HUGO DIEGS

HUGO IEPĒRKAS

Stāv un brīnās Hugo Diegs: —

Tas nu gan smalks ārzemnieks

Francūzis vai varbūt spānis.

Ne jau kaut kāds mūsu Jānis.

Varbūt šis kaut ko var pārdot.

Jāiet klāt un jāsāk vārdot. —

Monsinjor, že sil vu plē,

Jou mož bic ko andelē!

— Jes, stil džekiņ, I am redij,

Pradam krekliņš fein un štedij.

Ja ir monij — būs oll klār,

Plīz, senk jū, au rezervuāri —

Dārgo mantu nesis mājās,

Hugo ar to tīksminājās;

Sīkums — simti četri pieci.

Ja pie franču krekla tieci!

Bet te pēkšņi, vīles taustot,

Burto Hugo, vārdus raustot: —

«Rīgas apģērbs» — ak tu bēdas!

Nav no ārzemēm ne pēdas. —