Kaķēnijas pasaka

rūķīša Būkīša aploksnē iesprostotais noslēpums

Kad aizejošo Rūķīti Būķīti kaķēna acis vairs nevarēja noķert, viņš iesteidzās istabā un pat neap­sēdies atvēra aploksni «Noslēpums". No atvērtās aploksnes uz grīdas nolidoja divas mazākas aplok- snītes, tās pacēlis, kaķēns lasīja, vienai uzraksts ziņoja - „īpašas šķirnes reti sastopama labestības koka viena sēkla. Glabāt uzmanīgi!"

Otrai aploksnītei uzraksts - «Rīkošanās pamācība". Pamācību lasot, kaķēns apsēdās, un, no­skaidrojis, kas darāms, tūliņ zvanīja draugam Daudzzinītim un bez liekiem ievadiem telefona klausulē ziņoja:

- Tev vienpadsmitos vakarā šodien, silti saģērbtam, jāierodas pie manis. Pasaki vecākiem, var­būt mājās pārradīsies tikai rīta pusē. Mums abiem jāveic Rūķīša Būķīša uzdevums.

- Varbūt pateiksi, kāda persona slēpjas aiz vārdiem „pie manis"?

- Neizliecies, manu balsi tu pazini tūliņ.

- Tad vismaz pasaki, kāds uzdevums veicams?

- To iepriekš nedrīkstu stāstīt, pats visu redzēsi.

Trīs minūtes pāri vienpadsmitiem vakarā kaķēns Dvēselīte aizslēdza savas mājas ārdurvis. Blakus stāvošais draugs Daudzzinītis katrā priekšķepā stingri turēja pa lielam tukšam grozam.

Kaķēns Dvēselīte pārbaudījis, vai mēteļa kabatā vēl arvien ir Būķīša dotā vēstule un atslēga. Draugi pa biezo sniega paklāju aizbrida līdz platai, no sniega attīrītai ielai. Nu iešana nesagādāja grūtumu. Pat Mēness labvēlīgi apgaismoja ceļu, nemaz nedomājot nosnausties aiz kāda mākoņa. Patiesībā Mēness apgaismoja gājējiem ceļu ziņkārības mudināts:

- Uz kurieni tie abi nakts laikā ies? Kāpēc līdzi paņēmuši tukšus grozus? Pēc laupītājiem, kam grozi vajadzīgi zagtas mantas ielikšanai, viņi diez kā neizskatās, bet ko var zināt…

Labu laiku abi kaķēni gāja tā, it kā otrs nemaz nebūtu blakus. Kaķēns Dvēselīte domāja par tu­vāko notikumu, kaut izdotos paveikt visu, kā rakstījis Būķītis

Toties kaķēns Daudzzinītis, kā jau tas piederas viņa uzvārdam, domāja par tālāku nākotni.

- Klausies, - viņš pievērsa sev drauga uzmanību, - es domāju, kad mēs abi izaugsim lieli un bū­sim Valsts Domes deputāti, mēs strādāsim citādi.

- Kā tas ir citādi?

- Mēs domāsim nevis, pirmkārt, par savu labumu, bet par visiem Kaķēnijas iemītniekiem.

- Kā tas ir - par visiem?

- Domāsim arī par nabadzīgajiem.

- To varu teikt droši - tu varbūt būsi deputāts, bet es… nekad. Man nav tāda rakstura.

- To vis nevar zināt…

Ar šo teicienu saruna pārtrūka, un draugi atkal gāja klusējot. Mēness vēl arvien gājējiem sekoja un dusmojās:

- Kāpēc viņiem jāiet tik garu ceļa gabalu, būtu drīzāk darījuši to, kas viņiem padomā. Turpat stundu gājuši, abi kaķēni nonāca Kaķēnijas galvaspilsētas Runcības lielajā laukumā, kurā

katru gadu rīkojās Ziemsvētku tirdziņš.

Laukuma pašā vidū stāvēja liela egle, kā balles dāma izgreznojusies ar visādiem spožumiem. Kad kaķēns Dvēselīte piegāja cieši blakus eglei, draugs pavaicāja:

- Kāpēc mums jādara to, ko mums jādara tieši naktī? - un viņš skaļi nožāvājās.

- Arī tu reizēm kaut ko pavisam vienkāršu nesaproti. Mums vajadzīgs tukšs laukums, lai nebū­tu liecinieku. Tūliņ tev vairs nebūs laika žāvāties.

Par Mēnesi kā notikumu liecinieku kaķēns Dvēselīte neiedomājās, un ja iedomātos, tas pasāku­ma veikšanu neietekmētu, Mēness nav tā persona, kura sarunājas ar kaķēniešiem.

Kaķēns Dvēselīte, kā vēstulē teikts, pagāja piecus soļus pa labi no egles, tad sacīja draugam:

- Tagad skaties, no šīs aploksnes paņemšu vienīgo sēklu un ielikšu sniegā, tad būs ko redzēt…

Ļoti retās brlnumbumbieru šķirnes sēkla izdīga pāris minūšu laikā, netālu no svētku egles izau­ga koks, piecas reizes lielāks nekā vasarā. Tūliņ uzziedēja ziliem, tulpei līdzīgiem ziediem, steidzīgi nogatavināja dzeltenus bumbierus un, tūdaļ tos nobirdinājis sniegā, pazuda kā nebijis. Kaķēni brī- numaugļus salasījuši, nodeva tos lielo grozu glabāšanā.

Daudzzinītis īpaši pārsteigts nejutās, visa Kaķēnija zināja par brīnumkokiem, bet Mēness? Viņam vasarā šādu brīnumu negadījās redzēt, nu viņš bija ļoti pārsteigts, tāpēc brīnoties gandrīz nokrita uz zemes. Par laimi, kritiena sākumā atjēdzās un paspēja noturēties debesīs.

- Un ko tālāk? - jautāja kaķēns Daudzzinītis.

- Tagad… - kaķēns Dvēselīte izņēma no kabatas Būķīša dāvināto atslēgu, - tagad mums jā­sameklē kiosks, kuram uzraksts: „Visai pasaulei vēlam priecīgus Ziemsvētkus un laimīgu Jauno gadu."

Līdzko kaķēns Dvēselīte atslēdza kioska durvis, viņa draugs tūliņ saprata: nu brīnumbumbie- riem no kurvjiem jāceļo uz kioska plauktiem. Kad to izdarīja, Daudzzinītim radās jautājums:

- Kas gaidāms turpmāk?

- Aizslēgsim kiosku un iesim mājup.

- Kāda jēga mūsu nakts gājienam?

- Jēga tāda, - Dvēselīte atbildēja, - rītdien tirgosim bumbierus kā pavisam parastus. - Visa Kaķēnija no laikrakstiem uzzinājusi par rūķīša aiziešanu un arī par brīnumkoku neaugšanu ziemā.

- Kāds no mūsu tirgošanās labums? Mēs taču nedomājam naudu pelnīt.

- Vai nesaprati: pārdotie labestības bumbieri savu darbu darīs.

- Tagad saprotu.

- Vai tu kādreiz esi kaut ko nesapratis?

Otrā dienā abi kaķēni brīnumskaistos bumbierus pārdeva vienā stundā. Ietirgoto naudu at­deva tuvākā mazo kaķīšu bērnudārza audzinātājai. Viņa labāk zinās, kā to izlietot Ziemsvētku sagaidīšanai.

Ziemsvētki tuvojās ātriem soļiem, un tie atnāca savādāki kā citus gadus. Agrāk tā vien šķita it kā svētki Kaķēnijā domāti tam, lai tirgotāji varētu sapelnīt naudu. Bet šoreiz, par lielu brīnumu, pat veikalnieki daļu savas preces dāvāja mazāk turīgajiem un vientuļiem, veciem kaķiem, lai arī viņi sajustu svētkus. Pat kaķus bezpajumtniekus neaizmirsa, vairākās vietās Runclbā un citās lielākās pilsētās viņi dabūja siltās pusdienas un ziemas apģērbu.

Žurnāliste baltā kaķenīte Zilactiņa sacerēja jūsmīgu rakstu avīzei ,.LabrIt, Kaķēnija". Viņa raks­tīja par brīnumu. Ziemsvētku priekšlaikā nekad neesot bijusi tik liela labestības izpausme kā šogad. Kaķēnieši rūpējušies, lai svētki ienāktu visās mājās.