Lidojošie šķīvji

LIDOJOŠIE ŠĶĪVJI

1

T irnasa dzimšanas diena, kas iezīmēja vasaras vidu, ^ jau bija pagājusi. Jeb, citiem vārdiem sakot, vasara bija sasniegusi kulmināciju un Jirnass kļuvis par vienu gadu vecāks un gudrāks. Veselības dzēriens tika dzerts, un kūku ēšanas rekords pārgāja no Mēlika uz Kauru. Divpadsmit kūkas ar krēma pildījumu par divdesmit kapeikām gabalā — tāds tagad bija augstākais sasnie­gums, kurš nākamajā dzimšanas dienā būtu pārsnie­dzams. Bet, lai nu ar kūkām biītu kā būdams, pats svarīgākais bija Latvijā ražotais velosipēds «Rīga». Jirnasa senais sapnis bija īstenojies, un, kļuvis par gadu vecāks, viņš varēja sevi uzskatīt par velosipēda pilntiesīgu īpašnieku.

Tagad ritenis stāvēja piesliets pie kroplas priedeles, pusotra kilometra no ciemata, bet zēni zvilnēja turpat smilšu bedrē. Viņi tīksmīgi gozējās jūlija saules kar­stajos staros un apskatīja Mēlika uzņemtās dzimšanas dienas fotogrāfijas, kuras tikai pirms dažām stun­dām bija dabūjušas savu pēdējo apdari ar spodrinā­tāju.

Ķerta bija aizgājusi paklaiņāt mazliet tālāk pa mežu, lai pie reizes ielāgotu zemeņu vietas.

— Šodien fotogrāfija nav vairs tikai bilžu taisī­šana, — Mēliks skaidroja. — Šodien fotogrāfija jau kļuvusi par mākslu.

Pārējie nekā neiebilda, tikai vērīgi skatījās fotouzņē­mumos un atcerējās dzimšanas dienas svinības. Istabā uzņemtie attēli, tiesa gan, bija mazliet neskaidri un patumši. Tam par cēloni bijis nepietiekams apgaismo­jums, kā to paskaidroja Mēliks. Toties dārza uzņēmu­mus patiešām varēja uzskatīt par mākslas darbiem —

tajos visus uzreiz varēja pazīt, īpaši Ķertu, kuras ne­trūka gandrīz nevienā uzņēmumā.

— Paskatieties! — Jirnass sauca. — Vai te man nav īsta sporta meistara seja, ko?

Viņš bija atradis fotoattēlu, kurā bija redzams me­tam gaisa bumbu.

Kaurs pieliecās tuvāk.

— Sporta meistara seja?

— Tieši tā, — Jirnass apgalvoja. Redzi, kā mans zods paslējies uz priekšu — tas norāda uz gribasspēku.

Kaurs skatījās. Taču viņa uzmanību saistīja nevis gribasspēka apdvestais Jirnasa zods, bet gan pavisam kas cits.

— Nez kāpēc uzņēmumā redzamas divas bumbas, — viņš iebilda.

Nu pienāca tuvāk arī Mēliks.

— Kā tā — divas?

— Vai tu redzi — te ir Jirnasa bumba, — Kaurs parādīja ar pirkstu, — bet otra bumba ir pie debesīm.

Tik tiešām pie debesīm bija redzams apaļš plankums, kas atgādināja bumbu.

— Dīvaini, — Jirnass brīnījās.

Bet Mēliks tikai paraustīja plecus.

— Tas ir kaut kāds defekts, — viņš teica. — Filmas defekts vai kaut kas tamlīdzīgs.

Taču tāds pats plankums bija redzams vēl vienā foto­attēlā, kurā neviens nemeta bumbu, bet Ķerta, Jirnass un Kaurs ēda p'ašu pagatavoto saldējumu. Tātad nekā dīvaina te tik tiešām nebija. Kaut kāds defekts, un tas arī viss.

— Starp citu, — Mēliks teica. — Kopš Jirnasa dzim­šanas dienas mēs Ķertai neesam sagādājuši nekādu izklaidēšanos.

Tā tas bija. Arī tagad — meitene viena staigā pa mežu.

— Jā, — Jirnass teica. — Taisni neērti. Viņa galu galā ir mūsu viešņa.

— Pat ķinītī nevar tikt, — Kaurs nopūtās. — Visas filmas tādas, kas jaunākiem par sešpadsmit aizliegtas skatīties.

Sešpadsmit! Vēl nez cik kūku rekordi tiks pārspēti, kamēr būs sasniegts šis daudzsološais slieksnis.

— Vakars uz ezera, — Mēliks nosūrojās.

— Bērnu dārzs slēgts, tur ir remonts, — noķiķinājās Kaurs. — Tagad būtu īstais laiks sapulcināt sīkos. Ķerta varētu ar viņiem nospēlēt mazu ludziņu.

— Izbeidz! — Mēliks atcirta. Sīkie visiem jau bija līdz kaklam.

— Bet kaut kas taču jāizgudro, — Jirnass neatlaidās.

— Šorīt Ķerta aiz garlaicības lasīja kaut kādu populār­zinātnisku grāmatu.

— Kas tā bija par grāmatu? — Mēliks gribēja sīkāk zināt.

— Par zvaigžņu pasauli.

— To es esmu lasījis, — Mēliks paziņoja. Kaurs pacēla galvu.

— Bet kā būtu, ja sarīkotu tikšanos ar šīs grāmatas autoru? Ķertai tomēr būtu maza pārmaiņa.

Jirnass sajūsmā staroja.

— Protams! Tieši to mēs darīsim. Jauno lasītāju tikšanās ar rakstnieku! Lai viņš pastāsta par savu dzīvi un darbu. Un par to, kā viņš iedomājies kļūt par rakst­nieku un kā viņam radusies interese tieši par zvaigžņu pasauli. Kolosāli, vai ne?

Taču Mēliku Jirnasa sajūsma atstāja vēsu.

— Nekas nesanāks, — viņš vienaldzīgi noteica.

— Autors ir vācietis. Kaurs nosvilpās.

— Skaidrs. Vācieti mēs šurp nedabūsim. Turklāt mēs tik un tā nesaprastu, ko viņš stāsta.

— Aicināsim citu rakstnieku, — Jirnass neatlaidās.

— Vai kādu izcilu personu. Tikšanās katrā ziņā jāsa­rīko.

— Un ja tas būtu kāds astronoms? — Kaurs prā­toja. — Astronoms taču zvaigžņu pasauli pazīst vis­labāk.

— Tas gan, — Jirnass piekrita. — Zinātnieki kalpo tautai uz mata tāpat kā rakstnieki. Tikai vai mums Igaunijā astronomi vispār ir?

— Ir gan. Turklāt viens slavens astronoms. — Mē­liks bija lietas kursā. — Georgs Vipermanis. Viņš pēta ne tikai zvaigznes, bet arī spīdošos nakts mākoņus.

— Vai igaunis? — Jirnass pajautāja.

— Cik man zināms, jā.

— Redziet nu, — Jirnass lepni turpināja. — Igauņi ir tik maza tautiņa, viens vienīgs miljons. Un tomēr mums ir pasaules slavenības — Pauls Keress un Jāns Taltss, un vēl tas… Kā viņu sauc?

— Vipermanis.

—• Nu jā. Vipermanis, klejojošo mākoņu specs.

— Spīdošo, — Mēliks izlaboja.

Laikrakstos viņš šo to bija lasījis par Vipermani un zināja, ka slavenais zinātnieks strādā Teraveres obser­vatorijā, kurā uzstādīta attiecīgā pētīšanas aparatūra. Taču viņš, Mēliks, arī bija tas, kurš beidzot noraidīja plānu uzaicināt Vipermani.

— Šis pasākums nebūt nav tik vienkāršs, — viņš teica. — Ja mēs uzaicinām zinātnieku, mums jāsa­maksā viņam dzelzce]a biļete, nemaz nerunājot par uzturu un naktsmājām. Kur mēs tam visam ņemsim naudu?

Pārējie drūmi klusēja.

— Tu pats sāki stāstīt par Vipermani, — Jirnass beidzot sašuta. — Es iztēlojos, kā viņš ieradīsies un stāstīs mums par zvaigžņu pasauli, par kosmosa no­slēpumiem, par lidojošiem šķīvjiem un…

— Zēni! — Kaurs iesaucās.

Jirnass pat satrūkās.

— Nu?

— Lidojošie šķīvji!

— Kas tev lēcies? — Mēliks nobrīnījās.

— Tie apaļie plankumi uz fotouzņēmumiem… — Kaurs uzlēca kājās. — Vai tad jūs nesaprotat? Tie taču ir lidojošie šķīvji!

Mēliks sāka šķirstīt fotogrāfiju kaudzīti.

— Nevar būt, — viņš murmināja savā nodabā.

— Lidojošie šķīvji! — Jirnass aizsapņojās. — Noslē­pumainie kosmosa sūtņi! Vai tiešām mums būs izdevies tos nofotografēt?

— Nevis mums, bet Mēlikam, — Kaurs izlaboja.

— Vienalga, — Jirnass atbildēja. — Mēs arī bijām tur klāt.

Mēliks sameklēja uzņēmumus ar plankumiem — gan to, kur Jirnass met gaisā bumbu, gan arī to, kur viņi ēd pašu gatavoto saldējumu. Tagad viņi skatīja šos attēlus gluži citām acīm. Plankums abos attēlos bija

gaišs un ovāls, tieši tāds, kādam, domājams, vajadzētu būt lidojošajam šķīvim.

— Savādi gan, ja tā padomā, — arī Mēliks tagad piekrita Kaura pieņēmumam. — Abi plankumi ir uz mata vienādi. Tātad filmas defekts tas laikam neva­rētu būt.

— Skaidrs, — Kaurs piekrita. —• Paskatieties — abos attēlos šķīvis atrodas vienā un tai pašā vietā. Acīmredzot to ieinteresējusi Jirnasa dzimšanas diena, tāpēc tas tik ilgi stāvējis uz vietas. Tikai dzīvās būtnes nez kāpēc nav redzamas, iespējams, ka tās paslēpušās šķīvī.

Kaurs bija dzirdējis par lidojošajiem šķīvjiem, un tie sākuši viņu briesmīgi interesēt, tā ka viņš vairākkārt gājis uz bibliotēku un tur vēl papildām pētījis attiecī­gus avīžu rakstus. Dažā labā no tiem bija runa arī par dīvainām maza auguma būtnēm, kuras ceļojot ar šiem šķīvjiem un kuras Amerika jau vairāki cilvēki redzē­juši savām acīm.

Mēliks kļuva domīgs. Karstā saule gausināja domā­šanas procesu, un tādēļ viņš domāja ilgu laiku, iekāms beidzot noklepojās un sacīja:

— Tas tomēr ir vairāk nekā dīvaini. Es domāju, ka šos uzņēmumus varētu aizsūtīt Vipermanim pētīšanai.

Sie vārdi pārliecināja un tūdaļ rada atbalsi.

— Jā gan! — Jirnass iesaucās. — Un lieciet vērā — Vipermanis atbrauks un pateicībā spiedīs mums roku!

— Ne jau pateicība mums vajadzīga, bet skaidrība,— Mēliks noteica.

Un Kaurs piebilda:

— Mēs nosūtīsim Vipermanim šos attēlus zinātnes interesēs, bet zinātne pieder visai cilvēcei.

Fotouzņēmumiem, protams, bija jāpievieno paskaid­rojoša vēstule, tāpēc nekavējoties bija jāķeras pie rak­stīšanas. Mēlikam, kā arvien, līdzi bija zīmulis un pie­zīmju grāmatiņa. Viņš taču rakstīja dēku romānu. Kurā katrā brīdī varēja ienākt prātā kāda būtiski svarīga doma, un tad ir drošāk, ja to tūlīt pieraksta, nekā pa­ļaujas uz atmiņu, kurā jau tā daudz kas glabājas, Vipermani un Teraveres observatoriju ieskaitot. Mēliks paņēma savus ikdienišķos darba rīkus un, brīdi nopietni papūlējies, beidzot uzrakstīja svarīgo vēstuli.

«Cienītais astronom!

Nosūtām Jums divus fotouzņēmumus, kuri var­būt varētu noderēt pētījumiem. Plankumi, kas ta­jos redzami, pēc mūsu domām, varētu būt lidojošie šķīvji. Spīdošie nakts mākoņi tie nekādā ziņā nav, jo, kad šie fotoattēli tika uzņemti, par nakti neva­rēja būt runa. Pat saule bija pie debesim. Cerams, ka minētie uzņēmumi palīdzēs Jums izdibināt lido­jošo šķīvju noslēpumu.

Ar interesi gaidīsim Jūsu atbildi.»

Sekoja paraksti un Jirnasa adrese. Vipermaņa ad­rese nesagādāja nekādas rūpes — Teraveres observa­torija un viss. Tur slaveno zinātnieku pazīst ikviens knēvelis.

— Katrā ziņā turpmāk būs uzmanīgāk jāvēro debess izplatījums, — Kaurs prātoja. — Ej nu sazini, kad šķīvji atgriezīsies. Un debesīs raudzīties var jebkurš, cik vien tīk. Neviens nenāks un neprasīs, vai tev jau ir pilni sešpadsmit vai ne.

Viss gāja kā pa sviestu. Tieši tagad, kad Ķerta bija sākusi lasīt grāmatu par zvaigžņu pasauli, ari zēni atrada iemeslu vērst savus skatienus uz kosmosu.

Ķerta jau arī nāca un pa gabalu sauca, ka esot mežā atradusi brīnum labu zemeņu vietu. Taču, iekāms viņi sāka domāt par zemenēm, viņiem, protams, bija jāiegriežas ciematā, lai nosūtītu Vipermanim vēstuli un fotouzņēmumus ar lidojošajiem šķīvjiem.

Pēc pāris stundām Mēliks, Jirnass, Kaurs un Ķerta jau bija mežā.

— Esmu te noskatījusi ļoti labu zemenāju, — Ķerta teica. — Tikai mazliet pacietības!

Pacietības viņiem nedrīkstēja pietrūkt, jo Jirnass ar savu riteni laiku pa laikam atpalika 110 citiem. Virzo­ties starp kokiem, krūmiem un celmiem, kur virši vienā gabalā pinās pa spieķiem, «Rīga» nebija nekāds labais braucamais. Par sēšanos seglos nebija ko domāt, un ritenis bija vairāk par nastu nekā par svētību.

Pilnīgi skaidrs, ka zēni labāk par Ķertu zināja, kur viņu meža atrodas vislabākās ogošanas vietas. Šejie­nes izcirtumi un lauces pa šiem gadiem bija krustām šķērsām izskraidīti. Bet Ķerta kā nekā bija ciemiņš. Ķerta bija uz savu roku gājusi meklēt zemenāju, un tādē| zēni pieklājīgi ļāva viņai iet pa priekšu. Un — tavu brīnumu! — viņa atveda zēnus taisnā ceļā pie tās lauces, kurā ik vasaru bija visvairāk saogots un kura bija baltojusi vienos zemeņu ziedos jau tad, kad Ķerta vēl nebija šeit ieradusies.

— Tu taču pazīsti mežu kā savus piecus pirkstus, — Mēliks nobrīnījās.

Bet Kaurs vērīgi skatijās uz pazīstamo lauci pavisam no cita viedokļa.

— Šī vieta ir kā radīta, kur nosēsties lidojošiem šķīvjiem, — viņš teica. — Līdzena, cieta zeme un vis­apkārt augsti koki, kas tos aizsegtu no ziņkārīgām acīm.

Ķerta iesmējās. Kaura prātošanu par lidojošiem šķīv­jiem viņa nekādi nespēja uzņemt nopietni. Viņa zināja gan, ka zinātnieki reiz pētījuši šo jautājumu, jo par to bija rakstīts pat avīzēs un runāts radio un televīzijas raidījumos. Viņa bija dzirdējusi, ka ļoti daudzi cilvēki visā pasaulē esot paši savām acīm redzējuši šos noslē­pumainos, mirdzošos, šķīvjveidīgos gaisa transporta līdzekļus, kuri varot kustēties milzīgā ātrumā un daž­reiz esot arī nolaidušies uz zemes. Tomēr Ķerta neva­rēja noticēt, ka tieši Mēlikam būtu izdevies uzņemt lidojošos šķīvjus filmā, turklāt pilnīgi nejauši, pie de­besīm tos pat nepamanot.

— Tagad tu smejies, — Kaurs dusmīgi teica. — Bet, kad lidojošais šķīvis tev nozags, piemēram, govi, tu vairs nesmiesies.

— Kādu govi? — Ķerta izbrīnījās. — Es nesaprotu, par kādu govi tu runā?

— Kādam zemniekam Kanzasā tik tiešām tāda liga bija gadījusies, — Kaurs stāstīja kādreiz lasīto avīzes rakstu. — Zemnieks izdzirdis troksni lopu laidarā un ar dēlu un kalpu skrējis skatīties, kas tur lēcies. Tad viņš ieraudzījis, ka tur nolaižas simt metru garš cigār- veida gaisa kuģis. Uz šā kuģa bijušas sešas gauži dīvainas būtnes. Un tās būtnes aizvedušas govi ar gaisa kuģi. Govs āda, galva un kajas atrastas otrā dienā labu gabalu tālāk.

— Par to būtu jāpastāsta Lēni tantei, — Jirnass prātoja.

Lēni tante turēja govi. Jirnasa ģimene katru dienu pirka no viņas pienu, kas augstā treknuma procenta dēj bija ciematā izslavēts.

— Man, par laimi, govs nav, — Ķerta zobgalīgi teica. — Es mierīgi, nesāpinot sirdi par govi, varēšu lasīt zemenes.

Taču drīz vien izrādījās, ka zemeņu lasīšana nebūt nav tik vienkārša. Zemeņu vispār nebija. Lai tu, cil­vēks, skatītos kur skatīdamies, zaļajās lapās viscaur baltoja tikai vēl neienākušās ogas.

— Es tūlīt nodomāju, ka vēl nav īstais laiks, — Jir­nass pārgudri iebilda. — Ķerta tomēr ir pilsētas bērns, un nebija vērts, ka viņa meklē zemeņu vietas.

— Izbeidz! — Mēliks sarauca uzacis. — Ienākušās ogas no zaļajām kurš katrs pratīs atšķirt.

Bērni izstaigāja klajumu krustām šķērsām. Viena un tā pati aina. Vienīgā starpība, ka te bija radusies iz­dega. Vai tā bija radusies no kāda garāmgājēja no­mesta smēķa gala vai kā citādi, ej nu sazini. Parasti aiz cilvēku nevērības rodas mežu degšana.

— Es vis neesmu maldījusies, — Ķerta teica, — tas ir tas pats klajums. Un pirmīt te viscaur sārtojās ogas. Kāds būs te ogojis.

— Kāds, — Kaurs norūca. — Protams, kāds. Vai nu citādi. Noteikti kāds…

Viņa sejā atplaiksnīja pēkšņa atklājuma prieks.

— Ko tu tur purpini? — Mēliks pievērsās Kauram.

— Kas tur ko brīnīties, ja kāds paguvis paogot pirms mums. Mēs daudz laika zaudējām ciematā.

— Es nemaz nebrīnos.

Kaura sejas izteiksme bija aplam zīmīga. Viņš pie­gāja pie izdegas un ņēmās to vērīgi aplūkot.

— Kas tev ir? — Jirnass vaicāja.

— Paskatieties uz šo izdegu, — Kaurs atbildēja.

— Vai tiešām jūs nekā nemanāt?

Pārējie nekā nemanīja, un Kaurs turpināja:

II

• Sai izdegai taču ir īsts cigāra izskats, vai ne? Viur gals tai ir platāks, otrs šaurāks. Manuprāt, tas ii |oli interesanti. Un te, lūk, ir pēdas.

tik tiešām! — Jirnass piekrita. — Cilvēka pēdas.

Kaurs uzvaras priekā smaidīja.

Kāpēc tu domā, ka tās ir tieši cilvēka pēdas?

— Bet ir taču! — Jirnass samulsa. — Vai tu mūs gribi par muļķiem pataisīt?

— Nemaz ne, — Kaurs atbildēja. — Es tikai gribu jums pateikt, ka šīs pēdas varētu piederēt kādām cil­vēkveidīgām būtnēm.

— Blēņas, — Mēliks noteica.

Un Ķerta aiz smiekliem nospurdzās.

Taču Kaurs neaizsvilās.

— Austrālijā esot zināmi gadījumi, — viņš teica, — "kaf lldojūšie šķīvjrāTsTajuši uz zemes izdegumu pē­das. Tātad šī izdega itin labi varētu būt cigārveidīgā lidojošā šķīvja pēdas. Šķīvis būs nolaidies un no tā izkāpusi būtne. Arī būtne būs atstājusi savas pēdas.

— Un šīs būtnes pēdas ir tādas pašas kā manējās,— Mēliks pazobojās. — Tikai drusciņ mazākas.

— Pareizi, — Kaurs teica. — Lidojošo šķīvju būtnes arī ir apmēram tikpat lielas kā mēs. Vai drusciņ ma­zākas.

— Vai tu domā, ka zemenes kāds marsietis apēdis? — Ķerta zobojās.

Kaurs paraustīja plecus.

— Un kādēļ ne?

— Klausies! — Mēliks kļuva dusmīgs. — Visam ir savs mērs.

— Skaidrs! — Kaurs nelikās mierā. — Izdega pēc mēra un izskata katrā ziņā atgādina lielu cigāru.

Mēliks atmeta ar roku. Likās — ar Kauru šodien ir neiespējami runāt. Prātīgāk bija iet tālāk un pamēģi­nāt, vai kaut kur citur ar zemenēm neveiksies labāk. Bet Kaurs nebija ar mieru doties tālāk. Kauram vis­pirms izdega bija jāizmērī ar soļiem un tad jāaprēķina aptuvenā platība. Pēc tam viņam bija pamatīgi jāiz­pētī nepazīstamo būtņu pēdu nospiedumi. Zinātnes labā, .kā viņš apgalvoja.

— Jā, — Kaurs beidzot teica. — Aizdomīgi, vairāk nekā aizdomīgi.

Ej nu sazini, ko viņš vēl būtu sarunājis, ja tai pašā brīdi, krūmiem brikšķot, klajuma neparādītos Lēni tante, tā pati Lēni tante, no kuras Jirnasa ģimene ik dienas dabūja pienu.

— Mīļie bērni! — Lēni tante iesaucās pavisam žēla­bainā balsī. — Vai jūs kaut kur neredzējāt manu Ma­gonīti?

Nē, Lēni tantes Magoni šie bērni tik tiešām nebija redzējuši. Taču pēkšņi viņu sejās atplaiksnīja milzīgs izbrīns, un vismazākais no viņiem — Kaurs, lidojošo šķīvju specs — tūlīt pasteidzās pavaicāt, vai sakarā ar to, ka pazudusi govs, neesot manītas kādas ārkārtīgas parādības.

— Ārkārtīgas parādības ir gan manītas, — Lēni tante ņēmās gari un plaši stāstīt. — Mana gotiņa ar­vien rāmi ganījusies ķēdē piesieta, vai nu tas būtu liel­ceļa malā, vai kur citur. Bet šodien pazuda. Kā ūdenī iekrita. Itin kā gars to būtu aiznesis. Un parasti Ma­gone tik rāms lopiņš bija.

— Jāpalīdz meklēt, — Mēliks, daudz nedomājot, no­lēma.

Par to Lēni tante gaužām nopriecājās. Un kā patei­cību tante apsolīja katram bērnam pa krūzei silta piena. Lēni tante taču nezināja, ka no Magonītes tik vien būs pāri palicis kā āda, kājas un galva, ko lidojošais šķīvis būs nometis zemē.

Tad nu viņi gāja: Lēni tante tprušinādama pa priekšu, aiz viņas Ķerta un Mēliks, tad dziļās domās nogrimušais Kaurs un pēdīgi Jirnass ar savu riteni, kas pa ciņaino zemi skaļi grabēja. Mazpamazām šī graboņa kļuva klusāka un klusāka, līdz beidzot meža klajumā bija vairs dzirdams tikai čuņčiņa vienmuļīgais cilp, calp, cilp, calp, kas pašreizējos apstākļos, atgā­dinādams govs slaukšanu, skanēja kā izsmiekls.

3

Pēc tam kad Riho kā īsts kriminālnoziedznieks bija pametis mazo Madisiņu uz ielas un pats nekrietni aiz­laidies lapās, Pēteris dzīvoja visai vienmuļu dzīvīti. Ne­gaisa mākoņi, kas sākumā draudēja savilkties pār viņa galvu, samērā drīz izgaisa. Sprukās nokļuvis, Pēteris

bija spiests mātei sapūst pīlītes par to, ka Madisiņam slimnīca injekcijas vietā tikusi iedota pretinfekcijas tablete. Alāte šai pasaciņai mierīgi noticēja un pat ne­mēģināja meklēt uz bērna ādas injekcijas pēdas vai uztraukties par iespējamo temperatūru. Un, kad līdz Pētera inajām bija atklīdušas valodas par jocīgo gadī­jumu ar puisēnu, kas bijis pārģērbts par meitenīti, arī tad nevienam neienāca prātā, ka tam būtu kāds sakars ar Madisu. Tātad Pēterim tieši nekas nedraudēja, toties viņam pamazām sāka mākties virsū garlaicība. Nebija neviena, ar kuru varētu kaut ko paspēlēt. Mēliks, Jir­nass un Kaurs — tie, lūk, visai bieži pastaigājās ar to pilsētas meiteni, bet, protams… Pēc kļūmēm ar Ma­disu no viņu puses draudzību nebija ko gaidīt. Viss bija sanācis pārāk draņķīgi. Bet Riho, tam nelietim Riho, kurš faktiski bija visa ļaunuma sakne, nav lab- paticis pat ienākt pie Pētera, lai sīkāk paskaidrotu, kas īsti viņam ar mazuli bija noticis. Nudien, tāda izturē­šanās, pēc Pētera domām, bija vairāk nekā nelietīga. Bērns galu galā nav nekāds priekšmets, ar kuru var rīkoties, kā labpatīk. Bērns, kaut arī mazs, kā nekā ir dzīvs cilvēks, kuram ir sava domu un jūtu pasaule, un viņu nedrīkst tā ņemt un pamest likteņa varā, lai notiek kas notikdams. Tādēļ Pēteris ir nedomāja meklēt izlīgšanu ar Riho, pat neraugoties uz apnicīgo garlaicību. Un tomēr viņš būtu gribējis skatīt Riho vaigu vaigā, lai visu šo ķezu noskaidrotu līdz galam, vai arī Riho tieši acīs pateikt, kas viņš, pēc Pētera do­mām, īsti ir.

Bet Riho bija nozudis. Kā ūdenī iekritis. Ne viņš nāca pie Pētera, ne arī rādījās kur citur ciematā. Var­būt tomēr arī viņam bija sirdsapziņa, kura tagad bija kļuvusi tik melna, ka neļāva rādīties cilvēkiem acīs.

Kā būtu, ja viņš pats ieietu pie Riho? Nē un vēlreiz nē. Nekādā ziņā. Par to ir runa nevar būt. Cilvēkam jābūt kaut drusku pašcieņas. Tas taču ir Cilvēks ar lielo burtu, kā mēdz teikt, kaut arī rakstīts ar mazo. Pie visa, kas noticis, vainīgs bija Riho, un Riho pienā­kums ir atnākt pie viņa, nevis otrādi.

Tā Pēteris dzīvoja pilnīgā neziņa par Riho likteni. Garlaikojās. Bezmērķīgi klaiņāja pa ielām. Uzsāka rei- zem kaut ko lasīt, bet pēc mirkļa pameta. Vārdu sakot, viņš nekur nerada mieru. Bet tad kādā saulainā rītā, kad Pēteris mēģināja atrisināt kādu dambretes uzde­vumu, kas šķita pilnīgi neatrisināms, viņu aiz loga pa­sauca klases biedrene Marju.

Pēteris izbāza galvu pa logu.

— Kas ir? — viņš cerību pilns vaicāja.

Kas tad par to, ka tā bija tikai Marju, nevis kāds cits. Ar Marju taču arī var kaut ko kopīgi uzsākt. Pē­terim ienāca prātā, ka pirms nedējas viņš bija redzējis Marju kopā ar Mēliku, Jirnasu un Kauru uz ielas spē­lējam klases. Kāpēc viņi abi ar Marju nevarētu mazliet paspēlēt klases? Kas tad par to, ka klases vairāk ir meiteņu rotaļa? Lēkšana pār lecamauklu, piemēram, arī tiek uzskatīta par meitenēm piedienīgu rotaļu, lai gan ir zināms, ka tā ietilpst pat boksa treniņu programmā.

— Tev ir vēstule! — Marju sauca.

Ak pat vēstule! Tātad Marju atnākusi, lai tikai at­nestu vēstuli. Bet arī vēstule ir maza pārmaiņa šajā pelēkajā ikdienā. Nez kas tā par vēstuli varētu būt? Ka tikai nav jāiet ravēt skolas dārzā vai kaut kas… Katrā ziņā jābūt piesardzīgam. Nedrīkst ļaut sevi ap­vest ap stūri.

— Kas tā par vēstuli? — Pēteris vaicāja, taču aiz piesardzības, ka varbūt ir darīšana ar skolas dārza ravēšanu vai kaut ko tamlīdzīgu, piebilda:

— Starp citu, es esmu slims.

— Kā? — Marju nobrīnījās. — Tu arī?

— Kurš tad vēl? — Pēteris kļuva ziņkārīgs.

— Nu, Riho. Izmeta šo vēstuli pa logu, lūdza, lai es tev aiznesot. Esot galīgi čupā.

Ak tad Riho!

— Pagaidi mazliet, es tūlīt iešu.

Ak tad Riho… Acīmredzot viņa sirdsapziņa tomēr pamodusies. Esot slims, pats nevarot atnākt, bet vis­maz ir atrakstījis. Viņa netīros darbus vēstule par labu negriezīs, nepavisam, taču tā liecina, ka pat Riho ir spējīgs nožēlot. Jo kādēļ viņam būtu vispār jāraksta?

Pēteris izsteidzās ārā un paņēma no Marju vēstuli.

— Kas tad Riho kaiš? — viņš jautāja.

— Teica, ka sarkanās bakas. Tā esot briesmīgi grūta un bīstama slimība, daudz trakāka par melnajām bakām.

Oja! Pēteris neticīgi nogrozīja galvu. — Sar­kana'. bakas… Es vēl neesmu dzirdējis, ka tāda sli­mība Initu. Varbūt viņš pārspīlēja?

Es arī viņam īsti nenoticēju, — Marju atbildēja.

Pret bakām ir potes, vai ne? Un pēc izskata neva­idu teikt, ka viņam kas kaitētu, — kliedza kā traks pie loga, kad pamanīja mani tuvojamies.

— Neskaidra būšana! — Pēteris nobubināja un gro­zīja pirkstos aploksni.

Marju klātbūtnē viņš negribēja to atplēst, jo ļoti iespējams, ka vēstulē rakstīts tāds, kas nepiederošai personai nebūtu jādzird. Bet Marju nesteidzās iet prom. Acīmredzot viņa tieši gaidīja, kad Pēteris atvērs ap­loksni.

— Ar ko tu pats slimo? — viņa atsāka sarunu.

— Eh! — Pēteris atmeta ar roku. — Augsts asins­spiediens, nekas cits. Tas faktiski ir tīrais sīkums. Ne­drīkst tikai ēst sāļu un zemu liekties.

— Kādēļ liekties nedrīkst? — Marju painteresējās.

— Tad asinis var saplūst galvā.

Par augsto spiedienu Pēteris bija lietas kursā, jo viņa vecmāmiņai šī slimība bija īsta sodība.

— Ir gan traki, ka nedrīkst nemaz noliekties, — Marju nobažījās.

— Tas gan, — Pēteris piebalsoja. — Dažus darbus vispār nedrīkst strādāt. Ravēt, piemēram, man pilnīgi noliegts.

Marju iztaujāja vēl šo to par augsto spiedienu, gra­sījās jau uz iešanu, taču beigās nevarēja pārvarēt ziņ­kārību un tieši noprasīja:

— Varbūt Riho vēstulē ir sīkāk uzrakstīts par sarka­najām bakām?

— Varbūt tiešām, — Pēteris gan piekrita, bet jopro­jām grozīja pirkstos neatvērto aploksni.

— Varbūt tu tomēr atvērtu vēstuli?

— Mm-jā, — izgrūda Pēteris un ar dziļdomīgu sejas izteiksmi blenza uz Marju kleitas pogu — uz ceturto no augšas.

Viņš nepavisam negribēja Marju apvainot. Marju to­mēr bija krietna meitene, ka bija atnesusi viņam vēs­tuli, iepriekš to neizlasījusi. Daža laba būtu varējusi to izlasīt un pēc tam aploksni no jauna aizlīmēt. Bet

Marju nebija vis šāda tāda, Marju bija godīga. Taču pilnīgi dabiski, ka viņa šobrīd gribēja uzzināt mazliet vairāk par šīm briesmīgajām sarkanajām bakām. Un tomēr…

— Vai tu vērsi vaļā? — Marju neatlaidās.

— Es būtu gan atvēris, bet…

— Bet?

— Redzi, — Peteris skaidroja. Vērīgi aplūkodams dzelteno kleitas pogu, viņš bija izgudrojis, kā viņam likās, visai ticamu ieganstu. — Ja cilvēkam ir augsts spiediens, viņu nemaz nedrīkst uztraukt, ikviens uzbu­dinājums ir pilnīgi noliegts. Bet šajā vēstulē var būt dažādi satraucoši jaunumi, saproti? Varbūt par tām sarkanajām bakām sarakstīts kaut kas pavisam traks. Tādā gadījumā man spiediens acumirkli sāks celties, un tas ir ļoti bīstami, tik tiešām.

Marju sejā pavīdēja aizdomas, acīmredzot Pētera paskaidrojums nebija sevišķi pārliecinošs.

— Kādēļ man vispār vēstule bija jānes, ja tu pat netaisies to lasīt.

— Kā nu netaisos! — Pēteris atspēkoja. — Tikai vē­lāk. Iepriekš man pamazām jāsagatavojas visļaunā­kajam.

Marju iesmējās.

— Ja tu tik ļoti baidies, dod vēstuli man, — viņa mudināja. — Es lasīšu tev priekšā un vistrakākās vie­tas izlaidīšu. ,

Pēteris saprata, ka Marju viņam netic. Gluži veltīgi viņš bija centies izlocīties. Lai notiek! Kādus īpašus noslēpumus Riho viņam būtu rakstiski izklāstījis… Viņš apņēmīgi atplēsa aploksni.

— Saņēmi gan dūšu! — Marju ķiķināja.

— Nu tad klausies! Ātrāk es no tevis tik un tā vaļā netikšu…

Pēteris nolēma vistrakākāsļ vietas — ja tādas vēs­tulē gadītos — skaļi nelasīt. Diemžēl vēstule bija tik īsina, ka nebija ko izlaist.

«SOS!

Esmu ieslodzījumā. Vecais piesprieda man piecpa­dsmit dienas mājas aresta par to, ka es kļūstot par huligānu. Nāc tūdaļ šurp un izpestī mani!

Riho»

Ak Iadas tās lielas!

Te U'v nu bija sarkanās bakas! — Marju apvai­nojusies izsaucās. — Tās viņš izdomaja, lai mani pie­muļķotu.

Viņam bija kauns teikt patiesību. Skaidrs.

Riho gan daudz kaunēsies…

— Marju!

— Nu?

— Par to mājas arestu nevajadzetu gan citiem stāstīt.

— Labi, kas man par daļu.

— Vai tu apsoli to?

— Labi.

Un Marju aizgāja. Arests kā jau arests. Puikām tāds palaikam gadās. Viņa bija cerējusi, ka dabūs dzirdēt par sarkanajām bakam kaut ko aizraujošu.

Pēteris gausi devās atpakaļ uz mājām. Ak tad tā gan! Mājas arests. Un zināms par ko. Labi, ka Marju solījās turēt muti, tā ka šis notikums netiks piekārts pie lielā zvana. Jo katram arestam taču ir pamatojums. Ja par Riho mājas arestu pārāk plaši spriedelēs, tad itin viegli dabūs zināt par bērna iznomāšanas maksu. Skaidrs.

Pēteris ienāca istabā, novāca no galda dambretes kauliņus un ielika tos kārbā. Ak tā gan! Kad Riho pie­spriests mājas arests, viņam, Pēterim, protams, tūdaļ jāskrien turp. Bet par Madisu viņš neraksta ne vārda! Neviena paša vārda par to, vai A^adiss pārnācis mājas vai ne. Kāda bēda Riho par Aladisu! Viņš tikai gribēja uz bērna rēķina nopelnīt. Netira nauda… Bet nu — «esmu ieslodzīts un izpestī mani»! Tagad, protams, vi­ņam Pēteris ir vajadzīgs. Piecpadsmit dienas ieslodzī­juma vieninieku kamerā, kaut arī paša mājās, tas nav nekāds joks.

Pēteris ielika dambretes galdiņu un kauliņus galda atvilktnē. Lai notiek! Viņš ies. Nevis tādēļ, lai palīdzētu Riho aizbēgt no ieslodzījuma, to Riho lai necer. Viņš aizies, lai pateiktu taisnību, rūgtu patiesību. Tagad, kad viņš zina, ka Riho netiks ārā no mājām, gājiens uz turieni nav saistīts ar pazemošanos. Viņš aizies un tieši Riho sejā iemetīs visu, ko šis bijušais draugs pel­nījis.

Pēteris iztēlojās, kā Riho no šiem svina smagajiem vārdiem arvien vairāk un vairak sagums un beidzot aiz izmisuma trīsošā balsī lūgs piedošanu. Bet viņš, Pēte­ris, uz to skarbi atbildēs: «Mūsu draudzība ir izbeigta!» Tieši tā viņš pateiks, jo tas, ka Riho bija pametis Ma­disu likteņa varā, nav piedodams. Tad viņš cienīgi uz­griezīs Riho muguru un aizies savu ce|u. Savu ceļu.

4

Pēc pusstundas Pēteris uzkāpa pa kāpnēm un apstā­jās pie Riho durvīm. Bet, iekāms viņš bija paguvis pie­zvanīt, no iekšpuses atskanēja klusināta balss:

— Paņem no kājslauķa apakšas atslēgu un atslēdz durvis.

Pēteris darīja, kā bija likts, un iegāja dzīvoklī. Acīm­redzot Riho pa logu jau bija pamanījis Pēteri nakarn, jo kā gan citādi viņš būtu iedomājies dežurēt pie durvīm.

— Sveiks, vecīt! Mums jābūt klusiem, citādi mūs sa­dzirdēs blakus dzīvoklī.

— Sveiks!

Arests likās samērā stingrs.

— Tātad vēstuli tu saņēmi?

Viņi iegāja istabā un apsēdās atzveltņu krēslos.

— Kā tad, tāpēc arī atnācu.

Savu nodomu — pateikt draugam taisnību acīs — Pēteris bija nolēmis īstenot vēlāk. Prātīgāk būs vis­pirms uzklausīt, ko Riho teiks sev par attaisnojumu. Bez tam Pēterim likās — teikt taisnību acīs tad, kad jāsa­runājas klusinātā balsī, ir diezgan neomulīgi.

— Marju leica, ka tev esot sarkanās bakas.

Riho pamāja ar galvu.

— Tā jau arī ir.

— Ko tu gvelz! Pret bakām taču potē!

Riho skābi nosmīnēja.

— Potes es arī saņēmu. Ar siksnu.

— Ah-ā, — Pēteris novilka.

Beidzot viss bija skaidrs. Siksnas bakas, protams.

— Man jau sen bija aizmirsies, kā garšo siksna, — Riho turpināja. — Tas laikam bija otrā klasē, kad es pēdējo reizi dabūju kāvienu par to, ka mācīju kaķi lēkt fani i Iemušu mucas stīpu, nu, tā kā cirkā, saproti. Bet lai;,hI mani vēlreiz pamatīgi izraibināja.

Vai ļoti sāpēja?

Ko tad tu domā? Tā tik bija pamatīga potēšana. Pulkstenī es gan neskatījos, bet… savu stundas ce- lurksni, ja ne vairāk…

- Oja, — Pēteris nobrīnījās. — Tas gan bijis va­rens darbs!

• Kā nu ne, — Riho atbildēja un zīmīgi paskatījās uz Pēteri. — Es taču saņēmu ari tavu tiesu.

— Kādu manu tiesu? — Pēteris kļuva nemierīgs.

— Nu, par to pašu kleitas aizņemšanos. Kleitu taču aizņēmies tu, vai nav tiesa, ko? Es biju tikai līdzdalīb­nieks. Bet kleitas dēļ viss šis ļembasts notika.

Pēteris nezināja, ko teikt. Kā tad uzreiz šitā… Viņš bija nācis šurp, lai mestu Riho acīs smagu apsūdzību, bet pēkšņi lomas bija mainījušās, un apsūdzēšanas vietā jāaizstāvas.

— Kleitas aizņemšanos izgudroji taču tu, — Pēteris beidzot teica. — Es turējos pretī, bet tu tik ilgi uzstāji, līdz es pēdīgi padevos.

Riho iesmējās.

— Ja es uzstāšu, lai tu lēktu akā vai degošā krāsnī, vai arī tad tu pēdīgi padosies?

Pēteris nosēcās. Tāda nelietība. Saks vel āzēt…

— Katram pašam jāzina, ko darīt, — Riho pamā­cīja, domādams, ka ar to jautājums būs izsmelts.

Bet viņš maldījās. Pēteris pēkšņi uzlēca no krēsla un uzbļāva:

— Kur tu Madisu pameti?!

Riho pārbijies skatījās Pēterī.

— Neuztraucies, tas nenāk veselībai par labu.

Pēterim ienāca prātā, ko viņš bija teicis Marju par uztraukšanos un par savu augsto asinsspiedienu, tādēļ Riho vārdi viņa ausīs skanēja kā vēl trakāks izsmiekls.

— Kur tu Madisu pameti?! — Pēteris atkal iebrēcās un vēl niknāk nekā iepriekš.

— Nebrēc taču tik skaļi! — Riho gandrīz izbijies brīdināja.

Viņš piegāja pie radio un ieslēdza mūziku, lai tā ap­slāpētu Pētera skaļo balsi. Mājas aresta laikā viņam bija stingri aizliegts aicināt kādu pie sevis, un to

diemžēl zināja ari blakus dzīvok|a kaimiņi. Ja tagad Pēteris cik ātri vien iespējams nenomierināsies un jo­projām b|austisies, troksnis viegli būs sadzirdams cauri sienai, un tad vakarā tēvam būs atkal ko ārdīties.

— Esi gan tu jocīgs, — Riho tagad atsāka sarunu klusi un mierīgi. — Es taču tev nekā nepārmetu. Su­kas es tavā vietā saņēmu klusēdams. Tas ir, es, pro­tams, neklusēju, kad mani slānīja, bet tavu vārdu es neminēju. Jo drauga dēļ var daudz ko izciest, drau­dzība ir kaut kas liels. Tu uz mani brēc, bet es tevis dēļ izgāju cauri šķīstīšanas ugunij.

— Kādai šķīstīšanas ugunij? — Pēteris nomurmi­nāja.

Viņa uztraukums uzreiz noplaka. Tik tiešām… Riho dažā ziņā bija taisnība. Visam ir divas puses. Faktiski Riho sodu bija saņēmis, pie tam diezgan bargu…

— Mans vecais pērienu sauc par šķīstīšanas uguni,— Riho turpināja. — Viņš saka — tā šķīstot dvēseli. Bet, taisnību sakot, vecais ne velna nezin ne no cilvēka dvē­seles, ne no bērnu audzināšanas. Viņš pazīst tikai savu automotoru, bet cilvēka dvēsele ir daudz sarežģītāka un jūtīgāka par jebkuru motoru, goda vārds. Raidīju­mos bērnu vecākiem tas tika skaidrots, to skaidroja kāds ievērojams speciālists. Viņš teica, ka bērnus ne­drīkst sodīt ar miesas sodu, jo tas varot radīt viņos dažādas dvēseles traumas.

— Ūja?! —-Pēteris izbrīnījās. — Un kas tā trauma tāda ir?

— Tā nāk no nosaukuma traumatoloģijas punkts. Traumatoloģijas punktā pārsien brūces, tu taču zini? Tātad dvēseles trauma ir tāda kā dvēseles brūce. Tiek gan sodīta miesa, bet brūces rodas dvēselē.

— Tas ir gan interesanti, — Pēteris atzina.

— Kā tad nebūs interesanti, — Riho piekrita. — Ti­kai pamēģini to ieskaidrot manam vecajam! Viņš to vien saka — es kļūšot par huligānu. Bet pats, mani slānīdams, par huligānu tieši pataisa, tas speciālists raidījumā bērnu vecākiem tā bija teicis. Miesas sods var bērnā radīt spītību un izraisīt atsvešināšanos no vecākiem. Tāds bērns daudz vieglāk kļūst par huligānu nekā tas, kuram ar vecākiem ir draudzīgas un savstar­pējas uzticēšanās attiecības.

kāda sakarā tu klausies šos raidījumus bērnu ve- cakicm? Pēteris vaicāja.

Riho dziļās zināšanas bērnu audzināšanas jomā mo­dināja Pēterī patiesu godbijību.

Met ko citu lai es būtu darījis, kā diendienā klau­sījies radio, — Riho nopūzdamies atbildēja. — Visu pamests, kāds es patlaban esmu. Tikai tagad, kad tu esi atnācis, mēs varētu pārmaiņas pēc kaut ko citu izgudrot.

— Hm, — Pēteris novilka. — Ko, piemēram?

— Varētu kaut vai mazliet iziet pagalmā, — Riho prātoja. — Pat noziedzniekiem cietumā ir paredzēts savs laiciņš pastaigai, vienīgi man diendienā jāvīst kā ērkšķrozītei…

Viņš joprojām runāja, runāja gari un plaši, un skaisti. Viņš teica — ja tagad arī Pēteris, viņa visla­bākais draugs, pagriezīšot viņam muguru, tad gan ne­būšot nekāds brīnums, ka viņš kļūšot par huligānu. Vai tad tiešām Pēteris gribot uzvelt uz saviem pleciem tik smagu atbildību? Jauna cilvēka audzināšana taču esot visa kolektīva kopīgs uzdevums, bet pirmām kār­tām tieši draugu un biedru uzdevums. Un Pēteris esot viņa draugs, gandrīz vienīgais draugs un biedrs, vai ne? Lai būtu kā būdams toreiz ar Madisu, dumji sa­nācis, protams, bet tāpēc neesot naids jātur. Dzīvē daudz kas gadoties. Tagad sīkais, cerams, esot vesels un visu saprotot. Nu, lūk, prieks dzirdēt, ka mazulim nekas trakāks neesot noticis. Un to, ka tā sieviete Riho paplūkājusi, neesot pat ko pieminēt, par to vispār ne­esot vērts runāt, galvenais tomēr esot draudzība, un draudzības vārdā cilvēkam jābūt gatavam uz visu. Ar sīko šie esot gan mazliet šāvuši pār strīpu, tas ir skaidrs, bet turpmāk jāmēģinot būt gudrākiem. Kļūdas jau tāpēc esot, lai no tām mācītos, kā gan citādi.

Pēteris klausījās Riho vārdos un klusībā atzina, ka savā sirdī viņš pret draugu bijis netaisns. Dzīvē daudz kas gadās. Draugs tomēr paliek draugs. Vienīgi tur­pmāk, protams, jāmēģina būt gudrākiem.

— Kā tad paliek? — Riho beidzot noprasīja. — Vai palaidīsim pagalma kādu mazu līkumiņu?

—• Nezinu, — Pēteris šaubījās. — Ja tikai atkal ne­iznāk jaunas nepatikšanas?

Bet Riho paskaidroja, ka neesot ko baidīties par ne­patikšanām. Tēvs un mate mājās nākot vienmēr paša vakarā — vecais katru rītu ņemot līdzi sviestmaizes un kafiju termosā, bet māte ēdot pusdienas ēdnīcā, jo pa šo īso stundiņu jau nevarot pagūt mājās kaut ko izvā­rīt vai pagatavot un iešana turp 1111 atpakaļ arī prasot laiku. Viņš, Riho, pusdienās ēdot to, kas paliek pāri no brokastīm, — vai nu uzsildītu, vai tāpat aukstu, kā nu kuro reizi. Tā ka gluži pie ūdens un maizes vien viņš netiekot turēts. Vienīgi svaiga gaisa viņam trūkstot, un svaigs gaiss augošam organismam, kā zināms, esot visnotaļ ārkārtīgi nepieciešams.

— Bet kaimiņi? — Pēteris jautāja.

— Mēs varam atstāt radio ieslēgtu, — Riho atbildēja. — Tad kaimiņi nekā nemanīs. No mājas, protams, jā- izzogas klusītiņām. Vēlāk, kad tu iesi prom, aizslēgsi durvis no ārpuses un atslēgu atliksi zem kājslauķa. Viss būs uz goda.

Pētera pēdējās šaubas Riho izkliedēja, nolemdams drošības labad mazliet nomaskēties. Viņš sameklēja skapī lielu rulli marles saites un lūdza Pēteri, lai tas palīdz viņam apsaitēt galvu.

— Vaļā atstāsim tikai acis, — viņš teica. — Tad mani neviens nepazīs.

Pēteris ķērās pie darba. Maskēšanās ar apsējiem tik tiešām bija lieliska doma, turklāt ar pilnīgi apsaitētu seju Riho nevarēs runāt. Lai arī kas nāktu viņam pretī un lai arī ko prasītu, pēc balss nebūtu iespējams Riho pazīt. Vēlāk, kad viņi būs tikuši tālāk no mājas un no cilvēkiem, apsēju varēs no galvas noraisīt.

Lai arī šis darbs Pētera rokās veicās kā veikdamies, galu galā Riho galva izskatījās kā liela, apaļa sniega bumba. Vēl drošības labad divus ciešus mezglus pa­kausī — un gatavs.

— Tu pilnīgi izskaties kā baigā mūmija, — Pēteris priecājās.

— Mhmhmmm… — Riho murmuļoja.

Nebija iespējams saprast, ko viņš gribēja izteikt, bet acīmredzot arī pēc Riho domām viss bija kārtibā, jo viņš piegāja pie durvīm un pamāja Pēterim ar roku, lai tas sekotu viņam.

Tā! Durvis tika aizslēgtas un atslēga palikta zem kājslauka Kaimiņu dzīvoklī šķita valdām miers un klusums taču liktenim bija labpaticis, ka Riho maskarā­di tērpam bija jāiziet pirmās ugunskristības, iekāms vel abi puikas bija izgājuši uz ielas. Pagalmā viņi sa­lika to resno mammu, kas nesen bija iegrūdusi Riho tik nelāgā ķezā. Tagad resnā mamma urbās te vienā, te otra zēnā ar gaužām vērīgu un asu skatienu.

Vai jūs neesat bijuši pie Reugiem? — viņa beidzot noprasīja.

— Bijām gan, — Pēteris teica, ar vienu aci zagšus tēmēdams uz vārtiem. — Bet mēs netikām iekšā.

— Tur taču nemaz nedrīkst iet iekšā, — resnā mamma sacīja, acīmredzot apmierināta ar Pētera atbildi.

Reugu puikam tagad uzlikts tāds sods, ka viņš ne­drīkst ar pieklājīgiem bērniem spēlēties. Citādi viņš samācīs tiem nez kādas trakulības.

Viņa vēl ilgi stāstīja, cik trakas palaidnības šis Reugu puika pastrādājis un ko visu nākotnē vēl nesadarīs, ka­mēr beidzot uzmanīgi piedūra pirkstus Riho apsējam un vaicāja, kāda nelaime esot piemeklējusi šo mazo cilvēciņu.

— Trauma, — Pēteris atbildēja.

Tas bija izdevīgs gadījums, kur tikko apgūto vārdu varēja pārbaudīt praksē. Viņš jau grasījās piebilst, ka Riho esot dvēseles trauma, taču paguva īstā laikā no­turēt mēli aiz zobiem. Citādi viss varētu aiziet par tālu. Jo fakts, ka miesas sods atstāj dvēselē brūces, nebūt nenozīmē, ka dvēseles brūces savukārt parādītos uz miesas.

— Jā, jā, — nopūtās resnā mamma. — Ir gan ar tiem puikām tagadējos laikos posts un nediena. Neuz­manās nemaz, tikvien zina kā palaidņoties, un tad arī rodas tā rauma un viss cits.

Pēc šiem vārdiem viņa devās tālāk, bet Riho un Pē­terim ceļš bija brīvs. Zēni, protams, tagad, daudz nedo­mādami, izgāja uz ielas.

5

Ātrā solī Pēteris un Riho devās vistaisnākā cejā ārā no ciemata, un, tikai kad viņi bija tikuši garām pašām pēdējām mājām un sasnieguši klaju lauku, Riho uzdrīk­stējās noraisīt sev no galvas apsēju.

— IIh, — viņš atviegloti nopūtās. — Svaigs gaiss tik tiešām ir kaut kas lielisks. Un nu, kad mute ir atkal vajā, gaužām sagribējies palaist balsi.

Balss palaišanai atradās arī iemesls - dažu desmitu soju attālumā ķēdē piesieta ganījās Lēni tantes govs.

— Bzzzzz… — Riho atdarināja šo labi pazīstamo spindzoņu, kura visprātīgāko govi spiež bizot, īpaši vēl tādā tveicē kā todien. Lēni tantes govs drīz vien kļuva tramīga un pacēla asti. Mežonīgā ātrumā viņa apskrēja pāris plašu loku, cik atļāva ķēde, un tad pēkšņi — žvirkt-žvarkt — norāvās un aizbizoja zilajās tālēs.

— Vai tas bija vajadzīgs, — Pēteris nopurpināja.

Bet Riho tikai smējās.

— Lai izbauda kaut reizi mūžā brīvību, — viņš teica. — Es jau zinu, ko tas nozīmē. Un pēc brīvības mēs visi vienlīdz alkstam — kā cilvēki, tā dzīvnieki.

Mazliet vēlāk, tāpat bezmērķīgi apkārt klaiņādami un brīvību baudīdami, viņi atrada kolhoza kartupeļu kaudzē dažus vēl tīri lietojamus odenvaldus[1] un no­lēma pēc sensenas tradīcijas iebaudīt ceptus kartupe­ļus. Puikas nogriezās mežā un drīz vien nonāca mums jau labi pazīstamajā meža laucē, no kuras Ķerta, mek­lēdama zemenes, neilgi pirms viņu atnākšanas bija aiz­gājusi. Lai izceptu kartupeļus, abi puikas aizkūra ugunskuru un sāka kāri ēst zemenes, jo visapkārt sār­tojās vesels zemeņu lauks un to taču nevarēja pamest likteņa ziņā.

Lielajā ogošanas jūsmā neviens no puikām nepama­nīja, ka ugunskura liesmas pamazām gājušas plašumā un drīz vien uz zemes palikusi cigārveidīga izdega, par kuru mēs jau zinām. Par laimi, nekas briesmīgs neno­tika, jo zemenes īstajā brīdī bija noēstas, tā ka zēni laikā pienāca pie ugunskura un pamatīgi izmīdīja tā atliekas. Viņi paguva tikt galā arī ar kartupeļiem, iekāms Jir­nasa riteņa graboņa iztraucēja viņu omulību.

Divritenis mežā! Ko tas nozīmē? Droši vien mežsargs vai tamlīdzīga amata persona, kurai dūmi iekoduši acīs, tagad pa kaklu pa galvu drāžas šurp, lai glābtu mežu no ugunsgrēka. Te vairs nebija ko prātot. No šejienes bija jālaižas projām, cik vien ātri iespējams.

Abi puikas joza pari laucei, ka papēži vien zibēja. Tā­lāk, tikai talak no aizdomīgā riteņa.

Viņi drazās krietnu gabalu, kamēr beidzot elsdami pūzdauii apstājās, lai atvilktu elpu.

īstā laikā mēs aizlaidāmies lapās, — Riho teica. - Citādi būtu vēl nez kādi monologi jānoklausās.

Turklāt Riho nebija nomaskējies, un jebkura saskar­sme ar dažu labu amatpersonu viņam nozīmētu div­kāršās briesmas.

Pēteris iegrima domās. Saulainā diena pēkšņi apmā­cās. Un cik dīvaini… Tikko viņš bija ar Riho izlīdzis, tikko viņi abi bija sākuši sadarboties, kā jau draudēja nepatikšanas. Lai gan šoreiz viss beidzās laimīgi, taču varēja iziet arī citādi. Un vēl šī Lēni tantes govs… Viņiem tas bija tikai tāds «bzzz» un izprieca, bet Lēni tante patlaban varbūt gaužām nobēdājusies meklē savu govi.

— Vai zini, — Pēteris teica, — ta tomēr bija mūsu vaina, ka mežs gandrīz vai sāka degt. Ar govi arī ir tā, ka …

— Kā? — Riho noprasīja.

— Ar govi sanāca mazliet nelāgi.

— Kādā ziņā nelāgi?

Pēteris neatrada īstos vārdus. Kā Riho pats neat- skārš? No rīta viņš taču teica, ka turpmāk mēģināšot būt gudrāks …

— Ar govi mēs esam pāršāvuši pār strīpu, — Pēte­ris sacīja.

— Ko nu mels! — Riho atmeta ar roku. — Es tikai pabizināju «bzzz» un vairāk nekā. Nav mana vaina, ka govs nebija stingri piesieta. Pabizināt drīkst kurš katrs. Tādu likumu vēl neviens nav dzirdējis, ka «bzzz» būtu nez kāpēc aizliegts.

Pēteris klusēja. Ja tā domā, tad protams. Liela muiža tāds «bzzz». Govs nebija stingri piesieta — un viss. Un tomēr… Labāk par to nedomāt. Nav vērts par nieka govi tik daudz galvu lauzīt. Kas padarīts — padarīts.

Puikas nolēma atgriezties ciematā. Brīvība bija pie­tiekami pabaudīta, piedevām vēl zemenes un ceptie kar­tupeļi, un Riho laiks galu galā bija ierobežots, jo viņš neuzdrošinājās ierasties mājā pēdējā mirklī.

Bet, tikko viņi bija nogājuši kādus simt soļus cie­mata virzienā, viņu uzmanību saistīja krakšķēšana un neizprotama žvadzona, kas bija dzirdama aiz kokiem.

Stāt!

Abi puikas acumirklī apstājās. Kas tad tas? Vai atkal divritenis?

Viņi aizturēja elpu. Zvadzoņa atkārtojās, un tagad vēl piedevām atskanēja klusa un mazliet žēlabaina balss: «Mm-m…» Tas nebija vis divritenis, tā bija govs.

— Redzi nu, — iesmējās Riho, panakdamies tuvāk. — Pati ar savu ķēdi iepinusies krūmā. Nolaidībai seko nelaime.

— Sajā nelaimē gan vairāk vainīgi esam mēs, — Pēteris teica.

— Pagaidi nu, pagaidi! — Riho galvā pēkšņi iešāvās kāda pavisam neparasta doma. — Mēs taču govi atra­dām, vai ne? Bet atradējam tā kā būtu jāsaņem maza atlīdzība. Man ir tāda sajūta, ka skaitītājs atkal sācis griezties.

Šī skaitītāja griešanās atgādināja Pēterim kādu vi­sai nepatīkamu notikumu ar viņa paša brāli, un viņš vienaldzīgi nomurmināja:

— Kaut vai krūzi piena dabūtu…

— Krūzi piena, — Riho izmēdīja. — Tas pats par sevi saprotams, tā tam jābūt. Tikai muļķis, atradis govi, apmierināsies ar krūzi piena vien. Tādā darījumā es gan neielaižos.

— Kas tev atkal par darījumiem, — Pēteris nošķen- dējās. — Govi tu tik ilgi nenoslēpsi kā dažu labu… dažu labu bērnu…

— Kādēļ ne? — Riho izaicinoši sacīja, lai gan pats savus vārdus nopietni neņēma. — Tas, ka ar bērnu viss sagāja grīstē, vēl nenozīmē, ka ar govi neveiksies.

— Govs jāslauc divas trīs reizes dienā, — Pēteris atgādināja. — Turklāt govi pārģērbt ir daudz sarež­ģītāk.

Riho nosvilpās.

— Slaukšanas spēlīte man tiešām bija izgājusi no prāta. Varbūt govs tādēļ īd, ka tesmenis tai pārāk pie­rietējis?

— Ļoti iespējams, — Pēteris piekrita.

Abiem puikam nekas cits neatlika kā atmudžināt ķēdi no krūma zariem un kopā ar govi doties uz ciematu.

Pelei is priecājās, ka starpgadījums ar govi tik lai­mīgi nokārtojies, kaut ari katram būtu likumīgas tie­sības «bizināt». Riho domas turpretim bez mitas vēr- pas ap atlīdzību. Bet, lai viņš prātoja kā prātodams, krūze piena viņam šķita pārāk maz.

— Zini ko, — Riho, labu brīdi pārdomādams, sacīja. — Teiksim, ka govi esam atraduši ārkārtējos apstākļos.

— Kādos apstākļos? — Pēteris nesaprata Riho domu gājienu.

—• Teiksim, ka atradam govi īpaši sarežģītos ap­stākļos.

— Varbūt tu teiksi, ka govs karājās kokā? — Pēteris pazobojās.

Riho apvainojās.

— Nesmejies vis, te ož pēc lielā rubļa, — viņš sa­cīja. — Viss atkarīgs no smadzeņu poda.

— Nu tad izsmadzeņo arī kaut ko, — Pēteris vien­aldzīgi noteica.

Viņam šobrīd vissvarīgākais bija tas, lai Lēni tantes govs laimīgi nokļūtu mājās. Pēc lielā rubļa viņš nemaz tik ļoti netīkoja.

Taču, lai kaut ko «smadzeņu podā» izperinātu, pods bija no jauna jāapsaitē, jo Lēni tantes sarkanā mājiņa jau vīdēja ciemata malā. Piesardzību nedrīkstēja aiz­mirst.

— šoreiz saitē tā, lai mute paliek vaļā, — Riho pa­mācīja. Citādi nebūšot iespējams izdzert krūzīti piena, kas katrā ziņā tikšot dota piedevām par atlīdzību, ka atrasta govs.

Pēteris darīja, kā viņam lika, un savu uzdevumu veica samērā apmierinoši, — lai gan mute netika ap­saitēta, Riho gandrīz nemaz nevarēja pazīt.

Diemžēl ar apsaitēto «smadzeņu podu» Riho neko «neizsmadzeņoja». Lai kā viņš nopūlēja smadzenes, taču, nonākot Lēni tantes pagalmā, viņš tā arī nebija izgudrojis nekādus «ārkārtējus apstākļus». Reizēm ga­dās, ka galvā kā nerodas, tā nerodas īsti trāpīga doma.

Lēni tantes pašas nebija mājās. Viņa vēl joprojām lūkoja pa mežiem un laukiem sasaukt savu Magonīti. Bet pagalma nostūrī spēlējās kāda maza, pilnigi savā vaļā pamesta meitenīte. Tā varēja būt apmēram četrus gadus veca.

— Labdien! — Riho sveicināja.

— Labdien! — meitenīte atņēma. — Kāpēc tev galva ir tāda?

— Man ir īpaša galva, — Riho paskaidroja.

— Un apaļa, — meitenīte piebilda. Pēteris nosmējās.

— Redzi, — viņš teica. — Onkuļi atveduši govi.

— Tā ir Magone, — teica meitenīte. — Bet vecmā­miņas nav mājas, vecmāmiņa aizgājusi meklēt Magoni.

Tātad šis bērns bija Lēni tantes mazmeitiņa.

— Magone atradās kokā, — Riho teica. Tā kā nekas labāks viņam vēl arvien nebija ienācis prātā, viņš no­lēma laist darbā jokodamies pateiktos Pētera vārdus.

— Bet onkuļi palīdzēja tai tikt no koka zemē. Meitenīte smējās.

— Magone kokā nerāpjas, — viņa sacīja. — Kaķis gan rāpjas, bet Magone ne.

— Nerunā pretī, — Riho pamācīja. — Vecākiem cil­vēkiem nedrīkst runāt pretī.

Puikas nonēma govij no kakla ķēdi un ielaida to kūtī.

— Vai Magone bija kokā? — meitenīte vaicāja. Viņa vairs nesmējās.

— Onkulis tev jau to teica, — Riho apgalvoja.

— Onkuļi vienmēr saka taisnību.

— Bet kā tad Magone tika kokā?

— Kā tas viss gadījies, tu nesapratīsi, — Riho teica.

— Tu vēl esi par mazu.

Puikas izgāja pa vārtiem. Nebija nekādas nozīmes runāt ar bērnu par atlīdzību, tas jautājums būs kārto­jams pieaugušo starpā. Gan pagūs.

— Sveiki! — Riho atvadījās.

— Sveiki! — meitenīte atņēma.

6

— Tpru, tpru, mājā, mājā … — sauca Lēni tante. Meklētāju ķēde virzījās pa kokiem un krūmiem uz

priekšu, kamēr nonāca meža viņā malā.

— Ja te tiešām darbojušās nezināmo būtņu rokas, —

Kaurs prātoja, tad govs paliekas var atrasties tik­pat labi simtiem kilometru attālumā.

Ko tu tur runā? — Lēni tante satraukti jautaja.

Kadas paliekas?

Mēliks brīdinoši paskatījās uz Kauru, un Kaurs Iekoda mēlē. Nebija taču vērts aiz pārsteidzības tik ļoti apbēdināt vecu cilvēku. Varbūt viss vēl beigsies labi. Iespējams, ka būtnes tikai pēta govi un pēc tam palai­dis to vaļā.

• Es tik tāpat vien, — Kaurs nobubināja. — Es kaut ko biju iztēlojies…

Bērni stāvēja mežmalā un vēroja apkārtni. Priekšā pletās kolhoza druvas. Cik tālu vien skatiens sniedz, visur tikai klajums. Nekas pat aptuveni neatgādināja govi vai tās paliekas. Bija skaidrs, ka šajā virzienā turpināt meklēšanu nav nekādas jēgas.

— Jāiet vien atpakaļ, — Lēni tante nopūtās. — Var­būt būs pati aizgājusi mājās, slaukšanas laiks jau pāri. Viņi devās atpakaļ mežā un atkal izvērsās ķēdē. Un atkal Lēni tante sauca bez mitas: «Tpru, tpru, mājā, mājā-ā-ā…» Un atkal Jirnasa ritenis grabēja pa cel­miem un pa akmeņiem. Mēliks uzmanīgi vēroja zemi, lai atrastu kaut vienu nagu pēdas. Bet Kaurs arvien biežāk vērsa skatienu pret debesīm — sak, varbūt starp koku galotnēm pavīdēs noslēpumainais lidojošais šķīvis?

Tomēr visas pūles bija veltīgas. Un, kad mežs jau otru reizi bez panākumiem bija izstaigāts, viņi taisnā ceļā devās mājup.

— Traka būšana, — Lēni tante nobažījās.

— Pavisam noslēpumains gadījums, — Kaurs pre­cizēja.

Pārējie soļoja klusējot.

Bet tad pēkšņi Ķerta apstājās un izstiepa roku.

— Skatieties!

Visi kā pēc pavēles sastinga uz vietas un paskatījās turp, kurp rādīja Ķerta. Tik tiešām, tur kaut kas bija. Diezgan tālu, pie paša ciemata. Sis «kaut kas» gausi kustējās uz priekšu, un likās, ka tam būtu četras kājas.

— Tā ir govs, — Mēliks teica.

Tā tiešām bija govs. Bet pasaulē taču ir daudz govju. Tikai Igaunijā vien ir veseli trīssimt tūkstoši slaucamu govju, to Mēliks bija ielāgojis, izlasīdams plakātu pie kultūras nama. Pirmām kārtām bija jāno­skaidro, kas tā par govi — vai Magone vai kāds pilnīgi nejauši pagadījies ragulops, gar kuru viņiem nav ne­kādas daļas.

— Vai tu pazīsti Magoni? — Mēliks jautāja Jir­nasam.

— Protams, pazīstu, — Jirnass atbildēja.

Viņa ģimene taču katru dienu ņēma pienu no Lēni tantes.

— Tad lec ritenim mugurā un brauc skatīties!

— Lai notiek!— Jirnass apmierināts teica.

Beidzot arī ritenis bija lieti noderējis. Ne velti viņš savu uzticamo «Rīgu» bija visu laiku pacietīgi vadājis pie rokas.

Jirnass jau bija seglos. Jau ar pilnu jaudu mina pe­dāļus, noliecās pār zemo stūri gluži kā riteņbraucējs sacīkstēs. Vējš šalca gar ausīm. Uz priekšu!

Protams, tā bija govs, tagad par to vairs nebija ne­kādu šaubu. Govs kā jau govs, tas bija redzams pēc astes. Tagad Jirnass saredzēja arī to, ka govi ved cil­vēki, tādi pamazi cilvēciņi. Vai tā ir vai nav Magone? Ej nu sazini, attālums pagaidām ir vēl pārāk liels. Bet drīz būs redzams. Drīz vien būs redzams…

Knakt!

Pedāļi griezās apkārt tukšgaitā. Vēl kādi desmit soļi, un divritenis apstājās.

Sasodīta būšana! Bija nomukuši ķēde. Un tieši ta­gad… Tieši pēdējā brīdī.

Tehnika nebija Jirnasa stiprā puse, arī divriteņu teh­nika viņam bija diezgan pasveša. Tomēr viņš ne mirkli nesvārstījās, bet tūlīt ņēmās likt ķēdi vietā. Velns pa­rāvis… Rokas it kā nemaz neklausīja. Dari, ko gribi. Ķēdi nevarēja uzlikt, nu, nevarēja un nevarēja… Tikai pirkstus nosmērēja… Te tev nu bija «Rīga»! Velna latvieši! Strādā gan ar…

Kad pārējie panāca Jirnasu, tas sadrūmis nekustīgi sēdēja grāvmalē.

— Kas tev lēcies? — Mēliks apvaicājās.

Jirnass parādīja uz divriteni.

— Skaties pats!

— Kas tad ir? — Mēliks pacēla «Rīgu». — Ak ķēde!

Ar vienu roku viņš satvēra ķēdi, ar otru pastūma riteni kārtībā!

tici vai netici, bet ķēde bija uzlikta.

Zini, — Jirnass taisnodamies murmināja. — Ma­nas rokas nepavisam neklausīja. Nezinu, kāpēc.

Dīvaini, — Kaurs nobrīnījās. — Gaužām dīvaini.

Divritenis bija atkal kārtībā. Bet govs tikmēr bija nozudusi no redzes loka. Govs kā nebija, tā nebija.

Lēni tante skubināja iet.

— Iesim paskatīsimies, varbūt pati būs mājās pār­nākusi, slaukšanas laiks jau pāri.

Viņi turpināja ceļu, un šoreiz Jirnass nebrauca citiem pa priekšu, sak, kur to govi pa ciematu meklēsi. Labāk iet visiem reizē un paskatīties, vai Magone patiesi nav pa to laiku pārnākusi mājās.

— Ak ta rokas it kā nemaz neklausīja, — Kaurs savā nodabā prātoja. — To varēja domāt…

— Ko tu atkal murkšķi? — Mēliks uzbārās.

Kaura zīmīgā sejas izteiksme sāka krist viņam uz nerviem.

— Neko, — Kaurs atteica. — Nāks laiks, nāks pa­doms.

Kauram ienāca prātā, ka nopietns zinātnieks nekad necenšas kaut ko pārsteidzīgi secināt. Zinātniekam vis­pirms jāsavāc fakti. Un, kad fakti sakopoti, var izdarīt galīgo secinājumu. Patlaban viņam ir tikai trīs svarīgi fakti: ltilojolajs jjķīv is foto attēlā, cigārveida izdega laucē un govs noslēpumainā nozušana. Arī tas, ka Jir­nasa rokas pēkšņi it kā lāgā vairs nebija klausījušas, bija ļoti svarīgi. Kaurs bija lasījis, ka vairākkārt cil­vēki lidojošo šķīvju vai noslēpumaino būtņu tuvumā zaudējuši spēju kustēties. Taču Jirnasam šī roku kaite varētu būt radusies, piemēram, no viņa organisma vis­pārējā stāvokļa. Viņi taču no paša rīta nebija nekā ēduši. Jirnass tātad varēja būt tikai mazliet pārguris. Būs jānogaida un jāvāc jauni fakti. Ja lidojošie šķīvji parādījušies šajā pusē, tad jaunu faktu nedrīkstētu trūkt.

Kaurs, iegrimis šādos apsvērumos, soļodams citiem nopakaļ, beidzot nonāca Lēni tantes sētā.

— Nu, Sīrīl, — Lēni tante uzrunāja meitenīti, kas stāvēja pagalma vidū un acīmredzot par kaut ko no­pietni lauzīja galvu. — Vai Magone nav mājās pār­nākusi?

— Ir gan, — bērns atbildēja. A\azie onkuļi to atveda.

— Mazie onkuļi? — Lēni tante izbrīnījās.

— Jā, — Sīri teica. — Mazie onkuļi.

Kaurs juta, kā sirds krūtīs sāk neprātīgi dauzīties. Tātad tomēr… Tomēr viņš ir uz pareizā ceļa. Tas tik ir svarīgs fakts! Tās varētu būt tikai būtnes! Skaidrs! Viņi būs govi izpētījuši un tad pieklājīgi atveduši at­pakaļ, notrāpīdami tādu laiku, kad mājās palicis tikai bērns. Un te Kauram vēl ienāca prātā, ka būtnes lab­prāt parādoties galvenokārt vientiesīgiem ļautiņiem. Tā­tad bērns būs bijis viņiem īsti piemērots, vientiesīgs bērns…

— Kur tad Magone bijusi? — Lēni tante uzprasīja.

— Magone esot bijusi kokā, — meitenīte teica.

— Onkuļi tā sacīja.

— Kas tā par traku runāšanu! — Lēni tante iesmējās.

— Kā tad govs kokā tika?!

Taču Lēni tantei nebija vairāk vaļas izvaicāt, jo slaukšanas laiks jau sen bija garām. Steidzīgi viņa iz­nesa no mājas slauceni, un drīz vien no kūts atskanēja piena klusā urdzēšana.

— Ak tad govs bijusi kokā! — Mēliks nosmējās.

Tāpat smējās arī Jirnass un Ķerta.

Vienīgi Kaurs joprojām bija nopietns.

— Zinātnieki bieži kļūdās, gluži tāpat kā jūs patla­ban, —• viņš sacīja. — Ja fakti nesaskan ar mūsos izveidojušos pasaules ainu, tad tos nobīda pie malas.

Par izveidojušos pasaules ainu viņš arī bija šo to lasījis laikrakstos. Un tagad viņš pilnīgi skaidri sa­prata, cik tas bijis pareizi. Govs kokā — šāds fakts, protams, nekādi nesaskan ar mūsos izveidojušos pa­saules ainu. Tad tūlīt pasprūk smiekli. Faktam vairs vispār nepievērš uzmanību. Varētu taču būt, ka būtnes grasījušās ar savu lidojošo šķīvi govi vest prom un govs nejauši aizķērusies aiz koka. Viss ir skaidrs. Vie­nīgi izveidojusies pasaules aina traucēja šā fakta pa­reizu izpratni.

Tas, ko stāstīja bērns, vēl nav fakts, — AAēliks iebilda.

— Neaizmirsti, ka bērns to pats neizgudroja, — Kaurs nepiekāpās.— To bija stāstījuši mazie on- k u | i. IJn tagad es jautāšu tev — kas šie mazie onkuļi, pēc lavām domām, īstenībā bijuši?

Mēliks paraustīja plecus.

— Es nezinu …

— Nu, redzi nu, — Kaurs apmierināts teica. — Ja tu nezini, tad labāk nerunā.

— Es viņus redzēju, — Jirnass iekrita starpā. — Kad es džinos govij pa pēdām, tad redzēju, ka to ved divi mazi cilvēciņi.

— Aha-ā! — Kaurs iesaucās. — Vai dzirdējāt? Nav šaubu, ka tās būs bijušas nezināmās būtnes.

— Bet, iekāms… — Jirnass turpināja, — iekāms es tiku tiem tuvāk, ritenim nokrita ķēde.

— Puiši! — Kaurs pēkšņi iebļāvās tik skaļi, ka visi satrūkās. Satrūkās pat Lēni tante, kas tikmēr bija pie­nākusi pie kūts durvīm kāst pienu.

— Nekliedz tik skaļi, — Ķerta noskaitās. — Izbie­dēsi bērnu.

Meitenīte tiešām grasījās raudāt, un Kaurs ierunā­jās klusāk.

— Puiši, — viņš atsāka. — Viss ir skaidrs! Kā gan man tūlīt tas nebija ienācis prātā!

— Saki taču beidzot! — Mēliks norūca.

— Viss ir skaidrs kā diena,— Kaurs atkārtoja. — Ta­gad tikai labi ielāgojiet. Ir vispār zināms, ka lidojošo šķīvju tuvumā automašīnām un motocikliem noslāpst motori un to elektriskā sistēma pārstāj darboties. Sai sakarā varētu minēt piemērus, kas gadījušies gan Ame­rikā, gan citur. Būtnēm ir spēja izslēgt motorus. Bet ko lai viņas iesāk ar riteni, ja tas draudīgi viņām tuvojas? Ritenim motora nav! Pilnīgi skaidrs, ka viņas liek nokrist ķēdei, un šodien tas tieši tā arī notika. Pēc tam būtnes padarīja Jirnasu daļēji par kustēties nespējīgu, tā ka viņa rokas vairs neklausīja un viņš nevarēja ķēdi no jauna uzlikt.

— Tā tas varētu būt, — Jirnass piekrita. — Manas rokas tik tiešām nebija spējīgas darboties.

Sā starpgadījuma dēļ viņš joprojām vēl citu priekšā jutās mazliet neērti, īpaši Ķertas priekšā. Bet Kaurs visu ļoti veikli izskaidroja.

— Bet kā tad es ķēdi uzliku? — Mēliks gribēja zināt.

— Ak debess! — Kaurs nopūtās. — Jums viss vai ar pirkstu mutē jāiebāž … Skaidrs, ka būtnes padara cil­vēku kustēties nespējīgu vienīgi tad, ja tās tiek ap­draudētas. Piemēram, gadījums ar franču strādnieku Dcrvildu tūkstoš deviņi simti piecdesmit ceturtajā gadā. Dervilds tovakar bija tikko nolicies gultā, kad izdzirdis žēli gaudojam suni sētā. Viņš mudīgi apģērbies, paņē­mis kabatas bateriju im—«gājis ārā. Laukā viņš vis­pirms pamanījisTTdojošo šķīvi, kas bijis nolaidies ne­tālu no dzelzceļa. Tai pašā brīdi atskanējuši soļi, un viņš aizdedzis bateriju. Kādu septiņu astoņu metru at­tālumā viņš ieraudzījis divas mazas, cilvēkiem līdzī­gas būtnes. Dervilds bijis drosmīgs vīrs. Viņš meties skriet, lai nogrieztu būtnēm ceļu atpakaļ uz lidojošo šķīvi. Taču tai pašā brīdī uzzibsnījis gaismas stars, un Dervilds palicis stāvam kā sālsstabs. Viņš nav va­rējis ne pakustēties, ne pakliegt. Tikai tad, kad būtnes aizlidojušas, viņš atkal atguvis spēju kustēties. Mūsu gadījumā viss bija uz mata tāpat. Kad mēs piegājām pie Jirnasa, būtnes jau bija nozudušas, un Mēliks viens divi uzlika ķēdi, Jirnass arī bija pilnīgi atguvis spēju kustēties.

Kaura stāstījums katrā ziņā lika padomāt. Pat Lēni tante smagi nopūtās un sacīja:

— Tā vien rādās, ka viss iet uz galu …

— Vai tu gaismas staru redzēji? — Kaurs vaicāja Jirnasam.

Jirnass padomāja.

— Kaut kas it kā tiešām būtu nozibsnījis gar acīm, — viņš beidzot atcerējās.

Lēni tante atkal nopūtās. Tādus brīnumus viņa savā mūžā nekad nebija dzirdējusi. Tas tik tiešām uz galu vien būs.

Ķerta pagriezās pret meitenīti.

— Vai tie onkuļi, kas atveda govi, bija parasti?

— Parasti, — meitenīte atbildēja. — Mazi onkuļi.

— Bērnam viss ir parasts, — Kaurs paskaidroja.

— Pat govs kokā bērnam ir gluži parasts skats. Bēr­nam vel nav izveidojies priekšstats par pasaules ainu.

Tur Kauram vis nevarētu piekrist. Kā jau mēs zi­nām, meitenīte cītīgi vien lauzīja galviņu, kā govs nokļuvusi kokā. Taču Kaura apgalvojumu viņa ir ne- domāja apstrīdēt, jo nesaprata, ko īsti nozīme «neiz­veidojusies pasaules aina».

— Cik to onkuļu bija? — Jirnass jautaja.

— Divi, — meitenīte atbildēja.

— Uz mata kā Dervilda gadījumā, — Kaurs pieme­tināja.

— Un tie patiešām bija onkuļi? — Ķerta tincināja.

— Viņi teica, ka esot onkuļi, — meitenīte apstipri­nāja.

— Kādi viņi no sejas izskatījās? — Jirnass jautāja.

— Vienam bija parasta seja, — meitenīte atbildēja.

— Bet otram seja nebija redzama.

— Kā tā — nebija redzama? — Kaurs nobrīnījās.

— Tam bija īpaša galva, — mazā atteica.

Nu kļuva arvien trakāk.

— Kādā veidā īpaša? — Ķerta noprasīja.

— Viņš pats teica, ka viņam esot īpaša galva, — meitenīte apgalvoja.

— Un kāda šī īpašā galva bija? — Kaurs vaicāja.

— īpaša, — mazā atbildēja. — Un apaļa.

— Un seja nebija redzama?! — Kaurs iesaucās.

— Nebija redzama, — meitenīte apgalvoja.

— Rokā ir! — Kaurs iebļāvās tādā balsī, ka bērns izbijies satvēra Lēni tanti aiz priekšauta lentām un lūdzās, lai viņu paņem klēpī. — Viss ir skaidrs! Otrai būtnei galvā bijis skafandrs, nekas cits!

Kaut arī šis secinājums bija cik pārsteidzošs būdams, neviens negrasījās Kauru apstrīdēt, jo Kaurs ļoti lie­tišķi paskaidroja, ka Kosmosa iedzīvotāji, staigādami pa Zemes virsu, bieži mēdzot valkāt skafandrus.

— Viss ir ļoti nesakarīgi, — Mēliks norūca. — Tā kā es neticu ne lidojošajiem šķīvjiem, ne kādām no­slēpumainām būtnēm, tad te jābūt citam āķim.

Taču tobrīd šis āķis bija jāpatur slepenībā, jo likās — no meitenītes viņi vairāk nekā būtiska neizdabūs. Beigu beigās — bērns paliek bērns. Turklāt viņiem visiem vēders bija briesmīgi tukšs. Pat krūze silta piena, ko

Lēni tante ikvienam iemērīja, nespēja remdēt arvien pieaugušo izsalkumu. Tādē| viņi atvadījās no Lēni tan­tes un devas mājup. Vispārējais organisma stāvoklis bija jāsaved kārtībā. Izsalkušam cilvēkam sazini kas var gadīties, izsalkušam cilvēkam var arī spoki rā­dīties.

Drīz Lēni tante paņēma savu Suiti pie rokas un arī izgāja pa vārtiem. Dīvainais atgadījums ar Magoni bija katrā ziņā jāpārrunā ar paziņām. Lēni tante ne­kādi nevarēja notikušo pie sevis vien paturēt.

7

Tā nu tas ir, ka nodomi, kuri iepriekšējā vakarā liku­šies tik aizrautīgi, no rīta dažkārt šķiet tukšas blēņas. Tā arī Mēliks, Jirnass un Ķerta otrā dienā par lido­jošiem šķīvjiem negribēja vairs nekā zināt.

— Dzīve ir pārāk īsa, lai dzītos pakaļ šiem muļķīga­jiem šķīvjiem, — Mēliks stingri pateica savu viedokli, un Jirnass un Ķerta piekrītoši pamāja ar galvu.

Tikai Kaurs sarauca uzacis un norūca:

— Tava dzīve varbūt arī ir īsa.

Tas, ka Kaurs cēlies no ilgu mūžu dzīvotājas cilts, nevienam, protams, nebija noslēpums. Vēl pirms pāris dienām viņa vecvecmāmiņa bija devusies tālā, nogur­dinošā ceļā uz Klajo pļavu un atgriezusies no turienes ar lielu grožu, kuru bija pieplūkusi ar mārsiliem. Bet Mēlikam nepatika, ka savu iepriekš paredzēto ilgo mūžu Kaurs salīdzinājis ar viņējo, tādēļ iedzēla:

— Nelaime nenāk brēkdama. Ja lidojošais šķīvis tev uzkritīs uz galvas, tu agrāk par mums nokļūsi kapā.

Jo niknāk Kaurs nošņākājās tādēļ, ka Mēlika pie­zīme bija izraisījusi Jirnasā un Ķertā smieklu šalti.

— Uzkritīs uz galvas… he-he-he… — Jirnass zviedza un nometās garšļaukus zālē, lai vieglāk būtu izsmieties.

Ķerta uzvedās atturīgāk, jo viņa bija meitene, bet meiteņu smiekli, kā zināms, vēl grūtāk paciešami.

— Nu labi, — Kaurs drūmi noteica. — Iztikšu arī bez jums.

— Ko tu domā darīt? — Mēliks jautāja.

Ta ir mana darīšana, — Kaurs atteica. — Ne­esmu no tiem, kuri vienmēr visu dara barā.

Pēdējos vārdus teikdams, viņš zīmīgi paskatījās uz Jirnasu.

— Ak tā gan! — Jirnass piecēlās sēdus un vienā mirklī pārstāja smieties. — Tu laikam gribēsi teikt, ka es viens pats nekā nevaru veikt?

— Neesmu tavu vārdu minējis, — Kaurs noburk­šķēja.

Lai nu bija kā būdams, tomēr Kaurs nebija pilnīgi drošs, ka Jirnass viens pats nespētu viņu piekaut.

— Tava laime, — Jirnass teica. — Man nepatīk, ka mani nepelnīti apvaino.

Droši vien šis strīds Jirnasa pagalmā turpinātos vēl ilgi, ja Jirnasa tēvocis īstā brīdī neparādītos no mājas stūra.

— Veiksmi darbā jauniešiem! — viņš uzsauca.

Tēvocim nepatika gara runāšana, tādēļ viņš bez lieka

ievada paskaidroja savas ierašanās nolūku. Bites tai­soties spietot. Bet ne tēvocim pašam, ne arī viņa sie­vai šobrīd neesot vaļas bites uzmanīt. Tāpēc viņš lū­dzot Jirnasu, lai tas upurējot mazu drusciņu no sava dārgā laika un uzmetot bitēm acis.

Skaidrības labad jāsaka — tēvoča dārza nostūrī bija vairāki stropi, un Jirnass ar bitēm nekādos draugos nebija. Reiz Jirnass tīri aiz intereses par dabas zi­nātni bija devies tuvāk papētīt bišu dzīvi un pēc tam bijis tik briesmīgi sapampis, ka pat paša māte viņu uzreiz neesot pazinusi. Tādēļ viņš šobrid tik jocīgi dī- dījās un vilcinājās ar atbildi, tā ka tēvocis atrada par vajadzīgu uzmundrinoši uzsist viņam uz pleca un teikt:

— Viņas jau nav negantas, kad spieto. Un aizsarg­tīklu, ko likt galvā, tu arī dabūsi, tā ka tev nebūs ko baidīties.

Jirnass svārstīdamies paskatījās uz Ķertu un Mēliku.

— Vai iesim?

Kaurs tajā brīdī Jirnasam vispār neeksistēja. Tomēr tieši Kaurs bija tas, kurš domāja, ka atradis īsto brīdi, kad atvērt muti.

— Ak tomēr kopā gan? — Viņš ar pilnīgi nevainīgu sejas izteiksmi iekrita valodā.

Jirnass sarāvās — viņa pašcieņa bija aizskarta.

— Man jūs neviens neesat vajadzīgs! — viņš at­cirta.

— Vai tiešām? — Kaurs nobrīnījās.

Jirnass meklēja vārdus.

— Es aicināju jūs nākt līdzi tikai tādēļ, ka… ka jūs varbūt gribētu dabūt medu. — Viņš paskatījās uz tēvoci. — Tu taču mums dosi medu, vai ne?

— Protams, — tēvocis atbildēja. — Pūles par uz­raudzīšanu tiks godīgi atalgotas.

Taču cilvēka dvēseles dzīve ir sarežģīta. Tagad, kad Jirnass bija paziņojis, ka viņam nevienu nevajagot, ari cili, lai gan bija solīts medus, vairs negrasijās iet viņam līdzi pieskatīt bites. Droši vien bija skarta ari viņu pašcieņa. Tā iznāca, ka Jirnass aizgāja tēvocim līdzi. Vienīgais mierinājums viņam bija solītais me­dus un aizsargtīkls, ko uzmaukt galvā.

— Mēs laikam bijām pret viņu netaisni, — Ķerta teica, kad vārtiņi bija nočīkstējuši.

— Es gan tik lēti uz medus āķa neuzķertos, — Kaurs padižojās. — Cilvēkam jābūt ar mugurkaulu.

Mēliks klusēja. Viņš prātoja, ka noskatīties bišu spie­tošanā būtu bijis vareni. Un piedevām dabūtu medu. Bet, ja nu tā sanācis, būs jāpagudro kaut kas cits, ko darīt.

— Tev laikam bija kādi nodomi par lidojošiem šķīv­jiem? — Mēliks beidzot uzrunāja Kauru.

Viņi atkal( bija atgriezušies pie vecā, pazīstamā te­mata. Tā kā tobrīd nekas jēdzīgāks prātā neienāca, tad par sarunu vielu noderēja arī lidojošie šķīvji, īpaši Mēlikam, kurš jau no sākta gala pret tiem bija iztu­rējies skeptiski.

— Tu jau netici, ka lidojošie šķīvji eksistē, — Kaurs atrūca. — Bet es tos likteņa varā neatstāšu.

— Ko tad tu domā darīt? — Ķerta vaicāja.

Un nu, kad ari Ķerta bija sākusi par tiem kaut cik interesēties, Kaurs acumirklī sadūšojās.

— Lidojošie šķīvji ir zinātniska problēma, — viņš dedzīgi iesaka. — Bet zinātniekiem jābūt pacietīgiem un neatlaidīgiem. Ja kaut kas ir iesākts, tas jānoved līdz galam. Taisnību sakot, mēs esam jau diezgan daudz panākuši. Viens lidojošais šķīvis mums pat ir nofotografēts. Un par noslēpumainajam būtnēm arī gūti novērojumi. Tagad tikai droši jādarbojas tālāk un jānoskaidro, no kurienes šīs būtnes cēlušās.

— Manuprāt, tās cēlušās uz planētas Zeme, — Mē­liks piebilda un pat nevietā nosmīnēja.

Taču Kauru viņš ar to nebūt nesamulsināja.

— Kaut arī tā, — Kaurs vēsi noteica. — Bet zināt­niekam savs viedoklis ir jāpamato.

— Par laimi, es neesmu zinātnieks, — Mēliks at­spēkoja, taču šie vārdi viņam bija tūlīt jānožēlo, jo Kaurs sacīja:

— Tiesa gan, es aizmirsu, ka tu esi rakstnieks.

— Rakstnieks?! — Ķerta iesaucās.

Mēliks zibens ātrumā nosarka līdz ausīm, bet Kaurs pagriezās pret Ķertu un mierīgi paskaidroja:

— Mūsu Mēliks raksta dēku romānu. Par to, kā trīs puiši tvarsta ārkārtīgi bīstamu spiegu. Un, ja nemal­dos, kopā ar tiem darbojas ari viena meitene.

Kada nodevība! Mēlika lielais noslēpums bija iz­pausts. Līdz šim to zināja tikai Kaurs, Jirnass un vēl bibliotēkas vadītāja, kurai Mēliks mierīgi varēja uzti­cēties. Redzi nu, kas var dažkārt iznākt no nieka strīda… Protams, nav jākaunas rakstīt romānu, to­mēr tas saistās ar cilvēka dvēseli, un Alēliks nepavi­sam nevēlējās, ka viņa dvēsele tādā veidā atklātos Ķertas ziņkārīgajam skatienam.

— Tas taču ir kolosāli interesanti, — Ķerta jūsmoja. — Kāpēc tu, Mēlik, par to agrāk nekā nestāstīji?

— Tāpat vien… — Mēliks sastomījās. — Nebija izdevības.

— Un ko tā meitene dara? — Ķerta k|uva ziņkā­rīga. — Vai viņa no spiega nebaidās?

— Nē, nebaidās, — Mēliks atbildēja. — Tā ir ļoti drosmīga meitene.

Kaurs savukārt piemetināja:

— Man šķiet, ka viņa pat ir mazliet līdzīga tev.

— Līdzīga man? — Ķerta izbrīnījās. — Bet man taču ir briesmīgi bail no spiegiem.

— Literatūrā viss ir citādi nekā dzīvē, — Kaurs iebilda. — īstenībā tu vari baidīties, bet Mēlika ro­mānā ne.

Ķerta vairs nezināja, ko atbildēt, un iestājās maz­liet neveikls klusums.

— Kaur, zini ko, — Mēliks beidzot ierunājās. — Liec manu romānu mierā un darbojies labāk ar lidojošiem šķīvjiem.

— Lai notiek! — Kaurs piekrita. — Bet tu varētu savā romānā iebāzt arī dažus lidojošus šķīvjus un būt­nes. Grāmata iznāktu daudz mūsdienīgāka.

— Atstāj to manā ziņā, — Mēliks nopurpināja.

— Varbūt tu pēkšņi esi sācis baidīties no būtnēm? — Kaurs joprojām vāvuļoja. — Būtne taču nav nekāds spiegs, ko var apturēt un aizvest uz miliciju. Būtnes ir pavisam citādas …

— No būtnēm pat es nemaz nebaidos. — Ķerta iesmējās.

— Tad nu gan tu esi drosmīga meitene, — Kaurs sacīja. — Būtu varen jauki, ja mēs abi kopā sastaptu būtnes.

— Nez kurā vietā? — Mēliks noprasīja.

— To tu mierīgi pārdomā, — Kaurs turpināja. — Būt­nes interesējas par Lēni tantes govi, vai ne? Vakar tās izdarīja savus eksperimentus un atveda govi atpa­kaļ kūtī. Bet šodien? Acīmredzot arī šodien tām ir kaut kas padomā attiecībā uz govi. Tādēļ būtu jāstāv sardzē un govs visu laiku jāvēro.

— Blēņas, — Mēliks noteica un, atbalstu meklēdams, paskatījas uz Ķertu.

Bet Ķertai šī garā spriedelēšana jau sāka apnikt.

■— Mēs varētu mazliet pastaigāties, — viņa ierosi­nāja. — Joka pēc varam paskatīties, kā govij šodien klajas. Kas mums te būtu ko darīt…

Un ta Kaurs bija panācis savu. Kad viņi bija izgā­juši pa vārtiņiem, viņš starot staroja — acīmredzot arī viņam nebūtu pieticis uzņēmības vienam pašam dzīt būtnēm pēdas.

8

— Tur jau viņa ir, — Kaurs teica.

Govs grāvmalā mierīgi ēda kuplu zāli. Taču, par ne­laimi, Lēni tante to bija piesējusi liela klajuma vidū, tā ka tuvumā nebija neviena paša kaut cik kupla krūma, nedz kādas citas vietas, kuru varētu izlietot par novērošanas punktu.

— Iesim uz mežmalu, — Ķerta ierosināja. — Tad viens slavēs sardzē un citi pa to laiku varēs paēst zemenes.

Bet ja govs nebūs labi saredzama no mežma­las? - - Kaurs bažījās.

— Gan jau būs redzama, kad pacelsies gaisā, — Mēliks noķiķinājās. — Un, ja tai šodien atkal gribē­sies lidot kokā, tā katrā ziņā stūrēs uz meža pusi.

Kaurs gan dusmīgi šņākājās, taču saprata, ka šo­brīd būs gudrāk, ja savaldīsies. Jirnasam bija jāsargā bites vienam tikai tādēļ, ka dusmās viņš bija izteicis pāris lieku vārdu. Bites salīdzinājumā ar kosmiskajām būtnēm ir tomēr tīrais nieks, toties būtnes jāvēro vai­rākiem, tā sakot, kopīgiem spēkiem. Tādēļ Kaurs Mē­likam neatbildēja nekā. Viņš mierināja sevi ar domu, ka ne vienam lielam zinātniekam vien bijis jāpanes ļaužu apsmiekls un nievas, līdz beidzot viņa mācība tikusi uzklausīta. Pat sārtā zinātnieki kāpuši savas mācības vārdā, un salīdzinājumā ar liesmojošo sārtu Mēlika zobošanās bija tīrais nieks.

Visi trīs devās uz mežmalu, tieši uz to vietu, kur auga milzīga, veca priede. Sis varenais koks savus žuburainos zarus bija tik gudri izpletis uz visām pu­sēm, ka tie aicināt aicināja rāpties augšup vai līdz pašai galotnei. Nebija nekādu šaubu, ka no šāda no­vērošanas posteņa nemanīta nepaliks neviena būtne, kaut arī tā grasītos tikai tuvoties Lēni tantes govij.

— Šeit arī paliksim, — Mēliks teica. — Viens no­vēros, divi pārējie ēdīs zemenes.

— Es, protams, būšu tas «viens», vai ne? — Kaurs centās pēc acumēra noteikt koka augstumu.

Viņam, šā pasākuma iniciatoram, neklājās daudz kaulēties. Labi, ka citi uzturēsies tepat tuvumā. Ja viņš kaut ko pamanītu.

— Ja tu ko pamanīsi, sauc, — Ķerta sacīja. — Mēs tālu neiesim.

Kaurs tūdaļ kā vāvere — kribu, krabu — rāpās pa stumbru augšup. Kad viņš bija gandrīz sasniedzis ga­lotni, Mēliks no lejas sauca:

— Kā ir? Vai govs labi saredzama?

— Nav vainas! — Kaurs atsaucās. — Aste un ragi gan nav saredzami, bet citādi govs kā jau govs!

Mēliks nosmīnēja un paskatījās uz Ķertu.

— Redzi, — viņš teica, Kaurs ir tāds …

— Kāds? — Ķerta jautāja.

— Ja iecērtas, tad paliek pie sava.

Ķerta un Mēliks iegāja meža zerneņot.

— Bet kāda es esmu? — Ķerta pēkšņi iejautājās.

— Tu?

— Nūja. Es.

— Nezinu.

— Bet kā tu par mani rakstīsi, ja nezini?

Mēliks bija nokļuvis sprukās. Atkal… tā rakstīšana. Palikdams ar Ķertu divatā, viņš arvien mulsa, viņam pietrūka vārdu, un tagad vēl tā rakstīšana … Neprata gan Kaurs īstajā brīdī mēli pievaldīt!

— Es aprakstīšu tevi tādu, kāda tu izskaties, — Mē­liks beidzot izdabūja pār lūpām.

Viņi gāja gandrīz blakus. Reizēm katrs iemeta sev mutē pa zemenei.

— Un kāda es izskatos?

— Tu izskaties … nu, kā lai pasaka …

— Ja tu proti uzrakstīt, tev jāprot arī pateikt, — Ķerta neatlaidās. /

Taču pateikt nebūt nebija tik viegli. Vārds, ko Mēliks tobrīd gribēja izteikt, neparko nenaca viņam pār lū­pām. To uzrakstīt būtu bijis daudz vieglāk. Lai pa­teiktu, vajadzētu atrast citu vārdu, kas būtu apmēram tāds pats un tomēr pavisam cits.

— Pasaki, — Ķerta uzstāja. — Citādi es domāšu, ka…

— Ko tu domāsi?

Ķerta neatbildēja, tikai sarauca uzacis.

Bet tad Mēliks pēkšņi atrada šo «citu» vārdu.

— Manuprāt, tu esi kolosāla! — viņš jūsmīgi teica, juzdamies laimīgs, ka atradis īsto vārdu. — Manuprāt, tu esi baigi kolosāla!

Ķerta ātri gāja tālāk, un Mēliks neredzēja viņas seju. Tikai tad viņš atskārta, ka būtu bijis jāsaka ci­tādi. Būtu bijis jāsaka: tu esi kolosāla. Taču grozāms nekas vairs nebija, un viņš steidzās Ķertai pakaļ.

Pēc mirkļa viņi atkal gāja blakus. Gāja klusēdami un centās saskatīt starp ciņiem zemenes.

Vai zini ko, — beidzot Ķerta ierunājās. — Es gribētu izlasīt tavu stāstu.

Kad būs gatavs, tad, — Mēliks atbildēja.

liet sevī nodomāja, ka nekāda gadījuma neatstās savu romānu nepabeigtu, lai tur vai kas, bet uzrakstīs to. Domājams, ka romāns beigsies ar to, ka zēns un meitene staigās pa mežu un lasīs zemenes. Spiegs būs notverts, un abi jaunieši būs apmierināti. Tās būs lai­mīgas beigas. Saule spīdēs, un putni dziedās. Varbūt tad zēns pateiks meitenei to vārdu, visīstāko vārdu, kuru dzīvē tik grūti pateikt.

— Kad tu būsi savu stāstu uzrakstījis, — Ķerta teica, — es laikam jau sen būšu atgriezusies pilsētā.

Mēliks nopūtās. Tik tiešām. Diemžēl romānu nevar uzrakstīt vairāku dienu vai nedēju laikā. Tas prasa mē­nešus, dažkārt pat gadus. Bibliotēkas vadītāja bija stāstījusi Mēlikam, ka arī profesionālie rakstnieki ne­maz neuzrakstot romānu ātrāk. Kur nu vēl jauns autors, kas tikai aizsācis sava mūža pirmo daiļdarbu.

— Tu varētu man vismaz iedot kādu fragmentu iz­lasīt, — Ķerta turpināja. — Fragmentu, kas tev pašam vislabāk patīk.

— Man vislabāk patīk beigas, — Mēliks teica.— Bet tās, protams, vēl nav uzrakstītas, ir tikai izdomāts, kā viss norisināsies.

— Un kā tad? — Ķerta gribēja zināt.

Tai brīdī viņi abi reizē ieraudzīja vienu un to pašu zemeni. Un abi reizē noliecās, lai to noplūktu.

— Ņem tu! — Mēliks atrāva roku atpakaļ.

— Nē, — Ķerta atteica. — Tas nav godīgi.

— Kādēļ ne?

— Mēs ieraudzījām zemeni abi reizē. Jālozē!

Mēliks neziņa noraustīja plecus. Lozēt? Zemeni? Taču

viņš negribēja iebilst pret Ķertas priekšlikumu.

Ķerta noplūca margrietiņu, kas gadījās pie rokas, un sāka pa vienai plūkt ziedlapiņas.

— Mēliks … Ķerta … Mēliks … Ķerta … — viņa plūkdama skaitīja. — Kas iznāks pēdējais, tam tiks zemenei

Mēliks smējās. Tā bija lieliska lozēšana.

— Mēliks .. . Ķerta … Mēliks … Ķerta … — Ķerta turpināja skaitīšanu.

— Mēlik! .. . Ke-erla!

Kas tad tas? Skanēja taču no tālienes! Tāda dīvaina atbalss …

— Mē-ēlik! . . . Ke-erta!

— Kaurs! — Mēliks atskārta. — Viņš mūs sauc!

Kauru viņi bija paguvuši pavisam piemirst. Tādēļ

tagad bija jo lielāka skuba.

— Ejam! — Ķerta mudināja un nosvieda pie kājām līdz pusei applūkalo margrietiņu.

Viņi skrēja. Viņi brāzās cauri brikšņiem kā jauni kurti, bet uz ciņa zaļā vaiga sārtojās zemene, kura šoreiz tā ir palika nenoplūkta.

— Kas noticis? — Mēliks aizelsies sauca Kauram, kad viņi ar Ķertu bija atskrējuši pie priedes.

Kaurs nekustīgi stāvēja augstajā novērošanas pos­tenī un atbildot pat galvu nenolieca, bet viņa balsī bija manāmas trīsas, no kurām varēja daudz ko secināt.

— Viņas ir klāt!

Tai pašā brīdī stāvoklis šķita nopietns, un, daudz ncdomadams, Mēliks sāka rāpties kokā. Ķerta viņam sekoja, tiesa, mazliet neveikli, taču pilsētniecei pietie­kami ātri.

— Viņas tikko atnāca, — Kaurs paziņoja. — Un ta­gad viņas pēta govi.

Mēliks un Ķerta to paši varēja saskatīt. Jo augstāk viņi kāpa, jo skaidrāk kļuva redzams, ka divas mazas būtnes ar aĢīm redzamu ziņkāri staigā govij apkārt.

— Pārbauda savu eksperimentu rezultātus, — Kaurs prātoja. — Bet varbūt izdara vēl kādus jaunus ekspe­rimentus.

Diemžēl no tik liela attāluma nebija iespējams skaidri noteikt, kādus eksperimentus būtnes šobrīd izdara ar govi. Šķita, ka nekas sevišķi satraucošs tur pagaidām nenotiek, jo govs visu laiku turēja galvu noliektu pie zemes, un pēc ta varēja spriest, ka tā ēd zāli un vēl nav zaudējusi iekšējo līdzsvaru.

— Bijis taču tagad pie rokas tālskatis! — Mēliks nopūtās.

Viņš vairs neuzdrošinājās zoboties par būtnēm, to­mēr no šaubām nespēja atbrīvoties. Vai tiešām būtu iespējams, ka kosmosa iedzīvotāji skaidrā dienas laikā staigā apkārt gandrīz vai pašā ciematā? Diez vai! To­

mēr ap govi skraidīja kādas būtnes, un patiesības labad būtu jāpiekrīt, ka ar govi tik tiešām bija notikuši īsti kosmiskie brīnumi.

— Bet ja … — Ķerta pēkšņi ierunājās. — Bet ja tie ir tikai puikas?

— Blēņas, — Kaurs atbildēja no koka galotnes. — Neviens puika nelēkās tā ap govi. Kāda interese varētu puikām būt par govi? Skatieties, skatieties paši! Viena būtne saņēmusi Magones asti. Ah-ā! Viņām tas noteikti ir īpašs tvēriens!

Mēliks saspringti domāja. Mazie onkuļi, tā meitenīte bija nosaukusi šis būtnes. Jocīgi! Mazie onkuļi un pa­rasti puikas — vajadzētu gan būt kādai atšķirībai. Un vel skafandrs. Bet kāpēc neviens ciematā nebija pama­nījis šos dīvainos mazos onkuļus? Un vispār…

— Kā būtu, ja mēs pieietu tuvāk un paskatītos? — Ķerta pēkšņi izteica noteiktu priekšlikumu.

Ja pieietu tuvāk un paskatītos… Varētu, protams, pieiet un paskatīties, kas tur pavisam, tikai…

— Viņas var aizmukt, — Kaurs bažījās. — Labāk skatīsimies vien no šejienes.

Tā viņi visi trīs palika kokā, lai nogaidītu, kas no­tiks tālāk.

9

Pirms šķiršanās Pēteris tin Riho norunāja otrā dienā no paša rīta aiziet pie Lēni tantes. Pēc Riho domām, govs atrašana kā nekā bija svarīgs pakalpojums, par kuru katra ziņā pieprasāma atlīdzība, lai kāda tā būtu. Sva­rīgi ari, ka ķēde govij bija sapinusies brikšņos, un govs saviem spēkiem nemūžam nebūtu tikusi no turie­nes ārā. Nabadzīte būtu kļuvusi par laupījumu plēso­ņām vai nobeigtos bada nāvē. Un ja padomā, kādu naudu Lēni tante iesit, ik dienas pārdodot pienu par divdesmit kapeikām litrā! Par vienu litru divu kilo­metru cenu, ja rēķina pēc taksometra! Nē, nē, skaid­rāks par skaidru, ka tam visam nedrīkst atmest ar roku.

Bet, pirms vēl Pēteris bija izgājis no mājām, lai vispirms palīdzētu Riho izkļūt no mājas aresta, viņš dzirdēja no savas vecmāmuļas kaut ko gaužām dīvainu. Dīvainas valodas bija sākušas nesen klīst pa ciematu, sākumā pamazām un piesardzīgi, bet ar laiku tās auga augumā un gāja plašumā, kā jau ar valodām mēdz ga­dīties. Vecmāmiņa ar Madisu tobrīd bija tikko pārnā­kusi no sava ikrītējā gājiena pa veikaliem un tātad zināja visjaunākos notikumus.

— Jā, no visas tiesas Nātri Lēni govs esot pacēlu­sies gaisā, — viņa satraukta stāstīja, bet šai satrau­kumā bija jūtama arī sajūsmas pieskaņa. — Tik tie­šām pārdabiska lieta. Un tas viss ir lidojošo telēķu darbs. Beidzot tie no Amerikas esot atnākuši šurp uz mūsu zemi.

Pēteris mudīgi apgriezās un paskatījās pa logu, lai apslēptu smīnu, kas lauztin lauzās uz āru. Viņš zināja, cik viegli vecmāmuļa notic visādām trakām tenkām.

— Vai govs lidojusi paka] šķīvjiem? — Pēteris, iz­likdamies nopietns, jautāja.

— Govs taču ar pašas prātu gaisā necēlās. — Vec­māmiņa pat noskaitās par tik dumju jautājumu. — Gan jau telēķi vilka viņu līdzi. Tiem telēķiem esot bijusi liela interese par govi vai arī tām būtībām, kas uz telēķiem apkārt braukājot.

— Arī būtības jau klāt? — Pēteris brīnījās par baumu trako izplatību.

Viņš bija izsmīnējies pa logu un tagad atkal uzdrīk­stējās paskatīties uz vecmāmuļu.

— Klāt gan. — Vecmāmuļa bija lietas kursā: — Esot itin naski apkārt klaiņājuši. Citādi esot gluži pēc cil­vēkiem, tikai augumā tādi pamazi.

Te pēkšņi Pēterim iešāvās prātā, ka vecmāmiņas stāstījums dīvainā kārtā sakrīt ar to, ko viņš pats reiz bija dzirdējis par lidojošiem šķīvjiem. Tieši tā: uz lido­jošiem šķīvjiem braukušas mazas cilvēkveidīgas būtnes parastos skafandros. Sis būtnes dažreiz klaiņājušas ari pa zemi, dīvaini draiskodamās un mulsinādamas cil­vēkus. Un nu Pēterim sejā vairs neplaiksnījās smīns, kad viņš ar patiesu interesi vaicāja:

— Nez vai tām skafandri arī bijuši mugurā?

— Kā tad, kā tad, — vecmāmiņa apstiprināja. — Arī skapanderi, jā. Tie man pa to starpu pavisam piemir­sušies. Lieli un apaļi skapanderi esot bijuši ap galvu, tā kā nirējiem vai tiem, kas staigā pa jūras di­benu.

— Un ko tās būtnes ar govi darījušas? — Pēteris prašņāja tālāk.

— Pašreiz govs esot turpat, — vecmāmuļa zināja stāstīt. — Un pagaidām vēl pie dzīvības. Bet raizes ar to tagad esot gan. Vairāki cilvēki esot Lēni tantei atteikuši ņemt pienu. Baidoties no apstarošanas.

— Kādas apstarošanas? — Pēteris brīnījās.

— No lidojošo telēķu apstarošanas. — Arī par šo jautājumu vecmāmiņa bija labi informēta. — Sie telēķi taču briesmīgi starojot. Tādā savādā sarkanā gaismā. Un neviens nevar iepriekš paredzēt, ko tāda starošana var nodarīt pienam. Labāk piesargāties nekā nožēlot.

Ak tādas tās lietas ar Lēni tantes govi. Jocīgi gan! Vēl tikai iepriekšējā vakarā govs tika norauta no ķē­des, pēc tam ievesta kūtī, un tur nebija nekā mistiska. Bet šodien jau klīst apkārt pavisam šausmīgas valo­das …

Tā kā vecmāmuļai nebija vairs nekā būtiska, ko teikt, Pēteris izsteidzās pagalmā un pēc stundas ceturkšņa, nekādu ķezu nekavēts, ieradās pie Riho, kurš, savā mā­jas arestā slāpdams pēc brīvības, nepacietīgi viņu jau gaidīja.

— Tā tik ir fantastika! Nudien! — Riho smējās, kad Pēteris viņam kā bērtin nobēra visus vecmāmuļas jau­numus.

— Ja arī šīm baumām būtu jebkāds pamatojums, — Pēteris prātoja, — tad tomēr tas ir stipri vien pār­spīlēts.

— Būtības! — nospurcās Riho. — Būtības skafandros uzrāvušas govi gaisā! Ir gan vareni izdomāts, nav ko teikt. Un ^ēl šīs baumas par apstarošanu!

— Tas gan, — Pēteris piekrita. — Tenkas par ap­starošanu ir visvairāk apšaubāmas. Es gan neesmu dzirdējis, ka lidojošie šķīvji būtu kaut ko apstarojuši.

Pēteris īsumā pastāstīja Riho, ko viņš par lidojošiem šķīvjiem dzirdējis, un Riho ar interesi klausījas viņā, kaut gan neticības smaids no viņa lupu kaktiņiem pil­nīgi nebija izzudis.

Kādu brīdi abi zēni sēdēja klusēdami, kamēr Riho ierunājās:

— Mēs joka pēc varētu govij uzmest aci.

— Protams, — Pēteris tūlīt piekrita. — Laika mums gana, uzmetīsim govij aci.

— Sākumā varbūt nav vērts iet pie Lēni tantes un visu uzurdīt, — Riho turpināja. — Kas zina, ņems vēl un iejauks arī mūs šai putrā.

Pašreizējos mājas aresta apstākjos viņam vajadzēja būt ik uz soja ārkārtīgi piesardzīgam.

Pēteris ari te piekrita. Skaidrs, ka, iedami pie Lēni tantes un uzurdīdami notikušo, viņi paši varētu iekul­ties šajā putrā. Kad sāks meklēt būtnes, viņi kā likts iekļūs sprukās. Un, no otras puses, nekādu sevišķu atlīdzību Lēni tante viņiem neies maksāt. Piedāvās kat­ram pa krūzei piena — un cauri. Bet piens, kā izrādās, var pat būt apstarots.

Tā viņi abi vienprātīgi atteicās no sava pirmītējā nodoma. Jau iepriekš pārbaudītā veidā viņi laimīgi izkļuva uz ielas, šoreiz pat nesatiekot neviena, un at­kal aizgāja uz pļavu, kas atradās aiz ciemata. Pļavā, ķēdē piesieta, staigāja Lēni tantes Magone.

— Skaties, — Riho teica, noraisījis no galvas mas­kēšanās apsēju un iebāzis to kabatā. — Govs atrodas tai pašā vietā, kur vakar. Un viņai nav nekas ļauns noticis, viņa pavisam mierīgi ēd.

Tā tas tiešām bija. Jo tuvāk viņi gāja klāt, jo skaid­rāk redzēja, ka govij, neraugoties uz visiem iespēja­miem uztraukumiem, nervi nemaz nebija cietuši. Arī tad, kad abi puikas piegāja viņai pavisam klāt, govs pat galvu nepacēla, bet netraucēti un kāri ēda garo, sulīgo zāli.

— Ja ar mani notiek kaut kas traks, — Pēteris teica, — man vairākas dienas nav lāga ēstgribas. Bet palūk šo te …

Abi puikas ņēmās vērīgi aplūkot govi no visām pu­sēm, pūlēdamies pamanīt kaut vai vismazāko pazīmi, kura norādītu uz neseno saskari ar noslēpumainajiem kosmosa ciemiņiem. Uz mirkli Riho pat satvēra govi aiz astes, lai pārbaudītu, vai astei nav kāda vaina. Taču, lai cik rūpīgi viņi Magoni pētija, nekā savāda viņiem neizdevās atklāt.

— Govs kā jau govs, — Riho mazliet vīlies konsta­tēja.

Lai gan Riho sirds dziļumos neticēja, ka tādas būt­nes ir, viņš tomēr ļoti gribēja atrast govī vismaz kaut kādas pazīmes. Tas viss nav ikreiz nopietni ņe­mams, tomēr kaut kādu dažādību tveicīgajā vasaras ikdienā ienes.

— Acis gan tai staro mazliet dīvaini, — Pēteris ne visai pārliecināts ieteicās.

— Tā nu tās staro, — Riho atrūca. — Nekas cits kā acīs iespīd saule. Kad govs pagriezīsies otrādi, jeb­kāds starojums kā likts izzudīs.

Puikas atrada grāvī žagaru un piespieda govi pavir­zīties tā, lai galva tai atrastos ēnā. Pēterim bija jāat­zīst, ka Riho bijusi taisnība, — nekāda starojuma vairs nebija.

— Vēl kaut ko varētu izmēģināt, Riho negaidīti iešāvās prātā.

— Nu, nu! — Pēteris kļuva pacilāts. — Ko tad? Jāizmēģina viss — kad jau, tad jau …

Tāpat kā Riho, arī Pēteris īstenībā neticēja visiem tiem dīvainajiem jaunumiem, ko bija dzirdējis no vec­māmuļas, taču skolniekam vasaras brīvlaiks kaut kā jāpavada. Ko prātīgāku viņi tobrīd būtu uzsākuši? Mājkustonis — turklāt govs katrā ziņā ir ievērības cie­nīga, īpaši, ja tā visā ciematā kļuvusi par sarunu ob­jektu.

— Ar govi ir tā, — Riho skaidroja, — līdzko viņai notiek kaut kas nopietns, tā izslaukums tūdaļ kļūst mazāks. Tas ir dabas likums. Mēs varētu pārbaudīt, vai viņai piens vispār vēl ir.

— Tu domā?

Pēteris svārstījās. Tas atkal uzurdīja sen zināmo jau­tājumu: «Vai tik tā drikst?» Vai drīkst slaukt svešu govi kaut vai tikai izmēģinājuma labad un daļēji it kā vispārības interesēs?

Taču Riho izdevās apklusināt Pētera sirdsapziņas balsi.

— Mums ir pilnīgi likumīgas tiesības, — viņš pār­liecinoši sacīja. — Mēs atteiksimies no atlīdzības par to, ka atradām govi, toties konstatēsim, vai govs pienu dod vai ne.

— Lai notiek! — Pēteris piekāpās. — Kas tur pa­visam.

Labi vēl, ka Riho bija gatavs atteikties no atlīdzības. Atlīdzības prasīšana varētu visu padarīt vēl sarežģī­tāku.

— Aiziet! — Riho paziņoja un izstiepa roku tesmeņa virzienā. — Tpruš … tpruš, nebaidies, drīz būs cauri.

Riho jau bija stingri saņēmis rokā vienu pupu.

— Kā ir? — Pēteris vaicāja.

Riho neatbildēja. Šo darbu viņš veica pirmo reizi mūžā, un tas prasīja koncentrēšanos.

— Parausti stiprāk, — Pēteris deva padomu.

Riho raustīja, raustīja pupu labi stipri, taču no tā nenāca ne pilīte piena. Magone tikai nemierīgi pacēla galvu, it kā brīnīdamās atskatījās uz puikām un tad apņēmīgi pagāja tālāk, cik ķēde ļāva.

— Skaties! — Riho noskaitās. — Viņa grasās spert. Pēter, paņem žagaru un pakasi viņu. Kad pakasīsi, varbūt viņa stāvēs mierīgāk.

Otru reizi viņi mēģināja slaukt, kasot govi. Pēteris paņēma žagaru un cītīgi berzēja Magonei asti, bet Riho atkal ķērās pie tesmeņa.

— Nu? — Pēteris jautāja. — Vai reaģē?

Taču govs nereaģēja it nemaz. Toties iespēra Riho, kad viņš bija satvēris tās pupu. Pēc tam Magone drau­dīgi palēcās un neapmierināta sāka īdēt.

— Skaidrs, — Riho konstatēja un, sāpēs vaikstīda- mies, sāka masēt stilbu, kuru govs bija veikli trāpījusi ar nagu. — Šķiet, ka neesam nospieduši vajadzīgo pogu.

— Kādu pogu? — Pēteris neizpratnē brīnījās.

— Šķidri, ka govs nedod pienu, — Riho skaidroja.

— Pavisam šķidri. Nav izslēgts, ka šī govs pārdzīvo­jusi kaut ko nopietnu.

Bet tad — pilnīgi negaidot un, pēc Riho domām, arī pilnīgi nevietā — Pēteris pēkšņi iesmējās.

— Ko tu zviedz? — Riho apvainojās. — Ja tu domā, ka proti labāk slaukt, pamēģini pats.

— Ne jau tāpēc… — Pēteris aizvien vēl smējās.

— Tagad es zinu, ko govs pārdzīvojusi.

— Ko tad? — Riho kļuva nepacietīgs.

— Vakar pie govs bija pienākušas divas būtnes no lidojošiem šķīvjiem, — Pēteris sāka stāstīt. — Viena būtne bizināja — «bzzzz», un govs norāvās no ķēdes. Bet vēlāk …

— Tātad tu domā, ka šīs būtnes esam mēs? — Riho viņu pārtrauca.

— Protams! — Pēteris nospurcās. — Tu pats teici meitenei, ka govs karājusies kokā, un ar to sākās ten­kas par lidošanu un tā tālāk. Un skafandri… Ska­fandrs taču ir tavs apsējs!

Tagad arī Riho sāka smieties pilnā kaklā.

— Tas tik ir varens numurs ar šiem lidojošiem šķīv­jiem! — Riho apmierināts irgojās.

Bet tai pašā mirklī Pēteris atkal kļuva nopietns — tikpat pēkšņi, kā pirms brīža bija sācis nevaldāmi smieties.

— Mums viss jānokārto, — viņš teica.

— Jānokārto? — Riho nobrīnījās. — Kādā veidā?

— Daži pircēji vairs neņem no Lēni tantes pienu — baidās no apstarošanas. Bet vainīgie taču esam mēs.

— Par kaut kādu nokārtošanu pat runa nevar būt,— Riho stingri noteica. — Neaizmirsti, ka man jāatrodas mājas arestā. Un, kaut ko kārtojot, nāks gaismā tas, ka tu mani esi izlaidis no ieslodzījuma.

Atkal… Atkal Pēteris ar savām domām bija nonā­cis strupceļā. Tas, ko Riho teica, bija savā ziņā pa­reizi. Bet Lēni tante? Kas notiks ar viņu, ja pircēji vairs neņems no viņas pienu?

— Bet Lēni tante?

— Par viņu mums nav tik daudz ko raizēties, — Riho atbildēja. — Ja patiesībai atbildīs tas, ka…

To, kam vajadzētu atbilst patiesībai, Pēteris tā ir nedzirdēja. Riho mute bija gan līdz ausīm vaļā, taču neviens vārds no tās vairs ārā nenāca. Viņa acīs iedzalkstījās dīvains starojums. Jā, šaubu nebija ne­kādu — Riho acīs zvīļoja nepārprotamas bailes.

Tad Riho pacēla roku un, joprojām mēms kā zivs, rādīja uz ciemata pusi. Pēteris paskatījās un ieraudzīja, ka no tās puses, ātri palēkdamās, viņiem tuvojās maza būtne skafandrā!

10

— Nē … laikam neseko … vis … — izdvesa Riho, atpakaļ skatīdamies, un, aiz mežonīgās bēgšanas bez elpas palicis, apstājās.

Arī Pēteris apstājās.

— Liekas… gan… ka virzās… uz mežu…

Labu brīdi viņi elsa un pūta, ne vārda neteikdami,

tikai vērās turp, kur būtne, ātri virzīdamās uz priekšu, arvien vairāk saplūda ar mežu, līdz galīgi izzuda no zēnu acīm.

— Laime, ka īstā laikā aizjozām, — Riho teica. — Citādi mēs varbūt jau lidotu, tāpat kā vakar govs.

— Skaidrs, — Pēteris piekrita. — Vecmāmiņai tomēr bijusi sava taisnība.

Tagad, kad būtne vairs nebija saredzama, pirmās bailes pamazām pārgāja.

— Ja es būtu bijis viens, — Riho teica, — es laikam tagad domātu, ka tas bijis spoks. Bet tu taču viņu re­dzēji tikpat skaidri.

— Kā nu ne! — Pēteris apstiprināja. — Viņa bija skafandrā un drāzās kā … nudien kā kosmosa rēgs.

Taisnību sakot, abi zēni slepenībā apšaubīja šīs būt­nes kosmisko izcelšanos, — ja ar veselu prātu visu pārdomā, šis notikums šķita briesmīgi fantastisks. Taču par to tagad ne viens, ne otrs no viņiem nerunāja, jo tādā gadījumā pirmītējā bēgšana pa kaklu pa galvu būtu guvusi mazliet necienīgu nokrāsu. Tomēr, nerau­goties uz viņu šaubām, bija visai aizraujoši iztēloties, ka viņi paši savām acīm vaigā skatījuši noslēpumaino kosmosa iedzīvotāju.

— Lidojošais šķīvis, liekas, ir kaut kur mežā, — Pēteris prātoja. — Ko citu būtne tur būtu meklējusi.

— Ļoti iespējams, — Riho teica. — Ar mūsdienu tehniku gandrīz viss ir iespējams.

Pēteris labi nesaprata, ko Riho ar savu atbildi īsti domājis, taču skaidrs bija tas, ka ne vienam, ne otram no viņiem nebija īpaša vēlēšanās iet uz mežu meklēt lidojošos šķīvjus. Būtni viņi dabūjuši redzēt, un tas jau ir kaut kas. Ne katram dzīvē gadās tik spoža iz­devība.

— Kā lu domā — vai par to nevajadzētu iesūtīt rakstu «Dzirkstelei»? — Pēteris ierosināja. — Reti kā­dam laimējies redzēt kosmisko būtni, un es domāju — ja mēs iesūtītu mazu rakstiņu, to iespiestu gan.

Taču Riho papurināja galvu. Pirmkārt, uzrakstīt rak­stu viņam nekad nav bijis viegli, to apliecinājuši jau vairāki ķeburaini divnieki viņa skolas sacerējumu burt­nīcā. Otrkārt, Pēteris atkal grasījās aizmirst mājas arestu. Nevar taču cilvēks pa āru skrieties ar kosmosa iedzīvotāju, ja viņš tup mājās iespundēts un pat durvju atslēga nolikta zem kājslauķa. Tas tik būtu numurs, ja tēvs un māte kādā jaukā dienā izlasītu avīzē, kādas brīnumlietas gadījies redzēt viņu dēlam tai laikā, kad tam bija kārtīgi jāsēž mājas arestā un jāizcieš pelnītais sods.

Zēni vēl apsprieda jautājumu gan no vienas, gan otras puses un beidzot nolēma tīties atpakaļ pie Riho. Mežs viņus šodien nevilināja, un ciematā nekā prātīga nebija ko iesākt tāpēc vien, ka Riho nomaskējies jutās diezgan nelāgi un necik ilgi nevarēja paciest ap galvu apsēju. Turklāt Pēteris no rīta bija devis mātei solī­jumu šoreiz tiešām laikā ierasties pusdienās un pēc tam vēl pāris stundu pieskatīt Madisu, jo vecmāmuļa bija nopietni iecerējusi kādu laiciņu paogot.

Šoreiz viss atkal gāja kā pa sviestu — uz ielas ne­viens par puikām nelikās zinis, un Riho mājas pa­galmā tobrīd nebija nevienas dzīves dvēseles, tā ka viņi netraucēti iekļuva istabā. Katram gadījumam Riho aizslēdza durvis.

— Tā tomēr izskatīsies pēc īsta aresta, — viņš no- ķiķināja. — Kas gan par to, ka atslēga ir iekšpusē, sirdsapziņa toties var būt mierīga.

Kaimiņu dēļ skaļi uzgrieztajam radio vajadzīgais vilnis bija kaut kur nozudis, un no aparāta plūda visai dīvainas skaņas — sveša, lauzīta valoda jaucās ar deju mūzikas fragmentiem un laiku pa laikam vēl ar sprakšķieniem, kas liecināja, ka kaut kur ir negaiss.

— Tā tik ir konspirācija, — Pēteris nobažījās. — Ko lai kaimiņi par šādu mūziku domā?

Riho izslēdza radio.

— Tie no mūzikas daudz nejēdz, — viņš nomieri­nāja. — Ja arī iznāktu runa, es ieborētu, ka tas bijis kāds mūsdienīgs gabals, kur reizē gan runā, gan spēlē instrumentus, — kaut kāda krematorija vai kas tam­līdzīgs.

— Deklamatorija, — Pēteris izlaboja. Reiz viņam tiešām bija gadījies noklausīties deklamatoriju.

— Lai būtu kaut deklamatorija, — Riho piekrita. — Gan es izlocīšos, galvenais, ka istabā bija dzirda­mas skaņas.

Viņš uzmeta acis savām sandalēm un ieraudzīja, ka tās uzkrītoši noputējušas. Tām bija jāpārbrauc pāri ar apavu suku, tāpat arī Pētera tenisenēm. Pagājušo reizi aizdomīgās pēdas uz grīdsegas tik tikko neizcēla visu dienas gaismā. Piesardzību nedrīkstēja aizmirst nevienā punktā.

Kad no apaviem bija notīrīti ielas putekļi, saruna atkal pievērsās būtnei skafandrā un lidojošiem šķīv­jiem.

Kad no paniskās bēgšanas bija pagājis labs laiks, viņi, par šo un to runādami, sāka apšaubīt, vai tikai redzētā būtne bijusi īstā. Diemžēl neviens no viņiem nepaguvis būtni tuvāk aplūkot. Izbīlis bijis tik pēkšņs un satriecošs, ka viņi acumirklī laidušies lapās un ilgi neuzdrošinājušies pat atskatīties uz būtni. Pārrunās viņi tā arī netika pie skaidrības, un beidzot Riho teica:

— Nervu nomierināšanai labāk paspēlēsim drusku dambreti. •

Pēteris neiebilda, nervu nomierināšanai dambrete tik tiešām ir ārkārtīgi piemērota spēle — tu virzi savas domas pa rūtoto cīņas lauciņu, un drīz vien no galvas pagaist visas dzīves raizes. 2ēl tikai, ka laika nebija atlicis visai daudz. Ja vecmāmuļa sataisījusies ogot, tad gan nedrīkst kavēties, lai neizjauktu viņas nodomu. Jo vairāk tādēļ, ka viņš mātei bija stingri nosolījies.

— Norunāsim tūlīt pašā sākumā, ka vairāk par trim partijām nespēlēsim, — Pēteris teica. — Citādi es ne- pagūšu pārnākt mājās laikā.

— Bet ja rezultāts būs neizšķirts?

— Tad turpināsim spēli rīt.

Riho, protams, būtu priecājies, ja draugs vēl mazliet būtu palīdzējis kavēt aresta laiku, bet tur nekā neva­rēja darīt. Pēterim taču bija savi pienākumi, un vai

Madisa pieskatīšana nebija tas pats arests, tikai ne­tiešs? Ar likteni jāsamierinās. Rit bus atkal diena.

Kauliņi tika izlikti, un drīz vien abi zēni bija iegri­muši saspringtā domāšanā, pūlēdamies iespējami tālāk uz priekšu aprēķināt savas kombinācijas.

Taču dīvaini ir likteņa untumi, un šoreiz bija lemts tā, ka Riho un Pēterim nelaimējās nospēlēt pat pirmo partiju. Pašā niknākajā cīņas brīdī, kad abas puses taisījās ar diviem kauliņiem satriekt pretinieka pēdē­jās karaspēka atliekas, aiz durvīm pēkšņi bija dzirdama grabināšanās.

Ko tas nozīmēja?

Pēteris paskatījās uz Riho un tūlīt saprata, ka Riho nervi, kas, dambreti spēlējot, bija jau pilnīgi nomieri­nājušies, no jauna saspringa. Arī viņa paša nervi acīm­redzot nebija labākā stāvoklī, jo, pieceldamies no galda pēc Riho mājiena, viņš sajuta ceļgalos neizprotamu nespēku. Taču pats sliktākais bija tas, ka nervozēšanas pazīmes bija manāmas arī aiz durvīm: nu jau tika kla­bināts rokturis, un tai pašā laikā atskanēja uzstājīgi klauvējieni.

Riho pavērās visapkārt: kur lai noslēpj Pēteri? Ir gan posta gals ar šīm modernajām mēbelēm — visi dīvāni un kušetes tiek izgatavoti tik sasodīti zemi, ka neviens cilvēks dabiskajā lielumā nevar zem tiem palīst.

Klauvēšana atkārtojās, vēl neatlaidīgāka un skaļāka.

Pieliekamais… Jā gan, tikai pieliekamais! Dzīvoklī tā bija vienīgā drošā vieta, kur Pēteris varēja paslēp­ties. Puikas uz pirkstgaliem virzījās uz virtuvi.

— Riho! — atskanēja no kāpņu telpas. — Vai tu esi mājās? Riho!

Tā bija Riho māte. Māte bija ieradusies mājās darba laikā! Liktenīgs gadījums…

Bija dzirdams, kā atveras kaimiņu durvis.

— Gan jau būs mājās, kur tad šis paliks, — teica kaimiņu vecmāmuļa, pensionāre, kura bez vajadzības soli nespēra ārā no mājas. — Radio brēca visu laiku tik dikti, ka manas vecās ausis tik tikko neaizkrita ciet.

— Bet atslēgas nav, — māte brīnījās.

Riho klusībā lādēja sevi par to, ka atslēgu bija atstājis durvju iekšpusē. Nebūtu atslēga durvīs, varētu pateikt, ka acīmredzot kāds to no kājslauķa apakšas izčiepis. Būtu viss kārtībā. Māte istabā netiktu, un Pēteris pēc tam varētu mierīgi aiziet. Bet atslēga bija durvīs. Tas bija liktenīgais vājais posms citādi tik labi izstrādātajā plānā.

— Riho! — atkal atskanēja mātes balss. — Vai tu dzirdi, Riho!

Tagad puikas bija jau virtuvē. Pēteris mudīgi ielīda pieliekamajā un notupās starp kubliņiem un muciņām. Riho aizslēdza pieliekamā durvis un vairs neatkārtoja pirmītējo kļūdu ar atslēgu, bet iebāza to kabatā.

— Riho!

Mate atkal klabinaja durvju rokturi.

— Nāku, nāku! — Riho atsaucās, izgāja priekšnamā un ielaida māti.

— Tu gulēji? — māte vaicāja.

Lieliska doma!

— Jā, — Riho atbildēja. — Aiz gara laika uznāca snaudiens.

— Un kāpēc atslēga nav zem kājslauķa? Vai kāds bija atnācis?

— Bija gan, — Riho apstiprināja. — Man taču ne­klājas lūgt svešu cilvēku, lai viņš mani no jauna ieslēdz. Neērti bija kliegt caur durvīm, lai paņem at­slēgu no kajslauķa apakšas un …

Riho centās šņukstēt, bet, tā kā no tā nekas liels neiznāca, viņš tāpat berzēja sausās acis.

— Kas tad tas bija? — vaicāja māte, icnakdama virtuvē. — Vai kāds gribēja pasūtīt mašīnu?

Šodien gan mātei radās spožas idejas! Nu, protams! Protams, atnācējs gribēja pasūtīt mašīnu!

— Jā, — Riho atbildēja. — Bet es nekā nezināju viņam apsolīt.

— Tā jau ir, — māte teica. — Ko tu varēji ap­solīt!

Viņa stavēja pie virtuves galda un kravaja no tīkliņa galdā daždažādus produktus. Izrādījās, ka vakarā viņai darbā notikšot negaidīta inventūra, kas varētu ieilgt līdz pusnaktij. Tāpēc viņa uz brītiņu atskrējusi mājās un atnesusi kaut ko ēdamu, lai Riho un tētim būtu ko likt uz zoba.

— Bet kur ir pieliekamā atslēga? — pēkšņi ievaicā­jās māte.

Ēdamais taču bija jāieliek pieliekamajā, īpaši tādā karstumā …

— Vai tad durvīs nav? — Riho mēģināja izlikties izbrīnījies.

— Nav. — Māte mēģināja atvērt pieliekamā durvis. — Un durvis aizslēgtas.

— Jocīgi gan, — Riho nobrīnījās.

Pēc Riho domām, jocīgi bija arī tas, ka māte pati, daudz nedomājot, gluži ticami izskaidroja pieliekamā atslēgas nozušanu:

— Varbūt no rīta tētis aiz izklaidības iebāzis to ka­batā. Ak, vīrieši, vīrieši…

Mātei bija ļoti jāsteidzas un tobrīd nebija vaļas do­māt par kaut kādām atslēgām. Pirms aiziešanas viņa vēl steidzīgi pārlaida skatienu pār istabu.

— Dambretes kauliņi izlikti.

— Es pirmīt spēlēju, — Riho norūca.

— Viens pats spēlēji dambreti? — māte patiesi iz­brīnījās.

— Nu jā, kas man cits atliek?

Māte nopūtās un vēl no sliekšņa piebilda:

— Esi nu labs zēns!

Pēc tam slēdzenē noskrapstēja atslēga. Bija dzir­dams, kā māte pabāž atslēgu zem kājslauķa. Tas bija viss. Soļi nodipa lejup pa kāpnēm.

Riho iedrāzās virtuvē un no pieliekamā izlaida brīvē Pēteri.

— Nu mēs abi esam iesprostoti!

Pēterim trīsēja zods.

— Kas tagad būs? Man drīz jātaisās uz mājām!

Taču tas vēl bija nieks. Daudz trakāk kļuva, domā­jot, kas notiks, kad Riho tēvs beidzot pārnāks mā­jās.

Dambretes partija bija palikusi neizspēlēta, bet zē­niem pat prātā nenāca spēli turpināt, kaut gan tieši tobrīd abu nerviem nopietni būtu vajadzīga nomieri­nāšana.

Kādu laiku viņi nospiesti un sadrūmuši klusēja, līdz beidzot Riho īsumā rezumēja stāvokli:

— Nu mēs gan esam sprukās!

11

Jirnass sēdēja tēvoča dārzā zem ābelēm ar sejas tīkliņu galvā un ūdens spaini un smeļamo kausiņu pa rokai. Viņš domīgi vēroja vienu noteiktu stropu, no kura ik mirkli varētu sākties satraucoša parādība — bišu spietošana. Tai bija iespējamas vispārsteidzošākās sekas, un par tām pilnā mēra atbildīgs bija viņš, Jir­nass. Tikai viņš — un nebija neviena, kas palīdzētu šo atbildību nest. Sī atbildība, ko liktenis ar tēvoča roku bija uzkrāvis vienīgi Jirnasam uz kakla, pagalam sagandēja viņa garastāvokli.

Pat medus, par atlīdzību solītais medus vairs neli­kās Jirnasam diez cik vilinošs kārums. Ar medu tur­klāt ir tā: ja iebauda to kaut maķenīt vairāk, var uz­nākt nelaba dūša. Jirnass bija pat dzirdējis, ka bērns, krietni saēdies medu, esot gandrīz vai nomiris. Sim bērnam uznākušas tik briesmīgas slāpes, ka viņš nekādi neesot varējis atdzerties. Beidzot viņš ticis iebāzts līdz kaklam aukstā ūdenī, un tas izglābis bērnam dzīvību. Ne velti mēdz teikt, ka visam ir divas puses. Bišu uzmanīšana ir diezgan svarīgs un, kā zināms, arī visai bīstams uzdevums, tā ka ar pāris karotēm medus tas nemaz nav samaksājams. Un, ja tev iedos medu vairāk, tik, cik pienāktos par pūlēm, nebūs nekāds brī­nums, ka tu pēkšņi atradīsies kapa malā. Piedevām medum piemīt slikta īpašība — jo vairāk to ēd, jo vai­rāk gribas.' Medū it kā slēpjas kāds noslēpumains spēks, kas spiež to ēst, kaut arī zināms, ka ēšana var beigties ar nelabu dūšu, aukstu vannu vai vēl ar ko trakāku.

Viss, protams, liktos mazāk drūms, ja par pūlēm sa­ņemto medu būtu iespējams piedāvāt arī kādam citam. Piemēram, draugam. Bet Jirnasam taču draugu ne­bija … Visi draugi no viņa atteikušies kā no spitālīgā un atsūtījuši viņu vienu, pilnīgi vienu šeit, šajā pa­mestajā dārzā, kur ap viņu dūc vienīgi bites un vieg­lajā vēja dvesmā nopūšas ābeles …

Bites arvien nāca un gāja, nāca un gāja. Viņu darba mīlestību taču mēdz cilvēkiem likt par paraugu, tik čakli viņas rosās savā darbā. Un kopīgi, tikai kopīgā, draudzīga saimē viņas dara visu, kas darāms. Bites

nemaz nav tādas kā… kā Mēliks, Kaurs un Ķerta! Mēliks, Kaurs un Ķerta diemžēl necik augstu nevērtē ne draudzību, ne biedriskumu. Viņiem ne silts, ne auksts par to, ka kaut kur zem ābelēm sēž Jirnass ar pienākuma smagumu plecos, ar sarūgtinājumu dvē­selē, ar sejas tīkliņu galvā un virs galvas tam lidinās satraukti dūcošas bites. Nē, velns parāvis … Dūkšana pēkšņi bija kļuvusi sevišķi satraukta. Bites kā liels, tumšs mākonis griezās uz gaišzilā debess fona. Tā taču bija …

Tā taču bija spietošana, Jirnass atskārta. Acumirklī viņš pielēca kājās un ar kausiņu pasmēla no spaiņa ūdeni. Meta. Meta gaisā no visa spēka, bet, viņam pārāk steidzoties, ūdens aizšļācās bitēm garām. Būtu vajadzējis iztaisīt no suņstobra šļirci, Jirnasam pazi­bēja galvā doma. Un, kad viņš ar to būtu tēmējis, tad gan … Ko nu vairs… šļirces taču nebija. Bet dūco­šais mākonis kļuva arvien melnāks un melnāks un pa­mazām cēlās augstāk un augstāk. Otrs kausiņš ūdens bites vairs neaizsniedza. Nu Jirnass aptvēra, ka, sap­ņodams par draudzību un biedriskumu, bija nogulējis īsto mirkli, kad vēl būtu bijis iespējams ar ūdens šļa­katām bites aizturēt. Viņš visu laiku bija uzmanījis tikai stropa skrēju, bet nebija ievērojis, kad bites, virs viņa galvas augšup lejup diedamas, bija saspiedušās ciešā barā. Bet nu… Likās — nu jau ir par vēlu!

Melnais mākonis kustējās lēni, toties ar draudošu neatlaidību arvien tālāk un tālāk. Nupat tas bija sa­sniedzis kaimiņu dārzu, bet nu jau likās — bites taisās uz garāku lidojumu. Kas būs tālāk?

Jirnass centās ātri apsvērt radušos stāvokli. Bija skaidrs, ka ūdens uzšļākšana nekā vairs nesaglābs. Turklāt ar pilnu ūdens kausiņu būtu grūti pārrāpties pāri sētai, bet attālums līdz bišu spietam acīmredzami kļuva lielāks. Tai pašā laikā bija skaidrs, ka bites ne­kādā gadījumā nedrīkst izlaist no redzes lauka. Tas nozīmētu katastrofu: tēvocis pelnīti mazgās galvu, kā arī iesauks Jirnasu par Snaužu.

Jirnass pameta smeļamo kausiņu un devās tvarstīt bites bez jebkādiem ieročiem, tāds, kā stāv — plikām rokām un basām kājām —, vienīgais, kas viņam bija, tas ir sejas tīkliņš galvā un apņēmība sirdī.

Par laimi, vismaz sākumā bites nelidoja sevišķi ātrā tempā — tas varēja būt vidējs starp kājāmgājēja un riteņbraucēja kustības ātrumu, tā ka pēc gargabalskrē- jiena principa būtu iespējams tīri labi iet kopsoli ar bitēm. Vienīgā bēda, ka bites nelidoja vis pāri ielām, kur gargabalskrējiens būtu bijis viegls un arī citādi ērts, bet dragāja taisni pari māju jumtiem un svešiem dārziem. Tāpēc Jirnasam bez mitas bija jārāpjas pāri dažādām sētām, jālaužas caur ogulājiem un jāiet su­ņiem ar līkumu apkārt. Tīrā laime, ka šoreiz ritenis bija palicis mājās. Gribot negribot Jirnasam bija jāatstāj rie­bīgas pēdas dažā labā puķu vai dārzeņu dobē, un gadī­jās pat tā, ka bērni, pamanījuši viņu, kliegdami skrēja istabā un vecāki ļaudis izbailēs sasita rokas. Tikai, kad bišu spiets bija sasniedzis pļavu viņpus ciemata un virzījās uz meža pusi, Jirnass varēja skriet pilnā sparā. Bija arī pēdējais laiks — bites jau bija aizstei­gušās labu gabalu priekšā un acīmredzot nedomāja samazināt ātrumu.

Pilnu gaitu uz priekšu! Jirnass drāzās pāri grāvjiem un ciņiem ar tādu skubu, it kā bites dzītos viņam pa­kaļ. Saraut, saraut! Kādēļ cilvēkam nav spārnu tā kā bitēm? Sakaru nodaļā pie sienas gan atrodas sludinā­jums «Laikraksts spārno», bet ar to, protams, būs do­māts kas cits — vai nu garīgi spārni, vai kaut kas tamlīdzīgs. Kad bites spieto un aizlido, tad gan cilvē­kam no tādiem avīžu spārniem nav it nekāda labuma. Tad visas cērības jāliek uz kātiem un uz plaušu til­pumu. Un uz gribasspēku! Tieši tā. Tu vari aiz nogu­ruma vai no kātiem krist un muti vārstīt kā krastā izmesta zivs, bet gribasspēks — tas neļaus apstāties. Tieši gribasspēks ir cilvēkam spārnu vietā, Jirnass no­domāja un elsdams pūzdams turpināja vareno skrē­jienu.

Lūk, Lēni tantes govs… Arī Pēteris un Riho tur­pat. Nez kāda viņiem interese par Lēni tantes govi? Galvenais, ka puikas ir šeit. Būs viņi jāsauc palīgā. Nelāgi gan ar viņiem toreiz sanāca sīkā dēļ. Bet ko vecus grēkus cilāt! Kas bijis — bijis. Bites grasās aiz­bēgt. Te palīdzības vajag kā ēst.

Jirnass pagausināja skrējienu, pamāja ar roku uz bišu mākoņa pusi un mēģināja saukt, lai Pēteris un

Riho nāk viņam palīgā. Taču Jirnasam aiz neprātīgas joņošanas elpa krūtīs tā bija aizrāvusies, ka no sauk­šanas iznāca tikai tāds:

— Ū-uhh!

Un tomēr. Likās — zēni bija viņu sapratuši. Traka ātrumā viņi drazās prom, it kā viņiem pa pēdām dzī­tos velnu bars. Tagad bites nekur vairs neizspruks, svaigi spēki ir klāt. Ja ari Jirnasam aiz pārcilvēciskās piepūles būtu jāsabrūk, tad Pēteris un Riho… Bet kas tad Pēterim un Riho lēcies? Viņi neskrēja vis bitēm paka|, bet ar lielu līkumu joza atpakaļ uz cie­matu. Nekrietnība! Kādēļ viņi vispār sāka skriet? Kā­dēļ lika cerēt, ka nāks palīgā? Jirnass bija sašutis. Un sašutums savukārt paralizēja gribasspēku. Kājas jau tā vairs lāgā neklausīja. Vēderā bija sajūtami sā­pīgi dūrēji. Sirds krūtīs neprātīgi dauzījās. Un beigu beigās pats ļaunākais — gribasspēks gandrīz bija zu­dis. Stāvoklis kļuva kritisks.

Jirnass zināja, ka viņam ar gribasspēku viss ir kār­tībā. Dzimšanas dienas fotouzņēmumā, kur viņš met bumbu un ir redzams arī lidojošais šķīvis, var tūlīt pamanīt, ka viņam ir sevišķi izvirzīts zods, kas liecina par lielu gribasspēku. Cilvēks ar tādu zodu parasti spēj dzīvē daudz ko panākt. Taču tobrīd Jirnasam vispirms vajadzēja panākt bites, un tieši tobrīd, pašā izšķirī­gākajā brīdī, zods grasījās viņu iegāzt.

Mežs jau bija pavisam tuvu. Kas notiks, kad bites atradīsies virs meža un nozudīs koku galotnēs? Tad nekas vairs nenotiks. Tad būs beigas. Bet vēl pirms īstajām beigām, vēl pirms bites nebija paguvušas pa­zust mežā, Jirnasa gribasspēkam pienāca beigas. Jo visam ir savs gals. Jirnass apstājās. Rokas viņam bez­spēcīgi nolaidās kā aizlauzti spārni. Viņš skatījās asaru aizmiglotām acīm pakal bitēm, kuras arvien vairāk at­tālinājās. Tikai tagad, lai noslaucītu asaras, viņš no­ņēma no galvas sejas tīklu.

— Ē-ēj! — pēkšņi atskanēja divaini pazīstama balss. — E-ej, Jirnas!

Kas tas bija? Vai atkal kāds mēģina Jirnasā atmo­dināt pēdējo cerības dzirksti, lai pēc tam nozustu tik­pat nekrietni kā pirmīt Pēteris un Riho?

— Jirnas!

— Jir-na-ās!

Vel divas balsis — viena zēna, otra meitenes.

— Nāc mudīgi! Mēs redzam, kur bites laižas lejā!

Tie taču ir… Nu, protams! Tie taču ir Mēliks, Kaurs

un Ķerta! Un viņi redz, kur bites laižas lejā! Ahā, tur viņi ari paši ir — lielajā priedē. Kaurs pašā galotnē. Skaidrs, no turienes var redzei visapkārt.

Tāpat kā pēkšņi gaišāka bija kļuvusi visa apkārtne, kad Jirnass noņēma 110 galvas sejas tīkliņu, tā arī gaišāka kļuva viņa dvēsele, kura bija galīgi iegrimusi melnā nomāktībā. Mēliks, Kaurs un Ķerta! Un viņi redz, kur laižas lejā bites.

Jirnass drāzās tālāk. Nekāda noguruma vairs, tikai gaviles sirdī. Kad viņš pieskrēja pie lielās priedes, Mē­liks un Ķerta bija jau nokāpuši 110 koka, lai nāktu pa­līgā sameklēt bites. Tikai Kaurs vēl palika augstajā novērošanas postenī, lai vadītu un izrīkotu meklētājus.

— Bites ir tepat tuvumā! — Kaurs kliedza. — Dzi­ļāk mežā neejiet!

Jirnass, Mēliks un Ķerta izvērsās ķēdē. Soli pa so­lim viņi gāja uz to pusi, kur bija nolaidušās bites.

— Taisni! — Kaurs komandēja 110 priedes galotnes. — Tā, tā, tagad drusku pa kreisi. Nē, tas ir par daudz! Tā, nu ir pareizi, tagad ejiet atkal taisni! Jirnas, ne­virzies pa labi!

Nu bites bija viņiem rokā. Tieši tobrīd spiets kā če­murs līda v.ecas, pussatrupējušas kļavas dobumā. Do- bais koks atradās gandrīz meža malā. Ak te viņas bija nodomājušas dibināt savas jaunās mājas, tālāk no cilvēkiem, meža klusumā un patvērumā. Nekā nebija! Viņas bija pamanītas. Cilvēks ar savu gribasspēku bija viņām dzinies pakaļ un, draugiem palīdzot, atmaskojis viņu viltīgo plānu. Gan jau tēvocis viņas no šā koka dobuma izkvēpinās un pārvietos īstā vietā, gan jau tēvocis zinās, kā to dara. Un, lai šis pasākums būtu visādā ziņā drošs, lai vairs negadītos nekādi pārstei­gumi, Jirnass novilka kreklu un rūpīgi aptina ar to dobumu. Tā, piedurknes vēl labi cieši sasiet mezglā, lai bites paliek te un dūc. Nekāda vaina, drēbe laiž gaisu cauri.

Arī Kaurs beidzot norāpās no koka un pienāca pie draugiem.

— Vai uzvara mūsu?

— Mūsu! — Jirnass starodams atbildēja.

Kas gan uz pasaules ir vēl jaukāks par draugiem. Par īstiem draugiem, ar kuriem var dalīt visu — prie­kus un bēdas un, pats par sevi saprotams, arī medu…

12

Tagad, kad bites, par laimi, bija noķertas, Kaurs, protams, tūlīt pievērsās savam iemīļotajam tematam.

— Pastāsti nu, — viņš griezās pie Jirnasa. — Pa­stāsti, kādas viņas bija, tu taču viņas redzēji tuvumā!

Jirnass nekā nesaprata.

— Tu domā bites?

— Bites, bites! — Kaurs pārmēdīja. — Vai tu tie­šām esi galīgi aizmidzis, ka cita nekā nemanīji kā tikai bites?

Jirnasa krūtīs vēl arvien bangoja dziļas draudzības jūtas, tādēļ viņš par Kaura mēdīšanos neko lielu ne­dusmojās.

— Kas tad man vēl būtu jāpamana? — viņš vaicāja vairāk ar interesi nekā ar dusmām.

— Protams, būtnes!

— Būtnes?

— Kā tad, mēs pārtraucām novērošanu, kad tu, kā plēsts brāzdamies, aizbiedēji no govs būtnes.

— No govs?

— Protams, no Lēni tantes govs!

Ahā-ā! Nu Jirnasam viss bija skaidrs. Ak tad Riho un Pēteris būtu bijušas tās būtnes! Varena izdevība mazliet sadot Kauram pa degunu.

— Tu laikam pats sevi iedomājies par kādu īpašu būtni! — Jirnass iedzēla.

Kaurs noprata, ka Jirnasam padomā ir vēl kāds trumpis, tādēļ nogaidoši klusēja.

Bet Jirnass ar visai zīmīgu sejas izteiksmi pagrie­zās pret Ķertu un Mēliku, sak, cik ilgi ar Kauru, ši­tādu bērnu, ķīvēsies, vecākiem cilvēkiem taču arī sava starpā jāpārrunā svarīgas lietas.

— Pie govs bija Pēteris un Riho, — viņš sāka stāstīt. — Es sākumā domāju, ka viņi varbūt palīdzēs man notvert bites, bet kur tev… Mani ieraudzījuši, aizjoza kā plēsti.

— Pēteris un Riho? Mēliks domīgi ierunājās.

— Ķerta jau tūlīt teica, ka tie būs kādi puikas…

— Bet tie nemaz nebija kādi puikas, — nu arī Ķerta iekrita valodā. — Tie bija Pēteris un Riho.

— Tur jau tas suns aprakts, — Mēliks turpināja.

— No Pētera un īpaši no Riho var visvisādas izdarī­bas sagaidīt. Manuprāt, mums būtu jāizpētī, ko viņi gribējuši no Lēni tantes govs.

— Kā tu izpētīsi to? — Jirnass jautāja.

— Jāpārdomā stāvoklis un jāsastāda plāns.

Viņi visi četri devās atpakaļ uz ciematu, jo Jirnasam bija jāziņo tēvocim par bitēm. Pārdomāt stāvokli un sastādīt plānu varēja, turp ejot.

— Varbūt Pēteris un Riho tiešām bijuši tie mazie onkuļi, par kuriem stāstīja meitenīte? — Ķerta pie­ļāva varbūtību.

— Nav izslēgts, — Mēliks piekrita. — Tas tomēr jā­pierāda.

— Skaidrs! — Kaurs no jauna ņēma vārdu. — Pie­rādīt to.vajadzēs stingri vien.

Tagad, kad šajā spēlītē bija parādījušies Pēteris un Riho, Kaura teorija par kosmiskajām būtnēm, protams, kļuva apšaubāma. Bet Kaurs nebija no tiem, kurš kaut kādu Pēteru vai Riho dēļ būtu gatavs atteikties no sava viedokļa.

— Es gan neesmu nekad redzējis ne Pēteri, ne Riho skafandrā, — viņš piemetināja, zimīgi paraustīdams plecus.

— Toties tu ik uz soļa redzi būtnes, — Jirnass at­cirta.

— Man vismaz būtnes nav no degunpriekšas bērnu nozagušas, — Kaurs savukārt iedzēla.

— Mani šobrīd visvairāk interesē tas, kādēļ Pēteris un Riho no Jirnasa aizskrēja, — Mēliks domīgi prā­toja, nepievērsdams ne mazāko uzmanību Kaura un Jirnasa vārdu maiņai. — Manuprāt, tas skaidri pa­rāda, ka viņu sirdsapziņa nav tīra.

— Protams! — Jirnass iesaucās. — Man taču ar vi­ņiem ir veci rēķini! Nobijās no kāviena un aizjoza!

No Jirnasa sejas varēja redzēt, ka šāda iespēja vi­ņam varen patiktu. Viņš uzmeta žiglu skatienu Ķertai cerībā ari no viņas rast atbalstu savam viedoklim. Taču tieši Ķerta bija tā, kura bez mazākas sajūsmas iebilda:

— Šaubos, vai viņi tevi tajā sejas tīkliņā vispār pazina.

Kaurs nekavēdamies ņirdzīgi piebilda:

— Ļoti labi, ka tev tīkliņš bija galvā, citādi viņi uzreiz būtu pārvērtušies par sālsstabiem.

Bet Jirnasam, kurš parasti krita par upuri Kaura asajai mēlei, šoreiz pie rokas bija trāpīga atbilde.

— Varbūt viņi mani noturēja par kosmisko būtni un sejas tīkliņu tikpat labi par skafandru!

Visi smējās, izņemot Kauru, kurš veltīgi pūlējās at­rast īsto atbildi. Bet neviens no viņiem neuztvēra, cik precīzi Jirnass bija trāpījis naglai uz galvas, kaut arī nejauši. Neviens no viņiem vēl nezināja, ka Kaura teorija par lidojošiem šķīvjiem bija izplatījusies pa cie­matu un sasniegusi arī Pētera un Riho ausis. Nevienam no viņiem nebija ne jausmas, ka Pēteris un Riho bijuši psiholoģiski sagatavoti tajā virzienā un tādēļ visā no­pietnībā uzskatījuši Jirnasu par kosmisko būtni.

— Kaut arī tā, — Mēliks turpināja. — Joks paliek joks, taču fakts, ka Pēteris un Riho no Jirnasa aiz­muka. Ļoti iespējams, ka viņi būtu no kura katra aiz- mukuši, jo Jirnasu ar sejas tīkliņu galvā tiešām ne­būtu nemaz tik viegli pazīt. Tātad viņiem attiecībā pret govi bijis padomā kāds plāns, kuru viņi gribējuši no­slēpt. Un tālāk …

— Tālāk viss ir skaidrs, — Jirnass pārtrauca Mē- liku. — Es tur ierados un izjaucu viņu tumšos plā­nus.

— Labi! — Mēliks saglabāja mieru. — To mēs jau zinām. Bet tagad būtu vairāk jādomā par to, ko mēs vēl nezinām. Ķerta domā, ka tieši Pēteris un Riho bi­juši tie mazie onkuļi, kuri atveduši govi. Kaurs šo pie­ņēmumu apstrīdēja: ne Pēteris, ne Riho nekad neesot redzēti skafandros. Bet Kaurs piemirsa, ka nav piera­dīts, vai skafandri bijuši. Meitenīte teikusi tikai to, ka vienam no mazajiem onkuļiem seja neesot bijusi redzama, vairāk nekā. Tikpat labi tam galvā varēja būt, piemēram, parasta maska.

— Nez kāpēc viņam būtu jāliek galvā maska? — Kaurs īgni norūca.

— Ak kāpēc? — Mēliks turpināja. — Pieņemsim, ka Pēteris un Riho pastrādājuši ar govi kādu palaidnību un pēc tam veduši to atpakaļ Lēni tantei. Tā kā šī palaidnība acīmredzot būs bijusi diezgan neganta, viņi, protams, gribējuši palikt nepazīti un viens no viņiem uzlicis masku. Tas, kurš bijis maskā, vedis govi, un otrs palicis kaut vai uz ielas viņu gaidām. Bet, tā kā Lēni tante nav bijusi mājās, viņi ieradušies abi, jo no bērna viņi, protams, nav baidījušies.

— Ak šitā gan! — Kaurs sašuta. — Bet maska ir tikpat maz pierādīta kā skafandrs.

— Bez šaubām, — Mēliks piekrita. — Tas ir tikai pieņēmums, kas sākumā varēs noderēt par izejas punktu.

— Es katrā ziņā izeju no lidojošiem šķīvjiem. — Kaurs palika pie sava. — Ka Pēteris un Riho šodien ņēmās ap govi, tas vēl neko nenozīmē, — vakar tur varēja darboties pavisam citi spēki. Es nevaru iedomā­ties, kādas trakas palaidnības vispār var pastrādāt ar govi. Govs tomēr paliek govs. Palaidnībām piemērotāks būtu kāds cits dzīvnieks, kaķis vai…

— Pēteris un Riho ne no kā netrūkstas, — Mēliks nepiekāpās. — Tie pat ar bērnu pastrādā visādas pa­laidnības, kā mēs to labi zinām, kur nu vēl ar govi. Es nemaz nebrīnītos, ja viņi, uzkāpuši Magonei mugurā, būtu mācījušies jāt. Vai arī būtu iedevuši tai kaut ko, kā, piemēram, kaķim dod baldriānu, lai uzjautrinātos.

— Bet pasaki — kāpēc viņi vēlāk aizveduši govi atpakaļ Lēni tantei? — Kaurs joprojām nenolika iero­čus. — Ja viņiem sirdsapziņa nebūtu tīra, tad visdro­šāk būtu pamest govi, kur tā bijusi!

Tiesa gan… Kāpēc? Pazīstot Pētera un Riho rak­sturus, tiešam grūti bija saskatīt kaut kādu loģiku. Tas bija neskaidrs punkts, kas prasīja dziļāku pārdo­māšanu.

Mēliks atbildes vietā savukārt jautāja:

— Labāk pasaki — kālab būtnes atvedušas govi at­pakaļ? Ja, tavuprāt, šeit darbojušās būtnes, tad viņu sirdsapziņa it nemaz nav bijusi tīrāka. Kā tad bija nolicis ar to Kanzasas zemnieku … Tu taču pats stās­tīji, ka toreiz govs paliekas atrastas labu gabalu tālāk.

— Būtņu rīcība nav nemaz tik viegli izskaidro­jama, — Kaurs nepalika atbildi parādā. - Būtnes kā nekā ir pavisam kas cits nekā kaut kāds Riho vai Pēteris. Būtņu domu pasaule ir gluži citāda. Pēteris un Riho dzīvo tepat mūsu vidū un ēd to pašu maizi, ko mēs, bet par būtnēm vēl nav noskaidrots, no kura spīdekļa tās cēlušās.

Taču, neraugoties uz pārliecinošajiem Kaura argu­mentiem, viņam pašam sirds dziļumos iezagās bailes, sak, visa šī teorija par lidojošiem šķīvjiem var itin viegli sagrīļoties tāpat kā milzis uz savām māla kā­jām. Kaurs vienmēr bija paļāvies uz Mēlika aso prātu, un, ja Mēliks ir vērsis savu tikpat aso skatienu uz Pēteri un Riho, tad ej nu sazini…

— Par Pēteri un Riho mums arī vēl nekas nav skaidrs, — Mēliks izklaidīgi teica, acīmredzot viņa do­mas bija aizklīdušas kur citur. — Viss ir tikai pieņē­mumi, kuri būtu vai nu jāpierāda, vai arī jāapgāž.

— Ko tu esi nodomājis vispirms darīt? — Jirnass pavaicāja.

— Es domāju, ka … — Mēliks it kā mazliet svār­stījās. — Jā, es domāju, ka vispirms būtu jārunā ar Pēteri un Riho.

— Ar Pēteri un Riho? — Jirnass izbrīnījās.

— Un kādēļ ne?

— Nu, vai zini… Tie mums taisnību neteiks, ar tiem nekāda prātīga runāšana nesanāks.

— Protams, — Kaurs ņēmās atbalstīt Jirnasu. — Pē­teris un Riho, atradis gan īstos! Tie piepūtīs mums pilnu galvu ar ziliem brīnumiem!

Mēliks īgni paskatījās uz Kauru.

—• Tad ej nopratini savas būtnes, ja tu domā, ka tās mazāk melos!

— Būs jau labi, zēni, — Ķerta samierinoši iebilda. — Izbeidziet piekasīties. Jūs esat tik labi draugi, bet vienā gabalā kāpjat cits citam uz auguma.

Zēniem kļuva neērti.

— Tas nav ļauni domāts, — Mēliks, it kā atvaino­damies, sastomījās.

— Tas mums ir tāds paradums, — Jirnass piebilda.

Un Kaurs piemetināja:

— Tas vairs nav jāpierāda, ka mēs esam draugi.

Visi četri devās talak un vairs neķircinājās. Tikai

apspriedās, pārdomāja un kala plānus, šad tad lietišķi padebatēdami. Drīz vien ciemats viņiem palika aiz mu­guras.

13

— Man šausmīgi slāpst, — Jirnass teica.

Nebija arī nekāds brīnums — šila skriet bitēm pa pēdām, tur ir arī ko svīst.

No limonādes šajā tveicē neviens neatteicās. Tobrīd tālumā pavīdēja veikals, un viņi apņēmīgi devās turp,

— Melna kafija padarot galvu skaidru, — Kaurs kaut kur bija dzirdējis. — Pamēģināsim, varbūt arī no limonādes radīsies kāda laba ideja.

— Idejas ko idejas, — Jirnass teica. — Bet gāze gan limonādē ir uz goda.

Negribot viņš norija siekalas, iztēlodamies, kā spir­dzinoši vēsais, putojošais dzēriens drīz noguldzēs lejup pa viņa izslāpušo rīkli.

Mēliks klusēja. Acīmredzot pat limonāde nespēja viņa domas aizvilināt prom no Lēni tantes govs, tik liela interese bija viņā radusies pret šo govi.

Nu viņi bija klāt. Laikam tikko bija atvesta svaiga maize, jo veikalā ļaudis drūzmējās vairāk nekā parasti. Bija kādu brīdi jāpastāv rindā, un viņi mierīgi no­stājās rindas galā, jo limonādes dēļ tiešām bija vērts mazliet pastāvēt.

Veikals bija kļuvis par vietu, kur ciemata ļaudis iepērkoties patērzēja ar paziņām, izjautāja cits citu un pastāstīja, kas jauns. Parasti šie jaunumi gan nebija diez cik interesanti. Vairāk tika runāts par kartupeļu augšanu, par gaidāmo laiku, par kazu godibām, par dažādām iepirkšanas cenām un par to, cik daudz kura saimniece ievārījusi melleņu pērnējā gadā. Tikai pare­tam iznāca runa par kādu negadījumu ar motociklu, par to, ka ogojot redzēts briedis, vai par ko citu inte­resantāku. Bet šodien … Zēni un Ķerta nedabūja ne apskatīties, kā jau izdzirda valodas, kuras acumirklī piesaistīja viņu uzmanību.

— Tas drāzās tieši pāri puķu dobēm, — Marju vec­māmuļa aizrautīgi stāstīja. — Nolauza vairākus ķeizar- kroņus. Tas bija maza auguma ar jocīgu melnu daiktu ap galvu.

— Tas būs bijis skapanderis, — kāds iekrita valodā. — Tām būtībām esot skapanderi galvā.

— Laikam gan, — Marju vecmāmuļa piekrita. — Un pāri sētai viņš lidot pārlidoja. It kā spārni pie ple­ciem būtu bijuši.

Jirnass instinktīvi sakņupa un noslēpa sejas tīkliņu sev aiz muguras. Iekšēja balss viņam teica, ka patla­ban šeit tiek iztirzāts viņa varenais skrējiens. Tīkliņš, pēc viņu domām, tātad bija skafandrs. Un puķes arī tika nobradātas kā Marju vecmāmuļas dārzā, tā arī citur. Tikai lidošana … No lidošanas viņš bija gaužām tālu, to viņi pārspīlējuši. Par spārniem viņš gan bija sapņojis, kad uznāca pagurums, bet ar sapņošanu vien vēl nelidosi.

— Ak pilnīgi lidoja? — ļaudis brīnījās.

— Nu saki viens cilvēks, kādus brīnumus dabū dzir­dēt, — kāda mamma ar apaļīgu, sārtu seju teica. Viņa bija jau sapirkusies maizi, un seši klaipi kā malkas pa­gales bija sakrauti uz "viņas spēcīgās rokas. — Tad jau laikam taisnība, ko stāsta par Nātri Lēni govi. Būtības nabaga lopiņu esot pacēlušas gaisā un metu­šas ar to visādus kūleņus un nāves cilpas!

Par kūleņiem un nāves cilpām gan Lēni tante saviem paziņām ne vārda nebija bildusi, bet ar ļaužu valodām tā ir, ka tās izplatīdamās kļūst arvien krāšņākas. Se­nos laikos tādā veidā bagātinājās un papildinājās pa­sakas — teicējs, kurš dzirdēto pasaku stāstīja tālāk citiem, pielika klāt kaut ko no savas izdomas un fan­tāzijas augļiem, tā ka pasaka laika gaitā kļuva arvien interesantāka. Tādēļ nav ko brīnīties, ka tagad sakarā ar Lēni tantes govi arī stāsta par kūleņiem un nāves cilpām.

— Jā, ej nu sazini, — nopūtās Pētersoniete no dzel­tenās mājas. — Lielākā daļa pircēju atteikuši turpmāk ņemt no Lēni pienu. Tas varot būt apstarots, jo lido­jošo telēķu būtības ņēmušās ap govi. Nez ko viņa ar tādu lērumu piena iesāks. Uz pienotavu sūtīt ari nav nemaz tik vienkārši. Un vai pienotava ņems pretī, ja tur būs zināms, ka piens apstarots …

Kāds gara auguma vīrs ar brūni iedegušu seju pāri cilvēku rindai sniedza pārdevējai atpakaļ tukšu alus pudeli. Brītiņu paklausījies sievu spriedelējumos, viņš plati nosmīkņāja un, galvu grozīdams, teica:

— Tad ta tenko!

— Nav ko smiet! — Sievas noskaitās. — Tepat stāv cilvēks, kuram ķeizarkroņi nobradāti. Tā lieta ir pa­visam nopietna.

Taču vīrs tikai atmeta ar roku, vēlreiz nogrozīja galvu un izgāja pa veikala durvīm ārā.

Jirnass tagad cītīgi turējās Mēlikam aiz muguras, pūlēdamies kļūt pavisam nemanāms. Būtu šīm sievām kaut jausma, ka tepat stāv būtība, kas nobradājusi ķeizarkroņus…

Par laimi, sievām šīs jausmas nebija, un viņas uz­sāka savas runas atkal no gala, lai no ķeizarkroņiem pa līkloču ceļiem nonāktu līdz apstarošanai. Beidzot tomēr sievas bija tikušas galā ar saviem pirkumiem, un valodas šoreiz palikušas pusizrunātas. Drīz pienāca arī zēnu un Ķertas rinda. Katrs paņēma sev citronu dzērienu, un, kad tas bija izdzerts, Jirnass palūdza vēl vienu pudeli, lai beidzot — tā viņš izteicās — varētu justies kā cilvēks. Kad viņi, limonādes atspirdzināti, jauna dzīvības spara pilni atkal izgāja uz ielas, Kaurs, cerību priekā starodams, protams, pirmais atvēra muti.

— Vai dzirdējāt? — viņš uzvarētāja balsī iesaucās. — Pārāk agri jūs gribējāt būtnes apbedīt. Viena pat esot Marju vecāsmātes ķeizarkroņus nobradājusi, kā jūs dzirdējāt. Bet lidošana — tas gan ir izdomāts. Būtne pārlēca pār sētu, un tas ir viss. Acīmredzot būt­nes cēlušās uz kāda lielāka spīdekļa, kura pievilkšanas spēks ir lielāks, tādēļ viņām uz Zemes ir ļoti viegli lēkt.

— Tas, ko vecmāmuļa stāstīja, bija ļoti interesanti,— Ķerta sacīja. — Kā viņa teica … ap galvu bijis jo­cīgs melns daikts.

Nu Jirnass juta, ka viņa stunda situsi. Tagad viņam bija iespējams nākt klajā ar savu teoriju, kura palīdzēs gūt skaidrību jautājumā par būtnēm. Viņš nav vis šāds tāds, kas tikai kopā ar citiem ko var veikt.

— Paskaties! — viņš teica un piegrūda Ķertai zem deguna sejas tīkliņu. — Te ir tas jocīgais melnais daikts!

Ne Ķerta, ne pārējie nekā nesaprata.

— Bites taču lidoja pāri sētām, — Jirnass ņēmās skaidrot. — Nekas cits man neatlika kā taisnā ceļā drāzties tām pakaļ. Un tā ķeizarkroņi salūza.

—• Un no tevis iznāca kosmiska būtne, — Mēliks pavīpsnāja.

Kaurs nopūtās. Tieši tagad, kad viņam likās, ka lidojošo šķīvju teorija uz nobradāto ķeizarkroņu rēķina uzplauks pilnos ziedos, Jirnass ņem un satriec pīšļos jebkādus turpmākos apsvērumus.

— Bet tie pārējie gadījumi? — Kaurs nedroši no- bubināja. — Kūleņi un nāves cilpas?

— Tos tu būsi pats izdomājis, — Mēliks iebilda. — Lēni tante noklausījās, kad tu klāstīji par lidojo­šiem šķīvjiem un būtnēm. Viņa pastāstīja to tālāk sa­viem paziņām, un tā baumas gāja plašumā. Jirnass ar savu skriešanu šīs baumas tikai kuplināja.

Kaurs domāja. Vai tiešām tas iespējams? Vai tiešām viņš pats palaidis šīs baumas, kuras tagad visai dī­vainā veidā iet no mutes mutē, tā ka viņam pašam tās šķiet pavisam nepatīkamas.

— Par kūleņiem un apstarošanu es gan neesmu ne vārda bildis, — viņš teica.

— Tas gan, — Mēliks neapstrīdēja. — Bet baumas allaž pamazām kļūst arvien trakākas, tas ir gandrīz vai likumsakarīgi.

— Un tagad šo tenku dēļ neviens vairs neņems no Lēni tantes pienu, cilvēkiem bail no apstarošanas, — Ķerta secināja.

— Kā tad, — Mēliks piebilda. — Tas, lūk, šobrīd ir vissmagākais punkts. Tieši tādēļ labi ātri jākonstatē, kas govij faktiski noticis. Baumas kategoriski jāapgāž, citādi Lēni tantei būs tīrais posts pārdot pienu.

Bija jāatzīst, ka Mēlikam ir taisnība, un pat Kaurs šoreiz nesteidzās ar iebildumiem, jo par apstarošanu, kas rodas no lidojošiem šķīvjiem un kosmiskajām būt­nēm, viņš nekad neko nebija dzirdējis.

Līdz šim viss bija šķitis tikai rotaļa. Drīzāk aiz ziņ­kārības nekā aiz kada cita iemesla zēni bija gribējuši atraisīt mezglu, kas bija savilcies ap govi. Bet nu … Nu stāvoklis viņiem rādījās daudz tumšākās krāsās. Ja ļaudis tomēr baumu dēļ vairs negribēs ņemt no Lēni tantes pienu, tad tā vairs nav nekāda rotaļa. Tā jau ir dzīves īstenība.

— Laiks rīkoties, — Mēliks teica. — Es iešu vis­pirms pie Pētera un runāšu ar viņu kā vīrs ar vīru. Ja vajadzēs, iešu arī pie Riho. Bet Ķerta un Kaurs tik­mēr varētu izzināt no Lēni tantes, vai patiesi neviens turpmāk neņems no viņas pienu. Ciemata sievu valo- dam ikreiz nemaz nevar tik svēti ticēt. Maza kontrole nenāks par ļaunu.

Ķerta un Kaurs Mēlika priekšlikumam piekrita. Šādas no malas dzirdētas baumas, protams, būtu kontrolēja­mas, iekāms izdara no tām kaut cik nopietnus secinā­jumus. Kauram radās mazs cerību stariņš, ka viņš no Lēni tantes varbūt padzirdēs kaut ko tuvāk par būt­nēm. Varbūt būtnes tikmēr būs Lēni tantei parādījušās skaidrākā un konkrētākā izskatā. Kūleņi un nāves cil­pas … bet vai arī tie bijuši tikai tukši izdomājumi? Bija laiks, kad apšaubīja pat Amerikas pastāvēšanu. Katram laikmetam ir savas parādības. Ja pUnīgi atbrī­votos no aizspriedumiem, tad kūleņi un nāves cilpas, ko metusi govs, protams, ar būtņu palīdzību, vairs ne­liktos par neiespējamiem cirka trikiem.

— Bet es? — Jirnass, mazliet vīlies, vaicāja. — Kas man būs jādara?

— Vai tu jau esi paguvis aizmirst, ka bites vēl ir koka dobumā mežā? Vai tu savu kreklu nemaz vairs negribi dabūt atpakaļ?

— Velna milti! Kā tad! — Jirnass attapies iesaucās.

— Man taču tūlīt jāskrien pie tēvoča!

Par bitēm viņš tiešām bija paguvis aizmirst.

— Kur tu esi tik snaudulīgs, — Kaurs iedzēla, taču tūlīt zibenīgi paskatījās uz Ķertu, piemetinādams:

— Tas, protams, ir no karstā laika, karstā laikā visi kļūst miegaini, lai citādi būtu cik krietni būdami.

— Vēlāk atkal tiksimies pie Jirnasa, — Mēliks teica. Tagad ikvienam savs uzdevums bija zināms, un visi

ķeras pie to pildīšanas.

Pulkstenis uz radiogaldiņa tikšķēja nerimtīgi, un, jo vairāk rādītāji virzijās uz priekšu, jo nemierīgāki kļuva Riho un Pēteris. Bija taču skaidrs kā diena, ka šoreiz laiks nebūt nestrādā viņu labā. Vēl kāda stunda, un Riho tēvs smagiem soļiem kāps pa kāpnēm augšup, at­slēgs durvis un … Kas pēc tam sekos, īpaši ņemot vērā Riho tēva audzināšanas principus, par to puikas nepa­visam negribēja domāt.

— Kā būtu, ja tu pamēģinātu ar veļas auklu vai ko citu nolaist mani pa logu lejā! — pēc ilgas, nomāco­šas klusēšanas teica Pēteris.

Bet Riho kategoriski noraidīja Pētera priekšlikumu.

— Traks esi, vai! Māja ir ļaužu pilna, šādu operāciju mēs nemanīti nekādā ziņā gatavu nedabūsim. Tādā gadījumā tevi vēl paņems ciet kā zagli.

Pēteris notrīcēja — nervi taču bija saspringti. Sa­ņems ciet kā zagli… Tāda perspektīva viņu, protams, nesaistīja.

— Ko tad mēs darīsim?

Riho paraustīja plecus.

— Labāk mēģināsim tevi paslēpt. Kad vecais un mamma vakarā aizmigs, tu klusu aizdiebsi.

— Nu zini …

Pēteris kārtējo reizi pameta aci uz pulksteni. Turpat pusotras stundas viņu nepacietīgi gaida mājās. Vecmā­muļai tagad tik un tā nekas neiznāks no iecerētās ogo­šanas. Pie tam Riho domā, ka viņam līdz vēlam va­karam būtu jānotup slēptuvē un naktī slepus jāizzo- gas pa durvīm kā … nudien kā zaglim!

— Manuprāt, tas ir vislabākais atrisinājums, — Riho turpināja, neliekoties redzam Pētera sejas izteiksmi, kas kļuva arvien drūmāka. — Par pieliekamo šoreiz nevar būt runa. Pieliekamā slēdzeni tēvs varbūt ņem un norauj. Bet gan mēs kaut ko izdomāsim, piemēram, mums ir divdurvju drēbju skapis. Ja, piemēram, nolik­sim vatētu segu par sēdekli, lai locekļi nenotirpst, tad vienu vakaru tu kaut kā izturēsi?

— Beidz, — Pēteris noburkšķēja. — Es nedomāju līst vairs nekādā slazdā.

— Slazdā, slazdā… — Riho mēdījās. — Slazdā

diemžēl tu jau esi. Bet nu viss jāapsver ar prātu. Mēs varam uztaisīt dažas sviestmaizes, ko tev paņemt līdzi skapī, lai izsalkums nemoka. Mamma atnesusi mīkstu baltmaizi un gluži labu daktera desu. Nav jau nemaz tik briesmīgi, kā sākumā liekas.

— Es nedrīkstu tik ilgi palikt, — Pēteris raudulīgā balsī sacīja. — Man jāiet mājās, saproti?

— Kas tur ko nesaprast. — Riho nopūtās un tad teica, katru vārdu īpaši uzsvērdams, it kā viņam būtu jāpārliecina kāds stūrgalvīgs un neattapīgs bērns:

— Bet durvis ir aizslēgtas!

Riho gribēja vēl kaut ko piebilst, taču apklusa pus­vārdā. Kāds klauvēja! Kāds bija aiz durvīm! Kāds klauvēja pie durvīm!

— Lien skapī! — Riho nočukstēja.

— Nelīdīšu! — Pēteris atčukstēja.

Kālab viņam šobrīd būtu jālien skapī, ja negaidot bija pavērusies tik izdevīga iespēja beidzot izkļūt no šā ieslodzījuma.

— Nu klausies… — Riho noskaitās.

Aiz durvīm varēja būt ej nu sazini kas, un kuram katram nemaz Pēteris nav jāredz šeit.

— Es nekā nedzirdu! — Pēteris attrauca un šoreiz ir nemēģināja pazemināt balsi.

Tagad jau klauvēja mazliet skaļāk, it kā svešinieks būtu sapratis Pētera pēdējos vārdus, ka istabā viņa pieklājīgā, un atturīgā klauvēšana nemaz nav sadzir­dama.

Riho nomērīja Pēteri ar skatienu, kas pauda visu ko, tikai ne sirsnību, un piegāja pie durvīm.

— Kas tur ir?

— Tas esmu es, Mēliks!

Mēliks? Kas tam šeit būtu meklējams? Lai nu būtu kā būdams, galvenais, ka viņš atslēgs durvis. Tīrā laime…

— Es nevaru no iekšpuses atslēgt, — Riho atbil­dēja. — Paņem no kājslauķa apakšas atslēgu!

Pēc dažiem mirkļiem Mēliks bija istabā.

— Tu arī te? — viņš nobrīnījās, ieraugot Pēteri.

— Bet vecmāmiņa taisās tevi jau ar miliciju meklēt.

— Vai tu biji pie mums? — Pēteris bažīgi vaicāja.

— Jā, — Mēliks atbildēja. — Man ar tevi jārunā.

Un ar Riho ari. Iznācis tīri labi, ka es jūs abus reizē dabūju rokā.

— Mēs le tupējām aiz atslēgas, — Pēteris norūca.

Tas Mēlikam, protams, bija pašam jāredz, tomēr

Riho centas Pēterim slepus ar grimasēm likt saprast, lai šis pārak daudz nepļāpā. Mēlika ierašanās šinī māja tomēr bija negaidīts pārsteigums, tādēļ pagaidām labāk runāt iespējami mazāk, kamēr noskaidrojas, kas Mēlikam aiz ādas.

— Man butu pāris jautājumu, — Mēliks uzsāka.

— Klāj vaļā! — Riho izgrūda. — Jautātājam pa muti nesitīs, ja jautājumi nebūs pārāk dumji.

Viņš sagaidīja, ka Mēliks vispirms prašņās, ka viņi abi ar Pēteri nokļuvuši aiz atslēgas, un jau iedarbināja savu domāšanas mašinēriju tajā virziena. Taču dīvainā kārta Mēliku nepavisam neinteresēja abu draugu ieslo­dzīšana. Viņa pirmais jautājums nāca pavisam no ci­tas, turklāt diezgan zīmīgas sfēras.

— Vai j ū s vakar aizvedāt govi Lēni tantei?

Skaties, no kuras puses vēji sāk pūst! Kas gan Mē­likam par daļu? Un no kurienes viņš ņēmis, ka tieši viņi? Vai viņam bijis kāds pieturas punkts?

— Kādu govi? — Riho atjautāja, lai iegūtu laiku apdomāties.

— Vārds tai Magone, — Mēliks teica. — Par izslau­kumu un krējuma procentu man datu nav.

— Mhh, — Riho nošņakājās. — Un kas tad ar govi noticis?

Mēliks īsumā pastāstīja. Klīstot visādas tenkas. Esot runa par lidojošiem šķīvjiem. Un par būtnēm skafan­dros. (Šajā vietā Pēteris un Riho sazvērnieciski sa­skatījās, taču to Mēliks pamanīja.) Un beidzot par ap­starošanu. Tagad pircēji negribot no Lēni tantes ņemt pienu. Vecā sieviņa esot tīrā postā, tas viss jānoskaid- rojot.

— Jā, jā, tās būtības … — Pēteris grasījās kaut ko teikt, bet, ieraudzījis Riho doto zīmi, apklusa.

— Man ar govi nav bijušas nekādas darīšanas, — Riho teica. — Neesmu jau ganu puika.

— Un tu? — Mēliks vērīgi paskatījās uz Pēteri.

— Man tūlīt jāiet prom. — Pēteris kļuva dīvaini ne­mierīgs. — Tu pats tikko teici, ka vecmāmiņa ..,

— Tavai vecmāmiņai šodien no ogošanas tik un tā nekas nesanāks. — Mēliks nosmīnēja. — Vai nu viņa gaidīs tevi piecas minūtes vairāk vai mazāk, tam vairs nav nozīmes. Labāk izrunāsim visu par govi kārtīgi līdz galam.

— Kas tur vairs ko runāt. — Riho atkal satvēra ru­nas pavedienu savās rokās. — Mums ar govi nav ne­kāda sakara — un punkts. No kurienes tu ieņēmi galvā, ka tieši mēs esam iejaukti šajā lietā? Ko tu neteiksi — govs! īstais pasaules brīnums — ragi pierē, aste pakaļā… Ja tu gribi zināt, mēs šo govi droši vien pat redzējuši neesam.

— Ko tu saki! — Mēliks izlikās izbrīnījies. — Bet šodien?

Tam vajadzēja būt negaidītam triecienam. Intere­santi, ko tagad Riho atbildēs?

— Nē, nu gan man jāiet. — Pēteris saka mīņāties.

— Ne, nu tiešām man ir pēdējais laiks.

Viņš pat paspēra pāris soļu uz durvju pusi, kaut gan neviens viņu neaizturēja, bet tad apstājās, lai noklau­sītos, kā šī domu apmaiņa risināsies tālāk.

— Šodien? — Riho sarauca uzacis un notēloja vis­īstāko neizpratni.

— Jā gan, — Mēliks teica. — Šodien pirms kādas stundas. Jūs taču reizes desmit skraidījāt ap govi, iekāms… Vai tad nebija brīnumains kustonis? Vai tad nebija ragi pierē un aste pakaļā? Vai varbūt jūs pētījāt mušas uz govs muguras un pašu govi pat ne- pamanījāt?

Dažus mirkļus valdīja sasprindzināts klusums.

— Te kaut kas ir salaists dēlī, — beidzot Riho teica.

— Acīmredzot kādi citi noturēti par mums.

Mēliks kļuva domīgs. Pārskatīšanās? Pilnīgi neiespē­jami tas nav. Tos divus, kas blēņojušies ap govi, tu­vumā diemžēl redzējis tikai Jirnass. Bet Jirnass, kā zināms, dažkārt ir kā aizmidzis. Viņam pēc trakā skrē­jiena droši vien aiz lielas piepūles raibs gar acīm šķīda. Ej nu sazini, kā īsti bijis. Bet tomēr…

Riho, pamanījis, ka Mēliks mazliet samulst, nolēma likt galdā vislielāko trumpi.

— Cik ilgi mēs ķersim vistiņas? — viņš, mainī­dams toni, ierunājās draudzīgāk. — Tu man tik un tā neticēsi, tāpēc labāk es tev godīgi atzīšos: es jau otro nedēļu tupu mājas arestā. Vecajam ir tāda audzi­nāšanas metode, saproti? Ne soļa nedrīkstu spert no istabas ārā, citādi sveikā cauri netikšu. Un durvis katru reizi tiek aizslēgtas. Šodien Pēteris ari iekrita, kad bija atnācis mani apciemot.

— Ak tāpēc …

—• Jā, tāpēc, — Riho turpināja, priecīgs, ka acīm­redzot šoreiz Mēliks viņa vārdus sevišķi neapšauba. — Tāpēc atslēga atradās zem kājslauķa. Un, ja tu netici, vari uzprasīt vienalga kam, to visa māja zina. Pajautā kaut vai blakus kaimiņiem!

— Nav svarīgi. — Mēliks atmeta ar roku.

Ak šitā… Iznāk, ka Riho ir pilnīgi ticams alibi. Viņš bija pārliecināts, ka Riho stāstījis patiesību. Tā­dās lietās, kas tik vienkārši kontrolējamas, Riho ne­melos, tik vientiesīgs viņš nav. Acīmredzot Jirnass to­mēr maldījies. Un tomēr… loģiska domāšana ir viens, intuīcija — kas cits. Intuitīvi Mēliks juta, ka visā šajā notikumā kaut kas tomēr vēl ir neskaidrs.

— Es taču nevarēju staigāt apkārt govij un pēc tam aizlaisties lapās, — Riho smējās, — ja tai pašā laikā tupēju mājās un pa radio klausījos kaut kadu obser­vatoriju.

— Deklamatoriju, — Pēteris izlaboja.

Viņš jutās atvieglots un arī smējās. Likās — šoreiz viņi izkulsies ar veselu ādu.

Tikai Mēliks nesmējās. Mēliks pateica kaut ko tādu, kas Riho un Pētera ķiķināšanos kā ar nazi nogrieza.

— Es neesmu teicis, ka jūs vēlāk aizmukāt. Bet fak­tiski tā taisni bija.

— Vai tiešām? — Riho stulbi jautāja.

Ko te vairs runāt? Viņš pats ar pārmērīgo pļāpāšanu pēdējā mirklī sevi bija nodevis. Tieši tad, kad viss šķita jau kārtībā.

— Pavisam nopietni, — Mēliks apgalvoja. — Tā ka tavs alibi tāds pašķidrs vien ir.

Riho saprata, ka vienīgā iespēja tagad ir visu stūr­galvīgi noliegt. Mēliks var domāt, kā viņam tīk. Bet viņš, Riho, paliks pie sava. Viņš nekādā ziņā neatzīsies.

— Nekas nav pašķidrs, — viņš atcirta. — Un ne par kādu govi es nekā nezinu.

— Gan jau tu pats zini, ko tu zini vai nezini, — Mēliks turpināja. — Es tagad arī esmu uzzinājis to, ko man vajadzēja uzzināt.

— Tinies prom! — Riho dusmīgi nozibsnīja ar acīm.

— Es ir nedomāju te ilgāk kavēties!

— Kā tad, — Pēteris piebalsoja. — Sen bija laiks aiztīties.

Bet, iekams Pēteris bija ticis pāri slieksnim, Riho satvēra viņu aiz piedurknes un tieši ausī viņam iečuk- stēj a:

— Pielūko, visu, itin visu noliedz! Visu līdz pēdējam!

15

Pēteris izgāja no istabas tūlīt pēc Mēlika, aizslēdza durvis kārtīgi divas reizes, kā bija paredzēts. Tas nu bija nokārtots, un nebūs jābēdājas, ka Riho skapī jāzelē sviestmaizes un jāgaida nakts. Tomēr šis tas vēl bija kārtojams. Vispirms sirdi nospieda gaidāmā izskaidro­šanās mājās. Ar vecmāmiņu varētu tikt kaut kā galā, sak, tā sanāca, ka nekādi netiku norunātajā laika mā­jās. Bet ar mammu gan iznāks nopietnāka runāšana. Ja esi solījies, devis vārdu un tā tālāk, turklāt vecmā­miņai ar kaimiņieni bijis norunāts iet ogās … Un te vēl stāvēja un gaidīja sitas Mēliks. Tas, protams, arī gribēs visu zināt un tincinās. No tā viņš netiks vaļā.

Mēliks noskatījās, kā Pēteris pabāž atslēgu zem kājslauķa.

— Pirmīt tā bija vairāk vidū, — viņš iebilda.

Vērojot Pētera rīcību, Mēlikam pēkšņi kļuva skaidrs,

cik šķidrs faktiski bija Riho alibi. Cik jocīgi, ka viņš to tūlīt nebija atskārtis! Tāpat kā viņš tagad palīdzēja izkļūt Pēterim no ieslodzījuma, tikpat labi Pēteris va­rēja uz laiku izlaist Riho no mājas aresta. Vienīgā ne­laime, ka Pēteris un Riho šajā punktā neparko negrib atzīties. Un, kamēr viņi to noliegs, tikmēr nebūs iespē­jams atspēkot palaistās baumas un apstarošanas teo­riju. Acīmredzot būs jāsavāc papildām pierādījumi un tad jāmēģina ar faktiem Pēteri un Riho piespiest pie sienas.

— Kā tu nokļuvi ieslodzījumā? — Mēliks vaicāja iespējami vienaldzīgā balsī.

— Gadījās, — Pēleris atcirta.

— Dīvaini gadījumi, — Mēliks zīmīgi nobrīnījās.

Pēteris nekā neatbildēja.

Abi zēni nokāpa lejā, izgāja cauri pagalmam un nonāca uz ielas. Sākumā viņi gāja kopā.

— Vai tas tomēr nebija dīvains tips tur aiz cie­mata? Ko? — Mēliks no jauna izmeta makšķeri.

— Kāds tips?

— Nu tas ar melno daiktu galvā.

— Nekā nesaprotu, — Pēteris norūca.

Viņš labprāt būtu pavaicājis, vai Mēliks nezin ko sīkāk par šo dīvaino tipu, tomēr nolēma labāk klusēt. Klusēšana šobrīd bija vislabākā taktika. Runājot var vēl nez kas pasprukt, kā pirmīt Rilio. Bet, ja zobi būs cieši sakosti, nav ko baidīties, ka pār lūpām paspruks lieks vārdiņš.

— Tur jau tas suns aprakts. — Mēliks nopūtās. — Pircēji vairs neņems no Lēni tantes pienu, un jūs uz to noskatīsieties bez sirdsapziņas pārmetumiem.

— Ko mēs varam darīt? — Pēteris nobubināja.

— Tieši j ū s varat, — Mēliks uzsvērti teica.

— Kur nu!

— Tas viss ir gaužām vienkārši. Jūs aiziesiet pie Lēni tantes un teiksiet, ka tieši jūs esat tie mazie onkuļi, kuri atveduši govi. Ar to baumām būtu darīts gals. Tas pats būtu jāpasaka ari tiem cilvēkiem, kuri vairs neuzdrošinās pirkt no Lēni tantes pienu. Un tad viss būs kārtībā.

— Kam tu gribi to iestāstīt? — Pēteris noburk­šķēja.

Noliegt! Visu līdz beidzamajam noliegt! No tā vairs nedrīkst atkapties. Ja nāks gaismā, ka Riho mājas aresta laikā slepus atstājis dzīvokli, tad ari viņam, Pē­terim, ādu vilks pār acīm nost. Tas ir skaidrāks par skaidru, tas ir fakts, kas jāņem vērā.

Mēliks saprata, ka ar runāšanu Pēterim nekā nepa­darīs. Vajadzētu faktu, vairāk nepielūdzamu faktu! Ti­kai ar nepielūdzamiem faktiem būs iespējams lauzt Pē­tera stūrgalvību.

— Labdien!

Tā bija Marju, kura negaidot nāca pretī zēniem no Viršu ielas, tik negaidot, ka Pēteris pat satrūkās.

— Nu? — Marju tūda| ziņkārīgi uzrunāja Pēteri.

— Kā tev gāja ar Riho?

Mēliks sāka ausīties. Vai tik kāds nepielūdzams fakts pēkšņi nepasprūk no Marju veiklās mēlītes…

Atbildes vietā Pēteris noburkšķēja kaut ko pilnīgi nesaprotamu.

— Kāpēc tu tā piesarki? — Marju brīnījās. — Vai tev asinsspiediens atkal cc|as, vai?

Grūti bija pateikt, vai līdzjūtības pieskaņa viņas balsī bija īsta vai liekuļota.

— Laikam gan. — Šoreiz Pēteris runāja mazliet skaidrāk.

— Bet kā īsti jums ar Riho sanāca? — Marju vēlreiz jautāja.

— Nekas nesanāca, — Pēteris izvairīgi izgrūda.

— Nu gan es iešu!

Tad pēkšņi it kā pēc starta šāviena viņš metās skriet pa smilšaino Viršu ielu, saceldams aiz sevis lielu pu­tekļu mākoni.

— Jocīgs puika! — Marju nosmīnēja. — Skaties tik, kā viņš drāžas ar visu savu augsto asinsspiedienu.

— Pagaidi taču! — Mēliks sauca Pēterim pakaļ.

Bet Pēteris neapstādamies tikai nokliedza pār plecu:

— Ejiet bekot!

Mēliks nodomāja, ka tas savā ziņā ir vēl viens fakts, ja ari ne gluži nepielūdzams, tad vismaz kliedzošs vārda tiešajā nozīmē.

Faktam vajadzēja vēl tikai nelielu precizējumu, un Mēliks pajautāja Marju:

— Kas tad ar Riho bija noticis?

— Es aiznesu Pēterim Riho vēstuli.

— Tiešām? Nez kāpēc viņi pēkšņi sākuši sarakstī­ties? Dzīvo taču divi vienā ciematā!

Marju grasījās jau vērt muti vaļā, lai pastāstītu par Riho mājas arestu, taču pēdējā mirkli viņai ienāca prātā, ka viņa bija apsolījusi Pēterim klusēt.

— Tas ir noslēpums, — Marju teica.

— Noslēpums?

— Nu jā, Pēteris lūdza, lai es par to nevienam nekā nestāstu.

Skaidrs…

— Kad tu vēstuli aiznesi? — Mēliks pavaicāja.

— Vakar.

— Saskan, — Mēliks teica.

— Kas saskan? — Marju nesaprata.

— Viss, — Mēliks atbildēja. — Kaut vai tas pats, ka es ar tevi te satikos.

Marju laga nesaprata, kādēļ viņu nejaušā tikšanās varētu kaut ko nozīmēt, tādēļ piesardzīgi pajautāja:

— Vai tu atkal gribēsi spēlēt klases?

Marju nepavisam nevēlējās spēlēt klases ar Mēliku. Ko nozīmē spēlēt klases ar zēniem, to viņa itin labi zināja — tā bija briesmīga garlaicība. Un vispār, pēc Marju domām, viņa bija tajā vecumā, kad spēlēt kla­ses vairs neklājās.

Bet Mēliks atmeta ar roku un acumirklī izkliedēja Marju bažas.

— Ar klasēm tagad nav vaļas noņemties, — viņš sacīja. — Tagad iet vaļā daudz augstāka spēle.

— Augstāka spēle? — Marju nobrīnījās.

— Kā tad, — Mēliks teica. — Vai tu ar savu vec­māmiņu šodien esi tikusies?

— Nē, — Marju atbildēja.

Viņa kļuva arvien ziņkārīgāka. Tai patiešām jābūt visai augstai spēlei, kurā piedalās pat viņas vecmāmiņa, neraugoties uz savu lielo vecumu.

— Tava vecmāmiņa zina stāstīt brīnumainas pasa­kas, un ciematā vispār klīst dīvainas baumas.

Mēliks īsumā pastāstīja, kas tās ir par baumām (lidojošie šķīvji, būtnes un Lēni tantes govs) un bei­gās piemetināja:

— Ar šo lietu mēs pašreiz nodarbojamies.

— Pilnīgi neticami! — Marju bija pacilāta.

— Bet nav jau tūlīt visam jātic, — Mēliks pamācoši teica. — Vispirms jāsavāc fakti, pēc iespējas vairāk faktu. Vienīgi ar faktiem varēs panākt kaut ko no­teiktu.

Kāds sakars ir Pēterim un Riho ar visiem šiem no­tikumiem, par to Mēliks nekā nesacīja Marju. Pirmkārt, vēl nebija pienācis īstais laiks to izpaust, un, otrkārt, Marju kā nekā bija nepiederoša persona.

— Pilnīgi neticami! — Marju atkārtoja. — Tā tie­šām ir laime, ka mēs satikāmies, tagad arī es kaut ko dabūju zināt.

Marju apsolīja tūlīt aizskriet pie vecmāmiņas, lai par būtnēm ievāktu papildinformāciju. Tik aizraujošs noti­kums …

— Tenkas… — Mēliks gribēja vēl ko paskaidrot, bet Marju jau skriešiem devās prom.

— Uz redzēšanos! — viņa sauca pa gabalu. — Kas kaut ko zina, tas pastāsta ari citiem, vai ne?

Mēliks domīgi skatījās pakaļ meitenei, kura vēja āt­rumā attālinājās. Kas tagad notiks? Viņš taču gribēja cīnīties pret tenkām, lai tiesa un taisnība beidzot gūtu uzvaru. Bet nu iznāca, ka tieši viņš šīs tenkas izpūš vēl plašāk. Marju kā lidot aizlidoja, un gan jau ar Marju palīdzību tagad baumas vēl sparīgāk izklīdīs pa visu ciematu.

Pats uz sevi noskaities, Mēliks devās projām pa ielu. Galva viņam bija pilna dažnedažādu sarežģītu domu. Lēni tantes govs, Riho majas arests, baumas par ap­starošanu un tā tālāk. No tā visa izveidojās galīgi ne- atmudžināms murskulis. Un, kaut arī acīmredzot īstais pavediena gals jau būtu rokā, tomēr viņus gaida vēl krietna galvas lauzīšana. Tenkas plosījās joprojām, un tenkām darīt galu būtu iespējams tikai ar faktiem. Mē­liks nešaubījās, ka viņš īstenībā ir uz pareizā ceļa. Par to skaidri liecināja kā saruna pie Riho — «Es taču nevarēju staigāt apkārt govij un pēc tam aizlais­ties lapās!» — tā arī Pētera bēgšana no Marju jautājumiem. Bet galīgi un neapstrīdami pierādīts vēl nav nekas.'

Un tā, vērpdams savu domu pavedienu, Mēliks uz brīdi iegriezās mājās un steigšus izēda trīsceturtdaļas šķīvja zivju zupas. Bet zivju zupai, tāpat kā limonādei, nepiemīt tāda iedarbība kā melnai kafijai; un Mēlikam, kad viņš apēda zupu, kā neienāca, tā neienāca prātā neviena asprātīga ideja, kas viņam palīdzētu tuvoties nospraustajam mērķim.

Noskalojis šķīvi, Mēliks atkal izsteidzās pa durvīm laukā un mudīgi devās pie Jirnasa, kur Ķerta un Kaurs viņu jau pagalmā gaidīja, kā bija norunāts.

— Vai Jirnasa vēl nav? — Mēliks, tikko atskrējis, jautaja.

Jirnasa vēl nebija. Toties Ķerta un Kaurs no Lēni tantes bija pārnesuši iepriecinošas ziņas.

Izrādījās, ka tenkas ir mazliet pārspīlētas, taču ne gluži nepamatotas. Ņemt turpmāk pienu no Lēni tantes aiz bailēm no apstarošanas bija atteikusies tikai kai­miņu Matilde, kurai piens galvenokārt vajadzīgs viņas četriem kaķiem.

— Tā ka Lēni tantes stāvoklis nebūt nav bezcerīgs,— Kaurs teica. — Un šī Matilde vispār ir mazliet jocīga.

Uz to Mēliks tikai sarauca uzacis.

— Vai nu jocīga vai ne, — viņš teica, — tomēr kaimiņu Matilde visiem pārējiem var būt bīstams pa­raugs.' Mēs taču negaidīsim, kamēr Lēni tantes stāvok­lis patiešām kļūst bezcerīgs!

Sim viedoklim gribot negribot bija jāpiekrīt.

16

Ar bitēm viss nokārtojās necerēti laimīgi, tēvocis nedusmojās pat par to, ka Jirnass bija ļāvis tām aiz­lidot. Viņš paskaidroja: reizēm gadoties, ka bites spie­todamas meklējot sev jaunu mājokli kaut kur pavisam tālu un smādējot to stropu, kuru dravnieks tām saga­tavojis. Sevišķi tēvocis brīnījās par to, ka Jirnass tik drosmīgi skrējis pakaļ aizlidojošam spietam un to pa­nācis. Tagad, kad bites bija atrastas koka dobumā, maisā pārnestas mājās un ieliktas tukšajā stropā, Jir­nass par savu vareno skrējienu izpelnījās uzslavu.

— Tu biji īsti varens vīrs, ka neizlaidi bites no acīm, — tēvocis teica. — Citādi — projām tās būtu. Un mēs neiedomātos mežā meklēt bites.

— Tas gan, — Jirnass piekrita. — Skrējiens nebija vis pa jokam. Vajadzēja drāzties pat pa dārziem.

— Ak pa dārziem?

— Nu jā, — Jirnass stāstīja. — Kā tad citādi! Bites pa priekšu, es tām pakaļ. Bija jāsaņem pēdējie spēki, citādi nevarēju. Gan pāri sētām, gan pa dobēm, gan…

Tēvocis smējās.

— Tas tev būs bijis īsts barjerskrējiens.

— Tieši tā, — Jirnass apstiprināja. — Tomēr ne ikreiz man laimējās gludi tikt šķērslim pāri.

— Ak tad klupi arī un kriti uz deguna? — tēvocis vaicāja.

— Ne gluži tā… — Jirnass meklēja vārdus. — Bet

vienā dārzā nolūza pāris ķeizarkroņu. Es nevarēju visu laiku uz savām kājām vien skatīties.

Tēvocis nogrozīja galvu.

— Sitā kļūme tev laikam būs jāizpērk, kā tu domā?

Būs jāizpērk gan, Jirnass bija ar tēvoci vienis prātis un tūlīt jutās atvieglots, ka šis jautājums bei­dzot vienprātīgi izlemts.

Ne jau ķeizarkroņi nospieda Jirnasa sirdi. Cik reižu nebija gadījies, ka viena otra dārza puķe tika sabra­dāta spēles karstumā vai arī citā veidā! Bet te bija arī otra puse. Mēliks bija uzstādījis prasību, lai ciematā izplatījušās baumas tiktu atspēkotas tā, ka pircēji at­kal ņemtu pienu no Lēni tantes. Taču viņš, Jirnass, ar savu vareno skrējienu šīs baumas bija vēl kuplinājis. Būtne skafandrā, kas lidojusi pāri sētai… Tik neticams gadījums tenkām par apstarošanu nāktu tikai par labu. Par to vairs nevarēja būt nekādu šaubu. Un, atvadījies no tēvoča, Jirnass stingri apņēmās notikušo nolīdzināt, par katru cenu nolīdzināt.

Iet pie Marju vecmāmiņas, lai vērstu par labu nepa­tīkamo starpgadījumu ar ķeizarkroņiem, nebija nekāds patīkamais pasākums. Te galvenais klupšanas akmens acīmredzot būs tā dēvētā paaudžu atšķirība. Kur nav īsti laba saprašanās. No vienas puses — sūri grūti audzētie ķeizarkroņi, no otras — neuzmanīgā skrie­šana. Taču todien Jirnasam bija radusies stingra pār­liecība, ka īstam vīram jāspēj par saviem darloiem at­bildēt. Tēvocis arī bija teicis, ka viņš, Jirnass, tiešām esot varens vīrs, neesot ļāvis bitēm pazust mežā. Tiesa, lai nosargātu bites, pašā pēdējā brīdī draugi viņam bija krietni vien palīdzējuši. Bet neprātīgā skriešana un nobradātie ķeizarkroņi — tā bija vienīgi viņa paša neveiksme, un tā viņam pašam arī jānokārto. Lai tad kāds mēģina teikt, ka Jirnass pēc savas iniciatīvas nekā nevar veikt, ka viņam viss jādara kopā ar citiem.

Pilns nelokāmas apņēmības Jirnass drīz vien nonāca pie Marju vecmāmiņas dārza vārtiņiem. Viņš tīri vai nobrīnījās, ka pirms dažām stundām bija varējis tik rotaļīgi viegli tikt pāri šai augstajai sētai ar smaila­jām latiņām. Tik tiešām varens barjerskrējiens. Ne velti tēvocis viņu nosauca par varenu vīru. Un īstam vīram vajadzīga drosme atbildēt par saviem darbiem. Drosme vispār ir teicama īpašība. Ne velti saka — drošam pie­der pasaule.

Jirnass nospieda vārtiņu rokturi un iegāja dārzā. Un tai pašā mirklī viņš pamanīja (agrāk viņš nebija pa­guvis to ievērot), ka Marju vecmāmiņas dārzs bija kā radīts izlūkošanai. Tik tiešām — ik uz soja piemēroti krūmi, tālāk vīgriežu dzīvžoga ieskauta lapene, augsti ceriņu krūmi, turklāt vēl maza dārza mājiņa — visu izlūku sapnis. Tas būtu tīrais brīnums, ja Jirnass, pa­zīstams izlūks, nebūtu acumirklī sajūsminājies par šā dārza lieliskajām īpašībām. It kā izmēģinādams, viņš paspēra pāris veiklu piesardzīgu soļu un aizslēpās aiz sevišķi piemērota jāņogu krūma. Kas tā par baudu! Sis dārzs taču bija īsta izlūku paradīze!

Mājā bija dzirdamas sarunas, un Jirnasam likās — būtu grēks, ja tās pagaistu vējā. Novērošanai taču ir mērķis. Kādēļ mazliet nenoklausīties, kādas runas mēdz būt šajās mājās?

Jirnass saknupis virzījās uz priekšu un laimīgi sa­sniedza ceriņus, no turienes viņam atklājās labi pār­redzama aina. Marju vecmāmiņa sēdēja uz kāpnēm un tīrīja zemenes, bet turpat blakus stāvēja Marju. Ar kurpes purnu viņa rušināja smiltis un laiku pa laikam paņēma no bļodas un iemeta mutē pa zemenei. Acīm­redzot sarunājās tikai viņas abas, jo neviens cits no mājiniekiem nebija redzams.

— Jā gan, — vecāmāte stāstīja. — Tepat cauri dārzam tas izdrāzās kā traks. Un kā lidot pārlidoja pāri sētai.

Jirnass sāka ausīties. Atkal tās pašas pazīstamās valodas. Tās pašas valodas, kuras viņš visā drīzumā taisās ar savu vīra vārdu atspēkot. Būtu labi vēl maz­liet paklausīties. Kaut vai prieka pēc. Tāda izdevība novērot nez vai otrreiz mūžā viņam atgadīsies.

— Man bail metas, — Marju teica.

— Viņš mani pamatīgi nobiedēja. — Vecmāmiņa juta līdzi Marju. — Tas bija ārkārtīgs pārdzīvojums.

Marju atkal paņēma zemeni.

— Tomēr būtu ļoti interesanti šo būtni redzēt, — viņa teica. — Neraugoties uz bailēm.

— Tādus trakumus nerunā, — vecmāmiņa norāja Marju. — Tādas briesmas labāk lai paliek neredzētas.

Jirnass, tupot aiz ceriņiem un dzirdot šo sarunu, kļuva gaužām priecīgs. Viņš jau grasījās atstāt slēp­tuvi un, draudzīgi smaidot, teikt: «Vai tiešām es esmu tik briesmīgs?» Efekts noteikti būtu varens. Pēc tam viņš, protams, visu, kā nākas, paskaidrotu. Tieši tā. Tieši tagad ir īstais brīdis.

Bet tieši tai brīdī, kad Jirnass gatavojās savu no­domu īstenot, vecmāmiņa bija notīrījusi zemenes. Viņa piecēlās, paņēma bļodu ar ogām un nozuda mājā. Nekā darīt, efekts bija nokavēts, un Jirnass nolēma gaidīt izdevīgāku brīdi. Galu gala viņam nebija īpaša skuba, un kā pieredzējis izlūks viņš prata vērtēt pacietību.

Marju palika stāvam pie kāpnēm. Viņa dungoja kādu dziesmiņu, uz mirkli noāva kurpi, izpurināja no tās smiltis un atkal apāva. Un tad . ..

Jirnass pirmais pamanīja nācēju, kad tas pa rūpīgi nograntēto celiņu tuvojās mājai. Tiesa, vārtiņi gan nečīkstēja, to Jirnass pats bija ievērojis. Pēteris… Kas šim te meklējams?

— Marju!

Marju satrūkās.

— Debestin, kā es nobijos!

— Piedod!

— Ak kungs, cik pieklājīgs tu esi kļuvis!

No Pētera sejas nebija grūti spriest, ka viņam kaut kas ir uz sirds un tādēļ viņš zināmā mērā samulsis.

— Es meklēju tevi mājās, — viņš teica, — bet mā­jās tevis nebija, un tad es nācu šurp.

— Cik oriģināli! — Marju zobojās. — Es, starp citu, pati pamanīju tevi nākam.

Pēteris bija stipri samulsis, un Jirnass aiz ceriņu krūma par šo viņa samulsumu priecājās.

— Es gribēju drusku parunāties, — Pēteris beidzot sacīja.

— Tiešām? — Marju izlikās brīnāmies. — Es do­māju, ka tu aicināsi mani sēņot.

Piezīmi par sēņošanu Jirnass gan īsti labi nesaprata, tomēr tik daudz viņš nojauta, ka Pētera un Marju starpā kaut kas sagājis grīstē.

Labu laiku valdīja klusums.

— Nu tad pastāsti! — Marju beidzot teica.

— Vai tepat? — Pēteris bažīgi uzmeta acis atvēr­tajam logam. — Man jāatklāj noslēpums, kāds pa logu var sadzirdēt.

— Debestiņ, cik aizraujoši! — Marju nicīgi paraus­tīja plecus. — Mājās, starp citu, ir tikai vecmāmiņa. Bet ja tu tik ļoti vēlies…

Viņa devās uz dārza mājiņu un pamāja Pēterim, aicinot viņu sekot. Tad viņi iegāja dārza mājiņā.

Jirnasam tas, protams, nebija diez cik izdevīgi. Bet kas tur pavisam! Neviens nopietns izlūks nezaudēs dūšu mazu nepatikšanu dēļ, nemaz nerunājot par vīru, kurš bija redzējis griezi un pat nosargājis spietojošās bites. Vajadzēja rīkoties labi ātri, lai šie abi ar savām slepenajām runām netiktu pārāk tālu, iekams izlūka vērīgās ausis būs paguvušas nokļūt viņu tuvumā.

Jirnass visai piesardzīgi atstāja ceriņu krūmu, nome­tās uz vēdera un veikli kā čūska līda starp puķu dobēm uz priekšu. Ah-hā, te ir tic nobradātie ķeizarkroņi! Taču tobrīd Jirnasam nebija vaļas domās kavēties pie ķei- zarkroņiem. Tobrīd bija jāaizlien aiz tā kuplā ērkšķogu krūma. Tā, tā… tagad gar šo jāņogu krūmu tālāk. Lieliski, tikai aukstasinību. Un nu līdz dārza mājiņai atlikuši tikai daži soļi. Te atkal bija jāķeras pie līšanas mākas — jāatspiežas vienīgi uz elkoņiem un kāju pirk­stiem. Tas ir indiāņu ķēriens. īstam izlūkam jāzin daž­dažādi paņēmieni.

— Nu stāsti taču! — atskanēja Marju balss.

Lieliski. Pēteris acīmredzot aiz sava lielā samulsuma

nebija paspējis uzsākt runu. Jirnass novietojās ērtāk, lai klausītos. Viņš īstajā brīdī bija paguvis atkļūt līdz dārza mājiņai.

Pēteris noklepojās.

— Es gribēju jautāt, ka… nu… tu taču Mēlikam nebūsi nekā teikusi?

Mēlikam?! Sī lieta nudien kļūst visai aizraujoša.

Jirnass varēja pavisam skaidri sadzirdēt katru vārdu, kas nāca no dārza mājiņas ncaizstiklotajiem logiem. Jirnass savā nodabā nosmīnēja, atceroties, ka Pēteris tieši no logiem baidījās. Varens joks. Diemžēl balsis skan arī pa logu ārā, nevis tikai otrādi.

— Kaut ko es tomēr pateicu, — Marju ķircinājās. — Ja runājas, tad taču kaut kas jāpasaka.

— Tas gan, bet… par to vēstuli?

— Teicu, ka es tev atnesu Riho vēstuli.

— Un tālāk?

— Ko tālāk?

— Tu taču nebūsi teikusi, ka Riho lūdza, lai viņam palīdz izmukt no mājas aresta?

— Un tad?

— Nu, vai zini…

Marju veikli izmantoja varu, kas tik negaidīti un pēkšņi bija iekritusi viņas rokās un ko tik viegli varētu vērst pret Pēteri.

— Pasaki papriekš — vai tu tiešām palīdzēji Riho izkļūt no ieslodzījuma? Citādi es neteikšu nekā.

Pēteris nopūtās.

— Bet par to tev būs jātur mute.

— Labi! — Marju bija ar mieru turēt muti.

— Tu neteiksi it nevienam?

— Neteikšu.

— Goda vārds?

— Goda vārds.

Pēteris atkal nopūtās un tad nomurmināja:

— Nu palīdzēju… palīdzēju, jā.

— Cik aizraujoši! — Marju iesaucās. — Vai Riho ne­bija bail, ka to kāds varētu redzēt un pateikt vecākiem?

— Es apsaitēju viņam galvu ar marles saitēm.

— Ar marles saitēm? — Marju smējās.

— Nu jā, it kā viņain būtu kaut kāda trauma. Tikai acis atstāji! vaļā. Neviens viņu nebūtu pazinis.

Marju atkal smējās.

Pēkšņi Jirnass atskārta: šīs marles saites taču ir tas pats skafandrs!

— Bet tagad, — Pēteris atgriezās pie sava jautā­juma, — pasaki — ko tu Mēlikam stāstīji?

— Nekā nestāstīju! Es taču tev apsolīju! Par vēs­tules saturu Mēliks nekā nedabūja zināt!

«Gan jau drīz dabūs,» Jirnass apmierināts nodomāja un zagās prom no dārza mājiņas. Ar to viņš varēja savu izlūkošanu uzskatīt par izbeigtu. Visi svarīgākie jaunumi bija izzināti. Un ķeizarkroņi… Arī ķeizar­kroņi var pagaidīt. Ko tur skaidrot! Tad jau govs lidi­nāšanu un apstarošanu arī uzvels viņam. Pirmām kārtām jānoskaidro viss, kas attiecas uz Pēteri un Riho…

Jirnass izkļuva uz ielas un metās skriet. Ātrums, atkal ātrums ir izšķirošais. Lai viņš varētu jaunās zi­ņas atnest draugiem iespējami drīzāk… Lai tikmēr nekas neaizmirstos… Un, drāzdamies pa vārtiem iekšā, Jirnass kliedza pilnā kaklā:

— Klausieties! Klausieties nu!

Mēliks, Ķerta un Kaurs izbrīnā skatījās uz Jirnasu, kad tas rāva vaļā savu stāstāmo gluži kā multiplikāci­jas filmas personāžs. Un, jo ilgāk Jirnass stāstīja, jo lielāka interese bija redzama klausītāju sejās. Kad Jir­nass bija visu izstāstījis, Mēliks iesaucās:

— Man radās idejai

Un tūlīt viņš ņēmās dedzīgi klāstīt savas idejas ari pārējiem.

17

Otrā rītā Pēteris sēdēja, atspiedies uz elkoņiem, pie galda un ar trulu skatienu blenza uz Madisiņu, kurš istabas kaktā kaut ko cēla no klucīšiem. Vecmāmuļa beidzot bija tikusi pie ogošanas, nepatikšanas un stros- tēšana bija aiz muguras, un vakarējais pārkāpums ta­gad Pēterim bija jāizpērk: rūpīgi jāpieskata Madisiņš un jāuzvedas tik labi, cik vien iespējams, — jābūt īstam paipusītiin. Tādus norādījumus mamma, aizejot darbā, bija devusi. «Lai notiek!» Pēteris nolēma. «Ne- drīkst'šaut pār strīpu.» Tādēļ viņš sēdēja tikpat kā bez kustībām, nekā nedarīdams. Tikai tā, pēc Pētera do­mām, bija iespējams būt «īstam paipusītim». Pati dzīve pierādījusi: tikko tu, cilvēks, sāc ko darīt vai rīkoties, tā agri vai vēlu tam neizbēgami seko visādas likstas. To spilgti parādīja paši pēdējie notikumi. Laime, ka Mēliks bija atnācis pie Riho. Kā visi notikušie starp­gadījumi būtu risinājušies tālāk, par to Pēteris pat domāt negribēja. Zināmā mērā Pēteris bija Mēlikam pateicību parādā. Nebūtu tikai Mēliks ar visu to jezgu nonācis azartā… Gan jau arī tas norims. Mēlikam nav nekāda lāga pieturas punkta. Riho bija taisnība, kad viņš lika Pēterim visu līdz pēdējam noliegt. Ko tādā gadījumā Mēliks iesāks, ja viss līdz pēdējam tiks no­liegts? Par laimi, arī Marju neesot nekā būtiska izpļā­pājusi. Tikai to vien pateikusi, ka atnesusi no Riho vēs­tuli. Cilvēki sarakstīties drīkst, cik vien tiem tīk, te

Mēlikam nebūtu ko brīnīties… Tas, ka cilvēki negrib turpmāk ņemt pienu no Lēni tantes, gan pavisam slikti. Taču vēl trakāk būtu, ja starpgadījumi, kas saistīti ar Riho mājas arestu, kļutu par sarunu vielu visam cie­matam. Skaidrs. Tātad visu noliegt — un cauri. Cita ceļa nav… Vienreizīgi mistiska, protams, bija tā būtne skafandrā, no kuras viņi abi ar Riho aizmuka. Nevaja­dzēja gan Riho mukšanu pieminēt sarunā ar Mēliku. Mēlikam, to dzirdot, acis vien iepletās, un viņš tūlīt sāka gudrot, sak, tā un tā, un tā tālāk. Likās — Mē­liks par visu to kaut ko zina. Taču jautāt Mēlikam viņi abi nedrīkstēja. Viņi nedrīkstēja nevienam nekā jautāt, tāpat kā nedrīkstēja ne ar vienu par šo būtni skafandrā runāt. Viss bija jānoliedz — viņi abi ar Riho nekur nebija gājuši un nekā nebija redzējuši.

Zvanam atskanot, Pēteris pamodās no savām domām. Kāds bija aiz durvīm. Pēteris aizvilkās līdz priekšna­mam un atvēra durvis.

Mēliks! Atkal Mēliks…

Pulkstenis bija desmit, taču Pēterim, protams, nebija ne jausmas, ka tieši desmitos jāsākas operācijai, kurai Mēliks iepriekšējā vakarā bija devis skanīgu nosau­kumu «Trīs uzbrukuma viļņi». Tagad šiem viļņiem ci­tam pēc cita bija jāgrūst pār Pēteri, bez žēlastības ap­slāpējot un satriecot jebkādu pretošanos.

— Mēs vakar palikām pusvārdā, — Mēliks uzsāka. — Tev pēkšņi bija radusies briesmīga steiga.

— Vecāmāte gaidīja, — Pēteris nomurmināja. — Tu jau zini.

— Un tagad? — Mēliks vaicāja. — Vai tagad tev ir mazliet laika?

— Mmjā, — Pēteris negribīgi novilka.

Ko lai citu saka? Tagad viņam faktiski laiks ir. Mē­liks ķērās pie lietas.

— Tātad jūs abi ar Riho par Lēni tantes govi nezi­nāt itin nekā?

— Nē.

— Un jūs govij it nekā nedarījāt?

— Nekā. Kā tad mēs to būtu varējuši… Riho taču visu laiku atrodas mājas arestā.

— Visu laiku?

— Kā tad.

— Vai tu šad tad nepalīdzēji viņam izmukt no ieslo­dzījuma?

— Es?

— Jā, tu, kurš gan cits…

— Tev viegli teikt, — Pēteris atbildēja. — Bet Riho nekad nebūtu uzdrošinājies iziet no istabas. Padomā pats — viņš taču ik uz soļa varētu iekrist.

— Tu tā domā?

— Protams.

Mēliks zīmīgi nosmīnēja.

— Kāpēc viņš neapsaitēja galvu ar marles saitēm? Tā, lai tikai acis būtu redzamas? Tādā izskatā viņu neviens nepazītu.

Klusums! Pirmā uzbrukuma viļņa kore. Taču tobrīd nenotika nekas cits, kā vienīgi istabas kaktā Madisiņa uzceltais tornis ar lielu brīkšķi sagāzās un klucīši aiz­ripoja pa grīdu kur kurais. Madiss skaļi ieraudājās, un Peteris piesteidzās pie brālīša, lai viņu nomierinātu.

— Nekas, nekas, — Pēteris mierīgi iesāka. — Gan mēs atkal uzcelsim jaunu torni, vēl skaistāku un vēl augstāku…

Viņš mudīgi nometās uz visām četrām zemē un rā­poja pa grīdu, palīdzēdams Madisam savākt klucīšus. Laikam vēl nekad nebija gadījies, ka Pēteris ar tādu līdzjūtību būtu izturējies pret Madisiņa sīkajām neveik­smēm. Un, no otras puses, laikam neviena Madisiņa ne­veiksme nebija gadījusies Pēterim tik izdevīgā brīdī. Bērnam taču bija jāpalīdz. Šobrīd nebija iespējams ar Mēliku izskaidroties. Vispirms Pēterim bija jāpalīdz uzcelt mazajam brālītim jaunu torni un pa būvēšanas laiku jāapdomā, kā vislabāk izlocīties no Mēlika tinci­nāšanas. Bet Mēliks diemžēl drīz vien atkal ierunājās un traucēja Pēterim apdomāties.

— Nāc taču reiz pie prāta, — Mēliks teica. — Ne jau joka pēc es tev plijos virsū. Tas viss taču ir Lēni tantes labad, saproti?

— Nekā nesaprotu, — Pēteris attrauca, rūpīgi dar­bodamies ap torni. — Liec labāk man mieru, tu taču redzi, ka man šobrīd svarīgāks darbs darāms.

— Labi, — Mēliks nosmējās. — Es pagaidīšu, kamēr tu uzcelsi savu debesskrāpi.

Lai! Viņš gaidīs. Ik brīdi var sākties otrais vilnis.

Un tieši tad, kad Pēteris par lielu prieku Madisam torņa smailei lika virsū pēdējo klucīti, atskanēja zvans. Zvanīja divas reizes, kā tas operācijā bija paredzēts.

— Labrīti

Jaunais viesis bija Jirnass. Viņš mundri iegāja istabā, saskatījās ar Mēliku, paslavēja torni un pavaicāja Ma­disam, kā viņam klājoties.

Pēteris noskārta, ka Mēlika un Jirnasa vienlaicīgā ierašanās viņa mājā nebūs tikai nejauša sagadīšanās. Vairāk nekā skaidrs: te ir darīšana ar veikli noorga­nizētu sazvērestību. Jābūt modram un jāvairās no liek­vārdības. Pēteris ar neslēptu neuzticību vērīgi noska­tīja Jirnasu un tad visai nelaipni uzprasīja:

— Vai tev ir kādas darīšanas?

— Tā kā būtu, — Jirnass atbildēja un, negaidot aici­nājuma, apsēdās. — Proti — man tavā priekšā jāat­vainojas.

Ko tas nozīmē? Tik tiešām nedzirdēta pieklājība, vis­maz puiku starpā.

— Par ko tad? — Pēteris piesardzīgi iejautājās.

Tai pašā brīdī otrais uzbrukuma vilnis uzgāzās vi­ņam uz kakla.

— Es tevi vakar briesmīgi izbiedēju, atceries, tur, pie Lēni krustmātes govs? Citādi jau jūs abi ar Riho nebūtu aizmukuši…

Jirnass mirkli patlksminājās par Pētera izbīli un sar­kanajiem plapkumiem viņa sejā. Tad piemetināja:

— Man bija sejas tīkliņš galvā, tāpēc jūs mani ne­pazināt.

Te tev nu bija kosmoss ar visām būtnēm! Pēterim sāka zust pamats zem kājām. Bet atkāpties nedrīkstēja.

— Tu mani esi sajaucis ar kādu citu. Skaidrs? Cauri tīkliņam nevar lāgā redzēt. Riho tup mājas arestā. Nav ticis no istabas ārā.

Jirnass nomērīja Pēteri ar tādu skatienu, kas paud» pašpaļāvību, lepnumu un gudrākā pārākumu.

— Es, starp citu, esmu izlūks, — viņš teica. — Un izlūku nemaz nav tik viegli apvest ap stūri, kā tu to domā. Es pat griezi esmu redzējis. Starp citu, es vakar vakarā slepus noklausījos, ko tu dārza mājiņā Marju izklāstīji. Jā gan! īstam izlūkam reizumis gadās šo to noklausīties.

Ka Jirnass bija griezi redzējis, tas Pēterim nebija nekas jauns. Bet ka viņš būtu slapstījies pa Marju ve­cāsmātes dārzu… Nē, visu vairs nebija iespējams noliegt, tas bija vairāk nekā skaidrs.

— Ko lai dara, — Pēteris klusu teica un smagi no­pūtās. — Ja jūs gribat zināt, tad… Mēs ar Riho izgā­jām gan mazliet pablandīties. Riho vairs nevarēja iz­tikt bez svaiga gaisa. Bet govi mēs Lēni tantei neat- vedām, tas mans pēdējais vārds.

— Vai pats pēdējais? — Mēliks noprasīja.

Tai pašā mirkli, iekāms Pēteris paguva atbildēt, atskanēja zvans trīs reizes pēc kārtas. Tas skanēja ilgi un uzstājīgi, it kā pat skaļāk nekā iepriekš.

— Nu gan viņš uzrāvies! — Jirnass pačukstēja Mē­likam, kad Pēteris bija nozudis priekšnamā.

— Redzēs, — Mēliks klusi atbildēja.

Istabā ienāca Kaurs un aiz viņa — Ķerta ar mazo Sīri, Lēni tantes mazmeitiņu, pie rokas!

—• Redzi nu, — Kaurs jautri teica. — Madiss arī mājās, viss, kā nākas. Ne viņš bija nozagts, nekā.

Taču Kaura mēļošana šobrīd nevienu neinteresēja. Šobrīd visu acis saspringti raudzījās uz mazo Sīri.

Tad, lūk, kas notika.

— Ai! — Sīri iesaucās un sāka vērīgi lūkoties Pē­terī. — Mazais onkulis! Tas ir mazais onkulis! Viņš palīdzēja Magonei nokāpt no koka!

Pazina…

— Tornis! — Sīri iespiedzās. — Cik skaists tornis…

Meitenīte devās uz Madisa rotaļu stūrīti, un tūlīt abi

bērni sāka apspriest, vai tornim nebūtu iespējams vēl ko pārbūvēt. Bērni paliek bērni, viņi ātri iepazīstas.

Bet Sīri un Madisa savstarpējā saprašanās nemaz nesaistīja pārējās sabiedrības uzmanību.

— Nu? — Mēliks teica un jautājoši paskatījās uz Pēteri. — Vai tu vēl ko piebildīsi pie sava pēdējā vārda?

Pēteris nobubināja:

— Esmu iekritis, vairāk nekā … Ko jūs tagad gribat?

Trešais vilnis bija nogruvis pār viņa galvu.

— Tu aiziesi pie Lēni tantes, — Mēliks noteica. — Un arī pie kaimiņu Matildes. Izstāstīsi visu, kā bija. Tas ir viss.

Iestājās klusums. Pēteris klusēja labu laiku, kamēr beidzot satriekts teica: Es pārdomāšu.

Operācija «Trīs uzbrukuma viļņi» bija izbeigta.

18

Pēc dažām dienām Mēliks, Jirnass, Kaurs un Ķerta atkal visi kopā sēdēja Jirnasa dārzā, un Ķertai blakus sēdēja ari mazā Sīri, jo nebūtu glīti ignorēt meitenīti, kad te notika kaut kas jauks. Te, proti, tika sarīkoti dārza svētki jeb pikniks, kā to nosauca Kaurs. Cienas­tam, bija svaigs, tikko izsviests medus, ko Jirnass bija dabūjis no tēvoča kā atlīdzību par savām pūlēm. Ķerta bija izklājusi zālītē galdauta vietā dvieli, ikvienam priekšā bija nolikts mazs stikla šķīvītis, bet vidū pus­litra burkā mirdzēja zeltdzeltenais medus.

No medus burkas cita pēc citas ceļoja viesiem izda­lītas karotes līdz stikla šķīvīšiem, bet no turienes tālāk mutē. Vienīgi Sīri ar savu karotīti lāgā netika galā, un Mēliks ar patiku vēroja, kā Ķerta ar mātes mai­gumu meitenītei palīdzēja un to pamācīja. Tas, kas ar Madisiņu palika pusdarīts, tagad ar Sīri tika gandarīts. Ķertas rīcībā bija bērns, un viņa varēja to visādi ap­rūpēt. Turklāt Lēni tante par bērnu neprasīja it nekādu samaksu. Viņa pat priecājās, ka vecākie bērni tik lab­prāt spēlējas ar mazāko, — to viņa apliecināja jau tad, kad visi četr.i draugi atnāca lūgt, lai viņiem ļauj ņemt Sīri līdzi uzbrukuma trešā viļņa īstenošanai.

Jirnass, kurš ar savu vareno skrējienu, kā zināms, vairāk par citiem bija pelnījis medus balvu, baudīja saldumsaldo kārumu vēl jo priecīgāk tādēļ, ka starp­gadījums ar ķeizarkroņiem arī bija viņam aiz muguras. Droši, ar paceltu galvu viņš bija stājies Marju vecās­mātes priekšā un sīki izstāstījis visu, kā bija. Vecmā­muļa nedusmojās, tikai smējās, gaužām smējās par to, jo viņai tiešām licies, it kā nezvērs būtu pārlidojis pār sētu. Un tie pāris ķeizarkroņi — to dēļ Jirnass nemaz lai nebēdājoties. Svarīgākais, ka viņš atzinies. Tagad viņai pašai būšot omulīgāk staigāt pa pagalmu, kad skaidri zināms, kas īsti noticis…

Kaurs veikli grozīja pirkstos karoti, lai medus neno­pilētu, un tad, ar ātru kustību iebāzis to mutē, teica:

— Šķīvji stāv uz vietas, bet karotes lidot lido mūsu rokās.

Atskanēja smiekli.

Tā beidzās notikums ar lidojošiem šķīvjiem un būt­nēm. Arī Kauram. Vipermanis, pats lielais Vipermanis bija satriecis pīšļos lidojošos šķīvjus, kurus Kaurs bija iztēlojies pasaules izplatījumā. Jo no rīta Jirnass pasta kastītē bija atradis Vipermaņa vēstuli — diezgan īsu, tomēr draudzīgu vēstuli. «Sveiki, zēni!» — un tā tālāk. Vipermanis paziņoja, ka apaļie plankumi fotoattēlos radušies no fotoaparāta objektīva iekšējā atspoguļo­juma. Skaidrs! Un iekšējais atspoguļojums savukārt radies tādēļ, ka acīmredzot fotografēts pret sauli. Tātad Mēlika apgalvojums, ka mūsdienu fotogrāfija ir īsta māksla, nevis tikai bilžu taisīšana, bijis pilnīgi pareizs. Bez tam Vipermanis vēl rakstīja, ka ap lidojošiem šķīvjiem bijusi sacelta lielākā brēka, nekā tas bijis vērts. Sis jautājums vēl pamatīgi izpētāms. Vairumu infor­mācijas par lidojošiem šķīvjiem zinātnieki vēl neesot pārbaudījuši, un neviens pieņēmums par tā dēvētajām kosmiskajām būtnēm līdz šim neesot pierādīts.

Par lidojošiem šķīvjiem nebija vairs divu domu, jo apšaubīt pazīstamā zinātnieka apgalvojumu nebija ne­kāda pamata. Neraugoties uz vilšanos, Kaurs vīrišķīgi panesa savas teorijas sabrukumu un pat spēja reizēm par sevi pazoboties. Pēdējā laikā viņš sevišķi bieži uzsvēra, ka maldīties ir cilvēciski un visslavenākie pēt­nieki ari dažkārt novirzoties uz maldu ceļiem.

Lai būtu kā būdams, Mēlika noorganizētā operācija «Trīs uzbrukuma viļņi» katrā ziņā vainagojās spožiem panākumiem. Pēteri, šo glumo zuti, uzbrukuma viļņi bija izmetuši krastā, kur viņš, domājams, vēl tagad nevarīgi tirinās.

Nočīkstēja vārtiņi, un visu skatieni acumirklī ar sa­springtu uzmanību pievērsās mājas stūrim. Ar Jirnasa dārza vārtiņu čīkstēšanu pēdējā laikā bija sācies dažs labs svarīgs notikums.

Pēteris!!!

Viņš lēni un nedroši tuvojās draugu bariņam, nes­dams lielu papīra turzu, kura bija izraibināta sarka­niem plankumiem.

— Labu ēstgribu!

— Paldies! — Jirnass, būdams namatēvs, pirmais atņēma.

Pēteris apstājās mazliet tālāk no svētku galda.

— Es biju pie Lēni krustmātes, — viņš paziņoja.

— Un pie kaimiņu Matildes arī.

— Iznākums? — Mēliks strupi jautāja.

— Kaimiņu Matilde atkal ņemot pienu no Lēni tan­tes. Kaķi atspirguši.

Ak tā gan! Tātad šoreiz vārtiņu čīkstēšana nevēstīja nekādu jaunu notikumu sākumu. Šoreiz tā nozīmēja beigas. Notikums ar lidojošiem šķīvjiem bija cietis ne­veiksmi. Pēteris atnāca tikai, lai pieliktu pēdējo punktu.

— Labi, — Mēliks teica. — Tas būtu nokārtots. Taču Pēteris negāja prom. Viņš mīņājās un cilāja no

vienas rokas otrā savu turzu.

— Vai tu negribi medu nogaršot? — Jirnass vaicāja. Viņa balsī skanēja uzvarētāja pārākums: sak, lūdzu! Tu biji iekūlies sprukās un darīji, ko mēs likām. Tagad mēs varam tev piedāvāt medu. Uzvarētāji arvien ir augstsirdīgi.

Taču Pēteris pakratīja galvu.

— Lēni tante man iedeva zemenes, — viņš teica.

— Skaistas, gatavas dārza zemenes…

— Un tad? — Jirnass jautāja. Pēteris paskaidroja:

— Viņa iedeva šīs zemenes tāpēc, ka es izstāstīju visu, kā ar govi bija. Nu, it kā pateicību vai… Viņa bija priecīga, ka Matilde atkal ņem no viņas pienu.

— Tad ir labi, — Kaurs teica.

— Nu jā, bet…

— Kas par «bet»? — Mēliks noprasīja.

Pēteris neatbildēja. Viņš panācās tuvāk un nolika zemeņu turzu blakus medus burkai.

— Vareni! — Jirnass iesaucās. — Zemenes un me­dus! Sēdies tik pie galda, Pēter!

Taču Pēteris neapsēdās. Pagrieza muguru un aizgāja.

— Maldīties ir cilvēciski, — Kaurs piezīmēja. — Lūk, Pēteris tomēr sapratis, ka… šīs zemenes faktiski pie­nākas mums.

— Beidz! — Mēliks iebilda.

Kaurs paskatījās uz pārējiem un apklusa. Viņiem vi­siem bija daudz kas pārdomājams.