Naudas koks

NAUDAS ŽŪKSNIS

Ārstu es atradu ambulancē. Viņš bija apdzēries līdz nesamaņai. Ar mokām uzdabūju šo augšā.

— Nāc nu pie sajēgas, — es pavēlēju. — Esam piezemējušies. Jāķeras pie darba.

Paņēmis pudeli, aizkorķēju to un noliku plauktā patālāk no Doka.

Dokam izdevās pieņemt puslīdz cienīgu stāju.

— Uz mani, kaptein, tas neattiecas. Kā ārsts …

— Ies visa komanda. Varbūt ārā mūs gaida kāds pārsteigums.

— Skaidrs, — Doks drūmi noteica. — Ja tu tā saki, tas nozīmē, ka mums klāsies grūti. Klimats vispretīgākais un atmosfēra — tīrā inde.

— Zemes tipa planēta, ar skābekli, klimats pagaidām jauks. Nav ko baidīties. Analizatoru sniegtie rādītāji ir lieliski.

Doks ievaidējās un saķēra galvu.

— Jā, analizatori strādā lieliski, tie ziņo, kad ir auksti un kad ir karsti, un vai gaiss elpošanai derīgs. Bet mēs gan rīkojamies neglīti.

— Neko sliktu jau nedarām, — es sacīju.

— Mēs esam maitasputni, šakāļi. Sirojam pa Galaktiku un noskatām, kur kas nav piesiets.

Palaidu viņa teikto gar ausīm. Uz paģirām viņš allaž gremžas.

— Uzkāp augšā kambīzē, — es sacīju, — lai Pankūks tevi uzcienā ar kafiju. Gribu, lai tu atžilbsti un kaut cik vari klunkurēt.

Taču Doks nebija spējīgs izkustēties no vietas.

— Un kas tad šoreiz ir?

— Skābbarības tornis. Tik lielu tu savu mūžu neesi redzējis. Desmit vai piecpadsmit jūdžu platumā, bet augša nav pat ar skatienu aizsniedzama.

— Skābbarības tornis ir ziemai sagādātās lopbarības noliktava. Kas te ir, vai lauksaimniecības planēta?

— Nē, — es atbildēju, — te ir tuksnesis. Un tas nav skābbarības tornis. Tikai kaut kas tam līdzīgs.

— Varbūt preču noliktava? — Doks vaicāja. — Pilsēta? Cietoksnis? Templis? Bet mums, kap- tein, taču vienalga, vai ne? Mēs aptīrām pat tempļus.

— Augša! — es iebļavos. — Kusties nu!

Viņš ar mokām uzcēlās.

— Droši vien iedzīvotāji ir pulcējušies mūs sveikt. Un jācer, pēc visiem noteikumiem, kā pienākas.

— Te nav iedzīvotāju, — es teicu. — Ir tikai viens skābbarības tornis, un viss.

— Tavu brīnumu, — Doks sacīja, — Nav diez cik patīkams darbiņš.

Krišus klupšus viņš rāpās augšā pa trapu, un es zināju, ka viņš drīz vien būs atspirdzis. Gan jau Pankūks pratīs viņu dabūt pie skaidra prāta.

Atgriezos pie lūkas un redzēju, ka Frostam jau viss sagatavots — gan ieroči, gan cirvji, gan uzsi- tējveseri, gan virvju rituļi un ūdens tvertnes. Kapteiņa palīga amatā Frosts ir neatsverams. Viņš zina savus pienākumus un tiek ar tiem galā. Nemaz nespēju iedomāties, ko būtu darījis bez viņa.

Stāvēju ejā un raudzījos uz skābbarības torni. Mēs atradāmies kādu jūdzi no torņa, bet tas bija tik iiels, ka šķita ar roku aizsniedzams. No tik maza attāluma tas likās kā siena. Sasodīti liels tornis.

— Šādā vietiņā, — Frosts sacīja, — varēs taisīt labu ķērienu.

— Ja vien nekas vai neviens mūs neapturēs. Ja varēsim tikt tur iekšā.

— Cokolstāvā ir spraugas. Tās atgādina ieejas.

— Ar durvīm turpat vai desmit pēdu biezumā.

Es nebiju pesimistiski noskaņots. Tikai spriedu

loģiski: pārāk bieži man dzīvē bija gadījies, ka oda pēc miljardiem, bet beigās nepatikšanas vien iznāca, tāpēc nekad nejaujos pārāk spožām cerībām, iekāms neesmu pievācis vērtības, par kurām iegūstama skaidra nauda.

Inženieris Hečs Merdoks uzrāpās augšā pie mums pa trapu. Kā parasti, viņam atkal kaut kas nebija paveicies. Ne elpu neatguvis, viņš sāka gausties.

— Es tak saku, šie dzinēji, tā vien skaties, pavisam izjuks, un mēs paliksim karājamies kosmosā, no kura pat vairākos gaismas gados nekur neaizkļūsi. Nav laika ne elpu atvilkt — to vien tik darām kā labojam.

Es uzsitu viņam uz pleca.

— Varbūt tas ir tieši tas, ko meklējam. Varbūt tagad varēsim nopirkt jaunu kuģi.

Taču viņš nebija iejūsmināms. Mēs abi zinājām, ka saku to tādēļ, lai uzmundrinātu gan viņu, gan sevi pašu.

— Reiz, — viņš nerimās, — mums neizdosies izvairīties no milzīgas nelaimes. Mani zēni spēj izdabūt caur trīssimt gaismas gadiem pat ziepju

burbuli, ja tik tajā ir dzinējs. Ja vien ir dzinējs. Bet ar šo ķerru, kura …

Viņš vēl būtu ilgi, gari un plaši stāstījis, ja Pankūks ar svilpienu neaicinātu visus brokastīs.

Doks jau sēdēja pie galda un šķita gluži atspirdzis.

Viņš drebinājās un izskatījās' pabāls. Turklāt bija nikns un runāja augstā stilā:

— Tātad mūs gaida triumfs. Dosimies ārā. Dosimies ārā, un tad tik sāksies brīnumi. Aptīrīsim drupas, piepildīsim visas mūsu vēlmes un atgriezīsimies uz Zemes notriekt naudiņu.

— Dok, — es sacīju, — aizveries.

Viņš aizvērās. Uz kuģa man nevienam nevajadzēja teikt to pašu divreiz.

Brokastis ēdām bez baudas. Steigā ierijām un gājām. Pankūks pat nevāca nost galdu, bet nāca mums līdzi.

Skābbarības tornī ietikām bez grūtībām. Cokol- stāvā bija vairākas ieejas. Neviens mūs neaizturēja.

Iekšā valdīja klusums, svinīgums… un garlaicība. Man likās, ka atrodos apbrīnojami lielā iestādē.

Ēku šķērsoja gaiteņi ar istabām abās pusēs. Istabas bija piebāztas ar tādām kā kartotēkas kastītēm.

Kādu laiku soļojām vien tālāk, uz sienām ar krāsu ievelkot atzīmes, lai vēlāk varētu atrast izeju. Ja apmaldīsies šādā ēkā, tad droši vien visu mūžu klīdīsi un ārā netiksi.

Meklējām … vienalga ko, bet nekas cits nepa- trāpījās kā vien šīs kastītes. Beidzot iegriezāmies kādā istabā, lai tajās parakņātos.

— Tur nekas cits nevar būt kā vien ieraksti magnētiskajās lentēs. Laikam tāda ķīniešu ābece,

ka neko nespēsim saprast, — Pankūks ar riebumu sacīja.

— Kastītēs var būt viss, ko vien vēlies, — Frosts iebilda. — Tur nav obligāti jābūt magnētiskajām lentēm.

Pankūkam bija runga, un viņš jau pacēla to, lai sadragātu kādu kasti, bet es viņu apturēju. Nav vērts taisīt ļembastu, ja bez tā var iztikt.

Brīdi pagrozījāmies pa istabu un konstatējām, ka, noteiktā vietā pamājot ar roku, kastīte izbīdās.

Izvelkamā kastīte bija piebāzta ar tādiem kā dinamīta lādiņiem — tie bija smagi, katrs pāris collu diametrā un kādu pēdu garš.

— Zelts, — Hečs sacīja.

— Melns zelts nav redzēts, — Pankūks nepiekrita.

— Zelts tas nav, — es teicu.

Es pat priecājos, ka tas nav zelts. Citādi mēs pārstieptos, to aizgādājot līdz kuģim. Nebūtu nemaz slikti atrast zeltu, taču ar to bagāts nekļūsi. Tāda neliela peļņa vien ir.

Izgāzām lādiņus no kastītes uz grīdas un satu- pāmies apkārt, lai tos labāk apskatītu.

— Varbūt tā ir dārga manta, — Frosts sacīja. — Kaut gan diez vai. Kas tas, jūsuprāt, ir?

Nevienam no mums nebija ne jausmas.

Mēs atklājām kaut kādas zīmes katra lādiņa galā. Ikvienam lādiņam tās bija savādākas, taču no tā nekļuva vieglāk, jo zīmes mums neko neizteica.

Izgājuši ārā no skābbarības torņa, nonācām īstā peklē. Pankūks uzrāpās augšā pa trapu, lai pagatavotu ko ēdamu, bet pārējie apsēdās kuģa ēnā un, nolikuši priekšā lādiņus, centās uzminēt, kas tas varētu būt.

— Redz, te nu mēs ar jums esam nulles, —

Hečs teica. — Parasta pētniecības kuģa komandā ir visādi eksperti, kuri sīki iepazīst atradumus. Noņern desmitiem dažādu paraugu, savāc visu, kas gadās pa rokai, piesauc palīgā teoriju un izsaka zinātniskus minējumus. Un drīz vien, lai tur Vai plīst, vai lūst, noskaidro, kas šis atradums ir un vai no tā būs kāds labums. '

— Gan jau reiz, — es sacīju savai komandai,

— ja kļūsim bagāti, atradīsim arī ekspertus. Mums visu laiku pagadās tāds guvums, ka viņi krietni vien noderētu.

— Jūs neatradīsiet nevienu, — Doks iebilda,

— kurš būtu ar mieru noņemties ar šādiem salašņām.

— Ko nozīmē «šādi salašņas»? — mazliet aizvainots jautāju. — Mēs, protams, neesam diezcik izglītoti, un mūsu kuģim arī ielāps uz ielāpa. Mēs nesakām skaistus vārdus un neslēpjam, ka gribam nogrābt treknu kumosu. Bet strādāt strādājam godīgi.

— Es vis neteiktu, ka gluži godīgi. Reizem mūsu rīcība ir likumīga, bet palaikam tajā nav ne smakas no likuma.

Doks pats saprata, ka runā niekus. Lielākoties mēs lidojām turp, kur no likumiem nebija ne vēsts.

— Senāk uz Zemes, — es dusmīgi protestēju,

— tieši tādi cilvēki kā mēs devās izlūkot svešas zemes, iemina ceļu citiem, atklāja upes, kāpa kalnos un visu redzēto izstāstīja tiem, kuri bija palikuši mājās. Viņi devās meklēt zeltu, vergus — proti, visu, kas nav piesiets. Viņi uzspļāva likumiem un ētikai, un neviens viņus par to nevainoja. Atrada, ņēma, un cauri. Ja nogalināja vienu otru iezemieti vai nodedzināja kādu ciemu — nu, ko tur, par nožēlošanu, tā gadījās. Tas bija nieks.

Hečs sacīja Dokam:

— Ko tu mūsu priekšā izliecies par svēto? Visi esam vienā maisā bāžami.

— Džentlmeņi, — kā parasti ar neciešami teatrālu patosu Doks teica, — es netaisījos aizsākt veltīgu ķīviņu. Gluži vienkārši gribēju brīdināt, lai necerat, ka dabūsim ekspertus.

— Varam arī dabūt, — es sacīju, — ja solīsim pieklājīgu algu. Viņiem tāpat jādzīvo.

— Viņiem vēl eksistē profesionālais lepnums. Jūs to nespējat saprast.

— Bet tu tak lido kopā ar mums.

— Nu, — Hečs iebilda, — es gan neesmu pārliecināts, ka Doks ir profesionālis. Pagājušoreiz, kad viņš rāva man zobu..

— Izbeidz, — pavēlēju. — Abi izbeidziet.

Tagad nebija īstais laiks apspriest notikumu ar

zobu. Pirms pāris mēnešiem man tik tikko bija izdevies samierināt Hcču un Doku, tālab negribēju, ka viņi atkal sastrīdas.

Frosts paņēma vienu lādiņu un, grozīdams rokās, aplūkoja.

— Varbūt pamēģināsim to triekt pret kaut ko? — viņš ierosināja.

— Un pie viena uzlidosim gaisā? — Hečs apvaicājās.

— Varbūt tas nemaz nesprāgs. Drīzāk gan jādomā, ka tā nav sprāgstviela.

— Es šādā pasākumā nepiedalos, — Doks teica.

— Labāk pasēdēšu šepat un palauzīšu galvu. Tas nav tik nogurdinoši un turklāt ir mazāk bīstami.

— Neko tu neizgudrosi, — Frosts protestēja.

— Ja uzzināsim, kādam nolūkam domāti šie lādiņi, tad varēsim iebāzt kabatā veselu bagātību. Še, tornī, to ir tonnām. Un nekas visā pasaulē netraucēs mūs tos paņemt.

— Vispirms, — es sacīju, — jānoskaidro, vai tā nav sprāgstviela. Tie atgādina dinamīta lādiņus, bet var būt viss kas. Ēdamais, piemēram.

— Un Pankūks izvārīs mums strebekli, — Doks teica.

Es nepievērsu viņam uzmanību. Viņš tikai gribēja man iedzelt.

— Vai kurināmais, — es piebildu. — Ieliksi lādiņu speciālā kuģa dzinējā, un tas darbosies gadu vai divus.

Pankūks iesvilpās, un mēs visi devāmies pusdienot.

Paēduši ķērāmies pie darba. Uzgājām granītam līdzīgu plakanu akmeni un virs tā uzslējām no kārtīm trijkāji — lai sacirstu kārtis, dabūjām nosoļot veselu jūdzi. Pie trijkāja piestiprinājām bloku, sameklējām vēl vienu akmeni un piesējām pie virves, ko pārmetām blokam pāri. Otru virves galu aizstiepām pēc iespējas tālāk un tur izrakām bedri.

Tuvojās novakars, mēs jutāmies stipri saguruši, tomēr nolēmām izmēģinājumu neatlikt, lai vairs nebūtu jāmokās neziņā.

Paņēmu vienu «dinamīta» lādiņu, bet puiši, sēdēdami bedrē, nostiepa virvi un pacēla augšup pie tās piesieto akmeni. Uzlicis lādiņu uz pirmā akmens, ko kājas nes metos uz bedri, bet šie palaida virvi vaļā, un akmens uzkrita lādiņam virsū.

Tomēr nekas nenotika.

Lai par to pilnīgi pārliecinātos, nostiepām virvi un vēl reizes trīs likām akmenim krist uz lādiņa. Taču tas nesprāga.

Izrāpāmies no bedres, piegājām pie trijkāja un novēlām akmeni no lādiņa, kurš nebija dabūjis ne niecīgāko skrambiņu.

Nu bijām pārliecinājušies, ka lādiņš no satricinājuma nesprāgs, kaut gan mēs būtu varējuši uzlidot gaisā desmit citu iemeslu dēļ.

Ko vien tajā naktī nedarījām ar šiem lādiņiem! Lējām tiem virsū skābi, taču tā notecēja nost. Mēģinājām tajos izurbt caurumus — un sabojājām divus labus urbjus. Centāmies tos pārzāģēt — un aplauzām visus zāģa zobus.

Lūdzām Pankūkam, lai pamēģina izvārīt lādiņu, bet šis atteicās.

— Nelaidīšu jūs ar to draņķi kambīzē, — viņš sacīja. — Bet, ja ielauzīsieties ar spēku, tad turpmāk paši gatavosiet sev ēst. Pie manis valda tīrība, es jūs, zēni, pūlos labi ēdināt un negribu, lai jūs tur nestu iekšā visādus netīrumus.

— Labi, Pankūk, — es atbildēju. — Šo mantu laikam nevarēs ēst pat tad, ja to būsi gatavojis tu.

Sēdējām pie galda, kura vidū bija sabērti lādiņi, un runājāmies. Doks atnesa pudeli, un mēs ieņēmām pa malkam. Doks, jādomā, bija ļoti sarūgtināts, ka nācās dalīties savā dzeramajā ar mums.

— Ar prātu apsverot, — Frosts sacīja, — lādiņiem jābūt kaut kam noderīgiem. Ja jau to glabāšanai uzcelta tik dārga ēka, tad tie paši arī laikam nemaksā maz.

— Varbūt tur ir ne tikai lādiņi vien, — Hečs ieteicās. — Mēs apskatījām vienīgi daļu pirmā stāva. Tur var būt vēl bezgala daudz visādu citu mantu. Pārējos stāvos arī. Interesanti, cik tur pavisam stāvu ir?

— Dievs to zina, — Frosts atbildēja. — Augšējie no zemes nemaz nav redzami. Tie gluži vienkārši izzūd kaut kur gaisā.

— Vai ievērojāt, no kā būvēta ēka? — Doks jautāja.

— No akmens, — Hečs teica.

— Arī es tā domāju, — Doks piezīmēja. — Bet izrādījās, ka nav vis no akmens. Vai atceraties tos paugurus — dzīvojamās mājas, kurām uzdūrāmies Zūdē, kur mīt civilizētie kukaiņi?

Protams, visi tos atcerējāmies. Bijām izšķieduši daudz laika, pūlēdamies tajos ielauzties, jo pie ieejas kādā mājā atradām nefrīta figūriņas un domājām, ka varbūt iekšā to ir bez sava gala. Par tādām lietiņām maksā lielu naudu. Civilizēto pasauļu iedzīvotāji vai zaudē prātu jebkuras svešas kultūras darinājumu dēļ, un šis nefrīts droši vien būtu tiem svešs.

Lai kā nopūlējāmies, iekšā tikt neizdevās. Uzlauzt paugurus būtu tas pats kas sist pa dūnu spilvenu. Virspusi gan applūkāsi, taču spilvenu pārsist neizdosies, jo lielā spiedienā atomi sapre- sējas un materiāla stiprība palielinās. Jo stiprāk sitīsi, jo izturīgāks tas kļūs. Tāds būvmateriāls nemūžam nenolietojas, un tam nekad nav vajadzīgs remonts. Kukaiņi acīmredzot zināja, ka mēs tiem nespēsim piekļūt, un darīja savu darāmo, nepievērsdami mums ne mazāko uzmanību. Tas mūs sevišķi kaitināja.

Man ienāca prātā, ka šāds materiāls tik labi, ka labāk nemaz nevar iedomāties, būtu piemērots mūsu skābbarības tornim līdzīgās ēkas celtniecībai. To var būvēt, cik lielu un augstu vien tīk: jo lielāks spiediens uz ēkas apakšējiem stāviem, jo izturīgāki tie kļūst.

— Tas nozīmē, — es sacīju, — ka ēka ir daudz vecāka, nekā liekas. Varbūt šis skābbarības tornis uzcelts pirms miljona gadu vai vēl senāk.

— Ja tas ir tik vecs, — Hečs teica, — tad jau ir piebāzts ar nezin ko. Miljona gadu laikā tajā varēja paslēpt ne mazumu laupījuma.

Doks un Frosts aizvilkās gulēt, bet mēs ar Heču turpinājām appētīt lādiņus.

Sāku pārlikt, kāpēc Doks allaž saka, ka mēs esam tikai pārdrošnieku banda. Varbūt viņam taisnība? Bet, lai kā gudroju, lai kā lauzīju galvu gan tā, gan šitā, tomēr Dokam piekrist nevarēju.

Ikreiz, kad paplašinās civilizācijas robežas, itin visos laikos ir triju tipu cilvēki, kuri iet priekšgalā un iemin ceļu citiem, — tirgoņi, misionāri un mednieki.

Šajā gadījumā mēs esam mednieki, kas dzenas nevis pēc zelta, vergiem vai kažokādām, bet pēc visa, kas gadās pa ķērienam. Reizēm atgriežamies tukšām rokām, bet dažkārt — ar trofejām. Galu galā parasti puse uz pusi vien iznāk — kaut kas līdzīgs vidējai darba algai. Taču mēs joprojām turpinām iebrukumus, cerēdami, ka laimīgs gadījums padarīs mūs par miljardieriem.

Nekas tāds vēl nav gadījies un droši vien nekad negadīsies. Tomēr var arī gadīties. Diezgan bieži esam bijuši tuvu mērķim, un šķietamā cerība auga augumā. Bet, liekot roku uz sirds, varu teikt, ka mēs būtu devušies ceļā laikam gan pat tad, ja nekādas cerības vispār nebūtu bijis. Alkas pēc nezināmā meklējumiem pārņem miesu un asinis.

Kaut ko tamlīdzīgu arī pateicu Hečam. Viņš bija vienisprātis ar mani.

— Nav nekā sliktāka par misionāriem, — viņš sacīja. — Es nekļūtu par misionāru, kaut mani ar zeltu apbērtu.

Vispār mēs sēdējām, sēdējām pie galda un tā arī neko neizsēdējām, beidzot es piecēlos, lai ietu gulēt.

— Varbūt rīt atradīsim vēl kaut ko, — es teicu.

Hečs nožāvājās.

— Es ļoti uz to ceru. Velti nositām laiku, noņemdamies ap šiem dinamīta lādiņiem.

Viņš paņēma tos un pa ceļam uz guļamistabu izmeta pa iluminatoru ārā.

Nākamajā dienā mēs patiešām atradām ari vēl ko citu.

Pāris jūdzes līkumojuši pa gaiteņiem, ietikāin skābbarības tornī dziļāk nekā iepriekšējā dienā.

Nonācām lielā zālē, droši vien desmit vai piecpadsmit akru platībā; tā bija no vienas vietas pieblīvēta ar pilnīgi vienādu mehānismu rindām.

Nekā īpaša te nebija ko redzēt. Mehānismi nedaudz atgādināja bagātīgi izrotātas mazgājamas mašīnas, tikai sānos atradās pīts sēdeklis un augšā — kupols. Mašīnas nebija piestiprinātas pie grīdas un bija stumjamas uz jebkuru pusi, bet, kad vienu apgāzām, lai paskatītos, vai apakšā nav paslēpti ritentiņi, uzgājām pie locīklām piestiprinātu grozāmu slieču pāri, tā ka mašīnu varēja pārvietot, kur gribi. Slieces bija no metāla, kas taustot likās taukains, taču smērs pie pirkstiem nelipa.

Enerģijas avots mašīnām nebija pievienots.

— Varbūt tas ir iekšā, — Frosts izteica savu pieņēmumu. — Iedomājieties tikai, es visā ēkā neatradu nevienu vilkmes cauruli.

Mēs meklējām, kur pieslēdzams enerģijas avots, bet nekā neatradām. Mašīna atgādināja lielu, gludu plūdlīniju formas metāla gabalu. Mēģinājām ielūkoties, kas atrodas tai iekšā, taču apvalks bija pilnīgi monolīts — nekur ne skrūves, ne kniedes.

Izskatījās, ka kupols būtu noņemams, taču, kad pamēģinājām to nocelt, tas ietiepīgi palika uz vietas.

Toties ar pīto sēdekli bija pavisam savādāk. Lai tajā varētu sēdēt ikviens radījums, kādu vien iespējams iedomāties, tur bija pilrium pilns ar dažādam ierīcēm. Mēs krietni uzjautrinājāmies, visvisādi mainot sēdekļa formu un cenšoties uzminēt, kāds dzīvnieks gan tajā varētu apsēsties. Apmētājām cits citu ar piparotiem jokiem, un Hečs tik tikko nenomira no smiekliem.

Vēl arvien mīņājāmies uz vietas, līdz kļuva skaidrs, ka netiksim ne soli uz priekšu, iekāms neatstiepsim šurp griezējinstrumentus un neatvērsim mašīnu, lai uzzinātu, kas tā tāda ir.

Paņēmām vienu mašīnu un vilkām to pa gaiteņiem. Taču, nokļuvuši līdz izejai, nospriedām, ka tālāk to nāksies nest uz rokām. Un kļūdījāmies. Tā slīdēja pa zemi un pat pa smalkām smiltīm ne sliktāk kā pa gaiteņiem.

Pēc vakariņām Hečs nokāpa lejā vadības kabīnē un atgriezās ar griezējinstrumentiem. Apvalka metāls bija izturīgs, taču beidzot mums izdevās noplēst daļu no tā.

Uzmetot acis mašīnas iekšienei, pavisam zaudējām sajēgu. Tur bija lērums vissīkāko detaļu, tā kopā savītas, ka pats velns netiktu gudrs. Nevarēja atrast ne sākumu, ne galu kā bilžu mīklā, kur visas līnijas ir bezgalīgas un nekur neved.

Hečs iebāza mašīnā abas rokas un mēģināja nodalīt detaļas.

Pēc brīža viņš, beidzis rakņāties pa mašīnu, pietupās un caur zobiem norūca:

— Tās ne ar ko nav sastiprinātas. Nav ne skrūvju, ne locīklu, pat ne vienkāršu ķīļu. Tās kaut kā ķeras cita pie citas.

— Tā jau ir tīrā nenormālība, — es sacīju.

Viņš smīnēdams pavērās manī.

— Iespējams, tev taisnība.

Tad atkal iebāza rokas mašīnā, apdauzīja pirkstu kauliņus un ņēmās tos sūkāt.

— Ja nebūtu pārliecināts, ka kļūdos, — Ilečs piebilda, — es teiktu, ka tā ir berze.

— Magnētisms, — ieteicās Doks.

— Paklau, doktor, — Hečs sacīja, — tā kā tu pat medicīnā īsti neorientējies, tad par mehāniku atļauj spriest man.

Lai novērstu strīdu, Frosts pasteidzās iejaukties:

— Doma par berzi nemaz nav tik aplama. Taču tādā gadījumā detaļām jābūt ideāli apstrādātām un noslīpētām. No teorijas zinām, ka, pieliekot divas ideāli noslīpētas virsmas vienu pie otras, abu detaļu molekulas savstarpēji iedarbojas un cieši savienojas.

Nezinu, kur Frosts bija smēlies visas šīs gudrības. Kopumā ņemot, viņš ir tāds pats kā mēs pārējie, kaut gan dažureiz izsakās tā, ka aiz brīnumiem paliksi ar vaļēju muti. Es nekad viņu neesmu izvaicājis par pagātni, tādus jautājumus uzdot ir gluži vienkārši nepieklājīgi.

Vēl kādu laiciņu paslaistījāmies ap mašīnu. Hečs vēlreiz apdauzīja rokas, bet es sēdēju un domāju par to, ka esam atraduši skābbarības tornī divus priekšmetus un tie abi liek mums mīņāties uz vietas. Taču tā jau palaikam ir, ka dažudien nenopelni ne grasi.

— Ļauj paskatīties. Varbūt es tikšu galā, — sacīja Frosts.

Hečs pat neko neatcirta pretī. Viņš bija pārtrumpots.

Frosts ņēmās visas šīs detaļas spaidīt, staipīt, griezt, kustināt no vienas puses uz otru, līdz pēkšņi atskanēja tāda šņākoņa, kā lēnām izelpojot gaisu no plaušām, un visas detaļas pašas pajuka. Ļoti lēni tās atdalījās cita no citas un šķindēdamas bira kaudzē apvalka dibenā.

— Skat, ko tu esi izdarījis! — Hečs iesaucās.

— Neko neesmu izdarījis, — Frosts atteica. — Tikai paskatījos, vai nav iespējams izsist no vietas vienu detaļiņu, un, līdzko to izdarīju, tā visa ierīce čupā.

Viņš rādīja nelielu detaļu, kuru bija izņēmis no mašīnas.

— Vai gribi zināt manas domas? — Pankūks jautāja. — Manuprāt, mašīna speciāli tā konstruēta, lai izjuktu, līdzko mēģinātu noskaidrot, kādam nolūkam tā paredzēta. Tie, kas to taisījuši, nav gribējuši, lai citi uzzinātu, kā savienotas detaļas.

— Prātīga doma, — Doks teica. — Ar to nav vērts noņemties. Galu galā, tā nepieder mums.

— Dok, — es atcirtu, — tava uzvedība ir gaužām dīvaina. Līdz šim tā kā neesmu manījis, ka tu būtu atteicies no savas tiesas, kad mēs ko atradām.

— Man nav nekādu iebildumu, kad mēs aprobežojamies ar to, ko jūsu izsmalcinātajā valodā dēvē par derīgajiem izrakteņiem. Es pat varu paciest, kad zog mākslas darbus. Bet, ja nonāk līdz smadzeņu zagšanai… un šī mašīna — domājošs…

Te Frosts iekliedzās.

Viņš tupēja, iebāzis galvu mašīnā, un es sākumā nospriedu, ka viņš ir saspiests un mums nāksies šo vilkt ārā, bet viņš tika laukā pats, it kā nekas nebūtu noticis.

— Tagad zinu, kā vāks noņemams, — viņš paziņoja.

Tas bija ļoti sarežģīti, gandrīz tikpat sarežģīti kā atrast ciparu kombināciju seifa atvēršanai. Vāku attiecīgajā vietā notur ļoti daudzas gropes, tāpēc jāzina, uz kuru pusi griezt, lai beidzot vāku varētu noņemt.

Frosts iebāza galvu mašīnā un deva pavēles

Mečam, bet tas grieza vāku gan uz vienu, gan už otru pusi, reizēm cēla uz augšu, bet laikiem piespieda, lai izbrīvētu no gropēm, ar kurām tas bija nostiprināts. Pankūks pierakstīja Frosta pavēļu kombināciju, un pēdīgi Hečs vāku atsvabināja.

Tiklīdz vāku nocēla, viss kļuva skaidrs kā diena. Tas bija sfērisks, un tam pievienotās neskaitāmās ierīces deva iespēju to uzlikt galvā jebkādam radījumam — gluži tāpat kā sēdeklis bija piemērojams kurai katrai sēžas vietai.

Vāku ar mašīnu savienoja elastīgs kabelis, pietiekami garš, lai sniegtos līdz galvai ikvienam radījumam, kas apsēstos sēdeklī.

Tas viss, protams, bija brīnišķīgi. Bet tomēr, kas šī mašīna ir? Vai pārnēsājams elektriskais krēsls? Vai ilgviļņu liekamā mašīna? Bet varbūt pavisam kas cits?

Frosts un Hečs vēl kādu brīdi parakņājās pa mašīnu, līdz tās augšpusē, tieši zem vāka vietas, atrada grozāmu lūku, bet tai apakšā cauruli, kura stiepās līdz mašīnas apvalkā iemontētajam mehānismam. Tikai tagad šis mehānisms bija pārvērties detaļu kaudzē.

Nemaz nebija nepieciešama spilgta iztēle, lai saprastu, kādam nolūkam caurule kalpo. Tā bija tieši tikpat liela kā dinamīta lādiņš.

Doks izgāja un atgriezās ar pudeli, kuru laida apkārt, sarīkojot mazas svinības. Ieņēmuši pāris malkus, viņi abi ar Heču paspieda viens otram roku un teica, ka vairs ļaunu prātu neturēšot. Tomēr es šiem ne visai ticēju. Arī iepriekš viņi daudzreiz bija izlīguši, taču nepagāja ne diena un viņi atkal bija gatavi ķerties viens otram pie rīkles.

Nav viegli pateikt, kāpēc sarīkojām svinības.

Mēs, protams, sapratām, ka mašīnu var pielāgot galvai, bet caurulē var ielikt dinamīta lādiņu … Taču par to, kādam nolūkam tas viss paredzēts, mums joprojām nebija ne jausmas.

Taisnību sakot, bijām mazliet izbijušies, kaut gan neviens neatzītos, ka tā ir.

Zināms, sākām minēt, kas un kā.

— Tā droši vien ir mašīna ārsts, — Hečs sacīja. — Tikai apsēdies sēdeklī, uzliec galvā sfērisko vāku, ievieto vajadzīgo lādiņu — un būsi izārstēts no jebkuras slimības. Tā nu gan būtu laimei Un nav jāuztraucas, vai tavs ārsts ir labs vai ne.

Es jau domāju, ka Doks ķersies Hečam pie rīkles, taču viņš acīmredzot atcerējās, ka ir ar Heču saderējis mieru, un nemetās šim virsū.

— Ja jau mūsu domas ir sākušas darboties šajā virzienā, — Doks sacīja, — pieņemsim vēl ko vairāk. Teiksim, šī mašīna atgriež jaunību, bet lādiņš ir pildīts ar vitamīniem un hormoniem. Ik pēc divdesmit gadiem procedūru atkārto — un tu paliec mūžam jauns.

— Tā droši vien ir mašīna skolotāja, — Hečs viņu pārtrauca. — Varbūt šie lādiņi ir pildīti ar zināšanām. Varbūt katrā no tiem ir pilns koledžas kurss.

— Vai arī otrādi, — ieteicās Pankūks. — Iespējams, tie uzņem sevī visas tavas zināšanas. Vai arī katrā no tiem ir viena cilvēka dzīves stāsts.

— KādēJ gan būtu jāpieraksta biogrāfijas? — Hečs vaicāja. — Neatradīsies daudz tādu cilvēku vai citplanētu iedzīvotāju, kuru dēj būtu vērts darīt šādu muļķību.

— Bet, ja pieņemam, ka tas ir līdzīgs komuni- katoram, — es sacīju, — tad ir pavisam cita lieta. Un ja nu tas ir aparāts, ko izmanto propa-

gāndas nolūkiem, sprediķošanai? Vai kartes? Iespējams, nekas cits kā arhīvs.

— Varbūt, — Hečs sacīja, — ar šo daiktu vienā mirklī iespējams ikvienu padarīt aukstu.

— Nedomāju vis, — Doks atteica. — Cilvēka nogalināšanai var atrast vienkāršāku paņēmienu nekā sēdināt viņu sēdeklī un likt galvā ķiveri. Turklāt tam obligāti nav jābūt sazināšanās līdzeklim.

— Ir tikai viena iespēja, kā uzzināt, kas tas tāds, — es sacīju.

— Baidos, — Doks jau bija nopratis, — ka mums pie tā būs jāķeras.

— Pārlieku sarežģīti, — Hečs iebilda. — Nemaz nerunājot par to, ka var iznākt krietnas nepatikšanas. Vai nebūtu labāk mest to visu pie malas? Varam lidot no šejienes projām un pameklēt ko vienkāršāku.

— Nē! — Frosts iesaucās. — Tā gan ne!

— Interesanti — kāpēc ne? — Hečs apvaicājās.

— Tāpēc, ka allaž būs jādomā, vai neesam palaiduši garām prāvu žūksni naudas. Un jāprāto, vai pārlieku ātri nenolikām ieročus? Runa taču ir tikai par divām trim dienām. Pēc tam paši mocīsimies šaubās, vai tomēr velti nenobijāmies un vai tagad mums nebūtu naudas maisiem, ja šo lietu nebūtu pametuši pusceļā.

Zinājām, ka Frostam taisnība, taču vēl strīdējāmies, iekāms piekritām viņam. Visiem bija skaidrs, ka nekas cits neatliek, tomēr brīvprātīgo nebija.

Pēdīgi nolēmām vilkt lozes, un Pankūkam nelaimējās.

— Labi, — es sacīju. — Rīt no rīta tā paagrāk …

— Kur nu no rīta! — Pankūks iebļāvās. — Šo lietu gribu izbeigt tūdaļ pat! tik un tā ne aci neaizvēršu.

Viņš baidījās, un patiešām bija, no kā baidīties. Arī es, izvilcis visīsāko sērkociņu, nejustos omulīgi.

Pec tumsas iestašanas nemīlu blandīties pa svešu planētu, bet šoreiz citādi nevarēja. Atlikt uz rītu būtu bijis netaisni attiecībā pret Pankūku. Turklāt mēs bijām iepiņķējušies šajā lietā līdz pašām ausīm un nebūtu varējuši nekur rast mieru, iekāms neizdibinātu, ko esam atraduši.

Un tā nu, paņēmuši laternas, devāmies uz skābbarības torni. Tikuši cauri bezgalīgi garajiem gaiteņiem, iegājām zālē, kur atradās mašīnas.

Tās visas šķita vienādas, tāpēc piegājām pie pirmās, kura pagadījās. Kamēr Hečs ņēma nost ķiveri, es Pankūkam pielāgoju sēdekli, bet Doks devās uz blakustelpu pēc lādiņa.

Kad viss bija sagatavots, Pankūks iekārtojās sēdeklī.

— Paklau, — es viņam sacīju, — kāpēc tam jābūt tieši tev?

— Kādam taču tas jādara, — Pankūks atbildēja. — Tā mēs ātrāk uzzināsim, kas tas par daiktu.

— Ļauj, lai sēstos tavā vietā.

Pankūks mani neglīti nolamāja, kaut gan to darīt šim nebija nekādu tiesību, jo es gribēju viņam tikai palīdzēt. Nu, tad arī es viņu krietni nozākāju, un viss bija labākajā kārtībā.

Hečs uzlika Pankūkam galvā ķiveri. Tās malas sniedzās tik zemu, ka seja nemaz nebija redzama. Doks ielika lādiņu caurulē, mašīna dūkdama sāka darboties, bet tad iestājās klusums. Protams, ne jau pilnīgs klusums … ja pielika ausi pie mašīnas apvalka, bija dzirdams, kā tā darbojas.

Ar Pankūku nekas īpašs nenotika. Viņš sēdēja pavisam mierīgi, atslābinātiem muskuļiem, un Doks visu laiku viņu novēroja.

— Pulss ir mazliet lēnāks, — Doks pavēstīja, — sirdspuksti vājāki, taču acīmredzot nekādas briesmas nedraud. Elpošana bieža, tomēr uztraukumam nav pamata.

Varbūt Doks nemaz neuztraucās, bet mums pārējiem sametās nelabi. Stāvējām ap mašīnu, skatījāmies, un … it nekas nenotika. Mums pat nebija ne jausmas, kas varētu notikt.

Doks joprojām kontrolēja Pankūka veselības stāvokli. Taču tas nepasliktinājās.

Bet mēs tikai gaidījām un gaidījām. Mašīna darbojās, un slābanais Pankūks sēdēja sēdeklī. Viņš bija tik slābans kā suns miegā — saņemot viņa roku, šķita, ka tajā nemaz vairs nav kaulu. Mūs pārņēma arvien lielāks uztraukums. Hečs gribēja noraut Pankūkam ķiveri, bet es neļāvu. Velns viņu zina, kas varētu notikt, ja šo būšanu pārtrauktu nelaikā.

Apmēram stundu pēc rītausmas mašīna beidza darboties. Pankūks sakustējās, un mes noņēmām viņam ķiveri.

Viņš nožāvājās, izberzēja acis un saslējās taisnāk. Tad ar vieglu izbrīnu paraudzījās uz mums — it kā uzreiz nebūtu pazinis.

— Nu, kā ir? — Hečs viņam jautāja.

Atbildes nebija. Varēja redzēt, ka Pankūks pamazām atgūstas, kaut ko atceras un mēģina sakārtot domas.

— Es ceļoju, — viņš beidzot sacīja.

— Kinoceļojums! — Doks nicinoši noteica.

— Nē, tas nebija kinoceļojums. Es biju tur. Uz planētas, liekas, pašā Galaktikas nomalē. Tur naktī zvaigžņu maz, un arī tās, kas ir, pavisam nespodras. Un pār galvu slīd sīka gaismas strēle.

— Tātad redzēji Galaktikas malu, — piekrītoši mādams, sacīja Frosts. — Vai tad šī ar ripzāģi nozāģēta, vai?

— Cik ilgi es nosēdēju? — Pankūks vaicāja.

— Diezgan ilgi, — es atbildēju. — Kādas sešas septiņas stundas. Mēs jau sākām bažīties.

— Savādi gan, — Pankūks sacīja. — Bet es varu apzvērēt, ka pavadīju tur vairāk nekā gadu.

— Tomēr precizēsim, — Hečs teica. — Tu saki, ka biji tur. Droši vien gribi teikt, ka redzēji šo planētu.

— Es gribu teikt, ka biju tur! — Pankūks neizturēja un sāka kliegt. — Dzīvoju kopā ar šiem cilvēkiem, gulēju viņu alās, sarunājos ar viņiem un kopā strādāju. Dārzu kaplējot, saberzu tulznas rokās. Braukāju visur kur un dabūju redzēt nezin ko, un tas viss notika īstenībā — tieši tāpat, kā es te tagad sēžu.

Nodabūjuši viņu zemē no sēdekļa, devāmies atpakaļ uz kuģi. Hečs neļāva Pankūkam gatavot brokastis. Viņš kaut ko sarūpēja pats, bet, tā kā ir gaužām slikts pavārs, tad mutē nekas lāga nelīda. Doks kaut kur uzgāja pudeli un ļāva Pankūkam ieņemt kādu malciņu, bet pārējie nedabūja ne lāses. Doks paziņoja, ka tas esot ārstniecisks, nevis uzjautrinošs līdzeklis. Tāds viņš reizēm ir. īsts skopulis.

Pankūks stāstīja mums par planētu, uz kuras bija dzīvojis. Valdības tur, liekas, vispār nav, jo tā nav nepieciešama, bet pati planēta — nekas īpašs, to apdzīvo vientieši, kas nodarbojas ar primitīvu zemkopību. Pankūks teica, ka tie esot līdzīgi cilvēka un kurmja krustojumam, un pat mēģināja uzzīmēt, kaut gan nekas jēdzīgs no tā neiznāca, jo Pankūks ir visai vājš zīmētājs.

Pastāstīja arī, ko viņi audzē, 110 kā pārtiek, un tas bija visai amizanti. Viņš pat bez grūtībām minēja vietējo iedzīvotāju vārdus, atcerējās, kā viņi runā, — taču mums šī valoda šķita pavisam sveša.

Apbērām viņu ar neskaitāmiem jautājumiem, un viņš allaž spēja atbildēt, turklāt bija redzams, ka šis neko neizdomā. Pat Doks, kas vispār ir skeptiski noskaņots, pat viņš bija gatavs atzīt, ka Pankūks patiešām dzīvojis uz svešas planētas.

Pabrokastojuši aizdzinām Pankūku gulēt. Doks apskatīja viņu un atzina par pilnīgi veselu.

Kad Pankūks ar Doku aizgāja, Hečs mums ar Frostu teica:

— Man ir tāda sajūta, it kā dolāri jau skanētu mūsu kabatās.

Mēs bijām vienisprātis ar viņu.

Bijām atraduši tādu laika kavēkli, kādu nemūžam neviens nebija redzējis.

Izrādījās, ka patiesībā lādiņi ir ieraksti, kuri ne vien reproducē attēlu un skaņu, bet arī rosina visus jutekļus. Un dara to tik labi, ka katrs, kurš pakļāvās lādiņu iedarbībai, it kā mita vidē, ko tie atveidoja. Cilvēks šķietami iegāja šajā vidē un kļuva par tās sastāvdaļu. Dzīvoja tajā.

Frosts jau kaldināja nākotnes plānus.

— Šos daiktus mēs varētu pārdot, — viņš sacīja, — tikai tas būtu muļķīgi. Nedrīkstam izlaist tos no rokām. Iznomāsim mašīnas un lādiņus, bet, tā kā tie ir tikai mums, kļūsim par stāvokļa noteicējiem.

— Var izreklamēt brīvdienas gada garumā, kuras ilgst tikai pus dienas, — Hečs piebilda. — Tas ir tieši tas, kas nepieciešams administratīviem darbiniekiem un citiem stipri aizņemtiem cilvēkiem. Pa sestdienu un svētdienu viņi varēs izbaudīt četru piecu gadu dzīvi un apmeklēt vairākas planētas.

— Iespējams, ka ne planētas vien, — Frosts šo domu pārtvēra. — Varbūt tur ir koncertu ieraksti, gleznu galeriju vai muzeju apmeklējumi. Vai lekcijas literatūrā, vēsturē un tamlīdzīgi.

Jutāmies kā septītajās debesīs, taču nogurums prasīja savu, tāpēc gājām pie miera.

Pirms likties gulēt, vispirms sameklēju kuģa žurnālu. Kaut gan nezinu, kāpēc ar to vispār vajadzēja noņemties. Ierakstus tajā izdarīju, kā pagadās. Reizēm pat mēnešiem to neatcerējos, tad pēkšņi vairākas nedēļas pierakstīju visu pēc kārtas. Patiesību sakot, tagad izdarīt ierakstus nebija nekādas jēgas, taču biju mazliet satraukts un nez kāpēc bija tāda sajūta, ka pēdējais notikums jāpieraksta.

Palīdu zem kojas un izvilku dzelzs kasti, kurā glabājās kuģa žurnāls un pārējie papīri. Ceļot to un mēģinot uzlikt uz kojas, kaste izslīdēja man no rokām. Vāks atsprāga vaļā. Žurnāls, papīri, dažādi sīkumi, kurus tur glabāju, — viss izbira pa grīdu.

Bridi šķendējies, nometos rāpus un sāku vākt kopā papīrus. To bija ellišķīgi daudz, un lielākoties tie visi bija nekaru nederīgi. Nodomāju, ka gan jau kādreiz izmetīšu tos āra. Tur bija simt dažādās ostās izdoti muitas dokumenti, kuru derīguma laiks jau sen beidzies. Taču to vidū atradu arī dokumentu, kas apliecināja manas īpašuma tiesības uz kuģi.

Sēdēju un gremdējos atmiņās, kā pirms divdesmit gadiem par nieka grašiem nopirku šo kuģi, kā tauvā aizvilku to no metāllūžņu noliktavas, kā pāris gadus katru brīvo brīdi un visu nopelnīto naudu ziedoju, lai to salāpītu un sagatavotu lidojumiem kosmosā. Nav jābrīnās, ka kuģis ir nekam nederīgs. Jau no paša iesākuma tas bija grausts, un visus divdesmit gadus mēs to vien esam darījuši kā likuši ielāpu uz ielāpa. Daudzreiz tas izgājis tehnisko apskati tikai tāpēc, ka inspektors ticis veikli piekukuļots. Visā Galaktikā vienīgi Hečs spēj piespiest šo graustu lidot.

Turpināju vākt kopā papīrus, domās kavēdamies pie Heča un visiem pārējiem. Biju mazliet aizkustināts un sāku prātā pārlikt tādas lietas, par ko ikviens cits no manis būtu krietni dabūjis pa ādu, ja vien būtu uzdrīkstējies to darīt zināmu. Domāju par to, ka visi esam labi sadziedājušies un ka jebkurš komandas loceklis manis dēļ atdotu dzīvību, tāpat arī es — par ikvienu no viņiem.

Protams, neesmu aizmirsis laiku, kad viss bija citādi. Tajās dienās, kad pārējie pirmoreiz parakstīja kontraktu, tā bija tikai komanda. Taču tās dienas ir tāla pagājība; tagad mēs vairs neesam vienkārši kuģa komanda. Kontrakts jau daudzus gadus netiek atjaunots, tomēr visi joprojām piedalās lidojumos kā cilvēki, kuriem uz to ir tiesības. Un, raugi, tupēdams zemē, izprātoju, ka nu beidzot esam panākuši to, par ko mēs, lupatlaši bijām sapņojuši, sēdēdami kuģī, kam ielāps uz ielāpa. Jutos lepns un priecājos ne vien sevis, bet arī Heča, Pankūka, Doka, Frosta un visu pārējo dēļ.

Beidzot biju savacis papīrus un salicis atkal kastē. Mēģināju rakstīt kuģa žurnālu, taču aiz noguruma vairs nejaudāju, tāpēc likos gulēt, ko arī bija vajadzējis darīt no paša sākuma.

Kaut gan biju pagalam nomocījies, gulēdams vēl prātā pārliku, cik liels ir skābbarības tornis, un mēģināju aplēst, cik daudz lādiņu no tā var izdabūt. Tiku līdz vairākiem miljoniem, bet tālāk skaitīt nebija jēgas — tik un tā precīzu skaitli nav iespējams iegūt.

Mūs gaidīja milzum liels darbs, kādu vēl nekad nebijām veikuši. Kuģa komandai, pat tad, ja strādātu katru dienu, būtu vajadzīgas piecas dzīves, lai iztukšotu visu skābbarības torni. Nāksies nodibināt kompāniju, nolīgt juristus (vislabāk tādus, ' kuri ielaižas ikvienā netīrā darījumā), iesniegt pieteikumu, ka planēta pieder mums, un dabūt to cauri birokrātijas šķēršļiem, lai visu pievāktu.

Nevarējām atļauties palaist gar degunu tādu izdevīgu gadījumu savas tuvredzības dēļ. Viss labi jāpārliek, pirms ievārām putru.

Nezinu, kā citi, bet es augu nakti sapņos līdz ceļiem grimu jaunu, čaukstošu banknošu jūrā.

No rīta Doks neieradās uz brokastīm. Aizgāju pie viņa un atklāju, ka šis nemaz nav gājis gulēt. Viņš zvilnēja ambulancē savā vecajā, izļodzītajā krēslā. Uz grīdas mētājās tukša pudele, otra, arī turpat pie beigām, atradās viņam rokā, kas nokarājās līdz pašai grīdai. Kad iegāju iekšā, Doks ar mokām pacēla galvu — viņš vēl nebija piedzēries līdz pilnīgai nemaņai, un tas arī ir viss, ko varēja par viņu teikt.

Es briesmīgi pārskaitos. Doks zināja mūsu likumus. Viņš varēja žūpot bez mēra, kamēr atradāmies kosmosā, taču pēc nosēšanās bija nepieciešamas darbarokas, turklāt vajadzēja uzmanīt, lai, atrodoties uz svešām planētām, nesaķertu nepazīstamas slimības, tā ka piedzerties viņam nebija tiesību.

Ar kāju izsitu Dokam no saujas pudeli, ar vienu roku satvēru viņu aiz apkakles, bet ar otru aiz biksēm un vilku uz kambīzi.

Iemetis viņu krēslā, uzsaucu Pankūkam, lai uzvāra vēl vienu kannu kafijas.

— Gribu, lai tu tiec pie sajēgas, — teicu Dokam, — un otrā gājienā vari nākt mums lidzi. Tagad katrs cilvēks ir no svara.

Hečs atgādāja šurp savus ļaudis, bet Frosts sapulcināja visu komandu un piekārtoja trīšu bloku, lai varētu sākt iekraušanu. Visi bija gatavi ķerties pie kravas pārnešanas, izņemot Doku, un es nozvērējos, ka vēl šodien pat piežmiegšu viņam asti.

Tūlīt pēc brokastīm devāmies ceļā. Gribējām iekraut pēc iespējas vairāk mašīnu, bet spraugas starp tām aizpildīt ar lādiņiem.

Iedami pa gaiteņiem, nokļuvām zālē, kur atradās mašīnas, un, sadalījušies pa divi, stājāmies pie darba. Viss gāja labi, kamēr tikām pusceļā starp ēku un kuģi.

Mēs ar Heču atradāmies priekšgalā, kad pēkšņi pēdas piecdesmit no mums kaut kas sprāga.

Apstājāmies kā zemē ieinieti.

— Tas ir Doks! — Hečs iebļāvās, satverdams pistoli.

Es paguvu viņu apturēt:

— Tikai netrako, Heč.

Doks stāvēja pie lūkas un māja mums ar šaujamo.

— Varu viņu novākt, — Hečs sacīja.

— Liec nost pistoli, — pavēlēju.

Viens pats devos turp, uz kurieni Doks bija raidījis lodi.

Viņš pacēla ieroci, un es sastingu. Pat ja viņš kļūdītos par pēdām desmit, sprādziens varēja pārplēst cilvēku uz pusēm.

— Pag, es nometīšu pistoli! — uzsaucu. — Gribu ar tevi parunāties!

Doks mirkli svārstījās.

— Labs ir. Pasaki pārējiem, lai paiet atpakaļ.

Apgriezos un pavēlēju Hečam:

— Ej prom no šejienes. Un aizved pārējos arī.

— Viņš no dzeršanas sajucis prata, — Hečs sacīja. — Nemaz neapjēdz, ko dara.

— Gan tikšu ar viņu galā. — Es centos, lai mani vārdi skanētu pārliecinoši.

Vēl viena lode sprāga sāņus no mums.

— Heč, laidies no šejienes projām, — es sacīju, vairs neuzdrošinādamies atskatīties. Nedrīkstēju no Doka ne acu nolaist.

— Nu ir kārtībā, — beidzot Doks iesaucās. — Viņi atkapās. Met nost pistoli!

Lēnām, tā, lai viņš nedomātu, ka cenšos šo paķert, atāķēju sprādzi, un pistole nokrita zemē. Skatienu no Doka nenovērsdams, devos uz priekšu, bet pašam aukstas tirpas vien pār kauliem skrēja.

— Tālāk neej, — Doks sacīja, kad biju piegājis gandrīz pie paša kuģa. — Arī tā varam parunāties.

— Tu esi piedzēries, — es viņam teicu. — Nezinu, kāpēc tu to visu ievārīji, toties zinu, ka esi piedzēries.

— Dzēris gan, bet ne jau galīgi pilnā. Tikai tā drusciņ. Ja es bīītu galīgi pilnā, man būtu viss vienalga.

— Kas tevi kremt?

— Godaprāts nomoka, — viņš sacīja, kā parasti taisīdams kumēdiņus. — Esmu tev daudzkārt teicis, ka varu paciest laupīšanu, ja runa ir tikai par urānu, dārgakmeņiem un citiem niekiem. Varu pat izlikties neredzam, ka jūs apzogat svešu kultūru, jo pašu kultūru vis nenolaupīsi — zodz vai nezodz, kultūra paliks, kur bijusi, un gan jau aizdziedēs brūces. Taču es neļaušu zagt zināšanas. Es neļaušu tev to darīt, kaptein.

— Bet es joprojām esmu pārliecināts, ka tu esi pietempies,

— Jūs nemaz nespējat aptvert, ko esat atraduši. Jūs esat tik akli un alkatīgi, ka pat neizdibinājāt, kas ir jūsu atradums.

— Labi, Dok, — teicu, cenzdamies glaudīt viņu pa spalvai, — nu tad saki, ko esam atraduši.

— Bibliotēku. Varbūt pašu lielāko, pašu plašāko bibliotēku visā Galaktikā. Kādai tautai bijis jānoņemas neskaitāmus gadus, lai šajā tornī savāktu zināšanas, bet jūs tās gribat sagrābt, iztirgot, izkaisīt vējā. Ja tas notiks, bibliotēka aizies bojā, un tās drupačas, kuras paliks, bez daudziem pārējiem datiem zaudēs pusi savas vērtības. Bibliotēka nepieder mums. Un arī cilvēcei ne. Tāda bibliotēka var piederēt tikai visām Galaktikas tautām kopā.

— Paklau, Dok, — es viņu lūgšus lūdzos, — mēs daudzus gadus esam nocīnījušies, gan es, gan mēs visi. Ar sviedriem un asinīm pelnījām sev iztiku, bet mums visu laiku neveicās. Tagad radusies iespēja pakampt krietnu kumosu. Un arī tev, Dok, ir šī iespēja. Padomā par to … Tev būs tik daudz naudas, ka nekad to neiztērēsi… varēsi žūpot visu mūžu!

Doks pavērsa pret mani ieroci, un es nospriedu, ka esmu ieskrējis kā circenis karstos pelnos. Taču neviens muskulītis man nenotrīcēja.

Stāvēju un izlikos, ka nebaidos.

Pēdīgi viņš nolaida ieroci.

— Mēs esam barbari. Cilvēces vēsturē tādu kā mēs ir bijis atliku likām. Uz Zemes barbari aizkavēja progresu par tūkstoš gadiem, sadedzinādami un aizlaizdaini postā grieķu un romiešu darbus un pat veselas bibliotēkas. Barbariem grāmatas noderēja tikai iekuram un ieroču tīrīšanai. Jums šī lielā zināšanu noliktava nozīmē vienīgi iespēju īsā laikā iesist smuku naudiņu. Jūs paņemsiet lādiņu āf nozīmīgas sociālas problēmas zinātnisku pētt* jumu un iznomāsiet to. Laipni lūdzam, viena gada atvaļinājums sešās stundās …

— Dok, atpestī mani no sprediķa, — es gurdi ieteicos. — Saki labāk, ko tu gribi.

— Gribu, lai griežamies atpakaļ un par savu at* radumu ziņojam Galaktiskajai komitejai. Tas palīdzēs izlīdzināt daudz no tā, ko esam pastrādājuši.

— Vai tu no mums gribi iztaisīt mūkus?

— Nevis mūkus, bet tikai pieklājīgus cilvēkus.

— Un ja nu mēs to nevēlēsimies?

— Kuģis ir manās rokās, — Doks sacīja. — Arī ūdens un pārtikas rezerves man ir.

— Bet gulēt taču tev vajadzēs.

— Aizvēršu lūku. Pamēģiniet tad šeit iekļūt.

Nu bijām ķezā, un viņš to zināja. Ja nespēsim

izdomāt, kā pārsteigt viņu nesagatavotu, tad no ķezas ārā netiksim.

Izbijos, taču dusmas guva virsroku. Daudzus gadus bijām klausījušies, ko viņš pļāpā, bet nekad neviens nebija ņēmis viņu nopietni. Un tagad pēkšņi izrādījās, ka tā ir viņa nopietnība.

Zināju, ka atrunāt viņu nav iespējams. Un ne uz kādu kompromisu viņš neielaidīsies. Atklāti sakot, ne uz kādu vienošanos starp mums nebija ko cerēt, jo vienošanās vai kompromiss iespējams vienīgi starp krietniem cilvēkiem, bet kas tad nu mēs par krietnajiem, pat attiecībā cits pret citu? Tā bija bezizeja, taču Doks tiktāl vēl nebija aizdomājies. Viņš aizdomāsies, tiklīdz būs mazliet atskurbis un saņēmis visus prātus kopā. To visu viņš izstrādāja reibumā, bet tas nebūt nenozīmē, ka viņš neko neapjēgs.

Bija skaidrs: šādā situācijā viņš noturēsies ilgāk par mums.

— Ļauj man doties atpakaļ, — es sacīju. — Jāaprunājas ar puišiem.

Šķiet, Doks tikai tagad aptvēra, cik tālu ir aizgājis, pirmoreiz saprata, ka nevaram viens otram uzticēties.

— Kad tu atgriezīsies, — viņš man sacīja, — mēs visu pārspriedīsim. Man nepieciešamas garantijas.

— Protams, Dok, — es teicu.

— Kaptein, es nedzenu jokus. Runāju pavisam nopietni. Ne prātā nenāk ākstīties.

Aizgāju atpakaļ pie komandas, kura gaidīja ciešā pulciņā netālu no torņa, un paskaidroju, kā ir.

— Vajadzēs izklīst un viņam uzbrukt, — Hečs nolēma. — Vienu vai divus viņš ievainos, toties mēs šo saķersim.

— Viņš gluži vienkārši aizvērs lūku, — es iebildu. — Un nomērdēs mūs badā. Sliktākajā gadījumā mēģinās aizlidot. Lai tikai izguļ dzērumu, tad droši vien tā arī darīs.

— Viņš ir jucis, — Pankūks sacīja. — No dzeršanas palicis muļķa prātā.

— Protams, galīgi jucis, — es pievienojos, — un tāpēc divkārt bīstamāks. Šo nodomu Doks lolojis jau ilgāku laiku. Viņam ir vainas komplekss kādu triju jūdžu garumā. Un, kas visļaunākais, viņš ir aizgājis tik tālu, ka nevar griezt ilksis atpakaļ.

— Laika mums maz, — Frosts sacīja. — Kaut kas jāizdomā. Mēs dabūsim galu aiz slāpēm. Paies kāds laiciņš, un mums briesmīgi sagribēsies ēst.

Visi ņēmās strīdēties, ko nu lai iesāk, bet es apsēdos smiltīs, atspiedos pret mašīnu un centos iejusties Doka ādā.

Kā ārsts viņš bija neveiksminieks, jo citādi nebūtu sapinies ar mums. Laikam gan viņš bija liiums pievienojies, lai mestu kādam izaicinājumu, vai arī aiz izmisuma — droši vien kā viena, tā otra iemesla dēļ. Un turklāt, kā jau katrs neveiksminieks, viņš ir ideālists. Mūsu vidū Doks ir baltais zvirbulis, bet viņam citur nav kur dēties, nav ko darīt. Daudzus gadus tas viņu krimta, līdz izvērtās mokošā slimīgā iedomībā, bet kosmosa tāles ir vispiemērotākā vieta, lai šādai iedomībai ļautu augt augumā.

Protams, Doks ir sajucis prātā, taču tas ir savdabīgs ārprāts. Ja tas nebūtu tik šausmīgs, to varētu dēvēt par lielisku. Turklāt Doks ir tāds vīrs, ka viņam pat pret zobgalībām ir bieza āda, paliek pie sava, un viss.

Nezinu, vai biju izdzirdis kādu skaņu, varbūt soļus vai gluži vienkārši sajutis kāda klātbūtni, bet pēkšņi apjautu, ka viens pienācis mums klāt.

Pacēlu galvu un strauji pagriezos uz ēkas pusi: pie ieejas stāvēja, kā mums pirmajā acu uzmetienā šķita, tauriņš cilvēka augumā.

Es nesaku, ka tas bija kukainis, — tikai tāds izskatījās. Radījums tinās apmetnī, taču viņam nebija cilvēka sejas un virs galvas slējās sekste kā ķiverēm, kuras redzam vēsturisku lugu izrādēs.

Pēc tam ieskatījos, ka apmetnis nemaz nav apmetnis, bet gan ir šīs būtnes daļa un atgādina sakļautus spārnus, kaut arī nav spārni.

— Džentlmeņi, — pēc iespējas mierīgāk sacīju, — pie mums ieradies viesis.

Tad, vairīdamies strauji kustēties, bet turēdams acis vaļā, devos pie šīs būtnes.

Negribēju viņu izbiedēt, tomēr pats biju gatavs mesties sāņus, ja draudētu briesmas …

— Uzmanību, Heč, — es sacīju.

— Es nosegšu tevi, — Hečs mani drošināja, un tāpēc, ka viņš atradās blakus, prāts man kļuva mierīgāks. Ja tevi nosedz Hečs, tad pārmērīgi lielas nepatikšanas nevar sanākt.

Apstājos kādas piecas pēdas no šī radījuma. Tuvumā viņš neizskatījās tik pretīgs kā no tālienes. Acis bija laipnas, bet maigajā, dīvainajā sejā jautās miermīlība. Taču svešzemnieki ne vienmēr ir vērtējami ar cilvēka mēru.

Mēs cieši vērāmies viens otram acīs. Abi sapratām, ka runāt nav jēgas. Tikai stāvējām un noskatījām viens otru no galvas līdz kājām.

Tad radījums paspēra dažus soļus un sniedza roku, kas drīzāk atgādināja vēža spīli. Viņš paņēma mani aiz rokas un vilka sev līdzi.

Man vajadzēja vai nu izraut roku, vai sekot viņam.

Gāju viņam pakaļ.

Nebija laika apdomāties, tomēr kaut kas man palīdzēja uzreiz izšķirties. Vispirms, radījums šķita esam draudzīgā noskaņojumā un saprātīgs. Arī Hečs ar puišiem bija tepat tuvumā, viņi nāca nopakaļus. Un, pats galvenais, — tuvas attiecības ar svešzemniekiem nenodibināsi, ja neizturēsies laipni.

Tāpēc arī gāju.

Iegājām tornī, un es ar patiku klausījos, ka man aizmugurē dip biedru soļi.

Nezaudēju laiku minējumiem, no kurienes uzra- dusies šī būtne. To jau varēja gaidīt. Tornis bija tik milzīgs, ka tajā varētu atrasties daudz kas — pat cilvēki vai kādi radījumi — un mēs tik un tā nebūtu neko pamanījuši. Galu galā, bijām taču izpētījuši tikai nelielu stūrīti pirmajā stāvā. Bet radījums acīmredzot bija nonācis lejā no augšstāva, līdzko uzzināja, ka esam šeit. Laikam bija nepieciešams kāds laika sprīdis, kamēr šis jaunums nokļuva līdz viņam.

Pa trim slīpām plāksnēm tikuši ceturtajā stāvā un pagājuši gabalu pa gaiteni, iegājām istabā.

Tā nebija liela. Tajā atradās tikai viena mašīna, bet šoreiz pāra modelis — divi pīti sēdekļi un divas ķiveres. Istabā bija vēl viens radījums.

Pirmais svešinieks pieveda mani pie mašīnas un norādīja uz vienu sēdekli.

Brīdi kavējos, vērodams, kā Hečs, Pankūks, Frosts un visi pārējie ienāk istabā un sastājas rindā gar sienmali.

Frosts sacīja:

— Jūs divi palieciet gaitenī un esiet modri.

Hečs man jautāja:

— Vai tu, kaptein, taisies sēsties šajā tehnikas brīnumā?

— Kāpēc gan ne? — es atsaucos. — Šķiet, viņi ļaunus nodomus neperina. Turklāt mūsu ir vairāk. Viņi negrib darīt mums neko sliktu.

— Tomēr riskanti, — Hečs sacīja.

— Kopš kura laika tad mēs būtu zvērējuši neielaisties riskā?

Radījums, kuru sastapu pie ieejas tornī, iekārtojās vienā sēdeklī, bet es pielāgoju sev otru. Pa tam viņa biedrs izcēla no kastes divus lādiņus, taču tie bija caurspīdīgi, nevis melni. Viņš noņēma ķiveres un iestiprināja lādiņus. Tad uzlika vienu ķiveri galvā savam biedram, bet otru sniedza man.

Apsēdos un ļāvu, lai liek vien ķiveri galvā, un te pēkšņi izrādījās, ka es tupu pie tāda kā galdiņa iepretī džentlmenim, kuru satiku pie ēkas.

— Tagad varam parunāties, — svešzemnieks teica.

Nebiju nedz nobijies, nedz uztraucies. Mani pārņēma tāda sajūta, it kā otrpus galdiņa sēdētu kāds Hečam līdzīgs.

— Viss, ko runāsim, tiks ierakstīts, — sveš'

zemnieks sacīja. — Pēc tam jūs saņemsiet vienu ieraksta eksemplāru, bet otru es ielikšu kartotēkā. Varat to dēvēt par līgumu vai kontraktu, vai kā jūs uzskatāt par vajadzīgu.

— Man gan nav īstas jēgas par kontraktiem, — es teicu. — Šajos juridiskajos trikos varu sapīties kā vista pakulās.

— Tad sauksim to par vienošanos, — svešzemnieks ierosināja. — Par džentlmenisku vienošanos.

— Labi, — es piekritu.

Vienošanās ir ērta būšana. Kad vien iekrīt prātā, to var lauzt. It īpaši džentlmenisku vienošanos.

— Droši vien jums jau ir skaidrs, kas te atrodas, — svešzemnieks sacīja.

— Ne gluži, — es atbildēju. — Laikam gan bibliotēka.

— Tā ir universitāte, Galaktikas universitāte. Esam specializējušies populāru lekciju un neklātienes apmācību jomā.

Baidos, ka mute man palika vaļā.

— Nu, tad jau lieliski.

— Mūsu kursus var apmeklēt katrs, kas vien vēlas. Pie mums nav ne iestāšanās, ne mācību maksas. Tāpat nav nepieciešama nekāda iepriekšēja sagatavotība. Jūs pats saprotat, cik grūti būtu izvirzīt tādu noteikumu Galaktikai, ko apdzīvo bezgala daudzas sugas, kurām ir atšķirīgs pasaules uzskats un spējas.

— Tiešām gan.

— Būt par klausītājiem kursos atļauts visiem, kuriem tie būtu derīgi, — svešzemnieks turpināja. — Saprotams, mēs rēķināmies ar to, ka iegūtās zināšanas tiks izmantotas pareizi un pašā apmācību gaitā tiks parādīta pienācīga uzcītība

— Vai jūs gribat teikt, ka pierakstīties var jebkurš? — es vaicāju. — Un tas neko nemaksā?

Iesākumā jutos vīlies, bet vēlāk aptvēru, ka te paveras iespēja krietni nopelnīt. īsta universitātes izglītība … ar to taču var paveikt brīnumu lietas.

— Pastāv viens ierobežojums, — svešzemnieks paskaidroja. — Nav šaubu, ka mēs nevaram nodarboties ar atsevišķām personām. Uzņemam veselas kultūras. Jūs kā savas kultūras pārstāvis … kā jūs sevi dēvējat?

— Par cilvēci. Sākumā dzīvojām uz planētas Zeme, bet tagad ieņemam pusmiljonu gaismas kubikgadu. Varu parādīt jūsu kartē..

— Pašreiz tas nav nepieciešams. Mēs ļoti priecātos, ja saņemtu no cilvēces iesniegumu ar lūgumu uzņemt kursos.

Pagalam apjuku. Es neesmu nekāds cilvēces pārstāvis! Un negribu arī tas būt. Esmu pats par sevi, un cilvēce pati par sevi. Taču svešzemniekam to, zināms, neteicu. Viņš tad nebūtu gribējis ielaisties ar mani nekādās darīšanās.

— Nesteigsimies, — es lūdzu. — Vēlos uzdot jums dažus jautājumus. Kāda veida kursus jūs iesakāt? Kādas disciplīnas var izvēlēties?

— Vispirms jāapgūst pamatkurss, — svešzemnieks paskaidroja. — Labāk saukt to par ievadkursu, tas vajadzīgs vispārējai orientācijai. Tajā ietilpināsim priekšmetus, kuri, mūsuprāt, attiecīgajai kultūrai ir noderīgāki. Pats par sevi saprotams, ievadkurss tiek īpaši sagatavots, ievērojot attiecīgās kultūras vajadzības. Pēc tam var ķerties pie neobligātajām disciplīnām, to ir ļoti daudz — simtiem tūkstošu.

— Bet kā ir ar pārbaudījumiem, gala eksāmeniem un visu pārējo? — painteresējos.

— Pārbaudījumi, protams, ir paredzēti, — sveš

zemnieks sacīja. — Tie notiks ik pēc… Sakiet, lūdzu, kāda jums ir laika skaitīšanas sistēma?

Kā mācēdams paskaidroju, un viņš laikam visu saprata.

— Pēc jūsu laika, pārbaudījumi notiks aptuveni ik pa tūkstoš gadiem. Programma paredzēta ilgstošai apguvei. Ja pārbaudījumi notiktu biežāk, tad jums vajadzētu piepūlēties, cik spēka, un labuma no tā būtu maz.

Biju jau visu izlēmis. Tas, kas var atgadīties pēc tūkstoš gadiem, mani neinteresē.

Uzdevu vēl dažus jautājumus par universitātes vēsturi un tamlīdzīgi. Gribēju noslēpt pēdas, ja gadījumā viņam būtu radušās aizdomas.

Vēl arvien nespēju ticēt dzirdētajam. Grūti iedomāties kādu rasi, kas miljoniem gadu būtu nopūlējusies izveidot universitāti un izvirzījusi sev mērķi — nodrošināt pašu augstāko izglītību visai Galaktikai, apceļojusi visas planētas un savākusi par tām visus datus, apkopojusi visus ierakstus par neskaitāmām kultūrām, noteikusi zināmus samērus starp tām, klasificējusi un izšķirojusi šādu informācijas milzumu un izveidojusi mācību kursus.

Tam visam bija tik kolosāls mērogs, ka nemaz nebija ar prātu aptverams.

Viņš vēl kādu laiku noņēmās, ievadīdams mani lietas kursā, bet es klausījos, muti atplētis. Beidzot tomēr saņēmos.

— Labi, profesor, — es sacīju, — varat mūs pierakstīt. Un kas tiks prasīts no manis?

— Nekas, — viņš atbildēja. — Datus ņems no mūsu sarunas pieraksta. Mēs noteiksim pamat- kursu, bet pārējās disciplīnas varēsiet izvēlēties paši.

— Ja neaizvedīsim visu viena reizē, vai drīkstēsim atgriezties? — es vaicāju.

— Protams. Manuprāt, jūs gribēsiet sūtīt veselu floti, lai aizvestu visu, kas varētu būt noderīgs. Dosim mašīnas un mācību ierakstus, cik vien būs nepieciešams.

— Ellīgi daudz būs nepieciešams, — bez aplinkiem sacīju, cerēdams bridi pakaulēties un tad mazliet piekāpties.

— Zinu, — viņš piekrita. — Sniegt izglītību veselai kultūrai nav vienkārši. Taču mēs esam gatavi to darīt.

Tā, redz, mēs panācām savu … un viss likumīgā kārtā, ir gribēdams neatradīsi, kur pieķerties. Varējām ņemt, ko un cik daudz vēlamies, un mums bija tādas tiesības. Neviens nevarēja teikt, ka esam zaguši. Neviens, pat Doks, nevarētu to teikt.

Svešzemnieks paskaidroja, kada ir ierakstu sistēma lādiņos, pateica, kā mācību kursi tiks iesaiņoti un sanumurēti, lai tos apgūtu pēc kārtas. Viņš solījās apgādāt mani ar neobligāto kursu ierakstiem — tos drīkstēju ņemt pēc izvēles.

Viņš bija pa īstam laimīgs, dabūjis vēl vienu klientu, un lepni stāstīja par citiem skolēniem. Ilgi, gari un plaši stāstīja par gandarījumu, ko izjūt apgaismotājs, kad rodas iespēja kādam nodot tālāk zināšanu lāpu.

Jutos kā pēdīgais nelietis.

Ar to saruna beidzās, un es no jauna atrados sēdeklī, bet otrais radījums jau ņēma man no galvas nost ķiveri.

Piecēlos. Pirmais svešzemnieks ari piecēlās un pagriezās pret mani. Tāpat kā sākumā, nevarējām viens ar otru sarunāties. Tā bija dīvaina sajūta — stāvi aci pret aci ar būtni, ar kuru tik tikko esi noslēdzis vienošanos, un nevari pateikt ne vārda, kuru tā saprastu.

Tomēr viņš sniedza man pretī abas rokas, un es tās satvēru un jutu viņa draudzīgo spiedienu.

— Vēl sabučojies ar šo, — Hečs sacīja, — bet mēs ar puišiem aizgriezīsimies.

Citā reizē par tādu joku būtu ietriecis viņā lodi, bet tagad pat nesadusmojos'.

Otrā būtne izņēma 110 mašīnas divus lādiņus un vienu no tiem atdeva man. Liekot mašīnā, tie bija bijuši caurspīdīgi, bet pēc izņemšanas no tās izskatījās melni.

— Ejam prom, — es teicu.

Centāmies izkļūt ārā no torņa pēc iespējas ātrāk, nezaudējot cieņu … ja vien to var saukt par cieņu.

Kad bijām tikuši laukā, paaicināju Heču, Pankūku un Frostu un izstāstīju, kas ar mani bija noticis.

— Esam satvēruši Visumu aiz astes, — es sacīju. — Ar dzelžainu tvērienu.

— Bet ko lai iesāk ar Doku? — Frosts jautāja.

— Vai tad nesaproti? Tieši šāds darījums būs viņam pa prātam. Varam izlikties, ka esam cēli un augstsirdīgi, ka esam uzticīgi dotajam vārdam. Man tikai jātiek viņam tuvāk un viņš jāsaķer.

— Sis tevī nemaz neklausīsies, — Pankūks teica. — Un neticēs nevienam tavam vārdam.

— Jūs, puiši, palieciet tepat, — es sacīju. — Bet ar Doku gan jau tikšu galā.

Es šķērsoju zemes joslu starp torni un kuģi. Doks neizrādīja nekādas dzīvības pazīmes. Bezmaz jau atvēru muti, lai viņu pasauktu, bet tad pārdomāju. Nolēmis izmantot gadījumu, pieliku kāpnes un ielīdu lūkā, taču Doks joprojām nebija redzams.

Uzmanīgi virzījos uz priekšu. Atskārtu, kas ir ar viņu, taču katram gadījumam nolēmu neriskēt.

Atradu viņu ambulances krēslā. Viņš bija piesūcies kā ods. Ierocis bija nosviests uz grīdas. Līdzās krēslam mētājās divas tukšas pudeles.

Stāvēju un skatījos, iztēlodamies, kas te noticis. Pēc manas aiziešanas Doks sāka pārdomāt radušos stāvokli, un te nu viņam vajadzēja atrisinat problēmu, ko lai dara tālāk. Viņš to atrisināja tāpat kā gandrīz visas dzīves problēmas.

Apklāju Doku ar segu. Pēc tam parakņājos un atradu pilnu pudeli. Atkorķējis noliku to blakus krēslam, lai tā būtu viegli aizsniedzama. Tad paņēmu ieroci un gāju pasaukt pārējos.

Tonakt ilgi nevarēju aizmigt — prātā nāca visādas patīkamas domas.

Mums pavērās tik daudz iespēju, ka es taisni apjuku un nezināju, ar ko lai sāk.

Te bija afēra ar universitāti, un, lai cik dīvaini, pilnīgi likumīga, jo profesors no torņa neko nebija teicis par pirkšanu un pārdošanu.

Te bija arī darījums ar brīvdienām — gadu vai pāris gadus ilga uzturēšanās uz svešas planētas kādu sešu stundu laikā. Jāpievāc tikai vairāki neobligātie ģeogrāfijas vai sociālās zinātnes kursi, vai kā tur tos…

Var izveidot informācijas biroju vai zinātniskās pētniecības aģentūru, kura par pieklājīgu samaksu izsniegs jebkuras ziņas ikvienā nozarē.

Protams, tornī ir vēsturisku notikumu pieraksti ar klātbūtnes efektu. Tos ieguvuši, mēs varētu mazumtirdzniecībā pārdot piedzīvojumus — gluži nekaitīgus piedzīvojumus mājās sēdētājiem, kuri par tiem sapņo.

Lauzīju galvu arī par milzum daudzām citām iespējām, kas nebija tik acīmredzamas, taču aplūkošanas vērtas, un arī par to, kā gan profesori beidzot ir izgudrojuši nemaldīgi efektīvu apmācīšanas līdzekli.

Ja gribi par ko gūt priekšstatu, tad iepazīsti to personiskā pieredzē, izpēti uz vietas, nevis lasot, nevis noklausoties stāstījumu un noskatoties ste- reoskopisku filmu, bet gan izdzīvo to. Lai tavas kājas min tās planētas zemi, ar kuru gribēji iepazīties, lai tu dzīvo to radījumu vidū, kurus vēlējies izpētīt, lai kļūsti par to vēsturisko notikumu liecinieku un, iespējams, pat par līdzdalībnieku, kuru izpētei nododies.

Pastāv arī citas šadas apmācības izmantošanas iespējas. Var iemācīties ar paša rokam būvēt visu, ko vien vēlies, pat kosmiskos kuģus. Secīgi samontējot svešzemju mašīnu, iespējams izdibināt, kā tā darbojas.

Nav pilnīgi nevienas zinātņu nozares, kuras izpētei lieti nenoderētu jaunais līdzeklis… un tas dos daudz labākus rezultātus nekā parastā apmācību sistēma. Taja pašā reizē cieši nolēmu, ka neizlaidīsim no rokām nevienu lādiņu, iekāms kāds no mums nebūs ar to iepazinies. Un ja nu piepeši izrādīsies, ka tajos ir kas praktiskai izmantošanai noderīgs?

Tā arī aizmigu, domādams par ķīmijas brīnumiem un jauniem mašīnu konstruēšanas principiem, par labāku darba organizēšanu un par jaunām filozofiskām idejām. Apsvēru pat, kā, izmantojot filozofisku ideju, nopelnīt kaudzi naudas.

Tatad esam guvuši uzvaru. Mēs nodibināsim kompāniju, kura izvērsīs tik daudzveidīgu darbību, ka neviens nespēs mūs pievārēt. Dzīvosim vienā dieva mierā. Protams, pēc kādiem tūkstoš gadiem pienāks atmaksas stunda, taču neviens no muiiis vairs nebūs starp dzīvajiem.

Pret rīta pusi Doks bija dzērumu izgulējis, un tad liku Frostam šo iegrūst kuģa karcerī. Viņš vairs nebija bīstams, bet es uzskatīju, ka viņam nenāks par sliktu pasēdēt ieslēgtam. Pēc kāda brīža dzīros ar viņu parunāties, bet pagaidām biju pārāk aizņemts, lai ar to nojēgtos.

Kopā ar Heču un Pankūku devos uz torni un divsēdekļu mašīnā noturēju vēl vienu apspriedi ar profesoru. Atlasījām veselu kaudzi neobligāto kursu un izlēmām dažādus jautājumus.

Citi profesori izsniedza mums kastēs saliktos un ar etiķetēm apzīmētos mācību kursus, un es biju spiests izsaukt visu komandu, lai pārnestu kastes un mašīnas uz kuģi.

Abi ar Heču devāmies ārā no torņa un uzrau- dzījām darbus.

— Nekad nedomāju, — Hečs sacīja, — ka patiešām nogrābsim krietnu naudas žūksni. Liekot roku uz sirds, varu teikt — nekad tā netiku domājis. Vienmēr uzskatīju, ka mēs tikai tāpat vien grābstāmies pa tukšu gaisu. Te tev ir piemērs, kā cilvēks var kļūdīties.

— Šie profesori tādi pastulbi, — es sacīju. — Neko man nejautāja. Es uz līdzenas vietas izdomāšu veselu kaudzi jautājumu, kurus viņi būtu varējuši man uzdot un es nebūtu spējis uz tiem atbildēt.

— Viņi ir godīgi un domā, ka visi ir tādi. Lūk, kā iznāk, kad līdz ausīm ierocies kādās darīšanās un nekam citam neatliek laika.

Kas tiesa, tas tiesa. Šī profesoru rase bija pūlējusies miljoniem gadu… un darba pietiks arvien jauniem un jauniem gadu miljoniem… tam nav ne gala, ne malas.

— Nevaru aptvert, kāpēc viņi to dara, — es sacīju. — Kāds viņiem no tā labums?

— Viņiem gan tur nekāda labuma nav, — HeČs atbildēja, — toties mums ir. Kaptein, man tev jāsaka, ka nāksies krietni vien galvu palauzīt, kā to visu labāk izmantot.

Izstāstīju viņam, ko biju izprātojis par iepriekšēju iepazīšanos ar lādiņiem, lai neko nepalaistu garām. x

Hečs bija sajūsmā.

— Jā, kaptein, tu nu gan savu garām nepalaidīsi. Tā arī vajag. Mēs no šīs būšanas izspiedīsim visu līdz pēdējam centam.

— Man šķiet, iepazīšanās jāizdara pēc kārtas, — es sacīju. — Jāsāk no paša sākuma un… līdz beigām.

Hečs teica, ka arī viņš domājis par to pašu.

— Bet tas prasīs milzum daudz laika, — viņš brīdināja.

— Redzi, tieši tāpēc pie tā jāķeras tūdaļ pat. Galvenais, ka orientējošais kurss jau atrodas kuģī. Varam sākt ar to. Tikai jāiedarbina mašīna, Pankūks tev palīdzēs.

— Man palīdzēs! — Hečs iebļāvās. — Kas teica, ka tas jādara man? Es tam nemaz nederu. Tu taču pats zini, ka savu mūžu neko neesmu lasījis …

— Bet tā nav lasīšana. Tu tur dzīvosi. Izklaidēsies, kamēr pārējie vai pušu rausies.

— Es to nedarīšu.

— Paklau, — es sacīju, — saņemsim visus prātus kopā. Man jāpaliek šeit pie torņa un jāuzmana, lai viss iet, kā pienākas. Un profesoram var manis ievajadzēties, lai kārtējo reizi apspriestos. Frosts vada iekraušanu. Doks ir tuptūzī. Pāri paliec tu un Pankūks. Pankūkam uzticēt iepriekšējo iepazīšanos nevaru. Viņš ir pārāk izklaidīgs. Vesela bagātība var paslīdēt viņam garām, un viņš ne ausi necels. Bet tu esi apķērīgs, tev piemīt atbil^ dības sajūta, un es uzskatu …

— Nu, ja jau tā, — Hečs sacīja, aiz lepnības uzpūties, — man šķiet, pats piemērotākais cilvēks šim nolūkam esmu es.

Pret vakaru jutām, ka esam noguruši kā suņi, taču noskaņojums bija lielisks. Iekraušana norisēja veiksmīgi, un pēc dažām dienām jau lidosim uz mājām.

Pie vakariņu galda Hečs sēdēja tāds kā domīgs. Tik tikko pieskārās ēdienam. Viņš nerunāja ne vārda un izskatījās, it kā šim būtu kaut kas aiz ādas.

Pie pirmās izdevības apjautājos:

— Kā klājas, Heč?

— Nekas, — viņš atbildēja. — Visāda muldoņa. Paskaidro, kas un kā. Muldoņa vien ir.

— Bet ko saka?

— Nemaz nerunā … vispār to grūti izteikt vārdos. Varbūt tev šajās dienās atradīsies laiks pašam pamēģināt?

— Vari būt pārliecināts, gan to izdarīšu, — mazliet pikti atteicu.

— Pagaidām te pēc naudas neož, — Hečs sacīja.

Un es viņam noticēju. Hečs dolāru ieraudzītu pat divdesmit jūdžu attālumā.

Gāju uz kuģa karceri palūkoties, ko Doks tur labu dara. Viņš bija skaidrā. Un nemaz nemocījās nožēlā.

— Šoreiz tu pārspēji pats sevi, — viņš sacīja. — Tev nav tiesību šos daiktus pārdot. Tornī glabājas zināšanas, kas pieder visai Galaktikai… bezmaksas …

Izstāstīju viņam, kā viss bija noticis, kā mēs uzzinājām, ka tornis ir universitāte, un kā pilnīgi likumīgi iekraujam kuģī māeibu kursus, kuri paredzēti cilvēcei. Iztēloju visu tā, it kā mēs darītu labu darbu, taču Doks nenoticēja nevienam manam vārdam.

— Tu pat savai vecmāmiņai uz nāves gultas nepasniegtu ūdens malku, ja viņa tev nebūtu iepriekš samaksājusi, — viņš sacīja. — Tā ka labāk nepūt pīlītes par kalpošanu cilvēcei.

Tā nu es atstāju šo, lai vēl panīkst karcerī, bet pats devos uz savu kajīti. Biju dusmīgs uz Heču, no Doka teiktā viss iekšā vārījās, un turklāt jutos bezgala noguris. Tūlīt pat aizmigu.

Darbs ilga vēl dažas dienas un jau tuvojās nobeigumam.

Biju ļoti apmierināts. Pēc vakariņām nokāpu pa trapu leja, apsēdos zemē pie kuģa un aplūkoju torni. Tas joprojām bija milzīgs un majestātisks, taču vairs nelikās tik liels kā pirmajā dienā, jo bija mazinājies izbrīns ne vien par torni, bet arī par mērķi, kura dēļ tas ticis celts.

Jānokļūst tikai mūsu dzimtajā civilizācijā, es klusībā nosolījos, gan tad varēsim izvērsties. Kļūt par planētas likumīgajiem saimniekiem, jādomā, mums neizdosies, jo profesori ir saprātīgas būtnes, bet pakļaut planētu, ko apdzīvo saprātīgas būtnes, nav iespējams, kaut gan ir daudz citu paņēmienu, kā to sagrābt.

Sēdēju un brīnījos, kāpēc neviens nekāpj lejā pasēdēt kopā ar mani. Tā arī nevienu nesagaidījis, beidzot rāpos pa trapu augšup.

No jauna devos uz kuģa karceri, iai parunātos ar Doku. Viņš vēl joprojām nebija samierinājies, taču nebija noskaņots arī pārlieku naidīgi.

— Vai zini, kaptein, — Doks teica, — mums palaikam ir bijis atšķirīgs viedoklis par dažādām lietām, tomēr es tevi cienīju, bet lāgiem tu man pat patiki.

— Uz ko tu īsti tēmē? — es vaicāju. — Vai domā, ka tāda runāšana tev palīdzēs izķepuroties ārā no šejienes?

— Te kaut kas sāk briest, un tev to droši vien vajadzētu zināt. Tu esi atklāts nelietis. Un pat nepapūlēsies to noliegt. Tu neesi izvēlīgs, izraugoties līdzekļus, esi īsts bezgodis, un tomēr tur nav nekā slikta, jo tu neliekuļo. Tu …

— Klāj tik laukā, kas par lietu! Ja neteiksi, iešu iekšā, un tu tā dabūsi, ka uzreiz sāksi runāt.

— Te vairākkārt bija iegriezies Hečs, — Doks sacīja. — Aicināja, lai eju augšā un paklausos ierakstus, ar kuriem viņš noņemas. Teica, ka tas attiecoties tieši uz mani. Sacīja, ka es nenožēlošot. Bet viņš uzvedās kaut kā savādi. Tā kā gļēvi. — Caur restēm Doks urbās manī ar skatienu. — Tu, kaptein, taču zini, ka Hečs nekad nav bijis zaķapastala.

— Turpini vien!

— Hečs, kaptein, ir kaut ko atklājis. Tavā vietā šādus atklājumus es izdarītu pats.

Aizdrāzos, neatbildējis viņam ne vārda. Man atausa prātā, kā Hečs bija uzvedies: viņš gandrīz nemaz neēda un bija domīgs, nerunīgs. Starp citu, vēl dažs labs cits uzvedās dīvaini. Es tikai biju pārāk aizņemts un nepievērsu tam uzmanību. Skriedams augšā pa apareļiem, ik uz soļa lamājos. Vienalga, cik ļoti kapteinis ir aizņemts, viņš nekad nedrīkst izlaist no prāta savu komandu… ne mirkli nedrīkst izlaist no prāta. Un tas viss steigas dēļ, aiz vēlēšanās ātrāk uzņemt kravu un aizmukt, iekāms kaut kas nav noticis.

Un, raugi, kaut kas tomēr ir noticis. Neviens nenokāpa lejā pasēdēt kopā ar mani. Vakariņu laikā netika pārmīti ne desmit vārdi. Bija manāms, ka viss sagriezies ačgārni.

Pankūks un Hečs karšu telpā iepazinās ar ierakstiem. Iedrāzies iekšā, aizcirtu durvis un atspiedos pret tām ar muguru.

Bez Heča un Pankūka tur vēl atradās Frosts, bet mašīnas pītajā sēdeklī bija iekārtojies cilvēks, kurā es sazīmēju kādu Heča padoto.

Stāvēju un neteicu ne vārda, bet šie visi trīs lūkojās manī. Cilvēks ar ķiveri galvā manu ierašanos nepamanīja … viņš jau nemaz neatradās šeit.

— Nu, Heč, — es teicu, — klāj tik vaļā pavisam atklāti. Ko tas viss nozīmē? Kāpēc šis cilvēks ir te? Es domāju, ka tikai tu un …

— Kaptein, — Frosts teica, — mēs nupat gatavojāmies tev pateikt.

— Klusu! Es prasu Hečam!

— Frosts pareizi teica, — Hečs centās paskaidrot. — Jau sen gribējām tev visu izstāstīt. Bet tu biji ļoti aizņemts, un tā kā mums zināmā mērā ir grūti…

— Kādas te grūtības?

— Nu, tu taču esi nolēmis par katru cenu iedzīvoties mantā. Tāpēc savu jaunumu gribam tev paziņot visai piesardzīgi.

Piegāju viņiem tuvāk.

— Nesaprotu, par ko jūs runājat… Mums taču, tāpat kā iepriekš, paredzama liela peļņa. Tu, Heč, labi zini, ja es ķeršos klāt… no tevis slapja vieta vien paliks, un, ja negribi dabūt nokautu, klāj tik vaļā visu pēc iespējas ātrāk.

— Nekāda peļņa mums, kaptein, nav paredzama, — Frosts mierīgi sacīja. — Šos daiktus mēs aizvedīsim un nodosim varas iestādēm.

— Jūs visi esat prātu zaudējuši! — es iebļā- vos. — Cik daudz gadu, cik daudz spēka esam izšķieduši, dzenoties pakaļ krietnam naudas žūksnim! Un tagad, kad tas mums tikpat kā rokā, kad mēs basām kājām varam staigāt pa tūkstošdolāru banknošu kaudzi, jūs te man tēlojat svēto nevainību. Kāda …

— Ja mēs tā rīkotos, tas nebūtu godīgi, ser.

Un šis «ser» mani izbiedēja visvairāk. Līdz šim

Pankūks ne reizi nebija mani tā godājis.

Pārlaidu skatienu citam pēc cita, un no viņu sejas izteiksmes man auksts pār kauliem pārskrēja. Viņi visi bez izņēmuma bija vienisprātis ar Pankūku.

— Un to visu šis orientējošais kurss! — es iekliedzos.

Hečs piekrītoši pamāja.

— Tajā ir runa par taisnprātību un godu.

— Ko jūs, neģēļi, saprotat no taisnprātības un goda? — es vairs nespēju valdīties. — Jūs nekad neesat zinājuši, kas ir godīgums.

— Agrāk nezinājām, — Pankūks teica, — bet tagad gan zinām.

— Tā taču ir propaganda! Profesori mūs gluži vienkārši ir izcūkojuši.

Izcūkojuši kā likts. Taču, jāatzīst, šie profesori ir izcili meistari. Es pat nezinu, vai viņi cilvēci uzskatīja par neliešu bandu vai arī visiem bija paredzēts viens orientācijas kurss. Nav jābrīnās, ka viņi man neko nejautāja. Nav jābrīnās, ka neizdarīja nekādus pētījumus, pirms nodeva savas zināšanas mums. Mēs ne soli nepaguvām paspert, kad kājas jau bija sapītas.

•— Uzzinājuši, ko nozīmē godīgums, — Frosts sacīja, — mēs nolēmām, ka darīsim pareizi, iepazīstinot ar orientējošo kursu arī pārējos komandas locekļus. Mūsu iepriekšējais dzīves veids, kaptein, ir bijis riebīgs.

— Nu, redzi, — Hečs turpināja, — mēs sākām citu pēc cita vest viņus šurp un iepazīstināt. Uzskatījām, ka mums jāizdara kaut vai tas. Pašreiz to dara viens no pēdējiem.

— Misionāri, — es sacīju He.čam. — Are, kas jūs esat. Vai atceries, ko tu man kādu vakaru teici? Tu teici, ka nekļūtu par misionāru, kaut tevi ar zeltu apbērtu.

— Velti cenšaties, — Frosts vēsi attrauca.

— Mūs sakaunināt un iebiedēt jums neizdosies. Zinām, ka taisnība ir mūsu pusē.

— Bet nauda! Un kā tad ar kompāniju? Mēs taču visu bijām pamatīgi pārlikuši!

— To, kaptein, aizmirstiet. Kad būsiet izņēmis kursu…

— Nekādu kursu netaisos izņemt! — Mana balss laikam gan skanēja bargi, taču biju jau sapratis, ka neviens no viņiem man virsū nemetīsies.

— Ei jūs, svētuļi, nelaimīgie misionāriņi, ja jums niez nagi mani piespiest, pamēģiniet vien…

Pārējie, tāpat kā līdz šim, nekustējās ne no vietas. Biju viņus iebiedējis. Tomēr strīdēties ar viņiem nebija nekādas jēgas. Nespēju izlauzties cauri taisnprātības un godīguma akmens sienai.

Uzgriezu viņiem muguru un gāju ārā. Uz sliekšņa apstājos un sacīju Frostain:

— Ieteicu atbrīvot Doku un arī viņu piebāzt ar godaprātu. Saki, ka uz mani tas iedarbojās. Tieši tas viņam nepieciešams. Tā šim arī vajag.

Aizcirtis durvis, pa apareli uzkāpu savā kajītē. Aizslēdzu durvis, ko nekad iepriekš nebiju darījis.

Apsēdos uz kojas malas un, urbdamies ar skatienu sienā, gremdējos pārdomās.

Viņi bija aizmirsuši vienu: kuģis piederēja man, nevis viņiem. Viņi bija tikai komanda, kontrakta laiks ar viņiem bija sen beidzies un ne reizi nebija atjaunots.

Nometos rāpus, lai izvilktu skārda kasti, kurā glabāju papīrus. Uzmanīgi visus apskatījis, atliku malā vajadzīgos — dokumentu, kas apliecināja manas īpašumtiesības uz kuģi, izrakstu no reģistra un pēdējos komandas parakstītos kontraktus.

Noliku dokumentus uz kojas, pagrūdu kasti, lai nemaisās pa kājām, un atkal apsēdos.

Paņēmis papīrus, sāku tos šķirstīt.

Komandu no kuģa varētu izmest kaut vai tūlīt. Es varētu pacelties gaisā bez viņiem, un šie neko, itin neko nevarētu izdarīt.

Pat vēl vairāk — es varēju aizlidot pavisam. Tā, protams, būtu bijusi likumīga, taču nekrietna rīcība. Tagad, kļuvuši godīgi un cēlsirdīgi, viņi pakļautos likumam un dotu iespēju man aizlidot. Un viņi nevarētu vainot nevienu citu kā vien sevi.

Ilgi sēdēju un domāju, un domas arvien no jauna atgriezās pagātnē; atcerējos, kā Pankūks dabūja redzēt velnu uz kādas planētas Jenotādas sistēmā, kā Doks iemīlējās… trīsdzimumu būtnē uz Siro un kā Hečs par lētu cenu uzpirka visus reibinošos dzērienus uz Munko, bet pēc tam tos paspēlēja, aizrāvies ar kaut ko mūsu kauliņu spēlei līdzīgu — tikai kauliņu vietā tur bija dīvaini sīciņi dzīvi radījumi, ar kuriem nevarēja blēdīties, un Hečam klājās plāni.

Pie durvīm klauvēja.

Tas bija Doks.

— Vai tu arī pušu plīsti aiz godīguma? — es jautāju.

Viņš nodrebinājās.

— Tikai ne es. Es atteicos to darīt.

— tas taču ir tas pats meldiņš, ko tu vilki pirms divām dienām.

— Vai tiešām tu nesaproti, — Doks jautāja, — kas tagad notiks ar cilvēci?

— Skaidrs, ka saprotu. Tā kļūs godīga un cēlsirdīga. Neviens nekad ne krāpsies, ne zags, būs zelta dzīve …

— Visi nosprāgs aiz garlaicības, kas tos piemeklēs smagā formā, — Doks sacīja. — Dzīve būs kaut kas vidējs starp skautu salidojumu un dāmu šūšanas un piegriešanas kursiem. Nebūs trokšņainu ķīviņu, katrs uzvedīsies līdz riebumam pieklājīgi un nevainojami.

— Tātad tavi uzskati ir mainījušies?

— Nepavisam ne, kaptein. Bet tā taču nedrīkst. Viss, ko cilvēce sasniegusi, iegūts sociālas evolūcijas ceļā. Blēži un nelieši progresam nav mazāk nepieciešami kā tālredzīgi ideālisti. Viņi ir kā cilvēka sirdsapziņa, bez viņiem nav iespējams dzīvot.

— Tavā vietā, Dok, par cilvēci es gan pārlieku nerūpētos. Tas ir kas pārāk liels, un mūsu prātiņš tur par īsu. Pat pārmērīgi liela godīguma deva nespēs izkropļot cilvēci uz mūžiem.

Bet vispār man bija vienalga. Es atrados pavisam citu rūpju varā.

Doks pienāca un apsēdās man blakus uz kojas. Pieliecies ar pirkstu uzsita pa dokumentiem, kurus es vēl arvien turēju rokās.

— Redzu, tu jau esi izlēmis, — viņš teica.

Sadrūmis piekrītoši pamāju.

— Jā.

— Es jau tā domāju.

— Visu esi paredzējis, tāpēc apgriezi kažoku uz otru pusi.

241

Doks enerģiski papurināja galvu.

16 — 1954

Nē. Tici man, kaptein, es ciešu ne mazāk

kā tu.

— Ej kurp iedams, visur siena priekšā, — es sacīju, šķirstīdams papīrus. — Viņi lidoja man līdzi brīvprātīgi. Protams, kontrakts nav atjaunots. Bet tas arī nebija vajadzīgs. Viss jau pats par sevi bija skaidrs. Visu dalījām līdzīgās daļās. Vai tad tagad mūsu attiecības lai mainītos? Un pa vecam arī nevar palikt. Pat tad, ja mēs būtu ar mieru izmest kravu, pacelties gaisā un notikušo nekad vairs neatminēties, vienalga, tik vienkārši nav iespējams tikt cauri. Tas mūsos iesēdies uz mūžiem. Pagātni, Dok, nav iespējams atgriezt. Tā ir aprakta. Saplīsusi gabalos, kurus mēs vairs nesalīmēsim.

Bija tāda sajūta, it kā es izmisīgi kliegtu. Jau sen man nebija tik stipri sāpējis.

— Tagad tie ir gluži citi cilvēki, — es turpināju. — Ņēma un pārvērtās, un tādi kā iepriekš viņi nekad vairs nebūs. Pat tad, ja atkal kļūs tādi paši kā agrāk, viss notiks pavisam savādāk.

Doks izmeta dzēlīgu piezīmi:

— Cilvēce tev uzcels pieminekli. Par to, ka aizvedīsi mašīnas, tev uzliks pieminekli, varbūt pat tieši uz Zemes, kur ir pieminekļi visiem diženiem cilvēkiem. Tam cilvēcei muļķības pietiks.

Pietrūkos un skraidīju šurpu turpu.

— Nevēlos nekādus pieminekļus. Un mašīnas nevedīšu. Man gar tām vairs nav nekādas daļas.

Es nožēloju, ka vispār bijām atraduši šo skābbarības torni. Ko tas man bija devis? Tā dēļ es tikai pazaudēju labāko komandu un labākos draugus pasaulē!

— Kuģis ir mans, — es sacīju. — Citu neko man nevajag. Aizvedīšu kravu līdz tuvākajam punktam un tur izmetīšu ārā. Hečs un pārējie lai

iet pie visiem velniem. Lai tīksminās par savu taisnprātību un godīgumu. Bet es nolīgšu citu komandu.

Varbūt, es nodomāju, kādreiz viss būs gandrīz tāpat kā senāk. Gandrīz, bet ne gluži tā.

— Turpināsim dzīties pakaļ peļņai, — es sacīju. — Sapņosim par krietnu naudas žūksni. Darīsim visu, lai to atrastu. Ziedosim tam visus spēkus. Pārkāpsim jebkurus — kā dieva, tā cilvēku — likumus. Un vai zini ko, Dok?

— Nezinu.

— Ceru, ka naudas žūksnis mums vairs negadīsies. Negribu to uziet. Gribu tikai dzīties tam pakaļ.

Brīdi klusējam, atmiņas kavedamies pie tām dienām, kad dzinām pēdas izdevīgam gadījumam.

— Kaptein, — Doks sacīja, — vai mani ņemsi līdzi?

Es piekrītoši pamaju. Kada gan starpība? Lai būtu arī viņš.

— Kaptein, vai atceries tos paugurus, kuros uz Zūdes mīt kukaiņi?

— Protams. Vai tad tos var aizmirst?

— Redzi, es izgudroju, kā tajos iekļūt. Varbūt pamēģināsim? Tur varētu būt uz kādu miljardu …

Es gandrīz vai ielauzu viņam galvaskausu.

Tagad priecājos, ka to neizdarīju.

Mēs lidojam tieši uz Zūdi.

Ja Doka iecere īstenosies, varbūt mēs vēl izvilk- sim lielo lomu!