Lidojošie šķīvji

ĪSTS KRIMINĀLSTĀSTS

1

Viņi bija trīs.

Mēliks bija pats vecākais, matus viņš sukāja ezītī. Jirnass bija vidējais. Viņš bija piedzimis gada vidū — jūnija pēdējā dienā. Kaurs bija pats mazākais, un vi­ņam trūka viena priekšējā zoba.

Visi šie zēni kaut kādā ziņā bija slaveni.

Mēliks rakstīja dēku romānu. Viņš gan bija uzrak­stījis tikai pašu sākumu, bet Jirnass un Kaurs jau zi­nāja, kādas būs romāna beigas — trīs draugi, trīs puikas, notvers ārkārtīgi bīstamu un līdz zobiem apbru­ņojušos spiegu.

Bet Jirnass bija redzējis griezi.

— Es pielīdu tai klāt, kad viņa pļavā grieza, — Jir­nass mēdza stāstīt. — Viņa pat nepacēlās gaisā, pa zāli aizskrēja projām.

— Un kāda grieze bija? — pārējie zēni vaicāja.

— Parasta, — Jirnass atbildēja. — Grieze kā jau grieze.

Bija skaidrs, ka Jirnass prot varen labi līst.

Kaurs savukārt bija slavens ar to, ka visi viņa senči bija nodzīvojuši ilgu mūžu. Viņa vecvecmāmiņa vēl bija dzīva un katru dienu gāja pastaigāties, kaut ari ar spieķi. Mēliks un Jirnass tika ielūgti uz Kaura simto dzimšanas dienu. Kaurs solīja sarīkot varenas viesības un pasūtīt tik lielu kliņģeri, lai tajā varētu saspraust visas simt sveces.

Mēliks, Jirnass un Kaurs bija nešķirami draugi un dalījās gan priekos, gan bēdās. Taču šodien viņiem bija jādalās tikai bēdās.

— Sī vasara man ir sagandēta, — teica Jirnass un nopūtās.

Mēliks un Kaurs ari nopūtās — šķita, ka arī viņiem vasara sagandēta.

— Kad viņa atbrauks? — Mēliks pavaicāja.

— Rīt, — Jirnass atbildēja. — Ar pusdienas auto­busu.

Un viņi atkal nopūtās, visi trīs.

Tātad pēc divdesmit četrām stundām ieradīsies mei­tene, kura sabojās viņiem šo vasaru.

— Mamma sacīja, ka viņa būšot man par rotaļu biedreni, — Jirnass teica aizlauztā balsī. — Man būs jārūpējas par to, lai viņai šeit nebūtu garlaicīgi.

Zēni klusēja. Kaurs ielas smiltīs kustināja kailo kāju pirkstus.

— Kā viņu sauc? — Mēliks pavaicāja.

— Kerta.

— Ķerta un dulla! — Kaurs mēģināja palaist as­prātību.

Neviens par to nesmējās.

— Būtu viņa man vismaz radiniece, — Jirnass nosū­rojās. — To es vēl saprastu, sak, radu būšana un tā tālāk. Bet iedomājieties — pilnīgi svešs cilvēks!

Abi draugi klusēja.

— Kaut kāds tēva draugs vēlas braukt uz ārze­mēm, — Jirnass turpināja. — Un man tādēļ visu va­saru būs jātēlo aukle.

Draugi alkal klusēja. Klusēja ilgi un nomācoši.

Beidzot Mēliks atsāka:

— Mēs tevi nepametīsim. Mēs būsim ar tevi.

— Mēs būsim ar tevi un ar šo Kertu, — Kaurs ap­stiprināja.

Jirnass klusu nopūtās.

— Liktenim jāiet pretī ar paceltu galvu, — Mēliks uzmundrinoši teica. — Gaušanās nekā nelīdzēs.

Jirnass vēlreiz klusu nopūtās un nodomāja: «Jā, Mē­liks un Kaurs ir tiešām man uzticami draugi.»

Mēliks pēkšņi kļuva apņēmīgs un enerģisks.

— Mums jāveic daži priekšdarbi, — viņš stingri teica. Vērsis tūlīt jāsaņem aiz ragiem.

- Kerta diemžēl ir nevis vērsis, bet meitene, — Kaurs dzēlīgi iebilda.

— Taisni tādēļ, — Mēliks neļāva Kauram sevi sa­mulsināt. — Mūsu pienākums šobrīd ir labi ātri izzināt meiteņu intereses un noslieces, citādi mēs nepratīsim ar šo Kertu tikt galā.

— Dažas meitenes vēl skolas vecumā rotaļājoties ar lellēm, — Jirnass teica. Viņa garastāvoklis sāka uzla­boties.

— Nu, nu, — Mēliks mazliet neticīgi iebilda. — Cik veca tad viņa īsti ir?

— Apmēram mūsu vecumā.

— Tadā gadījumā par lellēm nav ko runāt.

— Man no veciem laikiem vēl saglabājies gumijas kaķis, — Kaurs paziņoja. — Gumijas mantiņas ir ļoti jaukas, tās, piemēram, var paņemt līdzi pirtī.

— Tīrais posts, — Jirnass nopūtās — viņa garastā­voklis atkal pasliktinājās.

Taču sakāmvārds skan: katrai nelaimei ir laimīte galā. Tā arī šoreiz laime nāca pavisam negaidīta — zēniem aiz muguras atskanēja skaņa balss:

— Labdien!

Zēni zibenīgi apgriezās.

— Marju! — Mēliks iesaucās. — Tavu laimi!

— Tieši tu mums patlaban esi vajadzīga. — Arī Jirnass kļuva mundrāks.

Kaurs noķiķināja:

— Mēs tevi tūlīt ņemsim aiz ragiem ciet!

Marju šāda sasveicināšanās pārsteidza. Līdz šim vēl nekad nebija gadījies, ka viņa zēniem būtu bijusi vaja­dzīga.

— Ko tad jūs gribat? — viņa jautāja, un viņas sejā vēl joprojām bija jaušama izbrīna.

— Mums vajadzīga konsultācija, — Mēliks paskaid­roja.

— Vai jums ir kāds pēceksāmens, vai?

— Tas gan ne! — Jirnass strauji atteica, viņš taču pavasarī tik tikko neizkrita matemātikā. — Mums vaja­dzīga pavisam cita konsultācija.

Mēliks tūlīt ķērās pie lietas.

— Pieņemsim, ka pie tevis atnāktu ciemos kāda drau­dzene. Ko jūs abas darītu?

Marju noplātīja rokas.

— Vienalga, ko. Nu, uz ko nestos prāts.

— Malku jūs nekādā ziņā neskaldītu, — Kaurs uz­svērti teica.

— To gan ne.

— Nu, lūki — Mēliks atkal saņēma savās rokās sa­runu pavedienu. — Bet ko tad jūs īsti darītu?

— Nu… — Marju atbildēja. — Tērzētu… Sarunātos par kopējām draudzenēm…

— Sis variants mums neder, — Mēliks pārtrauca meiteni. — Bet ņemsim tādu variantu — pie tevis ieras­tos ciemos pilnīgi sveša meitene. Ko tad jūs darītu?

— Pilnīgi sveša meitene pie manis ciemos nenāktu.

— Mēģini taču saprast, — Mēliks ņēmās skaidrot.

— Pieņemsim, ka tāda tomēr atnāktu.

— Varbūt mēs kaut ko spēlētu, — Marju atbildēja.

— Ah-hā, tas der! — Jirnass iesaucās. — Ko tad jūs spēlētu?

— Vienalga, ko, — Marju atbildēja.

— Futbolu taču jūs nespēlētu, — Kaurs atkal iedzēla.

— Protams, nespēlētu.

— Bet ko tad jūs spēlētu? — Mēliks neatlaidās.

— Vai klases spēlētu?

— Klases gan varētu spēlēt, — Marju atbildēja, un viņas sejā tobrīd bija manāms apnikums.

— Urrā! — Mēliks iesaucās. — Beidzot tomēr kaut kas noteikts! Esi nu eņģelis, Marjucīt, un iemāci mums spēlēt klases!

Marju nekas cits neatlika. Turpat uz smilšainās ielas viņa uzzīmēja klašu kvadrātus un pašā augšā «debe­sis», kurās bija jānokļūst spēles dalībniekiem. Un drīz vien tai vietā pacēlās pelēks putekļu mākonis.

— Ap-čī! — reizumis atskanēja Marju skaņā balss. Vai arī:

— Aplam ielēci! Vai arī:

— Tu uzkāpi uz svītras!

Kad Marju akmentiņš beidzot ļoti veiksmīgi trāpīja «debesīs», zeni ar savējiem bija palikuši kaut kur pa vidu.

— Tagad es esmu eņģelis, — Marju smiedamās teica.

— Tiku «debesīs».

Marju pietika. Viņai bija apnicis spēlēt ar puikam. Tie nebija nekādi pretinieki. Taču zēni bija iesiluši.

Viņi pat nepamanīja, kad Marju bija aizgājusi. Viņi gribēja iekjūt «debesīs». Viņi darīja visu, lai iekļūtu «debesīs». Un beidzot ari iekļuva — visi trīs pēc kār­tas: Mēliks, Jirnass un Kaurs.

Zēni bija nokusuši un noputējuši.

Bija pienācis vakars.

— Kopējiem spēkiem var ar visu tikt galā, — teica Jirnass un laimīgi pasmaidīja.

— Jā, — Kaurs piekrita. — Pa vienam šīs klases spēlēt nav interesanti.

Taču Mēliks nopietni iebilda:

— Tas vēl ir tikai sākums.

— Kādā ziņā? — Jirnass pavaicāja.

— Ar klasēm vien mums visu vasaru neiztikt.

Pārējie zēni saprata, ka Mēlikam ir taisnība.

— Jāizdomā vēl kaut kas, — Jirnass prātoja un tad nopūtās.

Bet bija jau pienācis vakars.

— Jāiet mājās, — Kaurs teica.

— Viņa ieradīsies ar pusdienas autobusu, — atga- dināja Jirnass.

Pārējie to jau zināja tāpat.

— Tā būs grūta vasara, — Mēliks nosūrojās. — Ļoti grūta vasara.

Zēni vēlreiz nosolījās cits citam, ka vienmēr turēsies kopā, lai cik grūta būtu šī vasara.

Un tad viņi devās mājup — katrs uz savu pusi, bet kopējā nelaime visiem spieda sirdi.

Pamalē milza tumšs mākonis.

2

No lietus lāsēm grabēja autobusa jumts, bet pār lo­giem plūda pelēkas straumītes. Lija stipri. Lija tā, ka tīrumiem labuma no tā būtu atliku likām, kā to jau kuro reizi apgalvoja kāds ādas mētelī ģērbies večuks pakaļējā sēdeklī.

— Neviens sausums nav mūžīgs, — pamācoši no­teica vīrs, kurš nebija noņēmis no pleciem mugursomu un tādēļ visu laiku sēdēja, uz priekšu sagumis.

— Ļāvis tik sienu nopļaut, — nosūrojās resna mā­muļa ar sārtu seju. Ar tirānu pārvilktajā groziņā, kas atradās viņas klēpi, čiepstēja cālīši.

— Sī lietusgāze neilgs mūžīgi, — mierinādams teica vīrs ar mugursomu.

Kerta, dzirdot šādas braucēju valodas, nodomāja, ka arī šī vasara neilgs mūžīgi. Līs lietus, spīdēs saule, un viņa atkal atgriezīsies mājās. Taču tas bija diezgan nožēlojams mierinājums. Šovasar bija iecerēts gluži kas cits. Visas ģimenes kopīgs izbraukums ar teltīm. Svēt- ezers, Lielais Munameģis un Gauja. Vakaros uguns­kuri. Uz iesmiem cepts šašliks. Saules lēkti un putnu rīta gaviles rasas slacītā mežā. Bet tad pēdējā brīdī pienāca ziņa, ka tētim jābrauc uz ārzemēm. Māmiņai bija iespēja braukt viņam līdzi. Un tā visām šīm jau­kajām iecerēm bija pārvilkta svītra. Nu, labi, vecāki atvedīs viņai kaut ko no ārzemēm, taču tas neatsvērs ugunskurus, šašliku un saules lēktus Gaujas krastos. Pats par sevi, protams, tas ir lieliski, ka tētim un mā­miņai ir iespēja braukt uz ārzemēm. Bet kas tagad no­tiks ar viņu? Gādāt ceļazīmi uz pionieru nometni bija jau par vēlu. Un tad radās šāds atrisinājums: braukt kaut kur, kaut kādā ciematā, pie kaut kāda tēva drauga. Pilnīgi svešos ļaudīs!

— Galvenais tomēr ir tīrums, — teica ādas mētelis pakaļējā sēdeklī.

— Mūsu pusē jau nopļāva veselu lēveni, — teica māmuļa ar cālīšiem, kura bija noraizējusies par pļau­šanu. — Varēja taču pāris dienu nogaidīt un paskatī­ties, kāds laiks iestājas.

— Iepriekš nav ko raizēties, — mierināja vīrs ar mugursomu. — Pagaidām nav nekādas vainas.

«Tik tiešām,» Kcrta pēkšņi nodomāja. «Kāpēc iepriekš sūroties?» Viņa negribēja būt tāda vaimanātāja kā tā māmuļa ar cālīšiem. Galvenais taču ir, ka tētis un mā­miņa varēs jauki izbraukāt ārzemes. Gan jau viņa tiks galā.

— Varbūt būs ļoti laba vasara, — noteica virs ar mugursomu.

Kertai radās-tādā sajūta, ka šis .vīrs ar .mugursomu uzrunātu nevis noraizējušos māmuļu ar cālīšiem, bet gan viņu. Tik labi saderējās šā vīra vārdi ar Kertas domām. Bet tad māmuļa ar saviem cālīšiem izkāpa no autobusa un saruna apsīka. Kerta gan turpināja tādā pašā garā savu domu, taču vīrs ar mugursomu neteica vairs nekā.

Kerta paskatījās pulkstenī — pusdivi. Ceļa garumu viņa mērīja pēc pulksteņa, jo šīs te svešās vietas viņai neizteica it nekā. Viss apkārt bija svešs. Arī tur, kurp viņa brauc, viss būs svešs. Un neviena paša paziņas. Viņas nākošo paziņu ģimenē gan esot dēls, kaut kāds Jirnass. Bet tam, protams, būs savas rotaļas un savi draugi. Puiku padarīšana, kā citādi.

Lietus joprojām gāza. Kertas garastāvoklis atkal sa­šļuka. Autobuss drāzās pa peļķēm.

Bet tad vīrs ar mugursomu piecēlās un devās uz durvju pusi. Pēc tam ari vairāki citi braucēji sāka ro­sīties un vākt kopā saiņus. Autobuss iebrauca ciematā.

— Autobuss stāvēs astoņas minūtes! — konduktore paziņoja.

Kertai nebija ko steigties. Viņa nogaidīja, kamēr ļaužu drūzma izklīst, uzvilka mugurā lietusmēteli un ar lielu koferi pie rokas izkāpa no autobusa.

Adresi Kerta bija paturējusi prātā — Dārza ielā seši, dzīvoklis divi. Bet, kādā virzienā būtu jāiet uz šo Dārza ielu, to viņa, protams, nezināja. Kerta pavērās visap­kārt, lai kādam to pavaicātu. Un te viņa pamanīja trīs zēnus, kas stāvēja tikai dažu soļu atstatumā no viņas.

Kertai likās, ka tie ir traki jocīgi puikas. Viņi stāvēja galīgi izmirkuši un ar izbailēm sejās skatījās uz Kertu. Vismazākajam rokā bija puķu pušķis.

— Zēni, vai jūs zināt, kur te būtu Dārza iela? — Kerta pavaicāja.

Šķita, ka zēni varen cītīgi pārdomātu šo jautājumu.

— Kā nu ne, zinām gan, — beidzot atbildēja visga­rākais no zēniem ar īsajiem matiem un nez kādēļ iebuk­ņīja mazāko, to, kuram rokā bija puķes.

Vismazākajam nebija vairs kam iebukņīt. Viņš pa­nācās uz priekšu, pasniedza Kertai puķu pušķi un svi­nīgi noteica: ….

— Esi sveicināta!

— Vai tu esi Jirnass? — Kerta noprasīja, noģizdama, ka šī satikšanās šeit nav nejauša.

— Nē, — mazais atbildēja. — Es esmu Kaurs. Bet man lika pasniegt puķes, Jirnass pats neuzdrīkstējās.

— Paldies, Kaur! — Kerta teica.

— Mēs visi kopīgi tās lasījām, — teica vidējais zēns un paslepus piedraudēja mazākajam ar dūri. Kerta no­prata, ka tas ir Jirnass.

— Jirnass toties ir labs putnu vērotājs, — Kaurs paskaidroja. — Viņš pat griezi redzējis.

— Tiešām? — Kerta nobrīnījās. — Grieze taču esot ļoti bailīgs putns.

— Ne nu gluži bailiga, — Jirnass precizēja, — bet briesmīgi viltīga gan un piesardzīga. Gaisā tā gandrīz nekad nepaceļas.

Jirnass nodomāja, ka viņam puķes gan pašam būtu bijis jāpasniedz. Kerta domāja par griezi, ka tā esot bailīgs putns, bet ko lai viņa domā par Jirnasu?

— Vai nesāksim kustēties? — Kerta noprasīja.

— Jā, protams, — Jirnass piekrita. Viņš bija maz­liet vīlies, ka Kerta par griezi nekā vairāk nevēlējās zināt.

Viņi devās ceļā — Kaurs un Jirnass pa priekšu, Ķerta ar koferi aiz viņiem, un pats pēdējais gāja Mē­liks. Valodas vairs neraisījās.

— Vai vēl tālu jāiet? — beidzot Ķerta pavaicāja un nolika koferi zemē, lai to paņemtu otrā rokā.

— Vēl mazu gabaliņu, — Jirnass atbildēja.

Bet Mēliks piegāja Ķertai klāt un satvēra koferi.

— Atļauj man palīdzēt.

Viņi devās tālāk un drīz vien nonāca pie Jirnasa dārza vārtiņiem.

— Jūs taču ari ienāksiet? — Jirnass gluži bezpalī­dzīgs pavērsās pret Mēliku un Kauru.

Taču Kaurs un Mēliks atbildēja, ka iekšā viņi gan neiešot.

— Varbūt ienesīsim koferi istabā un pēc tam maz­liet paspēlēsim klases, — Jirnass ierosināja.

— Klases? — Ķerta nobrīnījās. — Līst taču.

Lietus tik tiešām lija. Stipri lija.

Viss atrisinājās pilnīgi negaidot. Atvērās mājas logs, un Jirnasa māte paskatījās laukā pa to.

— Ved taču ciemiņu iekšā, Jirnasl Tu saliedēsi viņu līdz ādail Ēdiens ir jau galdā.

Jirnass nopūtās un pats paņēma Ķertas koferi.

— Uz redzēšanos! — Ķerta teica.

Mēliks sniedza roku.

— Mani sauc Mēliks. Mēs vēl tiksimies.

Bet Ķerta un Jirnass nozuda durvis.

— Tīri forši iznāca, — Kaurs noteica. — Puķes un tā tālāk …

— To gan tu pateici bez kādas vajadzības, ka Jirnass pats neesot uzdrīkstējies pasniegt puķes.

— Toties es pateicu, ka viņš ir labs putnu vēro­tājs, — Kaurs taisnojās. — Un ka viņš redzējis griezi.

— Grieze laikam gan Ķertu maz interesēja, — Mēliks domīgi sacīja. — Bet nu iesim. Citādi domās vēl, ka…

— Ko tad domās?

— Ka mēs šajā Ķertā esam «ieķērušies» vai kā to lai pasaka…

Viņi devās uz māju pusi. Lietus viņus neskubināja, jo viņi tā kā tā jau bija slapji no galvas līdz kājām.

— Bet ar to koferi tev gan iznāca veikls žests, — Kaurs paslavēja draugu. — Tikko viņa uz mirklīti bija koferi nolikusi zemē, tā tu tūlīt, knakt, klāt. Kā īsts kavalieris, goda vārds.

Mēliks nebilda ne vārda. Mēliks todien bija nez kā­dēļ īpaši mazrunīgs.

Uz nākošā ielas stūra viņi šķīrās.

3

Bibliotēka vēl nebija atvērta. Bet Mēliks pamanīja pa logu, ka bibliotēkas vadītāja jau atnākusi un kaut ko kārto kataloga kartotēkā.

Mēliks ar bibliotēkas vadītāju satika visai labi. Viņi abi bija lieli literatūras cienītāji, un Mēliks bibliotēkas vadītājai bija uzticējis savu noslēpumu, proti, ka ari viņš izmēģinot spēkus literatūras jomā.

— Tas ir ļoti interesanti, — bibliotēkas vadītāja to­reiz Mēlikam bija atbildējusi. — Parādi arī man, kad būsi stāstu uzrakstījis.

Taču Mēlika dēku romāns vēl nebūt nebija gatavs. Un Mēliks nestāstīja bibliotēkas vadītājai, ka romāna nobeigumā bīstamo spiegu notvers trīs zēni. Ja beigas jau iepriekš zināmas, tad nav interesanti lasīt.

Mēliks saņēma dūšu un pieklauvēja pie bibliotēkas durvīm. Viņš cerēja, ka, būdams pazīstams ar vadītāju, drīkstēs ieiet pie viņas, kaut arī bibliotēka vēl nav at­vērta.

— Atvainojiet, ka tik agri jūs traucēju, — viņš teica, tikko'vadītāja bija atvērusi durvis.

— Vai tad grāmatas, kuras tu aizvakar paņēmi, jau izlasītas? — vadītāja nobrīnījās.

— Vēl nav vis, — Mēliks paziņoja. — Bet man ne­pieciešams mazliet parunāties ar jums zem četrām acīm.

Par šādu Mēlika vēlēšanos vadītāja vēl vairāk no­brīnījās, taču laipni lūdza viņu ienākt dibentelpās.

Mēliks apsēdās abonementa telpās un sāka dīdīties uz krēsla. Viņš nejutās visai omulīgi, lai gan ar bib­liotēkas vadītāju viņam bija draudzīgas attiecības, un tobrīd šais telpās neviena nebija un viņam ne par ko nebija jākaunas.

— Atvainojiet, — Mēliks pēdīgi sacīja. — Vai jūs vēl atceraties tos laikus, kad bijāt maza meitene?

— Kā to ņem. — Bibliotēkas vadītāja kļuva mazliet domīga. — Patlaban man ir astoņpadsmit gadu.

— Tikai? — Mēliks nobrīnījās.

— Jā. Pērn es beidzu skolu.

— Tad jau gan jūs daudz ko atcerēsieties, -r- Mēliks priecīgi teica, — Ar ko jūs, meitenīte būdama, nodar­bojāties?

— Man bija daudz mazu brālīšu un māsiņu, — bib­liotekāre atbildēja, — un man viņi bija jāaprūpē.

— Vai tas jums patika? — Mēliks pavaicāja.

— Jā, bērni man patika toreiz un patīk arī tagad. Es pat kādubrīd biju domājusi kļūt par bērndārznieci, bet sanāca tā, ka izmācījos par bibliotekāri.

— Acīmredzot mums būs jāpagādā arī bērns… — Mēliks savā nodabā nobubināja.

— Ko? — bibliotekāre mazliet samulsusi vaicāja.

— Nē, neko, — Mēliks attapās. — Es tikai skaļi do­māju.

— Kas tev ir uz sirds, Mēlik?

Bibliotēkas vadītājas balss skanēja maigi un līdz­jūtīgi, taču tajā bija jūtamas ari bažas.

Mēliks noprata, ka viņš nav bijis gluži pieklājīgs. Nav pieņemts gados vecāku cilvēku tā uzreiz izpraš­ņāt. Vispirms tomēr vajadzētu paskaidrot, kāpēc viņš tā jautā.

— Atvainojiet, — viņš teica. — Bet mani ļoti inte­resē meiteņu jūtu un domu pasaule.

— Vai tu esi nodomājis rakstīt kaut ko par meite­nēm? — pavaicāja bibliotekāre.

— Tieši par to šobrīd neesmu domājis, — Mēliks at­zinās. — Taču ļoti iespējams, ka es savā romānā attē­lošu arī vienu meiteni.

Viņam pēkšņi iešāvās prātā doma, ka spiega tvarstī­šanā tik tiešām būtu varējusi palīdzēt arī meitene.

— Kādēļ tevi uzreiz sākusi interesēt meiteņu jūtu un domu pasaule? — bibliotekāre jautāja. — Bet var­būt tas ir noslēpums?

— Nē, tā gluži nav, — Mēliks atbildēja. — Pie Jir­nasa atbraukusi ciemos kāda meitene, un mums jāgādā par to, lai viņai nebūtu garlaicīgi.

— Ak tā! — iesaucās bibliotekāre un nez kāpēc iesmējās.

Mēlikam šie smiekli diez kā nepatika. Pēc viņa do­mām, viss bija vairāk nekā nopietni.

— Zini ko, — bibliotekāre turpināja. — Mums ir kāda grāmata — «Par ko interesējas meitenes». Tā ir veca grāmata, un mums tā ir tikai vienā eksemplārā. Bet šobrīd tā ir uz vietas, tieši vakar tā tika atnesta atpakaļ. Ja vēlies, vari šo grāmatu dabūt. Tur ir ap­rakstīts, ar ko meitenes nodarbojas.

— Es to paņemtu gan, — Mēliks sacīja. — Man kabatā pat ir lasītāja karte.

Aiziedams no bibliotēkas, Mēliks padusē nesa grā­matu «Par ko interesējas meitenes». Pēc brītiņa viņš vairs nespēja pretoties kārdinājumam un uz labu laimi atšķīra grāmatu. Viņš bija uzšķīris nodaļu par foto­grafēšanu. Taču Mēliks tūlīt pat ievēroja, ka mācība par fotografēšanu krietni vien novecojusi. Un kas tur par brīnumu! Grāmata bija izdota pirms trīsdesmit gadiem. Tomēr te bija atrodams ari kaut kas būtiski svarīgs. Izrādījās, ka meitenēm tika ieteikts fotografēt bērnus.

«Tātad bērns tomēr jāsagādā,» Mēliks nodomāja. Fotoaparāts, par laimi, viņam jau bija.

Lai nu kā, Mēliks itin labi saprata, ka sagādāt bērnu nav nekāds vieglais uzdevums. Bērni ir vecāku vislie­lākais prieks un dārgākā manta. Bērni ir mūsu nā­kotne. Bērns tiek glabāts un uzmanīts ik uz soļa. Diez vai kāds no vecākiem būtu ar mieru dot puikām savu acuraugu, kaut arī tikai fotografēšanai. Un mazu brā­līšu vai māsiņu nebija ne Mēlikam, ne Kauram, ne Jir- nasam.

Mēliks pa ceļam iegriezās pie Kaura.

— Vai iesim pie Jirnasa un Ķertas? — Kaurs, jau durvīs stāvēdams, vaicāja.

— Tukšām rokām neklājas iet.

— Tā gan, bet… ko mēs viņiem nesīsim?

— Vajadzētu aiznest bērnu.

— Bērnu?

— Tieši tā.

— Kādu bērnu?

— Pavisam parastu bērnu, kuru Ķerta varētu ap­rūpēt un fotografēt.

Kaurs iepleta acis.

— Vai tu nopietni runā?

— Ar tādām lietām es taču nejokošu. Un kas tur būtu tik dīvains? Meitenēm ļoti patīk aprūpēt bērnus. Un otrkārt… Ja tu man netici, uzklausi vismaz, kas par šo jautājumu teikts zinātniskā grāmatā.

Mēliks pašķirstīja grāmatu «Par ko interesējas mei­tenes» un, atradis īsto vietu, skaļi lasīja:

— Meitenēm, kuras interesējas par fotomākslu, sa­gādā patiesu prieku mazu bērnu fotografēšana. Viņas cenšas uzņemt bērnu nopietnās vai šķelmīgās sejiņas, kad tie rotaļājas, smejas vai raud.

— Tā tas tiešām ir, — Kaurs piekrita Mēlikam. — Bet kur mēs ņemsim bērnu?

— Jāmeklē. Guļošam kaķim pele mutē neskrien.

Mēlika teiciens par kaķi un peli ievirzīja Kaura domu

gaitu gluži citā gultnē.

— Klausies, bet ja Ķerta mēģinātu uzņemt kādu dzīvnieku? Kaut vai kaķi? Sākumā viņa varētu vingri­nāties, uzņemot manu gumijas kaķi. Tad nebūtu ko baidīties, ka tas nelaikā sakustas vai pat aizbēg.

Mēliks sarauca uzacis.

— Saproti taču beidzot — starp cilvēku un dzīv­nieku tomēr ir maza atšķirība. Ja meitenēm tiek ieteikts fotografēt tieši bērnus, tad tur ir dziļāka jēga. Saproti?

— Nē, nesaprotu. Kāda tur jēga?

— Meitenēm taču reiz būs jāaudzina bērni. Viņas būs mātes. Un, fotografējot bērnus, viņas sagatavojas šim savam pienākumam. Vai nu tu saprati?

— Varbūt Ķerta nemaz neapprecēsies un neaudzinās bērnus, — Kaurs joprojām strīdējās. — Varbūt Ķerta vispār paliks vecmeitās. Tādā gadījumā viņai būtu tieši noderīgi jau no bērna kājas pierast pie kaķiem.

— Ķerta apprecēsies, — Mēliks noteica. — Es to zinu.

Beidzot Kaurs padevās.

— Nu, lai iet, sadabūsim arī to bērnu.

Un viņi abi devās ceļā, lai sadabūtu bērnu.

4

Jirnasa ģimene bija tā izkārtojusies, lai Ķertai tiktu pilnīgi atsevišķa istaba. Tā bija maza, mājīga istabiņa ar lielu logu uz dārzu. Uz galda atradās dažas tieši Ķertai izvēlētas grāmatas un vāze ar puķēm, ar tām pašām puķēm, kuras zēni bija viņai pasnieguši, sagai­dot viņu pie autobusa.

Taču Ķerta savā istabā necik daudz nedabūja uztu­rēties. Vairāk viņa bija pagalmā, kur ar Jirnasu spē­lēja klases. Ķertai gan diez kā nepatika šī spēle, bet kas viņai cits atlika, kad Jirnass par vari viņai uz­plijās.

— Spēlēsim, citādi būs garlaicīgi.

Un Ķerta piekāpās.

Tā nu viņi nepārtraukti spēlēja klases. Klases un kādu jaunu spēli ar bumbu, ko Ķerta pārmaiņas pēc bija Jirnasam iemācījusi.

Tagad Ķertai īstenībā pirmo reizi bija miers. Jirnass bija kaut kur nozudis — vai nu izgājis uz ielas, vai sētā. Mājā valdīja klusums.

Ķerta ērti apsēdās atzveltnes krēslā un izstiepa kā­jas. Patīkami ir izstiept kailas kājas, ja istabā nav mušu. Ķertas istabā mušu nebija. Vēl no rīta Jirnass nosita ar pletni itin visas mušas. Jirnass vispār bija ļoti uzmanīgs.

Reizēm pabūt vienai pašai ir visai patīkami. Var mie­rīgi domāt vai kaut ko darīt, var vispār nekā nedarīt un arī nekā nedomāt. Vienmēr ir jauki, ja logs līdz galam atvērts uz dārzu, kur smaržo lietus slacītas pu­ķes un zeme.

Ķerta taisījās paņemt no galda grāmatu, kad pie durvīm kāds pieklauvēja.

«Atkal būs lēkšana,» Ķerta gandrīz bēdīgi nodomāja. Taču viņa bija maldījusies. Jirnass istabā gan ielēca, taču šobrīd viņam nebija padomā spēlēt klases. Jirnass lēkāja aiz prieka, ka Ķertai izdomāta jauna un intere­santa izklaidēšanās.

Jirnasam uz pēdām istabā ienāca Kaurs, smaidīdams pār visu seju, un tūlīt pēc viņa Mēliks, nesdams mazu bērnu.

— Cik jauks zēns! — Ķerta sacīja, un visi saprata, ka viņas vārdi attiecas uz bērnu, kaut gan īstenībā istabā atradās četri zēni.

— Vai ne! — Jirnasa sejā atplaiksnījās vēl gaišāks starojums. — Tik tiešām jauks!

— Cik vecs viņš ir? — Ķerta apjautājās.

Zēnu sejas kļuva domīgas.

— Tiec nu gudrs no bērniem, — Kaurs uz labu laimi attrauca.

— Kā tā? — Ķerta izbrīnījās. — Jūs viņu pat ne­zināt? Un es 'domāju, ka tas ir Mēlika brālītis.

— Viņš taču ir Kolgi Pētera brālītis, — Kaurs pa­skaidroja.

— Bērns paliek bērns. — Nu arī Mēliks atvēra muti un nolika puisīti uz grīdas.

— Mēs par viņu maksājam divdesmit kapeikas stundā, — teica Kaurs. — Kolgi Pēteris viņu mums izīrēja.

— Jocīgi gan, — Ķerta brīnījās. — Kāpēc viņš jums vajadzīgs?

— Pie bērniem jāpierod jau no mazām dienām, — Mēliks īsi ieminējās. Viņš neizklāstīja gari un plaši, ka bērns sagādāts tieši Ķertas vajadzībām.

Bērnu pašu gan gaužām maz interesēja, cik par viņu tiek maksāts stundā vai kāpēc viņš vajadzīgs. Bērns izskatījās visai apmierināts. Viņš lipināja pa istabu un gluži labi iejutās svešā vietā.

— Kā tevi sauc? — Ķerta jautāja bērnam.

— Madiss, — atbildēja bērns savā bērnišķīgajā bal- stiņā. Tad viņš pastiepa rociņu Ķertai un piebilda:

— Paldies.

— Vai tu re, cik gudrs! — Jirnass galvu vien no­grozīja.

— Viņš kaut ko grib, — Ķerta teica. — 2ēl, ka mums nav nevienas rotaļlietiņas.

Jirnass to saprata kā pamudinājumu. Viņš notupās, pielika rokas pie ausīm un sāka lēkāt.

— Redzi, kur zaķītis! — viņš uzsauca bērnam. — Ska­ties, kā zaķītis lēkā! Hop-ā! Hop-a-ā!

Bērns arī notupās un acīmredzot gribēja palēkties. Bet viņš vēl bija par mazu un nokrita uz visām čet­rām. Brītiņu pārdomājis, kas ar viņu noticis, viņš no­lēma, ka jāsāk raudāt.

— Spēlēt zaķus vēl viņš nevar, — Kaurs sacīja.

— Gumijas kaķis tomēr būs vajadzīgs.

Šoreiz neviens Kauru neapstrīdēja, un viņš aizstei­dzās mājup pēc sava gumijas kaķa. Bet Ķerta paņēma bērnu klēpī un sāka viņu mierināt.

— Madiss vēl ir maziņš, — viņa teica. — Madisiņš vēl ir maziņš un nemāk lēkāt kā zaķītis. Bet Madisiņš izaugs liels. Būs liels un stiprs vīrs un tad varēs lēkāt pat kā ķengurs.

Bērns drīz vien pārstāja raudāt.

— Viss kārtībā, — Mēliks svarīgi teica.

— Kas ir kārtībā? — Ķerta jautāja.

— Ar bērnu viss ir kārtībā, — Mēliks atbildēja.

— Vai tev neliekas, ka viņu vajadzētu nofotografēt? Ķertai nekas nelikās. Ķerta vispār nesaprata, kāpēc

bērns atnests, un vēl mazāk saprata, kāpēc tas būtu fotografējams.

— Vai tu mazliet proti rīkoties ar fotoaparātu? — Mēliks painteresējās.

— Manam tētim ir «Zorkijs», — Ķerta atbildēja.

— Ar to es esmu šo to uzņēmusi.

— Lieliski, — Mēliks apmierināts "teica. — Man ir «Smena», un tas amatieriem ir daudz piemērotāks par «Zorkiju». Tas nav tik komplicēts.

Sis jautājums bija izlemts, un Mēliks aizgaja pēc sava fotoaparāta.

Ķerta ar Jirnasu palika divatā. īstenībā viņi bija trīs — bērnu taču vajadzēja pieskaitīt. Viņš atkal pa­stiepa rociņu Ķertai un teica:

— Paldies!

— Jāaiziet uz veikalu un jāatnes viņam konfektes,— Ķerta teica. — Citādi ir tīri neērti viņam acīs skatī­ties, kad viņš tik mīļi lūdz.

— Tas taču netika minēts mūsu norunā, — Jirnass iebilda. — Kolgi Pēteris par bērnu saņems divdesmit kapeikas stundā; ja grib, viņš pats var savam brālim pirkt konfektes.

Ķerta Jirnasam nepiekrita.

— Man ir nauda, neraizējies. — Viņa piegāja pie skapja un izņēma no tā savu mazo maciņu. — Es būšu drīz atpakaļ.

Jirnass sadrūma. Nu viņi visi aizjozuši. Aizjozuši un atstājuši viņu vienu par aukli. It kā viņam šis bērns būtu vajadzīgs! It kā viņš būtu šo bērnu no Kolgi Pētera izkaulējisl Būtu Jirnass atradies ārā, viņš aiz īgnuma būtu nospļāvies. Bet kādēļ viņam te istabā jākvern, turklāt vēl Ķertas istabā? Kādēļ viņš ne­varētu iziet pagalmā, kur vismaz var brīvi nospļau­ties?

Jirnass saņēmās un izveda bērnu dārzā. Garastā­voklis Jirnasām tūlīt uzlabojās. Un kas tur pavisam! Pārējie tik un tā acumirklī būs atpakaļ.

Jirnass nolika bērnu zālājā. Mazulis tūlīt sāka pats uz savu roku tipināt pa dārzu, un likās — nemaz nav tik sevišķi uzmanāms.

Tepat arī mētājās gumijas bumba. Bet acīmredzot bumba bērnam vēl nebija īsti piemērota. Bērns vispār par bumbu nelikās ne zinis. «Kas tur pavisam,» Jir­nass nodomāja. Viņš paņēma bumbu un piegāja pie mājas sienas, lai mazliet patrenētos. Viņam bija ap­nicis, spēlējot ar Ķertu, vienmēr palikt zaudētājam. Un slepena nojauta viņam teica, ka Ķertai savukārt apnicis arvien uzvarēt. Tikai trenējoties var kļūt par meistaru. Vajadzīgs treniņš. Pirmām kārtām treniņš. Viņš sāka spēlēt bumbu.

Beidzot nočīkstēja vārtiņi, Mēliks, Kaurs un Ķerta atgriezās visi reizē.

—• Kur sīkais? — Kaurs ievaicājās.

Jirnass satrūcies paskatījās visapkārt. Tik tiešām — kur ir bērns? Bērns nekur nebija redzams.

— Ko tas nozīmē? — Mēliks sarauca uzacis.

Fotoaparāts bija. Gumijas kaķis bija. Konfektes bija.

Tikai bērna nebija.

— Viņš nupat kā bija te, — Jirnass teica. — Vai vār­tiņi bija aizbultēti?

Pārējie apgalvoja, ka vārtiņi bijuši kārtīgi aizbultēti.

— Tad viņš būs tepat dārzā, — Jirnass nomierinā­jās. — Viņam jābūt dārzā.

Draugi pārmeklēja dārzu līdz pat pēdējai pakrūmei. Taču bērnu neatrada.

— Tas ir kaut kas neiespējams, — Jirnass teica. — Viņš taču nevarēja pārrāpties pāri žogam.

— Varbūt žogā trūkst kāda dēļa, un viņš pa spraugu izlīdis ārā, — prātoja Mēliks.

Viņi nogāja visgarām žogam. Tiesa gan, viena sprauga atradās, viena vienīga sprauga — vienam dē­lim bija nolūzis apakšgals. Kaķis vai mazs sunītis pa caurumu būtu varējis izlīst. Bet bērns? Nekādā ziņā.

— Varbūt viņš iegājis istabā? — Ķerta pieļāva šādu iespēju.

Diez vai tik mazs bērns būtu spējis ieiet pa durvīm, bet kur citur viņš varētu būt? Viņi izstaigāja visas istabas, virtuvi, vannas istabu, pieliekamo, it visu. No bērna nebija ne vēsts. Viņa nebija arī pagrabā. Jirnass pat gribēja ielūkoties bēniņos, bet bēniņu durvis bija aizslēgtas.

Visi četri atkal atgriezās dārzā. Tagad viņi meklēja bērnu pat kokos. Viņi sauca to gan pa vienam, gan visi reizē. Tomēr veltīgi.

— No šejienes viņš varēja izkļūt ārā vienīgi ar he­likopteru, — Jirnass teica.

— 2ēl, ka tu neattapies pierakstīt šā helikoptera nu­muru, — Kaurs iedzēla.

Jirnass apvainojies klusēja.

Ari pārējie klusēja. Stāvoklis bija vairāk nekā no­pietns.

Joprojām neviens nebilda ne vārda. Un kas gan te būtu sakāms? Bērnu nebija vairs kur meklēt — tas bija skaidrs. Cerību nebija nekādu. Nebija neviena paša pavediena, kas palīdzētu tikt pie skaidrības.

— Kaut kur taču šim bērnam tomēr jābūt, — pēc ilgākas klusēšanas sacīja Ķerta.

Jirnass smagi nopūtās. Jā, kaut kur …

Visi četri sēdēja zālājā. Mēliks bija atlaidies guļus un košļāja zāles stiebriņu. Jā, kaut kur… Bet kur?

Ķertas konfektes atradās tepat zemē. Neviens tās nekāroja.

Kaurs blenza uz savu gumijas kaķi. Viņam pēkšņi likās — pie visa vainīgs šis kaķis. Nebijis šā kaķa, viņš nebūtu aizgājis no bērna. Un tad bērns būtu te­pat. Tas Kauram bija skaidrs. Viņš, Kaurs, nebūtu iz­laidis bērnu no acīm. Viņš nav tāds kā dažs labs cits, kā šis te Jirnass. Nolāpītais gumijas kaķis! Nolāpītais Jirnass! Nolāpītais mazulis! Tomēr Kaurs itin labi sa­prata, ka šķendēties ir velti.

Bet tad pēkšņi nočīkstēja vārtiņi.

Jirnass pat satrūkās. Mēliks acumirklī piecēlās sē­dus.

«Nolāpīta jezga!» nodomāja Kaurs.

Atskanēja soļi. Bija dzirdama saruna. Gar mājas stūri jau parādījās Kolgi Pēteris. Pēterim pa pēdām nāca acīmredzot viņa draugs Reugu Riho.

Čau, vecīši! — uzsauca Reugu Riho. — Kā svie­žas?

— Čau! — Jirnass atņēma.

Pārējie klusēja.

— Mēs atnācām sīkajam pakaļ, — teica Pēteris.

Mēliks apķērās, ka vislabāk Pēterim tūlīt darīt zi­nāmu patiesību.

— Sīkā šeit nav, — Mēliks klusu pasacīja. — Sī­kais kaut kādā veidā pazudis.

— Nu, nū, — Riho novilka.

Bet Pēteris iesaucās:

— Tad ta neraža!

Tai pašā brīdī Pēteris pamanīja Ķertas pētījošo ska­tienu. Pēteris nezināja, kas Ķerta ir, viņš par Ķertu nezināja it nekā. Bet meitenes skatiens viņam nepatika. Tas it kā gribēja pārāk daudz izzināt, it kā gribēja redzēt cilvēkam cauri. Pēteris apsēdās pie pārējiem, un Riho sekoja viņa piemēram.

— Stāvoklis ir nopietns, — Kaurs teica.

— Stāvoklis ir vairāk nekā nopietns, — Pēteris pie­krita. — Es jau tūlīt baidījos, ka tadam mūlāpam, kāds ir Jirnass, kurš katrs var bērnu nozagt.

— Jāizlemj, ko darīt tālāk, — Mēliks sacīja. — Ma­nuprāt, jāsameklē milicis.

Pēteris vilcinājās ar atbildi.

— Kā jums tas gadījās? — Riho apvaicājās. Kaurs īsumā pastāstīja, ka Jirnass brītiņu palicis

viens ar mazuli un mazulis pa to laiku kā ūdenī iekritis.

— Vārtiņi bija aizbultēti, un žogā nebija neviena cauruma, — Kaurs pabeidza savu stāstījumu. — It kā sīko kāds būtu ar helikopteru aizvedis.

— Dīvaini, — Riho teica un nosvilpās caur zobiem.

— Tiešām dīvaini.

— Ar milici varētu nogaidīt, — Pēteris sacīja. — Var būt, ka sīkais tomēr uzrodas.

Mēliks paraustīja plecus.

— Kā zini. Bet, jo ātrāk milicis bērnu sāks meklēt, jo drošāk, ka ar viņu nekas nenotiks.

— Katrai lietai ir divas puses, — Pēteris iebilda.

— Ja mēs iesim pie miliča, mans tētis un mamma tūlīt dabūs zināt, ka sīkais pazudis. Man par to būs baigais brāziens.

— Viņi taču tik un tā dabūs zināt, — Kaurs, brīnī­damies par Pēteri, teica.

— Tur, lūk, tas suns aprakts, ka nedabūs vis, — Pē­teris pārgudri iesāka. — Man Kanaverē dzīvo krust­māte. Es senčiem pasacīšu, ka esmu aizvedis sīko uz laukiem pie krustmātes. Tur viņš var padzīvoties vairā­kas di'enas. Viņš jau tur ir bijis.

— Tur viņš var dzīvot kaut vai veselu nedēļu, — Riho piebilda.

— Tas tik būtu forši! — Jirnass sajūsmā iesaucās.

— Tad arī man nekas nebūs jāsaka manam tētim un mammai.

— Protams, ne, — Riho teica. — Senčus pašā sā­kumā nav vērts jaukt iekšā.

— Varbūt derētu par to aprunāties ar pionieru va­dītāju? — Ķerta ierosināja. — Varbūt viņa zinās pa­domu?

— Blēņas! — Riho nicīgi atmeta ar roku. — Tā jūs visi izlidosiet no pionieriem ārā. Padomājiet paši — tirgošanās ar dzīvu bērnu! Tas taču ir trakāk par neokoloniālismu. Kas starp puikām gadījies, ar to pui­kām pašiem jātiek galā.

— Tas gan, — Pēteris piekrita.

— Bet ko iad, ja mēs sīko arī rīt neatradīsim? — Kaurs jautāja.

— Tad gaidīsim līdz parītam, — teica Riho. — Kaut kur taču šim jābūt. Nevar taču viņš pazust no zemes virsas. Mēs viņu noteikti atradīsim. Iespējams, ka drīz avīzēs parādīsies sludinājums: atrasts tāds un tāds bērns ar tādām un tādām pazīmēm. Un tad mēs viņu saņemsim no atradēja. Lai jauktu pēdas, mēs bērnu vēl uz pāris dienām aizvedīsim pie Pētera krustmātes, un nevienam nebūs jāzina, ka viņš vispār jebkad būtu pazudis.

Beidzot arī Ķerta bilda:

— Ko tu, Pēter, saki par šādu plānu?

— Es domāju tāpat kā Riho, — Pēteris sausi at­bildēja. Sī Ķerta patika viņam arvien mazāk un ma­zāk.

— Protams, mums visiem pa to laiku sīkais cītīgi jā­meklē, — Riho piekodināja.

— Kādēļ mums visiem? — Kaurs vaicāja. — Tev taču gar notikušo nav nekādas daļas.

— Es esmu Pētera draugs, — Riho uzsvērti teica.

— Kas tur pavisam, — Mēliks samierinājās. — Nu tad gaidīsim un meklēsim.

Riho nokrekšķinājās.

— Atliek vēl nokārtot… jautājumu par nomas maksu.

Visi uzreiz saspringti paskatījās uz Riho.

— Nu jā, — Riho teica. — Divdesmit kapeikas par stundu, vai kā jums tur bija. Skaitītājs, tā sakot, grie­žas.

Klusums. Taču šai klusuma brīdī daudz kas tika pār­domāts.

— Nedomājiet neko sliktu, — Pēteris teica. — Galu galā, ja tā ņem, paši esat vainīgi.

— Darījums paliek darījums, — Riho nomurmināja.

Mēliks iegrūda roku kabatā.

— četrdesmit kapeikas. Vairāk patlaban man nav klāt. — Viņš pasniedza naudu Pēterim. — Divdesmit bija iemaksātas.

— Tam visam ir laika gana, — Pēteris sacīja. —Ne­esam jau nekādi rīkļurāvēji. Galu galā dosiet, cik va­rēsiet.

— Kad sīkais būs atrasts, gan tad noskaidrosiet, cik beigās sanāks, — Riho piemetināja.

— Protams, — Mēliks piekrita.

Ko citu viņš būtu varējis teikt?

— Ja jums skaidras naudas nepietiks, — Riho teica,

— varēsiet dot kādu mantu. — Viņa skatiens uz mirkli pakavējās pie Mēlika fotoaparāta. — Gan jau sa­līgsim.

— Tas viss ir tīrais nieks, — Pēteris noteica. — Pats svarīgākais tomēr ir iespējami drīzāk atrast sīko.

—• Protams, protams, — Riho piekrita. — Nomas maksa ir tikai nenozīmīgs blakus jautājums. To ap­spriedīsim, kad sīkais būs rokā.

— Jāizlemj, kur viņu meklēt, — Mēliks prātoja.

— Man šķiet, ka Pēterim vispirms būtu jāapstaigā radi un paziņas. Varbūt kāds no tiem būs gājis te garām un, ieraudzījis svešā sētā pazīstamu bērnu, paņēmis to līdzi.

— Vārds vietā! — Riho iesaucās. — Tev ir kolosāls smadzeņu pods.

— Tam tā jābūt, — Kaurs teica. Viņš domaja, ka Mēliks šādos gadījumos orientējas labāk nekā dažs labs cits, jo raksta dēku romānu.

— Radu un paziņu man ir vai melnais tūkstotis, — Pēteris paziņoja. — Lai tos visus izķemmētu, paies gan­drīz diena. Bet ko jūs pa to laiku darīsiet?

— Mēs pa to laiku pārdomāsim visu un sastādīsim rīcības plānu, — Mēliks atbildēja.

Likās — nevienam nekā būtiska nav ko piebilst, un viņi norunāja, ka vakarā atkal satiksies tepat Jirnasa dārzā.

— Pagaidām uz redzi! — Pēteris teica.

Un Riho piebilda:

— Ja pa šo laiku kaut ko padzirdat, tad … Pētera adrese jums ir zināma.

Adrese bija zināma, bet daudz kas vēl nebija zināms.

Pēteris un Riho aizgāja.

6

— Tie tik ir tipini, — Jirnass nopurpināja, kad vār­tiņi divas reizes bija nočīkstējuši. — Tirgojas ar ne­laimīgā bērna liķi.

— Nu, nu! — Mēliks iesmējās. — Par līķiem vēl ir pāragri runāt.

— Toties smieties ir divtik pāragri, — Jirnass ap­vainojies atcirta.

— Nomas maksa īstenībā ir tikai nenozīmīgs blakus apstāklis, — prātoja Kaurs. — Tomēr ar laiku tā var pāraugt mūs pašus. Paies nakts, un vēl divi rubļi būs klāt.

— Ja man būtu pazudis brālītis, — Ķerta ierunājās, — man tāda nomas maksa ne prātā nebūtu ienākusi. Es vispār nezinātu, ko aiz tik lielām bēdām darīt.

—Tur jau ir tas āķis, — Mēliks nobažījās.

— Kāds āķis? — Jirnass brīnījās.

— Nu, āķis visā šajā būšanā. Manuprāt, nomas maksa šiem rūpēja vairāk nekā sīkais.

— Jā, — Ķerta teica. — Es vērīgi skatījos uz Pē­teri. Izdzirdīs, ka mazais pazudis, viņš it nemaz neno- bijas. Viņš teica gan: «Tad ta neraža!» — bet īstenībā nemaz nebija tik ļoti nobijies. Ja man būtu pazudis brālītis …

— Starp tevi un Pēteri ir liela starpība, — Jirnass pārtrauca meiteni. — Pēteris ir tik bezkaunīgs, ka no viņa var visu ko sagaidīt. Es nebrīnītos, ka viņš būtu gatavs sava brālīša līķi pret «Volgu» izmainīt.

— Liecies taču reiz mierā ar līķiem! — Mēliks pa­tiesi noskaitās. — Citādi es tevi pašu pataisīšu par īstu līķi.

— Par tādu, kas prastu sīko uzmanīt, — Kaurs pie­bilda.

— Un tu savus jokus pataupi citai reizei, — Mēliks uzbrēca.

— Tikai neķildojieties, — Ķerta samierinoši sacīja.

Visi saprata, ka šobrīd ķildošanās ir pavisam nevietā.

— Tātad, — Mēliks atsāka, — Pēteris sava brāļa pa­zušanu uzņēma samērā mierīgi un par viņa likteni se­višķi neraizējās. Kā to lai saprot?

— Ko tu par to saki? — Jirnass jautāja.

Tagad Mēliks sacīja:

— Manuprāt, Pēteris varbūt ir daudz labāks izlūks nekā tu ar visu savu slavu. Es domāju, ka sīko Pēteris pats būs nozadzis.

Pārējie ar sasprindzinātu interesi skatījās uz Mēliku.

— Es tam neticu, — Jirnass paziņoja.

Mēliks bija izteicis interesantu apgalvojumu, taču tam trūka drošāka pamatojuma. Tiesa gan, ārēji Pēteris nelikās sevišķi izmisis par brālīša likteni, bet ej nu sa­zini, ko viņš īstenībā savā sirdī juta. Ir cilvēki, kas prot ļoti labi valdīt pār sevi. Un nebija arī izslēgts, ka Pē­teris, būdams vieglprātīgs, pat lāgā nav izpratis, cik šads stāvoklis ir nopietns. Mēliks apķērās, ka viņam savs apgalvojums būtu labāk jāpamato, un turpināja:

— Kad Pēteris izdzirda, ka sīkais pazudis, viņš teica burtiski šādi: «Es jau no sākta gala baidījos, ka tādam mūlāpam, kāds ir Jirnass, kurš katrs pat no deguna priekšas nozags bērnu.» Viņš to pateica, pirms Kaurs bija pastāstījis, ka Jirnass kādu brīdi palicis viens ar sīko. Tātad Pēteris to zināja, citādi viņš būtu apvai­nojis mani vai Kauru. Bet kā viņš to varēja zināt? Viņš to ir redzējis. Viņš nācis te paslepus glūnēt un visu redzējis. Turklāt lieciet vēra — Pēteris nerunāja par sīkā pazušanu, bet par nozagšanu. Tas vien jau kaut ko izsaka.

Kaurs nodomāja, ka Mēliks droši vien raksta tīri labu dēku romānu. Var redzēt, ka uz to viņam ir nags.

— Tas viss vēl it nekā nenozīmē, — Jirnass mēģi­nāja apstrīdēt. — Varbūt viņš tikai gribēja mani no­melnot un tādēļ minēja manu vārdu.

— Kādēļ tad viņš būtu gribējis tieši tevi nomel­not? — Mēliks jautāja. — Vai tad jūs kādreiz būtu sastrīdējušies?

Jirnass klusēja. Viņam bija jāatzīst, ka visi Mēlika apgalvojumi ir pamatoti.

— Un kurš zina, kāds snauža tu īstenībā esi? — Kaurs iedzēla. — Pat mēs to līdz šim nezinājām. Ci­tādi mēs nebūtu atstājuši tevi divatā ar sīko.

— Nu vai zini…

Jirnasa rokas savilkās dūrēs. Ņirgāšanās bija aiz­gājusi par tālu. Un ja tā būtu notikusi tikai puiku starpā. Bet Ķerta sēdēja turpat un visu dzirdēja.

— Nesāciet nu atkal ķildoties, — Ķerta iebilda.

Jirnass mazliet nomierinājās. Labi vismaz, ka Ķerta

nesmējās par Kaura stulbajiem jokiem. Bet ar Kauru viņš vēl izrēķināsies.

— Starp citu, — Mēliks turpināja, — Pētera un Riho sarunās bija vēl kaut kas šaubīgs, proti, Pēteris solīja apstaigāt visus savus radus un paziņas un teica, ka to viņam esot milzu bars. Bet Riho aizejot teica bur­tiski tā: «Ja pa šo laiku kaut ko padzirdat, tad… Pē­tera adrese jums ir zināma.» Ko tas nozīmē? Viņi gaida mūs pie Pētera, bet paši skraida apkārt pie radiem un paziņām!

— Neko teikt, — Jirnass noteica. — Runāt tu runā vareni.

Viņš tomēr nekādi nespēja samierināties ar domu, ka bērns nozagts viņam tikpat kā no deguna priekšas.

— Es tikai pateicu to, kas man dūrās acīs, — Mē­liks atturīgi atbildēja. — Pagaidām, protams, viss ir vienīgi pieņēmums.

— Ko tad nu lai dara? — Kaurs ievaicājās.

— Jāizpētī, vai sīkais ir pie viņiem vai ne, — Mēliks prātoja. — Jāaiziet pie Pētera.

— Ja sīkais tiešām atrodas pie viņiem mājās, — Jir­nass teica, — viņi katrā ziņā uzmanīsies, lai mēs to nedabūtu zināt.

— Bez šaubām, — Mēliks piekrita. — Te būs vaja­dzīgs labs izlūks.

— Bet ja nu viņi bērnu aizveduši uz laukiem pie krustmātes, — Ķerta iebilda, — un mums par šo krust­māti stāstījuši, lai mūs maldinātu?

Zēni kļuva domīgi. Nē, tomēr kaut kas nesanāk. Aiz­vest Madisu uz Kanaveri Pēterim un Riho nebūtu pie­ticis laika. Autobusi tik bieži neiet. Ja viņi bērnu tie­šām slēpj, tad tikai mājās.

— Lai notiek! — Jirnass beidzot sacīja. — So lietu es ņemšu savās rokās. Aiziešu pie Pētera. Kā nere­dzams gars.

— Lieliski! — Mēliks piekrita.

Ķerta pasmaidīja.

— Parādi… ko tu vari, — Kaurs teica.

— Bet ko tad, ja sīka tomēr tur nav? — Jirnass nobažījās. — Ko tad?

— Tad meklēsim sīko visi trīs, — Mēliks teica.

— Esmu pārliecināts, ka mēs viņu tomēr atradīsim.

— Tu teici — visi trīs? — Ķertas seja pauda pār­steigumu. — Vai tad mani tu vispār neskaiti?

— Es… es nezinu, — Mēliks samulsa. — Tu taču šajā ļembastā it nemaz neesi vainīga.

— Riho arī palīdz Pēterim meklēt bērnu.

Mēlikam ienāca prātā, ka Riho bija teicis — viņš esot Pētera draugs. Bet kas Ķerta viņiem ir? Viņi mei­teni pazīst tikai kopš aizvakardienas …

— Tu, protams, vari mums palīdzēt, — Mēliks teica.

— Es tikai domāju, ka tev varbūt ir kaut kas prātīgāks, ko darīt.

— Tev gan ir dīvainas iedomas, — Ķerta nobrīnījās.

Vairāk par to viņi nerunāja.

Pienāca pusdienu laiks. Viņiem bija jāšķiras, lai pēc maltītes atkal satiktos tepat Jirnasa dārzā. Un, do­mājot par pazudušo bērnu, ikviens no viņiem nesa azotē krietnu bēdu nastu un mazītiņu cerības stariņu. Pa­gaidām viss bija atkarīgs no Jirnasa un viņa izlūkgā­jiena. Vispirms bija jānogaida, kā beigsies šis gājiens. Neviens negribēja ēst, tomēr viņi gāja pusdienās.

Tagad viss bija atkarīgs no Jirnasa.

7

Ķerta veikli uzsildīja uz gāzes plīts no brokastīm atlikušo griķu biezputru, bet Jirnass no maltītes attei­cās. Viņš apgalvoja, ka ar pilnu vēderu nekāda kārtīga izlūkošana neiznākšot. Ar pilnu vēderu neesot pat ieteicams peldēt, nemaz nerunājot par izlūku gājieniem. Un peldēšana ar niršanu piedevām salīdzinājumā ar izlūkošanu esot tīrā niekošanās. Turklāt pilns vēders

padarot cilvēku omulīgu, kūtru un pašapmierinātu, un tādu greznību neviens nopietns izlūks nemūžam ne­drīkstot atļauties. Jirnass bija ar mieru ēst tikai konfek­tes, kuras Ķerta bija nopirkusi bērnam, jo saldumi lab­vēlīgi ietekmē nervu sistēmu un reizē arī spēcina to.

Pēc tam viņš sāka vandīties pa drēbju skapi, lai at­rastu kādu izlūkošanai piemērotu apģērba gabalu. Iz­lūks var būt nez cik liels sava amata meistars, bet, ja viņam mugurā ir pārāk spilgtas vai uzkrītošas drēbes, tad agri vai vēlu ienaidnieki viņu atklās. Turklāt ir zināms, ka, slepus virzoties un lienot, drēbes novārtās. Ja apstākļi prasa, izlūkam jametas zemē, nevērojot dub­ļus. Ja apstākļi prasa, izlūkam jārāpjas kokā, nevērojot, ka stumbrs nopilējis ar sveķiem. Bet «Pāla ielas zēnos» aprakstīts pat tāds gadījums, kur izlūkam bijis jāslēp­jas zelta zivtiņu akvārijā. Tādēļ ir pilnīgi saprotams, ka lietpratīgs izlūks, dodoties savās gaitās, ģērbsies mazliet novalkātās drēbēs.

Jirnass atrada skapī vecās, brūnās treniņbikses un zaļos svārkus, kuri viņam bija kļuvuši krietni vien par maziem, bet kuriem citādi nekādas vainas nebija. Tiesa gan, lielākā daļa pogu bija nolrūkušas, taču tām tik un tā nekādas nozīmes nebūtu. Kad Jirnass bija pār­ģērbies, viņam likās, ka viņš izskatās pēc koka vai krūma ar brūnu stumbru un zaļu lapotni. Brīdi viņš pat domāja, ka vajadzētu jaungada eglītes rotājumos sameklēt to mazo putniņu, kurš parasti tupēja eglītes galotnē, un piespraust sev pie pleca. Tad viņš vēl vai­rāk izskatītos pēc īsta koka. Taču no šā nodoma viņš atteicās.

Un tā viņš devās ceļā, lai izpirktu savu vainu. Jā gan, vainīgs bija viņš, viņš vienīgais un neviens cits. Nebūtu nekādas jēgas taisnoties. Ja nejauši būtu izrā­dījies, ka viņš ir kāds senlaicīgs ķēniņš, tad kļūtu pa­zīstams ar vārdu Jirnass Snauža. , So apvainojošo iesauku viņš bija tik tiešām pelnījis. Bet vēl kaut kas Jirnasam laupīja sirdsmieru. Mēliks bija pateicis, ka Pēteris varētu būt vēl labāks izlūks nekā viņš, Jirnass. Pēc Jirnasa domām, Mēlikam gan nevajadzētu to ap­galvot. Viņš bijis neuzmanīgs, tas tiesa. Bet tam nav nekāda sakara ar viņa prasmi novērot. Galu galā viņš tomēr griezi bija redzējis.

jau vīdēja Pētera māja. Jirnass, protams, nebija tāds muļķis, lai pa dārza vārtiņiem tūlīt ietu iekšā. Jirnass tīri iabi zināja — ja Mēlika aizdomas būtu pamatotas, šie vārtiņi tiktu apsargāti jo modri. Vārtiņi tiktu ap­sargāti un bērns noslēpts. Jirnass apmeta mazu līkumu un tuvojās mājai no otras puses.

Dārzā viss bija kluss — nekāda rosīšanās ne dobēs, ne pie šķūņiem. Vienā vietā sētai trūka pāris dēļu. Mirklī Jirnass bija dārzā un uzmanīgi, slēpdamies aiz krūmiem, virzījās tuvāk mājai.

Pētera dzīvokļa logi bija līdz galam vaļā. Tā bija laba zīme. Taču zagties zem pašiem logiem būtu pārāk liels risks. Pagaidām jāpaliek aizsegā. Pacietīgi jāno­gaida. Izlūks, kas zaudē pacietību un rīkojas pa kaklu pa galvu, nav nekāds izlūks. «Kas paciešas, tas nodzīvo ilgu mūžu,» — tāds ir sakāmvārds.

Jirnass nogaidīja savas piecas minūtes, paslēpies aiz liela ērkšķogu krūma. Viņš gaidīja, ka notiks kaut kas. Taču nekas nenotika. Viņš nolēma rīkoties tālāk, jo izlūks, kas sēž dīkā, nudien nav izlūka vārda vērts. Ari sakāmvārds skan: «Aizmigušam kaķim pele mutē neskries.»

Soli pa solim Jirnass tuvojās mājai. Mazs putniņš knosījās ābelē un bezbailīgi, ar interesi skatījās uz zēnu. Taču Jirnass, kaut arī ģerbies brūnās biksēs un zaļos svārkos, īstu koku vis neatgādināja, un putniņš pat negrasījās uzlaisties viņam uz pleca.

Blakus šķūnim atradās malkas grēda. Droši vien bez jebkādiem paskaidrojumiem būs skaidrs, ko izlūkam no­zīmē malkas grēda. Tādēļ arī Jirnass nokļuva aiz mal­kas grēdas. Viņš izrāva vienu labi resnu pagali no grē­das, un tā radās caurums, pa kuru vērot kā vārtiņus, tā mājas durvis. Piemērotāku novērošanas punktu būtu grūti atrast.

Ikvienas izlūkošanas gaitā veiksmei ir liela nozīme. Kam dzīvē neveicas, tas labāk lai neuzņemas izlūko­šanu. Jirnasam veicās. Tikko viņš bija nostājies savā novērošanas postenī, pa mājas durvīm iznāca Pē­tera māte. Un gandrīz tai pašā mirklī aiz vārtiņiem pa­rādījās Pētera cirtainā galva. Tātad Jirnasam izlūka laime bija uzsmaidījusi divkārt.

— Pēter! — Pētera māte bargi uzrunāja dēlu. — I

— Kas tad? — Pēteris atvaicāja.

— Vecmāmiņa teica, ka tu esot Aladisu aizvedis pie krustmātes.

— Tas gan, bet…

— Es domāju, ka tu būtu varējis paprasīt manu pa­domu.

— Tas gan, bet… Es baidījos, ka vecmāmiņai ir kāda lipīga slimība. Ka tā varētu pielipt ari mazajam.

— Un kādēļ tu neprasīji no manis atļauju? Vai tev bija grūti, garām ejot, ienākt pie manis darbā?

— Nebūtu jau gan, bet…

— Nāc pavadi mani, man jāsteidzas. Es atskrēju mājās tikai uz brītiņu, lai paskatītos, kā jūtas slimā vecmāmiņa.

Vairāk no viņu sarunas Jirnass nedzirdēja nekā. Bet viņš jau tā bija diezgan daudz dzirdējis. Viss bija skaidrs. Veltīgi viņi visi bija turējuši aizdomās Pē­teri un Riho, ka tie bērnu nekrietni nolaupījuši.

Jirnass nogaidīja brītiņu, lai Pēteris varētu aiziet gabalu tālāk, un tad izskrēja pa vārtiņiem laukā. Pie­sardzīgi slēpties vairs nebija nekādas vajadzības. Ta­gad Jirnasam tikai vajadzēja iespējami ātrāk tikt at­pakaļ pie draugiem un pastāstīt, ko viņš bija dzirdējis.

8

Šķiet, ka tieši tagad būs īstais brīdis pamest ska­tienu mazliet atpakaļ un pavērot, kas īsti ar mazo Madisiņu bija noticis.

Ka Kolgi Pēteris mazo brālīti bija «iznomājis» Mē- likam un Kauram, tur vainīgs bija saldējums. Ne katru dienu ciematā bija dabūjams garšīgais un atspirdzi­nošais plombīrs. Un tieši tad, kad pārdošanā parādījās plombīrs, Pētera kabatas bija tukšas.

Viņš staigāja sabozies no vienas ielas uz otru, vez­dams pie rokas mazo brālīti. Bērnam katru dienu va­jadzēja vismaz divas stundas pavadīt svaigā gaisā, tā tas bija ieviests. Un Kolgi Pēterim bija jāvadā viņš pastaigāties un jāuzmana. Tas bija Pētera kā vecākā brāļa pienākums. Te būtu varējusi līdzēt vienīgi vec­māmiņa, bet viņa tobrīd bija slima un tādēļ, protams, nevarēja bērnu paņemt savā ziņā.

Tieši tad Kolgi Pēteris satika Mēliku un Kauru. Tie kā medību suņi piedrāzās viņam klāt un sāka diedelēt, lai šis viņiem uz kādu laiku uzticot bērnu. Draugi svi­nīgi nozvērējās, ka mazulim nekas slikts nenotikšot. Viņi teicās aizvest bērnu pie Jirnasa, kur par viņu vis­notaļ rūpēšoties, starp citu, ari fotografēšot un iznāk­šot visai interesantas bildes. Mēliks un Kaurs vēl no­solījās, ka vajadzības gadījumā Pēteris dabūšot bērnu atpakaļ no Jirnasa jebkurā laikā.

Pēteris apsvēra. Pats par sevi šis priekšlikums vi­ņam bija diezgan izdevīgs. Viņš bija sadomājis apcie­mot draugu Reugu Riho, bet bērnu ņemt līdzi uz turieni bija neērti. Tomēr Pēteris svārstījās: galu galā viņš pilnam ir atbildīgs par brālīša dzīvību un veselību, īstenībā visu izšķīra saldējums. Pēteris atcerējās sal­dējumu un sacīja, ka esot ar mieru. Pēc īsas kaulēša­nās zēni vienojas par divdesmit kapeikām stundā, tur­klāt atlīdzība par vienu stundu bija jāiemaksā tūlīt.

Mēliks un Kaurs paņēma bērnu līdzi un aizgāja pie Jirnasa. Lasītājs jau zina, ka tur viss norisinājās. Bet Kolgi Pēteris devās uz saldējuma kiosku, par saņemto iemaksu viņš nopirka sev vienu plombīru un ar lielu baudu sāka mieloties. Tieši tobrīd pie saldējuma kioska piestāja ciemata vienīgais taksometrs un no tā izlēca Reugu Riho.

— Kā sviežas, vecais? — viņš uzrunāja Pēteri.

— Nupat grasījos iet pie tevis, labi, ka satikāmies.

— Tas gan, — Riho sacīja. — Šodien es neesmu vis tik viegli mājās atrodams. Dzīvoju, saproties, vairāk uz riteņiem.

Riho tēvs bija taksometra šoferis un reizēm savos braucienos ņēma Riho līdzi. Sad tad gadījās, ka arī Pēteris kā Riho draugs kādu gabalu varēja pavizinā­ties. Taču šoreiz šie prieki izputēja. Taksometra iesēdās lielāka kompānija, un tas aizdrāzās.

— Ko mēs šodien darīsim? — Riho vaicāja.

Bet Pēteris šoreiz nebija sevišķi atsaucīgs. Viņš to­mēr bija mazliet nobažījies par mazā brālīša likteni, un šīs bažas kavēja viņu tā pa īstam pievērsties jebkādiem citiem plāniem. Viņš izstastīja Riho, ka viņš iznomājis savu brālīti.

Riho klusu caur zobiem nosvilpās.

— Iesim un paskatīsimies, ko viņi tur īsti ar to pui- kiņu dara, — Pēteris aicināja.

Taču Riho šo priekšlikumu nicīgi noraidīja.

— Tik ilgi, kamēr sīkais ir viņu ziņā, — viņš ņēmās skaidrot, — viņiem jāmaksā noma. Skaitītājs, tā teikt, griezīsies. Bet, ja tu pats turp aiziesi, jautājums par nomāšanu kļūs apstrīdams.

Pēteris padomāja un atzina, ka Riho tomēr būs tais­nība.

— Noskatīsimies slepus, — Pēteris neatlaidās. — Lū- rēsim no tālienes — tā, lai viņi mūs nemanītu.

Sim priekšlikumam Riho piekrita. Viņi devās uz Jir­nasa māju un gandrīz jau bija pienākuši tai tik tuvu, ka būtu varējuši paslēpties Jirnasa kaimiņu dārzā kuplā vīgriežu cerā, no kura caur dē|u sētu bija visai labi saredzama Jirnasa dārza lielākā daļa.

Kādu laiku viņi nemanīja nekā interesanta. Bet tad Kaurs steidzīgi iznāca no mājas, izgāja uz ielas un no­zuda. Drīz vien viņam sekoja Mēliks. Pēc tam Pēteris un Riho ieraudzīja pa vārtiņiem izejam kādu pilnīgi nepazīstamu meiteni.

Pēteris kļuva nemierīgs.

— Kurp gan viņi visi dodas? — viņš nopurpināja. — Un kur viņi likuši brālīti?

— Sīkais noteikti ir mājās, — Riho teica. — Un skaitītajs griezīsies.

«Skaitītāja griešanās» Pēteri vairs neko lielu neinte­resēja. Divdesmit kapeikas par stundu galu galā ir pā­rāk mērena atlīdzība par bažām, ka ar mazo brālīti pēkšņi varētu kaut kas notikt. Viņš gribēja ieiet mājā un pārbaudīt, vai mazais Madisiņš tiešām atrodas tur.

— Pagaidīsim vēl, — Riho pamācīja. — Ar pārsteig­šanos var visu salaist grīstē.

Abi zēni izlēma nogaidīt, un tas drīz vien attaisno­jās — Jirnass kopā ar. bērnu iznāca dārzā.

— Redzi nu, — Riho čukstēja. — Sīkajam nekas nav noticis.

Bērnam tik tiešām nekas nebija noticis. Viņš staigāja pa dārzu, aptaustīja ar pirkstiņiem puķes un beidzot sāka tvarstīt raibu taurenīti. Bet Jirnass, paņēmis bumbu, meta to pret mājas sienu.

Pats liktenis bija lēmis, lai raibais taurenītis lidotu tieši turp, kur pie sētas vīgriežu krūmā bija paslēpu­šies Pēteris un Riho. Taurenītis aizlidoja pāri sētai un nozuda bērna acīm. Bet puisītis apstājās pie sētas un neziņā raudzījās apkārt. Un tieši tobrīd Riho galvā iešāvās viltīgais nodoms.

— Vedīsim viņu prom, — viņš teica Pēterim. — Aiz­vedīsim viņu slepus — tā, lai Jirnass to neredzētu.

Te vairs nebija daudz ko domāt. Pēteris piesardzīgi piecēlās kājās. Jirnass bija cītīgi nodevies spēlei ar bumbu un ir nepaskatījās uz to pusi, kur atradās abi draugi.

Pēteris pārlēca pāri dēļu sētai. Viņš piegāja pie brā­līša un pacēla to gaisā.

— Kuš, kuš! — viņš brīdinoši čukstēja.

Par laimi, Madisiņš paklausīja un pat neiepīkstējās. Pēteris uzcēla viņu uz sētas. No otras puses bērnu sa­ņēma pretī Riho. Un tai pašā mirklī arī Pēteris jau at­radās kaimiņu dārzā.

— Ejam!

— Pa ielu gan ne! — Riho brīdināja. — Mēliks vai Kaurs var atgriezties.

— Un kas par to?

— Skaitītājs griežas. Saproti? Viņi nedrīkst mūs ieraudzīt.

Pēteris beidzot sāka apjēgt. Viņš bija domājis, ka viņi tikai izspēlēs ar Jirnasu joku. Taču izrādījās, ka Riho bija padomā visai tālejoši plāni. Riho «izgāja» uz darījumu, ko nekādi nevarētu saukt par godīgu.

— Mēs vēl labi ilgi liksim skaitītājam griezties, — Riho sacīja. — Naudu, protams, dalīsim uz pusēm.

Pēteris sāka svārstīties: tā taču tomēr bija pagalam netīra spēle.

— Cik nu šiem tās naudas, — viņš šaubīdamies iebilda.

— Tā vairs nav mūsu darīšana. — Riho nešaubīgi palika pie sava. — Kāpēc viņi bija tādi mūlāpi, ka ļāva sīkajam pazust?

Viņi gaja cauri dārziem. Vēl kādas desmit reizes viņiem mazais brālītis bija jāceļ pāri sētām, iekāms viņi uzdrošinājās parādīties uz ielas.

Pēteris bija iegrimis domās. Pēteris domāja par to, ka Mēliks un Kaurs tik tiešām ir ļoti nevērīgi un bez­atbildīgi. Viņi taču bija solījušies visnotaļ rūpēties. Bet kas īstenībā noticis? Viņi aizlaidušies lapās un pametuši viņa nabaga mazo brālīti šitā mūlāpa Jirnasa ziņā. Jirnasam jau kurš katrs nozags bērnu. Vai kāds laupītājs vai slepkava. Tik tiešām tā ir laime, ka viņi abi ar Riho bija ieradušies īstajā laikā. Vai tā būtu kāda pārestība, ka Mēliks un Kaurs par savu vieglprā­tību dabūs maksāt nieka soda naudu?

Pa to laiku Riho bija mazliet pakalkulējis.

— Divdesmit kapeikas par stundu, — viņš rēķināja,

— diennaktī iznāk ap pieciem rubļiem. Ja mums lai­mējas bērnu noslēpt vienu nedēļu — tā, lai viņu ne­viens neredzētu …

— Veselu nedēļu? — Pēteris izbijās.

— Kādēļ ne? Viņš, piemēram, varētu saslimt. Bet, ja no tā nekas nesanāks, tu varēsi ar viņu pastaigāties pa dārzu un es stāvēšu sardzē uz ielas.

Pēteri pārņēma bailes.

— Ap trīsdesmit pieciem rubļiem, — viņš teica. — Tik lielu summu viņiem nebūs kur ņemt.

— Par to neraizējies tik dikti, — Riho mierināja.

— Mēlikam, piemēram, ir fotoaparāts …

Viņš paliksi pusvārdā, taču no tā paša jau bija skaidrs, kas viņam padomā.

Gar ielas stūri iegriezās mašīna un pieturēja tieši pie zēniem.

— Vai gribat līdzi braukt? — Riho tēvs uzsauca pa vaļējo mašīnas lodziņu. — Man ir izsaukums uz Kana- veri, tur būs tikai viens braucējs.

Sādu piedāvājumu, protams, nevarēja noraidīt, un puikas ietrausās mašīnā.

— Mums Kanaverē dzīvo krustmāte, — Pēteris ietei­cās, kad mašīna jau bija izdrāzusies cauri ciematam.

— Varbūt vajadzētu Madisu atstāt tur? Krustmāte vien­mēr pārmet, ka Madiss tik reti ciemojas pie viņas lau­kos. Krustmāte labprāt parūpēsies par viņu, jo patlaban vecmāmiņa ir slima.

— Tu esi ģēnijs! — Riho nopriecājās. — Tas ir vis­labākais plāns, ko tu savā mūžā esi izdomājis.

Ta ari palika.

Tādēļ, lūk, bija sagadījies tā, ka tai pašā laikā, kad Pēteris un Riho mānīdamies pieprasīja Jirnasam, lai tas atdod bērnu, Madisiņš laukos pie krustmātes rota­ļājās ar diviem jaukiem kaķēniem.

9

— Redzi nu, kas ar Madisiņa aizvešanu uz laukiem ir sanācis, — teica Pētera māte otrā rītā, kad no past­kastītes kopā ar avīzi bija izņēmusi vēl kaut kādu pa­pīru. — Madisu šodien jāved uz slimnīcu potēt.

Pēteris sadrūmis piegāja tuvāk un vērīgi ielūkojās papīra lapā, kuras saturs viņam bija visai nepatikams. Mazliet sasteigtu un bērnišķīgu rokrakstu tur stāvēja rakstīts:

«Lūdzu atvest uz slimnīcu 27. jūnijā no pīkst. 12 līdz 14 2 g. v. Kolgi Madisu uz veselības pār­baudi un aizsargpotēšanu.

Slimnīcas medmāsa»

— Man šodien nepavisam nav laika braukt pakaļ Madisam, — Pētera māte turpināja. — Tu viņu aiz­vedi, un tev būs viņš jāatved atpakaļ un jāaizved pie ārsta.

— Tas nemaz nav tik grūti, — Pēteris pieļāvīgi at­bildēja. — Es tikai palūgšu naudu autobusam.

Pētera māte paņēma somiņu, brītiņu parakņājās pa to un tad pasniedza Pēterim vajadzīgās kapeikas.

— Tu vienmēr dod tā līdz ar nagiem.

— Patlaban murns iet pagrūti, — māte teica. — Gan jau algas dienā redzēsim.

Pēteris nopūtās un mēģināja sevi mierināt ar domu, ka vismaz skaitītājs joprojām griežas.

— Bet vai pēc potēšanas atkal varēs Madisu vest pie krustmātes? — viņš nedroši ievaicājās.

— Pēc potēšanas var sacelties temperatūra. — Māte pārvilka svītru Pētera klusajām cerībām. — No ārsta

Madisu tūlīt ved mājup. Un tagad pasteidzies, lai ne­nokavētos.

Pēterim tik tiešām bija jāsteidzas, jasteidzas vairāk, nekā māte varēja iedomāties. Viņam taču vēl pirms aizbraukšanas uz laukiem bija jāsatiek Reugu Riho un jāapspriežas ar to, jo visam viņu pasākumam šo­brīd draudēja lielas briesmas. Mēliks, Kaurs, Jirnass un vēl tā svešā meitene — ciematā tātad bija veseli četri cilvēki, kuru redzes laukā Madiss nekādā ziņā nedrīkstēja nokļūt. Nemaz nebija izslēgts, ka kāds no šiem četriem neslaistās tieši slimnīcas tuvumā.

Par laimi, Riho bija mājās. Pēteris iesvilpās. Viņš vēl nebija paguvis izņemt no mutes pirkstus, kad jau Riho pabāza galvu pa logu.

— Sveiks, vecīti Vai viss kārtībā?

— Ne gluži, — Pēteris atbildēja. — Un kur vēl lielā skuba.

— Ienāci Man vēl pāris sviestmaižu jāsabāž ribās, tad varēsim ķerties pie lietas.

Pēc dažiem acumirkļiem Pēteris atradās Riho virtuvē. Un, kad Riho bija notiesājis pēdējo kumosu, viņš jau pilnīgi bija lietas kursā.

— Skaidrs, — teica Riho. — Sīkais jānomaskē.

— Kādā veidā? — Pēteris uzreiz netika gudrs, ko Riho īsti domā.

— Viņš jānomaskē, — Riho atkārtoja. — Prātīgākais būtu puikiņu pataisīt par meitēnu.

— Par meitēnu?!

— Nu protams. Tad nevienam neradīsies aizdomas, ka tas varētu būt tavs pazudušais brālītis.

— Bet mums taču nav meiteņu drēbju?

— Drēbes jāsagādā.

— Mums taču briesmīgi maz laika.

— Tātad drēbes briesmīgā ātrumā jāsagādā.

Pēteris arvien klusībā bija apbrīnojis sava drauga

ātro domāšanu un vēl jo ātrākās spējas izlemt. Bet šo­dien Riho pārspēja pats sevi.

— Paskaties mazliet pa logu, — Riho teica Pēterim. — Vai tev kaut kas nepielec?

Virtuves logs izgāja uz pagalmu. Tur tobrīd bija re­dzama kāda liela un resna sieviete, kas žauj veļu. Citu veļas gabalu starpā uz auklas karājās vairākas mazas kleitiņas.

— Tu domā, ka …

Pēteris nepabeidza, kaut gan viņam bija pilnīgi skaidrs, ko Riho domā.

— Es domāju, ka mums no tās auklas būtu jāpaņem viena kleitiņa, — Riho atbildēja. — Piedevām vēl Ma- disam ap galvu jāapsien lakatiņš, lai viņš vairāk iz­skatītos pēc meitēna. Tagad gan daudzas meitenes nēsā zēngalviņas, tomēr lakatiņš būs meitenīgāks.

Pēteris par Riho plānu nebija vis sevišķi sajūsmi­nāts.

— Man šķiet, ka tās kleitas Madisam būs mazliet par lielām, — viņš svārstīdamies iebilda. — Un pavi­sam nelāgi, ka tās ir galīgi slapjas. Mazais tā var saaukstēties.

— Veltīgas bažas, — Riho palika pie sava. — Ka kleita būs viņam drusku par vaļīgu, jo labāk. Tad mēs varēsim mazajam atstāt mugurā viņa paša sausās drē­bes, un par saaukstēšanos nebūs ko bēdāt.

Pēteris klusēja. Riho viedokli arvien bija grūti ap­strīdēt. Un tomēr kaut kas Pēterim visā šajā būšanā nepatika.

— Nu? — Riho noprasīja. — Vai ķeramies pie lietas?

— Kleita … — Pēteris stomījās. — Kleita tomēr pieder citiem. Ja nu mēs, teiksim, palūgtu …

— Tu domā, ka pēc mūsu lūguma to iedos? — Riho iesmējās. — Tu šo tanti nepazīsti. Pēc tava lūguma tev iedos nevis kleitu, bet ar slotas kātu.

Pēteris palūkojās pa logu ārā. Paskatījās uz sievie­tes lielajām, spēcīgajām rokām, kuras tieši tobrīd kāra uz auklas pēdējos veļas gabalus, un nodomāja, ka tik tiešām prātīgāk būs visu nokārtot tā, lai neiznāktu ne­kāda saskarsme ar slotas kātu.

— Nu jā, bet… Ja mēs bez prasīšanas paņemsim, tā taču būs tikpat kā zādzība.

— Kā tad tā? — Riho izbrīnījās. — Mēs atnesīsim kleitu atpakaļ, mēs to tikai aizņemsimies.

— Aizņemsimies gan, bet…

— Haklberijs Fins sauca zādzību par aizņemšanos, un to es vēl saprotu. Bet ja tu aizņemšanos sauc par zagšanu … — Riho paraustīja plecus. — Galu galā tā ir tava darīšana. Man neviens bērns nav jāved pie ārsta uz potēšanu.

Laika bija maz, lai vēl varētu apspriesties. Katra mi­nūte bija dārga, jo Madisam bija jāierodas pie ārsta norādītajā laikā.

— Lai notiek! — Pēteris piekrita. — Paņemsim kleitu.

— Tā, lūk, ir vīra valoda.

Viņi piegāja pie loga. Sieviete vairs nebija redzama, viņa pa to laiku bija izžāvusi visu veļu un iegājusi mājā.

— Redzi to puķaino tur blakus palagiem. — Riho ar pirkstu rādīja pa logu. — Manuprāt, tā būs Madisam kā radīta.

— Nnu jā … Ja jau citas drēbes atstās zem tās.

— Un palagu aizsegā tu itin labi tai piekļūsi klāt.

— Es?

— Protams, tu. Padoma pats — ja es gadījuma iekri­tīšu, visam būs beigas. Bet tavu ģīmi viņa nepazīst. Tu ne ar ko neriskē.

— Tu domā?

—• Protams. Ja viņa tevi pamanīs, tu aizlaidīsies lapās. Bet es vēlāk kleitu atnesīšu atpakaļ. Gan es kaut ko sagudrošu, ko viņai pateikt.

Pēteris nodomāja, ka faktiski Riho ir taisnība. Bet viņš domāja arī par to, ka vienreiz viņš, Riho pamu­dināts, jau bija zadzis. Nozadzis bērnu. Bērns gan bija viņa paša brālītis, tomēr šāda rīcība stipri izskatījās pēc zādzības. Droši vien. Un tagad Riho uzstāj, lai viņš paņemot kleitu. Vai tad tā nav zagšana? Nu labi, viņi kleitu atnesīs atpakaļ. Un tomēr… Riho saka — tā esot aizņemšanās. Bet viņi taču aizņemas slepeni. Vai starp slepenu aizņemšanos un zagšanu ir kāda starpība? Un kādam nolūkam tad īsti viņi paņems šo kleitu? Viņi grib pelnīties ar Madisu. Bet šāda pel­nīšanās jau nu noteikti ir zādzība. Iznāk, ka viņš, Pēteris, ir gandrīz trīskārtējs zaglis.

Abi draugi iznāca kāpņu telpā, un Riho aizslēdza durvis.

— Diez vai vērts … — Pēteris vēl šaubījās.

— Man kaut kas ienāca prātā, — Riho ieteicās. — Es piezvanīšu pie šīs tantes dzīvokļa durvīm un pavaicāšu, cik ir pulkstenis. Tad mēs būsim droši, ka viņa neska­tīsies pa logu. Un tu pa to laiku norausi 110 auklas kleitu.

Pēteris gribēja vēl kaut ko teikt, taču Riho pirksts jau atradās uz zvana pogas.

— Mudīgi! — Riho nočukstēja. — Nodari savu da­rāmo, cik vien ātri vari!

Pēteris iedrāzās pagalmā. Ar pāris panteras lēcie­niem viņš atradās pie izžautās veļas. Tā. Un puķainā mitrā kleitiņa jau atradās viņa azotē.

— Nu, lūk, viss gāja kā pa sviestu, — Riho teica, kad viņi abi blakus devās pa ielu uz autobusa pie­turu. — Galvenais, lai galva būtu uz pleciem.

Pēteris neatbildēja nekā.

10

Kad Jirnass atgriezās no savām izlūka gaitām, melns izmisums klājās pār visām viņa domām un cerībām. Jirnass bija skaidri dzirdējis, kā Pēteris savai mātei meloja, ka esot brālīti aizvedis uz laukiem pie krust­mātes. Pēteris bija rīkojies uz mata tā, kā viņi savā starpā bija norunājuši. Nu bija pilnīgi skaidrs, ka bērns tiešām pazudis. Mēlika teorija bija sabrukusi, kā saka, līdzīgi kāršu namiņam.

Lai nu kā, Mēliks tomēr sacīja:

— Dodiet man vēl pēdējo iespēju!

Pārējie jautājoši paskatījās uz Mēliku. Viņi nesa­prata, kas tā ir par pēdējo iespēju, ko Mēliks vēlas.

— Pamēģināsim vēlreiz, — Mēliks paskaidroja. — Un, ja arī tad nebūs nekādu panākumu, tad ir skaidrs, ka Pēteris bērnu nekur nav noslēpis.

Kaurs paraustīja plecus.

— Tu esi tiepīgs kā āzis, — Jirnass teica. — Skaidrs viss ir tā kā tā.

— Ko tad tu gribi mēģināt? — Ķerta vaicāja.

Mēliks ņēmās sīki izklāstīt savu nodomu:

— Ir zināms, ka bērnus mēdz aicināt uz slimnīcu, lai tos potētu vai pārbaudītu viņu veselības stāvokli. Un šāds aicinājums ir jāievēro. Vajadzētu tikai uzskri- belēt attiecīgu rakstu un iemest to Pētera pastkastītē. Un pēc tam ap slimnīcu izlikt novērotāju posteņus.

Kaurs atkal paraustīja plecus.

— Veltīgas pūles, — Jirnass iebilda.

Ķerta tikai nobrīnījās.

— Bet kā gan bērns skaidrā dienas laikā var no­zusti

Pamazām vien visi draugi tomēr piekrita Mēlikam. Sirds dziļumos viņiem bija jāatzīst, ka Mēlika plāns faktiski nemaz nebija slikti izdomāts. Lai tad arī tā notiek. Lai Mēlikam tiek šī pēdējā iespēja.

Nu tika veikti visi priekšdarbi. Aicinājums vest Ma­disu uz slimnīcu tika laimīgi aiznests, un pēc tam visi četri draugi pavadīja nemierīgu, juceklīgiem sapņiem pārbagātu nakti.

— Novērotāju posteņi būtu jāizliek tā, lai sīko ne­kādā ziņā nevarētu ievest slimnīcā nepamanītu, — Kaurs teica.

— Pats par sevi saprotams, — Mēliks piebilda.

Mēliks todien bija īpaši noslēgts. Viņš zināja, ka

neviens šim pasākumam tā īsti netic. Viņš pats arī ne. Bet tā bija pēdējā iespēja. Makšķere bija iemesta. Ta­gad bija tikai uzmanīgi jāgaida. Ja tomēr kodīsies, tad būs noķertas uzreiz divas zivis: viena liela, vārdā Pē­teris, un otra maza — Madisiņš.

Pulksteņa rādītājs tuvojās pusdivpadsmitiem. Bija laiks doties uz novērošanas punktiem.

— Tu, Jirnas, ieiesi slimnīcā, — Mēliks deva rīkoju­mus draugiēm, — un gaidīsi viņus pie pašām durvīm. Kad parādīsies Madiss — vienalga, vai ar Pēteri vai ar savu mammu, vai ar kādu citu, tu pieklājīgi pieiesi tiem klāt un pateiksi: «Atvainojiet, bet bērnu potēšana šodien nenotiks.» Ko tu pēc tam teiksi, tas būs atka­rīgs no tā, ko tev atbildēs.

Jirnass apzinājās, ka viņam uzticēts pietiekami at­bildīgs uzdevums, un jutās apmierināts. Skaidrs. Vai tad iepriekšējā vakarā viņš nebija pierādījis, ka ir cie­mata pirmā izlūka goda nosaukuma cienīgs? No viņa asā vanaga skatiena neviens nekur nenoslēpsies. Ja mazulis varētu citiem palikt nepamanīts, tad viņš, Jir­nass, to katrā ziņā ieraudzīs tieši pie slimnīcas durvīm.

— Bet mēs ar Ķertu un Kauru ielenksim slimnīcu dzelzs lokā, — Mēliks turpināja. — Mēs gaidīsim vi­ņus katrs no savas puses un vērosim apkārtni, acu nenolaizdami. Tam, kurš pamanīs sīko, jāseko viņam līdz slimnīcas durvīm. Jāieiet tūlīt aiz sīkā slimnīcā un janostajas aci pret aci ar Jirnasu, ar sīko un viņa pa­vadoni, lai tas būtu Pēteris vai arī kāds cits. Tālāk jārīkojas atbilstoši apstākļiem. Tādā gadījumā būs divi liecinieki, un sīkā pavadonis vairs nevarēs nekā noliegt.

— Bet ko tad, ja Madiss pie apvāršņa vispār nepa­rādīsies? — Kaurs ievaicājās. — Manuprāt, arī tāda varbūtība iespējama.

Mēliks Kaura balsī gan sadzirdēja vieglu nicinājuma pieskaņu, tomēr atbildēja tam pavisam mierīgi:

— Tādā gadījumā mēs visi pēc pulksten diviem sa­tiksimies pie slimnīcas.

— Tātad ejam un ieņemam savas pozīcijas, — Kaurs teica.

Uzdevums bija skaidrs, un draugi devās ceļā, lai ieņemtu pozīcijas.

Slimnīca atradās pašā ciemata vidū, neliela laukuma malā. Tepat atradās arī visas pārējās svarīgās iestā­des, piemēram, pasta kantoris, kultūrpreču veikals, ap­tieka un pulksteņu darbnīca. Tepat bija arī autobusa pietura. Te vispār bija visa ciemata dzīves centrs, kur krustojās trīs ielas ar visai dzīvu kustību. Dzīvā kus­tība tobrīd triju draugu pasākumam nāca par labu, jo novērot ļaužu drūzmā, pašam paliekot nemanāmam, arvien ir vieglāk nekā kaut kur klajā vielā.

Mēliks, Kaurs un Ķerta vienojās, kurš kuru ielu no­vēros, un pastaigādamies devās katrs uz savu pusi. Bet Jirnass iegāja pa slimnīcas durvīm iekšā un palika tur pētām raibo plakātu, kas pamācīja cilvēkus dzer­šanai lietot tikai vārītu ūdeni.

Gaidīšana arvien ir garlaicīga, taču todien laiks vil­kās kā vēzis. Mēliks, Ķerta un Kaurs vismaz uzturējās svaigā gaisā, un tiem nebija mierīgi jāstāv uz vietas. Bet Jirnasam nekas cits neatlika kā blenzt plakātā, un sajūsma par viņam uzticēto atbildīgo uzdevumu drīz vien sāka plakt.

Patiesību sakot, Jirnass bija gan dzirdējis, ka māk­slas darbu izstādēs lietpratēji dažās gleznās skatoties briesmīgi ilgi, viņš bija dzirdējis arī, ka, pavirši ska­toties, ne ikreiz varot gūt pareizo iespaidu. Taču, pirm­kārt, Jirnass nebija mākslas jomā nekāds lietpratējs, un, otrkārt, viņš nedomāja ka lietpratēji būtu nez cik ilgi skatījušies šajā plakātā. Iespaids no tā jau pir­majā mirklī bija skaidrs: jādzer tikai vārīts ūdens.

Pagāja pusstunda. Stunda. Te nekā nevarēja darīt. Novērošanas posteni taču Jirnass nedrīkstēja atstāt. Neko teikt, ir gan lielisks tāds novērošanas postenis, kur visu laiku jāskatās vienā un tai pašā plakātā! Jir­nass klusās dusmās grieza zobus un nozvērējās, ka savu mūžu neņems mutē ne pilītes vārīta ūdens. Tik ļoti viņam bija apnicis šis plakāts.

Protams, šad un tad pa slimnīcas durvīm nāca iekšā un gāja ārā cilvēki, taču arī tur nekā interesanta ne­bija. Gluži otrādi — dažs labs slimnīcas apmeklētājs pētoši palūkojās Jirnasā, un tad viņam kļuva pavisam neomulīgi.

Jirnass nodomāja, ka Mēliks bija aplam darījis, norī­kodams viņu te slimnīcā. Viņš pirmām kārtām ir putnu novērotājs, bet šeit viņa uzdevums ir pavisam cits. Šeit būtu varējusi stāvēt kaut vai Ķerta. Ej nu zini, vai viņa uz ielas būs savu uzdevumu veikusi. Var gadīties, ka Pēteris ierauga Ķertu ātrāk nekā Ķerta Pēteri, un tad viss ir pagalam. Tad Pēteris ar visu brālīti dos kā­jām ziņu, un sarežģītā operācija diemžēl izjuks …

Pagāja vēl pāris desmiti minūšu. Pulksteņa rādītājs tuvojās pusdiviem. Pa Uzvaras ielu, kur sardzē stāvēja Mēliks, brauca autobuss. Mēlikam pat prātā neienāca pievērst autobusam kaut mazāko uzmanību. Viņam ne­bija ne jausmas, kas šajā autobusā sēž. Bijusi Mēli­kam kaut nojausma, ka Pēteris, Riho un par meiteni pārģērbtais Madisiņš pabrauc viņam garām tikai dažu soļu attālumā!

Autobusam apstājoties, Riho ar Madisiņu pie rokas devās uz izeju, bet Pēteris palika mierīgi sēžam savā vietā. Abi draugi bija norunājuši, ka Pēteris drošības labad brauks vēl vienu pieturu tālāk un tad ies taisni uz mājam. Abi kopā, turklāt ar bērnu viņi tomēr negri­bēja ciematā rādīties, jo tas varētu modināt ziņkārību nevēlamajās personās. Galu galā Madisa pārģērbšana par meiteni arī nebija simtprocentīgi drošs līdzeklis. Mēliku, Kauru tin Jirnasu viņi vēl šā vai tā varētu apmānīt, bet šī meitene … Meitenes parasti ir daudz acīgākas. Bija norunāts, ka vēlāk Riho mazo Madisiņu

aizvedīs pie Pētera. Abi puikas loloja cerību, ka pēc potes bērnam sacelsies temperatūra un dažas dienas viņu nevajadzēs vest pastaigāties. Tad bērna slēpšana neradītu nekādas grūtības. Riho bija pārliecināts, ka paredzētais darījums lieliski izdosies. Skaitītājs nemi­tīgi griežas. Un, ja summa sanāks pārāk liela, tad… Mēlikam taču ir fotoaparāts.

Riho nonāca līdz slimnīcai un atgrūda durvis.

— Labdien!

— Labdien, vecīt! Ko tu šeit dari?

Sī negaidītā sastapšanās pārsteidza abas puses. Jir­nass nepavisam nebija uz to psiholoģiski sagatavojies. Ko lai viņš atbild? Ko viņš te dara? Domāt nebija laika. Jāatbild bija tūlīt, citādi stāvoklis varētu likties vēl jo aizdomīgāks.

— Man bija jāiet pie ārsta.

— Un kāpēc tad tu neej?

Jirnass saspringti domāja. Nu, nu? Ko viņš te de­žurē? Kādēļ neiet pie ārsta, ja bija jāiet?

Par laimi, Riho pats izpestīja viņu no likstas.

— Esi nobijies, vai?

— Mazliet nobijies esmu gan.

— Kas tev vainas? Zobs sāp?

Jirnass pamāja ar galvu.

— Jā, jā, — Riho līdzjūtīgi teica. — Ar zobu nav nekādi joki. īpaši, kad tas jau laidis sakni.

— Vai tu Pēteri neesi redzējis? — Jirnass uzsāka citu valodu, lai izvairītos no Riho tincināšanas.

— šodien neesmu redzējis. Droši vien meklē savu brālīti. Vai jūs esat kaut kādas pēdas sadzinuši?

Jirnass papurināja galvu.

Riho nopūtās.

— Tīrais negals. Es būtu jau no rīta gājis Pēterim palīgā, bet, lūk, man jāved pie ārstes mazā ināsīciņa.

— Nu jā … — Jirnass novilka un izklaidīgi pameta acis uz Riho «mazo māsīciņu».

— Ka nu ir, tā ir. Saņem dūšu, cita padoma te nav. Mēs tagad iesim un paskatīsimies, ko ārstes tante teiks par mazās Marijas veselības stāvokli.

Riho nozuda reģistratūras virzienā, un Jirnass at­viegloti uzelpoja — sākumā viss norit labi. Kad pēc dažām minūtēm Riho ar visu bērnu nāca atpakaļ, Jir­nasa kavēšanās gaitenī viņam nelikās aizdomīga.

— Tu vēl arvien neesi sadūšojies?

— Kā redzi.

— Bet mums gan izgāja nelāgi, ārstes šodien nav. Būs jānāk vēlreiz.

— Ahā.

— Uz redzīti, vecīti

— Uz redzītil

Jirnass juta, ka rīkle kalst. Ar kādu baudu viņš ta­gad būtu izdzēris glāzi auksta ūdens, nevārīta ūdens.

Laiks vilkās lēni jo lēni. Beidzot tomēr pienāca brī­dis, kad Mēliks pabāza galvu pa durvju spraugu un pavēstīja:

— Pietiek! Pulkstenis ir jau pāri diviem.

Jirnass izgāja ārā.

— Šķiet, ka Madisiņš vēl līdz šim nav manīts? — viņš pavaicāja un samiedza acis, kas uzreiz nevarēja pierast pie spožās saules gaismas.

— No Madisiņa nav ne vēsts.

Mēliks bija sadrūmis.

Te arī Kaurs bija klāt.

— Nu? Tātad viss sagājis dēli.

— Kā redzi, — Mēliks caur zobiem novilka.

— Un kur tad Ķerta?

Ķertas nebija. Zēni nogaidīja savas piecas minūtes, tad vēl apmēram tikpat ilgi, taču Ķertas kā nebija, tā nebija.

— Viņai ir rokas pulkstenis, — Mēliks brīnījās. — Te kaut kas nesanāk.

Zēni devās uz Tirgus ielu, kur Ķertai bija jāstāv pos­tenī, bet arī tur viņa nebija redzama. Cik vien ska­tiens sniedzās, uz ielas nebija nevienas Ķertai līdzī­gas meitenes.

— Jocīgi gan, mēs taču skaidri un gaiši norunājām, ka pēc pulksten diviem visi sanāksim pie slimnīcas,— Kaurs teica.

— Ja Madiss nebūs parādījies pie apvāršņa, — Mē­liks precizēja.

— Tātad tu domā, ka …

— Es nekā nedomāju. Vispirms jāuzmeklē Ķerta.

— Varbūt viņa kāda iemesla dēj aizgājusi līdzi Riho, — Jirnass ieminējās.

— Līdzi Riho?! — vienā mutē iesaucās Mēliks un Kaurs.

— Nu jā. Riho gribēja iet ar savu māsīciņu pie ār­stes, bet ārstei tai laikā nebija pieņemšanas stundas.

— Viss kļūst arvien dīvaināks, — Mēliks teica.

Bet vispirms bija jāuzmeklē Ķerta. Un visi trīs zēni devās uz Tirgus ielu.

11

Ķerta laiku pa laikam apstājās pie kāda liela skat­loga, taču ir nemanīja, kas tajā izlikts. Ilgi viņa pētija sarīkojuma afišu, tomēr nesaprata, kas īsti tas par sarīkojumu būs. Viņa vērīgi apskatīja pie kioska lo­dziņa laikrakstus un žurnālus, taču pat nepamanīja, vai «Dzirksteles» jaunākais numurs jau iznācis vai ne.

Protams, tā nebūt nebija Ķertas izklaidība. Gluži otrādi — Ķertas uzmanība bija augstākā mērā sasprin­dzināta. Skatlogs, sarīkojuma afiša un laikraksti viņu neinteresēja. Tobrīd viņas uzmanību saistīja cilvēki, kuri staigāja pa ielu, īpaši bērni, un ar acs kaktiņu Ķerta visu laiku vēroja, kas ap viņu notiek.

Ķerta nekādi nevarēja iedomāties, ka mūsdienās bērns varētu apdzīvotā vietā pazust kā circenis pel­nos. Vecos laikos tas vēl varētu būt. Tad klejojošie či­gāni esot vazājušies pa visām malām un reizēm zaguši arī bērnus. Ārzemēs esot tādi gangsteri, kuri nolaupot bagātiem vecākiem bērnus, lai izspiestu lielu izpirkša­nas naudu. Bet mūsu zemē tādu gangsteru nav. Nav pat īsti klejojošu čigānu. Kur tad Madisiņš palicis? Un, jo vairāk Ķerta domāja, jo vairāk viņa pārliecinā­jās, ka Mēlika teorija, visam par spīti, būs tomēr pa­reiza. Un tādēļ jo vērīgāk viņa skatījās uz ielu.

Skatlogs. Sarīkojuma afiša. Laikrakstu vitrīna. Atkal skatlogs. Atkal sarīkojuma afiša. Atkal laikrakstu vit­rīna. Cilvēki staigāja. Dažs labs steidzās, dažam laika bija gana. Un dažam pie rokas bija arī mazs bērns. Bet Madisa nebija.

Pagāja stunda un pēc tam laba daļa no nākošās stun­das. Ķerta gausi pastaigājās līdz pirmajai šķērsielai, bet tad pagriezās, lai dotos pa to pašu ce]u atpakaļ. Viņa pagriezās un… vārda pilnajā nozīmē sastinga uz vietas.

Iztālēm tuvojās Riho.

Iztālēm tuvojās Riho ar mazu bērnu pie rokas.

Bet — ak vai! — šis bērns bija meitenīte. Viņai galvā bija lakatiņš un mugurā negludināta, milzīgi liela pu- ķota kleita. Riho gāja pārāk ātri, tā ka bērns reizēm gandrīz vai vilkās aiz viņa.

Pirmais satraukums Ķertai norima. Par meitenēm viņai tobrīd nebija ne mazākās intereses, viņas pēc tās varēja iet vai Riho vai kādam citam pie rokas. Turklāt Riho nāca no slimnīcas puses, tātad Jirnass, Mēliks un Kaurs būs to jau redzējuši.

Tomēr katram gadījumam Ķerta noslēpās aiz stūra un neizlaida Riho no acīm. Nu jau zēns bija pienācis viņai pavisam tuvu. Vēl pāris desmit soļu…

Un tad notika, lūk, kas.

— Tu, nekaunīgais zeņķi! Tev taču sirdsapziņas nav vairs ne par kapeiku!

Sie vārdi nodārdēja pār visu ielu kā no skaļruņa. Un šo vārdu pavadījumā līdzīgi tankam traucās taisni pretim Riho kāda varena un liela mamma.

— Vai tavs tēvs tik maz pelna, ka tev jāzog citiem drēbes no muguras! — no jauna atskanēja džerkstoša un dusmīga balss. Spēcīga roka sakampa Riho aiz ce­kula un sapurināja viņu kā pakulu kodaļu.

— Pats vēl tīrais puišelis, necik prāta galvā arī nav, bet zagt, lūk, to gan viņš prot!

Ļaudis apstājās. Apstājās tie, kuriem laika bija gana, kā arī tie, kuri, pirmīt steidzoties, bija pielikuši soli. Ne jau katru dienu gadījās, ka tieši uz ielas tiktu no­tverts zaglis.

— Saka gan, ka vilks māju tuvumā lopus neplēšot,— mamma joprojām brēca. — Bet te tev nu bija! Uz pašu mājas bērniem arī vairs nevari paļauties.

Tad viņa palaida vaļā Riho matu cekulu un ņēmās viņu plaukāt.

Pliukš!… Plaukš!… Pliukš!… Plaukš!…

— Se tev! … 5e tev! … Se tev!…

Pļaukas skaņi skanēja, it kā tiktu skaldīta laba, sausa malka.

— Vai tev sirdsapziņa ir, ko?

Taču atbildi uz šo jautājumu nebija vairs ko gaidīt. Ar visu savu sirdsapziņu Riho mudīgi joza uz šķērs­ielas pusi, padrāzās garām Ķertai kā zibens un nozuda pāri tuvējai sētai.

— Nekas, — teica nesavaldīgā tante ļaudīm, kuri bija apstājušies notikuma vietā. — Gan es viņu dabūšu rokā, mūsmāju puika…

— Ko tad viņš jums nozadzis? — vaicāja kāda briļ­ļaina sieviete, kura stāvēja turpat blakus.

— Lūk, šo pašu kleitu, kas bērnam mugurā. Tā bija nozudusi no veļas auklas, knaģi mētājās zemē. Izdo­mājos gan šā, gan tā — kur gan tā varēja palikt. Te pēkšņi redzu — iet puika ar bērnu, bet bērnam nozagtā kleita mugurā.

— Bet vai tiešām tā ir tā pati kleita? — kāds uz­drīkstējās pavaicāt.

— Kā tad šī nebūs tā pati! Manis pašas šūta. Es jau nu savu šuvumu gan pazīstu.

Sieviete noliecās pie bērna, lai tuvāk apskatītu vīles, un saņēma kleitas malu.

— Ak debestiņ! Tam taču puikas drēbes apakšā! — sieviete izbailēs iesaucās. — Tā ir gatavā krimināllieta!

Bērns līdz tam brīdim visā noskatījās itin mierīgi, bet, kad sākās krimināllieta, pēkšņi ieraudājās.

— Tas taču arī ir puika! — Briļļainā sieviete izbrī­nījās. — Kaut kas traks!

— Neraudi, mazulīt! — resnā mamma ņēmās bērnu mierināt. — Nebaidies! Tu jau neesi nekā slikta noda­rījis, vai ne?

Taču raudas tik vienkārši vis nerimās.

— Kas šis ir par bērnu? — briļļainā sieviete sāka interesēties. — Vai kāds zina, kur viņš dzīvo?

Neviens nekā nezināja, un nu Ķerta nojauta, ka pie­nācis īstais brīdis darboties. Viņa piegāja bērnam klāt un sacīja:

— Es viņu pazīstu un varu aizvest mājās. Vai tu gribi iet uz māju, Madisiņ?

— Gribu mājā, — Madisiņš atbildēja un uzreiz pār­stāja raudāt. Acīmredzot arī viņš pazina Ķertu.

— Paldies dievam! — Resnā mamma atviegloti no­pūtās. — Ko mēs būtu ar viņu iesākuši?

Ķerta novilka Madisam kleitu un pasniedza to cie­tušajai.

— Es nedomāju, ka paņemt kleitu būtu īsta zā­dzība, — viņa teica. — Tas zēns ir šā bērna brāļa draugs. Viņi droši vien būs gribējuši ar brālīti izspēlēt kādu joku un pēc tam noteikti aiznestu kleitu atpakaļ.

— To nu es gan gribu 110 viņa paša mutes dzirdēt,— sieviete nerimās. — Un gribu ari zināt, ko viņa vecāki par to domā.

Ķerta noprata, ka ar cekula paplūkāšanu un izpļau- kāšanu vien šī ķeza nebeigsies un Riho dabūs mazliet vairāk.

Ļaudis sāka izklīst, daži smīnēdami, daži galvu do­mīgi grozīdami. Arī Ķerta, paņēmusi Madisu pie rokas, devās prom. Un tad viņa satikās ar Mēliku, Jirnasu un Kauru. Visi trīs zēni mēmi blenza Ķertā un Madisā kā pārdabiskās parādībās.

12

Pēteris stāvēja pie vārtiem un gaidīja. Un, jo ilgāk viņš gaidīja, jo vairāk viņu sāka mocīt nemiers. Kur gan Riho tik ilgi kavējas? Viņam vajadzēja jau sen būt te. Vai tiešām Madisiņam būtu kas noticis?

Pamazām Pētera nepacietība vērtās īgnumā uz Riho. Galu galā visa šaja ķeza galvenais vaininieks bija to­mēr Riho. Riho bija tas, kurš izgudroja šo skaitītāja griešanos, brālīša slēpšanu un maskēšanu, kā arī visu pārējo. Un tagad viņš ar visu mazuli ir nozudis. Viņam sen jau vajadzēja būt te. Bet viņš nebija. Pēteris dus­mīgi nospļāvās.

Galu galā Madiss ir viņa brālis. Par visu, kas ar Madisu notiek, atbild viņš. Riho, tā sakot, ir tikai pa­domdevēja balss. Un tā ir viņa — Pētera darīšana, vai viņš Riho padomiem paklausa vai ne. Tā ir pilnīgi viņa paša personiskā darīšana… Un pēkšņi Pēteris nolēma: viņš izbeigs šos kumēdiņus. Mēliks, Kaurs un Jirnass viņam nekā ļauna nav darījuši. Itin nekā. Viņš aizies pie tiem un atzīsies. Viņš teiks apmēram tā: «Zēni, piedodiet! Tas bija tikai mazs joks, it kā spēle izlūkos vai kā lai to nosauc… Un it nekādu nomas maksu es no jums negribu.» Tieši tā viņš teiks. Tikai vispirms jānogaida, līdz Madiss pārnāks mājās.

Pēteris pat neaptvēra, cik drīz viņam pavērsies iespēja atzīties. Jā, tur, lūk, viņi nāk: Mēliks, Kaurs un Jir­nass. Un šī meitene. Un Madiss! Madiss kopā ar vi­ņiem! Pēteris saprata, ka tagad viss ir pilnīgi skaidrs. Un saprata arī to, ka, iekāms šī putra būs izstrēbta, viņam vēl vajadzēs izbaudīt ne vienu vien rūgtu brīdi. Pēteris gaidīja. Viņam šie mirkļi būs jāsagaida un jā­pārdzīvo.

— Sveiks! — Mēliks sveicināja.

— Sveiks! — Pēteris atņēma.

Kādu brītiņu valdīja klusums. Tad Mēliks atkal at­vēra muti.

— Redzi, mēs atradām tavu brālīti.

Pēteris saprata, ka vienkāršāk būs tūlīt visu skaidri un gaiši pateikt, kas uz sirds, un tāpēc vienā rāvienā izgrūda:

— Zēni, tas jau bija tikai joks. It kā mēs būtu spē­lējuši izlūkos. Nekādu nomas maksu es tik un tā no jums nebūtu prasījis.

— Esi gan tu pēdējā laikā kļuvis varen augstsir­dīgs, — Kaurs iedzēla. — Varbūt piemetīsi klāt vēl atlīdzību par atrašanu, ko? Mēs taču atradām mazuli.

— Atradāt?

— Ķerta atrada.

— Ķerta?

— Ja, — Ķerta teica. — Tavs draugs pameta viņu vienu svešu ļaužu pulkā uz ielas.

Ķerta īsumā pastāstīja, kā viss bija noticis, un nevar teikt, ka Pēteris, to dzirdot, būtu kļuvis priecīgāks.

— Lai nu būtu augstsirdība pret augstsirdību, — Mēliks sacīja. — Tu no mums neprasīsi nomas maksu, un mēs no tevis neprasīsim atlīdzību par atrašanu. Mēs lūgsim tikai, lai tu mūs nofotografē.

— Nofotografēt?

— Jā gan, aparāts man ir līdzi. Mēs vēlamies tādu fotogrāfiju, uz kuras mēs būtu redzami kopā ar Ma­disu. Saproti? Pēc visām rūpēm un raizēm, ko esam pieredzējuši, mēs beidzot esam priecīgi, ka puisītis at­radies. Mēs vēlamies kaut ko piemiņai no šā gadījuma vai kā lai to pasaka.

Pēteris nepretojās, viņš saprata, ka draugiem varētu būt vēlēšanās pēc šādas piemiņas. Mēliks novērtēja pēc acumēra apgaismojumu un pats uzstādīja atbilstošo eksponēšanas laiku. Viņš vēlējās, lai šis uzņēmums iz­nāktu bez kādas vainas.

Ķerta paņēma mazuli klēpī, un zēni nostājās viņai blakus.

— Vai tepat pie vārtiem uzņemsim? — Pēteris vai­cāja.

— Tepat, jā, — Mēliks piekrita. — Šī te ir īstā vieta.

Klaktl

— Uzņem arī dubli.

Pēteris uzņēma arī dubli.

— Te iznāks varena bilde, — Jirnass nopriecājās. — Tā it kā rāda, ka kopējiem spēkiem var veikt ikvienu uzdevumu.

Pēteris pasniedza fotoaparātu Mēlikam atpakaļ, un pēkšņi viņam atausa atmiņā, ka Riho bija gribējis šo fotoaparātu Mēlikam izkrāpt. Vai tikai Riho? Arī viņš pats. Un Pēteris juta, ka viņam briesmīgi sažņaudzas sirds.

— Zēni, ticiet, es tiešām negribēju…

— Lai nu paliek, — Mēliks atbildēja. — Ko par to vairs spriedelēt. Tu jau pats zini, ko esi izdarījis.

Pēteris noprata, ka izlīguma nebūs. Vismaz todien vēl ne. Bet vēlāk? Varbūt vēlāk.

Bet tagad visi četri aizgāja. Un Pēteris vairs nesa­dzirdēja, kā Kaurs teica Ķertai:

— Vai zini, Ķerta, atnāc arī tu manā simtajā dzim­šanas dienā!

— Noteikti atnākšu, — Ķerta atbildēja, un viņi visi sāka smieties.

Protams, neviens nedomāja par Kaura simto dzimša­nas dienu. Viņi domāja par to, ka tik drīz sadraudzē­jušies un ka viņu draudzība pastāvēs visus simt gadus. Un vēl viņi domāja par to, ka viņiem priekšā būs jauka vasara.