LENNEBERGAS EMĪLA DZĪVE RIT TĀLĀK


Tu jau pārliecinājies, ka visā Lennebergā, visā Smolandē, visā Zviedrijā un, kas zin, varbūt visā pasaulē laikam gan nebūs dzīvojis zēns, kas izdarījis vairāk nedarbu nekā Emīls, kurš sen atpakaļ dzīvoja Kathultas sētā Lennebergas draudzē Smolandē. Tīrais brīnums, ka šis puika, izaudzis liels, kļūs par komunālvaldes priekšsēdētāju, taču viņš patiesi kļuva par priekšsēdētāju un arī par smalkāko vīru visā Lennebergā. Paskat, tā nu iznāk, ka pat paši nerātnākie bērneļi ar laiku izaug par kārtīgiem cilvēkiem - pēc manām domām, tas ir jauki. Vai tu man piekrīti? Kā tad, tu taču arī būsi pastrādājis ne vienu vien nedarbu! Ak nē? Vai gan es varēju tik ļoti kļūdīties?

Kathultas sētas saimniece Alma Svensone - Emīla māte - ierakstīja visus Emīla nedarbus zilās burtnīcās, kuras viņa paslēpa sekretāra atvilktnē. Beidzot atvilktne bija tā piebāzta ar burtnīcām, ka to tikai ar pūlēm varēja attaisīt. Kāda saņurcīta burtnīca allaž spraucās ārā. Tomēr zilās burtnīcas ir saglabājušās tai pašā vecajā sekretārā līdz pat šai dienai, izņemot trīs, kuras Emīls, kad viņam ievajadzējās naudas, reiz svētdienas skolā mēģināja pārdot skolotājai. Kad viņa tās negribēja pirkt, Emīls ņēma un salocīja no tām papīra kuģīšus, kurus palaida Kathultas strautiņā, un kopš tā laika neviens tos vairs nav redzējis.

Skolotāja nespēja saprast, kālab viņai jāpērk no Emīla kaut kādas burtnīcas.

- Kur es tās likšu? - viņa izbrīnā jautāja.

- Lai mācītu bērnus, ka tie niizaug tik šausmig kā es, - Emīls atteica.

Jā, jā, Emīls tīri labi zināja, kas viņš par knēveli, un, ja arī to nejauši piemirsa, tad tuvumā allaž gadījās Līna, Kathultas kalpone, kas viņam to atgādināja.

- Tevi jau nilon sūtīt kauč kādā svētdienas skolā, - viņa sacīja, - tikpat tev tai prātiņā nekas niaizķeras, un debesīs tu tāpat nitiksi... vienīgi, ja tur vajadzēs pašu pērkonu!

Līna ar to domāja Emīlu, jo, kur vien viņš parādījās, tur tūliņ bija troksnis un kņada.

- Šitādu zēnu manas acis vēl nav skatījušas, - viņa teica un paņēma mazo Īdu, Emīla māsiņu, līdzi uz ganībām, kur Īda lasīja meža zemenes, kamēr Līna slauca Kathultas govis. Kad Īda, savērusi zemenes uz smilgām, pārnesa tās mājās, Emīls no piecām smilgām izmānīja viņai tikai divas - tik vēlīgs viņš tomēr bija.

Tu tikai nedomā, ka Emīls gribēja iet kopā ar Līnu un Īdu uz govju ganībām; nē jel, viņš vēlējās izpriecāties no visas sirds un tālab, paķēris savu "nāģeni" un "bīsi", taisnā ceļā aizskrēja uz zirgu ganībām, uzlēca mugurā Lūkasam un, cik jaudas, aizaulekšoja gar lazdu puduriem, ka velēnas vien nogriezās pa gaisu. Viņš iztēlojās, kā "Smolandes karavīri dodas uzbrukumā"; to viņš bija noskatījis kādā avīzes ilustrācijā un tāpēc zināja, kā to dara.

"Naģene" "bīse" un Lūkass - tās bija mīļākās lietas, kas Emīlam šai pasaulē piederēja. Lūkass bija viņa zirgs; jā, tas tiešām piederēja viņam, jo to

Emīls pats aiz savas apķērības bija iegādājies Vimmerbijas tirgū. "Nāģeni" - mazu, neglītu cepurīti ar nagu - viņam reiz nopirka tēvs. Koka "bīsi" viņam bija darinājis Alfrēds, Kathultas kalps, tamdēļ vien, ka viņš ļoti mīlēja Emīlu. Citādi jau Emīls pats būtu izdrāzis sev bisi. Ja vispār bija kāds dūšīgs kokgriezējs, tad tas bija Emīls, un viņš jau arī cītīgi vingrinājās. Proti, katru reizi, kad Emīls izstrādāja kādu nedarbu, viņš tika ieslodzīts galdnieka skabūzī, un tad viņš mēdza izgriezt pa mazam, jaukam koka vīriņam. Tādā veidā viņam sanāca trīssimt sešdesmit deviņi koka vīriņi, kuri vēl šobaltdien atrodas plauktā, izņemot vienu, kuru māte noraka aiz jāņogu krūma, jo tas ļoti līdzinājās mācītājam. "Nevar tak mācītāju rādīt tādā izskatā, "sacīja Emīla māte.

Jā, nu tu apmēram zini, kāds bija Emīls. Viņš darīja nedarbus visu cauru gadu, tiklab ziemu, kā vasaru, un es, kas esmu izlasījusi visas tās zilās burtnīcas, tagad pastāstīšu par dažām dienām Emīla mūžā. Tad tu pamanīsi, ka Emīls izdarīja arī daudz labu darbu. Jābūt taču taisnīgai un jāizraugās arī kaut kas labs, ne jau tikai šausmīgie nedarbi vien. Visi, starp citu, nemaz tik dikti šausmīgi nebija; viņš pastrādāja arī labu tiesu tīri nevainīgu nedarbiņu, un patiesībā tikai trešajā novembrī notika kaut kas ārkārtīgi traks... nē, nemēģini mani pierunāt izstāstīt to, ko viņš izdarīja trešajā novembrī, to es nekad nedarīšu, tā esmu apsolījusi Emīla mātei. Un pārmaiņas pēc izvēlēsimies dienu, kad Emīls lielā mērā uzvedās patiesi labi, lai gan viņa tēvs gluži tā nedomāja. Proti:


Sestdien, 12. jūnijā, kad Emīls veiksmīgi iepirkās Bakhorvas ūtrupē


Kādu jūnija sestdienu Bakhorvā bija gaidāma ūtrupe, un visi posās uz turieni, jo Lennebergā un visā Smolandē ļaudis nezināja neko jautrāku par ūtrupēm. Uz turieni, saprotams, posās Emīla tēvs - Antons Svensons; arī Alfrēds un Līna bija plijušies virsū, lai ņem tos līdzi, un, zināms, arī Emīls.

Ja tu kādreiz esi bijis ūtrupē, tad zināsi, kas tur notiek. Tad tu sapratīsi: ja cilvēki grib pārdot savus krāmus un grabažas, tad viņi rīko ūtrupi, kurā citi var nākt un tos nopirkt. Bakhorvas iemītnieki gribēja izpārdot visu savu iedzīvi, jo pārcēlās dzīvot uz Ameriku, kā tolaik rīkojās daudzi, - un uz turieni jau nevarēja paņemt līdzi virtuves dīvānus, pannas, govis, sivēnus un vistas, un tamdēļ pašā vasaras sākumā arī Bakhorvā bija gaidāma ūtrupe.

Emīla tēvs cerēja par lētu naudu iegādāties govi, varbūt arī sivēnmāti un, iespējams, pāris vistu. Lūk, kāpēc viņam bija jādodas uz Bakhorvu, un tāpēc arī Alfrēdam vajadzēja braukt līdzi, jo Emīla tēvam taču bija nepieciešams kāds palīgs, lai dabūtu mājās tos lopiņus, kurus viņš bija nodomājis pirkt.

- Bet, ko tur darīs Emīls, tas man nav skaidrs, - iebilda Emīla tēvs.

- Tur arī bez Emīla būs tracis, - Līna bija pārliecināta.

Līna zināja, cik lieli trači un kautiņi mēdza notikt ūtrupju laikā Lennebergā un visā Smolandē, un viņai savā ziņā bija taisnība, taču Emīla māte stingri paskatījās uz Līnu un sacīja:

- Ja Emīls grib braukt uz ūtrupi, tad viņš brauks, tev par to nav jābēdā. Padomā labāk, kā tu pati uzvedies, kad tiec cilvēkos!

Nu Līnai bija mute ciet!

Emīls uzlika galvā savu "nāģeni" un gatavojās doties ceļā.

- Nopērciet man arī kaut ko, - mazā Īda, piešķiebusi galviņu, lūdzās.

Viņa nevienam īpaši neprasīja, taču tēvs tūdaļ sarauca uzacis.

- Pirkt un pirkt - neko citu vairs nedzird! Vai es tev par desmit ērēm nupat kā nenopirku brūno cukuru? Janvārī, uz tavu dzimšanas dienu - vai to tu esi aizmirsusi?

Emīls tikko bija nodomājis lūgt tēvam drusku naudas, jo nevar taču braukt uz ūtrupi bez ēres kabatā, bet nu viņš pārdomāja. Šis nebija īstais brīdis, lai izspiestu no tēva naudu, to viņš saprata. Vismaz pašlaik ne, kad valdīja steiga un tēvs jau sēdēja lielajos piena ratos, gatavs doties ceļā. "Bet, ko nevar dabūt vienādi, to var dabūt otrādi," prātoja Emīls. Viņš, mirkli padomājis, sacīja:

- Brauciet vien projām! Es jāšu pēcāk ar Lūkasu!

To izdzirdis, Emīla tēvs saausījās, taču viņš negribēja kavēties, tāpēc tikai noteica:

- Jā, jā, labāk jau būtu, ka tu paliktu mājās!

Pēc tam viņš noplīkšķināja ar pātagu - un rati sāka kustēties. Alfrēds māja Emīlam, Līna māja mazajai Īdai, un Emīla māte sauca pakaļ Emīla tēvam:

- Pieraugiet, ka pārbraucat mājās ar veselām rokām un kājām!

Tieši tā viņa sacīja, jo arī zināja, cik mežonīgi dažkārt iet ūtrupēs.

Drīz vien piena rati nozuda aiz līkuma. Emīls stāvēja ceļa putekļos un noskatījās pakaļ ratiem. Bet tad viņam nācās pasteigties - vajadzēja sadabūt naudu; bet kā to lai izdara, kā tev šķiet?

Ja tu arī kādreiz bērnībā esi dzīvojis Smolandē - tais laikos, kad Emīls bija mazs, - tad tev būtu jāzina, cik pasaulīgi daudz vārtu bija ierīkots vietās, kur ganību aploki šķērsoja ceļus. Vārti bija tāpēc, lai visi Smolandes vērši, govis un aitas ganītos savās ganībās, un varbūt arī tāpēc, lai visi Smolandes bērni šad tad varētu nopelnīt pa naudas gabalam, atverot vārtus kādam slinkam zemniekam, kas sēdēja pajūgā un pats nevīžoja kāpt ārā un vērt tos vaļā.

Arī uz Kathultas ceļa bija vārti, taču Emīls tur it nekad nebija nopelnījis ne ēres, jo Kathulta atradās draudzes nomalē un tur reti kāds iegriezās. Aiz tās atradās tikai viena lauku sēta, un tā bija Bakhorva, un tieši tur šodien gaidīja ūtrupi.

"Tas nozīmē, ka ikviena dzīva radība, kas dosies uz turieni, brauks cauri mūsu vārtiem," prātoja Emīls, šis viltīgais zēns.

Veselu stundu Emīls stāvēja pie vārtiem un, vai vari maz iedomāties, sapelnīja piecas kronas un septiņdesmit četras ēres.

Zirgu pajūgi plūda tik ciešā straumē, ka viņš tikko spēja aizvērt vārtus aiz vieniem, kad jau vajadzēja atdarīt otriem, un visi zemnieki bija labā omā - jo brauca taču uz ūtrupi - un labprāt meta divēres un piecēres gabalus Emīla "nāģenē". Daži bagātākie saimnieki bija tik devīgi, ka pameta viņam veselu desmitēres gabalu, lai gan tūdaļ savu devību rūgti nožēloja.

Bet iebūvietis no Vārnu mājām kļuva tīri pikts, kad Emīls viņa brūnajai ķēvei aizvēra vārtiņus deguna priekšā.

- Kāpēc tu taisi ciet vārtus?! - viņš uzkliedza.

- Man tak vispirms jāaiztaisa, lai peic tam atkal varu attaisīt, - Emīls skaidroja.

- Par ko ta šitādā dienā vārti nevar stāvēt vaļā? - iebūvietis dusmojās.

- Vī, es tak niesmu traks, - Emīls attrauca, - kad man ar vienreiz tiek labums no šitiem vecajiem vārtiem!

Bet iebūvietis tik nošvīkstināja pātagu un neiedeva Emīlam ne pliku grasi.

Kad visi, kam vajadzēja nokļūt ūtrupē, bija izbraukuši pa Emīla vārtiem un vairs nekāda pelnīšanās neiznāca, Emīls uzsēdās Lūkasa mugurā un jāja tā, ka naudas gabali bikšu kabatā skanēja un zem zirga pakaviem dunēja visa zeme.

Ūtrupe Bakhorvā pašlaik ritēja pilnā sparā. Cilvēki drūzmējās pagalmā ap vecajiem krāmiem, kas spilgtajā saulē izskatījās kā iemaldījušies nevietā; visa šī jucekļa vidū, uzrāpies uz mucas, stāvēja ūtrupnieks un par augstām cenām izsauca pannas, kafijas tases, vecus koka krēslus un sazin vēl ko. Saproti, ūtrupē jau tā notiek: ņēmējs pasaka ūtrupniekam, cik viņš dod par kādu mantu, un, ja ir kāds, kas spēj solīt vairāk, tas arī dabū vai nu virtuves dīvānu, vai arī ko citu - par ko nu tobrīd ķīvējas.

Pūlis nošalcās vien, kad Emīls uz Lūkasa ieauļoja pagalmā, un daudzi purpināja: - Nu ir klāt tas Kathultas puika - tad jau labāk braukt mājās!

Taču Emīlā tagad kūsāja pirkšanas prieks, un naudas viņam bija, cik uziet. Tikko norausies no zirga, viņš jau piesolīja trīs kronas par vecu dzelzs gultu, kuru viņš negribēja pat par baltu velti. Par laimi, viena zemniece solīja četras kronas, un tā Emīls tika no gultas vaļā. Taču viņš iekarsis turpināja solīt par visu pēc kārtas; un uz rāvienu tika par triju mantu īpašnieku. Pirmā bija izbalējusi samta kārbiņa ar mazām, zilām ūdensrozēm uz vāciņa - to dabūs mazā Īda, otrā manta bija maizes lize - lāpsta garā kātā, ar kuru šauj krāsnī maizes kukuļus, un trešā - vecs, sarūsējis ugunsdzēsēju sūknis, par kuru visā Lennebergā neviens negribēja dot ne desmit ēres. Emīls solīja divdesmit piecas un sūkni dabūja.

"Ai, glābiet, šito es nemaz negribēju!" Emīls domāja. Bet tā bija iznācis, ka ugunsdzēsēju sūknis tagad piederēja viņam, vai viņš to gribēja vai ne.

Pienāca Alfrēds un, ieraudzījis Emīla sūkni, iesmējās.

- Ugunsdzēsēju sūkņa īpašnieks Emīls Svensons! - viņš sacīja. - Kur ta tu šito daiktu liksi?

- Ja iespers pērkons un sāks degt, - Emīls atteica. Un nākamā mirklī pērkons iespēra - vismaz pirmajā brīdī Emīlam tā likās -, bet izrādījās, ka pērkona vietā bija tikai viņa tēvs, kas satvēra Emīlu aiz krāgas un purināja tā, ka zīdainie mati vien plīvoja.

- Sasodītais puika, ko tu te dari?! - Emīla tēvs kliedza.

Viņš vienā mierā bija gājis lejā pa kūtskalniņu un noskatījis sev vienu govi, kad aizelsusies atskrēja Līna.

- Saimniek, saimniek, Emīls ir klāt un tik pērk ugunsdzēsējsūkņus, vai jūs viņam atļāvāt?

Emīla tēvs taču nezināja, ka Emīlam pašam ir nauda. Tēvs domāja, ka viņam būs jāmaksā par to, ko Emīls izsaucis, un tāpēc nav ko brīnīties, ka viņš, izdzirdis par ugunsdzēsēju sūkni, nobāla un sāka trīcēt kā apšu lapa.

- Laid mani! Es pats maksāšu! - Emīls brēca. Un viņam beidzot laimējās tēvam ieskaidrot, kā, atvērdams Kathultas vārtus, viņš ticis pie savas lielās bagātības. Emīla tēvs domāja, ka tas ir labs darbs, bet viņš arī sprieda, ka nav gudri izmest naudu par vienu vecu ugunsdzēsēju sūkni.

- Ne par kādiem trakiem pirkumiem es negribu vairs dzirdēt! - viņš stingri noteica. Un pieprasīja, lai Emīls parāda visu, ko nupat nosolījis, un tēvam kļuva smagi ap sirdi, ieraugot nekam nederīgu vecu samta kārbiņu, maizes lizi - kad viņiem mājās jau bija lieliska lize -, nu vieni traki pirkumi! Tomēr vistrakākā manta bija ugunsdzēsēju sūknis.

- Iegaumē reizi par visām reizēm! Jāpērk tikai tas, kas ir pavisam nepieciešams! - Emīla tēvs mācīja.

Tur nu viņam visādā ziņā bija taisnība; bet kā lai zina, kas ir nepieciešams? Cukurūdens - vai tas ir nepieciešams? Emīls domāja, ka ir. Viņš staigāja apkārt mazdrusciņ sadrūvējies pēc saņemtā brāziena, un tieši tobrīd, kad Emīls tā pastaigājās, viņš uzgāja ceriņu lapenē galdu, kur tika pārdots alus un cukurūdens. Bakhorvas ļaudis, kas bija slaveni ar savu pārdrošību, bija saveduši no Vimmerbijas alus darītavas pilnas kastes dzeramā, lai varētu pacienāt visus izslāpušos.

Emīls tikai reizi mūžā bija dzēris cukurūdeni, un viņu pārņēma svētlaime, zinot, ka še pārdod cukurūdeni un viņam ir pilna kabata ar naudu; padomā, kāda laimīga sagadīšanās!

Emīls palūdza trīs glāzes cukurūdens un žigli izdzēra. Taču tad no jauna nogranda pērkons. Tas satvēra Emīlu aiz krāgas un sapurināja tā, ka cukurūdens iesitās degunā.

- Sasodītais puika, tu te stāvi un dzer cukurūdeni, vienreiz nopelnījis maķenīt naudas!

Bet šoreiz saniknojās Emīls un atcirta, kā nākas.

- Zini ko, nu man mērs ir pilns! - viņš kliedza. - Kad man nav naudas, tad es nevaru dzert cukurūdeni, un, kad man ir nauda, tad es nedrīkstu to dzert, nolāpīts, kad tad lai es to dzeru!

Emīla tēvs stingri paskatījās uz Emīlu.

- Par šito tu sēdēsi galdnieka skabūzī, tiklīdz pārbrauksim mājās!

Viņš, vairāk nekā nesacījis, devās lejā pa kūtskalniņu. Un Emīls palika stāvot, un viņam sametās kauns. Viņš saprata, cik šausmīgi ir izturējies. Viņš kaunējās ne tik daudz par to, ka runājis pretī, bet ka teicis "nolāpīts" jo tas jau līdzinājās lamu vārdam, un lamu vārdus Kathultā nemēdza ņemt mutē. Kā zināms, Emīla tēvs taču bija baznīcas vecākais un ticīgs cilvēks! Emīls dažus mirkļus pakaunējās, tad, nopircis vēl vienu glāzi cukurūdens, atdeva to Alfrēdam, un viņi abi apsēdās nostāk - pie bakhorviešu malkas skabūža - un pļāpāja, kamēr Alfrēds dzēra, - un pēc tam Alfrēds sacīja: kaut ko tik garšīgu viņš savā mūžā vēl neesot baudījis. - Vai esi redzējis Līnu? - Emīls jautāja. Tad Alfrēds ar īkšķi norādīja, kur atrodas Līna. Viņa sēdēja zaļajā zālītē, ar muguru atspiedusies pret zedeņu žogu, un viņai blakām - iebūvietis no Vārnu mājām, tas pats, kas bija uzšāvis Emīlam ar pātagu; uzreiz varēja redzēt, ka Līna ir aizmirsusi visus brīdinājumus, jo nu viņa smējās un ķiķināja, kā to darīja allaž, kad nokļuva cilvēkos. Varēja manīt, ka iebūvietim Līnas uzvedība patika, un Emīls nopriecājās.

- Padomā tik, Alfrēd, ja mēs varētu saprecināt Līnu ar iebūvieti no Vārnām! - viņš cerīgā balsī sacīja. - Tad tu vienreiz tiktu no šīs vaļā!

Proti, Līna bija uzdomājusi par savu līgavaini Alfrēdu un gribēja ar viņu precēties, kaut arī Alfrēds tam par varītēm pretojās. Alfrēds un Emīls daudz tika lauzījuši galvu, kā atpestīt Alfrēdu no Līnas; nu abi sarosījās, padomā tik - ja šoreiz veiktos un iebūvietis gribētu Līnu ņemt par sievu! Tiesa, viņam bija gandrīz piecdesmit gadu un gluži pliks pauris, bet viņam tomēr piederēja iebūvieša mājele, un gan jau Līnai iekārosies kļūt par saimnieci Vārnu mājās.

- Mums jāraugās, lai neviens viņus neiztraucē, - Emīls sacīja.

Viņš saprata, ka Līnai nāksies ilgi ķiķināt un runāt visādus niekus, lai iebūvietis zaudētu saprašanu un patiešām uzķertos uz āķa.

Pa to laiku pie kūtskalniņa bija sākusies lopu pārdošana, un Alfrēds ar Emīlu devās uz turieni.

Emīla tēvs nosolīja vienu sivēnmāti, kas gaidīja sivēnus, bet par govīm izcēlās strīds. Kāds vīrs no Bastefallas gribēja ņemt visas septiņas, un Emīla tēvam vajadzēja solīt astoņdesmit kronas, lai tikai dabūtu govi, ko bija nule noskatījis. Emīla tēvs, klusi stenēdams, maksāja bargo naudu, un pēc tam viņam vairs nebija par ko nopirkt vistas. Vīrs no Bastefallas nosolīja arī tās, izņemot vienu, kuru nekādi negribēja ņemt.

- Kur es likšu klibu vistu? - viņš sacīja. - To jūs varat kaut nost!

Vista, ko Bastefallas saimnieks gribēja nolemt nāvei, reiz tika salauzusi kāju, un tā bija saaugusi nepareizi, tāpēc nabaga vistiņa kliboja. Bet Emīlam blakus stāvēja viens no Bakhorvas bērniem, kas sacīja:

- Šito dumjo večuku, negrib ņemt Klibo Lotu! Viņa tak ir vislabākā dējēja!

Tad Emīls skaļi izsaucās:

- Dodu divdesmit piecas ēres par Klibo Lotu!

Visi smējās. Visi, izņemot, protams, Emīla tēvu. Viņš pieskrēja pie Emīla un satvēra zēnu aiz krāgas.

- Sasodītais puika, cik daudz traku pirkumu tu taisies iegādāties vienā un tai pašā dienā? Par to tu man sēdēsi galdnieka skabūzī divtik ilgi!

Tomēr, kas izdarīts, - izdarīts! Emīls bija solījis divdesmit piecas ēres, un pie tā viņam nācās palikt. Tagad Klibā Lota piederēja Emīlam, lai arī ko viņa tēvs par to domātu.

- Tagad man vismaz ir divi lopiņi, - viņš sacīja Alfrēdam. - Zirgs un vista!

- Jā, zirgs un kliba vista, - Alfrēds atteica un iesmējās, bet tie bija labsirdīgi smiekli, kādus smēja vienīgi Alfrēds.

Emīls ielika Klibo Lotu kastē un novietoja to līdzās saviem pārējiem dārgumiem pie malkas skabūža. Tur jau bija ugunsdzēsēju sūknis, maizes lize, samta kārbiņa un piesiets stāvēja arī Lūkass. Emīls raudzījās uz visu savu mantību un jutās gaužām apmierināts.

Bet kā pa šo laiku klājās Līnai ar iebūvieti? Emīls un Alfrēds apmeta līkumu, lai uz šiem paskatītos, un nopriecājās par Līnas labo uzvedību. Iebūvietis turēja Līnu ap viduci, un viņa smējās un ķiķināja skaļāk kā jebkad, lāgu lāgiem piegrūzdama iebūvietim ar elkoni tik stipri, ka viņš ik reizes atkrita pret zedeņu žogu.

- Šiten tas viņam varen patīk, - Emīls sacīja. - Kaut tik nu Līna nesabiksta šo pārāk stipri.

Emīls un Alfrēds bija no sirds apmierināti ar Līnas izturēšanos. Taču kādam tas nepatika, un šis cilvēks bija Būmāju Bulta.

Bulta bija lielākais kauslis un plencis visā Lennebergā, un mežonīgie kautiņi ūtrupēs visbiežāk notika Bultas vainas dēļ, jo parasti viņš tos iesāka. Tev jāliek aiz auss, ka tais laikos kalps cauru gadu strādāja no rīta līdz vakaram, muguru neatliecis, un nezināja nekādu izpriecu, tāpēc šāda ūtrupe sagādāja lielu prieku, un tad viņam rokas vien niezēja uz kaušanos. Viņš nezināja, ko lai dara ar to mežonīgo spēku, kas piepeši kūsāja krūtīs, kad viņš izgāja cilvēkos un tika arī iebaudījis pāris stiprāku malku; jā, diemžēl ne jau visi dzēra cukurūdeni. Vismaz Bulta to nedarīja.

Nu Bulta bija klāt un, ieraudzījis Līnu, kura lakstojās ar iebūvieti no Vārnu mājām, sacīja:

- Vai tev, Līna, kauna nemaz nav? Ko tu iesāksi ar tādu plikpaurainu mērdeli? Viņš tak ir par vecu priekš tevis, vai tu to nesajēdz?

Tā iesākas kautiņi.

Emīls un Alfrēds, tur stāvēdami, redzēja, ka iebūvietis saniknots palaiž Līnu vaļā; jā, tas tik ir jauki, vajadzēja ar Bultai atnākt un izjaukt visu, ko Alfrēds un Emīls bija iecerējuši!

- Sēdi, sēdi, Dieva dēļ! - Emīls uzsauca iebūvietim. - Ar Bultu es tikšu galā!

Un tad viņš, paķēris maizes lizi, pamatīgi iezvēla Bultai pa mugurpusi. Bet to viņam nevajadzēja vis darīt. Jo Bulta, apgriezies riņķī, satvēra Emīlu. Bulta dusmās pat pārgrieza acis, un Emīls, ķepurodamies viņa milzīgajās plaukstās, domāja, ka nu pienākusi pēdējā stundiņa. Bet tad Alfrēds uzkliedza:

- Laid puiku vaļā, citādi tu varēsi kājas un rokas pauniņā nest uz māju!

Alfrēds nebija no bailīgajiem, un arī viņam rokas niezēja uz kaušanos, un nepagāja ne mirklis, kad abi ar Bultu vicojās, ka brakšķēja vien.

Te nu sākās tas, ko visi jau sen bija gaidījuši.

- Vai ta nu drīz nesāksies kautiņš? - vairāki zemnieki jau bija taujājuši, un tagad viņi steidzās šurp no visām pusēm un gribēja piedalīties.

Bet Līna sāka kaukt.

- Manis dēļ kaujas! - viņa sauca. - Ak, tavu postu!

- Kamēr vien man rokās būs maizes lize, nekāda posta nebūs, - Emīls paļāvīgi sacīja.

Tagad visi kalpi gulēja vienā blāķī un gluži kā vēži ar spīlēm tvarstīja cits citu; viņi rāva un plēsa, un kliedza, un koda, un dunckāja, un sita, un lādējās, un kauca - un pašā apakšā gulēja Alfrēds ar Bultu un iebūvietis, un vēl daži vīri.

Emīlam sametās bail, ka viņi Alfrēdu samals miltos, un viņš ar maizes lizi bikstīja kalpu kaudzi, lai dabūtu Alfrēdu ārā. Taču ar to nebija līdzēts, un, lai kur Emīls stāvēja, vienmēr pašāvās kāda dūre, kas mēģināja viņu nogāzt un ieraut kautiņā.

Ar to Emīls negribēja samierināties. Tāpēc viņš uzlēca Lūkasam mugurā un riksī laida apkārt kaušļiem, plīvojošiem matiem un sitienam paceltu maizes lizi gandrīz vai atgādinādams bruņinieku, kas ar paceltu pīķi metas cīņas mutulī.

Emīls jāja riņķī un ar maizes lizi zvetēja pa labi un pa kreisi; jājot iznāca labāks atvēziens, un viņam tiešām laimējās nolobīt kaudzei vismaz virsējo kalpu kārtu, taču virsū allažiņ uzbruka atkal jauna un, lai arī cik sirdīgi Emīls strādāja ar maizes lizi, Alfrēdu atbrīvot nespēja.

Sievietes un bērni, visi, kas bija sabraukuši uz ūtrupi, vaimanāja jau pavisam izmisīgi, un Emīla tēvs un pārējie prātīgākie veči, kuriem kaušanās nedara godu, stāvēja un bezpalīdzīgi klaigāja:

- Nu gan jums, zēni, jābeidz! Vēl tak būs citas ūtrupes ar, pataupiet spēku citām reizēm!

Bet kalpi bija tā iekarsuši, ka neko nedzirdēja, - viņi gribēja tikai kauties un kauties! Emīls aizsvieda prom maizes lizi.

- Līna, nestāvi un nekauc, bet nāc palīgā, - viņš sacīja. - Padomā, ka pašā apakšā guļ tavs brūtgāns!

Es jau tiku sacījusi, ka Emīls ir viltīgs; uzmini - ko viņš izdarīja? Ugunsdzēsēju sūknis taču viņam bija un arī ūdens akā papilnam. Viņš lika Līnai pumpēt, kamēr pats darbojās ar šļūteni, - un ūdens šļācās tā, ka nenopriecāties!

Kalpu kaudze it kā noraustījās, kad no visa spēka virsū uztriecās pirmās aukstās ūdens šaltis. Un, tici vai ne, Emīlam nācās laistīt tikai īsu brīdi, kad kautiņš bija mitējies. Kalpi, pacēluši sapampušas un izbrīnītas sejas, cits pēc cita lēnām trausās kājās.

To tev der atcerēties! Ja tu kādreiz pats nejauši iekļūsti kautiņā un gribi to izbeigt, paturi prātā: auksts ūdens noder labāk nekā maizes lize!

Kalpi uz Emīlu nemaz nedusmojās. Nu viņi savu niknumu bija izlādējuši un domāja: labi vien ir, ka šoreiz kautiņš galā.

- Vadzi, nākamnedēļ būs ūtrupe Knashultā, - sacīja Būmāju Bulta un iebāza degunā mazliet sūnas, lai apturētu asinis.

Tad Emīls piegāja pie knashultieša, kas arī bija vērojis kautiņu, un pārdeva viņam savu šļūteni par piecdesmit ērēm.

- Tā es nopelnīju divdesmit piecas ēres, - Emīls vēlāk stāstīja Alfrēdam, un tad Alfrēds sāka apjaust, ka Emīls, izaudzis liels, iespējams, kļūs varens veikalnieks.

Nu ūtrupe bija beigusies un visiem vajadzēja doties ceļā - ar tiem krāmiem, kas bija sapirkti. Emīla tēvs arī gribēja vest mājās savu govi un sivēnmāti. Sivēnmāti iecēla piena ratos un turpat ielika arī kasti ar Klibo Lotu, kaut gan Emīla tēvs noskatījās uz to pavisam šķībi. Gotiņai Rellai vajadzēja soļot pašai, tā bija nolemts. Taču neviens viņai nebija prasījis, ko viņa par to domā.

Tu varbūt būsi dzirdējis par nikniem buļļiem? Bet vai tu kaut ko zini par mežonīgām govīm? Tad es tev varu pateikt: ja govij uznāk trakums, tad pat visniknākajam bullim sāk trīcēt kājas un tas meklē, kur paslēpties.

Mīļāku un paklausīgāku gotiņu par Rellu līdz šim nemaz iedomāties nevarēja. Taču, kad Alfrēds un Līna pienāca klāt, lai dzītu viņu prom uz Kathultas sētu, viņa norāvās un izgrūda tik velnišķīgu māvienu, ka visi aiz pārbīļa salēcās. Varbūt Rella, noskatījusies, kā kaujas kalpi, nodomāja: "Ja jau reiz ir ūtrupe, tad lai arī ir!" Govs spriņģoja kā traka un nelaida nevienu sev tuvumā. Vispirms izmēģinājās Alfrēds, tad Emīla tēvs, taču Rella, skaļi maudama, ar noliektu galvu metās viņiem pakaļ, un abi dabūja diebt, ko kājas nes, lai paglābtos no viņas ragiem. Sanāca palīgi, bet Rella trieca prom ikvienu, kas tuvojās kūtij.

- Tavu postu, - Līna sacīja, redzēdama, kā Rella dzenas pakaļ it visiem - vīram no Bakhorvas un iebūvietim, un Būmāju Bultai, un vīriem no Bastefallas un Knashultas - un kā viņi pa galvu pa kaklu metas bēgt.

Beidzot Emīla tēvs saniknojās un iesaucās:

- Astoņdesmit kronas es atdevu par šito ērmu, bet nu šis ir jāšau nost, do šu bisi!

To pateicis, viņš sarāvās, taču no trakas govs jau tikpat nav nekāda prieka, to viņš saprata, un to saprata visi, tāpēc Bakhorvas saimnieks atnesa pielādētu bisi un iespieda to Emīla tēvam rokā.

- Būs labāk, ja tu izdarīsi to pats, - viņš sacīja. Tad Emīls iesaucās:

- Pagaidi brīdi!

Es jau tiku stāstījusi, ka Emīls ir viens viltīgs zēns. Tagad viņš piegāja pie sava tēva un sacīja tā:

- Ja tu gribi viņu šaut nost, tad labāk atdod man!

- Kur tu liksi traku govi? - Emīla tēvs brīnījās. - Medīsi lauvas, vai?

Taču Emīla tēvs zināja, ka Emīls māk apieties ar dzīvniekiem, un tāpēc sacīja: ja Emīls varēšot aizdzīt Rellu uz Kathultu, tad tā uz mūžīgiem laikiem piederēšot viņam, lai cik arī traka būdama.

Tad Emīls piegāja pie Bastefallas saimnieka, kas bija nopircis pārējās sešas govis, un sacīja tā:

- Cik es dabūšu, ja aizdzīšu tavas govis līdz Kathultai?

Bastefallas mājas atradās tālu - draudzes otrā galā; aizdzīt govis līdz turienei nebija patīkams darbs, to saimnieks saprata un tāpēc tūdaļ izņēma no bikšu kabatas divdesmit piecas ēres.

- Lai notiek, - viņš sacīja. - Te būs nauda.

Uzmini - ko Emīls pēc tam izdarīja? Jā, viņš aizjoza pār kūtskalniņu, tieši garām Rellai, ieskrēja kūtī un atraisīja visas govis, un, kad viņš tās izlaida ārā, Rella piepeši pārstāja maut, nodūra acis un, skaidri redzams, bija nokaunējusies par savu uzvešanos... bet ko lai nabaga gotiņa dara, kad to dzen ārā no vecās kūts vienu pašu, atšķirot no pārējām govīm, ar kurām tik ļoti sarasts? Govij sanāk dusmas un kļūst smagi, taču to bija sapratis vienīgi Emīls.

Tagad Rella mīļu prātu gāja pa ceļu barā ar pārējām govīm, un visi, kas bija sanākuši uz ūtrupi, smējās un teica:

- Tas Kathultas puika nav nemaz tāds muļķis!

Smējās arī Alfrēds.

- Mājlopu īpašniek Emīl Svenson, - viņš sacīja, - nu tev ir zirgs, kliba vista un traka govs - vai tev vairāk nekā nebūs?

- Jā, gan ar laiku šis tas vēl radīsies, - Emīls mierīgi atbildēja.

Emīla māte, stāvēdama Kathultā pie virtuves loga un skatīdamās, vai viņas mīļie drīz nebrauks mājās no ūtrupes, plati iepleta acis, ieraudzījusi pa ceļu braucam lepnu virteni. Pašā priekšā piena rati ar Emīla tēvu, Alfrēdu, Līnu, sivēnmāti un Klibo Lotu, kas skaļi kladzināja aiz prieka par tikko izdēto olu, tad septiņas govis un visbeidzot Emīls Lūkasa mugurā, kas ar maizes lizi izrīkoja garo govju rindu.

Emīla māte izmetās ārā, un Īda uz pēdām nopakaļus.

- Septiņas govis! - viņa sauca Emīla tēvam. - Kurš no mums ir jucis, tu vai es?

- Nē-ē, gos, - Emīla tēvs noburkšķēja savā mēlē. Taču vēl lielāka burkšķēšana bija vajadzīga, lai Emīla māte beidzot saprastu, kas noticis ūtrupē. Tad viņa ar mīlestības pilnu skatu pavērās Emīlā.

- Lai Dievs tevi svētī, Emīl! Bet saki man - kā tu varēji zināt, ka, šaujot krāsnī kukuļus, nupat salūza mūsu maizes lize?

Tad viņa iekliedzās, ieraudzījusi Alfrēda degunu, jo tas bija divtik liels kā parasti.

- Ak Dieviņ tētīt, kur tu esi bijis ar savu degunu? - Emīla māte brīnījās.

- Ūtrupē Bakhorvā, - Alfrēds atteica. - Un nākamsestdien atkal būs ūtrupe Knashultā.

Līna izkāpa no ratiem domīga un sadrūvējusies. Nu bija beigusies lakstošanās un ķiķināšana.

- Ko tu tāda saskābusi? - Emīla māte vaicāja. - Kas tev lēcies?

- Zobs sāp, - Līna novilka. Iebūvietis no Vārnu mājām bija cienājis un cienājis viņu ar karamelēm, un tagad viņas caurais dzeroklis sāpēja tā, ka galva sprāga pušu.

Taču - vai nu ar, vai bez zobu sāpēm - Līnai tūliņ bija jāiet uz ganībām slaukt Kathultas govis, jo slaucamais laiks jau sen bija garām.

Slaucamais laiks jau sen bija garām arī Rellai un pārējām ūtrupes govīm, un tās, sevi atgādinādamas, skaļi māva.

- Ko es varu darīt, ka Bastefallas saimnieks nav te un pats nevar izslaukt savas govis? - Emīls sacīja un ķērās pie darba; vispirms viņš izslauca Rellu, pēc tam pārējās sešas govis, tā izslaucot trīsdesmit litrus piena, ko viņa māte nolika pagrabā un vēlāk sasēja no tā sieru. Liels un varens iznāca Emīla siera ritulis, un par to viņam vēl ilgi bija prieks!

Bet olu, kuru Klibā Lota bija izdējusi ceļā uz mājām, viņš tūliņ izvārīja un nolika uz virtuves galda, pie kura sēdēja tēvs un, drusku sapīcis, gaidīja vakariņas.

- Šitā no Klibas Lotas, - Emīls sacīja.

Pēc tam viņš ielēja tēvam arī glāzi izkāsta, tikko slaukta piena.

- Šitas no Rellas, - viņš sacīja.

Tēvs klusēdams ēda un dzēra, kamēr māte iešāva krāsnī visus maizes kukuļus.

Bet Līna pielika sāpošajam zobam karstu kartupeli, un zobs iesāpējās septiņreiz stiprāk - kā jau viņa bija to paredzējusi.

- Nu pagaidi tu man, - Līna sacīja zobam. - Ja tu esi muļķis, es arī varu būt muļķe.

Alfrēds iesmējās.

- Re, kā iebūvietis tevi sacienājis ar karamelēm, - viņš sacīja. - Ta tik precies nost.

Līna iespurdzās.

- Ar to sakārni! Viņam ir piecdesmit gadu un man tikai divdesmit pieci! Domā: es gribu tādu, kas divreiz vecāks par mani?

- Un kas par to? - Emīls dedzīgi iebilda. - Tas taču nav galvenais.

- Tev viegli runāt, - Līna atteica. - Tagad vēl nekas, bet padomā: kad man būs piecdesmit, tad viņam būs simt gadu; ak tu mūžs, šito klapatu!

- Tu tā runā, Līna, it kā tev par to būtu kāda jēga, - Emīla māte sacīja, ielikusi cepties pēdējo klaipu, un aiztaisīja krāsns durtiņas. - Šitā ir lieliska maizes lize, - viņa piebilda.

Kad Emīla tēvs bija apēdis olu un izdzēris piena glāzi, Emīls noteica:

- Nu tagad man jāiet uz galdnieka skabūzi!

Emīla tēvs noburkšķēja, ka tieši šodien, ja tā labi padomājot, Emīls neesot pastrādājis neko tik briesmīgu, lai sēdētu galdnieka skabūzī, taču Emīls palika pie sava:

- Nu nē, kas sacīts - sacīts!

Un viņš klusi un cienīgi iegāja galdnieka skabūzī un apsēdās, lai izgrieztu savu simt divdesmit devīto koka vīriņu.

Ap šo laiku Klibā Lota jau tupēja savā laktā vistu kūtī un Rella pavisam apmierināta gāja uz ganībām kopā ar Kathultas govīm. Pēc kāda laiciņa atnāca Bastefallas saimnieks, lai paņemtu savus sešus lopiņus. Viņš labu brīdi tērzēja ar Emīla tēvu par ūtrupi un pārsprieda visu, kas tur bija noticis, tāpēc pagāja krietns laiks, iekams Emīla tēvs varēja izlaist ārā Emīlu; taču, tiklīdz bastefallietis bija devies ceļā, tēvs steidzās uz galdnieka skabūzi.

Nākot tuvāk, viņš ieraudzīja, ka mazā Īda ir uzrāpusies uz soliņa pie skabūža loga. Rociņās viņai bija samta kārbiņa ar ūdensrozēm uz vāciņa; viņa turēja to kā vislielāko dārgumu, kuru savā mūžā dabūjusi. Un tā jau arī bija. Taču Emīla tēvs noburkšķēja:

- Trakoti pirkumi! Veca samta kārba!

Mazā Īda nemanīja, ka pienācis tēvs, tāpēc neapklusa, bet paļāvīgi atkārtoja vārdus, kurus Emīls čukstus sauca viņai no tumšā galdnieka skabūža. Tos izdzirdis, Emīla tēvs nobāla, jo briesmīgāki vārdi par šiem Kathultā netika teikti. Un tie nekļuva maigāki, kaut arī Īda tos atkārtoja tādā mīļā, jaukā balstiņā.

- Klusu, Īda! - Emīla tēvs uzbrēca. Un, iebāzis dūri pa logu, satvēra Emīlu aiz krāgas.

- Sasodītais puika, vai tu sēdi te, lai mācītu savu māsu lamāties?

- Es tak nemācu lamāties, - Emīls attrauca. - Es tikai mācīju, lai viņa nekad nesaka "nolāpīts" un pie viena es viņai iedzinu galvā arī lēveni citu vārdu, no kuriem jābīstas kā no uguns.

Jā, nu tu zini, ko Emīls pastrādāja divpadsmitajā jūnijā, un, ja arī viss neiznāca tik labi, kā gribētos, tad jāatzīst, ka todien viņš iepirkās visai prātīgi; padomā, iegādāties vienā reizē - labu slaucamu govi, lielisku dējējvistu, teicamu maizes lizi un vēl pienu tādā daudzumā, ka tā pietika lielam brīnišķīgam siera ritulim.

Vienīgais, par ko viņa tēvs varēja īgņoties, bija vecā samta kārbiņa, kas nekam nederēja, bet kuru mazā Īda tik ļoti glabāja. Viņa ielika tajā uzpirksteni, šķēres, mazu dziesmu grāmatiņu, ko bija dabūjusi svētdienas skolā, skaistu zilganu stikla gabaliņu un savu sarkano matu lenti. Kad Īda pirmoreiz atvēra kārbiņu, tajā bija vecu vēstuļu sainītis, kuru meitene tūliņ nometa uz grīdas. Bet tai sestdienas vakarā Emīls, ticis ārā no galdnieka skabūža un ienācis virtuvē, ieraudzīja stūrī nomesto vēstuļu sainīti un pacēla to. Emīls parādīja sainīti Alfrēdam, kas ar pletni rokās klimta pa virtuvi, no visa spēka sizdams mušas, lai Līnai būtu svētdien tīra virtuve.

- Viss reiz var noderēt, - Emīls sacīja. - Ja man kādreiz būs jāsūta vēstules, tad te jau vesels lēvenis ir uzrakstīts!

Pašā virsū bija vēstule no Amerikas, un, to ieraudzījis, Emīls iesvilpās.

- Paskat, Alfrēd, te ir vēstule no Adriana!

Adrians - Bakhorvu vecākais dēls - sen atpakaļ bija aizbraucis uz Ameriku un pa visu laiku tikai vienu vienīgu reizi atrakstījis uz mājām - to zināja visa Lenneberga -, un visi dusmojās uz Adrianu, jo viņiem bija žēl nabaga vecāku. Taču, ko Adrians šai vēstulē rakstījis, to neviens nedabūja zināt; par to mājinieki klusēja.

- Nu to var uzzināt, - sacīja Emīls, šis dūšīgais zēns, kas pats bija iemācījies lasīt gan drukāto, gan rakstīto tekstu.

Viņš atplēsa vēstuli un skaļi izlasīja to Alfrēdam priekšā, lasīšana gāja ātri, jo vēstule bija īsa. Tā skanēja šādi:

"Es i ridzējs lāci. Aizsūt jums adres. Šoreis gudbai."

- Diez vai šitā vēstule man noderēs, - Emīls sacīja.

Bet to viņš vēl redzēs!

Tad pienāca vakars. Divpadsmitā jūnija sestdiena sliecās uz novakari, nakts nolaidās pār Kathultu, nesdama klusumu un mieru visiem, kas tur dzīvoja, - tiklab cilvēkiem, kā lopiņiem. Visiem, izņemot Līnu, kurai sāpēja zobs. Viņa nomodā gulēja uz virtuves dīvāna un stenēja, un vaidēja, kamēr īsā jūnija nakts atnāca un aizgāja un uzausa jauna diena.

Jauna diena arī Emīla dzīvē!


Svētdien, 13. jūnijā, kad Emīls trīs reizes drosmīgi mēģināja izraut Līnai dzerokli un pēc tam nokrāsoja Īdu tumši zilā krāsā


Vai tā bija svētdiena vai darbdiena - govis vajadzēja slaukt. Piecos no rīta virtuvē zvanīja modinātājs, un Līna iztrausās no gultas pagalam nomocījusies ar zobu sāpēm. Viņa ieskatījās kumodes spogulī un spalgi iekliedzās, ak tu viens, kāda viņa izskatījās! Labais vaigs bija uztūcis kā pūkšķīgs plācenis; nē, tas nu bija par traku! Līna sāka raudāt.

Tagad no visas tiesas kļuva viņas žēl, jo tieši šodien Kathultas sētā uz svētdienas kafiju bija uzlūgta gandrīz visa draudze.

- Es tak nevaru rādīties cilvēkiem, kad man abi vaigi nav vienādi, - Līna noburkšķēja un šņukstēdama aizgāja slaukt govis.

Bet ilgi viņai vairs nevajadzēja sērot par saviem nevienādajiem vaigiem, jo tieši tobrīd, kad viņa sēdēja un slauca govis, kūtī ielidoja lapsene un iedzēla Līnai kreisajā vaigā. Varētu likties, ka nu viņa būs mierā, jo kreisais vaigs ātri uztūka un bija tikpat resns kā labais; jā, nu Līna bija dabūjusi, ko gribējusi: abi vaigi bija vienādi - un tomēr viņa raudāja žēlāk kā pirmīt.

Kad Līna no kūts ienāca virtuvē, visi sēdēja pie brokastu galda, un, raugi, viņi plati iepleta acis, ieraudzījuši sapampušo, noraudājušos sievu, kas piepeši stāvēja tur durvīs un ļoti līdzinājās Līnai. Nabadzīte, skatoties uz viņu, tīri vai raudiens nāca, un tādēļ nebija lāgā, ka Emīls iesmējās. Viņš lika pie mutes glāzi ar pienu un, ieraudzījis, kādā izskatā Līna ienāca virtuvē, iespurdzās tā, ka piena šļakatas pāri galdam trāpīja tēva smalko baznīcas vesti. Pat Alfrēds nevarēja noturēties, nepalaidis smieklu, jā, Līnas patiešām bija žēl. Emīla māte stingri paraudzījās uz Emīlu un Alfrēdu, aizrādīdama, ka te gan neesot ko smieties, taču, tīrīdama tēva vesti, māte no jauna pavērās Līnā, un likās, ka viņa saprot, kāpēc Emīls nav noturējies. Taču viņai, protams, Līnas bija žēl.

- Nabadzīte, - viņa sacīja, - tādā izskatā tu nevienam nevari rādīties acīs. Tev, Emīl, vajadzēs aizskriet pie Krēsas-Majas, lai viņa nāk palīgā uzklāt kafijas galdu!

Svētdienas kafija visiem Lennebergas iedzīvotājiem ļoti gāja pie sirds, tāpēc visās mājās valdīja prieks, kad tika saņemta Emīla mātes vēstule, kurā viņa rakstīja:

"Godāti Kundzes un Kungi, vai jūs nibūtu tik laipni un niatnāktu pie mums uz svētdienskapij. Ar laipnību ielūdz

Alma un Antons Svensoni, Kathultas sētā, Lennebergas draudzē."

Nu bija laiks posties uz baznīcu. Emīla tēvs un māte devās ceļā, jo viņiem, protams, vispirms vajadzēja braukt uz baznīcu un tikai pēc tam varēja būt runa par svētdienas kafijas dzeršanu.

Un Emīls paklausīgi devās ar lūgumu pie Krēsas-Majas. Bija skaists rīts, un viņš apmierināti svilpoja, soļodams pa taciņu uz Krēsas-Majas mājām; sieviņa dzīvoja vecā iebūvieša mājelē augšā mežā.

Ja tu kādreiz esi gājis pa mežu agrā jūnija svētdienas rītā Smolandē, tad tu atcerēsies, kā tur izskatās. Tu dzirdi kūkojam dzeguzi un svilpojam melnos strazdus, jūti, cik mīksta ir skujainā taciņa zem tavām kailajām pēdām un kā saulīte silda tavu pakausi, tu ej starp eglēm un priedēm un ieelpo sveķu smaržu, tu redzi, cik balti zied meža zemenes izcirtumā. Tieši tā jutās arī Emīls, un tādēļ viņš nekur nesteidzās, bet tik un tā nonāca pie Krēsas-Majas mājiņas, kas aiz egļu stumbriem vīdēja tik ļoti maza, pelēka un sašķiebušies, ka tikko bija samanāma.

Krēsas-Maja sēdēja istabā un lasīja avīzi, reizē nobijusies un apmierināta par to, kas tur bija rakstīts.

- Jenšēpingā ir tīfs, - viņa sacīja, lāgā nepaguvusi atņemt Emīla labdienu, un pabāza tam zem deguna avīzi, lai pats izlasa. Tieši tā tur bija rakstīts: jenšēpingieši smagi saslimuši ar tīfu, un Krēsas-Maja apmierināti māja ar galvu.

- Tīfs, tā gan ir šausmīga slimība, - viņa sacīja. - Un drīz tā būs arī pie mums, Lennebergā, tici man!

- Kāpēc? Kā tad tā tiks šurp? - Emīls taujāja.

- Kamēr tu te stāvi, tā lido kā pieneņu pūkas pār visu Smolandi, - Krēsas-Maja atteica. - Kilogramiem tīfa baciļu, un lai Dievs stāv klāt tam, kuram tie pielīp!

- Kāds tas tīfs ir, vai apmēram tāds kā mēris? - Emīls vaicāja. Par mēri Krēsas-Maja bija stāstījusi; viņa zināja visas slimības un epidēmijas un tika sacījusi, ka mēris esot kaut kas dikti briesmīgs - sensenis tas paņēmis gandrīz vai visus Smolandes ļaudis; padomā, ja nu tīfs ir tikpat šausmīgs!

Krēsas-Maja drusciņ padomāja.

- Jā, tas ir aptuveni tāds kā mēris, - viņa apmierināti sacīja. - Es jau tik labi nezinu, kauču atceros, ka slimajiem kļūst zila seja un tad viņi mirst; jā, tīfs ir šausmīga slimība, ak vai, ak vai, ak vai!

Taču tad, dabūjusi dzirdēt par Līnas zobu sāpēm un ķibeli ar viņas uztūkušajiem vaigiem tieši šodien, kad jācienā viesi ar svētdienas kafiju, Krēsas-Maja apsolījās drīz vien atnākt uz Kathultas sētu.

Emīls devās mājās un atrada Līnu sēžam uz virtuves kāpnēm un vaimanājam par zobu sāpēm, un blakām viņai pagalam apjukuši stāvēja Alfrēds un mazā Īda.

- Tev tomēr būs jāiet pie Kalēju Pelles, - ieteicās Alfrēds.

Kalēju Pelle bija Lennebergas kalējs, kas ar savām lielajām, briesmīgajām knaiblēm izrāva lennebergiešu sāpošos zobus.

- Cik viņš ņem par tādu zobu raušanu? - Līna šņukstot vaicāja.

- Piecdesmit ēres stundā, - Alfrēds atbildēja, un Līna nodrebēja, izdzirdusi, cik ilga un dārga ir tāda zoba izraušana.

Taču Emīls, gari neprātojis, sacīja:

- Man liekas - es varu izraut zobu gan lētāk, gan ātrāk. Un zinu, kā!

Un tad viņš paskaidroja Līnai, Alfrēdam un mazajai Īdai.

- Rau, kas man vajadzīgs: Lūkass un gara, stipra stieple. Stieples vienu galu es aptīšu ap tavu zobu, bet otru apsiešu sev ap vidu, tad pats uzlēkšu Lūkasa mugurā un metīšos auļos, un - kniukš - zobs būs ārā!

- Kniukš, nē, pateicos! - Līna satraucās. - Ar manu zobu neviens lai nedomā auļot!

Bet tieši tobrīd zobs iepukstējās daudz stiprāk, un Līna pārdomāja. Viņa smagi nopūtās.

- Varam jau pamēģināt, Dies, stāvi man klāt, nabadzītei! - viņa noelsās un aizgāja pēc stieples.

Un Emīls izdarīja tā, kā bija teicis. Viņš pieveda Lūkasu pie virtuves kāpnēm un, apsējis stiepli sev ap vidu, uzkāpa zirgā. Nabaga Līna, stāvēdama zirgam pie astes, stenēja un vaimanāja, un mazā Īda notrīsēja, bet Alfrēds apmierināti noteica:

- Nu tik mēs gaidīsim to kniukš!

Tad Emīls palaida zirgu auļos.

- Ak, nu jau drīz būs! - mazā Īda piebilda.

Bet tik drīz nebija vis. Jo auļot, lūk, sāka arī Līna. Viņa tik ļoti baidījās no kniukšķēšanas, kas atskanētu, tiklīdz stieple būtu kārtīgi nostiepusies, ka nāves bailēs skrēja tikpat ātri kā Lūkass. Nelīdzēja Emīla izsauciens, lai Līna stāvot uz vietas, - viņa tik skrēja, stieple nokarājās, - un kniukš tā arī neiznāca.

Bet, ja Emīls reiz nodomājis Līnai palīdzēt, viņš to arī izdarīs. Tāpēc Emīls laida uz tuvējo zedeņu žogu, un Lūkass vienā lēcienā bija tam pāri. Taču Līna viņiem sekoja, un, no bailēm gluži bez prāta, arī viņa pārlēca pār žogu. Mazajai Īdai, kas tur stāvēja un skatījās, nekad neaizmirsīsies šitas skats. Visu mūžu viņa atcerēsies, kā Līna uzpampušiem vaigiem, izbolītām acīm un stieplē aizāķētu zobu, pārlēkusi pāri zedeņu žogam, kliedza: - Pagaidi! Pagaidi! Negribu kniukš!

Vēlāk Līna kaunējās, ka bija visu sabojājusi, bet grozīt tur nekā vairs nevarēja. Nu viņa atkal sēdēja uz virtuves kāpnēm ar savu sāpošo zobu un izskatījās gauži nobēdājusies. Taču Emīls nepadevās.

- Varu izdomāt arī ko citu, - viņš apsolījās.

- Jā, kas neiet tik ātri, - Līna lūdzās. - To draņķa zobu tak nevajag raut ar tādu kniukš, to tak var dabūt ārā ar stiepšanu.

Un, necik ilgi prātojis, Emīls jau zināja, ko darīt.

Līnai vajadzēja nosēsties pie lielās bumbieres, un, kamēr Alfrēds un Īda ziņkārīgi skatījās, Emīls pamatīgi piesēja Līnu ar stipru virvi pie stumbra.

- Nu tu vis nepaskriesi, - viņš noteica, paņemdams stiepli, kuras viens gals joprojām bija Līnai mutē, un aizvilka brīvo galu līdz tecīlai, kur Alfrēds mēdza asināt savu izkapti un Emīla tēvs nažus un cirvjus. Stiepli viņš aptina ap tecīlas rokturi, un raušana varēja sākties.

- Tagad nebūs tāds ašs kniukš, bet gan tikai trrrrr - pavisam lēnām, kā jau tu gribēji, - Emīls skaidroja.

Mazā Īda trīcēja, Līna stenēja un vaimanāja, un Emīls sāka griezt rokturi. Stieple, kura no sākuma vaļīgi gulēja zemē, kļuva īsāka un nostiepās arvien vairāk, un, jo vairāk tā nostiepās, jo trakāk Līna pārbijās, taču kur viņa varēja dēties.

- Drīz dzirdēsim to trrrrr, - mazā Īda sacīja. Bet Līna iebļāvās:

- Pagaidi! Es negribu!

Un zibensātrumā viņa, izrāvusi no priekšauta kabatas šķērītes, smalko stiepli pārgrieza.

Pēc tam viņu atkal māca kauns un bēdas, jo viņa taču gribēja tikt vaļā no zoba. Šī patiešām bija viena liela nelādzība. Emīls un Alfrēds, un mazā Īda jutās gaužām neapmierināti, un tad Emīls sacīja:

- Sēdi vien ar savu zobu, ja gribi! Esmu darījis visu, ko varējis!

Tad Līna sacīja: ja Emīls gribētu pamēģināt vēl tikai vienu vienīgu reizi, tad viņa, lai tur vai kas, nedarīšot nekādas muļķības.

- Bet nu tas zobs jādabū ārā, kauču ar man gals klāt! - Līna apņēmās. - Dod šu stiepli!

Emīls bija ar mieru mēģināt vēlreiz, un Alfrēds un mazā Īda, to izdzirduši, manāmi atplauka.

- Es tomēr domāju, ka ātrā raušana ir pati labākā, - Emīls noteica. - Bet jārīkojas tā, lai tu nevari visu sabojāt, ja atkal nobīsties.

Un, tā kā Emīls bija uz izgudrošanu makten nadzīgs, tad drīz vien viņam padoms bija rokā.

- Mēs tevi uzvilksim uz kūts jumta, un tev vajadzēs lēkt lejā uz salmu kaudzes, un pusceļā - kniukš - zobs būs ārā!

- Kniukš! - atkārtoja mazā Īda un notrīsēja. Bet, neskatoties uz savu solījumu, Līna spurojās pretī un neparko negribēja kāpt uz jumta.

- Kaut ko tik necilvēcīgu tikai tu, Emīl, vari izdomāt, - viņa sacīja un ietiepīgi palika sēžam uz virtuves kāpnēm.

Taču zobs sāpēja kā traks, un, smagi nopūzdamās, viņa beidzot piecēlās kājās.

- Būs jau jāmēģina... nu gan mana pēdējā stundiņa klāt!

Alfrēds žigli pieslēja kūtsgalā kāpnes, un Emīls kāpa augšā. Apņēmīgi satvēris stiepli, viņš gluži kā suni saitē vilka sev līdz Līnu, un viņa stenēdama padevīgi kāpa viņam nopakaļus.

Emīlam bija līdzi āmurs un sešcollīga nagla, un, pamatīgi iedzinis naglu jumta korē, viņš piesēja pie tās stiepli - un tagad viss bija kārtībā.

- Lec nu! - Emīls mudināja.

Nabaga Līna, viņa jāteniski sēdēja uz jumta kores, blenza lejup un vaimanāja tā, ka vai sirds lūza. Lejā viņa redzēja stāvam Alfrēdu un mazo Īdu, kuri bija pavērsuši sejas pret debesīm un viņu; jā, nu viņi gaidīja Līnu kā komētu drāžamies no debesīm un iekrītam salmu kaudzē... Līnas vaimanas skanēja aizvien izmisīgāk.

- Man bail, es jums saku, man bail!

- Nu, ja tu gribi to zobu paturēt mutē, kas tad man, - Emīls noteica.

Tad Lina iebļāvās tā, ka noskanēja visa Lenneberga, un trīcošiem ceļiem piecēlās un nostājās uz pašas jumta kores, šūpodamās uz priekšu un atpakaļ ka priede vējā, bet mazā Īda aizklāja ar rociņām acis; viņa neuzdrošinājās paskatīties.

- Ak tu pasaulīt! - Līna šņukstēja. - Ak tu pasaulīt!

Jau tad ir šausmīga sajūta, kad jālec lejā no kūts jumta bez neviena zoba mutē, kur nu vēl, zinot, ka pusceļā atskanēs tas briesmīgais - kniukš; tas bija gandrīz pāri cilvēka spēkiem.

- Lec, Līna, - Alfrēds mudināja, - lec taču!

Līna vaimanāja un šaubījās.

- Es tev piepalīdzēšu, - Emīls solījās, jo bija labs zēns. Līnai vajadzēja tikai drusciņ iebakstīt ar pirkstu mugurā, un viņa, spalgi iekliegdamās, lidoja lejā no jumta.

Varēja gan dzirdēt klusu kniukš, kad sešcollīgā nagla izrāvās no jumta kores.

Līna gulēja salmu kaudzē, sāpošais zobs bija mutē, un nagla karājās stieples otrā galā.

Nu viņa visvairāk sadusmojās uz Emīlu.

- Izdomāt nedarbus un trakulības, to tu māki, bet izraut zobu tu nejēdz!

Līnas niknums bija pašā reizē, jo nu viņa baltās dusmās devās tieši pie Kalēju Pelles. Viņš ar savām šausmīgajām knaiblēm sagrāba zobu un, atskanot kniukš, to izrāva, un Līna pārskaitusies aizsvieda zobu Pelles mēslainē un tikai tad nāca uz mājām.

Bet nevajag domāt, ka pa to laiku Emīls stāvēja bez darba. Alfrēds bija atlaidies zālē zem bumbieres - no viņa tobrīd nekāda prieka nebija. Tālab Emīls ar mazo Īdu iegāja istabā; viņš domāja, ka nebūtu slikti kādu brīdi parotaļāties, kamēr tēvs un māte atgriežas no baznīcas un ķeras pie kafijas dzeršanas.

- Es būšu Mariannelundas dakteris, - Emīls ierosināja, - un tu būsi slims bērniņš, kurš man jāārstē.

Īda uzreiz bija ar mieru. Noģērbusies viņa apgūlās gultā, un Emīls apskatīja viņai kaklu, paklausījās krūtis un izturējās uz mata kā Mariannelundas dakteris.

- Kas man kaitēs? - Īda jautāja.

Emīls padomāja. Un piepeši izlēma.

- Tev būs tīfs, - viņš teica. - Tā ir šausmīga slimība.

Tad viņš atcerējās, ko Krēsas-Maja tika sacījusi, - no tīfa laikam kļūstot zila seja. Un, tā kā Emīls šādās rotaļās mīlēja kārtību, viņš paraudzījās apkārt, prātodams, kā varētu piešķirt Īdas sejai vajadzīgo krāsu. Nostāk uz sekretāra stāvēja mātes tintnīca, kurā viņa mērca spalvu, kad cītīgi atzīmēja savās burtnīcās Emīla nedarbus un kad rakstīja vēstules, kurās ielūdza uz svētdienas kafiju. Ielūguma paraugs arī, starp citu, gulēja uz sekretāra. Emīls izlasīja "ar laipnību ielūdz" un apbrīnoja savu māti, kas bija tik dūšīga rakstītāja un mācēja visu tik jauki izdomāt. Nevis tā kā Adrians, kas ar pūlēm spēja uzšņāpt, ka ir "ridzējs lāci".

Tagad jau mātei papīru vairs nevajadzēja, tāpēc Emīls to saņurcīja mazā bumbiņā, kuru iemērca tintnīcā, un, kad papīrs bija pietiekami uzsūcis tinti, viņš to izvilka ārā un ar zilo bumbiņu pirkstos tuvojās Īdai.

- Nu, Īda, tu redzēsi, kāds izskatās tīfs, - viņš sacīja, un Īda sajūsmā spiedza.

- Taisi ciet acis, lai tajās neiekļūst tinte, - Emīls pamācīja un nokrāsoja Īdas sejiņu skaisti zilu, taču, būdams uzmanīgs, viņš nesmērēja tuvu pie pašām acīm, un tā nu ap acīm bija redzami lieli, balti riņķi, un šie baltie riņķi zilajā sejā vērta meiteni tik šausmīgi slimu, ka Emīls nobijās - Īda gandrīz vai līdzinājās spocīgam mērkaķītim, kādu viņš bija redzējis pie mācītāja grāmatā "Zvēru dzīve."

- Ak, - Emīls nopūtās. - Krēsas-Majai taisnība, tīfs ir šausmīga slimība.

Tieši ap šo laiku Krēsas-Maja pusteciņus iznāca no meža un pie Kathultas vārtiem satika Līnu, kura soļoja mājās no Kalēju Pelles.

- Kā ir, vai zobs vēl sāp? - Krēsas-Maja gribēja zināt.

- To es nezinu, - Līna atteica.

- Nezini? Ko tas nozīmē?

- Nu, zobs tak tagad guļ Kalēju Pelles mēslu kaudzē, šitas nešķīstenis. Bet es ceru, ka tas guļ un sāp kā traks.

Līna bija priecīga, un viņas vaigi vairs nebija tik ļoti uztūkuši kā pirmīt. Viņa piegāja pie bumbieres, lai parādītu Alfrēdam sava zoba caurumu, un Krēsas-Maja devās uz virtuvi vārīt kafiju. Sieviņa dzirdēja, ka bērni istabā runājas, un viņai sagribējās apsveicināties ar mazo Īdu, kas bija viņas mīlule.

Kad Krēsas-Maja ieraudzīja savu mīluli guļam gultā ar tik ārkārtīgi zilu seju uz baltā spilvena, viņa skaļi iekliedzās:

- Ak tu tētīt, kas...

- Tas ir tīfs, - Emīls, viegli smīnēdams, sacīja.

To pašu brīdi no ceļa atskanēja ratu rīboņa. Nu viņi bija mājās - Emīla māte un tēvs, un visi viņu ciemiņi ar mācītāju priekšgalā. Un, tiklīdz lejā pie staļļa bija izjūgti zirgi, baznīcēni - gaidu pilni un noilgojušies pēc kafijas - naskoja uz dzīvojamo ēku. Bet uz kāpnēm stāvēja Krēsas-Maja un griezīgā balsī sauca:

- Brauc prom! Brauc prom! Mājā tīfs!

Visi pamira un satraukti un nobijušies palika stāvam, vienīgi Emīla māte pajautāja:

- Ko tu runā? Kam ir tīfs?

Te piepeši durvīs aiz Krēsas-Majas parādījās mazā Īda - zilu seju, baltiem riņķim ap acīm un vienā kreklā.

- Tā esmu es, - viņa teica un sajūsmā ieķiķinājās. Visi sāka smieties, visi, izņemot Emīla tēvu. Viņš tikai noprasīja, uzsvērdams katru vārdu:

- Kur ir Emīls?

Taču Emīls bija pazudis. Viņš nerādījās visu kafijas dzeršanas laiku.

Padzēris kafiju, mācītājs izgāja virtuvē, lai nomierinātu Krēsas-Maju, kas sēdēja dusmīga un bēdīga par to, ka tīfs nemaz nebija īsts. Un, kad mācītājs bija viņu nomierinājis, atgadījās pats svarīgākais - mācītājs ieraudzīja Emīla vēstuļu sainīti, kas bija nomests uz krēsla.

Viņš izbrīnā izsaucās un izrāva no sainīša Adriana Amerikas vēstuli.

- Nē, tas nevar būt, ka jums ir tieši tā pastmarka, kuru es tik ilgi esmu meklējis!

Mācītājs, lūk, bija pastmarku krājējs un zināja, kādā vērtē ir retās markas. Nu viņš, daudz nedomādams, solīja par marku uz Adriana vēstules četrdesmit kronas.

Emīla tēvs noelsās, izdzirdis briesmīgo summu; padomā, kā var maksāt četrdesmit kronas par tādu papīra gabaliņu! Viņš gandrīz vai dusmīgi pakratīja galvu... kā tad, tā, protams, atkal bija Emīla veiksme! Izrādījās, ka vecā samta kārbiņa arī ir viena laba manta - vislabākā, ko Emīls vakar ūtrupē bija nopircis!

- Par četrdesmit kronām tak es varu nopirkt pusgovi, - Emīla tēvs tīri vai ar pārmetumu sacīja mācītājam.

Tad Emīls vairs ilgāk nevarēja nociesties malkas kastē, kur bija paslēpies. Viņš pacēla vāku un ziņkārīgi pabāza ārā galvu.

- Ja tu domā pirkt pusgovi, - viņš jautāja, - vai tu ņemsi priekšgalu, kas mauj, vai pakaļgalu, kas vicina asti?

- Emīl, ej prom uz galdnieka skabūzi! - tēvs pavēlēja.

Un Emīls gāja. Bet vispirms viņš no mācītāja dabūja četras skaistas desmitkronu banknotes un nākamajā dienā, aizjājis uz Bakhorvu, atdeva atpakaļ vēstuli un pusi naudas un pēc tam, Bakhorvas ļaužu svētības pavadīts, jāja mājup un ķērās pie jauniem nedarbiem.

- Es domāju, ka būs vēl jāpabraukā pa ūtrupēm, - viņš, atgriezies mājās, sacīja. - Vai tu, tēt, tā nedomā?

Tēvs kaut ko noburkšķēja, taču neviens viņa atbildi īsti nesaprata.

Bet visu svētdienas vakaru - pēc kafijas dzeršanas - Emīls sēdēja galdnieka skabūzī un grieza savu simt trīsdesmito koka vīriņu, kad piepeši atcerējās, ka ir taču svētdiena un nedrīkst griezt ar nazi - tas ir šausmīgs grēks. Iespējams: nedrīkst arī zobus raut un izkrāsot kādu zilā krāsā. Emīls novietoja savu izgriezto koka vīriņu uz plaukta pie citiem. Viņš sēdēja uz malkas kluča un domāja par saviem grēkiem, kamēr aiz galdnieka skabūža loga sabiezēja krēsla. Beidzot zēns saņēma rociņas un lūdza:

"Mīļo Dieviņ! Izdari tā, ka es beidzu strādāt nedarbus! Ar laipnību lūdz Emīls Svensons Kathultas sētā, Lennebergas draudzē."


Otrdien, 10. augustā, kad Emīls ielaida kafijas grozā vardi un pastrādāja kaut ko tik šausmīgu, ko gandrīz nav iespējams izstāstīt


Taisnību sakot, bija tīri vai žēl Emīla tēva. Tā nu viņa zēns bija traki iepircies ūtrupē, iegādādamies vienu mantu labāku par otru, kamēr viņš pats pārbrauca mājās tikai ar vienu sivēnmāti, un, padomā, kādu nakti pavisam negaidīti šim šausmīgajam lopiņam piedzimst vienpadsmit sivēntiņu, un viņa tūliņ desmit no tiem nokož, jo tā jau dažkārt sivēnmātes dara. Arī vienpadsmitais sivēns būtu aizgājis uz viņpasauli, ja Emīls nebūtu to izglābis. Emīls naktī pamodās, jo viņam sāpēja vēders un vajadzēja iziet ārā, un tā, ejot garām cūku kūtij, viņš izdzirda nejauki kviecam tikko piedzimušu sivēntiņu. Emīls atrāva kūts durvis - viņš bija atnācis pēdējā brīdī. Pēdējā mirklī viņš izrāva beidzamo sivēntiņu nežēlīgajai mātei no mutes; tavu ļaunu sivēnmāti! Drīz pēc tam viņa saslima ar kādu dīvainu kaiti un trešajā dienā nomira. Nabaga Emīla tēvs, te nu viņam palika vairs tikai viens kusls sivēntelis - lūk, ko viņš bija ieguvis Bakhorvas ūtrupē, un nemaz nav jābrīnās, ka viņš sadrūma.

- Tiem bakhorviešiem ir tikai vienas ķibeles un nelaimes, - vakarā pirms gulētiešanas viņš sacīja Emīla mātei. - Skaidri redzams, ka visiem viņu lopiņiem uzbrukusi kāda sodība.

Emīls gultiņā to sadzirdēja un tūliņ paslēja degunteli pār gultas malu.

- Es varu ņemt sivēnu sev, - viņš piedāvājās. - Man vienalga, vai viņam uzbrukusi sodība vai ne.

Bet Emīla tēvam šāda runa nepatika.

- Tev tikai vajag un vajag, - viņš sarūgtināts sacīja. - Un man? Vai man ar kaut ko nevajag?

Tad Emīls apklusa un kādu laiku sivēnu nepieminēja. Starp citu, tas bija gaužām nožēlojams sivēntiņš, nīkulīgs un zilgans un tik tikko vilka dzīvību. "Tā droši vien ir sodība, kas nabadziņam atņem spēkus," domāja Emīls, un viņam likās šausmīgi netaisni, ka šāds liktenis piemeklē sivēntiņu, kurš nav izdarījis nekā ļauna.

Arī Emīla māte domāja tāpat.

- Nabaga sīkulītis, - viņa sacīja, jo Smolandē tā saka, ja žēlo kādu, kas ir ļoti mazs.

Līna arī ļoti žēloja dzīvniekus un jo sevišķi šo te sivēntiņu.

- Nabaga ruksītis, - viņa teica, - šis ilgi neizvilks.

Un droši vien tā būtu noticis, ja Emīls nebūtu ienesis sivēnu virtuvē un ietinis mīkstā segā, ielicis grozā un barojis ar pudelīti, visādi rūpējoties par viņu gluži kā māte.

Ienāca Alfrēds un, ieraudzījis, kā Emīls mēģina barot mazo nabadziņu, jautāja:

- Kā tad iet sivēnam?

- Viņam uzbrukusi sodība, un viņš neēd, - Emīls atbildēja.

- Ak tā, par ko ta viņš tāds dusmīgs? - Alfrēds taujāja. Tad Emīls vēlreiz paskaidroja, ka sivēns nemaz nav dusmīgs, bet ir vājš un nīkulīgs tāpēc, ka viņam uzbrukusi sodība.

- Bet ar to es tikšu galā, - Emīls drošināja. - Šito sivēnu es izvilkšu, tā es esmu nolēmis.

Un viņš patiesi to izdarīja! Nepagāja ilgs laiks, kad sivēns kļuva rozīgs, apaļš un žirgts - kā jau visi mazi sivēniņi.

- Es arīdzan domāju, ka ruksītis izķepurosies, - Līna tad sacīja. "Ruksītis," viņa teica, un sivēns tā arī nedabūja cita vārda, kamēr vien dzīvoja.

- Jā, viņš patiešām izķepurosies, - Emīla tēvs sacīja. - To tu, Emīl, esi labi izdarījis!

Emīls nopriecājās, saņemdams uzslavu no sava tēva, un tad piesardzīgi pajautāja:

- Cik reižu man viņš jāizglābj, lai varētu saukt par savu?

Bet Emīla tēvs tikai norūca "khm" un sadrūma, bet Emīls apklusa un sivēnu kādu laiku vairs nepieminēja.

Tagad Ruksītim atkal bija jāpārceļas uz cūku aizgaldu, taču viņam tas lāgā nepatika. Sivēns mīļuprāt sekoja Emīlam pa pēdām gluži kā suns, un Emīls gandrīz vai caurām dienām laida viņu savā vaļā.

- Ruksītis laikam domā, ka tu esi viņa mamma, - mazā Īda teica. Varbūt Ruksītis tiešām tā domāja, jo, tiklīdz ieraudzīja Emīlu, tā, gavilēdams un spalgi un līksmi urkšķēdams, metās pie viņa. Ruksītis gribēja būt kopā ar Emīlu, un visvairāk viņam patika, kad Emīls lāgu lāgiem kasīja viņam muguru, un uz to Emīls bija nepārspējams.

- Kasīt sivēnus - tur man ir nags, - viņš sacīja. Un, iesēdies šūpolēs zem ķiršu koka, kasīja Ruksītim muguru ilgi un pamatīgi, un Ruksītis stāvēja pievērtām acīm un aiz labsajūtas ik pa brīdim ierukšķējās.

Vasaras dienas nāca un gāja; kokā, zem kura stāvēja Ruksītis, kad viņam kasīja muguru, pamazām nogatavojās ķirši. Šad un tad Emīls sarāva pa saujai ogu un cienāja sivēnu, kuram garšoja ķirši un patika Emīls; jā, arvien vairāk Ruksītis pārliecinājās, cik jauka var būt dzīve sivēnam, ja nokļūst tur, kur dzīvo tāds Emīls.

Emīls arī mīlēja Ruksīti - jo dienas, jo vairāk, un kādu dienu, sēdēdams šūpolēs un kasīdams sivēnam muguru, viņš iedomājās, cik ļoti viņš to mīlēja, un prātoja, kuri vēl viņam būtu mīļi.

"Vispirms Alfrēds," viņš domāja, "tad Lūkass, pēc tam tūlīt Īda un Ruksītis... ai, bet es taču esmu aizmirsis māti... skaidrs, ka māti es mīlu... bet citādi tie ir: Alfrēds, Lūkass, Īda un Ruksītis." Tad Emīls sarauca uzacis un ilgi prātoja. "Un tad vēl tētis un Līna," viņš domāja. "Nu jā, daždien es tēti mīlu, daždien ne. Un par Līnu es skaidri nezinu, vai es viņu mīlu vai ne... reizēm viņa staigā apkārt kā kaķe."

Emīls, protams, turpināja darīt nedarbus vai katru dienu un tikpat cītīgi tupēja arī galdnieka skabūzī, par ko liecina tā laika ieraksti zilajās burtnīcās. Taču Emīla mātei labības pļaujas laikā bija steidzami darbi, tamdēļ tur rakstīts tikai "Emils galdniek skabūzī" nepaskaidrojot - par kādiem grēkiem.

Tagad katru reizi, kad Emīls tupēja galdnieka skabūzī, viņš bija pasācis ņemt sev līdzi arī Ruksīti, jo maza, jauka sivēna sabiedrībā laiks paiet ātrāk un nevar allažiņ tikai drāzt koka vīriņus. Nevienam visā Lennebergā pat sapņos nerādījās, ka parasts Smolandes sivēns spēj tik labi apgūt stiķus, kurus tam ņēmās mācīt Emīls. Emīls to darīja pilnīgā slepenībā, un Ruksītis bija uzcītīgs skolnieks un ļoti apmierināts ar visu, sevišķi tais reizēs, kad, iemācījies ko jaunu, dabūja no Emīla kādu kārumu. Proti, kastē aiz ēvelsola Emīlam bija noslēpti sausiņi, cepumi, žāvēti ķirši un daudz kā cita; jā, nekad jau nevarēja zināt, kad viņš tiks ieslodzīts galdnieka skabūzī, un Emīls negribēja sēdēt un lieki badoties.

- Ar nelielu blēdību un dažiem kaltētiem ķiršiem sivēnam var iemācīt visu ko, - Emīls skaidroja Alfrēdam un Īdai; bija sestdienas vakars, kad viņš tiem parādīja Ruksīša slepenībā iemācītos numurus, kurus neviens līdz šim nebija redzējis. Tas notika ceriņu lapenē, un Emīlam un Ruksītim tas bija liels notikums. Alfrēds un Īda sēdēja uz sola un aiz brīnumiem acis vien iepleta par Ruksīša veiklību. Savu mūžu viņi nebija redzējuši tādu sivēnu. Viņš prata sēdēt tikpat skaisti kā suns, kad Emīls sacīja: "Sēdi - smuki!" - un gulēt nekustīgi, kad Emīls teica: "Guli!" - un sivēns prata arī izstiept priekškāju un pateikties, kad saņēma žāvētu ķirsi. Īda sajūsmā sita plaukstas.

- Vai viņš vēl ko māk? - meitene dikti gribēja zināt.

Tad Emīls uzsauca: "Spriņģo!" - un Ruksītis uzreiz metās apkārt ceriņu lapenei, bet laiku pa laikam, atskanot: "Hop!" - iztaisīja gaisā mazu palēcienu un tik spriņģoja tālāk, likdamies ar sevi ļoti apmierināts.

- Ai, cik viņš ir jauks! - mazā Īda sacīja, un tas nudien izskatījās varen jauki, kad Ruksītis lapenē taisīja savus mazos palēcienus.

- Kaut arī šķiet nedabiski, ka tā izturas sivēns, - Alfrēds sacīja.

Taču Emīls bija lepns un apmierināts - otru tādu Ruksīti neatrast visā Lennebergā un visā Smolandē, tas nu ir droši.

Pamazām Ruksītis iemācījās arī lēkt pār auklu. Vai tu kādreiz esi redzējis sivēnu lecam pār auklu? Nē, to tu nebūsi vis redzējis, gluži tāpat kā Emīla tēvs. Taču kādu dienu, nākdams no kūtskalniņa, viņš ieraudzīja Emīlu un Īdu stāvam un griežam auklu, pār kuru lēca Ruksītis, ka nadziņi vien skrapstēja.

- Ruksītim liekas, ka tas ir jautri, - mazā Īda pārliecinoši sacīja, bet viņas tēvam tas bijis nebijis.

- Sivēniem nevajag kumēdiņu, - viņš sacīja. - Sivēns ir priekš Ziemassvētku cepeša, un ar šitādu lēkāšanu viņš paliks vājš kā medību suns.

Emīls piepeši nobijās. No Ruksīša taisīs Ziemassvētku cepeti - tik tālu viņš nebija aizdomājies! Bet nu viņš domāja un pārlika, vai šī nav viena no tām dienām, kad viņš savu tēvu nemaz tik ļoti nemīlēja.

Tas notika otrdien, desmitajā augustā, kad Emīls nemaz tik ļoti savu tēvu nemīlēja. Toreiz siltas, saulainas vasaras dienas rītā Ruksītis uz kūtskalniņa lēca pār auklu un Emīla tēvs atgādināja par Ziemassvētku cepeti. Bet tad tēvs nozuda, jo Kathultā tieši todien sāka pļaut rudzus un viņam vajadzēja būt druvā līdz pašam vakaram.

- Zini ko, Ruksīt, - Emīls mācīja sivēnu, kad tēvs bija aizgājis, - kļūsti vien vājš kā medību suns, tad, kazi, tev laimēsies - citādi... tu jau nepazīsti manu tēvu!

Visu dienu Emīls staigāja apkārt, baiļodamies par Ruksīti, un izdarīja tikai dažus sīkus nedarbiņus, kuri gandrīz nebija pamanāmi. Viņš iesēdināja Īdu vecajā koka silē, kur tika dzirdinātas govis un zirgi, un iedomājās, ka tā ir kuģis, kas šūpojas jūrā. Un pēc tam viņš pielēja sili pilnu ar ūdeni, un viņi rotaļājās, it kā kuģī šausmīgi smeltos iekšā ūdens, tāpēc Īda kļuva slapja no galvas līdz kājām, kas viņai šķita tīri patīkami. Pēc tam Emīls ar savu kaķeni notēmēja uz bļodu ar rabarberu ķīseli, ko māte bija nolikusi pieliekamajā uz loga, lai atdziest. Viņš tikai gribēja redzēt, vai varēs bļodai trāpīt; viņam pat prātā nenāca, ka tā varētu saplīst, bet tā tomēr saplīsa. Un tad Emīls bija priecīgs, ka tēvs ir prom rudzu druvā. Māte lika Emīlam sēdēt galdnieka skabūzī tikai īsu brīdi - pa daļai tāpēc, ka viņai bija žēl Emīla, pa daļai arī tāpēc, ka vajadzēja kādu, kas aiznes pļāvējiem kafiju. Kafiju uz lauka dzēra pļāvēji visā Lennebergā un visā Smolandē, un tieši bērnus no visām mājām sūtīja ar kafiju.

Šie Smolandes bērneļi patiesi izskatījās kā mīļi vēstneši, kad viņi ar kafijas groziem gāja cauri ganībām un pāri pļavām pa līkloču takām, kuras visas allaž izbeidzās pie kādas lielas lauka strēmeles, tik pilnas ar akmeņu kaudzēm, ka gribējās vai raudāt. Taču Smolandes bērni neraudāja, jo starp akmeņiem auga daudz zemeņu, un zemenes viņiem garšoja.

Arī Emīlu un Īdu todien sūtīja uz lauka, un viņi jau laikus iznāca no mājām, rātni tecēdami katrs savā kafijas groza pusē. Taču ar Emīlu bija tā, ka viņš nekad negāja taisnu ceļu, bet gan meta visādus līkločus šurpu turpu - kur bija ko paskatīties -, un, kur gāja Emīls, tur arī Īda. Emīls, starp citu, apmeta līkumu līdz purvam, kur varžu bija papilnam, un vienu viņš arī noķēra. Gribēdams aplūkot vardi tuvāk, zēns nodomāja, ka vardei nenāks par ļaunu maza pārmaiņa. Lai vardei nevajadzētu visu dienu tupēt purvā, viņš ielaida to kafijas grozā un aiztaisīja vāciņu: nu varde bija drošībā.

- Kur gan citur lai es to lieku? - Emīls sacīja, kad Īda šaubījās, vai ir labi likt vardi kafijas grozā. - Man taču, kā zināms, bikšu kabatas cauras. Es jau viņu ilgi neturēšu, tikai mazu brītiņu, pēc tam viņa varēs atkal lēkt atpakaļ uz savu purvu, - šis saprātīgais zēns skaidroja.

Rudzu druvā Emīla tēvs un Alfrēds katrs pļāva savu vālu, un aiz viņiem gāja Līna un Krēsas-Maja un, vākdamas kopā nopļautos rudzus, sēja tos kūlīšos. Tā šo darbu darīja agrākos laikos.

Kad Emīls un Īda beidzot parādījās ar kafijas grozu, tēvs vis neapsveica viņus kā daždien mīļus vēstnešus, bet, gluži otrādi, norāja, ka tie atnākuši tik vēlu. Jo tā bija pieņemts, ka noteiktā laikā kafijai vajadzēja būt klāt.

- Jā, bet nu gan derēs iedzert kādu malku, - sacīja Alfrēds, kas gribēja uzvedināt Emīla tēvu uz citām domām. Un, ja tu kādreiz esi bijis uz lauka siltā augusta dienā Lennebergas pusē, tad zināsi, cik patīkami ir sēdēt pie sasilušas akmens kaudzes, atpūšoties, tērzējot, dzerot kafiju un piekožot klāt sviestmaizes. Taču Emīla tēvs joprojām bija dusmīgs un nekļuva arī laipnāks, kad, parāvis grozu uz savu pusi, attaisīja vāciņu, tāpēc ka taisni tobrīd viņam virsū uzlēca varde un pazuda aiz krekla, ko viņš bija atpogājis līdz puskrūtīm, jo bija silts. Tēvam nezin kāpēc nepatika vardītes aukstās kājas. Viņš riebumā savicināja roku un, kā par nelaimi, trāpīja kafijas kannai, un tā apgāzās. Kaut gan Emīls bija žigli klāt un kannu pacēla, no tās paspēja iztecēt dažas lāses. Vardi nekur neredzēja. Laikam aiz briesmīgā izbīļa tā bija jau ielīdusi Emīla tēva biksēs, un, kad viņš to sajuta, tad kļuva pavisam nevaldāms. Lai izkratītu vardi no bikšu staras, viņš sāka spārdīties kājām, bet, tavu postu, ceļā atkal patrāpījās kafijas kanna. Tā dabūja tādu spērienu, ka apgāzās, un, ja Emīls nebūtu kannu veikli pacēlis, kafijas dzeršana būtu iznākusi bez kafijas, un tas būtu skumji.

Varde neparko negribēja turēties vienā vietā. Tā slīdēja pa bikšu staru uz leju, un tad Emīls to satvēra. Taču viņa tēvs vēl joprojām bija dusmīgs. Viņš domāja, ka šis ir Emīla kārtējais nedarbs, taču tā tas nemaz nebija. Emīls bija cerējis, ka grozu attaisīs Līna un kļūs ārkārtīgi priecīga, ieraudzījusi mīļu vardīti. Es to visu stāstu tāpēc, lai tu saprastu, ka Emīlam nemaz neklājās viegli un dažreiz nācās ciest par nedarbiem, kuri nemaz nebija īsti nedarbi. Tīri vai jābrīnās, kur lai Emīls, pēc tēva domām, liek vardi? Viņam taču abas bikšu kabatas cauras!

Līna par Emīlu allaž sacīja:

- Tādu bērnu, kas tā strādā nedarbus, manas acis vēl nav skatījušas. Ja viņš arī pats nedara nedarbus, tad viņam vienādiņ neveicas!

"Vienādiņ neveicas" - to Līna prātīgi sacīja. Tas pierādījās vēlāk, tai pašā dienā. Emīlam tik ļoti neveicās, ka tas gandrīz vai nav izstāstāms, un arī visi Lennebergas iedzīvotāji žēlojās un vaimanāja vēl labu laiku. Viss sākās ar to, ka viņa māte bija tik krietna saimniece un ka tieši togad Kathultā bija tik labi padevušies ķirši. Bet tur jau Emīls neko nevarēja darīt; nē, viņam patiesi neveicās.

Emīla māte bija nepārspējama saimniece, kad vajadzēja vārīt ievārījumu, spiest sulu, nolasīt un sagatavot visu, kas auga dārzā un mežā. Viņa lasīja brūklenes, mellenes un avenes, cik vien spēja; viņa vārīja ābolu biezeni un bumbieru ievārījumu ar ingveru, jāņogu želeju un ērkšķogu ievārījumu, spieda skābo ķiršu sulu un raudzījās, lai gardajām augļu zupām būtu sažāvēts ziemai pietiekami daudz augļu. Gan āboli, gan bumbieri, gan ķirši tika kaltēti lielajā virtuves krāsnī un pēc tam iesieti baltos lina maisiņos, kurus pakarināja pieliekamajā pie griestiem; jā, uz pieliekamo bija prieks paskatīties.

Pašā labākajā ķiršu laikā no Vimmerbijas uz Kathultu atbrauca smalkā Petrela kundze, un Emīla māte pažēlojās viņai par pasaulīgi daudzajiem ķiršiem, kurus drīz vairs nezināšot, kur likt.

- Es domāju, Almai vajadzētu taisīt ķiršu vīnu, - Petrela kundze ieteicās.

- Nē, pasarg Dievs! - Emīla māte iebilda.

Par ķiršu vīnu viņa negribēja ne dzirdēt. Kathultā alkoholu nelietoja. Emīla tēvs neko stiprāku ne mutē neņēma; viņš nedzēra pat alu, izņemot, protams, tās reizes, kad viņš tika pacienāts - tirgos un tamlīdzīgās vietās -, tad jau atteikties nevarēja. Kā tad būt, ja kāds par varītēm cenšas iespiest vienu vai divas pudeles alus? Emīla tēvs tūliņ sarēķināja, ka divas pudeles alus maksā trīsdesmit ēres, un kā lai aizmet prom trīsdesmit ēres! Atliek tikai piekrist un dzert, vai pats to gribēja vai ne. Tomēr ķiršu vīnu viņš nebūs ar mieru brūvēt, to Emīla māte saprata un tā arī pateica Petrela kundzei. Tad Petrela kundze ieminējās, ka citur taču esot cilvēki, kam nav nekas pretim iebaudīt kādu glāzi. Viņa pati labprāt gribētu pāris pudeļu ķiršu vīna; un kālab Emīla māte paklusām nevarētu ielikt rūgšanai kādu krūzi ķiršu kartupeļu pagraba attālākā stūrī, kur neviens to neredz? Kad vīns būšot labi norūdzis, Petrela kundze atbraukšot tam pakaļ un labi samaksāšot, - tā viņa sacīja.

Emīla mātei allaž bija grūti atteikt, ja kāds ko lūdza, turklāt, kā jau sacīju, viņa bija krietna saimniece, kura gribēja visus labumus izmantot, un togad jau bija sažāvēts vairāk ķiršu, nekā vajadzīgs. Tā nu iznāca, ka, pašai nemanot, viņa bija apsolījusi Petrela kundzei izbrūvēt ķiršu vīnu. Taču Emīla māte neprata neko izdarīt paklusām; viņa izstāstīja visu Emīla tēvam, kurš ilgi purpināja, taču beidzot sacīja:

- Dari, kā redzi! Starp citu, cik viņa solīja tev samaksāt?

Par to Petrela kundze neko netika minējusi. Taču vairākas nedēļas viņas vīns stāvēja un rūga kartupeļu pagrabā, un tieši šajā augusta dienā Emīla mātei likās, ka vīns ir norūdzis. Nu ir laiks pildīt to pudelēs. Bija arī piemērots brīdis, māte nodomāja, kamēr Emīla tēvs ir rudzu druvā; tagad viņš to neredzēs un nejutīsies grēcīgs un samaitāts, ka viņa mājās brūvē vīnu.

Drīz Emīla mātei uz galda, lepni sarindotas, jau stāvēja desmit pudeles, tās viņa iesaiņos grozā un noliks kartupeļu pagrabā, kur nevienam no tām ļaunums necelsies, un Petrela kundze varēs braukt pakaļ savam vīnam, kad vien vēlēsies.

Kad Emīls un Īda pārradās no rudzu druvas ar tukšo kafijas grozu, ķiršu ogas, no kurām tika taisīts vīns, bija iebērtas spainī, kas stāvēja pie virtuves durvīm.

- Emīl, paņem spaini, - māte sacīja, - un noroc ogas mēslainē.

Emīls, paklausīgs būdams, gāja arī. Bet mēslaine atradās tūlīt aiz cūku aploka, kur skraidelēja Ruksītis. Ieraudzījis Emīlu, viņš priecīgi ierukšķējās, likdams saprast, ka tagad viņš grib tikt ārā un būt kopā ar Emīlu.

- Tu tiksi laukā, - Emīls sacīja, nolicis spaini zemē. Viņš attaisīja aploka vārtiņus, un Ruksītis, uzvaroši rukšķēdams, metās ārā. Viņš tūliņ iebāza šņukuru spainī, jo domāja, ka Emīls viņam atnesis ēdienu. Tikai tad Emīls ieprātojās, ko tika teikusi viņa māte: viņam jāaprokot ķiršogas mēslainē. Tas nudien ir savādi: Kathultā nekad nemēdz aprakt mēslainē to, kas ir ēdams! Un šīs ogas acīmredzot bija garšīgas. Ruksītis jau dažas bija notiesājis. Emīls nodomāja, ka māte gribējusi norakt ogas tāpēc, lai tās nepamana tēvs, kurš katru brīdi var pārnākt no rudzu druvas.

"Bet tad jau ogas var apēst arī Ruksītis," Emīls nodomāja. "Viņš taču ir kā traks uz ķiršiem!"

Izskatījās, ka tieši šīs ogas Ruksītis ēda ar sevišķu kāri. Viņš sajūsmināti rukšķēja un šņakstināja tā, ka viss šņukurs kļuva sarkans. Lai Ruksītis varētu vēl labāk pamieloties, Emīls izbēra ogas zemē. Bet te pienāca gailis un arī gribēja piedalīties dzīrēs. Ruksītis, nikni pablenzis uz viņu, tomēr atļāva ēst arī gailim, un gailis knābāja ogas, cik vien spēja. Pēc tam uzradās vistas ar Klibo Lotu priekšgalā un tīkoja zināt, kādus kārumus gailis atradis, taču šie labumi nebija domāti viņām. Ruksītis un gailis bez žēlastības dzina vistas prom, tiklīdz tās raudzīja pastiept savus knābjus. Šīs taču laikam bija izcili labas ogas, jo gailis un Ruksītis gribēja tās apēst vieni paši.

Emīls sēdēja turpat līdzās uz apgāztā spaiņa. Viņš kodīja zāles stiebru un neko sevišķu nedomāja. Te piepeši, sev par izbrīnu, viņš ievēroja, ka gailis nogāžas gar zemi. Tas vairākas reizes mēģināja piecelties, bet velti. Tiklīdz tas pa pusei bija uzslējies kājās, tā atkal novēlās uz galvas, un tur nu tas gulēja. Gabaliņu nostāk barā stāvēja vistas un, vērodamas, cik savādi uzvedas viņu gailis, uztraukti kladzināja. Tas gaili saniknoja; gulēdams viņš dusmīgi blenza uz vistām: vai viņam nav brīv gulēt un rausties kājās pēc sava prāta?

Emīls nesaprata, kas gailim lēcies, taču viņam bija gaiļa žēl, un, piegājis klāt, zēns piecēla un nolika gaili uz kājām. Kādu brīdi gailis zvārojās uz priekšu un atpakaļ, it kā pārbaudīdams, vai kājas spēs viņu nest, bet tad viņam ienāca prātā kāda trakulība; viņš iedziedājās un, pārgalvīgi savicinājis spārnus, ar griezīgu "kikerigū" metās iekšā vistu barā. Nu vistas laidās vēja spārniem un raudzīja paslēpties kur kurā, jo skaidri redzēja, ka gailis kļuvis traks. To redzēja arī Emīls, un, muti atplētis, zēns blenza uz gaiļa mežonīgo skrējienu, nemaz neievērodams Ruksīti. Jā, ja nu kāds te piepeši bija pavisam neglābjami sajucis, tad tas bija Ruksītis. Viņš arī gribēja piedalīties skrējienā, lai patrenkātu vistas, un, palēkdamies uz priekškājām un spalgi urkšķēdams, metās gailim pakaļ. Emīls brīnījās aizvien vairāk, šiten to nu viņš nesaprata. Sivēns skrēja, skaļi un mežonīgi rukšķēdams, un šķita, ka viņam tas ļoti patīk, taču Emīls pamanīja, ka sivēnam jocīgi metas kājas. Tās it kā negribēja viņam klausīt, un Ruksītis laikam būtu arī nogāzies, ja vien ikreiz, kad viņš grasījās velties, nebūtu iztaisījis mazu palēcienu, kā Emīls viņam to bija mācījis, - un tas viņam palīdzēja noturēt līdzsvaru.

Bet vistu gan bija žēl. Savu mūžu tās nebija redzējušas, ka tā uzvedas sivēns, un tās nu bēga, ko mācēja. Nabaga pārbiedētās vistas, šitādu kladzināšanu, - pietika jau ar to, ka gailis bija kļuvis traks, bet nu arī mežonīgais sivēns, palēkdamies un šausmīgi izbolījis acis, dzinās pakaļ - un tas gan bija par daudz!

Jā, tas gan bija par daudz! Tā jau aiz bailēm un pārbīļa var galu dabūt, to Emīls zināja un piepeši ieraudzīja, ka cita pēc citas vistas noveļas zemē un paliek nekustīgi guļam, gluži kā bez dzīvības. Visapkārt zālē mētājās beigtas vistas - baltas un pavisam mierīgas; tas bija šausmīgs skats. Emīls kļuva pavisam bēdīgs un sāka raudāt. Ko teiks māte, kad atradīs beigtās vistas? Klibā Lota, viņa vista, arī gulēja kā balts nedzīvs pikucis, un Emīls raudādams paņēma to rokā; jā, tā bija pagalam - nekādu dzīvības pazīmju! Nabaga Lota, beigas nu viņai un daudzajām olām! Vienīgais, ko Emīls varēja darīt, - cik ātri vien iespējams, sarīkot viņai pienācīgu apbedīšanu. Zēns jau iztēlojās, kas būs rakstīts uz viņas kapakmens: "Še dus Klibā Lota, pārbiedēta no Ruksīša."

Emīls bija patiesi sarūgtināts par Ruksīti; to nezvēru viņš ieslodzīs cūku aplokā un nekad vairs nelaidīs ārā! Tikmēr lai Klibā Lota paguļ galdnieka skabūzī. Uzmanīgi paņēmis rokās, Emīls nolika viņu uz malkas cērtamā kluča, tur nu nabaga Lota varēja atdusēties, gaidot savu apbedīšanu!

Kad Emīls iznāca no malkas skabūža, viņš ieraudzīja, ka gailis un Ruksītis atkal uzklupuši ķiršiem; jā, tie tik ir brašuļi! Vispirms pārbiedē līdz nāvei vistas un pēc tam, it kā nekas nebūtu noticis, mierīgi turpina dzīrošanu! Gailim jau nu tik daudz vajadzēja prasties goda un maķenīt pasērot, ka uzreiz nobeidzis visas savas sievas, bet, skaidri redzams, šis to uzņēma mierīgi.

Taču mielošanās ar ķiršogām lāgā nevedās. Jo gailis nogāzās uzreiz un tūlīt pēc viņa arī Ruksītis. Emīls uz abiem tā sadusmojās, ka viņam bija vienalga, vai šie ir dzīvi vai miruši, un, starp citu, varēja manīt, ka gluži tik beigti kā vistas viņi nav. Gailis, vārgi iedziedājies, drusku patirināja kājas, bet Ruksītis snauduļodams ik brīdi mēģināja atvērt acis un miegā pat iekrācās.

Zālē gulēja diezgan daudz ķiršogu, un Emīls vienu ogu nogaršoja. Garša nelikās gluži parasta, bet, taisnību sakot, oga bija tīri garda! Kā mātei varēja ienākt prātā likt aprakt tik labas ogas?

Ak jā, māte! Emīlam nāksies iet pie viņas un pastāstīt par nelaimi ar vistām. Taču to darīt nebija nekāda prieka. Vismaz tūliņ ne. Viņš domīgi apēda vēl pāris ogu... tad vēl... nē, tagad viņš negribēja iet.


Pa to laiku māte virtuvē bija uzklājusi vakariņu galdu pļāvējiem, un viņi nu, noguruši un izsalkuši pēc garās darba dienas, nāca visi mājās - Emīla tēvs, Alfrēds, Līna un Krēsas-Maja. Visi sasēdās ap virtuves galdu. Taču Emīla vieta palika tukša, un Emīla māte atcerējās, ka viņa labi sen nav redzējusi savu zēnu.

- Līna, aizej un paskaties, vai Emīls nav ārā pie Ruksīša, - Emīla māte sacīja.

Līna aizgāja un ilgi bija projām. Beidzot ienākusi, viņa apstājās uz sliekšņa un gaidīja, līdz visi uz viņu paskatīsies. Par šo nedzirdēto notikumu Līna gribēja pavēstīt visiem.

- Kas tev lēcies? Ko tu stāvi? Vai kas noticis? - Emīla māte jautāja.

Līna pie sevis pasmaidīja.

- Noticis, mjā, nezinu, ko teikt... tak vistas pagalam! Un gailis ir pillā! Un Ruksītis arī pillā! Un ja runā par Emīlu...

- Kas ir ar Emīlu? - Emīla māte uztraukti jautāja.

- Emīls, - Līna sacīja un dziļi ievilka elpu. - Emīls arī ir pillā!

Šitādu vakaru Kathultā! To nemaz nevar aprakstīt.

Emīla tēvs bārās un kliedza, māte raudāja, maza Īda arī un Līna visiem līdzi; Krēsas-Maja vaimanāja un vaimanāja, un viņai vairs nebija laika pat palikt uz vakariņām: viņai tūlīt vajadzēja skriet uz ciemu, lai ikvienam pavēstītu: "Ak, ak, ak, nabaga Kathultas Svensoni! Emīls, šitais nelaimes putns, ir piedzēries un nogalējis visas vistas, ak, ak, ak vai manu!"

Alfrēds bija vienīgais, kuram bija kaut cik saprāta. Viņš arī izbrāzās ārā kopā ar pārējiem, kad Līna bija pateikusi briesmīgo ziņu, un atrada Emīlu raibām acīm guļam zālē blakus sivēnam un gailim; jā, Līnai bija taisnība - Emīls patiešām bija pamatīgi pillā. Smagi atzvēlies pret Ruksīti, viņš, redzams, jutās ļoti slikti. Ieraudzījusi savu nabaga nelaimīgo zēnu, Emīla māte raudāja žēlas asaras un tūliņ gribēja nest viņu istabā, taču Alfrēds, kas kaut ko saprata no tādām vainām, sacīja:

- Viņam būs labāk ārā, svaigā gaisā.

Un pēc tam Alfrēds visu vakaru sēdēja uz lieveņa kalpu istabas priekšā ar Emīlu klēpī; Alfrēds palīdzēja Emīlam, kad viņam bija jāvemj, un mierināja, kad viņš raudāja, jo Emīls lāgu lāgiem pamodās un apraudājās par savu postu. Viņš jau bija sadzirdējis, ka esot piedzēries, lai gan nevarēja saprast, kā tas varēja gadīties. Emīls nezināja, ka, taisot vīnu no ķiršiem, ogas, kas rūgušas pietiekami ilgi, ir piesūkušās ar kaut ko tādu, no kā var noreibt. Lūk, kādēļ māte bija likusi norakt ogas mēslainē, taču viņš bija ar tām mielojies tāpat kā gailis un Ruksītis un tāpēc tagad kā vraks gulēja Alfrēda rokās.

Tā viņš gulēja ilgi. Pienāca vakars, norietēja saule, un pār Kathultu atspīdēja mēness, bet Alfrēds vēl aizvien sēdēja ar Emīlu klēpī.

- Kā tev ir, Emīl? - viņš prasīja, redzēdams, ka Emīls mazlietiņ paver acis.

- Vēl jau esu dzīvs, - Emīls sacīja vārgā balsī un čukstus piebilda:

- Ja es nomiršu, tad tu, Alfrēd, ņem Lūkasu!

- Tu nemirsi, - Alfrēds viņu mierināja.

Nē, Emīls nenomira vis un arī Ruksītis un gailis ne.

Un arī vistas ne, tas šoreiz bija visneparastākais. Proti, bēdu nomāktā Emīla māte aizsūtīja mazo Īdu pēc malkas. Īda raudādama paklausīja; šis patiesi bija īsts bēdu vakars, un vēl gaužāk viņa raudāja, kad, iegājusi malkas skabūzī, uz malkas cērtamā kluča ieraudzīja Klibo Lotu.

- Nabaga Lota, - Īda nopūtās. Viņa, pastiepusi savu mazo rociņu, vistu noglaudīja. Un vai vari maz iedomāties - Lota atdzīvojās! Vista atvēra acis un, skaļi kladzinādama, noplivinājās zemē no kluča un dusmīgi izkliboja pa durvīm. Īda izbrīnījusies stāvēja un nekādi nesaprata, ko tas viss nozīmē: var būt, ka viņa prot burt un spēj atdzīvināt mirušos!

Aiz bēdām par Emīlu neviens nebija parūpējies par vistām, kuras joprojām gulēja zālē. Bet te pienāca Īda un, noglaudījusi visas vistas pēc kārtas, tās atdzīvināja; jā, tās nemaz nebija beigtas, tikai apdullušas no pārbīļa, kad Ruksītis metās tām pakaļ, - tā jau dažreiz ar vistām gadās.

Bet Īda lepni iegāja virtuvē, kur sērodami un raudādami sēdēja viņas māte un tēvs; nu arī viņai bija savi jaunumi.

- Jā, nu es vismaz esmu atdzīvinājusi nomirušās vistas, - viņa apmierināti noteica.

Gan gailis, gan Ruksītis, gan Emīls nākamajā rītā bija cik necik atlabuši. Kaut gan gailis trīs dienas vairs nebija dziedātājs. Ik pa brīdim izmēģinājies, viņš nespēja izdabūt neko citu kā tikai tādu šausmīgu ķērcienu, kas viņu pašu ārkārtīgi samulsināja. Vistas tad ik reizi uz viņu pārmetoši paskatījās, un gailis ielīda krūmos nokaunēties.

Ruksītis gan nekaunējās. Taču Emīls visu dienu bija tāds tīri kaunīgs, un Līna viņu rāja.

- Gulēji piedzēries kopā ar sivēnu - tas tik ir smalki! Dzērājcūkas, lūk, kas jūs esat abi ar Ruksīti, un tā es jūs turpmāk saukšu!

- Man šķiet: tu varētu likt viņiem mieru, - Alfrēds, cieši uz viņu paskatījies, noteica, un Līna apklusa.

Bet ar to šis atgadījums vēl nebeidzās. Pēc pusdienām pa Kathultas sētas vārtiņiem ienāca trīs nopietni vīri, trīs atturībnieki no Lennebergas Atturībnieku biedrības; jā, tu laikam nezini, kas Atturībnieku biedrība tāda ir, - tad es tev varu pastāstīt, ka šī biedrība senos laikos bija ļoti nepieciešama Lennebergā un visā Smolandē. Atturībnieki gādāja par to, lai cilvēki tiktu vaļā no šausmīgā dzeršanas posta, kas agrāk tik daudzus darīja nelaimīgus un, starp citu, dara nelaimīgus arī šobaltdien.

Krēsas-Majas vaimanas par Emīla piedzeršanos bija satraukušas Atturībnieku biedrību. Tās pārstāvji atnākuši vēlējās runāt ar Emīla māti un tēvu. Viņi domāja, ka nebūtu slikti, ja Emīls vakarā ierastos uz saiešanu Atturībnieku namā un kļūtu par atturībnieku. Emīla māte ārkārtīgi pārskaitās un tūdaļ izstāstīja, kas bija noticis ar Emīlu un izmestajiem ķiršiem, taču šie trīs vīri tomēr izskatījās noraizējušies, un viens no viņiem sacīja:

- Jā, viens tak tomēr ir, kurš redz, kas ar to Emīlu notiek! Un pamācība viņam šovakar par ļaunu nebūs!

Arī Emīla tēvs tam piekrita. Bet priecīgs nejutās, nebūs jau nemaz patīkami stāvēt visu acu priekšā un kaunēties par savu zēnu, bet aiziet varbūt vajadzēja - lai uzvestu Emīlu uz atturības ceļa.

- Es iešu viņam līdzi, - Emīla tēvs drūmi noburkšķēja.

- Nu nē, ja jau jāiet uz turieni, tad līdzi iešu es, - Emīla mātei bija dūšas gana. - Tikai es un neviens cits brūvēja to nejauko vīnu, un par to tev, Anton, nav jācieš. Vienīgi man nepieciešams tas atturībnieku sprediķis, un es jau varu paņemt līdzi arī Emīlu, ja jūs domājat, ka to vajag.

Kad iestājās vakars, Emīls apvilka svētdienas drēbes un arī naģeni uzlika - viņam nebija nekas pretim tikt atgrieztam. Ir tīri jauki nokļūt arī cilvēkos.

Arī Ruksītis domāja tāpat. Kad Emīls ar māti soļoja pa ceļu, Ruksītis spriņģoja nopakaļ, jo arī gribēja tikt līdzi. Bet Emīls pavēlēja: "Guli!" - un Ruksītis paklausīgi nolikās uz ceļa un, nekustīgi gulēdams, ar ilgu skatienu vērās nopakaļus Emīlam.

Man jāsaka, ka tovakar Atturībnieku nams bija bāztin piebāzts ar cilvēkiem. Visa Lenneberga gribēja piedalīties Emīla atgriešanā uz atturības ceļa. Priekšā uz paaugstinājuma stāvēja biedrības koris un, tiklīdz Emīls ienāca pa durvīm, sāka jo skaļi dziedāt:

Tu, jaunekli, kam glāzi tver

un nāves indi iekšā dzer...

- Tā nebija glāze, - Emīla māte pikti sacīja, bet to sadzirdēja tikai Emīls.

Kad dziesma beidzās, priekšā iznāca kāds vīrs, kurš ilgi un nopietni runāja ar Emīlu un visbeidzot jautāja viņam, vai Emīls gribētu dot atturībnieka solījumu un ievērot to visu mūžu.

- Varu jau solīties, - Emīls atteica.

Tieši tobrīd no durvju puses atskanēja klusa rukšķēšana un zālē ietecēja Ruksītis. Viņš paklusām bija sekojis Emīlam un tagad bija klāt. Ieraudzījis pirmajā solā Emīlu, Ruksītis nopriecājās un tūliņ spriņģoja turp. Tagad zālē valdīja liels satraukums. Atturībnieku namā nekad nebija ienācis sivēns, un arī tagad klātesošie to nepavisam nevēlējās. Viņi domāja, ka šādās saiešanās sivēnam nav ko meklēt. Bet Emīls sacīja:

- Viņam arī derētu dot atturībnieka solījumu. Viņš taču apēda vairāk ogu nekā es.

Arī patlaban Ruksītis izskatījās pārāk mundrs, tāpēc Emīls viņam sacīja: "Sēdi smuki!" - un Ruksītis, Lennebergas iedzīvotājiem par lielu izbrīnu, nosēdās uz pakaļkājām kā suns. Tā sēžot, viņš izskatījās ļoti jauks un piemīlīgs. Emīls, izvilcis no kabatas dažus žāvētus ķiršus, iedeva tos sivēnam, un lennebergieši neticēja savām acīm, kad sivēns pastiepa labo kāju, pateikdamies par cienastu.

Visi tā iejūsminājās par Ruksīti, ka gandrīz vai aizmirsa par atturībnieka solījumu. Emīlam pašam nācās to atgādināt:

- Kā tad nu būs, vai man kas jāsola vai ne?

Un tad Emīls solījās "uz visiem laikiem atturēties no stipriem dzērieniem un arī visādi veicināt atturību līdzcilvēku vidū". Šie te jaukie vārdi nozīmēja to, ka Emīls savu mūžu neņems mutē neko spirtotu un palīdzēs no tā atturēties arī pārējiem.

- Ruksīt, tas attiecas arī uz tevi, - Emīls sacīja, kad bija beidzis solīties, un vēlāk visi Lennebergas iedzīvotāji runāja, ka, izņemot Emīlu, neviens vēl neesot devis atturībnieka solījumu kopā ar sivēnu.

- Bet tas Kathultas puika gan ir apbrīnojams, - viņi sacīja.

Kad Emīls ar Ruksīti ienāca virtuvē, tur sēdēja viņa tēvs, un petrolejas lampas gaismā Emīls pamanīja, ka tēvs ir raudājis. Nekad viņš nebija redzējis savu tēvu raudam, un Emīlam tas gauži nepatika. Taču tēvs pateica kaut ko tādu, kas Emīlam patika par visu vairāk.

- Klausies, Emīl, - viņš sacīja un, cieši saņēmis Emīla rokas, ieskatījās viņam acīs. - Emīl, ja tu apsolies visu savu mūžu būt atturībnieks, vari ņemt sev to nelabojamo sivēnu... diezin vai no viņa iznāks kāds labais speķis pēc visiem šiem lēcieniem un dzeršanām.

Emīls no priekiem augstu palēcās. Viņš vēlreiz solījās visu savu mūžu būt atturībnieks. Savu vārdu viņš arī turēja. Tik atturīgu komunālvaldes priekšsēdētāju, par kādu kļuva Emīls, neviens netika redzējis ne Lennebergā, ne visā Smolandē, un tāpēc varbūt nemaz nebija slikti, ka viņš, mazs būdams, kādu vasaras dienu nogaršoja ierūgušus ķiršus.

Tovakar Emīls ilgi runājās ar Īdu.

- Tagad man ir zirgs, govs, sivēns un vista, - viņš sprieda.

- To vistu atdzīvināju es, - mazā Īda atgādināja, un Emīls viņai par to pateicās.

Nākamorīt viņš pamodās agri un dzirdēja virtuvē sarunājamies Alfrēdu ar Līnu, kuri pie galda dzēra kafiju. Emīls izlēca no gultas, jo bija taču jāpastāsta Alfrēdam, ka nu viņam pieder Ruksītis.

- Mājlopu īpašnieks Emīls Svensons, - Alfrēds teica un iesmējās. Bet Līna atmeta galvu un noskaldīja rīmi, ko nupat, slaucot govis, bija sacerējusi. Lūk, ko viņa dziedāja:

Bet māte viņu aizveda uz atturībniek' namu,

kur viņa labad bija laužu, ka biezs,

nu viš ir solījies būt skaidrs,

un nu šim ir sivēns, kāds reiz bija pats.

Muļķīgāku dziesmu gan grūti iedomāties: "un nu šim ir sivēns, kāds reiz bija pats" - muļķīgi, taču Līna jau labāk neprata.

Un tad Alfrēdam un Līnai atkal bija laiks doties uz rudzu druvu kopā ar Emīla tēvu un Krēsas-Maju.

Emīla māte ar bērniem palika mājās. Ar to viņa bija dikti mierā, jo šodien gaidīja Petrela kundzi atbraucam pēc savām vīna pudelēm, un Emīla māte diezin kā nevēlējās, lai tad tuvumā būtu tēvs.

"Būtu labi, ja pudeles drīzāk dabūtu prom no mājas," domāja Emīla māte, rosīdamās pa virtuvi. Kuru katru brīdi varēja ierasties Petrela kundze. Drīz no ceļa puses vajadzēja atskanēt ratu riteņu rīboņai. Bet, lai cik savādi, atskanēja cits troksnis - it kā kāds dauzītu stiklu.

Paskatījusies pa logu, viņa ieraudzīja Emīlu. Emīls, salicis sev priekšā pudeļu rindu, sēdēja ar krāsns kruķi rokās un pēc kārtas sita pudeles tā, ka šķīda lauskas un pludoja vīns.

Emīla māte, atrāvusi vaļā logu, uzsauca:

- Pasaulīt mīļo, ko tu, Emīl, dari?

Viņš uz brīdi pārstāja dauzīt, lai varētu mātei atbildēt:

- Es te izpildu atturībnieka solījumu, - viņš noteica. - Domāju sākt ar Petrela kundzi.


ТЕЛЕГРАМ

Канал с обзорами, анонсами новинок и книжными подборками

Книжный Вестник

Бот для удобного поиска книг (если не нашлось на сайте)

Поиск книг

Свежие любовные романы в удобных форматах

Любовные романы

О психологии, саморазвитии и личностном росте

Саморазвитие

Детективы и триллеры, все новинки

Детективы

Фантастика и фэнтези, все новинки

Фантастика

Отборные классические книги

Классика
ВКОНТАКТЕ

Цитаты, афоризмы, стихи, книжные подборки, обсуждения и многое другое

Книжный Вестник
БИБЛИОТЕКИ

Библиотека с любовными романами, которая наверняка придётся по вкусу женской части аудитории

Любовные романы

Библиотека с фантастикой и фэнтези, а также смежных жанров

Фантастика

Самые популярные книги в формате фб2

Топ фб2 книги