Naudas koks

I

Bija pienācis laiks, kad ievāra ābolus ziemai, kad zied zeltainās glo- bulārijas un piebriest savvaļas asteru pumpuri, un taisni šajā laikā pa taku gāja divi bērni. Kad viņa pamanīja tos pa virtuves logu, tad no pirmā acu uzmetiena likās, ka tie ir bērni kā jau bērni, kas atgriežas mājās no skolas, abiem rokās somas, bet tajās, pats par sevi saprotams, mācību grāmatas. Tā kā Čārlzs un Džems, viņa nodomāja, tā kā Alise un Megija, tikai sen ir pagājis tas laiks, kad tie četratā gāja pa taciņu uz skolu. Tagad viņu pašu bērni to dara.

Viņa pagriezās pret plīti, lai apmaisītu ābolus — re, kur uz galda jau gaidīja platkaklaina burka—, pēc tam atkal palūkojās ārā pa logu. Bērni jau bija pienākuši tuvāk, un varēja redzēt, ka zēns ir mazliet vecāks, viņam gadu desmit, meitenei gan nekādā ziņā nav vairāk par astoņiem.

Varbūt iet garām? Nu nē, neliekas vis, taka taču viņus atvedīs šurp, kur citur, pa to iedams, nonāksi?

Neaizejot līdz šķūnim, viņi nogriezās no takas un lietišķi devās pa celiņu uz māju. Un kā iet — bez kādas gudrošanas, it kā zinātu, uz kurieni.

Pienāca tieši pie lieveņa, ari viņa pagājās līdz slieksnim, bet šie, stāvēdami uz palieveņa pirmā pakāpiena, raudzījās viņā no apakšas.

Zēns ierunājās:

— Jūs esat mūsu vecmāmiņa. Tētis lika, lai vispirms pasakām, ka jūs esat mūsu vecmāmiņa.

— Bet tas taču … — viņa aprāvās.

Bija gribējusi teikt, ka tas nav iespējams, viņa nevar būt tiem vecmāmiņa. Bet, paraudzījusies lejup un redzēdama saspringto izteiksmi bērnu sejās, nopriecājās, ka šos vārdus nav izteikusi.

— Mani sauc Elīna, — meitene smalkā balstiņā sacīja.

— Bet mani Pols, — zēns piebilda.

Viņa atvēra ar tīklu aizvilktās durvis, bērni ienāca virtuvē un pieklusa, lūkodamies visapkārt, it kā savu mūžu nebūtu redzējuši virtuvi.

— Viss ir tā, kā tētis stāstīja, — Elīna sacīja.

— Redzi, kur plīts un sviesta ķērne, un …

— Mūsu uzvārds ir Forbss, — zēns viņu pārtrauca.

Te nu sieviete vairs neizturēja.

— Tas nav iespējams, — viņa iebilda. — Tas taču ir mūsu uzvārds.

Zēns cienīgi pamāja.

— Jā, mēs zinām.

— Jūs droši vien vēlētos pienu un cepumus, — sieviete sacīja.

— Cepumus! — Elīna smalkā balstiņā priecīgi iesaucās.

— Mēs negribam jūs apgrūtināt, — zēns teica. — Tētis piekodināja, lai mēs nesagādājot jums liekas rūpes.

— Viņš sacīja, lai mēs pacenšoties būt labi bērni, — Elīna nočivināja.

— Esmu pārliecināta, ka jūs centīsieties, — sieviete atsaucās. — Kas nu tās par rūpēm!

Nekas, viņa domāja, tūdaļ visu noskaidrosim.

Viņa piegāja pie plīts un nocēla kastroli ar āboliem maliņā, lai nepiedegtu.

— Sēdieties tik pie galda, — viņa sacīja. — Atnesīšu pienu un cepumus.

Viņa paskatījās pulkstenī, kas tikšķēja uz plaukta: drīz būs četri. Tūlīt no tīruma pārnāks vīrieši. Džeksons Forbss izdomās, ko te lai dara, viņam jau allaž atrodas padoms.

Bērni uzrausās katrs uz sava krēsla un cienīgi raudzījās apkārt — uz tikšķošo pulksteni, uz plīti, kas meta sārtu atspīdumu gaislaidē, uz pagalēm malkas kastē, uz sviesta ķērni kaktā.

Somas viņi bija nolikuši blakus uz grīdas. Dīvainas somas. No bieza materiāla, varbūt no brezenta, taču tām nebija ne saišu, ne slēdžu. Jā gan, bez saitēm un bez slēdžiem, tomēr tik un tā ciet.

— Vai markas jums ir? — Elīna jautāja.

— Markas? — misis Forbsa brīnījās.

— Neklausieties viņā, — Pols sacīja. — Viņai taču teica, lai nejautā. Viņa visiem jautā, un māmiņa aizliedza jautāt.

— Kas tās par markām?

— Viņa tās krāj. Staigā apkārt un čiepj svešas vēstules. Tikai tāpēc, lai dabūtu markas, tās, kas uz aploksnēm.

— Nu labi, paskatīsimies, — misis Forbsa sacīja. — Kas to lai zina, varbūt atradīsies vecas vēstules. Vēlāk pameklēsim.

Viņa devās uz pieliekamo, paņēma māla krūzi ar pienu, no kārbas uzlika uz šķīvja cepumus. Bērni sēdēja un gaidīja cienastu.

— Mēs jau tikai uz neilgu laiku, — Pols sacīja.

— Tādās kā brīvdienās. Pēc tam vecāki atnāks mums pakaļ.

Elīna cītīgi māja ar galvu.

— Viņi tā teica, kad gājām projām. Kad es no* bijos un negribēju iet.

— Tev bija bailes iet projām?

— Jā. Nez kāpēc pēkšņi vajadzēja to darīt.

— Laika bija pavisam maz, — Pols paskaidroja.

— Visi steidzās. Mudināja jo ātrāk doties projām.

— Un no kurienes jūs esat? — misis Forbsa vaicāja.

— Te netālu no šejienes, — puisēns atbildēja.

— Gājām pavisam neilgi, un mums tak bija karte. Tētis iedeva karti un visu kārtīgi izstāstīja…

— Vai esat pārliecināti, ka jūsu uzvārds ir Forbss?

Elīna pamāja.

— Nu jā, kāds gan cits?

— Dīvaini, — misis Forbsa sacīja.

Par maz teikt «dīvaini» — visā apkaimē nav citu Forbsu, tikai viņas bērni un mazbērni. Un vēl šie bērni, bet viņi taču ir sveši, lai ko arī paši sacītu.

Mazie ciemiņi ķērās pie piena un cepumiem, bet viņa atgriezās pie plīts, atkal uzlika uz uguns kastroli un ar koka karoti apmaisīja ābolus.

— Bet kur tad vectētiņš? — Elīna iejautājās.

— Tīrumā. Viņš drīz pārnāks. Vai cepumus notiesājāt?

— Jā, —meitene atbildēja.

— Tad klāsim galdu un gatavosim pusdienas. Vai jūs man nepalīdzētu?

Elīna nolēca no krēsla.

— Es palīdzēšu, — viņa sacīja.

— Un es, — Pols piebalsoja. — Iešu atnesīšu

malku. Tētis teica, lai es neslinkojot. Teica, lai sanesot malku un pabarojot cāļus, un savācot olas, un …

— Pol, — misis Forbsa viņu pārtrauca, — labāk saki man, ar ko nodarbojas tavs tētis.

— Tētis ir inženieris, viņš strādā laika pārvaldē, — zēns atbildēja.

2

Divi algādži pie virtuves galda bija nolīkuši pār dambretes galdiņu. Vecīši sēdēja goda istabā.

— Savu mūžu neko tādu neesmu redzējusi, — misis Forbsa sacīja. — Tāds metāla nieciņš, pavelc, tas slīd pa dzelzs celiņu, un soma atveras. Velc atpakaļ — soma aizveras.

— Kāds jaunums, citādi nav, — Džeksons Forbss atsaucās. — Vai nu mazums jaunumu, kas nenonāk līdz mums, te, šajā nostūrī. Tiem izgudrotājiem ir gan galviņas, ko vien neizdomā.

— Un tieši tāds pats daikts zēnam uz biksēm, — viņa turpināja. — Pacēlu bikses no grīdas, kur šis, gulēt iedams, bija tās nometis, ņēmu un uzliku uz krēsla. Skatos — dzelzs celiņš robainām malām. Jā, un arī pats apģērbs — zēnam bikses nogrieztas virs ceļgaliem, un meitenei kleitiņa nu tik īsiņa …

— Par kaut kādām mašīnām runāja, — Džeksons Forbss domīgi sacīja, — ne par tādām, kuras mēs pazīstam, bet par citām, it kā cilvēki ar tārn lidojot. Un par raķetēm, un atkal ne jau par parastām, bet par tādām, kas it kā pa gaisu lidojot.

— Un izprašņāt arī tā kā bail, — misis Forbsa teica. — Viņi… ir tādi kā dīvaini… just gan jūtu, bet nevaru pateikt.

5 — 1954

Virs piekrītoši pamāja.

— Un tādi kā izbiedēti.

— Vai tev, Džekson, arī ir baii?

— Nezinu, — viņš atbildēja.;— Nu, citu Forbsu taču nav. Tas ir, kaimiņos nav. Līdz Cārlijam kā nekā piecas jūdzes. Bet viņi stāsta, ka tālu nav nākuši.

— Nu, un kā tu domā? — viņa jautāja. — Ko mēs te varam darīt?

— Ja es pats to zinātu, — viņš sacīja. — Varbūt aizbraukt uz ciematu aprunāties ar šerifu? Kas zina, ja nu bērni ir nomaldījušies? Un kāds viņus meklē.

— Pēc viņiem spriežot, nu gan nevar teikt, ka būtu nomaldījušies, — sieva iebilda. — Viņi zināja, kurp iet. Zināja, ka mēs dzīvojam te. Sacīja, ka es esot viņu vecmāmiņa, par tevi apjautājās, dēvēja par vectētiņu. Un šķiet, ka visam tā arī vajadzētu būt. Domāt, ka nebūtu sveši. Viņiem par mums esot stāstīts. Brīvdienās ieradušies, vai saproti? Un tā arī izturas. Itin kā būtu iegriezušies paciemoties.

— Nu, tā, — Džeksons Forbss sacīja, — pēc brokastīm iejūgšu Nelliju, iebraukšu pie viena otra kaimiņa, apvaicāšos. Gan jau kaut ko uzzināšu.

— Zēns saka, ka viņu tēvs esot inženieris laika pārvaldē. Tiec nu gudrs. Pārvalde, pēc manas saprašanas, taču ir kaut kāda valdīšana …

— Bet varbūt joks vien ir? — vīrs minēja. — Tēvs gluži vienkārši pajokoja, bet puikiņš uzskatīja to par patiesību.

— Būs jāuzkāpj augšā un jāpalūko, vai šie guļ, — misis Forbsa sacīja. — Lampas jau es viņiem atstāju. Viņi tādi maziņi, un māja arī viņiem sveša. Ja būs aizmiguši, nopūtīšu uguni.

Džeksons Forbss piekrītoši nokāsējās.

— Ir bīstami pa nakti atstāt uguni, — viņš piemetināja. — Skaties vien, var izcelties ugunsgrēks.

3

Puišelis gulēja, rokas izpletis, gulēja dziļā, veselīgā bērna miegā. Izģērbdamies viņš bija nometis drēbes uz grīdas, bet tagad viss kārtīgi salikts uz krēsla — viņa, atnākusi novēlēt labu nakti, tās salocīja.

Soma atradās blakus krēslam, tā bija atvērta, un divas rindas dzelzs zobiņu lampas nespodrajā gaismā mazliet spīdēja. Un somā kaut kas bija — samests juku jukām. Vai tad tā liek savas mantas?

Viņa noliecās, pacēla somu un satvēra metāla skaviņu, lai somu aizvērtu. Vismaz, viņa klusībā domāja, būtu varējis aiztaisīt, nenomest vaļēju. Viņa pavilka skaviņu, un tā viegli aizslīdēja pa metāla celiņu, kamēr atdūrās pret kaut ko, kas bija izspraucies no somas ārā.

Grāmata … Viņa saņēma to, gribēja iebāzt dziļāk, lai tā netraucētu. Un tad ieraudzīja nosaukumu — izdzisušus zelta burtus uz muguriņas. Bībele.

Mirkli viņa vilcinādamās turēja grāmatu rokā, pēc tam uzmanīgi izvilka ārā. Senlaiku dārgais melnās ādas iesējums apdilis. Stūri saburzīti, aizliekti, arī lappuses nobružātas no ilgās lietošanas. Zelta griezums nomelnējis.

Viņa nedroši atvēra grāmatu un pašā pirmajā lappusē ieraudzīja vecu, izbalējušu ierakstu:

Māsai Elīnai no Amēlijas 1896. gada 30. oktobri Visa laba vēlējumi

Kājas ceļgalos saļodzījās, viņa nolaidās sēdus uz grīdas un, pret krēslu atbalstījusies, izlasīja vēlreiz.

Tūkstoš astoņi simti deviņdesmit sestā gada trīsdesmitais oktobris — nu jā, viņas dzimumdiena, taču tas vēl nav pienācis, vēl ir tikai tūkstoš astoņi simti deviņdesmit sestā gada septembra sākums.

Bet pati Bībele — cik tā veca? Jādomā, simt gadu, varbūt vēl vecāka.

Bībele ir tieši tas, ko viņai varētu dāvināt Amē- lija. Tomēr dāvanas vēl nav un nevar būt, līdz datumam, kas rakstīts grāmatas lapā, vēl apaļš mēnesis.

Nu ir skaidrs, ka nekas tāds nav iespējams. Tas ir tikai muļķīgs joks. Vai kļūda. Varbūt sagadīšanās? Varbūt kaut kur ir sieviete, vārdā Elīna, un arī viņai ir māsa Amēlija, bet datums — nu ko, kāds ir kļūdījies, nav ierakstījis pareizo gadu. It kā cilvēki nekļūdītos.

Un tomēr viņa bija nesaprašanā. Bērni teica, ka viņiem uzvārds ir Forbss, un atnāca tieši šurp, un Pols runāja par kaut kādu karti, pēc kuras viņi atraduši ceļu.

Un ja nu somā ir vēl kas tāds? Viņa palūkojās uz to un papurināja galvu. Nē, neklājas okšķerēt. Un arī Bībeli viņa velti ņēma ārā.

Trīsdesmitajā oktobrī viņai būs piecdesmit deviņi gadi — veca sieviete, fermera sieva, dēli apprecējušies, meitas izgājušas pie vīra, nedēļas nogalē un pa svētkiem ierodas paciemoties. Un ir māsa Amēlija, kura šajā tūkstoš astoņi simti deviņdesmit sestā gada dzimumdienā uzdāvinās viņai Bībeli.

Drebošām rokām viņa pacēla Bībeli un ielika atpakaļ somā. «Nokāpšu lejā, izstāstīšu Džekso- uam. Lai palauza galvu, varbūt ko izdomās.»

Viņa iebāza grāmatu atpakaļ somā, pavilka aiz metāla piekariņa, un soma aizvērās. Nolika to uz grīdas, pameta acis uz puišeli gultā. Viņš bija cieši aizmidzis, un sieviete nodzēsa lampu.

Blakusistabā gulēja mazulīte Elīna — knūpus, kā bērni mēdz gulēt. Vieglajā vēsmā, kas plūda no atvērtā loga, lampas nelielā liesmiņa virs iegrieztā degļa vāji mirgoja.

Elīnas soma bija ciet un rūpīgi atbalstīta pret krēsla kāju. Sievietes skatiens mirkli pakavējās pie somas, tad viņa apņēmīgi devās gultai garām pie galdiņa, uz kura atradās lampa.

Bērni guļ, viss kārtībā, tūlīt viņa nopūtīs uguni un ies lejā parunāties ar Džeksonu, un varbūt viņam rītrītā nepavisam nevajadzēs jūgt Nelliju un braukāt no kaimiņa pie kaimiņa, lai tos izprašņātu.

Noliekdamās pār lampu, viņa negaidot pamanīja uz galda aploksni ar divām krāsainām markām labajā stūrī.

«Cik skaistas markas, savu mūžu tādas neesmu redzējusi!»

Viņa noliecās vēl zemāk, lai labāk aplūkotu, un

izlasīja valsts nosaukumu: Izraēla. Bet pasaule taču nav tādas vietas. Vārds ņemts no Bībeles, bet tādas valsts nav. Ja reiz nav tādas valsts, no kurienes tad gadījušās markas?

Viņa paņēma aploksni un vēlreiz uzmanīgi aplūkoja markas. Ļoti skaistas!

Pols teica, ka meitene tās krājot. Čiepjot svešas vēstules.

Uz aploksnes bija zīmogs, arī datumam vajadzētu būt, taču zīmogs bija uzspiests steigā, viss iztriepts, nesalasāms.

Vcrol vaļā, aploksne bija ieplīsusi, no tās rēgojās ārā vēstules maliņa, un viņa ar skubu izņēma vēstuli; no satraukuma aptrūkās elpas un aukstums sažņaudza sirdi.

Tas bija vēstules nobeigums, pēdējā lappuse, un burti nebija vis rakstīti, bet drukāti, tikpat kā avīzē vai grāmatā.

Citādi nav, atkal kāds jaunmodīgs daikts, no tādiem, kādi ir lielās pilsētas iestādēs. Kaut kur viņa bija par tiem lasījusi — vai tik tos nesauca par rakstāmmašīnām?

«… nedomāju,» viņa lasīja, «ka no tava plāna kas varētu iznākt. Nepagūsim. Ienaidnieks mūs aplencis, mums gluži vienkārši nav laika.

Un, pat ja tā pietiktu, vēl jāpārdomā ētiskā puse. Taisnību sakot, kādas mums tiesības iejaukties pagātnē un to cilvēku darīšanās, kuri dzīvojuši pirms simt gadiem. Iedomājies vien, ko tas viņiem nozīmēs, kā tas ietekmēs viņu psiholoģiju un visu dzīvi!

Bet, ja nu tu tomēr izlemsi sūtīt kaut vai bērnus, padomā, kādu sajukumu tu radīsi šo divu labsirdīgo cilvēku dvēselēs, kad viņi sapratīs, kas par lietu. Viņi mīt savā klusajā pasaulītē, mierīgā, veselīgā. Mūsu neprātīgā laikmeta dvesma sagraus visu viņu dzīvi, visu ticību.

Baidos, ka tu mani tik un tā neklausīsi. Es izdarīju, ko tu lūdzi. Esmu tev uzrakstījis visu, ko zinu par mūsu senčiem šajā fermā Viskonsinā. Būdams mūsu dzimtas vēsturnieks, esmu pārliecināts, ka visi fakti ir patiesi. Dari, kā gribi, un lai dievs dāvā mums savu žēlastību.

Tavs mīlošais brālis Džeksons

P.S. Pie reizes, ja tu tomēr liksi turp doties bērniem, tad aizsūti ar viņiem krietnu devu jaunā pretvēža līdzekļa. Forbsu vecvecvecvecmāmiņa nomira 1904. gadā, manuprāt, no vēža. Ar šīm tabletēm viņa varēs nodzīvot vēl desmit divdesmit gadus. Bet tam taču nav nekādas nozīmes mūsu juceklīgajā nākotnē, vai ne? Kas no tā iznāks, nezinu. Varbūt tas ir mūsu glābiņš. Varbūt tikai paātrinās mūsu bojāeju. Varbūt paliks bez sekām. Tiec skaidrībā pats.

Ja es te pagūšu visu pabeigt un izkulšos no šejienes, tad būšu kopā ar tevi, kad pienāks gals.»

Viņa mehāniski ielika vēstuli atpakaļ aploksnē un atstāja to uz galda blakus mirgojošajai lampai.

Lēnām piegāja pie loga un paskatījās uz vientulīgo taciņu.

Viņi atnāks mums pakaļ, Pols sacīja. Vai atnāks? Vai spēs?

Kaut viņiem tas izdotos. Nabaga cilvēki, nabaga izbiedētie bērni, kas ieslēgti nākotnes lamatās.

Asinis no manām asinīm, miesa no manas miesas, un tik daudzi gadi, kas mūs šķir. Kaut gan viņi ir tālu, tomēr, vienalga, tā ir mana miesa un asinis. Ne tikai šie divi, kas šonakt atdusas zem mana jumta, bet arī visi tie, kuri palika tur.

Vēstulē rakstīts — tūkstoš deviņsimt ceturtais gads, vēzis. Līdz tam vēl astoņi gadi, viņa būs pavisam veca. Un paraksts — Džeksons. Vai tik ne Džeksons Forbss? Varbūt vārds pārgājis no paaudzes uz paaudzi?

Viņa bija gluži sastingusi. Vēlāk nāks bailes. Vēlāk viņa nožēlos, ka izlasījusi šo vēstuli, nožēlos, ka zina.

Bet tagad jāiet lejā un kaut kā viss jāpaskaidro Džeksonam. Viņa nopūta lampu un izgāja no istabas. Aiz muguras atskanēja kāda balss:

— Vai tā esi tu, vecmāmuļ?

— Jā, Pol, — viņa atbildēja. — Ko tu gribēji? Stāvēdama uz sliekšņa, viņa redzēja, kā zēns,

caur logu krītošo mēnesstaru apspīdēts, notupās pie krēsla un kaut ko meklēja somā.

— Es aizmirsu. Tētis lika, līdzko atnāku, tūlīt tev ko nodot.