ĒĢIPTES NAKTIS

II nodaļa

Es cars, es vergs, es tārps, es dievs.

Deržavins

Otrajā dienā Čarskis tumšā un netīrā traktiera gai­tenī meklēja 35. numuru. Viņš apstājās pie durvīm un pieklauvēja. Vakarējais itālietis atvēra durvis.

— Uzvara! — Čarskis viņam sacīja. — Jūsu lieta nokārtota. Kņaziene ** nodod jūsu rīcībā savu zāli, — vakar rautā paspēju uz jūsu vakaru pievārdot pusi Pēterburgas; iespiediet tikai biļetes un sludinājumus. Galvoju jums ja ne gluži par triumfu, tad vismaz par peļņu . ..

— Improvizāciju! .. . Vai tad jūs varat iztikt arī bez publikas, bez mūzikas un bez aplausu vētras?

— Nieki, nieki! Kur lai rodu vēl labāku publiku? Jūs esat dzejnieks, jūs sapratīsit mani labāk par tiem, un jūsu klusā atzinība man vērtīgāka par veselu ap­lausu vētru … Apsēdieties kaut kur un uzdodiet man tematu.

Čarskis apsēdās uz čemodāna (no diviem krēsliem, kas atradās šaurajā būri, viens bija salūzis, otrs ap­krauts ar papīriem un veļu). Improvizētājs paņēma no galda ģitāru un nostājās iepretim Čarskim, kaulainiem pirkstiem skardams stīgas un gaidīdams tematu.

— Te būs temats, — Čarskis viņam teica, — dzej­nieks pats izvēlas tēlus savām dziesmām; pūlim nav tiesības valdīt pār viņa iedvesmu.

Itālieša acis iedzirkstījās; viņš uzņēma dažus akor­dus, lepni pacēla galvu, un kvēlas vārsmas, pēkšņu jūtu izteiksme, saskanīgi plūda pār viņa lūpām .. . Lūk, tās — kāda mūsu drauga brīvi atstāstītas pēc vārdiem, kas bija palikuši Čarskim atmiņā.

Iet dzejnieks, plakstus vajā vēris,

Bet nesaredz viņš it neko!

Tad gājējs, soli blakus spēris,

Aiz svārku stūra rausta to …

«Teic, kādēļ tā bez mērķa klejo

Un, tikko sniedzis augstumu,

Drīz skatienu jau vērs uz leju

Un zemē nokāpt centies tu?

Tev apmiglota dzīve skaistā,

Tev velta kaisme sirdi māc,

Un tevi vilina un saista

Jo bieži vien mazs nieciņš kāds.

Bet vien uz lietām debesīgām

Tak dzejniekam ir jātiecas,

Un savām vārsmām iedvesmīgām

Tam jāizvēlas cēls kaut kas.»

Kādēļ gan vējš pa gravu žvīgo,

Griež putekļus un lapas trauc,

Kad kuģis valgmē nekustīgā

Pēc viņa elpas kāri sauc?

Kādēļ no kalniem, torņiem garām

Skrien ērglis, smags un briesmīgs varā,

Uz truslu celmu? Vaicā to!

KādēJ gan mori melna jo

Tā Dezdemona iemīlēja,

Kā mēness mīl nakts miglāju?

Tādēļ, ka ērglim nav un vējam,

Un meičas sirdij likumu. Tāds dzejnieks ir: kas patīkas,

Kā Akvilons to aiznes tas —

Viņš tā kā ērglis lido dzīvē

Un, citiem neprasot nemaz,

Kā jauna Dezdemona brīvi

Sirds elku pats sev izvēlas.

Itālietis apklusa … Čarskis klusēja pārsteigts un aizkustināts.

— Nu, kā ir? — improvizētājs jautāja.

Čarskis satvēra viņa roku un cieši paspieda.

— Ko? — improvizētājs vaicāja. — Kā bija?

— Brīnišķīgi! — dzejnieks atbildēja. — Kā? Sveša doma tikko skāra jūsu dzirdi un tūdaļ kļuva par jūsu īpašumu, it kā jūs būtu ar to saaudzis, to izauklējis, nemitīgi veidojis. Tātad jums nav ne grūtību, ne atslābuma, ne tā nemiera, kas nāk pirms iedves­mas? … Brīnišķīgi, brīnišķīgi! …

Improvizētājs atbildēja:

— Katrs talants ir neizskaidrojams. Kā gan skul­ptors Kararas marmora gabalā saskata ieslēptu Jupi­teru un izceļ to gaismā, ar kaltu un veseri saskaldī­dams tā čaulu? Kāpēc no dzejnieka galvas doma iziet, jau bruņojusies četrām atskaņām, izveidota saska­nīgā, vienmērīgā pantmērā? — Tāpat neviens, izņe­mot pašu improvizētāju, nevar izprast šo iespaidu straujumu, šo ciešo sakaru starp personisko iedvesmu un svešo ārējo gribu — veltīgi es pats pūlētos to

Čarskim nebija patīkami no dzejas augstumiem no­laisties līdz kantorista letei; bet viņš ļoti labi saprata dzīves prasības un kopīgi ar itālieti nodevās tirdznie­ciskiem apsvērumiem. Šai gadījumā itālietis izrādīja tik alkatīgu mantkāri, tik atklātu tieksmi pēc peļņas, ka Čarskim pavisam apriebās, un viņš pasteidzās at­vadīties no itālieša, lai pavisam nezaudētu brīnišķīgo sajūsmu, ko bija radījis lieliskais improvizētājs. Rūpju pilnais itālietis nepamanīja šo pārmaiņu un pavadīja viņu pa gaiteni un pa kāpnēm, zemu locīda­mies un apliecinādams savu bezgalīgo pateicību.