Japānas nogrimšana

TREŠĀ NODAĻA VALDĪBA

1.

Nākošā gada martā, ekvinokcijas dienas[18] priekšvakarā, Interpola Japānas filiāle, kas atrodas Tokijas policijas departamenta ēkā, saņēma teletaipa ziņojumu no Parīzes centra:

«D. Martēns, beļģu tautības mākslas darbu tirgotājs, divdesmitajā datumā izlidojis uz Japānu ar aviokompānijas «Sabena» lidmašīnu. Reiss Nr. 301. Šis cilvēks ir svarīga persona starptautiskā sindikātā, kas nodarbojas ar mākslas priekšmetu izlaupīšanu, kontrabandu, viltošanu un zagtu mantu uzpirkšanu. Vēlams ņemt uzraudzībā.»

Vēlāk tika piesūtīts viņa sevišķo pazīmju saraksts, biogrāfiskie dati un faksimila fotoattēls.

— Kā rīkosimies? — jautāja līdzstrādnieks, rādot dokumentus savam priekšniekam. — Vai ziņosim policijas departamenta ārzemju nodaļai?

— Jā, — nodaļas vadītājs pagrozīja galvu. — Spriežot pēc ziņojumiem, tas ir krietni liels putns. Interesanti, kas viņu te pievelk?

Nolēma pieprasīt no Parīzes sīkākas ziņas par šo D. Martēnu, bet uz lidostu nekavējoties nosūtīt aģentus ārzemju viesa novērošanai. Aviokompānijas «Sabena» virsskaņas lidmašīnai, kas veica reisu Nr. 301 no Parīzes

uz Japānu caur dienvidu valstīm, vajadzēja pienākt Tokijas starptautiskajā lidostā «Narita» šīs dienas rīta stundās.

Bet, kad milzīgā, divsimttrīsdesmitvietīgā lidmašīna «Boeing 2707» nolaidās, izrādījās, ka D. Martēna kunga starp pasažieriem nav. Pasažieru pārvadāšanas nodaļā noskaidrojās, ka D. Martēns izkāpis no lidmašīnas Kalkutā.

Nekavējoties tika organizēta novērošana Kansaja otrajā starptautiskajā lidostā. Bet nebija tik vienkārši atrast vajadzīgo cilvēku milzīgajā pasažieru straumē, kas nepārtraukti izplūda pa daudzajām izejām no lidostas, kurā cita pēc citas pienāca reisu lidmašīnas no Dienvidaustrumu Āzijas.

Interpola Japānas filiālei bija mazi štati, tādēļ tā lūdza imigrācijas biroju un lidostas policiju paziņot, ja, pases pārbaudot, tiks pamanīta persona ar uzvārdu Martēns, un nolēma uz laiku pārtraukt viņa meklešanu, i — Kas tas mākslas darbu tirgotājs Martēns tāds ir? — nodaļas vadītājs jautāja Interpola ASV filiāles darbiniekam, kas, izsekojot kādu aizdomīgu personu, bija ieradies Japānā.

— Mākslas darbu tirgotājs Martēns? Antverpenes D. Martēns? — amerikānis, agrākais korespondents, kas desmit gadus bija nostrādājis preses aprindās, iegūdams lieliski informēta cilvēka slavu, izbolīja acis. — Tas ir liels putns. Savā jomā īsts meistars. Kas ar viņu noticis?

— No Parīzes centra ziņots, ka viņš izlidojis uz Japānu.

Amerikānis iesvilpās.

— Savādi. Līdz šim brīdim biju pārliecināts, ka Tālie Austrumi ir ārpus viņa darbības sfēras. Jums vajadzētu viņu ņemt uz grauda. Sis tips nekad nerādās pats, ja lieta negrozās ap milzīgiem darījumiem. Bet, ja reiz viņš izkustējies, tas nozīmē, ka ir nolemts slepeni izvest no valsts tādus mākslas darbus, kas ir īsta nacionālā bagātība. Viņš ierodas Japānā pirmo reizi?

Nodaļas vadītājs nobālēja un vēlreiz piekodināja, lai abās lidostās pastiprinātu ārzemnieku novērošanu.

Bet neilgi pirms tam…

… Cilvēks, kas tika gaidīts, iznāca no milzīgās, trīssimt tonnu smagās reaktīvās lidmašīnas «Air India»

pirmās klases salona dažas minūtes pēc nosēšanās Kansaja starptautiskajā lidostā. Grimdams rietošās saules spilgtajos staros, viņš laipni uzsmaidīja sari[19]tērptajai stjuartei un, turot rokā nelielu koferi, izgāja cauri pasu kontroles punktam, uzrādot dokumentus ar svešu uzvārdu, iesēdās automašīnā, kas bija atbraukusi viņam pretim, un pazuda. Viņa pazīmes no Interpola Japānas filiāles ienāca lidostā veselu pusstundu pēc viņa ierašanās. Tajā laikā automašīna ar D. Martēna kungu jau traucās ziemeļu virzienā.

Vēl pēc pusstundas Martēna kungs sēdēja kāda klusa kluba istabā Roko kalnu nogāzē. Caur logu pavērās brīnišķīgs skats uz Kobes ostu, kurā jau sāka mirgot naksnīgas ugunis. Martēna kunga sarunu biedrs bija jauns, slaids, plecīgs un eleganti frizēts japānis. Blakus pussirmajam ārzemniekam viņš izskatījās pēc pusaudža, jo viesim viss bija liels — acis, deguns, mute, augums — metru deviņdesmit un svars — simt desmit kilogramu.

— Apliecinu, ka tiešām esmu saņēmis ITogaju un Hirosigi … — teica Martēna kungs angliski ar stipru akcentu. — Brīnišķīgas lietas. Esmu rādījis tās mūsu speciālistiem. Oriģināli.

— Esmu priecīgs, ka jūs esat apmierināts, — japānis atbildēja perfektā angļu valodā.

— Jus tiešām man tās dāvināt? — Martēna kungam acīmredzot ļoti gribējās, lai sarunu biedrs vēlreiz apliecinātu šo faktu.

— Jā, piemiņai par mūsu iepazīšanos…

— Hm … — Martēna kungs nomurmināja, jo ne visai labi saprata sarunu biedra nodomus. — Es gribētu dzirdēt, kādi ir jūsu priekšlikumi? Cik sapratu, man būs iespēja iegādāties daudz japāņu mākslas darbu…

— Tieši tā, — sarunu biedrs apliecināja. — Mums ir zināms, ka jūs iepērkat tikai pirmšķirīgus mākslas darbus un pie tam vairumā. Mēs varam sagādāt jums tieši to, kas jums vajadzīgs.

— Kas par preci? Gleznas?

— Dažādas mantiņas. Arī grebumi, Būdas statujas, lietišķās mākslas izstrādājumi,,»

Martēna kungs, lūpas savilcis, domāja. Pārāk veikla runa, vai tik nav kādas lamatas?

— Kad jūs paredzat tās nodot?

— To es jums vēl nevaru pateikt precīzi. Domāju, ka īstu darījumu mēs noslēgsim pēc gada vai diviem. Bet mantas var nokļūt mūsu rokās jebkurā brīdī, un tad, kā jūs pats saprotat, mēs rīkosimies nekavējoties. Tādēļ mēs apgrūtinājām jūs ar lūgumu atbraukt pie mums, lai nodibinātu kontaktus. Gribam iztikt bez starpnieku līdzdalības. Nav vēlams izpaust mūsu noslēpumus, jo runa ir par tādām mantām, kas pa lielākai daļai ir nacionālie dārgumi.

«Kas ir šis jauneklis?» Martēna kungs prātoja. «Par viņu galvojis kāds uzticams cilvēks Honkongā. Pats gan neizskatās pēc noziedznieka. Varbūt boss? Jeb viņam vēl kāds ir aiz muguras,.»

—^ Patlaban mēs vēlētos uzzināt jūsu noteikumus, — sarunu biedrs turpināja. — Cik jus varētu maksāt?

— Tas atkarīgs no priekšmeta… Ko jūs teiktu par vairākiem desmitiem procentu no starptautiskajām cenām?

— Mēs gribētu divtik. Toties paši nogādātu visu uz ārzemēm. Tieši jūsu norādītajā visdrošākajā vietā. Tātad mēs uzņemtos visu risku. Bet jūs, izmantojot tikai jums vienam pašam zināmus ceļus, pārdotu tos bagātniekiem kolekcionāriem par cenām, kas ir daudzreiz augstākas nekā starptautiskās. Ņemot vērā, ka no mūsu darījuma ir izslēgti vidutāji, jums nodrošināta liela peļņa. Tā visa nonāks jūsu rokās. Atšķirībā no viltojumiem, kuru pārdošanā jūs esat specializējies, mūsu prece būs absolūti īsta.

Paņēmis glāzīti ar konjaku, Martēna kungs pagrozīja to resnajos pirkstos.

— Parasti es noslēdzu darījumus tikai ar noteiktiem partneriem. Ar tādiem cilvēkiem kā jūs es nemēdzu noslēgt tiešus darījumus. Tas ir mans princips.. „

— Bet varbūt reizēm ir vērts noriskēt? Ar noteikumu, ka mūsu starpā nebūs nekādu personisku kontaktu līdz pat preces saņemšanai…

— Labi. Bet kāda būs sakaru metode?

— Varēsit sazināties ar mums Briselē pēc šīs adreses. Pēc sakaru uzņemšanas nosūtīsim jums šifru.

— Lai iet. Arī es pamēģināšu likt uz spēles…

— Pie vienas reizes, lūdzu, ielūkojieties šeit, — sarunu biedrs izvilka albumu. — Tas ir tāds kā mūsu preces paraugu katalogs. Kā redzat, mums jau šis tas ir …

Kad jauneklis atvēra albumu, pārsteigtais Martēna kungs sarauca uzacis.

— Sjaraku … Diez vai…

— Jūs paskatieties vērīgāk, — sarunu biedrs piebīdīja albumu vēl tuvāk.

Izvilcis no krūšu kabatas saliekamu lupu, Martēna kungs cieši ielūkojās attēlā.

— Šķiet, ka oriģināls… — viņš nesaprašanā nomurmināja. — Bet man taču ir skaidri zināms, ka tas atrodas Valsts mākslas muzejā.

— Jā, atradās. Bet tagad tur glabājas lieliska kopija! — sarunu biedrs aizcirta albumu.

— Sākumam mēs nogādāsim to uz Antverpeni. Pēc saņemšanas noguldiet norunāto summu dolāros Šveices bankā mūsu norādītajā kontā.

— Un jus uzņematies arī piegādi? — Martēna kungs izskatījās mazliet apmulsis. — Kā jūs to izdarīsit?

— Šajā gadījumā mantiņa nav pārāk liela, — sarunu biedrs iesmējās. — Nekādu grūtību nebūs. Pie tam ir tāds jēdziens kā «diplomātiskā imunitāte»…

Apmēram tajā pašā laikā Jūras dzīļu apgūšanas sabiedrībā ar aviopastu negaidīti ienāca Onoderas lūgums atbrīvot no darba. Viņš bija bez vēsts pazudis kopš sešpadsmitā augusta, tas ir, no Kioto lielās zemestrīces dienas. Nedz Kobē dzīvojošā māte, nedz darbabiedri nezināja, vai viņš dzīvs un kas ar viņu noticis. Uz aploksnes bija Neapoles pasta zīmogs.

— Ko tas nozīmē? — direktors uzklupa nodaļas vadītājam Josimuram. — Uzskatījām, ka viņš gājis bojā Kioto!

— Visi viņa draugi, ar kuriem viņš toreiz bijis kopā, nav vairs starp dzīvajiem… — Josimura skaidroja galīgi satriekts. — Es gan esmu aizkavējis bēru pabalsta piešķiršanu.

— Kādēļ viņš devies uz Eiropu? Un vai firmu nevajadzēja brīdināt? — Direktors pagrozīja galvu.

— Nevaru saprast. Bet katrā gadījumā vajag nekavējoties padomāt par vakantās vietas aizpildīšanu, — teica nodaļas vadītājs. — Tāda darba veterāna zaudējums mums būs ļoti sāpīgs.

— Tomēr, kāpēc viņš aizbraucis uz Eiropu? — direktors nespēja norimties.

Atbildi uz šo jautājumu pēc vairākām dienām sniedza pilnīgi negaidīts avots. Pārlapojot informācijas nodaļas ziņojumus, Josimura pēkšņi cieši ielūkojās kādā lappusē. Sakniebis lūpas, viņš mazliet padomāja, tad pa telefonu sazinājās ar informācijas nodaļu. Nedaudz vēlāk ar piezīmju grāmatiņu rokā Josimura iegāja direktora kabinetā,

— Man liekas, esmu noskaidrojis Onoderas savādo rīcību, — viņš teica. — Šodien saņemta informācija: kāda japāņu glābšanas kompānija nopirkusi no Francijas jūras karaflotes batiskafu «Kermadecv — .

— Kas tā par kompāniju? — direktors taujāja,

•— Kaut kāda aizdomīga, sīka kompānija Kobē. Noskaidrots, ķa tā vai nu galīgi bankrotējusi, vai uz laiku pārtraukusi darbību. Vārdu sakot, tumša bilde…

—. Bet ko tāda bodīte darīs ar desmittūkstoš metru klases batiskafu? Ir taču daudz vienkāršāk tādu iekārtu nomāt. Brīvi kuģi ir gan Francijā, gan Anglijā, gan Amerikā… — Bija skaidri manāms, ka direktors sak iekarst. — Un kā šī knīpa uzdrošinājusies nopirkt tik dārgu mantu? No kurienes tai tāda nauda?

— Nav zināms. Cenšamies izdibināt… — Josimura ieskatījās piezīmju grāmatiņā. — Domāju, ka šī kompānija pārvilinājusi Onoderu un aizkomandējusi viņu uz Eiropu saņemt «Kermadec». Kāda jēga pirkt kuģi, ja nav tehniķa, kas spēj to pārbaudīt un vadīt?

— Viņš būtu tas? — direktors vēl vairāk izbrīnījās. — Onodera nemaz neizskatījās pēc cilvēka, kas spējīgs spert tādu soli…

— Ir ienākušas ziņas, ka «Kermadec» saņemšana notiks Neapolē.,.

— Nu tad esmu viņā vīlies… — direktors aizsmēķēja cigareti.

Kabinetā ienāca informācijas nodaļas vadītājs.

— Es vēl par to pašu Kobes kompāniju. Tā sen vairs nenodarbojas ar avarējušu kuģu glābšanu. Kādu laiku būvējusi kuģi koraļļu pētīšanai, bet arī šis pasākums nav izdevies. Tāda niecīga bodīte ar divdesmit miljonu jenu lielu kapitālu.

— Un tomēr, kur tāds niecīgs uzņēmums dabūjis naudu?

— Vietējie finansisti un bankas piešķīruši kredītus. Bet summas niecīgas. Jādomā, ka to atbalsta kādi daudz spēcīgāki naudas dūži. Bet skaidrības nav. Ir aizdomas, ka šīs kompānijas aizmugurē zem smagās mašīnbūves firmas «K» izkārtnes slēpjas Aizsardzības pārvalde. Taču šādas ziņas vēl nav apstiprinātas.

— Aizsardzības pārvalde? — direktors atkārtoja.

— Vai nav iespējams, ka tieši Aizsardzības pārvalde grib iegādāties batiskafu? Varbūt to nedrīkst parādīt budžetā vai arī nav vēlams izpaust lietošanas mērķi. Tādēļ darījums tiek kārtots bankrotējušas kompānijas aizsegā. Mēs sniedzam jums finansiālu atbalstu, jūs pēc mūsu norādījuma pērkat batiskafu, bet mēs to nomāsim no jums krietni ilgu laiku,,

i— Jā, kaut kas tamlīdzīgs, — direktors sāka urbināt ausi. — Bet kādēļ Aizsardzības pārvaldei vajadzīgs batiskafs? Kāpēc to nevar īrēt tieši no ārzemēm? Kādēļ jāiet aplinku ceļi? Vai nepieciešams kaut ko pārbaudīt tik steidzīgi, ka nav laika gaidīt, kamēr tiks nolaists ūdenī mūsu «Vadacumi Nr. 2»?

— Noskaidrosim visu Aizsardzības pārvaldē, — Josimura ierosināja.

Bet viņu mēģinājumi beidzās neveiksmīgi. Pavediens drīz pārtrūka un pazuda «drošības noslēpumu» tumšajos labirintos,

Docents Jukinaga iesniedza universitātei lūgumu atbrīvot viņu uz laiku no ieņemamā amata un caurām dienām un naktīm sēdēja ieslēdzies kantorī, kas atradās daudzstāvu ēkā Tokijas Haradzjuku kvartālā. Tagad visas viņa domas bija saistītas ar projektiem, ko kopumā nosauca par plānu D. Sī plāna centrālā figūra, protams, bija profesors Tadokoro. Arī profesors strādāja kā apmāts, jo vajadzēja vienlaicīgi pārcelt laboratorijas materiālus un nekavējoties sastādīt pētījumu programmu,

«Ar ko es galu galā nodarbojos?» Jukinaga reizēm iegrima pārdomās. Viņš pilnīgi bija nodevies darbam, kas izrādījās netverams kā mākoņi. Ja galarezultātā izrādīsies, ka tā bijusi viena zinātnieka fanātiķa neprātīga fantāzija, kāda nākotne sagaidīs viņu — Juki- nagu? Visu savu laiku un spēkus viņš ziedo šim plānam D un pie tam nedrīkst stāstīt par savu darbu nedz saviem bijušajiem skolotājiem, nedz radiem, nedz draugiem. Un viss joprojām tikpat neskaidrs un miglā tīts kā sākumā, un neviens nezina, ko vajadzētu uzsākt, lai kaut ko minimāli noskaidrotu. Ja viņš būtu turpinājis mierīgi strādāt, varbūt jau nākošajā gadā iegūtu profesora grādu. Viņa zinātniskie darbi bija diezgan plaši pazīstami, un rudens konferencē viņš gribēja uzstāties ar nopietnu referātu. Bet nu profesors, viņa bijušais pasniedzējs, dusmās kaisdams, meklē savu pazudušo audzēkni… Kas lika viņam šajā atbildīgajā dzīves posma iesaistīties tik neskaidra, tik nenoteiktā lietā, kur neredzēja neviena pavediena, kam varētu īsti pieķerties?

«Protams, ja pētījumus varētu veikt atklāti, viss būtu daudz vienkāršāk — nekādu noslēpumu, nekādu aplinku ceļu, jebkurš sasniegums būtu pieejams visai sabiedrībai un tiktu atzinīgi novērtēts. Bet darbam tāds raksturs, ka nepieciešams ievērot visstingrāko slepenību. Par slepenību sevišķi uzstājas premjerministrs un., tas vecis. Mokpilns darbs, par kuru nedrīkst zināt neviens, pat tuvākais draugs. Un nav apsolīts nekāds atalgojums.» Viņš pats brīnījās par sevi. Par ko viņš īsti domāja? Kāpēc palaida vējā savas dzīves gaišāko daļu? Varbūt tagad vienkārši svaidās izmisumā? Varbūt pie visa vainīga sieva — pirms vairākiem gadiem miruša zinātnieka, viņa iemīļotākā skolotāja, vienīgā meita. Izaugusi greznībā, lutināta, viņa spēja būt apbrīnojami cietsirdīga, Bērnu viņiem nebija. Pirms gada, kamēr viņš atradās ārzemju komandējumā, viņa bija pametusi māju un aizgājusi dzīvot pie saviem radiem. Šī sieviete acīmredzot nespēja būt dzīvesbiedre tādam kautrīgam, savaldīgam un mazliet savdabīgam zinātniekam, kas, aizrāvies ar savu zinātni, gandrīz nekad nebija mājās»

Bet kas notiks ar viņiem visiem, ja plāns, kuru viņi tagad centās īstenot, izrādīsies tukšas fantāzijas auglis? Neviens nav devis garantiju neveiksmes gadījumam. Un visļaunākais bija tas, ka ne tikai viņš pats bija iesaistījies šajā plānā, bet pierunājis piedalīties ari vairākus savus visspējīgākos draugus, tālab tagad jutās atbildīgs arī par viņu nākotni. No šādām domām sāka reibt galva un kļuva slikti.

— Vārdu sakot, tā ir bezcerīga mākoņu ķeršana, — teica Nakada Kadzusige, Jukinagas studiju biedrs, izcils informācijas teorijas speciālists. — Noteikumi ir pārāk sarežģīti. Vadīdamies pēc sistēmas «PERT», laikā nepaspēsim. Būs jāizstrādā jauns programmēšanas veids. Pirmkārt, jāpanāk, lai valdība piešķir mums līdzekļus regulāri, negaidot kārtējās fāzes pētījumu rezultātus. Otrkārt, pēc zināmu darbu veikšanas būs nepieciešamas tik milzīgas naudas summas, ka valdībai vajadzēs izdomāt kādu īpašu ieganstu, lai tās tiktu piešķirtas. Treškārt, ja pētījumu rezultāti katrā atsevišķā posmā izrādīsies puslīdz pozitīvi, valdībai pamazām būs jāveic attiecīgi pasākumi. Bet ne jau katrā etapā tūlīt iegūsim nešaubīgus, hipotēzi apstiprinošus rādītājus. Pēc «jā» var nākt arī «nē». Un, pat ja rezultāti tuvosies atbildei «jā», tomēr pašā pēdējā variantā var parādīties arī «nē», un visi aprēķini var izkūpēt gaisā. Viss iespējams. Cik ilgi tādā gadījumā valdība mūs uzturēs? Un cik ilgi viņa to spēs slēpt no sabiedrības? Ceturtkārt, līdz kādam pētījumu posmam vispār varēs saglabāt slepenībā mūsu veiktos darbus un hipotēzi, uz kuras pamata šie darbi tiek veikti?…

— Slepenībai ir dažādas pakāpes. Viena lieta — noslēpumi, ko nedrīkst izpaust ārzemēs, bet pavisam kas cits ir slepenība pašu zemē, — teica Jamadzaki no ministru kabineta informācijas sektora. — Arī mūsu pašu valstī slepenība var būt dažāda — attiecībā pret visu tautu, kas izmanto masu informācijas līdzekļus, pret opozīcijas partijām parlamentā, valsts iestādēm, finansistu aprindām,,

— Pastāv vēl cita problēma — kurā pētījumu posma un līdz kādai pakāpei valdība veiks savus pasa- kumus, — sarunā iejaucās premjerministra kancelejas sekretārs Kuņieda, Noteiktā posmā būs vajadzīgi jauni likumi. Tad arī izvirzīsies jautājums — līdz kādai pakāpei un kādos ietvaros ievērot slepenību un vai vispār būs iespējams nosargāt šo noslēpumu. Viss pārāk sarežģās.

Jā, tiešām viss ārkārtīgi sarežģījies. Sākumā Jukinaga bija domājis, ka līdz zināmam laikam darbi tiks veikti atklāti, saskaņā ar parasto zinātnisko pētījumu programmu. Tādā gadījumā nebūtu grūti panākt, lai parlaments apstiprina papildu budžetu liela mēroga kompleksiem pētījumiem, un atsevišķus tematus tad varētu uzticēt universitātēm. Vajadzības gadījumā kādā posmā darbus varētu padarīt arī slepenus. Jukinaga, kam šādas problēmas bija tālas un svešas, vispār uzskatīja, ka pētījumu slēpšana ir tīrā nejēdzība. Bet viņa draugi Nakada un Kuņieda, ar kuriem viņš dalījās domās par šo jautājumu, nepiekrita viņam. Ja Kuņieda — pēc Jukinagas domām — sprieda kā katrs ierēdnis, tad nopietnais pētnieks Nakada, kas savu zinātnisko darbu rezultātu dēļ bija nokļuvis amerikāņu firmas «Rand Corporation» redzeslokā un ne vienreiz vien noraidījis tās piedāvātos kontraktus par milzīgām summām, tomēr viņu pārliecināja.

Pirmais iemesls, kāpēc nedrīkstēja pieļaut atklātus pētījumus, bija tas, ka šie darbi cieši skāra visas Japānas likteni. Iepazinies ar profesora Tadokoro materiāliem, Nakada bija tūdaļ intuitīvi sapratis — varbūtība, ka turpmākie pētījumi pārvērtīsies ļoti svarīgā lietā, nepārsniedz divus procentus.

— Pašreizējos apstākļos pat vienprocentīga varbūtība ir daudz, — Nakada droši apgalvoja. — Mūsu pasaulē šad tad notiek lietas, kuru varbūtība ir neparasti maza. Ar varbūtību teoriju vien tas nav izskaidrojams. Jāņem vērā kvalitatīvi pavisam citādu parādību rašanās un attīstība.

Nakada jau daudzus gadus nodarbojās ar dabas parādību analīzi, kas pamatojās uz varbūtību teoriju. Viņš bija devis lielu ieguldījumu dabā vērojamo gadījuma procesu «sazarošanās parādību» izskaidrošanā un tālāk attīstījis dzīvības evolūcijas topoloģisko analīzi, kā arī izvirzījis teoriju, kas izskaidroja, kādu cēloņu dēļ dabā notiek parādības, kuru varbūtība ir ļoti niecīga. Šī ideja, ko varētu nosaukt par strukturālo varbūtību teoriju, zinātnieku aprindās vēl netika atzīta, bet viens otrs jau bija sācis pēc analoģijas ar «Vīnera procesu» un «Markova procesu» lietot godpilno vārdkopu «Nakadas process».

— Tiešām… — Kuņieda piemiedza acis. — Tas ir iespējams. Kad spēlēju pokeru, man vienā vakarā trīs reizes sanāca «piecas kārtis», pie tam divas reizes pēc kārtas…

— Brīnos, ka tu neizlaidi garu!… — Jamadzaki dzēlīgi piebilda. — Stāsta, ka spēlmaņi turpat uz vietas aizejot uz viņpasauli, ja tāda situācija izveidojoties ķīniešu kauliņu azartspēlē «maczjan».

— Pietiks pļāpāt par azartspēlēm, labāk vēl paprātosim, — Nakada pārtrauca tukšo tērzēšanu. Sim talantīgajam matemātiķim neveicās spēlēs, un, lai ko arī spēlētu, viņš allaž bija zaudētājs. — Realitātes izmaiņas faktori sadalāmi divās lielās grupās. No vienas puses, pētījumiem un novērojumiem attīstoties, uzkrājas daudz dažādu datu un kļūst skaidrāka notiekošo parādību kopaina. No otras puses, ir pieļaujama doma, ka izmainās pati novērojamā parādība. Tālab pēc iespējas ātrāk jānoteic, kādā virzienā konverģējas parādību vektori polimorfiskā sistēmā. Tad, pirmkārt, varēs pateikt, kādai parādībai jāīstenojas, un, otrkārt, — kad tam jānotiek…

Tāds bija otrs iemesls, kāpēc bija nepieciešams šo plānu turēt slepenībā. Pēc profesora Tadokoro aptuveniem aprēķiniem, TAS varētu notikt vēlākais piecdesmit, bet agrākais — divu gadu laikā. Profesora aprēķinos bija daudz neskaidrību, jo viņa datu vākšanas un materiālu apstrādes metodes bija tikpat savdabīgas kā pats zinātnieks. Jukinagam, kas ļoti labi zināja, cik bieži apstiprinās profesora intuīcija, pareģotais minimālais laiks iedvesa šausmas. Vajadzēja no jauna izanalizēt milzīgu daudzumu datu, kas reizēm pat likās savstarpēji nesaistīti, lai varētu pēc iespējas ātrāk pārbaudīt aprēķināto termiņu pareizību. Varēja jau balstīties uz vidējo aritmētisko — divdesmit četri, divdesmit pieci gadi —, bet Jukinaga pārāk labi zināja, ka savstarpēji saistīto dabas paradību virknē pat visniecīgākais sīkums spēj izraisīt citas parādības, kas tad strauji vēršas plašumā līdzīgi milzu lavīnai. Tiesa, ir arī tādas situācijas, kad parādības gan sāk veidoties, bet pusceļa apsīkst. Tomēr, ja runa ir par pārvērtību, kuras sekas var kļūt bīstamas visai Japānai, jaapsver visļaunakā varbūtība.

Pēc Nakadas programmas, kas balstījās uz «visļaunāko», gan paši pētījumi, gan to veikšanas procesi bija jātur pilnīgā slepenībā. Ja pētījumu gaitā visļaunākie pieņēmumi apstiprināsies, vajadzēs veikt ārkārtējus pasākumus, bet tiem jārit bez satraukuma un panikas. Sevišķi nevēlama būtu noslēpuma izpaušana ārzemēs, jo nedrīkst nerēķināties ar starptautiskajiem sakariem, īpaši tādā gadījumā, ja TAS pārsniegs zināmu robežu ietvarus. Labāk, ja pasaules sabiedriskā doma uzzina par TO tikai tad, kad jau veikti kādi pretpasā- kumi. Protams, tiklīdz būs precizētas šīs parādības attīstības tendences, datus vajadzēs publicēt. Un te nu radās jauna problēma ar milzīgu politisku nozīmi, proti, ko un kādā apjomā izdosies veikt pirms noslēpuma atklāšanas un vai daļa informācijas nenoplūdīs pirms oficiālās publicēšanas? Tādēļ bija nepieciešams nekavējoties detalizēti izpētīt visu, kas notiek pašreizējā brīdī,

Par pretpasākumiem patlaban negudrot — tāds bija Nakadas norādījums, Konkrētus pasākumus var plānot un veikt tikai konkrētā situācijā. Toties liela nozīme operativitātei. Ja tāds brīdis tiešām pienāktu, jābūt sagatavotiem uz jebkādiem pārsteigumiem, lai spētu nekavējoties pielietot attiecīgus pretlīdzekļus. Tāpēc patlaban jāsistematizē un sīki jāanalizē visa jau zināmā informācija. Vēlāk vajadzēs rūpīgi apstrādāt datus, kuri ienāks turpmākajos darba posmos, kā arī noskaidrot, kas un kur vislabāk informēts par jautājumiem, kuri mūs visvairāk interesē..

— Vārdu sakot, vajadzīgs priekšstats par visu ko, — Nakada apgalvoja. — Tas nav nekas jauns, vai ne? Katram savā nozarē jāvadās pēc nojautas, jāvāc un jāapkopo materiāli — tas arī ir viss darāmais. Dabiski, tiek pieņemts, ka mums katram piemīt zinātniekam nepieciešamā nojauta un mēs visi protam atšķirt primāro no sekundārā.. *

— Nu, nu,. — Jukinaga nopūtās. — Lielākais speciālists informācijas teorijas problēmās stāsta par vispārīgu priekšstatu un nojautu. Ko šai sakarībā domā profesors Tadokoro? Izrādās, ka to pašu — zinātniekam galvenais esot nojauta! Nudien kā sensenos laikos! …

— Starp citu, tieši informācijas teorija apliecina, ka tādas spējas ir absolūti nepieciešamas, — Nakada pārliecināti teica. — Mums vajadzīgi cilvēki ar labi attīstītu nojautu. Un pēc iespējas vairāk. Vai nevarētu kaut ko uzsākt, lai sadabūtu tādus?

It kā pats no sevis Nakada kļuva par šī plāna īstenošanas teorētisko vadītāju. Bez profesora Tadokoro patlaban darbos piedalījās tikai pieci cilvēki. Visi jauni, no trīsdesmit pieciem līdz četrdesmit gadiem.

— Esmu izskatījis skolotāja Tadokoro plānu, — paskaidroja gados visjaunākais — Jasukava, kurš bija pārvilināts no celtniecības kantora, kas izīrēja viņiem telpas. Tagad viņš kārtoja šī pasākuma grāmatvedības lietas. — Pilnīgi skaidrs, ka jau pirmaja posmā izdevumi pārsniegs līdzekļus, ko mums piešķir ministru kabineta pētījumu sektors. Jāpalielina štati. Un arī aparātu vajadzēs daudz vairāk…

— «Kermadec» jau nopirkts… 1 — Jukinaga teica. — Cik vēl vajadzēs skaitļotāju?

— Vienu pārvedām no profesora laboratorijas, tātad kādu laiku iztiksim, ja iegādāsim vēl vienu. Atsevišķus aprēķinus var veikt dažādās firmās, maksājot par nomas stundām, — Nakada paskaidroja. — Bet mums vajadzīgs vēl otrs batiskafs. Profesora Tadokoro plāns paredz pētījumus arī Japānas jūrā. Ar vienu batiskafu da'rbu efektivitāte nepieaugs.

— Vēl vienu? Kur lai to ņem? — Kuņieda paraustīja plecus. — Nomāt ārzemēs mēs nedrīkstam, un, ja palaimētos nopirkt, tad kur dabūt līdzekļus?

— Pagaidiet, — Jukinaga sacīja. — Man ir precīzi zināms, ka Jūras dzīļu apgūšanas sabiedrība drīz nolaidīs ūdenī «Vadacumi Nr. 2».

— Lieliski! — Nakada noklakšķināja pirkstus. — To arī nomāsim. Tūdaļ jāievada sarunas.

Grupai pievienojās vēl viens cilvēks. Pēc Nakadas ieteikuma no Aizsardzības institūta pie viņiem pārnāca līdzstrādnieks «ar labu ožu». Pašreiz ar to arī pietika. Bet turpmāk… Taču šodien vēl bija pilnīgi neiespējami- aprēķināt, cik vajadzēs cilvēku, cik līdzekļu un līdz kādai robežai nāksies izvērst darbus. Un vēl: kā valdībai iegūt naudu, ja nedrīkst atklāti paziņot, kādām vajadzībām tā paredzēta.

Līdz šim līdzekļus piešķīra no ministru kabineta pētījumu sektora, premjerministra kancelejas un Aizsardzības pārvaldes slepenajiem fondiem, noteikta summa ienāca arī no nezināma avota. Bez paša premjerministra par plānu vēl bija informētas trīs augsti stāvošas personas — premjerministra kancelejas priekšnieks, ministru kabineta lietu pārvaldnieks un Aizsardzības pārvaldes priekšnieks. Tā kā tikai Aizsardzības pārvalde bija spējīga ievērot slepenību, mobilizējot lielus materiālos līdzekļus un cilvēku rezerves, tad varēja iedomāties, ka pamazām projekts pāries tās pārziņā. Jau pērkot «Kermadec», aizkulisēs iedarbojās Jūras pašaizsardzības spēki. Bet arī tie, pieļaujot kaut visniecīgāko paviršību, varēja nokļūt asu pārmetumu krustugunīs par «līdzekļu bezjēdzīgu izšķērdēšanu». Bija vēl citas rūpes — vajadzēja sekot, lai projekts nenokļūst amerikāņu armijas rokās.

Ja izdevumi pārsniegs asignējumus par dažiem simts miljoniem jenu, vēl varēs kaut kā tikt galā. Bet, ja par vairākiem miljardiem, tad diez vai būs iespējams noslēpt īstenību no politiķu acīm? Valdošās partijas līderi droši vien negribēs griezties pēc palīdzības pie civilām finansu aprindām, jo tās jau iesaistītas līdzekļu vākšanā sakarā ar vēlēšanu kampaņu, kas notiks pēc diviem gadiem.

— Par naudu lai rūpējas premjerministrs un citas prominentas personas, — teica Nakada. — Tur mēs nekā neizgudrosim. Mūsu uzdevums — strādāt, galvu nepaceļot. Ko citu vēl varam …

Paraustījis plecus, Jasukava paņēma paciņu iekārtas pasūtījumu blanku un izgāja ārā. Gandrīz visu, kas bija paredzēts sakarā ar dziļūdens pētījumiem, vajadzēja speciāli pasūtīt. Protams, tas maksāja lielu naudu.

— Kur ir profesors Tadokoro? — Nakada jautāja. — Gribētos sīkāk aprunāties par praktisko novērojumu un mērījumu sistēmu …

— Pašlaik viņam tikšanās ar premjerministru, — teica Jamadzaki, palūkojies pulkstenī. — Domāju, ka drīz atgriezīsies.

— Nu tad vēl mazliet atpūtīsimies? — Nakada ierosināja. — Aiziešu iedzert tasīti kafijas. Un ko jūs?

— Es drīz piebiedrošos… — Jukinaga piekrita. Viņam nebija steidzama darba, viņš vienkārši nespēja atbrīvoties no nomācoši smagās sajūtas un izrauties no apkārtnes tik viegli kā Nakada.

Kad Nakada un Jamadzaki bija aizgājuši, Jukinaga uzmeta acis no profesora Tadokoro vecās laboratorijas atvestajai Japānas kartei. Dienvidrietumos no Japānas salām, ko klāja krāsaina mozaīka, stiepās Japānas dziļvaga, kuru tagad šķērsoja lielas trīsstūrainas bultas. Tas bija profesora Tadokoro plāns.

Jukinaga pamanīja, ka karte viegli šūpojas. «Atkal drebina,» viņš nodomāja.

— Stāsta, ka Vatari vectētiņš esot daļēji šķīries no savas gleznu kolekcijas… — Kuņieda it kā nejauši ieminējās, aizdedzinot cigareti.

— Un tā nauda ieskaitīta mūsu pētījumu fondā?

— Acīmredzot. Tam vecim pieder retas gleznas, īstas nacionālas dārglietas…

«Kas viņš ir, šis krunkainais sirmgalvis, kas braukā ratiņu krēslā?» Jukinaga prātoja. «Savāds vecis! Dzimis vienā apvidū ar Kuņiedu, un laikam jau ne bez viņa atbalsta Kuņieda iestājies darbā premjerministra kancelejā.» Pilsētas bērnam Jukinagam bija svešas lauku kopienu un lielo ģimeņu tradīcijas, kas vēl arvien bija saglabājušās un tika ievērotas daudzos valsts apgabalos. Bet Kuņieda laikam uzturēja šādus kontaktus, tai skaitā arī ar veco vīru. Kad Jukinaga izstāstīja Ku- ņiedam par profesora Tadokoro bažām, bet vēlāk viņu gandrīz varmācīgi iesaistīja profesora zemestrīču problēmu apspriedes dalībnieku skaitā, viņš vēl nezināja par Kuņiedas attiecībām ar sirmgalvi. Nebija dzirdējis pat viņa vārdu. Bet, kad Kuņieda pastāstīja par Vatari un paskaidroja, kas viņš tāds, Jukinaga atcerējās, ka senos laikos Vatari bijis diezgan plaši pazīstama persona. Tagad viņam jau pāri simtam, un pagājuši vairāk nekā divdesmit gadu, kopš viņš aizgājis no lielās sabiedrības. Tieši Kuņieda bija tas, kas stādīja viņam priekšā Jukinagu pēc zinātnieku tikšanās ar valdības ierēdņiem. Jukinagu pārsteidza gara spēks, kas piemita grumbainajam, pēc izskata galīgi novārgušajam vecim, viņa prāta asums un skaidrība. Sirmgalvis uzstādīja

Jukinagam īsus, precīzi formulētus jautājumus un tajā pašā laikā izturējās kā labsirdīgs un mīlīgs večuks. Kad Jukinaga, viesodamies Vatari mājā, uzzināja, ka šī cilvēka ietekme spēj iekustināt pat premjerministru, viņš bez iebildumiem piekrita atvilināt profesoru Tadokoro uz tikšanos.

Lai būtu kā būdams, skaidrs bija viens: ja vecim nebūtu radusies interese par šo jautājumu, ja Kuņieda nebūtu pastāstījis viņam par zinātnieku un valstsvīru apspriedi, ja vecais nepainteresētos par profesora Tadokoro personību un kaut ko nenojaustu, tiekoties ar profesoru viesnīcā «Palace», tad par plānu D nebūtu ne runas.

Jukinaga nespēja saprast, kā simtgadīgam vecim, kas sen aizgājis no aktīvas darbības, vēl arvien tik liela ietekme, lai iespaidotu pie valsts stūres stāvošus politiķus. Viņš bija aculiecinieks tam, ka sirmgalvis, uzaicinājis premjerministru savās mājās, ar diviem trim vārdiem piespieda viņu piekrist pētījumu plānam. Un tad vēl šī veča apkārtējā vide! Kaut kādas aizdomīgas personas, vīrieši ar caururbjošiem skatieniem, acīmredzot miesassargi, skaista jauna meitene. Kaut kāda leģendāra pasaule, baismīga un tomēr vilinoša…

— Pilnīgi iespējams, ka vectēvs pats kaut ko sadomājis neatkarīgi no mūsu plāna. — Kuņieda nodzēsa cigareti un saspieda to pelnu traukā.

— Man visu laiku gribas tev pajautāt, — Jukinaga teica. — Kas viņš tāds ir, šis vecis?

— Es pats nekā lāgā nezinu. Mēs ar viņu esam no vienas puses, bet, tiklīdz sāku šķetināt kamolu, ko sauc par «mūsu puses cilvēkiem», pavediens pārtrūkst. Skaidrs tikai tas, ka savā laikā viņš bijis liela persona gan politiskajās, gan finansiālajās aprindās. Par veci sarakstīti veseli papīru kalni, bet vai tad rakstos var visu izstāstīt? Bet tie, kas to varētu — viņa līdzgaitnieki un laikabiedri —, tagad jau gandrīz visi viņpasaulē. Viņa darbības uzplaukums laikam sakrita ar notikumiem Mandžūrijā. Ja arī ne pats savām rokām, tad tomēr kādus trīs četrus, nē — daudz vairāk, no ce|a būs novācis. Kara gados pilnīgi pārtraucis jebkādu darbību, dzīvojis klusumā, tādēļ netika uzskatīts par kara noziedznieku, bet pirmos piecpadsmit gadus pēc kara atkal bijis ļoti aktīvs un izdarīgs. Pārkāpjot astoņdesmitā gada slieksni, pārstājis piedalīties jebkādos darījumos. Tomēr dažādi politiskie darbinieki līdz pat šim laikam griežas pie viņa gan pēc padoma, gan ar lūgumu samierināt saķildojušos. Tagadējo premjerministru viņš pazīst no laikiem, kad tas vēl bijis pavisam sīks gariņš, tādēļ veča priekšā viņa ekselence neuzdrošinās ne muti paplest. Reiz vecais pat izglābis viņu no nepatikšanām, kad tas ticis iejaukts kādā skandalozā afērā …

— Riebjas visu to dzirdēt… — Jukinaga teica.

— Tu domā, ka man neriebjas? — Kuņieda sarauca uzacis. — Viņš taču bijis aculiecinieks veselu trīs laikmetu — imperatoru Meidzi, Taisjo un Sjovas valdīšanas gadu — ēnas pusēm un, protams, nav palicis stāvam mala šajā tumšajā pasaulē… Mums, «skaitļotāju ēras» zaļknābjiem, grūti izprast tādus cilvēkus. No mūsu redzes viedokļa,viņi strādājuši ļaunus darbus. Bet tajā pasaulē, viņu pasaulē, īsts spēks bija tikai ļauniem cilvēkiem. Taču, no otras puses, ja nebūtu bijis tāds «ļauns, bet nelokāms spēks», daudz kas netiktu īstenots.

— Interesanti, ko var just cilvēks, kas nodzīvojis veselu gadsimtu? — Jukinaga domīgi teica. — Viņam jau pāri simtam, bet vēl ir vara, viņš vēl arvien ietekmē notikumu slepeno gaitu… Ko viņš domā? Ko vēl grib uzsākt?

— Nezinu, — Kuņieda piecēlās no krēsla. — Neapšaubāms tikai tas, ka tieši viņa ietekmē plāns D ir ievirzījies īstenošanas gultnē…

Kuņieda aizgāja. Jukinaga palika viens un turpināja prātot. Domās pavīdēja simtgadīgais tumšais priekškars, aiz kura skanējuši un vēl tagad atskan pat premjerministram obligāti rīkojumi, valsts iestāžu virkne, pilnīgi slepens plāns… Un viņš pats, cilvēks, kas allaž centies izvairīties no samezgloto attiecību virpuļa un tādēļ izvēlējies tīro zinātnes ceļu, lūk, tagad ievilināts politiskā noslēpumā! Kas būs tālāk?

2.

Vecmodīgais izteiciens «izvirzīties pasaules arēnā», sākot ar septembra beigām, pēkšņi kļuva ļoti populārs. Vispirms tas atskanēja parlamenta vestibilā, tad to sāka lietot daži finansu aprindu pārstāvji un beidzot — žurnālisti. Kāds ziņkārīgs avīžnieks nolēma noskaidrot, kas īsti izlaidis apgrozībā spārnoto frāzi. Izrādījās, ka prioritāte pieder premjerministram. Viņš bija lietojis šos vārdus valdošās partijas vadītāju un finansistu apspriedē. Izteiciens netika uzņemts nopietni, tomēr drīz vien ieguva piekrišanu, kaut gan ar mazliet ironisku pieskaņu.

Lai dabūtu skaidrību, kādos nolūkos tiek lietota šī vārdkopa, korespondents griezās pie premjerministra kancelejas vadītāja. Tas paskaidroja, ka reiz premjers izlasījis kādu rakstu biezā žurnālā un iegrimis dziļās pārdomās. Acīmredzot raksts atstājis uz viņu tik dziļu iespaidu, ka, stāstot par to saviem kolēģiem, viņš vairākkārt atkārtojis iepatikušos izteicienu.

Raksta saturs īsumā šāds. Pirmskara Japānā, vai vismaz līdz Meidzi laikmetam, katram japānim bijuši skaidri jēdzieni — «ģimene» un «sabiedrība». Pilngadību sasniedzis vīrietis vai nu, pārstāvot «ģimeni», nonāca saskarē ar «sabiedrību», vai ari, atvadījies 110 «ģimenes», iegāja «sabiedrībā». Pēckara gados šīs attiecības pilnīgi izmainījušās. «Ģimene» sairusi līdz «kodol- ģimenei» ar minimālu locekļu skaitu. No otras puses, iedzīvotāju skaita pieaugums, ienākumu palielināšanās, sociālās nodrošināšanas pilnīgošana un obligātās izglītības laika pagarināšana novedusi pie «pārmērīgas sabiedriskas aizbildnības» un «augstas dzīves intensitātes», kā rezultātā vīrietis, izgājis no vecāku paspārnes, vairs nenokļūst «sabiedrībā, kur plosās vētras un viļņo bangas». Līdztekus pārmērīgai sabiedrības aizbildniecībai attiecībā uz vīrieti vai varbūt pat kā pretsvars tai sākusies sieviešu masveidīga piedalīšanās sabiedriskajā dzīvē. Pašreizējos apstākļos notiek visas japāņu sabiedrības totāla «ģimenizācija», un vīrieši, kaut gan fiziski pieauguši, nav spējīgi šādā «ģimenizētā sabiedrībā» atrast piemērotu darbības lauku, lai kļūtu par stiprām, nobriedušām personībām. Ir labi zināms, ka lašu dzimtas zivīm vajadzīgs okeāns, lai galīgi nobriestu, pretējā gadījumā, ieslēgtas saldūdeņos, kur nākušas pasaulē, viņas pamazām deģenerējas un nodzīvo savu mūžu, tā ari nekļūstot «pieaugušas». Par piemēru der arī Bivas ezera forelītes un kuprlasis ziemeļaustrumu Japānas ūdenstilpēs. To pašu var teikt par gājputniem, kas iegūst patstāvību un rūdījumu tikai savā pirmajā pār-» lidojumā… Iespējams, ka arī cilvēks, it sevišķi vīrietis, sakarā ar savām fiziskajām un psiholoģiskajām īpašībām nav spējīgs kļūt par patstāvīgu personību, ja viņš nenonāk sadursmē ar rupju «ārējo realitāti». Jauno japāņu vīriešu feminizācija ir fakts, pie tam pilnīgi dabisks «ģimenizētajā sabiedrībā», kurā vadošo lomu sāk piesavināties sievietes, tātad ir gluži likumsakarīgi, ka vīrieši līdzīgi maziem bērniem, kas auguši ģimenes pārmērīgā aizbildniecībā, uz mūžu paliek infantili vai feminizējas. Ja japāņu sabiedrība ģimenizējusies un pārsātinājusies, tad sabiedrība, kurā varētu iegūt briedumu, acīmredzot atrodas ārpus Japānas. Tādējādi Japānas valsts patlaban ir «ģimene», bet «sabiedrība» atrodas pasaulē aiz valsts robežām. Vai tādēļ nevajadzētu nācijas veselības labad nodot valsts iekšējās lietas sieviešu un vecu cilvēku pārziņā, bet jaunie vīrieši varētu doties pāri jūrām, lai tur kļūtu par «pasaules mēroga vīriem»?

— Vai vārdos «izvirzīties pasaules arēnā» netiek pausta valdības jaunā politika attiecībā uz jaunatni? — žurnālists jautāja.

— Iespējama arī tāda interpretācija, bet man liekas, ka problēma vēršas plašuma, — māksloti naivi atbildēja kancelejas vadītājs. — Japānas ekonomika nespēj pastāvēt un attīstīties bez ciešiem sakariem ar ārpasauli. Iespējams, pienāks laiks, kad visai japāņu sabiedrībai būs jāiziet ārpus valsts robežām, lai veiktu darbus, kas nes labumu visai cilvēcei. Nedrīkst vārīties vienīgi paši savā sulā, tas var novest pie pašsaindē- šanās.

— Bet daudzas valstis diezgan noraidoši raugās uz to, ka japāņi plaši iziet pasaulē. Ne velti mūs sauc par «ekonomiskajiem dzīvniekiem». Vai iziešana netiks uztverta kā jauna veida «agresija»? — vaicāja kāds korespondents. — Pie tam aiz jūrām arī nav nemaz tik daudz brīvu vietu …

— Nu, tādā gadījumā mums neatliek nekas cits kā izcelties kosmosā, — kancelejas vadītājs uzjautrināja žurnālistus.

— Nu, tagad sāksies! — Nakada pasmīnēja, lasot interviju ar kancelejas vadītāju. — Izvērsīsim veselu kampaņu ar lozungu «Izvirzīties pasaules arēnā!».

— Tā ari ir jūsu ideja, Nakada-san? — jautāja jaunais Jasukava.

— Nē. To no savām smadzenēm izspieduši politiķi un ierēdņi, kas ir lietas kursā. Protams, ne bez ierosinājuma no mūsu puses.

— Jābūt piesardzīgiem. Iespējams, ka tauta kaut ko nojauš. — Kuņieda norādīja uz lasītāju atsauksmēm, kas bija pievienotas iespiestajai intervijai. Vienā no tām bija parodija par Sjovas laikmeta sākuma periodā populāro dziesmiņu:

«Ja tu brauksi, braukšu arī es —

Drebošajā zemē nedzīvosim mēs!»

— «Izvirzīties pasaules arēnā!» — Nakada atkal pavīpsnāja. — Protams, atradīsies cilvēki ar pietiekami attīstītu nojautu, kas šo saukli saistīs ar zemestrīcēm. Japāņu tautai nav nemaz tik slikta oža.

— Šodien premjerministrs apspriežas ar vadošo ministriju ministriem… — Kuņieda teica, šķirstot piezīmju grāmatiņu. — Parīt Ekonomisko problēmu padomes ārkārtējā sēde. šovakar viņam tikšanās Akasakas pilī ar Plānošanas pārvaldes priekšnieku un tirdzniecības un transporta ministru. Jādomā, ka spriedīs par kapitālieguldījumu vairākgadu plānu, lai sekmētu ārvalstu ekonomisko attīstību ar mūsu kapitāla investīcijām.

— Nu, ja tā, tad mēs nebūsim zaudētāji. Veikls manevrs, — Nakada teica, graužot nagus. — Bet, ja rīkosimies pārāk steidzīgi, var izcelties liela rīvēšanās gan iekšzemē, gan ārzemēs, un tad, skaties, mūsu noslēpums vairs nebūs noslēpums. Rīkoties vajag piesardzīgi, nezaudējot mēra sajūtu.

— Lai kādi arī būtu pētījumu rezultāti saskaņā ar plānu D, kapitālieguldījumi ārzemēs tik un tā mums nenesīs zaudējumus, — Jasukava piebilda. — Varēsim tos paņemt atpakaļ… Vispār šādi pasākumi var kļūt par pagrieziena punktiem valsts vēsturē, un japāņu nācija varbūt tiešām internacionalizēsies vislielākos mērogos. Nav ļauna bez laba.

— Tu laikam ļoti tici iespējai iegūt pēc plāna D rezultātus, kas līdzinātos nullei, — Kuņieda pasmīnēja.

— Atklāti sakot, negribu ticēt šim bažu cēlonim kā kaut kam reālam, — Jasukava izvalbīja acis.

— Japāna ir pietiekoši liela, izstiepusies divi tūkstoši kilometru garumā … Mums ir pat savi Alpi…

— Bet zini ko? — Nakada pagrozīja galvu. — Ja teritorijas astoņdesmit procenti…

Vārdus aprāva viegls apakšzemes grūdiens. Tāds, kādiem pēdējā laikā neviens vairs nepievērsa uzmanību. Istabā, it kā grūdiens būtu bijis signāls viņam, ienāca Jamadzaki.

— Aso un Kirisimas izvirdums… — viņš izgrūda, nosviedis uz galda panamas cepuri. — Nupat dzirdēju televīzijas ziņās. Komuras pilsētas rajonā spēcīgā zemestrīce.

— Kas tagad būs ar kapitālieguldījumiem tūrismā? — Jasukava uztraucās. — Stāsta, ka Idzu, Hakonē un Karuidzavā zemes gabalus pārdodot par smiekla naudu …

— Ne tikai tur. Drīz tāda pati jezga sāksies visā Japānā. — Jamadzaki ar kabatas lakatu noslaucīja seju. — Šogad vēl kaut kā izturēs, bet nākotnē… Bankrotēs ļoti daudz sīko un vidējo uzņēmumu.

— Nu, stāsti, kā gāja Aizsardzības pārvaldē? — Kuņieda jautāja.

— Priekšnieks ar lielām grūtībām pierunāja apvienotā štāba priekšsēdētāju. — Jamadzaki atpogāja krekla apkakli. — Tā bija savāda saruna. Priekšsēdētājs uzskatīja, ka šādas operācijas izstrādāšana ir nejēdzība. «Nonsenss», kā viņš teica. Nu, tas, protams, no karavīru viedokļa. Visas japāņu tautas pilnīga evakuācija kā operācija neesot iespējama, un pie tam reāli šāda situācija vispār nevarot rasties. Kāda jēga pētīt un izstrādāt absurdu. Pārvaldes priekšnieks strīdējās pretim un, kad vairs nezināja, kā vēl varētu pārliecināt, štāba priekšsēdētājs, it kā kaut ko nojautis, pēkšņi piekrita: «Sapratu! Rīkosimies!» Vairāk nekā nerunāja, sapratās gandrīz vai telepātiski.

— Vai tiešām saprata? — Kuņieda jautaja.

— Protams, nē. Bet kaut ko nojauta. Nolemts izstrādāt operatīvu plānu D2, iesaistot šajā darbā visgaišākos prātus no štābiem un pētnieciskā institūta. Noslēpums — «spec-A» kategorija.

— Ar kādu ieganstu? — Jukinaga jautāja. — Nevar taču būt, ka …

— Neuztraucieties. Iegansts — ūdeņraža bumbu karš, — Jamadzaki teica. — Tas, protams, ir anahronisms. Bet visi acīmredzot kaut ko nojauš un turēs muti ciet.

Durvis ar troksni atvērās, un istabā kā tanks iedrāzās profesors Tadokoro.

— Kas dzirdams par «Kermadec»? Vēl nav pienācis? — tie bija jautājumi, ko pēdējā laikā profesors uzstādīja neskaitāmas reizes. — Kur tas kavējas? Vai nav notikusi kuģa avārija?

— Viss kārtībā. Kuģis ar batiskafu uz borta jau pabraucis garām Okinavai un rīt sasniegs Modzi, — Nakada vicināja gaisā Onoderas telegrammu.

— Modzi? — profesors piesarka aiz dusmām.

— Kādēļ uz turieni? Mums jāpēta Japānas dziļvaga! Mēs taču zaudēsim veselas divas dienas.

— Profesor, tas tiek darīts, lai nepievērstu ļaužu uzmanību, — Nakada pacietīgi skaidroja. — Kobē vai Jokohamā neizdotos noslēpties no korespondentu acīm. Bet Modzi, pat ja vietējie avīžnieki ieraudzītu batiskafu, nekādas briesmas nedraud, jo ziņas paliks uz vietas. Tiklīdz muitnieki pārbaudīs kuģi, batiskafu tūdaļ pārvietos uz «Takacuki» — Pašaizsardzības spēku karakuģa, kas dosies taisnā ceļā Ises virzienā, kur Tobas līcī un Kumano selgā tiks veikti iegrimšanas eksperimenti.

— Es arī braukšu uz īsi! — teica profesors Tadokoro. — Nedrīkst kavēties ne acumirkli. Palūkojieties šajos dokumentos. Jūras piekrastes sauszemes daļa iegrimst par puscentimetru dienā. Jūras dibenā pie Sanriku katru dienu notiek vairākas sīkas un vidējas zemestrīces ar seklu epicentru. Vispirms vajag izpētīt tās vietas, kur dziļvaga atrodas vistuvāk sauszemei. Steidzīgi! Kad pienāks aparatūra, kas nepieciešama novērojumiem?

— Viena daļa jau nogādāta uz Modzi un Tobu. Bet, kamēr visi aparāti tiks sagatavoti un samontēti batis- kafā, paies vismaz nedēļa, varbūt pat desmit dienas.

— Desmit dienas! — profesors ierēcās kā zvērs.

— Mums ir dārga katra minūte, bet te… Velns parāvis! Kaut kur zem Japānas salām ik brīdi notiek izmaiņas. Nemāku pateikt, kā tās attīstīsies tālāk, bet mums vajag pēc iespējas ātrāk tās noskaidrot. Kas notiks, ja mēs nepagūsim īstenot plānu Dl?

Klātesošo skatieni neviļus pievērsās darbu veikšanas shēmai, kas atradās pie sienas. Luminiscējošas līnijas apzīmēja virzienus, kādos ritēja novērojumi, bet informācija par novērojumu rezultātiem tika saņemta no skaitļotājiem, Shēmā vēl bija daudz tukšu vietu. Sarkanās vertikālās strīpas norādīja termiņus. Datumam, kurā bija paredzēts uzsākt novērojumus, cieši līdzās bija novilktas vairākas strīpas.

— Lūk, ko es jums teikšu, — profesors Tadokoro uzsita ar plaukstu uz dokumentiem, kurus viņš turēja rokā. — Vārdu sakot, mūsu darbs ir cīņa ar laiku…

Iedūcās zummers. Jasukava pacēla klausuli un pārsteigts jautāja:

— No «Kristīnes»?

— T- Izmantojat ārzemju kuģi? — profesors Tadokoro neapmierināti noburkšķēja.

— Jā, tas ir holandiešu kuģis. Nebūs tik uzkrītošs kā japāņu, — Nakada paskaidroja, paņemdams klausuli, — Ar mums runā Onodera.

Jukinaga neviļus piecēlās no krēsla. Viņam bija simpātisks šis jaunais, dūšīgais un mazrunīgais puisis, kas smaržoja pēc jūras. Jukinaga jutās ļoti vainīgs, ka ievilinājis viņu šajā pasākumā, bet bez Onoderas iztikt nebija iespējams.

Sapratu, viss skaidrs, Modzi jūs sagaidīs Ka- taoka no Aizsardzības pārvaldes institūta… Esiet mierīgs. Jūs viņu nemaz nepazīstat, bet viņš ietilpst mūsu grupā, un pie tam ir īsts mehānikas ģēnijs.

Nakada veikli izslēdza telefonu un ar gaismas spalvu noraidīja kaut kādu signālu uz skaitļotāja displeju.

— Jama-san, izsauciet, lūdzu, Kataoku. Viņš pašreiz atrodas Jokosukas arsenālā, Nakada teica, turpinot raidīt signālus. — Lai viņš lido uz Nagasaki, tas ir, uz Modzi. Un lai pa ceļam netaisa trikus ar pārsē- Šanos uz «Kristīni»! Lai gaida uz pašaizsardzības kuģa «Takacuki», kas izbrauks pretī. «Kristīne» iebrauks Modzi ostā rīt pulksten desmitos no rīta,

— Kas noticis? — profesors Tadokoro uztraucās.

— «Kermadec» mehānismā kaut kas nav kārtībā. Onodera viens pats netiek galā, — Nakada mierīgi paskaidroja. — Viss būs labi. Kataoka ir īsts ģēnijs. Nav tādas mašīnas, kas viņa rokās neatdzīvotos.

Bet Kataoka tajā laikā bija aizņemts Jokosukā, steidzami pārkārtoja kuģi «Josino», ko pirms diviem gadiem Japānas jūras pašaizsardzības spēki bija nopirkuši no ASV karaflotes. Amerikā šo kuģi uzbūvēja virsūdens operāciju veikšanai, bet vēlāk pārbūvēja par tāljūras pārvietojamo komandpunktu, kas, būdams apgādāts ar elektroniskajām skaitļošanas mašīnām, nodrošināja centralizētus sakarus ar militārajiem un navigācijas pavadoņiem, jūras karaflotes eskadrām, kuģu karavānām, gaisa karaspēka eskadriļām un atomzemūdenēm, kā arī sekmēja taktisko operāciju izstrādāšanu. Drīz vien ASV karaflotē sāka ieviest citādu stratēģisko koncepciju un vadības sistēmu, tādēļ kuģis kā novecojies tika nodots Japānas rīcībā, bet tās jūras pašaizsardzības spēkiem, kas neparedzēja plašas operācijas jūrās un desantu izcelšanu uz sauszemes, šāds kuģis šķita pārmērīga greznība, jo bija izmantojams tikai pētījumiem un apmācībām. Kataokam radās ideja kuģi pārbūvēt un piemērot plāna I) vajadzībām. Viņš ļoti steidzās, jo bija nepieciešams sagatavot vietu «Kermadec», noregulēt nolaišanas un pacelšanas sistēmu un daļēji apmainīt elektronisko aparatūru. Tam visam vajadzēja vēl vismaz pusmēnesi laika.

Ґ* Zaudējumi Komuras apkaimē laikam nav nekādi lielie, Kuņieda teica, noplēšot garu papīra lenti ar pēdējo ziņu faksimila reprodukcijām. Saku rajonā gan bijuši kalnu nogruvumi, Būtu labi, ja dabas katastrofas kaut uz neilgu laikil apstātos šādā līmenī» Citādi ļaudis uztrauksies, sāksies panika,*

Pēc divām lielām zemestrīcēm, kas jūlijā un augustā bija notikušas Sagami un Kioto, daba atļāvās sev atpūtu — izvirdumi un zemestrīces vairs neizraisīja lielus zaudējumus. Tiesa, šajā gadalaikā vispār zemestrīču skaits Japānā mēdza samazināties. Lai gan Amagi turpināja kūpēt, izvirdumu nebija. Asamas galotne nosēdās par vairākiem metriem, un tas laikam nomierināja vulkānu. Satraukums, kas bija pārņēmis iedzīvotājus, pamazām norima.

— Skolotāj, — Jukinaga turēja rokās perfolenti ar nupat pabeigtiem aprēķiniem, — visu zemestrīču enerģija un Zemes garozas pārvietošanās maksimālais lielums Japānā pēdējā gadā pārsniedz teorētisko aprēķinu augšējo robežu,

— Rodas jautājums, no kurienes nāk šī liekā enerģija? — profesors Tadokoro satvēra perfolenti. — No kurienes? Ko? Un kāpēc?

Jukinaga paskatījās uz jau minēto Japānas salu maketu, kurā bija redzama pat mantijas kārta.

Kad Japānas arhipelāgā uzkrājusies deformācijas enerģija (tās cēlonis varēja būt pastāvīgā siltā straume, ģeomasas svara izmaiņas, Zemes garozas bloku vispārēja relatīva pārvietošanās vai arī sevišķi intensīva vielas plūsma mantijā) pārsniedza noteiktas Zemes garozas tilpuma vienības izturības robežu, tad šī enerģija atbrīvojās, salaužot Zemes garozu. Parasti to uzskata par tektonisko zemestrīču cēloni. Pamatojoties uz Zemes garozas vidējo elastības robežlielumu, aprēķina Zemes garozā uzkrājušās enerģijas robežu, bet šo rādītāju savukārt izmanto enerģijas teorētiski maksimālā lieluma aprēķināšanai vienā zemestrīcē. Ja apskata Zemes garozas vienu atsevišķu iecirkni, enerģija, kuras uzkrāšanās ir teorētiski iespējama, izdalās, Zemes garozai lēni kustoties, vai nu mazās devās, kas rada daudzas vājas zemestrīces, vai vienā reizē — dažos stipros grūdienos. Atbrīvotā enerģija kopsummā nevar pārsniegt tās uzkrājuma teorētisko robežlielumu Zemes garozas iecirkņa vienā elastības vienībā; tā līdzinās 5-1024 ergiem. Šis rādītājs atbilst zemestrīcei, kuras magnitūda ir 8,6. Aprēķini dibināti uz zināmiem lielumiem un raksturlīknēm, kā arī uz teorētiskiem atzinumiem. Bet pašreizējās pazīmes liecina, ka var atbrīvoties daudz lielāka enerģija.

Kur tā rodas?

— Iespējams, ka mans viedoklis nav visai pārliecinošs, — Jukinaga teica. — Bet, manuprāt, vienīgais pareizais ceļš: uzmodelēt visas zemeslodes un it sevišķi Āzijas sauszemes austrumdaļas Zemes garozu līdz pat mantijas slānim, pievēršot galveno uzmanību Zemes garozas kustībai Japānas arhipelāga baseinā. Iespējams, ka tikai tādā veidā mums izdosies noskaidrot, kas tur notiek īstenībā.

— Japānas arhipelāga modelis jau ir gatavs, — profesors Tadokoro uzsita pa skaitļotāju. — Bet mums trūkst datu, tādēļ mašīna nevar sniegt vajadzīgos aprēķinus. Vārdu sakot, vajadzīgi dati un vēlreiz dati…—

Profesors pēkšņi palūkojās pulkstenī. — Paklau, Na- kada-kun, es arī došos uz Modzi! Tu tam piekriti?

— Bet, skolotāj… — Nakada iepleta acis. — Ja pat jūs braucat, arī tad …

— Gribu vēlreiz iepazīties ar situāciju Rietum- japānā, — velkot mugurā žaketi, profesors piepūtās kā kaprīzs bērns. — Līdz pat pēdējam brīdim cerēju, ka tur viss kārtībā, bet tagad man nedod mieru Aso — Kiri- simas vulkāniskā josla.

— Ko lai dara ar jums! — Nakada noklakšķināja mēli. — Jasukava-kun, piezvani uz Jokosuku. Pasaki Kataokam, ka profesors Tadokoro brauks kopā ar viņu.

— Vai tad ne ar pasažieru lidmašīnu? — profesors brīnījās.

— Ar jūras pašaizsardzības spēku sakaru lidmašīnu. Plāns D2 ir atzīts par labu, tādēļ tā īstenošanai mūsu rīcībā nodots helikopters un sakaru lidmašīna. Jums taču gribēsies palidot virs Aso?

Profesors kaut ko norūca zem deguna, bet varēja manīt, ka viņš ļoti apmierināts.

— Skolotāj, mums ir jaunumi, kas liek bažīties, — Jukinaga teica. — Ienākusi informācija, ka Izglītības ministrijas Zemestrīču prognozēšanas zinātniskā padome, ģeofiziķi un Meteoroloģijas pārvaldes līdzstrādnieki kopā ar grupu parlamenta deputātu grib uzsākt kompleksus pētījumus sakarā ar izmaiņām Japānas arhipelāga Zemes garozā.

— Padomes priekšsēdētājs ir informēts, — Kuņieda iejaucās. — Pēc sava statusa šai organizācijai kaut kas ir jādara.

— Iespējams, kāds ģeoķīmiķis, ģeofiziķis, ģeologs vai seismologs pilnīgi patstāvīgi izpratis šīs lietas būtību, — Jukinaga teica.

— Tas ir dabiski… — profesors Tadokoro sažņaudza rokas. — Tāda ir zinātnes būtība. Lai kādā slepenībā viss tiktu turēts, tik un tā kāds ar savu prātu to izdibinās. Tas var būt pat ne japāņj, bet ārzemju zinātnieks. Zinātne… Tajā nekā nevar noslēpt…

— Tā tas ir, bet viņu darbība būs mazefektīva, — Nakada iebilda. — Viss atkarīgs, cik tālu mēs aizsteigsimies viņiem priekšā, par cik agrāk sasniegsim finišu.

— Ir dažādas iespējas likt viņiem ceļā mākslīgus šķēršļus. — Tas būtu lieliski. Bet jārīkojas ārkārtīgi piesardzīgi, lai neiznāk nepatikšanas, — Kuņieda brīdināja. — Sāksim veidot savdabīgas grūtības, bet kādam tās var kļūt par iedvesmas avotu.

— Nu, to es nokārtošu, kā nākas, — Jamadzaki apsolīja. — Vispirms vajag sīki noskaidrot, kas un kur vēl ir ieinteresēts šajā lietā.

— Jā, mums vajadzīgs vēl viens cilvēks, tikai viens vienīgais. Vajadzētu tādu pārvilināt pie mums… — Nakada, sakrustojis rokas uz krūtīm, grauza nagus.

— Kas tas būtu? — Kuņieda jautāja.

— Kāds zinātniskais komentators.

— Absolūti izslēgts! — Jamadzaki iekliedzās. — Nav nekā bīstamāka par avīžnieku …

— Bet, ja viņš iesaistītos mūsu grupā, tas būtu ārkārtīgi izdevīgi. Mums tāds cilvēks ir pat nepieciešams, — Nakada nepiekāpās. — Es runāju par korespondentu, kam ir sakari ar zinātniekiem un parlamenta locekļiem, kas ir cieši saistīts ar zinātniskajām biedrībām. Viņš apgādātu mūs ar informāciju par to, kas īsti viņiem zināms. Pie tam viņam pilnīgi jāsaprot mūsu pasākumu būtība un jābūt gatavam jebkurā brīdī kopā ar mums pārvilkt svītru savai nākotnei.

— Pazīstu tādur Ilodzumi. Strādājis laikrakstā «N»… — Jukinaga nedroši ieminējās. Viņam atkal radās sirdsapziņas pārmetumi. — Pavisam nesen kļuvis brīvais žurnālists. Vēl nav četrdesmit, bet jau ir personība …

— Jūs sakāt Hodzumi? Es arī viņu pazīstu, — Nakada noknikšķināja pirkstus. — Būs piemērots. īsts vilks vientuļnieks, prot muti turēt. Izveicīgs, starptautiska klase. Pamēģināsim pierunāt.

— Vai uz viņu var paļauties? — Jamadzaki vēl arvien šaubījās.

— Būs jāpamēģina, neko citu neizgudrosim. Mēs ar Jukinagu gatavojamies uzbrukumam. Un, ja starp zinātniekiem atradīsies tāds, kas jau kaut ko nojauš, neatliks nekas cits kā iesaistīt arī viņu plāna īstenošanā.

— Tātad naudas būs vajadzīgs arvien vairāk… — Jasukava bažījās.

— Pētījumu sektora vadītājs šajā sakarībā jau pacēlis balsi, — Jamadzaki teica. — Pat tur mūsu plāns reģistrēts ailē «Pilnīgi slepeni». Tātad asignējumus citiem pasākumiem daudz ko nesamazināsi…

— Nu ko, būs jārunā ar pašu premjerministru, — * Kuņieda apņēmīgi noteica. — Bet tādā gadījumā palūgšu visus mani atbalstīt.

Kad profesors Tadokoro aizgāja, lai dotos uz Modzi, Jukinaga nopūties paņēma no galda biezo žurnālu. To pašu, no kura premjers bija smēlies izteicienu «izvirzīties pasaules arēnā».

— Veikli!… — Jukinaga iesaucās, atverot žurnālu vajadzīgajā lappusē. — Politiķi spēj būt pat ļoti gudri. Ja viņi grib kaut ko paziņot, tad katrā ziņā iepriekš izgudros kādu ieganstu. Paklau, vai tu neesi pielicis roku šim rakstam?

— Ko tu? — Nakada iespurdzās. — Man tādām lietām neatliek laika. Jādomā, ka paši nonākuši līdz tādai domai. Kāds no sekretāriem vai pats lietu pārvaldnieks būs nejauši uzgājis un tūdaļ licis lietā. Viņi kļūst ļoti veikli un atjautīgi tad, kad viņiem tas izdevīgi.

— Kas tas par zinātnieku, kurš sarakstījis Šo rakstu?

— Labi nezinu, bet laikam sociologs… No Kansaja jaunajiem. Strādā daudz un labi. Runā, ka esot ļoti talantīgs.

«Pienāks diena,» Jukinaga nodomaja, ar acīm pārskrienot rakstam, «un mums būs vajadzīgi sociologi., Bet kad pienāks tā diena?…»

3.

Tikšanās notika nelielā restorānā Akasakas rajonā. Uzrunādams plānošanas pārvaldes priekšnieku un tirdzniecības un rūpniecības ministru, premjers, it kā starp citu, teica:

— Kā jūs domājat, vai mums nevajadzētu šodien patērzēt tā brīvāk, neskarot nekādas konkrētas problēmas?… Piemēram, kādas ir prognozes turpmākai japāņu kapitāla ieguldīšanai ārzemēs, ņemot vērā gan valsts, gan privātos līdzekļus? …

— Tā pamazām, palēnām… — atbildēja tirdzniecības un rūpniecības ministrs. — Turpinām godīgu kauju, cenšamies noturēties pret milzīgo starptautisko kapitālu, bet no aizrobežas sāk pūst nelabvēlīgi vēji, tādēļ reizēm krietni jānopūlas. Ja neuzsāksim diplomātisku ofensīvu, turpmākie kapitālieguldījumi — gan jaunattīstības valstīs, gan Eiropā un Amerikā — noslīdēs līdz nabadzības līmenim…

— Mēs esam krietni izvirzījušies Brazīlijā, bet patlaban šī valsts jau pārsātināta. Tai nepieciešama atpūta, lai varētu sagremot to, kas ieguldīts, jo citādi atsāksies inflācija, — teica plānošanas pārvaldes priekšnieks, slaukot rokas karstajā osibori. — Mūsu uzņēmumi daudzās valstīs visdažādākajās nozarēs ir attīstīti diezgan plaši. Tātad, ja mēs neizstrādāsim jaunas metodes kapitālu eksportēšanai, starptautiskie finansu monopoli, iespējams, dosies pretuzbrukumā. Jūs taču paši saprotat, ka amerikāņu rūpniecība, pārplūdinot pasaules tirgu ar savu produkciju un izmantojot darījumu kārtošanai perfektas metodes, tikai tagad sāk atklāt savas slēptās rezerves. Paplašinātais Eiropas kopējais tirgus arī iegājis īstajās sliedēs. Tas nozīmē, ja mēs nepiedāvāsim daudz izdevīgākus noteikumus, mums klāsies plāni.

— Un tomēr mēs esam vairāk vai mazāk spēcīgi iesakņojušies arābu naftas rūpniecībā, Indijas, Centrālās un Dienvidamerikas metalurģijā, Āfrikas vara raktuvēs. Mūsu klātbūtne ir manāma visur, kur darīšanas ar vājstrāvu, automašīnām, naftas ķīmiju un metāla kausēšanu, — tirdzniecības un rūpniecības ministrs iebāza mutē cepumu. — Tālo Austrumu resursu apgūšana ar padomju un japāņu kopējiem spēkiem jau spērusi pirmos soļus, bet Ķīnas un Japānas ekonomiskā sadarbība aizkavējusies. Panākumi tikai vieglajā rūpniecībā. Tekstiliju ziņā jaunattīstības zemēs mums neveicas, toties labi iekļaujamies plašpatēriņa preču ražošanā, plastmasas apstrādē, kā arī dažās citās vieglās rūpniecības nozarēs. Būvējam šajās zemēs uzņēmumus, kuros izmantojam lēto darbaspēku, bet produkciju vēlāk eksportējam. Taču arī šajā jomā musu kapitālieguldījumi pakāpeniski samazinās.

— Licenču pārdošana vēršas plašumā, — sarunā iejaucās Plānošanas pārvaldes priekšnieks, — bet ne jau tādos mērogos, lai tie mūs pilnīgi apmierinātu. Eksports uz jaunattīstības zemēm saistīts ar līdzekļu ilgtermiņa apgrozību. Pie tam šajās zemēs politiskā situācija vēl arvien diezgan tālu no stabilitātes, tādēļ bez kapitālu apdrošināšanas vai šo valstu valdību garantijām mūsu vidējie uzņēmumi atsakās no eksporta operāciju kārtošanas. Ko varam darīt jaunattīstības zemju labad? Vienīgi atbalstīt tās, «pārvietojot uzņēmumus» — mēs taču nesūtām, kā to dara Amerika, tā saucamo militāro palīdzību un neizvietojam «sabiedroto karaspēku».

— Ir vēl viena iespēja — tehniskā personāla eksports, — tirdzniecības un rūpniecības ministrs skaļi ievilka gaisu. — Tā ir tehnisko vadītāju un inženieru nosūtīšana, bet vai to var saukt par eksportu? Piemēram, strādnieki pārceļotāji no Dienviditālijas pilnā spēkā raujas svešās zemēs, sūtot uz dzimteni nopelnīto naudu. Viņiem ir ciešas ģimenes saites, un Itālijai tas ir krietns ārzemju valūtas iegūšanas avots. Ienākumi tik lieli, ka dažas valstis vairs ne visai labprāt pieņem darbā šos strādniekus. Ar japāņiem šajā ziņā pavisam citādi. Viņi visi grib atgriezties savās firmās Japānā un maz rūpējas, lai iegūtu autoritāti svešās zemes darba vietās. Tā rezultātā japāņu kapitālieguldījumi un uzņēmumi tur kļūst nevēlami.

— Atklāti sakot, — premjerministrs teica, — man liekas, ka pienāks laiks, kad Japānai būs jāsper drošāki soļi pāri jūrām. Tuvojas tāda situācija, kad vairs nebūs jēgas aizsargājoties ieslēgties savā miestiņā un domāt tikai par savas zemes pilnīgošanu.

Tirdzniecības un rūpniecības ministrs sašutis novērsās un sāka aplūkot tējas tasīti.

— «Teorija par forelīti Bivas ezerā»… — Plānošanas pārvaldes priekšnieks iesmējās.

— Neba jau bez tās. Bet ir arī kas cits. Esmu tādās domās, ka nākotnē japāņiem nāksies dzīvot ne vien Japānā, vajadzēs izvietoties pa visu pasauli. Tuvojas laiks, kad japāņi vairs nevarēs domāt tikai par savu zemi. Amerikas kapitāls, pabeidzis izvirzīšanās pirmo raundu, tūdaļ uzsāks otru. Pirmajā raundā bija Vjetnamas problēma, un tās gaitā mēs ar lielām grūtībām kaut ko tomēr ieguvām, bet otrajā raundā viņi noteikti apsteigs mūs. Manuprāt, tā vietā, lai aizsargātos un domātu par Japānas iekšējo pārpilnību, būtu labāk, kaut vai pieļaujot starptautiskā kapitāla ieplūdi Japānā, visiem spēkiem izvirzīties pasaules ekonomiskajā kaujas laukā. Tam jākļūst par mūsu valsts politiku. Es runāju ne par «savstarpēju nogalināšanu», bet par «savstarpēju pārvietošanos». Lai mūsu partneri zināmā mērā iztukšo Japānu, bet, ja japāņi un to kapitāli lielā mērogā būs izplatījušies visā pasaulē, tad tomēr uz skaitīkļiem daļa kauliņu rādīs mūsu labā.

— Nu jūs gan… — ministrs nomurmināja zem deguna. .j „;

— Jāsaka, ka tādam nolūkam senās kapitāla izplatīšanas metodes vairs nav derīgas. Tās valstis, kas vēl nesen bija vāji attīstītas, tagad nostājušās uz attīstības eeļa, bet to vadītāji nopietni pievērsušies savu valstu celtniecībai. Tādēļ mums vajag visnotaļ sekmēt mūsu uzņēmumu un kapitālu pārceļošanu pāri jūrām. Atkārtoju vēlreiz, tam jākļūst par mūsu valsts politiku, — premjerministrs turpināja nosvērtā tonī. — Vajadzēs samierināties zināmā mērā arī ar ilgtermiņa zaudējumiem un dažiem citiem upuriem. Kamēr notiks pārcelšanās un uzņēmumi iesakņosies, mums būs jāziedo daudz enerģijas, spēka, prāta un vēl vairāk, protams, materiālo vērtību …

— Tieši tā. Japānas sabiedrības internacionalizācija turpmāk kļūs nenovēršama. Jums taisnība. Jau tagad jūtama tās nepieciešamība, — Plānošanas pārvaldes priekšnieks piekrita. — Tehnika un sakaru līdzekļi joprojām attīstīsies un pilnīgosies, tādējādi jau pati attīstība novedīs mūs līdz internacionalizācijai. Bet tas nozīmē, ka japāņu rūpniecība pamazām jāvērš citā virzienā …

— Nepavisam nē, — premjers dedzīgi iebilda. — Es domāju, mēs nedrīkstam gaidīt, kamēr viss nokārtosies pats no sevis. Vai tad jebkuras politikas būtība nav iniciatīvas pārtveršana, pirms vēl pati objektīvā realitāte pieprasa kādu noteiktu rīcību? Vai tad galu galā Japānas upuri nebūs mazāki, ja mēs jau iepriekš visur ieguldīsim balstus, lai uz tiem spītīgi izveidotu mūsu sliežu ceļus, par ko, protams, vajadzēs maksāt zināmu cenu? Bez šaubām, politisks darbinieks atbild par valsts stāvokli dotajā momentā un par valsts vadīšanu samērā īsā periodā. Bet ne tikai par to. Politiķis zināmā mērā ir atbildīgs arī par tautas nākotni. Viņam jāprot lūkoties uz priekšu vismaz par vienu gadsimtu, vai ne? Manuprāt, tieši tā ir politiskā darbinieka galvenā mērķa būtība. Tā tas ir no senseniem laikiem…

«Kā viņš ir izmainījies,» nodomāja Plānošanas pār

valdes priekšnieks, raugoties premjerministrā. «Pēkšņi kļuvis pavisam eits cilvēks. Izturas arī pavisam citādāk. Agrāk tādās sapulcēs, kas noritēja nepiespiestā atmosfērā, viņš neuzstājās ar runām un neizteica tik aktīvas domas par politikas būtību. Kādas pārmaiņas notikušas viņa dvēselē? Kas noticis? Vai tik viņu nav ietekmējis tas vecis vai kāds cits?»

Vispār premjers nebija spilgta personība. Viņš nepiederēja tā tipa cilvēkiem, kas apmāti noteiktām politiskām idejām un stūrgalvīgi cenšas ieviest tās dzīvē. Viņš bija tipisks sešdesmito gadu sākuma Japānas sabiedrības loceklis. Vārdu sakot, viņš piederēja tai politisko funkcionāru virknei, kas, nepretodamies straujām un sarežģītām sociālām pārmaiņām, prot veikli tām- pielāgoties. Spējīgs, izveicīgs, zināmā mērā elastīgs un apdāvināts ar labu politisku nojautu, viņš tajā pašā laikā ne visai izdalījās no sev līdzīgo bara. Parlamenta deputāti no opozīcijas partijām un mēlnesīgie korespondenti viņam aiz muguras mēļoja, ka neviens ij nepamanītu, ja premjers un ministru kabineta lietu pārvaldnieks apmainītos posteņiem. Pirms dažiem gadiem, kad trešais pēckara koalīcijas kabinets sabruka nepilna pusgada laikā, līdz tam brīdim maz pazīstamais ierindas darbinieks vispirms uzvarēja valdošās partijas priekšsēdētāja vēlēšanās, tad nodrošināja savai partijai uzvaru vispārējās vēlēšanās un, izveidojis tagadējo ministru kabinetu, ātri ieviesa kārtību politiskajās aprindās. Viņa nopelns tika atzinīgi novērtēts, bet, tiklīdz politiskais haoss beidzās, politiķu lielais vairums nonāca pie slēdziena, ka premjers kā valsts vadītājs nav ne tuvu ideālam. Viņam bija raksturīga ārkārtēja piesardzība, spēku līdzsvara saglabāšana un absolūta atteikšanās no jebkādiem pārgalvīgiem soļiem. Viņš nekad nepieļāva galējus izteicienus un neuzsāka radikālas pārmaiņas.

Un tagad šis cilvēks pats aktīvi cenšas izmainīt politisko kursu! Kad viņš pirmoreiz izrunāja vārdkopu «izvirzīties pasaules arēnā», nevienam neienāca prātā, ka aiz tās var kaut kas slēpties. Bet, izrādījās, viņš noskaņots ļoti kategoriski.

Kas salūzis viņa dvēselē? Ko pauž viņa nostāja, kurā šobrīd samanāmas milzīgu pārmaiņu pazīmes?

— Zināt ko? — tirdzniecības un rūpniecības ministrs atkal iebilda. — Mūsu dienās, kad tehnikas progress un sociālās pārvērtības norisinās neparasti straujos tempos, būs ļoti grūti īstenot jūsu ieceri. Mēs absolūti nevaram zināt, kā izmainīsies situācija pēc desmit vai divdesmit gadiem …

— Varbūt tieši šo mūsu laikmeta īpatnību dēļ vajadzēs īstenot minētos pasākumus? — premjers jautāja.

— Jums taisnība. Bet man liekas, ka pašlaik nebūtu savlaicīgi realizēt tādu kursu, kas paredz upurēt iekšējo tirgu, lai, izmantojot to kā atbalsta punktu, aktivizētu japāņu uzņēmumu un pašu japāņu izvirzīšanos aizjūru teritorijās. Vēl vairāk — manuprāt, tieši tagad vairāk kā jebkad mums vajadzētu ierobežot šādu pārvietošanos uz ārzemēm, kas līdz šim notikusi pašplūsmā, un mierīgi pavērot, kā rīkojas citas valstis.

— Esmu domājis arī par šādu iespēju. Mums jārūpējas, lai japāņu valsts, japāņu uzņēmumi un pati japāņu nācija spētu asimilēties svešās zemēs, saplūst ar to zemju tautām un kultūru. Sajā kursā ietilpst arī japāņu tautas nākotnes garīgās problēmas, — teica premjers, pārslēdzoties uz viņam ierastajiem toņiem.

— Vārdu sakot, va «jūs neuzskatāt, ka būtu vērts vispusīgi izpētīt, kādas ^spējas ir «izvirzīties pasaules arēnā bez konfliktiem»? Ko jūs par to domājat?

— Pamēģināsim. Man šī problēma liekas interesanta, — Plānošanas pārvaldes priekšnieks piekrita. Nebūdams ierēdnis pēc izcelsmes, viņš ar savu aso prātu bija pārāks par daudziem citiem ministru kabinetā un premjera vārdos nojauta slēptu lūgumu sameklēt kādus skaitliskus datus, kas varētu attaisnot ieteikto kursu.

«Tas ir nopietni,» nodomāja priekšnieks. «Nav zināms, kādi viņam aprēķini, bet skaidrs, ka viņš tiešām nolēmis izdarīt pavērsienu politikā. Un kļuvis tik uzstājīgs, ka bail. Ar ko to varētu izskaidrot?»

— Izveidosim pārvaldē speciālu grupu, — priekšnieks teica, — un uzdosim tai izpētīt šo problēmu «sevišķi steidzami»!

— Būšu ļoti pateicīgs, — kā garāmejot piebilda premjers.

Gaitenī atskanēja soļu troksnis. Izbīdāmā siena pavērās, un telpā ienāca partijas pirmais sekretārs. Gara

auguma, resnu degunu, viņš drūmi ieņēma vietu pie galdiņa un tūdaļ jautāja:

— Vai ārzemju ceļojums tiešām tik neatliekams? Esmu dzirdējis, ka gribat braukt novembri tieši pirms parlamenta sesijas…

— Ja vien būs iespējams, — premjers atbildēja. — Brauciens nav tik svarīgs. Bet man gribētos tikties ar dažādu valstu vadītājiem, lai pārrunātu pasaules un Japānas turpmāko likteni. Virzāmies, tā sakot, ar lieliem ātrumiem. Dzīvojam taču virsskaņas transporta laikmetā.

— Bet vai nebūtu iespējams pārcelt jūsu braucienu uz nākošā gada aprīli, pēc vispārējām vēlēšanām? Mums ar tām šoreiz būs krietni jāpapūlas. Ārzemēs taču nav nekādu neatliekamu problēmu, kāpēc tāda steiga?

— Tādēļ jau ar vienu kāju turp, ar otru — šurp. Tiešām zibensceļojums.

— Pēdējā laikā jūs bieži braukājat, — tirdzniecības un rūpniecības ministrs piebilda.

— Tā iznāk.Šoreiz uz Eiropu aizbrauca studēt jaunākā meita. Tagad visi mani bērni «izvirzījušies pasaules arēnā». Tādēļ arī pašu tā vien velk…

Premjerministrs skaļi iesmējās. Visi piebiedrojās viņam. Bet Plānošanas pārvaldes priekšnieks saklausīja šefa smieklos izteiktu nemieru.

Atskanēja plaukstu sitieni, un uz istabas sliekšņa parādījās sievietes krāšņos tērpos. Cita pēc citas, pieskaroties ar rokām salmu pītenim tatami, tās graciozi paklanījās. Likās, ka telpa kļūst gaišāka.

Atskanēja augstas, dzidras sieviešu balsis, un neviens laikam pat nepamanīja, kā nodrebēja fusuma un sašūpojās lustra.

4.

Oktobra pirmajās dienās darbību uzsāka «Parlamenta speciālā komisija pasākumu veikšanai sakarā ar zemestrīcēm», kuru izveidot bija ierosinājusi grupa deputātu gan no valdošās partijas, gan opozīcijas. Nedaudz vēlāk Izglītības ministrijas Ģeodēzijas padome kopā ar Meteoroloģijas pārvaldi nodibināja speciālu

apvienību «Japānas salu Zemes garozas izmaiņu pētīšanai». Gandrīz tajā pašā laikā Japānas ģeoloģijas biedrība izveidoja savu organizāciju pētījumu koordinēšanai. Speciālā apvienība, kas izvietojās Zemestrīču prognozēšanas zinātniskās padomes ēkā, mēģināja ar Izglītības ministrijas starpniecību pieprasīt no parlamenta papildu asignējumus, bet noskaidrojās, ka šis birojs jau vairākus gadus saņem prāvus līdzekļus Vis- japānas automātisko novērošanas staciju sistēmas uzturēšanai, tādēļ cerības uz lielākas naudas summas saņemšanu pilnīgi atkrita. Tad apvienība steidzās meklēt palīdzību parlamenta starpsesiju komisijā, bet arī šis gājiens neizdevās, jo neatkarīgi no savas partejiskās piederības deputāti no tiem rajoniem, kas zemestrīču dēļ bieži cieta zaudējumus, bez savu vēlētāju piekrišanas neko nespēja uzsākt. Tādējādi speciālā apvienība mīņājās uz vietas, līdz galu galā uzsāka darbību ar jau iegūto datu kompleksu analīzi.

Japānā vajadzēja sākties rudenim, bet vasara vēl arvien neatkāpās. Pat septembrī, pēc rudens ekvinokcijas, tveice bieži izkāra pār salām savu sakarsēto mēli. Bet visam reiz pienāk gals. Izbalējusī debess kļuva zilganāka un dziļāka, naktīs valgana dūmaka vairs nevirmoja ap spilgti zaigojošām laternām. Cilvēki, pamazām atbrīvodamies no mokpilnām atmiņām par aizritējušo vasaru, kas bija bijusi pārpilna draudīgām dabas katastrofām, sāka atjēgties.

Par laimi, šogad zaudējumi taifūnu un ūdensplūdu dēļ bija samērā nelieli. Toties dažos rajonos, piemēram, Nagano prefektūras Macusiro pilsētā, zeme vēl joprojām trīcēja gan dienās, gan naktīs. Decembra vidū San- riku apgabalam divas reizes uzbruka diezgan spēcīgi cunami. Arī Hokaido salas Nemuro rajons bija cietis no cunami, kas izcēlās zemūdens zemestrīces laikā. Turpinājās vulkānu izvirdumi Kjūsjū salā. Sāka darboties vulkāns Sakuradzimas salā, un Meteoroloģijas pārvalde oficiāli brīdināja iedzīvotājus par draudošām briesmām. Bet visi šie brīdinājumi pamazām pieņēma tādu kā vietējo ziņu nokrāsu un vairs nekļuva par ļaužu sarunu tematu. Uzmanības centrā atkal nāca sporta ziņas,_ rudens modes, jaunie deju ritmi, jukas Centrālajā Āfrikā, Ķīnas jaunais kurss pēc politiskajiem pārkārtojumiem, revolūcijas Centrālajā un

Dienvidamerikā un beidzot ASV projekts izcelties uz Marsa, ko pēc vairākām neveiksmēm bija nolemts īstenot šajā rudenī.

Laikrakstos parādījās raksti par korupciju atomelektrostaciju celtniecībā un strauju narkomānijas pieaugumu jauniešu un pusaudžu vidū, jo marihuanas vietā bija parādījusies jauna narkotiska viela. Tika atmaskota liela organizācija, kas nodarbojās ar šīs vielas izplatīšanu un bija saistīta ar starptautisku noziedznieku sindikātu. Rudens automašīnu skatē apmeklētāju uzmanību pievērsa elektromobilis, kas varēja attīstīt simt sešdesmit kilometru ātrumu stundā, un, protams, visi sprieda un pārsprieda par privātautomašīnu uz gaisa spilvena, kuru, pēkšņi atklājot savu noslēpumu, bija izstādījusi kāda firma. Pa to laiku visā Japānā ik dienu notika simtiem jūtamu zemestrīču. Plaisas sienās, sabrukušas mājas un sašķobījušies daudzstāvu dzelzsbetona nami vairs nesaistīja uzmanību. Sākās rudens atvaļinājumu periods, daudzas tūristu grupas devās uz ārzemēm, un arī svešzemnieki ne mazākā skaitā ieradās Japānā. Ekskursiju autobusi pārpildīja kūrortus un vēsturiskas vietas. Pāri dzidrajām, gaiši zilajām debesīm reizēm aizpeldēja viegli gubu mākoņi. Kalnos, kur iedegās ugunssarkanās kļavas, atskanēja jauniešu dziesmas. Agrīnā rīsa vārpas kļuva smagas un, ietērpušās zeltā, liecās pretī zemei. Ielejās kā dunduri dūca minikombaini — automātiskas rīsa pļaujmašīnas un kuļmašīnas, kas bija gandrīz katra zemnieka setā. Lauksaimniecības un mežkopības ministrija paziņoja, ka šogad gaidāma nepieredzēti bagāta raža, kas stipri pārsniegs pērnā gada devumu.

Japāna ierastā gaitā tuvojās rudenim, kas ne ar ko neatšķīrās no iepriekšējiem. Arī pilsētas, ciemati, ļaudis, laiks un daba,, Jā, no pirmā acu uzmetiena arī daba.

Pabeidzis vairākas eksperimentālās iegremdēšanās Ķumano selgā, Onodera atgriezās Tokijā īsto pētījumu uzsākšanas priekšvakarā. Pēc defektu novēršanas «Kermadec» darbojās apmierinoši. Taisnību sakot, ar «Vadacumi Nr, 1» varēja vieglāk manevrēt, bet «Kermadec», pat jau diezgan daudz lietots, bija drošāks, varēja just, ka tas būvēts Francijā — batiskafu dzimtenē. Vēl vairāk — ar tā pārbūvi un regulēšanu nemitīgi nodarbojās talantīgais tehniķis Kataoka. Tika nolemts negaidīt, kamēr pārkārtos inženierkuģi «Josino», kuram vajadzēja kļūt par komandpunktu plāna D īstenošanas laikā. Jau šonakt no Tobas ostas izbrauca «Takacuki», lai taisnā ceļā dotos uz pirmo iegremdēšanās vietu.

Onodera vairāk nekā mēnesi nebija bijis mājās. Toreiz Kioto, izrāpies no lausku kaudzes, viņš tūdaļ devās meklēt telefonu. Par laimi, sakaru tīklu ātri atjaunoja, un viņš varēja piezvanīt uz Tokiju. Tālāk notikumi attīstījās zibens ātrumā. Pēc sarunas Onodera tūdaļ izlidoja uz Eiropu pirkt «Kermadec». Saistīties ar saviem piederīgajiem viņš nepaguva.

Tagad Onoderas rīcībā bija vairākas stundas brīva laika, un viņš ar sakaru amfībijlidmašīnu ieradās no Tobas Tokijā. Vajadzēja paņemt no mājām dažas mantas. Bija jāsteidzas, jo rīt kopā ar Jukinagu un Nakadu viņš, lidodams šajā pašā lidmašīnā, panāks «Takacuki», kas tajā laikā jau atradīsies pusotra simta kilometru uz austrumiem no Inubo zemesraga.

Pirms brauciena uz mājām Onodera iegriezās galvenajā darba vietā Ilaradzjuku rajonā. Nakada, Jukinaga L./1 pārējie kolēģi iesaistīja viņu bezgalīgā diskusijā par s ikaru sistēmu un pētījumu programmu.

Onoderu pārsteidza straujais temps un precizitāte vissarežģītāko problēmu risināšanā. Vēl vairāk, viņš izbrīnījās, ka, neraugoties uz jau sasniegtajiem rezultātiem, milzīgais darba apjoms nav samazinājies. Vai tiešām viņi cerēja ar tik maziem štatiem veikt visus uzdevumus?

— Nu, redzat, Ģeodēzijas padome un Meteoroloģijas pārvalde arī iekustējušās, — Jukinaga paziņoja, pārskrejot ar acīm faksimila lentei ar pēdējām ziņām. — Jāsteidzas. Trīsgadīgā Zemes mantijas pētīšanas programma pabeigta, un tagad viņu rīcībā ir milzīgs novērošanas staciju tīkls, kas apgādāts ar vismodernāko iekārtu. Ar viņiem sadarbojas daudzas universitātes un pētnieciskas organizācijas. Viņiem izdevies aptvert zinības par Zemi gandrīz visās jomās. Iespējams, ka starp viņiem atradīsies arī tāds, kas visu nojautīs, ja vien viņa rokās nonāks summārā uzskaite par izmaiņām Zemes garozas kustībā zem Japānas salu grēdas.

— Nav ko uztraukties, lai tik cenšas, tas nāks mums vienīgi par labu, — Nakada smiedamies teica. — Mums palīdzēs Hodzumi, viņam piebiedrosies Zinātnes un tehnikas padomes priekšsēdētājs, un mūsu rokās nonāks tie paši dati, kas viņiem. Vārdu sakot, viņi sadarbosies ar mums, paši to nezinot. Profesors Tadokoro sāka veidot šādu sistēmu, mēs to pilnīgosim. Bet jūras dibens viņiem vēl arvien ir vājā vieta. Tātad šajā jomā mēs esam izrāvušies stipri uz priekšu,

— Jukinagam-san tas laikam būs ne visai patīkami, bet mēs esam nolēmuši izmantot kādu mūsu izgudrojumu, Jamadzaki ierāva galvu plecos. — Tas būtu,, Hm! Ierīce skaitļotāju noklausīšanai!

— Lūk, cik tālu esam aizgājuši! — Jukinaga nopūtās. — Un jūs tiešām to pielietosit?

— Jā, nepieciešamības gadījumos… — Nakada ar skābu seju grauza nagus. — Nav citas izejas. Mašī- niņa pavisam vienkārša. Pieslēgta skaitļotaja ieejai un izejai, tā reģistrē un pārraida impulsus. Izanalizējuši attiecīgā veida visu ienākušo informāciju, mēs vispārējos vilcienos varēsim noteikt, uz kādu problēmu tā attiecas un kādu atbildi sniedzis skaitļotājs.

— Labi, uzskatīsim, ka man nekas nav zināms, — Jukinaga bezcerīgi atmeta ar roku. — Lai tas paliek uz jūsu sirdsapziņas., Bet es esmu dzirdējis, ka pēdējā laikā dažs labs Starptautiskajā ģeodēzijas un ģeofizikas savienībā sācis pārāk aktīvi interesēties par izmaiņām Japānas salu Zemes garozā. Ja visi pasaules zinātnieki sāks pievērst uzmanību Japānai, tad gan,,

— Laiks, Jukinaga! Tā ir mūsu vienīgā cerība! — Nakada uzsita viņam uz pleca. — Es pazīstu zinātniekus no tās savienības. Viņi vēl ilgi nevarēs iekustēties. Vispirms sarīkos konferenci, kurā nodziedās slavas dziesmas pasaules labākajai — Japānas seismoloģijai, un tikai tad pamazām… Būs sliktāk, ja par mūsu darbu interesēsies liela mēroga ārzemju uzņēmumi vai militārās aprindas. Bet vēl mums ir laiks. Ticēsim tam. Viss atkarīgs no tā, par cik mēs viņus apsteigsim… Par cik gadiem, mēnešiem, nedēļām, dienām, stundām, minūtēm un pat sekundēm …

— Mani uztrauc vēl viena lieta. Jums zināmā Pasaules okeāna draudze gandrīz vai prātā sajukusi, meklējot profesora Tadokoro atrašanās vietu, — Kuņieda paziņoja. — Profesors nosūtījis viņiem atskaites ziņojumu, līguma termiņš arī beidzies, palikuši nenokārtoti tikai daži sīki jautājumi… Draudzes vadītāji sašutuši par profesoru kā par cilvēku, kam neesot ne kauna, ne goda…

— Arī mums pašiem no kauna un goda nav daudz kas palicis pāri, — Nakada uzsita sev pa krūtīm.

— Bet ko lai tādā gadījumā sakām par Onoderu? Pirmšķirīgas firmas inženieris, bet zemestrīces laikā burtiski izgarojis.

To atceroties, Onoderam iesāpējās pakrūtē. Labi, Josimura kaut kā nomierināsies, bet abi direktori droši vien vēl arvien svilst aiz dusmām.

— Beidzam! No mūsu pļāpāšanas nav nekāda labuma, — Nakada, nosviedis uz galda dokumentus, skaļi nožāvājās. — Ierosinu šodien labi izgulēties, vai ne? Onodera-kun, vai mums nevajadzētu kaut kur aiziet un miegazāļu vietā iemest kādu glāzīti? Atzīmēsim iepazīšanos un šķiršanos, jo tu taču jau rīt atkal pazudīsi no Tokijas.

— Nebūtu slikti, — Onodera piecēlies paraudzījās pulkstenī. — Pasēdēsim kādu stundu vai divas…

Atstājuši kantorī Jasukavu vienu pašu, viņi devās uz bāru Jojogi rajona jaunās superaugstceltnes augšējā stāva panorāmas hallē. Patumšā telpa, kurā tik tikko varēja saskatīt cilvēku siluetus, bija gandrīz pilna, lai gan pulkstenis rādīja tikai vienpadsmit. Sveces ar sarkaniem un zaļiem abažūriem meta pār galdiņiem 1ās- mainu gaismu. Klusināti spēlēja orķestris, tikpat klusi sarunājās gaumīgi tērpti pāri. Zili violetā puskrēslā kā bāli zivju vēderi tumšā jūras dzelmē līgojās sejas_, rokas, kaili pleci un dārglietas uz krūtīm. Reizēm kā dzeltenas zibspuldzes uzliesmoja šķiltavas.

Visi pieci, apsēdušies pie loga, pasūtīja baltvīnu un klusi pacēla glāzītes.

— Nu tad, — Kuņieda ierosināja, — par mūsu rītdienas grandiozo ceļojumu!

— Ko nu par ceļojumu!.. — Onodera iesmējās.

<5 a»

— Labāk uzdzersim par veiksmi pētījumos!

— Par «Kermadec» sekmīgu darbību! — Jukinaga piebilda.

Un par Japānas nākotni… — Nakada pabeidza.

Glāzes klusi nošķindēja. Kad tās bija piepildītas otrreiz, Onodera, izvairīdamies no kopējās sarunas, atspiedās pret krēsla atzveltni un caur stikla sienu sāka vērot lejā izpletušos naksnīgo pilsētu.

Tokijas nakts kā allaž grima gaismas plūdos. Ielās dzīvsudraba laternu aukstā, zilganā gaisma mijās ar automašīnu starmešu baltajām strēlēm un pakaļējo uguņu sarkanajiem punktiem. Ātrgaitas šoseja, ko apgaismoja dzeltenas nātrija spuldzes, vijās kā milzīga čūska, bet debesskrāpji — šie melnie briesmoņi — ar miljons spilgtām acīm lūkojās naktī.

No četrdesmit piektā stāva varēja redzēt Akasaku, Ropongi un pat Gindzu. Sarkana, zaļa, zila, gaiši violeta neona gaisma, virpuļodama naksnīgajās debesīs, nenogurstoši veidoja vienas un tās pašas rakstu zīmes. Lūkojoties daudzkrāsainā atblāzmā vizmojošās debesīs, šķita, ka var dzirdēt pat zem šīm debesīm bangojošo līksmības troksni.

Gindzas bāri — bezgalīgs virszemes un pazemes labirints,*, Katrā no tiem skaistas, trauslas, glīti tērptas meitenes saskandina glāzītes ar labi koptiem apmeklētājiem vai, mīlīgi smiedamās, uzkož olīvas, graciozi liekot tas pie visās varavīksnes krāsās zaigojošajām lūpām, vai arī dejo, gūžas ritmiski gorot… Centrālajās ielās jau sāk pulcēties taksometri, drīz parādīsies pirmie ftakts pasažieri. Metro, elektriskie vilcieni, privātās automašīnas… Hosteses ar saviem klientiem dodas tālākos izbraucienos — uz Atami vai Hakoni… Bet Ropongi vai Akasakā jautrība un uzdzīve tikko sakas… Tokija… Sī milzīgā, pasaulē visplaukstošākā pilsēta, kas glabā sevī divpadsmit miljonus cilvēku,. Tokija… Sī milzīgā pilsēta ar sirsnīgiem, elegantiem vīriešiem un sievietēm, kas prot skaisti izklaidēties, un… Japānas arhipelāgs, uz kura tā izvietota,.

Vai TAM var ticēt?

Vai TAS tiešām var notikt? Sī pilsēta ir lielākā visā pasaulē, bet zeme, kas viņu tur, izstiepusies divtūkstoš kilometru _garumā un aizņem trīssimt septiņdesmit tūkstoš kvadrātkilometru platību… Uz tās pretī debesīm slejas vairākas trīstūkstoš metru augstas smailes, uz tās plešas gan meži un kalni, gan lauki un upes, to apdzīvo simt desmit miljoni cilvēku, uz tās ir pilsētas, rūpnīcas, dzīvojamās mājas, ceļi un vēl daudz kas cits, nepieciešams šo cilvēku dzīvei…

«Nē, tas nav iespējams! Tīrs absurds! Kā var ienākt prātā tāda doma?» Onodera stingušām acīm caur stiklu raudzījās naktī. Gandrīz pieskardamies Tokijas televīzijas tornim, ko ierāmēja spīguļojoši punktiņi, lejup, Hanedas lidostas virzienā, kā drausmīgs melns putns noslīdēja iekšējās līnijas aerobuss. Tā baltie un sarkanie uguņi mirgodami pazuda tālumā. Un, ja tas tomēr notiks, tas, no kā baidās profesors Tadokoro… Ja tas tiešām tā būs… Kāds liktenis tādā gadījumā piemeklēs šo milzu pilsētu un dzīvi, kas to piepilda? Kas notiks ar simt desmit miljonu cilvēku pieticīgajiem sapņiem? Ar sapņiem, kurus viņi lolo un cer piepildīt nākotnē savā dzimtajā zemē, kas izplaukusi uz šīm salām un ar vēstures saknēm dziļi ieaugusi to augsnē… Uzcelt savu māju. Dzemdēt un izaudzināt bērnus. Iestāties augstskolā. Aizbraukt ārzemju ceļojumā. Meitenes, kas sapņo kļūt dziedātājas, un jaunieši, kas vēlas kļūt mākslinieki. Vīrieši, kas meklē īslaicīgu baudu alkoholā un jautrā tērzēšanā ar sievietēm, atrod mazu prieku makšķerēšanā, golfa un kāršu spēlē… Kas notiks ar šo simts miljonu cilvēku pieticīgajiem sapņiem?

«Baudiet prieku, lūkojoties gaismas jūrā!» Onodera domās lūdza. «Priecājieties no visas sirds kaut vai tagad, kamēr tas vēl iespējams. Visi! Gūstiet prieku no katra acumirkļa, jo tie vairs neatgriezīsies un neatkārtosies! Lai paliek atmiņa kaut vai par sīku, pieticīgu prieku. Tas tomēr ir labāk kā nekas. Tveriet, baudiet tūdaļ, bez vilcināšanās! Rītdiena var nepienākt…»

— Ejam, — Nakada palūkojās pulkstenī un piecēlās. — Mums šonakt labi jāizguļas.

— Ceru, ka tavs dzīvoklis ir kārtībā, — Jukinaga teica Onoderam. — Jasukava uzdeva mājas pārvaldniekam to pieskatīt un kārtīgi maksāja īri…

Kad viņi piegāja pie kases, sīka auguma meitene šoruden modernā smilškrāsas kleitā ar zaļganiem rotājumiem ielūkojās Onoderas sejā un pēkšņi klusi iesaucās:

— Ak! Jūs tiešām esat Ono..«

— Ahā, — Onodera atcerējās šo meiteni. — Laikam Mako-čjan?[20]

— Tieši tā. Tātad jūs neesat aizmirsis! Esmu ļoti aizkustināta, Onoda-san… Nē, piedodiet, Onodera- san.

— Pareizi. Jūs kādreiz bijāt bārā «Miruto»?

— Jā, bet kopš tās reizes jūs tur neesat bijis. Juri- san ļoti nožēlo, ka neiemācījāt viņu peldēt ar akva- langu, — teica meitene, kuru sauca Mako. Nepievēršot uzmanību savam cienīga izskata pavadonim, viņa lip- tin pielipa Onoderam. — Lūdzu, iegriezieties pie mums. Josimura-san teica, ka jūs esot aizgājis no tās firmas. Vai tiesa?

Onodera drūmi pamāja ar galvu.

— Esiet sveiks, — meitene teica. — Pienāciet… Vai piezvaniet. Noteikti, labi?

— Ļoti jauka! — Kuņieda ironiski novērtēja. — Hostese?

— Jā. Nevajadzīga tikšanās, — Onodera ar acīm sekoja meitenei, kas, ka putniņš čivinadaina, pievērsās savam pavadonim un devas uz zāli. — Varbūt nobrīdināt, lai tur muti?

— Nav vērts. Spriežot pēc izturēšanās, viņa nekā nenojauš, — Nakada teica, — Rīt tu jau būsi jūrā, ne, jūras dibenā.

Piebraucis pie savas mājas Aojamā — tā bija būvēta kooperatīvā, bet vēlāk dzīvokļus izīrēja, — Onodera vispirms gribēja sasveicināties ar nama pārvaldnieku, bet viņa dzīvoklis bija aizslēgts. Tad ar liftu uzbrauca trešajā stāvā, piegāja pie sava dzīvokļa durvīm un pēkšņi nojauta, ka tur kāds ir iekšā. Atslēga bija uzlauzta. Ilgi nedomājot, Onodera atrāva durvis un iebruka istabā. Tajā dega spilgta gaisma, uz grīdas apskāvies vārtījās puskails pāris.

— Kas te notiek? — Onodera uzkliedza, bet šajā brīdī saņēma spēcīgu sitienu pa galvu. Zaudēdams samaņu, viņš vēl dzirdēja griezīgus sievietes smieklus.

Jādomā, ka bezsamaņas stāvoklī viņš bija atradies īsu bridi. Kad atģidās, kāds bāza mutē sprusli — netīru, saņurcītu kabatas lakatu. Rokas viņam bija sasietas uz muguras, kājas apsaitētas pie potītēm, bet nevīžīgi un ļoti vaļīgi.

Istabā atradās pieci cilvēki — trīs puiši un divas meitenes. Visi jauni, ne vecāki par divdesmit gadiem. Puiši gara auguma, neskūti, netīros, smirdošos kreklos. Viena meitene cieši pieguļošos džinsos, otra —» tērpusies tikai kombinē, pat bez biksītēm. Kāds puisis ari bez biksēm. Izriezis savu kailo dibenu, viņš rāpoja pa grīdu un stenēja raudulīgā balsī. Otrs, skatīdamies uz viņu, bezjēdzīgi zviedza un strinkšķināja ģitāru ar divām pārtrūkušām stīgām. Meitene kombinē, ierāpusies gultā, uzmācīgi plijās virsū trešajam puisim ar gariem, līdz pleciem noaugušiem matiem. Bet puisis nepievērsa viņai uzmanību. Viņš ar rokām grāba un rija konservētas gaļas gabalus, kas bija nekārtīgi izbārstīti pa visu gultu.

«Tie ir «dopiji»…» Onodera nodomāja, raugoties viņu miglainajās acīs un ļenganajā ādā. «Dopiji — tā ir mūsdienu japāņu pilsētu sērga. Puiši un meitenes apreibinās ar jaunu sintētisku narkotisko vielu, LSD paveidu.» Narkotiķi jau sen kļuvuši par nopietnu problēmu. Diemžēl viņu skaits nav mazinājies, bet pēdējā laikā, tieši otrādi, stipri pieaudzis. Agrāk tie bija galvenokārt pusaudži no pārtikušām ģimenēm, izlaisti, nekādu ierobežojumu nezinoši, tādēļ daļēji noklīduši no ceļa. Vēlāk vairums šo jauniešu atmeta neveselīgos ieradumus un atgriezās normālā dzīvē. Bet tagad narkotiku vecums bija izmainījies, un viņu vidū atradās pat tādi, kas pārsniedza trīsdesmit gadu robežu. Viņi izmēģināja visādas notrulinošas vielas, sākot ar miega zālēm un acu pilieniem un beidzot ar marihuanu, atšķaidītājiem un LSD. Pēdējā laikā vislielāko popularitāti bija ieguvusi nezināmas izcelsmes narkotiska viela «dop», ko Japānā ieveda amerikāņu noziedznieku sindikāti. Jaunais vārds «dop» saplūda kopā ar veco «hipiji», un tā izveidojās šo narkotiku iesauka «dopiji». Agrāk viņi nesagādāja apkārtējiem cilvēkiem lielas raizes, toties tagad viņu rīcība bija kļuvusi ļaunprātīga. Reibuma stāvoklī viņi aizbrauca automašīnas, ielauzās svešos dzīvokļos, bet, saukti pie atbildības, netika no- pietni sodīti, jo varas iestādes ņēma vērā viņu nepieskaitāmības stāvokli un pusaudžu vecumu.

Un nu šāda kompānija bija okupējusi un pilnīgi izdemolējusi Onoderas dzīvokli. Stereoatskaņotājs sadauzīts, ilgspēlējošās plates pārvērstas lausku kaudzē, gultas pārklājs sagraizīts gabalos, televizors apgāzts, no ledusskapja viss izmests ārā, grīdas tepiķis apvemts.

Taču, ieraudzījis šo bēdīgo ainu, Onodera sev par izbrīnu nejuta sašutumu. Viņš izkustināja rokas, un mezgli, ko bija sējuši apdullušie jaunieši, atslāba. Kad Onodera sāka nesteidzīgi atbrīvot kājas, jaunieši atplestām mutēm, pārsteigti lūkojās uz viņu.

— Kas tas! — iespiedzās meitene kombinē. — Skatieties, viņš taču atraisījies!

Kamēr Onodera cēlās kājās, dopiji, vēl arvien apjukuši, vēroja viņu. Pirmais attapās un metās virsū puisis ar ģitāru. Onodera acumirklī atņēma viņam «ieroci» un iesita ar to puisim tik spēcīgi, ka galva izbrāzās cauri instrumenta korpusam — gluži kā kinokomēdijās. Nākošajā minūtē viņš tika gala ar abiem parejiem. «Nu gan esmu iekūlies ķezā ar šiem zaļu rijējiem!» nodomāja Onodera, bet viņa rokas darbojas nežēlīgi, viņš atgrūda pie sienas pal meitenes, kas spiedzot ar zobiem koda viņam.

— Ja jau ielīdāt svešā dzīvoklī, tad varējāt vismaz uzvesties mazliet pieklājīgāki… — Onodera rūca uz puišiem, kas valstījās pa grīdu un smagi elsa. — Nu, žigli pie tīrīšanas darbiem! Kaut gan no tādiem apdullušiem tikpat nekādas jēgas nebūs. Bet vēmekļus gan es jums likšu pašiem novākt!

Onodera sagrāba vienu puisi aiz apkakles un iebāza tā seju vispirms konservos uz gultas un tad vēmekļos uz grīdas. To pašu atkārtoja ar abiem pārējiem. Arī meitenes, kas aiz nobīļa bija kļuvušas bāli zaļas, viņš sagrāba aiz matiem un ar deguniem iegrūda netīrumos.

— Rijiet! — viņš kliedza. — Laiziet! Jūsējie taču bieži piedaloties šādās ceremonijās!

Viņš cieši turēja meitenes pat tad, kad tās jau sāka skaļi raudāt. Pēkšņi pašam kļuva pretīga šāda cietsirdība, kuras esamību sevī viņš nemaz nebija nojautis. Ļoti sen, zēnībā, viņš gan bieži piedalījās kautiņos. Bet kas gan pusaudža gados nav pieļāvis kādu rupjāku izlēcienu…

— Policijai es jūs nenodošu, — Onodera teica, kā vecas lupatas sviežot viņus ārā gaitenī. — Vācieties prom, cik kājas nes. Rijiet savas zāles, kļūstiet vēl dul- lāki un sprāgstiet nost, ja vēlaties!

Neraugoties uz lielo troksni, kaimiņu dzīvokļu durvis pat nepavērās. Daudzdzīvokļu mājās tāda auksta vienaldzība raksturīga.

Aizcirtis durvis un smagi nopūties, Onodera aplūkoja istabu. Tad uzrakstīja lūgumu apkopējai savest visu kārtībā un sāka likt koferī vajadzīgās mantas. Bija pienācis daudz vēstuļu. Nevajadzīgās viņš tūdaļ izmeta. Starp izsaukumiem no firmas bija arī Jūki zīmītes un vēstules. Acīmredzot viņš nācis šurp vairākkārt. Ar smagu sirdi Onodera saplēsa tās un iesvieda atkritumu vadā.

Magnetofona lente telefona sarunu ierakstam abonenta prombūtnes laikā bija pilna. Pārtinis to, viņš noklausījās ierakstus. Gandrīz visi bija zvani no firmas. Beigās atskanēja sievietes balss. Runāja Reiko:

«Atbraucu uz Tokiju, tādēļ piezvanīju… Paldies, ka toreiz… Drīz pēc tās zemestrīces nomira mans tēvs. Tiklīdz nokārtošu visu, kas saistīts ar bērēm, došos uz Eiropu. Domāju, ka jau septembra otrajā pusē. Ja pagūstiet, piezvaniet man uz Hajainu… Lai gan nekādu nopietnu darīšanu nav…»

Balss aprāvās, iestājās klusums. Onodera jau gribēja pārtīt lenti, kad balss atkal atskanēja, šoreiz pavisam skumji: «Gribu… ar jums… vēlreiz., gulēt… Uz redzēšanos!»

Viņš apstādināja lenti, pārtina, mazliet padomāja, tad izdzēsa ierakstu. Viņam likās, ka atveras durvis. Onodera atskatījās. Tā pati meitene vienā kombinē blenza viņā izbiedētām acīm. Uz vaigiem un zoda vēl arvien atradās netīrumi.

— Ko vajag? — Onodera jautāja.

— Kurpes aizmirsu… — meitene nočukstēja.

Viņas pelēki bālā sastingusi sejiņa izskatījās pavisam bērnišķīga un nožēlojama. Narkotiskās vielas iedarbība laikam bija beigusies. Un, lūk, tādu meiteni, gandrīz bērnu, viņš dusmās bija tik bargi pārmācījis! Kļuva neērti. Izvilcis no gultas apakšas kurpes ar nomītiem papēžiem, viņš pasniedza tās meitenei.

— Paldies …

— Pagaidi… — Onodera apturēja viņu. Meitene bailīgi atskatījās. — Nomazgājies. Tad varēsi iet.

Viņa mīņājās pie durvīm. Onodera paņēma meiteni aiz rokas, aizveda uz tualetes istabu un atgrieza ūdens- krānu. Nelūgtā viešņa paklausīgi sāka mazgāt seju, tad pēkšņi viņas pleci nodrebēja elsās. Pleciņi šauri, trausli kā mazam bērnam… Viņš iedeva viņai dvieli, un, samērcējis otru, noslaucīja viņas nosmērētos, retos un sarkani krāsotos matus.

Kad meitene šņukstēdama bija aizgājusi līdz izejas durvīm, viņš uzlika roku viņai uz pleca.

— Nu ko, labi apdullāt? — Onodera jautāja un, negaidot atbildi, izvilka no kabatas visu naudu un iespieda meitenei saujā. — Varat baudīt priekus tālāk. Cik tik lien iekšā. Bet netraucējiet dzīvot citiem.

Meitene apstulbusi turēja naudu abās rokās. It kā dodot zīmi «ej», viņš atvēra durvis. «Pašam šonakt būs jāpārguļ kur citur. Vajadzēs samaksāt nama pārvaldniekam, lai sarunā apkopēju,» viņš nodomāja.

Kad Onodera ar koferi rokā izgāja gaitenī, meitene bija jau pazudusi. Viņš paraudzījas loga. l eja tumšos krūmos iebrauktā automašīna apskāvas kaus pārītis. Nopūties viņš novērsās no loga. Saja brīdī atkal nodunēja zeme, salīgojās māja. Reizē nodzisa visas spuldzes, atskanēja plīstošu stiklu šķindoņa. Kāds iekliedzās tumsas dziļumā. Onodera ieķērās loga rāmī. Nezin kuro reizi viņš pārdzīvoja šādu rūkoņu un trīcēšanu. «Spēcīga…» viņš nodomāja. Grūdieni cits pēc cita sa- šūpoja tumsu. Aiz loga, no kura bija izbirušas visas rūtis, pazibēja zila, elektriskai izlādei līdzīga liesma. Bet zeme trīcēja un drebēja, it kā gribēdama apgāzt visu pasauli…

5.

Konvojkuģis «Takacuki» …

Koptilpums trīstūkstoš piecdesmit tonnas, apbruņots ar pretzemūdens raķetēm. Otrās pārbruņošanās gados stājies ierindā kā labākais savā klasē, bet vēlāk ieskaitīts rezervē un tikai pirms gada atgriezies aktīvajā dienestā jau kā speciāla uzdevuma kuģis. Visas raķešu palaišanas iekārtas bija demontētas, bet kuģa pakaļgalā uz torpēdu sliedēm novietoti ratiņi batiskafam «Kermadec». Protams, tā bija Kataokas ideja. Viņam kā speciālistam elektronikas jautājumos bija gadījies piedalīties karakuģu projektēšanā un būvēšanā, tādēļ «Takacuki» steidzīgā pārveidošana nesagādāja grūtības.

Kuģim bija divskrūvju turbīna, dzinējs ar sešdesmit' tūkstoš zirgspēku jaudu, un pašreiz tas vagoja okeānu no Japānas salām uz austrumiem. Pēc profesora norādījumiem divu nedēļu laikā «Kermadec» vairāk nekā divdesmit reižu nolaidās jūras dzelmē rajonā starp austrumu garuma 142° un 145° un ziemeļu platuma 34° un 45°. Darbu grafiks bija ļoti saspringts. Sanriku selgā, kur jau kļuva jaušama uz dienvidiem plūstošā aukstā Kuriļu straume, batiskafam neklājās viegli. Allaž augstos viļņus bieži jo bieži sedza bieza baltas miglas kārta. «Kermadec» kā vieglu čaumalu svaidīja zemūdens paisuma straumes. Vairākas reizes sacēlās spēcīga vētra, redzamība pat lielā dziļumā kritās līrlz nullei, tādēļ iegremdēšanu daudzkārt nācās atlikt līdz labākiem laika apstākļiem. Bija arī tādas dienas, kad ap «Kermadec» riņķoja ārzemju izlūkkuģi. No nepārtrauktās iegremdēšanās Onoderam āda kļuva pelēka, vaigi iekrita, acis sasarka. Reizēm viņš nepaguva pat no- skūties. Mocīja sāpes locītavās un bezmiegs. Zināma negatīva ietekme bija arī tam, ka «Kermadec» nedaudz atšķīrās no pierastā «Vadacumi». Taču visvairāk nogurdināja vienmuļība. Katru dienu batiskafs — niecīgs kā boja bangojošā jūrā — nolaidās septiņi astoņi tūkstoši metru dziļumā. Pēc profesora Tadokoro pavēlēm Onodera manevrēja, ieslēdza prožektorus, palaida zemūdens apgaismes raķetes, fotografēja, pārtina videolentes, nolaida jūras dibenā mērinstrumentus. Lielā dziļumā temperatūra kritās līdz diviem trim grādiem pēc Celsija, no mērinstrumentiem dvesa ledains aukstums, pēc katras iegremdēšanās vajadzēja mainīt su- sinātājus — pretējā gadījumā gondolas iekšpusē viss kļuva mitrs. Pie tam šajā steigā pārbūvētajā gondolā, kas bija bāztin piebāzta ar dažādiem aparātiem un instrumentiem, nevarēja pat apgriezties, bet katra iegremdēšanās ilga vairākas stundas. Tādēļ nebija nekāds brīnums, ka Onodera galīgi pagura kā fiziski, tā garīgi.

— Esi uzmanīgs un sargā sevi, — Jukinaga teica norūpējies, — mēs visi varam aizvietot cits citu, bet tu pašreiz esi neaizvietojams.

Jukinaga izsauca no Jokosukas kuģa ārstu. Tas novērsa sāpes locītavās, bet ar bezmiegu tā arī netika galā.

«Takacuki» sakumā brauca virs Japānas dziļvagas no dienvidiem uz ziemeļiem, tad griezās atpakaļ — turp un atpakaļ vairāk nekā divi tūkstoši kilometru. Gandrīz ik dienu «Kermadec» nolaidās jūras dibenā. Dienās «Takacuki» stāvēja uz vietas, bet naktīs ar maksimālu ātrumu pārvietojās uz nākošo paredzēto punktu. Tādējādi Japānas arhipelāgs no šīs malas pamazām tika pamatīgi izzondēts. Diemžēl no visas divi tūkstoši kilometru garās salu grēdas «Kermadec» varēja aptaustīt tikai niecīgu daļiņu.

«Kas tas par darbu?» reizēm Jukinaga, kuru nomāca veicamā uzdevuma bezgalība, pats sevi pieķēra pie domas. «Blusas ložņāšana pa milža vēderu…»

Čjosi selgā dziļvagas dibenā viņi vairākas reizes nokļuva seklfokusa zemestrīces iedarbības zonā. Kad ūdens spiediens bija tonna uz vienu kvadrātcentimetru, batiskafs pēkšņi saņēma spēcīgu triecienu un, gondolai skaļi čīkstot, saka griezties uz vietas ka vilciņš. Kļuva baismi, lai gan visi labi zināja, ka batiskafs nodrošināts ar desmitkārtīgu izturību. Taču pētījumi turpinājās arī šādos apstākļos. Par laimi, laiks visumā pieturējās labs, un darbi tikai nedaudz atpalika no grafika. Profesora Tadokoro seja kļuva arvien bālāka, vaigi apauga bieziem sariem, bet acīs zaigoja savāds, drudžains mirdzums.

Forsētā «Kermadec» izmantošana neizpalika bez sekām — darba septiņpadsmitajā dienā dzinējs sabojājās un vajadzēja atlikt iegremdēšanos. Profesors Tadokoro ar milzīgu materiālu kaudzi ieslēdzās virsnieku salona, bet Onodera, cīnoties ar vispārēju pagurumu, kopā ar «Takacuki» mehāniķiem, drūmi klusēdams, remontēja «Kermadec».

Deviņpadsmitajā dienā ar nelielu nokavēšanos iera- dās speciālo darbu kuģis «Josino». Kad pie apvāršņa paradījās trīs radara masti un milzīgā kosmisko sakaru paraboliskā antena, uz «Takacuki» atskanēja skaļas gaviles. «Josino» zemajā pakaļgalā, abās pusēs angāram, kurā parasti atradās hidroplāni, uz sliedēm bija novietoti lieli celtņi, bet pāri bortiem gaisā slējās manipulatoru «rokas». Sapārotie celtņi spēja viegli izcelt uz klāja ar trosi apjozto «Kermadec» un bez kādas piepūles nolaist to ūdenī. Tādēļ varēja cerēt, ka darbi turpmāk ritēs daudz raitāk un tīkamāk.

Ar «Josino» atbrauca Kataoka — neliela auguma jauns cilvēks ar puicisku kastaņkrāsas seju un dzirkstošām acīm.

— Iznāca negaidīta aizkavēšanās, piedodiet! — ar starojošu smaidu Kataoka teica skaļrunī no komandtiltiņa. — Tūdaļ sāksim pārkraušanu. Nakada-san un Kuņieda-san arī atbraukuši. Drīz ar sakaru lidmašīnu ieradīsies Jamadzaki-san. Te taču notiks apspriede, vai ne?

Kad motorlaivā sasēdās tie, kam vajadzēja pārvietoties uz «Josino», viņus pavadīt iznāca «Takacuki» kapteinis. Tieši tajā brīdī viņam pasniedza radio- graīnmu. Pārskrējis pār to ar acīm, kapteinis atdeva papīra lapu profesoram Tadokoro.

— Hakonē parādījušās izvirduma pazīmes, — kapteinis sadrūmis teica. — Arī Mijakes salā sākusies apakšzemes dunoņa. Esam visu nokārtojuši tieši laikā. Mūs_u kuģim ar steigu jādodas uz Mijakes salu.

Ūdenī nolaistais dzeltenais «Kermadec», līgodamies viļņos, paiēnām pievirzījās «Josino» pakaļgalam. Tiklīdz pārkraušana bija pabeigta, «Takacuki», ar priekšgalu šķeldams baltus viļņus, ātri devās prom. Onodera un Jukinaga nopakaļ pamāja tam ar roku.

— Būs jāiztiek bez apsveikuma vakariņām! — Nakada ieminējās. — Ko darīsim? Vai tūdaļ sāksim apspriedi?

— Protams! — profesors Tadokoro piekrita. — Iepazīsimies ar kapteini un nekavējoties ķersimies pie darba. Kādā telpā?

— Vispirms gan palūgšu iekārtoties savās kajītēs, — Kuņieda ierosināja. — Tad es aizvedīšu jūs uz plāna D štāba kajīti. Tur arī apspriedīsimies.

Pēc divdesmit minūtēm visi sapulcējās norādītajā telpā, kas atradās augšējā klāja priekšgalā. Pie vienas sienas mirgoja skaitļotāja lampiņas, griezās atmiņas iekārtas lentes un spoles, bet otru sienu aizņēma elektroniska luminiscējoša plāksne ar darbu norises grafiku un visiem jau labi pazīstamā Japānas salu karte no profesora Tadokoro laboratorijas. Kajītes vidū bija novietota milzīga caurspīdīga plastmasas kaste. Sākumā likās, ka tā ir tukša, bet Kataoka piespieda kādu pogu, un tajā parādījās krāsains Japānas salu stereoattēls. Klātesošie neviļus noelsās aiz pārsteiguma.

— Vai nav skaisti? — Kataoka jautāja, smaidā atsedzot balti mirdzošus zobus. — Tas ir hologrāfisko uzņēmumu projicēšanas ekrāns, ko izprojektējis Aizsardzības pārvaldes zinātniskās pētniecības institūts. Esmu pārliecināts, ka tas ir pasaulē pirmais nevis fiktīvo, bet reālo attēlu ekrāna bloks. Izskatās caurspīdīgs, bet īstenībā šajā plastmasas blokā atrodas īpatnējas metāliskas korpuskulas.

— Tātad uzņēmumi, kas tiek izdarīti gaisā, tūdaļ kļūst hologrāfiski? — Jukinaga painteresējās.

— Nē, to gan nevar teikt. Liekot pamatā infrasarkano stereouzņēmumu, kas izdarīts no liela augstuma, un izmantojot paralaksi, izgatavo krāsainu stereoma- ketu. Tālāk to apstaro ar lāzera staru un tādējādi iegūst negatīvu. To dara tādēļ, ka hologrammas diapozitīvs izveidojams, izmantojot no telpiskā veidola atspīdošu lāzera staru interferenci. Luk, ie ir negatīvs.

Izvilcis no kastes apakšas parastās vizītkartes lieluma fotoplati, Kataoka parādīja to visiem klātesošajiem. Uz tās varēja saskatīt tikai kaut kādus vienkrāsainus virpuļojošus mākonīšus un daudzslāņainus gredzenus — interferences zīmējumu.

— Cik dīvaini… — Onodera nomurmināja. — Tātad vajag tikai to apgaismot ar lāzera staru, un tūdaļ varēs redzēt krāsainu stereoattēlu?

— Tieši tā. Pēdējā laikā ļoti viegli izgatavot krāsainus telpiskus maketus no stereoskopiskiem attēliem. Vajag tikai izvērst paralakses uzņēmumus, tos izanalizēt un atrast kontrolskaitļu vērtības izteiksmi. Tagad pat vairs nefotografē. Divas lidmašīnas lido noteiktā attālumā viena no otras un, uztverot Zemes reljefu ar telekameru, ieraksta primāro informāciju… Hologrammas gan ir ērtākas, lai saglabātu lielā daudzumā stereoattēlus.

Reizē ar katru slēdža klikšķi plastmasas blokā parādījās jauns telpisks attēls, dažos bija redzams arī jūras dibena reljefs.

Kataoka turpināja darboties ar slēdžiem, un uz telpiskā attēla parādījās visdažādākās zīmes, spīdīgi punkti, bultas, līnijas. Uz šī attēla varēja projicēt datus par ģeotermiskajām plūsmām, gravitācijas anomālijām, ģeomagnētiskā lauka izvietojumu, Zemes garozas pacelšanos un nosēšanos, vulkānu aktivitāti un vēl daudz citas informācijas.

— Pieslēdzot iekārtu pie elektroniskā skaitļotāja, iespējams tūdaļ projicēt visus ienākušos datus; šī ierīce, kurā mikrĢfilmu veidā glabājās vairāki tūkstoši karšu un shēmu, bija Nakadas lepnums.

— Eksperimentāls eksemplārs, kas izveidots Pašaizsardzības spēku apvienotā štāba vajadzībām, bet nonācis mūsu rokās, — Kataoka smīnēdams demonstratīvi spieda pogu pēc pogas. — Institūta direktors droši vien saņēma par to krietnu brāzienu.

— Nu tad, skolotāj, — ierosināja Kuņieda. — Varbūt sāksim apspriedi?

Profesors Tadokoro sēdēja, pavērsies pret sienu, un, iekļāvis galvu rokās, kaut ko saspringti domāja. Jukinaga no malas vēroja zinātnieka seju. Apaugusi ar biezu saru kārtu, svina pelēkumā, pārklāta sīkām sviedru lāsēm, tā pauda tik dziļas skumjas, kas līdzinājās izmisumam.

— Tadokoro-sensei[21], — pie viņa griezās Nakada.

— Visi plāna Dl dalībnieki, izņemot Jamadzaki, ir sapulcējušies. Mc\s būsim ļoti pateicīgi, ja jūs vispārējos vilcienos iepazīstināsit mūs ar šī plāna mērķiem un pastāstīsit, kas līdz šim brīdim ir izdarīts un noskaidrots…

— Skolotāj… — Jukinaga piegāja pie profesora un uzlika tam roku uz pleca. — Jūs nejūtaties labi?

Pieskāriens plecam iedarbojās kā strāvas trieciens. Profesors satrūkās un pielēca kājās.

— Jā-ā … — viņš dziļi ievilka gaisu, tad ar smagu nopūtu izelpoja. — Nu ja …

Tadokoro nostājās blakus galdam, aiz kura nosēdās apspriedes dalībnieki. Aplūkoja skaitļotāju, projicēšanas ekrānu, operāciju pulti. Tad viņa taujājošais skatiens pievērsās caurspīdīgās plastmasas kastē ietvertajam Japānas salu trīsizmēru maketam. Un, jo ilgāk viņš to vēroja, jo dzīvāk iemirdzējās acis.

— Interesanta ierīce… — Tadokoro nomurmināja.

— Bet vai ir iespējams projicēt lielākus reģionus?

Piemēram, visu Dienvidaustrumāziju, sākot no Klusā okeāna rietumdaļas?

>— Pašreiz mūsu iespējas vēl ierobežotas, — Kataoka paskaidroja un nodemonstrēja diapozitīvus. Ekrānā uzpeldēja Ogasavaras salu, Okinavas, Taivanas, Filipīnu, Korejas pussalas un Piejūras novada krasta rajonu maketi.

— Labi, lai tas paliek, — profesors piegāja pie Japānas salu kartes.

— Lūdzu, kungi, sēdieties, — viņš teica zemā, gārdzošā balsī. — Tūdaļ mēģināšu jums paskaidrot.

Visi izvietojās kartes tuvumā. Profesors, acis nodūris, kaut ko saspringti domāja. Jukinagam, lūkojoties zinātniekā, sažņaudzās sirds: kas noticis ar šo cilvēku divu triju mēnešu laikā, kā viņš ir novecojis! It kā būtu aizritējuši veseli desmit gadi! Nosirmojis, seja bez dzīvības, dziļu grumbu izvagota, acis iekaisušas, plakstiņi pietūkuši un bezgalīgs nogurums visa slava…

— Plāna D… — profesors iesaka bez jebkādas izteiksmes balsī, — mērķis ir izpētīt, vai iespējamas liela mēroga izmaiņas Japānas salu grēdas ģeoloģiskajā struktūrā… Analizējot šajā jautājumā savāktos materiālus, man radās ne visai skaidra hipotēze par šādu izmaiņu iespējamību. — Profesors apklusa un smagi nopūtās. — Kas tad īsti iespējams? Pārmaiņas var būt tāda apjoma, ka jaudātu dot triecienu visai Japānai, iespējama pat kataklizma, kuras rezultātā var aiziet bojā viss Japānas arhipelāgs, tJ,

Visiem likās, ka telpā ieplūdusi baismīgi auksta vēja šalts. Paņēmis lodīšu pildspalvu, profesors uzsita ar to pa karti.

— Pašreiz plāns D sadalīts divās daļās: Dl un D2. Situācijai attīstoties, iespējami arī citādāki varianti. Saskaņā ar D2 tiks pētīti pasākumi, kurus vajadzēs veikt, lai glābtu japāņu tautu un tās īpašumus visļaunākajā gadījumā. Dl ir tas, ar ko mēs nodarbojamies patlaban.

Profesprs, piespiedis roku pierei, kādu brīdi apdomājās, tad turpināja:

— Pastāstīšu visu pēc kārtas. Esmu pētījis zemūdens vulkānus, it sevišķi Klusā okeāna dibenā. Tiem veltīju veselus desmit gadus. Pamazām manu interešu loks kļuva plašāks — no zemūdens vulkāniem pārslēdzos uz kalnu grēdām jūras dibenā un to ģeoloģiju, un beidzot sāku nodarboties ar paša jūras dibena ģeoloģisko struktūru, kā ari ar dziļumslāņu struktūru zem okeāna dibena… — Profesors ar abām rokām atspiedās pret projicēšanas bloku. — Sākumā man likās dīvaini, ka gravitācijas anomāliju joslas izvietojums jūrās ap Japānu stipri izmainījies, salīdzinot ar to, kāds bija vēl pirms desmit gadiem. Tik lielām pār- grozībām tas ir pārāk niecīgs laika sprīdis. Svārstības notikušas diapazonā no dažiem desmitiem līdz simt miligaliem, bet ģeogrāfiski anomāliju josla pārvietojusies vairākus simtus kilometru uz austrumiem. Līdz ar to neparastas kļuvušas arī ģeolermiskās plūsmas un ģeoinagnētisma raksturīgākās īpašības. Sevišķi jāatzīmē ģeotermiskā plūsma. Zem Japānas jūras dibena tā allaž bijusi ievērojami liela, bet tagad kļuvusi īpaši spēcīga. Nupat uz ziemeļiem no Ogasavaras salām pazuda maza saliņa. Vienas nakts laikā jūras dzelmē nogrima zemes pleķītis, kas pacēlās vairākus desmitus metru virs jūras līmeņa. Ārkārtīgi noslēpumaina parādība.

Profesors Tadokoro cieši ielūkojās Onoderam sejā. Tas krampjaini norija siekalas.

— Veicot šos pētījumus, pievērsu uzmanību kādai īpatnai parādībai, kas lika domāt, ka… Vārdu sakot, sāku pārbaudīt savu hipotēzi. Tagad mēs nodarbojamies ar to pašu. Hipotēze īsumā šāda: pašlaik notiek nepieredzēti straujas pārmaiņas apakšzemes mantijas konvekcijas straumē zem Japānas dziļvagas.

— Bet kas ir tā konvekcijas straume mantijā? — Kuņieda jautāja. — Lūdzu, paskaidrojiet.

— Hm… — profesora svinpelēkā seja mazliet atdzīvojās. — Labi, to var izdarīt. Starp jums ir tādi speciālisti, kas pilnīgi izprot lietas būtību, bet ir arī tādi, kas nojauš to tikai daļēji. Runāsim īsi par pašiem pamatiem.

Profesors nospieda pogu. No griestiem nolaidās tāfele. Jukinaga atcerējās profesora lekcijas, kas deva milzīgu baudījumu ar saviem daudzajiem interesantajiem papildinājumiem. Tadokoro ļoti precīzi, kā ar cirkuli uzvilka uz tāfeles lielu krita apli un tajā vēl vienu — mazāku.

— Zemeslodes centrā līdzīgi olas dzeltenumam atrodas kodols, kas ietverts mantijā, kuras ārējo plāno kārtu mēdzam saukt par Zemes garozu… To jūs esat mācījušies vidusskolas gados! — profesors piesita ar krītu apļa centrā. — Runājot precīzāk, kodols dalās divās daļās — iekšējā un ārējā kodolā, mantija — apakšējā un augšējā slānī, bet Zemes garoza sastāv no diviem slāņiem — sialas un simas. Starp Zemes garozu un mantiju atrodas krasi izteikta robeža — Mohorovičiča pārtraukumainais slānis. Bet tik sīkas detaļas pašreiz neaplūkosim. Uzskata, ka mantija sastāv no cietas vielas, ārējais kodols no šķidras, bet iekšējais — atkal no cietas. Sāda hipotēze radusies, novērojot raksturīgākās īpašības seismisko viļņu izplatīšanās laikā zemeslodes iekšējā daļā. Protams, ka kodolā koncentrējas smagākās vielas, mantijā — vieglākās, bet Zemes garoza izveidota no visvieglākajām vielām. Zemeslodes centrālajā daļā spiediens hipotētiski līdzinās trim miljoniem atmosfēru, temperatūra seši tūksļoši grādu pēc Celsija, tuvāk mantijas robežai — aj četri tūkstoši divsimt grādu, bet tajā joslā, kur mantija robežojas ar Zemes garozu, — sešsimt līdz astoņsimt grādiem zem kontinentu masīviem un maksimums divsimt grādu zem jūras dibena. Starp citu, mantijas biezums sasniedz gandrīz zemeslodes pusrādiusa garumu, tas ir, apmēram divtūkstoš deviņsimt kilometru. Turpretī Zemes garoza ir ļoti plāna — sauszemes daļā tās biezums nepārsniedz trīsdesmit kilometrus, bet okeānu un jūras dibenā — tikai pieci kilometri. Kontinentu masīvi paceļas virs mantijas kā leduskalni, kas izvietoti uz simas kārtas. Tas nozīmē, ka vietās, kur ir Andiem un Himalajiem līdzīgi augsti kalni, kontinenta masa dziļi spiežas Zemes garozā. Tā saucamā izosta- tika …

Klausoties profesora, Onodera jutas neomulīgi. Viņam likās, ka grīda zem kājām kuru katru brīdi izkusīs un aiztecēs. Ir zināms izteiciens: «Nesatricināms kā zeme», bet izrādās, ka cilvēks staigā pa šīs planētas, kuras diametrs ir divpadsmittūkstoš septiņsimt kilometru, plāno ādiņu. Gan civilizācija, gan tās vēsture, gan pati dzīve — viss radies uz šīs plānās kārtiņas… Bet okeāna dibenā tikai pieci kilometri… Biezums, kas nedaudz pārsniedz zemeslodes rādiusa tūkstoš divsimt piecdesmito daļu… Gaisa baloniņš — diametrs piecdesmit centimetru, plēvīte — milimetra divas desmitdaļas!

— Var domāt, ka mantijas sastāvviela ir olivīns. Spriežot pēc seismisko viļņu izplatīšanās, tas ir ciet- ķermenis. Bet mantijā ir arī straumes, kas novērotas ilgstošu ģeoloģisku periodu ritumā. Tādēļ pieļaujama varbūtība, ka tā ir šķidra. Šādu hipotēzi pirmo reizi izvirzīja Edinburgas universitātes profesors Holmss 1929. gadā, kad plaši pazīstama kļuva Vegenera kontinentu pārvietošanās teorija. Holmss uzskatīja, ka galvenais enerģijas avots kontinentu kustībai ir kon-

vekcijas plūsmas mantijā. Bet drīz vien šī hipotēze tika aizmirsta kopā ar Ve- genera teoriju. Taču pēdējos gados, okeāna dibena pētījumiem attīstoties, daudzas parādības nav izskaidrojamas bez šīs hipotēzes. Pie tam neatkarīgi no slēdzieniem, pie kuriem piecdesmitajos gados bija nonākuši angļu zinātnieki Lankorns un Blakets, pētot ģeomagnētisma problēmas. Viņi pierādīja, ka kontinentu pārvietošanās tiešām notikusi. Toronto universitātē Vilsons atkal saistīja kontinentu pārvietošanos ar mantijas vielas konvekcijas straumju enerģiju. Vispār mantijas dziļumslāņi tek ar vienu divu centimetru ātrumu gadā, bet tuvāk virsmai šis ātrums irž divi līdz seši centi-f metri, kas izraisa' ievērojamu Zemes garozas pārvietošanos, it sevišķi okeānu un jūru dibenā, un acīmredzot ir iemesls tam, ka kontinentu malās izveidojušās

lokveidīgas kalnu grēdas., Kataoka-kun, lūdzu pasaules ģeoloģisko karti…

Kataoka pagrozīja kaut kādus slēdžus, un uz projicēšanas ekrāna parādījās daudzkrāsaina pasaules karte.

— Varbūt pārnest uz caurspīdīgo ekrānu? — Kataoka ierosināja. — Būs vieglāk skatīties.

Stāvot pie kartes caurspīdīgā ekrāna, kas, tāpat kā tāfele, bija nolaidies no griestiem, profesors Tadokoro turpināja:

— Visā pasaulē okeāna dibenu sāka plaši pētīt tikai piecdesmito gadu sākumā… — profesors ar lodīšu pildspalvu norādīja uz Atlantijas okeānu. — Kad bija pierādīts, ka ģeotermisko straumju plūdums jūras dibenā neko daudz neatšķiras no līdzīga plūduma kontinentu masīvos, kas atspēkoja līdz tam pastāvošos pieņēmumus, tad atkal uzpeldēja hipotēze par konvekcijas plūsmām mantijas slānī. Gandrīz visas ģeotermiskās kustības kontinentu masīvos izraisa siltums, ko izstaro radioaktīvie elementi kontinentu granīta veidojumos. Bet izrādījās, ka ari okeāna dibenā, kas ir ba- zalta veidojums, siltums uzkrāts tikpat lielā daudzumā kā kontinentos. Neatlika nekas cits, kā pieļaut varbūtību — okeāna dibenā siltums nokļūst no zemeslodes dziļumslāņiem. Uzskata, ka mantija gandrīz nemaz nesatur radioaktīvos elementus. Ja arī pieļautu, ka tādi tur ir, tad siltums, kas radies, zemeslodei izveidojoties — tas ir, pirms četrarpus miljardiem gadu —, no dažu simtu kilometru dziļuma būtu varējis sasniegt Zemes garozu tikai mūsu dienās, jo mantijas siltumvadītspēja ir ļoti zema. Neviļus rodas slēdziens, ka tieši konvekcijas plūsmas mantijā ir tās, kas pārnes ģeotermisko enerģiju no zemeslodes dziļumslāņiem uz okeāna dibenu …

Profesors pārvilka ar pildspalvu pa Atlantijas okeāna centrālo daļu,

Starp Amerikas un Āfrikas kontinentiem Atlantijas okeāns izveido burtam «S» līdzīgu figūru. Tāda pati konfigurācija ir Vidusatlantijas kalnu grēdai, kas sākas aiz Ziemeļu polārā loka pie Islandes krastiem un stiepjas līdz Dienvidu polārajam lokam. Sīs grēdas platums ir tūkstoš kilometru.

Lūk, ja mēs salīdzināsim Eiropas un Āfrikas rietumkrasta līniju ar Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas austrumkrasta līniju, tad redzēsim, ka tās sakrīt. Tieši šī īpatnība deva Vegeneram stimulu izveidot savu teoriju par kontinentu pārvietošanos, saskaņā ar kuru Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas kontinenti pēc krīta perioda atdalījušies no Eiropas un Āfrikas un sākuši pārvietoties uz rietumiem.

Milzīgā Vidusatlantijas kalnu grēda, kas izstiepusies no Ziemeļu polārā loka pāri visam Atlantijas okeānam līdz Dienvidu polārajam lokam, pievērš sev uzmanību ar savām neparastajām īpatnībām. Šīs grēdas vidējā daļā, kuras augstums, kā jau teicu, sasniedz trīstūkstoš metru, atrodas dziļa plaisa. Tās centrālajā sektorā vērojama ļoti augsta siltumplūsmu vērtība, bet gandrīz visu Atlantijas okeāna baseina zemūdens zemestrīču epicentri ir koncentrēti šīs grēdas virsotņu daļā… Ir vēl arī citas interesantas parādības… Pamatojoties uz šiem faktiem, Vilsons secināja, ka tieši šeit, tas ir, kalnu grēdas virsotņu daļā, atrodas mantijas konvekcijas plūsmu augšējā līnija, un izvirzīja hipotēzi, saskaņā ar kuru mantijas vielas straume, pacēlusies šajā rajonā no zemes dzīlēm un sadalījusies divos atzarojumos, izveidoja milzīgu plaisu seno laiku Pangejas kontinentā, ko bieži piemin Vegeners. Tā kļuva par pamatavotu enerģijai, kas atvirzīja Ziemeļameriku un Dienvidameriku uz rietumiem. Problēmas tālākā izpēte pierādīja šīs hipotēzes pareizību. Kā vēlāk noskaidrots, okeāniskās kalnu grēdas, kas atbilst Zemes garozas lūzumiem, tas ir, mantijas vielas konvekcijas straumju augšējā līnija, stiepjas pa visu Pasaules okeāna dibenu… — Profesors Tadokoro uz brīdi apklusa, tad, mazliet pazeminājis balsi, runāja tālāk. — Taču patlaban sakarību starp konvekcijas plūsmām un zemūdens kalnu grēdām apliecina tikai netieši pierādījumi. Un, lai gan mantijas konvekcijas straumju esamība kļūst arvien skaidrāka, tomēr tai vēl arvien nav tieša apliecinājuma… Esmu izstrādājis jaunu metodi, kas vēl nav publicēta… Pamatojoties uz šo metodi, man izdevās sastādīt diezgan precīzu mantijas konvekcijas plūsmu karti un atklāt daudzas līdz šim nepazīstamas parādības. Tādēļ tagad varu izdarīt plašus vispārinājumus, kas ļauj man prognozēt dažu pilnīgi jaunu parādību izcelšanos…

Jukinaga juta, cik strauji pukst viņa sirds. Kas notiktu, ja publicētu profesora Tadokoro teoriju un atklājumus? Tā būtu vesela sensācija visas pasaules zinātnieku aprindās. Bet tieši tagad to nedrīkst darīt. Profesora hipotēze varētu likties pilnīgi aplama, pārāk fantastiska. Ir taču skarta tāda parādība, kas nav vēl ne reizi novērota īsajā laika sprīdī, kurā cilvēce pēta Savu planētu. Vai tāda parādība patiešām iespējama? Jukinaga vēl tagad nespēja tai īsti ticēt.

<—< Tātad,. — profesors Tadokoro pagrieza slēdzi, un kartes centrā izgaismojās Klusais okeāns. — Kas notiek šajā rajonā?

Onodera saliecās uz priekšu.

Klusais okeāns!

Cik tas milzīgs un varens! Apsedz gandrīz visu puslodi… Pusi no visas zemeslodes apskalo šī okeāna ūdeņi,

Bet virs ūdens izkaisītas salu virknes,. Neviena kontinenta. Tikai malās kontinentu krastu līnijas — to formas dīvainas kā liānu zari. Austrumos — Klinšu kalnu un Andu milzu fleksūras. Ziemeļos — Aleutu salu treses, Kuriļu — Kamčatkas un Japānas salu loki. Rietumu pusi izdaiļo Rjūkjū salu izliekums. No Japānas Salu grēdas vidējās daļas uz dienvidiem stiepjas Ogasavaras — Mariānu loks, un no Taivanas aizvijas Filipīnu loks, bet starp šiem diviem lokiem plešas varenā Filipīnu jūra. Dienvidu puslodē pie Jaungvinejas sākas Zālamana salu, Jaunhebridu un Jaunkaledonijas salu loki. Vēl tālāk uz dienvidiem līdz Jaunzēlandei stiepjas Samoa, Fidži, Tonga un Kerinadeka. Okeāna rietumdaļā gar salu lokiem jūras dibenā iegrauzušās milzīgas dziļvagas…

— Satriecoši, >— nespēdams savaldīt savas jūtas, izdvesa Kataoka, lūkodamies spilgti izgreznotajā jūras dibena kartē. — Pat prātā nenāca, ka jūras dibens izvagots ar tik daudzām un dziļām grumbām!

Onodera strauji pavērsās uz Kataokas pusi:

f- Redziet, kartes mērogs ir tāds, kas dod mazliet pārspīlētu priekšstatu par dibena vertikālo sadalījumu. Bet, protams, milzīgas kalnu grēdas jūras dibenā nav nekāds retums. To augstums sasniedz vairākus tūkstošus metru, bet garums — vairākus tūkstošus kilometru.

Onoderas uzmanību saistīja kalnu grēdas jūras dibenā milzu okeāna austrumu daļā. To virsotnes, izlīdušas no ūdens, veidoja vulkāniska tipa salas vai salu grupas. Austrumos no datuma maiņas līnijas, tas ir, apmēram no rietumu garuma 150°, ziemeju — dienvidu virzienā izstiepušās Havaju un Lainas salas. Dienvidu puslodē to turpinājums ir Marķīza, Tuamotu un Biedrības salas. Zem tām, paslēptas bezgalīgajā okeānā, guļ milzīgas jūras kalnu grēdas. Un tālāk… Cik sarežģīts jūras dibena reljefs dienvidu puslodē starp datuma maiņas līniju un Austrālijas kontinentu!

Šaurajā platībā no Jaungvinejas paralēli cits citam stiepjas Bismarka arhipelāgs, Zālamana salu virkne, Jaunhebridu, Jaunkaledonijas, Samoa, Tongas, Kerma- deka salas, Jaunzēlande, bet jūras dibenā — vairākas kalnu grēdas. Ja šeit nebūtu okeāna ūdeņu, vietu varētu uzskatīt par milzīgu kalnu zemi. Uz ziemeļiem no ekvatora arī stiepjas zemūdens kalnu grēdas. Lai gan tās nav tik augstas kā Jaunzēlandes baseinā, tomēr virsotnes izslējušās no ūdens un veido Gilberta, Maršala un Karolīnu salas …

— Izrādās, ka Klusā okeāna ziemeļaustrumu daļā nav visai daudz zemūdens kalnu grēdu, — Kataoka klusi nomurmināja. — Bet kas tās? Tādas kā gravas izstiepušās no Ziemeļamerikas kontinenta līdz Havaju un Ziemassvētku salām. Un tik daudz!

— Tie ir lūzumi, — Onodera paskaidroja, dziļi satraukts.

Jūras dibens no Aļaskas līča līdz pat Tuamotu zemūdens kalnu grēdai bija līdzens un gluds. Bet pa šo līdzenumu no austrumiem uz rietumiem vijās lūzumi. Intervāli starp tiem bija gandrīz vienādi. Likās, ka visa Zemes garoza saplaisājusi un rievas izvagojušas jūras dibenu no ziemeļiem līdz pašiem dienvidiem.

— Nepatīkams iespaids… — Kataoka teica. — It kā zemeslode būtu sagriezta ripiņās.

— Nezinu, kā sauc lūzumu, kas atrodas vistālāk uz ziemeļiem, bet ziemeļu platuma četrdesmitajā grādā ir ievērojamais Mendosino lūzums. Mazliet zemāk atrodas Pioniera lūzums, kas ir izpētīts labāk nekā pārējie. No Meksikas krastiem sākas Kraliona lūzums. Uz ziemeļiem no ekvatora, apmēram gar ziemeļu platuma desmito grādu, stiepjas Kjipertona lūzuma josla. Tas ir visgarākais jūras lūzums un stiepjas vairāk nekā trīstūkstoš kilometrus. Un, lūk, vēl viens — dienvidu puslodē. Nezinu, kā to sauc…

— Es turpinu, — teica profesors Tadokoro, rādot uz zemūdens kalnu grēdu Cīles piekrastes tuvumā. — Klusā okeāna dibens diemžēl nav vēl pietiekami izpētīts. Viens no iemesliem — pārāk lielais plašums. Tomēr kaut kas mums jau zināms. Okeānu kalnu grēdu vienotā sistēma stiepjas pāri visam Atlantijas okeānam, pāriet Indijas okeānā un tad arī Klusajā okeānā. Tur to sauc par Klusā okeāna Dienvidu un Klusā okeāna Austrumu pacēlumu. Zemūdens grēda, kā jūs redzat, no Indijas okeāna centrālās daļas virzās uz ziemeļiem, pie Indijas pussalas rietumu piekrastes izveidojot Mal- divu un Lakadivu salas. Saskaņā ar Vilsona hipotēzi mantijas vielas plūsma Centrālās zemūdens grēdas zonā bijusi par cēloni, ka Indijas kontinents pavirzīts uz ziemeļiem, kur sadūries ar Āzijas kontinentu. Abu kontinentu saskares vietā izveidojušies Himalaju kalni. Mantijas vielas plūsma arī tagad ir parnatavots Himalaju kalnu grēdas augšanai. Viens no Centrālās grēdas atzarojumiem Indijas okeānā stiepjas uz Sarkano jūru, veidojot lūzumu starp Arābijas pussalu un Āfrikas kontinentu. Uzskata, ka šis lūzums arvien vēl paplašinās. Tālāk grēdas atzarojums iet pāri Etiopijas kalnie- nei, šķērso Ugandu, Keniju, Tanzāniju, Malavi un Mozambiku, pāri_ visai milzīgajai platībai, veidojot tā saucamo Lielo Āfrikas lūzumu — Rūdolfa, Alberta, Viktorijas, Tanganjikas un Njasas ezeru, kā arī vulkāniskās virsotnes — Keniju un Kilimandžāro. Tādējādi Lielais Austrumāfrikas lūzums, stiepjoties no dienvidiem uz ziemeļiem veselus četrtūkstoš kilometrus, it kā atdala Rietumāfriku no visa pārējā Āfrikas kontinenta …

Profesora Tadokoro rādāmais kociņš pieskārās Klusā okeāna rietumu daļai.

— Šīs hipotēzes pamatdoma: mantijas vielas pieplūdums Klusā okeāna austrumu daļā izraisījis okeāna Dienvidu un Austrumu pacēlumu veidošanos. Plūdumam ir ziemeļrietumu virziens. To apliecina līdzīgais Tuamotu, Lainas un Havaju salu grupējumu izvietojums, pie tam vulkānu vecums uz tām pieaug virzienā uz ziemeļaustrumiem. Mantijas plūsma, saduroties ar šī rajona mantijas masu, slīd uz leju un sadalās vairākos atzarojumos, veidojot īpatnēju, ļoti garu jūras dziļvagu. Tā redzama austrumos no loka, ko veido šīs salas. Visgarām vagai pastāv negatīvas gravitācijas anomālijas josla un arī anomālās ģeotermiskās plūsmas josla, kas tiek uzskatīta par pierādījumu tam, ka mantijas masa, būdama smagāka par Zemes garozu un vairāk piesātināta ar siltumu, šajās vietās dziļi iespiežas Zemes garozā. Ja. tas viss tiešām tā, par ko tad liecina daudzie salu loki pie Klusā okeāna rietumu robežām? Un kā lai izskaidro, ka apkārt Japānai un Dienvidrietumu Āzijai, tāpat arī Okeānijas austrumu daļā jūras dibena reljefs ir tik komplicēts? Kāpēc gar daudzajiem salu lokiem stiepjas vulkānu un zemestrīču joslas?

Kajītē valdīja absolūts klusums. Visi sēdēja kā sastinguši. Spalgi noskanēja slēdža klikšķis. Uz ekrāna parādījās Klusā okeāna ziemeļrietumu daļas palielināta karte.

— Klusā okeāna vainagveida seismiskajā joslā, kas stiepjas gar piekrastēm, zemestrīču epicentru dziļums sadalās šādi: salu loku tuvumā epicentri ir ne visai lielā dziļumā, bet, jo tuvāk kontinentam, jo to dziļums pieaug. Seklajās vietās epicentri atrodas trīsdesmit grādu leņķī pret zemes virsmu, bet vidējā dziļumā šis leņķis palielinās līdz sešdesmit grādiem. Tādēļ var secināt, ka pastāv sava veida epicentru slīpuma leņķu gradācija. Lūk, daži piemēri. Dziļfokusa zemestrīcēm Dienvidamerikas Andos epicentri atrodas dziļi zem kalnu grēdas. Zemestrīču epicentru dziļums Javas jūras rajonā pieaug virzienā no Javas dziļvagas uz Borneo salu. Japānā visu seklo un mēreni seklo zemestrīču epicentri atrodas Klusā okeāna kontinentālajā nogāzē.

Tālāk pasekosim, kā izvietoti Japānas dziļfokusa zemestrīču epicentri. Tie atrodas četri līdz septiņi simti kilometru dziļumā paralēli Fudzi vulkāniskajai joslai, kas aptver Mariānu, Ogasavaras un Idzu salas, tad šķērso Japānas centrālo daļu un, ievirzījušies Japāņu jūrā, stiepjas uz ziemeļiem līdz Vladivostokai, kur gandrīz taisnā leņķī pagriežas uz ziemeļaustrumiem, sasniedzot Ohotskas jūras vidusdaļu. Tā veidojas ļoti šaura epicentru josla. Lūdzu to iegaumēt!

Zem Klusā okeāna rietumdaļas salu lokiem atrodas iregulārs mantijas slānis, kuru var uzskatīt vai nu par

nomata virsmu, vai par lūzumu. Sis slānis |oti dziļi — pat līdz septiņi simti kilometru — iegrimst zemē. Uzskata, ka no kontinenta puses mantijas viela pa nomata virsmu paceļas augšup okeāna virzienā. Tur, kur šis mantijas slānis sasniedz zemes virsmu, izveidojas salu loki vai arī milzīgas fleksūras, bet gar tām rodas vul- Ј> kāniskās joslas un seklu un mēreni seklu zemestrīču «ligzdas»…

Profesora nūjiņa pacēlās uz augšu, pārslīdēja pāri Japāņu jūrai un nolaidās līdz Dienvidķīnas un Filipīnu jūrai.

— Bet kāpēc šo salu loku sauszemes pusē atrodas jūras baseini, kas tieši pašreiz turpina attīstīties? Un kāpēc šo baseinu centrālajās zonās ir rajoni ar ļoti augstu siltumplūsmas vērtību? Saskaņā ar starptautiskā ģeofizikālā gada programmu 1965. gadā speciāla zinātnieku grupa apsekoja zemestrīču rajonus, tai

skaitā arī Japāņu jūras dibenu. Iegūtie dati liecina, ka Japāņu jūras dibena struktūra ir okeāniska, tur ir ļoti plāna Zemes garoza, tikai divpadsmit kilometru, bet ģeotermiskās plūsmas vidējais lielums 2,17 mikro-* kaloriju, kas ir daudz lielāks nekā pasaules vidējais rādītājs — 1,5 mikrokalorijas sekundē. Ir zināms, ka selgā pie Hokaido salas Japāņu jūras pusē ģeoter- miskā plūsma ir 1,7 reizes lielāka nekā vidējā. Bet Filipīnu jūrā — tas gan mans personiskais viedoklis, kas pamatojas tikai uz maniem vērojumiem, — Palavu—> Kjūsjū grēdā, kas sākas Moluku jūrā un stiepjas uz ziemeļiem pāri Palavu salām līdz Okinotori salai, arī ir zona, kur vērojama intensīva ģeotermiskā plūsma. Līdzīgs anomāls iecirknis atrodas arī Ohotskas jūras ziemeļos. Ko tas varētu nozīmēt? Attiecībā uz Japāņu jūru var pieļaut domu, ka tur notiek mantijas daļēja pacelšanās. Pie tam šo pacelšanos izraisa Zemes garozas virzīšanās no kontinenta uz Klusā okeāna pusi. Tā rezultātā Japānas salu grēda tiek atstumta Klusā okeāna virzienā un centrālajā daļā izliekta. Rēķinot pēc ģeoloģiskajiem laikmetiem, šādas pārmaiņas noris diezgan ātri. Citiem vārdiem sakot, terciāra laikmetā, tas ir, tikai pirms divdesmit pieciem miljoniem gadu, Japānas arhipelāgs laikam atradies daudz tālāk ziemeļos, tā centrs bijis uz ziemeļu platuma četrdesmitā grāda, pie tam Japānas salu grēda, kas stiepās paralēli Piejūras novadam, toreiz nav bijusi lokveidīga, bet veidojusi gandrīz taisnu līniju. Vēlāk garozas bloka pārvietošanās dienvidaustrumu virzienā izraisīja arhipelāga atvirzīšanos tālāk uz dienvidiem un radīja izliekumu tā vidū. Tādējādi lūzums sadalīja Japānu divās daļās — Ziemeļaustrumu un Rietumjapānā. Pēc tagadējiem datiem, Japānas salu grēdā arī mūsdienās pārvietojas uz dienvidiem ar viena līdz trīs centimetru ātrumu gadā. Es pieļauju varbūtību, ka tieši lūzuma rezultātā ir izveidojusies Fudzi vulkāniskā josla… Kāpēc tad jūras baseinos notiek mantijas masas daļēja pacelšanās? Kā jūs domājat, Ono- dera-kun?

— Es varbūt kļūdos, bet… — Onodera apjuka no negaidītā jautājuma. — Man liekas, ka tajos gadījumos, kad mantijas masa, kas atradās apakš okeāna, ienirst zem kontinenta, ; tajā vietā no dziļuma mantijas viela daļēji paceļas uz augšu!

— Jā, jūsu domas gandrīz sakrīt ar manu viedokli. Minēšu vienkāršu piemēru. Ja tvertnē ielietu ūdeni silda uz nelielas uguns, centrālajā daļā tas sāk celties uz augšu, bet malās — grimt uz leju. Pie tam pretējo plūsmu pārvietošanās notiek lēni. Ja ūdeni silda augstā temperatūrā, vārīšanās punkti izveidojas uz visas ūdens virsmas …

— Piedodiet… — Kataoka pacēla roku. — Vai tas nozīmē, ka mantija zemeslodes iekšienē vārās arī pašreiz?

— Labs jautājums… — profesors Tadokoro lēni pagriezās pret Kataoku. — Ja šo problēmu apskata no ģeoloģisko laikmetu viedokļa, tas irr rēķina laika ziņā ļoti ilgstošos procesos, tad var teikt, ka lielā dziļumā mantijas pretstraumēs notiek krasas izmaiņas. Bet par šo mums ārkārtīgi svarīgo jautājumu parunāsim kādreiz vēlāk. īr zināmi arī citi dati, kas var izskaidrot mantijas daļējo pacelšanos Japāņu jūras dibenā. Kā jau esmu sacījis, Japaņu juras dibens izveidojies ne tadeļ, ka iegruvusi kontinentāla struktura, bet tādēļ, k;i attīstījusies okeaniska tipa Zemes garoza… Juki- nag'i, vai tu šai sakarībā nekā negribi teikt?

Jukinaga pakratīja galvu. Viņš nojauta, ko vēlējās profesors Tadokoro, bet viņam nepietika drosmes izteikties.

— Kas tad galu galā uz mūsu planētas dod visuzskatāmāko priekšstatu par dažādi sasilušu plūstošo vielu savstarpējo kustību'' — profesors atkal uzstājīgi taujāja.

Jukinaga notrīcēja. Lūk, kas par lietu… nu, protams …

— Atmosfēras parādības… — viņš atbildēja aizsmakušā balsī. — Bet, skolotāj…

— Lieliski. Tu, protams, gribi teikt, ka viss atkarīgs no tā, kādā stāvoklī atrodas viela. Jā, mantijas viela ir cieta, bet dažos supergaros laika periodos tā sāk darboties līdzīgi plūstošam ķermenim. Atmosfēru var raksturot ar tiem pašiem rādītājiem, kādi ir specifiski plūstošiem ķermeņiem. Novērot izmaiņas, kas notiek atmosfērā, nav grūti. Tādēļ, lai noskaidrotu mantijas darbību, mēs varam kā modeli izmantot atmosfēras parādības. Ja mantijā tiešām past^V pretplūsmas, tas nozīmē, ka mantijas virsējā slānī ir izkliedētas masas ar

dažādu temperatūru, kas tātad var ilgāku laiku funk- eionēt līdzīgi gaisa masām. Vai tāda hipotēze nav pieņemama?

Visi apjukuši lūkojās ar sariem apaugušajā profesora Tadokoro sejā.

Analoģija starp atmosfēru un pretplūsmām mantijā … Visvieglākā gāzveida viela, kas brīvi un momentāni pārvietojas jebkurā virzienā, un smaga sakarsēta masa… Kas varēja iedomāties, ka te iespējama kaut kāda analoģija?

— Šoreiz es neminēšu pierādījumus šādas analoģijas pastāvēšanai. Bet, lai kā tas būtu, abos gadījumos eksistē plūstoša viela. Tādēļ izmantosim atmosfēras parādības, lai izskaidrotu mantijas vielas pacelšanos kādā rajonā un tās izraisītās siltumplūsmas daļēju pieaugumu. Iedomājieties ainu, kad aukstā masa saduras ar silto…

— Tik tiešām… — Kuņieda klusi nočukstēja.

— Tā, jūs laikam sākat saprast…

Profesors uzzīmēja uz tāfeles horizontālu līniju, bet virs tās — izliektu. Izveidotajā lokā viņš no labās puses uz kreiso ievilka bultiņu.

— Tā ir aukstā fronte griezumā. Zemākā taisnā līnija — zemes virsma. No labās puses virzās aukstais gaiss. Tas it kā ienirst zem siltā gaisa, kas atrodas pa kreisi. Siltais gaiss ceļas uz augšu un atdziest, kā rezultātā veidojas mākoņi un līst lietus. Bet, ja uz priekšu virzās siltā josla, notiek pretēja parādība, un siltais gaiss paceļas virs aukstā. šādā gadījumā aukstā gaisa straume lēzeni nolaižas uz zemes virsmas.

— Tātad pa labi atrodas mantijas vielas aukstā straume, kas nokļūst zem Āzijas kontinenta, bet kreisajā pusē — no kontinenta apakšas nākošais mantijas vielas slānis … — Onodera teica.

— Pareizi. Gandrīz visa sauszeme sastāv no granīta veidojumiem, kuros sakoncentrēti visi radioaktīvie elementi, kas ir Zemes garozas siltuma avots. Tātad var secināt, ka sauszeme spēj saglabāt termālo enerģiju daudz lielākā apjomā nekā okeāna dibens, ko veido galvenokārt bazalts ar zemu radioaktīvo elementu saturu. Pie tam kontinentos Zemes garoza ir daudz biezāka nekā okeāna dibenā. Sauszemes garozas trīsdesmit kilometru biezums apmēram sešreiz pārsniedz jūras

dibena garozas biezumu. Un sauszemes masa arī pati izstaro siltumu, tādēļ temperatūras gradients nav liels…

— Tātad iznāk, ka mantijas vielas aukstās straumes, ienirstot zem sauszemes, ceļ uz augšu siltās? — Kataoka vaicāja.

— Jā, notiek kaut kas tam līdzīgs. Mantijas vielas straumes pārvietojas pēc tā paša principa kā gaisa plūsmas, siltā un aukstā gaisa masām saplūstot, tas ir, kad izveidojas oklūzijas fronte. Rezultātā notiek sauszemes un okeāniskās mantijas vielas pretplūsmu pacelšanās. Domāju, ka tieši šādos gadījumos veidojas jūras baseini. Vai ne? Mantijas augšējo kārtu nosedz Zemes garoza. Šī masa ir diezgan liela, tādēļ mantija ceļas pretī Zemes garozai zināmā leņķī. Citiem vārdiem sakot, mantijas vielas aukstā masa nepaceļas taisni, bet slīpi. Tā rezultātā gar Klusā okeāna kontinentu seno piekrastes līniju izveidojušies salu loki, bet pārrāvumi starp tiem un kontinentu sekmējuši iekšējo jūru un baseinu rašanos.

Visi klausījās profesorā ar aizturētu elpu. Onodera uzdrošinājās jautāt:

— Mantijas kārta, kas atrodas zem okeāna dibena tā dziļākajā daļā, sasniedz kontinentu jau diezgan atdzisusi un, sastopoties ar kontinentam tuvāk stāvošo kārtu, izveido jūras dziļvagu, kurā siltumplūsma tiktāl saplok, ka izraisa daļēju gravitācijas anomāliju. Vai esmu pareizi sapratis? Bet kāpēc tad nav dziļvagu gar Ziemeļamerikas kontinentu?

— Atcerieties aukstās un siltās frontes šķērsgriezumu. Aukstajai frontei ir raksturīga nolaišanās taisnā leņķī. Bet siltā gaisa masa ceļas augšup pa aukstās masas lēzeno nogāzi. Jaunās pasaules dienvidu un ziemeļu daļu uz rietumiem atvirzīja mantijas konvektīvā plūsma, kas, ceļoties augšup, izveidoja viņpus kontinenta Vidusatlantijas grēdu. Tādēļ Atlantijas okeānā radusies Puertoriko dziļvaga un dziļš Argentīnas baseins. Klusajā okeānā tas nav noticis. Tikai tā dienvidaustrumos, Klusā okeāna Austrumu pacēluma priekšējā daļā, kas tiek uzskatīta par mantijas pārkarsētās vielas pacelšanās vietu, acīmredzot arī notikusi mantijas slāņa grimšana, tādēļ izveidojusies Peru un Cīles dziļvaga.

Nokratījis krīta putekļus, profesors Tadokoro uzmeta acis kartei, pagriezās pret klausītājiem un dziļi nopūtās.

— Tātad, — viņš teica, it kā būtu izšķīries. — Tagad, kad jūs kaut ko zināt, gribu paskaidrot pazīmes, kas brīdina par iespējamām mantijas vielas pret- plūsmu pēkšņām izmaiņām gar Japānas salām…

Acīmredzot bija sacēlies vējš un jūra sākusi viļņoties. Kajīte viegli šūpojās te pa kreisi, te pa labi.

Klusumā skaidri varēja dzirdēt kuģa korpusa čīkstēšanu, vēja šalkoņu un viļņu atsišanos pret bortiem. Visi pēkšņi sāka justies ļoti neomulīgi.

Onodera, noliecis galvu, ieklausījās ārējos trokšņos. «Josino» traucās rietumu virzienā ar četrpadsmit mezglu ātrumu stundā. Laikam drīz būs sasniegts Idzu salu rajons? Kas noticis ar Mijakes salas iedzīvotājiem? Klīda valodas, ka tur manītas izvirduma pazīmes. Vai «Takacuki» būs paguvis ierasties laikā?

— Skolotāj Tadokoro, — pie profesora griezās Na- kada, kas līdz šim bija klusējis. — Vai jūs varat precīzi pateikt, kas tad galu galā notiks? Zemestrīce?

Profesors Tadokoro, dziļdomīgi klusējot, lēni pakratīja galvu.

— Zemestrīce? Jā, būs arī zemestrīces. Laikam daudzas. Labi, ja tās būtu tikai parastās zemestrīces! Pie tām Japāna ir pieradusi, un to raksturs ir pamatīgi izpētīts. Vislielākais enerģijas daudzums, ko izverd viena zemestrīce, atkarībā no Zemes garozas īpatnībām nepārsniedz 8,6 balles jeb 5-1024 ergus. Vienas zemestrīces apjoma vienība ir simts piecdesmit kilometri… Līdz šim visspēcīgākā zemestrīce Japānā reģistrēta 1933. gadā atklātā jūrā Sanriku rajonā. Tās spēks bija 8,3 balles. Bet es jūs lūdzu stingri iegaumēt, ka cilvēce sākusi zinātniski pētīt zemestrīces un vispār visu zemeslodi tikai pirms simt gadiem, bet globāla mēroga vērojumi uzsākti tikai mūsu gadsimta piecdesmitajos gados…

— Tātad jūs pieļaujat domu, ka agrāk, pirms vēl cilvēce bija sākusi novērojumus, varēja būt zemestrīces, kuru spēks pārsniedza 8,6 balles? — Jukinaga ierunājās. — Bet šis lielums taču noteikts, pamatojoties uz Zemes garozas īpašībām …

— Tas arī vēl nav gluži skaidrs… Mūsdienu cilvēks ir tikai dažu desmittūkstoš gadu vecs. Nevienam nav zināms, kādas parādības notikušas tajos laikmetos, kurus no mums šķir vairāki simt miljoni gadu. Arī tagad nav vēl pilnīgi izpētītas dažādu izmaiņu atstātās pēdas Zemes garozā. Tikai pēdējo desmit gadu laikā noskaidrots, ka Zemes griešanās ass pārvietojas, ka Zemes magnētiskais pols četrsimttūkstoš gadu gaitā pārvietojies pretējā pusē, ka, ģeomagnētismam nepārtraukti samazinoties, pēc diviem tūkstošiem gadu tas pilnīgi izzudīs, kā rezultātā visa biosfēra būs pieejama kosmiskajiem stariem un Saules izstarotajām daļiņām ar augstu elektrisko lādiņu. Visas mūsu līdzšinējās zināšanas par Zemi līdzinās tikai nelielai skrambai tās virsmā. Tev, Jukinaga, vajadzētu to ļoti labi saprast! Bet, ja mēs nekā nezinām par to, kas noticis pagātnē, un nepietiekoši izprotam Zemes tagadni, tad nākotnē…

Profesora Tadokoro runa sāka atgādināt murgus. Viņa pirksti gramstījās pa vadības pulti. Viņš nospieda kādu pogu. Uz ekrāna parādījās zemeslodes shēma griezumā. Iekšējais kodols, ārējais kodols, mantija, Zemes garoza… Uz shēmas bija daudz pārtrauktu joslu, katra izkrāsota savā krāsā. Profesors raudzījās shēmā it kā neko neredzošām acīm. Kajīte stipri salīgojās, kaut kur aizcirtās durvis.

— Mēs gandrīz nekā nezinām pat par to, kas notiek mūsu acu priekšā… — profesors murmināja svešādā balsī. — Un vēl grūtāk pateikt, kas var notikt turpmāk… Varbūt kaut kas tāds, kas vēl nekad nav noticis uz mūsu vecās Zemītes visā viņas četrarpus miljardu gadu pastāvēšanas laikā. Kaut kas pilnīgi jauns un nepieredzēts …

— Bet kas tas varētu būt? — Onodera jautāja. — Vai jūs gribat teikt, ka notiks kas tāds, kas nekad agrāk nav noticis?

— Pagaidiet brīdi, — Nakada iejaucās. — Vai principā var notikt tas, kas nekad agrāk nav noticis?

— Jā, to rāda vēsture… — profesors pievērsās Na- kadam. — Tā nav atkārtošanās. Vienmēr rodas kaut kas gluži jauns… Atskatieties dzīvības izcelšanās vēsturē uz Zemes. Saules sistēmā piedzimst desmit planētas, To lielums ir dažāds, bet veidošanās acīmredzot bijusi vienāda. Tātad starts arī bijis līdzīgs. Bet dzīvība radās tikai uz vienas. Tādu parādību neviena pla< nēta pirms tam nebija piedzīvojusi. Pieņemsim, ka ir eksistējis kaut kāds prāts, kas novērojis planētas pirms dzīvības izcelšanās. Ja šim prātam nebija nekāda priekšstata par dzīvību, tad nekāda paredzēšana arī nebija iespējama.

— Vai skolotājs netaisās paredzēt to, kas vispār nav paredzams? — Kuņieda jautāja galīgi apjucis.

— Visu pilnībā paredzēt nevaru, bet tāda iespēja pastāv… — profesors atbildēja, lūkojoties Zemes griezuma shēmā. — Vispirms mums pašiem sev jāieskaidro: mēs nedrīkstam kategoriski apgalvot, ka šāda vai citāda parādība nenotiks, jo tai nav nekādu priekšnoteikumu mūsu trūcīgajās un nepilnīgajās zināšanās, kas uzkrātas vēsturiski īsā novērojumu periodā. Ļoti iespējams, ka agrāk nav bijušas zemestrīces, kuru spoks pārsniedz 8,6 balles. Pamatojoties u/. zināšanām, ko mums līdz šiin brīdim izdevies iegut, var pieļaut, ka spēcīgākas zemestrīces vispār nav iespējamas. Taču paradības, kas nav notikušas agrāk, nav izslēgtas nākotnē. Piemēram, kas notiktu, ja sakoncentrētu daudz Zemes garozas posmu ar uzkrātu maksimālo enerģiju 5-1024 ergi un visi šie posmi reizē atbrīvotos no enerģijas uzkrājumiem? Vai mēs drīkstam kategoriski apgalvot, ka tas nav iespējams? … Mēs, protams, nespējam prognozēt nākotni precīzi līdz vissīkākām detaļām. Pat tādā gadījumā, ja, līdzīgi Laplasa dēmonam, visā pilnībā zināma gan pagātne, gan tagadne…

— Skolotāj! — Jukinaga palūkojās pulkstenī. — Tuvojas pusdienu laiks. Vai jūs nevarētu pieskarties galvenajai problēmai?

— Jā, protams, — profesors atkal atgriezās reālajā dzīvē. — Paskaidrošu ļoti īsi. Jums kļuvis skaidrs, ka mantijai, ja mēs runājam par seismisko viļņu izplatīšanos, piemīt visas cietas vielas īpašības, bet ilgstoša laika periodā jāņem vērā arī tās plūstamība, tas ir, pret- plūsmu veidošanās. Tālāk jums ir zināms, ka Japānas dziļvaga atrodas tajā rajonā, kur notikusi mantijas plūsmas grimšana, bet Japānas salu grēda izvietota divu mantijas pretplūsmu — no kontinenta puses un okeāna puses — sadures vietā. Klusa okeāna piekraste grimst tūdaļ pēc okeāna garozas bloku grimšanas, bet kontinentālā garozas masa, kāpjot augšup pa pret- plūsmu, ceļ uz augšu ari arhipelāgu. Tādēļ gadu tūkstošu gaitā Japānas salas aizvirzītas tālāk uz dienvidiem gandrīz par pieci seši simti kilometriem. Tādējādi var uzskatīt, ka, sākot ar terciāro periodu, Japānas salu grēda izliekusies par apmēram četrdesmit grādiem …

Profesora roka sataustīja slēdzi. Uz ekrāna parādījās Japānas salu karte.

Dreifējošā Japāna!

Tā arī tagad pārvietojas uz dienvidaustrumiem ar ātrumu viens divi centimetri gadā. Bet pretim tai ar ātrumu četri centimetri gadā no okeāna puses virzās mantija. Japāna pārvietojas, neraugoties uz mantijas lielo vilni! Ja profesoram taisnība, Japānas salas kaino- zoja ēras terciārā perioda sākumā bijušas izvietotas gar Piejūras novada krastu taisnā līnijā un nav bijušas izliektas kā tagad lokveidīgi uz ziemeļrietumiem un dienvidaustrumiem. Piecdesmit miljonu gadu laikā arhipelāgs pārvietojies uz dienvidiem apmēram par sešsimt kilometriem. Ja pārvietošanās ātrums ir viens divi centimetri gadā, tāds attālums minēto gadu laikā bija pilnīgi pārvarams.

Japānas salas acīmredzot veidojušās līdzīgi negaisa mākoņiem, ceļoties augšup pa vēsās mantijas plūsmu, kas no okeāna puses spiedās zem kontinenta. Tādēļ mantijas grimšana notikusi vēl lielākā apjomā, izveidojot garu jūras dziļvagu, kas laikam pamazām arvien padziļinājās.

Bet Japānas arhipelāga centrālo daļu no dienvidiem uz ziemeļiem šķērso vēl viens salu loks, zem kura mantijas viela nav vienveidīga. Gar šo loku no jūras izceļas vulkāniskās salas, un divsimt četrdesmit divsimt piecdesmit kilometru attālumā uz rietumiem no šīs lokveida līnijas, kuras raksturīga īpašība ir ģeotermiskās plūsmas augstais rādītājs, paralēli stiepjas dziļfokusa zemestrīču josla ar cilmvietām četri simti kilometru dziļumā. Fudzi vulkāniskā josla beidzas Japānas centrālajā daļā, bet dziļfokusa zemestrīču epicentru josla, šķērsojot Japānas arhipelāgu, liecas zem Japāņu jūras dibena un stiepjas līdz Vladivostokai, kur, pagriežoties gandrīz deviņdesmit grādu leņķī uz austrumiem, plešas tālāk gar Piejūras novadu līdz Ohotskas jūrai.

Divsimt četrdesmit divsimt piecdesmit kilometru attālums, mērot pa zemes virsu, starp Mariānu un Oga- savaras vulkānisko salu loku un dziļfokusa zemestrīču epicentru joslu, kas atrodas četrsimt kilometru dziļumā, norāda, ka zemestrīču ciimvietas, izvietotas uz slīpas plaknes, iegrimst zemes dzīlēs sešdesmit grādu leņķī. Tāda pati aina vērojama arī Japānas ziemeļaustrumos!

«Tādā gadījumā,» Jukinaga nodomāja, «var pieļaut, ka Japānas ziemeļaustrumos seklfokusa un dziļfokusa zemestrīču epicentra josla atrodas plaknē ar trīsdesmit četru grādu leņķi pret vulkānisko joslu. Lai gan pašreiz starp Japānas arhip'elāga vulkānisko joslu un seismisko joslu, kas stiepjas gar Piejūras novada piekrasti ziemeļrietumu virzienā un ir cieši saistīta ar dziļfokusa zemestrīcēm, izveidojies pieci seši simti kilometru attālums, jādomā, ka pagātnē, pirms Japānas salu dreifa, distance starp šim abām joslām nepārsniedza divsimt kilometru, varbūt bija pat vel mazāka. Arī toreiz tas stiepās paralēli. Plaknes slīpuma leņķis starp vulkānisko un seismisko joslu palielinājās tik daudz, cik daudz Japāņu jūras rajonā mantijas vielas pacelšanās aizvirzīja Japānas salas uz dienvidiem, un, kad šis leņķis dziļi zemē bija sasniedzis savu galējo robežu, augstākos slāņos arī notika plaknes noliece, tikai daudz mazākā leņķī. Acīmredzot tā radās šo trīsdesmit četru grādu slīpuma plakne, uz kuras simt kilometru dziļumā izkaisītas dziļfokusa zemestrīču ciimvietas…»

Jukinaga atcerējās sarunu ar profesoru par vienā naktī nozudušo salu un juta saspringstam ķermeni. Jā, laikam gan toreiz jūlija sākumā viņam bija taisnība, kad viņš neapdomīgi atbildēja uz zinātnieka jautājumu.

Kas ir lokveida salu grēdas okeānā — vai tās radušās aktīvā kalnu veidošanās gaitā vai ir uz rietumiem pārvietotā kontinenta atlūzas? Lai nu kā, bet Ogasa- varas — Mariānu salu loks arī tagad turpina attīstīties. Kādreiz, pēc vairākiem desmitmiljoniem gadu, kad mantijas pacelšanās Kjūsjū—Palavu grēdā, kas sākas Filipīnu jūras vidū, šo loku novirzīs uz austrumiem, tur, iespējams, pacelsies milzīgs arhipelāgs… Ja, protams, šajā laikā neizrnainisies mantijas vielas pret- plūsmu raksturs!

Kad Jukinagam prātā iešāvās doma, ka var izmainīties mantijas vielas pretplūsmu raksturs, viņš aši palūkojās uz profesoru Tadokoro. Lūk, kas par lietu! Tas var izmainīties?… Strauji? Cik īsā laikā?

— Un tā… — profesors Tadokoro, kā atminējis Jukinagas prātojumus, uzmeta tam asu skatienu. — Kad Lankorns no Ņūkāslas universitātes, pamatojoties uz paleomagnētisma principiem, atjaunoja kontinentu pārvietošanās hipotēzi, jūs, Jukinaga-kun, laikam atceraties, kā viņš izskaidroja dīvaino faktu — Amerikas kontinenta pēkšņo pārvietošanos uz rietumiem, kas notika samērā nesen — pirms divsimt miljoniem gadu mezozoja ērā, uz juras un krīta periodu robežas?

— Atceros… — Jukinaga juta, ka viņam mute kļūst sausa. — Jūs domājat Čandrasekara modeli?…

— Pareizi. Amerikā dzīvojošais lielais Indijas astronoms Candrasekars veicis interesantus aprēķinus. Ielūkojieties vēlreiz šajā shēmā. Zemeslodes centrā redzams olas dzeltenumam līdzīgs kodols. Tā diametrs pašreiz ir lielāks nekā puse zemeslodes diametra, tas ir, apmēram septiņi tūkstoši kilometru. Bet uzskata, ka Zemes dzimšanas laikā kodols bijis daudz mazāks. Sakarā ar zemeslodes saplakšanu gravitācijas ietekmē, spiediena un temperatūras pacelšanos planētas iekšienē kodols pamazām attīstījās un palielinājās. Bet līdz ar kodolu mainījās arī mantijas vielas pretplūsmu aina. Piemēram, ja sākumā pretplūsmas līdzinājās milzīgiem atvariem ar pacēlumiem Dienvidpolā un iegrimumu Ziemeļpolā, tad vēlāk līdz ar kodola diametra pieaugumu šie lielie atvari sadalījās vairākos mazākos, kas no ekvatora plūda abu polu virzienos. Pie tam šāda sabrukšana nenotika pamazām, bet pēkšņi. Tiklīdz kodola izmēri sasniedza zināmu robežu, tūdaļ veidojās daudz jaunu sīku atvaru. To ir pierādījuši Čandrasekara aprēķini…

Rādot pasaules kartē uz Atlantijas okeānu, profesors Tadokoro, kā bērnus mācot, lēni un skaidri izrunāja katru vārdu.

— Amerika, Āfrika un Eiropa, kas līdz tam bija bijusi vienota sauszeme, pēkšņi sadalījās. Nav nekādu ģeomorfoloģisku pēdu, kas liecinātu par kontinentu pārvietošanos līdz tam periodam. Tikai šajā periodā sauszeme pēkšņi sāka irt un slīdēt uz visām pusēm. Tas pierāda, ka iepriekš Zemes garozas plātne bija vienota, vesela masa. Tikai tad, kad pēkšņi izmainījās mantijas masas pretplūsmu kopējā aina un izveidojās daudzi sīki atvari, sauszeme sadalījās un it kā aizplūda dažādos virzienos…

Profesora tonis kļuva mierīgāks, balss klusāka. Bet klausītāji juta, ka tuvojas stāstījuma kulminācija. Visi ar aizturētu elpu cieši raudzījās referentā.

Onodera pamanīja, ka viņam nosvīdušas delnas. Mehāniski viņš aptaustīja pieri. Arī tā bija slapja. «Lūk, kas par lietu,» viņš nodomāja. «Beidzot kļūst skaidrs, kas nedod mieru šim zinātniekam, kuru apsēdusi gandrīz vai maniakāla ideja.» Onodera bija iepazinies ar viņu pavisam nesen, bet kopš tā laika atgadījušies jau tik daudzi notikumi… Vēl acumirklis, un noslēpums tiks atklāts. Onoderam gandrīz viss jau bija kļuvis skaidrs… Bet nepietika drosmes izkliedēt pašu pēd: jo vel atlikušo miglas šķidrautu. Viss sasprindzis, aukstu sviedru pārklāts, viņš gatavojās noklausīties, nē, pat ne noklausīties, bet pats savām acīm ieraudzīt kaut ko milzīgu un baismīgu…

— Tātad… — profesors smagi nopūtās. — Pirms divsimt miljoniem gadu sākās kontinentu pārvietošanās… Pēc tam kad beidzās Zemes garozas lielo pārmaiņu vētrainais laikmets — alpīnā kalnu veidošanās procesa epohālais periods mezozoja un kainozoja ērās — aizritēja sešdesmit miljoni gadu. Kad izbeidzās miocēna kalnu veidošanās process, ar kuru reizē uz zemeslodes izvērsās neredzēta vulkāniskā aktivitāte, lai galu galā izveidotos zināma stabilitāte, pagāja vēl divdesmit pieci miljoni gadu… Kas zina, varbūt pašreiz mēs atkal esam Zemes garozas kolosālu izmaiņu perioda priekšvakarā? … Milzīgo Zemes garozas pārvērtību perioda starplaiki — es runāju par tādām pārvērtībām, kas izraisa izmaiņas ne tikai sauszemes reljefā un jūras dibenā, bet arī biosfērā, — acīmredzot kļūst īsāki. Sāds secinājums izriet no zemeslodes četru miljardu sešsimt miljonu gadu vēstures. Pie tam galvenais nav tas, ka šie starplaiki saīsinās — no arhaja ēras līdz paleozojam, no mezozoja līdz kainozojam —, bet tas, ka izmaiņu mērogi kļūst arvien lielāki un skaidrāk iezī* meti. Tiesa gan, šādam viedokiim ne vienmēr var piekrist, jo pārvērtības ir pētītas ne par visai ilgu laika periodu. Mērogi pieaug ne tikai kalnu veidošanās procesiem, klimata un vulkānisko iežu īpašību izmaiņām, bet pārveidojas pat dzīvo būtņu evolūcijas kopaina. Es uzskatu, ka mūsu planētas attīstības vēsturei ir raksturīgas šādas iezīmes: jo vēlāks laikmets, jo straujākas pārmaiņas no pat Zemes centra līdz tās virsmai, arī to amplitūda kļūst plašāka. Notiek ne vien zemeslodes izskata un Zemes garozas periodiska pārvērtība, bet norisinās arī pašas Zemes «evolūcija»…

— Vai Japānas salu apkaimē ir vērojamas jaunas pārmaiņas mantijas vielas pretplūsmās? — Kataoka nepacietīgi jautāja. — Pastāstiet, lūdzu, kas notiks ar Japānas arhipelāgu?

— Lūdzu labi iegaumēt, ko es jums tagad sacīšu! — profesors Tadokoro uzsita ar dūri uz galda. — Pēc novērojumiem pagātnē mēs daļēji varam paredzēt notikumus nākotnē. Atkārtoju — tikai daļēji. Un tomēr nedrīkst apgalvot, ka nevar notikt tas, kas agrāk nekad vēl nav noticis! Kādu pagātnes pieredzi varēja uzkrāt mūsdienu cilvēce, kuras vēsture ir tikai dažus desmit- tukstoš gadus gara? Ko mēs varējām uzzināt par pagātni pirms cilvēces rašanās niecīgu divus gadsimtus ilgo zinātnisko pētījumu laikā? Pat par kalnu veidošanās procesiem, kas tiek uzskatīti par svarīgākajiem robežposmiem Zemes vēsturē, mums ir visai miglains priekšstats. Arī par tik tuviem pagātnes notikumiem kā, piemēram, milzīgo miocēna kalnu veidošanās procesu, kas risinājies tikai pirms divdesmit pieciem miljoniem gadu, mēs nezinām tikpat kā neko. Par tā mērogiem var spriest vienīgi pēc atsevišķām pazīmēm, kas saglabājušās Zemes slāņos. Pati cilvēce to nav pieredzējusi. Mēs sakām «gigantiskas izmaiņas Zemes garozas struktūrā», bet savām acīm redzam tikai to pēdas, mirstīgās atliekas. Mums ir visai neskaidrs priekšstats par to, kā senatnē dzīvojusi mūsu planēta, kādas kataklizmas tā pārcietusi. To pašu var teikt arī par mūsdienu dabas katastrofām. Mēs uzzinām posta mērogus, kad_ tās jau notikušas… Vārdu sakot, mēs ļoti maz zinām par lielajām pārmaiņām, kas notikušas Zemes garozā pagātnē. Bet mūsu zināšanu mazumiņš ir tikai šo izmaiņu, kas neietilpst līdz izsmieklam īsās cilvēka

dzīves ietvaros, atspulgs telpā un laikā. 1944. gadā Ho- kaido salā pēkšņi sāka veidoties jauns kalns Sjova- sindzans un gada laikā pacēlās trīssimt metru augstumā. Visaktīvākajos periodos pacelšanās ātrums sasniedza pusotra metra dienā. Taču šis notikums — cilvēkam tik neparasts un pārsteidzošs — laikam neietekmēja Zemes ģeoloģisko struktūru, neatstāja tajā nekādas pēdas. Cilvēce bijusi arī daudzu citu dīvainu un drausmīgu parādību aculieciniece. 1815. gadā Sumbavas salā Indonēzijā notika vislielākā vēsturē zināmā Tambora vulkāna eksplozija. Toreiz bojā aizgāja piecdesmit seši tūkstoši cilvēku… 1883. gadā Krakatau vulkāna sprādziens laupīja trīsdesmit astoņi tūkstoši dzīvību. Vulkāniskie pelni pacēlās stratosfērā divdesmit septiņi tūkstoši metru augstumā un trīs gadus neizklīda. Tā rezultātā zemeslode par desmit procentiem saņēma mazāk saules siltuma, un visu pasauli piemeklēja liela neraža… 1902. gadā Vestindijā Mar- tinikas salā eksplodēja Monpelē vulkāns. Augsttempe- ratūras triecienvilnis un siltuma masa, kuras ātrums pārsniedza simt piecdesmit metrus sekundē, vienā acumirklī iznīcināja divdesmit astoņus tūkstošus Senpjē- ras pilsētiņas iedzīvotāju… Mūsu atmiņā vēl ir svaiga Kanto apgabala lielā zemestrīce, kas prasīja simttūkstoš cilvēku upuru… Mums šādas katastrofas liekas neiedomājami liela mēroga, bet no ģeoloģiskā laika viedokļa tās acīmredzot ir visai parastas parādības, kas neatstāj nekādas ievērojamas sekas. Tātad mūsu priekšstatiem par izmaiņām Zemes garozā aizvēsturiskajos laikos jābūt diezgan neskaidriem. Zināšanu nav pietiekami, lai paredzētu, kādas nebijušas kvalitatīvi jaunas parādības varētu nākotnē rasties Zemes garozā …

— Tādā gadījumā, — Nakada ieminējās, — pēc kā jūs, profesor, taisāties tās prognozēt?

— Ar intuīciju un iztēli… — profesors asi atcirta… — Tev, Nakada-kun, tas būtu jāsaprot. Oficiāli zinātne neņem vērā cilvēka intuīciju un iztēli. Var teikt, ka zinātne vēl nav sasniegusi tādu attīstības pakāpi, lai precīzi rēķinātos ar intuīciju un iztēli kā ar izziņas zinātnisku metodi. Kaut gan tieši intuīcija un iztēle ir novedušas pie lēcienveida pagrieziena mūsdienu zinātnē, it īpaši matemātikā… Gan matemātika, gan citas teorētiskās zinātnes attīstījušās ne tikai induktīvi vai deduktīvi un pamatojoties uz uzkrātām zināšanām. Tieši otrādi, cilvēka nevaldāmā fantāzija un iztēle, kas spēj rast jaunus, agrāk nevienam nezināmus modeļus un saites, balstoties uz gluži nenozīmīgiem datiem, pavērušas ceļu fundamentālu zinību lēcienveidīgai attīstībai. Bijis, protams, arī ne mazums kļūdu. Bet dažas teorijas, kas sākumā tika izvirzītas kā hipotēzes, pie kurām autori bija nonākuši tīri intuitīvi, vēlāk apstiprinājās un izraisīja apvērsumu visā zinātnē… Piemēram, Mendeļa iedzimtības teorija, Ein- šteina relativitātes teorija, Planka kvantu teorija… Lai gan Darvina evolūcijas teorija visiem tagad liekas acīmredzama un netieši apstiprināta, tā vēl arvien nav pilnīgi zinātniski «pierādīta». Un tikai tādēļ, ka šīs teorijas mērogi aptver kolosālus laika periodus. Bet pati evolūcija ir neapstrīdams fakts. Es negribu taisnoties. Apzinos, ka dažos gadījumos es kā zinātnieks esmu ignorējis sistēmu un organizāciju, stūrgalvīgi pastāvot pie sava. Zinu, ka mani uzskata par rupju un nenosvērtu, tādēļ neņem vērā arī manas idejas un nerēķinās ar tām. Saprotu arī to, ka neesmu spējīgs zinātniski pamatot to, ko mana iztēle tīri intuitīvi izveidojusi, balstoties uz vairākām, manuprāt, ļoti iespaidīgām pazīmēm, bet manī arvien ciešāk nostiprinās pārliecība, ka TAS var notikt. Atkārtoju vēlreiz: iespējams, ka tādas izmaiņas nav notikušas Zemes garozā visā mūsu planētas pastāvēšanas vēsturē. Un, ja kaut kas tāds arī noticis, tad nejādu pierādījumu nav, jo tajos datos, kurus cilvēcei izdevies saglabāt līdz šim laikam, par to nekas nav teikts. Bet, kā jau minēju, nevar apgalvot, ka parādība nevar notikt, ja tā nav notikusi pagātnē! Iespējams, ka zemeslode tuvākajā laikā piedzīvos pavisam jaunu attīstības fāzi. Varbūt ģeomorfoloģiskajām izmaiņām kainozoja ēras kvartāra periodā arī nebija līdzīgu izmaiņu pagātnē. Iespējams, ka šī parādība pavērs jaunu lappusi mūsu planētas vēsturē. Es paredzu to, pamatojoties uz mantijas vielas kustību, kas notiek pazemē vairāku desmitu kilometru dziļumā!

Profesors piesita kāju pie zemes. Visi bija pārsteigti.

— Man liekas, pazīmes sāk jau neskaidri iezīmēties

datos, kurus mēs esam savākuši. Analogu datu nav. Varu droši apgalvot: tikai es esmu nodarbojies ar šo problēmu. Vēlāk mēģināju visus datus atgriezt izejas punktā, savienoju atsevišķus posmus, kas noskaidroti, pamatojoties uz pilnīgi atšķirīgiem parametriem, un centos iegūt kopainu. Lai sasaistītu atsevišķas pazīmes, izstrādāju vairākas versijas. Arī tā ir tikai hipotēze, ka Japānas arhipelāgu uz Klusā okeāna pusi virza mantijas vielas daļējā pacelšanās zem Japāņu jūras dibena. Arī meteoroloģisko parādību izmantošana, lai izskaidrotu pretplūsmas mantijā, ir tikai starphipotēze. Vēl nav pierādījumu par manas hipotēzes absolūtu pareizību. Tam trūkst vajadzīgo faktu. Bet galu galā visas šīs hipotēzes nav nekas vairāk kā palīglīdzeklis, lai saistītu savā starpā atšķirīgas pazīmes. Uz austrumiem lielā ātrumā pārvietojas negatīvās gravitārās anomālijas josla, kas stiepjas gar Japānas dziļvagas kontinentālo nogāzi… Ar šo parādību saistīta ģeomagnētiskās anomālijas un siltuma plūsmas anomālijas joslu pārvietošanās… Tās ir pazīmes par pašas Japānas dziļvagas visdziļāko slāņu pārvietošanos uz austrumiem… Arī kontinentālās nogāzes pēkšņais daļējais iegrimums un tam sekojošā salas pazušana …

— Atļaujiet pajautāt, — Kuņieda iejaucās. — Kāpēc tik milzīgas izmaiņas neizraisa cunami?

— Lai gan šīs izmaiņas ir pēkšņas, pašreiz tās vēl nav impulsīvas. Pārvietošanās notiek vienmērīgi ar ātrumu no dažiem desmitiem centimetru līdz desmit un vairāk metriem stundā, — profesors paskaidroja. — Ja zem ūdens kustības notiek mierīgi, viļņi uz virsmas nesaceļas. Gandrīz neticami, ka Zemes garoza tik elastīga, bet tas ir fakts, un tās pārvietošanās notiek rāmi un nepārtraukti. Šādas pārvietošanās var konstatēt, ja lielā mērogā izseko izmaiņām paisumos un bēgumos… Līdz šim laikam gan neviens, izņemot mani, ar to nav nodarbojies. No pirmā acu uzmetiena niecīgās pārmaiņas notiek gandrīz nemanot, it sevišķi mums, japāņiem, jo mūsu rīcībā nav novērošanas staciju tīkla, kas varētu sīki pētīt jūras dibena reljefu. Var jau būt, ka tieši šeit slēpjas jauna, vēl nebijuša Zemes garozas pārvietošanās veida galvenā īpatnība. Bet…

Profesors Tadokoro pēkšņi apklusa un, iekodis apakšējo lūpu zobos, sāka vērīgi lūkoties Japānas salu maketā. Drūmā klusēšanā aizritēja minūte, vēl viena minūte …

— Skolotāj Tadokoro, — nomāktā balsī nepacietīgi taujāja jauniņais Kataoka. — Kas tad var notikt? Pieņemsim, straujas pārvērtības mantijas pretplūsmās Japānas salu tuvumā … Bet kas tālāk?

— Jā-ā… — profesors pacēla galvu. — Es tieši pašreiz domāju, kāpēc mantijas pretplūsmās notiek tik straujas izmaiņas. Kāpēc tik pēkšņi pārvēršas mantija, kas tiek uzskatīta par cietķermeni? …

— Tas laikam izskaidrojams ar mantijas plūsmu izmaiņu pēkšņumu un pārtraukumainību, kas, kā jūs, skolotāj, teicāt, saistīts ar zemeslodes attīstību, — Jukinaga ieminējās. — Mantijas pretplūsmu atvari izveidojuši vēl vairākus sīkākus atvarus… Ja definē precīzāk, tas nozīmē, ka kaut kur Klusā okeāna baseinā, vairāku simtu kilometru dziļumā, mantijas viela sairusi vai sāk sairt sīkās daļās…

— To es saprotu, bet man nav skaidrs, kāpēc tas notiek tik strauji…

— Es domāju, ka mantijas neviendabīgums tās iekšpusē kļuvis par cēloni tam, ka izveidojušās daudzas virsmas ar nesamērīgām siltumplūsmām, un tur, kur visvairāk uzkrājas siltums, krasi samazinās mantijas stingrība. Vai ne? — Jukinaga teica. — Man varbūt ne viss ir skaidrs… Bet ja izsekotu attiecībām starp temperatūru un spiedienu… Kad, kodolam attīstoties, ceļas temperatūra mantijas dziļumslānī un daļa no tā sa- plūst ar mantijas ārējā slāņa šķidro daļu, šajā virsmā strauji pieaug spiediens un tajā pašā laikā krītas kušanas punkts uz virsmas siltumģenerējošā slāņa. Mantijas viela, kaut arī nesāk kust, tomēr strauji zaudē stingrību. Iespējams, ka tieši šādās vietās pretplūsmu masas sāk šķelties. Un varbūt notiek netikai tas vien…

— Lai kā tas būtu, pašlaik mantijas viela Japānas salu grēdas apvidū no Klusā okeāna puses acīmredzot dažādās vietās ātri un spēji saraujas… — profesors Tadokoro uzsita ar nūjiņu pa ekrānu. — Varbūt, ka tas izraisīs gluži jauna tipa izmaiņas Zemes garozā visas pasaules mērogā. Bet var gadīties, ka tā būs lokāla parādība, kas skars tikai kādu noteiktu Zemes rajonu. Pilnībā izskaidrot patlaban varam tikai to, ka strau- jājām izmaiņām mantijas pretplūsmās Japānas salu Klusā okeāna pusē — spriežot pēc tiem datiem, ko mums izdevies iegūt, — pašreiz piemīt tīri lokāls raksturs un, neraugoties uz pārmaiņu straujumu, vielas masa, kas mainījusies, ir tikai neliela vienība salīdzinājumā ar mantijas kopmasu, kas strukturāli ietekmē Japānas arhipelāgu. Ja pieļauj, ka tāds izmaiņu ātrums un virziens saglabāsies arī turpmāk, bet mainīgās masas lielums sasniegs noteiktu līmeni, tad mantijas un Zemes garozas bilance pēkšņi zaudēs līdzsvaru. Un tad… Japānas salas… vārdu sakot, visai mūsu valstij sekas būs katastrofālas …

— Tātad … kas tad … notiks? — Onodera vaicāja, juzdams, cik viņam izkaltusi mute. — Kas notiks ar Japānas salām?

— Nezinu. Bet mums jādomā par šādu lietu. Visas Japānas salas kopumā padotas tādam spiedienam no Japāņu jūras puses, ka pārvietojas uz dienvidaustrumiem ar ātrumu viens centimetrs gadā. Ņemot vērā šo apstākli, kā arī bilanci starp visu Japānas salu masu un termālo spiedienu, kas nav vienmērīgs atsevišķos dziļumiecirkņos, var izrēķināt, ka enerģijas lielums, kas uzkrājas zem Japānas gada laikā, ir 2,5-1023 ergi. Šī enerģija vienlīdzīga tai, ko visas Japānas salas izdala gada laikā zemestrīču rezultātā. Un tieši tā enerģija, kuras avots ir zemestrīces, palīdz Japānas salām saglabāt līdzsvaru. Bet ja pieļauj varbūtību, ka šādā veidā uzkrātā enerģija ir spiediens, kas nāk no Japāņu jūras puses… Tas ir, ja pieļauj domu, ka Japānas salas tiek virzītas tās mantijas plūsmas virzienā, kas atrodas Klusā okeāna pusē, un ka salas paceļas virs šīs plūsmas pretnomata veidā … tad laikam gan pretplūsmās mantija no Klusā okeāna puses pretosies šim spiedienam… Bet ja mantijas pretplūsmā, kas stājas ceļā spiedienam no Japāņu jūras puses, notiks pēkšņas izmaiņas un pretspiediens no Klusā okeāna puses samazināsies …

Onodera sastindzis raudzījās vienā punktā. Viņš iztēlojās drausmīgu ainu: pēkšņi lūst un sabrūk viss, uz kā balstās Japānas salas Klusā okeāna pusē…

— Kādus mērogus jūs paredzat izmaiņām? — Na- kada aukstasinīgi jautāja.

— Nezinu! — profesors Tadokoro asi atcirta. Sažņaudzot un atlaižot dūres, viņš nervozi staigāja gar ekrānu. — Tādēļ jau mēs arī pūlamies, ka neesam spējīgi pat iztēloties katastrofas mērogus. Un nezinām, kad tā var notikt. Skaidrs tikai tas, ka daba negaidīs mūsu paredzējumus un aprēķinus. Vienīgais, ko varam apgalvot jau tagad, ir tas, ka atbrīvotā enerģija tālu pārsniegs enerģijas daudzumu, kas līdz šim gada laikā tika uzkrāts un izdalīts Japānā zemestrīču rezultātā. Pēc mūsu rīcībā esošiem datiem, viena maksimālā vulkāniskā eksplozija izdala enerģiju, kas līdzinās 1027 er- giem. Es domāju, ka visa enerģija, ko izdalīs Japānas salu grēda kopumā, pārsniegs 1030 ergus. Tas, protams, nenozīmē, ka šī enerģija izdalīsies vienā vietā kā lielu zemestrīču laikā. Un nav arī teikts, ka izdalīšana notiks vienā reizē. Iespējams, ka zemestrīces kopaina būs pavisam citada nekā tā, ko mēs esam vērojuši līdz šim… Iedomājieties, ka vairākās vietās cita pēc citas notiek sešas līdz astoņarpus balles stipras zemestrīces. Līdz šim tas likās neiespējami, bet turpmāk ta var kļūt īstenība. Taču zemestrīces būs tikai blakus parādība. Tam, kas var notikt, bus daudz lielāki mērogi. Un tās grandiozās «ķedes reakcijas» zemestrīces, kas visā pasaulē izraisīs milzīgu postu, būs tikai viens no jauno izmaiņu izpausmes veidiem! Es tā domāju…

— Ko nozīmē «tam būs daudz lielāki mērogi»? — Kuņieda nepacietīgi jautāja.

— Sliktākajā gadījumā … — profesors Tadokoro norīstījās. — Visļaunākajā gadījumā Japānas salu grēdas lielākā daļa nogrims zem jūras līmeņa…

Kajītē iestājās stindzinošs klusums.

Ārpusē vēl arvien plosījās vētra, viļņi spēcīgi sitās pret bortiem, kuģis sāka šūpoties, bet telpā valdīja tāds klusums, ka pietiktu nokrist zemē adatai, lai visi satraukumā uzlēktu kājās. Onodera ar acs kaktiņu pamanīja, ka elektroniskais skaitļotājs, signālu saņemšanas sarkanajām lampiņām mirgojot, sāk reģistrēt ienākušos datus. Bet neviens nepievērsa tam uzmanību. Ietark- šķējās teletaips, ieslēdzās fototelegrāfa aparāts shēmu uztveršanai. Bet visi kā sastinguši turpināja sēdēt savos krēslos.

Kajīte sasvērās uz sāniem. Kādam no pirkstiem izkrita zīmulis un ar spalgu skaņu aizripoja pa grīdu.

Onodera nodomāja, ka kuģis pacēlies virs viļņa, bet sānsvere kļuva vēl lielāka, jau kļuva grūti saglabāt līdzsvaru. Kas notiek? Ahā, mainām kursu. Straujš pagrieziens pa kreisi. Varbūt jau esam sasnieguši mērķi? Onodera palūkojās pulkstenī. Līdz paredzētajam laikam vēl bija pusotras stundas. Bet kuģis vēl arvien griezās pa kreisi. Šaura līkne… Tas jau bija pagrieziens par simtastoņdesmit grādiem! Kas noticis?

Kad kajīte ieņēma normālu stāvokli, visi, atbrīvojušies no smagā spiediena, atviegloti uzelpoja. Pēc apgrieziena «Josino» turpināja ceļu uz priekšu, nesamazinot ātrumu. Viļņu bangošanās, vēja šalkoņa, lēna šūpošanās …

Pēkšņi gaitenī atskanēja steidzīgu soļu dipoņa. Kāds spēji pieklauvēja pie durvīm un lūdza atļauju ienākt. Durvis pavērās, un jauns iededzis virsnieks, atdevis godu, ar viegli trīcošu roku sniedza papīra lapiņu…

— Nupat no eskadras pavēlniecības Jokosukā pa telegrāfu saņemta pavēle, — raugoties lapiņā, virsnieks ziņoja, mazliet stomīdamies. — Kanto apgabalā notikusi liela mēroga zemestrīce. Epicentrs Tokijas līcī trīsdesmit kilometru attālumā no krasta, spēks 8,5 balles… Tokijas un Sagami līču piekrastes cietušas no cunami. Pašā Tokijā sešas septiņas balles stipri pazemes grūdieni nodarījuši ievērojamus zaudējumus. Mūsu kuģis, pildot Pašaizsardzības jūras flotes štāba pavēli, izmainījis kursu un dodas uz Tokijas līci, lai sniegtu palīdzību …