgi saviebās un, ar demon­stratīvu bravūru iebāzis detonatoru makstī, kas viņam karājās pie sāniem, sacīja:

— Kā tas arī būtu, te tev nu ir jaunie mo­deļi! Mēs ar viņiem strādājām. Tā ir mūsu profesija. Labi. Bet saki man: kāpēc… kā­pēc viņiem allaž kaut kas notiek?

— Tāpēc, — Pauels sadrūmis atteica, — ka mēs esam nolādēti. Ejam.

Tālu priekšā tuneļa samtainajā tumsā, kuru neaizsniedza viņu kabatas bateriju gaisma, mirgoja robotu ugunis.

— Tur viņi ir, — Donovans izdvesa.

— Es mēģināju viņu izsaukt pa radio, — Pauels uzbudināts čukstēja, — bet viņš neat­bild. Iespējams, ka radiosakari pārtrūkuši.

— Tādā gadījumā es priecājos, ka kon­struktori nav vēl radījuši robotus, kas būtu spējīgi strādāt pilnīgā tumsā. Man nebūtu ne mazākās patikas tumšā šahtā bez radiosaka­riem meklēt septiņus vājprātīgus robotus, ja tie nelaistītos kā muļķīgas radioaktīvas ziem­svētku eglītes.

— Rāpies augšā uz šīs malas, Maik. Viņi nāk šurp, un es gribu tos pavērot tuvumā. Vai varēsi?

Donovans krekstēdams palēcās. Gravitācija šeit bija daudzkārt mazāka nekā uz Zemes, bet smagajos skafandros šo priekšrocību tik­pat kā nemanīja, un karjera mala bija turpat desmit pēdu augsta. Pauels lēca tūlīt pēc tam.

Roboti sekoja Deivam kolonā pa vienam. Ejot viņi ritmiski pārkārtojās kolonā pa divi, tad atkal pa vienam, tikai citā kārtībā. Viņi to atkārtoja vēl un vēl, bet Deivs ne reizi ne­pagrieza galvu atpakaļ.

Kad viņus no cilvēkiem šķīra kādas divdes­mit pēdas, šī komēdija izbeidzās. Palīgrobotu rindas pajuka, tie mirkli nogaidīja un tad, kājas rībinādami, ļoti ātri pazuda tālumā. Deivs noskatījās tiem pakaļ, tad lēni apsē­dās. Viņš atbalstīja galvu rokā gluži kā cil­vēks.

Pauela austiņās ieskanējās viņa balss:

— Vai jūs esat šeit, šef?

Pauels pamāja Donovanam un nolēca no karjera malas.

— Viss kārtībā, Deiv. Kas te notika?

Robots papurināja galvu.

— Nezinu. Es biju aizņemts ar grūti pie­ejamu rūdas slāni septiņpadsmitajā lauzmā, bet tad piepeši atjēdzos, ka tuvumā ir cilvēki un pats atrodos galvenajā ejā pusjūdzi no lauzmas.

— Kur pašlaik ir palīgroboti? — Donovans jautāja.

— Atkal pie darba, protams. Cik laika mes esam zaudējuši?

— Ne pārāk daudz. Nedomā par to, — Pauels sacīja, tad, pievērsies Donovanam, piebilda: — Paliec ar viņu līdz maiņas bei­gām. Pēc tam atnāc pie manis — man šis tas ienāca prātā.

Donovans atgriezās pēc trim stundām. Viņš izskatījās noguris.

Pauels vaicāja:

— Kā veicās?

Donovans gurdi paraustīja plecus.

— Kad viņus novēro, viss iet labi. Pasvied man cigareti.

Sarkanmatis pārspīlēti rūpīgi aizdedzināja cigareti un izpūta glītu dūmu aplīti. Tad viņš teica:

— Es centos to atrisināt, Greg. Zini, Deivs ir neparastas konstrukcijas robots. Viņam pilnīgi pakļauti seši citi roboti. Viņam ir'ab­solūta vara pār šiem palīgrobotiem, un tas droši vien ietekmē viņa domāšanu. Varbūt viņš uzskata par nepieciešamu pasvītrot savu varu, tādējādi izceļot savu es?

— Tuvāk pie lietas.

— Esmu jau pavisam tuvu. Varbūt tas ir militārisms? Varbūt viņš rada sev armiju? Varbūt viņš rīko manevrus? Varbūt…

— Varbūt tu varētu pabāzt galvu zem ūdenskrāna? Tavi murgi der krāsainai pie­dzīvojumu filmai. Tas, ko tu te sludini, ir pozitronu smadzeņu darbības radikāla no­virze. Ja tev būtu taisnība, Deivam vajadzētu pārkāpt robotikas Pirmo likumu, kas noteic, ka robots nedrīkst darīt cilvēkam pāri vai ar savu bezdarbību pieļaut, ka cilvēkam tiek no­darīts ļaunums. Tāda militāriska noskaņo­juma un sava es izcelšanas loģiskās sekas būtu vara arī pār cilvēkiem.

— Protams. Un kā tu vari zināt, ka tas faktiski tā nav?

— Pirmkārt, tāpēc, ka robots ar tādām smadzenēm nekad nebūtu izlaists no rūpnī­cas, un, otrkārt, ja arī būtu, mēs to tūlīt pa­manītu. Tu taču zini, ka es Deivu pārbau­dīju.

Pauels ar savu krēslu atstūmās no galda un uzslēja kājas uz tā.

— Nē. Mēs vēl joprojām nevaram pagata­vot ragū, jo mums nav ne mazākās jausmas, kur ir vaina. Piemēram, ja varētu noskaidrot, ko nozīmēja šī nāves deja, kuru mēs noskatī­jāmies, mēs būtu atrisinājumam uz pēdām.

Viņš brīdi klusēja.

— Paklausies, Maik, ko tu par to teiksi?

Deivam kaut kas uznāk tikai tad, kad mēs neesam klāt. Un, tiklīdz kāds no mums parā­dās, viņam tas pāriet.

— Es jau tev sacīju, ka tas ir aizdomīgi.

— Nepārtrauc mani! Kā izturas robots, kad cilvēku nav klāt? Atbilde ir skaidra. Tādā ga­dījumā viņam jāizrāda vairāk personiskās iniciatīvas. Tātad mums jāpievērš uzmanība tām viņa ķermeņa daļām, ko skar šīs jaunās funkcijas.

— Patiesi! — Donovans izslējās krēslā taisni, tad atkal atslīga tajā. — Nē, tas ir par maz. Pārāk plašs lauks meklējumiem.

— Tur nekā nevar darīt. Lai nu kā, mūsu plāna izpilde vairs nav apdraudēta. Mēs pār­maiņus novērosim robotus pa televizoru. Tik­līdz kaut kas saies dēlī, mēs tūdaļ ieradīsi­mies notikuma vietā. Tad viņi atgūsies.

— Bet tas nozīmē, ka roboti nebūs izturē­juši pārbaudi, Greg. «U. S. Robots» nevarēs laist tirgū DV modeļus ar šādu raksturoju­mu.

— Protams. Mums jāatrod un jāizlabo vaina konstrukcijā — un tas jāizdara atliku­šajās desmit dienās. — Pauels pakasīja pa­kausi. — Nelaime ir tā … es domāju, papēti labāk pats rasējumus.

Rasējumi bija izklāti uz grīdas kā paklājs, un Donovans rāpoja pa tiem, sekodams Pauela zīmuļa līkloču gaitai.

Pauels teica:

— Tev te būs darbs, Maik. Tu esi speciā­lists konstrukcijās, un es gribu, lai tu mani pārbaudītu. Es centos izslēgt visas ķēdes, ku­rām nav sakara ar personisko iniciatīvu. Te, piemēram, ir mehānisko darbību galvenais kanāls. Es izslēdzu visus blakus savienoju­mus … — viņš pacēla galvu. — Kā tu domā?

Donovans jutās visai nelāgi.

— Tas nav tik vienkārši, Greg. Personiskā iniciatīva nav elektriska ķēde, ko var atvienot no citām un izpētīt. Kad robots paliek viens pats, tā mehānisma aktivitāte nekavējoties pastiprinās gandrīz visos virzienos. Neviena pati ķēde nepaliek neskarta. Mums jāat­rod tieši tie specifiskie apstākļi, kas viņu izsit no sliedēm, un tad varam sākt izslēgt ķēdes.

Pauels piecēlās kājās un nopurināja no drē­bēm putekļus.

— Hm. Labi. Savāc rasējumus un sade­dzini tos.

Donovans turpināja:

— Redzi, aktivitātei pastiprinoties, vienas vienīgas detaļas bojājums var izraisīt visu ko. Kaut kur bojāta izolācija, kāds konden­sators sit cauri, dzirksteļo kontakts vai pār­karst tinums. Un, meklējot uz labu laimi, no­darbojoties ar visu robota mehānismu ko­pumā, nekad nevarēs atrast vainu. Ja mēs Deivu izjauktu un katru tā sastāvdaļu pār­baudītu atsevišķi, ikreiz samontējot to un iz­mēģinot …

— Pietiek, pietiek. Es jau arī kaut ko sa­jēdzu.

Viņi bezcerīgi uzlūkoja viens otru, un tad Pauels piesardzīgi ieteicās:

— Kā būtu, ja mēs iztaujātu kādu no palīgrobotiem?

Ne Pauels, ne Donovans līdz šim netika sarunājušies ne ar vienu no «pirkstiem». Sie roboti varēja runāt, tātad analoģija ar cilvēka pirkstiem nebija pilnīga. Viņu smadzenes bija pat samērā attīstītas, bet noskaņotas gal­venokārt rīkojumu uztveršanai caur pozitronu lauku, un uz patstāvīgiem kairinājumiem šie roboti reaģēja visai nedroši.

Pauels pat nezināja, kā lai robotu uzrunā. Tā sērijas numurs bija DV-5-2, bet tā viņu saukt nebija sevišķi parocīgi.

Beidzot viņš atrada izeju.

— Paklau, draudziņ, — viņš teica, — es gribu tevi lūgt, lai tu mazliet pakustini savas smadzenes; pēc tam varēsi atgriezties pie sava priekšnieka.

«Pirksts» stīvi palocīja galvu, bet, lai nepiepūlētu savas vājās domāšanas spējas, ne­teica ne vārda.

— Pēdējā laikā, — Pauels sacīja, — tavs priekšnieks četrreiz atkāpās no uzdotās pro­grammas. Vai tu atceries šos gadījumus?

— Jā, ser.

— Ak viņš atceras, — Donovans dusmīgi norūca. — Es tev teicu, ka tas ir ļoti aizdo­mīgi …

— Ej ratā! Protams, ka «pirksts» atceras. Viņš ir pilnīgā kārtībā.

Pauels atkal pievērsās robotam.

— Ko jūs tajās reizēs darījāt? Es runāju par visu grupu.

«Pirksta» atbilde skanēja bez jebkādas iz­teiksmes, it kā tā būtu no galvas iekalta un viņš runātu, paklausot savu smadzeņu mehā­niskajam spiedienam.

Viņš sacīja:

— Pirmo reizi mēs strādājām pie grūti pie­ejama rūdas slāņa septiņpadsmitajā cirtnē, B stāvā. Otrreiz nostiprinājām jumtu, kurš draudēja iegrūt. Trešo reizi mēs gatavojāmies precīzam sprādzienam, lai, turpinot tuneļa rakšanu, neiegāztos apakšzemes plaisā. Ce­turtā reize bija tūlīt pēc neliela nobrukuma.

— Kas tad īsti notika šādās reizēs?

— Grūti aprakstīt. Nāca kāds rīkojums, bet, pirms mēs paguvām to uztvert un sa­prast, saņēmām jaunu pavēli soļot dīvainā ierindā.

— Kāpēc? — Pauels iesaucās.

— Nezinu.

Donovans dedzīgi iejaucās sarunā:

— Kāda bija pirmā komanda … tā, ko jūs saņēmāt pirms pavēles soļot?

— Es nezinu. Es sajutu, ka nāk rīkojums, bet nebija laika to uztvert.

— Vai tu vari mums kaut ko pastāstīt par to? Vai tas ikreiz bija viens un tas pats rī­kojums?

«Pirksts» bēdīgi purināja galvu:

— Nezinu.

Pauels atlaidās krēslā.

— Labi, ej atpakaļ pie sava priekšnieka.

«Pirksts» ar acīm redzamu atvieglojumu

aizgāja.

Donovans sacīja:

— Tā, daudz gan mēs šoreiz panācām. Tas tik bija asprātīgs dialogs — no viena gala līdz otram. Klausies, Deivam ar to plānprā­tiņu «pirkstu» ir kaut kas padomā. Pārāk daudz viņi nezina un neatceras. Mēs viņiem vairs nedrīkstam uzticēties, Greg.

Pauels sabužināja ūsas.

— Vai zini, Maik, ja tu turpināsi melst nie­kus, es tev aizbāzīšu muti.

— Labi. Tu jau mums esi tas ģēnijs. Es toties — nožēlojams plānprātiņš. Ko mēs esam panākuši?

— Ne tik, cik melns aiz naga. Es gribēju sākt no otra gala — no «pirksta», bet neizde­vās. Tātad jāķeras atkal pie sākuma.

— Ģeniāli! — Donovans izsmējīgi izteica Pauelam savu apbrīnu. — Cik vienkārši tas izklausās! Bet tagad pasaki to visu cilvēku valodā, maestro.

— Bērnu valodā, tu gribēji teikt. Mums ir jānoskaidro, kādu pavēli Deivs dod tajā brīdī, pirms viņa atmiņa atsakās darboties. Tas mums palīdzēs visu atrisināt.

— Un kā tu domā to noskaidrot? Mēs ne­varam uzturēties Deiva tuvumā, jo mūsu klāt­būtnē viss rit normāli. Dzirdēt pavēli pa radio arī nav iespējams, jo tā tiek noraidīta pa pozitronu lauku. Tātad ne tuvumā, ne arī no attāluma mēs nevaram šo pavēli uztvert. Un itin nekā cita mēs nevaram iesākt.

— Tiešā novērošana, protams, atkrīt. Bet vēl pastāv dedukcija.

— Kas?

— Mes parmaiņus dežurēsim, Maik, — Pauels nīgri pasmaidīja. — Skatīsimies uz ekrānu, acis nenovērsdami. Novērosim katru šo tērauda stulbeņu kustību. Un lūkosim sa­skatīt, kas notiek tieši pirms viņu dīvainajām izdarībām, lai tādējādi atšifrētu pavēli.

Donovans veselu minūti sēdēja ar atplestu muti. Tad viņš sacīja nomāktā balsī:

— Es uzteikšu darbu. Iešu projām.

— Tavā rīcībā ir vēl desmit dienas — vari izgudrot kaut ko labāku, — Pauels atbildēja nogurušā balsī.

Turpmākajās astoņās dienās Donovans par varēm pūlējās kaut ko izgudrot. Astoņas die­nas, ik pēc četrām stundām uzsākdams savu dežūru, viņš iekaisušām, aizmiglotām acīm vēroja mirgojošos stāvus kustamies mijkrēslī. Un visas astoņas dienas viņš dežūru starp­laikā nolādēja «United States Robots», DV modeļus un dienu, kad nācis pasaulē.

Astotajā dienā, kad Pauels, kaudamies ar miegu un galvassāpēm, atnāca viņu nomai­nīt, Donovans piecēlās un, precīzi notēmējis, ietrieca smagu grāmatu televīzijas ekrāna pašā centrā. Atskanēja stikla šķindoņa.

Pauelam aizrāvās elpa:

— Kāpēc tu tā darīji?

— Tāpēc, — Donovans atteica gandrīz mie­rīgi, — ka es viņus vairs nenovērošu. Atliku­šas vēl tikai divas dienas, bet mēs neko ne­esam noskaidrojuši. DV-5 ir nožēlojams, ne­derīgs grausts. Kamēr es viņu novēroju, viņš piecas reizes pārtrauca darbu, un tavas dežū­ras laikā — trīs reizes, bet es netiku gudrs, kādu pavēli viņš deva, un arī tu ne. Un es ne­ticu, ka tu jebkad to uzzināsi, jo esmu pārlie­cināts, ka es to nekad neuzzināšu.

Visvarenais kosmos, kā lai vienlaicīgi no­vēro sešus robotus? Viens kustina rokas, otrs — kājas, trešais mētā rokas kā vējdzir­navu spārnus, ceturtais lec gaisā kā vājprā­tīgs, un divi pārējie … sazin ko tie dara. Bet tad visi norimstas. Tā ja!

Greg, mēs nerīkojamies pareizi. Viņi jāno­vēro no neliela attāluma, lai redzētu visu sī­kumos.

Kādu brīdi valdīja klusums, tad Pauels to pārtrauca:

— Nu, un atlikušās divas dienas jāgaida, lai atkal kaut kas atgadās?

— Vai tad šeit novērot ir labāk?

— Te ir patīkamāk.

— Jā, bet tur var darīt kaut ko tādu, ko šeit nevar.

— Ko tad?

— Kad būsim sagatavojušies un noskatīsi­mies, ko viņi īsti dara, var jebkurā brīdī likt tiem apstāties.

Pauels sāka ausīties.

— Kā mēs to izdarīsim?

— Padomā pats. Tu jau esi tas gudrais. Uzdod sev dažus jautājumus. Kad DV-5 iziet no ierindas? Ko tev stāstīja «pirksts», kad tas notika? — Kad draudēja vai īstenībā notika nogruvums, kad spridzināšanas darbi prasīja lielu precizitāti vai arī kad gadījās grūti pie­ejams slānis.

— Citiem vārdiem — kritiskos apstāk­ļos, — Pauels satraukti teica.

— Pareizi! Un kā gan citādi? Personiskās iniciatīvas faktors — lūk, kur tas suns ap­rakts! Un personiskā iniciatīva ir visvairāk vajadzīga tieši kritiskos apstākļos, kad cil­vēka nav klāt. Kāds tad ir loģiskais secinā­jums? Kā lai piespiežam viņus apstāties no­teiktā laikā un vietā?

Donovans brīdi triumfējoši raudzījās uz savu sarunas biedru — viņš sāka iejusties lomā, tad atbildēja pats uz savu jautājumu, aizsteigdamies priekšā Pauelam, kam atbilde jau bija mēles galā:

— Mums pašiem jārada ārkārtēji apstākļi!

Pauels sacīja:

— Maik, tev taisnība.

— Paldies, draugs. Es zināju, ka tu kād­reiz atzīsi to.

— Labi, beidz ņirgāties. Mēs tavas zobga­lības pataupīsim Zemei, kur tās iekonservēsim garajām, saltajām ziemām. Bet kādus ārkār­tējus apstākļus mēs varētu tagad radīt?

— Ja mēs neatrastos uz asteroīda, kur nav ne gaisa, nedz ūdens, mēs varētu applūdināt raktuves.

— Asprātīgi, nav vārdam vietas, — Pauels sacīja. — Patiesi, Maik, no smiekliem man jākrīt vai gar zemi. Kā būtu ar nelielu no­gruvumu?

Uzmetis lūpu, Donovans noteica:

— Manis pēc.

— Labi, tad ejam.

Kumurodamies pa akmeņaino klajumu uz priekšu, Pauels jutās kā īsts sazvērnieks. Pa­zeminātās gravitācijas dēļ viņš brīžam tenterēja pa nelīdzeno virsmu, un akmeņi zem viņa kājām šķīda uz visām pusēm, saceldami pelēku putekļu vērpetes. Un tomēr viņš pats sev šķita kā konspirators, kas piesardzīgi zo­gas uz priekšu.

— Vai tu zini, kur viņi atrodas? — viņš jautāja.

— Liekas gan, Greg.

— Labi, — Pauels sadrūmis teica, — bet, ja mēs nonāksim divdesmit pēdu attālumā no kāda «pirksta», tas mūs tūlīt sajutīs, kaut arī nebūsim viņa redzes lokā. Cerams, ka tu to zini.

— Kad man būs nepieciešams noklausīties elementārkursu robotikā, es uzrakstīšu tev iesniegumu, trīs eksemplāros. Bet tagad kāp­sim lejā.

Viņi atradās šahtā; zvaigžņu mirdzums vairs nebija redzams. Viņi abi gāja, taustī­damies gar sienām, laiku pa laikam ar kaba­tas baterijām apgaismodami ceļu. Pauels drošības labad pataustīja savu detonatoru.

— Vai tu pazīsti šo tuneli, Maik?

— Ne pārāk labi. Tas ir jauns. Taču es domāju, ka varēšu orientēties pēc ta, ko re­dzēju televizorā, lai gan …

Pagāja bezgalīgi garas minūtes, tad Maikls sacīja:

— Pieliec te roku!

Cauri metāla cimdam Pauels sajuta, ka šahtas siena viegli vibrē. Skaņas, protams, nebija dzirdamas.

— Sprādzieni! Mēs esam diezgan tuvu.

— Turi acis vaļā, — Pauels sacīja.

Donovans nepacietīgi pamāja ar galvu.

Viens no robotiem aizdrāzās viņiem garām

un nozuda, pirms viņi paguva attapties, — bronzas bruņas nomirdzēja vien viņiem gar acīm. Klusēdami viņi saspiedās kopā.

— Kā tev šķiet, vai viņš juta, ka mēs te atrodamies? — Pauels čukstēja.

— Cerams, ka ne. Bet labāk apiesim tos no sāniem. Dosimies pirmajā tunelī pa labi.

— Varbūt nemaz neiesim viņiem klāt?

— Ko tad tu gribi darīt? Iet atpakaļ? — Do­novans nikni norūca. — Viņi ir ceturtdaļjūdzes attālumā. Es taču novēroju viņus televi­zorā. Un mums atlikušas tikai divas dienas …

— Ciet klusu labāk. Tu tikai velti šķied skā­bekli. Vai šī te ir sānu eja? — Iedegās kaba­tas baterija. — Tā pati. Ejam.

Sienas šeit vibrēja daudz stiprāk, un pa­mats zem kājām nejauki drebēja.

— Tas ir labs tunelis, — Donovans teica, — ja vien drīz neizbeigsies.

Viņš nobažījies paspīdināja savu spuldzīti.

Mazliet pastiepjot roku, viņi varēja aiz­sniegt tuneļa griestus. Nostiprinājums bija pavisam jauns.

Donovans apstājās.

— Strupceļš. Ejam atpakaļ.

— Nē, pagaidi. — Pauels neveikli pasprau­cās viņam garām. — Vai tā ir gaisma tur priekšā?

— Gaisma? Es neko neredzu. Kur gan te radīsies gaisma?

— Robotu gaisma.

Pauels četrrāpus uzlīda uz neliela izciļņa. Satrauktā, piesmakušā balsī viņš uzsauca Donovanam:

— Ei Maik, rāpies augšā!

Bija redzama gaisma. Donovans uzrausās augšā un pārrāpās pāri Pauela kājām.

— Vai te ir kāds caurums?

— Jā, roboti, manuprāt, izcērt šo lauzmu no viņas puses.

Donovans aptaustīja cauruma robotās ma­las un, piesardzīgi uzspīdinājis tam gaismu, ieraudzīja, ka aiz tā atrodas liels tunelis. Acīmredzot tas bija galvenais tunelis. Cau­rums bija pārāk mazs, lai cilvēks varētu pa to izlīst, pat diviem reizē skatīties pa to bija grūti.

— Tur neviena nav, — Donovans noteica.

— Pašreiz nav. Bet pirms brīža kāds bija, citādi mēs nebūtu redzējuši gaismu. Sargies!

Sienas visapkārt salīgojās, un viņi sajuta grūdienu. Nobira smalki putekļi. Pauels uz­manīgi pacēla galvu un vēlreiz ielūkojās cau­rumā.

— Viss kārtībā, Maik. Viņi ir šeit.

Mirdzošie roboti bija sapulcējušies galve­najā tunelī apmēram piecdesmit pēdu attā­lumā no viņiem. Metāla rokas cītīgi novāca gruvešu kaudzi, kas bija radusies pēc pēdējā sprādziena.

Donovans nepacietīgi skubināja:

— Nezaudē laiku. Viņi drīz vien būs cauri, un nākošais sprādziens var ķert mūs.

— Dieva dēļ, nesteidzini mani.

Pauels noņēma detonatoru, un viņa ska­tiens nemierīgi pārslīdēja krēslainajām sie­nām, kuras apgaismoja vienīgi robotu izsta­rotā gaisma. Akmens izcilni te bija grūti at­šķirt no ēnas.

— Redzi tur, gandrīz tieši virs viņiem, griestos palicis akmens blāķis. Pēdējais sprā­dziens nav to izkustinājis. Ja tu tam trāpīsi, iegrūs puse griestu.

Pauels lūkojās turp, kur tumsā rādīja Do­novana pirksts.

— Uzmanies! Tagad nenovērs acu no ro­botiem un lūdz dievu, kaut viņi neaizietu projām no šīs vietas. Man vajadzīga viņu gaisma. Vai visi septiņi ir šeit?

Donovans saskaitīja.

— Jā, visi.

— Labi, tad skaties. Vēro katru viņu kus­tību!

Viņš pacēla detonatoru un tēmēja, bet Do­novans, lādēdamies un mirkšķinādams acis, ko aizmigloja sviedri, vēroja robotus.

Uzliesmojums!

Tad nāca spējš trieciens, pamats zem kā­jām vairākkārt nodrebēja, un stiprs grūdiens uzsvieda Pauelu Donovanam virsū.

— Greg, tu mani nogāzi, — Donovans iebrēcās. — Es nekā neredzēju.

Pauels satraukti skatījās apkārt:

— Kur viņi ir?

Donovans apjukumā klusēja. Robotus nekur nemanīja. Bija tik tumšs kā Stiksas dzelmē.

— Vai tik mēs viņus neapbērām? — Dono­vans vaicāja drebošā balsī.

— Kāpsim lejā. Un nejautā man neko.

Pauels sāka steidzīgi rāpties atpakaļ.

— Maik!

Donovans, kas bija viņam sekojis, apstā­jās.

— Kas tad nu atkal?

— Uzgaidi! — Donovana austiņās skanēja Pauela gārdzošie, nevienmērīgie elpas vil­cieni. — Maik! Vai tu dzirdi mani, Maik?

— Esmu tepat. Kas noticis?

— Mēs esam iesprostoti. Griesti iegruvuši nevis piecdesmit pēdu attālumā no mums, bet gan virs mūsu galvām. Satricinājums tos sagāzis.

— Ko? — Donovans atdūrās pret kaut ko cietu. — Uzdedzini bateriju.

Pauels paspīdināja laterniņu. Ceļš visap­kārt bija tā aizgruvis, ka pat skudra nebūtu izlīdusi cauri.

— Nu ko tu tagad teiksi? — Donovans no­čukstēja.

Viņi patērēja diezgan daudz laika un spēka, pūlēdamies izkustināt akmens bluķi, kas aiz­sprostoja ceļu. Tad Pauels mēģināja paplaši­nāt caurumu, pa kuru viņi skatījās galvenajā tunelī. Viņš pacēla detonatoru. Taču sprā­dziens tik šaurā telpā būtu tikpat kā pašnā­vība, Pauels to zināja. Viņš apsēdās.

— Vai zini, Maik, — viņš sacīja, — mēs esam visu sabojājuši. Un ne par matu neesam tuvāk Deiva mīklas atminējumam. Ideja bija laba, bet tā vērsās pret mums pašiem.

Donovana sarūgtinātais skatiens urbās tumsā.

— Man negribas tevi apbēdināt, veco zēn, bet neatkarīgi no tā, vai mēs ko zinām par Deivu vai nezinām, esam iekļuvuši lamatās. Un ja mēs, draudziņ, netiksim laukā, tad mums ir beigas. BEIGAS, beigas. Cik mums ir atlicis skābekļa? Ne vairāk kā sešām stun­dām.

— Es jau par to biju domājis, — Pauela roka meklēja daudzkārt cietušās ūsas, bet uz­taustīja tikai caurspīdīgo sejsegu. — Deivs mūs, protams, varētu pa šo laiku itin viegli atrakt. Bet šis mūsu lieliskais eksperiments viņu droši vien atkal izsitis no sliedēm, un

uzņemt ar viņu radiosakarus nav iespējams.

— Skaisti, vai ne?

Donovans pielīda pie cauruma un grūšus izgrūda tam cauri galvu ar visu ķiveri.

— Ei. Greg!

— Kas ir?

— Ja nu Deivs nokļūst divdesmit pēduattālumā no mums? Tad viņš nāks pie prāta. Un mēs būsim glābti.

— Tas gan, bet kur viņš ir?

— Tur, tuneļa galā, — labu gabaliņu no šejienes. Dieva dēļ, beidz mani raustīt, kamēr neesi vēl norāvis man galvu. Ļaušu jau tev arī paskatīties.

Tagad Pauels izbāza galvu pa caurumu.

— Mūsu sprādziens ir izdevies. Palūkojies uz šiem stulbeņiem. Tas jau ir īsts balets.

— Lai nu paliek komentāri. Vai viņi tuvo­jas mums?

— Nevaru saredzēt. Pārāk tālu. Ļauj man kaut ko izmēģināt. Pasniedz manu lukturīti. Centīšos saistīt viņu uzmanību.

Bet jau pēc pāris minūtēm viņš atmeta šim mēģinājumam ar roku.

— Nekas neiznāk! Viņi laikam ir kļuvuši akli. Pag, pag, nāk uz mūsu pusi! Ko tu par to teiksi?

— Ļauj taču man arī paskatīties, — neri­mās Donovans.

Klusi tusnīdams, Pauels pūlējās ievilkt galvu atpakaļ, tad sacīja:

— Kārtībā!

Nu Donovans savukārt izbāza galvu laukā.

Roboti tuvojās. Deivs gāja pa priekšu, kā­jas augstu cilādams, un seši «pirksti» virknē sekoja tam nopakaļ.

— Ko viņi īsti dara? — Donovans brīnī­jās. — To gan es gribētu zināt. Atgādina Virdžlnijas skotu deju, un Deivs izskatās pēc majordoma, nudien.

— Nekaitini mani ar saviem aprakstiem, — Pauels norūca. — Cik tālu viņi ir?

— Kādas piecdesmit pēdas, un nāk šurp. Pēc stundas ceturkšņa mēs būsim brīv … Oho-ho!

— Kas tur notiek? — Pagaja vairakas se­kundes, līdz Pauels atguvās no pārsteiguma, ko bija izraisījuši Donovana izsaucieni.

— Paklau, neesi lopiņš, ļauj man arī paskatī­ties.

Viņš mēģināja uzrausties augšā, bet Do­novans nikni spārdījās pretī.

— Viņi pagriezās atpakaļ, Greg. Viņi aiz­iet. Deiv! Hei, Deiv!

— Kāda tam nozīme, muļķi! — Pauels kliedza. — Skaņas nenonāk līdz viņiem.

— Nu tad sit, — Donovans smagi elpoja,

— dauzi pa sienām, lai rastos vibrācija. Mums taču kaut kā jāpievērš sev viņu uzma­nība, Greg, citādi esam pagalam.

Viņš kā neprātīgs sāka dauzīt pa sienu.

Pauels sapurināja viņu aiz pleca.

— Pagaidi, Maik, pagaidi! Paklausies, man iešāvās prātā kāda doma. Zvēru pie Jupitera, pašreiz ir īstais brīdis pieņemt vienkāršus lē­mumus. Maik!

— Ko tu gribi? — Donovans izvilka galvu no cauruma.

— Palaid mani, kamēr tie vēl nav tālu aiz­gājuši.

— Kamēr nav tālu aizgājuši? Ko tu gribi darīt? Paklau, ko tu darīsi ar to detona­toru? — Viņš sagrāba biedra roku.

Pauels ar spēku atbrīvojās no viņa tvē­riena.

— Gribu mazliet pašaudīt.

— Kādam nolūkam?

— Vēlāk! Redzēsim, vai tas ko līdzēs; ja nekas nesanāks, tad … Paej nost un ļauj man šaut.

Tālumā mirgojošās robotu uguntiņas kļuva arvien mazākas. Pauels rūpīgi notēmēja un trīsreiz nospieda gaili. Tad nolaida stobru un satraukts skatījās tālumā. Viens no palīgrobotiem nokrita! Tagad bija redzami tikai seši mirdzošie stāvi.

Pauels nedroši pasauca mikrofonā:

— Deiv!

Pec īsa mirkļa abi izdzirdēja:

— Sef? Kur jūs esat? Manam trešajam pa­līgam sadragātas krūtis. Viņš vairs nedarbo­jas.

— Tas nav svarīgi, — Pauels sacīja. — Sprādziena radītais nogruvums ir mūs iesprostojis. Vai tu redzi mūsu lampiņas gaismu?

— Jā gan. Tūdaļ būsim tur.

Pauels apsēdas un atviegloti nopūtas.

— Tā nu tas ir, draudziņ.

— Labi, Greg, — Donovana balsī bija dzir­damas asaras. — Tu esi uzvarējis. Es noliecu galvu tavā priekšā. Tikai nemuļķo mani. Pa­stāsti man skaidri un gaiši, kas tur īsti bija?

— Lai notiek. Redzi, mums, kā jau parasti, pilnīgi paslīdējis garām pats vienkaršakais. Mēs zinājām, ka robotu dīvainās izdarības saistītas ar personisko iniciatīvu un ārkār­tējiem apstākļiem. Vienlaik mēs centāmies noskaidrot, kāda īpaša pavēle to izraisa. Bet kāpēc gan jābūt kādai īpašai pavēlei?

— Un kāpēc nē?

— Klausies. Kāpēc tas nevarētu būt pavē­les modelis? Kādam pavēles modelim ir va­jadzīgs visvairāk iniciatīvas? Kāda modeļa pavēles tiek dotas tikai ārkārtējos apstākļos?

— Nejautā man, Greg. Pastāsti!

— Es jau stāstu. Tās ir pavēles, kas tiek noraidītas pa visiem sešiem kanāliem reizē. Parastos apstākļos viens vai vairāki «pirk­sti» veic elementāru darbu, kas neprasa stingru uzraudzību, kā, piemēram, mēs iz­darām ierastās iešanas kustības. Turpretim briesmu brīdī nekavējoties un vienlaicīgi jā­mobilizē visi seši palīgroboti. Deivam jāuz­rauga reizē seši roboti, un te nu kaut kas ķe­ras. Tālāk viss ir vienkārši. Tiklīdz samazinās vajadzība pēc personiskās iniciatīvas, kā, piemēram, ierodoties cilvēkiem, viņi tūlīt at­gūstas. Tāpēc es iznīcināju vienu robotu. Kad es to izdarīju, Deivam nācās komandēt tikai

piecus. Iniciatīva samazinājās, un viņš kļuva normāls.

— Kā tu nonāci pie šīs domas? — Dono­vans prašņāja.

— Loģiski spriežot. Pēc tam izmēģināju, un tas līdzēja.

Viņi atkal izdzirdēja robota balsi:

— 'Esmu klāt. Vai jūs vēl pusstundu iztu­rēsiet?

— Droši! — Pauels atbildēja. Tad, pievēr­sies Donovanam, viņš turpināja:

— Mūsu turpmākais uzdevums ir vien­kāršs. Mēs pārbaudīsim tās ķēdes daļas, ku­rām jāiztur papildslodze, ko tām uzliek pa sešiem kanāliem dotās pavēles, salīdzinājumā ar piecu kanālu pavēlēm. Vai tādu būs daudz?

Donovans brīdi domāja.

— Ne pārāk daudz, manuprāt. Ja Deivs konstruēts tāpat kā eksperimentālais mode­lis, ko redzējām rūpnīcā, tad viņam ir spe­ciāla koordinējoša ķēde. Tas tad arī būs vie­nīgais iecirknis, kas jāpārbauda.

Viņš apbrīnojami ātri sajūsminājās par šo domu.

— Paklau, tas būtu ko vērts! Tur nieks vien ir ko darīt.

— Labi. Apdomā to, un, kad atgriezīsi­mies, apskatīsim rasējumus. Bet tagad es at­pūtīšos, līdz Deivs tiks mums klāt.

— Ei, pagaidi! Pasaki man tikai vienu: kas tā bija par īpatnēju soļošanu un jocī­giem dejas soļiem, ko roboti ikreiz uzsāka, kad viņi sajuka?

— Soļi? Nezinu. Bet man ir kāda hipotēze. Atceries — palīgroboti ir Deiva «pirksti». Mēs tos allaž tā dēvējām. Nu un es domāju, ka ikreiz, kad Deivs kļuva psihiski nenor­māls, viņam galvā viss sajuka un viņš sāka kustināt pirkstus.

*

Sjūzena Kelvina stāstīja par Pauelu un Donovanu vēsi, bez smaida, bet, pieminot ro­botus, viņas balss atmaiga. Viņa ātri vien iz­klāstīja visu par Spldijiem, Kjūtijiem un Deiviem, un tad es viņu pārtraucu. Citādi viņa būtu pa saviem atmiņu kambariem sa­grabinājusi vēl kādu pusduci robotu.

— Bet vai tad uz Zemes nekad nekas ne­notiek? — es jautāju.

Saraukusi pieri, viņa paskatījās uz mani.

— Nē, uz Zemes mēs maz saskaramies ar robotu darbu.

— Jā, diemžēl. Es gribēju sacīt, ka jūsu inženieri izmēģinātāji ir lieliski, bet vai jūs nevarētu pastāstīt kaut ko no savas piere­dzes? Vai jums nekad nav gadījies saskarties ar robotu, kas jūs būtu pievīlis? Si taču to­mēr ir jūsu jubileja.

Un, iedomājieties, viņa nosarka. Tad viņa sacīja:

— Man reiz gadījās robots, kas mani pievīla. Ak debess, cik sen tas noticis! Gan­drīz pirms četrdesmit gadiem. Kā tad! 2021! Un man toreiz bija tikai trīsdesmit astoņi. Ak vai… bet es gan negribētu par to runāt.

Es pagaidīju, un viņa, protams, pārdo­māja.

— Bet kāpēc gan nē? — viņa vaicaja. — Tagad man tas nevar kaitēt. Pat atmiņas ne. Es biju kādreiz liela muļke, jaunais cil­vēk. Vai jūs varat tam ticēt?

— Nē, — es atbildēju.

— Tā tas bija. Bet Erbijs bija robots, kas prata lasīt domas.

— Kā jūs teicāt?

— Vienīgais šāda veida robots. Kaut kur bija ielaista kļūda …