Malaszemes hronikas. Pirmā grāmata. Viņpus dziļā meža.

TRISPADSMITA NODAĻA DRUMGLUNIS

Visapkārt valdīja klusums. Tad bija kāda kustība. Tad atkal bija klusums.

Pirmais klusums bija dziļākais, tumšākais brīdis neilgi pirms ausmas. Zarēns apgriezās uz otriem sāniem, savilk­dams Smailiņa segu cieši sev apkārt. Viņa sapņi bija pār­pilni ar debesu kuģiem, kas slīd zilgansārtās tālēs. Zarēns stāvēja pie stūresrata. Viņš saslēja apkakli pret vēju. "Droši uz priekšu," viņš nomurmināja un pasmaidīja miegā.

Kustība bija īsa un mērķtiecīga: darbības brāzma. Za­rēns vēl aizvien bija pie stūresrata, uzņēmis taisnu kursu, kamēr komanda viņam apkārt darbojās ar tīkliem, lidojot pretī tuvējam ceļojošu sniega putnu baram. Vakariņās būs cepti sniega putni.

Virves klabēja un šķindēja pret mastu. "Strauji pa labi," atskanēja balss. Zarēns nopūtās un apvēlās uz otriem sā­niem.

Otrais klusums bija oranžs - ņirboša tukšuma tuksne­sis. Nebija nekādu balsu, pat viņa paša balss ne. Mugura viņam bija auksta, seja - karsta. Acis atsprāga vaļā.

Pirmajā brīdī tam, ko viņš redzēja, nebija jēgas. Uguns­kurs viņam priekšā. Pārogļojušies kauli un tauku planku­mi zemē. Biezais lapu pārsegs virs galvas, kam cauri snie­dzās spožās agrā rīta saules švīkas.

Zarēns uztrūkās sēdus. Pēkšņi viņam atmiņā atgriezās iepriekšējā vakara notikumi. Negaiss. Debesu kuģis. Ne­jaušā uzduršanās lidakmenim. Maltīte kopā ar debesu pirātiem. Tēva atrašana… Kur gan viņi visi tagad bija?

Tie bija devušies projām bez viņa. Zarēns iegaudojās aiz sāpēm un zaudējuma, un vientulības. Asaras tecēja viņam pār seju, pārvēršot saulstaru svītras zvaigznēm līdzīgās varavīksnēs. Tie bija viņu atstājuši! Viņa smacējošās elsas pildīja gaisu. "Kāpēc, manu tēv, kāpēc?" viņš sauca. "Kā­pēc tu esi mani pametis? Atkal!"

Vārdi izgaisa, un līdz ar tiem zuda cerības jelkad atrast ceļu viņpus Dziļā meža. Viņš nodūra galvu. Mežs šķita klu­sāks nekā parasti. Ne klepojošo frompu, ne spiedzošo kvar- mu, ne kliedzošo akmeņlidu. Debesu pirāti bija nevien aiz­lidojuši, bet, likās, paņēmuši līdzi visus meža iemītniekus.

Tomēr gaiss nebija pavisam kluss. Bija dzirdama ne­skaidra rēkoņa, šņākoņa, sprakšķēšana, un, kamēr Zarēns sēdēja, galvu rokās iespiedis, tā pieņēmās spēkā. Karstums viņam mugurpusē kļuva spēcīgāks. Aunradža veste sāka draudīgi durstīt. Zarēns strauji apsviedās apkārt.

"Aaaiii!" viņš iekliedzās. Tā nebija saules gaisma, ko viņš bija redzējis. Tā bija uguns. Dziļais mežs bija liesmās.

Degoša ozolkoka pagale, aizlidojusi no debesu pirātu pavirši sakrautā ugunskura, bija ieķērusies žūžubišu koka zaros. Žūžubišu koks bija gruzdējis un kūpējis; dažas stundas vēlāk tas bija uzliesmojis. Spēcīgā vēja uzpūsta, uguns bija strauji izplatījusies. Tagad no meža pamatnes līdz lapu kupola augšai mežam pāri gāzās nepārtraukta sarkanu un oranžu liesmu siena.

Karstums bija nomācošs. Pieslējies kājās, Zarēns strei­puļoja. Liesmojošs zars nokrita zemē viņam blakus, dzirk­steles pašķīda kā zelta pilieni. Zarēns ņēma kājas pār ple­ciem un skrēja.

LJn, vējam pūšot no muguras, viņš skrēja un skrēja, iz­misīgi mēģinādams sasniegt ugunīgās sienas galu, iekams liesmas viņu aprītu. Viņš skrēja, kā nekad agrāk nebija skrējis, tomēr ne pietiekami ātri. No abiem galiem apkārt slēdzās liesmu siena. Drīz viņš būs ielenkts.

Degošais gaiss svilināja viņa vestes spalvas, sviedri lija pār seju un tecēja pa muguru, galva pulsēja no nemitīgās karstā gaisa plūsmas. Sienas ieliektie gali turpināja tuvināties.

"Ātrāk," Zarēns sauca, skubinādams sevi. "ĀTRĀK!"

Viņš aizsteidzās garām smirdkrupim, kura īsās, druknās priekškājas bija liktenīgi palēninājušas viņa glābšanos. Lido­jošais tārps, apjucis no karstuma un dūmiem, lidinājās riņķī un riņķi pa apli. Līdz pazuda liesmās, uzsprāgstot smirdo­šiem tvaikiem. Labajā pusē Zarēns pamanīja zaļa piķa vīteņa locīšanos, veltīgi mēģinot izvairīties no uzbrūkošās uguns: asinsozols, ar kuru uts bija saistīts, kliedza un spiedza, kad pirmās oranžās mēles sāka laizīt tā stumbra pamatni.

Zarēns skrēja tālāk un tālāk. Uguns sienas abi gali tagad bija gandrīz sanākuši kopā. Viņš bija gandrīz ielenkts. Viņa vienīgā glābšanās cerība bija lā šaurā sprauga, kas palika starp augstajām liesmām. Gali vilkās ciet kā divi pie debesīm piekarināti priekškari. Zarēns traucās atveres virzienā. Plaušas svilināja karstums un kodīgie dūmi; galva reiba. Kā sapnī viņš noskatījās mirgojošajos uguns priekškaros, kas sakļāvās kopā.

Zarēns apstājās un paskatījās apkārt. Viņš bija pašā degošā loka vidū. Gals viņam bija klāt.

Visapkārt viņam krūmi un zari kūpēja. Izšāvās liesmas, noplaka un atkal uzliesmoja. Milzīgie meža sukulenti šņāca un kūpēja, ūdenim sākot vārīties to leknajos, šķautņainajos zaros. Tie kļuva arvien resnāki un resnāki, līdz - BLAUKŠ, BLAUKŠ, BLA-A-A-AUKŠ - tie uzsprāga. To sēklas šāvās pa gaisu putojoša šķidruma strūklās kā korķi no meža limonādes pudelēm.

Ūdens apdzēsa liesmas. Bet tikai uz mirkli. Zarēns parāvās nost no uzbrūkošās uguns. Viņš paskatījās pār plecu. Arī tur tā nāca tuvāk. No kreisās puses, no labās puses tuvojās uguns. Zarēns paskatījās augšup debesīs. "Ak, Drūmglūni," viņš nočukstēja. "Palīdzi."

Te uzreiz milzīgs troksnis izlauzās cauri uguns rēkoņai. Zarēns pagriezās apkārt. Degoša vējmalkas koka liesmas lēkāja tepat nepilnus divdesmit jardus tālāk. Čīkstošais, lūs­tošais troksnis atkārtojās. Zarēns redzēja koku nodrebam. Tas teju kritīs viņam virsū. Viņš pameta acis uz vienu pusi, uz otru pusi. Nebija kur skriet, nebija kur paslēpties, nekā tāda, ar ko aizsargāt sevi. Troksnis atkal atskanēja viņam apkārt - griezīgs, spalgs - kā bojātais zobs, kuru Zarēns bija izvilcis no pinkulāča piepampušā žokļa.

"NĒ!" iekliedzās Zarēns, kad koks sāka grīļoties un drebēt. Kādu brīdi tas palika sastindzis gaisā. Zarēns

nometās zemē un saritinājās kamolā. Versmaina gaisa brāzma triecās pret viņa ķermeni. Viņš cieši samiedza acis un kā pārakmeņojies gaidīja, kad koks kritīs viņam virsū.

Nekas nenotika. Viņš pagaidīja vēl mazliet. Vēl jopro­jām nekas. Bet kā? Kāpēc? Zarēns pacēla galvu, atvēra acis - un viņam elpa aizrāvās aiz pārsteiguma.

\ \

Masīvais vējmalkas koks - tagad degdams sarkanām elles liesmām - lidinājās virs zemes. Koks, kas degdams ir tik lidot spējīgs, bija izrāvis saknes no zemes un tagad lēni cēlās debesīs. Abās pusēs bija vēl pa vējkokam, kuru dziļās saknes tieši tagad lika rautas laukā no zemes. Žūžubišu koka grūtsirdīgā balss pildīja gaisu, kad arī tas cēlās pāri lies­mojošam mežam. Likās, ka deg visas debesis. Tur, kur bija stāvējuši degošie koki, tagad bija tumsa. Izskatījās pēc izro­bota smaida. Zarēns tvēra brīdi un ar galvu pa priekšu metās

uz pēkšņi radušos atveri. Viņam bija jānokļūst tur, iekams tā atkal aizvērsies.

"Gan-drīz… gan-drīz…" viņš elsa.

Uguns bija viņam abās pusēs. Skriedams pa uguns gaiteni, viņš pielieca galvu un sacēla jakas apkakli pret mirgojošo karstumu. Tikai vēl pāris soļu… Tikai vēl mazliet tālāk…

Viņš pacēla roku, lai aizsegtu acis, un ātri skrēja cauri liesmām. Rīklē koda, ādu durstīja, nāsis sa­oda paša gruzdošo matu smaku.

Pēkšņi karstums mazinājās. Zarēns bija ārpus uguns loka. Viņš paskrēja vēl mazliet. Vējš bija pierimis; dūmi sabiezēja. Viņš apstājās, pagriezās un kādu brīdi noska­tījās, kā lielas, degošas sarkanas un zilganas bumbas majes­tātiski cēlās tumšajās debesīs.

Viņam bija izdevies. Viņš bija izglābies no meža uguns­grēka!

Tomēr nebija laika sevi apsveikt. Vismaz vēl ne. Dūmu vērpetes tinās viņam apkārt, līzdamas acīs un mutē. Pa­darot viņu aklu. Smacējot viņu.

Klupdams Zarēns gāja uz priekšu vien, elpojot caur savu lakatu, kuru turēja cieši priekšā sejai. Tālāk un tālāk. Galvā pulsēja, plaušas sāpēja, acis sūrstēja un asaroja. "Es nevaru paiet tālāk," Zarēns izgrūda. "Man jāiet tālāk."

Viņš turpināja iet, līdz meža ugunsgrēka rūkoņa bija tikai atmiņas, līdz kodīgos dūmus aizstāja auksta, pelēka migla,

kura - kaut arī tikpat necaurredzami bieza kā dūmi - bija brīnišķīgi atsvaidzinoša; viņš turpināja iet līdz Dziļā meža pašai malai. Un tomēr viņš neapstājās.

Migla kļuva te biezāka, te plānāka.

Apkārt vairs nebija koku. Ne krūmu, ne brikšņu, ne augu un puķu. Zem Zarēna kājām zeme kļuva cieta, jo Dziļā meža mīkstā augsne deva vietu izvagotas klints segumam, kas bija slidens no biezās, smagās miglas. Viņš uzmanīgi izraudzījās ceļu pāri nedrošajām akmens plāk­snēm. Viena kļūme, un viņa kāja iesprūstu kādā no dzi­ļajām plaisām.

Migla kļuva te plānāka, te biezāka, kā visu laiku. Jo šī bija Maliene, tā kailu klinšu šaurā josla, kas atdalīja Dziļo mežu no pašas Malas. Aiz tās atradās nezināmais, kartēs neiezīmētais, neizpētītais; mutuļojošu krāteru un virpu­ļojošu miglu zeme - tāda vieta, kur pat debesu pirāti apzi­nāti neuzdrošinājās parādīties.

Vēsma, kas pūta pāri Malas pārkarei, pieņēmās spēkā. Tā atnesa līdzi sēra dvesmu, un platas miglas mēles slī­dēja pāri klints virsmai, laizot akmeni. Gaisu pildīja vese­las mūžības skumjo pazudušo dvēseļu vaidi un kunksti. Vai varbūt tur klusi gaudoja sacēlies vējš?

Zarēns nodrebēja. Vai šī bija tā vieta, kuru kāpurputns bija domājis, kad sacīja viņa likteni atrodamies viņpus Dziļā meža? Viņš noslaucīja sviedru lāses no sejas un pār­lēca pāri platai klints plaisai. Pēc lēciena viņam sašķiebās potīte. Viņš ievaidējās, sabruka un maigi berzēja pulsē­jošo locītavu. Pamazām sāpes pierima. Viņš pieslējās kājās un piesardzīgi iemēģināja sāpošo kāju.

"Tā šķiet, ka viss ir kārtībā," viņš atviegloti nomurmi­nāja.

No sēra miglas atskanēja atbilde. "Priecājos to dzirdēt, kundziņ Zarēn," tā teica.

Zarēnam aizrāvās elpa. Tie noteikti nebija vēja joki. īsta balss. Vēl vairāk, tā bija pazīstama balss.

"Tu esi tālu izceļojies, kopš nomaldījies no meža troļļu takas," tā turpināja jautrā noskaņā, mazliet izsmējīgi. "Tik ļoti, ļoti tālu. lln es esmu izsekojis katru tava ceļa soli."

"K… kas tu esi?" stostījās Zarēns, pētoši lūkodamies pelēkajos miglas mutuļos. "Kāpēc es tevi nevaru redzēt?"

"Ā, bet tu esi redzējis mani visai bieži, kundziņ Zarēn," glaimīgā balss turpināja. "Slakteru nometnes miegainajā rītā, goblinpuišu kolonijas lipīgajos gaiteņos, neganto dūkņu pazemes alā… Es biju tur. Es vienmēr biju kopā ar tevi."

Zarēnam saļodzījās ceļgali. Viņš bija apjucis, nobijies. Viņš lauzīja galvu, cenzdamies apjēgt vārdus, ko dzirdēja.

Viņš bija dzirdējis šo kluso, uzstājīgo balsi iepriekš, tas bija nešaubīgi. Un tomēr…

"Vai tiešām tu būtu varējis aizmirst, kundziņ Zarēn," atkal atskanēja balss, un gaisā nošņāca smiekli ar deguna pieskaņu.

Zarēns nometās ceļos. Klints pieskāriens bija vēss un mitrs; migla kļuva tik bieza kā vēl nekad. Zarēns tik tikko varēja saskatīt pats savu roku sejas priekšā. "Ko tu gribi no manis?" viņš nočukstēja.

"Gribu no tevis? Gribu no TEVIS?" Balss pārauga pie­smakušos smieklos. "Drīzāk jau - ko tu gribi no manis, kundziņ Zarēn. Galu galā - tu taču mani atsauci."

"Es at… at… atsaucu tevi?" jautāja Zarēns, viņa nedrošie vārdi biezajā miglā skanēja vārgi un apslāpēti. "Bet kā? Kad?"

"Rimsties, rimsties," balss žēlojās. "Nespēlē te mazo, nevainīgo meža trolli. "Ak, Drūmglūni!"" tā teica izmisīgā balsī, kuru Zarēns pazina kā pats savu. ""Ludzu. Lūdzu. Lūdzu. Kaut es atkal atrastu taku." Vai tu noliedz, ka sauci mani?"

Zarēns nodrebēja aiz šausmām, apjauzdams, ko izdarījis. "Bet es nezināju," viņš iebilda. "Hs tā nebiju domājis…"

"Tu sauci mani, un es nācu," teica drūmglūnis, un viņa balsij tagad bija draudīga pieskaņa. "Es tev sekoju, es tevi pieskatīju. Ne vienreiz vien es tevi izvedu no bīstamām likstām, kurās tu biji iekūlies." Iestājās klusuma bridis. "Tu nebiji domājis, ka es klausos, kundziņ Zarēn?" balss tur­pināja, tagad jau maigāk. "Es vienmēr klausos: uzklausu klaidoņus, vientuļniekus, tos, kas neiederas. Es palīdzu, es vadu, un beidzot…"

"Beidzot?" Zarēns nomurmināja.

"Viņi atnāk pie manis!" balss paziņoja. "Kā tu esi atnā­cis pie manis, kundziņ Zarēn."

Migla vēlreiz kļuva šķidrāka. Tā peldēja gaisā kā smal­kas zirnekļu tīklu grīstes. Zarēns atskārta, ka nometies ceļos pie pašas klints malas. Dažus sprīžus tālāk zeme pazuda piķa melnā tumsā. Aiz viņa bija kodīga mākoņa mutuļi, un viņam priekšā… Zarēns iekliedzās aiz bailēm un satraukuma. Lidinoties virs tukšuma, viņam priekšā bija paša drūmglūņa derdzīgā, plati smaidošā seja. Ar sarepējušu un kārpām klātu garenu viepli, no kura sprau­cās spalvu kušķi, tas ņurdēdams lūrēja uz Zarēnu un aplaizīja lūpas.

"Nāc pie manis," tas mudināja. "Tu mani atsauci, un te es esmu. Sper šo pēdējo soli, ko tu vēl kavējies?" Tas pastiepa viņam pretī roku. "Tu saderi kopā ar mani."

Zarēns skatījās uz to, nespēdams atrauties no šī radījuma briesmīgās sejas. Divi izliekti ragi beidzās ar asām smailēm;

divas dzeltenas acis saistīja viņu ar hipnotisku skatu. Migla paklīda vēl vairāk. Drūmglūnim ap pleciem bija taukains, pelēks apmetnis, kas nokarājās lejup nebūtībā.

"Vienu mazu solīti," tas pamādams klusi teica. "Saņem manu roku." Zarēns cieši skatījās uz kaulainajiem, nago- tajiem pirkstiem. "Tik vien ir jādara lādam kā tu, kun­dziņ Zarēn, - lai pievienotos man," balss pavedinoši tur­pināja, un dzeltenās acis plaši iepletās. "Jo tu esi īpašs." īpašs," Zarēns nočukstēja.

"īpašs," drūmglūnis atkārtoja. "Es to zināju kopš brīža, kad pirmoreiz dzirdēju tavu saucienu. Tevī bija nepār­varama ilgošanās; iekšējs tukšums, kas alka piepildījuma. Un es tev varu palīdzēt. Es tevi varu izskolot. Tieši to tu īstenībā gribi, vai ne, kundziņ Zarēn? Tu gribi zināt. Sa­prast. Tāpēc tu nogāji no takas."

"Jā," sapņaini teica Zarēns. "Tāpēc es nogāju no takas."

"Dziļais mežs nav domāts tev," drūmglūnis turpināja pieglaimīgi, uzstājīgi. "Tev nav domāta spiešanās kopā drošības dēļ, slēpšanās kaktos, bailes no ikviena un it visa ārpusē. Tāpēc ka tu esi tāds kā es. Tu esi dēkainis, ceļo­tājs, meklētājs. Uzklausītājs!" Balss kļuva pieklusināta un tuva. "Tu arī varētu būt drūmglūnis, kundziņ Zarēn. Es tevi varu apmācīt. Saņem manu roku, un tu redzēsi!"

Zarēns pagāja soli tuvāk. Potīte iesmeldzās. Drūmglūnis vel aizvien lidinādamies gaisā ārpus Malas pārkares - no­drebēja. Tā briesmīgā seja sašķobījās aiz sāpēm. Tā dzel­teno acu kaktiņos sariesās asaras.

"Ak, ko tik tev šajā laikā nav nācies piedzīvot," tas nopūtās. "Mūždien jābūt piesardzīgam. Vienmēr pakļauts briesmām. Allaž nobijies. Bet tas var mainīties uz pretējo, kundzin Zarēn. Ja vien tu saņemsi manu roku."

Zarēns neveikli pamīņājās no vienas kājas uz otru. Atskanēja rīboņa un klaboņa, akmeņu gūzmai noripojot lejup bezdibenī. "Un izskatīšos kā tu?" viņš jautāja.

Drūmglūnis atmeta galvu un skumji ierēcās aiz smiek­liem. "Bet vai tu esi aizmirsis, manu iedomīgo mazuiīt?" tas jautāja. "Tu vari izskatīties, kā vien vēlies. Kā varens karo­tājs, kā glīts princis… Kā jebkas. Iedomājies to, kundziņ Zarēn," tas vilinoši turpināja. "Tu varētu kļūt par goblinu

vai dūkņu!" Un, tam runājot, Zarēns pēkšņi atradās vaigu vaigā ar virkni personāžu, kurus viņš ļoti labi pazina. Tur bija goblinpuisis, kas viņu bija izvedis no kolonijas,

plakangalvis, kas viņam bija palīdzējis tikt laukā no purva,

dūkņu vīrietis, kas bija nogāzis gar zemi Megu un parā­dījis viņam ceļu uz gaisa lūkām.

"Vai ari - kā būtu ar šo?" drūmglūnis ņurrāja. Zarēns skatījās uz būtni ar sarkanu seju un sarkaniem matiem.

"Vai tacl es nedzirdēju tevi domājam, cik jauki būtu pa­likt pie slakteriem?" tas glaimīgi apjautājās. "Vai varbūt tu labāk gribētu būt par pinkulāci," tas teica, atkal mainot savu ārējo izskatu. "Liels, spēcīgs - neviens nedomā sa­ķerties ar pinkulāci!" Tas jK nepatīkami ieķiķinājās.

"Protams, izņemot SV vigvigus."

Zarēns nodrebinājās. Gaisā lidojošā būtne zināja visu. Pilnīgi visu.

"Man ir skaidrs!" drūmglūnis iesaucās, pārvērzdamies par druknu, brūnganu radījumu ar samezglotiem matiem un apaļu degunu.

"Par meža trolli. Tu varētu iet mājās. Tu iederētos starp pārējiem. Vai tad to tu visu laiku neesi gribējis?"

Zarēns neapzināti palocīja galvu.

"Tu vari būt jebkurš, kundziņ Zarēn," drūmglūnis teica, atgūdams pats savu izskatu. "Pilnīgi jebkurš. Tu vari iet jebkur, darīt jebko. Tikai saņem manu roku, un tas viss būs tavs."

Zarēns norija siekalas. Sirds trakoti dauzījās. Ja drūm- glūnim bija taisnība, tad viņam nekad vairs nenāksies būt par izstumto.

"Un iedomājies tikai, ko visu tu redzēsi," drūmglūnis kārdinoši murrāja. "Iedomājies, uz kādām vietām tu varētu doties, mainot ārējo izskatu, parādoties, kā citi vēlas tevi redzēt, vienmēr drošībā, noklausoties pa kaktiem; vienmēr vienu soli priekšā. Iedomājies, kāda vara būs tavā rīcībā!"

Zarēns skatījās uz pastiepto roku. Viņš stāvēja uz pašas klints malas. Viņa roka lēni sniedzās uz priekšu, skarot durstīgo aunradža ādas vesti.

"Aiziet," teica drūmglūnis, balsij skanot glumi kā eļļa ar medu. "Sper to soli uz priekšu. Pasniedzies un saņem manu roku. Tu zini, ka tu to gribi."

Tomēr Zarēns vēl joprojām atturējas. Nebija gluži tā, ka visas tikšanās Dziļajā mežā būtu bijušas sliktas. Pinkulācis bija izglābis viņam dzīvību. Tāpat slakteri. Galu galā tieši viņi bija uzdāvinājuši vesti, kura bija iesprūdusi asins- ozola rīklē un kura tagad tik asi spurojas, Viņš iedomājās par savu ciematu un Speldu, viņa paša mīļo Manumāti, kas bija mīlējusi viņu kā pašas dēlu kopš tās dienas, kad viņš piedzima. Viņam acīs šariesās asaras.

Ja viņš pieņemtu drūmglūņa mokoši vilinošo piedāvā­jumu, viņš īstenībā nemaz nepārvērstos par šiem. Vienalga, kā es izskatos, viņš domāja. Toties viņš kļūtu par to, no kā tie visvairāk baidījās. Par drūmglūni. Nē. Tas bija neiespē­jami. Viņš nekad nespētu atgriezties. Nekad. Viņam nāktos palikt malā, atstumtam - vientuļam.

"Baiļu dēļ mūs pārņem kūtrums būt noteicējiem pār sevi," teica drūmglūnis, lasot viņa domas. "Pievienojies man, un tev nekad vairs nebūs jābaidās. Saņem manu roku, un tu sapratīsi. Tici man, kundziņ Zarēn."

Zarēns minstinājās. Vai tas tiešām varēja būt draus­mīgais briesmonis, no kura visi meža iemītnieki tā bai­dījās?

"Vai es tev līdz šim esmu licis vilties?" drūmglūnis klusi apjautājās.

Zarēns sapņaini papurināja galvu.

"Turklāt," tas piebilda, gandrīz kā izteikdams aizkavē­jušos domu. "Man likās, ka tu vēlies redzēt, kas atrodas viņpus Dziļā meža."

Viņpus Dziļā meža. Šie trīs vārdi zvanīja Zarēnam galva. Viņpus Dziļā meža. Zarēns izstiepa roku. Viņš spēra soli pāri malai.

Ar briesmīgiem, spalgiem smiekliem drūmglūnis sa­grāba Zarēna roku, nagiem iecērtot ies Zarēna ādā.

"Viņi visi uz to iekrīt," drūmglūnis uzvaroši kliedza. "Visi nabaga mazie goblini un troļļi, klaidoņi un nomaldījušies; viņi visi domā, ka ir īpaši. Viņi visi mani klausās. Viņi visi seko manai balsij… Tas ir aizkustinoši!"

"Bet tu teici, ka es esot īpašs," Zarens kliedza, karāda­mies drūmglūņa kaulainajā tvēriena virs tukšuma, kas rēgojās lejā.

"Vai tiešām teicu?" drūmglūnis ņirgājās. "Tu, mazo muļ­ķīt. Vai tu no tiesas domāji, ka jelkad varēsi būt tāds kā es? Tu esi tikpat nenozīmīgs kā visi pārējie, kundziņ Zarēn," tas nicīgi teica. "Tu neesi nekas. NEKAS!" tas spalgi bļāva.

"Bet kāpēc tu to dari?" Zarēns izmisīgi vaimanāja. "Kāpēc?"

"Tāpēc, ka es esmu drūmglūnis," nezvērs iesaucās un sāka ļauni vervelēt. "Krāpnieks, viltnieks, blēdis un šmau- cējs. Visi mani skaistie vārdi un vilinošie solījumi nenieka nav vērti. Es uzmeklēju tos, kas ir nomaldījušies no takas. Es aizvilinu tos pie Malas. UN ES TIEKU NO VIŅIEM VAĻĀ!"

Drūmglūnis palaida vaļā tvērienu. Zarēns šausmās ieklie­dzās. Viņš krita. Uz leju, uz leju, pāri Malas pārkarei tumša­jos bezdibeņa dziļumos.