Lennenbergas Emīls

Otrdien, 22. maijā, kad Emīls iebāza galvu zupas terīnē

Todien Kathultā pusdienās ēda gaļas zupu. Līna bija ielējusi to puķainā zupas terīnē ar osām, un visi sēdēja pie virtuves galda un ēda; vissirsnīgāk to darīja Emīls. Zupa viņam garšoja, un varēja dzirdēt, kā Emīls skaļi šņakāja.

- Vai tad nu tā jāstrebj, - Emīla māte brīnījās.

- Citādi tak nevar zināt, ka tā ir zupa, - Emīls atteica, patiesību sakot, viņš sacīja šitā: "Citādi tak nivar zināt, ka tā i zupa." Taču šobrīd mēs par viņa smolandiešu izrunu neliksimies ne zinis.

Visi varēja ēst zupu, cik tik gribēja, - un tad arī terīne bija tukša. Tikai maza, maza lāsīte bija palikusi trauka dibenā. To Emīls gribēja dabūt, un kā gan citādi tai varētu tikt klāt, ja ne iebāžot visu galvu zupas traukā un šo lāsīti izstrebjot? Tā Emīls arī izdarīja, un visi no tiesas dzirdēja, kā viņš strebj. Taču pēc tam viņam vajadzēja izvilkt galvu ārā, un vai vari iedomāties - tas nebija iespējams! Trauks cieši turējās galvā. Tad Emīls nobijies pielēca kājās - un tur nu viņš stāvēja ar mučelei līdzīgo zupas terīni galvā. Trauks bija uzmaucies dziļi pār acīm un ausīm. Emīls rāva trauku nost un skaļi brēca. Arī Līna izbijās.

- Mūsu smukā zupas terīne, - viņa satraucās. - Mūsu smukā, puķainā zupas terīne, kur nu mēs tagadiņ liesim zupu?

Tā kā zupas trauks bija Emīlam galvā, tad zupu tajā vairs ieliet nevarēja: tik daudz arī viņa saprata, lai gan citādi sevišķi gudra vis nebija.

Taču Emīla māte vairāk uztraucās par Emīlu.

- Vai manu dieniņ, kā mēs dabūsim to galvu ārā? Būs vien jāņem krāsns kruķis un terīne jāsadauza!

- Vai tu esi pie pilna prāta? - Emīla tēvs apskaitās. - Bļoda tak maksāja četras kronas!

- Ļauj, es pamēģināšu, - teica Alfrēds, kas bija stiprs un izveicīgs kalps. Viņš satvēra trauku aiz osām un no visa spēka pacēla to gaisā, bet ko tas līdzēja? Kur bija terīne, tur arī Emīls. Jo tā tiešām cieši turējās Emīlam galvā. Un Emīls nu karājās gaisā un spirināja kājas, cenzdamies nokļūt uz grīdas.

- Izbeidz... laid mani lejā... beidz taču, ka tev saka! - viņš brēca. Un tad Alfrēds arī palaida viņu vaļā.

Tagad visi patiešām bija nobēdājušies. Tēvs Antons, māte Alma, mazā Īda, Alfrēds un Līna stāvēja apkārt Emīlam un gudroja. Neviens nespēja izdomāt, kā lai izvelk Emīla galvu no zupas terīnes.

- Skatieties, Emīls raud! - mazā Īda iesaucās, ar pirkstu rādīdama uz pāris lielām asarām, kas spiedās ārā no zupas trauka un lēni ritēja pār Emīla vaigiem.

- I nedomāju to darīt, - Emīls atsacīja. - Tā ir gaļas zupa, kas raud.

Viņa balss skanēja tikpat ietiepīgi kā allažiņ, taču sevišķi patīkami jau nevar būt, ja galva iespīlēta zupas terīnē, un padomā tik - ja nu viņš vairs nekad nedabūs galvu ārā? Nabaga Emīls, kur tad viņš uzliks savu "nāģeni"?

Emīla mātei bija ārkārtīgi žēl sava mazā puisēna. Viņa jau atkal dzīrās ņemt rokā krāsns kruķi, lai sadauzītu trauku, bet Emīla tēvs noteica:

- Nemūžam! Trauks tak maksāja četras kronas! Tad jau labāk braukt pie daktera uz Mariannelundu. Gan viņš trauku dabūs nost. Dakteris paprasīs tikai trīs kronas, un tādā vīzē mēs nopelnīsim vienu kronu.

Emīla māte atzina, ka tas ir labi izdomāts. Katru dienu vis negadās nopelnīt veselu kronu. Padomā, cik daudz jauku lietiņu par to var nopirkt, varbūt kādu nieku mazajai Īdai, kurai vajadzēs palikt mājās, kamēr Emīls būs projām.

Nu Kathultā gāja skubu skubām. Emīlam bija jāsapošas, jānomazgājas un jāuzvelk glaunākas drānas. Matus sasukāt nevarēja un ausis izmazgāt jau ne tik, lai gan to, ai, kā vajadzēja. Emīla māte, saprotams, mēģināja aizbāzt rādītājpirkstu aiz zupas trauka malas, lai paurbinātu Emīla ausis, taču tā vien likās, ka tas slikti beigsies, jo viņas pirksts arīdzan iesprūda.

- Tā, darīts, - mazā Īda noteica, un tēvs Antons patiesi noskaitās, kaut gan bija tīri labsirdīgs cilvēks.

- Kurš vēl grib iesprūst zupas traukā?! - viņš kliedza. - Lūdzu, dariet to, lai varu ņemt lielos siena ratus un aizvest visu Kathultu pie Mariannelundas daktera.

Tad Emīla māte pirkstu tā kārtīgi paraustīja un izdabūja to ārā.

- Tev nepatīk, ka tev lūko mazgāt ausis, Emīl, - viņa noteica un uzpūta savam pirkstam. No terīnes apakšas atskanēja apmierināta ķiķināšana, un Emīls teica:

- Šis ir pirmais patiesais labums, kas man ticis no šitā trauka!

Pa to laiku Alfrēds jau bija piebraucis zirgu pie lielajām kāpnēm, un Emīls iznāca ārā, lai sēstos ratos. Viņš izskatījās varen smalks savā svītrainajā svētdienas kārtā un melnajos zābaciņos - un ar zupas trauku galvā; nu jā, varbūt šķita maķenīt neparasti, ka galvā viņam ir zupas terīne, taču tā bija smuka un puķaina, un gandrīz vai līdzinājās jaunmodes vasaras cepurei. Vienīgais, pret ko varētu iebilst, - tā bija pārāk dziļi uz acīm.

Un tā nu viņiem vajadzēja doties ceļā uz Mariannelundu.

- Pieskati kārtīgi mazo Īdu, kamēr esam projām! - Emīla māte vēl uzsauca Līnai. Viņa ar Emīla tēvu apsēdās priekšējā sēdeklī. Uz pakaļējā sēdekļa nosēdās Emīls ar zupas bļodu galvā. Un savu "nāģeni" viņš bija nolicis blakām. Viņam taču vajadzēs kaut ko likt galvā, kad brauks mājās. Cik labi, ka Emīlam tas bija ienācis prātā!

- Ko man gatavot vakariņās? - Līna iebļāvās taisni tobrīd, kad rati sakustējās.

- Taisi, ko gribi, - Emīla māte atcirta. - Man tagad jālauza galva par ko citu.

- Nu tad es vārīšu gaļas zupu, - Līna ieminējās. Bet tanī pašā mirklī viņa pamanīja kaut ko puķainu nozūdam ceļa līkumā un atcerējās... par zupas terīni. Bēdīga viņa pagriezās pret Alfrēdu un mazo Īdu.

- Laikam būs jātaisa paltes ar speķi, - viņa novilka.

Emīls vairākas reizes bija braucis uz Mariannelundu. Parasti viņam patika sēdēt ratos un vērot, kā līkumo ceļš, skatīties uz lauku sētām, kurām brauca garām, uz bērniem, kas tur skraidīja, uz suņiem, kuri rēja pie vārtiņiem, uz zirgiem un govīm ganībās. Taču šoreiz diez cik jautri vis nebija. Te nu viņš sēdēja ar terīni uz acīm un pa šauro spraudziņu tik tikko varēja saredzēt savus aizpogātos zābaciņus. Zēns bez mitas prašņāja tēvam: "Kur mēs tagad esam? Vai Pankūku sēta jau garām? Vai drīz būs Sivēnu sēta?"

Emīls pēc sava prāta bija iedēvējis ikvienu lauku sētu ceļa malā. Par Pankūku sētu sauca to, kur reiz, Emīlam garāmbraucot, pie vārtiņiem stāvēja tukli bērneļi un ēda pankūkas. Un Sivēnu sēta bija dabūjusi savu vārdu no maza, jautra sivēntiņa, kuram Emīls dažkārt mēdza pakasīt muguru.

Taču šobrīd Emīls sēdēja pagalam sadrūvējies, blenza uz saviem zābaciņiem un neredzēja nedz pankūkas, nedz jautros sivēntiņus - nav brīnums, ka viņš činkstēja:

- Kur mēs tagad esam? Vai drīz būsim Mariannelundā?

Kad Emīls ar zupas trauku galvā iebrāzās daktera uzgaidāmajā telpā, tā bija pilna ar cilvēkiem. Visi, kas tur sēdēja, uzreiz iežēlojās par zēnu. Viņi saprata, ka atgadījusies liela nelaime. Tikai nejauks, maza auguma večuks smējās, vēderu turēdams - it kā būtu patīkami iespīlēt galvu zupas terīnē.

- Ha, ha, ha! - večuks nerimās. - Vai tev, puišel, salst ausis?

- Nē-ē, - Emīls atbildēja, - tagad ne.

- Ak tā, kāpēc ta tev tas jocīgais pods uzmaukts galvā? - večuks tincināja.

- Citādi man saltu ausis, - Emīls atteica. Viņš, kaut arī mazs, gribēja maķenīt patriekties.

Pēc tam Emīlam bija jāiet iekšā pie daktera, un dakterim gan smiekli nemaz nenāca. Viņš tikai nosacīja:

- Sveiki, sveiki! Ko tu tur zem bļodas dari?

Emīls dakteri neredzēja, bet sasveicināties tomēr vajadzēja, un tālab viņš paklanījās, cik dziļi vien varēja, lai gan galvā bija trauks. Noskanēja - bliukš! - un terīne, pārsprāgusi uz pusēm, gulēja uz grīdas. Jo pārāk stipri Emīls ar galvu bija iebliezis pa daktera rakstāmgaldu.

- Pagalam mūsu četras kronas, - Emīla tēvs paklusām teica Emīla mātei. Tomēr dakteris to sadzirdēja.

- Tad jau jūs esat nopelnījuši vienu kronu, - viņš paskaidroja. - Es, lūk, ņemu piecas kronas par to, ka velku maziem puišeļiem galvu ārā no zupas terīnēm. Taču šoreiz puika pats tika galā.

Tad nu Emīla tēvs gaužām nopriecājās un tencināja Emīlu, ka tas pārsitis bļodu un nopelnījis veselu kronu. Aši viņš pievāca lauskas un, pamājis Emīlam un Emīla mātei, devās ārā. Kad viņi bija iznākuši uz ielas, Emīla māte ierunājās:

- Padomā tik, nu mēs atkal esam ietaupījuši vienu kronu. Ko mēs par to nopirksim?

- Nekādu pirkumu, - Emīla tēvs norūca. - Pataupīsim. Lai gan - taisnībai taču jābūt. Emīls dabūs piecas ēres, ko ielikt savā krājkases sivēntiņā.

Un viņš tūliņ izņēma no maka piecēres gabalu un iedeva to Emīlam. Uzmini - vai Emīls kļuva priecīgs?

Tā nu viņi atkal devās ceļā uz mājām - uz Lennebergu. Emīls, stipri apmierināts, iesēdās pakaļējā sēdeklī - ar piecēres gabalu saujā un "nāģeni" galvā, tagad viņš vēroja visus bērnus, suņus, zirgus, govis un sivēnus, kam vien viņi brauca garām. Bijis Emīls parasts bērns, ar viņu todien nekas vairs nebūtu atgadījies. Bet Emīls nebija parasts bērns - uzmini, ko viņš izdarīja? Zēns savā nodabā ielika piecēres gabalu mutē, un taisni tobrīd, kad viņi brauca garām Sivēnu sētai, no pakaļējā sēdekļa atskanēja kluss klakšķis. Emīls bija norijis piecēres gabalu.

- Ai! - viņš izsaucās. - Cik ātri tas nogāja uz leju! Nu Emīla mātei bija jaunas rūpes.

- Vai manu dieniņ, kā mēs izņemsim to naudas gabalu puikam no vēdera? Būs vien jābrauc atpakaļ pie daktera.

- Kā tad, to tu esi smalki izdomājusi, - Emīla tēvs noskaitās. - Vai ta mēs maksāsim dakterim piecas kronas, lai dabūtu pretī piecas ēres? Diez cik tev bija rēķināšanā, kad gāji skolā?

Taču Emīls uzņēma visu mierīgi. Viņš papliķēja sev pa vēderu un teica:

- Es pats varu būt par krājkasi un labāk uzglabāt naudas gabalu vēderā nekā mājās. No tās krājkasītes tikpat nekā nevar izņemt. Esmu to pārbaudījis ar virtuves nazi, tas nu ir droši.

Bet Emīla māte nebija pierunājama. Viņa gribēja vest Emīlu atpakaļ pie daktera.

- Toreiz, kad viņš norija visas bikšu pogas, es neko nesacīju, - viņa atgādināja Emīla tēvam. - Taču piecēres gabals kūst daudz sliktāk, šitas var bēdīgi beigties, tici man!

Un viņai laimējās iebiedēt Emīla tēvu - viņš pagrieza zirgu un brauca atpakaļ uz Mariannelundu. Jo Emīla tēvs nudien bija nobažījies par savu zēnu.

Viņi iejoņoja pie daktera pagalam aizelsušies.

- Vai esat ko aizmirsuši? - dakteris vaicāja.

- Nē-ē, Emīls tagadiņ apēdis piecas ēres, - Emīla tēvs paskaidroja. - Ja nu dakteris ņemtu un taisītu operāciju... par četrām kronām vai kā... piecēres gabalu tad arī varētu paturēt.

Te Emīls paraustīja tēvu aiz mēteļa un nočukstēja:

- Kaunies! Tas ir mans!

Dakteris, protams, ir nedomāja atņemt Emīlam naudas gabalu. Viņš vēl piebilda, ka operācija nemaz nebūšot vajadzīga. Pēc pāris dienām piecēres gabals iznākšot ārā pats no sevis.

- Lai naudas gabalam vēderā nav garlaicīgi un tas tev tik stipri nespiež, vari apēst piecas smalkmaizītes, - dakteris pamācīja.

Tas nu gan bija viens labsirdīgs dakteris, maksu arīdzan neņēma! Emīla tēvs jutās tik apmierināts, ka taisni vai staroja no prieka, kad atkal ar Emīlu un Emīla māti atradās uz ielas.

Bet tagad Emīla māte tūliņ gribēja doties uz maiznīcu pie Andersonu jaunkundzēm, lai nopirktu Emīlam piecas smalkmaizītes.

- Ne prātā nenāk, - pretojās Emīla tēvs. - Mums mājās maizīšu gana.

Emīls maķenīt padomāja. Viņš bija liels gudrinieks, jo sevišķi, kad vajadzēja šo to izprātot, turklāt viņš bija arī izsalcis un tālab sacīja:

- Man taču vēderā ir piecas ēres; ja vien es tiktu tām klāt, pats sev nopirktu smalkmaizītes.

Viņš vēl brīdi apsvēra un noprasīja tēvam:

- Vai tu, tēt, nevari man aizdot uz pāris dienām piecas ēres? Es tev tās atdošu, goda vārds!

Beidzot Emīla tēvs piekāpās, viņi devās uz maiznīcu pie Andersonu jaukundzēm un nopirka Emīlam piecas smalkmaizītes - apkaisītas ar cukuru - apaļas, zeltaini brūnas un neizsakāmi garšīgas. Emīls tās žigli vien notiesāja.

- Šīs ir vislabākās zāles, ko savā mūžā esmu dabūjis, - viņš priecājās.

Te piepeši Emīla tēvu pārņēma tik traka līksmība, ka viņš vairs nezināja, ko dara.

- Mums taču šodien makten paveicies ar naudas pelnīšanu, - viņš sacīja un, daudz nedomādams, par piecām ērēm nopirka ledenes mazajai Īdai.

Ievēro, ka tas notika tais laikos, kad bērni daudz nebēdāja par saviem zobiem - kādi muļķīši un nesaprašas! Mūslaikos gan bērni Lennebergā nesukā karameles un viņiem ir tik veseli zobi, ka nenoskatīties!

Pēc tam Kathultas ļaudis brauca uz mājām. Tikko ienācis pa durvīm un pat neraudzīdams novilkt mēteli un noņemt cepuri, Emīla tēvs salīmēja zupas terīni. Kas nu tur sevišķs, tā bija pārsprāgusi tikai uz pusēm. Līna aiz priekiem pat palēcās un uzsauca Alfrēdam, kas vēl arvien izjūdza zirgu:

- Nu Kathultā atkal vārīsim gaļas zupu!

Jā, tā domāja Līna! Acīmredzot viņa būs piemirsusi Emīlu.

Tovakar Emīls neparasti ilgi rotaļājās ar mazo Īdu. Ganībās starp akmeņiem zēns uztaisīja viņai rotaļu mājiņu. Īdai bija ļoti jautri. Turklāt viņš ieknieba māsiņai tikai paretam - ikreiz, kad gribēja dabūt ledeni.

Tad satumsa, un Emīls ar Īdu prātoja, ka laiks iet gulēt. Abi iegāja virtuvē, lai paskatītos, vai tur nav mātes. Viņas tur nebija. Neviena tur nebija. Tikai zupas terīne stāvēja uz galda - salīmēta un smuka. Emīls un mazā Īda nostājās pie galda, lai paraudzītos uz brīnumaino bļodu, kas visu garo dienu bija ceļojusi.

- Padomā, tā aizbraukusi līdz pat Mariannelundai, - mazā Īda noteica. Un tad piebilda:

- Emīl, kā tev izdevās iebāzt tai traukā galvu?

- Kas nu tur sevišķs, - Emīls atteica. - Šitin tā.

Taisni tobrīd virtuvē ienāca Emīla māte. Un pirmais, ko viņa ieraudzīja, bija Emīls: viņš stāvēja ar zupas terīni galvā. Zēns brēkdams rāva trauku nost; arī mazā Īda brēca. Jo nu Emīla galva atkal bija iespīlēta terīnē - tikpat pamatīgi kā no rīta.

Tad māte paņēma krāsns kruķi un blieza pa terīni tā, ka noblīkšķēja pa visu Lennebergu. Bliukš! - un bļoda sašķīda tūkstoš gabaliņos. Vesels lausku lietus nolija pār Emīlu.

Emīla tēvs bija aitu kūtī, taču, izdzirdis blīkšķi, viņš tūdaļ drāzās uz māju.

Uz virtuves sliekšņa viņš apstājās. Un tā nu viņš tur klusi stāvēja un raudzījās uz Emīlu, uz lauskām, uz krāsns kruķi, ko Emīla māte turēja rokā.

Emīla tēvs nesacīja ne vārda. Tikai pagriezās un aizgāja atpakaļ uz kūti.

Bet divas dienas vēlāk viņš dabūja no Emīla piecas ēres - tak jau neliels mierinājums.

Nu tu apmēram zini, kāds bija Emīls. Šis atgadījums ar zupas terīni notika otrdien, divdesmit otrajā maija. Bet varbūt tu gribi dzirdēt vēl arī kas bija

Svētdien, 10. jūnijā, kad Emīls uzvilka mazo Īdu karoga kārtī

Svētdien, desmitajā jūnija, Kathultā posās dzīrēm. Gaidīja ierodamies daudz ciemiņu kā no Lennebergas, tā arī no citām malām. Nu jau vairākas dienas Emīla māte bija gatavojusi ēdienus.

- Šitās dzīres sanāks makten dārgi, - Emīla tēvs sūkstījās. - Bet, ja jārīko, tad jārīko! Nav ko skopuļoties! Lai gan gaļas kotletītes jau nu varēja taisīt maķenīt mazākas.

- Es kotletītes taisu akurāt tādas, kā vajadzīgs, - Emīla māte noteica. - Gana lielas, gana apaļīgas, gana brūnas.

Tā viņa arīdzan darīja. Bez tam tika pagatavotas ribiņas un teļa rulādes, un siļķu salāti, un marinētas siļķes, un ābolu torte, un marinēti zuši, un sautējumi, un sacepumi, un divi ļoti lieli siera pudiņi, un vēl sevišķas šķirnes desa, kas bija tik garda, ka cilvēki labprāt mēroja tālo ceļu no Vimmerbijas un Hultsfrēdas, lai tikai dabūtu to nogaršot.

Arī Emīlam šī desa varen gāja pie sirds.

Šī diena nu reiz likās kā radīta dzīrēm. Saule spīdēja, ceriņi un ābeles bija vienos ziedos, gaiss pilns putnu treļļiem, visa Kathultas sēta tur pakalnā līdzinājās skaistam sapnim. Pagalms bija tikko nogrābstīts, visi istabas kakti iztīrīti, cienasts gatavs - viss padarīts. Jā, tikai viena gan vēl trūka!

- Ak vai, mēs taču esam aizmirsuši uzvilkt karogu! - Emīla māte atcerējās.

Emīla tēvs tūdaļ sarosījās. Viņš izbrāzās ārā pie karoga kārts, un cieši aiz viņa - Emīls un mazā Īda. Viņi taču gribēja redzēt, kā pacelsies karogs.

- Es domāju, ka šīs nu būs lieliskas un jautras dzīres, - Emīla māte teica Līnai, kad viņas divas vien bija palikušas virtuvē.

- Laikam gan, bet vai nebūtu drošāk, ja Emīlu ieslēgtu - jo ātrāk, jo labāk, - Līnu māca šaubas.

Emīla māte pārmetoši paskatījās, bet nekā nesacīja.

Tad Līna atmeta galvu atpakaļ un nopurpināja: - Ak, ko nu, man vienalga! Tad jau redzēsim, kā būs.

- Emīls ir mazs, jauks puisēns, - Emīla māte ļoti noteikti sacīja. Pa virtuves logu viņa redzēja, kā jaukais puisēns pagalmā skraidīja un spēlējās ar savu mazo māsiņu. "Viņi abi ir skaisti kā divi eņģelīši, Emīla māte nodomāja. "Emīls rūtainā svētdienas uzvalciņā un cepurīti zīdainajā galviņā, Īda jaunā sarkanā kleitā ar baltu jostu ap apaļo vēdereli.

Emīla māte pasmaidīja. Tad viņa noraizējusies pavērās uz ceļa pusi un teica:

- Kaut nu Antons paspējis uzvilkt karogu, ciemiņi kuru katru brīdi var ierasties!

Likās: ar to karoga uzvilkšanu viss ies, kā nākas. Te piepeši, padomā, kas par ķibeli, - tikko Emīla tēvs bija sagatavojies uzvilkt karogu, no kūts atjoza Alfrēds un iebļāvās vistīrākajā smolandiešu izloksnē:

- Gos teļojas, gos teļojas!

Tā, protams, bija Raibaļa - ir nu gan blēdīga govs, vajag ar atskriet teļam taisni tobrīd, kad darba līdz kaklam un karogam arīdzan jāplīvo! Emīla tēvam nācās visu pamest un steigties uz kūti. Bet Emīls un Īda palika stāvot pie karoga kārts. Īda atgāza galvu - cik vien varēja, un pētīja zelta lodi kārts galā.

- Tik augstu, - viņa sacīja. - No turienes gan laikam redzams līdz pat Mariannelundai!

Emīls padomāja. Taču ne ilgi.

- To mēs tūliņ varētu izmēģināt, - viņš ieteicās. - Vai gribi, lai uzvelku tevi augšā?

Mazā Īda iesmējās, ak, cik Emīls bija labs, un cik jautras rotaļas viņš allaž izdomāja!

- Jā, gribu gan redzēt Mariannelundu, - mazā Īda bija ar mieru.

- Tad tu arī to redzēsi, - Emīls draudzīgi noteica. Viņš paņēma kāsi, pie kura parasti piestiprina karogu, un aizāķēja Īdai aiz jostas. Pēc tam viņš abām rokām satvēra karoga auklu.

- Nu tu pacelsies gaisā, - Emīls solīja.

- Hi, hi, - mazā Īda ķiķināja.

Un viņa arī pacēlās gaisā. Līdz pašam karoga kārts galam. Pēc tam Emīls auklu nostiprināja gluži tāpat kā tēvs, jo viņš taču negribēja, lai Īda nokristu un sasistos. Un tagad viņa tur karājās, piesieta tik stipri un droši kā vēl nekad.

- Vai tu redzi Mariannelundu? - Emīls sauca.

- Nē, - mazā Īda atsaucās, - tikai Lennebergu.

- Ak tikai Lennebergu... vai tu negribi tikt zemē? - Emīls uzsauca.

- Nē, vēl ne, - atsaucās Īda. - Arī uz Lennebergu ir tīri jauki paskatīties... bet, ai, nu nāk tie ciemiņi!

Un tie nudien bija viņi. Kūts priekša jau bija pilna ar ratiem un zirgiem, un drīz cilvēki sāka straumēm plūst pa vārtiņiem iekšā un lēnām virzīties uz mājas pusi. Priekšgalā gāja Petrela kundze. Viņa savā droškā bija atbraukusi no pašas Vimmerbijas, lai tikai dabūtu nogaršot Almas mātes gatavotās desas. Viņa bija ļoti smalka kundze - kuplās drānās, ar strausa spalvu pie cepures.

Petrela kundze apmierināta vērās visapkārt. Kathulta bija varen skaista, kad tā laistījās saulē un slīga ābeļu un ceriņu puduros, ak tu pasaulīt, tāds svētku noskaņojums, pat karogs uzvilkts... jā, bija gan uzvilkts, to viņa redzēja, kaut arī bija maķenīt tuvredzīga.

Karogs!? Piepeši viņa pagalam samulsusi apstājās. Ko tie Kathultas Svensoni sadomājuši - ak, tavu brīnumu!

Emīla tēvs tieši tobrīd iznāca no kūts, un Petrela kundze viņam uzsauca:

- Mīļais Anton, ko tas nozīmē? Kāpēc jūs esat uzvilkuši "dannebrūgu"?

Emīls stāvēja viņai blakus. Viņš nezināja, kas tas "dannebrūgs" tāds ir. Viņš pat nenoģida, ka tā sauc sarkani balto karogu, kāds ir Dānijā, tur, kur dzīvo dāņi. Bet tik daudz viņš zināja, ka sarkani baltais rēgs tur karoga kārts augšā nav nekāds "dannebrūgs".

- Hi, hi, - Emīls noķiķinājās. - Tā jau ir tikai mazā Īda.

Un mazā Īda, tur augšā karādamās, arī smējās.

- Hi, hi, tā esmu tikai es, - viņa sauca. - Es redzu visu Lennebergu!

Taču Emīla tēvam smiekli nebija ne prātā. Viņš steidzās nolaist mazo Īdu zemē, un tad meitene sacīja:

- Hi, hi, tik jautri man sen nebija gājis - kopš tās dienas, kad Emīls mani mērcēja brūkleņu sulā.

Viņa domāja to reizi, kad abi ar Emīlu bija spēlējuši indiāņus un Emīls bija ietupinājis viņu lielajā brūkleņu katlā, lai nokrāsotu viscaur sarkanu - kā jau indiāni.

Jā, Emīls rūpējās, lai Īdai būtu jautri. Taču nebija neviena, kas viņam par to pateiktos. Gluži otrādi. Tagadiņ tēvs, satvēris Emīlu aiz rokas, viņu sapurināja.

- Ko es teicu, - Līna sacīja, redzēdama, ka Emīla tēvs ar Emīlu dodas uz galdnieka skabūzi. Tur zēnam bija jāsēž pēc izdarītajiem nedarbiem.

Emīls brēca tā, ka asaras vien šķīda.

- Viņa tak pati gribēja redzēt Ma... ri... anne... lu... undu, - zēns šņukstēja.

Emīlam šķita, ka tēvs ir aplam netaisns. Neviens taču nebija teicis, ka Emīls nedrīkst parādīt mazajai Īdai Mariannelundu. Un neba Emīls vainīgs, ka viņa tālāk par Lennebergu nevarēja saredzēt.

Emīls vēl aizvien raudāja. Taču tikai līdz tam brīdim, kamēr tēvs, aizslēdzis durvis, aizgāja. Tad Emīls mitējās. Patiesību sakot, galdnieka skabūzī bija tīri omulīgi. Tur bija tik daudz koka gabalu un dēļu galu, no kuriem varēja darināt visādas lietiņas. Emīls mēdza izgriezt pa mazam, jaukam koka vīriņam - ikreiz, kad pēc kāda nedarba sēdēja galdnieka skabūzī. Viņam jau bija piecdesmit četri šādi vīriņi, un tā vien likās, ka būs vēl daži.

- Nevajag man viņu muļķīgo dzīru, - Emīls teica, - Lai tēvs pats velk karogu, ja viņam tā tīk! Esmu nodomājis izdrāzt sev jaunu koka vīriņu un vienmēr būt dusmīgs un nejauks.

Emīls zināja, ka drīz viņu izlaidīs ārā. Parasti viņam nevajadzēja sēdēt galdnieka skabūzī ilgu laiku.

- Sēdēsi tik ilgi, līdz būsi kārtīgi pārdomājis savu nedarbu, - tēvs mēdza sacīt, - lai tu vairs nekad tā nedarītu.

Un Emīls šai ziņā bija akurāts un reti kad izdarīja vienu un to pašu nedarbu divas reizes - viņš arvien izdomāja jaunus stiķus.

Patlaban Emīls tur sēdēja, drāzdams koka vīriņu, un pārdomāja savu nedarbu ar Īdu. Ar to viņš ātri vien tika galā, jo par nedarbu viņš nemaz tik daudz nedomāja un drāza ātri un izveicīgi.

Taču pēc tam viņš gribēja tikt no skabūža ārā. Bet tie dzīrotāji laikam bija par viņu aizmirsuši. Viņš gaidīja un gaidīja, taču neviens nenāca. Tad Emīls sāka prātot, kā varētu izkļūt ārā.

Varbūt caur logu? „Tas nemaz nebūtu grūti,” viņš domāja. Tiesa, logs bija augstu, taču to varēja aizsniegt, ja uzrāpās uz dēļu kaudzes, kas bija sakrauta pie pašas sienas.

Emīls atvēra logu un jau gribēja lēkt ārā, kad ieraudzīja nejaukās nātres, kas auga zem paša loga. Ir šausmīgi, ja jālec nātrēs. Emīls reiz bija to izmēģinājis - lai zinātu, kāda ir jušana, kad ielec nātrēs. Nu viņš to zināja un vēlreiz lēkt nātrēs negribēja.

- Es jau neesmu traks, - Emīls prātoja. - Varu tak izdomāt kaut ko jēdzīgāku.

Ja tu kādreiz esi bijis tādā sētā kā Kathulta, tad zināsi, kā tur izskatās un cik daudz tur ir jauki sablīvētu ēciņu. Tiklīdz nokļūst sētā, uzreiz sagribas spēlēt paslēpes. Kathulta viņiem bija ne vien stallis un laidars, un cūku kūts, un vistu kūts, un aitu kūts, bet arī vesels lērums citu mazu ēciņu un skabūžu. Tur bija žāvētava, kur Emīla māte žāvēja tik gardās desas, mazgātava, kur Līna mazgāja viņu netīrās drēbes, un tad vēl divas citas ēkas - pavisam cieši viena pie otras. Viena bija malkas un galdnieka skabūzis, otra - veļas skabūzis un pieliekamais.

Emīls un mazā Īda pa vakariem, spēlējot paslēpes, mēdza nozust starp šīm ēciņām. Protams, tikai tur, kur nebija nātru.

Bet tieši šobrīd Emīls nekādi nevarēja spēlēties. Viņš sēdēja še tālab vien, ka mazajā laukumiņā starp galdnieka skabūzi un pieliekamo bija saaudzis tik daudz nātru.

Emīls brīdi apsvēra. Tad viņš ieraudzīja, ka pieliekamā logs ir vaļā, un viņam iešāvās prātā laba doma. Tas taču tik vienkārši - pārlikt dēli no viena loga uz otru un pārlīst no skabūža pieliekamajā! Nu Emīlam no tiesas bija apnicis galdnieka skabūzis, turklāt viņš sāka just izsalkumu.

Emīls nekad ilgi neprātoja, kad galvā uzradās laba doma. Vienā acumirklī dēlis atradās uz pieliekamā palodzes un Emīls uz dēļa. Līšana šķita traki bīstama, jo dēlis bija šaurs un Emīls smags.

- Ja šitas joks labi beigsies, tad Īda dabūs manu lellīti, goda vārds, - Emīls līzdams solījās. Dēlis tik nejauki iebrakšķējās, ka Emīls, ieraudzījis apakšā nātres, izbijās un salīgojās.

- Palīgā! - Emīls iebrēcās un tad krita. Viņš jau teju, teju bija iekšā nātrēs, kad pēdējā mirklī ar vienu kāju aizķēra dēli, un viņam atkal laimējās uzrausties augšā. Pēc tam viss gāja gludi, un viņš ielīda pieliekamajā.

- Kas nu tur sevišķs, - Emīls teica. - Taču Īda noteikti dabūs manu lellīti... es domāju... kādu citu dienu... ja nu tā būtu pavisam saplīsusi, tad vēl... nu jā, es padomāšu, ko iesākt!

Viņš pagrūda dēli tik sparīgi, ka tas ielidoja atpakaļ galdnieka skabūzī -, Emīls it visur mīlēja kārtību. Pēc tam viņš pieskrēja pie durvīm un tās paraustīja. Durvis bija aizslēgtas.

- Tā jau es domāju, - Emīls noteica. - Bet šie tak drīz nāks pēc desām, un man prātā kāds zēns, kurš no šejienes aizlaidīsies!

Emīls paostīja gaisu. Pieliekamajā smaržoja patīkami. Un tur arī glabājās īsteni gardumi! Viņš palūkojās visapkārt. Jā, patiesi, tie tik bija labumi! Augšā pie griestiem - vesela kārts ar žāvētiem šķiņķiem un apaļiem paltes plāceņiem, jo Emīla tēvam ļoti garšo paltes ar speķi un balto mērci. Un tur stūrī, blakus izvelkamajam galdam, uz kura bija salikti dzeltenie sieri un māla podi ar tikko sakultu sviestu, atradās maizes lāde ar brīnumgardajiem klaipiem. Aiz galda stāvēja koka kubls, pilns ar sālītu speķi, un tur, pie tā lielā skapja, Emīla māte glabāja pudeles ar aveņu sulu un marinētus gurķus, ingverā konservētus bumbierus un zemeņu ievārījumu. Bet skapja vidējā plauktā bija noliktas garšīgās desas.

Desas Emīlam garšoja - un kā vēl garšoja!

Dzīres Kathultā pašreiz sita augstu vilni. Ciemiņi jau bija padzēruši kafiju ar smalkmaizītēm. Tagadiņ tie sēdēja un gaidīja, kad no jauna sajutīs izsalkumu, lai varētu ķerties pie ribiņām un siļķu salātiem, un desām, un visa, ko vien sirds kāroja.

Te piepeši Emīla māte iesaucās:

- Vī dieniņ, mēs taču esam aizmirsuši Emīlu! Ak tu nabadziņš, nu gan viņš nosēdējies skabūzī!

Emīla tēvs tūdaļ brāzās uz galdnieka skabūzi, un mazā Īda joza viņam pakaļ.

- Emīl, nu tu vari nākt ārā! - Emīla tēvs uzsauca un atvēra skabūža durvis līdz galam vaļā. Uzmini - vai viņš bija pārsteigts? Emīla nemaz tur nebija!

- Viņš būs aizlaidies pa logu, blēdis tāds, - Emīla tēvs noteica.

Taču, paskatījies ārā pa logu un ieraudzījis apakšā nenobradātas nātres - taisnas un svaigas, Emīla tēvs satraucās.

- Te vairs nav labi, - viņš sacīja. - Šitās nātres neviens nav mīdījis kājām, vismaz cilvēks ne.

Bet mazā Īda ieraudājās. Kas gan bija noticis ar Emīlu? Līna mēdza dziedāt kādu skumju dziesmu - par meiteni, kura pārvērtusies par baltu balodi un, lai tikai nebūtu jātup riebīgajā naglu mucā, kurā viņa bijusi iespundēta, uzlidojusi debesīs. Tiesa gan, arī Emīls tika ieslodzīts, kas zin, vai viņš arīdzan nav pārvērties par balodi! Mazā Īda pavērās apkārt, lai pārliecinātos, vai tuvumā nav manāms kāds balodis. Bet vienīgais, ko viņa ieraudzīja, bija resna, balta vista, kas, uzlasīdama tārpus, staigāja gar galdnieka skabūzi. Mazā Īda raudādama rādīja uz vistu. - Tā tur varbūt ir Emīls, - Īda šņukstēja. Emīla tēvs gan tik ļauni nedomāja. Taču drošības labad viņš aizsteidzās pie Emīla mātes un pajautāja, vai viņa kādreiz neesot manījusi, ka Emīls prot lidot.

To viņa nebija vis manījusi. Nu Kathultā visi sarosījās. Dzīres nācās atlikt. Visiem vajadzēja nākt palīgā meklēt Emīlu.

- Viņam jābūt galdnieka skabūzī, vai tu to saproti? - Emīla māte bija cieši pārliecināta, un visi metās turp, lai meklētu atkal.

Taču Emīla nemaz tur nebija. Tikai piecdesmit pieci mazi koka vīriņi stāvēja sarindoti plauktā. Petrela kundze nekad nebija redzējusi tik daudz koka vīriņu un brīnījās, kas gan tos visus izdrāzis.

- Neviens cits kā mūsu mazais Emīls, - māte atteica un sāka gauži raudāt. - Viņš bija mazs, jauks puisēns.

- Nu jā, - Līna novilka un atmeta galvu. Un pēc tam piemetināja vistīrākajā smolandiešu izloksnē:

- Vadzi, ta jāpaķīķerē tai pieliekamā!

Šis Līnas ieteikums šoreiz nemaz nebija tik aplams. Visi nesās uz pieliekamo. Bet Emīla tur nebija!

Mazā Īda izmisusi klusiņām raudāja, un, kad neviens neredzēja, viņa piegāja pie baltās vistas un čukstēja:

- Nelido projām, mīļo Emīl! Es tev došu barību un ūdeni veseliem spaiņiem, tu tikai paliec Kathultā!

Tomēr vista neko nesolīja. Viņa kladzinādama gāja savu ceļu.

Nabaga Kathultas ļaudis, kā viņi meklēja! Malkas skabūzī un veļas skabūzī, bet Emīla tur nebija! Stallī un laidarā, un cūku kūtī... nekur Emīla nebija! Aitu kūtī un vistu kūtī, un žāvētavā, un mazgātavā... ne vēsts no Emīla! Tad viņi ielūkojās akā. Arī tur nekā!

Un paldies Dievam, ka tā; bet nu visi raudāja pilnā balsī. Un Lennebergas ļaudis, kas bija sabraukuši uz dzīrēm, čukstus teica cits citam:

- Viņš, taisnību sakot, bija tāds jauks, mazs zēns, tas Emīls! Nekāds palaidnieks jau viņš nemaz nebija... un to es nekad arī neesmu sacījis!

- Emīls laikam būs ievēlies strautiņā, - Līna sacīja. Kathultas strautiņš bija šausmīgi straujš, un mazi bērni tajā varēja viegli noslīkt.

- Uz turieni viņam neļāva iet, to tu zini, - Emīla māte stingri noteica.

Līna no jauna atmeta galvu.

- Nu jā, un tieši tālab, - viņa piebilda.

Tad visi aizmetās pie strautiņa. Kā par laimi, arī tur Emīlu neatrada, tomēr raudāt viņi raudāja pilnā galvā. Nabaga Emīla māte, viņa bija cerējusi, ka šīs būs lieliskas un jautras dzīres!

Nu vairs nebija neviena stūrīša, kur meklēt.

- Ko lai mēs beigu beigās iesākam? - Emīla māte bija izmisusi.

- Vispirms mums derētu drusku ieturēties, - Emīla tēvs ieteicās, un tas bija labi sacīts, jo meklēdami un sērodami visi bija gaužām izsalkuši.

Emīla māte tūlīt sāka klāt galdu. Dažas viņas asaras iepilēja arī siļķu salātos, kad viņa tos nesa uz viesistabu, kur tie tika pasniegti uz galda kopā ar teļa rulādēm un ribiņām, un siera pudiņiem, un vēl daudz ko citu. Petrela kundze aplaizījās - viss še izskatījās tik kārdinošs. Taču viņa vēl nebija redzējusi liekam galdā desas, un tas darīja viņu nemierīgu.

Te Emīla māte pateica tieši tā, kā tas patiesībā bija:

- Līna, mēs taču esam aizmirsušas desas! Tūlīt aizskrien pēc tām un atnes!

Līna aizjoza pēc desām. Visi pacietīgi gaidīja, un Petrela kundze māja ar galvu.

- Ak, šīs desas! - viņa priecājās. - Tās mums garšos burvīgi pat lielās bēdās!

Tad atgriezās Līna. Tikai - bez desām.

- Nāciet visi man līdzi, es jums ko parādīšu, - viņa teica.

Viņa izskatījās tāda ērmota, taču Līna jau mēdza savādi izturēties - tas jau nebija jāņem vērā.

- Kādas muļķības tev atkal padomā? - Emīla māte stingri noprasīja.

Līna, savādi iespurgdamās, savilka seju vēl ērmotākā grimasē.

- Nāciet man līdzi, - Līna teica. Un tad viņi gāja ar - visi, kas bija sanākuši uz Kathultas dzīrēm.

Līna visiem pa priekšu soļoja prom uz pieliekamo, pārējie pārsteigti sekoja. Visu laiku Līna klusi un savādi ķiķināja. Un tad viņa, atvērusi smagās durvis, pārkāpa pāri augstajam slieksnim, un pārējie viņai sekoja, un viņa, pievedusi tos pie lielā skapja, ar brīkšķi attaisīja skapja durvis un norādīja uz vidējo plauktu, kur Emīla māte mēdza glabāt garšīgās desas.

Tagadiņ tur nebija nekādu desu. Toties tur bija Emīls.

Viņš gulēja. Palicis pagalvī desu ādas, viņš bija saldi aizmidzis, šis jaukais puisēns, un viņa māte nopriecājās tik ļoti, itin kā būtu skapī uzgājusi lielu zelta gabalu. Kas par to, ka Emīls bija notiesājis visas desas! Tūkstošreiz labāk taču atrast plauktā Emīlu nekā pāris kilogramu desu! Gluži tāpat domāja arī Emīla tēvs.

- Hi, hi, tur guļ Emīls, - mazā Īda priecājās. - Viņš nav nemaz tik stipri pārvērties.

Padomā, cik ļoti spēj ielīksmot daudzus cilvēkus viens mazs, laimīgi atrasts puika, kam vēders pilns ar desām! Nu beidzot Kathultā būs lieliskas un jautras dzīres! Emīla māte ieraudzīja mazu desas luņķīti, ar kuru Emīls nebija ticis galā. To, sev par lielu prieku, dabūja Petrela kundze. Un visiem citiem, kuri palika tukšā, nebūt nevajadzēja iet prom no dzīrēm izsalkušiem! Galdā bija ribiņas un teļa rulādes, un gaļas kotletītes, un marinētas siļķes, un sautējumi, un sacepumi, un marinēti zuši, visa kā tik daudz, ka nenoēsties. Un visbeidzot viņi dabūja brīnišķīgo siera pudiņu ar zemeņu ievārījumu un putukrējumu.

- Tas i tas lapakais, - Emīls teica visīstākajā smolandiešu izloksnē. Ja tu kādreiz esi ēdis tādu siera pudiņu, kādu gatavoja Kathultā, tad zināsi, ka viņš, šis Emīls, teica tīru patiesību.

Tad pienāca vakars, un brīnumjauka krēsla klājās pār Kathultu, pār visu Lennebergu un visu Smolandi. Emīla tēvs nolaida karogu. Emīls un mazā Īda stāvēja viņam blakus un skatījās.

Un tā dzīres Kathultā nu bija beigušās. Katrs brauca uz savām mājām. Cits pēc cita ceļā devās pajūgi. Pēdējā savā droškā aizbrauca smalkā Petrela kundze. Emīls un mazā Īda klausījās, kā zirgu pakavu klaboņa noklust aiz pakalniem.

- Es ceru, ka Petrela kundze izturēsies laipni pret manu mazo pelīti, - Emīls bija noraizējies.

- Pret kādu pelīti? - Īda brīnījās.

- Pret to, kuru ieliku viņas somā, - Emīls atbildēja.

- Kāpēc tu tā darīji? - mazā Īda taujāja.

- Nu, man bija žēl tās pelītes, - Emīls skaidroja. - Viņa savā mūžā neko citu nav redzējusi kā vien lielo desu skapi. Es domāju: tagad viņa dabūs redzēt vismaz Vimmerbiju.

- Ka tik nu Petrela kundze būtu pret viņu laipna, - mazā Īda arī bija norūpējusies.

- Viņa droši vien būs laipna, - Emīls bija pārliecināts.

Svētdien, 8. jūlijā, kad Emīls dzīvoja zaļi Hultsfrēdas līdzenumā

Alfrēds, šis Kathultas sētas kalps, ļoti mīlēja bērnus. Jo sevišķi Emīlu. Emīls darīja nedarbus un bija palaidnīgs puišelis, taču Alfrēds par to nelikās zinis. Viņš tik un tā mīlēja Emīlu un bija izdrāzis viņam jauku koka bisi. Tā izskatījās tieši tāda pati kā īstā bise, kaut gan, protams, šaušanai tā nederēja. Bet Emīls tik kliedza "piff, paff' un šāva tā, ka Kathultas zvirbuļi vairākas dienas baidījās izlīst no pažobelēm. Emīlam ārkārtīgi patika bise, un viņš gribēja pa naktīm ņemt to gultā. "Es gribu savu bīsi!" viņš kliedza vistīrākajā smolandiešu izloksnē un nelikās mierā, kamēr viņa māte, īsti nesadzirdējusi, atsteidzās ar viņa "nāģeni", nevis ar "bīsi". "Es negribu savu nāģeni," Emīls brēca, "es gribu savu bīsi" Un tad viņš arīdzan to dabūja.

Jā, Emīls mīlēja bisi, un vēl vairāk viņš mīlēja Alfrēdu, kas bisi bija izdrāzis. Tāpēc nebija nekāds brīnums, ka Emīls raudāja, kad Alfrēds no visas tiesas devās uz Hultsfrēdas līdzenumu rekrūšu apmācībās. Tu laikam nezini, ko rekrūšu apmācībās dara? Redzi, agrākos laikos visiem kalpiem no Lennebergas un no visas apkārtnes bija jāiet rekrūšos, lai mācītos par karavīriem.

- Re nu, tam jānotiek akurāt tai laikā, kad mums siens vedams iekšā, - Emīla tēvs pukojās.

Viņš nebija apmierināts, ka Alfrēda nebija mājās pašā karstākajā siena laikā, jo tad Kathultā gāja skubu skubām. Taču ne jau Emīla tēvs, bet gan karalis un ģenerāļi noteica, kad Lennebergas kalpiem jābrauc uz Hultsfrēdas līdzenumu mācīties par karavīriem. Turklāt Alfrēds varēs nākt mājās tūlīt pat, kad būs izmācījies, un mācības jau ilgu laiku nevilkās. Tā ka, taisnību sakot, Emīlam nevajadzēja raudāt, taču viņš raudāja gauži un Līna arī. Jo ne jau Emīlam vien patika Alfrēds.

Alfrēds pats gan neraudāja. Viņš sacīja, ka Hultsfrēdas līdzenumā - tur tik varot "zaļi padzīvot" un izpriecāties uz nebēdu. Un, kad rati ar Alfrēdu jau sāka kustēties un visi stāvēja un noskumuši māja ardievas, tad Alfrēds, ielīksmodams sevi un mājiniekus, skaļi dziedāja šo te dziesmiņu:

Pēc tam viņi no Alfrēda dziedāšanas nekā vairs nedzirdēja, jo Līna sāka kaukt pilnā balsī, un drīz vien rati ar Alfrēdu nozuda ceļa līkumā.

Emīla māte centās mierināt Līnu.

- Neskumsti, Līna, - viņa teica. - Pacieties līdz astotajam jūlijam, tad Hultsfrēdas līdzenumā rīkos svētkus, un mēs brauksim turp apciemot Alfrēdu.

- Es arī braukšu uz Hultsfrēdu, apciemošu Alfrēdu un arīdzan zaļi padzīvošu, - Emīls nolēma.

- Es ar, - mazā Īda lūdzās.

Bet Emīla māte papurināja galvu.

- Šādi svētki nav par prieku maziem bērniem, - viņa atteica. - Jūs tikai pazudīsiet ļaužu pūlī!

- Es atkal domāju, ka pazust pūlī ir varen jauki, - Emīls iebilda, bet tas nelīdzēja.

Astotā jūlija rītā Emīla tēvs, Emīla māte un Līna aizbrauca uz svētkiem Hultsfrēdā un atstāja mājās Emīlu un mazo Īdu ar Krēsas-Maju, kurai vajadzēja tos pieskatīt. Krēsas-Maja bija veca večiņa, kas dažkārt mēdza atnākt uz Kathultas sētu un šo to piepalīdzēt mājas darbos.

Mazā Īda bija mīļš bērns. Viņa tūliņ iesēdās Krēsas-Majai klēpī, un nu tai bija jāstāsta kāds no saviem visšausmīgākajiem spoku stāstiem - un Īda ar to pašu jutās apmierināta un priecīga.

Ar Emīlu bija citādi. Pagalam rūcīgs viņš devās uz aploku un žņaudzīja dūrītē bisi.

- Ar šito es neesmu mierā, - Emīls piktojās. - Es arī braukšu uz Hultsfrēdu un padzīvošu zaļi tāpat kā citi, tas nu ir izlemts. Vai tu to saproti, Jullana?

Pēdējais bija domāts Kathultas vecajai ķēvei, kas ganījās aplokā aiz staļļa. Viņiem bija arī jauns zirgs, to sauca par Markusu. Taču Markuss tieši tobrīd rikšoja uz Hultsfrēdu - ar Emīla tēvu, māti un Līnu - protams, ir jau arī tādi, kuriem atļauts priecāties!

- Bet tagad es zinu divus, kuri jās uz svētkiem tā, ka vējš vien svilps gar ausīm, - teica Emīls. - Un tie būsim mēs: es un tu, Jullana!

Un tā arī notika. Emīls uzlika ķēvei apaušus un izveda viņu no aploka.

- Neuztraucies, - viņš mierināja Jullanu. - Alfrēds būs priecīgs, kad es ieradīšos, un tu droši vien satiksi kādu vecu, laipnu ķēvi, ar ko sazviegties un pakavēt laiku, ja citādi nejaudāsi padzīvot zaļi.

Emīls pieveda Jullanu pie vārtiņiem, jo viņam taču vajadzēja kaut kur pakāpties, lai uztiktu zirgā. Viltīgs gan viņš bija, šis zēns!

- Nu tik laižamies, - Emīls skubināja. - Trai rai rīdi rallalā, mēs atvadīsimies no Krēsas-Majas, kad atgriezīsimies mājās!

Tad Jullana rikšoja lejup pa pakalniem, un Emīls ar bisi rokās sēdēja zirgam mugurā varen taisni un braši; jā, bise bija jāņem līdzi uz Hultsfrēdu! Ja jau Alfrēdam jākļūst par karavīru, tad arī Emīlam vajag par tādu kļūt! Alfrēdam bija šautene, Emīlam - bise, tas bija gandrīz viens un tas pats, viņi abi būs karavīri; tā tam jābūt, tā Emīls gribēja.

Jullana bija veca. Viņa nevarēja laisties ātrā riksī, un, lai viņa pavisam nezaudētu dūšu, Emīls iedziedājās vistīrākajā smolandiešu izloksnē:

Un, lai cik lēni ķēve vilkās, viņi abi - Jullana un Emīls - beidzot tomēr nokļuva Hultsfrēdas līdzenumā.

- Heisā! - Emīls uzsauca. - Nu tik mēs padzīvosim zaļi!

Bet tad viņš pieklusa un plati iepleta acis. Viņš zināja, ka pasaulē ir daudz ļaužu, bet to gan ne, ka visa tā burzma savākusies tieši šeit, Hultsfrēdas līdzenumā. Nekad viņš nebija redzējis vienuviet tik daudz cilvēku; baru baros tie stāvēja apkārt visam lielajam līdzenumam, un laukuma vidū karavīri vingrinājās celt pie pleca šauteni un griezties pa labi un pa kreisi - kā jau daždien kareivju apmācībās. Uz zirga jādelēja viens resns, dusmīgs večuks un tik klaigāja un komandēja karavīrus: kas viņiem jādara un kā jādara; viņi paklausīja arī un darīja, kā večuks gribēja. Emīlam tas viss izlikās ļoti jocīgi.

- Vai tad šeit nekomandē Alfrēds? - viņš jautāja diviem zemnieku puikām, kuri turpat vien stāvēja. Bet viņi tik skatījās uz karavīriem un neko neatbildēja.

Emīlam arī šķita, ka ir tīri patīkami noraudzīties, kā karavīri ceļ pie pleca šauteni, bet ne jau nu pārāk ilgi - viņš vispirms gribēja notvert Alfrēdu; tālab taču viņš bija atjājis. Bet visiem kareivjiem bija zilas uniformas, un viņi visi izskatījās gluži līdzīgi cits citam. Un tai barā atrast Alfrēdu tik viegli vis nebija.

- Nuja, jāpagaida, kamēr Alfrēds ieraudzīs mani, - Emīls skaidroja Jullanai. - Tad viņš pienāks klāt un uzsauks: "Heisā!" - un tad tas dusmīgais večuks pats varēs celt šauteni pie pleca, cik vien viņam tīk!

Un, lai Alfrēds varētu viņu ieraudzīt, Emīls izjāja uz laukuma un iebļāvās no visa spēka:

- Kur tu esi, Alfrēd? Nāc šurp, lai varam zaļi padzīvot! Vai neredzi, ka es esmu ieradies?

Jā, tagadiņ Alfrēds redzēja, ka tas ir Emīls, kas atjājis. Ar savu "nāģeni" un "bīsi", un veco ķēvi. Taču Alfrēds stāvēja ierindā un neuzdrīkstējās paiet pretī Emīlam, jo tur bija tas resnais, dusmīgais večuks, kas bļaustījās un visu laiku komandēja.

Toties resnais večuks piejāja pie Emīla un laipnā balsi jautāja:

- Kas tev lēcies, manu puisīt? Vai tu esi aizmaldījies prom no tēva un mātes?

Tik lielu aplamību Emīls sen nebija dzirdējis. - Es taču neesmu aizmaldījies! - viņš skaidroja. - Es taču esmu šeit. Ja te kāds ir aizmaldījies, tad tie ir tēvs un māte.

Un tur nu Emīlam bija taisnība. Viņa māte tika teikusi, ka mazi bērni Hultsfrēdas līdzenumā varot pazust. Bet tagadiņ viņa pati droši vien stāvēja pašā ļaužu burzmas vidū kopā ar Emīla tēvu un Līnu un viņi visi trīs jutās kā pazuduši, jo neviens no viņiem nevarēja izkustēties ne no vietas.

Lai gan viņi redzēja, ka Emīls ir še, jānudien! Protams, viņi redzēja, kā viņš te ieradās ar savu "nāģeni", "bīsi" un veco ķēvi, un Emīla tēvs sacīja:

- Tagad viņš pelnās, laikam grib izgriezt jaunu koka vīriņu!

- Nu kā tad, - Emīla māte piekrita. - Bet kā mēs viņu dabūsim rokā?

Jā, nudien, kā? Ja tu kādreiz esi bijis tādos svētkos kā še, Hultsfrēdas līdzenumā, tad sapratīsi, kāds juceklis te valdīja. Tiklīdz kareivji bija beiguši vingrināties un aizsoļojuši projām, viss lielais klajums uzreiz pieplūda pilns ar cilvēkiem. Tur bija tāds ņudzeklis, ka pats pazudīsi, kur nu vēl atradīsi Emīlu. Ne vien Emīla māte un tēvs gribēja viņu noķert, bet arī Alfrēds. Jo viņš tagad bija brīvs un gribēja būt kopā ar Emīlu un papriecāties. Taču atrast kādu tai ļaužu barā nebija viegli. Gandrīz ikviens, kas tur bija, staigāja apkārt un kādu meklēja. Alfrēds meklēja Emīlu, Emīls - Alfrēdu, Emīla māte - Emīlu, Līna - Alfrēdu, Emīla tēvs - Emīla māti; jā, jo viņa patiešām bija pazudusi, un Emīla tēvam nācās meklēt divas stundas, līdz viņu atrada - izmisušu un cieši iespiestu starp pāris Vimmerbijas cienījamām personām.

Toties Emīls nevienu neatrada, un neviens neatrada Emīlu. Tad viņš saprata, ka jāsāk padzīvot zaļi pašam uz savu roku, ja vien no tā kaut kas iznāks.

Bet vispirms Emīlam vajadzēja izkārtot tā, lai Jullana dabūtu kādu vecu, laipnu ķēvi, ar ko pakavēt laiku: to jau viņš bija tikpat kā apsolījis.

Nevienu vecu ķēvi Emīls neatrada. Toties viņš atrada Markusu, un tas jau bija daudz labāk. Markuss, piesiets pie koka, stāvēja tālu prom mežmalā un ēda sienu. Un pavisam līdzās atradās kathultiešu rati, kurus Emīls uzreiz pazina. Ieraugot Markusu, Jullana kļuva priecīga, tā vismaz likās. Emīls piesēja Jullanu pie tā paša koka un atnesa no ratiem klēpi siena. Tais laikos ratos vienmēr ņēma līdzi sienu zirgiem. Jullana tūdaļ sāka ēst, un tad Emīls sajuta, ka arī pats ir izsalcis.

"Sienu gan es uzreiz neēdīšu," Emīls sprieda.

Un to arī nemaz nevajadzēja darīt. Līdzenumā bija milzum daudz vietu, kur varēja nopirkt sviestmaizes, desas, maizītes un cepumus, cik tik uziet. Saprotams - par naudu.

Un tur bija arī milzum daudz jauku iespēju papriecāties. Cirks, deju laukums, atrakciju parks ar karuseli un citas izpriecas... padomā tik, tur bija zobenu rijējs, kas varēja norīt zobenu, un ugunsrijējs, kas varēja norīt uguni, un tad vēl grezna dāma ar kuplu bārdu, kura, tiesa, rija tikai kafiju un maizītes - ik pa stundai. Ar to viņa, protams, bagāta nekļuva, bet, par laimi, viņai bija bārda. To viņa rādīja par naudu un nopelnīja itin labi.

Hultsfrēdas līdzenumā viss maksāja naudu. Bet naudas Emīlam nebija.

Toties viņš bija mazs, viltīgs puišelis, kā jau esmu tev stāstījusi. Viņš taču gribēja redzēt cik vien iespējams vairāk, un sāka viņš ar cirku, tālab ka to noskatīties bija visvieglāk. Vajadzēja tik uzrāpties uz kastes cirka telts aizmugurē un ieskatīties pa caurumu teltī. Taču Emīls tik dikti smējās par klaunu, kas tur iekšā skraidīja un taisīja jokus, ka ar blīkšķi nogāzās no kastes un pret akmeni sadauzīja pakausi. Tad viņš atmeta cirkam ar roku. Turklāt viņš bija izsalcis - vēl trakāk nekā pirmīt.

"Tas nekur neder, kā tad var dzīvot zaļi bez ēšanas," Emīls sprieda. "Un bez naudas es ēdienu nedabūšu. Te kaut kas jāizdomā."

Viņš bija ievērojis, ka šeit, līdzenumā, naudu varēja nopelnīt dažādā veidā, un gan jau arī viņš nepaliks tukšā. Norīt uguni un zobenu viņš neprata, bārdas viņam arī nebija, ko īsti lai pasāk?

Emīls vienā mierā stāvēja un prātoja. Tad ieraudzīja, ka cilvēku pūlī uz kastes sēdēja kāds nabadzīgs, akls vecītis. Vecītis dziedāja ārkārtīgi skumjas dziesmas - tās skanēja gaužām žēli, taču par to viņš dabūja naudu. Aklais bija nolicis zemē cepuri, un labi ļaudis visu laiku meta tajā sīknaudas gabalus.

"Šitin to es arī varu," Emīls nodomāja. "Un, kā par laimi, nāģen man ar i."

Viņš nolika naģeni savā priekšā un sāka dziedāt "Velk nu mani ķēve sirmā".

Tūlīt viņam apkārt saradās ļaudis.

- Vai, tik jauks puisītis, - tie sacīja. - Viņš laikam gan ir ļoti nabadzīgs, ja stāv še un dzied par naudu.

Tā kā tais laikos dzīvoja daudz nabadzīgu, izsalkušu bērnu, arī pie Emīla pienāca kāda laipna sieviņa un jautāja:

- Mazo draudziņ, vai tu šodien esi ar ko ēdis?

- Esmu, bet tikai sienu, - Emīls atbildēja.

Tad visi no sirds iežēlojās par zēnu. Kādam mazam, laipnam zemniekam no Vēnas pat asaras saskrēja acīs, viņš apraudājās par nelaimīgo, nabadzīgo bērnu, kas stāvēja tik pamests un kam bija tik skaisti, zīdaini mati.

Visi sāka mest piecēres un desmitēres gabalus Emīla "nāģenē". Mazais, laipnais zemnieks no Vēnas arī izvilka no bikšu kabatas divēres gabalu, bet tūdaļ nožēloja savu rīcību un, iekams nebija par vēlu, iebāza naudu atkal kabatā un pačukstēja Emīlam:

- Ja tu atnāksi man līdzi pie ratiem, es pacienāšu tevi ar sienu.

Bet Emīls tagad bija bagāts, jo nu viņam cepure bija pilna ar naudu. Piegājis pie galda, viņš nopirka sev veselu kaudzi sviestmaižu, maizīšu, cepumu un arī sulu.

To visu notiesājis, viņš par četrām kronām un divdesmit ērēm veselas četrdesmit divas reizes vizinājās ar karuseli. Emīls nekad agrāk nebija ar to braucis, viņš nezināja, ka pasaulē ir kaut kas tik jauks.

"Tagadīt gan es dzīvoju zaļi," Emīls nodomāja, riņķodams ar karuseli tā, ka zīdainie mati vien plīvoja. "Kaut ko šitik jautru es savā mūžā vēl neesmu piedzīvojis."

Pēc tam viņš kādu laiku paskatījās uz zobenu rijēju, ugunsrijēju un bārdaino dāmu, un pēc šī grūtā pārbaudījuma viņam bija palikušas pāri vairs tikai divas ēres.

"Es jau varu nodziedāt vēl vienu pantiņu un dabūt savu nāģen akal pillu," Emīls prātoja. "Šeit visi ir tik laipni."

Bet tad viņš juta, ka ir noguris. Viņš negribēja vairs dziedāt, arī naudu negribēja, tālab atdeva aklajam vecītim divēres gabalu. Pēc tam, meklēdams Alfrēdu, viņš maķenīt paklaiņoja.

Ja Emīls iedomājās, ka visi cilvēki ir laipni, tad viņš rūgti maldījās. Šai pasaulē dzīvoja arī dažs labs ļauns cilvēks, un viens todien bija ieradies uz svētkiem Hultsfrēdas līdzenumā. Tolaik tajā nostūrī dauzījās apkārt kāds briesmīgs zaglis. Par Zvirbuli viņu sauca; no viņa baidījās ļaudis visā Smolandē. Par viņa izdarībām daudz rakstīja gan "Smolandes Avīze", gan "Hultsfrēdas Ziņas". Visur - svētkos, tirgus plačos un citās vietās, kur apgrozījās cilvēki un nauda, tur kā likts būs klāt arī Zvirbulis un nozags visu, kas nav piesiets. Lai neviens viņu nepazītu, viņam katru reizi bija citāda bārda un ūsas. Arī šodien šis vīrs bija ieradies Hultsfrēdas līdzenumā uz svētkiem un zaglīgi staigāja apkārt, lai paraudzītos, vai nevar ko nočiept. Šodien viņam bija melna cepure ar platām malām un melnas ūsas. Neviens nenojauta, ka apkārt ložņā Zvirbulis, citādi visi kā viens būtu pagalam pārbijušies.

Taču, ja Zvirbulis būtu bijis gudrs vīrs, viņš nesadomātu nākt uz Hultsfrēdas līdzenumu todien, kad tur bija Lennebergas Emīls ar savu "bīsi". Jo, uzmini nu, kas notika?

Tur vienā mierā, meklēdams Alfrēdu, klaiņoja arī Emīls. Kad Emīls gāja garām bārdainās dāmas teltij, viņš pa telts durvju spraugu ieraudzīja, ka viņa skaita naudu. Dāma gribēja zināt, cik ieņēmusi par savas bārdas rādīšanu šai raženajā svētdienā.

Laikam jau tik maz vis nebija, jo viņa, braucīdama bārdu, apmierināti vīpsnāja. Un tad viņa pamanīja Emīlu.

- Nāc iekšā, puisīt! - viņa uzsauca. - Tu izskaties ļoti paklausīgs, tālab drīksti apskatīt manu bārdu gluži par velti.

Emīls jau pirmīt bija raudzījies uz šo bārdu tiku tikām, taču viņš negribēja atteikties, ja jau tiek lūgts. Un, tā kā numurs bija par velti, viņš iegāja teltī ar savu "nāģeni" un savu "bīsi" un ilgi vērās uz bārdaino dāmu - apmēram par divdesmit piecām ērēm.

- Kā var uzaudzēt tik skaistu bārdu? - viņš pieklājīgi jautāja. Taču bārdainā dāma uz to nepaguva atbildēt. Jo tai pašā brīdī šausmīga balss nošņāca:

- Tūliņ atdod naudu, ja ne, noraušu tev bārdu!

Tur draudēja Zvirbulis. Viņš bija ielavījies teltī pilnīgi nemanīti.

Bārdainās dāmas seja mirklī nobāla, protams, izņemot to vietu, kur auga bārda. Nabadzīte, viņa laikam būtu visu savu naudu atdevusi Zvirbulim, ja Emīls nepačukstētu:

- Ņem manu bīsi!

Un bārdainā dāma saķēra bisi, kuru Emīls slepšus iespieda viņai rokā. Teltī bija diezgan tumšs un nekā prātīga nevarēja saskatīt, tāpēc bārdainā dāma nodomāja, ka šī ir īsta bise, tāda, ar kuru var šaut. Un tici vai ne... arī Zvirbulis nodomāja tāpat!

- Rokas augšā, citādi šaušu! - dāma kliedza. Un tagad nobālēja Zvirbuļa seja, viņš pacēla gaisā abas rokas - un tur nu viņš stāvēja, trīcēdams kā apses lapa, kamēr bārdainā dāma sauca policiju tā, ka skanēja pa visu Hultsfrēdas līdzenumu.

Ieradās policija, un pēc tam Zvirbuli nekad vairs neredzēja nedz Hultsfrēdā, nedz arī kur citur, un - beidzot zagšanai Smolandē bija beigas. Jā, jā, tā gan! Par to, ka notvērusi Zvirbuli, bārdainā dāma izpelnījās lielu atzinību gan "Smolandes Avīzē", gan "Hultsfrēdas Ziņās". Taču neviens ne ar vārdiņu nepieminēja Emīlu un viņa "bīsi". Tāpēc es domāju, ka pienācis laiks izstāstīt, kā tas viss patiesībā notika.

- Tīrā laime, ka es paņēmu līdzi uz Hultsfrēdu savu nāģeni un "bīsi," - skaidroja Emīls, kad policisti bija aizveduši Zvirbuli uz tuptūzi.

- Jā, tu esi krietns zēns, - bārdainā dāma priecājās. - Tādēļ arī drīksti skatīties uz manu bārdu, cik vien gribi, - pavisam par velti.

Taču Emīls bija noguris. Viņš negribēja redzēt nedz bārdu, nedz arī ko citu, nedz zaļi padzīvot. Viņam gribējās tikai gulēt. Jo nu jau diena sliecās uz vakara pusi. Padomā tik, Hultsfrēdas līdzenumā bija pagājusi visa diena... un viņš nebija atradis Alfrēdu!

Emīla tēvs, Emīla māte un Līna arī bija noguruši. Viņi bija meklējuši un meklējuši Emīlu, un Līna bija meklējusi un meklējusi Alfrēdu, tagad neviens no viņiem nespēja vairs meklēt.

- Ak, manas nabaga kājas! - izsaucās Emīla māte, un Emīla tēvs drūmi pamāja ar galvu.

- Jā, šitentādos svētkos ir varen jautri, - viņš teica. - Nāciet, brauksim mājās - uz Kathultu, ko nu vairs.

Un viņi vilkās uz mežmalu, lai iejūgtu zirgu un dotos ceļā. Tad viņi ieraudzīja Jullanu stāvam un ēdam sienu pie tā paša koka, kur Markuss.

Emīla māte sāka raudāt.

- Ak, kur gan tagad ir mans mazais Emīls! - viņa bēdājās, bet Līna tik atmeta atpakaļ galvu.

- Šitas puika neko citu nedara kā strādā nedarbus, īsts palaidnieks, - sacīja Līna.

Tad viņi izdzirda, ka elsdams un pūzdams kāds skrien šurp. Un tas bija Alfrēds.

- Kur Emīls? - viņš jautāja. - Es viņu augu dienu meklēju.

- Kas man daļas, kur viņš ir, - atmeta Līna. Pēc tam viņa ietrausās ratos, lai brauktu mājās. Un padomā tik, viņa uzkāpa virsū Emīlam!

Ratos bija palicis mazdrusciņ siena, un šai sienā gulēja Emīls. Bet, kad Līna iekāpa ratos, viņš pamodās un ieraudzīja, kas bija atnācis un aizelsies stāvēja pie ratiem savā zilajā formas tērpā. Tad Emīls pastiepa roku un aplika Alfrēdam ap kaklu.

- Ak, tas esi tu, Alfrēd! - viņš noteica. Un tūliņ pat iemiga.

Pēc tam kathultieši brauca atpakaļ uz Kathultas sētu. Markusam nācās vilkt, un Jullana, piesieta pie ratiem, rikšoja nopakaļus. Emīls, dažbrīd pamodies, redzēja tumšu mežu, gaišas vasaras debesis un sajuta siena, zirgu un nakts smaržu, dzirdēja, kā klab pakavi un čīkst ratu riteņi. Bet lielākoties viņš visu ceļu gulēja un sapņoja, ka Alfrēds drīz nāks mājās. Uz Kathultu un pie Emīla. Un tā tam patiešām bija jānotiek.

Tas bija astotajā jūlijā, kad Emīls dzīvoja zaļi Hultsfrēdas līdzenumā. Uzmini - vai vēl kāds todien meklēja Emīlu? Pajautā Krēsas-Majai! Nē, labāk nedari vis to, jo tad Krēsas-Majai uz rokām uzmetas sarkanas pūtītes, kas niez un tik lēti nenoiet.