Kaķēnijas pasaka

Rūķītis Būķītis aprunajas ar ministra kungu, un kaķēna Dvēselītes pieliekamā brīnumābolu grozā par vienu kļūst mazāk

Visas Kaķēnijas avīzes izlielījās par galvaspilsētas viesi no Rūķēnijas. Kādi ir ciemiņa Būķīša nodomi, par to tikai jautājums.

Pienācis solam, ministrs paklanījās svešzemju viesim un laipni sveicināja:

- Labdien, - ar ārzemniekiem jāuzvedas pieklājīgi, citādi viņi savās avīzēs diezin ko var sarak­stīt. Kaķēnu Dvēselīti ministrs izlikās neredzam.

Augusta kungs, apsēdies uz sola, no melna, liela portfeļa izņēma melnu mapi un no tās baltu lapu. Tūliņ viņa pildspalva uzsāka ātrskrējienu pa balto papīru.

- Sveicināts, ministra kungs, - arī Būķītis bija pieklājīgs, - kā jums veicas darbā? Sarunu vaja­dzēja sākt steigšus, liels priekšnieks taču ilgi nesēdēs uz vienkārša sola.

Augusta kungs jutās glaimots, ka Rūķēnijā viņa darbošanās jau zināma. Nevarēja taču iedomā­ties pašu kaķēna par viņu teiktos ne tos skaistākos vārdus.

- Man veicas ļoti labi. Varbūt sīkākas ziņas liksies garlaicīgas?

- Nebūt nē, - Būķītis nemaz neglaimoja. Viņš patiešām gribēja zināt, kā ministra kungs darbojas.

- Man labi veicas, - ministrs sacīja ne bez lepnuma, - pilsētas centrā nelielā apvidū, vienā lau­kumiņā izdevās sekmēt lielveikala uzcelšanu, citā debesīs skatās piecstāvu nams, pašā mazākajā pleķītī devu atļauju ierīkot autostāvvietu.

Rūķītis Būķītis kaut ko iečukstēja kaķēnam ausī, kurš tūdaļ rekorda ātrumā aizskrēja prom.

Būķītim nu vajadzēja aizkavēt ministru, kamēr atgriežas kaķēns.

- Saprotu, šis darbs nav no vieglajiem, - Būķītis to centās pateikt laipni, bet domāja: tas ir nevis apzaļumošanas, bet atzaļumošanas ministrs.

- Jā, ziniet, atrodas visādi ņaudētāji, kuri kavē manu darbu. Es stingri turos pretī, un kā saku, tā arī notiek.

- Šis ir viens no tiem, kurš savu „Es" raksta ar lielo burtu, - nodomāja Būķītis, bet laipnību, lai arī tas nemaz nenācās viegli, jāsaglabā, lai pēc iespējas ilgāk nepārtrūktu saruna. Jāsagaida taču kaķēns.

- Redzēju, jūs apskatījāt laukumu, vai radās arī kādi tālāki nodomi? - Rūķēnijas ciemiņš to pa­tiešām gribēja zināt.

- Jā, ir nodomi, - ministra kungs jūsmīgi stāstīja, - došu atļauju šai vietā uzcelt piecstāvu māju.

- Un kas notiks ar kokiem?

- Tas pavisam vienkārši, kokus nozāģēsim, kā daudzreiz darīts. Kas no koka par labumu? Tas taču nodokļus nemaksā.

Rūķītis Būķītis bažīgi skatījās uz to pusi, kurā cerēja ieraudzīt kaķēnu. Kaut viņš nenokavētos!

- Šajā vietā arī paredzēts kokus nozāģēt? - Rūķēnijas ciemiņš pavaicāja.

- Pa tīro, celtniecībai vajadzīgs pliks laukums.

- Un kas notiks ar mazo kaķēnu spēļu vietiņu?

- Lai spēlējas istabā. Vecmammām būs vieglāk, nevajadzēs kāpt pa trepēm.

Būķītis ieraudzīja kaķēnu Dvēselīti strauji tuvojamies solam, viņš atviegloti uzelpoja, tomēr vēl pajautāja:

- Vai jūs ministra kungs to zināt: gaisu, ko elpojam, uzlabo koki? Visa pasaule prasa zaļo saglabāt.

Kaķēns apsēdās blakus ministram. Priekšķepās viņš turēja baltu bļodiņu, kurā sevi visā krāš­ņumā izrādīja godīguma ābols.

Būķītis paņēmis no kaķēna balto bļodiņu piedāvāja ministram:

- Lūdzu, nogaršojiet šo ābolu, tā ir ekoloģiski tīra jauna šķirne. Saucas „godīguma āboli".

Ministrs no piedāvājuma neatteicās, viņu piesaistīja teiciens «ekoloģiski tīrs", bet godīgums,

tāds it kā dzirdēts vārds, tikai uzreiz neienāca prātā, kāda šim vārdam nozīme.

Augusta kungs lēnām, katru kumosu izgaršodams, ēda ābolu. Garšīgs. Jocīgi, ar ikvienu kumo­su viņš juta sevī lēnām radušās pārmaiņas.

Kad ābols tika apēsts, ministrs labu bridi klusēja, tad izņēma no melnās mapes aprakstīto balto lapu, saplēsa sīkos gabaliņos un atdeva blakus solam esošai atkritumu kastei.

- Tā, izdomāju, - viņš sacīja, - nedošu atļauju šeit celt piecstāvu namu. Esmu pārāk viegli ar atļaujām mētājies. Bija patīkami iepazīties, - viņš paklanījās pret Rūķīti Būķīti, piecēlās no sola un neatskatoties aizgāja.

Kaķēnam atkal lielie brīnumi:

- Ja tik vienkārši var kādu pārmainīt ar vienu ābolu, tad mūsu Kaķēnijā drīz dzīvosim kā paradīzē.

- Nē, - Būķītis atteica, - tik viegli nemaz nebūs ar brlnumkoku audzēšanu, ne kāda pārmainī­šanu. Pats to redzēsi. Mūsu darbs tikai pašā sākumā.

- Kāpēc ministra kungs mainījās? - Kaķēns gribēja zināt

- Lai brīnumābols veiktu savu uzdevumu, tad tam, kurš to apēd, jāpieder kādai kripatai godī­guma, kura uz laiku aizsnaudusies.

- Tā jau es domāju, - kaķēns kļuva mazliet bēdīgs, ja ir uzdevums, tad jābūt sarežģījumam, tas zināms no matemātikas stundām.

- Bet šodien mēs tomēr ko labu esam izdarījuši, - priecājās Būķītis, - izglābām mazo kaķīšu rotaļlaukumu, un, paskaties, tos kokus arī.

Kaķēns Dvēselīte nesaprata, kāpēc Būķītis teica „mēs esam izdarījuši", viņš domāja par to, kā visu dienu neko nav darījis, tikai skatījies brīnumos un brīnījies.