Lidojošie šķīvji

STĀSTS PAR TELEPĀTIJU

1

Kerta izgaja šķērsām cauri ciematam un devās tālāk kapsētu. Viņa nevarēja saprast, kādēļ Mēliks gri­bēja ar viņu satikties tieši kapos, bet galu galā maza pastaiga nemaz nenāk par ļaunu. Tik un tā pēc pāris dienām būs jāatgriežas pilsētas mūros, un kādēļ vēl mazliet nepastaigaties zem šīs mazās kapsētas simt­gadīgajām liepām un kastaņām, palīksmināties par puķu smaržu un baudīt mūžīgo mieru, kas valda ap kapu kopiņām.

Domas par drīzu aizbraukšanu Ķertu mazliet skum­dināja. Protams, viņa jau sāka ilgoties pēc mātes un tēva. Un pēc mājām vispār. Un pat pēc jūras, kura bija redzama pa virtuves logu. Bet, no otras puses, viņa arī šeit bija paguvusi iejusties un iedzīvoties. Jir­nasa mājās valdīja draudzīga atmosfēra, un Jirnass pats bija labs draugs, kaut arī mazliet jocīgs. Kaurs, protams, bija vēl jocīgāks ar saviem lidojošiem šķīv­jiem un visu pārējo, taču sirds Ķertai sasila, atceroties, kā viņa, ieradusies šeit, bija saņēmusi no Kaura mazo, mazliet pajukušo puķu pušķīti. Un Mēliks …

Kādēļ Mēliks gribēja ar viņu satikties tieši kapsētā — ciemata visattālākajā nostūrī?

Ķerta izņēma no blūzes kabatiņas salocītu papīra gabaliņu un vēlreiz to pārlasīja:

Sveika, Kerl!

Piedod, ka traucēju Tevi ar savu vēstuli, bet man nepieciešams ar Tevi parunāt. Atnāc rīt pulksten 11-os uz kapsētu. Aiz kapličas, 82 soļus ejot tālāk pa celiņu,

Tu ieraudzīsi Johannesa Ampalka veco zālēs ieaugušo kapu. Tā tuvumā ir sols. Tur es Tevi gaidīšu. Uz re­dzēšanos!

Mēliks

Taisnību sakot, šķita mazliet dīvaini, ka Mēliks aicina viņu uz kapsētu tieši ar vēstuli. «Sveika» un «piedod», un tā tālāk. It ka viņi atrastos katrs savā pa­saules malā. Viņi taču abi bija Jirnasa dārzā spēlējuši paslēpes un tikai kopš pusstundas viens otram pa­devuši labdienu. Tomēr Mēliks viņai bija iespiedis saujā šo vēstuli, kaut gan būtu varējis to pateikt tieši. Bet var būt, ka rakstisks uzaicinājums ierasties kapsētā iznāk svinīgāk. Vai vismaz noslēpumaināk. Un kapsēta pati par sevi ir kaut kas noslēpumains.

Aiz kokiem jau pavīdēja kapličas zvanu tornis. Ķerta aizgāja pa kapsētas galveno ceļu līdz kapličai, no­griezās gar stūri un devās pa šauru taciņu tālāk. Viens, divi, trīs, četri, pieci soļi. Vairāk nebija ko skaitīt, jo viņa jau pamanīja Mēliku.

Mēliks sēdēja uz sola taisns un nekustīgs. Gaidīja. Un, kad Ķerta pienāca klāt, tad pamanīja, ka Mēlika seja ir ārkārtīgi nopietna, pat bēdīga. It kā viņš sērotu par šo nepazīstamo Johannesu Ampalku, kurš, spriežot pēc sensenās kapa plāksnes, aizgājis veļu valstī vis­maz pirms simt gadiem.

— Sveiks, Mēlik! — Ķerta uzrunāja.

Mēliks piecēlās.

— Sveika!

Ķertai uz mirkli iešāvās prātā, sak, vai nevajadzētu sniegt Mēlikam roku, kā pieņemts pieaugušo starpā. Tai dienā viņu abu attiecības šķita briesmīgi līdzīgas pieaugušo attiecībām. Sarokošanās tomēr izpalika. Ķerta apjautājās:

— Vai tu mani ilgi gaidīji?

— Gaidīju gan, — Mēliks atbildēja. — Apmēram stundu.

— Kā tā? — Ķerta gandrīz vai sabijās. — Vai tie­šām es tik daudz nokavēju?

Mēliks, gribēdams viņu nomierināt, pakratīja galvu.

— Gluži otrādi, — viņš sacīja. — Es atnācu stundu agrāk.

— Stundu agrāk! — Ķerta izbrīnījās. — Kādēļ?

Mēliks neatbildēja tūlīt, bet ar roku deva zīmi, lai

Ķerta apsēžas uz sola. Tikai kad viņi abi bija viens otram blakus pasēdējuši kādu brītiņu, Mēliks teica:

— Man taču bija jāsagatavojas.

Atkal klusums. Tikai kukainīši sīca visapkārt. Mē­liks sīkāk nepaskaidroja, kas viņam bijis jāsagatavo veselu stundu.

— Kāpēc tu gribēji ar mani satikties tieši kapsētā? — Ķerta jautāja.

— Te ir tāds miers un klusums, — Mēliks atbildēja.

— Tev tā neliekas?

— Liekas gan, — Ķerta teica. — Tallinas kapos ar­vien ir daudz ļaužu, bet te neredz nevienu cilvēku stai­gājam.

— Mūsu kapsētā ir maz kapu, — Mēliks paskaidroja,

— jo mūsu ciemata ļaudis vispār dzīvo ļoti ilgu mūžu. Ņemsim, piemēram, Kaura dzimtu. Kaura vecvecmā­miņa ir itin žirgta un vēl sēņo un ogo. Vai arī ņem­sim šo pašu Johannesu Āmpalku. Kapa plāksnē uz­raksts gandrīz izdrupis, tomēr tik daudz vēl salasāms, ka vecais vīrs nodzīvojis deviņdesmit sešus vai deviņ­desmit septiņus gadus.

Ķerta neatbildēja nekā.

— Vai tu netici? — Mēliks jautāja.

— Ticu gan.

Mēliks minēja vēl dažus ciemata ļaudis, kuri bija ievērojami tieši ar savu lielo vecumu.

— Mūsu ciematā ir maz automašīnu, — viņš turpi­nāja. — Gaiss nav saindēts ar izplūdes gāzi. Bet vese­lībai tīrs gaiss ir ārkārtīgi svarīgs.

Ķerta nezināja, ko lai par šo runāšanu domā. Meliks taču nebūs viņu lūdzis nākt šurp, lai nolasītu lekciju par veselīgu dzīvesveidu.

— Mēlik!

— Jā, kas ir?

— Pasaki man …

Ķerta bija nodomājusi tieši, bez aplinkiem noprasīt, kālab Mēliks viņu aicinājis šurp uz kapiem. Bet tad pēkšņi tik tiešs jautājums viņai likās pārāk skarbs vai nevietā, vai uzbāzīgs, vai kā lai pasaka. Tādēļ Ķerta -savu jautājumu neizteica līdz galam, bet mainīja sa­runas tematu:

— Saki — kā tu skaties uz rūdīšanos ar aukstu ūdeni?

— Ikkatra rūdīšanās, protams, nāk veselībai par labu, — Mēliks dedzīgi ņēmās skaidrot. — Noberzēša- nās ar slapju dvieli un tā tālāk. Bet dažs labs rūdī­šanos pārspīlē. Piemēram, tic, kas āliņģos peldas. Kas par daudz, tas par daudz, vai ne?

— Tā jau ir, — Ķerta teica un nopūtās.

No Ķertas nopūtas Mēliks saprata, ka tiešām, kas par daudz, tas par daudz. Diezgan ilgi viņš jau bija runājis aplinkiem, līdzīgi kaķim, kas staigā ap karstu putru. Ievads nekad nedrīkst būt pārāk garš, viņam, topošam rakstniekam, to vajadzēja zināt. Šis likums pastāv ne tikai rakstniecībā, bet ari dzīvē.

— Ķertai

Tūlīt viņš nāks klaja ar savu sakamo, tūlīt pat.

— Jā?

Arī Ķerta saprata, ka tagad jānāk tam, kā dej Meliks bija viņu aicinājis šurp uz kapsētu.

— Es gribēju tev ko lūgt.

— Ko tad, Mēlik?

— Tas man butu briesmīgi svarīgi.

— Nu tad lūdz taču!

Klusums.

Un pēkšņi:

— Lūdzu!

Balss atskanēja viņiem aiz muguras — pazīstamā Kaura balss.

— Laipni lūdzu, te viņi ir. Divas mušas ar vienu sitienu! Vai tā nav telepātija, ko?

Tagad bija Mēlika reize nopūsties, un Mēliks nopūtās arī — smagi, no pašiem sirds dziļumiem.

Jirnasa un Kaura ierašanās kapos bija visai dīvaina parādība. Veselu gadu ne viens, ne otrs tur nebija kāju spēris, bet 11u viņi bija klāt kā likts, turklāt Mēlikam tik neizdevīgā bridi. Tādēļ būs nepieciešams tuvāk pa­skaidrot, kādos apstākļos tas notika.

Pirms kādas stundas Jirnass sēdēja viens mājās un domāja. Viņš domāja par dzīvi. Viņš bija nācis pie secinājuma, ka dzīve ir visai daudzveidīga, savā ziņā pat sarežģīta un to visu rada acīmredzot cilvēki. Ari paši cilvēki ir diezgan sarežģīti, Jirnass prātoja. Pie­mēram, Ķerta. Parasti viņi visi kopā spēlējās un visu darīja kopīgi. Bet šodien… Šodien Ķerta rādīja gluži citādu seju. Bija aizgājusi viena pati. Bija teikusi, ka viņai kāds jāsatiekot. Bet kas? Par to Ķerta nebija bil­dusi ne pušplēsta vārda, un šāda noslēpumaina rīcība visā nopietnībā radīja īgnumu.

Jirnass mēģināja tam tikt pāri ar prātu. Pieņemsim, ka Ķerta ciematā iepazinusies ar kādu meiteni un grib ar to parunāties vai nu par kleitām, vai kaut ko tam­līdzīgu. Varbūt tiešām tā ir. Meitenēm taču ir savas — īpatnējas intereses, kurās nevajag iejaukties, jo tas viss ir dabas dots…

Tomēr ne. Prāts var teikt, ko grib, jūtas runā citu valodu. Jirnass juta, tieši juta, ka te slēpjas kas cits.

Kur Mēliks šobrīd varētu būt? Pēdējā laikā viņš bieži strādāja pie sava romāna. Jirnasā pamodās ļaunas aiz­domas, ka Mēliks stingri apņēmies strādāt pie tās mei­tenes tēla, kurai vajadzēs figurēt romānā un kura, pēc Kaura domām, būs mazliet līdzīga Ķertai. Bet, ja Mē­liks nopietni sācis ņemties ap šo Ķertai līdzīgo meite­nes tēlu, kādēļ gan viņam nevarētu būt nopietna inte­rese arī par pašu Ķertu? Un Jirnass juta, ka tieši Mēliks varētu būt tā noslēpumainā persona, ar kuru Ķerta aizgājusi satikties.

Bet Kaurs? Sinī gadījumā vismaz Kauram bija brīvi jāstaigā apkārt. Un tieši tai mirklī, kad Jirnasa domu gaita apstājās pie Kaura, aiz durvīm kāds klauvēja.

— Tu? — Jirnass iesaucās, kad Kaurs ienāca istabā. — Tā tik ir sagadīšanās!

Tāda saņemšana Kauru mazliet pārsteidza.

— Kāda sagadīšanās? — viņš izbrīnījās. — Ja es aizeju pie tevis un tu esi mājās, tad taču, dabiski, mēs nejauši sastopamies.

— Es tieši šobrīd domāju par tevi, — Jirnass pa­skaidroja.

Kaurs kļuva uzmanīgs.

— Tu domāji?

— Nu jā.

— Un es tūlīt ierados?

— Tieši tā.

Kaura seja staroja.

— Telcpātija! — viņš sajūsmā iesaucās.

— Kas? — Jirnass uzreiz nesaprata.

— Te-le-pā-ti-ja, — Kaurs svinīgi atkārtoja. — Tev piemīt telepātiskas spējas, saproti?

— Lāgā nesaprotu vis, — Jirnass atzinās.

— Tu sajuti, ka es tuvojos, — Kaurs paskaidroja. — Tādē| tu sāki par mani domāt. Tādu parādību sauc par telepātiju.

Nu Jirnass saprata. Jā gan, laikam viņš sajuta, kā citādi. Tātad viņam ir tās… telepātiskās spējas. Iznāk, ka viņš ir baigi īpatnējs cilvēks. Bet pirms tam viņš bija jutis, ka Mēliks un Ķerta …

— Ko Mēliks labu dara? — Jirnass piesardzīgi ap­jautājās.

— Aizgāja vākt materiālu, — Kaurs īsi atteica.

— Ūja, — Jirnass nobrīnījās. — Papīru, dzelzs lūž­ņus vai ko citu?

Kaurs paraustīja plecus.

— Sīkāk viņš nepaskaidroja, bija mazrunīgs. Kā jau rakstnieks — zināma lieta.

— Es domāju, ka viņi abi ar Ķertu vāc to mate­riālu, — Jirnass teica. — Ķerta ari aizgāja ar noslē­pumainu seju.

— Nevar būt! — Kaurs apšaubīja. — Viņi būtu pa­teikuši.

— Bet man ir tāda sajūta, — Jirnass palika pie sava.

— Vai telepātiska sajūta?

— Laikam gan.

Tagad Kaurs sajuta pret Jirnasu daudz lielāku inte­resi.

— Mēģināsim viņus atrast, — viņš teica. — Un, ja viņi tiešām ir kopā, tad…

— Nu? — Jirnass vaicāja.

— Nu tad par tavām telepātiskajām spējam nav vairs nekādu šaubu.

Jirnass nekā neiebilda. Viņi izgāja laukā un devās uz ciemata centru. Taču drīz vien viņiem k|uva skaidrs, ka bezmērķa klaiņāšana sevišķus panākumus nedos. Ciemats ir pārāk liels, lai tajā tikai uz labu laimi va­rētu atrast divus cilvēkbērnus.

— Mēģini viņu atrašanas vietu noteikt ar telepātijas palīdzību! — Kauram bija pēkšņi radusies šāda ideja. — Tad viņi mums būs tikpat kā rokā.

Jirnass šaubījās, stipri šaubījās, vai viņa telepātiskās spējas pa šo īso laiciņu būtu attīstījušās līdz tik aug­stam līmenim, lai viņš varētu noteikt, kur Mēliks un Ķerta tieši šobrīd vāc savu materiālu.

— Tas viss tomēr nav nemaz tik vienkāršs, — viņš iebilda. — Lai to veiktu, ir mazliet jākoncentrējas.

— Nu tad koncentrējies! — Kaurs teica. — Kas tev to liedz?

— Koncentrēšanās arī nav nekāds nieks, — Jirnass joprojām izvairījās. — Koncentrēšanās prasa mieru un klusumu. Kur tu te cilvēku drūzmā un mašīnu rīboņā koncentrēsies!

Kaurs piekrita, ka Jirnasam savā ziņā ir taisnība, jo viņi bija nonākuši visdzīvākajā ciemata ielā.

— Iesim kaut kur citur, — viņš teica. — Bet mēģi­nāt mums katrā ziņā jāmēģina.

Jirnass saprata, ka Kaurs no sava plāna tik vienkārši neatteiksies. Būs vismaz jāmēģina, lai tad notiek kas notikdams. Citas izejas nebija.

— Mēs varētu aiziet kaut kur brīvā dabā. — Viņš beidzot piekāpās. — Vai, piemēram …

— Vai, piemēram? — Kaurs k|uva nepacietīgs.

— Zini ko! — Jirnasam pēkšņi iešāvās prātā šāda doma. — Kā būtu, ja mēs aizietu uz kapsētu?

— Tu tā domā?

— Man ir tāda sajūta, ka … Es to īsti labi neprotu izskaidrot. Bet man ir tāda sajūta, ka kapsēta un telepātija kolosāli saderas.

— Pareizi! — Kaurs iebļāvās. — Mirušo dvēseles un mistika! Tieši tas telepātijai vajadzīgs!

Daudz nedomādami, viņi devās uz kapsētu. Un, kā jau mēs zinām, drīz vien stāvēja aci pret aci ar Mēliku un Ķertu.

— Kādu materiālu jūs te vācat? — Jirnass jautāja, kad bija attapies no satraukuma, ko radījusi šāda tele- pātiska sastapšanās. — Vai miroņkaulus, vai?

Mēliks samulsis nodūra acis, taču Kaurs nedeva vi- i.iarn laiku atbildei — viiiš aizrautīgi sāka stāstīt par Jirnasa telepātiskajām spējam.

— Jocīgi gan, — Mēliks teica, kad Kaurs savu stās­tāmo bija izrunājis. — Senāk šīs Jirnasa spējas nebija parādījušās.

— Telepālija ir, tā sakot, iekšēja padarīšana, — Kaurs paskaidroja. — Telepātiskām spējām nav nemaz īpaši klaji jāparādās.

— Telcpātija, tēlaini izsakoties, ir jāuztver ar jū­tām, — Jirnass svarīgi piebilda. — Es sajutu it kā ar astoto pratu, ka jums jābūt šeit.

— Mēs būsim pēdejie stulbeņi, ja neizmantosim Jir­nasa spējas, — Kaurs teica. — Bet kā to lai dara?

Mēliks gan nespēja tik pēkšņi iejusties Jirnasa un Kaura sajūsmā par telepātiju, bet viņš it kā pa jokam tomēr teica:

— Varbūt varētu ar telepātijas palīdzību dot kādu triecienu Riho un Pēterim. Varētu beidzot tos iedzīt kaut vai pašā Kikerperas purvā

— Te kaut kas sāk ataust, — Kaurs ar vēl lielāku pacilātību teica. — Sī doma pati par sevi ir spīdoša. Es tikai šaubos, vai Pēteri ar Riho varētu bāzt vienā maisā.

— Tev taisnība, — Jirnass piekrita Kauram. — Arī man liekas — Pēteris ir mazliet mainījies. Viņā kaut kas it kā rūgtu, it kā ataustu.

— Pietiktu galu galā ar Riho vien, — Mēliks izvē­lējās zelta vidusceļu. — Lai Pēteris rūgst vien tālāk, bet mēs ar telepātijas spēku parādīsim Riho velnu.

Sādu atrisinājumu neviens nenopaļāja. Bet tad pēc ilgākas klusu ciešanas arī Ķerta pavēra muti.

— Varbūt mums izdosies atbrīvot Pēteri no Riho ietekmes. Ja Pēterim kaut kas sāk ataust…

— Urrrā! — iesaucās Kaurs. — Ar telepātiju mēs Pēteri iztaisīsim par īstu cilvēku!

— Mērķis katrā ziņā ir cēls, — Mēliks atzina.

Ar to viss bija izlemts.

'Kikerperas purvs — vietvārds igauņu epā «Kalevi- poegs».

3

Pēteris gausi klaiņāja pa galveno ciemata ielu un mocījās ar dzīves apnikumu. Vasaras lielākā daļa jau bija aiz muguras, bet viņam uz visu jauko laiku diem­žēl bija jāatskatās ar tukšuma sajutu. Nebija nekā tāda, kas viņa dzīvi būtu darījis bagātāku vai skais­tāku. Tieši otrādi — likstas sekoja cita citai, un neveik­smes mijās tikai ar apnicīgu garlaicību. Arī nākotne nesolīja neko prātīgāku, jo ko tu, vientuļš un dzīvē vīlies cilvēks, tādu sevišķu uzsāksi? No Riho viņš pē­dējā laikā bija sācis gandrīz tīšuprāt vairīties, jo Riho tiešām bija kā nelaimes apzīmogots. Vajadzēja tikai ar viņu kopā kaut ko nopietnāku uzsākt, kā drīz vien no visām pusēm uz kakla gāzās visādas nepatikšanas. Likās — Mēlikam un tiem pārējiem ir daudz laimīgāks liktenis. Ko te vispār domāt — starp viņiem un Pēteri rēgojās nepārejams bezdibenis, bet starp Riho un Pēteri vismaz nebija tāda bezdibeņa, tikai šis nelaimes zī­mogs.

Pēteris centās palikt piesardzīgs ari tad, kad pilnīgi negaidot satikās ar Riho pie avīžu kioska.

— Are, kur vecītis! — priecīgi iesaucās Riho. — Arī tu reiz ar visu savu reimatismu esi iznācis ārā!

— Kādu reimatismu? — Pēteris uzmeta Riho modru skatienu. — Ne man kāds reimatisms, nekas.

— Kaut kāda vaina tevi tomēr mocījusi, — Riho mēļoja. — Marju stāstīja. Augsts asinsspiediens vai kaut kas tamlīdzīgs… Es baidījos, ka tu būsi pavisam saspiests, tik ilgi nekur nebiji redzams.

— Es vairāk pa dārzu dzīvoju, — Pēteris nobubināja. — Un vispār …

— Ko vispār?

— Mani nospiež nevis asinsspiediens, bet visa šī ķeza. Dzīve aiziet, bet nekas prātīgs nav izdarīts.

— Nu jā, — Riho piekrita. — Būs stingrāk jāsa­ņemas.

Pēteris nevarēja izprast, ko, pēc Riho domām, varētu nozīmēt saņemšanās, tādēļ atzina par labāku klusēt. Nevarēja būt drošs, ka aiz Riho saņemšanās atkal ne­slēpjas kāda neveiksme.

Bet tad Riho, pēkšņi ieskatīdamies Pēterim acīs, teica:

— Mani atkal nospiež, ka mans labākais draugs man pagriezis muguru.

Peteris joprojām klusēja. Viņš gluži labi saprata, kurp Riho ar savu runāšanu tēmē, taču neatrada vaja­dzīgos vārdus.

— Es ļoti labi saprotu, ka tu vairs negribi ar mani ielaisties, — Riho turpinaja. — Es redzu, ka tu no ma­nis vairies. Bet nedomā, ka es tevi vainoju. Pēc visām jezgām ar Lēni krustmātes govi tu esi mazliet zaudējis līdzsvaru. Es to saprotu. Draugam draugs taču vien­mēr jāsaprot, vai ne?

— Mh-mh, — Pēteris novilka.

Tad Riho teica:

— Faktiski pie visa vainīgi ir viņi.

— Kādi viņi? — Pēteris jautāja, lai gan atbildi jau iepriekš paredzēja.

— Vainīgi ir Mēliks, Jirnass un Kaurs, — teica Riho, katra zēna vārdu uzsvērdams. — Viņi iedzinuši mūsu draudzībai starpā ķīli.

Pēteris gan par to nebija pārliecināts, taču viņš ne­apstrīdēja Riho viedokli. Bija taču labi zināms, kā šādi strīdi viņu abu starpa beidzās: Riho vienmēr prata tā savirknēt vārdus, ka taisnība bija viņam.

— Viņi mūsu draudzībai starpā iedzinuši ķīli, — Riho atkārtoja. — 2ēl, ka tas viņiem gandrīz jau iz­devies.

— Nu, nu? — Pēteris atrūca.

Ko viņš varēja teikt? Nevarēja taču Riho daiļrunībai atbildēt tā: sak, tiesa gan — ķīlis ir iedzīts un drau­dzība uz visiem laikiem pagalam.

—- Vai tu domā, ka mēs varētu kā senāk turēties kopā?

Pēteris nespēja skatīties uz Riho. Viņš pagrieza galvu sāņus un ļāva savam skatienam bezmērķīgi klīst pār ielu. Te pēkšņi…

— Nāk! — Pēteris iesaucās.

Tagad arī Riho viņus pamanīja — no tālienes tuvo­jās Mēliks, Jirnass, Kaurs un tā pilsētas meitene. Lai gan attālums bija krietni liels, tomēr varēja saprast, ka viņi par kaut ko dzīvi sarunājas.

— Šurp, mudīgi!

Riho parāva Pēteri pie piedurknes aiz kioska, lai tur paslēptos, un paskaidroja:

— Viņi ir milzīgi aizrāvušies ar savu sarunu, var­būt kaut ko no tas izlobīsim.

Sekoja klusa nogaidīšana. Lūrēt nebija nozīmes, jo veltīga ziņkārība dažkārt var kļūt liktenīga.

Tad atskanēja Jirnasa balss:

— Padomājiet kaut vai par to, ka Pēteris zemenes, kuras bija dabūjis no Lēni tantes, atnesa mums. Viņš faktiski būtu varējis tās visas līdz pēdējai odziņai pats sev ielikt ribās.

— Vitamīni plus dzelzs. Zemenes satur baigi daudz dzelzs.

To paskaidroja Kaurs.

Visi četri draugi apstājās pie kioska un acīmredzot vērīgi apskatīja vitrīnu.

— Nu jā, — Jirnass turpināja. — Pēteris būtu va­rējis visu šo kaudzi dzelzs pats notiesāt, tā ka pat gai­lis pakaļ nedziedātu. Bet viņa labākais «es» uzveica zemākos instinktus.

Cita balss:

— Pēteris jau nav tas trakākais. Bet Riho gan mes aiztrieksim uz Kikerperas purvu. Kā sviestin aizsvie­dīsim.

Tas bija Mēliks.

— «Pionieris» vel nav atnests, — meitene teica.

Vairāk nekas nebija dzirdams — prom viņi bija.

Kad Pēteris un Riho pēc pāris minūtēm uzdrošinājās

izlīst no slēptuves, visa sabiedrība jau bija nozudusi.

Pētera krūtīs bangoja juceklīgas jūtas, un tumšas aizdomas sāka apēnot viņa izmocīto dvēseli vēl vairāk, kad Riho svinīgi pasludinaja:

— Ir viena vienīga iespēja — zobu pret zobu un ķīli pret ķīli.

— Tu domā, ka …

— Viņi mēģināja mūsu starpā iedzīt ķīli, bet ķīlis atdūrās pret draudzības tērauda vairogu. Tagad ir mūsu kārta dzīt ķīli, un, ja tas mums neizdosies, lai mani ne­viens vairs nesauc par Reugu Riho.

— Bezcerīgi. — Pēteris atmeta ar roku. — Tos tu nesanaidosi.

— Gan redzēsi, tas nemaz nav tik sarežģīti, — Riho palika pie sava. — Vispirms tev ar viņiem jāsadrau­dzējas.

— Man? — Pēteris izbrīnījās. — Ar viņiem?

— Protams, ne jau pa īstam, — Riho paskaidroja. — Tev jāiemanto viņu uzticība, saproti? Pēc tam mēs ķīli iedzīsim, ka nemetas.

Ak tā gan. Vienmēr bija viņš, Pēteris, tas dumiķis, kam galva jābāž ugunī. Jauki gan!

— Kāpēc tu pats neiemanto viņu uzticību? — Pēteris diezgan skarbi jautāja.

Riho iecietīgi pasmaidīja.

— Vai tad tu nedzirdēji, ko viņi runāja? Mani viņi būtu pašā ellē ietriekuši. Vai kaut kādā purvā, kā Mē­liks izteicās. Bet ar tevi viņi noteikti ielaidīsies — tu viņus tik jauki ieēdināji. Ar tām Lēni tantes zeme­nēm — es domāju. Aiznest viņiem zemenes — tā gan tev bija vienreizīga ideja.

— Tā nemaz nebija iepriekš domāts, — Pēteris no­pūtās. — Lai viņus ieēdinātu …

— Vienalga, — Riho teica. — Tas arī nav nemaz tik svarīgi, ko tu pats tobrīd domāji. Svarīgs ir iznākums. Un tagad viņi tev ir lieliski ieēdināti.

Pēteris izlikās žāvājamies.

— Kā tad paliek? — Riho noprasīja.

— Tad jau manīs, — Pēteris nomurmināja.

Tā pati vecā dziesma — ko gan citu viņš būtu zi­nājis pateikt?

4

Kā jau dažu labu reizi senāk, tā arī tagad Mēliks, Jirnass, Kaurs un Ķerta visi kopā saticīgi sēdēja dārza zālājā. Taču, ja grib tā īsti precizēt, Jirnass vis nesē­dēja, bet gaužām dīvaini visu laiku grozījās un locījās. Viņš, lūk, meklēja pareizu stāvokli telepātiskajām no­darbībām, tā, lai varētu labi koncentrēties.

— Telepātiskajai ietekmei tomēr ir viens mazs trū­kums, — Mēliks prātoja. — Jirnass nopūlas gan fiziski, gan garīgi, tomēr mēs ne ar kādiem paņēmieniem ne­varam uzzināt, kā Jirnass ietekmējis Pēteri.

— Mēs varam Pēteri pēc tam pārbaudīt, — Kaurs ieteica. — Telepātija tieši ar to ir tik spēcīga, ka tā var ietekmēt no tūkstoš kilometru attāluma. Tur slēp­jas tās lielais spēks.

Jirnass tikmēr bija sagriezies jocīgā līkuma un mur­mināja:

— Pēter, Pēter, Pēter… Topi par nopietnu cil­vēku … Neņemies ar to Riho … Riho ir sātana kalps… Lai viņš brauc uz Kikerperas purvu …

— Vai tu proti stāvēt uz galvas? — Mēliks partrauca Jirnasa koncentrēšanos.

Jirnass piecēlās un izdarīja dažus atslābināšanas vin­grinājumus.

— Diez ko nemāku vis, — viņš atzinās.

— Tu varētu vismaz pamēģināt, — Mēliks ieteica.

— Tad visa tā bagāža vieglāk ieplūdīs tev galvā un telepatiskā ietekme būs spēcīgāka.

Jirnass svārstījās. Vai tik Mēliks viņu neāzē? Kaut kāda iekšēja balss viņam teica, ka ar Meliku jābūt piesardzīgam. Nevarēja būt drošs, vai Mēliks telepā- tiju ņem nopietni vai ne.

Taču arī Kaurs par Mēlika priekšlikumu bija sa­jūsmā.

— Pareizi! — viņš iesaucās. — Tas ir jogu paņē­miens! Es pat tādus attēlus esmu redzējis!

Tā Jirnass nolēma izmēģināt, kā viņam izdosies no­stāties uz galvas. Diemžēl visi mēģinājumi beidzas ar kūleņiem, tā ka Jirnasam pat kļuva neerti, īpaši Ķertas priekšā.

— Nekas. — Beidzot Kaurs atrada izeju. — Mēs ar Mēliku tevi pieturēsim aiz kājām.

Kad viņi atkal izmēģināja, vingrojums izdevās. Mē­liks turēja aiz vienas kājas, Kaurs aiz otras, un Jirnass labi noturējās līdzsvarā.

— Koncentrējies labi krietni! — Kaurs mudināja.

— Tagad gan Pēterim vajadzētu kaut ko just.

— Pēter, Pēter, Pēter… — Jirnass atsāka murmi­nāšanu, un, tā kā asinis saplūda viņam galvā, tad seja kļuva sārta kā tikko nomazgāts sivēns.

Bet tad, pašā atbildīgākajā mirklī, Ķerta pēkšņi pa­ziņoja:

— Liekas, vārtiņi nočīkstēja.

— Vārtiņu eņģes ir iee||otas, — Jirnass atcirta, sa­dusmojies, ka viņš iztraucēts šajā pietiekami neērtajā koncentrēšanās brīdī, — tev tas tikai likās.

Arī Mēliks un Kaurs nekā nebija dzirdējuši.

— Pēter, Pēter, Pēter … — Jirnass atsāka no gala.

Taču tālāk viņš tā ir netika, jo Ķerta gandrīz vai

iekliedzās:

— Pēteris!

No Ķertas negaidītā un skaņā sauciena satrūkušies, Mēliks un Kaurs palaida va|ā Jirnasa kājas, un Jirnass atmuguriski nogāzās zālāja. Krustus gan viņš bija maz­liet satriecis, taču par to nelikās ne zinis. Tik mazas sāpes šobrīd nebija ko ņemt vērā. Svarīgākais, ka viņa pūles beidzot nesušas augļus — pie mājas stūra stā­vēja Pēteris. īstais Pēteris, Kolgi Pēteris dabiskajā lielumā.

— Laipni lūdzu! — Jirnass uzvarētāja tonī teica. — Esiet tik laipni, mans uzdevums ir paveikts.

— Tik tiešām tas ir Pēteris … tas gan … — Mēliks stomījās, un no viņa sejas ikviens varēja nolasīt: sak, lai nu senāk bija, kā bija, taču tagad viņš nemaz nešaubās par Jirnasa telepātiskajām spējām.

Ķerta bija briesmīgi nopietna. Viņa nepavisam ne­bija no bailīgajām, tomēr Pētera pēkšņā ierašanās viņu bija saviļņojusi. Tas taču ar prātu nekādi nebija iz­skaidrojams: Jirnasam tikai vajadzēja dažas reizes no­murmināt Pētera vārdu, kā jau Pēteris nāk pa vārtiem iekšā! Tādas, lietas, kas iet pāri saprašanai, parasti mēdz būt mazliet baismīgas.

Kaurs turpretim par Pētera ierašanos nebija pār­steigts. Gluži otrādi — viņa sejā staroja uzvaras prieks, kad viņš apmierinats sacīja:

— Redzējāt? Jirnass neiegāzīs. īpaši vēl tad, kad stāv uz galvas.

Pēteris nedroši panāca dažus soļus tuvāk.

— Vai jūs piramīdu taisījāt? — viņš bailīgi jau­tāja.

— Ne gluži, — Mēliks uz labu laimi atbildēja. —Bet apmēram uz to pusi.

— Lāgā neiznāca, vai? — Pēteris interesējās.

— Kā nu ne! — Kaurs spalgi iekliedzās. — Viss vei­cās labāk, nekā tu vari iedomāties!

— Beidz! — Mēliks pameta uz Kaura pusi brīdinošu skatienu.

Ej nu sazini, ko Kaurs lielajā aizrautība var palaist vaļa. Pēterim nekādā ziņā, vismaz pagaidām, par tele- pātiju nekas nebūtu jāzina.

— Kādu piramīdu var uztaisīt trijatā vai četratā? — Mēliks no jauna uzrunāja Pēteri. — Būtu citādi, ja arī tu nāktu mūsu barā.

— Vai es?

Tik draudzīgu saņemšanu Pēteris nemaz nebija gai­dījis.

— Kā nekā par vienu vīru vairāk, — ari Jirnass iekrita valodā.

Tiesa kas tiesa — no naida ne vēsts.

— Nnjāa, — Pēteris novilka. — Varētu pamēģinat, ja jūs domājat, ka …

Un Kaurs viltīgi izmeta āķi.

— Varbūt tu paaicināsi Riho arī vēl palīgos, — viņš teica. — Tad visi draugi būtu kopā un piramīda iz­nāktu varena.

Pārējie ar interesi vēroja Pēteri. Ko viņš atbildēs? Ko viņš par Riho teiks? Vai Riho ietekme jau nesāk at- slabt? Jirnass taču bija milzīgi koncentrējies.

Pēteris nodūra acis.

— Riho es gan negribētu aicināt.

— Kādēļ? — Mēliks jautāja.

Sasprindzinājums bija sasniedzis kulminācijas punktu.

— Man ar Riho vairs lāgā neklape, — Pēteris teica, joprojām pētīdams savu noputējušo sandaļu purnus.

— Manis pēc tas Riho varētu …

— Nu, nu? — Katirs aiz nepacietības jau sāka lēkāt.

— Ko tad Riho, pēc tavam domām, varētu darīt?

— Manis pēc Riho varētu braukt kaut vai purvā. Kaut vai pa gaisu aizlaisties.

Pārsteigums bija satriecošs. Ja Riho šai brīdī būtu lidojis pāri Jirnasa mājai un kliedzis, ka dodoties mek­lēt Kikerperas purvu, tas nebūtu atstājis tik spēcīgu iespaidu kā Pētera pēdējie vārdi. Nu bija pilnīgi skaidrs, ka Pēteris ir telepatijas skavās. Un šīs skavas bija stiprākas, nekā to būtu varējis kāds sapnī iedo­māties.

— Ko jūs mani tik savādi aplūkojat? — Pēteris kļuva nemierīgs.

Protams, viņš nemaz neapzinājās savu stāvokli.

— Neko, — Mēliks atbildēja tik mierīgi, cik vien tobrīd spēja. — Kas mums ko aplūkot. Gan mēs tik­sim galā ari bez Riho.

— Ķeramies pie piramīdām, — Jirnass mudinaja. — Ko mēs blenžam?

Neko darīt — par telepātiju nedrīkstēja runāt, iekams Pēteris nedosies mājup. Bija jāpaciešas, lai cik grūti tas būtu.

Viņi sāka taisīt piramīdas.

5

— Tātad viņi aicināja tevi vēl otru reizi? — Riho jautāja.

— Nu jā, — Pēteris apstiprināja. — Lai es nākot vienmēr, kad tikai vēloties. Kopā taču esot jautrāk, vai kā viņi tur teica.

— Vai tad bija jautri?

Pēteris pakasīja pakausi.

— Savā ziņā bija arī.

— Šķiet, ka te kaut kas sanāks, — Riho apmierināts sacīja un izstiepa kājas.

Viņi abi sēdēja Riho mājās, katrs savā atzveltnes krēslā. Uz dīvāna stāvēja karafe ar limonādi, tai bla­kus divas lējās glāzes. Pēteris par savu ciemošanos Jirnasa dārzā jau bija visos sīkumos atreferējis, taču Riho joprojām vēl un vēl izprašņāja. Viņš gribēja zi­nāt visu sīki, lai turpmākiem plāniem būtu stingrs pa­mats.

— Un tas skuķis? — Riho vaicāja. — Kā skuķis iz­turējās?

Viņš ielēja glāzēs limonādi, un Pēteris tikmēr pū­lējās atcerēties.

— Pie piramīdām viņa bija vairāk izrotājums. Bet citādi vainas nekādas.

— Vārds?

— Ķerta.

— Ak Ķerta! — Riho atkārtoja. — Skaidrs. Es ceru, ka viņa pret tevi izturējās silti un draudzīgi.

Lūdzu — tā ir pavisam parasta valsts māja ar oficiālu numuru un tā tālāk. Gar tādu māju var jebkurš pil­nīgi mierigi pastaigāties.

Tā savā nodabā spriedelēja Pēteris, un tā beigās ari notika, ka pēc stundas ceturkšņa viņš klauvēja pie Jir­nasa durvīm.

Kad Ķerta pati tās atvēra, Pēteris atviegloti nopū­tās. Jirnasu Pēteris gan nepavisam nebūtu gribējis re­dzēt. Tomēr viņš, izlikdamies vīlies, pavaicāja:

— Vai Jirnass nav mājās?

— Pagaidi drusciņ, — Ķerta atbildēja. — Jirnass aizskrēja uz veikalu.

Pēteris mīņājās.

— Ak uz veikalu …

— Viņam vajadzētu drīz atgriezties. — Ķerta drau­dzīgi pasmējās.

— Nu, ja Jirnass aizgājis uz veikalu …

— Kas tad ir?

— Nu, ja Jirnass aizgājis uz veikalu, — Pēteris pilns apņēmības atsāka, — varbūt tu rīt pustrijos atnāktu ar mani un Madisiņu mazliet pastaigāties. Tev, tā sa­kot, uz bērnu audzināšanu esot nags. Pametīsim var­būt kadu līkumu.

Kcrta nespēja nopietni noklausīties — to stāstot, tik jocīgs bija Pēteris.

— Kāds tam sakars ar Jirnasa iešanu uz veikalu? — viņa jautri vaicāja.

— Nu, pie veikala mēs varētu satikties, — Pēteris uz labu laimi izgrūda. Un tūlīt arī aizgaja. Aizgāja, atbildi nenogaidījis, un pazuda pari sētai, lai nejauši nesatiktu Jirnasu. Sis ceļš viņam bija pazīstams no kādas senākas reizes.

6

Kad Ķerta otrā dienā pulksten pustrijos bija atnākusi pie veikala, Pēteris vēl nekur nebija redzams. Ķertai tūlīt ienāca prātā, ka Mēliks kapsētā bija ieradies par veselu stundu agrāk un viņu tur gaidījis. Lai saga­tavotos, kā viņš pats izteicās. Bet Pēteris … Cilvēks no cilvēka tomēr atšķiras, Ķerta nodomāja. Un vēl viņa domāja, ka viņi varbūt gluži veltīgi noņemas ar Pē­teri. Tagad stāvi te un blenz citiem par apsmieklu. Laika kavēklim izdzert limonādi ari nebija iespējams, jo šobrīd veikalam bija pusdienas pārtraukums.

Tomēr Ķerta negāja mājup, kā pirmajā sašutuma mirklī bija gribējusi, bet palika staigājam veikala tu­vumā. Kā nekā tikšanās ar Pēteri nebija tikai viņas personiskā darīšana. Tā bija pamatīgi apspriesta un pār­domāta kopā ar Mēliku, Jirnasu un Kauru, un vienprā­tīgi tika izlemts, ka šādu iespēju nedrīkstētu atstāt ne­izmantotu. Kaurs bija dziļi pārliecināts, ka Pēterim tieši tagad visvairāk vajadzīgs meitenes iejūtīgums un godprātīgums pretstatā Riho ļaunprātigumam un tiek­smei uz intrigām. Jirnass bija teicis, ka dzelzs jākaļot, kamēr tā karsta. Dzelzs, proti, Pēteris patlaban ar tele- pātiju esot sakarsēts līdz baltkvēlei, un Ķertai esot pienācis īstais brīdis to pārveidot. Vienīgi Mēliks sā­kumā tā kā šaubījās par šo pasākumu, bet vēlāk arī viņš zināmā mērā piekrita pārējiem.

Pēteris ieradās apmēram par ceturtdaļstundu vēlāk. Ar Madisiņu pie rokas un diezgan nožēlojamā izskatā viņš piegāja pie Ķertas un teica:

— Ak tu tomēr atnāci!

— Es, starp citu, atnācu laikā, — Ķerta atbildēja un sniedza roku, taču nevis Pēterim, bet gan Ma- disam.

— Labdien, Madisiņ!

Tā kā Madiss grasījās sniegt kreiso roku, Ķertai va­jadzēja viņu pamācīt, kā pareizi jāsasveicinās. Tas prasīja mazliet laika, un Pēteris jau kļuva nemierīgs.

— Ejam nu! — viņš nervozi skubināja.

— Kurp tu tā steidzies? — Ķerta vaicāja. — Līdz šim tev laika bija vai cik.

Pēteris saprata gan, ka Ķertas vārdi atliecas uz viņa nosebošanos. Bet viņš taču nevarēja sākt skaidrot, ka bija tīšuprāt nokavējies. Visa viņa drosme pēdējā mirklī bija vējā. Viņš bija cerējis, ka Ķerta varbūt viņu tik ilgi negaidīs un viss šis pasākums izputēs. Tā viņš arī Riho acīs būtu palicis puika uz goda: viņš ar sīko ieradies, bet Ķerta ne acu nav rādījusi. Bet nu vairs nebija nekādas izejas, un pulksten trijos bija jāierodas pie Marju dārza vārtiņiem.

— Es nemaz nesteidzos, — Pēteris taisnojās. — Es tāpat vien … Bērnam kustēšanās kolosāli nāk par labu, attīstās kāju muskuļi, un tiek novērsta plakanā pēda.

— Vai tad Madisiņam ir plakanā pēda? — Ķerta no­brīnījās.

— Vēl nav, — Pēteris paskaidroja. — Bet tā var rasties, ja viņš uz vietas vien stāvēs un vingrināsies pareizi sniegt rociņu.

Sāda Pētera valoda Ķertu sasmīdināja, un viņi sāka iet. Gāja klusēdami. Madisiņš gāja pa vidu.

— Ar bērniem ir diezgan daudz rupju, — Pēteris mēģināja uzsākt sarunu.

— Protams, — Ķerta piekrita.

Labu laiku atkal ne viens, ne otrs neteica ne vārda.

— Kaut vai tās pašas bailes par plakanās pēdas rašanos, — Pēteris beidzot sacīja.

Bet te Madiss sāka mīdīties pa putekļiem un lallināt:

— Pēda, pēda, plak, plak, plak. Tipa tapa plak, plak, plak.

— Nedrīkst! — Pēteris apsauca Madisu. — Tev no­putēs drēbes.

Viņi devās tālāk, un Ķerta domāja par to, cik gan dīvaini, ka pēdējā laikā viņai jānoklausās sarunas tikai par higiēnas jautājumiem. Ar Mēliku viņi bija runājuši par norūdīšanos ar aukstu ūdeni, un Pēteris atkal gra­sās spriedelēt par plakanām pēdām. Bet kas aiz tā slēpjas? Kāpēc Mēliks viņu bija aicinājis uz kapiem? Kāpēc Pēteris gribēja ar viņu pastaigāties? Rūdīšanās un plakanās pēdas … Bet kas ir īstenībā?

— Bērni ļoti ātri savārta drēbes, — Pēteris teica. — Tagad iela ir tikai putekļaina, bet kad būs dubļi…

— Mhmh, — Ķerta novilka.

Pēteris noprata, ka sakarīga saruna nesanāks, un ju­tās visai neveikli. Viņš atviegloti uzelpoja tikai tad, kad jau pavīdēja Marju māja. Cerams, ka Riho būs paveicis visus vajadzīgos priekšdarbus. Bet, ja gadī- tos, ka ne, tad viņš savu uzdevumu gan būs kārtīgi izpildījis. Ķerta ir atvesta, un tālāk lai notfek kas no­tikdams.

— Ar sīko ir gluži patīkami pastaigāties, — viņš mēģināja atsākt sarunu. — Vai ne?

— Tā nekas, — Ķerta piekrita.

— Pastaigai tik tiešām ir sava jēga, — Pēteris tur­pināja. — Tu pats pastaigājies un reizē paplašini bērna redzesloku.

— Un cīnies pret plakanajam pēdām, — Ķerta pie­metināja.

— Nu jā, — Pēteris teica. — Arī tas, protams.

Tad pēkšņi Ķerta vaicāja:

— Bet varbūt tev vēl kas bija padomā, kad tu aici­nāji mani pastaigaties?

Pēteris pielika soli — Marju dārzs bija jau tepat.

— Varbūt tev tomēr bija kāda slepena doma? — Ķerta neatlaidās.

Līdz Marju dārza vārtiņiem atlika vairs tikai pāris desmiti so|u. Taču, mērojot ar Madisa solīšiem, atta- lums būtu divtik garš, un Madiss soļoja briesmīgi gausi. Tik tiešām posts vien ir ar tiem sīkajiem …

— Kāda slepena doma? — Pēteris nomurmināja, rau­dams Madisu aiz rociņas uz priekšu.

Ķerta pētījoši skatījās Pēteri.

— To taču es tev jautāju.

Paldies dievam … pašā pēdējā mirklī! Šobrīd Pēteris būtu gribējis Marju vai apmīļot. Tieši īstajā brīdī Marju atvēra vārtiņus un pati iznaca uz ielas.

— Labdien! — Pēteris sveicināja, un viņa sejā at- pļaiksnījās priecīgs smaids.

— Labdien! — Marju atņēma. — Vai pastaigājaties?

— Pastaigājamies, — Pēteris apstiprināja. — Ar sīko šad tad ir tīri jauka pastaigāšanās. Tāpat vien, bez jebkādas slepenas domas.

— Protams, — Marju piekrita.

Pēteris pēkšņi bija kļuvis pavisam cits cilvēks. Viņš krietni vien bija atguvis pašapziņu un paļāvību un pil­nīgi atraisīti teica:

— Lūdzu, iepazīstieties! Te būs Marju… Un te Ķerta no Tallinas.

— Kolosāli, — Marju teica. — Nāciet dārzā, es Ķer­tai parādīšu puķes, un mēs varēsim ari kaut ko pa­spēlēt.

Pēteris jautājoši pavērās Ķertā, bet Ķerta uzreiz piekrita Marju priekšlikumam. Apskatit dārzā puķes un

paspēlēt katrā ziņā būs daudz patīkamāk nekā klaiņāt pa putekļainam ielām un klausīties Pētera nesakarīgaja pļāpāšanā.

Viņi visi iegāja pa vārtiņiem dārzā.

7

Drīz pēc tam, kad Mēliks, Jirnass un Kaurs bija aiz­sūtījuši Ķertu uz satikšanos ar Pēteri, viņi sāka mazliet bažīties. Par Pēteri tomēr neviens nevarēja būt pilnīgi drošs. Viņš bija gan Jirnasa telepātijas iespaidā, taču no tā vēl nevarēja secināt, ka viņš būtu kļuvis īsts svē­tais. Ej nu sazini, kas viņam var prātā ienākt un kā­dās dēkās viņš var ievilināt meiteni.

— Ieņem pozīciju, — Kaurs teica Jirnasam. — Tik ilgi, kamēr Ķerta nav atgriezusies, Pēteris jātur spēciga telepātijas iespaidā. Tad varam būt droši, ka Ķertai nekas slikts nenotiks.

— Tu esi galīgi aptaurēts, — Jirnass izbijās. — Sie varbūt pusdienas dauzīsies apkārt. Es taču nespēju stundām ilgi stāvēt uz galvas.

— Izdomāsim kādu citu pozīciju, — Kaurs ierosi­nāja. — Bet Ķertu nedrīkst pamest likteņa varā.

— Es arī nespēju visu laiku koncentrēties. — Jirnass turējās pretim. — Manam spējām tomēr ir robežas.

— Zinātne nepazīst nekādu robežu. — Kaurs pa­stāvēja uz savu. — Un telepātija taču ir zinātniski pilnīgi pierādīta — tīrā elektroviļņu spēle vai kas tam­līdzīgs. Zinātne vispār ir baigi visvarena.

Bet Jirnasam koncentrēšanās bija apnikusi, turklāt viņam nemaz nepatika, ka zinātne savā visvarenībā telepātiju izskaidro tik vienkārši. Elektroviļņu spēle vai kas tamlīdzīgs… Ja viņš sevī bija atklājis seviš­ķas spējas, tad gribētu būt ari citādi īpaša un noslē­pumaina personiba. Bet tagad iznāk, ka viņš zinātnes rokās ir tikai izmēģinājuma trusītis.

— Paklausies, — Jirnass neapmierināti iebilda. — Tu izrunājies tā, it kā es būtu kaut kāda zinātniska rotaļ­lieta. Bet faktiski es esmu tiešām neparasts cilvēks. Pamēģini pats koncentrēties, ja tu ar savu zinātni esi tik liels.

— Neskaisties nu, — Kaurs mierināja draugu. — Zi­nātne, starp citu, pētī dažādus cilvēkus, kā neparastus, tā parastus. Skola mums dabaszinātņu kabinetā atro­das pat cilvēka skelets. Ir taču skaidrs, ka šim skeletam nav nekādu telepātisku spēju, tomēr tas kalpo zinātnei.

— Nu, vai zini! — Jirnass jau pa īstam noskaitās.

— Ar skeletu gan vēl par agru mani salīdzināt.

— Izbeidziet strīdu, — Mēliks iejaucās. — Ķertai no tā nebūs nekāda labuma.

— Nu labi, — Kaurs teica. — Bet lai tad Jirnass nāk klajā ar kaut ko gudrāku.

— Ak tu domā, ka es to nevaru? — Jirnass jopro­jām bija noskaņots kaujinieciski.

Tad viņam ienāca prātā, ka viņš turklāt ir ļoti labs izlūks. Kaut ari viņam piemīt telepātiskas spējas, gal­venokārt viņš tomēr ir lietišķs cilvēks. Viņš ir izlūks šā vārda tiešajā nozīmē. Un izlūkošanā telepātija ir īpaši noderīga. Jo izlūkam jājūt. Viņam il kā ar devīto prātu jājūt, kur varētu draudēt briesmas. Dabas- bērniem, piemēram, šis devītais prāts ir sevišķi labi attīstīts, un tā nav nekāda nejaušība, ka tieši no dabas- bērniem cēlies dažs labs lielisks izlūks.

To visu mazliet pārdomājis, Jirnass teica:

— Manuprāt, Ķertu un Pēteri vajadzētu izsekot.

Mēlikam un Kauram bija jāatzīst, ka šis priekšli­kums ir vērā ņemams. Tik tiešām — dažkārt ir arī jā­darbojas. Ar telepātijas palīdzību vien visu tā kā tā nepaveiksi. Vienīga bēda, ka viņi mēļodami un prāto­dami zaudējuši daudz dārgā laika un tikmēr Ķerta un Pēteris būs par daudz aizsteigušies viņiem priekšā. Ko darīt?

— Pie veikala iela sazarojas trijos virzienos, — Mē­liks prātoja. — Arī mēs esam tieši trīs.

— Vai tiksiet galā? — Jirnass apšaubīja. — Izseko­šanai vajadzīgi daudzi priekšnoteikumi.

Taču Mēliks un Kaurs apgalvoja, ka viņi tomēr tik­šot galā. Bez tam ilgākai prātošanai vairs neesot laika, un tā nu viņi vispirms veica vidējo distanci — no Jirnasa dārza vārtiņiem līdz veikalam.

— Sevišķi tālu šie nevarētu būt, — Kaurs apsvēra.

— Madisam ir lēns temps, augstākais, divi kilometri stundā.

Nu viņi jau stāvēja mazā laukumiņā veikala priekšā un vēroja visas trīs ielas, kuras veda tālāk.

— Es iešu pa Kadiķu ielu, — Jirnass kategoriski paziņoja. — Tur vismazāk staigā ļaudis, turp jāiet visprasmīgākajam izlūkam.

Kaurs izvēlējās Cerību aleju. Nosaukuma labad. Lai būtu cerības. Mēlikam atlika Akas iela. Tā viņi devās uz priekšu, visi ar vienādu skubu.

Jirnass bija apmierināts. Viņš izlēma iet pa Kadiķu ielu ne tikai tādēļ, ka klusākā ielā vajadzīgs labāks iz­lūks. Viņš bija arī tālredzīgāks un iejūtīgāks un centās iedziļināties Pētera psihē. Viņš pieņēma, ka ikviens zēns, ejot pastaigāties ar maz pazīstamu meiteni un mazuli, izvēlēsies tieši tādu ielu, kur mazāk ļaužu. Tomēr ne nākamajā, ne arī aiznākamajā ielu krusto­jumā Jirnass nemanīja ne Ķertu, ne viņas pavadoņus. Līdz ar to viņa pašpaļāvība pamazām zuda. Viņš no­lēma, ka nav nekādas jēgas steigties, un lēnā garā uz labu laimi gāja tālāk.

Arī Kaurs sākumā cerību pilns sīkos riksīšos devās pa Cerību aleju. Viņš domāja — ja kāds ved meiteni pastaigāties, tad katrā ziņā izvēlēsies drīzāk aleju nekā parastu ielu. īstenībā te koku nemaz nebija, bet kaut ko taču nozīmēja šis cēlais svinīgais nosaukums — aleja. Taču arī Kauram nelaimējās. Arī viņš nemanīja ne Ķertu, ne Pēteri, par Madisu nemaz nerunājot. Bei­dzot viņam pazuda jebkāda patika turpināt izsekošanu. Pārmaiņas pēc viņš noskatījās, kā košuma dārzā plūcas suņi, bet, kad suņi bija piekusuši un ak- meņdārzs galīgi izbradāts, viņš ar mazu līkumu devās atpakaļ.

Laime atrast Ķertu un Pēteri krita Mēlikam. Tais­nību sakot, Mēliks neizjūta nekādu laimi, kad, nogrie­zies pa Ķiršu ielu, viņus abus pamanīja. Tieši otrādi, viņš juta sirdī ieduramies dzeloni. Pastaigājas! Ļoti aizkustinoša aina … Divi jaunieši roku rokā iet pretim zeltainajai saulei … Roku rokā viņi gan īsti negāja, viņiem pa vidu gāja bērns. Madiss, protams. No tāda attāluma nevarēja lāgā bērnu saskatīt, bet kas gan cits tas varētu būt. Kādreiz Mēliks pats gribēja Ķertu iepriecināt ar Madisu. Un tagad… Laiki mainījušies, kā redzams. Madiss taču ir Pētera brālītis, Pēteris var viņu katrā laikā bez jebkādas nomas maksas paņemt līdzi Ķertai ko izklaidēties.

Mēliks labprāt būtu atmetis ar roku izsekošanai, būtu aizgajis kaut vai uz kapsētu pie Johannesa Āmpalka zālēs ieaugušā kapa un tur domājis par laiku un cil­vēku mainīgumu. Taču viņš nedrīkstēja to darīt, izse­košana šobrīd bija viņa uzdevums, viņa pienākums. Lai sirds krūtīs saka ko sacīdama, viņam jāseko Ķertai un Pēterim.

Tā kā attālums starp Mēliku un Ķertu un Pēteri bija diezgan liels, Mēlikam nebija sevišķi jaslēpjas. Viņš tikai pagausināja gaitu, vairāk nekā. Un garastāvoklis viņam kļuva arvien sliktāks un sliktāks. Kā ģimene svētdienas pastaigā, viņš īdzīgi nodomāja. Un tad …

Atvērās zaļi darza vārtiņi. Kāda meitene iznāca pa vārtiņiem. Marju! Kā tad, te taču viņa dzīvo. Visi ap­stājās. Arī Mēliks palika stāvam. Un tad visa kom­pānija iegāja pa vārtiņiem dārzā.

Mēliks nezināja, ko darīt. Viņš ilgi svārstījās, kamēr beidzot nolēma doties iesaktajā virzienā.

Par laimi, Marju dārzu ieskāva biezs dzīvžogs. Mē­liks nebija redzams. Bet Mēliks pats arī nekā nevarēja redzēt. Viņš tikai dzirdēja.

— Redzi, Ķerta, cik skaistas puķes te vēl aug!

Tā bija Pētera balss.

Mēliks gaja tālāk, un dzelonis sāpīgi dūrās viņam sirdī.

8

Kā jau iepriekš bija teikts, Jirnass uz labu laimi gāja pa visu ciematu. Viņš arvien vēl izvēlējās klusākās ielas un uzmanīgi vēroja apkārtni, kaut gan saprata, ka Pēteris un Ķerta acīmredzot būs izvēlējušies citu ceļu. Beidzot viņš tīri nejauši nonāca ielā, kurā dzīvo Riho.

Vai arī šoreiz tā nebūs tikai tīrā nejaušība? Pēc Jir- nasa domām, tas bija vairāk nekā dīvaini, ka tieši tad, kad viņš tuvojās Riho mājai, pats Riho izmetas pa vārtiņiem un, ne reizes neatskatījies, aizsteidzās uz ciemata centru. Tā bija gandrīz telepātiska sagadīša- nas! Jirnass nodomāja, ka viņš varbūt nācis Riho uz pē­

dām, noslēpumaino telcpātisko spēku vadīts. Bet, lai būtu kā būdams, Jirnasam tagad radas pilnīgi pieņe­mams izsekošanas plāns. Kaut arī viņš nebija atradis ne Pēteri, ne Ķertu, taču Riho ari kaut ko nozīmēja.

Jirnass nolēma stingri sekot Riho pa pēdām un pie­lika soli. Likās — Riho briesmīgi steidzas, bet šobrīd tas pasākumam nāca tikai par labu, jo cilvēks, kurš kaut kur steidzas, parasti nekad neatskatās. Un, otr­kārt, cilvēkam, kurš steidzas, ir kāds mērķis. Un šo mērķi Jirnass centās izzināt.

Sākumā viss gāja gludi. No vienas ielas uz otru. Riho pa priekšu, Jirnass nopakaļ. Kad Riho vienā otrā vietā nogriezās ap stūri, Jirnass paātrināja tempu, pēc tam atkal vajadzīgo attālumu izlīdzināja. Tā, kā to dara pieredzējis izsekotājs.

Taču, nonācis līdz Ķiršu ielai, Jirnass pēkšņi it kā sastinga uz vietas. Riho bija nozudis. Kur? Līdz nā­kamai šķērsielai ir savi divsimt metri. Tik īsā laikā Riho nebūtu paguvis tur nokļūt, pat skriešus ne. Tātad viņš varētu būt tepat tuvumā. Bet var arī būt, ka, īsi­not ceļu, viņš izšmaucis caur kādu dārzu. Tas tiešām tā varētu būt. Kad Jirnass dzinās pakaļ bišu spietam, viņš pats bija drāzies cauri vismaz ducim dārzu, lai varētu skriet taisnā ceļā. Mūsdienās puikām vairs ne­viena sēta nav par šķērsli.

Jirnass piesardzīgi gaja uz priekšu un drīz vien iz­dzirda balsis. No Marju dārza skanēja spiedzieni un saucieni. Nebija grūti saprast, ka tur spēlējas bērni, un Jirnass nolēma pamest acis uz šiem bērniem. Varbūt Riho ir piebiedrojies spēlētājiem?

Dzīvžogs, kas auga gar Marju dārzu, atviegloja Jir­nasam īstenot savu nodomu, — to zina pat iesācējs, ka par dzīvžogu labāku slēptuvi izlūks nevar vēlēties. Jirnass veikli pārrāpās pari sētai un dzīvžoga aizsegā apsēdās zemē. Pirmām kārtam — mieru! Sākumā nav vērts pa zaru starpu sevišķi rēgoties. Jānogaida, vai kāds nav tevi nejauši ieraudzījis. Mierīgi sēžot un no­gaidot, rimsies arī sirds klauvēs, ja tās būs radušās, elpošanas ritms kļūs regulārs, un turpmākajai novē­rošanai tas nāks tikai par labu.

Bet notika tā, ka Jirnass pat nepaguva īsti nomieri­nāties, kad viņš sadzirdēja Ķertas balsi.

— Pē-ē-ter!

Pēc dažiem mirkļiem Kedas skanīgajam saucienam sekoja spēcīga kāju dipoņa.

Tad sauca Pēteris: «Stāt!» — un dipoņa apklusa. Bija skaidrs, ka bērni spēlē «Vanckaru».

Jirnasa sirds uzgavilēja. Tomēr viņš bija atradis Pēteri un Ķertu! Telepātiskie viļņi bija uznesuši Riho uz viņa ceļa, un, izsekodams Riho, viņš beidzot bija sasniedzis mērķi. Tagad viņš jau droši raudzījās cauri dzīvžogam Marju dārzā, jo tie, kas spēlē «Vanckaru», tik lēti nepamana nevienu izsekotāju. Sī spēle cilvēku ārkārtīgi aizrauj.

Skaidrs… Pēteris, Marju un Ķerta. Mazliet tālāk Madiss darbojās ar lāpstiņu un sarkanu spainīti. Acīm­redzot šīs rotaļlietas būs saglabājušās vēl no Marju bērnu dienām. «Vanckaru» spēlēja ar kārtīgu basket­bola bumbu, arī tā, domājams, bija Marju īpašums.

— Mā-ār-jū!

— Pē-ē-ter!

— Kē-ēr-ta!

Tā viņi spēlēja.

Un atkal no gala.

— Kē-ēr-ta!

Šoreiz Ķerta nenotvēra bumbu, un Jirnass satrūkās — Pēteris drāzās tieši uz viņa paslēptuvi, ne par collu nenovirzīdamies sāņus, arvien tuvāk, arvien tuvāk …

— Stāt! — Ķerta iesaucās.

Beidzot taču …

Pēteris tagad stāvēja tepat, tikai pāris metru attā­lumā no Jirnasa. Ķertai nebija ne mazāko cerību trā­pīt Pēterim ar bumbu, attālums bija pārāk liels. Bet Marju bija viltīgi aizskrējusi aiz ābeles, tādēļ Ķerta to­mēr nolēma izmēģināt laimi ar Pēteri. Viņa izdarīja trīs lēcienus uz Pētera pusi, kā to atļāva spēles notei­kumi, un notēmēja.

— Nemaz nemēģini! — Pēteris smējās. — Tik un tā aizies garām.

Ķerta tomēr mēģināja.

Bumba pārlidoja pāri Pētera galvai… Pārlidoja un ielidoja dzīvžogā, ka nošvīkst vien.

— Ķertai vanckars, Ķertai vanckars! — Marju sauca.

Taču Jirnass nespēja dzīvot spēlei līdzi. Kurš dabūs

vairāk vai mazāk tā saucamo olu, tas viņu nemaz ne­skāra. Vienīgais «Vanckars», kas viņu šobrīd interesēja, bija bumba. Jo bumba aizķērās zaros tieši viņa deguna priekšā. Viņš būtu varējis pataustīt to ar roku. Gandrīz tepat stāvēja arī Pēteris. Sākumā viņš bija stāvējis ar muguru pret Jirnasu, bet, kad bumba aizlidoja viņam garām, viņš apgriezās un uzmanīja bumbu. Tas no­zīmēja, ka viņš skatījās uz Jirnasu, protams, cauri dzīvžogam. Par laimi, tomēr dzīvžogs bija pietiekami biezs, tā ka Jirnass no savas slēptuves gan Pēterim skatījās acīs, bet Pēteris viņu tomēr nemanīja. Jirnass savās domās pateicās tam cilvēkam, kurš kādreiz bija izgudrojis «Vanckara» spēles noteikumus. Sie noteikumi izglāba Jirnasu — Pēteris tagad nedrīkstēja bumbu aizskart, jo tad viņš būtu Ķertas vanckaru dabūjis sev.

Bumbai pakaļ atnāca Ķerta. Viņa nāca, priecīgi pa- lēkdamās, kaut gan viņai bija ticis vanckars.

Jirnass juta, ka elpošana viņam kļūst neritmiska. Protams, tīšuprāt Ķerta viņu nenodos. Bet nejauši — ja nu viņa, piemēram, satrūkstas? Ja viņa pamana krū­mos nekustīgu cilvēku un nespēj noturēt baiļu klie­dzienu?

Nu Ķerta jau bija klāt.

Nu viņa noliecās … Pastiepa rokas pēc bumbas …

— Ķerta! — Jirnass čukstēja. — Nebīsties, tas esmu es!

Viņš redzēja, ka meitene satrūkstas, bet, par laimi, no viņas lūpām neizlauzis ne mazākais kliedziens. Ķerta skatījās uz Jirnasu. Zari netraucēja sastapties abu acu pāru skatieniem, un Jirnass pamanīja Ķertas acīs izbrīnu. Izskaidrot stāvokli, protams, nebija laika.

— Tagad ej prom! — Jirnass čukstēja un pielika pirkstu pie lūpām par zīmi, lai Ķerta viņam nekā ne­saka un tā nepievērš sev citu uzmanību.

Ķerta paņēma bumbu, apgriezās uri aizgāja. Viņas kavēšanās ilga tikai dažus mirkļus, un neviens nekā nemanīja. Bet tad Jirnasu pārņēma bažas, ka bumba varētu atkal nokrist viņa tuvumā un kāds cits no vi­ņiem atklāt slēptuvi.

Jirnass apskatījās visapkārt — bija jāpaslēpjas dro­šākā vietā. Un viņš sāka piesardzīgi līst tālāk starp dzīvžogu un sētu.

Lai viss notikušais būtu pilnīgi skaidrs, atstāsim Jir- nasu uz kādu laiku dārzā lienam pa dzīvžoga apakšu un paskatīsimies, ko Riho pa to laiku būs paguvis sa­darīt.

Jau iepriekšējā vakarā Riho iegaja pie Pētera un dabūja zināt, ka viņš aicinājis Ķertu pastaigaties. Pē­teris bija nobažījies par to, ka viņš ar pastaigu tikšot galā, jo Ķerta ir gandrīz sveša meitene un pastaigai varētu rasties kaut kāda piegarša vai pieskaņa. Bet Riho paskaidroja, ka šādas bažas Pēterim rodoties no pārliecīgas kautrības un šai gadījumā nevarot būt ne runas par kaut kādu pieskaņu. Zēnu un meiteņu drau­dzība mūsdienās tiekot uzskatīta par labo toni. Zēni un meitenes taču esot nākamie krietnie pilsoņi, kuriem jāveidojot draudzīgas ģimenes bez jebkādām piegaršām. Pēteri Riho apgalvojumi zināmā mērā nomierināja, un Riho devas pie Marju, lai veiktu vajadzīgos priekš­darbus.

Marju bija dārzā viena un laistīja puķes. Riho tūdaļ noprata, ka puķu laistīšanai paredzētais ūdens varētu tai paša laika 1it uz viņa dzirnavām. Te tikai enerģiski jārīkojas.

— Veiksmi darbā! — Riho teica, ienākdams pa vār­tiņiem.

— Paldies!

Marju nolika lejkannu zemē blakus dobei un ar vieglu izbrīnu paskatījās uz Riho. Sis apciemojums viņai bija negaidīts.

— Pat vakarā vēl pie darba, — Riho nobrīnījās.

— Puķes tieši vakarā jālaista, — Marju paskaidroja.

— Tad, kad saule vairs nav tik karsta.

— Varen interesanti, — Riho teica un piebilda:

— Daba ir gan ellīgi sarežģīta, vai ne? Ja ņem kaut vai to pašu apputeksnēšanos un citas padarīšanas. Tieši ka mistika vai kā to saka.

Marju paraustīja plecus.

— Kas nu apputeksnēšanās par mistiku, — viņa at­bildēja.

— Es domāju par krustošanu.

Riho izmisīgi centās uzburt acu priekšā kādu piemē­rotu lappusi no dabaszinātņu mācību grāmatas, bet diemžēl no tā nekas neiznāca. Labi, ka vismaz krusto­šana ienāca īstajā brīdī prātā, citādi Marju varētu viņu noturēt par īstu nejēgu.

Marju atkal brīnījās, ka Riho tik dzīvi interesējas par puķēm. Līdz šim viņa Riho bija uzskatījusi par gluži citādu, par tādu, kam daba un puķes ir pilnīgi vienaldzīgas. Bet vēl jo vairāk Marju izbrīnījās, kad Riho pēkšņi ievaicājās:

— Vai tev palīga nevajadzētu?

Arī to Marju nebūtu varējusi iedomāties, ka Riho būtu piedāvājis savu palīdzību. Tas nekādi nesakrita ar priekšstatu, kas viņai līdz šim bija radies par zēnu, kurš pat skolas izmēģinājuma dārza nekad nebija gri­bējis ne pirksta pakustināt.

— Tu domā, ka …

— Es domāju, ka šī lejkanna ir milzīgi liela, — Riho teica. — Ta tev ir par smagu.

— Mums ir vēl viena, mazāka, — Marju paziņoja.

— Bet ar lielo iet ātrāk.

— Skaidrs. — Riho apņēmīgi satvēra lejkannas osu.

— Dod man šo lielo un ņem sev mazo. Ātrāk veiksies, kad abi laistīsim.

Tā gadījās, ka Riho gāja Marju palīgā — smēla ūdeni no akas, ikreiz pieklājīgi pielēja arī Marju kannu un cītīgi laistīja visas tās dobes, ko Marju viņam no- radija.

Lai notiek, viņš nodomāja. Pēteris, lai iemantotu uzticību, bija spiests pat taisīt piramīdas, kādēļ tad viņš nevarētu šai pašā nolūkā pastrādāt kādu derīgāku darbu. Tai pašā laikā viņam radas ļoti laba iespēja tuvāk iepazīt Marju dārzu, un viņš ievēroja ikvienu kaut cik piemērotu slēptuvi, ko vajadzības gadījuma varētu izlietot. Kārtīga slēptuve saskaņā ar viņa plā­niem būtu vajadzīga jau otra dienā. Tā ka viss gaja brīnum gludi.

Beidzot puķes bija aplaistītas.

— Paldies tev par to, — Alarju teica.

Viņa joprojām zināmā mērā atradās Riho dīvainās rīcības iespaidā. Padomā tikai — atnāk un palīdz! Tā­pat vien no labas sirds! Droši vien visas valodas, kas

klīst par Riho un viņa nedarbiem, ir stipri pārspī­lētas.

— Ak, nieks vien ir, nav ko pateikties! — Riho ne­vērīgi atmeta ar roku. — Es nevarēju noskatīties, kā tu, tāda mazina, ar to lielo kannu …

Viņi aizgāja pie akas un nomazgāja kājas.

— Starp citu … — Riho iesāka.

— Kas ir?

— Vai tu pazīsti to Tallinas meiteni, kura pavada vasaru pie Jirnasa?

— Nē, nepazīstu, — Marju atbildēja. — Bet redzē­jusi viņu gan esmu.

— Tā esot visai interesanta meitene — uz puķēm un maziem bērniem kā traka. Tā sakot, īsti sievišķīgs tips.

— Un kas tad ir?

— Nekas nav, — Riho turpināja. — Es tikai domāju, ka tu varētu viņai kādreiz parādīt savas puķes. Nu, aiz viesmīlības vai kā to saka. Lai paskatās, kā puķes ap- puteksnējas un … Par bērnu rūpēsies Pēteris.

— Pēteris?

— Nu jā. Viņa reizumis iet ar Pēteri un viņa mazo brālīti pastaigāties. Es domāju, ka viņi varētu kādreiz pie tevi iegriezties. Tad viņa dabūtu papriecāties arī par puķēm.

— Laipni lūdzu! — Marju teica.

Viņai nebija nekas pret iepazīšanos ar pilsētas mei­teni. Drīzāk viņa jutās glaimota. Varbūt viņas pat va­rēs kaut ko paspēlēt, dārzā vietas diezgan.

— Vai varētu, piemēram, rīt? — Riho jautāja.

— Kaut vai rīt, — Marju bija ar mieru.

— Pulksten trijos?

— Labi, pulksten trijos.

Riho taisījās iet, bet pirms tam vēl it kā starp citu teica:

— Par mani gan nevajadzētu ar viņiem nekā runāt, šoreiz es gribētu palikt malā. Citādi viņi varētu domāt, ka es kaut ko organizēju.

Marju gan lāgā nesaprata, kas šeit tiek organizēts. Tomēr piekrītoši pamāja ar galvu. Lai notiek! Puikām patīk noslēpumainība.

Riho bija paveicis visus priekšdarbus. Pagaidām vai­rāk nekas nebija ko darīt. Turpmāk būs jārīkojas at­karībā no apstākļiem un atkarībā 110 Ķertas rīcības.

Kā mēs zinām, Riho otrā dienā devās noskaidrot ap­stākļus. Vūiš mazliet nokavēja, jo vakarā viņam bija jābrauc līdzi vecākiem uz laukiem apsveikt vecotēvu dzimšanas dienā. Sakarā ar to māte bija likusi Riho nokārtot dažādus sīkus uzdevumus, kas kopumā tomēr prasīja diezgan daudz laika. Tādēļ no mājām viņš izgāja lielā steigā un laikam steigā nepamanīja Jirnasu, kurš nejauši gāja viņam pa pēdām. Ticis līdz Marju dārzam, viņš pārkāpa pāri sētai, dzīvžoga aizsega līda gabalu uz priekšu un beidzot paslēpās biezā ceriņu krūmā, no kurienes bija labi saredzami bumbas spē­lētāji un varēja apskatīt Ķertu. Viņam taču vajadzēja kaut vai no tālienes drusku iepazīt meiteni, lai ap­svērtu, kā vislabāk iedzīt ķīli. Pārējos — Mēliku, Jir­nasu un Kauru — viņš, protams, jau sen pietiekami labi pazina.

Ērtības labad Riho atlaidās guļus un sāka vērot. Tīri lietišķs skuķis ir šī Ķerta. Satver bumbu veiklāk par dažu labu zēnu. Un arī citādi… tā vispār vai kā nu to pasaka. Bet kā galu galā lai ķīli dzen?

Pēkšņi viņam bija skaidrs — šie Ķertas acīs jāpa­dara par muļķiem, tad iedzīt ķīli vairs nebūs nekāda māka. Skaidrs! Visprātigāk būtu sākt ar Jirnasu. Kā nekā viņš ir namatēvs un daudz neattapīgāks par citiem.

Bet no kura gala lai sāk? Par to vēl jāpadomā. Pēk­šņi un pa kaklu pa galvu tik svarīgas lietas nevar darīt. Šobrīd vissvarīgākais ir novērot Ķertu un iepazīt viņas raksturu. Jo cilvēki ir dažādi — kas vienam lie­kas muļķis, otram var likties pavisam parasts. Un vis­pār sākumā jānogaida, kā šeit dārzā veidosies apstākļi.

10

Dzīvžogs beidzās, un Jirnass uzmanīgi apskatījās visapkārt. Te uzturēties bija daudz drošāk. Dobēs auga visādas puķes, un ir taču skaidrs, ka neviens prātīgs radījums kaut kāda vanckara dēļ nemetīs bumbu puķēs. Tādēļ nebūtu ko baidīties, ka viņu varētu nejauši ierau­dzīt. Turklāt spēlētāji bija stipri aizrāvušies un apkār­tnei nepievērsa sevišķu uzmanību.

— Kē-ērta …

— Mā-ārju …

— Pē-ēter…

Būtu jauki ari pašam atrasties viņu barā, Jirnass nodomāja. Viņš nemaz vairs neatcerējās, kad pēdējo reizi šo spēli spēlējis. Protams, viņš acumirkli apspieda sevī šo kārdinājumu. Viņa uzdevums šobrīd ir pavisam cits — viņam jāpaliek nemanītam un kā labajam garam jābūt modram, lai Ķertai nenotiktu nekas slikts.

Vienīgā bēda, ka tagad Jirnass bija aizvirzījies no spēlētājiem mazliet par tālu. Ja tagad kadi tumši spēki uzbruktu Ķertai, viņam no šā attāluma nemaz nebūtu tik vienkārši acumirkli iejaukties. Turklāt ir vēl šāds principiāls jautājums: ja tu kādu novēro, virzies tam pēc iespējas tuvāk. Jirnass ka piedzīvojis izlūks šo likumu zināja labi. No tālienes novērot var kaut kādi neprašas, vecam, piedzīvojušam pēddzinim šāda rīcība nekādā ziņā nepiedien.

Jirnass vēlreiz pārlaida skatienu visapkārt dārzam.

Aka…

Tikai pēdējais aitasgalva varētu paslepties aiz akas. Cilvēka organisms satur milzīgi daudz ūdens, tā teikts mācību grāmatā, un tādēļ cilvēks bez ūdens nevar dzī­vot. Vajag tikai kādam ar spaini atnākt pie akas, un tava dziesma ir nodziedāta.

Šķūnis…

Tiesa gan, ( šķūņa durvis ir pusvirus, no turienes ir ļoti ērti vērot. Bet cilvēks iemācījies lietot uguni. Ar uguns palīdzību viņš padara savu dienišķo uzturu gar­šīgāku un organismam vieglāk uzņemamu. Ne velti saka — gremošana sākas jau no pannas. Un, kas no­tiks ar tevi, ja kāds gribēs plīti iekurt uguni un naks uz šķūni pēc malkas?!

Ceriņu krūms…

Ceriņu krūms cilvēkam nav tik vajadzīgs, ceriņu krūms kalpo tikai skaistuma izjūtai. Un vai tad skais­tuma izjūta no tā cietīs, ja kāds prasmīgs izlūks pa­slēpsies ceriņu krūma? Protams, ne, jo cilvēks izlūku neredz. Viņš redz tikai ceriņu krūmu, un viņa skais­tuma izjūtu it nekas netraucē.

Ta Jirnass apsvēra un izlēma par labu ceriņu krū­mam. Līst nevajadzēja. Viņš nogaidīja tādu mirkli, kad visu spēlētāju skatieni bija pievērsti bumbai, un drāzās uz priekšu, būdams gatavs vajadzības gadījumā acu­mirklī mesties zemē.

Bet arī zemē mesties nevajadzēja. Jirnass saliecies iedrāzās ceriņu krūmā.

— Ai-ai-ai!

Jirnass satrūkās. Ko tas nozīmē? Viņš bija uzkāpis kaut kam dzīvam! Zem viņa pēdas kaut kas sakustējas!

— Nespied, velns tevi rāvis!

Riho… Šis «kaut kas dzīvs» bija Riho kreisā roka.

— Tu! — Jirnass čukstēja un pacēla kāju ta, lai atbrīvotu Riho roku.

— Tu šeit…

Riho piecēlās sēdus.

— Un ko tu tik briesmīgi boli acis?

Riho bija šeit… Novēroja… Novēroja Ķertu!

Viņi blenza viens uz otru, un ne viens, ne otrs vairs nebilda ne vārda.

«Ak tu tumsības kalps,» Jirnass domāja, stingri ska­toties Riho acīs. «Kaut tu pazustu no šejienes Kikerperas purvā!»

Riho bija galīgi samulsis. Viņam taču bija jārīkojas saskaņā ar apstākļiem. Nu jā, bet… Kas to varēja pa­redzēt, ka Jirnass viņam uzgāzīsies kaklā ka lietus no skaidrām debesīm. Turklāt vēl brīdī, kad viņš gudroja, kā Jirnasam uzmaukt galvā nerra cepuri. To Riho ne­bija varējis iepriekš ne paredzēt, ne izplānot. Ko darīt? Kaut vismaz Marju un tie pārējie viņu neredzētu. Sazini nu, ko tie domās. Sak, ko šis te spiego. Ko šis te no­domājis savārīt. Tad viņš pats beigās vēl tiks izmuļ­ķots. Nē, visprātīgākais ir nozust. Šai pašā mirklī lais­ties lapās. Jirnass jānolaiž no kātiem, gan tad turpmāk manīs, kas un kā.

Riho aizdrazās. Vispirms kaimiņu dārza virzienā. Pāri sētai. Tā. Un tagad tālāk uz ielas.

Jirnass acumirklī nespēja izlemt, vai sekot Riho vai ne. Ķerta taču palika te… Tomēr… Ja Ķertu kads apdraud, tad tieši Riho. Uz ko citu šis te glūnēja?

Viņš ar brīkšķi izlēca no ceriņu krūma.

— Jirnass! — Marju iesaucās.

Viņš bija pamanīts. Lai! Šobrīd tas vairs nav sva­rīgi. Šobrīd būtiski svarīgi bija panākt Riho.

— Uz ielas! — Jirnass kliedza. — Skrieniet uz ielas! Mums viņš jānotver!

Viņš pats metās kaimiņu dārzā. Laiku šķiest nedrīk­stēja. Svārstoties bija zaudētas daudzas dārgas sekun­des. Viņš pārlēca pār sētu tāpat kā Riho. Apskatījās apkārt. Ahā-ā, rokā ir! Nupat noklaudzēja dārza vār­tiņi. Riho bija paguvis izskriet uz ielas. Tagad viss atkarīgs no kājām. Sarauj, sarauj!

Pēc dažiem mirk|iem arī Jirnass bija ārā pa vārti­ņiem. Bet kur Riho bija nozudis? Kā zemē ielīdis. Tikai Ķerta, Pēteris un Marju stāvēja ce[a vidū un neizpratnē skatījās te uz vienu, te otru pusi.

— Vai jūs viņu redzējāt? — Jirnass skaļi sauca.

— Kuru tad? — Marju atsaucās.

Jirnass piegāja pārējiem klāt.

— Riho bija dārzā, — viņš teica. — Glūnēja no ce­riņu krūma.

Tagad vairs nebija nozīmes kaut ko slēpt. Visā šajā spēlē vienīgais nopietnais numurs bija Riho. Jirnass īsumā paskaidroja, kā viņš nejauši bija pārsteidzis Riho.

— Dīvaini, — Marju brīnījās. — Kāpēc viņam bija mums jāuzglūn?

Jirnass paraustīja plecus. Viņu vairāk intereseja tas, kā Riho tik īsā laikā bija spējis nozust.

— Man jāpieskata sīkais, — Pēteris nomurmināja un, pārlieku steigdamies, aizgāja atpakaļ uz Marju dārzu. ,

— Riho varbūt ieskrējis pretējā dārzā, — Ķerta teica.

Bet arī tas nelikās ticami. Pretējais dārzs bija klajš,

tur cita nekā nebija kā pāris kartupeļu vagu un nobra­dāts zālājs. Arī no turienes Riho nebūtu varējis nozust nepamanīts. Virs ādas jakā, kas tobrīd iznāca no pre­tējās mājas, bija redzams kā spogulī. Neviens koks, ne krūms viņu neaizsedza.

Vīrs ādas jakā iznāca uz ielas, skaidrs — tas bija šoferis. Turpat stāvēja viņa smagā automašīna ar slēgtu kravas kasti.

— Labdien! — Marju sveicināja vīru.

— Labdien! Labdien! — vīrs atņēma. — Vai pie ma­nis nāci?

— Jā, — Marju atbildēja. — Vai tālu brauksiet?

— Kur citur kā pie saviem purva ērmiem. — Virs pasmaidīja un iekāpa kabīnē.

Motors ierūcās, un automašīna lēni sakustējās. Bērni pagāja sāņus nost no putekļiem.

— Es tiešām nesaprotu, kādēļ Riho bija vajadzīgs mums uzglūnēt, — Marju atkal brīnījās. — Viņš būtu varējis tāpat pie mums atnākt.

Jirnass izklaidīgi sekoja ar skatienu aizbraucošajai mašīnai. Un pēkšņi…

Vai tā bija acu apmānīšana vai kas cits? No kravas kastes it kā pavīdēja kāda seja. Tikai uz mirkli. Un to­mēr Jirnasam likās — viņš tajā būtu pazinis Riho seju.

— Kurp mašīna aizbrauca? — Jirnass satraukts vai­cāja.

— Pie melioratoriem, — Marju atbildēja. — Sis cil­vēks strādā melioratoru brigādē.

Jirnasam pār muguru noskrēja auksti drebuļi. Vēlreiz. Un vēlreiz. Tie bija telepātiskie drebuļi. Ak šitā! Auto­mašīna brauc pie melioratoriem. Un kravas kastē sēž Riho. Jo viņš, Jirnass, bija domājis: «Pazūdi no šejie­nes kaut vai Kikerperas purvā!»

11

— Ar telepātiju jāizbeidz, — Jirnass nomākts teica. — Es nedomāju vairs savas telepātiskās spējas tālāk attīstīt.

— Neuztraucies taču tik briesmīgi! — Kaurs viņu mierināja. — Kad mēs Riho būsim no tā nolādētā purva laimīgi izmakšķerējuši, gan tu atkal runāsi citu valodu.

Kaurs bija noliecies par karti. Viņš jau ilgāku laiku meklēja Kikerperas purvu.

— Es ir nedomāju runāt citu valodu, — Jirnass at­bildēja. — Man telepātija ir līdz kaklam. Riho var iekrist kādā dziļā akacī, varbūt pat viņu nevarēs kār­tīgi apbedīt. Tās velna telepātijas dēļ cilvēkam jāiet bojā…

Viņš bija tuvu raudam.

— Nomierinies, Jirnas! — Ķerta teica. — Riho nav nekāds mazais bērns, ka viņš ne no šā, ne no tā līdīs akacī.

— Telepātija viņu iedzīs akacī, — Jirnass šņukstēja. — Telepātija sagandēs visu mūsu dzīvi.

Mēliks stavēja pie loga ar muguru pret citiem un skatījās uz ielu. Viņš bija neizprotami mazrunīgs, un likās, it kā vairītos uz citiem paskatīties. Bet nu viņš apgriezās un teica Jirnasam:

— Ja Riho purvā nokļuvis ar telcpātijas palīdzību, viņš tikpat labi var no turienes arī izkļūt.

— Protams! — Kaurs iesaucās. — Mēs viņu izglāb­sim ar telepātiju, ka nemetas! Vai tu spēj koncentrēties, Jirnas?

— Mēģināšu, — Jirnass negribīgi norūca.

Viņam telepātija tik tiešām jau bija galīgi līdz kak­lam, bet tobrīd tā šķita vienīgā iespēja darīt kaut ko Riho labā. Nedrīkst ļaut cilvēka dzīvei nodzist tikai tādēļ vien, ka telepātija tev pēkšņi kļuvusi nepatīkama. Te, četrās sienās, Jirnasa mazajā istabiņā koncentrēties bija manāmi omulīgāk nekā sētā, kur traucēja sveši skatieni no ielas vai no blakus mājām.

— Ķersimies pie lietas, — Kaurs teica. — Laiks iet.

Jirnass noņēma vesti un nolika to uz grīdas, lai zem

galvas būtu kas mīksts. Tad, Kauram piepalīdzot, pa­cēla kājas gaisā un atspieda tās pret krāsni.

— Lūdzu klusēt! — Kaurs paziņoja. — Iet vaļā!

Un Jirnass sāka klusi runāt:

"— Uzklausi mani, Riho, — viņš iesāka. — Turies tālāk no viltīgiem akačiem. Purvs ir bīstams un mā­nīgs. Tas var ieraut tevi dūņās un guldzošajā rīklē. Tas var aprīt tevi savā briesmīgajā, kurkstošajā vēderā. Turies tālāk no akačiem, Riho! Neaizmiedz vēl mūžīgā miegā, atgriezies pie saviem biedriem un draugiem! Nāc atpakaļ, Riho, nāc atpakaļ!

Ilgāk Jirnass vairs nespēja nostāvēt uz galvas, un ar to telepatiskā ietekmēšana beidzas.

— Tātad Riho tev jau ir biedrs un draugs, — Mēliks iedzēla.

5i maziet žultainā piezīme tomēr Jirnasu sevišķi ne­sakaitināja.

— Labāk lai viņš būtu mans draugs nekā līķis purva dibenā, — viņš cienīgi atbildēja.

Tagad Jirnass bija mazliet nomierinājies. Viņš bija darījis visu, kas bija viņa spēkos. Varbūt notikušais ar telepātijas palīdzību vēl būs vēršams par labu.

Kaurs atkal sāka pētīt karti.

— Kikerperas purvs diemžēl vispār neeksistē, — viņš neziņā samulsis paziņoja.

— Padoma labi. — Mēliks īgni nosmīnēja. — Kā tad Riho varēja aizbraukt uz Kikerperas purvu, ja tads Kikerperas purvs vispār neeksistē?

— Nezinu, — Kaurs atbildēja. — Bet pamest Riho pilnīgi telepātijas varā mēs arī nedrīkstam.

Kauram gan bija sava taisnība. Ja Riho nogādāts uz purvu, tad jādara kaut kas lietišķāks, lai viņam palī­dzētu no turienes izkļūt.

— Nāk! — Mēliks pēkšņi iesaucās, viņš joprojām bija cītīgi vērojis ielu.

Visi trauksmaini pieskrēja pie loga.

Un tiešām nāca. Pēteris un Marju. Pirms kādas pus­stundas viņi bija aizgājuši pie Riho uzzināt, vai pa to laiku Riho nav pārnācis mājās un kāda tur ir atmo­sfēra.

— Jau no sejām redzams, ka labu ziņu viņiem nav.— Kaurs nopūtās.

Diemžēl viņam bija taisnība.

— Kaut kas traks, — Pēteris ienākdams paziņoja. — Trakak, nekā varēja domāt.

Marju acis bija apsarkušas.

Izrādījās, ka Reugu ģimene bija taisījusies braukt uz laukiem pie Riho vecatēva, lai viņu apsveiktu ar seš­desmito dzimšanas dienu. Kā nekā liela jubileja. Bija izcepts vareni liels kliņģeris — īsts milzenis, no pašu dārza bija nogrieztas puķes un sataisīta buķete, un daudz kas cits. Riho bija stingri pavēlēts, vēlākais, pulk­sten sešos pārnākt mājās, lai viņi varētu īsta laikā tikt uz autobusu. Bet še tev — pulkstenis tagad ir pari deviņiem. īsta pastardiena! Riho mātei jauna kleita mugurā, tēvam aplikta kaklasaite un tā tālāk. Bet tas, kura nav, — ir Riho.

— Kaut kas jādara, — Kaurs teica, kad Pēteris un Marju bija visu izstāstījuši.

— Kliņģeris sakaltis un puķes novītīs, — Mēliks pie­metināja.

Taču dīvaini — nevienam no viņiem neienāca prātā, ka, taisnību sakot, Riho patlaban izcieta pelnīto sodu par savām izdarībām. Raizes spieda to aizmirst. Un šīs pašas raizes par Riho it kā vel stiprāk saliedēja viņus visus.

Valdīja klusums.

— Mums jāiet turp, — Jirnass pēkšņi sacīja.

— Kurp? — Mēliks vaicāja. — Vai uz Kikerperas purvu?

Jirnass papurināja galvu.

— Mums jāiet pie Riho vecākiem, — viņš teica.

— Mums jāpastāsta, kas ar Riho noticis.

Izredzes uz sarunām ar Riho tēvu nevienam nesagā­dāja prieku. Viņi visi savā laikā šo to jau bija dzirdē­juši par Riho tēva siksnu.

— Es šajā ekskursijā gan laikam nepiedalīšos, — Pēteris noņurdēja.

— Tas jau nekā nedos. — Arī Mēliks tā domāja.

— Mēs viņiem tikai vēl vairāk sabojāsim nervus. Tur tā kā ta ir liela jezga.

— Kā tad, — Pēteris apstiprināja. — Viņiem nervi jau tagad ir baigi sasprindzināti. Un ja mēs vēl visi barā gāzisimies iekšā …

Taču Jirnass palika pie sava.

— Es katrā ziņā aiziešu, — viņš vienā mierā teica.

— Viņiem vismaz jādabū zināt, kurp Riho aizbraucis. Neziņa ir vistrakākais, kas var būt. Un, ja jūs negribat nākt līdzi, es eju viens.

Tāda apņēmība neizbēgami ietekmēja pārējos. Jo vai­rāk tādēļ, ka Jirnass parasti visu ko gribēja veikt ko­pīgi-

— Es iešu tev lidzi, — Kaurs teica.

Galu galā Riho tēvs taču nesāks tūlīt pilnīgi svešus bērnus zilināt ar siksnu. Viņi nav nekā slikta nodarī­juši.

— Es arī iešu, — Marju sacīja.

Riho viņai bija tik laipni palīdzējis aplaistīt puķes. Pēc kā tas izskatīsies, ja viņai tagad par Riho likteni nebūs ne auksts, ne karsts.

— Arī es iešu, — Ķerta teica.

Riho paliek Riho. Bet viņa vecāki tagad ir briesmīgi nobēdājušies. Jirnasam ir taisniba — neziņa ir pats trakākais, kas vien var būt.

— Nu, ja visi ies, tad es ari iešu. — Pēteris bija mainījis iepriekšējo nodomu.

Tātad atkal bija ievārīta baigā putra. Taču tagad ne­klājās tā uzreiz izvairīties. Vajadzēja no sākta gala būt gudrākam. Jau tad, kad Riho pirmo reizi runāja par ķīļa dzīšanu. Tagad vairs neko nevar darīt.

— Un tu? — Kaurs uzrunāja Mēliku. — Vai tu nāksi līdzi?

Mēliks neatbildēja.

— Kas tev šodien ir, Mēlik? — tagad Ķerta jautāja.

— Nekas, — Mēliks, neskatīdamies uz Ķertu, atbil­dēja. — Ko mēs te tik daudz ņemamies, labāk iesim.

12

Tā viņi gāja — Jirnass un Kaurs pa priekšu, aiz vi­ņiem Marju un Ķerta, tad Pēteris un beidzot Mēliks, kurš no pārējiem bija atpalicis par kādiem desmit so­ļiem. Viņi steidzās, jo saule jau laidās un viņiem vairs nebija necik daudz laika. Arī viņus mājās gaidīja ve­cāki un varbūt bija noraizējušies.

Nonākuši līdz Riho mājas vārtiem, viņi palika uz ielas stāvam, lai mazliet atvilktu elpu un reizē arī sa­ņemtu dūšu. Dūšu vajadzēja saņemt krietni — pat Jirnasa pašpaļāvība sāka pamazām šķobīties.

— Nez vai būtu vērts tūlīt visiem barā drāzties iekšā, — Pēteris domīgi pārlika. — Sie varbūt pārbīsies.

— Tas gan. — Kaurs bija ar Pēteri vienis prātis.

— Lai iet kāds pa priekšu kā delegāts vai kā lai saka.

— Un lai delegāts paņem rokā baltu karogu, — Mē­liks iedzēla. — Tad nebūs jābaidās, ka viņš no Riho tēva dabūs pa ģīmi.

— Ne jau tas ir būtiski. — Kaurs sarauca uzacis.

— Delegātam psihiski jāsagatavo Riho vecāki. Viņam ar tiem jāparunājas pieklājīgi un sirsnīgi. Pēc tam va­rēs arī pārējie mierīgi ierasties, un mēs to lietu pa visiem novedīsim līdz galam.

— Kurš ies? — Marju vaicāja.

Brīvprātīgo nebija. Visi pēc kārtas skatījās cits uz citu. — Varbūt tu, Jirnas? — Mēliks ierosināja. — Tu uz tām domām nāci, un tu arī esi galvenais vaininieks.

Jirnass neatbildēja. Viņš izvilka kabatas lakatiņu un drūmi pētīja to. Diemžēl kabatas lakatiņš bija pārāk netīrs. Labi, ja tas vēl derētu deguna nošņaukšanai, kur nu baltajam karogam. Un Jirnass ņēma un izšņauca degunu.

— Būs laikam jābalso, — Kaurs teica. — Balsošana ir visgodīgākais veids, ar to delegāts iegūst pārējo uz­ticību.

— Mēs ar Marju jau bijām, — Pēteris pretojās.

— Es gan negribu būt delegāts.

— Bet ja mēs tev uzticamies? — Kaurs nelikās mierā.

— Ja tev ar balsošanu tiek parādīta uzticība, tad lai­kam tev būtu jāiet, ko?

Pēteris kļuva vēl nopietnāks. Uzticība… Tieši par to viņš bija noskumis, ka visi tik ļoti viņam uzticējās. Bet viņš… Viņš bija nācis šo uzticību iemantot ar viltu. Viņš bija nācis kā spiegs ienaidnieku nometnē, kur negaidot izrādījās, ka ienaidnieku tur nemaz nav. Tas sāpināja sirdi un modināja juceklīgas pārdomas.

— Ja jūs balsosiet, es labāk iešu uz mājām, — Pē­teris teica. — Man visa šī jezga ir līdz kaklam. Laiks iet.

— Laiks tiešam ir iet, — Kaurs piekrita. — Drīz satumsīs. Purvā sāks mirgot purva uguntiņas, un tad Riho dziesma būs nodziedāta.

Un tad Ķerta teica:

— Iesim visi kopā!

Viņa iegāja pa vārtiem, un ar to šis jautājums bija izšķirts. Pārējie sekoja viņai. Kas tur pavisam! Ies vie­notā frontē, bez delegātiem un baltiem karogiem. Ies tāpat vien. Riho vecāki jānomierina, tas ir viss.

— Nevajag pārāk trokšņot, — Pēteris teica, kad viņi devās pa kāpnēm augšup. — Citādi viņi domās, ka Riho tiek nests uz nestuvēm vai vēl ko trakāku.

— Ko trakāku viņi vēl var iedomāties? — Kaurs teica. — Akacī cilvēks iemūk bez jebkāda trokšņa.

— Beidziet! — Jirnass apsauca.

Pirms viņi gāja pie Riho vecākiem, viņš gribēja kon­centrēties. Ne jau telepātiski, bet tāpat vien. Bet kā lai koncentrējas, kad citi pie auss pļāpā muļķības.

Pēteris un Kaurs apklusa, taču Jirnasam no koncen­trēšanās tikpat nekas nesanāca.

— Kurš klauvēs? — Jirnass čukstus jautāja.

— Tam taču nav nekādas nozīmes, — Mēliks teica. — Vienalga, kurš.

Pārējiem gribot negribot bija jāpiekrīt. Tik tiešām, ja tā padomā — lai kurš no viņiem klauvētu, par sekām būs jāatbild visiem. Tomēr viņi kāpās atpaka| no dur­vīm, nevienam necēlās roka liktenīgajam klauvējienam.

— Vai atkal gribēsiet balsot? — Pēteris jautāja.

Taču jebkāda balsošana vai lozēšana pilnīgi atkrita,

jo pēkšņi atvērās durvis, un Riho māte izbrīnā paska­tījās viņos.

— Ļaudis taču ir pie durvīm, — viņa sacīja. — Es dzirdēju graboņu un domāju, ka laikam Riho…

Tad Jirnass izslējās un, koncentrējies tikai pāris se­kunžu, skaņā un skaidrā balsī teica:

— Riho dēļ mēs atnācām. Mums par Riho ir dažas ziņas.

— Ak debess! — Riho māte izbijās. — Vai kāda ne­laime notikusi?

— Cerams, ka vēl ne, — Kaurs klusu un neskaidri atbildēja. — Varbūt to vēl varēs labot.

Taču šie Kaura vārdi, kuri patiesībā bija domāti kā mierinājums Riho mātei, neatstāja vēlamo iespaidu. Tādēļ Ķerta atrada par vajadzīgu pateikt:

— Lūdzu, neuztraucieties! Mēs tūlīt pastāstīsim, kas ar Riho noticis.

— Nāciet taču iekšā! — Riho māte aicināja un pa­gāja sāņus no durvīm. — Mēs esam briesmīgi nobēdā­jušies.

Pēc dažiem mirkļiem visi draugi jau sēdēja uz dīvāna cieši cits citam blakus.

— Kas tur atnācis? — no virtuves puses atskanēja zema vīrieša balss.

Riho māte atsaucās:

— Riho draugi atnākuši. Gribot kaut ko pateikt.

Uz bērniem paskatījusies, viņa ar skumju smaidu pie­bilda:

— Es nemaz nezināju, ka Riho ir tik daudz draugu.

Nu jā… Ar to draudzību tā bija, kā bija. Taču šo­brīd nebija īstais laiks noskaidrot, kāda tā draudzība ar Riho īstenībā ir.

Istabā ienāca Riho tēvs.

— Man likās — mūsu jaunais cilvēks pārnācis mā­jās pārnakšņot, — viņš teica, uzacis raukdams. — Gri­bēju jau noņemt no biksēm siksnu.

Bargi vārdi… Bērni uz dīvāna sēdēja pilnīgi nekus­tīgi.

Arī Riho tevs laikam pamanīja, ka ciemiņus mazliet nobaidījis, tādēļ viņš turpināja laipnākā balsī:

— Par to siksnu… tur Riho pats ir vainīgs. Senāk es valkāju bikšturus, kā nekā mīkstāks materiāls, vai ne? Bet Riho no maniem bikšturiem iztaisīja kaķeni, un man bija jāpāriet uz siksnu.

Sājos vārdos bija jūtama humora pieskaņa. Visi at­viegloti uzelpoja.

— Kur tas jūras laupītājs dauzās? — Riho tēvs no­prasīja.

Nu bija pienācis izšķirošais brīdis. Nu bija jāpasaka taisnība.

— Viņš aizbraucis uz Kikerperas purvu, — Jirnass samulsis teica.

— Ko? — Riho tēvs ilgi skatījās uz Jirnasu. — Tu, puis, taču nebūsi nācis mani izmuļķot?

— Nenācu vis, — Jirnass pavisam klusu atbildēja, un viņa skatiens apstājās pie Riho tēva siksnas sprā­dzes.

— Kā tu teici? Uz kurieni viņš aizbraucis?

Marju paguva iebilst.

— Jirnass sajauca nosaukumus, — viņa ātri skaid­roja. — Riho aizbraucis uz Kireveres purvu. Onkulis, kurš dzīvo mums pretī…

Un nepagāja ne piecas minūtes, kad Marju bija pa­stāstījusi, ka Riho, ļoti iespējams, būs nokļuvis tālajā Kireveres purvā.

Ak šitā, Jirnass prātoja. Telepātiskie spēki bija iz­saukti, bet tad negaidot izrādījās, ka Kikerperas purva nemaz nav. Tagad, protams, telepātiskajiem spēkiem nekas cits neatlika kā nogādāt Riho uz kādu citu purvu. Piemēram, uz Kireveri. Kikerpera un Kirevere, kāda tur starpība!

— Ko tagad lai iesāk? — Riho tēvs, smagi nopūzda­mies, jautāja.

Uz šo jautājumu neviens uzreiz neprata atbildēt.

13

Patiesību sakot, Riho pats nezināja, kādēļ viņš no Marju dārza tā pa kaklu pa galvu bija aizskrējis. Jir­nasa negaidītā parādīšanās ceriņu krūmā it kā para­lizēja viņa spēju domāt un neļāva mierīgi apsvērt stāvokli. Tiesa gan, lecot pāri sētai, viņam uz mirkli pavī­dēja doma, sak, kāpēc viņš tik apkaunojoši bēg. Atmas­kots viņš bija tā kā tā, ko nu vairs… Bet sasparojies viņš vairs nevarēja apstāties un drāzās cauri kaimiņu dārzam uz ielas. Tai pašā laikā atskanēja Jirnasa sau­cieni, un tad bija pārāk vēlu griezties atpakaļ. Tādā gadījumā šis miegainais Jirnass vēl varētu iedomāties, ka viņa kliegšanas dēļ barjerskrējiens palicis pusratā.

Riho bija ticis uz ielas. Skaidrāks par skaidru, ka viņam dažu sekunžu laikā jāpazūd. Ik mirkli Jirnass varēja viņu panākt, ik mirkli varēja arī visi pārējie mesties ārā pa Marju dārza vārtiņiem. Kur gan viņš varētu paslēpties? Pretējo māju dārzi pārāk klaji, lai tur atrastu pieklājīgu slēptuvi. Bet šī mašīna? Tieši kā pēc pasūtījuma tepat bija apstājusies smagā automa­šīna ar slēgtu kasti. Un pēc mirkļa Riho jau elsa kra­vas kastē, rūpīgi paslēpies kaktiņā, lai kāds viņu ne­jauši nepamanītu.

Mēs jau zinām, ka visi pārējie brīnījās par Riho dīvaino nozušanu, un zinām arī, ka no pretējās mājas iznāca šoferis un aizbrauca. Kad motors sāka darboties, Riho uz mirkli sajuta stipru kārdinājumu izlēkt no ma­šīnas. Varbūt viņš ari būtu izlēcis, ja tajā mirklī viņam prātā būtu ienākusi vecātēva jubileja. Bet viņa domas bija citur, un viņam tobrīd nebija ne mazākās vēlēša­nās skatīties acīs Jirnasam, Marju, Ķertai vai pat Pē­terim. Tā viņš palika uz vietas un nolēma izlēkt izde­vīgākā brīdī.

Vecātēva jubilejas svinības Riho ienāca prātā tikai tad, kad viņš no ciemata jau bija desmitiem kilometru tālu. Grūti bija aplēst, kad pienāks izdevīgais brīdis automašīnu atstāt. Jau ciematā šoferis brauca ātri. Ne­vienā ielu krustojumā viņš ātrumu nesamazināja tā, ka Riho varētu izlēkt, — labāk pāris dienu sirgt ar siksnas bakām nekā ļaut uz visu vasaru ieģipsēt savus locekļus. Te, ārā no ciemata, mašīna vēl negantāk drāzās uz nezināmām tālēm. Garām zibēja siena zārdi, |audis tīru­mos, reizumis ceļmalā vaukšķēja kāds suņuks. Bet ma­šīna nepagurusi turpināja savu nāves braucienu.

Tieši par nāves braucienu Riho savās domās nosauca šo nelaimīgo ceļojumu. Un pie katra nākamā kilometru staba viņa sirds sažņaudzās arvien sāpīgāk. Mājās viņu drīz sāks gaidīt. Māte jau no rīta bija izgludinājusi viņa balto kreklu. Vismaz veselu nedēļu tika runāts par vecātēva lielo jubileju. Helmi tante ar dēlu bija solī­jusies pat no Sāmsalas ierasties. Bet viņš, Riho, tikai brauc un brauc, un viņam nav ne jausmas, kad šis brauciens beigsies.

Ja nu saņemtu dūšu un mēģinātu šoferim kaut kā dot zīmi? Labi stipri pieklauvētu vai kliegtu? Bet ej nu sazini, varbūt tad viss kļūs vēl trakāks. Zaķus necieš ne vilcienā, ne uz kuģa, un grūti iedomāties, lai kāds šoferis autozaķim teiktu paldies.

Divdesmit piektais kilometru stabs…

Sasodītais Jirnass! Vajadzēja viņam bāzt degunu ce­riņu krūmā. Nez vai griezi viņš cerēja tur ieraudzīt, vai. Uzskata sevi par diez cik veiklu izlūku, bet pats kāpj otram cilvēkam tieši virsū. Roka sāp vēl tagad. Tikai Jirnasa dēļ šitas trādirīdis gāja vaļā. Kaut gan… Nu, ja atskatās pagātnē… Vai viņam vispār vajadzēja sākt ar to ķīli. Ar ķīļa iedzīšanu viss patiesībā sakās. Un tad vēl nodoms citus izmuļķot. Nezin kurš tagad ir muļķis? Tieši kā likteņa atmaksa…

Abpus ceļa pletās tikai mežs, kas kļuva arvien retāks.

Ja nopietni pārdomā, tad jāšaubās, vai ar ķīļa iedzī­šanu būtu kas prātīgs iznācis. Šķiet, ka Mēlika draugi ļoti cieši sadraudzējušies ar Ķertu. Un Pēteris ir tāds, kāds viņš ir. Pārāk mīksts… Nu, vai tā sasodītā kaste reiz neapstāsies?

It kā par atbildi Riho izmisīgajai domai mašīna pa- gausināja gaitu. Vēl un vēl. Tagad tā jau gandrīz ap­stājās. Un nu Riho sandales noplaukšķēja pret gran­tēto šoseju. Mašīna pilnīgi nebija apstājusies, bet no­griezās pa labi uz mežu. Pareizāk sakot, uz purvu, jo tepat bija ceļa rādītājs — «Kireveres purvs».

Visapkārt valdīja nomācoša purva ainava, ceļmalā gan auga daži koki, bet mazliet tālāk pletās nemīlīgs klajums.

Te nu viņš stāvēja — viens un visu pamests. Pat mašīnas rūkoņa pamazām kļuva klusāka, kamēr beidzot apklusa pavisam.

Būdams šofera dēls, Riho pazina sava rajona ap­kārtni itin labi, kopā ar tēvu viņš bija izbraukājies pa daudziem ceļiem. Bet pie Kireveres purva viņš savā mūžā stāvēja pirmo reizi, pa šīm vietām viņam nekad vēl nebija gadījies staigāt. Kādēļ šī nolādētā mašīna nedrāzās, piemēram, uz vecātēva māju pusi? Tad viņš varētu vecākiem kaut vai telegrammu nosūtīt, sak, tā un tā, viņš nejauši jau ieradies dzimšanas dienas svi­nībās, lai vecāki pasteidzas. Bet, kā par spīti, mašīna bija braukusi tieši pretējā virzienā, bija atrāvusi viņu šurp, purvā, kur līdz pašam apvārsnim nebija sare­dzams neviens cilvēks, neviena māja un vispār nekādas dzīvības zīmes. Vienīgi vārnas laiku pa laikam noķēr- cās tur, līkās priedes galotnē, it kā zobodamās vai ļauni priecādamās.

Cik ilgi viņš te izsmieklam galu galā stāvēs kā kilo­metru stabs? Kaut kas jādara. Kaut kur jābūt, piemē­ram, autobusa pieturai.

Bet tai pašā mirklī Riho ienāca prātā, ka viņš savu maku bija atstājis mājās. Tīšām. Bija baidījies, ka tas varētu no kabatas izkrist, viņam pa Marju dārzu lož­ņājot. Tātad braukšana ar autobusu atkrīt. To nu viņš tur Marju dārzā ložņādams bija dabūjis! Atliek gadī­juma mašīnas. Gan jau kāda uzņems. Žēl tikai, ka tās, liekas, te visai reti brauc.

Riho sāka lēni iet atpakaļ. Steigties nebija sevišķas nozīmes, kājām viņš mājā tik un tā agrāk par pus­nakti netiks. Cik garš tas ceļš varētu būt? Savus trīs­desmit kilometrus vai pat vairāk? Brauciena beigās viņš vairs necik uzmanīgi nebija sekojis kilometru sta­biem. Pieņemsim, ka trīsdesmit pieci. Kājāmgājējs noiet stundā piecus. īsi atpūtas brīži vēl piedevām. Būs diez­gan ko iet.

Pēc brītiņa Riho panāca kāda sieviete uz riteņa, pa- gausinājusi gaitu, viņa pavaicāja:

—• Jaunais cilvēk, — vai Pūsalu bodē inventarizācija jau beigusies?

— Nezinu, — Riho atbildēja. — Neesmu šejienietis.

Sieviete saprotoši pamāja ar galvu un aizsteidzās.

Tagad Riho vismaz zināja, ka kaut kur uz priekšu atrodas Pūsalu bode. Pie bodes, ļoti iespējams, pieturēs kāda garāmbraucoša mašīna. Un it kā pašas no sevis viņa kājas sāka soļot ātrāk.

14

Riho soļoja pa šoseju noguris, izsalcis un bezcerīgs. Nākotne rādījās tumša kā nakts, un pati nakts vairs nebija tālu. Kājas bija pārgurušas un likās nejūtīgas. Arvien biežāk Riho apsēdās ceļa malā un atpūtās. Taču pēc atpūtas soļot ar katru reizi bija grūtāk, un tulznas pirkstos vēl skaudrāk sāpēja.

Pūsalu veikalā inventūra bija gan jau pabeigta. Taču labuma no tā nebija nekāda, jo vienīgā mašīna, kas uz mirkli pieturēja pie veikala, brauca pavisam uz citu pusi. Gaidīšana pie veikala labuma vietā drīzāk atnesa ļaunumu — svaigo ievārījuma pīrāgu smarža uzdzina milzīgu ēstgribu. Tagad veikals bija jau tālu aiz mu­guras, bet vilinošo smaržu nāsis aizvien vēl juta. Riho negribot iztēlojās vecātēva dzimšanas dienas viesību galdu. Aukstā gaļa un galerti, un šķiņķa šķēles, un vēl daudz kas cits. Un kliņģeris. Nē, kliņģera tomēr nav. Kliņģeris nav laikā aizvests tur. Riho neticēja, ka māte un tēvs bez viņa brauktu uz dzimšanas dienu. Bet kas tad notiks? Tagad pēdējais autobuss arī laikam jau būs aizgājis.

Tālu aiz muguras atskanēja motora rūkoņa. Varbūt laimēsies? Jau laikus, pirms automašīna vēl īsti labi nebija saredzama, Riho apstājās ceļmalā un, cerību pilns, pacēla roku. Vai pieturēs?

Nepieturēja.

Tā bija lieljaudas mašīna ar ķieģeļu kravu. Plašajā kabīnē sēdēja tikai šoferis. Bet nepieturēja. Aiztraucās garām.

Ir taču dažādi cilvēki, Riho sašutis nodomāja. Par rubli katrs šoferis ir ar mieru vest. Tikai parādi viņam to, un viņš mašīnu vai uz otru pusi pagriezīs. Bet tie sasodītie asfalta vilki saož, ka puikam naudas nav. Un no bērna prasīt arī ir neērti. Labāk piedot gāzi, nav viņu darīšana.

Riho soļoja tālāk.

Ko šie tur mājās lai domā? Sākumā, protams, bija nikni, tagad pagalam noraizējušies. Kad raizes pieaug, tad dusmas noplok, ar raižu palīdzību vēl kaut kā va­rēs no šīs putras izkulties ar daudzmaz veselu adu. Kad vecīši beidzot ieraudzīs, ka dēls dzīvs un vesels, tad raižu vietā nāks prieks. Ar priecīgu cilvēku ir iespējams pamazām visu nokārtot. Skaidrs.

Tagad atkal bija dzirdama mašīnas rūkoņa, šoreiz mašīna brauca pretim. Pretimbraucējas mašīnas Riho, protams, neinteresēja. Tās lai brauc vien, kurp vēlas. Viņam cits virziens.

Bet ko tad tas nozīmē?

Mašīna tuvojoties samazināja ātrumu. Tēva mašīna! Riho pazina numuru, viņš bija radis skatīties uz takso­metru numuriem. Tēva taksis — un tik vēlā vakarā!

Bremzes nošņirkstēja.

— Kāp iekšāl

Mašīnā sēdēja tēvs savā personā. Un viņa bargajā sejā, kas raudzījās no nolaistā lodziņa, nebija ne vēsts no prieka par dēla atrašanu.

Riho piegāja pie mašīnas un atvēra durtiņas. Priekšā, blakus tēvam, sēdēja Pēteris. Pēteris šeit! Un aizmu­gurē… Aizmugurē gandrīz cits citam klēpī sēdēja visi pārējie — Mēliks, Jirnass, Kaurs, Marju, Ķerta. Tiešām neparasts stāvoklis. Muļķīgs stāvoklis, tas bija godīgi jāatzīst.

— Raizējies nu par tevi, it kā tu būtu paša bērns! — Jirnass iesaucās.

Paskaties, kur tikmēr sabiezējuši raižu mākoņi! Nekā nevar saprast. Vai šie grib viņu galīgi apmuļķot?

— Sēdies blakus Pēterim, — tēvs lika. — Satiksmes noteikumu pārkāpums tas gan būs, bet inspektors, do­mājams, guļ. Visi prātīgi cilvēki šajā stundā jau ir gultā… Ja viņi nesvin dzimšanas dienu vai nemeklē kādu pazudušu dēlu.

Mazs pārspīlējums, protams, taču Riho saprata gan, ko šie vārdi nozīmē. Labi vēl, ka Pēteris sēž starp tēvu un viņu. Kā nekā mazs amortizators vai kā lai pa­saka.

Viņi pabrauca kādu gabaliņu uz priekšu, kamēr sa­sniedza apkārtceļu, uz kura varēja apgriezt mašīnu. Un tad tā drāzās atpakaļ uz ciematu.

Riho ievēroja, ka skaitītājs ieslēgts. Tēvs taču būtu varējis izslēgt, ja mašīnā brauc tikai savējie un ja inspektors jau guļ.

— Sis brauciens ies uz tavas kabatas naudas rē­ķina, — Riho tēvs paziņoja, it kā uzminēdams dēla domas. — Veselu mēnesi tu paliksi bez kabatas naudas, tā mēs savilksim galus kopā.

Ak tad šitā gan! Skaitītājs griežas. Griežas uz viņa kabatas naudas rēķina. Tad ir gan laupītāji šie asfalta vilki. Savam paša bērnam velk ādu pār acīm. Un visai kompānijai tas ir izpriecas brauciens. Interesanti, kā viņi vispār šajā vāģī gadījušies? Šobrīd tā kā neklātos izprašņāt. Gan Pēteris vēlāk pastāstīs.

— Kāds tad ir garastāvoklis? — Riho tēvs vaicāja.

Garastāvoklis? Par kādu garastāvokli var būt runa!

— Atkarībā no tā, no kāda viedokļa ņem.

Likās — Riho tēvam tāda atbilde nepatika.

— No tavas audzināšanas viedokļa jāņem siksna, — viņš teica. — Bet tagad diemžēl nav laika. Ja mēs vēl gribam tikt uz dzimšanas dienu…

— Vai mēs tomēr brauksim? — Riho vaicāja.

— Ar šo pašu mašīnu būs jābrauc.

Riho kļuva mazliet vieglāk. Nu, ja tēvs taksometru izvedis no garāžas, ja tomēr brauks, tad tas vēl nav visļaunākais. Bet kā šie zināja viņu meklēt uz ceļa? Tā jau bija kā… kā telepātija vai kas tamlīdzīgs…

— Tevis dēļ es nevarēšu vairs uz vecātēva veselību glāzi pacelt, -- Riho tēvs nosūrojās. — Rīt no rīta būs jāsēžas pie stūres.

Nu jā, no tā viedokļa, protams, bija nelāgi. Kā nekā sešdesmitā dzimšanas diena. Jubileja kā jubileja. Un tādā gadījumā glāzīte piederas pie lietas.

Te pēkšņi pakaļējā sēdeklī sakustējās Jirnass, kurš bija kā ieķīlēts starp Kauru un Mēliku.

— Taisnību sakot, — viņš negaidīti ierunājās, — Riho īstenībā nemaz nav vainīgs.

— Uja! — Riho tēvs izbrīnījās. — Nez kurš tad cits te būtu vainīgs?

— Es, — Jirnass paziņoja. — Es viņu ietekmēju ar telepātiju.

Riho tēvs sāka smieties. No visas sirds. Likās neti­cami, ka šis īgnais cilvēks tā prot smieties.

— Ak tad telepātijas ce|ā … — viņš beidzot teica. — Nav jau peļami, ka tu aizstāvi savu draugu tm gribi glābt viņa ādu. Bet tev nevajadzētu man šitādus jokus stāstīt ar tik nopietnu ģīmi.

Arī Riho bija pārsteigts. Tiešām divaini kālab Jirnasam viņš būtu jāaizstāv? Pirmīt runāšana par rai­zēšanos un tagad vēl telepātija …

— Atvainojiet! — arī Kaurs ierunājās. — Tie tomēr nav tikai joki. Jirnasam tiešām piemīt telepātiskas spē­jas. Zinātniski pilnīgi pierādītas spējas.

Riho tēvs tomēr vēl nevarēja to uzņemt nopietni.

— Ak tad Jirnass manu dēliņu ar lāstiem bija iedzi­nis purvā! — Viņš jautri pavīpsnāja.

Bet Riho noprata, ka, pateicoties telepātijai, viņš šo­reiz laikam tiks cauri ar veselu ādu. Kad tēvs jau ir tik labā omā, ka sācis smieties, tad no siksnas nav vairs daudz ko baidīties. Lai būtu kā būdams, bet Jirnass, velns parāvis, tomēr caur un cauri ir goda vīrs. Butu taču viņš, Riho, to agrāk zinājis! Tad viņam doma par ķīļa iedzīšanu vispār nebūtu radusies.

Kaurs atkal paziņoja gandrīz vai dusmīgi:

— Tā nav pirmā reize, kad Jirnass ar telepātiju strādājis u^ goda. Ņemsim kaut vai gadījumu ar Pēteri. Viņš telepātiski izsauca Pēteri pie sevis, un pēc tam visi kopā taisīja piramīdu un …

Jirnass nemanot ar celi piegrūda Kauram, un vārdu plūdi mitējās. Kaurs saprata, ka viņš savā aizrautībā būs izpļāpājis vairāk, nekā vajag. Bet kas viņam at­lika, ja kāds negribēja noticēt Jirnasa spējām? Bija vajadzīgi fakti. Tikai ar faktiem bija iespējams citus pārliecināt.

Bet tad Pēteris vairs nevarēja izturēt. Cik ilgi viņš locīsies un vairīsies? Cik ilgi šīs paslēpes lai velkas? Un viņš nopūzdamies teica:

— To visu mēs ar Riho izplānojām. Šoreiz ar tele­pātiju te nekā kopīga nav.

Un tīri negaidot Riho arī piebilda:

— Mēs gribējām iedzīt ķīli, un tas bija viss.

— Ķīli? — Mēliks izbrīnījās.

Viņš sāka aptvert. Un arī pārējie sāka aptvert.

— Mēs to vairs nedarīsim, — Riho nosolījās.

Klusums. Visu, kas bija nācis klajā, vajadzēja sagremot. Pat Riho tēvs neteica un neizvaicāja nekā, acīmredzot arī viņš saprata, ka te runa ir par bērnu pašu darīšanām.

Bet Jirnass pēkšņi sajuta milzīgu atvieglinājumu. Varbūt viņam nemaz nepiemīt telepātiskas spējas! Var­būt viss notikušais bijis tikai sagadīšanās?

Automašīna iebrauca ciematā.

15

Mēliks gāja uz veikalu. Viņam bija jānopērk piens, maize, desa un sviests. Viņš vēl joprojām bija sliktā omā un, ieiedams pa veikala durvīm un ieraudzīdams diezgan garu rindu, nebūt nekļuva priecīgāks. Rindā stāvēja galvenokārt sievietes. Tās parasti iepērkas ilgi. Savu pusstundu no jaukās vasaras dienas var mierīgi norakstīt. Stāvi tik — un vairāk nekā.

Bet tad Mēliks pamanīja pie letes Ķertu, un Ķerta ar rokas mājienu paaicināja viņu pie sevis. Sievas, kas stāvēja aiz Ķertas, tobrīd pārrunāja kaut kādas kā­zas — kas tik viss bijis kāzu galdā celts un cik labi izskatījies jaunais pāris, un kurš ar kuru dejojis, un tā tālāk. Šīs pārrunas saistīja sieviešu uzmanību, tādēļ neviena nesāka skaisties par to, ka Mēliks palika stā­vam pie Ķertas un dabūja iepirkties bez ilgas rindā stā­vēšanas.

— Tu esi ieradies īstā laikā, — Ķerta sacīja, kad viņi abi iznāca no veikala.

— Jā, — Mēliks piekrita. — Man paveicās. Rindas ir briesmīgi apnicīgas.

Tad Ķerta viņam vaicāja:

— Vai tu vēl arvien esi tāds?

— Kāds tad? — Mēliks atvaicāja.

— Tāds kā vakar.

Mēliks paraustīja plecus.

— Nezinu. Kāds tad es vakar biju?

— Noslēgts, — Ķerta teica.

Mēliks nodomāja, ka īstenībā Ķerta būtu varējusi pateikt daudz trakāk. Iepriekšējā dienā viņš bija iztu­rējies neciešami. Kā vecs īgņa. Un tikai tādēļ, ka Ķerta bija gājusi pastaigāties ar Pēteri un ka šo pastaigu viņi bija iepriekš norunājuši. Iznāca tiešām muļķīgi.

— Šodien es neesmu noslēgts, — Mēliks teica.

Un Ķerta sacīja:

— Nu tad pastāsti!

— Ko lai es stāstu? — Mēliks jautāja.

Nevarēja taču sākt stāstīt, ko viņš juta, noskatīda­mies, kā Ķerta pastaigājas ar Pēteri un Madisiņu. Viņi izskatījušies kā ģimene. Un tas viņam stipri ķēries pie sirds.

— Liekas — tu kaut ko man gribēji jautāt, — Ķerta teica. — Toreiz, kad bijām kapos. Atceries?

— Kā nu neatcerēšos, — Mēliks atbildēja. — Bet ta ir garāka runāšana.

— Es jau rīt braukšu projām. Kad tad mēs vēl da­būsim ilgāk parunāties.

Ķertai, protams, bija taisnība. Rīt viņa aizbrauks.

Ar pusdienas autobusu. Ja vēl gribētu parunāties, tad šobrīd varbūt tā ir pati pēdējā iespēja.

— Es tevi pavadīšu, jā? — Mēliks piedāvāja. — Bet mums jāiet ar līkumu. Jirnass dzīvo mazliet par tuvu.

— Labi, iesim ar līkumu, — Ķerta bija ar mieru. — Vai tik tev piena pudeles nenovelk roku?

— Piena pudeles ir sīkums, — Mēliks iebilda un pār­lika tīkliņu no labās kreisajā rokā.

Viņi nogriezās pa tuvāko ielu. Apmest līkumu tik tie­šām vajadzēja, jo Mēlika balss saites arī šodien nebija necik vaļīgas. Viņi bija nogājuši labu gabaliņu klusē­jot, līdz Mēliks, atkal pārlicis tīkliņu, beidzot teica:

— Es gribēju tev prasīt padomu sakarā ar savu ro­mānu.

— Man? — Ķerta nobrīnījās. — Es vispār neprotu rakstīt, goda vārds. Skolā ar sacerējumiem man vien­mēr ir posts. Neuznāk iedvesma.

— Ar sacerējumiem man iet uz mata tāpat, — Mēliks teica. — Bet, kad tu raksti tāpat sava prieka pēc, tad ir pavisam citādi.

Ķerta piekrita, ka tā varētu būt, un Mēliks turpināja:

— Tu zini, ka man šajā romānā tēlota meitene?

— Tā, kura ir man līdzīga?

— Nu jā. Un vēl man tur tēlots kāds puisis.

— Puišiem taču jābūt trim, — Ķerta atcerējās.

— Tas gan, — Mēliks teica. — Bet tie divi man šo­brīd nav svarīgi. Tagad mani interesē tikai viens…

Pareizāk sakot, viens puisis un meitene. Es domāju par romāna beigām. Tieši par beigām es gribēju ar tevi apspriesties.

— Ak par beigām! — Ķerta klusu teica.

— Spiegs ir notverts, — Mēliks turpināja. — No tā viedokļa viss ir kārtībā. Bet vēl tur ir zēns un mei­tene… Viens nobeiguma variants man jau ir līdz ga­lam izdomāts, tikai es nezinu, vai tas ir pietiekami tipisks. Jo meiteņu psihi es pagalam nepazīstu.

— Kādas tad beigas tev ir? — Ķerta jautāja.

— Tās ir tādas… Meitenei jāaizbrauc. Vai nu uz kādu pilsētu, vai… Vārdu sakot, viņa aizbrauc. Sa­proti?

— Droši vien, — Ķerta atbildēja.

— Bet zēns ar meiteni ir sadraudzējušies vai kā lai saka. Un viņiem jāšķiras.

— Tad jau tās ir paskumjas beigas, — Ķerta atzina.

— Kā tad, — Mēliks apstiprināja. — Tieši tādēļ es arī esmu nobažījies. Un es domāju, ka mans varonis varētu, piemēram, krāt pastmarkas.

— Markas? — Ķerta nobrīnījās. — Tu domā, ka tas padarīs beigas priecīgākas?

— Domāju gan, — Mēliks paskaidroja. — Ja zēns krāj markas, tad meitene varētu viņam šad tad rakstīt. Kā tev liekas? Vai tas ir pietiekami pārliecinoši?

— Manuprāt, tas ir pavisam viegli iedomājams, — Ķerta teica. — Tikai zēnam, protams, būs jāatbild meitenei.

— Skaidrs, — Mēliks teica. — Kā tad citādi. Dažas meitenes jau arī krāj markas.

Ķerta neatbildēja, un viņi labu laiku gāja klusējot.

— Tātad tas ir skaidrs, — Mēliks īsumā rezumēja sarunu. — Ja zēns un meitene ilgstoši sarakstīsies, tad romāna beigas uz lasītāju neatstās nomācošu iespaidu. Jo vairāk tādēļ, ka spiegs ir notverts — un cauri.

Bet tad pēkšņi Ķerta iejautājās:

— Vai tu, Mēlik, markas krāj?

— Vēl nekrāju, — Mēliks nosarcis klusu noteica. — Esmu nodomājis visā drīzumā to sākt.

— Es gan nesākšu. — Ķerta smējās. — Bet tu to­mēr vari man rakstīt.

Tagad smējās abi. Jirnasa māja jau bija redzama.

BEIGAS

Viņi stāvēja pie pieturas un gaidīja autobusu — Mē­liks, Jirnass, Kaurs un Ķerta.

— Un tu aizbrauksi, — Jirnass teica.

Ķerta pamāja ar galvu.

— Vai tu vēl kādreiz atbrauksi mūs apciemot? — Kaurs vaicāja.

Ķerta paraustīja plecus un viegli nopūtās.

— Es gribētu gan atbraukt, — viņa teica.

Šķiršanās kļuva mazliet skumja. Mēlika romāns, do­mājams, beigsies daudz priecīgāk.

— Tev noteikti jāatbrauc, — Jirnass teica.

Ari Mēliks gribēja kaut ko sacīt, bet tai pašā mirklī no aizstūra jau iegriezās autobuss, un Mēliks tā ir ne­bilda ne vārda. Viņš tikai paņēma Ķertas koferi, lai to ieceltu pa autobusa durvīm.

Autobuss bija klāt.

— Uz redzēšanos!

— Uz redzēšanos, Ķerta!

Jirnasam pēkšņi atausa atmiņā, ka viņi savā laikā tepat bija gaidījuši Ķertu — pavisam citādā noskaņā. Viņi pat brīžiem bija cerējuši, ka autobuss ieskries grāvī. To atceroties, viņam kļuva neērti. Un, kad auto­buss bija aizbraucis, Jirnass nolēma vēlreiz telepātiski koncentrēties. Viņš cieši samiedza acis un nomurmi­nāja:

— Atgriezies mājās laimīgi, Ķerta!