Malaszemes hronikas. Pirmā grāmata. Viņpus dziļā meža.

PIRMĀ NODAĻA KOKTVERU NAMINŠ

Zarēns sēdēja uz gridas mātei starp ceļiem, ieritinādams kāju pirkstus paklāja biezajā aitas vilnā. Namiņā bija vēsi, vilka caur­vējš. Zarēns paliecās uz priekšu un atvēra krāsniņas durvis.

"Es gribu tev pastāstīt, kā tu dabūji savu vārdu," viņa māte teica.

"Bet es šo stāstu zinu, Manumāt," Zarēns iebilda.

Spelda nopūtās. Zarēns sajuta viņas silto elpu sev uz pa­kauša un saoda marinētos ceļašķus, ko viņa bija ēdusi pus­dienās. Viņš sarauca degunu. Tāpat kā daudzi citi ēdieni, ko meža troļļi ēda ar baudu, Zarēnam ceļašķi riebās, īpaši - marinēti. Tie bija gļotaini un smirdēja pēc vecām olām.

"Šoreiz būs mazliet citādi," viņš dzirdēja māti sakām. "Šoreiz es stāstu pabeigšu."

Zarēns sarauca pieri. "Man likās, ka beigas es jau esmu dzirdējis."

Spelda pabužināja dēla biezos, melnos matus. Viņš tik ātri ir izaudzis, viņa domāja un norausa asaru no sava mīkstā, apaļā deguna. "Stāstam var būt vairākas beigas," viņa skumji

noteica, vērodama uguns sarkano gaismu apspīdam Zarēna augstos vaigu kaulus un smailo zodu. "Jau no brīža, kad piedzimi," viņa iesāka, kā sāka allaž, "tu biji citāds…"

Zarēns pamāja ar galvu. Tas bija tik mokoši bijis, tik mokoši - būt citādam, kamēr viņš auga. Tomēr tagad tas viņu uzjautrināja, iedomājoties vecāku pārsteigumu, kad viņš parādījās pasaulē: ar tumšiem matiem, zaļām acīm, gludu ādu un jau tad ar meža trollim neparasti garām kājām. Viņš cieši vērās ugunī.

Vējmalka dega ļoti labi. Sarkanas liesmas kvēloja visapkārt celma pagalēm, tām sasitoties un valstoties krāsns iekšpusē.

Meža troļļiem bija dažādu veidu malka, no kuras izvē­lēties, un katram veidam bija savas noteiktas īpašības. Piemēram, smaržmalka dega ar tādu aromātu, ka ikviens, kas to ieelpoja, iemiga sapņu pilnā miegā, turpretī sidra-

baini zilganās krāsas žūžubišu koka malka dziedāja, lies­mām apņemot tās mizu, - dīvainas, skumjas dziesmas tās bija un ne jau visiem pa prātam. Un tad vēl bija asinsozols kopā ar tā parazītisko pavadoni, dzelkšņotu ložņaugu, kas pazīstams kā piķa vītenis.

Asinsozola iegūšana bija bīstama. Katrs meža trollis, kas nepārzināja meža paradumus, varēja beigt mūžu, apmie­rinot koka kāri pēc gaļas, jo asinsozols un piķa vītenis bija divas no lielākajām briesmām tumšajā un bīstamajā Dziļajā mežā.

Protams, asinsozola malka deva daudz siltuma, un tā ne smaržoja, ne dziedāja, bet tas, kā tā degot gaudoja un brēca, atbaidīja visus, izņemot dažus. Nē, starp meža troļļiem vēj- malka noteikti bija visplašāk lietotā. Tā labi dega, un viņiem tās sarkanā blāzma šķita nomierinoša.

Zarēns nopūtās, Speldai turpinot stāstu. Viņas balss bija augsta, bet nāca no rīkles; šķita, ka tā burbuļo viņai kakla dziļumā.

"Četru mēnešu vecumā tu jau staigāji," viņa teica, un Zarēns saklausīja lepnumu mātes vārdos. Vairums meža troļļu bērnu pārvietojās četrrāpus līdz astoņpadsmit mē­nešu vecumam.

"Bet…" Zarēns klusi iečukstējās. Pret paša gribu atkal iesaistīts stāstā, viņš jau gaidīja nākamo daļu. Bija pienācis laiks teikt "bet". Ik reizi, kad tas pienāca, Zarēns nodrebi- nājās un aizturēja elpu.

"Bet," viņa teica, "lai gan fiziski tu biji tik tālu priekšā citiem, tu negribēji runāt. Tu biji jau trīs gadus vecs, un neviena paša vārda!" Viņa pagriezās apkārt krēslā. "Un man nav tev jāsaka, cik nopietni tas var būt."

Viņa māte vēlreiz nopūtās. Zarēns vēlreiz riebumā sa­vilka seju. Viņš atminējās kaut ko tādu, ko Birkmatis bija teicis: "Tavs deguns zina, kur tu iederies." Zarēns to bija sapratis tā, ka viņš vienmēr pazīs savas mājas neatkār­tojamo smaržu. Bet ja nu viņš kļūdījās? Ja nu gudrais vecais ozolu elfs bija teicis - kā parasti aplinkus -, tāpēc ka viņa degunam nepatika, ko tas saož, tās nebija viņa mājas?

Ar vainas apziņu Zarēns norija siekalas. To viņš bija vē­lējies tik bieži, gulēdams uz savas lāviņas pēc vēl vienas dienas, kad bija ticis ķircināts un izsmiets, un iebiedēts.

Aiz loga saule grima zemāk sīku mākoņu izraibinātajās debesīs. Dziļā meža priežu robainie stāvi zaigoja kā sastin­gušas zibens šautras. Zarēns zināja, ka sāks snigt, iekams tēvs vakarā atgriezīsies.

Viņš domāja par Tantemu tur Dziļajā mežā tālu aiz en­kura koka. Varbūt tieši šobrīd viņš iecirta cirvi asinsozola stumbrā. Zarēns nodrebinājās. Tēva stāsti par koku gāšanu bija uzdzinuši viņam dziļas šausmas daudzos vakaros, kad gaudoja vējš. Lai gan viņš bija meistarīgs kokgriezējs, Tantems Koktveris lielāko daļu naudas nopelnīja, neliku­mīgi labojot debesu pirātu kuģus. Tas nozīmē, ka jālieto lidojošs koks, - un vislidojošākais koks bija asinsozols.

Zarēns nebija drošs, kādas ir tēva jūtas pret viņu. Kad vien Zarēns pārnāca namiņā ar asiņojošu degunu vai uz- dauzītu aci, vai ar mestajiem dubļiem notraipītās drēbēs, viņš gribēja, lai tēvs viņu apskauj un remdē sāpes. Tan­tems darīja nevis to, bet mēdza dot padomus un uzstādīt prasības.

"Liec asiņot viņu deguniem," viņš reiz teica. "Uzdauzi zilas viņu acis. Un apmētā nevis ar dubļiem, bet ar mēs­liem! Parādi viņiem, no kādas vielas tu esi taisīts."

Vēlāk, ziežot hailogu ziedi uz viņa zilumiem, māte mēdza skaidrot, ka Tantems vienīgi rūpējoties, lai viņš būtu saga­tavots skarbajai dzīvei ārpusē. Bet Zarēnu tas nepārliecināja. Tantema acīs viņš bija redzējis nevis rūpes, bet nicinājumu.

Zarēns izklaidīgi tina savu garo, tumšo matu šķipsnu vēl un vēlreiz ap pirkstu, kamēr Spelda turpināja savu stāstu.

"Vārdi," viņa teica. "Kur mēs, meža troļļi, būtu bez tiem? Tie savalda mežonīgās lietas Dziļajā mežā, tie dod mums sevis apziņu. Nekad nav ēsta zupa, kurai nav vārda, kā mēdz teikt. Ak, Zarēn, kā es raizējos, kad triju gadu ve­cumā tev vēl nebija sava vārda."

Zarēns nodrebinājās. Viņš zināja, ka ikviens meža trollis, kas nomira bez vārda, tika nolemts uz mūžīgiem laikiem atklātajās debesīs. Nelaime bija tā, ka vārda došanas rituāls nevarēja notikt, iekams bērns nebija izrunājis pirmo vārdu.

"Vai tiešām es biju tik kluss, Manumāt?" jautāja Zarēns.

Spelda novērsās. "Ne vārds nenāca pār tavām lūpām. Man likās, varbūt tu esi tāds kā tavs vecvectēvs Vīzils.

Viņš arī nekad nerunāja." Viņa nopūtās. "Tā nu tavā tre­šajā dzimšanas dienā es nolēmu tev tik un tā sarīkot ri­tuālu. Es…"

"Vai vecvectēvs Vīzils izskatījās līdzīgs man?" Zarēns pārtrauca.

"Nē, Zarēn," teica Spelda. "Nekad nav bijis neviena Kok- tvera - nedz kāda cita meža troļļa -, kas būtu izskatījies līdzīgs tev."

Zarēns pavilka matu grīsti. "Vai es esmu neglīts?" viņš jautāja.

Spelda iespurdzās. To darot, viņas mīk­stie vaigi piepūtās un mazās, pelnu pelēkās acis pazuda ādas krokās. "Man tā neliekas," viņa teica. Viņa paliecās uz priekšu un ar savām garajām rokām apskāva Zarēnu ap krūtīm. "Tu vienmēr būsi mans glītais puisītis." Viņa ap­klusa. "Tā, kur es paliku?"

"Pie vārda došanas rituāla," Zarēns viņai atgā­dināja.

Viņš šo stāstu bija dzirdējis tik bieži, ka vairs nebija drošs, ko varēja atcerēties un kas viņam bija izstāstīts. Kad uzlēca saule, Spelda sāka iet pa labi iestaigāto taku, kas veda uz enkura koku. Tur viņa piesēja vienu virves galu pie tā masīvā stumbra un devās tumšajā mežā. Tas bija bīstami ne vien nere­dzamo briesmu dēļ, kas uzglūnēja l&tĒŪ Dziļajā mežā, bet ari tās iespējas CL s»> dēļ, ka virve vienmēr varēja pārtrūkt pret kādu siekstu. Meža troļļu lielākās bailes bija apmal­dīties.

Tie, kas nomaldījās no takas un pazaudēja ceļu, tika pakļauti drūmglūņu uzbrukumiem - niknākajiem no plē­sīgajām būtnēm Dziļajā mežā. Visi meža troļļi dzīvoja pastāvīgās bailēs no tikšanās ar šo baismīgo zvēru. Spelda pati bija bieži baidījusi savus vecākos bērnus ar stāstiem par šo meža bubuli. "Ja tu vēl būsi tik nerātns meža trol­lis," viņa mēdza teikt, "tevi noķers drūmglūnis!"

Spelda gāja tālāk un tālāk Dziļajā mežā. Visapkārt mežs atbalsoja noslēpušos zvēru gaudošanu un rēcienus. Viņa satvēra pirkstos kaklā pakarinātos laimi nesošos amuletus un lūdzās, kaut drīz un sveika atgrieztos.

Beidzot virve bija galā, Spelda izvilka nazi - vārda dodamo nazi, kas bija aizbāzts aiz jostas. Nazis bija sva­rīgs. Tas bija īpaši gatavots viņas dēlam, tāpat kā nažus gatavoja visiem meža troļļu bērniem. Tie bija nepiecieša­mi vārda došanas rituālā, un, kad jaunieši kļuva pilnga­dīgi, katram vai katrai iedeva īpašumā viņa vārda dodamo nazi.

Spelda cieši satvēra spalu, pasniedzās uz priekšu un, kā norise to prasīja, nošķēla gabalu no tuvākā koka. Tieši šis mazais Dziļā meža gabaliņš atklās viņas bērna vārdu.

Spelda darbojās ātri. Viņa pārāk labi zināja, ka cirtiena skaņas varētu pievilināt ziņkārīgu, iespējams, nāvi nesošu uzmanību. Kad bija beigusi, viņa pasita koku padusē, aiz­steidzās atpakaļ cauri mežam, atraisījās no enkura koka un atgriezās namiņā. Tur viņa divreiz nobučoja koka gabalu un iemeta to ugunī.

"Ar taviem brāļiem un māsām viņu vārdi nāca uzreiz," Spelda paskaidroja. "Zāļzirnis, Līdzašķis, Pūkošņa; tik skaidri, cik vien var gribēt. Bet ar tevi - koks tikai sprē­gāja un šņāca. Dziļais mežs bija atteicies dot tev vārdu."

"Un tomēr man ir vārds," teica Zarēns.

"Tiešām ir," piekrita Spelda. "Pateicoties Birkmatim."

Zarēns pamāja ar galvu. Viņš tik labi atcerējās šo notiku­mu. Birkmatis bija nupat atgriezies ciematā pēc ilgas prom­būtnes. Zarēns atcerējās, cik ļoti meža troļļi bija priecājušies, ka ozolu elfs atkal ir starp viņiem. Jo Birkmatis, kas labi pārzināja meža paradumu smalkumus, bija viņu padomde­vējs, viņu orākuls. Ar savām raizēm meža troļļi gāja pie viņa.

"Zem viņa vecā žūžubišu koka jau bija krietni prāvs bariņš, kad mēs ieradāmies," Spelda stāstīja. "Birkmatis sēdēja savā tukšajā kāpurputna ligzdas kokonā, spriez­dams par to, kur viņš bijis un ko redzējis savos ceļoju­mos. Bet tajā brīdī, kad ieraudzīja mani, viņš plati iepleta acis un pagrieza ausis. "Kas noticis?" viņš jautāja.

Un es viņam izstāstīju. Es viņam izstāstīju visu. "Dieva dēļ, saņemies," viņš teica. "Saki man," viņš jautāja. "Kas ir tas tur mazulim ap kaklu?"

"Tā ir viņa miera clrāniņa," es teicu. "Viņš nevienam neļauj to aiztikt. Un viņš arī negrib no tās šķirties. Viņa tēvs reiz mēģināja - teica, ka puika esot par lielu tādām bērnišķīgām lietām. Bet viņš tikai sarāvās kamolā un raudāja, un raudāja, līdz mēs to atdevām viņam atpakaļ.""

Zarēns zināja, ka tagad nāca viņa kārta. Viņš to jau agrāk bija tik daudz reižu dzirdējis.

"Tad Birkmatis teica: "Iedod to man," - un raudzījās tev acīs ar savām lielajām, melnajām acīm - visiem ozolu elfiem ir tādas acis. Viņi var redzēt tās daļas no pasaules, kas citiem paliek apslēptas."

"Un es viņam iedevu savu miera drāniņu," nočukstēja Zarēns. Pat tagad viņam nepatika, ka to kāds aizskar, un viņš to bija cieši apsējis ap kaklu.

"Tu to izdarīji," turpināja Spelda. "Un līdz šai dienai es tik tikko varu tam noticēt. Bet tas vēl nebija viss, ak, nē."

"Ak, nē," atsaucās Zarēns.

"Viņš paņēma tavu drāniņu un it kā noglāstīja to, tā maigi, it kā drāniņa būtu dzīva radība, un tad viņš ar pirk­sta galu vilka pa tās rakstu, pavisam vieglītiņām. "Žūžubišu koks," viņš beidzot teica, un es redzēju, ka viņam ir tais­nība. Es vienmēr biju domājusi, ka tas ir tikai glīts raksts - visi tie līkumi un rotājumi -, bet nē, tas tiešām bija žū­žubišu koks, skaidri un gaiši."

Zarēns iesmējās.

"Un dīvaini bija tas, ka tev nekas nebija pretī, ka vecais Birkmatis pieskaras tavai drāniņai. Tu tikai sēdēji pavisam nopietns un kluss. Tad viņš tev atkal uzmeta skatu un klusi teica: "Tu esi daļa no Dziļā meža, klusējošais. Vārda došanas rituāls nav izdevies, bet tu esi daļa no Dziļā meža… Daļa no Dziļā meža," viņš atkārtoja, un viņa acis kļuva blāvas. Tad viņš pacēla galvu un plaši iepleta rokas. "Viņa vārds būs…""

"…Zarēns!" iesaucās Zarēns, nespēdams ciest klusu ne mirkli ilgāk.

"Tā tas bija," iesmējusies teica Spelda. "Tā tu teici, tieši tā. Zarēns! Pirmais vārds, ko tu izrunāji. Un tad Birkmatis teica: "Tev viņš labi jāpieskata, jo šis zēns ir īpašs.""

Nevis citāds, bet īpaši Tas bija viens no apstākļiem, kas viņam bija devis sparu, kad pārējie meža troļļu bērni bija tik nežēlīgi viņu kaitinājuši. Neviena diena nebija pagājusi bez šādas vai tādas sadursmes. Bet visbriesmīgākā reize bija tā, kad pret viņu vērsās liktenīgās pūšļabumbas spēles laikā.

Pirms tam Zarēnam šī spēle bija patikusi. Ne jau tā, ka viņam tā būtu ļoti labi padevusies, bet viņu vienmēr aiz­rāva pakaļdzīšanās satraukums - jo pūšļabumba bija spēle, kurā nācās daudz skraidīt apkārt.

To spēlēja lielā zemes laukumā starp ciemata nomali un mežu. Laukumu visos virzienos šķērsoja taciņas, kuras ieminušas jauno meža troļļu paaudzes. Starp šiem kailajiem celiņiem zāle auga kupla un gara.

Spēles noteikumi bija vienkārši. Sacentās divas komandas, tajās bija tik meža troļļu, cik vien vēlējās spēlēt. Mērķis bija noķert pūšļabumbu - ar sauspupiņām piebērtu aun radža pūsli - un noskriet divpadsmit soļus, skaļi skaitot līdzi. Ja tas izdevās, tika atļauts izdarīt metienu pa vidū esošo grozu, un tā varēja dubultot punktu skaitu. Bet, tā kā zeme bieži bija slidena, pūšļabumba vienmēr gluma un visa pretinieku komanda centās bumbu izraut no rokām, tas nebija tik viegli, kā izklausās. Astoņos gados, kopš Zarēns spēlēja šo spēli, viņam ne reizi nebija izdevies bumbu iemest.

Tajā rītā nevienam īsti neveicās. Stiprs lietus bija pār­plūdinājis laukumu, un spēle tika te pārtraukta, te atsākta,

jo ik pa brīdim meža troļļi cits pēc cita noslīdēja no kādas dubļainās takas.

Tikai trešajā ceturtdaļā pūšļabumba nokrita tik tuvu Za- rēnam, ka viņš to varēja satvert un sākt skrējienu. "VIENS, DIVI, TRĪS…" viņš sauca, piespiedis pūšļabumbu ar kreisās rokas elkoni pie sāna un joņodams pa taciņām, kas veda uz laukuma vidu. Jo tuvāk grozam nonāca, kad tika līdz divpadsmit, jo vieglāk bija iemest bumbu.

"ČETRI, PIECI…" Priekšā pusducis pretinieku koman­das spēlētāju nāca viņam virsū. Viņš aizdrāzās pa taciņu uz kreiso pusi. Pretinieki dzinās viņam pakaļ.

"SEŠI, SEPTIŅI…"

"Man! Zarēn, man!" sauca vairāki viņa komandas spē­lētāji. "Piespēlē!"

Bet Zarēns nepiespēlēja. Viņš gribēja iemest grozu. Viņš gribēja dzirdēt savu komandas biedru gaviles, just, kā to rokas uzsit viņam pa muguru. Vienu vienīgu reizi viņš gribēja būt varonis.

"ASTOŅI, DEVIŅI…"

Viņš bija pilnīgi ielenkts.

"PIESPĒLĒ MAN!" viņš izdzirda. Tas bija Rupjoglis, kas sauca no laukuma tālākās malas. Zarēns saprata: ja bumbu tagad pasviestu viņam, tad draugam būtu laba izdevība iegūt komandai punktus. Bet no tā nebija nekāda labuma. Atcerējās tos, kas iemeta grozu, nevis tos, kas palīdzēja gūt punktus. Zarēns gribēja, lai visi atcerētos, ka viņš iemetis grozu.

Viņš apstājās. Puse pretinieku komandas bija gandrīz viņu ielenkuši. Viņš nevarēja tikt uz priekšu. Viņš neva­rēja tikt atpakaļ. Viņš paskatījās uz grozu. Tik tuvu un to­mēr tik tālu, un viņš gribēja iemest to grozu. Viņš to gri­bēja vairāk par visu.

Pēkšņi likās, ka kāda balstiņa viņa galvā saka: "Kur ir tā ķibele? Noteikumos nekas nav teikts par turēšanos uz takas." Zarēns atskatījās uz grozu un satraukts norija sie­kalas. Nākamajā brīdī viņš izdarīja to, ko neviens meža trollis nekad nebija darījis: viņš nogāja no takas. Garā zāle sitās ap kailajiem stilbiem, viņam lēkšojot uz groza pusi.

"DESMIT, VIENPADSMIT… DIVPADSMIT!" viņš spalgi kliedza un ieblieza bumbu grozā. "Pūšļabumba!" viņš sauca un laimīgs paskatījās apkārt. "Divdesmit četru punktu me­tiens. Es esmu iemetis pūš…" Viņš apklusa. Meža troļļi no abām komandām nikni skatījās uz viņu. Nebija nekādu gaviļu. Nekādu sitienu pa muguru.

"Tu nokāpi no takas!" viens no viņiem kliedza.

"Neviens nekāpj nost no takas," sauca cits.

"Bet… bet…" Zarēns stomījās. "Noteikumos nekas nav teikts…"

Bet pārējie meža troļļi neklausījās. Viņi, protams, zināja, ka noteikumos nekas nav minēts par turēšanos uz takas - bet kāpēc lai būtu? Pūšļabumbas spēlē, tāpat kā dzīvē, meža troļļi nekad nenogāja no takas. Tas bija kaut kas negrozāms. Tas bija pats par sevi saprotams. Tikpat liela jēga būtu liku­mam, kas noteiktu, ka viņi nedrīkst pārstāt elpot!

Visi uzreiz, it kā pēc kāda norunāta signāla, meža troļļi metās Zarēnam virsū. "Tu, izstīdzējušais dīvaini," viņi kliedza, spārdīdami un dunkādami viņu. "Tu pretīgais, izkāmējušais ķēms!"

Pēkšņi ugunīgas sāpes izšāvās Zarēnam caur roku. Bija tāda sajūta, it kā to dedzinātu ar nokaitētu dzelzi. Viņš palūkojās augšup un redzēja, ka cieti divu roku pirksti ar platiem galiem aptvēruši grieza viņa gludo miesu.

"Rupjogli," Zarēns nočukstēja.

Koktveri un Mezglugrābšļi bija kaimiņi. Viņš un Rupj- oglis bija dzimuši ar nedēļas starpību un uzauguši kopā. Zarēns bija domājis, ka viņi ir draugi. Rupjoglis ņirdza un turpināja viņam griezt riņķī ādu. Zarēns piekoda apakš­lūpu un valdīja asaras. Ne jau sāpju dēļ rokā - to viņš varēja paciest —, bet tāpēc, ka tagad arī Rupjoglis bija no­stājies pret viņu.

Piekauts, zilumos un asiņains Zarēns klunkuroja mājup, tomēr visvairāk sāpēja tas, ka viņš bija zaudējis savu vienīgo draugu. Tāpēc, ka viņš bija citāds, tagad viņš bija arī viens.

*

"īpašs!" teica Zarēns un nošņaukājās.

"Jā," teica Spelda. "Pat debesu pirāti to atzina, kad ieraudzīja tevi," viņa klusi piebilda. "Tāpēc tavs tēvs…" Viņa saminstinājās. "Tāpēc mēs… Tāpēc tev jāiet prom no mājām."

Zarēns sastinga. Jāiet prom no mājām? Ko viņa ar to gribēja teikt? Viņš apsviedās apkārt un skatījās uz māti. Viņa raudāja.

"Es nesaprotu," viņš teica. "Vai tu gribi, lai es eju prom?"

"Protams, negribu, Zarēn," viņa šņukstēja. "Bet tev pēc nepilnas nedēļas būs trīspadsmit gadi. Pieaudzis cilvēks. Ko tad tu darīsi? Tu nevari gāzt kokus kā tavs tēvs. Tu… tu neesi tā veidots. Un kur tu dzīvosi? Namiņš jau tagad tev ir par mazu. Un nu, kad debesu pirāti zina par tevi…"

Zarēns virpināja un virpināja matu šķipsnu ap pirkstu. Pirms trim nedēļām viņi abi ar tēvu bija devušies tālu Dziļajā mežā, kur meža troļļi gāza un apstrādāja kokus, kurus viņi pārdeva debesu pirātiem.

Kur viņa tēvs varēja iet stāvus zem zemākajiem zariem, Zarēnam bija nācies pieliekties. Un pat ar to vēl nebija

diezgan. Atkal un atkal viņš atdauzīja galvu, līdz visa gal­vas virspuse bija nejaukās, sarkanās skrambās. Beigās Zarēnam nebija citas izvēles kā vien četrrāpus sasniegt izcirtumu.

"Mūsu pēdējais koku gāšanas māceklis," Tantems bija teicis debesu pirātam, kas torīt pārzināja piegādi.

Pirāts pacēla acis pāri pierakstu dēlītim un nolūkoja Zarēnu no galvas līdz kājām. "Izskatās pārāk garš," viņš teica un atkal pievērsās rakstu darbiem.

Zarēns cieši skatījās uz debesu pirātu. Tāds garš un stalts, viņš izskatījās brīnišķīgi ar savu trīsstūra cepuri un rotāju­miem klāto ādas krūšu aizsegu, ar iz­pletņa spārniem un ievaskoto vai- gubārdu. Viņa mētelis vietumis bija lāpīts, tomēr tik un tā bija lie­lisks ar savu krokoto apkakli, lentītēm, zelta pogām un tresi. Šķiet, katrs no daudzajiem pie­derumiem, kas karājās uz īpa­šiem āķiem, skaļi kliedza par dēkām.

Zarēns pieķēra sevi domā­jam, pret ko gan debesu pirāts cīnījies ar to zobenu, kuram bija bagātīgi dārgakmeņiem rotāts rokturis, un no kā gan bija cēlies robs tā garajā, līkajā asmenī. Viņš centās iedomāties, kādus brīnumus debesu pirāts redzē­jis ar savu tālskati, pa kādām sienām rāpies ar abordāžas kāšiem, uz kādām tālām vie­tām viņu aizvedis kompass.

Pēkšņi debesu pirāts atkal pacēla acis. Viņš pieķēra Zarēnu skatāmies uz viņu un jautājoši sarauca pieri. Za­rēns blenza viņam uz kājām. "Varu tev pateikt," debesu pirāts teica Tantemam. "Slaidam, jaunam cilvēkam vien­mēr atradīsies vieta uz debesu kuģa."

"Nē," asi attrauca Tantems. "Liels paldies par piedāvāju­mu," viņš laipni piebilda. "Bet nē."

Tantems zināja, ka viņa dēls neizturētu ne desmit minū­tes uz kuģa klāja. Debesu pirāti bija laiski, bezkaunīgi blēži. Viņi varētu pārgriezt rīkli, tikko uzmetuši kādam acis. Tikai tāpēc, ka viņi tik labi maksāja par Dziļā meža lidojošo koksni, meža troļļi vispār ar viņiem ielaidās darīšanās.

Debesu pirāts paraustīja plecus. "Tāpat vien ienāca prātā," viņš noteica un aizgriezās. "Tomēr žēl," viņš nomur­mināja.

Rāpodams caur Dziļo mežu pakaļ tēvam, Zarēns do­māja par kuģiem, kurus bija vērojis piepūstām burām lidojam virs galvas, ceļamies augšup un aiztraucamies projām. "Debesu kuģošana," viņš nočukstēja, un sirds viņam sāka sisties straujāk. Skaidrs, viņš domāja, ir arī sliktākas nodarbošanās.

Mājās, meža troļļu namiņā, Spelda bija citās domās. "Ak, šie debesu pirāti!" viņa kurnēja. "Pirmām kārtām Tantemam nemūžam nevajadzēja ņemt tevi līdzi, lai tu satiktu viņus. Tagad viņi atgriezīsies pēc tevis, tas ir tik­pat droši, kā mani sauc Spelda Koktvere."

"Bet tam debesu pirātam, kuru es redzēju, likās gluži vienalga, vai es iestājos komandā vai ne," teica Zarēns.

"Tā viņi tikai izliekas," teica Spelda. "Bet paskat, kas noti­ka ar Šaurmizi un Cūkaugu! No gultām viņus izrāva, un nekad vairs viņi nav redzēti. Ak, Zarēn, es to nepārdzīvotu, ja ar tevi kaut kas tāds notiktu. Tas man salauztu sirdi."

Ārā vējš gaudoja biezajā Dziļajā mežā. Tumsai iestā­joties, gaisu pildīja trokšņi, ko sacēla pamodušies nakts radījumi. Frompi klepoja un spļaudījās, kvarmi spiedza, liet lielais pinkulācis sita sev pa briesmīgajām spalvaina­jām krūtīm un jodelēja savai mātītei. Tāltālu Zarēns tik tikko varēja saklausīt pazīstamos ritmiskos klaudzienus, kur slakteri vēl cītīgi strādāja.

"Un ko tad lai es daru?" klusiņām iejautājās Zarēns.

Spelda pavīpsnāja. "Tev labi drīz jāiet un jāapmetas pie brālēna Snetermiža," viņa teica. "Mēs jau esam aizsūtījuši ziņu, un viņš tevi gaida. Vienīgi tik ilgi, kamēr gaiss būs tīrs," viņa piebilda. "Ja debesis tā lems, tur tu būsi drošībā."

"Un pēc tam," jautāja Zarēns, "es atkal varēšu nākt mājās, ja?"

"Jā," lēni teica Spelda. Zarēns uzreiz noprata, ka sekos vēl kaut kas.

"Bet?" viņš apjautājās.

Spelda drebēdama piespieda zēna galvu sev pie krūtīm. "Ak, Zarēn, manu glīto puisīt," viņa šņukstēja. "Man tev vēl kas jāsaka."

Zarēns parāvās nost un ieskatījās viņas raižu māktajā sejā. Nu jau viņam pašam asaras tecēja pa vaigiem. "Kas tas ir, Manumāt?" viņš satraukts jautāja.

"F.k, drūmglūnis rāvis!" Spelda lādējās. "Tas nav viegli." Viņa ar asarainām acīm skatījās uz zēnu. "Liii gan es tevi esmu mīlējusi kā savu pašas jau kopš dienas, kad tu ieradies, tu neesi mans dēls, Zarēn. Un arī Tantems nav tavs tēvs."

Nespēdams noticēt, Zarēns klusēdams tikai blenza. "Kas tad es esmu?" viņš jautāja.

Spelda paraustīja plecus. "Mēs tevi atradām," viņa teica. "Mazu sainīti, kas bija ievīstīts lakatā, mūsu koka pakājē."

"Atradāt mani," Zarēns nočukstēja.

Spelda pamāja ar galvu, pieliecās viņam tuvāk un pieskārās drānai, kas bija apsieta Zarēnam ap kaklu. Zarēns parāvās nost.

"Mana miera drāniņa?" viņš jautāja. "Tas lakats?"

Spelda nopūtās. "Tas pats," viņa teica. "Lakats, kurā ievīstītu tevi atrada. Lakats, no kura tu pat tagad negribi šķirties."

Zarēns noglāstīja audumu ar drebošiem pirkstiem. Viņš dzirdēja, kā Spelda nošņaukājas.

"Ak, Zarēn," viņa teica. "Lai gan mēs neesam tavi vecā­ki, Tantems un es esam mīlējuši tevi kā pašu bērnu. Tantems lūdza, lai es pasaku… sveiki viņa vietā. Viņš teica…" Skumju mākta, viņa apklusa. "Viņš lika tev pateikt… lai notiktu kas notikdams, tu nekad nedrīksti aizmirst, ka… viņš tevi mīl."

Tagad, kad šie vārdi bija pateikti, Spelda pilnībā ļāvās savām sāpēm. Viņa vaimanāja aiz bēdām, un nevaldāmi šņuksti kratīja visu viņas stāvu.

Zarēns uz ceļiem pierāpoja tuvāk un apskāva māti. "Tātad man tūlīt jādodas projām," viņš teica.

"Tā būs vislabāk," sacīja Spelda. "Bet tu atgriezīsies, Zarēn. Atgriezīsies, ja?" viņa nedroši piebilda. "Tici man, manu glīto puisīt, es biju apņēmusies tev nekad nestāstīt šī stāsta beigas, bet…"

"Neraudi," teica Zarēns. "Tās nav stāsta beigas." Spelda pacēla acis un nošņaukājās. "Tev ir taisnība," viņa piekrita un varonīgi pasmaidīja. "Tas drīzāk ir sākums, vai ne? Jā, tā ir gan, Zarēn. Jauns sākums."