ĒĢIPTES NAKTIS

— Quel est cet homme?

— Ha, c'est un bien grand talent, il fait de sa voix tout ce qu'il veut.

Čarskis bija viens no pastāvīgajiem Pēterburgas iedzīvotājiem. Viņam vēl nebija trīsdesmit gadu; viņš nebija precējies; maizes darbs viņu vēl nenomāca. Viņa nelaiķis tēvocis, kas labajos laikos bijis vice­gubernators, bija atstājis viņam labi iekoptu muižu. Viņa dzīve varētu būt ļoti tīkama, bet viņam piemita nelaime rakstīt un iespiest dzejoļus. Žurnālos viņu dēvēja par dzejnieku, bet saimes istabā par rīmju kalēju.

Par spīti lielajām priekšrocībām, ko bauda dzejdari (jāatzīstas: izņemot tiesību lietot akuzatīvu ģenitīva vietā vai vēl kādas citas tā saucamās dzejiskās pat­vaļības, mēs nekādu sevišķu krievu dzejdaru priekš­rocību nezinām) — bet lai nu tas būtu kā būdams, — par spīti viņu dažādajām priekšrocībām, šos ļaudis allaž vajā lielas kļūmes un nepatikšanas. Visrūgtākais un neciešamākais ļaunums dzejdarim ir viņa kārta un pievārds, ar ko tas apzīmogots un no kā viņš nekad nevar tikt vaļā. Publika uzskata viņu par savu īpašumu; pēc publikas domām, viņš dzimis vienīgi viņu vajadzībai un priekam. Viņš ierodas mājās no laukiem, pirmais pretimnācējs viņam vaicā: vai at­vedāt man kaut ko jaunu? Viņš nogrimst pārdomās par savas dzīves sarežģījumiem, par mīļa cilvēka sli­mību, tūliņ salkans smaids pavada vēl salkanāku iz­saucienu: droši vien kaut ko sacerat! Viņš iemīlas? — Viņa daiļava tūdaļ nopērk angļu veikalā albumu un gaida elēģijas. Un, ja viņš aizbrauc pie kāda, kas viņam gandrīz pilnīgi svešs, lai pārrunātu svarīgas lietas, pēdējais tūdaļ sauc savu dēlēnu un liek tam skaitīt tāda un tāda dzejoļus; un puika pacienā dzej­dari ar sakropļotiem viņa paša dzejoļiem. Bet tas vēl pats sākums! Kādām gan jābūt īstām likstām? Čarskis atzinās, ka apsveikumi, pieprasījumi, albumi un pui­kas viņam tā apnikuši, ka viņš spiests ik mirkli saval­dīties, lai nepateiktu kādu rupjību.

Čarskis visādi nopūlējās, lai atbrīvotos no necie­šamā pievārda. Viņš vairījās no savām literātu ap­rindām un deva priekšroku lielās sabiedrības cilvē­kiem, pat vistukšākajiem. Viņa sarunu temats bija visbanālākais un nekad neskāra literatūru. Apģērbā viņš arvien ievēroja vispēdējo modi kā kautrs, jauns, māņticīgs maskavietis, kas pirmo reizi mūžā ieradies Pēterburgā. Viņa kabinetā, kas bija iekārtots kā dā­mas guļamistaba, nekas neatgādināja rakstnieku; grā­matas nemētājās pa galdiem un zem galdiem; dīvāns nebija notriepts ar tinti; nebija tās nekārtības, kas liecinātu par mūzas tuvumu un slotas un slauka trū­kumu. Čarskis bija izmisis, ja kāds no viņa lielās sa­biedrības draugiem to pārsteidza ar spalvu rokā. Grūti iedomāties, līdz kādai sīkumainībai varēja no­iet cilvēks, kas apveltīts ar talantu un dvēseli. Viņš izlikās gan kaislīgs zirgu mīļotājs, gan liels kāršu spēlmanis, gan smalks gardēdis, kaut arī nepavisam neprata atšķirt kalniešu sugu no arābu sugas, nekad nevarēja atcerēties, kas ir trumpis, un ceptus kartu­peļus klusībā ieskatīja labākus par visādiem franču virtuves izgudrojumiem. Viņš dzīvoja pavisam izlai­dīgi; nīka visās ballēs, pārēdās visos diplomātiskos mielastos un ik vienās viesībās bija tikpat neizbēgams kā Rezanova saldējums.

Un tomēr viņš bija dzejnieks, un viņa tieksme bija neatvairāma: kad viņam uznāca šis draņķīgums (tā viņš dēvēja iedvesmu), Čarskis ieslēdzās savā kabi­netā un rakstīja no rīta līdz naktij. Saviem patiesiem draugiem viņš atzinās, ka tikai tad viņš jūtoties īsti laimīgs.

Pārējā laikā viņš pastaigājās, dižodamies un izlik­damies un vai ik mirkli dzirdēdams lielisko jautā­jumu: vai esat uzrakstījis ko jaunu?

Vienā rītā Čarskis sajuta to brīnišķīgo noskaņo­jumu, kad sapņu tēli skaidri iezīmējas acu priekšā un kad nāk prātā spilgti, necerēti vārdi šo tēlu atvei­došanai, kad dzejas rindas viegli plūst no spalvas un saskanīgas vārsmas steigtin steidzas pretī raitai do­mai. Čarskis līdz sirds dziļumiem bija iegrimis sald- kairā aizmirstībā… ne sabiedrība, ne sabiedrības ieskati, ne viņa paša dīvainības viņam neeksistēja. Viņš rakstīja dzejoļus.

Pēkšņi viņa kabineta durvis iečīkstējās un tur pa­rādījās svešinieka galva. Čarskis satrūkās un sarauca pieri.

— Kas tur ir? — viņš saīdzis jautāja, klusībā lādē­dams savus kalpotājus, kas nekad neuzturējās priekš­istabā.

Nepazīstamais ienāca.

Viņš bija slaida auguma, kalsnējs un likās gadu trīsdesmit vecs. Tumšās sejas vaibsti bija izteiksmīgi: bālā, augstā piere, ko noēnoja melnu matu cirtas, melnās, mirdzošās acis, ērgļa deguns un kuplā bārda, kas klāja iekritušos, dzeltenīgos vaigus, liecināja, ka viņš ir ārzemnieks. Viņš bija ģērbies melnā frakā, kas šuvēs jau apdilusi, vasaras biksēs (lai gan ārā jau bija vēls rudens); zem novalkātās tumšās kakla­saites uz dzeltenīgā krekla krūts spīdēja neīsts di­mants; saņurcītā cepure, likās, bija pieredzējusi daudz saules un lietus dienu. Sastapuši šo cilvēku mežā, jūs viņu noturētu par laupītāju; sabiedrībā — par politisku sazvērnieku; priekšistabā — par šarla­tānu, kas tirgojas ar eliksīriem un žurku zālēm.

— Ko jūs vēlaties? — franču valodā jautāja Čarskis.

— Signor, — zemu klanīdamies, svešinieks at­bildēja, — lei voglia perdonarmi se.. -[32]

Čarskis viņam nepiedāvāja krēslu un pats piecēlās; saruna turpinājās itāliešu valodā.

— Esmu Neapoles mākslinieks, — svešinieks sa­cīja, — apstākļi spieda mani pamest tēviju; es iera­dos Krievijā, paļaudamies uz savu talantu.

Čarskis domāja, ka neapolietis taisās sarīkot dažus čello koncertus un iznēsā pa mājām biļetes. Viņš jau grasījās iedot svešiniekam divdesmit piecus rubļus un drīzāk tikt vaļā, bet nepazīstamais piebilda:

— Ceru, Signor, ka jūs izpalīdzēsit savam amata brālim ūn ievedīsit mani tais namos, kas jums pie­ejami.

Čarska augstprātību nebija iespējams vēl vairāk aizvainot. Viņš lepni paraudzījās tajā, kas saucās par viņa amata brāli.

— Atļaujiet vaicāt, kas jūs tāds esat un par ko jūs mani turat? — viņš jautāja, ar pūlēm apvaldīdams savu īgnumu.

Neapolietis pamanīja viņa saīgumu.

— Ko jūs vēlaties? — Čarskis vēsi atkārtoja.

— Esmu daudz dzirdējis par jūsu apbrīnojamo talantu; esmu pārliecināts, ka šejienes kungi ieskata par lielu godu parādīt visāda veida pretimnākšanu tik ievērojamam dzejniekam, — itālietis atbildēja, — tādēļ ari uzdrošinājos ierasties pie jums…

—• Kur tad jūs? — viņš teica itālietim. — Pagai­diet … Man vajadzēja atspēkot nepelnīto cildinā­

jumu un jums atzīties, ka neesmu nekāds dzejnieks. Tagad parunāsim par jūsu lietām. Esmu gatavs pakal­pot, cik tas man būs iespējams. Vai jūs esat mūziķis?

— Nē, eccelenza[36]/ — itālietis atbildēja. — Esmu nabaga improvizētājs.

— Improvizētājs! — Čarskis iesaucās, sajuzdams, cik skarba bijusi viņa rīcība. — Kāpēc jūs tūlīt ne­teicāt, ka esat improvizētājs? — Un Čarskis patiesā nožēlā paspieda viņam roku.

Viņa draudzīgais izskats itālieti uzmundrināja. Viņš vaļsirdīgi izstāstīja savus nodomus. Viņa āriene ne­varēja maldināt; viņam bija vajadzīga nauda; viņš cerēja Krievijā kaut kā uzlabot savus mājas apstāk­ļus. Čarskis uzmanīgi noklausījās viņā.

— Es ceru, — viņš sacīja nabaga māksliniekam, — ka jums būs panākumi: šejienes sabiedrība vēl nekad nav dzirdējusi improvizētāju. Ziņkāre tiks pa­modināta; tiesa, itāliešu valodu pie mums neprot, jūs nesapratīs; bet tā nav nelaime; galvenais — lai jūs būtu modē.

— Bet, ja pie jums neviens neprot itāliešu va­lodu, — improvizētājs domīgi teica, — kas tad nāks manī klausīties?

— Nāks, nebaidieties: vieni, ziņkāres dzīti, citi, lai kaut kā aizvadītu vakaru, trešie, lai parādītu, ka saprot itāliešu valodu; atkārtoju, vajag tikai, lai. jūs nāktu modē; un jūs būsit modē, te ir mana roka.

Čarskis laipni atvadījās no improvizētā ja, pierak­stīdams viņa adresi, un tai pašā vakarā devās par viņu parūpēties.