Japānas nogrimšana

3

«Hokuto» lielā ātrumā traucās tālāk uz dienvidiem. Klausot Jūki padomam, Onodera, negaidot vakaru, uzsāka remontdarbus. Nomainījis detaļas dzenskrūves pārslēdzējā, viņš pabeidza motora pārbaudi, iemontēja iluminatorā konusveidīgu organiskā stikla gabalu un sevišķi rūpīgi noregulēja balasta izsviešanas magnētisko slēdzi, kas parasti niķojās tieši dziļākos ūdens slāņos. Samazinājis balasta tvertnēs tērauda skrošu skaitu, viņš kā rezerves dibenbalastu piestiprināja divas svarķēdes. Tagad, ja pat notiktu kas neparedzēts, piemēram, atvērtos kāda balasta tvertne un izkristu skrotis, — tik un tā varētu nodrošināt iegremdēšanu, regulējot benzīna daudzumu pludiņā.

Dienas otrajā pusē, kad «Hokuto» atradās jau pavisam tuvu Hačidzjo salai, pienāca telegramma, ka minētās akciju sabiedrības bāzeskuģis «Tacumi-maru», kam vajadzēja satikt «Hokuto» Hačidzjo ostā, jau devies uz notikuma vietu. Tādēļ arī «Hokuto», ne- iegriežoties ostā, taisnā ceļā devās uz turieni.

— Iznāk tāds kā forsēts pārgājiens. Vai tas jūs netraucēs? — jautāja kuģa kapteinis, kam sejā vēl bija saglabājušies bērnišķīgi vaibsti. — Zems tropiskais ciklons, par laimi, pagriezies uz austrumiem, bet viļņu augstums pieaug. Vai būs iespējams veikt remontdarbus?

— Viss kārtībā, — Onodera atbildēja. — Atlikušas tikai divas trīs iegremdēšanas pārbaudes.

— Izskatās, ka ne gluži viss ir kārtībā… — Jūki ar roku norādīja uz Hačidzjo salu, kas melnoja kuģa priekšā apmēram piecu kilometru attālumā. — Kas tas tāds?

— Saņemta radiogramma, — uz klāja parādījas radists. — No Hačidzjo pie mums lido laikraksta «A» redakcijas helikopters. Lūdz mūs uzņemt vienu cilvēku.

— Nu tad ies vaļā, — neapmierināts noburkšķēja kuģa kapteinis, vēršoties pie Onoderas. — Laikam kaut ko ir saoduši.

— Lepni dzīvo, — piebilda Jūki, vērojot helikopteru, kas jau skaļi tarkšķēja virs kuģa. — Varēja taču pie- brauktfar kādu laivu.

Kapteinis pavēlēja apturēt kuģi. Helikopters palika karājamies virs kuģa pakaļgala. Pa virvju kāpnēm uz klāja ātri nolaidās kāds vīrietis. Propellera saceltā vēja brāzma norāva viņam cepuri, un uz klāja nokrita viņa plecu soma.

— Kas tā par ierašanos bez iepriekšēja brīdinājuma? — kapteiņa seja pauda atklātu īgnumu.

— Ja grieztos ar lūgumu, jūs noteikti būtu aizmu- kuši, — bezrūpīgi iesmējās jauns korespondents ar lieliem vaigu kauliem. — Stāsta, ka esot cilvēku upuri. Tādēļ jūs arī vedat līdzi «Vadacumi»? Lai sameklētu līķus?

— Cilvēki laikam nav gājuši bojā, — kapteinis pagriežas pret viņu ar muguru. — Kāpēc ievajadzējies «Vadacumi», mums nav zināms. Mūsu uzdevums nobadīti to lidz vietai.

Vai jfls esat «Vadacumi» apkalpe? — korespon- deiils versas pie Onoderas un Jūki. — Pastāstiet man kaut ko! Jums tas taču ir zināms, vai ne? Kas ir salas nogrimšanas cēlonis?

— Nezinu, — Onodera paraustīja plecus. — Braucam laikam tādēļ, lai noskaidrotu. Mēs paši tikai vadām šo te. Nolaidīsimies vajadzīgajā dziļumā, bet tālāko pētīs zinātnieki.

— Man jau pašam vienalga, — teica Jūki, paceļot no klāja nokritušo somu. — Bet vai nevajadzētu pārbaudīt, kas tur iekšā saglabājies? Nokritis taču vismaz 110 piecu metru augstuma!

— Ak vai! — jauneklis šausmās iekliedzās un metās pie somas.

— Beigta fotokamera… — Viņš skumju pilnu seju izvilka fotoaparātu ar sasistu objektīvu.

— Muļķīgi iznācis, — aizrādīja Jūki. — Kas tad, nolaižoties ar helikopteru, atstāj teleobjektīvu nenoņemtu.

— Gan jau kaut kā iztikšu, — jau nākošā brīdī iesmējās korespondents ar tādu nebēdnību, kas raksturīga tikai jaunatnei. — Nav jau rnans, bet redakcijas…

«Hokuto» joprojām ar divdesmit piecu mezglu ātrumu traucās gandrīz taisni uz dienvidiem. Hačidzjo sala, it kā nogrimusi balti putojošajā straumē, kas plūda aiz kuģa, palika kaut kur aiz ziemeļu horizonta, bet priekšā nebija redzama neviena sala. Visapkārt milzīga, mazliet izliekta ūdens bļoda. Onodera uzkāpa novērošanas tornī, no kura pats «Hokuto» izskatījās kā sīciņa vabole, kas, uzrāpusies uz kolosālas šķidras lodes, no visa spēka mazpamazārn cītīgi veļ šo jocīgo ūdens bumbu, kuras diametrs vairākas simttūkstoš reizes pārsniedz viņas pašas ķermeņa garumu.

Ausīs svilpoja spocīgs, mitrs jūras vējš. Augstajiem viļņiem uzbangojot, «Hokuto» priekšgals pazuda ūdenī. Dienvidaustrumu tālē parādījās neliels padebesis, varbūt sala, bet dienvidrietumu pusē no dienvidiem uz ziemeļaustrumiem virzījās gari stiepts mākonis. Virs galvas žilbinošs, gaiši zils debess jumols. Tā vidū vārījās un burbuļoja saule, izelpojot svilinošu svelmi. Radās iespaids, ka debesis pārkausējas zilā stiklā un tek lejup.

Viļņu šļakatas, vēja brāzmu svilpoņa ausīs un turbīnu rūkoņa zem kājām kaut kur dziļi kuģa iekšienē kopā ar ūdens spilgtumu un debess zaigu apreibināja un iemidzināja. Onodera grima it kā savādā griezīgu kliedzienu pārpilnā sapnī.

Pēkšņi viņam likās, ka tiešām dzird kāda cilvēka saucienu. Paraudzījies lejup, viņš redzēja, ka uz viņu, galvu atpakaļ atliecis, skatās Jukinaga.

— Re, kur jūs uzrāpies! — kliedza docents, cenzdamies pārspēt vēja un viļņu plosīšanos. — Vai ir kas redzams?

— Lidojošās zivis! — tikpat skaļi atbildēja Onodera. — No apakšas laikam arī var redzēt…

No zaļi melnajiem viļņiem lēca ārā kaut kas līdzīgs mazām, sudrabaini spīdīgām izsaukuma zīmēm, apsedloja vēju, liegi palidinājās virs ūdens fona un atkal nozuda viļņos. Likās, ka neskaitāmo viļņu muguras izelpotu sudraba bultas, kas veidoja lēzenu loku, bet pati jūra, ieraudzījusi pa savu virsmu lielā ātrumā slīdošo eleganto kuģi, nepārtraukti izdvestu klusus pārsteiguma saucienus.

Kad sudrabadatiņām līdzīgo lidojošo zivtiņu bari uz brīdi nozuda, gaisā draudoši strauji izšāvās kaut kas sarkanzils — žilbinošs un desmitiem reižu lielāks nekā lidojošās zivis — un neiedomājami vijīgi, nesaceļot pat šļakatas, ienira atpakaļ viļņos.

— Korifena, — paskaidroja Onodera.

— Kas? — Jukinaga pārjautāja.

— Korifena. Vajā lidojošās zivis.

— Delfīns?

Onodera noraidoši pakratīja galvu. Ieskatījies apkārtnē, viņš tālu ziemeļrietumos ieraudzīja veiklu, spīdīgi melnu būtņu baru, kas arī pacēlās virs viļņiem un, nolidojušas pusapli, atkal ienira jūras dzelmē. Vēl tālāk uz ziemeļiem reizēm pavīdēja milzīga zaigojoša vaļa mugura.

Sākās subtropiskā zona, kuras siltās straumes viļņi aizskaloja tālu sev līdzi uz ziemeļiem. Aiz horizonta, pie kura savā lepnumā traucās šis. elegantais kuģis, stiepās Mariānu un Karolīnu — mūžīgās vasaras — arliipelagi un vēl daudzas citas saliņas zem svelmainajiem saules stariem ekvatora joslā, kas ieskāva visu zemeslodi.

liet vēl tālāk uz dienvidaustrumiem — līdz pat Hor- nas ragam Amerikas kontinenta pašā dienvidu galā, kur Antarktīda snaigsta savus peldošos ledus laukus, — plešas bezgalīga ūdens valstība ar retām salļņām, kas atgādina debesīs izkaisītu putekļu sauju. Odens un tikai ūdens. Vislielākais pasaules okeāns — kopplatība simt sešdesmit pieci miljoni kvadrātkilometru, vidējais dziļums četri tūkstoši trīs simti metru. Gandrīz puse no visa Pasaules okeāna! Zemeslodes virsmas trešā daļa! Ja uz tās izklātu visu sauszemi, arī tad vēl paliktu nenosegti divdesmit miljoni kvadrātkilometru ūdens.

— Nāciet lejā, — Jukinaga ierosināja, svaidot uz delnas alus bundžu. — Atdzesēta, iedzersim!

Uzmetis acis radara antenai, kas grozījās viņam pašā deguna priekšā, Onodera laidās lejup.

Jukinaga, atspiedies pret klāja margām, pielika pie lūpām vēsu, norasojušu alus bundžu, un vēja brāzma tūdaļ nopūta no tās lipīgo putu cepuri.

— Ko dara Jūki? — iebaudījis vienu malku, taujāja Onodera.

— Guļ kajītē. Un tas avīžnieks kopā ar viņu. Laikam nav laba jušana.

— Bet profesors Tadokoro?

— Ieslēdzies radio kabīnē un spīdzina operatoru. Komisija jau ieradusies notikuma vietā, tādēļ viņš grib iegūt no turienes informāciju.

— Akvalangisti droši vien jau ieniruši?

— Laikam gan vēl ne. Vispirms apsekos jūras sektoru un tad atgriezīsies Tori salā.

— Tori salā, — Onodera, vienā rāvienā iztukšojis bundžu, iesvieda to baltzaļajos viļņos, kas kā bultas strauji lidoja kuģim pretējā virzienā, — manuprāt, jābūt meteorologam …

— Vai tā tur nav Aogasima? — Jukinaga norādīja uz austrumiem, kur bija redzama mākoņu kopa. — Liekas, ka tā. Virzāmies ātri. Ja temps netiks samazināts, pirms saulesrieta būsim uz Tori.

— Bet kas tas? — Onodera pamāja ar roku kuģa priekšgala virzienā. — Kuģis, vai?

Virs dienvidu horizonta pret debesīm slējās rēns tumšu dūmu stabs, kura augšdaļu pluinīja vējš un dzina uz ziemeļaustrumiem.

— Nē, tas nav kuģis, — Jukinaga piemiedza acis. — Vulkāniskie dūmi. Bajonezas klinšu rajonā.

— Uz Mjodzina rifa?

— Nē, pēdējā laikā Mjodzins uzvedas mierīgi. Toties uz Sumisu rifa pirmo reizi pusgadsimta laikā parādījušās iespējama izvirduma pazīmes. Nupat sācis dūmot vēl viens rifs. Varbūt pat vesela sala izveidosies.

Onodera pēkšņi atcerējās, ka vēl bērnībā viņš no avīzes bija uzzinājis par sprādzienu Mjodzina rifā. Tas notika tūkstoš deviņi simti piecdesmitajā gadā (vai tiešām tik sen?). Pilnīgi negaidīti bija sašķēlusies okeāna gludā virsma un no tā dibena uzšāvies gaisā dūmu, uguns un lavas stabs. Liesmas mutuļoja kaut kur zemes iekšienē, bet likās, ka, izspļaudams dūmu mutuļus, deg pats ūdens. Cik briesmīgi viņu toreiz iespaidoja izvirduma fotoattēls! Milzīgais sprādziens bija pārvērtis putekļos novērošanas kuģi «Kaijo-maru Nr. 5», un visa apkalpe — trīsdesmit viens cilvēks — bija aizgājusi bojā. Visapkārt, cik tālu vien acis var aptvert, klusa, mierīga ūdens valstība, kurā nav pat salas pēdu, īsta «Mare Pacifico», un pēkšņi kādā punktā sākas karstu dūmu un pelnu mutuļu izvirdums., Pat tagad, kad pagājis tik daudz gadu, viņa sirds atkal jūt puicisko saviļņojumu. Ak, kādus brīnumus reizēm veic tas, ko sauc par Dabu!

— Ar Tori salu tūkstoš astoņi simti astoņdesmit sestajā gadā notika tas pats, — teica Jukinaga, vēršot pretim vējam nedaudz iedegušo seju. — Šausmu lietas. Milzīgs sprādziens, un vienā acumirklī pazūd kalns pašā salas centrā! Aizgāja bojā visi salas iedzīvotāji, kopskaitā simt divdesmit pieci cilvēki, un galīgi mainījās salas forma un izskats.

— Pēdējā laikā, — Onodera nomurmināja, — vulkāniskā josla atkal kļūst aktīva …

— Lielā Idzu sala, Mijake sala, Aogasima… — tikpat klusi runāja Jukinaga. — Klīst baumas par Amagi izvirdumu. Tiesa, cik līdz šim ir zināms, visu šo vulkānu aktivitāte nav savstarpēji saistīta, bet…

— Ko nozīmē «bet»?

— Nevar apgalvot, ka vulkānu aktivitāte kalnu veidošanas josla nekādi nebūtu saistīta ar izmaiņām fteotektoniskajā līnijā.

Kādu laiku viņi abi klusi lūkojās jūrā.

Kuģis brauca tieši virs Fudzi vulkāniskās joslas, kas pa Klusā okeāna dibenu stiepjas no Japānas centrālās daļas taisni uz dienvidiem. Šī gandrīz tūkstoš septiņsimt kilometru garā uguns josla sākas no Siramas, Midas un Norikuras virsotnēm Honsju salas centrālajā kalnu masīvā, iet cauri Asamas, Fudzi, Hakones un Akagi kalniem, Idzu salām, Aogasimai, Bajonezas klintīm un Tori salai, tālāk aizķer Jūodzimas salu grupu un aizvijas gandrīz līdz Vēža tropam. Okeānā uz to norāda sīki punktiņi — zemūdens vulkānu virsotnes, kas pacēlušās no četrtūkstoš metru dziļuma. Šo salu vulkānisko iežu pamatus apskalo caurspīdīgā melnizaļā Kurosio straume, kas traucas no dienvidiem uz ziemeļiem. No tālām siltām dienvidu jūrām tā nes sev līdzi un atstāj salās koraļļus, zivis, ūdensaugus, putnus, sēklas. Šīs «Okeāna lielās melnās upes» ziemeļu atteka, kas sākas tropu jūrās, pagriežas uz austrumiem un, izplešoties kā vēdeklis, ar savām spēcīgajām plūsmām apskalo Japānas salas no Klusā okeāna puses un dodas tālāk līdz Ziemeļamerikas krastiem.

Sīkās saliņas, kas kā uguni izverdoša ķēde beidzas Klusā okeāna ziemeļrietumu daļā, būtībā ir milzīgas zemūdens kalnu grēdas virsotnes. Ne velti zinātnieki reizēm mēdz apgalvot, ka «tieši šeit atrodas īstā Klusā okeāna rietumu piekraste». Sī kalnu grēda, kuras sākums ir tālās Ziemeļaustrumu Sibīrijas Kamčatkas pussalā, kā liela fleksūra šķērso Kuriļu salas, Hokaido, Honsju ziemeļaustrumu un centrālo daļu un tad met lielu loku, ejot pāri Fudzi vulkānisko salu virknei, Oga- savaras salām, Mariānu arhipelāgam un Palavu salām, tādējādi veidojot vēl vienu fleksūru, kas slēpjas jūras dzelmē. Beidzot šī loka gals sasniedz Javas — Sumatras fleksūras līkni.

Sī jūras dibena fleksūru sistēma tālāk sniedzas no Tongas — Kermadekas salām dienvidu puslodē līdz Jaunzēlandei. Jāpiezīmē, ka šīs zemūdens kalnu grēdas rietumu un austrumu pusē jūras dibena struktūras ir atšķirīgas.

Savādi ir tas, ka gar šo salu loku ārējo malu, kas vērsta uz Klusā okeāna pusi, nepārtrauktā virknē stiepjas viskraujākās jūras dziļvagas: Kuriļu — Kamčatkas, Japānas, Idzu — Ogasavaras, Mariānu, Japas, Tongas— Kermadekas. Tuvāk sauszemei Rjūkjū dziļvaga, bet pie Filipīnām — Filipīnu dziļvaga. Un šajās savādajās zemūdens kalnu grēdās ir vēl kaut kas — Klusā okeāna zemestrīču josla, ko mēdz dēvēt par «Klusa okeāna uguns gredzenu», un tas reizēm kopā ar taifūnu sasniedz arī Japānas krastus.

— Neticami, — Onodera neviļus iesaucās, lūkodamies tumšajā ūdenī, kas palika aiz kuģa pakaļgala.

— Kas tad? — jautāja Jukinaga, veltīgi cenšoties vējā aizdedzināt cigareti.

— Nekas, tāpat vien. Domāju, kas tik nav tur apakšā zem mūsu kursa.

— Ak tā, — Jukinaga, pamājis ar galvu, saspieda un aizmeta pār bortu cigareti, kas jau bija izmirkuši šļakatās. — Tiešām. Es arī pašreiz domāju par to pašu.

— Kā Janagidas Kuņio romānā «Lielceļš virs jūras». — Onoderam veikli izdevās palīdzēt Jukinagam aizsmēķēt otru cigareti. — Seit virs vulkānu joslas stiepjas kaut kas līdzīgs šosejai. Tieši pa to, kā rakstīts seno laiku hronikās, dienvidu vēju un ātras Ku- rosio straumes dzīti, Japānas krastus sasniedza Idzu salu «velni», bet būtībā laikam Mikronēzijas iedzimtie.

— Jā, — teica Jukinaga, ar baudu ievelkot tabakas dūmus. — Klusā okeāna dibena kalnu grēdas horizonts — nav peļams termins.

Abi iesmējās.

— Nav ko smieties! — pēkšņi atskanēja dobja balss. Sakrustojis uz krūtīm spalvainās rokas, viņiem blakus nostājās nez kurā brīdī no kajītes iznākušais profesors Tadokoro. — Es uzskatu, ka visi — gan cilvēki, gan augi, gan koraļļi — ir vienādi. Tiklīdz ierauga kādu izcilni, tā tūdaļ ķeras tam klāt. Iespējams, ka pirmatnējā dzīvība izcēlusies ūdenī nevis nejauši, bet tādēļ, ka lielmolekulārais koloīds aizķērās aiz virsmas, kuras raupjums vērtējams molekulārā mērogā, tādējādi izveidojot pirmo salikto olbaltuma molekulu.

— Sākušās teorijas jūsu gaumē, profesor, — Jukinaga iesmējās.

— Nekā smieklīga te nav! Paklausies, tevi laikam sauc Onodera? Kā tu domā? Ar ko atšķiras koraļļi, kas veido rifus, no cilvēkiem, kas būvē modernās betona pilsētas? Kā vieni, tā otri skeleta izveidošanai izmanto kalcija karbonāta fiksēšanu.

— Tik tiešām, — Onodera nopietni pamāja ar galvu.

— Ja pieņem tādu viedokli, tad iznāk, ka cilvēces evolūcijas modelis un tās nākamais liktenis jau ir ierakstīts zemeslodes dzīvības vēstures četru miljardu gadu lappusēs.

— Un ne tikai tas vien. Es uzskatu, ka, sākot ar elementārdaļiņu un beidzot ar Visuma evolūciju, atšķirība ir vienīgi pakāpēs, toties ļoti liela līdzība ir vērojama kopīgajā modelī. Tu, Jukinaga, pirmīt pieminēji «Klusā okeāna uguns gredzenu». Kā tu domā, vai fleksūru struktūra okeāna dibenā ir jau aizritējušo kalnu veidošanās procesu atliekas vai otrādi — vēl priekšā esošu līdzīgu parādību pazīme?

— Nezinu, — Jukinaga apjucis pakratīja galvu.

— Precīzai atbildei trūkst datu. Tomēr man liekas, ka Ogasavaras — Mariānu loka rajonā sāksies jauni kalnu veidošanās procesi. Tādas parādības taču jau notikušas kontinentu apkaimē kainozoja ēras vidū un beigās. (Autora piezīme: pirms divdesmit pieciem miljoniem gadu.)

— Tā ir teorija par kalnu veidošanās procesa virzīšanos uz austrumiem? — profesors dzēlīgi pajautāja.

— Ja tas kļūs zināms tavam dekānam, tūdaļ tiksi pārcelts bada maizē.

— Es tikai pajokoju. Tā pat nav nekāda nejauša doma, — docents Jukinaga manāmi satraucās. — Lūdzu, to aizmirstiet. Nekā nevar zināt, kamēr netiks pienācīgi izpētīta Klusā okeāna rietumu daļas dibena ģeoloģija.

— Un tādēļ pašreiz ērtāk uzskatīt, ka pats fleksūras loks Klusā okeāna dibenā ir miocēna perioda kalnu veidošanās produkts, — profesors atkal iedzēla. — Pastrīdēsimies! Nākotnē Ogasavaras un Mariānu salās sāksies lieli kalnu veidošanās procesi, to rezultātā tur pacelsies milzīgs arhipelāgs, bet Filipīnu jūras baseins pārvērtīsies iekšējā jūrā. Ohotskas, Japānas un Dienvid- ķinas jūra kļūs par ezeriem un purviem, un daļēji varbūt pat par līdzenumiem. Centrālās Ķīnas līdzenumā izveidosies kontinentāls klimats, un tas pamazām pārvērtīsies tuksnesī.

— Kāda jēga tādam strīdam, kas spriedīs tiesu?

— Cilvēki pēc desmit miljoniem gadu. Ja kalnu veidošanās process attīstīsies straujākā tempā, tad, manuprāt, tāds laika posms būs pilnīgi pietiekošs! — profesors iesmējās. — Protams, ja pēc desmit miljoniem gadu vispār vēl būs cilvēce!

— Bet ja nu pirms tam… — Jukinaga gribēja kaut ko iebilst, bet tajā acumirklī visi sajuta dobju triecienu pret kuģa dibenu.

— Kas tas? — profesors Tadokoro ielūkojās ūdenī.

— Vai esam kaut kam uzdūrušies?

— Ko jūs! Seittaču nav nekādu zemūdens klinšu! — Jukinaga skaļi iebilda.

Pēkšņi viņiem sejās bez skaņas ietriecas gaisa vilnis. Un tad pāri jūras plašumiem nogranda kaut kas līdzīgs tālai lielgabalu zalvei.

No kuģa komandtiltiņa atskanēja pavēles, un uz klāja sākās skraidīšana.

— Izvirdums! — no augšējā klāja kliedza Jūki, kas kopā ar korespondentu Tacuno jau bija paspējis izskriet no kajītes.

— Kur, kur? Vai nav bīstami? — tvīžnieks uztraucās. — Cūcība… Ja nebūtu sabojāies fotoaparāts!

— Vari paņemt manējo, — ieteicās Onodera.

— Somā virs manas kojas. Bet tas ir puskadra.[2]

Uz abiem klājiem visi kaut ko klaigāja un rādīja uz ziemeļaustrumiem.

Bajonezas klintis, gar kurām tikai pavisam nesen bija pabraucis kuģis, ar spalgu troksni izvirda nelēkbrūnus dūmus. Starp ūdeni un dūmiem skaidri varēja saskatīt spilgti sarkanas liesmas. Vulkāniskās vielas pārklāja jūras virsmu ar baltu pūkainu segu.

— Profesor Tadokoro, — sauca kapteinis no tiltiņa.

— Kā jūs domājat, vai tiksim cauri sveikā?

— Gan jau viss būs labi, nekas sevišķs nav noticis, — atbildēja profesors, kas nez kurā brīdī bija pielicis pie acīm binokli. — Attālums līdz mums diezgan prāvs. Vajadzētu brīdināt tuvējos kuģus, bet pašiem pasteigties nokļūt ātrāk pie mūsu mērķa.

— Lūk, pie Mjodzinas rifa arī kūp tvaiki, — Jukinaga skatījās no profesora paņemtajā binoklī. — Jā, izvirdums laikam nav liels. Līdz jaunas salas izveidošanai vēl patālu.

Bet kas tas par belzienu? Cunami? — Onodera jautāja.

— Iespējams. Bet arī ne visai stiprs. Aizies līdz Aogasimai, vienu reizi to apskalos, un ar to viss beigsies, — profesors nomierināja.

Onodera palūdza Jukinagam binokli. No jūras vairākās rindās izšāvās oranžas liesmas. Un tad klints virsotne palēcās gaisā un sabruka gabalos, bet ūdens virsma sāka vārīties. Brūni dūmi un balti tvaiki izkliedēja liesmas. Dūmi ne tikai slējās augstu pretim debesīm, bet smagā kārtā pārklājās pār diezgan lielu jūras sektoru. Kā lietusgāze no gaisa krita nokaitētas vulkāniskas bumbas un pumeks, saceļot virs ūdens neskaitāmus burbuļus. Atskanēja vēl daži dobji sprādzieni.

— Tik tiešām, nav nekā nopietna, — profesors Tadokoro atkārtoja. — Skatieties, liesmas jau mazinās!

Profesoram bija taisnība. Apakšējā daļā dūmi vairs nebija tik biezi. Palūkojies vēlreiz binoklī, Onodera ieraudzīja, ka klinšu starpās izveidojies kaut kas līdzīgs sēklim, uz. kura plīvoja zemas, sukas sariem līdzīgas liesmu mēlītes. Kuģis sasvērās. «Hokuto» gaita vēl pa- ātrinājās. Viļņi vēlās pāri klājam, un šļakatas sāpīgi sitās sejās. No gareniskās šūpošanas kuģis sāka sīki vibrēt.

Apkalpe pazuda no klājiem, gāzes turbīnas kauca kā vējš pazemes alās.

— Nupat saņemta telegramma no novērošanas kuģa. Tikšanās laiks izmainīts, — teica kapteinis, nokāpis no tiltiņa. — Izmainīta arī tikšanās vieta. Dosimies vispirms uz nogrimušās salas rajonu, bet pēc tam evakuēsim meteostacijas personālu no Tori salas.

— No Tori salas? — Jukinaga uztraucās. — Vai tur arī manītas izvirduma pazīmes?

— Ne mazākās jausmas. Man ir zināms tikai tas, ka meteostacijas priekšnieks izsludinājis trauksmes stāvokli un lūdzis izvest cilvēkus. Jūs te kļūsit cauri slapji. Kuģis var ar priekšgalu iegrimt viļņos. Labāk ejiet kajītē. — Kapteinis uzkāpa uz trapa pakāpiena, kas veda uz tiltiņu, un atskatījās atpakaļ. — Zināt, nesenajam cunami laikam nav nekāda sakara ar izvirdumu. Saņemts brīdinājums, ka tas acīmredzot izcēlies tādēļ, ka Ogasavaras jūras dziļvagas austrumu daļā notikusi zemestrīce.

I/d'/irdi[3], adu paskaidrojumu, profesors Tadokoro sadrūmo.

Onodei asnu,1 — no kuģa pakaļgala parādījās Tacuno, i/mircis no galvas, līdz kājām un ļoti noskumis. Lsiiiu ļoti vainīgs. Kad sākās šūpošana, man uzvēlās vilnis un aizskaloja jūsu fotoaparātu.

Onodera, nostājies pie tilpnes lūkas, vērīgi nopētīja Tacuno, kas atgādināja slapju kaķi, un apvaldīti iesmējās:

— Kompensēsi!