ĒĢIPTES NAKTIS

III nodaļa

Biļete maksā 10 rubļu; sākums pulksten 7 vakarā.

Atiša

Kņazienes ** zāle bija nodota improvizētāja rīcībā. Skatuve bija iekārtota, krēsli salikti divpadsmit rin­dās; sarīkojuma dienā zāle jau no pulksten septiņiem > bija apgaismota, blakus durvīm pie biļešu pārdošanas

un saņemšanas galdiņa sēdēja veca sieviete garu degunu, pelēku cepuri ar salauzītām spalvām, gredze­niem visos pirkstos. Pie lieveņa stāvēja žandarmi. Sāka rasties publika. Čarskis atbrauca kā viens no pirmajiem. Viņš bija dziļi ieinteresēts šā sarīkojuma panākumos un gribēja sastapt improvizētāju, lai zi­nātu, vai tas ar visu apmierināts. Viņš atrada itālieti blakus istabiņā nepacietīgi raugāmies pulkstenī. Itā­lietis bija ģērbies teatrāli; viņš bija melnā tērpā no galvas līdz kājām; krekla mežģīņu apkakle bija at­liekta, kailais kakls ar savu dīvaino bālumu krasi atšķīrās no kuplās, melnās bārdas, mati cirtām krita uz pieres un uzacīm. Tas viss ļoti nepatika Čarskim, kam bija netīkami redzēt dzejnieku ceļojoša āksta ģērbā. Pēc īsas sarunas viņš devās zālē, kas arvien vairāk un vairāk pildījās ar publiku.

Drīz visas krēslu rindas bija aizņēmušas lepnas dā­mas; vīrieši ciešā lokā stāvēja pie paaugstinājuma, gar sienām un aiz pēdējās krēslu rindas. Mūziķi ar savām pultīm novietojās paaugstinājuma abās pusēs. Vidū uz galda atradās porcelāna vāze. Publikas bija daudz. Visi nepacietīgi gaidīja sākumu; beidzot pulk­sten pusastoņos mūziķi sāka rosīties, sakārtoja lociņus un uzsāka Tankreda uvertīru. Visi apsēdās un ap­klusa, noskanēja uvertīras pēdējie akordi. .. Un improvizētājs, skaļu vispārēju aplausu apsveikts, zemu locīdamies, pienāca pie pašas paaugstinājuma malas.

Čarskis satraukts gaidīja, kāds būs pirmā mirkļa iespaids, un ievēroja, ka ģērbs, kas viņam bija šķitis tik nepieklājīgs, publiku tā neietekmēja. Arī pats Čarskis itālietī neatrada nekā smieklīga, kad ierau­dzīja viņu uz paaugstinājuma bālu seju, ko spilgti apgaismoja daudzās lampas un sveces. Aplausi no­rima; sarunas apklusa . .. Itālietis, runādams lauzītā franču valodā, lūdza apmeklētājus uzdot dažus tema­tus, uzrakstot tos uz īpašiem papīriņiem. Pēc tik ne­gaidīta uzaicinājuma visi klusēdami palūkojās cits citā un neviens nekā neatbildēja. Itālietis, brīdi no­gaidījis, atkārtoja savu lūgumu kautrā un pazemīgā balsī. Čarskis stāvēja pie paša paaugstinājuma, un viņu pārņēma nemiers; viņš nojauta, ka bez viņa iejaukšanās te neiztiks un ka viņam vajadzēs uzrakstīt savu tematu. Patiesi, vairākas dāmu galviņas pagrie­zās pret viņu un aicināja viņu vispirms paklusi, tad arvien skaļāk un skaļāk. Izdzirdis viņa vārdu, impro­vizētājs acīm meklēja viņu sev pie kājām un, laipni smaidīdams, pasniedza zīmuli un papīra gabaliņu. Spēlēt lomu šai komēdijā Čarskim likās ļoti nepatī­kami, bet tur nekā nevarēja darīt; viņš saņēma no itālieša rokām zīmuli un papīru, uzrakstīja dažus vār­dus; paņēmis no galda vāzi, itālietis nokāpa no pa­augstinājuma un sniedza vāzi Čarskim, kas tur iemeta savu tematu. Viņa piemērs līdzēja; divi žurnālisti, kā daždien literāti, ieskatīja par savu pienākumu katrs uzrakstīt pa tematam; Neapoles sūtniecības sekretārs un kāds jauns cilvēks, kas bija nesen atgriezies no ceļojuma un sapņoja par Florenci, ielika urnā savus saritinātos papīriņus; pēdīgi kāda neglīta jaunava, sa­vas mātes mudināta, asarām acīs uzrakstīja dažas rin­das itāliešu valodā un, līdz ausīm nosarkusi, pasniedza tās improvizētājam, bet pārējās dāmas klusēdamas nolūkojās viņā, tikko jaušami smīnēdamas. — Uz­kāpis uz sava paaugstinājuma, improvizētājs nolika urnu uz galda un sāka izņemt vienu zīmīti pēc otras, skaļā balsī lasīdams:

— Čenči ģimene.

(La famiglia dei Cenci.)

L'ultimo giorno di Pompeia.

Cleopatra e i suoi amanti.

La primavera veduta da una prigione.

— Ko pavēlēs godājamā publika? — itālietis pa­zemīgi jautāja. — Vai noteiks man pati vienu no minētajām tēmām vai ļaus to izlemt lozei? .. .

— Lozēt! … — iesaucās kāda balss pūlī. — Lozēt, lozēt! — atkārtoja publika.

Improvizētājs atkal nokāpa no paaugstinājuma, turēdams rokā urnu, un vaicāja: — Kas vēlētos iz­ņemt tematu? — Improvizētājs pārlaida lūdzēja ska­tienu pirmajām krēslu rindām. Neviena no grezna­jām dāmām, kas tur sēdēja, nepakustējās. Šķita, ka improvizētājam, kam nebija pierasta ziemeļnieku vienaldzība, tas sagādāja ciešanas… pēkšņi viņš vienā malā pamanīja paceltu rociņu baltā, mazā cimdā — viņš veikli pagriezās un piegāja pie jaunas, dižas daiļavas, kas sēdēja otrās rindas galā. Bez ma­zākās mulsas viņa piecēlās un vienkārši un brīvi ielika aristokrātisko rociņu urnā un izņēma vīstoklīti.

— Lūdzu, atritiniet un izlasiet, — improvizētājs viņai teica. Daiļava atritināja zīmīti un skaļi nolasīja:

— Cleopatra e i suoi amanti.

Šie vārdi tika izrunāti klusā balsī, bet zālē valdīja tāds klusums, ka visi to sadzirdēja. Improvizētājs dziļā pateicībā palocījās daiļajai dāmai un uzkāpa uz sava paaugstinājuma.

— Kungi, — viņš teica, uzrunādams publiku, — loze ir lēmusi, ka man jāimprovizē par Kleopatru un viņas mīļākajiem. Pazemīgi lūdzu to personu, kas izvēlējusies šo tematu, paskaidrot man savas domas: par kādiem mīļākajiem te runāts, perchē Ja grande regina n'aveva molto ..

Atskanot šiem vārdiem, daudzi vīrieši sāka smie­ties. Improvizētājs mazliet samulsa.

— Es vēlētos zināt, — viņš turpināja, — kādu vēs­turisku momentu norāda persona, kas izvēlējusies šo tematu. Es būšu ļoti pateicīgs, ja man to pa­skaidros . ..

Neviens nesteidzās atbildēt. Vairākas dāmas pa­raudzījās neglītajā jaunavā, kas bija uzrakstījusi te­matu, paklausot mātes pavēlei. Nabaga meitene pa­manīja šos nelabvēlīgos skatienus un tā samulsa, ka viņai skropstās ietrīsējās asaras … Čarskis nevarēja to paciest un, pagriezies pret improvizētāju, teica itāliešu valodā:

— Tematu ierosināju es. Esmu domājis Aurēlija Viktora rakstīto liecību, it kā Kleopatra savu mīles­tību likusi samaksāt ar. nāvi un ka tomēr atradušies dievinātāji, kurus tādi noteikumi nav atbaidījuši, ne arī pildījuši ar riebumu . .. Man tomēr šķiet, ka te­mats ir diezgan grūts . .. varbūt jūs izvēlētos citu? …

Bet improvizētājs jau juta dievības tuvumu… Viņš pamāja mūziķiem, lai tie spēlētu … Seja bais­mīgi nobālēja, viņš drebēja kā drudzī; acīs iemirdzē­jās brīnišķīga dzirksts; viņš ar roku atglauda savus melnos matus, noslaucīja ar kabatas lakatiņu augsto, sviedru lāsēm klāto pieri… un pēkšņi spēra soli uz priekšu, sakrustoja rokas uz krūtīm: mūzika ap­klusa … Improvizācija sākās.

Pils zāle mirdz, skan koru duna, Tai kokles, flautas jaucas klāt, Un valdniece ar skatu, runu Prot savas dzīres dzīvināt; Uz viņas troni sirdis tiecas, Te pēkšņi nogrimst domās tā, Un pāri zelta kausam liecas Jo zemu galva burvīgā . ..

Un krāšņās dzīres grimst kā miegā. Klus' viesi. Koris dziedāt beidz. Te atkal ceļ tā vaigu liego Un, skatam gaiši mirdzot, teic: «Jums mana mīla svētlaimība? So svētlaimību nopirkt var . . . Jel dzirdiet, starp jums vienlīdzību Es radīšu, kas neaizskar. Kurš kaislā izsolē stāt jaudā? Es savu mīlu pārdodu; Jel teiciet: manu nakti baudā Kurš pirks ar savu dzīvibu?»

Tas teikts — un visus pārņem baisa, Un sirdis nodreb kaislībā .. . Tā mulsu kurnoņu jūt gaisā, Un sastingst vaigs tai nicībā, Un skatu, kurā nievā spulgo, Tā saviem pielūdzējiem met… Te pēkšņi iznāk viens 110 pulka, Tā piemērs divus līdzi ved.

Tiem droša gaita, acis spirgtas; Tā pieceļas, tiem pretī stāj; Ir noticis: trīs naktis pirktas, Un nāves cisas viņiem māj.

Tie, dievu kalpu nosvētīti, Pie liktenīgās urnas nāk Un, bara klusēšanā tīti, Pēc kārtai lozes izvilkt sāk. Ir kareivīgais Flavijs pirmais, No Romas karu kaujām sirmais; Ciest nespēdams, ka sieva to Tik augstprātīgi nicināja, Uz baudu izaicināts gāja Viņš kā uz kauju neganto, Kurp citkārt karš to aicināja; Tad Kritons, jaunais domātājs, Kas Epikūra birzīs dzimis, Kiprīdas, dailes slavētājs, Kas Amoram dzied neaprimis. Bet tīkams sirdij, skatieniem, Kā zieds, kas tikko vēries naigi, Vispēdējā vārdu gadsimtiem Nav atstājis. Uz vaigiem maigi No pirmām pūkām ēna krīt, Aiz sajūsmas tam acis spīd, Un kaisles spēks, vēl nelikts lietā, Tam kūso sirdī jaunajā . . . Un dziļā maigumā pie tā Top valdinieces acis sietas.

«Es zvēru tev … ak, māte bauda, Tev nedzirdēti kalpoju, Kā sieva, pērkama par naudu, Es kaisles cisās nokāpju. Ak, lielā Kiprīda, ver ausi, Un apakšzemes valdnieki Un bargā Aīda dievi, klausiet! Es zvēru, sarks līdz austrumi, Ka savu pavēlnieku vēlēs Es saldkaisllgi remdēšu,

Tos slepenāko skūpstu kvēlēs Un gurdā liegmē gremdēšu. Bet, tiklīdz rīta purpurskavas Jau Auroru mūžseno tīs, Es zvēru, galvas tad zem āvas Šiem laimīgajiem nokritīs!»1

Iespējams, ka šo vārsmu turpinājumā ir fragments:

Un, lūk, jau diena beigusies,

Zeltragains mēness spīd no tālēm,

Pār Aleksandrijas pils zālēm

Jau salda ēna gūlusies.

Šalc strūklu akas, spuldzes spīgo,

Un kūpināmās smaržas trīs,

Un vēsumveldze saldkaislīgā

Pār zemes dieviem drīzi līs.

Un greznā telpā, mirdz kā zeltā,

Kur brīnumi visdaiļi mīt,

Kur purpursegu ēna krīt,

Tur zelta guļasvieta celta.