Lennenbergas Emīls

Svētdien, 14. novembrī, kad Kathultā notika mājas pārklausīšana un Emīls ieslēdza savu tēvu Trises kabūzī

Nāca rudens - aizvien tuvāk un tuvāk. Aizvien tumšākas un pelēkākas kļuva dienas Kathultas sētā, visā Lennebergā un visā Smolandē.

- Ka tevi piķis! - Līna pukojās, kad viņai piecos no rīta bija jādodas uz laidaru - vēl pilnīgi melnā tumsā. Viņai gan bija lākturis, kas apgaismoja ceļu, taču apkārtnes pelēkumā tas spīdēja tik sērīgi un vientuļi. Pelēcīgs, pelēcīgs - viss rudens līdzinājās vienai garai, pelēkai ikdienai, kurā kā blāvs un vientuļš gaismas stariņš tumsā iemirdzējās pa kādai dienai, kad notika vai nu dzīres, vai pārklaušas.

Jādomā: tu vis neko nezini par pārklaušu, taču tolaik cilvēkiem vajadzēja zināt, kas rakstīts Bībeles stāstos un katķismā, un tāpēc laiku pa laikam mācītājs pārklausīja ļaudis, lai redzētu, cik daudz viņi zina, un ar pārklausīšanu mocīja ne vien bērnus, bet arī citus draudzes locekļus - kā lielus, tā mazus. Šādas pārklaušas Lennebergā tika noturētas katrā mājā pēc kārtas, un, ja pati pārklausīšana nebija diez cik patīkama, tad dzīres, kas tai sekoja, bija daudz jautrākas. Piedalīties vajadzēja ikvienam draudzes loceklim, pat nabagmājas iemītniekiem, un viņi arī nāca - visi, kas vien spēja atvilkties, - jo pēc pārklausīšanas varēja pieēsties līdz kaklam, un daudzi domāja, ka tas ir varen labi.

Kādu novembra dienu arī Kathultā notika pārklausīšana, kas visus ielīksmoja, sevišķi jau Līnu, jo pārklauša viņai patika.

- Jā, bet ne viss, ko tur prasa, - viņa sacīja. - Citreiz es nemaz nezinu, ko atbildēt.

Viens bija skaidrs: Līnai Bībeles gudrības bija pasvešas. Mācītājs to zināja un mēdza uzdot viņai tikai vieglus jautājumus, jo bija labsirdīgs cilvēks. Viņš gari un plaši bija stāstījis par Ādamu un Ievu, kuri dzīvojuši Ēdenes dārzā un bijuši pirmie cilvēki uz zemes, un mācītājs, protams, domāja, ka visi to ir iegaumējuši - pat Līna -, jo, kad pienāca viņas kārta, mācītājs vaicāja:

- Līna, kā tad nu sauca mūsu pirmos vecākus?

- Tūrs un Freija, - acis nepamirkšķinot, Līna attrauca, un Emīla māte piesarka no dusmām par Līnas dumjo atbildi - kā nu ne! - Tūrs un Freija taču bija veci dievi, kuriem Smolandes ļaudis ticēja pagānu laikos, pirms gadu tūkstošiem, kad neviens ij dzirdējis nebija par Bībeles stāstiem.

- Pagāns tu biji un pagāns paliksi, - Emīla māte pēcāk teica Līnai, taču viņa turējās pretī.

- Viņu ir tik daudz, ka man jūk! Par ko ta man akurāt viss jāpatur prātā?

Taču mācītājs pārklausīja ļoti iecietīgi. Viņš likās nemanām Līnas greizo atbildi un sāka stāstīt par to, kā Dievs radījis pasauli un visus cilvēkus, kas pēcāk dzīvoja uz zemes, un cik šī radīšana ir brīnumaina.

- Pat tu, Līna, esi īsts brīnumdarbs, - mācītājs apgalvoja un jautāja Līnai, vai Līna to apzinoties un vai viņai neliekoties brīnumaini, ka Dievs viņu radījis.

Līna sacīja, ka liekoties gan brīnumaini, bet tad pārdomāja:

- Nu, mani pašu radīt jau nebija liela māksla, bet visus tos ķeburus, kas man saveidoti ausīs, tos gan nebija viegli dabūt gatavus!

Tad Emīla māte no jauna nosarka, jo domāja, ka Līna ar savām muļķīgajām atbildēm dara kaunu visai Kathultai. Un tad vēl no istabas stūra, kur sēdēja Emīls, atskanēja dzidri, skanīgi smiekli. Nabaga Emīla māte, mājas pārklausīšanā nevienam neklājās smieties - nu viņa sēdēja un kaunējās, un nomierinājās tikai tad, kad pārklausīšana bija galā un varēja sākt mielastu.

Emīla māte bija sagatavojusi tikpat daudz gardu ēdienu, cik parasti taisīja dzīrēm, lai gan Emīla tēvs bija mēģinājis iebilst.

- Bībele un katķisms taču ir galvenais, bet tu vairāk noņēmies ar gaļas kotletītēm un siera pudiņiem!

- Visam savs laiks! - Emīla māte saprātīgi atbildēja. - Savs laiks katķismam, savs laiks siera pudiņiem!

Jā, siera pudiņiem nudien bija pienācis īstais laiks, un visi, kas bija sanākuši uz pārklausīšanu Kathultā, ēda un jutās gandarīti. Arī Emīls ēda siera pudiņu tiku tikām - gan ar krējumu, gan ievārījumu -, un tieši tobrīd, kad viņš bija kārtīgi paēdis, pienāca viņa māte un sacīja:

- Emīl, esi tik labs un aiztaisi vistu kūts durvis!

Vistas caurām dienām staigāja savā vaļā, bet, pienākot vakaram, tās vajadzēja sadzīt kūtī, jo naktīs gar pakšķiem lodāja lapsa.

Bija jau gandrīz satumsis, un lija, tomēr Emīlam likās jauki uz brītiņu tikt laukā no istabas siltuma, pļāpām un siera pudiņiem. Gandrīz visas vistas jau tupēja laktā, vienīgi Klibā Lota un kādas pāris glupākas vistas vēl skraidīja pa lietu, taču Emīls tās sadzina iekšā un kārtīgi aizšāva durvju bultu, nu lapsa var nākt, ja grib. Blakus vistu kūtij atradās cūku kūts. Garāmejot Emīls paskatījās, ko dara Ruksītis, un apsolīja viņam vakariņās dzīru ēdienu.

- Es tev atnesīšu ēdienu - uz šķīvjiem jau allaž pulka paliek, kad tie badakāši būs pieēdušies, - Emīls sacīja, un Ruksītis gaidās ierukšķējās.

- Es drīz būšu atpakaļ, - Emīls apsolīja un kārtīgi aizbultēja cūku kūts durvis.

Viņpus cūku kūts atradās ateja; jā, tā agrākus laikus tika saukta šī vieta. Tu varbūt domā, ka tas nav nekāds smukais vārds, bet tad tev vajadzēja dzirdēt to vārdu, ko lietoja Alfrēds; viņš sauca to par... nu jā, tas, starp citu, man tev nemaz nav jāmāca! Atejai Kathultā bija arī smalkāks vārds. To sauca par Trises kabūzi - kāda kalpa Trises vārdā, kas ļoti sen, vēl Emīla vectēva laikā, bija uzcēlis šo mazo, vajadzīgo mājiņu.

Emīls bija aizbultējis vistu un cūku kūts durvis, un nu viņš ātrumā aizšāva arī Trises kabūža durvju bultu, kas bija ļoti neapdomīgi darīts. Viņam taču vajadzēja iedomāties: ja durvis nav no ārpuses aizbultētas, tad tur kāds ir iekšā. Bet Emīls nekad ilgi neprātoja. Ar rāvienu viņš aizgrūda bultu un pēc tam, uz augšu palēkdamies, skrēja prom un dziedāja:

"Nu esu es aizbultējis, nu esu es aizbultējis it visas durvis ciet!"

Viņa tēvs, sēdēdams Trises kabūzī, izdzirdēja šo jautro dziesmiņu un nobijās. Viņš tūlīt metās pie durvīm un tās paraustīja. Patiesi, tās bija ciet, kā jau tam jābūt, un Emīla tēvs iebļāvās:

- EMĪL!

Taču Emīls jau bija aizlēkšojis savu ceļu, skaļi un sirsnīgi dziedādams: "Nu esu es aizbultējis..." - un itin nekā nedzirdēja.

Nabaga Emīla tēvs, viņš kļuva tik dusmīgs, ka sirds krūtīs pamira. Tas nu bija kaut kas nedzirdēts, un, saki viens cilvēks, kā lai tiek ārā? Viņš mežonīgi dauzīja pa durvīm, klaudzināja un sita, bet ko tas līdzēja? Emīla tēvs sāka spert pa durvīm ar kāju. Viņš blieza tā, ka kāju pirksti saliecās, taču šis Trise bija prasmīgi strādājis, šīs bija stingras un labas durvis, kas pat pēc dauzīšanas neizkustējās ne par mata tiesu. Emīla tēvs tapa niknāks un niknāks. Viņš sāka gramstīties pa bikšu kabatām pēc saliekamā naža, domādams izgriezt durvīs spraudziņu, lai ar naža galu varētu attaisīt bultu. Taču nazis atradās viņa darba biksēs, un šodien taču viņam mugurā bija svētdienas drānas. Emīla tēvs tā nostāvēja labu brīdi un tikai šņāca aiz dusmām; nē, lamāties viņš nelamājās, jo bija taču ticīgs cilvēks, viņš lielākoties šņāca uz Emīlu un arī Trisi, kurš nebija tik daudz vīžojis, kā iztaisīt kabūzī kārtīgu logu, bet tikai tādu šauru lūciņu augstu virs durvīm. Emīla tēvs nikni paglūnēja uz aplam mazo lūku un, vēlreiz iespēris pa durvīm, nosēdās gaidīt.

Trises kabūzī bija veselas trīs sēdvietas, un uz vienas no tām apsēdās Emīla tēvs. Viņš, tā sēdēdams, aiz dusmām grieza zobus un satracināts gaidīja, kad ievajadzēsies kādam nākt uz šejieni!

"Taču man tā cilvēka žēl, jo pirmo, kas parādīsies, es nogalēšu," viņš domāja, un tas patiešām bija netaisni un neglīti no Emīla tēva puses. Bet, lai arī kā, tomēr var jau saprast viņa dusmas.

Tumsa sabiezēja pār Trises kabūzi, kamēr Emīla tēvs tā sēdēja un gaidīja, taču neviens nenāca. Viņš dzirdēja pa jumtu grabināmies lietu, un jušana bija tik drūma, ka viņš kļuva aizvien piktāks un piktāks; nē, patiesi sirds aptekas, ja tev jāsēž tumsā un vientulībā, kamēr citi līksmojas istabā pie gaišas uguns un dzīro uz viņa rēķina! Nu tam reiz jādara gals - viņš tiks ārā! Ārā! Pat ja nāktos izspraukties caur lūku!

- Jo nu man mērs ir pilns! - viņš skaļi sacīja un piecēlās.

Trises kabūzī stāvēja kaste ar vecām avīzēm - to viņš apgāza sāniski un pakāpās - jā, pasniegties varēja, to viņš manīja, un tiktāl viss būtu labi. Lūciņas rāmi izņēmis bez grūtībām, viņš izbāza pa spraugu galvu un raudzījās pēc palīdzības.

Nekur neredzēja neviena, kas spētu šobrīd palīdzēt, tikai lietus aumaļām vien lija uz skausta. Laba tiesa aiztecēja aiz krekla, un tas bija gaužām nepatīkami. Un tomēr nekas nespēja atturēt Emīla tēvu, jo viņam bija jātiek laukā, lai pār viņu nāk kaut vai grēku plūdi.

Ar lielām pūlēm izbāzis caur lūku rokas un plecus, viņš lēnām, sprīdi pa sprīdim spraucās ārā. "Ja cilvēks ir no tiesas dusmīgs, tad tā lieta iet," Emīla tēvs nodomāja. Bet tieši tobrīd viņš iestrēga. Pamatīgi iestrēga. Viņš rāvās tā, ka seja kļuva zila, viņš spārdījās, mežonīgi vicinādams abas rokas un kājas, bet šādi viņam vienīgi laimējās apgāzt kasti, un nabadziņš nu karājās bez jebkāda atbalsta, netikdams ne uz priekšu, ne atpakaļ.

Ko dara baznīcas vecākais, ar ķermeņa priekšdaļu karādamies lietus gāzē un aizmugures daļu atejā, - vai viņš sauc pēc palīdzības? Nē, to viņš nedara. Jo viņš pazīst lennebergiešus. Viņš zina: ja šito uzzinās draudzē, tad būs tāda zviegšana, kas neapklusīs tik ilgi, kamēr vien kāds dzīvos Lennebergā un visā Smolandē. Pēc palīdzības viņš nesauks!

Emīls, kas priecīgs un apmierināts bija atgriezies dzīru namā, pūlējās ko mācēdams, lai uzjautrinātu Īdu. Viņai visa šī pārklausīšana likās garlaicīga, tālab Emīls izveda viņu priekšnamā, un viņi palīdzēja viens otram uzmērīt kalošas. Tās tur stāvēja garās rindās - gan lielas, gan mazas -, un Īda sajūsmā spiedza, kad Emīls, mācītāja kalošās soļodams pa priekšnamu, sacīja "šiten tā" un "turklāt" - gluži kā mācītājs. Un beidzot kalošas bija izmētātas pa visu priekšnamu, un Emīls, kam patika kārtība, savāca visas lielā kaudzē, kas nudien līdzinājās augstam kalnam.

Tad Emīls piepeši atcerējās Ruksīti, kam tika apsolītas dzīru vakariņas. Iegājis virtuvē, viņš sagrabināja bļodā ēdiena atliekas un ar bļodu vienā un kūts lākturi otrā rokā izgāja lietū un tumsā, lai iepriecinātu savu sivēntiņu.

Un tad, ak vai, mani sāk kratīt drebuļi, kad to iedomājos! Tad viņš ieraudzīja savu tēvu. Un tēvs ieraudzīja viņu, ai, ai, ai, kā tik dažreiz nenotiek!

- Aizskrej pēc Alfrēda, - tēvs šņāca, - un pasaki viņam, lai paņem līdzi kilo dinamītu, jo Trises kabūzis tiks nolīdzināts ar zemi!

Emīls aizskrēja, un Alfrēds atnāca. Ne jau ar dinamītu - tā Emīla tēvs nemaz nebija domājis -, bet ar zāģi, jā, vajadzēja taču izzāģēt Emīla tēvu, citādi viņš ārā netiks.

Un, kamēr Alfrēds zāģēja, Emīls, pakāpies uz nelielām kāpnītēm, stāvēja un izmisis turēja lietussargu virs nabaga tēva galvas, lai viņam nelītu virsū lietus. Tu laikam gan noproti, ka Emīlam šie mirkļi uz kāpnēm nebija patīkami, jo viņa tēvs visu šo laiku šņāca un solīja, ko visu ar Emīlu izdarīs, kad tiks ārā. Un ne drusku viņš nebija pateicīgs par Emīla uzmanību. "Ko tas līdz," viņš sprieda, "ja tik un tā esmu slapjš līdz ādai, uz galvošanu: es apsaldēšos un dabūšu plaušu karsoni!" Taču Emīls sacīja:

- Nu nē, šoreiz tu neapsaldēsies, jo galvenais, lai kājas būtu sausas!

Arī Alfrēds domāja tāpat.

- Pats galvenais, lai kājas būtu sausas, tiesa kas tiesa!

Un skaidrs, ka Emīla tēvam kājas bija sausas, to viņš nevarēja noliegt, taču viņš it nemaz nebija apmierināts, un Emīls jau baidījās no tā brīža, kad viņa tēvs tiks izzāģēts.

Alfrēds zāģēja tā, ka skaidas lēca, un Emīls bija sagatavojies bēgt. Tai pašā acumirklī, kad Alfrēds bija beidzis zāģēt un Emīla tēvs ar būkšķi nokritis uz grīdas, Emīls nosvieda lietussargu un, ko kājas nes, metās uz galdnieka skabūzi. Viņš paspēja iemukt skabūzī pēdējā brīdī un vēl patapa aizbultēt durvis, iekams piesteidzās tēvs. Un, būdams jau tā noguris no stāvēšanas un dauzīšanas pa aizbultētām durvīm, viņš tikai nošņāca dažus stiprus vārdus un nozuda. Viņam taču bija jāparādās dzīru namā. Bet vispirms vajadzēja iešmaukt istabā un apvilkt sausas drēbes.

- Kur tu tik ilgi biji? - Emīla māte no tiesas dusmīgi jautāja savam vīram.

- Par to parunāsim vēlāk, - Emīla tēvs klusi noteica.

Un tad arī dzīres Kathultas sētā bija galā. Mācītājs uzsāka parasto psalmu, un lennebergieši no visas sirds katrs savā meldiņā vilka līdzi.

"Tā diena prom no mūsu laika iet, un atpakaļ tā nenāks vairs," viņi dziedāja. Un pēc tam visiem vajadzēja doties mājup - ārā, novembra tumsā. Bet, kad viesi iznāca priekšnamā, lai apvilktu virsdrēbes, pirmais, ko viņi petrolejas lampas blāvajā gaismā ieraudzīja, bija augstais kalošu kalns priekšnama vidū.

- Šitādu ļaunprātību, tas var būt tikai Emīla darbs, - Lennebergas iedzīvotāji sprieda. Pēc tam visi, arī mācītājs un viņa kundze, nosēdēja divas stundas, laikodami kalošas, un pēc tam diezgan saskābušām sejām, pasacījuši "paldies" un "sveiki", nozuda lietū. Emīlam viņi ardievas nevarēja pateikt, jo zēns taču sēdēja galdnieka skabūzī un grieza savu simt astoņdesmit ceturto koka vīriņu.

Sestdien, 8. decembrī, kad Emīls izdarīja tādu varoņdarbu, ka visa Lenneberga uzgavilēja un visi viņa nedarbi tika piedoti un aizmirsti

Tuvojās Ziemassvētki. Kādu vakaru visi Kathultas ļaudis sēdēja virtuvē, katrs darīdams savu darāmo. Emīla māte mina vērpjamo ratiņu, Emīla tēvs pielaboja kurpes, Līna kārsa vilnu, Alfrēds un Emīls drāza grābeklim zarus, un mazā Īda par varītēm centās uzsākt ar Līnu kādu spēli ar pirkstiem, lai gan tas traucēja Līnu strādāt.

- Šitā spēle jāspēlē ar to, kam kut, - Īda sacīja, un tam nu Līna bija piemērota.

Īda ļāva saviem mazajiem pirkstiņiem lēni virzīties augšup pa Līnas svārkiem un skandēja:

Tikusi līdz vārdam "bļaus", Īda ar rādītājpirkstu iebakstīja Līnai sānos, un viņa, par lielu apmierinājumu Īdai, kliedza un smējās.

Emīla tēvs sēdēja un arī dzirdēja šo "Ziemassvētku vepri kaušu" un tas uzvedināja viņu uz kādām domām, jo piepeši viņš pateica kaut ko briesmīgu.

- Jā, drīz būs Ziemassvētki, nu ir laiks, Emīl, kaut tavu sivēnu!

Emīlam nazis izkrita no rokām. Viņš blenza uz savu tēvu.

- Ruksīti neviens nekaus, - viņš noteica. - Tas taču ir mans sivēns, mans atturībnieka sivēns, vai esi aizmirsis?

Emīla tēvs nebija vis to aizmirsis. Taču viņš sacīja, ka neviens visā Smolandē neesot dzirdējis par tādiem atturībnieku sivēniem; un Emīls taču tiktāl būšot zemnieks, kas spētu saprast: kad sivēns ir pietiekami liels, tad viņu kauj nost, tādēļ jau sivēnus tur.

- Vai tad tu to nezini? - Emīla tēvs brīnījās.

Jā, to Emīls zināja un iesākumā neko nevarēja atbildēt, bet pēc tam viņam ienāca prātā laba doma.

- Ciktāl es esmu zemnieks, tiktāl es saprotu - daļa sivēnu kļūst par cūku tēviem, un esmu nolēmis, ka arī Ruksītis tāds taps.

Emīls zināja to, ko tu varbūt nezini: dažkārt pieaudzis sivēns var kļūt par tēvu daudziem sivēntiņiem. "Un šī sūtība būtu Ruksīša glābiņš," domāja Emīls, jo muļķis nebija. Viņš pacentīšoties Ruksītim sadabūt kādu sivēnmāti - tā Emīls skaidroja tēvam. "Un pēc tam viņiem būs sivēntiņu tik daudz, ka nenopriecāties," Emīls domāja.

- Jā, tas izklausās labi, - Emīla tēvs sacīja. - Bet Kathultā būs švaki Ziemassvētki. Ne šķiņķa, ne desu, ne klimpu, itin nekā!

noskaitīja mazā Īda, taču Emīls sakliedza uz viņu:

- Beidz tu ar savām klimpām!

Jo viņš itin labi zināja, ka klimpām vajag ne vien miltus un sāli, bet arī sivēna asinis.

Bet tikai ne Ruksīša asinis! Vismaz tik ilgi ne, kamēr Emīls ir dzīvs, tas nu ir droši!

Labu brīdi virtuvē valdīja klusums - drūms klusums. Te piepeši Alfrēds nolamājās. Viņš bija iegriezis ar aso nazi sev īkšķī, un no tā tecēja asinis.

- No tavas lamāšanās jau labāk nekļūs, - Emīla tēvs stingri noteica. - Un es savā mājā lamu vārdus negribu dzirdēt.

Emīla māte, sadabūjusi tīru lina drāniņu, apsēja Alfrēda īkšķi, un tad viņš atkal drāza grābeklim zarus. Tas bija labs ziemas darbs, bija jāpārskata visi grābekļi un jāieliek jauni zari, kur vajadzīgs, lai, pavasarim atnākot, viss būtu kārtībā.

- Nu, jā... Kathultā būs švaki Ziemassvētki, - Emīla tēvs novilka un drūmi raudzījās sev priekšā.

Tovakar Emīls ilgi gulēja nomodā, un nākamo rītu viņš sasita savu krājkasītes sivēntiņu, paņēma trīsdesmit piecas kronas, iejūdza Lūkasu vecajās kamanās un brauca uz Bastefallu, kur bija cūku, cik uziet, un pārveda mājās lielisku sivēnu, kuru ielaida cūku kūtī pie Ruksīša.

- Nu cūku kūtī ir divi sivēni, - viņš sacīja. - Kaujiet vien, tikai pielūkojiet - nekļūdieties!

Emīlu bija pārņēmis liels niknums, tāds viņam dažreiz uznāca, un tad viņš daudz nebēdāja, vai tas bija tēvs, ar kuru runāja, vai ne. Likās drausmīgi, ka Ruksīša dzīvība jāizpērk, nokaujot kādu citu nabaga sivēnu, taču viņš neredzēja nekāda glābiņa: Emīls zināja, ka nebūs miera no tēva, kurš nekā nesaprata no atturībnieku sivēniem.

Divas dienas Emīls negāja uz cūku kūti un ļāva Līnai nest ēdienu abiem sivēniem. Bet trešās dienas rītā viņš pamodās vēl piķa melnā tumsā un izdzirdēja kviecam sivēnu. Tas kvieca skaļi un spalgi, tad piepeši apklusa.

Emīls uzpūta dvašu aizsalušajai loga rūtij, lai pa spraudziņu varētu paskatīties ārā. Viņš redzēja pie kūts spīdam lākturi un kustamies tumšas ēnas; nu sivēns bija beigts, to Emīls saprata; nu Līna stāvēja un notecināja sivēnam asinis; pēc tam tēvs un Alfrēds viņu svilinās, kasīs un griezīs, un tad atnāks Krēsas-Maja un viņas abas ar Līnu veļas skabūzī skalos zarnas, un tad Bastefallā nopirktajam sivēnam dzīve būs galā.

"Un, kad to kaušu, viņš bļaus kā traks," Emīls murminādams ielīda atpakaļ gultiņā un ilgi raudāja.

Taču cilvēks jau ir tāds radījums, kas spēj aizmirst savas bēdas, un tāds bija arī Emīls. Pēcpusdienā viņš brītiņu pasēdēja cūku kūtī un, kasīdams Ruksītim muguru, domīgi sacīja:

- Tu, Ruksīt, esi dzīvs! Rau, cik savādi iet pasaulē - tu esi dzīvs!

Bet pēc tam viņš nolēma aizmirst Bastefallas sivēnu un, kad Krēsas-Maja un Līna sēdēja virtuvē un lobīja gaļu no kauliem, ka bija ko redzēt, un Emīla māte maisīja desu mīklu un vārīja klimpas, un sālīja Ziemsvētku šķiņķi, un kad Līna dziedāja "No jūras pūš auksts, auksts vējš" un Krēsas-Maja stāstīja par bezgalvaino spoku mācītājmuižas bēniņos, tad Emīls jutās labi un vairs nedomāja par Bastefallas sivēnu, bet par to, ka drīz būs Ziemassvētki un cik labi, ka beidzot bija sācis pa īstam snigt.

- Re, kur naiki snieg, - teica mazā Īda, jo tā jau Smolandē saka, kad sniegs nāk zemē blāķiem.

Un sniga arī. Ar katru dienu sasniga aizvien vairāk un vairāk sniega, pūta vējš, un sniega vērpetes griezās tā, ka, paskatoties ārā, tikko varēja saredzēt laidaru.

- Jā, nu savelkas sniegputenis, - Krēsas-Maja sacīja. - Kā es tikšu mājās?

- Tu vari palikt pie mums pa nakti, - Emīla māte piedāvāja. - Pārgulēsi uz virtuves dīvāna kopā ar Līnu.

- Jā, bet tad esi tik laba un guli mierīgi kā beigts sivēns, un ņem vērā, ka man kut, - Līna mācīja.

Pie vakariņām Alfrēds žēlojās par savu īkšķi. Viņš sacīja, ka tas stipri sāpot, un Emīla māte attina drāniņu, lai paskatītos, kāds īkšķis izskatās un kāpēc tas nav sadzijis.

Tas, ko viņa ieraudzīja, nebija patīkams skats; ak vai, īkšķis izskatījās nelāgi - savainots, sarkans, vārīgs un uzpampis, un arī uz delnu stiepās sarkanas svītras.

Krēsas-Majai iespīdējās acis.

- Tā ir bīstama vaina. Asins saindēšanās, - viņa sacīja.

Taču Emīla māte aizgāja pēc sublimāta pudelītes un uzlika Alfrēda delnai un rokai kompresi.

- Ja līdz rītam nekļūs labāk, būs jābrauc uz Mariannelundu pie daktera, - viņa sacīja.

Tonakt visā Smolandē sniga un puteņoja tik stipri, ka neviens neatcerējās tik traku puteni redzējis, un, kad Kathultas ļaudis no rīta pamodās, viss dārzs bija ieslēpts lielā, mīkstā, baltā sniega kupenā. Taču sniega vētra turpinājās. Vējš pūta tik stipri un sniga tā, ka tik tikko varēja degunu izbāzt ārā, un vējš gaudoja skurstenī, ak, tāds laiks vēl nebija redzēts!

- Nu Alfrēdam visu dienu būs jācilā sniega lāpsta, - Līna sacīja. - Bet lai nu paliek vien tāpat, tas tik un tā ir veltīgi.

Taču todien Alfrēds sniegu netīrīja. Kad vajadzēja ēst brokastis, viņa vieta pie virtuves galda palika tukša - un nekas par viņu nebija zināms. Emīlam kļuva neomulīgi. Viņš uzlika savu naģeni, uzvilka biezo vadmalas mēteli un devās ārā. Paņēmis pie virtuves durvīm pieslieto sniega lāpstu, viņš aši notīrīja celiņu uz kalpu istabu, kas atradās tieši pie galdnieka skabūža.

Līna, pa logu redzēdama viņu tīrām sniegu, apmierināti māja ar galvu.

"Cik prātīgi, ka Emīls nošķūrē sniegu uz galdnieka skabūzi, nevar jau zināt, kad viņam to ievajadzēsies."

Muļķa Līna, viņa nesaprata, ka Emīls laužas pie Alfrēda.

Kad Emīls ieklupa kalpu istabā, tur jaudās vēsums, jo krāsni Alfrēds nebija kurinājis. Viņš tur gulēja uz sava izvelkamā dīvāna un negribēja celties augšā. Un sacīja, ka negribot arī ēst. Nu Emīls kļuva nemierīgs. Ja Alfrēds nav izsalcis, tad ar viņu ir atgadījies kaut kas ļauns.

Emīls ielika krāsnī malku un aizkurināja, un pēc tam aizskrēja pēc savas mātes. Viņa atnāca, starp citu, atnāca visi, Emīla tēvs, Līna, Krēsas-Maja un mazā Īda, jo nu visi bija noraizējušies par Alfrēdu.

Nabaga Alfrēds, viņš tur gulēja un snauduļoja. Alfrēds dega kā ugunīs, taču viņam pašam aizvien vēl sala. Sarkanās svītras jau stiepās augšup pa roku, tas bija šausmīgi.

Krēsas-Maja ņipri māja ar galvu.

- Kad šitās strīpas aizies līdz sirdij, tad ir beigas, tad viņš mirs.

- Apklusti, - Emīla māte sacīja, taču Krēsas-Maja nebija tik viegli apklusināma. Viņa zināja vismaz pusduci cilvēku Lennebergas draudzē vien, kas bija nomiruši ar asins saindēšanos, un viņa nu tos pēc kārtas uzskaitīja.

- Lai gan tāpēc jau nedomāsim par Alfrēdu tūlīt to ļaunāko, - Krēsas-Maja piebilda.

Viņa domāja: varbūt līdzētu, ja paņemtu šķipsniņu Alfrēda matu, strēmeli no viņa krekla un tos pusnaktī ieraktu uz ziemeļiem no mājas, pie reizes noskaitot kādus buramvārdus; un viņa sacījās dažus protam.

"Tpū, tpū, kas no sātana nāk, lai pie sātana atpakaļ iet, un tā lai tas notiek, tpū, tpū!"

Taču Emīla tēvs atgādināja, ka pietiekot jau ar tā gara izsaukšanu, kuru Alfrēds piesauca, kad iegrieza pirkstā, un, ja kaut ko vajagot ierakt zemē ziemeļos no mājas nakts vidū, tad Krēsas-Maja šitādā laikā to varot darīt pati.

Krēsas-Maja drūmi šūpoja galvu.

- Jā, kā nu būs, tā būs, ai, ai, ai, vai manu!

Emīls saskaitās.

- Kas tās par sievu gaudām? Alfrēdam drīz būs labi, vai tu to saproti?

Tad Krēsas-Maja likās mierā.

- Jā, Emīliņ, viņam būs labi, protams, ka būs labi!

Un drošības labad, paglaudījusi gulošo Alfrēdu, skaļi drošināja:

- Protams, Alfrēd, tev paliks labi, to tak es saprotu.

Bet pēc tam, paskatījusies uz kalpu istabas durvīm, pie sevis nomurmināja:

- Vienu gan es neaptveru - kā jūs pa šitik šaurām durvīm dabūsit iekšā zārku!

Emīls, to izdzirdis, saka raudat. Viņš neatlaidīgi raustīja tēvu aiz mēteļa.

- Mums jādabū Alfrēds uz Mariannelundu pie daktera, kā māte teica.

Tad Emīla tēvs ar māti tā savādi saskatījās. Šodien nebija nekādas izredzes nokļūt Mariannelundā, to viņi zināja, jā, neko darīt, taču kā lai to pasaka Emīlam, kad viņš stāvēja tik nobēdājies. Emīla tēvs un māte jau arī gribēja Alfrēdam palīdzēt, viņi tikai nezināja padoma un neattapa, ko atbildēt Emīlam. Emīla tēvs, ne vārda nesacījis, izlavījās ārā no kalpu istabas. Taču Emīls nepadevās. Viņš sekoja tēvam pa pēdām, kurp vien tas gāja, un raudāja un lūdzās, un kliedza, un draudēja, un bija no tiesas neciešams, un, padomā, viņa tēvs tomēr nesadusmojās, bet gan pavisam mierīgi atbildēja:

- Tas nav iespējams, Emīl, tas nav iespējams, tu pats to zini!

Līna sēdēja virtuvē un raudāja, un puņķojās visā galvā.

- Un es tā domāju, ka mēs uz pavasari apprecēsimies; jā, nu ardievu, nu Alfrēdam beigas, un te nu es palikšu sēžam ar četriem palagiem un duci dvieļu, jā, tas tik būs glauni!

Beidzot Emīls aptvēra, kas par trakumu. Nebija kur rast palīdzību. Zēns devās atpakaļ uz kalpu istabu. Viņš nosēdēja pie Alfrēda visu dienu, un tā bija visgarākā diena Emīla mūžā. Alfrēds gulēja gultā un snauduļoja. Tikai brīžiem viņš atvēra acis un katru reizi noteica:

- Un te esi tu, Emīl!

Emīls redzēja aiz loga puteni, un viņš ienīda to tik stipri, ka no šī naida vien sniegam visā Lennebergā un visā Smolandē vajadzēja izkust. "Bet laikam jau tā nolemts, ka pasaulei jāpārklājas ar sniegu," domāja Emīls, jo sniegs tikai gāzās un gāzās lejup veseliem blāķiem.

Ziemas dienas ir īsas, kaut arī tādam, kas sēž un gaida - kā to darīja Emīls -, tās liekas garas. Sāka krēslot, drīz iestāsies tumsa.

- Un te esi tu, Emīl! - Alfrēds sacīja atkal, bet nu viņam bija grūtāk dabūt vārdus pār lūpām.

Emīla māte, atnesusi gaļas zupu, piespieda Emīlu paēst. Viņa mēģināja arī Alfrēdam iedot kādu kumosu, taču viņš atteicās. Tad Emīla māte nopūtusies devās projām.

Kad bija jau vēls vakars, atnāca Līna ar ziņu, ka Emīlam esot laiks iet gulēt; jā, tā viņi bija iedomājušies.

- Es gulēšu tepat uz grīdas, blakus Alfrēdam, - Emīls sacīja. Un tā notika.

Zēns sameklēja sev vecu matraci un zirga deķi - gulēšanai nekā vairāk nevajadzēja. Turklāt miegs nenāca. Viņš gulēja tāpat nomodā un raudzījās, kā krāsnī izdziest ogles, un, klausīdamies Alfrēda modinātājpulksteņa tikšķos, dzirdēja, cik ātri Alfrēds elpoja un kā dažbrīd ievaidējās. Pa brīdim iekrizdams snaudā, Emīls tūlīt pat ar rāvienu bija augšā. Tad viņa krūtīs kaut kas iesūrstējās no bēdām, un, jo vairāk nakts gāja uz rīta pusi, jo skaidrāk viņš saprata, cik nelāgi ir ar Alfrēdu un ka drīz varbūt būs par vēlu - par vēlu uz visiem laikiem kaut ko grozīt.

Un, kad pulkstenis rādīja četri no rīta, Emīls izlēma, ko darīt. Viņš aizvedīs Alfrēdu uz Mariannelundu pie daktera, kaut arī viņam pašam un Alfrēdam pienāktu ceļā pēdējā stundiņa.

"Tu taču negaidīsi savā gultā nāvi, Alfrēd, nē, tas nenotiks!"

Viņš to nesacīja skaļi, viņš tikai tā domāja, ak, kā viņš domāja! Un tūliņ ķērās pie lietas. Bija jātiek ceļā, iekams kāds pamostas un mēģina viņu aizkavēt. Viņam bija stunda laika, kamēr Līna celsies slaukt govis, un šai laikā viss jānokārto.

Neviens nezina, kā Emīlam klājās un cik ļoti viņš pa šo stundu nomocījās. Pītās kamanas vajadzēja dabūt ārā no ratnīcas, Lūkasu izvest no staļļa un iejūgt kamanās, Alfrēdu vajadzēja dabūt ārā no gultas un iekšā kamanās; izdarīt pēdējo bija visgrūtāk. Nabaga Alfrēds, viņš gāja grīļodamies un smagi uzgūla Emīlam, un, kad Emīlam laimējās to aizdabūt līdz kamanām, Alfrēds uz galvas iekrita aitādās un gulēja kā miris.

Apspraudījis viņu tā, ka tikai degungals vien bija redzams, Emīls pats apsēdās uz bukas, parāva grožus, skubinādams Lūkasu, ka nu viņiem jādodas ceļā. Bet Lūkass, pagriezis galvu, neticīgi skatījās uz Emīlu. Tā taču bija viena muļķīga padarīšana - doties ārā šitādā sniegā, vai tad Emīls to nesaprata?

- Tagad būs tā, kā es likšu, - Emīls sacīja, - nū, Lūkas, braucam!

Virtuvē jau iedegās gaisma; nu Līna bija augšā. Pēdējā brīdī Emīla kamanas izlīgoja pa Kathultas vārtiem un sniegā un vējā stūrēja prom pa zemes ceļu.

Visapkārt virpuļoja sniegputenis. Sniegs sitās gar ausīm un ķepēja ciet acis tā, ka Emīls nekā neredzēja, taču viņš gribēja redzēt vismaz ceļu. Viņš nobraucīja seju ar dūraini, bet joprojām nespēja saskatīt ceļu, kaut arī pie kamanām bija piestiprināti divi ratu lukturi. Ceļa nebija. Bija tikai sniegs. Taču Lūkass jau daudzas reizes bija braucis uz Mariannelundu. Varbūt pēc savas zirga atmiņas viņš zināja, kur atrodas ceļš. Un viņš, Lūkass, būdams pacietīgs un izturīgs, tiešām bija zirgs, ar kuru vērts braukt arī sniegputenī! Atspēries viņš rāva kamanas cauri kupenām: tas gāja lēni, un katru reizi, kad kamanas iestiga, tās tika izvilktas ar spēcīgu rāvienu, un tā viņi mazpamazām virzījās uz priekšu. Emīlam ik brīdi vajadzēja palīdzēt ar sniega lāpstu. Viņš bija stiprs kā vērsēns, šis Emīls, un tonakt viņš tā lāpstoja sniegu, ka nekad to nespēja aizmirst.

- Kad cilvēkam jāvar, tas kļūst ļoti stiprs, - viņš skaidroja Lūkasam.

Un zināms, ka Emīls bija stiprs, zināms, ka viss gāja labi - pirmo pusjūdzi, taču pēc tam kļuva grūti, jā, pēc tam Emīlam klājās pavisam nelāgi. Tagad, kad viņš jau bija noguris, sniega lāpsta likās tik ļoti smaga un Emīls nejaudāja vairs izdarīt tik spēcīgus vēzienus. Viņam sala, zābaki bija pilni ar sniegu, pirkstu gali sāpēja no aukstuma, arī ausis sala, neskatoties uz to, ka viņš bija apsējis vilnas šalli pār nāģeni, lai vējš nesapūstu ausis. Viss šķita viena liela nelādzība, un mazpamazām Emīlam zuda drosme; padomā - ja nu viņa tēvam bija taisnība, kad viņš sacīja: "Tas nav iespējams, Emīl, tu zini, ka tas nav iespējams!"

Arī Lūkass zaudēja uzņēmību. Zirgam aizvien grūtāk un grūtāk nācās izvilkt kamanas, kad tās iestiga, un visbeidzot notika tas, no kā Emīls visu laiku bija baidījies. Kamanas piepeši iegrima pavisam dziļi, un Emīls saprata, ka nu viņi ir grāvī.

Jā, kamanas bija grāvī, un tur nu viņi sēdēja. Nelīdzēja, ka Lūkass stiepa un vilka un Emīls grūda un stūma tā, ka asinis sāka tecēt pa degunu, - kamanas palika, kur bijušas.

Tad Emīlu pārņēma briesmīgs niknums, un viņš tik neprātīgi saskaitās uz sniegu, kamanām, grāvi un visu šo draņķīgo pasauli, ka zaudēja visu saprašanu. Viņš laida vaļā tādu kaucienu, kas izklausījās gluži kā pirmatnējā cilvēka kauciens. Lūkass izbijās un, iespējams, arī Alfrēds, taču viņā nemanīja nekādas dzīvības pazīmes. Emīls piepeši nobijās un uzreiz pārstāja gaudot.

- Vai tu vēl esi dzīvs, Alfrēd? - viņš bailēs jautāja.

- Nē-ē, laikam jau esmu miris, - Alfrēds atteica sēcošā, šausmīgi dīvainā balsī. Un tad niknums atstāja Emīlu un viņā palika vairs tikai bēdas. Zēns jutās tik vientuļš. Neskatoties uz to, ka kamanās gulēja Alfrēds, viņš bija pavisam vientuļš, un viņam nebija neviena, kas spētu palīdzēt. Nu Emīls vairs nezināja, ko iesākt. Mīļu prātu viņš būtu apgūlies sniegā un aizmidzis.

Taču attālāk bija kādas mājas. Tās pašas, ko Emīls bija iedēvējis par Pankūku sētu. Piepeši viņš ieraudzīja kūtī iespīdamies uguni - un viņā pamodās neliela cerība.

- Es, Alfrēd, iešu pēc palīdzības, - viņš sacīja. Taču Alfrēds neatbildēja, un Emīls gāja. Viņš tuntuļoja cauri dziļajām kupenām un, iegāzies pa kūts durvīm, vairāk līdzinājās sniegavīram nekā cilvēkbērnam.

Kūtī bija Pankūka pats, un viņš dikti izbrīnījās, ieraudzīdams durvīs stāvam Kathultas puiku - asiņojošu degunu un vienās asarās - jā, tagad Emīls raudāja, nu vairs nebija glābiņa, un viņš zināja, ka viņam ir jāraud, lai tikai izdabūtu Pankūku ārā sniegā. Viņš bija ietiepīgs, šis Pankūka, bet viņš saprata, ka viņam jāiet, un viņš, kaut arī visu laiku dusmīgi burkšķēdams, nāca ar zirgu un virvi, un instrumentiem un izvilka ragavas no grāvja.

Ja Pankūku zemniekam būtu kaut drusciņ kauna, tad viņš gan palīdzētu Emīlam aizkļūt līdz Mariannelundai, taču viņš to nedarīja. Emīlam ar Lūkasu nācās turpināt savu bezcerīgo katorgas ceļu caur sniega kupenām, kā paši mācēja. Nu viņi vairs nespēja. Viņi abi izmēģinājās, taču bija tik noguruši - un viss vilkās tik nožēlojami lēni -, un tad pienāca brīdis, kad Emīls padevās. Viņš vairs nejaudāja. Viņš nespēja pacelt pat lāpstu.

- Alfrēd, es vairs nevaru, - viņš sacīja un ieraudājās. Nu līdz Mariannelundai bija palikuši tikai pāris kilometru, un, kad viņi bija tik tuvu, šī padošanās šķita vēl smagāka.

No kamanām neatskanēja ne mazākais troksnītis. "Alfrēds laikam ir miris," domāja Emīls. Lūkass stāvēja noliektu galvu, un izskatījās, it kā viņš kaunētos. Arī viņš vairs nespēja.

Emīls, apsēdies uz bukas, palika tā sēžam. Zēns klusi raudāja, sniegs krita viņam virsū, un viņš nekustējās. Nu visam ir beigas, nu varēja snigt, cik uziet, viņš vairs par to neuztraucās.

Emīls iesnaudās; kā viņam gribējās gulēt! Kamēr sniga, viņš varēja sēdēt uz bukas un pagulēt. "Tas būtu tik jauki," viņš iedomājās.

Lai gan īstenībā nebija nedz sniega, nedz ziemas. Galu galā bija taču vasara, to viņš redzēja, jo abi ar Alfrēdu bija Kathultas ezerā un peldējās. Un Alfrēds gribēja iemācīt Emīlu peldēt, muļķa Alfrēds, vai tad viņš nezina, ka Emīls jau prot peldēt! Alfrēds pats taču viņam to bija iemācījis pirms vairākiem gadiem, vai tad to viņš ir aizmirsis? Un pēc tam viņi abi peldēja un peldēja arvien tālāk un tālāk iekšā ezerā, un ūdenī bija tik jauki, un Emīls sacīja: "Tu un es, Alfrēd!" Un viņš gaidīja, ka Alfrēds, kā parasti, atbildēs: "Kā tad, tu un es, Emīl!" Taču atbildes vietā Emīls izdzirdēja zvaniņa skaņas, un tas nu bija aplam. Kad peldas, tad taču nedzird zvaniņa skaņas!

Emīls, uztrūcies no sapņa, ar mokām atvēra acis. Un tad viņš ieraudzīja sniega tīrītāju! Pašā sniegputenī šurp brauca sniega tīrītājs, jā, patiešām, tas bija sniega tīrītājs no Mariannelundas. Un vadītājs blenza uz Emīlu tā, it kā būtu ieraudzījis spoku, nevis galīgi apsnigušu puiku no Kathultas sētas.

- Vai ceļš ir tīrīts līdz Mariannelundai? - Emīls dedzīgi jautāja.

- Jā, - vadītājs atbildēja, - ja vien tu pasteigsies. Pēc pusstundas ceļš atkal būs ciet.

Taču ar pusstundu Emīlam bija diezgan.

Kad Emīls iebrāzās daktera uzgaidāmajā istabā, tā bija pilna ar cilvēkiem. Ārsts tieši tobrīd pabāza galvu pa durvīm, lai paraudzītos, kuru tad nu pēc kārtas dziedināt... Taču Emīls iekliedzās tā, ka visi vai salēcās:

- Alfrēds guļ ragavās un mirst nost!

Dakteris nebija nejēga. Aši paņēmis palīgos pāris veču, kuri sēdēja uzgaidāmajā istabā, viņš ienesa Alfrēdu iekšā un nolika uz operāciju galda. Un, kad dakteris bija uzmetis Alfrēdam žiglu skatienu, viņš izsaucās:

- Ejiet nu mājās, veči un vecītes! Tagad man darāms kas svarīgāks!

Emīls bija domājis, ka Alfrēds kļūs vesels tai pašā mirklī, kad nonāks pie daktera, bet, ieraudzījis, ka dakteris pakrata galvu gluži tāpat kā Krēsas-Maja, viņš nobijās. Padomā tik, ja nu tomēr par vēlu, ja nu Alfrēdu nekas vairs nespēj glābt? Par to iedomājoties, viņam sirsniņa sāka sāpēt, un, asaras rīdams, viņš nobēra dakterim:

- Tu dabūsi manu zirgu, ja viņu izārstēsi... un manu sivēnu arī; tu tikai izārstē Alfrēdu. Vai tu domā, ka tas būs iespējams?

Dakteris ilgu skatienu lūkojās Emīlā.

- Es darīšu visu, ko varēšu, bet es neko neapsolu.

Alfrēds gulēja un neizrādīja nekādu dzīvības pazīmju. Taču piepeši viņš atvēra acis un samulsis paskatījās uz Emīlu.

- Un te esi tu, Emīl, - viņš sacīja.

- Jā, Emīls ir te, - ārsts atteica, - bet nu būs labāk, ja viņš uz brītiņu izies ārā, jo nu es, Alfrēd, griezīšu tev pirkstā.

Tad no Alfrēda acīm varēja nomanīt, ka viņš sabīstas, jo nebija radis pie dakteriem un griešanas.

- Es domāju, ka viņam ir drusku bailes, - Emīls skaidroja. - Vai nebūs labāk, ja es palikšu šite?

Dakteris pamāja ar galvu.

- Ja jau tu spēji viņu atvest šurp, tad šeit arī tiksi galā.

Un Emīls saņēma Alfrēda veselo roku savējā un cieši to turēja, kamēr ārsts operēja slimo. Alfrēds pat neiepīkstējās. Viņš nedz kliedza, nedz raudāja, bet Emīls drusciņ paraudāja, lai gan klusi - tā ka neviens nemanīja.

Emīls ar Alfrēdu atgriezās mājās tikai dienu pirms Ziemsvētkiem. Tad jau visa Lenneberga zināja par viņa lielo varoņdarbu - un visi Emīlam uzgavilēja.

- Šitas Kathultas puika, viņš man vienādiņ ir paticis, - visi kā viens sacīja. - Es nesaprotu, kāpēc cilvēki allažiņ sūdzas un nedod viņam mieru. Maķenīt nedarbu jau dara visi puikas.

Starp citu, Emīlam no daktera bija vēstule priekš tēva un mātes, un tur stāvēja rakstīts:

"Jums ir zēns, ar kuru varat lepoties." Un Emīla māte ierakstīja zilajā burtnīcā: "Mans Dies, kā tas mierina nabaga mātes sirdi, kas ir tik daudz bēdājusies par Emīlu. Un nupatās es lūkošu, lai šitas draucē nāktu zināms!"

Bet, ak vai, cik nemierīgas bija Kathultā šīs dienas! Kad tai šausmīgajā rītā atklājās, ka Emīls un Alfrēds ir nozuduši, Emīla tēvam uznāca tik lieli kreņķi, ka sāka sāpēt vēders un viņam vajadzēja likties gultā. Viņš domāja, ka savu mūžu vairs neredzēs Emīlu. Pēc tam bija pienākusi ziņa no Mariannelundas, kas tēvu nomierināja, taču vēders viņam sāpēja arī tad, kad Emīls pārradās mājās un iebrāzās guļamistabā, lai parādītos, ka nu viņš atkal ir mājās.

Emīla tēvs skatījās uz dēlu, un acis viņam metās valgas.

- Tu esi labs zēns, Emīl, - viņš sacīja, un Emīlam kļuva viegli ap sirdi. Šī, lūk, bija tieši tā diena, kad viņš tēvu ļoti mīlēja.

Un tur stāvēja Emīla māte un bija tīri vai piepūtusies no lepnuma.

- Jā, viņš ir dūšīgs zēns, tas mūsu Emīls, - viņa sacīja un noglaudīja Emīla zīdaino galviņu.

Emīla tēvs gulēja gultā ar siltu katla vāku uz vēdera, jo tas tik jauki noņēma sāpes. Bet nu vāks bija atdzisis un to vajadzēja atkal sasildīt.

- To es protu, - Emīls dedzīgi iesaucās, - es jau tagad esmu pieradis kopt slimniekus.

Emīla tēvs labpatikā pamāja ar galvu.

- Un tu varētu atnest man glāzi sulas, - viņš sacīja Emīla mātei; jā, tagad viņš nudien jutās labi, kad še gulēja un tika appuišots.

Taču Emīla mātei tobrīd bija cits darāmais un pagāja labs brīdis, iekams viņa sataisīja sulu, un, kad to bija ielējusi glāzē, viņa izdzirda velnišķīgu rēcienu. Istabā kliedza Emīla tēvs. Emīla māte, nekavējoties ne mirkli, iebrāzās iekšā tieši tobrīd, kad virsū ripoja katla vāks. Viņa izbailēs paspēja nedaudz palēkt sāņus, taču izlaistīja visu sulu uz vāka. Tas pamatīgi nočūkstēja.

- Nelaimīgais puika, cik siltu tu to vāku esi uzsildījis? - viņa jautāja Emīlam, kurš stāvēja, pagalam apjucis.

- Es domāju, ka vākam jābūt tikpat karstam kā pletīzerim, - Emīls sacīja.

Vēlāk izrādījās, ka Emīla tēvs bija nejauši iesnaudies, kamēr Emīls virtuvē uz plīts sildīja katla vāku, un, kad Emīls, atgriezies ar vāku, ieraudzīja, cik mierīgi viņa tēvs guļ, viņš, protams, tēvu nemodināja, bet gan, uzmanīgi pabāzis vāku zem segas, uzlika to tēvam uz vēdera. Jā, nelaime tikai, ka katla vāks izrādījās par karstu. Emīla māte darīja visu, ko varēja, lai nomierinātu savu vīru.

- Tā, tā, nu es atnesīšu kaļķa smēru, - viņa sacīja.

Bet Emīla tēvs cēlās augšā. Viņš neuzdrīkstējās vairs ilgāk slimot, kad reiz Emīls bija pārradies mājās, un turklāt viņš gribēja apsveicināties ar Alfrēdu.

Alfrēds - pavisam bāls - sēdēja virtuvē, un roka viņam joprojām bija nosaitēta, taču pats bija priecīgs un apmierināts, un Līna lidinājās viņam riņķī bezgalīgā sajūsmā. Viņas abas ar Krēsas-Maju berza vara traukus - visiem podiem un kārbām, un pannām uz Ziemassvētkiem vajadzēja spīdēt un laistīties. Taču Līna nespēja nostāvēt mierā. Ar lupatu vienā rokā un siera kārbu otrā viņa riņķoja apkārt Alfrēdam un izturējās uz mata tā, it kā pavisam negaidīti virtuvē būtu atradusi zelta gabalu. Arī mazā Īda nenolaida acis no Alfrēda. Viņa skatījās nopietnām acīm uz Alfrēdu un tā īsti nemaz nesaprata, vai tas tiešām būtu tas pats vecais Alfrēds, kas pārbraucis mājās.

Krēsas-Majai šis bija viens no svarīgākajiem brīžiem. Viņa runāja par asins saindēšanos tik aizrautīgi, ka mutes kaktiņos parādījās putas. Alfrēds varot būt priecīgs, ka viss labi beidzies, viņa sacīja.

- Bet tikai neesi pārāk pašapzinīgs, jo, rau, asins saindēšanās, tā ir viena naiki grūta un ilgstoša ķēpa, un cilvēks slimo vēl ilgi pēc tam, kad jau palicis vesels. Tā tas ir, jā - nudien.

Tovakar Kathultā valdīja omulība. Emīla māte cēla galdā tikko taisītas putraimu desas, un tās bija īstas desu dzīres; viņi visi Ziemassvētku noskaņā sēdēja virtuvē priecīgi un apmierināti - Emīls, viņa māte, tēvs, mazā Īda, Alfrēds, Līna, Krēsas-Maja -, jā, iznāca akurāt kā mazi Ziemassvētki - ar svecēm uz galda un tamlīdzīgiem priekiem. Un kur tad vēl desa: tā bija neizsakāmi garda - brūna un kraukšķoša, un viņi to ēda ar svaigām brūklenēm. Sevišķi daudz ēda Alfrēds, lai gan viņam ar vienu roku ēšana vedās tā pagrūtāk.

Līna skatījās uz viņu mīlestības pilnām acīm, un, pie galda sēžot, viņai ienāca prātā kaut kas brīnišķīgs.

- Bet, Alfrēd, nu tak tev nau asins saindēšanās, ta jau varēsim uz pavasari precēties, ko?

Alfrēds tik ļoti sabijās, ka no tiesas palēcās gaisā un uzlēja sev uz biksēm vai visas brūklenes.

- To es nesolu, - viņš sacīja. - Man taču ir vēl viens īkšķis, nav teikts, ka es nedabūju arī tajā asins saindēšanos, vai ne?

- Bet tad, Alfrēd, es tevi aprakšu ziemeļos no mājas, tas nu ir droši, jo uz Mariannelundu es tevi vairs nevedīšu, - Emīls sacīja.

Krēsas-Maja šķībi paskatījās uz Emīlu. - Kā tad, to vien māk, kā izsmiet, vai nu nezinu, - viņa aizvainoti sacīja.

Kad nu viņi tur Ziemassvētku sveču gaismā sēdēja tik jauki un tā kā mazlietiņ svinīgi, tad Emīla māte izņēma vēstuli no priekšauta kabatas un nolasīja, ko dakteris bija rakstījis par Emīlu. "Par ļaunu jau nenāks, ja viņi dabūs to dzirdēt vēlreiz," viņa nodomāja.

Pēc tam visi pieklusa. Iestājās dziļš klusums - jo tie taču bija nozīmīgi un skaisti vārdi. Beidzot mazā Īda ieteicās:

- Šitas bija par tevi, Emīl!

Bet Emīls samulsis sēdēja un nezināja, kur dēties. Visi skatījās uz viņu, un tas Emīlam nemaz nepatika, tādēļ viņš stūrgalvīgi raudzījās ārā pa logu. Bet arī tur nebija nekas iepriecinošs, jo nu viņš redzēja, ka atkal snieg, un saprata, kuram rīt būs agri jāceļas un jānotīra sniegs.

Emīls no jauna ķērās pie putraimu desas, bet viņš ēda, plakstus nolaidis, un tikai brīžiem slepus palūrēja augšup: vai šie vēl joprojām skatās uz viņu?

Emīla māte visādā ziņā skatījās. Viņa nevarēja atraut acis no mīļotā puisēna. Viņš šķita tik jauks, tur sēdēdams sārtiem vaigiem, zīdainiem matiem un dzidrām, zilām acīm. "Jā, viņš patiešām izskatās pēc maza Ziemassvētku eņģeļa," domāja viņa māte, un tagad viņai turklāt bija apliecinājums no daktera, ka viņa tiešām var būt lepna uz Emīlu.

- Savādi, - Emīla māte sacīja. - Dažreiz, kad skatos uz Emīlu, tad iztēlojos, ka no viņa iznāks liels vīrs.

Emīla tēvs tā kā šaubījās.

- Kā tā - liels vīrs? - viņš brīnījās.

- Njā, vai es zinu? Varbūt... komunālvaldes priekšsēdētājs vai kas cits.

Tad Līna laida vaļā savu skaļo smieklu.

- Tas tak nav iespējams, ka jums būs komunālvaldes priekšsēdētājs, kas dara nedarbus!

Emīla māte bargi uz Līnu palūkojās, bet nekā neteica, tikai drusku sadusmota atkal piedāvāja visapkārt desu.

Emīls uzlika gabaliņu uz šķīvja, un, kamēr viņš lēnām lēja brūkleņu ievārījumu uz desas, viņš prātoja, ko māte tika sacījusi, - padomā: ja viņš tiešām kļūtu par komunālvaldes priekšsēdētāju, kad izaugtu liels, tas varbūt nemaz tik aplami nebūtu! Kādam tak jābūt arī par priekšsēdētāju!

Pēc tam Emīls sāka pārdomāt, ko tika sacījusi Līna. Ja nu viņš kļūs tāds komunālvaldes priekšsēdētājs, kas dara nedarbus... kādi gan varētu būt tie nedarbi?

Viņš, ielējis glāzē pienu, turpināja prātot... komunālvaldes priekšsēdētāja nedarbi laikam gan būs kaut kas vairāk nekā parasti nedarbi. Tādus jau no gaisa nepagrābsi. Viņš pielika glāzi pie mutes, lai iedzertu kādu malku, un tieši tobrīd viņam prātā iešāvās kāds pavisam jocīgs nedarbs un viņš no smiekliem iespurdzās tā, ka piena šalts, kā jau parasti, pāri galdam trāpīja tēvu. Emīla tēvs nekļuva sevišķi dusmīgs - nevar taču bārties uz zēnu, kuru tik ļoti slavējis dakteris un kurš izdarījis tik ievērojamu varoņdarbu. Emīla tēvs tikai noslaucījās un bargi sacīja:

- Jā, nu var redzēt, kas pārnācis mājās!

- Tā tu nedrīksti teikt, - Emīla māte pārmetoši sacīja, un tēvs apklusa, iegrimdams pārdomās par savu zēnu un viņa nākotni.

- Es šaubos, vai Emīls kļūs par komunālvaldes priekšsēdētāju, - viņš beidzot sacīja. - Tomēr no viņa varētu iznākt tīri kārtīgs vīrs. Ja viņš dzīvos un viņam būs laba veselība un ja Dievs tā gribēs.

Emīla māte piekrītoši pamāja ar galvu.

- Jā, jā! Ja Dievs tā gribēs!

- Un ja Emīls gribēs, - mazā Īda noteica.

Emīls liegi pasmaidīja. - Gan jau redzēsim, - viņš teica. - Gan jau redzēsim.

Un tad pienāca vakars un iestājās nakts, un visi devās pie miera, un sniegs krita pār Kathultu un visu Lennebergu, un visu Smolandi.

Nē, nē! Dakteris nepaņēma Emīla Lūkasu un Ruksīti, par to tev nevajag uztraukties!