LENNEBERGAS EMĪLA JAUNIE NEDARBI
Lennebergas Emīls - viņš dzīvoja Kathultas sētā, Lennebergas draudzē Smolandē, - vai tu kādreiz esi ko dzirdējis par viņu? Ak nē? Tad varu tev apgalvot, ka Lennebergā nebija neviena cilvēka, kas nepazītu Kathultas sētas nejauko, mazo zēnu, to Emīlu, kurš izdarīja vairāk nedarbu, nekā gadā ir dienu, un tā bija iebiedējis Lennebergas iedzīvotājus, ka viņi gribēja aizsūtīt Emīlu uz Ameriku. Jā gan, nudien Lennebergas iedzīvotāji savāca naudu, iesēja to drāniņā, aizgāja pie Emīla mātes un sacīja:
- Varbūt ar to pietiks, lai jūs varētu Emīlu aizsūtīt uz Ameriku.
Viņi domāja, ka dzīve Lennebergā kļūs daudz mierīgāka, kad te vairs nebūs Emīla, un, protams, viņiem bija taisnība. Bet Emīla māte briesmīgi noskaitās un svieda naudu tā, ka tā aizlidoja pa visu Lennebergu.
- Emīls ir mazs, jauks puisēns, - viņa teica. - Mēs viņu mīlam tieši tādu, kāds viņš ir.
Bet Kathultas kalpone Līna teica:
- Mums tak jāpadomā arīdzan par tiem amerikāņiem. Viņi tak nikā ļauna nau nodarījuši, kāpēc tad mums jāuzgrūž viņiem uz kakla Emīls?
Tad Emīla māte ilgi un bargi noraudzījās uz Līnu, un Līna saprata, ka izrunājusies muļķīgi. Viņa sāka stostīties un mēģināja izteikties labāk.
- Nu jā, kundze. Bet Vimmerbijas pilsētas laikrakstā rakstīts par šito šaušalīgo zemestrīci tur, tālu Amerikā... un tad nu es domāju - tas būtu pārlieku daudz, ja Emīls...
- Ciet klusu, Līna, un ej uz laidaru slaukt govis, tas ir vienīgais, ko tu proti, - Emīla māte attrauca.
Tad Līna paņēma slauceni un aiztenterēja uz laidaru, apsēdās un slauca tā, ka šļakstēja vien. Viņa vienmēr strādāja maķenīt labāk, ja bija noskaitusies, tāpēc arī šoreiz slauca kārtīgāk nekā parasti un visu laiku nez ko klusi murmināja:
- Kaut kādai taisnībai tak jābūt! Visu postu tak nivar uzkraut amerikāņiem. Es mīļu prātu ar viņiem mainītos, tādēļ domāju viņiem rakstīt šitā: «Te nu jums būs Emīls, sūtiet šurp pie mums to zemestrīci.»
Līna gan plātījās! It kā viņa būtu tā īstā, kas varētu rakstīt uz Ameriku, viņa, kas neprata uzrakstīt pat tā, lai viņas rakstīto varētu izlasīt tepat Smolandē. Nē, ja kāds varētu rakstīt uz Ameriku, tā varētu būt tikai Emīla māte. Viņa bija cītīga rakstītāja. Viņa pierakstīja visus Emīla nedarbus zilā burtnīcā, ko turēja sekretāra atvilktnē.
- Kāda tam nozīme? - Emīla tēvs aizrādīja. - Ar visiem šiem puikas nedarbiem tu tikai noraksti mūsu zīmuli, vai par to tu esi padomājusi?
Par to Emīla māte neraizējās. Viņa cītīgi pierakstīja visus Emīla nedarbus, lai Emīls, izaudzis liels, dabūtu zināt, ko darījis bērnībā, un tad saprastu, kāpēc viņa māte nosirmojusi, un varbūt mīlētu māti ar visiem viņas sirmajiem matiem, jo viņa nosirmojusi Emīla dēļ.
Tikai neiedomājies, ka Emīls bija ļauns, ak nē, viņa mātei bija taisnība, kad viņa sacīja, ka Emīls ir mazs, jauks zēns un ar saviem gaišajiem, zīdainajiem matiem un biklajām, zilajām acīm izskatās pēc eņģeļa. Protams, Emīls bija labs, un viņa mātei bija taisnība, ja viņa to ierakstīja tajā zilajā burtnīcā.
«Vakar Emīls bija laps,» viņa divdesmit septītajā jūlijā rakstīja savā zilajā burtnīcā. «Visu dienu viņš niizdarīja nikādus nidarbus tak laikam tāpēc, ka viņam bija drusis un viņš nekā nispēja padarīt.»
Bet jau divdesmit astotajā jūlijā Emīla temperatūra bija tā pazeminājusies, ka par viņa izdarībām tika pierakstītas vairākas lappuses. Jo viņš, šis zēns bija spēcīgs kā vērsis un paguva izdarīt nez cik nedarbu, ja vien bija vesels.
- Šitādu zēnu es nikad vēl niesmu redzējusi, - Līna teica.
Tu laikam jau būsi sapratis, ka Līnai Emīls tā īsteni nepatika. Viņa vairāk mīlēja Emīla māsiņu, kas bija labs un paklausīgs bērns. Bet Alfrēds, Kathultas kalps, mīlēja Emīlu, kāpēc - to gan neviens nezināja, un arī Emīls mīlēja Alfrēdu. Kad Alfrēds bija brīvs no darba, viņi abi kopā jutās jautri, un Alfrēds iemācīja Emīlam daudzus derīgus darbus - apseglot zirgu, ķert līdakas un šņaukt tabaku, nu jā, šī pēdējā nodarbība nebija visai derīga, un Emīls to pamēģināja tikai vienu vienīgu reizi. Bet pamēģināt viņš pamēģināja, jo vēlējās darīt visu, ko darīja Alfrēds. Alfrēds bija izdrāzis Emīlam koka bisi - tas taču bija jauki darīts? Šī koka bise bija Emīla mīļākā manta. Un pēc bises viņa mīļākā manta bija maza, neglīta cepurīte ar nagu; cepurīti tēvs pilsētā viņam bija nopircis, pats nezinādams, kādēļ.
- Man patīk mana bīse un nāģen, - Emīls sacīja savā mēlē un nevienu vakaru neapgūlās nepaņēmis līdzi gultā savu «bīsi» un «nāģeni».
Vai tagad tu atceries visus, kas dzīvoja Kathultas sētā? Tur bija Emīla tēvs, ko sauca pair Antonu, Emīla māte Alma, Emīla māsa Īda, kalps Alfrēds, kalpone Līna un tad pats Emīls.
Un kur tad vēl, protams, Krēsas-Maja, viņu mēs nedrīkstam aizmirst. Viņa bija maza, izdēdējusi iebūvieša sievele, kas dzīvoja iebūvieša būdā mežā, bet allažiņ gāja uz Kathultas sētu un palīdzēja mazgāt veļu, pildīt desas un darīt tamlīdzīgus darbus un ar saviem šausmīgajiem stāstiem par veļiem, spokiem, rēgiem, slepkavām un zagļiem un citiem līdzīgiem jaukiem nostāstiem līdz nāvei nobiedēja Emīlu un Īdu.
Bet varbūt tagad tu gribēsi dzirdēt kaut. ko par Emīla nedarbiem? Tos viņš darīja ik dienas, izņemot tās, kad viņam bija drudzis, un tāpēc mēs itin mierīgi varam izvēlēties jebkuru dienu un paraudzīties, ko viņš tajā izdarījis. Jā, starp citu, kāpēc gan neminēt šo pašu divdesmit astoto jūliju?
Sestdien, 28. jūlijā, kad Emīls uzgāza tēvam virsū klimpu mīklu un izgrieza savu simto koka vīriņu
Kathultas virtuvē atradās vecs, zili krāsots dīvāns, un uz šā dīvāna gulēja Līna. Tolaik, kad tas notika, visa Smolande bija pārpilna ar virtuves dīvāniem, uz kuru izsēdētajām atsperēm gulēja sīcošu mušu aplidotas kalpones, - un kāpēc lai tā nebūtu arī Kathultas sētā? Līna gulēja saldi uz sava dīvāna. Neviens viņu nespēja atmodināt pirms pulksten pieciem no rīta, kad ietarkšķējās modinātājpulkstenis un viņai vajadzēja celties un slaukt govis.
Tiklīdz Līna no dīvāna bija piecēlusies, virtuvē ielavījās Emīla tēvs, lai vienā mierā iedzertu rīta kafiju, iekams pamostas Emīls. Pēc viņa domām, bija jauki sēdēt te pie lielā izvelkamā galda gluži vienam, neredzēt Emīlu, tikai dzirdēt ārpusē vīterojam putnus un kladzinām vistas, sūkt kafiju, mazliet pašūpoties krēslā un zem kājām just skaistos grīdas dēļus, kurus Līna bija noberzusi gluži baltus ... Varbūt arī Emīla tēva kājas būtu vajadzējis noberzt baltas tāpat kā grīdas dēļus. Emīla tēvs no rītiem staigāja basām kājām un ne tikai tāpēc, ka tas bija tik patīkami.
- Maķenīt taču var pietaupīt arīdzan apavus, - viņš aizrādīja Emīla mātei, kas bija tik iecirtīga un nemaz pat nedomāja staigāt basām kājām. - Tu jau tā plēs kurpes, ka mums ik pēc desmit gadiem atkal ir atkal jāpērk jaunas.
- Jā gan, tieši tā, - Emīla māte attrauca, un tad par to vairs netika bilsts ne vārds.
Es iepriekš sacīju, ka Līnu nekas nevarēja pamodināt kā tikai modinātāja tarkšķi, bet kādu rītu Līnu tomēr pamodināja kaut kas cits. Tas notika divdesmit septītajā jūlijā, tieši tajā dienā, kad Emīlam bija drudzis. Vai vari iedomāties kaut ko tik baismīgu: Līna pamodās pulksten četros no rīta, jo pāri viņas sejai pārskrēja liela žurka. Līna iekliegdamās pietrūkās kājās un paķēra malkas pagali, bet žurka jau bija nozudusi kādā caurumā malkas grēdā.
Izdzirdis par žurku, Emīla tēvs briesmīgi satrūkās.
- Jauka padarīšana, virtuvē žurkas, tās jau var apēst mūsu maizi un gaļu! - viņš izsaucās.
- Un arīdzan mani, - Līna piebilda.
- Un pēc tam mūsu maizi un gaļu, - Emīla tēvs noteica. - Nakti mums virtuvē jātur kaķis.
Emīls dzirdēja par žurku, un, lai gan viņam bija drudzis, viņš tūdaļ sāka prātot, kā noķert žurku, ja ar kaķi viss saietu dēlī.
Divdesmit septītajā jūlijā pulksten desmitos vakarā Emīlam vairs drudža nebija un viņā kūsāja darbošanās prieks. Tajā laikā visi Kathultas iemītnieki gulēja: Emīla tēvs, Emīla māte un mazā Īda kambarītī blakām virtuvei, Līna uz sava virtuves dīvāna un Alfrēds kalpu istabā pie galdnieka skabūža. Sivēni un vistas gulēja cūku un vistu kūtī, govis un zirgi gulēja ārā zaļajās pļavās, bet nomodā virtuvē bija tikai kaķis un ilgojās pēc laidara, jo tur bija vairāk žurku. Nomodā bija arī Emīls un piesardzīgi no sava kambarīša ielavījās virtuvē.
- Nabaga Minkucīt, te nu tu sēdi, - viņš teica, ieraudzījis kaķa spožās acis pie virtuves durvīm.
«Miau!» ieņaudējās Minkucis. Un Emīls, būdams liels dzīvnieku draugs, izlaida kaķi ārā.
Viņš, protams, saprata, kā žurka jānoķer, un tagad, kad kaķa vairs te nebija, to vajadzēja izdarīt citādi. Tāpēc Emīls paņēma žurku slazdu, ielika tajā prāvu gabaliņu speķa un nolika slazdu pie malkas grēdas. Bet tad viņš pārdomāja. Ja žurka, izbāzusi degunu no malkas grēdas, pamanīs slazdu, viņa kļūs aizdomīga un neļaus sevi noķert. «Būs labāk,» Emīls prātoja, «ja žurka pavisam mierīgi paskraidīs pa virtuvi un tad uzreiz pamanīsi slazdu tur, kur nepavisam nedomāja to ieraudzīt.» Vienu brīdi viņam ienāca prātā uzlikt slazdu uz Līnas sejas, pa kuru žurka skraidot, bet viņš baiļojās, ka Līna pamodīsies un visu izjauks. Nē, viņam jāatrod cita vieta. Kāpēc gan ne zem lielā izvelkamā galda? Tieši tur nokrīt maizes drupačas, un žurka tās uzmeklē, protams, ne jau pie tēva krēsla, tur drupaču gaužām maz.
- Bet padomā, cik baigi,- Emīls ierunājas un apstājās virtuves vidū, - padomā, ja nu žurka te pienāk un, neatradusi maizes drupačas, sāk grauzt tēva kājas lielo pirkstu?
Tas nedrīkst notikt, Emīls par to parūpēsies. Tādēļ viņš nolika žurku slazdu tieši tur, kur tēvs mēdz izstiept kājas, un ļoti apmierināts ierāpās atpakaļ gultā.
Viņš atmodās, kad bija jau atausis dzidrs rīts, jo viņu pamodināja kliedzieni virtuvē.
«Viņi kliedz aiz prieka, ka žurka noķerta,» Emīls nodomāja, bet tajā pašā brīdī viņa kambarītī iebrāzās māte. Viņa izrāva Emīlu no gultas un iešņāca ausī:
- Uz vietas prom galdnieka skabūzī, iekams tēvs no slazda nav izrāvis kājas lielo pirkstu, citādi, baidos, tava pēdējā stundiņa būs klāt.
Viņa satvēra Emīlu pie rokas un brāzās ar viņu prom, kaut arī viņam mugurā bija tikai krekls, jo apģērbties vairs nebija laika.
- Bet mana bīse un nāģen jāpaņem līdz! - Emīls izsaucās. Viņš paķēra bisi un nāģeni un tad tiešā ceļā brāzās uz galdnieka skabūzi, ka krekls vien plandēja. Šajā istabiņā viņam bija jāsēž pēc izdarītiem nedarbiem. Emīla māte no ārpuses aizbultēja durvis, lai Emīls netiktu ārā, un Emīls savukārt aizbultēja durvis no iekšpuses, lai pie viņa nevarētu ienākt tēvs; kā māte, tā Emīls rīkojās gudri un piesardzīgi. Emīla māte domāja, ka būs labāk, ja Emīls pāris stundu nesatiks tēvu. To pašu domāja arī Emīls, un tāpēc viņš kārtīgi aizbultēja durvis no iekšpuses, pēc tam mierīgi apsēdās uz malkas skaldāmā kluča un sāka griezt mazu, jauku koka vīriņu. To viņš darīja ikreiz, kad viņu pēc kāda nedarba ieslodzīja galdnieka skabūzī, un viņš jau bija izgriezis deviņdesmit septiņus vīriņus. Glīti saridāti, tie stāvēja uz plaukta, un Emīls priecājās, viņos noraudzīdamies un domādams, ka drīz to būs vesels simts. Tā patiešām būs īstena jubileja.
«Tajā dienā es sarīkošu dzīres galdnieka skabūzī un ielūgšu tikai Alfrēdu,» Emīls izlēma, sēdēdams uz kluča ar atvāžamo nazi rokā. Iztālis viņš dzirdēja tēva kliedzienus, bet pamazām tie norima. To vietā atskanēja citi - daudz spalgāki kliedzieni, un Emīls uzbudināts prātoja, kas gan noticis viņa mātei. Bet tad viņam ienāca prātā, ka šodien kaus lielo sivēnmāti. Tur kliedza viņa. Nabaga sivēnmāte, viņai gan divdesmit astotais jūlijs nebija nekāda mierīgā diena. Nē, nepavisam, šī diena arīdzan dažam labam nebija nekāda priecīga!
Ap pusdienas laiku Emīlu izlaida no skabūža, un, kad viņš ienāca virtuvē, viņam pretī, priekā starodama, skrēja Īda.
- Pusdienās būs klimpas, - viņa teica.
Varbūt tu nezini, kas klimpas ir? Tie ir lieli, melni, ar speķi pildīti pikuči. Klimpas garšo pēc asinspudiņa, tomēr savādāk un daudz labāk. Tās gatavo no asinīm - tieši tāpat, kā no asinīm gatavo asinspudiņu, un, tā kā Kathultā bija nokauta cūka, tad skaidrs, ka Emīla māte vārīs asins klimpas. Viņa jau bija sagatavojusi klimpu mīklu lielā māla bļodā, kas atradās uz galda; uz plīts varenā dzelzs katlā vārījās ūdens, un drīz vien te būs tādas klimpas, ka nevarēs vien nopriecāties.
- Es apēdīšu astoņpadsmit gabalus! - lielīgi izsaucās Īda, lai gan viņa bija tikai maza spindzele, kas, lielākais, spēja apēst pusklimpu.
- Tēvs nu gan tev to neļaus, - iebilda Emīls. - Starp citu, kur ta viņš ir?
- Viņš guļ un atpūšas, - Īda atteica.
Emīls palūkojās ārā pa virtuves logu. Patiesi, tur lejā, zālē, gulēja tēvs, uzlicis lielo salmu platmali uz sejas. Tā bija viņa ierastā pusdienas atdusa. Parasti viņš gan to darīja pēc pusdienām, nevis pirms, taču šodien viņš jutās sevišķi gurds, laikam gan akurāt tā jūtas cilvēks, kurš, dienai sākoties, nokļuvis žurku slazdā.
Emīls pamanīja, ka tēvam kurpe ir tikai labajā kājā. Vispirms Emīls nodomāja, ka tas notiek aiz tīrās taupības. Tēvs laikam gan gribēja papriekš novalkāt tikai vienu kurpi. Bet tad Emīls ieraudzīja asiņaino apsēju ap tēva kreisās kājas lielo pirkstu un visu saprata. Tēvam tā sāpēja šis kreisās kājas lielais pirksts, ka viņš nevarēja uzvilkt kurpi. Emīlam sametās kauns, un viņš stipri nožēloja muļķīgo nedarbu ar žurku slazdu. Nu viņš gribēja tēvu iepriecināt un, zinādams, ka tēvam par visu vairāk garšo klimpas, satvēra māla bļodu un pastiepa to ārā pa logu.
- Skaties, tēt, mums pusdienā būs klimpas! - viņš gavilēja.
Tēvs, noņēmis salmu platmali no sejas, pameta drūmu skatienu uz Emīlu. Viņš vēl nebija aizmirsis žurku slazdu, to skaidri varēja redzēt, un Emīls, cik vien spēja, pūlējās, lai viss atkal būtu labi.
- Paskaties, cik daudz mīklas! - viņš gavilēja un pastiepa bļodu vēl tālāk uz priekšu. Bet vai varat iedomāties kaut ko tik briesmīgu - bļoda viņam izkrita no rokām un ar visu asiņaino saturu uzgāzās virsū Emīla tēvam, kad viņš tur gulēja, paslējis degunu uz augšu.
- Blurkš! - Emīla tēvs izdvesa, jo vairāk nekā nevar pateikt, ja mute aizmūrēta ar klimpu mīklu. Viņš smagi piecēlās kājās un beidzot izgrūda rēcienu, ko apslāpēja klimpu mīkla, - apslāpētu rēcienu, taču vēlāk tas skanēja pār visu Lennebergu. Māla bļoda gulēja uz viņa galvas kā vikinga ķivere, bet klimpu mīkla tecēja lejup. Tieši tobrīd no veļas mazgātavas iznāca Krēsas-Maja - tur viņa bija skalojusi cūkas zarnas - un, ieraudzījusi asinīm aptraipīto Emīla tēvu, kliedza vēl spalgāk par sivēnmāti un traucās pa ciemu ar briesmīgo vēsti.
- Mīļajam Kathultas tēvam pienācis gals! - viņa brēca. - Emīls, šitas nelaimesputns, viņu tā sasitis, ka asins plūstin plūst, ak vai, ak vai, ak vai! Vai manu!
Kad Emīla māte ieraudzīja, kas noticis, viņa atkal satvēra Emīla roku un, ko kājas nes, aizšāvās uz galdnieka skabūzi. Un, kamēr Emīls joprojām tikai ar kreklu mugurā sēdēja skabūzī un grieza savu deviņdesmit devīto koka vīriņu, viņa mātei bija diezgan, ko noņemties, kamēr viņa notīrīja tēvu.
- Berz tā, lai no mīklas iznāktu vismaz kādas četras klimpas, - Emīla tēvs aizrādīja, bet Emīla māte skurināja galvu.
- Kas izniekots, tas izniekots. Tagad es klimpu vietā izcepšu pladiņas.
- Hihihi, pusdienu vietā mēs dabūsim vakariņas, - ierunājās mazā Īda, bet uzreiz apklusa, jo cauri klimpu mīklai viņa ieraudzīja tēva acis - un to skatiens bija drūms.
Emīla māte pavēlēja Līnai sarīvēt pladiņām kartupeļus. Varbūt tu nezini, kas pladiņas ir? Tās ir lielas pankūkas ar kartupeļu piemaisījumu, un es varu galvot, ka tās garšo labāk, nekā izklausās. Drīz vien Līna tajā pašā māla bļodā, ko Emīla tēvs bija noņēmis no galvas, sagatavoja biezu, lielisku, iedzeltenu mīklu. Viņš taču negribēja staigāt apkārt visu dienu kā nez kāds vikings. Tiklīdz viņš bija daudzmaz notīrīts, tā devās uz druvu pļaut rudzus, kamēr būs izceptas pladiņas, un Emīla māte izlaida Emīlu ārā no skabūža.
Emīls ilgi bija nosēdējis nekustīgi un tagad juta nepieciešamību izkustēties.
- Rotaļāsimies «Vējiņ, pūt!», - viņš teica Īdai, un Īda tūdaļ aizbēga. «Vējiņ, pūt!» bija Emīla paša izgudrota rotaļa. Tā bija jautra skriešana no virtuves līdz lievenim, no lieveņa līdz istabai, no istabas līdz virtuvei un no virtuves atkal līdz lievenim, līču loču, tā ka vējš vien šalca apkārt. Bet Emīls un Īda skrēja pretējā virzienā un, ik reizi satikušies, viens otram dūra vēderā ar rādītājpirkstu un kliedza: «Vējiņ, put!» Tāpēc šo rotaļu tā sauca, un kā Emīlam, tā Īdai tā šķita ļoti jauka.
Bet, kad Emīls, skriedams astoņdesmit astoto apli, izbrāzās no virtuves, viņš uzskrēja virsū Līnai, kura ar māla bļodu rokās devās pie plīts, lai beidzot ceptu pladiņas. Un, tā kā Emīls gribēja novēlēt arī Līnai mazliet prieka, viņš iedūra tai ar pirkstu un uzsauca:
- Vējiņ, pūt
To viņam nevajadzēja darīt. Viņš taču zināja, ka Līnai kut.
- Īiiiih! - Līna izsaucās un nolocījās kā tārps. Un vai varat iedomāties ko briesmīgāku? Viņai no rokām izkrita māla bļoda. Neviens lāgā neaptvēra, kā tas notika. Tikai viens ir skaidrs, ka Emīla tēvs, kas patlaban, šausmīgi izsalcis, nāca ārā no virtuves, dabūja sejā visu pladiņu mīklu.
- Blurkš! - Emīla tēvs atkal izdvesa, jo vairāk jau nevar pasacīt, ja seja notriepta ar pladiņu mīklu. Emīls un Īda no šā izteiciena vēlāk izveidoja mazu sakāmo.
«Blurkš, tēvs sacīja pladiņu mīklā,» viņi smīkņādami teica, - vai arī: «Blurkš, tēvs sacīja klimpu mīklā,» - un kā viens, tā otrs izteiciens bija labs.
Bet šoreiz tieši Emīlam nebija laika smīkņāt, jo māte, satvērusi viņa roku, ko kājas nes, aizskrēja ar viņu uz galdnieka skabūzi. Emīlam aiz muguras skanēja tēva rēcieni, sākumā pladiņu mīklas apslāpēti, bet vēlāk tie skanēja pār visu Lennebergu.
Kad Emīls, sēdēdams uz kluča, grieza simto koka vīriņu, viņam itin nemaz nebija jubilejas noskaņas, drīzāk otrādi. Viņš bija pārskaities kā lapsene. Vienā un tai pašā dienā sēdēt trīs reizes galdnieka skabūzī bija pārlieku daudz, turklāt netaisni, tā viņš domāja.
- Ko ta es varu darīt, ka tētuks allaž gadās ceļā, - viņš šņāca. - Tu, cilvēks, šajā mājā nevari pat uzstādīt žurku slazdu, lai tēvs tajā neiesprūstu. Kāpēc viņam vienmēr jāšauj seja tur, kur plūst klimpu vai pladiņu mīkla?
Es nepavisam negribētu, ka tu domātu - Emīls nemīlēja savu tēvu un tēvs nemīlēja Emīlu. Parasti viņi viens otru gauži mīlēja. Bet arī cilvēki, kas viens otru mīl, dažkārt var saķīvēties, ja notiek ķibele ar klimpu un pladiņu mīklu, žurku slazdu un tamlīdzīgi.
Divdesmit astotā jūlija sestdiena sliecās uz novakari. Emīls sēdēja galdnieka skabūzī un aizvien vairāk skaitās. Ne jau šitādu viņš bija iedomājies simtā vīriņa jubileju. Vispirms - bija sestdienas vakars, un kā viņš varēja ielūgt savās dzīrēs Alfrēdu? Sestdienas vakaros Alfrēdam bija citas darīšanas. Tad viņš sēdēja uz kalpu istabas kāpnēm un lakstojās ar Līnu. Alfrēds spēlēja viņai harmonikas, un viņam nudien nebija laika citām dzīrēm.
Emīls nosvieda atvāžamo nazi. Viņam nebija pat Alfrēda, viņš bija gluži vientuļš, un, jo vairāk viņš domāja par to, kā cilvēki pret viņu izturas, jo vairāk saskaitās. Kas gan tā par modi - sēdēt visu garo sestdienu vienā kreklā un pat ne pagūt apģērbties šīs mūžīgās skriešanas dēļ uz galdnieka skabūzi? Nu jā, šitie Kathultas cilvēki gribēja viņu iespundēt galdnieka skabūzī. Labi, to prieku viņi arī dabūs!
Emīls tā trieca ar dūri pa ēvelsolu, ka tas nokrakšķēja. Jā, to prieku viņi dabūs! Šajā brīdī Emīls pieņēma baismīgu lēmumu. Visu savu mūžu viņš paliks galdnieka skabūzī. Vienā kreklā, nāģeni galvā, vientuļš, pamests, visu pamests, viņš te sēdēs līdz sava mūža vakaram.
«Tad viņi beidzot būs apmierināti un šī mūžīgā nevajadzīgā rikšošana turp un atpakaļ izbeigsies,» viņš prātoja. Un nemaz nemēģiniet ienākt manā galdnieka skabūzī, nē, pasarg dievs! Un, ja tēvam vajadzēs noēvelēt pāris dēļu, viņš to nevarēs izdarīt, un, starp citu, labi vien būs, jo citādi viņš sev noēvelēs pirkstus. Šitādu cilvēku savu mūžu neesmu saticis!»
Bet, kad jūlija vakars satumsa, pie galdnieka skabūža pienāca Emīla māte un atbultēja durvis. Protams, no ārpuses. Viņa paraustīja durvis un, manījusi, ka tās aizbultētas arī no iekšpuses, liegi pasmaidīja.
- Tev vairs nav jābaidās, mīļais Emīl. Tēvs jau aizgājis gulēt. Tagad tu vari nākt ārā.
Bet tad galdnieka skabūzī atskanēja baismīgs «hā!».
- Kāpēc tu sāki «hā»? - Emīla māte vaicāja. - Atver durvis un nāc ārā!
- Es nemūžam vairs neiešu ārā, - Emīls dobjā balsī atteica. - Un nemēģini nākt iekšā, es šaušu!
Emīla māte redzēja savu mazo puisēnu stāvam tur iekšā ar šauteni rokā. Sākumā viņa neticēja, ka Emīls domā to nopietni, bet, kad beidzot saprata, ka tā notiks, raudādama aizjoza uz istabu un uzmodināja Emīla tēvu.
- Emīls sēž galdnieka skabūzī un negrib nākt ārā. Ko lai mēs iesākam? - viņa šņukstēja.
Atmodās arī mazā Īda un tūdaļ sāka kaukt. Un viņi visi aizskrēja uz galdnieka skabūzi: Emīla tēvs, Emīla māte un mazā Īda. Alfrēds un Līna, kas sēdēja uz kalpu istabas kāpnēm un lakstojās, Līnai par sarūgtinājumu, bija spiesti izbeigt lakstošanos. Visiem vajadzēja palīdzēt izdabūt ārā Emīlu.
Emīla tēvs izturējās ļoti bargi.
- Pagaidi, gan tu nāksi ārā, kad būsi izsalcis! - viņš kliedza.
- Hā! - Emīls atkal iesaucās.
Tēvs nezināja, kas Emīlam ir kārbā aiz ēvelsola. Neliels gardu ēdienu krājums, jānudien! Būdams diezgan viltīgs, viņš jau bija parūpējies, lai, sēdot galdnieka skābūzī, nebūtu jāmokās ar izsalkumu. Viņš taču nekad nevarēja zināt, kādā dienā vai stundā tur nokļūs, un tādēļ viņam allaž kārbā aiz ēvelsola bija kas ēdams. Patlaban tur bija maizes kukulis, siers un daži speķa gabali, turklāt žāvēti ķirši un diezgan daudz sausiņu. Karavīri ielenkumā izturējuši ar mazāku ēdiena devu. Emīlam galdnieka skabūzis tiešām šķita kā ielenkts cietoksnis, un viņš bija nodomājis aizsargāties pret visiem ienaidniekiem. Možs kā īsts karavadonis viņš stāvēja pie lodziņa un tēmēja ar savu «bīsi».
- Pirmo, kas šurp nāks, es nošaušu! - zēns kliedza.
- Vī manu, Emīl, mīļo, labo puisīt, nerunā tā, nāc ārā! - zēna māte šņukstēja. Bet nekas nelīdzēja. Emīls bija ciets kā krams. Nelīdzēja arī Alfrēda vārdi:
- Paklau, Emīl, nāc ārā, tad mēs abi iesim uz ezeru peldēties, tu un es!
- Nu nē! - Emīls sarūgtināts atcirta. - Sēdi vien ar Līnu uz kāpnēm! Es sēdēšu te!
Un tā notika. Emīls palika sēžot galdnieka skabūzī. Un, ja nekas nelīdzēja - ne draudi, ne lūgšanas -, mājiniekiem bija jāiet gulēt - Emīla tēvam, Emīla mātei un mazajai Īdai.
Tas bija skumjš sestdienas vakars. Emīla māte un mazā Īda skaļi raudāja, un Emīla tēvs dziļi nopūtās, likdamies gultā, jo viņam trūka mazā puisēna, kas katru nakti gulēja tur, gultiņā, nolicis zīdaino galviņu uz spilvena un savu naģeni un bisi blakus.
Bet Līnai gan netrūka Emīla, un viņa negribēja doties pie miera. Viņa vēlējās sēdēt ar Alfrēdu uz kalpu istabas kāpnēm, vēlējās tur sēdēt vienā mierā, tāpēc arī jutās varen apmierināta, ka Emīls paliek galdnieka skabūzī.
- Bet ej nu sazini, cik ilgi šis nejaukais puika tur paliek, - viņa pie sevis noteica un piecēlusies piegāja pie galdnieka skabūža, un aizbultēja durvis no ārpuses.
Alfrēds spēlēja harmonikas un dziedāja, un Līnas negodīgo rīcību nepamanīja. «Uz mājām no kaujas jāj karavīrs,» Alfrēds dziedāja. Emīls, sēdēdams uz kluča, to dzirdēja un smagi nopūtās.
Bet Līna, apskāvusi Alfrēda kaklu, tērgāja, kā to allaž darīja, un Alfrēds, kā parasti, atbildēja:
- Nu kā ta, protama lieta, varu tevi precēt, ja tu tik makten vēlies, bet nav jau ko steigties.
- Nu ta visādā ziņā nākamogad, - Līna noteikti atbildēja, un Alfrēds nopūtās vēl smagāk nekā Emīls un dziedāja par Lauvas līgavu. To dzirdēja arī Emīls, sēdēdams uz kluča, un tad viņam ienāca prātā, cik tomēr būtu jauki aiziet ar Alfrēdu pie ezera.
- Nu kā tad, - viņš sacīja, - es taču varētu aiziet ar Alfrēdu nopeldēties un pēc tam no jauna ielīst galdnieka skabūzī, ja tāda būtu mana griba.
Emīls pietraucās pie durvīm un atbultēja tās. Bet ko tas deva, ja nejaukā Līna durvis bija aizbultējusi no ārpuses. Durvis neatvērās, lai gan Emīls triecās pret tām ar visu spēku. Tad Emīlam viss bija skaidrs. Viņš saprata tūdaļ, kas viņu ieslēdzis.
- Bet es viņai parādīšu. Nu viņa redzēs! - zēns sacīja.
Viņš palūkojās apkārt skabūzī, kur jau bija iestājusies krēsla. Reiz, izstrādājis vienu no saviem ļaunākajiem nedarbiem, Emīls bija izbēdzis pa logu. Bet pēc šās izdarības tēvs pāri visai rūtij bija piesitis šķērskoku, lai Emīls no jauna nevarētu izlīst pa rogu un varbūt pat iekrist nātrēs, kas auga zem loga. Emīla tēvs baiļojās par savu zēnu un nevēlējās, lai viņu sadzeltu nātres.
- Pa logu es netikšu ārā un pa durvīm arīdzan ne, - Emīls noteica. - Saukt pēc palīga - to es nemūžam nedarīšu. Kā lai es izkļūstu ārā?
Domīgi viņš noraudzījās uz vaļējo pavardu. Tāds bija iemūrēts galdnieka skabūzī, lai ziemā to varētu apsildīt, un Emīla tēvs ikreiz iekūra pavardā uguni, ja viņam vajadzēja sasildīt līmes podu.
- Jālien ārā pa dūmeni. - To teicis, viņš žigli iekāpa pavardā - tieši pelnos, kas tur atradās no pagājušās ziemas un tagad mīksti apņēma viņa kailās kājas un iespiedās starp kāju pirkstiem.
Emīls, paraudzījies augšup pa dūmeni, pamanīja kaut ko jauku. Tieši virs viņa galvas dūmenī no augšas iespīdēja sārtais jūlija mēness, nolūkodamies lejup uz Emīlu.
- Paklau tu, mēnes! Tagad gan tu redzēsi zēnu, kas prot kāpt! - Emīls izsaucās.
Un viņš atspērās pret sodrējainajām dūmeņa sienām un līda augšup.
Ja tu kādreiz esi mēģinājis līst ārā pa šauru dūmeni, tad zināsi, cik tas ir grūti un cik melns tu notriepsies, bet nedomā, ka Emīlu tas atturēja.
Līna, nabaga meitene, kas sēdēja uz kalpu istabas kāpnītēm, apskāvusi Alfrēdu, nekā nenoģida. Bet Emīls taču bija teicis, ka gan viņa redzēs, un tagad viņa redzēja. Tieši tobrīd, kad viņa pacēla acis, lai palūkotos uz mēnesi, viņa tā iebļāvās, ka noskanēja visa Lenneberga.
- Rēgs! Uz dūmeņa sēž rēgs! - viņa bailēs kliedza.
Rēgi bija mazi veļu bērni, no kuriem Smolandē agrāk briesmīgi baiļojās. Līna, protams, bija dzirdējusi Krēsas Mājas baismīgos stāstus par maziem, baigiem rēgiem, kas var gadīties ceļā, un tāpēc tagad, ieraugot uz dūmeņa sēžam pavisam melnu un vispār baigu rēgu, kliedza drausmīgi skaļi.
Alfrēds arī pameta acis uz rēgu un tikai smējās.
- Šito rēgu es pazīstu. Kāp zemē, Emīl! - viņš uzsauca.
Emīls savā sodrējainajā kreklā piecēlās kājās uz jumta un stāvēja kā možs karavadonis. Izstiepis sodrējaino roku pret debesīm, viņš kliedza tik skaļi, ka tas bija dzirdams visā Lennebergā.
- Šovakar galdnieka skabūzis tiks sagrauts, un es nemūžam tur vairs nesēdēšu!
Tad Alfrēds nostājās pie skabūža tieši zem Emīla, izpleta rokas un sauca:
- Lec lejā, Emīl!
Un Emīls lēca. Viņš ielēca tieši Alfrēda rokās. Un tad viņi abi aizgāja pie ezera un nomazgājās. Emīlam tas bija nepieciešams.
- Šitādu zēnu manas acis vēl nav skatījušas, - Līna, neganti pārskaitusies, sacīja, gāja iekšā un apgūlās uz sava virtuves dīvāna.
Bet Kathultas ezerā starp baltajām ūdensrozēm vēsajā ūdenī peldēja Alfrēds un Emīls, un debesīs spīdēja jūlija mēness sārts kā laterna, liedams pār viņiem savu gaismu.
- Tu un es, Alfrēd, - Emīls sacīja.
- Jā, tu un es, Emīl. Tieši tā, - Alfrēds atbildēja. Pāri ezeram vijās spoža mēness taka, bet krasti slīga aklā tumsā. Jo tagad bija nakts un divdesmit astotais jūlijs beidzies.
Taču pienāca jaunas dienas ar jauniem nedarbiem. Emīla māte rakstīja tik cītīgi zilajā burtnīcā, ka roka sāka sāpēt, un beidzot burtnīca bija pilna gan garumā, gan platumā.
- Man jāiegādājas jauna burtnīca, - Emīla māte nosprieda. - Drīz vien Vimmerbijā būs tirgus, un tad es pilsētā nopirkšu jaunu burtnīcu.
Tīrā laime, ka viņa to izdarīja, jo kur gan citur viņa būtu ierakstījusi par Emīla nedarbiem tieši tirgus dienā.
«Dievs, stāvi man klāt šā puikas labat, abet viņš patiesi tigs tālu, ja vien izauks liels, kauču viņa tēvs tam nitic.»
Bet Emīla tēvs šajā ziņā alojās, un Emīla mātei bija taisnība. Emīls izauga liels un kļuva par komunālvaldes priekšsēdētāju un nudien bija pats smalkākais vīrs visā Lennebergā.
Bet tagad atgriezīsimies pie tā, kas notika Vimmerbijas tirgū toreiz, kad viņš vēl bija mazs.
Trešdien, 31. oktobrī, kad Emīls iegādājās zirgu un līdz nāvei nobiedēja Petrela kundzi un visu Vimmerbiju
Ik gadu pēdējā oktobra trešdienā Vimmerbijā notika tirgus, un tad pilsētā no agra rīta līdz vēlam vakaram valdīja kņada un burzma, to es droši varu apgalvot. Ikviens cilvēks gan no Lennebergas, gan citām draudzēm brauca uz pilsētu pārdot vēršus un iepirkt ķēves, mīt zirgus un satikt draugus, izraudzīties līgavaiņus un ēst «polkas»1 sivēnus, dejot skotu polku un izkauties, un ikviens savā veidā varēja no sirds izpriecāties.
Reiz Emīla māte, gribēdama zināt, cik Līna ir apķērīga, vaicāja tai, vai tā varot pateikt, kādas ir gada lielākās svinības, un Līna sacīja:
- Es domāju, ka ziemsvētki, lieldienas un Vimmerbijas tirgus.
Tagad tu sapratīsi, kādēļ ikviens cilvēks gribēja nokļūt Vimmerbijā trīsdesmit pirmajā oktobrī. Alfrēds jau pulksten piecos no rīta aklā tumsā jūdza lielajos ratos zirgu pāri - Markusu un Jullanu, un tad visa Kathultas saime devās ceļā: Emīla tēvs un Emīla māte, Alfrēds un Līna, un Emīls, un mazā Īda. Mājās palika tikai Krēsas-Maja, kas pieskatīja māju un aprūpēja dzīvniekus.
- Nabaga Krēsas-Maja, tu taču arīdzan gribētu braukt, - labsirdīgais Alfrēds sacīja.
- Es jau neesmu traka, - Krēsas-Maja atcirta. - Šodien, kad nāk lielā komēta. Niparko, paldies! Gribu nomirt Lennebergā savās pierastajās mājās.
Proti, ļaudis Smolandē staigāja apkārt, gaidīdami lielo komētu, kas nāks uz zemi, jo Vimmerbijas laikrakstā bija rakstīts, ka tieši trīsdesmit pirmajā oktobrī komēta nāks šņākdama, nokritīs varbūt uz zemeslodes un sašķaidīs to tūkstoš gabalos.
Tu laikam gan nezini, kas tā komēta tāda ir, un arī es gandrīz nekā par to nezinu, taču man liekas - tā ir no kādas zvaigznes atlūzusi daļiņa, kas, lai arī cik maza, lido apkārt izplatījumā. Visi smolandieši bija līdz nāvei izbijušies par šo komētu, kas pēkšņi sašķaidīs zemeslodi un iznīcinās visu jauko.
- Un skaidrs, ka šī negantniece notēmējusi tieši uz Vimmerbijas tirgu, - Līna dusmīgi piebilda. - Bet viss vienalga, komēta, kazi, atnāks tikai vakarā, kad visi lielākie darbi jau būs padarīti.
Viņa valšķīgi pasmaidīja un ar elkoni piegrūda Alfrēdam, kas sēdēja viņai blakām uz pakaļējā sēdekļa. Līna no šīs dienas daudz ko gaidīja.
Uz priekšējā sēdekļa sēdēja Emīla māte ar Īdu klēpi un Emīla tēvs ar Emīlu klēpī. Uzmini - kas vadīja zirgus? To darīja Emīls. Esmu piemirsusi pastāstīt, cik lieliski Emīls prata apieties ar zirgiem. Alfrēds viņam bija iemācījis, kas jāzina par zirgiem, un tā Emīls zināja par zirgiem vairāk nekā jebkurš cits puisis Lennebergā un pat vairāk nekā Alfrēds. Tagad viņš sēdēja tēvam klēpī un brauca kā vislabākais kučieris, jā, šis zēns zināja, kā jātur groži!
Nakti bija lijis, un šajā saltajā oktobra rītā pār visu Lennebergu un Smolandi kā smaga villaine klājās migla. Virs koku galotnēm gaisma vēl nebija manāma, un gar ceļu, pa kuru brauca Kathultas ļaudis, slējās tumšais, pielijušais mežs. Tomēr visi braucēji jutās priecīgi, un Markuss un Jullana rikšoja tā, ka mālainā ceļa dubļi apšļāca viņu kājas.
Skaidrs, ka Jullana nejutās sevišķi priecīga, jo viņa bija veca un darbam nederīga; viņai vislabāk būtu paticis palikt mājās stallī. Emīls jau ilgu laiku bija čīkstējis tēvam, ka viņiem vajadzētu iegādāt jaunu zirgu, kas Markusam būtu piemērotāks. To viņi varētu nokārtot tagad Vimmerbijas tirgū, tā Emīls nodomāja.
Bet Emīla tēvs sacīja:
- Tev gan liekas, ka mēs spējam iegādāties visu ko! Nepavisam arī ne, vecajai Jullanai būs vēl jāpapūlas savi pāris gadiņi, tur neko nevarēs darīt.
Un skaidrs, ka Jullana pūlējās. Viņa braši rikšoja kalniņā augšup, un Emīls, kas sirmo Jullanu mīlēja, uzdziedāja kā parasti, lai ķēvi mazliet uzmundrinātu:
Velk nu mani ķēve sirmā,
Kaulu kambars numurs pirmā,
Vai, ak vai!
Manu nāģen velk tā aši
Un to dara diezgan braši,
Ceļš ja līdzens gadās.
Kad Kathultas iemītnieki bija nonākuši Vimmerbijā un Markusu un Jullanu iekārtojuši labā vietā ne visai tālu no dzīvnieku vaļņa, viņi paši varēja doties katrs savās darīšanās. Emīla māte kopā ar Īdu, kas bija ieķērusies viņai brunčos, gāja pirkt zilu burtnīcu un pārdot līdzpaņemtās olas un vilnu. Līna tūdaļ gribēja kopā ar Alfrēdu ieiet konditorejā un padzert kafiju, un tas viņai tiešām izdevās, lai gan sākumā puisis rāvās no viņas prom un vēlējās kopā ar Emīlu un Emīla tēvu aiziet līdz dzīvnieku valnim.
Ja tu kādreiz esi bijis Vimmerbijā tirgus dienā, tad zināsi, kas dzīvnieku valnis tāds ir. Tad tu zināsi, ka tā ir vieta, kur tirgojas ar govīm un noņemas ar zirgiem. Tieši tobrīd pie dzīvnieku vaļņa kūsāt kūsāja līksma rosme. Emīls uz vietas gribēja traukties turp, arī tēvam nebija iebildumu, lai gan viņš nebija domājis zirgu pirkt, vienīgi vēlējās paskatīties.
- Tikai neaizmirsti, ka pulksten divpadsmitos mēs esam ielūgti pusdienās pie Petrela kundzes. - Tie bija Emīla mātes pēdējie vārdi, pirms viņa kopā ar Īdu aizgāja.
- Nemaz nebaidies, ka es kaut ko tādu aizmirsīšu, - Emīla tēvs atteica, aiziedams kopā ar Emīlu.
Bet Emīls bija paguvis pabūt dzīvnieku valnī tikai kādas piecas minūtes, kad jau ieraudzīja zirgu - zirgu, kuru viņš vēlējās iegūt un kura dēļ viņa sirds tā sāka pukstēt kā nekad. Šitāds zirgs! Tas bija neliels, skaists, brūns, trīs gadus vecs zirgs. Tas stāvēja, piesiets pie slitas, un tik mīlīgi raudzījās uz Emīlu, it kā saprazdams, ka Emīls grib to nopirkt. To Emīls arī vēlējās, ak tu pasaulīt, kā viņš to vēlējās! Viņš pameta acis uz tēva pusi un grasījās tā činkstēt, ka tēvs, lai apklusinātu dēlu, būtu spiests zirgu nopirkt. Bet vai vari iedomāties kaut ko tik nejauku! Emīla tēvs bija pazudis. Viņš bija paguvis ienirt jūklī starp zemniekiem, kas tarkšķēja, kliedza un smējās, starp zirgiem, kas zviedza un mīņājās kājām, un govīm un vēršiem, kas bauroja un māva, saceldami briesmīgu traci.
«Tā jau allaž ir,» Emīls sarūgtināts domāja. «Ar viņu ir velti turēties kopā, jau pēc pirmajiem soļiem viņš nez kur aizskrien. Un tieši patlaban vajadzēja pasteigties.» Tur jau nāca Molilas varenais zirgu tirgonis, nenovērsdams acu no Emīla zirga.
- Cik maksā šitas tur? - viņš jautāja zirga īpašniekam, mazam, bālam Tunas vīrelim.
- Trīssimt kronas, - Tunas zemnieks atbildēja, un Emīlam, to dzirdot, iesāpējās pakrūtē. Izspiest no tēva trīssimt kronas būtu tas pats, kas izspiest tās no klints, - to Emīls saprata.
«Bet es pamēģināšu,» viņš nodomāja, jo pats bija iecirtīgākais zēns visā Lennebergā un Smolandē. Tad viņš iejuka burzmā, lai aši uzmeklētu tēvu. Viņš skraidelēja šurpu turpu un, kļūdams aizvien nevaldāmāks, raustīja un tvarstīja dažādus zemniekus, kuri no mugurpuses izskatījās pēc viņa tēva. Bet, kad tie pagriezās, tad vienmēr izrādījās, ka tie ir pilnīgi sveši zemnieki no Dienvidvijas vai Loknevijas, nevis Antons Svensons no Lennebergas Kathultas.
Tikai nedomā, ka Emīls tāpēc būtu zaudējis uzņēmību! Uz vaļņa atradās neliela karoga kārts, un Emīls, uz rāvienu uzrāpies tās galā, lai visi varētu viņu redzēt, cik vien skaļi spēdams, kliedza:
- Vai kāds pazīst šo mazo zēnu ... jā, jā, viņam nozudis tēvs!
Tad viņš pamanīja, ka apakš viņa zemnieku, govju un zirgu jūklī kaut kas notika. Tur izbrīvējās taciņa, un pa to uz karoga kārts pusi traucās Emīla tēvs.
Antons Svensons nokratīja dēlu no karoga kārts, kā nokrata nobriedušu ābolu no ābeles, un parāva viņu aiz auss.
- Sasodītais puika, kur tu vazājies? Vai tiešām tev uzreiz vajadzēja aizmukt? - viņš sauca.
Emīlam nebija laika, lai atbildētu uz šiem tēva vārdiem.
- Nāc, te ir kāds zirgs, kas tev jāredz! - viņš sauca.
Protams, Emīla tēvs zirgu dabūja redzēt, bet tad jau tas bija pārdots. Vai ko briesmīgāku varat iedomāties - Emīls un viņa tēvs ieradās tieši tobrīd, kad Molilas zirgu tirgotājs izvilka maku un, izņēmis no tā trīssimt banknošu, iespieda tās Tunas zemnieka plaukstā.
Tad Emīls raudāja.
- Zirgs taču ir labs? - zirgu tirgotājs vaicāja.
- Ak jā, viņš ir gauži, gauži labs, - Tunas zemnieks atbildēja. Bet tad viņš novērsa skatienu, un izskatījās, ka viņš domā pavisam ko citu.
- Zirgs nav apkalts, kā redzu. Tas jāizdara, iekams es dodos uz mājām, - zirgu tirgotājs sacīja.
Emīls stāvēja un raudāja, un tēvam bija žēl sava mazā puisēna.
- Neraudi, Emīl, - viņš sacīja, apņēmīgi mādams ar galvu. - Lai vai kā, bet es tev nopirkšu veselu riekšu ledeņu.
Viņš aizveda Emīlu tur, kur stāvēja konfekšu pārdevējas, un par desmit ērām nopirka Emīlam šķautņainas ledenes.
Bet tad tēvs satika kādu citu Lennebergas zemnieku, apstājās un uzsāka sarunas ar to, pavisam aizmirsis Emīlu. Emīls stāvēja, piestūķējis muti ar ledenēm, un asaru pilnām acīm domāja par zirgu. Tad viņš pēkšņi ieraudzīja Alfrēdu, ko vilka Līna. Puisis izskatījās pavisam paguris, un nav arī nekāds brīnums, jo Līna septiņpadsmit reižu bija vazājusi viņu garām zeltkaļu veikaliem, allaž mēģinādama ievilkt iekšā, lai viņš nopirktu saderināšanās gredzenu.
- Un, ja es nebūtu atspēries ar abām kājām, kas zina, kā tas beigtos, - Alfrēds apmierināts stāstīja. Viņš, protams, priecājās, pamanījis Emīlu. Emīls tūdaļ pasteidzās viņam izstāstīt par zirgu, un nu viņi abi tur stāvēja, sērodami, ka šis zirgs nekad nenonāks Kathultā. Bet tad Alfrēds nopirka Emīlam māla dzeguzi no podnieka, kas tirgū tādas pārdeva.
- Tā tev būs tirgus dāvana no manis, - Alfrēds sacīja. Un Emīla nomāktā sirds uzreiz kļuva vieglāka.
- Jā, jā, māla dzeguzes tu pērc, - ierunājās Līna. - Starp citu, kad tā komēta nāks? Manuprāt, būtu jau pēdējais laiks.
Taču nekāda komēta nebija redzama, un, tā kā pulkstenis rādīja tikai divpadsmit dienā, komētai nebija jāsteidzas.
Alfrēds un Līna tagad dzīrās iet un palūkot Markusu un Jullanu un ieturēt savas trūcīgās pusdienas. Ratos kādā lādītē atradās viņu pusdienu tarba. Emīls viņiem labprāt būtu gājis līdzi, taču zināja, ka ēdīs pusdienas pulksten divpadsmitos Petrela kundzes mājā, tāpēc lūkojās apkārt pēc tēva. Un, tici vai netici, Emīla tēvs bija atkal pazudis! Viņš no jauna bija iejaucies tirgus burzmā starp konfekšu pārdevējām, podniekiem, grozu pinējiem, suku darinātājiem, balonu pārdevējiem, harmoniku spēlmaņiem un visādiem tirgus jokdariem.
- Pirmo reizi redzu tādu cilvēku, kas vienmēr pazūd, - Emīls noteica. - Nākamoreiz, kad braukšu uz tirgu, viņam būs jāpaliek mājās, jo ilgāk tas nav izturams.
Taču tāpēc, ka tēvs pazudis, Emīls dūšu nezaudēja. Viņš jau agrāk bija bijis pilsētā un aptuveni zināja, kur Petrela kundze dzīvo. Viņai piederēja maza, skaista, balta mājiņa ar stikla verandu kaut kur lejup Lielajā ielā. «Tā būs viegli atrodama,» Emīls nodomāja.
Petrela kundze bija viena no pilsētas smalkākajām dāmām, un nudien savādi, ka viņa ielūdza pusdienās Kathultas sētas zemniekus; taču tas notika tāpēc, ka Emīla māte viņai vienmēr veda labas desas, - kā tik traki cilvēkam var garšot desas! Petrela kundze turklāt diezgan bieži ieradās dzīrēs Kathultas mājās. Gan ķiršu dzīrēs, gan vēžu dzīrēs, gan siera pudiņu dzīrēs, gan citās dzīrēs, kur pasniedza desas un jēra ribiņas, un teļa rulādes, un gaļas kotletes, un omletes, un marinētu zuti, un daždažādus kārumus. «Nevar taču vienmēr ierasties dzīrēs citās mājās un nekad neielūgt savējās,» Petrela kundze domāja. «Zināmai taisnībai taču jābūt.» Tāpēc viņa izmantoja šo tirgus dienu, kad kathultieši ieradušies pilsētā, un ielūdza viņus pulksten divpadsmitos pusdienās; jā, viņa piedāvās viņiem uzsildītu zivju pudiņu un melleņu zupu - tā viņa bija izlēmusi. Pati Petrela kundze pulksten vienpadsmitos ieēda mazliet teļa filejas un kumosiņu marcipāna tortes, jo zivju pudiņa bija pamazāk. Un kā tas izskatītos, ja viņa pati sēdētu un tik dedzīgi ķertos pie pudiņa, kura jau tā visiem nepietiek, nē, tā gan viņa nedarīs!
Nu viņi visi sēdēja stikla verandā pie galda - Emīla tēvs, Emīla māte un mazā Īda.
- Šis sasodītais puika, vieglāk būtu savaldīt riekšu blusu, jo tās neaizlec tik ātri kā šis resgalis, - Emīla tēvs pukojās.
Viņi runāja par Emīlu.
Emīla māte tūdaļ grasījās traukties ārā un meklēt savu mazo zēnu, bet Emīla tēvs apgalvoja, ka viņš jau visur to izmeklējies.
Tad Petrela kundze sacīja:
- Es pazīstu Emīlu un zinu, ka ceļu šurp viņš atradīs.
Un Petrela kundzei bija taisnība. Tieši tobrīd Emīls ienāca pa dārza vārtiņiem. Bet tad, kaut ko ieraudzījis, apstājās. Tieši blakām Petrela kundzei dzīvoja pilsētas galva. Viņa jauko māju apņēma dārzs, un tajā starp ābelēm rosījās zēns uz augstām ķekatām. Tas bija pilsētas galvas mazais Gotfrīds. Ieraudzījis Emīlu, viņš uzreiz iegāzās ar galvu ceriņu krūmā. Ja tu kādreiz esi mēģinājis staigāt uz ķekatām, tad zini, kā tas ir. Nemaz nav viegli noturēt līdzsvaru uz tādām garām maikstīm tikai ar mazu paliktni, kur atbalstīt kājas. Taču Gotfrīds aši pacēla galvu no ceriņkrūma, ziņkāri raudzīdamies uz Emīlu. Ja pirmo reizi satiekas divi tādi nadzīgi zēni, tad viņu acis tūdaļ iedzirkstas. Gotfrīds un Emīls raudzījās viens uz otru un klusi smaidīja.
- Es gribētu tādu nāģeni, kāda ir tev, - Gotfrīds sacīja. - Vai tu man to aizdosi?
- Nēē, - Emīls attrauca. - Vienīgi tad, ja tu aizdosi man savas ķekatas.
Gotfrīdam šāda maiņa likās varen jauka.
- Lai gan ar tām tu nepratīsi staigāt. Tas ir grūti, - viņš piebilda.
- Tad jau redzēsim, - Emīls atteica.
Viņš bija veicīgāks, nekā Gotfrīds noģida. Ar vienu lēcienu viņš jau bija uzrāpies ķekatās un aši tenterēja starp ābelēm. Petrela kundzes pusdienas viņš pavisam bija aizmirsis.
Bet tur, verandā visi jau ķērās pie zivju pudiņa. Tas tika aši apēsts, un laiks bija strēbt melleņu zupu. Tās bija pietiekami daudz. Galda vidū stāvēja milzu bļoda, pilna ar zupu.
- Ēdiet taču, ēdiet! Ceru, ka jums ir laba ēstgriba, - Petrela kundze skubināja.
Viņai pašai gan nebija nekādas ēstgribas, toties viņa daudz runāja. Viņa runāja par lielo komētu, jo par to šodien runāja visi cilvēki Vimmerbijā.
- Tas taču būtu briesmīgi, ja viena šāda komēta visam darītu galu, - viņa prātoja.
- Jā, diezi vai šī melleņu zupa nav pēdējais ēdiens, ko mēs baudām šajā dzīvē, - Emīla māte piebilda, un Emīla tēvs strauji pasniedza Petrela kundzei savu šķīvi.
- Varbūt drīkstu palūgt vēl maķenīt? Drošības labad, - viņš noteica.
Taču, iekams Petrela kundze ielēja zupu viņa šķīvī, notika kaut kas šausmīgs. Atskanēja šķindi un kliedzieni; pa lielo loga rūti aiz Petrela kundzes muguras nez kas iebruka, un piepeši pa visu verandu pašķīda stikla drumslas un melleņu zupas šļakatas.
- Komēta! - izsaucās Petrela kundze un - blākš! - nogāzās uz grīdas.
Bet tā nebija komēta. Tas bija tikai Emīls, kas iebrāzās gluži kā lielgabala lode pa verandas logu iekšā, iegāzdamies ar galvu melleņu zupas bļodā, ka nošļakstēja vien.
Ak tu mūžs, kāds lērums nu valdīja verandā! Emīla māte brēca, Emīla tēvs rēca, un mazā Īda raudāja. Vienīgi Petrela kundze klusēja, jo viņa taču gulēja uz grīdas bez samaņas.
- Aši uz virtuvi pēc auksta ūdens! - Emīla tēvs kliedza. - Viņai jāapslauka piere!
Emīla māte traucās, ko kājas nesa, un Emīla tēvs joza viņai pakaļ, lai ātrāk tiktu virtuvē. Emīls pacēla zilo seju no melleņu bļodas.
- Kāpēc tu allažiņ tik trakoti steidzies ēst? - mazā Īda viņam pārmeta.
Emīls viņai neatbildēja.
- Gotfrīdam taisnība, - viņš sacīja. - Sētai nevar pārkāpt pāri ar ķekatām. Tagad tas skaidri pierādīts.
Bet tad viņš ieraudzīja nabaga Petrela kundzi guļam uz grīdas, un viņam kļuva kundzes žēl.
- Vai tiešām jāgaida, kamēr atnesīs ūdeni! Te jāpasteidzas, cik es saprotu, - viņš sacīja.
Emīlam uzreiz bija padoms rokā. Paķēris bļodu ar melleņu zupu, viņš uzgāza to Petrela kundzei uz sejas. Un vari man ticēt - tas līdzēja!
- Blurkš! - Petrela kundze izsaucās un zibensātrumā pietrūkās kājās. Cik labi, ja izvārīts tik daudz melleņu zupas, ka ar to pietiek arī nelaimē!
- Es jau viņu izārstēju, - Emīls lepni sacīja, kad no virtuves ar ūdeni atbrāzās māte un tēvs.
Bet tēvs, uzmetis viņam drūmu skatienu, teica:
- Es zinu kādu, kuru vajadzēs ārstēt galdnieka skabūzī, tiklīdz mēs pārbrauksim mājās.
Petrela kundzei galva joprojām reiba un seja bija gluži zila tāpat kā Emīlam. Bet Emīla māte bija veikla un atjautīga sieviete, viņa noguldīja Petrela kundzi uz dīvāna un sadabūja beržamo suku.
- Jātīra šitin te, - viņa sacīja un sāka rīkoties ar suku vispirms pa Petrela kundzes, pēc tam pa Emīla seju un beidzot izberza arī verandas grīdu. Drīz vairs nebija redzams neviens melleņu traipiņš, vienīgi mazs melnumiņš aiz Emīla auss. Emīla māte salasīja arī stikla lauskas, un Emīla tēvs aizsteidzās pie stiklinieka pēc jaunas rūts, lai ieliktu to vecās vietā. Emīls gribēja tēvam palīdzēt, bet tēvs nelaida viņu rūtij pat tuvumā.
- Ej nost no kājām! Pazudi un ātrāk nenāc atpakaļ, iekams mēs nebrauksim uz mājām! - viņš šņāca.
Emīlam nebija iebildumu iziet ārā. Viņš labprāt vēlējās patriekties ar Gotfrīdu, bet juta izsalkumu. Zēns taču nebija dabūjis ne kripatiņu, izņemot to nieciņu, ko ierāva mutē, kamēr galva atradās melleņu bļodā.
- Vai tev mājās ir kas ēdams? - viņš vaicāja Gotfrīdam, kas joprojām stāvēja pie pilsētas galvas dārza žoga.
- Vari man ticēt. Tēvam šodien aprit piecdesmit gadu un mums būs dzīres. Pieliekamais tā piestūķēts, ka pat durvis nevar aiztaisīt.
- Jauki, tad es maķenīt pagaršošu, vai visam pietiekami pielikta sāls, - Emīls atbildēja.
Gotfrīds daudz neprātoja. Iegājis pilsētas galvas virtuvē, viņš iznāca, nesdams šķīvi ar dažādiem gardumiem - dūmu desu, gaļas kotletēm, nelielām pastētēm, un no visa bija pa druskai. Pēc tam viņi stāvēja katrs savā žoga pusē - Gotfrīds un Emīls - un visu apēda, un tad Emīls jutās līksms un apmierināts.
Gotfrīds beidzot sacīja:
- Šovakar mums būs uguņošana. Lielākā, kāda jebkad bijusi Vimmerbijā.
Emīls savā mūžā nebija redzējis uguņošanu - ar tādām muļķībām Lennebergā nenodarbojās - un tagad gauži noskuma, ka te notiks milzīga uguņošana un viņš to neredzēs, jo kathultiešiem bija jābrauc uz mājām, iekams iestājas vakars.
Emīls nopūtās. Tā gan bija bēdīga tirgus diena, ja tā labi padomā. Bez zirga, bez uguņošanas - posts un bēdas! Un, mājās pārbraucot, galdnieka skabūzis. Un tas arī bija viss.
Skumji viņš atsveicinājās no Gotfrīda un gāja meklēt Alfrēdu, savu draugu un mierinātāju grūtā brīdī.
Bet kur tad Alfrēds atrodas? Ielas bija bāztin piebāztas ar cilvēkiem - gan tirgus ļaudīm, gan Vimmerbijas iedzīvotājiem -, un šajā jūklī atrast Alfrēdu nebija vis tik viegli. Emīls tenterēja apkārt un meklēja vairākas stundas, izdarīdams pa to laiku ne vienu nedarbu vien, kas netika ierakstīts burtnīcā, jo neviens to neuzzināja. Bet Alfrēdu viņš neatrada.
Oktobrī ātri iestājas vakars. Drīz vien satumsīs, un tad šī tirgus diena būs beigusies uz visiem laikiem. Zemnieki jau prātoja braukt uz mājām, un Vimmerbijas iedzīvotājiem arī bija laiks doties mājās, bet viņi to nevēlējās. Viņi joprojām vēlējās smieties, čalot, klaigāt un pļāpāt ielās; visi viņi izskatījās tik dīvaini uzbudināti, jo padomājiet tikai, kas tā bija par dienu! Tirgus diena un pilsētas galvas dzimšanas diena, un varbūt beidzamā diena zemes virsū, ja nu komēta tiešām atnāk rūkdama. Tu taču sapratīsi, cik Vimmerbijas iedzīvotājiem tas šķita dīvaini - klīst apkārt mijkrēslī un nez ko gaidīt: vai nu jauku, vai šausmīgu. Ja ļaudis vienā un tai pašā laikā ir līksmi un izbijušies, tad viņi allaž taisa traci, tāpēc ielās valdīja briesmīgs jampadracis, bet mājas bija klusas, jo tajās bija palicis varbūt tikai kaķis vai sirma vecmāmuļa, kurai jāpieskata mazbērni.
Ja tu kādreiz esi klaiņojis pa ielām tādā mazā pilsētiņā, kāda ir Vimmerbijā, un varbūt tieši tirgus dienā un mijkrēslī, tad arīdzan zināsi, cik jauki ir staigāt pa šīm šaurajām ieliņām ar bruģētiem akmeņiem un glūnēt pa logu mājiņās uz vecmāmuļu, viņas mazbērniem un kaķi un cik satraucoši ir spiesties cauri tumšajām ejām tirgū, kur saviem ratiem blakus stāv zemnieki, iemezdami pēdējo alus lāsīti, lai pēc tam aizjūgtu zirgu un dotos katrs uz savu pusi.
Arī Emīlam tas šķita jauki un satraucoši. Viņš jau bija aizmirsis nomākto garastāvokli un bija pārliecināts, ka agri vai vēlu satiks Alfrēdu. Tā arī notika, bet iepriekš viņš satika ko citu.
Tieši iedams pa mazu šķērsieliņu, viņš no kāda tumša pagalma izdzirda negantu jezgu. Tur daži vīri lādējās un kliedza un zirgs zviedza. Emīls aši iebrāzās pagalmā, lai redzētu, kas tur notiek. Un viņš nudien ieraudzīja kaut ko tādu, ka aiz prieka palēcās. Pagalmā atradās veca smēde, un pavarda uguns gaismā viņš ieraudzīja savu mīļo zirgu, savu brūno zirgu, bet tam apkārt neganti piktus vīrus. Nu uzmini - kāpēc viņi bija tik neganti? Tāpēc, ka mazais, brūnais zirgs neļāvās apkalties. Tiklīdz kalējs mēģināja celt viņa kāju, zirdziņš tā spārdījās un ārdījās, ka visi vīri atlēca sāņus. Kalvis pluinīja matus un nezināja, ko iesākt.
- Daudzus zirgus savā mūžā esmu apkalis, bet kaut ko tādu redzu pirmo reizi, - viņš sacīja.
Varbūt tu nemaz nezini, kas kalvis tāds ir? Tas ir vīrs, kas pieliek zirgiem kurpes, jo zirgiem tāpat nepieciešamas kurpes kā tev, citādi viņu nagi nodils un viņi klibos. Tās, protams, nav parastas kurpes, tie ir pakavi, ja tu esi kādreiz tādus redzējis, - saliekta dzelzs, ar ko apkaļ zirgu.
Bet mazais, brūnais zirdziņš acīmredzot bija nolēmis, ka viņam nav vajadzīgas kurpes. Viņš stāvēja rāmi un klusi, kamēr neviens nepieskārās viņa pakaļkājām, bet, tiklīdz kalvis ar veseri pieskārās zirga kājai, tūdaļ sākās tāds jandāliņš un zirgs tā spārdījās, kamēr atbrīvojās, lai gan viņu pūlējās savaldīt vesels ducis vīru. Molilas zirgu tirgonis, kas šo zirgu bija nopircis, aizvien vairāk saskaitās.
- Ļaujiet, tagad es pats mēģināšu,- viņš sacīja un nikni satvēra vienu zirga pakaļkāju. Bet tad saņēma tādu spērienu, ka atsēdās tieši lietus peļķē.
- Jā, jā, tā jau ir, - ierunājās kāds zemnieks, kas stāvēja un nolūkojās šajā jezgā. - Ticiet man, šito zirgu nevarēs apkalt, jo mājās to jau izmēģinājušies vismaz savas divdesmit reizes.
Tad zirgu tirgotājs saprata, ka ir piekrāpts, un saskaitās vēl vairāk.
- Lai šo pagāna zirgu ņem, kas grib, - viņš kliedza, - es to negribu vairs redzēt!
Un kurš panācās uz priekšu? Emīls.
- Es viņu varu paņemt, - viņš sacīja. Zirgu tirgotājs iesmējās.
- Ak tu, mazais pintiķi!
Viņš nemaz nebija nopietni domājis atdot zirgu, bet, tā kā daudzie zemnieki, kas stāvēja apkārt, to bija dzirdējuši, viņš mēģināja izkļūt no ķezas ar viltību, tāpēc sacīja:
- Labi, zirgu tu dabūsi, ja noturēsi to, kamēr mēs apkalsim!
Visi apkārtstāvošie smējās, jo viņi paši jau bija mēģinājuši un zināja, ka šo zirgu neviens nespēj noturēt.
Bet nedomā, ka Emīls bija muļķis. Viņš zināja vairāk par zirgiem nekā jebkurš cits visā Lennebergā un Smolandē, un, kad nu šis brūnais zirdziņš tik neganti spārdījās, mīdījās un zviedza, Emīls domāja:
«Viņš izturas tieši tā, kā to dara Līna mājās, kad Alfrēds to kutina.»
Tā tas bija, un Emīls vienīgais to bija sapratis.
Šim zirgam ļoti kutēja. Tāpēc viņš raustījās, spārdījās un mežonīgi zviedza, tiklīdz kāds pieskārās viņa pakaļkājai, gluži kā Līna turpat vai no smiekliem nobeigdamās. Jā, tu taču pats zini, kā ir, ja kutina.
Bet Emīls piegāja pie zirga un saņēma viņa galvu savās spēcīgajās plaukstās.
- Paklau, - viņš sacīja. - Esmu nodomājis tevi apkalt un apsolu, ka it nemaz nekutināšu.
Uzmini, ko Emīls darīja pēc tam? Viņš mazliet pagrozījās apkārt un, nonācis zirgam aiz muguras, aši satvēra viņa pakaļkāju un pacēla to augšup. Zirgs tikai pagrieza galvu un laipni paraudzījās uz Emīlu, it ka gribēdams redzēt, kas viņam prātā. Jo redzi - zirga nagi ir tikpat nejūtīgi kā tavējie, tāpēc tu arī sapratīsi, ka tā vieta viņam nemaz nekut.
- Lūdzu, nāciet tagad ar pakaviem. Es turēšu zirga kāju, - Emīls sacīja.
Pēc šiem vārdiem pūlītī atskanēja balsu murdoņa, un tā nerimās, kamēr Emīls palīdzēja kalvim apkalt visas četras zirga kājas.
Bet, kad tas bija padarīts, zirgu tirgotājs piepūtās. Viņš taču atcerējās savu solījumu, bet negribēja to pildīt. Viņš izņēma no maka piecas kronas un grasījās tās dot Emīlam.
- Ar tām taču tev pietiks, - viņš sacīja.
Bet tad zemnieki, kas stāvēja apkārt, saskaitās, jo viņi visi bija godīgi ļaudis un turēja doto vārdu.
- Kaunies! Puisēnam zirgs jādabū! - viņi teica.
Pie tā arī palika. Zirgu tirgotājs bija bagāts, tas visiem bija zināms, un vārds viņam jātur.
- Nu labi, trīssimt kronas jau nav nez kāda bagātība. Ņem šo zirgu un pazūdi! - viņš sacīja.
Vari iedomāties, cik priecīgs kļuva Emīls. Viņš uzlēca savam tikko apkaltajam zirgam mugurā un kā varens ģenerālis izjāja pa vārtiem ārā. Visi zemnieki kliedza «urā!», un kalvis sacīja:
- Šitādas lietas notiek tikai Vimmerbijas tirgū!
Bet Emīls priecīgs un lepns jāja cauri visai tirgus burzmai, un likās - ap viņa galvu staro gaisma. Lielajā ielā pašā biezākajā jūklī viņam pretī nāca Alfrēds. Viņš apstājās, acis iepletis.
- Velns un deviņi pērkoni! - viņš izsaucās. - Kas tad tas par zirgu?
- Mans, - Emīls atbildēja. - Viņu sauc par Lūkasu, un vari man ticēt, viņam tāpat kut kā Līnai.
Bet tur jau bija klāt arī Līna un raustīja Alfrēda svārku piedurkni.
- Es domāju, ka laiks mums doties uz mājām. Saimnieks jau jūdz zirgus, - viņa sacīja.
Jā, nu visiem priekiem bija pienākušas beigas, kathultiešiem bija jābrauc uz mājām, uz Lennebergu. Bet vienu gan Emīls gribēja vēl izdarīt. Viņš gribēja parādīt Gotfrīdam savu jauno zirgu.
- Saki tēvam, ka es būšu klāt pēc piecām minūtēm, - to teicis, viņš aizjāja uz pilsētas galvas mājas pusi, ka bruģa akmeņi vien nodimdēja.
Oktobra krēsla klāja pilsētas galvas māju un dārzu, bet visi logi bija gaiši, un iekšā skanēja čalas un smiekli. Pilsētas galvas dzīres sita augstu vilni.
Bet Gotfrīds staigāja pa dārzu. Dzīres viņam nepatika, Viņš atkal bija uzkāpis uz savām ķekatām. Ieraudzījis Emīlu zirga mugurā, viņš iegāzās ceriņu krūmā.
- Kam tas zirgs pieder? - viņš vaicāja, tikko izdabūjis degunu no krūma ārā.
- Man. Viņš ir mans. - Emīls atteica.
Gotfrīds sākumā negribēja viņam ticēt, bet, kad saprata, ka tas ir tiesa, briesmīgi sadusmojās. Cik reižu viņš nebija plijies tēvam virsū, plijies no rīta līdz vakaram, un ko tēvs ikreiz viņam atbildēja:
- Tu vēl esi par mazu. Visā pasaulē nav tik maza zēna, kam būtu pašam savs zirgs!
Kādi salti un nejauki meli! Te nu ir atjājis Emīls, un pilsētas galva pats to varēs redzēt, ja vien viņam pierē ir acis un viņš gribēs iznākt ārā paskatīties! Bet viņš jau sēž tur iekšā un dzīro, Gotfrīds skaidroja Emīlam, viņš sēž starp stulbeņiem, kas tikai dzer un tērgā, un teic nebeidzamas runas.
- Es viņu nevaru dabūt ārā, - Gotfrīds drūmi noteica, un viņa acīs sariesās asaras.
Emīlam kļuva Gotfrīda žēl, taču viņš nekad neapjuka. Ja pilsētas galva nevar iznākt ārā pie zirga, tad zirgs var ieiet pie viņa, tas nemaz nav tik grūti. Atlika tikai uzjāt augšā pa kāpnēm, iejāt pa durvīm iekšā un cauri priekšnamam nokļūt pašā ēdamistabā. Gotfrīdam tikai jāatver durvis.
Ja tev gadījies būt dzīrēs, kur pēkšņi ienāk zirgs, tad tu zināsi, ka visi cilvēki iepleš acis un gandrīz vai salecas, itin kā viņi nekad nebūtu redzējuši zirgu. Tā tas notika arī pilsētas galvas dzīrēs. Sevišķi ar pilsētas galvu. Viņš salēcās, un viņam balsenē iesprūda tortes kumosiņš, tāpēc viņš nevarēja izteikt ne vārda sev par attaisnojumu, kad Gotfrīds sauca:
- Nu, ko tu tagad teiksi? Tu taču redzi zēnu, kam pieder zirgs!
Kad istabā bija ienācis zirgs, visi viesi patiesībā jutās gauži līksmi, un tas ir gluži dabiski, jo zirgi ir jauki dzīvnieki. Visi gribēja papliķēt Lūkasu. Emīls sēdēja zirga mugurā, apmierināti smaidīdams. Lai jau šie paglauda viņa zirgu.
Bet tad piecēlās kāds majors, kas gribēja parādīt, cik labi pazīst zirgus. Viņš tīkoja paknaibīt Lūkasa pakaļkāju - ak vai, ak vai, ak vai, viņš taču nezināja, cik ļoti Lūkasam kut!
Pilsētas galvam bija laimējies no balsenes izdabūt ārā tortes kumosiņu, un viņš grasījās teikt Gotfrīdam dažus vārdus, taču tieši tajā brīdī majors bija satvēris Lūkasa pakaļkāju. Nākamajā mirklī gaisā pavīdēja pāris pakavu, tie atsitās pret nelielu galdiņu, kas stāvēja tuvumā, un pāri visai istabai pārlidoja krējuma torte, kura bija atradusies uz galdiņa, un plunkšķēdama uzkrita uz pilsētas galvas sejas.
- Blurkš! - pilsētas galva noteica.
Kā par brīnumu, visi viesi skaļi smējās - ko lai citu viņi būtu darījuši. Tikai pilsētas galvas sieva nedrīkstēja smieties. Ar tortes nazi rokā viņa izbijusies pieskrēja pie vīra. Bija nepieciešams tūdaļ rīkoties, lai viņas nabaga vīram būtu vismaz kāda spraudziņa, pa kuru skatīties. Citādi viņš taču neredzēs, kas notiek viņa dzimšanas dienā.
Emīls, pēkšņi atcerējies, ka viņam jātiek Lennebergā, žigli izjāja pa durvīm ārā. Gotfrīds izrikšoja viņam pakaļ, jo ar krējumā notriepto tēvu viņš taču nevarēja runāt, turklāt Gotfrīds nespēja šķirties no Lūkasa.
Ārā pie vārtiņiem viņu gaidīja Emīls, lai pateiktu ardievas.
- Tu gan esi laimīgs, - Gotfrīds sacīja, pēdējo reizi paglaudīdams Lūkasu.
- Jā, tāds es nudien esmu, - Emīls atbildēja. Gotfrīds nopūtās.
- Zini - uguņošana mums tomēr būs! - viņš teica, it kā pats sevi mierinādams.
Viņš parādīja Emīlam visas uguņošanas ierīces, kas bija noliktas uz galda ceriņu krūmājā, un Emīls iedegās ziņkārē. Viņam, protama lieta, bija jāsteidzas, bet visā savā nožēlojamā mūžā viņš ne reizes nebija redzējis uguņošanu.
- Vienu es labprāt aizdedzinātu, lai redzētu, vai tajā ir spars, - Emīls sacīja.
Gotfrīds daudz neprātoja. Viņš izņēma no kaudzes kādu priekšmetu.
- Nu, tad ņem ar šo mazo blusiņu, - viņš teica. Emīls piekrizdams pamāja ar galvu un nokāpa no zirga.
- Jā, tikai šo vienu mazo blusiņu. Iedod man arī sērkociņu!
To viņš dabūja. Un - puff, puff - mazā spožā blusiņa uzšāvās gaisā. Tajā tiešām bija spars. Tā šaudījās šurpu turpu un beidzot nokrita uz galda citiem uguņošanas daiktiem virsū. Man liekas - tā nevēlējās būt viena. Ne Emīls, ne arī Gotfrīds to nemanīja, jo piepeši viņiem aiz muguras atskanēja skaļi kliedzieni. Uz lievenēm bija izskrējis pilsētas galva un gribēja ar viņiem runāt. Krējums no viņa sejas bija notīrīts, tikai ūsas balti zaigoja oktobra tumsā.
Bet pa Vimmerbijas ielām klaiņāja Vimmerbijas iedzīvotāji smiedamies, čalodami, klaigādami, nezinādami, kas viņus sagaida - vai kaut kas līksms vai briesmīgs.
Un tad notika tas. Notika tas briesmīgais, ko viņi katrs dziļi sevī ar baismām bija gaidījuši. Pēkšņi virs pilsētas galvas dārza uzliesmoja debesis. Izplatījumu apņēma liesmainās, šņācošas čūskas un mirdzošas, šņācošas uguns mēles, visur šņāca, sprakstēja, knakstēja un tik šausmīgi dārdēja, ka nabaga Vimmerbijas iedzīvotāji aiz bailēm nobālēja.
- Komēta! Palīdziet, mēs mirstam! - viņi kliedza. Un tad atskanēja kliedzieni un raudas, kādas šajā pilsētā nekad nebija dzirdētas. Visiem likās, ka pienākusi viņu pēdējā stundiņa. Nemaz nav jābrīnās, ka cilvēki paģībuši sakrita kaudzē. Vienīgi Petrela kundze mierīga sēdēja savā stikla verandā un raudzījās uz ugunīgajām liesmām debesīs.
- Komētai es vairs neticu, tas viss ir nieki un blēņas. Bet es varu derēt, ka savu roku atkal pielicis Emīls.
Un Petrela kundzei bija taisnība. Protams, vainīgs bija Emīls un viņa mazā blusiņa, kas iedvesa tādu sparu visām dzimšanas dienas uguņošanas ierīcēm, ka tās uzreiz uzsprāga gaisā.
Un, par laimi, pilsētas galva laikā bija iznācis ārā, citādi viņš nekā nebūtu dabūjis redzēt no šīs lieliskās uguņošanas. Tā nu viņš stāvēja, un ap viņu viss sprakstēja un knakšķēja; labi, ka viņš laikā atlēca sāņus, citādi viņu būtu apņēmušas liesmu mēles. Emīlam un Gotfrīdam likās - viņš ir apmierināts, jo pie katra sprādziena jubilārs līksmi ierēcās. Tikai kad viena raķete šņākdama uzkrita uz viņa biksēm, pilsētas galva saskaitās, jo kāpēc gan viņš tik briesmīgi būtu aurojis un šāvies uz ūdens mucu, kas bija nolikta mājas stūrī, un pikti iegrūdis tajā kāju? Tā nu gan nevajadzētu izturēties pret raķetēm, jo tad tās nodziest, to taču viņam vajadzēja saprast.
- Es nu esmu uguņošanu redzējis, - sacīja Emīls, noslēpies aiz pilsētas galvas malkas šķūnīša; turpat viņam blakām gulēja arī Gotfrīds.
Pēc tam viņi abi klusēja un gaidīja. Ne jau ko sevišķu, tikai lai pilsētas galva beigtu riņķot pa dārzu kā liela, nikna lapsene.
Bet, kad pēc kāda laiciņa kathultieši brauca mājup, visas liesmas un ugunis sen jau bija nodzisušās. Virs priežu galotnēm mirdzēja tikai zvaigznes. Tumšs bija mežs, un tumšs bija ceļš, bet Emīls bija priecīgs un, jādams uz sava zirga, tumsā dziedāja:
Hei, hoplā, tētiņ,
Nu man ir zirdziņš!
Kas tam par kājām,
Cik varens lēciens ...
Braucot mājās, tēvs turēja grožus un jutās ļoti apmierināts ar Emīlu. Zēns gan ar saviem nedarbiem un trakulībām bija līdz nāvei nobaidījis Petrela kundzi un visu Vimmerbiju, bet vai tad viņš nebija gluži par velti sagādājis zirgu? Tas atsvēra visu citu. Tāda zēna nebija visā Lennebergā, un šoreiz par galdnieka skabūzi runas nevarēs būt, Emīla tēvs nodomāja.
Starp citu, šoreiz viņš bija pārgalvīgā omā - varbūt tāpēc, ka īsi pirms aizbraukšanas bija saticis senu paziņu, kas viņu pacienāja ar vairākām labām Vimmerbijas alus pudelēm. Emīla tēvs parasti gan nemēdza dzert, nē, tāds viņš nebija, bet, ja viņu lūdza iedzert, turklāt pilnīgi par velti, ko citu lai viņš darītu? Emīla tēvs, žirgti plīkšķinādams ar pātagu, sacīja:
- Te brauc Kathultas sētas mīļotais tēvs ... ievē ... ro ... jams vīrs!
- Haha, jānudien! - piebilda Emīla māte. - Labi gan, ka tirgus nav katru dienu. Ak tu pasaulīt, cik jauki būs pārbraukt mājās!
Viņas klēpī gulēja mazā Īda, cieši sažņaugusi rociņā tirgus dāvanu. Tas bija mazs, skaistām rozītēm izrotāts porcelāna groziņš.
«Par piemiņu no Vimmerbijas» - uz tā bija rakstīts.
Uz pakaļējā sēdekļa gulēja Līna, atspiedusies pret Alfrēda roku. Alfrēda roka arī gulēja, jo Līna nemaz nebija tik viegla, taču pats Alfrēds bija nomodā. Viņš - tikpat možs un tikpat lieliskā omā kā viņa saimnieks - teica Emīlam, kas jāja viņam blakām:
- Rīt mēs visu dienu vedīsim mēslus - tas tik būs jauki!
- Rīt es jāšu ar savu zirgu. Visu cauru dienu. Tas tik būs jauki! - Emīls piebilda.
Tad pajūgs iegriezās pēdējā ceļa līkumā, un viņi varēja saredzēt Kathultas apgaismotos logus. Mājās viņus gaidīja Krēsas-Maja ar vakariņām.
Tu varbūt domāsi, ka Emīls savus nedarbus beidzis, tāpēc ka viņam ir zirgs, - ak nē! Divas dienas Emīls jādelēja ar zirgu, bet jau trešajā dienā, proti, trešajā novembrī, viņam padomā bija jauni niķi. Uzmini, ko viņš izdarīja ... hahaha, domājot par to, man jāsmejas! Gadījās, ka tieši tajā dienā Emīls ... nē, pagaidiet! Pagaidiet! Esmu solījusi Emīla mātei nekad nevienam nestāstīt to, ko viņš izdarīja trešajā novembrī, jo tieši pēc šās delverības Lennebergas iedzīvotāji savāca naudu atceries, - es jau iepriekš to minēju - un gribēja aizsūtīt Emīlu uz Ameriku. Emīla māte par šo nedarbu negribēja domāt, viņa to pat nepierakstīja zilajā burtnīcā - un kāpēc lai es to stāstītu? Toties tu dzirdēsi, ko Emīls izstrādāja tā gada otrajos ziemsvētkos.
1 - Šis teiciens radies 19. gs. 40. g., kad Zviedrijā kļuva populāra poļu deja - polka
Pirmdien, 26. decembrī, kad Emīls sarīkoja lielas dzīres Kathultā un noķēra vilku bedrē Komandanti
Iekams pienāk ziemsvētki, jāpārlaiž vispirms saltais un lietainais rudens, un tas nekur nav visai tīkams. Arī Kathultā tas nebija jauks. Alfrēds lietus gāzmās staigāja pakaļ vēršiem un ara akmeņainās tīrumu strēmeles, un pa uzartajām vagām viņam sekoja Emīls. Viņš palīdzēja Alfrēdam, ar saucieniem uzmundrinādams vēršus, kas bija neiedomājami laiski un, šķiet, nemaz nesaprata, kāda nozīme ir aršanai. Bet tajās dienās ātri iestājās tumsa, Alfrēds izjūdza vēršus, un viņi klumzāja uz mājām - Alfrēds, Emīls un vērši. Pēc tam Alfrēds un Emīls iegāja virtuvē dubļainos zābakos un briesmīgi nokaitināja Līnu, kas baiļojās par savu nule izberzto grīdu.
- Viņa ir tik sīkumaina. Vīram, kas viņu apprecēs, nebūs ne brītiņa miera, - Alfrēds sūrojās.
- Jā, tiesa kas tiesa, - Emīls viņam piekrita. Alfrēds apklusa un prātoja tālāk.
- Jā, tu saki - tiesa kas tiesa. Es neuzdrīkstos to darīt. Neuzdrīkstos to viņai arīdzan pateikt, - viņš beidzot sacīja.
- Vai gribi - es viņai pateikšu? - vaicāja drosmīgais un uzņēmīgais Emīls, bet Alfrēds to nevēlējās.
- Tas jāpasaka smalki, lai viņu neapvainotu, - puisis piebilda.
Alfrēds ilgi staigāja, prātodams, kā lai smalkāk pasaka Līnai, ka negrib viņu precēt, taču nekā prātīga nespēja izdomāt.
Rudens tumsa smagi slīga pār Kathultu. Jau pulksten trijos pēcpusdienā virtuvē bija jāaizdedzina petrolejas lampa, un viņi visi tur kvernēja, katrs darīdams savu darāmo. Emīla mātei bija ratiņš, un viņa vērpa smalku, baltu vilnu, no kuras Emīlam un Īdai adīs zeķes. Līna kārsa vilnu, un, ja atnāca Krēsas-Maja, arī viņa darīja to pašu. Emīla tēvs laboja kurpes, tā ietaupīdams brangu naudu, kas citādi būtu jāmaksā pilsētas kurpniekam. Alfrēds arī nebija sliņķis, viņš lāpīja savas zeķes. Tām allaž bija lieli caurumi gan pirkstgalos, gan papēdī, un Alfrēds tos žigli vien sadiedza. Līna mīļu prātu būtu Alfrēdam palīdzējusi, bet viņš to noraidīja.
- Nē, nē, redzi, tad viņa mani sagūstītu. Lai cik smalki es izrunātos, tas neko nelīdzētu, - viņš paskaidroja Emīlam.
Emīls un Īda lielākoties sēdēja zem galda un rotaļājās ar kaķi. Kādreiz Emīls mēģināja iestāstīt Īdai, ka kaķis patiesībā ir vilks, un, kad Īda tam negribēja ticēt, viņš izgrūda tādu vilka kaucienu, ka virtuvē visi salēcās. Emīla māte gribēja noskaidrot, ko tāds kauciens nozīmē, un Emīls sacīja:
- Nu jā, zem galda taču ir vilks.
Krēsas-Maja tūdaļ ņēmās stāstīt par vilkiem, un Emīls un Īda līksmi izlīda no pagaldes klausīties. Tagad tu dzirdēsi šausmu stāstu, jo Krēsas-Maja stāstīja tikai šaušalīgus stāstus. Tie bija vai nu par slepkavām un zagļiem, par spokiem un veļiem, vai arī par baismīgām galvas nociršanām, briesmīgiem ugunsgrēkiem, šaušalīgām nelaimēm, nāvīgām slimībām un bīstamiem zvēriem, kā, piemēram, par vilkiem.
- Kad es biju maza, tad te Smolandē vēl bija daudz vilku, - viņa uzņēma valodu.
- Bet tad nāca Kārlis Divpadsmitais un tos visus nošāva, vai ne? - Līna turpināja.
Krēsas-Maja pārskaitās; protams, viņa bija veca, taču ne tik aplam veca, kā domāja Līna.
- Cik tev tā prātiņa ir, tā tu runā, - Krēsas-Maja atbildēja un negribēja vairs stāstīt tālāk. Bet Emīls tik ilgi ap viņu luncinājās, līdz beidzot viņa atsāka tiešām baismu nostāstu par vilkiem un vilku bedrēm, kuros vilkus ķēra tolaik, kad viņa vēl bija maza.
- Nu jā, tad jau Kārlim Divpadsmitajam nebija ko darīt, - Līna iebilda un strauji apklusa. Bet ar to pietika, lai Krēsas-Maja no jauna saskaistos, un tas jau nebija nekāds brīnums. Kārlis Divpadsmitais bija dzīvojis pirms simt gadiem, un tik briesmīgi veca Krēsas-Maja tiešām nebija.
Bet Emīls atkal sāka ap viņu luncināties. Un tad Krēsas-Maja stāstīja par vilkačiem, kas bija visbaismīgākie no visiem vilkiem un klaiņoja apkārt tikai naktīs, kad spīdēja mēness. Vilkači pratuši runāt, Krēsas-Maja stāstīja, jo viņi esot nevis parastie vilki, bet kaut kas vidējs starp cilvēku un vilku. Ja šādu vilkaci sastapuši mēnesnīcā, tad mājām varējuši teikt ardievas, jo mežonīgāku zvēru vairs neesot bijis. Un tāpēc naktīs, kad spīdējis mēness, cilvēkiem bijis jāpaliek mājās, Krēsas-Maja sacīja un pameta skatienu uz Līnu.
- Lai gan Kārlis Divpadsmitais ... - Līna ierunājās.
Tad Krēsas-Maja nolika kārstuves un teica, ka laiks doties uz mājām, jo viņa esot tik veca un nogurusi.
Bet vakarā, kad Emīls un Īda gulēja savās gultiņās, viņi no jauna uzņēma valodas par vilkiem.
- Labi gan, ka vilku vairs nav, - Īda bilda.
- Vilku nav ... Kā tu to vari zināt, ja nav nevienas vilku bedres, kur tos noķert, - Emīls attrauca.
Viņš ilgi palika nomodā un pārdomāja, un, jo vairāk domāja, jo drošāks jutās - ja tikai būtu kāda vilku bedre, viņš noteikti noķertu arī vilku. Un, kā jau nadzīgs zēns, viņš tūdaļ otrā rītā metās rakt vilku bedri starp galdnieka skabūzi un pieliekamo. Tieši tur vasarā auga ļoti daudz nātru, bet tagad tās gulēja zemē novītušas un nomelnējušas.
Lai izraktu vilku bedri, vajag aplam ilgu laiku. Bedrei jābūt dziļai, lai vilks nevarētu izrāpties ārā, ja tas reiz tajā iekritis. Alfrēds viņam lāgu lāgiem palīdzēja rakt, tomēr bedre bija gatava tikai īsi pirms ziemsvētkiem.
- Tam nav nekādas nozīmes. Vilki tik un tā nenāks ātrāk no meža ārā kā tikai ziemā, kad būs izsalkuši, - Alfrēds skaidroja.
Mazā Īda trīsēdama domāja par vilkiem mežā, kas zagsies šurp aukstajās ziemas naktīs un kauks gar mājas stūriem. Taču Emīls gan netrīsēja. Mirdzošām acīm viņš vērās Alfrēdā un līksmi domāja par vilkiem, kas iekritīs viņa bedrē.
- Es pārklāšu bedri ar zariem un skujām, lai vilks to nevarētu ieraudzīt, - viņš apmierināts sacīja, un Alfrēds viņam piekrita.
- Tiesa kas tiesa. Viss jādara ar viltību, sacīja Dullais Joke un ar kājas pirkstiem atbrīvojās no valga.
Šis izteiciens Lennebergā bija kļuvis it kā par sakāmvārdu, bet Alfrēdam gan to nevajadzēja sacīt, jo Dullais Joke bija viņa vectēvs, kas dzīvoja Lennebergas nabagmājā, un par savu vectēvu neder zoboties. Alfrēds ar to nedomāja nekā ļauna, nudien, viņš tikai izteica parasto sakāmvārdu.
Tagad atlika tikai gaidīt, kad atnāks ziema, un tā atnāca arī. Īsi pirms ziemsvētkiem iestājās sals un tā sniga, ka prieks bija skatīties. Sniga pār visu Kathultu un visu Lennebergu, un visu Smolandi, un visa apkārtne izskatījās kā liela sniega kupena. No sniega rēgojās ārā tikai žogu maikšu galiņi, un pēc tiem varēja noģist, kur iet ceļš. Neviena acs nevarēs pamanīt, ka starp galdnieka skabūzi un pieliekamo slēpjas vilku bedre. Bedri sedza sniegs, mīksts un balts kā paklājs, un Emīls ik vakaru lūdza dievu, lai zari un skujas virs bedres nesalūstu agrāk, iekams tajā nav iekritis vilks.
Kathultā tagad darba bija pilnas rokas, jo par ziemsvētkiem visiem rūpju gana. Pirmām kārtām - lielā veļas mazgāšana. Līna un Krēsas-Maja rosījās pie Kathultas ledainās upītes, skalodamas veļu. Līna raudāja un pūta dvašu uz pirkstiem, kas sāpēja, it kā tiem būtu aizlūzuši nagi. Un tad nokāva sivēnu, un starp visām klimpām, gaļas desām, putraimu desām, asins desām, kartupeļu desām un dūmu desām, kas karājās kopā ar šķiņķiem, ribiņām un recekļiem, pēc Līnas domām, cilvēkam vairs nebija vietas, kur apgriezties. Kadiķu dzēriens arī bija nepieciešams. To darīja Emīla māte lielā koka toverī. Un kur tad cepšana, tur jau cilvēkam varēja elpa aizrauties, - gan plāceņi un sīrupa maize, gan smalkie rudzu rauši un safrāna maize, gan parastie kviešu plāceņi un piparkūkas, gan sevišķi mazi, jauki kliņģerīši un marengas, gan kūciņas un sviesta cepumi, jā, visu jau nemaz nevar uzskaitīt. Un, protams, arī sveces — tās arī bija jālej. Emīla māte un Līna noņēmās gandrīz visu nakti, sveces liedamas, gan mazas, gan arī eglīšu sveces, jo gaidīja taču ziemsvētkus. Alfrēds un Emīls iejūdza Lūkasu ragavās un aizbrauca uz mežu pēc eglītes, bet Emīla tēvs, aizgājis aiz kūts, atraka dažas tur noslēptās auzu vārpas, ar ko pabarot zvirbuļus.
- Tas gan ir gatavais ārprāts, taču zvirbuļiem ziemsvētkos arīdzan jāpaēd, - viņš sacīja.
Bija jādomā arī par daudziem citiem, kas ziemsvētkos jāpaēdina. Par visām ubadzēm nabagmājā! Tu jau laikam nezini, kas ubadzes un nabagmāja ir, un vari būt par to priecīgs. Nabagmāja bija agrākos laikos, un tā bija baismīgāka nekā visi Krēsas Mājas nostāsti par slepkavām, spokiem un meža zvēriem. Iedomājies mazu, nožēlojamu mājeli ar pāris istabām, kas ir pārpilnas nabaga nonīkušiem, izsalkušiem cilvēkiem, kuri tur mājo netīrumos kopā ar utīm, un tu sapratīsi, kas ir nabagi un kas ir nabagmāja. Lennebergas nabagmāja nebija sliktāka par citām, tomēr tā bija baismīgākā vieta, kur cilvēki nonāca vecumdienās, kad tiem citur vairs nebija kur palikt.
- Nabaga vectēvs, - Alfrēds mēdza sacīt, - viņam gan nav nekāda vieglā dzīve. Un nebūtu jau tik ļauni, ja tur nevaldītu Komandante.
Komandante bija tā, kas nabagmājā visu noteica. Protams, viņa bija tāda pati ubadze kā citi, bet viņa bija lielāka, spēcīgāka un piktāka, tāpēc viņu iecēla par nabagmājas pavēlnieci, taču tas nebūtu noticis, ja Emīls jau būtu liels un ievēlēts par komunālvaldes priekšsēdētāju. Bet pagaidām viņš bija tikai mazs puišelis un nekā nevarēja padarīt Komandantei. Alfrēda vectēvs ļoti baidījās no Komandantes, tāpat arī citi nabagi.
«Re, viņa staigā kā rūcošs lauva aitu ganāmpulkā,» mēdza sacīt Dullais Joke. Viņš bija maķenīt jocīgs - šis Joke - un runāja kā no bībeles, tomēr viņš bija labsirdīgs, un Alfrēds gauži mīlēja savu vectēvu.
Nabagmājas iemītnieki gandrīz nekad nevarēja pieēst pilnu vēderu, un, pēc Emīla mātes domām, tas bija vislielākais posts.
- Ak, šie nabadziņi, arīdzan viņiem ziemsvētkos vajadzētu gardāku kumosiņu, - viņa sacīja. Un tāpēc dažas dienas pirms ziemsvētkiem varēja redzēt Emīlu un Īdu nesam grozu pa sniegoto ceļu augšup uz nabagmāju. Šajā grozā Emīla māte bija iesaiņojusi daudzus gardumus; tur bija pa gabaliņam no visām desām, speķa šķēlītes un šķiņķa šķēlītes, tur bija plāceņi, pladiņas, safrānriecieni un piparkūkas, sveces un maza tāss kārbiņa ar šņaucamo tabaku Dullajam Jokem.
Tikai tas, kurš pats ilgi staigājis apkārt izsalcis, varēs saprast, cik priecīgi kļuva nabagmājas iemītnieki, kad pie viņiem ienāca Emīls un Īda, nesdami grozu. Viņi tūdaļ gribēja nogaršot atnestos gardumus, visi - gan Dullais Joke, gan Pīķa Kalle, gan Juhans Viena Ēra, gan Trakais Niklass, gan Palaidne Fija, gan Mazā Muciņa, gan Viberģiene, gan Salijas Amālija, gan diezin kuri vēl. Bet Komandante teica:
- Pirms ziemsvētkiem gan ne, tas jums visiem jāzina!
Un neviens neuzdrīkstējās kaut ko iebilst.
Emīls un Īda aizgāja, un tā pienāca ziemsvētku vakars. Kathultā gan ziemsvētku priekšvakarā, gan pašos ziemsvētkos valdīja prieks. Ziemsvētku vakarā Lennebergas baznīcā notika dievkalpojums, un Emīls, sēdēdams kamanās, priekā staroja, jo Lūkass un Jullana tā auļoja, ka sniegs ap viņiem virpuļot virpuļoja un visi citi braucēji palika tālu aizmugurē.
Visu ziemsvētku vakaru Emīls izturējās tik rātni un klusi, jā, uzvedās tik smalki, ka māte ierakstīja zilajā burtnīcā:
«Šitas puika nudie ir paklausiks un vismaz basnicā nidara nikādas everģēlīpas.»
Visu garo ziemsvētku dienu Emīls izturējās tikpat pieklājīgi. Viņš un Īda itin jauki rotaļājās ar savām svētku dāvanām, un visā Kathultas sētā valdīja brīnumains miers.
Bet pienāca ziemsvētku otrā diena, un Emīla tēvs un māte bija nodomājuši apciemot Skorphultu, kas atradās draudzes otrā galā. Lennebergā visi pazina Emīlu, tāpēc bērni nebija ielūgti.
- Man ir gluži viena alga, - Emīls sacīja. - Jo ļaunāk pašiem skorphultiešiem. Nabaga cilvēki, viņi mani nemūžam nesastaps!
- Un mani arīdzan ne, - Īda piebilda.
Skaidrs, ka Līnai vajadzēja palikt mājās un pieskatīt bērnus, bet jau rīta agrumā viņā činkstēja un lūdzās, ka viņai arī visādā ziņā jābraucot pie mātes, kura dzīvo kādā iebūvieša mājā netālu no Skorphultas. Līna bija izdomājusi, cik parocīgi aizbraukt turpu ar kamanām, jo Emīla vecākiem taču jābrauc uz to pašu pusi.
- Ko tur tik daudz, bērnus pieskatīšu es, - ieteicās Alfrēds. - Ēdamā ir pietiekami, un es uzraudzīšu, lai viņi neņem sērkociņus vai ko tamlīdzīgu.
- Tu gan zini, kāds ir Emīls, - Emīla tēvs sacīja, drūmi paraudzīdamies uz Emīlu. Bet Emīla māte sacīja:
- Emīls ir mazs, jauks puisēns. Un vismaz ziemsvētkos viņš nedarbus nedarīs. Nekauc, Līna, tu vari braukt mums līdzi!
Un tā notika.
Alfrēds, Emīls un Īda stāvēja pie virtuves loga un noskatījās, kā kamanas aizslīd pa nogāzi, un, kad tās vairs nebija redzamas, Emīls apmierināts augsti palēcās.
- Heisā! Nu tik mums būs dzīve! - viņš izsaucās. Bet tad Īda ar savu tievo pirkstiņu norādīja uz ceļu.
- Re, tur nāk Dullais Joke, - viņa sacīja.
- Jānudien, kaut kas būs sagājis dēlī, - Alfrēds piebilda.
Jo parasti Dullais Joke nestaigāja apkārt. Viņa prātiņš taču bija maķenīt jocīgs, un viņš neprata tikt pats ar sevi galā. Tā vismaz apgalvoja Komandante.
«Viņš tenterē gan šurpu, gan turpu. Un man nav laika skraidīt apkārt, viņu meklējot,» viņa mēdza sacīt.
Bet Kathultas sētu viņš tomēr atrada, un nu viņš gluži kā mazs, izžuvis sakārnis nāca pa ceļu, bet vējš pluinīja sirmos matus; drīz vien viņš šņukstēdams stāvēja virtuvē.
- Mēs nedabūjām nevienu klimpu un arīdzan desu ne. Visu paņēma Komandante.
To pateicis, viņš vairs nespēja izdvest ne pušplēsta vārdiņa un tikai raudāja.
Nu gan Emīls saskaitās, tik briesmīgi saskaitās, ka Alfrēds un Īda tikko uzdrošinājās uz viņu paskatīties. Viņa acis mežonīgi spīdēja, un viņš paņēma no galda mazu porcelāna kārbiņu.
- Lai Komandante nāk šurp! - viņš iekliedzās un ar tādu spēku trieca kārbiņu pret sienu, ka tā sašķīda vienās lauskās. - Un padod man bīsi!
Alfrēds nudien izbijās.
- Dieva dēļ, nomierinies! Tā dusmoties ir bīstami, - viņš sacīja.
Tad Alfrēds sāka glaudīt un mierināt savu nabaga vectēvu un gribēja izdibināt, kādēļ Komandante izrīkojusies tik briesmīgi, bet Joke varēja tikai atbildēt:
- Mēs neesam dabūjuši nevienu klimpu. Un nevienu desas kumosiņu. Un es nedabūju sa-avu šņau-ca-mo ta-ba-ku, - viņš šņukstēja.
Un tad Īda atkal parādīja uz ceļa pusi.
- Re, tur nāk Mazā Muciņa! - viņa iesaucās.
- Lai vestu mani mājās, - Joke drebēdams sacīja.
Mazā Muciņa bija maza, žirgta nabagmājas sievele, un Komandante viņu sūtīja uz Kathultu, kad Joke bija pazudis. Tur viņš mēdza iet visbiežāk, tur taču bija Alfrēds un Emīla māte, kas pret nabaga cilvēkiem izturējās tik labi.
No Mazās Muciņas viņi uzzināja, kā viss noticis. Komandante bija paslēpusi ēdamo augšistabas skapī, un tas bija labi, jo tur šajā laikā bija auksts. Bet, kad viņa ziemsvētku vakarā uzkāpusi istabas augšā pēc gardumiem, tad tur trūcis viens desas luņķītis. Komandante nāvīgi pārskaitusies.
- Viņa bija gluži kā rūcošs lauva aitu barā, - piebilda Dullais Joke, un Mazā Muciņa viņam piekrita. Pasarg dievs, Komandante sacēlusi briesmīgu traci un par varītēm gribējusi izdibināt, kas šo desas luņķīti paņēmis.
«Citādi jums būs tāds ziemsvētku vakars, ka pat eņģeļi debesīs raudās,» viņa teikusi. Un tā arīdzan noticis, Mazā Muciņa apgalvoja. Jo neviens neatzinies, ka būtu paņēmis desu, lai kā Komandante kliegusi un ārdījusies. Daži pat prātoja, vai tikai Komandante to nav pati izdomājusi, lai varētu paturēt sev visus gardumus, un, lai kā būtu, viņu ziemsvētku vakars nudien bijis tāds, ka pat eņģeļiem bijis jāraud, Mazā Muciņa piebilda. Komandante sēdējusi visu dienu augšistabā, iededzinājusi uz galda eglītes sveci un ēdusi desas, klimpas, šķiņķi un safrāna maizi, ēdusi tik daudz, ka sprāgusi vai pušu, bet apakšā citi nabadziņi sēdējuši gar sienām un raudādami grauzuši mazu sālītas siļķes kumosiņu, kaut gan bijis ziemsvētku vakars.
Un gluži tāpat bijis ziemsvētku dienā. Komandante vēlreiz nozvērējusies, ka neviens nedabūs pat pusklimpas, ja desas zaglis neatzīsies, un gaidīdama viņa sēdējusi tur augšā un tikai ēdusi un ēdusi, un nerunājusi ne pušplēsta vārdiņa. Mazā Muciņa pati lāgiem paglūnējusi pa atslēgas caurumu un redzējusi, ka visi Emīla mātes atsūtītie gardumi pazuduši Komandantes lielajā mutē. Viņa tomēr izbijusies, ka Dullais Joke būs aizgājis uz Kathultu un izpļāpājies, un pavēlējusi Mazajai Muciņai, ka viņai uz vietas - lai viņu pērkons sasper - jāpārved mājās Dullais Joke.
- Un tāpēc būs labāk, ja mēs tūdaļ ejam, Joke, - Mazā Muciņa mudināja.
- Ak, mīļo vectētiņ, grūta dzīve nabaga cilvēkam! - Alfrēds sacīja.
Emīls neteica ne vārda. Viņš sēdēja uz malkas kastes, zobus griezdams. Vēl ilgi pēc Mazās Muciņas un Jokes aiziešanas viņš tur sēdēja, acīmredzot kaut ko gudrodams. Beidzot viņš trieca dūri pret malkas kasti un teica:
- Man gan ir zināms kāds, kas sarīkos dzīres!-
- Kas ta? - Īda vaicāja.
- Emīls vēlreiz trieca dūri pret malkas kasti.
- To izdarīšu es! - viņš teica. Un tad pastāstīja, kā tas notiks. Dzīres būs uz velna paraušanu, un ikviens nabagmājas iemītnieks atnāks uz Kathultas sētu, turklāt tūdaļ!
- Bet, mīļais Emīl, vai tu esi pārliecināts, ka tas nebūs nedarbs? - mazā Īda bailīgi jautāja.
Arī Alfrēds izbijās un domāja, ka tas tiešām būs nedarbs, bet Emīls apgalvoja, ka nekādā ziņā ne. Tas būs labs darbs.
- Un māmiņa arī priecāsies, - Emīls piebilda.
- Jā, bet tētiņš? - Īda šaubījās.
- Hm, - Emīls noteica, - un tomēr tas nekādā ziņā nav nedarbs.
To teicis, viņš apklusa un atkal gudroja.
- Tomēr pats grūtākais būs izdabūt viņus ārā no lauvu midzeņa, - zēns sacīja. - Nāciet, iesim turp un pamēģināsim.
Pa to laiku Komandante bija aprijusi visas desas un klimpas, visu šķiņķi un recekli, safrāna maizi un piparkūkas un pat izšņaukusi Dullā Jokes šņaucamo tabaku. Tā nu viņa sēdēja tur augšistabā pavisam sadrūmusi - kā cilvēks, kas izdarījis nelāgu darbu. turklāt pārēdies pārlieku daudz gardumu. Lejā pie citiem viņa negribēja iet, jo tie tikai smagi pūta un, ne vārda neteikdami, blenza uz viņu.
Drūmās domās nogrimusi, viņa izdzirda, ka pie ārdurvīm kāds klauvē, un nokāpa lejā apskatīties, kas tas ir.
Tas bija Emīls, kas stāvēja uz lieveņa, - Kathultas Emīls. Nu gan Komandante izbijās, kas zina, vai Dullais Joke un Mazā Muciņa nav izpļāpājušies, un varbūt Emīls atnācis tāpēc.
Bet mazais Emīls tikai pieklājīgi palocījās un sacīja:
- Nez vai es neesmu aizmirsis savu atvāžamo nazi, kad pēdējo reizi te biju?
Padomā tikai, cik Emīls bija viltīgs! Atvāžamais nazis, ka parasti, atradās viņa bikšu kabatā, bet kaut ko viņam vajadzēja izdomāt, lai attaisnotu savu ierašanos nabagmājā.
Komandante apgalvoja, ka nekādu nazi nav redzējusi, un Emīls sacīja:
- Vai desas garšoja labi un receklis, un visi citi gardumi?
Komandante nodūra acis un nikni lūkojās uz savām platajām pēdām.
- Nu, protama lieta, protama lieta, - viņa aši atteica. - Jā, mīļā Kathultas māte nudien zina, kas nabaga cilvēkiem vajadzīgs. Pasveicini viņu sirsnīgi!
Un tad Emīls pateica to, ko bija gribējis sacīt, šurp nākdams, bet to izmeta tikai tā, garāmejot, itin kā tas nebūtu nekas svarīgs.
- Māte un tēvs ir Skorphultas dzīrēs, - viņš sacīja.
Nu gan Komandante iedegās.
- Ko, vai šodien Skorphultā ir dzīres? To es nezināju!
«Citādi viņa tur būtu sen aizgājusi,» Emīls nodomāja. Viņš, tāpat kā visi citi Lennebergas iedzīvotāji, zināja - tiklīdz kaut kur rīko dzīres, tā virtuves durvīs parādās Komandante - precīza kā pulkstenis. Un no viņas tikai tad varēja atkratīties, kad viņa vismaz bija nogaršojusi siera pudiņu. Siera pudiņa labad viņa bija gatava iet caur uguni un ūdeni. Un, ja tu kādreiz esi bijis Lennebergā dzīrēs, tad zināsi tikpat labi kā Komandante, ka uz galda spožās vara kārbās rindām vien stāv dažādi siera pudiņi, ko viesi atveduši kā dāvanu vai ciemakukuli, kā mēdz sacīt Lennebergā.
Emīls, protams, nevarēja zināt, ka Skorphultā ir septiņpadsmit dažādi siera pudiņi, un to viņš nemaz neapgalvoja, jo melot negribēja. Viņš tikai viltīgi sacīja:
- Septiņpadsmit dažādi siera pudiņi, ko tu par to teiksi?
- Jā, tiesa kas tiesa, - Komandante piekrita. Tad Emīls aizgāja. Savu viņš bija padarījis. Viņš zināja, ka pēc pusstundas Komandante būs ceļā uz Skorphultu.
Un Emīls nudien bija aprēķinājis pareizi. Viņš, Alfrēds un mazā Īda stāvēja, paslēpušies aiz malkas grēdas, un redzēja Komandanti iznākam ārā. Viņa bija ietinusies biezā vilnas lakatā un pasitusi padusē ubaga tarbu, nu viņa dosies uz Skorphultu. Bet vai tu vari iedomāties šito riebekli - viņa aizslēdza durvis un slēdzeni iebāza tarbā, tas nu gan bija smalki! Tagad šie nabadziņi bija ieslēgti kā cietumā, un tas, pēc Komandantes domām, bija pareizi darīts. Ja Dullais Joke atkal iedomātos bēgt, viņš redzētu, kam ir vara un ar ko nevar rotaļāties.
Tad Komandante joza uz Skorphultu, cik vien ātri tuklās kājas spēja viņu nest.
Emīls piegāja un paraustīja durvis, lai redzētu, cik cieši tās aizslēgtas. To darīja arī Alfrēds un mazā Īda; jā, durvis bija aizslēgtas, tur nebija nekādu šaubu.
Pie loga iekšpusē bija saspiedušies visi nabagi un izbijušies blenza uz tiem trim, kas stāvēja ārpusē un gribēja tikt iekšā. Bet Emīls kliedza:
- Jūs nāksiet Kathultā uz dzīrēm, ja vien mēs jūs izdabūsim ārā!
Tad nabagmājas istabā iedūcās kā bišu stropā. Tas taču bija kaut kas vienreizējs un jauks, tomēr arī gatavais posts, jo viņi bija ieslēgti un nekādi nevarēja tikt ārā.
Tu varbūt teiksi, kāpēc viņi nevarēja attaisīt logu un izkāpt pa to ārā, tas taču nebūtu tik grūti? Var redzēt, ka tu nekad neesi dzirdējis runājam par iekšlogu. Ziemā nabagmājā nevarēja atvērt nevienu logu iekšlogu dēļ. Tie bija kārtīgi aiznagloti un aizlīmēti ar papīra strēmelēm, lai pa logu spraugām nepūstu iekšā vējš.
Bet kā tad var izvēdināt istabu, tu varbūt brīnīsies? Mīļais bērns, nevaicā tik muļķīgi! Kurš gan runā par nabagmājas istabas vēdināšanu, tādas neprātības nevienam ne prātā nenāk, jo nevienam nav vajadzīgs vairāk gaisa par to, kas ieplūst pa vaļējo plīti, nelīdzeno sienu un grīdas spraugām.
Nē, pa logu viņi nevarēja tikt ārā - šie nabaga vecīši. Vienu logu gan varēja attaisīt, bet tas atradās augšā Komandantes istabā, un neviens nabagmājas vecītis, lai cik izsalcis būtu, neuzdrīkstētos dzīru dēļ lēkt ārā pa logu, kas atrodas četru metru augstumā, jo tad viņš noteikti ielēktu arī debesu valstībā.
Bet Emīls tik viegli vis nepadevās. Viņš zem malkas grēdas atrada kāpnes un pieslēja tās pie Komandantes loga, ko Mazā Muciņa bija ar prieku atvērusi. Augšā uzkāpa Alfrēds. Viņš bija liels un spēcīgs un kā nieku varēja panest mazus, izdēdējušus nabagmājas vecīšus. Protams, viņi vaimanāja un kliedza, bet ārā viņi tika itin visi. Vienīgi Salijas Amālija ne. Viņa neuzdrīkstējās un negribēja. Tad Viberģiene apsolīja atnest viņai dzīru gardumus, cik vien varēs panest, un Amālija apmierinājās.
Ja kāds otrajos ziemsvētkos būtu braucis uz Kathultas pusi tieši tad, kad iestājās krēsla, viņam būtu licies, ka viņš redz mazus, pelēkus rēgus, kas elsdami un pūzdami steberē augšup Kathultas pakalniņā. Un tiešām šie nabadziņi savās skrandās izskatījās pēc rēgiem, tomēr viņi bija līksmi kā cīruļi un kustīgi kā bērni - ak tu pasaulīt, sen viņi nebija bijuši ziemsvētku dzīrēs! Un viņi priecājās arī, iedomājoties, ka Komandante pārnākusi atradīs nabagmājas istabā vienu vienīgu nožēlojamu ubadzi.
- Hihihi, to viņa ir pelnījusi, - sacīja Juhans Viena Ēra, - hihihi, tad viņa redzēs, kā ir, kad nabagmājā nav iemītnieku!
Par šiem vārdiem viņi visi apmierināti pasmējās. Bet, kad viņi vēlāk ienāca smalkajā Kathultas virtuvē, kur Emīls aizdedzināja piecas lielas sveces, kas spoguļojās spožajos vara traukos gar baltajām sienām, un kur viss spīdēja un laistījās, viņi kļuva pavisam klusi, un Dullais Joke nodomāja, ka nokļuvis debesīs.
- Re, kāda gaisma! - viņš iesaucās un sāka raudāt gan aiz prieka, gan bēdām.
Bet Emīls sacīja:
- Nu tik būs dzīres!
Un tur tiešām notika dzīres. Emīls, Alfrēds un mazā Īda cits citam palīdzēja iznest no pieliekamā tik daudz gardumu, cik vien bija viņu spēkos. Un es gribētu, lai tu zini, kas bija salikts uz virtuves galda Kathulta šajā otro ziemsvētku dienā.
Tur atradās
bļoda ar asins klimpām,
bļoda ar speķa desām,
bļoda ar recekli,
bļoda ar aknu pastēti,
bļoda ar sardelēm,
bļoda ar gaļās tītenīšiem,
bļoda ar teļa kotletēm,
bļoda ar ribiņām,
bļoda ar putraimu desām,
bļoda ar kartupeļu desām,
bļoda ar siļķu salātiem,
bļoda ar sālītu gaļu,
bļoda ar sutinātu vērša mēli,
bļoda ar asins desām,
bļoda ar lielu šķiņķi,
bļoda ar lielu sieru,
bļoda ar plāceņiem,
bļoda ar sīrupa maizi,
bļoda ar smalku rudzu maizi,
bļoda ar kadiķu dzērienu,
piena kanna,
šķīvis ar rīsu biezputru,
kārba ar siera pudiņu,
trauks ar plūmēm,
bļoda ar ābolu torti,
bļoda ar zemeņu ievārījumu,
bļoda ar putukrējumu,
bļoda ar bumbieriem
un neliels, labi nobarots cepts sivēns, kas bija garnēts ar kristāla cukuru.
Man liekas - tas arī bija viss. Ja nu es būtu ko aizmirsusi, tad, augstākais, trīs vai četrus ēdienus, nu, drošības labad teiksim - piecus, bet citādi gan esmu visu uzskaitījusi.
Un tā viņi sēdēja pie galda - visi šie Lennebergas nabagmājas vecīši un vecītes -, pacietīgi nogaidīdami, vienīgi pēc katras bļodas, kas tika celta galdā, viņu acīs sariesās aizvien vairāk asaru.
Beidzot Emīls sacīja:
- Esiet tik laipni un iekodiet!
Jā, viņi tiešām iekoda, koda tā, ka šmakstēja vien.
Alfrēds, Emīls un mazā Īda arī ēda. Tomēr Īda, apēdusi tikai pāris gaļas tītenīšu, nogrima domās. Viņa prātoja par to, vai visas šīs dzīres tomēr nav nedarbs. Viņa piepeši atcerējās, ka trešajos ziemsvētkos, ak vai, pie viņiem atbrauks visi Ingatorpas radinieki! Un viņiem paredzētais dzīru ēdiens tagad aizgāja pavisam citu ceļu. Viņa dzirdēja, kā pie galda šmakstēja, knakstēja un šļurkstēja. Likās - it kā pie kārbām, šķīvjiem un bļodām būtu piemeties bars zvēru. Īda saprata, ka tā var ēst tikai galīgi izbadējušies cilvēki, un tomēr tas bija baismīgi. Viņa parāva Emīlu aiz piedurknes un pačukstēja tā, ka tikai viņš to varēja dzirdēt:
- Vai tu esi drošs, ka tas nav nedarbs? Padomā par tiem, kas rīt atbrauks no Ingatorpas!
- Tie jau ir tāpat diezgan resni. Labāk, ja ēdiens nonāk pie tiem, kas ir izsalkuši, - Emīls mierīgi atbildēja.
Bet, lai būtu kā būdams, viņš tomēr maķenīt izbijās, jo izskatījās tā, ka pāri nepaliks pat pusklimpas.
To, ko nabagi neiebāza mutē, iegrūda kabatā vai tarbā, un bļoda bija tukša vienā acumirklī.
- Tagad es vēl iekodīšu ribiņas, - Pīķa Kalle sacīja, apēzdams pēdējo ribiņu.
- Un es iekodu siļķu salātus, - sacīja Palaidne Fija.
«Es iekodu,» viņi sacīja, un tas nozīmēja, ka viņi apēduši visu un bļoda ir tukša.
- Nu mēs esam iekoduši no itin visa, - beidzot noteica Trakais Niklass, un patiesākus vārdus viņš līdz šim vēl nebija teicis. Tāpēc šīs dzīres vēlāk uz visiem laikiem tika nosauktas par «Lielajām iekošanas dzīrēm Kathultā», jo tu jau saproti, ka par tām ilgi pēc tam runāja gan Lennebergā, gan citos novados.
Pāri bija palicis viens vienīgs ēdiens, un tas bija ceptais sivēns. Viņš atradās uz galda un skumīgi blenza ar kristāla cukura acīm.
- Va velns, šis sivēns izskatās pēc spoka,- ierunājās Palaidne Fija. - Viņam es neuzdrīkstos pieskarties!
Viņa līdz šim vēl nebija redzējusi ceptu, nesagrieztu sivēnu, un tie citi arī tādu nebija redzējuši. Tāpēc viņi juta it ka cieņu pret šo sivēnu un neuzdrīkstējās tam pieskarties.
- Nez vai nebūtu palicis vēl kāds desas luņķītis? - vaicāja Pīķa Kalle, kad visi trauki bija iztukšoti.
Emīls sacīja, ka tagad visa Kathultas sētā palicis tikai viens desas luņķītis un tas pats uzsprausts uz kociņa vilku bedrē. Tam tur jāpaliek un jāvilina vilks, kuru Emīls gaida, tāpēc ne Pīķa Kalle, ne arī kāds cits to nevar dabūt.
Tad Viberģiene pacēla balsi:
- Salijas Amālija - viņu mēs esam aizmirsuši! Kā neziņā viņa pavērās apkārt, un viņas skatiens apstājas pie sivēna.
- Viņa dabūs šitin to, tā mūsu Amālija! Kauču tas izskatās pēc spoka. Ko tu par to teiksi, Emīl?
- Jā, lai jau viņa dabū sivēnu, - Emīls nopūzdamies atteica.
Tagad viņi visi bija tā pieēduši, ka pat pakustēties nevarēja, kur nu vēl ar savām kājām nonākt atpakaļ nabagmājā.
- Būs jāpaņem ragavas, - Emīls sacīja un tā arī izdarīja. Kathultā viņiem bija garas un platas ragavas, kuras viņi sauca par malkas ragavām; šajās ragavās varēja sasēdināt nez cik nabagmājas iemītnieku, kaut gan viņi šoreiz bija mazliet tuklāki, nekā parasts.
Bija iestājies vakars, un pie debesīm mirdzēja zvaigznes. Spīdēja arī pilns mēness, sniegs bija tikko uzkritis, un laiks bija maigs un skaists. Tiešām lielisks vakars braucienam ar ragavām!
Emīls un Alfrēds palīdzēja visiem ierāpties ragavās. Priekšā sēdēja Viberģiene ar sivēnu, aiz viņas visi citi pēc kārtas un pašās beigās mazā Īda, Emīls un Alfrēds.
- Nu tik laidīsimies! - Emīls uzsauca.
Un viņi laidās lejup no Kathultas pakalna, ka sniegs vien putēja; vecīši un vecītes aiz prieka kliedza - vai, kā viņi kliedza! - jo tik sen nebija braukuši ar ragavām, tikai sivēns Viberģienes rokās klusēja un spocīgi lūkojās mēnesnīcā.
Jā, bet Komandante - ko darīja viņa? To tu tūdaļ dzirdēsi. Es gan būtu gribējusi, lai tu viņu redzētu, kad viņa pārnāca no Skorphultas dzīrēm! Iedomājies, ka viņa nāk, ietinusies pelēkā lakatā, tukla un apmierināta, izņem no kabatas slēdzeni un ieliek to atslēgā, mazliet sapurinās, iedomādamās, cik pazemīgi un padevīgi viņi visi tur iekšā tagad ir, jā, jā, viņiem jāmācās saprast, kam pieder vara pavēlēt - tikai Komandantei.
Nu viņa pagriež slēdzeni, nu pārkāpj pāri slieksnim, nu jau ir priekšnamā ... bet kāpēc visur tāds klusums? Vai viņi jau guļ jebšu sēž un pukojas? Mēness spīd pa nabagmājas logu, katrs kaktiņš istabā ir gaišs, bet kāpēc viņa neredz nevienu dzīvu dvēseli? Tāpēc, ka tur neviena nav! Jā, Komandant, tur nav nevienas pašās dzīvas dvēseles!
Komandanti pārņem briesmīgi drebuļi, viņa jūt tādu izbīli, kādu līdz šim nekad nav jutusi. Kurš var iziet ārā pa aizslēgtām durvīm? Neviens cits kā eņģeļi... ja, laikam gan tā būs! Šos nožēlojamos ubaģeļus, kuriem viņa atņēma desas, pladiņas un šņaucamo tabaku, būs paņēmuši eņģeļi un aizveduši uz labāku vietu nekā nabagmāju. Tikai viņu vienu tie pametuši postā un nelaimē, ak vai, ak vai, ak vai! Komandante kauca kā suns.
Bet tad no kādas gultas, kurā zem segas paslēpies guļ nožēlojams cilvēciņš, atskan balss.
- Kāpēc tu kauc? - Salijas Amālija vaicā.
Komandante uz vietas atžirgst. Žigli viņa iztin Amāliju no segām. Komandante to prot.
Un tad viņa brāžas uz Kathultas sētu. Tagad viņas vecīšiem un vecītēm aši jāatgriežas mājās, aši un klusi, lai Lennebergā par šo gadījumu nepļāpātu.
Kathultas sēta mēness gaismā izskatās tik skaista. Viņa redz, ka virtuves logā mirdz it kā daudzas sveces. Un tad viņa piepeši sakaunas un neuzdrīkstas iet iekšā. Vispirms viņa palūrēs pa logu, lai redzētu, vai nabagmājas iemītnieki nudien tur sēž un dzīro. Bet viņai nepieciešama kaste vai kas cits, uz kā pakāpties, citādi viņa nesasniegs logu. Komandante mazliet pagriežas uz galdnieka skabūža pusi, lai tur kaut ko atrastu. Un kaut ko viņa arī atrod. Bet tikai ne kasti. Viņa atrod desas luņķīti. Vai varat iedomāties, uz puļķīša uzbāzts, sniegā pavīd kartupeļu desas luņķītis - un tieši tādā mēnesnīcā! Patlaban Komandante gan ir tā pieēdusi, ka vai plīst, bet viņa zina, cik ātri cilvēks atkal jūt izsalkumu, un atstāt sniegā tik jauku desas luņķīti būtu neprātība - tā domā Komandante. Un viņa pasper soli. Vienu vienīgu lielu soli.
Tā agrākos laikos tika ķerti vilki Smolandē.
Tieši tajā mirklī, kad Komandante iegāzās vilku bedrē, dzīres Kathultā bija beigušās un visi nabagmājas iemītnieki, iznākuši ārā, sakāpa ragavās, lai brauktu uz mājām. No vilku bedres nebija dzirdama ne skaņa, jo sākumā Komandante negribēja saukt palīgā. Viņa, protams, domāja, ka pati izrāpsies ārā, un tāpēc klusēja.
Un tā viņas vecīši un vecenītes klaigādami brauca no pakalna lejup, bet, pārbraukuši mājās, kā par brīnumu, durvis atrada vaļā; viņi visi tūdaļ gāja pie miera un no dzīrēm un jaukā brauciena jutās tik līksmi, kā daudzus gadus nebija jutušies.
Mājup uz Kathultu mēnesnīcā un zvaigžņu mirdzumā devās Emīls, Alfrēds un mazā Īda. Emīls un Alfrēds vilka ragavas, bet Īda sēdēja tajās un uzbrauca augšā visos pakalnos, jo viņa taču bija vēl maza.
Ja tu kādreiz esi Lennebergā klusā mēnesnīcas vakarā vizinājies kamaniņās pa šādu ziemas ceļu, tad arī zināsi, cik tur ir brīnumaini kluss, itin kā visa zeme dusētu. Un varēsi iedomāties, cik šausmīgi, ja šajā dziļajā klusumā atskan pretīgi kliedzieni. Un tā Emīls, Alfrēds un Īda, nekā ļauna nenojauzdami, uzbrauca ar ragavām pēdējā kalniņā un piepeši no Emīla vilku bedres izdzirda tādus kaucienus, ka jebkuram asinis būtu varējušas sastingt. Mazā Īda nobālēja un šajā brīdī gauži ilgojās pēc mātes. Bet Emīls nu gan ne. Viņš, mežonīga prieka pārņemts, taisīja īstus āža lēcienus.
- Manā bedrē iekritis vilks! Vai die, kur tā mana bīse! - viņš sauca.
Jo tuvāk viņi nāca, jo briesmīgāki un briesmīgāki kļuva kaucieni. Tie atbalsojās visā Kathultā, un varēja domāt, ka mežs ir pārpilns vilku, kuri atbild uz noķertā vilka žēlabu kaucieniem.
Bet Alfrēds sacīja:
- Jocīgi gan šis vilks kauc! Paklausieties!
Viņi mēnesnīcā apstājās un klausījās vilka baismīgajos kaucienos.
- Palīgā! Palīgā! Palīgā! - tas kauca. Emīla acis iemirdzējās.
- Vilkacis. Nudien esmu pārliecināts, ka tas ir vilkacis, - viņš teica.
Ar pāris lēcieniem viņš pirmais atradās pie vilku bedres. Un tad viņš redzēja, kādu vilku noķēris. Tas bija nevis vilkacis, bet tikai nožēlojamā Komandante! Emīls pārskaitās: kas tad viņai meklējams vilku bedrē! Viņš taču gribēja noķert īstu vilku. Bet tad viņš pārdomāja. Varbūt tomēr tam ir sava nozīme, ka vilku bedrē iegāzusies Komandante. Viņam ienāca prātā, ka varbūt šo neganteli varētu maķenīt savaldīt, lai viņa kļūtu mazliet labsirdīgāka, ne tik neganta, jā, varbūt viņam pat likās, ka šo sievišķi varētu iemācīt kaunēties. To Komandantei tiešām vajadzēja iemācīt. Un tāpēc viņš uzsauca Alfrēdam un Īdai:
- Nāciet šurp! Nāciet, tad jūs redzēsiet kādu riebīgu un pretīgu zvēru.
Un tā viņi visi trīs tur stāvēja un blenza uz Komandanti, kura, aptinusies ar savu pelēko lakatu, tiešām izskatījās pēc vilka.
- Vai tu esi pārliecināts, ka tas ir vilkacis? - mazā Īda drebošā balsī vaicāja.
- Vari man ticēt. Tā nudien ir veca, neganta vilkace, un tādas ir visbīstamākās, - Emīls atbildēja.
- Jā, jo tās ir ļoti rijīgas, - Alfrēds piemetināja.
- Jā, paraugies tikai uz šito. Cik tā savā mūžā nav aprijusi! Bet tagad tam pienācis gals. Alfrēd, padod manu bīsi! - Emīls sacīja.
- Vī manu dieniņ, va tad tu niredzi, kas es tāda esmu! - Komandante briesmīgās bailēs atsaucās, dzirdēdama, ka Emīls grasās ņemt bisi. Viņa taču nezināja, ka tā ir tikai rotaļu bise, ko Alfrēds bija darinājis Emīlam.
- Vai tu dzirdēji, ko vilkacis teica? - Emīls vaicāja. - Es nekā nesadzirdēju.
Alfrēds paskurināja galvu.
- Nē-ē, es arīdzan nesadzirdēju.
- Un vispār man par to nav nekādas daļas. Dod šurp manu bīsi, Alfrēd! - Emīls sauca.
Tad Komandante iekliedzās:
- Va ta jūs niredzat, ka tā esmu es, kas šeit iesprūdusi?!
- Ko viņa tur muld? Viņa laikam grib zināt, vai mēs esam redzējuši viņas tēvamāti, - Emīls atcirta.
- Nu jā, bet to taču mēs neesam redzējuši, - Alfrēds piebilda.
- Nē, un arīdzan viņas mātesmāsu ne, - Emīls sacīja. - Jo citādi mēs viņas bedri ātri vien būtu piesvieduši ar vilkacēm. Dod šurp manu bīsi, Alfrēd!
Nu gan Komandante iegaudojās pilnā balsī.
- Jūs esat gauži ļauni, tiesa kas tiesa, - viņa šņukstēja.
- Vai viņa saka, ka viņai garšo desa? - Emīls bija neizpratnē.
- Protams, - Alfrēds atteica, - bet desu mums nav.
- Nē, visā Smolandē nav neviena desas luņķīša, jo tās visas aprijusi Komandante, - Emīls sacīja.
Bet nu Komandante kauca vēl skaļāk, jo saprata, ka Emīls uzzinājis, cik ļauni viņa izturējusies pret Dullo Joki un citiem nabagmājas iemītniekiem. Viņa tā kauca, ka Emīlam kļuva viņas žēl, jo viņš bija labsirdīgs zēns. Tomēr, lai nabagmājā tiešām notiktu kāda pārmaiņa, šo Komandanti tik viegli vis nevarēja izlaist ārā, tāpēc viņš sacīja:
- Paklau, Alfrēd, ja šo vilkaci aplūko tā vērīgāk, vai tev neliekas, ka tas savā ziņā ir līdzīgs nabagmājas Komandantei?
- Un, ja arīdzan tā būtu, Komandante ir ļaunāka par visiem Smolandes vilkačiem, - Alfrēds atbildēja.
- Jā, tev taisnība, - Emīls piekrita. - Vilkači salīdzinājumā ar Komandanti ir gatavie jēriņi. Jo Komandante nenovīd nevienam nenieka. Es tikai gudroju, kas no skapja izņēma to desas luņķi.
- Tā biju es, - Komandante vaimanāja.- Tā biju es! Esmu ar mieru atzīties velns zina kādā pārkāpumā, ja tikai jūs mani izlaidīsiet ārā.
Tad Emīls un Alfrēds, klusi smaidīdami, saskatījās.
- Alfrēd, va ta tev nav acu pierē? Va tu neredzi, ka tas ir nevis vilkacis, bet gan Komandante? - Emīls vaicāja.
- Sasper viņu jods, kā mēs tā varējām aloties! - Alfrēds izsaucās.
- Jā, arīdzan es to nesaprotu. Protams, viņa ir līdzīga vilkacim, taču tam nav tāda lakata, - Emīls atbildēja.
- Nnē, tāda tam nav. Toties bārda gan vilkacim ir.
- Ej nu ej, Alfrēd, esi tagad laipns pret Komandanti un atnes kāpnes, - Emīls sacīja.
Bedrē nolaida kāpnes, un Komandante, skaļi raudādama, izrāpās no bedres un tā aizbrāzās projām, ka vējš vien nošalca, jo nu viņa nemūžam vairs nerādīsies Kathultā. Nemūžam vairs te nespers kāju. Taču, iekams Komandante pazuda aiz pakalna, viņa pagriezās un sauca:
- Jā, es paņēmu desu, dievs piedod man grēkus, bet ziemsvētku vakarā es to biju aizmirsusi. Zvēru, ka biju to aizmirsusi.
- Nu tad ir labi, ka tu brīdi te pasēdēji un to atcerējies, - Emīls atteica. - Tātad šīs vilku bedres arīdzan kaut kam noder.
Bet Komandante klunkuroja lejup no pakalna, cik ātri tuklās kājas spēja viņu panest, un nabagmājā nonāca gluži aizelsusies. Visi nabagmājas iemītnieki gulēja savās utu apsēstajās gultās, un Komandante neparko negribēja viņus modināt. Tāpēc viņa iezagās iekšā klusi kā rēgs, tik klusi viņa nekad nebija nākusi te iekšā.
Tur gulēja visi viņas ļautiņi, un viņa tos saskaitīja gluži kā aitas: Dullais Joke un Pīķu Kalle, Juhans Viena Ēra un Trakais Niklass, Palaidne Fija un Mazā Muciņa, Viberģiene un Salijas Amālija, jā, tur bija viņi visi. Bet pēkšņi viņa ieraudzīja vēl kaut ko. Uz galda blakām Salijas Amālijas gultai stāvēja... ak pasaulīt, tur stāvēja spoks. Jā, protams, tas bija spoks, lai gan bija līdzīgs mazam, briesmīgam sivēnam, bet varbūt tas bija vilkacis, kas tur stāvēja un blenza uz viņu ar savām baigajām, baltajām acīm!
Tik daudz izbīļa vienā un tai pašā dienā - tas Komandantei bija par daudz. Smagi nopūtusies, viņa saļima uz grīdas. Tur nu viņa gulēja un atmodās tikai, kad pa nabagmājas istabas logu iespīdēja saule; tā bija trešo ziemsvētku diena.
Trešo ziemsvētku diena, kad Ingatorpas radinieki ieradīsies Kathultā uz dzīrēm, - ak vai, ak vai, ak vai, kas nu tās būs par dzīrēm? Un tomēr! Toverītī pieliekamajā bija tikko sālīts speķis, un ceptu speķi ar kartupeļiem un loku mērci var pat pasniegt pašam karalim, ja nu tā gadās.
Bet, kad Emīla māte tajā vakarā rakstīja savā zilajā burtnīcā, viņa bija satriekta, tas jāatzīst, un tajās lappusēs vēl šobaltdien redzami asaru traipi.
«Par manām trešo ziemsvētku raizēm» - tāds bija virsraksts. Un tad sekoja: «Šodien viņš visu dienu nosēdēj galdnieka skabūzī, nabag bērns. Patiesīpā viņš ir diesgan laps, šis puika, lai gan dažkārt man liekas, viņš ir pagalam trags!»
Bet dzīve Kathultā ritēja tālāk. Ziema drīz vien bija pagājusi, un iestājās pavasaris. Emīls bieži sēdēja galdnieka skabūzī, un, ja viņa nebija tur, tad viņš rotaļājās ar Īdu, jāja Lūkasu un veda piena kannas, ķīvējās ar Līnu, runāja ar Alfrēdu un laiku pa laikam izdarīja jaunus nedarbus, kas viņa dienas no rīta līdz vakaram vērta bagātas un dažādas; un tā maija sākumā galdnieka skabūža plauktā jau sēdēja simt divdesmit pieci koka vīriņi, jā, ir gan darbīgs šis zēns!
Alfrēds gan nedarīja nekādus nedarbus, tomēr viņu māca raizes, jo viņš nebija uzdrīkstējies pateikt Līnai, ka negrib viņu precēt.
- Tomēr būs labāk, ja to pateikšu es, - Emīls plijās virsū, bet Alfrēds negribēja par to ne dzirdēt.
- Es taču teicu, ka tas jāizdara smalki, lai viņa neapvainojas.
Alfrēds nudien bija labsirdīga dvēsele, un viņš nezināja, kā lai smalkāk to pasaka Līnai. Bet kādā sestdienas vakarā maija sākumā, kad Līna sēdēja uz kalpu istabas kāpnēm un ietiepīgi gaidīja Alfrēdu, kas atnāks ar viņu palakstoties, Alfrēds nolēma, ka nu tam jānotiek. Un viņš, izliecies ārā pa kalpa istabas logu, uzsauca:
- Paklau, Līna, es sen tev gribēju kaut ko sacīt!
Līna tikai pasmīkņāja, un viņai likās - tagad nudien viņš pateiks to, ko viņa jau tik sen gaidījusi.
- Ko ta tu man gribēji sacīt, mīļais Alfrēd, - viņa atsaucās, - teic, ko tu gribēji sacīt!
- Nu jā, tas bija par to precēšanos, par ko mēs runājām... paklau, tā ir viena cūcīga padarīšana.
Jā, tā viņš teica, nabaga Alfrēds! Nudien baismīgi, ja kaut kas tāds jāsaka. Es gandrīz to nemaz negribēju tev sacīt, jo nevēlos tev iemācīt vēl citus nejaukus vārdus. Bet atceries, ka Alfrēds bija tikai nabaga Lennebergas kalps, bet tu tāds neesi. Lai cik ilgi viņš bija gudrojis, viņš nevarēja izdomāt, kā lai izsakās smalkāk. Nabaga Alfrēds!
Līna, starp citu, nemaz nelikās apbēdināta.
- Ak šitā, gan tu redzēsi! - viņa atsaucās.
Un Alfrēds saprata, ka viņš nemūžam no Līnas netiks vaļā. Bet tieši tajā vakarā viņš gribēja būt laimīgs un brīvs un tāpēc kopā ar Emīlu aizgāja uz Kathultas dīķi makšķerēt asarus.
Vakars bija tik jauks, kāds var būt vienīgi Smolandē. Visas Kathultas ievas ziedēja, strazdi svilpoja, odi sīca, un asari makten ķērās. Tā nu viņi tur sēdēja - Emīls un Alfrēds - un redzēja, ka viņu makšķeres šūpojas dzidrajā ūdenī. Neko daudz viņi nerunāja, tomēr jutās labi. Viņi gāja uz mājām tikai tad, kad saule jau bija norietējusi; Alfrēds uz spailes nesa asarus, un Emīls svilpoja svilpi, ko Alfrēds viņam bija darinājis. Viņi gāja pāri pļavai pa taciņu, kas izvijās starp pavasarīgi zaļajiem bērziem. Emīls svilpoja tā, ka pat strazdi brīnījās, bet piepeši pierima un izņēma stabuli no mutes.
- Vai zini, ko es darīšu rītdien? - viņš vaicāja.
- Nnēē, vai tas būs kāds nedarbs? - Alfrēds atjautāja.
Emīls atkal iesprauda mutē stabuli un svilpoja tālāk. Laiciņu viņš gāja, skaļi svilpodams un nopietni gudrodams.
- Es pats to nezinu. To es iepriekš nekad nezinu, - viņš beidzot sacīja.
ТЕЛЕГРАМКанал с обзорами, анонсами новинок и книжными подборками
Книжный Вестник
Бот для удобного поиска книг (если не нашлось на сайте)
Поиск книг
Свежие любовные романы в удобных форматах
Любовные романы
О психологии, саморазвитии и личностном росте
Саморазвитие
Детективы и триллеры, все новинки
Детективы
Фантастика и фэнтези, все новинки
Фантастика
Отборные классические книги
Классика
ВКОНТАКТЕБиблиотека с любовными романами, которая наверняка придётся по вкусу женской части аудитории
Любовные романы
Библиотека с фантастикой и фэнтези, а также смежных жанров
Фантастика
Самые популярные книги в формате фб2
Топ фб2
книги