Malaszemes hronikas. Pirmā grāmata. Viņpus dziļā meža.

ASTOTĀ NODALA PINKULACIS

Zarēns, iedams tālāk, atpogāja savas kažokādas vestes garenās pogas. Vējš bija mainījis virzienu, un gaisā bija jūtama rudens elpa. Laika apstākļi briesmu pilnajā Dziļajā mežā bija tikpat neparedzami kā jebkas cits.

Mežā visapkārt pilēja, jo lapotnes augšpusē ātri kusa nesen uzsnigušais sniegs. Vēl juzdams karstumu, Zarēns apstājās, aizvēra acis un pavērsa seju uz augšu. Ledainais ūdens šļakstījās viņam sejā. Tas bija vēss un atsvaidzinošs.

Pēkšņi kaut kas liels un smags trāpīja Zarēnam pa galvu - BŪF - tik stipri, ka notrieca viņu gar zemi. Zarēns rāmi gu­lēja, neuzdrīkstēdamies pakustēties. Kas viņam bija trāpījis? Vai drūmglūnis? Vai tāds baismīgs radījums tiešām bija? Ja bija, tad nav nekādas jēgas rauties čokurā. Zarēns atvēra acis, pielēca kājās un izrāva nazi.

"Kur tu esi?" viņš sauca. "Parādies!"

Nekas neparādījās. Pilnīgi nekas. Vienīgā skaņa, ko va­rēja dzirdēt, bija nepārtraukts "pakš, pakš, pakš" no ko­kiem. Tad sekoja otrais BŪF. Zarēns pagriezās. Liels sniega

spilvens, droši vien noslīdējis no augšējiem zariem, bija pil­nībā saplacinājis ķemmkrūmu.

Zarēns pacēla roku uz augšu. Viņam matos bija sniegs. Viņam visapkārt bija sniegs. Viņš sāka smieties. "Sniegs," viņš teica. "Nekas vairāk. Tikai sniegs."

Zarēnam turpinot ceļu, pilēšana pieņēmās spēkā. Lija tāds kā stiprs lietus. Zarēns drīz vien bija cauri slapjš, un, viņam slājot tālāk Dziļajā mežā, zeme kļuva aizvien mit­rāka un purvaināka. Katru soli nācās spert ar piepūli - piepūli, ko padarīja grūtāku izsalkums.

"Pie slakteriem," viņš murmināja. "Tā bija pēdējā reize, kad es ēdu kārtīgu maltīti. Un Debesis vien zina, cik sen tas bija."

Zarēns palūkojās augšup. Saule spīdēja spoži, un pat uz gaismas izraibinātās meža augsnes varēja just tās briedi­nošo siltumu. No piemirkušās zemes cēlās vārgas miglas grīstes. Un, aunradža ādas vestei žūstot, pats Zarēns arī sāka tvaikot.

Izsalkumu nebija iespējams neņemt vērā. Iekšā viņam žņaudza un grauza. Vēders nepacietīgi rūca. "Es zinu, es zinu," teica Zarēns. "Tiklīdz es kaut ko atradīšu, tu to dabūsi. Vienīgā nelaime - ko?"

Piegājis pie koka, kas smagi līka no tumši sarkanas ražas, viņš apstājās. Daži no apaļajiem, pilnīgajiem aug­ļiem bija tik gatavi, ka bija iesprāguši un no mizas pilēja zeltaina sula. Zarēns aplaizīja lūpas. Augli izskatījās tik sulīgi saldi, tik kārdinoši garšīgi. Viņš pasniedzās augšup un satvēra vienu no tiem.

Pēc sajūtas tas bija maigs un notrūka no kātiņa ar šļak­stošu skaņu. Zarēns pagrozīja to rokās. Viņš to noberzēja pret vestes vilnu. Lēni viņš to pacēla pie mutes un…

"Nē!" viņš teica. "Man nav dūšas." Un viņš aizsvieda augli projām. Vēders dusmīgi nokurkstējās. "Tev būs

jāpagaida," Zarēns atcirta un drūmi soļoja tālāk, pusbalsī murminādams par to, cik stulbs viņš bijis, pat iedomā­damies vien ēst kaut ko nepazīstamu. Jo, lai gan daudzi no Dziļā meža augļiem un ogām bija saldi un barojoši, vēl vairāk bija indīgo.

Piemēram, pietika ar vienu pilienu sārtā sirdsābola su­las, lai būtu nogalēts uz vietas. Un nāve ne tuvu nebija vienīgās briesmas. Bija tādi augļi, kas varēja padarīt aklu, augļi, kas apēsti iekšpusē varēja uzsprāgt, augļi, kas spēja paralizēt. Bija arī tāda skrāpaugu oga, no kuras cēlās zili, kārpaini izsitumi, kas nekad nenogāja. Un bija vēl kāds auglis - kauliņsulis, kas samazināja tos, kas to ieēda, - jo vairāk ēda, jo mazāks kļuva. Tie nelaimīgie, kuri bija apē­duši par daudz, pazuda pavisam.

"Pārāk bīstami," Zarēns no­teica pie sevis. "Man vajadzēs izturēt, līdz es nonākšu pie koka, kuru pazīstu."

Turpinot ceļu cauri Dzi­ļajam mežam, no neskai­tāmiem dažādiem koku veidiem, ko Zarēns redzēja, neviens pats tomēr nešķita pazīstams.

"Tā nu tas ir, ja esi audzis kopā ar meža troļļiem," viņš noguris nopūtās.

Tā kā meža troļļi nekad nenogāja no takas, viņi paļāvās uz citiem, kas no­drošināja viņus ar

augļiem no Dziļā meža. Viņi nodarbojās ar preču ap­maiņu, nevis sagādi. Tagad vairāk nekā jebkad agrāk Zarēns vēlējās, kaut tā nebūtu.

Apņēmīgi cenzdamies neņemt vērā sava vēdera iebil­dumus, Zarēns soļoja tālāk. Ķermenis jutās smags, bet galva bija dīvaini viegla. Siekalas sariesās no smaržām, kas uzvēdīja no augļu kokiem, bet paši augļi, šķiet, kārdi­noši spīdēja. Jo bads ir dīvaina padarīšana. Tas notrulina smadzenes, bet saasina sajūtas. Un, kad lūza zariņš tālu priekšā, Zarēns to saklausīja kā lūzušu tieši blakus.

Viņš sastinga un pētoši lūkojās uz priekšu. Kāds vai kaut kas tur bija. Zarēns pagājās uz to pusi, cenzdamies pats neuzkāpt uz kāda trausla zariņa. Viņš gāja tuvāk, pārskriedams no viena koka pie cita. Viņš dzirdēja kaut ko vaidam un sakņupa, lai nebūtu redzams. Tad, sirdij stipri pukstot, viņš lēni pavirzījās uz priekšu, satraukts paskatījās gar stumbru - un atradās vaigu vaigā ar milzīgu un pinkainu zvēru, lielu kā kalns.

Tas maigi berzēja spalvainās sejas vienu pusi ar milzu nagaino ķepu. Kad viņu acis sastapās, radījums atmeta atpakaļ galvu, atņirdza zobus un iegaudojās pret debesīm.

"Āāāāh!" Zarēns iekliedzās un steigšus parāvās atpakaļ aiz koka. Bailēs drebēdams, viņš dzirdēja lūstošu zaru troksni, kad zvērs slampāja projām, lauzdams ceļu cauri krūmājiem. Pēkšņi troksnis apklusa un gaisu piepildīja žēlabaina jode­lēšana. Nākamajā mirklī no tālienes atsaucās otra balss.

"Pinkulāči!" noteica Zarēns.

Viņš bieži bija tos dzirdējis agrāk, bet šis bija pirmais, ko Zarēnam gadījās redzēt. Tas bija pat lielāks, nekā viņš bija domājis.

Būdams neparasti liels un spēcīgs, pinkulācis tomēr ir bikls radījums. Tā runā, ka tā lielās, skumīgās acis redzot pasauli lielāku, nekā tā īstenībā ir.

Zarēns atkal palūrēja gar koku. Pinkulācis bija projām. Pieliektu augu ceļš veda atpakaļ mežā. "Pa šo taku gan es neiešu," viņš teica. "Es…"

Viņš palika kā sastindzis. Pinkulācis nebija projām. Tas tur stāvēja, pat ne desmit soļu attālumā. Tā spalvas bālais zaļums gandrīz saplūda ar apkārtni. "Vū!" tas klusi ierūcās un pacēla milzīgo ķepu pie vaiga. "Vū-ū?"

Dzīvnieks tiešām bija masīvs, vismaz divreiz tik garš kā Zarēns, un tādu ķermeņa uzbūvi kā milzu piramīda. Tā kā­jas bija kā koku stumbri un priekšķepas tik garas, ka vilkās pa zemi. Četri nagi ķepu galos bija tik gari kā Zarēna apakš­delmi, tāpat kā divi ilkņi, kas izliecās no izvirzītā apakš­žokļa. Vienīgi tā ausis - maigi, spārniem līdzīgi veidojumi, kas nemitējās plivināties, - neizskatījās kā akmenī kaltas.

Pinkulācis nopētīja Zarēnu ar savām skumjajām acīm. "Vū-ū?" tas atkal ierūcās.

Tam kaut kas sāpēja, tik daudz bija skaidrs. Par spīti savam lielumam, tas izskatījās dīvaini neaizsargāts. Zarēns saprata, ka tam droši vien vajadzīga viņa palīdzība. Viņš paspēra soli uz priekšu. Pinkulācis darīja to pašu. Zarēns pasmaidīja. "Kas noticis?" viņš jautāja.

Pinkulācis plati atvēra muti un ar nagu neveikli bakstīja iekšpusē. "U-hū."

Zarēns satraukts norija siekalas. "Ļauj man apskatīt," viņš teica.

Pinkulācis panāca tuvāk. Tas pārvietojās, noliekot abas priekšķepas uz zemes un pārceļot pakaļkājas uz priekšu. Zvēram tuvojoties, Zarēns pārsteigts pamanīja, ka tam starp spalvām aug pelēkzaļa sūna. Tās dēļ pinkulācis izskatījās zaļš.

"Vū," pinkulācis noņurdēja, apstādamies zēna priekšā. Tas atvēra muti, un Zarēnu ķēra smirdīga, silta gaisa brāz­ma. Viņš saviebās un novērsās. "VŪ!" nepacietīgi ņurdēja pinkulācis.

Zarēns paskatījās uz augšu. "Es… es tik augstu nevaru aizsniegt," viņš paskaidroja. "Pat pirkstgalos pacēlies ne. Tev vajadzēs atgulties," viņš teica un norādīja uz zemi.

Pinkulācis pamāja ar dižo galvu un apgūlās Zarēnam pie kājām. Un, palūkojies lejup tā milzīgajās un skumja­jās acīs, viņš ieraudzīja kaut ko negaidītu tumšajās, zaļajās dzīlēs. Tās bija bailes.

"Atver plati," Zarēns klusi teica un atpleta muti, lai parādītu, ko bija domājis. Pinkulācis sekoja viņa pa­raugam. Zarēns skatījās radījuma plašajā mutē, pāri mežo­nīgu zobu rindām un dziļāk rīkles pavērtajā tunelī. Tad viņš to ieraudzīja mutes dziļumā kreisajā pusē; zobu, kas bija tik bojāts, ka no dzeltena bija kļuvis par melnu.

"Debesis augstās!" Zarēns iesaucās. "Nav nekāds brī­nums, ka tev sāp."

"Vū-vū, vu-ūū!" pinkulācis rūca un vairākas reizes pa­rāva ķepu projām no mutes.

"Vai tu gribi, lai es to izrauju?" Zarēns jautāja.

Pinkulācis pamāja, un pa lielai asarai noritēja no abu acu kaktiņiem.

"Saņem dūšu," Zarēns nočukstēja. "Es mēģināšu tev ne­nodarīt sāpes."

Viņš nometās ceļos, atrotīja piedurknes un tuvāk apskatīja pinkulāča mutes iekšpusi. Lai gan šis zobs nevarēja lielumā mēroties ar diviem varenajiem ilkņiem, tas tomēr bija kā mazs sinepju trauciņš. To aptvēra sma­ganas, tik sarkanas un pietūkušas, ka šķita - tās tūlīt pār­sprāgs. Zarēns piesardzīgi pasniedzās un saņēma bojāto zobu.

Pinkulācis sarāvās un strauji aizgriezās. Viens no ilkņiem, ass kā nazis, ieskrāpēja Zarēnam roku, parādījās asinis. "Au! Tā vis nedari!" viņš kliedza. "Ja tu gribi, lai es palīdzu, tev jābūt pilnīgi nekustīgam. Saprati?"

"Vū-vū!" pinkulācis nobubināja.

Zarēns mēģināja atkal. Šoreiz, lai gan pinkulācis aiz sāpēm samiedza lielās acis, tas nepakustējās, un Zarēns satvēra zobu.

"Rauj un griez," viņš pats sevi pamācīja, satverot ciešāk cauro zobu. Viņš gatavodamies saņēmās. "Trīs. Divi. Viens. AIZIKT!" viņš sauca.

Zarēns vilka un grieza. Viņš vilka tik stipri, ka sasvērās atpakaļ, griezdams zobu apkārt. Tas notrīsēja un no­brakšķēja, un saknes iznāca laukā no smaganām. Izšļācās asinis un strutas. Zarēns nogāzās augšpēdus zemē. Viņam rokās bija zobs.

Pinkulācis, acīm mežonīgi zvērojot, pielēca stāvus. Tas atņirdza zobus, sita sev pa krūtīm, tas satricināja Dziļā meža klusumu ar apdullinošu rēcienu. Tad, šausmīga niknuma pārņemts, tas sāka nevaldāmi plosīt apkārtējo mežu. Krūmi tika izrauti, koki tika nogāzti.

Zarēns nolūkojās ar šausmām. Radījums laikam aiz sāpēm sajucis prātā. Viņš pietrausās kājās un mēģināja aizlavīties, iekams zvērs sāktu izgāzt niknumu pār viņu…

Bet bija jau par vēlu. Pinkulācis bija pamanījis viņu ar acs kaktiņu. Tas pagriezās apkārt. Tas pasvieda sāņus izrautu atvasi. "VŪŪ!" zvērs auroja un lēkšoja uz viņa pusi, acīm gailot un zobiem mirdzot.

"Nē!" Zarēns čukstēja šausmās, ka tūlīt tiks saraustīts gabalos.

Nākamajā mirklī pinkulācis metās viņam virsū. Zarēns sajuta tā masīvās ķepas ap savu ķermeni, saoda sūnu pilnā kažoka pelējuma smaku un tika piespiests pie radī­juma vēdera.

Un tā abi kādu brīdi palika. Zēns un pinkulācis, patei­cībā apkampis zēnu Dziļā meža pēcpusdienas retinātajā gaismā.

"Vū-vū," beidzot teica pinkulācis un palaida vaļā ķepas. Tas parādīja sev iekšā mutē un jautājoši pakasīja galvu.

"Tavs zobs?" vaicāja Zarēns. "Te tas ir!" Un viņš uz plaukstas stiepa to pinkulācim.

Pinkulācis tik lielai būt­nei neparastā maigumā paņēma zobu un no­slaucīja pret kažoku. Tad viņš to pacēla pret gaismu, lai Zarēns va­rētu redzēt caurumu, kas bija izēdies pavisam cauri. "Vū," tas teica, pie- skardamies amuletiem Za­rēnam ap kaklu. Tad pa­sniedza zobu atpakaļ.

"Vai tu gribi, lai valkāju to ap kaklu?" jautāja Zarēns.

"Vū," apstiprināja pinkulācis. "Vū-vū."

"Veiksmei," teica Zarēns.

Pinkulācis piekrītoši pamāja. Un, kad Zarēns bija uz­vēris zobu uz siksniņas pie Speldas labas veiksmes amu­letiem, tas vēlreiz apmierināts pamāja.

Zarēns pasmaidīja. "Vai tagad jūties labāk?" viņš jautāja.

Pinkulācis nopietni pamāja. Tad, pieskāries krūtīm, tas pastiepa ķepu pretī Zarēnam.

"Vai ir kaut kas tāds, ko tu man varētu izdarīt kā atlī­dzību?" Zarēns jautāja. "Kā nu ne!" viņš teica. "Ēdiens, ēdiens," viņš piebilda un paplikšķināja sev pa vēderu.

Pinkulācis izskatījās apjucis. "Vū!" tas ierūcās un iepleta ķepas plašā lokā.

"Bet es nezinu, ko var droši ēst," Zarēns paskaidroja. "Labs? Slikts?" viņš vaicāja, rādīdams uz dažādajiem augļiem.

Pinkulācis pamāja ar ķepu un pieveda viņu pie augsta zvanveida koka ar bāli zaļām lapām un koši sarkaniem augļiem, tik gataviem, ka tie pilēja. Zarēns kāri aplaizīja lūpas. Pinkulācis pasniedzās augšup, ar nagiem noplūca augli un pasniedza Zarēnam.

"Vū," zvērs uzstājīgi ierūcās un paplikšķināja sev pa vēderu. Auglis bija labs; Zarēnam vajadzētu to ēst.

Zarēns paņēma augli un iekodās tajā. Tas bija vairāk nekā labs. Tas bija gards! Salds, sulīgs, ar vieglu meža ingvera smaržu. Kad auglis bija apēsts, viņš pagriezās pret pinkulāci un atkal paplikšķināja sev pa vēderu. "Vēl," viņš teica.

"Vū," plati smaidīja pinkulācis.

No viņiem sanāca dīvains pāris - spalvainais kalns un izstīdzējušais puika -, un reizēm Zarēns mēdza sev jautāt, kāpēc gan pinkulācis turējās ar viņu kopā. Galu galā tas bija tik liels un stiprs un zināja tik daudz par Dziļā meža noslēpumiem, ka Zarēns tam nebūtu vajadzīgs.

Varbūt pinkulācis arī bija juties vientuļš. Varbūt tas bija pateicīgs par sāpošā zoba izraušanu. Vai varbūt pinku- lācim viņš gluži vienkārši patika. Zarēns cerēja, ka tā. Pilnīgi noteikti viņam pinkulācis patika - tas viņam pa­tika vairāk par visiem citiem, ko viņš bija pazinis. Vairāk par Birkmati. Vairāk par Skrimsli. Vairāk pat par Rupjogli, kad viņi abi vēl bija draugi. Cik tāla un cik sena tagad šķita viņa dzīve pie meža troļļiem!

Zarēns apzinājās, ka pa šo laiku brālēns Snetermizis droši vien būs nosūtījis ziņu, ka viņš nav ieradies. Nez, ko viņi domā? Viņš zināja, kāda būtu Tantema skarbā atbilde. "Nomaldījies no takas," viņš varēja dzirdēt savu tēvu sa­kām. "Vienmēr esmu zinājis, ka viņš to izdarīs. Viņš nekad nav bijis meža trollis. Māte viņu par daudz lutināja."

Zarēns nopūtās. Nabaga Spelda. Viņš varēja iedomāties mātes asarām noplūdušo seju. "Es viņam teicu," Spelda šņukstēja. "Es viņam teicu, lai paliek uz takas. Mēs viņu mīlējām kā savējo."

Bet Zarēns īstenībā nebija viens no viņiem. Viņš ne­iederējās - ne starp meža troļļiem, ne starp slakteriem un noteikti ne goblinpuišu lipīgo medus kāru kolonijā.

Varbūt tieši te viņš iederējās, kopā ar vientuļo, veco pinkulāci bezgalīgajā Dziļajā mežā, klaiņājot no maltītes līdz maltītei, guļot mīkstās, drošās, slepenās vietās, kuras zina tikai pinkulāci. Mūžam ceļā, nekad ilgi nepaliekot vienā vietā un nekad neejot pa taku.

Reizēm, kad mēness pacēlās virs dzelzskoka priedēm, pinkulācis, pa pusei pievēris acis, mēdza apstāties un, mazajām austiņām plivinoties, paošņāt gaisu. Tad tas dziļi ievilka elpu un izgrūda nakts gaisā vientulīgu jodelēšanas saucienu.

No lielas tālienes mēdza atskanēt atbilde: cits vientuļš pinkulācis tur atsaucās pāri Dziļā meža plašumiem. Iespējams, kādu dienu tie nejauši saskriesies. Iespējams - ne. Šīs bija tās skumjas viņu dziesmā. Tās bija skumjas, ko Zarēns saprata.

"Pinkulāci?" viņš ierunājās kādā svelmīgā pēcpusdienā.

"Vū?" pinkulācis atsaucās, un Zarēns sajuta uz pleca milzu ķepu, spēcīgu, tomēr maigu.

"Kāpēc mēs nekad nesastopam tos pinkulāčus, ar ku­riem tu sasaucies naktīs?" viņš jautāja.

Pinkulācis paraustīja plecus. Tā nu vienkārši bija. Tas pasniedzās augšup, noplūca zaļu zvaigžņveida augli no koka. Pinkulācis to pabikstīja, paostīja - un ierūcās.

"Nav labs?" vaicāja Zarēns.

Pinkulācis papurināja galvu, ar nagu atplēsa augli vaļā un ļāva tam nokrist zemē. Zarēns palūkojās apkārt.

"Un kādi ir tie?" viņš jautāja, rādīdams augšup uz maziem, apaļiem, dzelteniem augļiem, kas karājās augstu virs galvas.

Pinkulācis pastiepās uz augšu un norāva ķekaru. Visu laiku ostīdams, tas vēlreiz un vēlreiz grozīja augļus masī- vajās ķepās. Tad tas uzmanīgi izrāva no ķekara vienu augli, ar nagu ieskrāpēja tā mizu un atkal paostīja. Beigās tas pielika sīrupa lāsi pie savas garās, melnās mēles gala un nočāpstināja lūpas. "Vū-vū," tas beidzot sacīja un pa­sniedza visu kekaru.

"Brīnišķīgi," Zarēns nošmaukstināja. Kā viņam bija pa­veicies, ka bija šis pinkulācis, kas viņam parādīja, ko drīkst un ko nedrīkst ēst. Viņš parādīja uz sevi, tad uz pinkulāci. "Draugi," viņš teica.

Pinkulācis parādīja uz sevi un tad uz Zarēnu. "Vū," sa­cīja viņš.

Zarēns pasmaidīja. Augstu virs viņa, bet zemu debesīs rietēja saule, un gaisma mežā mainījās no citrondzeltenas par dziļi zeltainu mirdzumu, kas lija cauri lapotnei kā silts sīrups. Viņš nožāvājās. "F.s esmu noguris," viņš teica.

"Vū?" pārjautāja pinkulācis.

Zarēns salika plaukstas kopā un atbalstīja uz tām vaigu. "Gulēt," viņš teica.

Pinkulācis pamāja. "Vū. Vū-vū," tas teica.

Dodoties atkal ceļā, Zarēns pie sevis smaidīja. Kad viņi bija satikušies, pinkulāča krākšana nebija ļāvusi gulēt. Tagad viņam būtu visai grūti iemigt bez nomierinošās rīboņas blakus.

Viņi gāja tālāk, Zarēns sekoja pinkulācim pa taku, ko tas izlauza cauri krūmu biežņai. Iedams garām zilganzaļam ērkšķainam krūmam, Zarēns izklaidīgi pasniedzās un no­plūca pāris baltu pērļveida ogu, kas auga ķekaros pie katra ērkšķa pamatnes. Vienu no tām viņš iemeta mutē.

"Vai drīz jau būsim klāt?" viņš jautāja.

Pinkulācis pagriezās. "Vū?" tas jautāja. Pēkšņi tā platās acis samiedzās un ausis ar kušķīšiem sāka plivināties.

"VŪŪŪ!" tas ierēcās un klupa zēnam virsū.

Kas tad nu bija noticis? Vai pinkulācis atkal jūk prātā?

Zarēns pagriezās uz papēžiem un, kad masīvais zvērs lēca uz viņa pusi, pašāvās nost no ceļa. Tas varētu viņu saspiest, pat to negribēdams. Pinkulācis nogāzās zemē, samīcīdams augus. "VŪ!" tas atkal ierēcās un mežonīgi metās viņam virsū.

Sitiens trāpīja Zarēnam pa roku. No tā viņš apgriezās apkārt. Viņa plauksta pavērās, un pērļainā oga ielidoja krūmos. Zarēns ar būkšķi nokrita zemē. Viņš palūkojās augšup. Pinkulācis draudīgi slējās pār viņu. Zarēns sāka kliegt. Tajā brīdī otra oga - tā, kas bija mutē, - paslīdēja atpakaļ un iesprūda rīklē. Un tur tā palika.

Zarēns klepoja un sprauslāja, bet oga nekustējās ne no vietas. Cīnoties pēc gaisa, seja viņam kļuva sārta, pēc tam sarkana. Viņš pieslējās kājās un skatījās augšup uz pinkulāci. Acu priekšā viss sāka peldēt. "Neva' paelpo'!" viņš nosēcās un tvēra pie rīkles.

"Vū!" iesaucās pinkulācis un sagrāba Zarēnu aiz po­tītēm.

Zarēns juta, ka tiek pacelts ar kājām gaisā. Pinkulāča smagā ķepa sāka dauzīt viņam pa muguru. Tas sita vēl un vēl, bet tik un tā oga neizkustējās. Vēl un vēl, un vēl…

paukš!

Oga izšāvās Zarēnam no mutes un aizlēkāja pa zemi.

Zarēns noelsās un sāka kampt gaisu. Nevaldāmi elšot, viņš staipījās un lo­cījās pinkulāča tvērienā ar kājām gaisā. "Zemē," viņš noķērkstēja. Ar brīvo ķepu pinkulācis pacēla Zarēnu stāvus un uzmanīgi no­guldīja sausu lapu kaudzē. Tad zemu pieliecās un piegrūda galvu pavisam tuvu klāt. "Vū-vū?" tas jautāja. Zarēns palūkojās pinkulāča rūpju pilnajā sejā. Tā acis bija ieplestas platāk nekā parasti. Zvērs jautājoši sarauca pieri. Zarēns pasmaidīja un apkampa pinkulāci ap kaklu.

"Vū!" tas teica.

Pinkulācis atliecās nost un paskatījās Zarēnam acīs. Tad pagriezās un rādīja uz ogu, kas Zarēnu gandrīz bija no­smacējusi. "Vū-vū," tas dusmīgi teica, saķēra vēderu un apvēlās uz muguras, atdarinot agoniju.

Zarēns nopietni pamāja ar galvu. Oga bija indīga. "Nav laba," viņš sacīja.

"Vū," apstiprināja pinkulācis, pielēkdams kājās. "Vū-vū- vū!" tas kliedza un lēkāja augšā un lejā, augšā un lejā. Viņš turpināja sist un dauzīt nelāgo ogu, līdz velēna vis­apkārt bija saplosīta un zeme pacēlās gaisā putekļu mā­koņos. Zarēnam pa seju tecēja smieklu asaras.

"Ir jau labi," viņš sacīja. "Tici man."

Pinkulācis pienāca klāt un maigi paplikšķināja Zarēnam pa galvu. "Vu… vu… Dr… vū. Dra-vū-gi," tas teica.

"Pareizi," Zarēns pasmaidīja. "Draugi." Viņš atkal pa­rādīja uz sevi. "Zarēns," viņš sacīja. "Pasaki - Zarēns."

"Za-vū-ns," teica pinkulācis, un lepnumā staroja. "Za- vū-ns! Za-vū-ns! Za-vū-ns!" tas atkārtoja vēlreiz un vēlreiz,

tad pietupies satvēra zēnu un uzmeta sev plecos. Kopā viņi aizgrīļojās mežā, ko sāka pārņemt tumsa.

Nepagāja ilgs laiks, un Zarēns pats sev meklēja barību. Viņš nebija tik prasmīgs kā pinkulācis ar lielajiem nagiem un jutīgo degunu, bet viņš ātri mācījās, un Dziļais mežs palēnām kļuva mazāk briesmīgs. Tik un tā tumšās nakts melnumā bija mierinājums just pinkulāča lielā auguma cilāšanos blakus, ļaujot tā piesmakušajiem krācieniem ieaijāt miegā.

Zarēns aizvien retāk un retāk domāja par savu meža troļļu ģimeni. Viņš nebija tos gluži aizmirsis, tikai šķita, ka nav nekādas vajadzības vispār domāt par kaut ko. Ēst, gulēt, vēl mazliet ieēst…

Tomēr palaikam Zarēns uztrūkās no Dziļā meža sapņa; vienreiz, kad tālumā ieraudzīja debesu kuģi, un pāris reižu, kad viņam šķita, ka redz kāpurputnu žūžubišu koka raibajos zaros.

Bet dzīve ritēja uz priekšu. Viņi ēda un gulēja, un jodelēja uz mēnesi. Un tad tas notika.

Bija spirdzinošs rudens vakars, un Zarēns atkal bija pinkulācim plecos. Viņi meklēja guļvietu naktij, kad pēkšņi Zarēns ar acs kaktiņu saskatīja pazibam kaut ko oranžu. Viņš pavērās apkārt. Kādu gabalu aiz viņiem atradās mazs spalvains radījums kā oranžu dūnu kamols.

Vēl mazliet uz priekšu, un Zarēns atskatījās otrreiz. Tagad tur bija četri mazi, pūkaini radījumi, visi lēkādami kā aunradža jēri.

"Mīļais," viņš teica.

"Vū?" atsaucās pinkulācis.

"Mums aiz muguras," sacīja Zarēns, pasizdams pinku­lācim pa plecu un rādīdams atpakaļ.

Abi pagriezās. Pa šo laiku bija uzradušies kāds ducis dī­vaino dzīvnieku, kas lēkāja viņiem nopakaļ. Kad pinkulācis

ieraudzīja radījumus, tā ausis sāka griezties riņķī apkārt un no mutes nāca klusa, bet augsta īdēšana.

"Kas ir?" Zarēns ierunājās un iespurdzās. "Tu taču man neteiksi, ka baidies no tiem tur1"

Pinkulācis tikai īdēja vēl skaļāk un drebēja no ausu gali­ņiem līdz pakaļkāju nagiem. Zarēns varēja vienīgi turēties.

"Vig-vig!" pinkulācis ieaurojās.

Kamēr Zarēns vēroja, pūkaino, oranžo radījumu skaits dubultojās, tad dubultojās vēlreiz. Tie šaudījās apkārt krēs­las atblāzmā uz vienu un uz otru pusi, bet tuvāk nepie­nāca. Pinkulācis kļuva aizvien satrauktāks. Viņš nemierīgi mīņājās no vienas kājas uz otru, visu laiku īdēdams.

Beidzot tam bija diezgan. "Vū-vū!" tas iesaucās.

Pinkulācis metās uz priekšu, Zarēns sagrāba tā garo spalvu un cieši turējās. Tas neprātīgi joņoja cauri mežam. Bum, bum, bum. Zarēna vienīgās rūpes bija nenokrist. Viņš pameta acis atpakaļ. Nebija nekādu šaubu, kas no­tiek: oranžie dūnu kamoli dzinās pakaļ.

Zarēna sirds tagad aulekšoja. Katrs atsevišķi mazie ra­dījumi bija izskatījušies jauki, bet grupā tiem piemita kaut kas dīvaini draudīgs.

Pinkulācis skrēja aizvien ātrāk un ātrāk. Tas lauzās cauri mežam, saplacinādams visu savā ceļā. Atkal un atkal

Zarēnam nācās pieplakt aiz tā milzīgās galvas, kad pretī sitās zari un krūmi. Vigvigi tikai sekoja pa ceļu, ko lielais zvērs izlauza, - un nepagāja ilgs laiks, kad priekšējie to bija panākuši.

Zarēns raižu pilns skatījās lejup. Četri vai pieci radījumi tagad lēca virsū pinkulāča ķepām ik reizi, kad tās pie­skārās zemei. Pēkšņi viens no tiem pieķērās.

"Augstās debesis!" Zarēns noelsās, kad pūkainais ka­mols vidū pāršķēlās un parādījās divas rindas mežonīgu zobu kā lāču lamatu spīles. Nākamajā mirklī zobi ieciitās pinkulāča kājā.

"Vū-ūūūūū!" tas spalgi iekliedzās.

Zarēns vēl joprojām turējās, cik varēdams, kad pinkulācis pieliecās uz priekšu, norāva vigvigu nost un aizmeta projām. Mežonīgais ma­zais zvērēns aizripoja pa zemi, toties tā vietā jau bija četri citi.

"Dragā viņus! Saspied viņus!" kliedza Zarēns.

Bet tas bija bezcerīgi. Lai cik vigvigu pinkulācis aizmeta pa gaisu, ducis vai vairāk citu allaž ieņēma to vietu. Tie ķērās klāt pie pakaļkājām un ķepām; tie līda augšā pa pinku­lāča muguru tuvāk kaklam, augšup pie Zarēna.

"Palīdzi man!" viņš kliedza.

Pinkulācis pēkšņi pieslējās stāvus un apstājās pie aug­sta koka. Zarēns sajuta lielās ķepas sev ap vidukli, kad tas noņēma viņu no pleciem un uzcēla augstu koka zaros, tālu projām, kur asinskārie vigvigi viņu nevarēja sasniegt.

"Za-vū-ns," tas teica. "Dra-vū-gi."

"Tu arī kāp augšā," teica Zarēns. Bet, paskatījies pinku­lāča skumjajās acīs, viņš saprata, ka tas nemūžam nebūtu iespējams.

Vigvigi iekodās pinkulāča kājās atkal un atkal, līdz bei­dzot milzīgais zvērs ar klusu vaidu novēlās zemē. Tā ķer­meni uzreiz noklāja niknie radījumi.

Zarēnam acīs sariesās asaras. Viņš novērsās, nespēdams skatīties. Viņš aizspieda ausis ar rokām, bet nevarēja ne­dzirdēt, kā kliedza pinkulācis, kas turpināja cīņu.

Tad Dziļajā mežā iestājās klusums. Zarēns zināja, ka viss ir beidzies.

"Ak, pinkulāci," viņš šņukstēja. "Kāpēc? Kāpēc? Kāpēc?" Viņš gribēja lēkt zemē ar nazi rokā un nogalināt vigvigus

visus līdz pēdējam. Viņš gribēja atriebt sava drauga nāvi. Tomēr viņš pārāk labi zināja, ka neko nebija iespējams darīt.

Zarēns izslaucīja acis un paskatījās lejup. Vigvigi bija projām. Bet no pinkulāča nekas nebija palicis pāri, ne kaula, ne zoba vai naga, ne skrandas no sūnām caurau- gušās vilnas. No tālienes atskanēja kāda pinkulāča vien­tuļā jodelēšana. Tā sirdi plosošais sauciens laiku pa laikam atbalsojās cauri kokiem.

Zarēns cieši satvēra rokā sev kaklā pakarināto zobu. Viņš iešņukstējās. "Tas tagad nevar tev atsaukties," viņš caur asarām nočukstēja. "Nekad vairs nevarēs."