Kaķēnijas pasaka

kaķēna Dvēselītes noslēpums

Noslēpums sākās kaķēna Dvēselītes istabā, tajā dienā, kad viņu apciemoja draugs kaķēns Daudzzinītis.

Vispirms draugs Dvēselīti ar visādiem pierādījumiem centās pārliecināt, par viņa izdomātā rī­cības plāna izcilu pareizību un labus panākumus sološu.

Dvēselīte ik pa laikam pārtrauca drauga runu ar starpsaucienu:

- Tā nedrīkst rīkoties, tas ir nelikumīgi!

Pierunāšanai, ja to labi māk, ir liels spēks. Kaķēnam Daudzzinītim viņa talantu sarakstā ir vieta arī pierunāšanas mākslai. Divas stundas strīdējušies, abi draugi sāka rīkoties vajadzīgā virzienā.

Todien viņi skolā neieradās, bet aizgāja uz Palīdzēšanas ministriju.

Pie ministra runča Nevarīša durvīm, saprotams, pieklauvēja kaķēns Daudzzinītis, bet Dvēselīte sev sameklēja vietu priekštelpas vistumšākajā kaktā.

Ieaicināts kabinetā, kaķēns Daudzzinītis svinīgi sveicināja:

- Labdien! - un tūliņ piebilda, - esmu ieradies ļoti svarīgā uzdevumā. Kāds ārzemju viesis vēlas dzirdēt par jūsējās ministrijas vadīšanas mākslu, - sakot par mākslu, kaķēns Daudzzinītis nemelo­ja, jo vairākus gadus vadīt ministriju neko nedarot, arī ir māksla. Katrs to nemaz neprot.

Ministra kungs runcis Nevarītis kaķēna teikto saprata pēc sava prāta, - ar ārzemniekiem nav joks, viņu uzaicinājums jāņem vērā, citādi tas var kaitēt visai Kaķēnijai. Un nav nemaz neiespēja­mi, ja pasaulē atrodama tāda valsts, kura Palīdzēšanas ministriju grib vadīt tāpat, kā viņš to dara.

Ministra kungs, piegājis pie loga palūkojās debesīs. Neizskatās pēc drīza lietus apciemojuma, no rīta gan visapkārt skraidīja auksts vējš. Negribējās no siltā kabineta iet ārā, bet neko nevar šoreiz darīt, arī lieliem priekšniekiem reizēm jādara kas pašam nepatīkams.

Kaķēns Daudzzinītis brīdināja: būšot jāiet kājām, tas ir veselīgi, tā dara arī ārzemju viesis.

Gājiena laikā kaķēnam Dvēselītei tika uzdots sekot nepamanītam. Tas bija divkārši grūts pienā­kums, būt nepamanītam un turklāt no tālienes neredzēt, kā tas viss notiks.

Kad ministra kungs nonāca pie vajadzīgās mājas, viņa pavadonis kaķēns Daudzzinītis brīdināja:

- Būs jākāpj sestā stāvā, šajā mājā lifta nav.

Runcis ministra kungs jutās ļoti pārsteigts, viņš cerēja ieraudzīt lepnu viesnīcu, tomēr, elsdams un pūzdams, pa šaurajām kāpnēm virzījās uz sesto stāvu. Jocīgi, ko tie ārzemnieki tik nesadomā!

Kaķēna Dvēselītes draugs, atslēdzis sestā stāva vajadzīgās durvis, it kā nejauši pagrūda minis­tra kungu pāri slieksnim. Uzmācās bailes, vai, ieraudzījis vienkāršu telpu, runcis Nevarīša kungs neaizbēg. Tūliņ atslēga noskrapstēja, aizslēdzot durvis iekšpusē, un pārvietojās kaķēna mēteļa kabatā.

Tā bija maza istabiņa, pie vienas sienas - drēbju skapis, pie otras - šaurs dīvāns, istabas vidū - trīsstūrveidīgs galdiņš un tam apkārt trīs vienkārši krēsli. Tā visa greznība, un nekāds ārzemju viesis nebija ieraugāms.

- Kas tie par jokiem! - ministra kungs iesaucās.

- Nerunājiet tik skaļi, - aizrādīja kaķēns Daudzzinītis, - nu jau tie runči, kuri mūs gaidīja bē­niņos, lai varētu apsargāt šīs durvis, būs nonākuši lejup. Viņiem nepatīk lieks skaļums. Lūdzu, novelciet mēteli un apsēdieties.

Nekādu runču kungu ārpusē nebija, tikai kaķēns Dvēselīte, pirmajā stāvā dzirdējis atslēgas no- skrapstēšanu, skriešus uznesās sestajā stāvā un, pielicis labo ausi cieši durvīm, centās saklausīt, kas tur, iekšpusē, notiek.

- Ministra kungs, vannas istabu sameklēsiet pats, laika būs diezgan, te nāksies padzīvot kādas trīs nedēļas. Ēdienu personīgi pats piegādāšu siltu. Patīkamu atpūtu! Man jāsteidzas prom.

- Tā ir nelikumība. Esat nolaupījuši mani lai izspiestu no ministrijas izpirkšanas naudu?

- Varbūt ministrijas darbinieki neatzītu savu ministru par izpērkamu vērtību. Nav tā kā Nevarlša kungam labpatikas domāt. Mēs vēl tiksimies. Uz redzēšanos!

To pateicis, kaķēns Daudzzinītis atslēdza durvis no iekšpuses un, izgājis ārpusē, steidzīgi tās atkal aizslēdza.

Ministra kungs istabā apsēdās uz cieta, vienkārša krēsla. Pēc tādiem pārdzīvojumiem neviens nevar nostāvēt.

Priekštelpā kaķēnam Dvēselītei draugs sagādāja pārsteigumu, īpaši skaļi sakot:

- Kungi, jums jāsargā līdz divpadsmitiem nakti, tad ieradīsies citi jūs nomainīt, - to pasacījis, viņš nez kā no sevis dabūja ārā teicienu ļoti rupjā balsi:

- Kā teiksiet, priekšniek, mēs savu pienākumu izdarīsim.

Kaķēns Dvēselite domāja savu draugu priekšdienās redzēt kā profesoru, bet nu sāka šaubīties, vai Daudzzinītim nepiemīt izcils aktiera talants.

Tās pašas dienas pusdienlaikā Palīdzēšanas ministrijas ministra kunga jaunajā miteklī ieradās kaķēns Daudzzinītis ar kurvītī un dvielī ietītām siltām pusdienām. Uz trīsstūrveida galdiņa viņš nolika bļodiņu putraimu biezputras un krūzīti tējas bez cukura.

Runcis ministrs piecēlās no dīvāna, uz kura bija atlaidies guļus un piegāja galdam.

- Lūdzu, pusdienas jāēd, kamēr vēl siltas,- kaķēns mudināja.

- To ēdienu tu sauc par pusdienām? Esmu pieradis citādam ēdienam.

- Dažreiz no ieradumiem jāatsakās.

- Nes visu prom, es uz galda pusi pat paskatīties nevaru.

- Kā kungs vēlas,- kaķēna Dvēselītes draugs Daudzzinītis visu atnesto salika atpakaļ kurvītī un aizgāja.

Vakariņu laikā ministra kungu atkal apciemoja kaķēns Daudzzinītis. Šoreiz uz galda nolika ar cukuru saldinātas tējas krūzīti un šķīvīti ar trim plānām vislētākās rupjmaizes šķēlēm, apziestām ar plānu, gandrīz nesaskatāmu, margarīna kārtiņu.

Ministra kungs tēju izdzēra, bet maizi lika aizvākt.

Nākošā dienā brokastis uz trīsstūra galdiņa nolika kafijas krūzi un divas baltmaizes šķēles ar plānu siera šķēlīti virspusē.

Ministra kungs sāka ēst. Turpinājās viņa barošana ar visvienkāršākajiem ēdieniem, viņš dabūja nogaršot pat ar mizām vārītus kartupeļus, kuru vienīgā piedeva bija sāls trauciņā. Svētdienā kar­tupeļiem uz šķīvja blakus gulēja neliela kotlete.

Tā tas turpinājās trīs nedēļas. Ministra kungs acīm redzami tievēja. Draugi nolēma: nu ir pienā­cis laiks gūstekni laist brīvībā, tad redzēs, vai ir guvis kādu mācību.

Lai trīs nedēļu laikā runcis ministra kungs neatpaliktu no sabiedriskās dzīves jaunumiem, vi­ņam piegādāja arī laikrakstus. Palīdzēšanas ministra mīklainā pazušanā Kaķēnijas avīzes iztei­ca dažādus minējumus. Vieni rakstīja, ka ministra kungs esot devies radošā komandējumā uz Lauvēniju, citi apgalvoja, ministra kungs ārstējoties ārzemju kūrortā, tikai nevarēja nosaukt, kurā valstī.

Dienā, kad nolemts ministru atbrīvot, sestā stāva dzīvoklī ieradās abi draugi. Kaķēns Daudzzinītis svinīgi sacīja:

- Neņem ļaunā un paldies par draudzīgu sadarbošanos. Mēs tikai gribējām jūs iepazīstināt, kā dzīvo tie ar mazajām algām.

- Tu teici - sadarbošanos? - ministra kungs pārvaicāja, - domāju, mūsu sadarbošanās turpinā­sies labvēlīgā virzienā, - ministra kungs, īpaši nedomāja, kādas nepatikšanas sagaida abus kaķē­nus, bet pašam sava goda nosargāšana pirmā vietā. Tālāk viņš teica: - Nav nekāds gods ļauties sevi tā apmānīt, kā izdarījāt jūs. Es stāstīšu par ārstēšanos ārzemēs. Jūs, cerams, neesat izpļāpājušies?

- Neesam, - abi kaķēni ierunājās reizē, - tad jau mēs neko nebūtu varējuši izdarīt.

- Nu tad tā, par šo gadījumu klusēšana no manas puses un no jūsējās ari. Vai apsolāties?

- Apsolāmies!

Sagūstītāji un gūsteknis šķīrās draudzīgi.

Drīz pēc runča Palīdzēšanas ministra kunga atgriešanās darbā atkal rakstīja visi laikraksti. Tie ziņoja, ka ministra kungs atgriezies no sanatorijas, enerģiski ķēries pie darba un veicot pasākumus mazatalgoto palīdzībai.

Rūķītim Būķītim kaķēns Dvēselīte savu noslēpumu nestāstīja, mierinot sevi, ka tā nav neuz­ticēšanās draugam, bet ir kaķa cienīga vārda turēšana, jo viņi abi ar draugu kaķēnu Daudzzinlti ministra kungam apsolīja neizpļāpāties.

A rī rūķus reizēm piemeklē bezmiegs

Debesis kavējās lietus mākoņus nomainīt ar sniega mākoņiem, bet tas neattālināja Ziemssvētku tuvošanos, kā vienmēr, tie nāks un atnāks paredzētajā laikā un pieklauvēs pie katrām durvīm.

Tonakt Rūķītis Būķītis nevarēja un nevarēja aizmigt. Brīžiem spilvens šķita pārāk ciets, arī sega kļuvusi smagāka. Būķītis grozījās no vieniem sāniem uz otriem, bet guļvieta, pēc viņa domām, kā bija, tā palika vainīga par miega neatnākšanu. Patiesībā vaina meklējama citur - Būķītim izklausī­jās, it kā no tālienes dzird Ziemsvētku tuvošanās soļus. Drīz jādodas atpakaļ uz Rūķēniju, bet viņu nomocīja doma: vai abi ar kaķēnu Dvēselīti darījuši visu, lai pēc iespējas lielākā kaķēniešu skaitā mājvietu rastu labestība un godīgums.

Būķītis saprata, bez palīdzības no ārpuses šonakt bezmiegu aizdzīt prom neizdosies. Un tad iedomājās - viņa istabā taču tagad dzīvo arī Valsts Domes televizors. Varbūt naktī tiek pārraidīts iemidzināšanai piemērots raidījums?

Rūķītis, žigli piecēlies, ieslēdza televizoru un tūliņ atpakaļ gultā. Bija redzams tikai zils ekrāns, tad televizors runās pats.

- Uzmanību! Uzmanību! - tādus vārdus zilais ekrāns iesūtīja istabā, un tie nemaz neveicināja iemigšanu, gluži otrādi - dzina to prom.

Televizors turpināja:

- Mani darba biedri, visas Kaķēnijas televizori, lūdzu, nezaudējiet mūsu darba lepnumu un go­dīgumu! Neļaujiet savos ekrānos iesūtīt reklāmas, kuras mudina - labāk ar ko labu nedalīties ar citiem. Atvainojiet par vēlo traucējumu. Ar labu nakti! - Televizors, savu pateicis, izslēdzās.

Rūķītis Būķītis nopriecājās - vēl viens palīgs viņa uzdevuma veikšanai pieteicies. Viņš pasmai­dīja, spilvens vairs nelikās ciets, sega nebija par smagu, un tūliņ atnāca arī miegs.

Notikums ezermalā

Otrā rīta Rūķītis Būķītis, spirgts un mundrs, iegāja virtuvē, kur kaķēns Dvēselīte jau licis vārī­ties tējas ūdenim, skatījās ledusskapī un domāja par brokastīm. Todien bija viņa ēdienu gatavoša­nas reize. Kaķēnu iztraucēja žirgts:

- Labrīt!

- Labrīt! - kaķēns pagrieza muguru ledusskapim un tā ieraudzīja, kas notiek aiz loga.

- Skaties Būķīt! Sniegs! Sniegs!

Abi draugi brītiņu vēroja, kā mazas mazītiņas sniega piciņas, riņķojot gaisā meklēja vietu, kur nosēsties zemē. Ar to rītu tas sākās… debesis atdeva savu parādu Kaķēnijai. Ilgi bija kavējušās sūtīt zemei sniegu. Vairākas dienas sniga, arī naktīs. Kaķēna Dvēselītes dārzs kļuva brienams, nevarēja iztikt bez sniega lāpstas palīdzības. Vajadzēja attīrīt celiņu līdz malkas šķūnītim, nevarēja aizmirst arī blakus durvis, aiz kurām glabājās dārza darbarīki un visādi instrumenti. Bija jāatrok arī taciņa, pa kuru staigāja uz skolu un veikaliem.

Rūķītis Būķītis nolika atpūsties lielo kladi, kurā pierakstīja paveikto. Viņam radās jauns uzde­vums. Katru dienu Rūķītis apstaigāja lielveikalus un par līdzņemto zelta naudu pirka siltās drēbes. Tās. sapakotas lielās pakās, nodeva Palīdzēšanas ministrijā - tur zinās, kas jādara tālāk.

Ari ziema strādāja savu darbu: apklājusi zemi ar biezu sniega kārtu, upēm un ezeriem ūdens virskārtu pārvērta ledū. Sākumā ledus bija plāns, bet vai ziemai dienu pietrūks, ja reiz pa īstam atnākusi uz palikšanu.

Kaķēna mājiņa un arī skola atradās galvaspilsētas Runcības nomalē. Nav jābrīnās, ja netālu no skolas sev vietu izvēlējies neliels, kokiem apaudzis ezers.

Vienudien kaķēns Dvēselīte mājupceļā no skolas nolēma aiziet paskatīties ziemu ezermalā.

Viņam patika vērot apsnigušus kokus. Nebija vēl nonācis līdz ezermalai, kad izdzirda izmisušu saucienu:

- Palīgā! Palīgā!

Skriešus kaķēns steidzās uz to vietu, no kuras nāca palīgā sauciens. Tur viņš netālu no krast­malas ieraudzīja salūzušā ledū ķepurojamies mazo kaķēnu Incīti. Dvēselīte zibenīgi norāva savu mētelīti un, apgūlies uz ledus, rāpojot tuvojās Incītim.

- Neuztraucies, - glābējs mierināja nelaimē iekļuvušo, - tev pasniegšu savu mēteli, tu pieķeries

*

tam un es tevi izvilkšu.

Tas nemaz nenācās viegli, izbijies Incīti mēģināja tikt uz priekšu tuvāk krastmalai, bet ledus gabali viņa ceļā atkal salūza.

Palīdzēja Dievs, un slapjo, pārbijušos Incīti izdevās aizvilkt līdz krastam. Abi slapji, nosaluši, tie, cik ātri vien spēja, skrēja uz Dvēselītes māju, kura par laimi nebija tālu.

Mājās Incītim noģērba izmirkušās drēbes, pēc tam noguldīja uz dīvāna un apsedza ar siltu segu. To padarījis, kaķēns Dvēselīte arī pats apmainīja savas slapjās drēbes pret sausām.

Kaķēns Incītis pēc briesmīgā pārbīļa bija saldi iemidzis, kad, telefona atsaukta, ieradās māmiņa.

Ieraudzījusi savu izglābto Incīti, viņa apkampa kaķēnu Dvēselīti, un no acīm viņai aumaļām ripoja asaru lāses. Šņukstēdama viņa vairākkārt izteica vienus un tos pašus vārdus:

- Paldies! Es lepojos ar tevi.

Incīša mamma par notikušo neklusēja un otrā dienā laikrakstā «Labrīt, Kaķēnija" žurnāliste baltā kaķenīte aprakstīja šo gadījumu. Neiztrūka arī brīdinājums neiet uz plāna ledus ziemas sā­kumā, un pavasarī tikpat bīstams ir čaugans ledus.

Vakarā, izlasījis Zilactiņas ziņojumu, ari Rūķītis Būķītis sacīja kaķēnam Dvēselītei:

- Es lepojos ar tevi.

Rūķītis Buķītis atvadās no kaķēnijas

Atnāca tā diena, kad Rūķītis Būķitis, sakravājis ceļa somu, uzģērbis siltos zābakus, atvadījās no kaķēna:

- Paldies tev par palīdzēšanu. Ir pienācis laiks, kad jāatklājas noslēpumam, ko glabāju pie se­vis, - Būķitis pasniedza kaķēnam lielu atslēgu, pēc tam aploksni, kurai uzraksts „Noslēpums". Tad turpināja iesākto runu, - aploksni tu drīksti atvērt tikai tad, kad būšu aizgājis no tavas mājiņas tik tālu, lai tu mani vairs nevarētu saskatīt, citādi noslēpums zaudēs savu spēku.

- Vai noslēpumu tā vienkārši var iesprostot aploksnē? - kaķēns brīnījās.

- Pats redzēsi, reizēm to var.

Abi draugi apkampās, kautrīgi nobirdināja pa atvadīšanās asarai un tad Būķitis uzvilka mēteli. Neko vairs citu nevarēja darīt, bija jāatver durvis promiešanai.

Kaķēns Dvēselīte stāvēja pie sava namiņa ārdurvīm un skatījās Būķīša aiziešanā. Pagājis dažus soļus, Būķitis pagriezās ar seju pret kaķēnu un draugam uzsauca:

- Gudrības koka sēklas es tomēr tev atsūtīšu, - to pateicis, viņš neatskatoties gāja tālāk un tālāk.