Naudas koks

BĒRNUDĀRZS

Viņš devās pastaigā agri no rīta, kad saule vēl atradās zemu virs horizonta; pagāja garām pussa- brukušajai vecajai govju kūtij, šķērsoja upīti un, līdz ceļiem brizdams pa zāli un lauku puķēm, kāpa ganību pakalnā. Vēl pasaule bija valga no rasas, un gaisā joprojām valdīja nakts svaigais dzestrums.

Viņš devās pastaigā agri no rīta, jo zināja, ka šādu pastaigu viņam droši vien atlicis pavisam maz. Kuru katru dienu sāpes var tās pārtraukt uz visiem laikiem, un viņš bija gatavs uz to… jau sen bija gatavs.

Viņš nesteidzās. Un katrreiz gāja tā, it kā ietu pēdējo reizi, un negribēja neko palaist garām… ne augšup pavērstās mežrožu ziedu sejiņas ar rasas lāšu asariņām, ne putnu sasaukšanos ežma- las briksnājā.

Mašīnu viņš atrada blakus taciņai, kas vijās cauri briksnājam pie gravas. Jau no pirmā acu uzmetiena viņš sapīka: tā izskatījās ne tikvien dīvaina, bet pat visai neparasta, taču pašreiz kā ar prātu, tā ar sirdi viņš spēja uztvert vienīgi ikdienišķo. Mašīna ir visīstākā banalitāte, kaut kas pārlieku pierasts, galvenais atribūts mūsdienu pasaulē

tin dzīvē, no kuras viņš bija bēdzis. Tā gluži vienkārši neiederējās šajā pamestajā fermā, kur viņš gribēja sagaidīt mūža pēdējo dienu.

Viņš stāvēja uz taciņas un skatījās uz dīvaino mašīnu, un juta, kā pagaist puķu, rasas un putnu rītausmas vīteru uzvēdītā noskaņa un kā viņš paliek vienatnē ar šo lietu, kura, kā ikviens to domātu, ir izbēgusi no sadzīves piederumu veikala. Taču, raugoties tajā, viņš mazpamazām sāka saskatīt ari ko citu un saprata, ka tā nepavisam neatgādina neko līdz šim redzētu vai dzirdētu… un, protams, vismazāk — klejojošu veļas mazgājamo mašīnu vai nozieguma pēdu dzēsēju žāvēšanas skapi.

Pirmkārt, tā mirdzēja… tas nebija metāla virsmas spīdums, nebija glancēta porcelāna spožums… mirdzēja katra vielas daļiņa, no kuras tā bija veidota. Viņš skatījās tieši uz mašīnu, un radās tāda sajūta, it kā redzētu tai cauri, kaut arī gluži skaidri nevarēja izšķirt, kas tur ir iekšā. Mašīna bija taisnstūrveida, pēdas četras gara, trīs plata un divas augsta; tai nebija nevienas pogas, pārslēga vai skalas, un tas pats par sevi liecināja, ka tā nav vadāma.

Kaut gan ne prātā nebija nācis iet mašīnai klāt un to aizskart, viņš tomēr noliecās pie tās, ar roku noglauda spožo virsmu un tikai tad aptvēra, ka droši vien labāk būtu likt to mierā. Bet nekas nenotika … mazākais uzreiz ne. Metāls vai materiāls, no kā tā bija gatavota, taustot likās esam gluds, taču zem šī gluduma bija jaušama ārkārtīga cietība un biedējošs spēks.

Viņš atrāva roku, izslējās un pakāpās soli atpakaļ.

Tajā pašā mirklī mašīna noknikšķēja, un viņš pavisam noteikti sajuta, ka noknikšķēja nevis tāpēc, lai veiktu kādu darbību vai ieslēgtos, bet gan tādēļ, lai pievērstu viņa uzmanību, darītu zināmu, ka tā darbojas, ka tai ir savas funkcijas, kuras tā ir gatava pildīt. Un viņš juta, ka neatkarīgi no tā, kāds bija mašīnas mērķis, tā visu veiks ļoti prasmīgi, bez mazākā trokšņa.

Tad mašīna izdēja olu.

Arī vēlāk, mēģinot visu apjēgt, viņš nespēja izskaidrot, kāpēc bija iedomājies, ka tā rīkosies tieši šādi.

Katrā ziņā tā izdēja olu, un šī ola bija zaļš nef- rīta gabals, ko caurauda pienbaltas svēdras un kas bija meistarīgi izslīpēts par grotesku simbolu.

Pagalam satraukts, šobrīd aizmirsis, kā materializējās nefrīts, viņš stāvēja uz taciņas un aplūkoja zaļo olu, tās skaistuma un lieliskās formas aizrauts. Un nodomāja, ka šis ir visapbrīnojamākais mākslas darbs, kādu viņš jebkad redzējis, un nešaubīgi zināja, kāds tas būs pieskaroties. Viņš jau iepriekš zināja, ka, sākot vērīgi apskatīt nefrītu, sajūsmināsies par tā apstrādi.

Viņš noliecās, pacēla olu un, saudzīgi turēdams to plaukstā, domās salīdzināja ar tiem nefrīta nieciņiem, ar kuriem ilgus gadus bija noņēmies muzejā. Bet tagad, kad viņam rokās gulēja nefrīts, muzejs nogrima kaut kur tālu aizmirstības miglā, lai gan kopš tā laika, kad viņš pameta muzeja sienas, bija pagājuši tikai trīs mēneši.

— Pateicos, — viņš sacīja mašīnai un mirkli vēlāk iedomājās, ka rīkojas muļķīgi, sarunādamies ar mašīnu kā ar cilvēku.

Mašīna stāvēja kā stāvējusi. Tā nenoknikšķēja, nepakustējās.

Galu galā viņš novērsās no tās un devās pa no- kalni lejup, garām govju kūtij, uz māju pusi.

Viņš nolika nefrītu virtuvē galda vidū, lai strādājot varētu to redzēt. Tad iekūra uguni un piemeta sīkākas šķilas, lai kurētos spēcīgāk. Uzlicis uz plīts tējkannu un izņēmis no bufetes traukus, uzklāja galdu, sacepa cūkgaļu un uz pannas malas^ pārsita pēdējo olu.

Ēzdams viņš nespēja novērst acis no nefrīta, kas gulēja viņa priekšā, un vēl arvien nebeidza sajūsmināties, cik lieliski tas apstrādāts, un centās atminēt, ko tas simbolizē. Viņam iešāvās prātā arī, cik varētu maksāt šāds nefrīts. Dārgi … kaut gan tas viņu interesēja vismazāk.

Nefrīta forma viņu mulsināja — līdz šim viņš neko tādu nekad nebija redzējis un ne par ko tamlīdzīgu nebija arī lasījis. Viņš nespēja pat iedomāties, ko tā varētu nozīmēt. Un tomēr akmenī slēpās kāds skaistums un spēks, tajā bija kas īpašs. Tas liecināja, ka tā nav parasta lietiņa, bet ir augsti attīstītas kultūras produkts.

Viņš nedzirdēja jaunās sievietes soļus, kad tā uzkāpa pa kāpnēm un izgāja cauri verandai, tāpēc pagriezās tikai tad, kad viņa pieklauvēja. Viešņa stāvēja durvīs, un, to ieraugot, viņš pieķēra sevi, ka domā par viņu ar tādu pašu sajūsmu kā par nefrītu.

Nefrīts bija vēss un zaļš, bet viņas seja — noteiktiem vaibstiem, balta, kaut gan zilajām acīm piemita tā pati maigā nokrāsa kā šim brīnišķīgajam nefrīta gabalam.

— Esiet sveicināts, mister Saijē, — viņa sacīja.

— Labrīt, — viņš atsaucās.

Tā bija Mērija Maleta, Džonija māsa.

— Džonijs aizgāja zivis ķert, — meitene sacīja. — Kopā ar Smita jaunāko dēlēnu. Tāpēc pienu un olas vajadzēja nest man.

— Priecājos, ka atnācāt jūs, — Pīters sacīja,

kaut gan nebija vērts raizēties. Mazliet vēlāk es pats būtu pie jums iegriezies pēc tiem. Man tas nāktu tikai par labu.

Un tūdaļ nožēloja teikto, jo pēdējā laikā pie šī jautājuma domās kavējās pārlieku bieži… tā sakot, tas un tas ir jādara, bet tas un tas ne. Vai ir jēga runāt par kaut kādu labumu, kad viņam jau vairs nekas nespēj palīdzēt! Ārsti ir likuši to noprast gluži nepārprotami.

Paņēmis olas un pienu, viņš aicināja viešņu nākt iekšā, tad pats aiznesa pienu uz pagrabu: ledusskapja mājā nebija, jo nebija elektrības.

— Vai jūs jau pabrokastojāt? — viņš vaicāja.

Mērija piekrītoši pamāja.

— Tad ir labi, — viņš atturīgi piebilda. — Man ēdiena gatavošana lāgā nepadodas. Redziet nu, dzīvoju kā teltī pie dabas krūts.

Un atkal nožēloja izteikto. «Saijē,» viņš klusībā sevi aprāja, «neesi tik sentimentāls!»

— Cik jauka lietiņa! — Mērija iesaucās. — Kur jūs to ņēmāt?

— Vai nefrītu? Tas ir savāds atgadījums. Es to atradu.

Viņa pastiepa roku pēc nefrīta.

— Vai drīkst?

— Protams, — Pīters atbildēja.

Mērija paņēma nefrītu rokā, bet Pīters vēroja viņas sejas izteiksmi. Arī meitene, tāpat kā iepriekš viņš pats, uzmanīgi turēja akmeni abās plaukstās.

— Jūs to atradāt?

— Ne nu īsti atradu, Mērij. Man to iedeva.

— Draugs?

— Nezinu.

— Jocīgi.

— Nepavisam ar ne. Es gribētu jums parādīt to… nu, savādnieku, kurš iedeva akmeni. Vai varat man veltīt kādu brīdi?

— Skaidrs, ka varu, — Mērija sacīja, — kaut gan man jāsteidzas. Mamma konservē persikus.

Viņi abi kopā pagāja garām govju kūtij, šķērsoja strautu un nonāca ganībās. Soļodams pa piekalni augšup, viņš prātoja, vai mašīna vēl atrodas turpat … un vai vispār tā tur ir bijusi.

Tā vēl arvien bija tur.

— Cik ērmīga! — Mērija sacīja.

— Patiešām ērmīga, — Pīters bija vienisprātis.

— Kas tas ir, mister Saijē?

— Nezinu.

— Jūs teicāt, kāds jums iedeva nefrītu. Vai gribat sacīt, ka …

— Bet patiesi tā bija, — Pīters noteica.

Abi piegāja tuvāk mašīnai un, to vērodami, apstājās. Pīters atkal pievērsa uzmanību tam, ka tā mirdz, un viņam no jauna radās tāda sajūta, it kā viņš iekšā kaut ko saskatītu… tikai ļoti neskaidri.

Mērija noliecās un pārvilka ar pirkstu pār mašīnu.

— Patīkama sajūta, — viņa sacīja. — Virsma līdzīga porcelānam vai …

Mašīna noknikšķēja, un zālē iegūlās flakons.

— Tas būtu man?

Pīters pacēla mazītiņo flakoniņu un pasniedza Mērijai. Te stikla pūšanā bija sasniegti meistarības kalngali: flakons gaismā iemirdzējās visās varavīksnes krāsās.

— Laikam tur ir smaržas, — Pīters sacīja.

Mērija izvilka aizbāzni.

— Burvīgi, — viņa priecīgi nočukstēja un iedeva pasmaržot arī Pīteram. Smarža patiešām bija debešķīga. Viņa aiztaisīja flakonu ciet.

— Bet, mister Saijē …

— Nezinu, — Pīters teica. — Es gluži vienkārši neko nezinu.

— Nu, bet tomēr kaut ko noskāršat?

Viņš papurināja galvu.

— Vai atradāt to šeit?

— Es biju izgājis pastaigāties …

— Un tā jūs gaidīja.

— Es ne… — Pīters centās iebilst, taču tad viņam pēkšņi iešāvās prātā, ka tieši tā arī bija bijis: nevis viņš atrada mašīnu, bet tā viņu gaidīja.

— Tā gaidīja, vai ne?

— Lūk, tagad, kad jūs to pateicāt, man šķiet, tā patiesi mani gaidīja.

Varbūt mašīna bija gaidījusi nevis tieši viņu, bet jebkuru cilvēku, kurš ies garām pa taciņu. Tā bija gaidījusi un vēlējusies, lai to atrod, gaidījusi gadījumu, lai paveiktu savu darāmo.

Kāds bija to šeit atstājis. Tagad tas bija skaidrs kā diena.

Viņš stāvēja pļavā kopā ar Mēriju Maletu, fermera meitu (visapkārt auga pazīstama zāle, krūmi un koki, metās arvien karstāk, un griezīgi sisināja sienāži, bet kaut kur tālumā šķindēja govju zvaniņš), un juta, kā prātu stindzina doma, auksta un drausmīga, aiz kuras plešas kosmosa tumsa un laika palsā bezgalība. Un juta, kā kāda sveša, naidīga roka sniedzas pēc cilvēces un Zemes siltuma.

— Iesim atpakaļ, — viņš teica.

Viņi atgriezās mājup pāri pļavai un brīdi pakavējās pie vārtiem.

— Varbūt mums kaut kas jādara? — Mērija vaicāja. — Varbūt kādam jāpasaka?

Viņš papurināja galvu.

— Papriekš gribu visu apdomāt.

— Un kaut ko darīt?

— Droši vien neviens te neko nevarēs izdarīt, Un diezin, vai tas ir nepieciešams.

Mērija devās prom pa ceļu, bet viņš noraudzījās tai pakaļ, tad pagriezās un gāja mājup.

Pīters sadabūja zāles pļāvēju un ņēmās pļaut zāli. Tad ķērās pie puķu dobes. Cīnijas auga labi, bet asterēm kaut kas bija lēcies: tās bija nokaltušas. Vienalga, ko viņš dara, puķu dobe arvien vairāk aizaug ar zāli, kas nomāc kultūraugus.

«Pēcpusdienā,» viņš nodomāja, «es droši vien iešu makšķerēt. Varbūt makšķerēšana man nāks…»

Viņš notvēra sevi pie šīs domas un nepabeidza to.

Tupēdams pie puķu dobes un ar darza lāpstiņas galu rakņādams zemi, Pīters prātoja par pļavā palikušo mašīnu.

«Papriekš es gribu visu. apdomāt,» viņš bija teicis Mērijai. Bet par ko te lai domā?

Kāds viņa pļavā ko pametis … mašīnu, kura savādi knikšķēja un, kad to noglāstīja, pasniedza dāvanas, dēja tās gluži kā olas.

Ko tas nozīmēja?

Kāpēc tā tur atradās?

Kāpēc tā knikšķēja un apdāvināja, kad to noglāstīja?

Varbūt tādējādi atbildēja uz glāstu? Kā suns, kas luncina asti?

Varbūt tā ir pateicība? Tāpēc, ka cilvēks viņu ievērojis?

Kas tas ir? Vai aicinājums uz pārrunām?

Vai draudzīgs žests?

Vai arī lamatas?

Un kā tā bija uzzinājusi, ka viņš būtu vai velnam dvēseli pārdevis arī par divreiz mazāku nefrīta gabaliņu?

Kā tā varēja zināt, ka meitenei patīk labas smaržas?

Viņš aizmugurē izdzirda straujus soļus un spēji apgriezās. Pa zāli šurp skrēja Mērija.

Meitene nometās uz ceļiem Pīteram blakus un satvēra viņa roku.

— Džonijs arī uzdrāzās tai virsū, — viņa teica, smagi elsdama. — Es visu ceļu skrēju. Viņš bija kopā ar Smita dēlēnu. Atgriezdamies no makšķerēšanas, viņi gāja pāri pļavai…

— Varbūt mums par to jāziņo, — Pīters sacīja.

— Arī viņiem tā pasniedza dāvanas. Džonijs dabūja makšķerkātu ar spoli, bet Ogi Smits — beisbola vālīti un cimdu.

— Ak tu kungs!

— Un nu viņi visiem lielās.

— Tagad tam vairs nav nozīmes, — Pīters teica. — Vismaz man tā liekas.

— Bet kas tas ir? Jūs sākāties nezinām. Tomēr jūs tak domājāt. Jūs, Pīter, taču kaut ko izdomājāt.

— Manuprāt tas nav no šīs pasaules, — Pīters sacīja. — Tas izskatās tik dīvains. Es nekad neesmu ne redzējis, ne dzirdējis neko tamlīdzīgu. Zemes mašīnas nedod dāvanas, tiklīdz tām pieskaras. Mūsu mašīnās vispirms jāiemet monēta. Tā … tā nav no Zemes.

— Jūs gribat teikt, ka tā ir no Marsa?

— Un no Marsa arī ne, — Pīters sacīja. — Un no mūsu Saules sistēmas ne. Nav pamata domāt, ka Saules sistēmā dzīvo citas saprātīgas būtnes, par tik saprātīgu mašīnu jau nemaz nerunājot.

— Tas nozīmē … tā nav no Saules sistēmas? …

— No kādas citas zvaigznes.

— Zvaigznes atrodas tik tālu! — viņa iebilda.

Tik tālu, Pīters nodomāja. Priekš cilvēkiem tik

tālu. Līdz tām var aizkļūt vienīgi sapņos. Tās ir tālas, tik vienaldzīgas un aukstas. Bet mašīna …

— Līdzīga spēļu automātam, — viņš skaļi teica, — tikai vinnestu izsniedz vienmēr, pat ja neiemet monētas. Tas jau ir vājprāts, Mērij. Redzi, tāpēc tā nav no Zemes. Neviena Zemes mašīna, ko radījis Zemes izgudrotājs, tā nerīkosies.

— Tagad visi kaimiņi steigsies turp, — Mērija sacīja.

— Protams. Viņi ies pēc dāvanām.

— Bet tā nemaz nav tik liela. Tajā nesaietu visai apkaimei domātās dāvanas. Pat dāvanām, ko tā jau ir izsniegusi, tik tikko pietiktu vietas.

— Mērij, vai Džonijs gribēja spiningu?

— Viņš par to vien runāja.

•— Un jums patīk smaržas?

— Man nekad nav bijis labu smaržu. Vienīgi lētās. — Viņa iesmējās, nervozi un skaļi. — Bet jūs? Vai jums patīk nefrīts?

— Es, tā sakot, šo to saprotu no nefrīta. Tā ir mana vājība.

— Tātad šī mašīna …

— Izsniedz katram to, ko viņš vēlas, — Pīters nobeidza.

— Tas ir baismīgi, — Mērija teica.

Negribējās ticēt, ka iespējams nobīties tādā

dienā… mirdzošā vasaras dienā, kad rietumu pamalē debesis ieskauj balti mākoņi un tās atgādina gaišzilu zīdu… dienā, kad nevar būt slikta oma … dienā, kas Zemei ir tikpat parasta kā kukurūzas lauks.

Kad Mērija bija projām, Pīters iegāja atpakaļ mājā un pagatavoja pusdienas. Viņš ieturējās, sēdēdams pie loga un vērodams kaimiņus. No visām

pusēm viņi nāca pāri pļavai pa diviem, pa trim no savām fermām, devās uz viņa pļavu, pametuši zāles pļaujmašīnas un kultivatorus, pārtraukuši darbu dienas vidū, lai uzmestu acis mašīnai. Sastājušies tai apkārt un ar kājām izmīdīdami krūmus, kur viņš bija atradis avenes, tie sarunājās, un laiku pa laikam līdz šejienei atlidoja viņu augstās, griezīgās balsis; taču Pīters nevarēja izšķirt, par ko viņi runā, jo attālums notušēja un izkropļoja vārdus.

No zvaigznēm, viņš domāja. No kādas zvaigznes. Pat ja tas būtu tikai fantāzijas auglis, man ir tiesības fantazēt. Pirmais kontakts. Un cik labi viss pārdomāts! Ja kāda sveša būtne pati būtu ieradusies uz Zemes, sievietes spiegdamas mestos mājup, bet vīrieši ķertos pie ieročiem, un viss sabruktu pīšļos kā nebijis.

Bet mašīna … tas ir pavisam kas cits. Tas nekas, ka tā nav cilvēkiem līdzīga. Tas nekas, ka tā uzvedas mazliet dīvaini. Galu galā, tā ir tikai mašīna. Kaut kā jau to var saprast. Un tas, ka mašīna pasniedz dāvanas, nav nekas slikts.

Pēc pusdienām Pīters izgāja ārā un apsēdās uz kāpnēm. Pienāca kaimiņi un ņēmās rādīt mašīnas veltes. Sasēdušies apkārt, visi sarunājās, viņi bija satraukti un apjukuši, taču neviens nejutās izbijies.

Dāvanu vidū bija rokaspulksteņi, stāvlampas, rakstāmmašīnas, sulu spiedes, servīzes, sudraba šķirstiņi, drapēriju ruļļi, saišu zābaki, bises, kokgriezēja instrumentu komplekti, kaklasaites un daudz kā cita. Kādam pusaudzim bija ducis lamatu skunksu ķeršanai, bet citam — velosipēds.

«Mūsdienīga Pandoras lāde,» Pīters nodomāja, «ko darinājuši un atgādājuši uz Zemi gudri svešinieki.»

Baumas acīmredzot jau bija izplatījušās, un tagad cilvēki te ieradās pat ar automobiļiem. Daži atstāja mašīnas uz ceļa un pāri pļavai devās kājām, citi tās iebrauca govju kūts pagalmā un atstāja tur, ne atļauju neprasīdami. Pēc laiciņa viņi atgriezās ar guvumu un brauca projām. Pļavā valdīja drūzma. Pītcram šis skats atgādināja gadatirgu vai lauku svētkus.

Uz vakarpusi visi izklīda. Aizgāja pat tie kaimiņi, kuri bija iemetuši aci pie viņa, lai pārmītu dažus vārdus un parādītu dāvanas. Pīters devās uz pļavu.

Mašīna joprojām atradās turpat, tā bija ķērusies pie būvdarbiem. No akmens, kas atgādināja marmoru, tā bija izveidojusi platformu — līdzīgu ēkas pamatiem. Tie stiepās jardus četrus garumā un kādus trīs platumā, stabi, kas tos balstīja, bija no tā paša akmens un iesniedzās zemē.

Pīters piesēda uz celma. No šejienes pavērās mierīga lauku ainava. Tā šķita vēl skaistāka un bezrūpīgāka nekā iepriekš, un Pīters ar visu būtni izjuta šī vakara burvību.

Tikai pirms pusstundas bija norietējusi saule. Rietumu pamalē debesis blāvoja maigi citrondzeltenas un pakāpeniski iekrāsojās zaļas, šur tur slīdēja sārti mākonīši, bet pār zemi jau klājās iezilga krēsla. No krūmiem un dzīvžogiem skanēja melodiski putnu trilleri, bet virs galvas švīkstināja spārnus trauksmainās bezdelīgas.

Sī Zeme, Pīters domāja, ir mierīga cilvēku zeme, zemkopju roku izveidota ainava. Ta ir ziedošu plūmju, sarkanu uzpūtīgu govju kūšu, kā bises stobrs taisnu kukurūzas rindu zeme.

Bez jebkādas iejaukšanās no ārienes Zeme gadu miljonu laikā radījusi to visu … auglīgu augsni un dzīvību. Sis Galaktikas nostūrītis bija aizņemts ar savām sīkajām rūpēm.

Bet tagad?

Tagad beidzot kāds bija nolēmis iejaukties.

Tagad beidzot kāds vai kaut kas bija ieradies šajā Galaktikas stūri, un no šī brīža Zeme vairs nebija vientuļa.

Pīteram pašam viss jau bija vienalga. Viņš drīz nomirs, un pasaulē nav nekā tāda, kam viņa acīs būtu kāda nozīme. Viņam bija atlikusi tikai rīta skaidrība un vakara rimtums, katra diena bija ierēķināta, un viņš gribēja gūt kaut mazliet priekā, kāds lemts dzīvajiem.

Bet citiem nav vienalga … Mērijai Maletai un viņas brālim Džonijam, Smita dēlēnam, kurš bija dabūjis beisbola vālīti un cimdu, visiem cilvēkiem, kuri nāca uz viņa pļavu, un tiem miljoniem, kuri te nebija bijuši un vēl neko nebija dzirdējuši.

Šeit, savrupajā fermā, kas paslēpusies kukurūzas laukos, bez jebkādiem teatrāliem efektiem norisinās Zemes lielākā drāma. Tieši šeit.

— Ko jūs gatavojaties darīt ar mums? — viņš jautāja mašīnai.

Bet atbildi nesaņēma.

Pīters to arī negaidīja. Viņš sēdēja un skatījās, kā sabiezē ēnas, kā uz Zemes izmētātajās mājās iedegas ugunis. Kaut kur tālumā ierējās suns, citi atsaucās, viņpus pakalniem vakara klusumā šķindēja govju zvaniņi.

Pēdīgi, kad jau bija pavisam satumsis, viņš lēnām sāka iet uz māju pusi.

Virtuve Pīters sataustīja un iededzināja lampu. Pulkstenis rādīja gandrīz deviņi… laiku, kad pārraida pēdējās ziņas.

Viņš iegāja guļamistabā un ieslēdza radio. Pēdējās ziņas viņš noklausījās pa tumsu,

Tie bija labi jaunumi. Šodien štatā neviens nebija nomiris ar poliomielītu un saslimis bija tikai viens.

«Saprotams, kļūt bezrūpīgiem vēl ir par agru,» diktors sacīja, «taču tas, bez šaubām, nozīmē lūzumu epidēmijas gaitā. Iepriekšējā diennaktī reģistrēts tikai viens jauns saslimšanas gadījums. Stata Veselības aizsardzības departamenta direktors pavēstīja…»

Viņš sāka lasīt paziņojumu, ko bija sniedzis Veselības aizsardzības departamenta direktors, kurš izlīdzējās ar vispārīgām frāzēm, jo pats nezināja, kas notiek.

«Turpat vai triju nedēļu laikā pirmoreiz diena ir pagājusi bez nāves gadījumiem. Taču, neraugoties uz to,» viņš turpināja, «vēl arvien ir nepieciešamas medicīnas māsas.» Diktors piemetināja, ka medicīnas māsas lūdz zvanīt tur un tur.

Vēlāk viņš pārgāja uz lielās žūrijas pieņemto lēmumu un nepateica nekā jauna. Pēc tam nolasīja laika ziņas. Pavēstīja, ka Emeta slepkavības lietas iztiesāšana vēl uz mēnesi atlikta.

Tad piebilda: «Mums nupat ienācis ziņojums. Paskatīsimies, kas …»

Bija dzirdams, kā diktora rokās čaukst papīrs, kā viņam aizraujas elpa.

«Tajā ir stāstīts,» viņš teica, «ka šerifs Džo Bernss tikko saņēmis ziņu par lidojošo šķīvīti, kas nolaidies Pītera Saijē fermā pie Kornersas. Acīmredzot neviens par to neko īsti nezina. Skaidrs tikai tas, ka lidojošais šķīvītis atrasts šodien no rīta, bet nevienam nav ne prātā ienācis pavēstīt to šerifam. Atkārtoju — tas ir viss, kas mums zināms. Vairāk neko nezinām. Nezinām, vai tā ir taisnība vai ne. Uz turieni aizbrauca šerifs. Tiklīdz no viņa pienāks kādas vēstis, darīšu jums tās zināmas. Sekojiet mūsu …»

Pīters piecēlās un izslēdza radio. Tad devās uz virtuvi pēc lampas. Uzlika to uz galda un atkal apsēdās, nolēmis pagaidīt šerifu Bcrnsu.

Ilgi gaidīt nenācās.

— Ļaudis stāsta, — šerifs sacīja, — ka jūsu fermā esot nosēdies lidojošais šķīvītis.

— Es, šcrif, nezinu, vai tas ir lidojošais šķīvītis.

— Bet kas tad?

— Kā lai es zinu, — Pīters atbildēja.

— Ļaudis runā, ka tas izdāvājot visādas mantas.

— Tas tiesa, izdāvā.

— Nu, ja šis draņķis ir tikai reklāmas triks, — šerifs noteica, — tad gan es kādam krietni sadošu pa ādu.

— Esmu pārliecināts, ka tas nav reklāmas triks.

— Kāpēc jūs uzreiz neziņojāt man? Gribējāt noklusēt?

— Man nez kāpēc ne prātā neienāca, ka jāziņo jums, — Pīters sacīja. — Es neko netaisījos slēpt.

— Jūs te pie mums laikam esat nesen, vai ne? — šerifs noprasīja. — Agrāk tā kā nebūtu jūs redzējis. Domāju, ka visus pazīstu.

— Esmu te trīs mēnešus.

— Ļaudis mēļo, ka jūs ar saimniecības lietām nenoņemoties. Saka, jums neesot ģimenes. Dzīvojot šeit pavisam viens un neko nedarot.

— Taisnība vien ir, — Pīters atbildēja.

Šerifs gaidīja paskaidrojumus, bet Pīters klusēja. Lampas nespodrajā gaismā šerifs aizdomīgi viņu aplūkoja.

— Varbūt parādīsiet mums šo lidojošo šķīvīti?

Pīters, kuram šerifs jau bija pagalam apnicis,

sacīja:

— Izstāstīšu, kā tas atrodams. Aiz govju kūts tiksiet pāri strautam …

— Saijē, kāpēc gan lai jūs nenāktu mums līdzi?

— Klausieties, šerif, es taču stāstu jums, kā tur nokļūt. Vai klausīsieties?

— Nu protams, — šerifs atbildēja. — Protams. Bet kāpēc gan jūs …

— Es tur jau divas reizes biju, — Pīters sacīja. — Un šodien cilvēki pie manis nāk un nāk.

— Nu, labi, labi, — šerifs atteica. — Sakiet, kur jāiet.

Pīters pastāstīja, un šerifs ar diviem palīgiem aizgāja.

Saka zvanīt telefons.

Pīters pacēla klausuli. Zvanīja no tās pašas radiostacijas, kuras ziņojumu viņš bija klausījies.

— Sakiet, — radioreportieris vaicāja, — vai tas šķīvītis ir tur pie jums?

— Kāpēc pie manis? — Pīters atjautāja. — Vispār kaut kas tāds ir gan. Šerifs aizgāja to apskatīt.

— Mēs gribam sūtīt savu pārvietojamo tele- iekārtu, bet pirms tam mums jāpārliecinās, vai tik tā nav krāpšana. Vai jums nebūs iebildumu, ja mēs to aizsūtīsim?

— Neiebilstu. Sūtiet vien.

— Bet vai jūs esat pārliecināts, ka tas daikts vēl ir tur?

— Ir, ir!

— Labi, varbūt tādā gadījumā jūs man pateiksiet..

Pīters uzkāra klausuli tikai pēc piecpadsmit minūtēm.

Telefons no jauna iezvanījās.

tagad runāja no «Associated Press». Cilvēks, kas atradās vada otrā galā, bija piesardzīgs un visai skeptiski noskaņots.

— Stāsta, pie jums esot uzradies nez kāds šķīvītis?

Pīters uzkāra klausuli tikai pēc desmit minūtēm.

Telefons gandrīz uzreiz sāka zvanīt atkal.

— Maklelands no «Tribune», — gurda balss sacīja. — Dzirdēju kaut kādas baumas …

Piecas minūtes. Vēlreiz zvans. No «United Press».

— Runā, pie jums esot nolaidies šķīvītis? Vai mazu cilvēciņu tajā nav?

Piecpadsmit minūtes.

Zvans. Tas bija pārskaities pilsētnieks.

— Es nupat dzirdēju pa radio, it kā pie jums nolaidies lidojošais šķīvītis. Kāpēc jūs cilvēkiem prātus jaucat? Taču labi zināt, ka nekādu lidojošu šķīvīšu nav …

— Vienu mirklīti uzgaidiet, ser, — Pīters sacīja un izlaida klausuli no rokas. Tā karājās vadā, bet Pīters devās uz virtuvi, sadabūja tur šķēres un atnāca atpakaļ. Viņš dzirdēja, ka aizkaitinātais pilsētnieks vēl arvien nebija beidzis viņu apstrādāt; klausule šūpojās vadā, un no tās plūstošā balss likās esam pavisam kokaina.

Pīters izgāja no mājas un pārgrieza telefona vadu.

Kad viņš atgriezās, klausule klusēja. Viņš saudzīgi nolika to vietā.

Pēc tam aizslēdza durvis un devās pie miera. Pareizāk sakot, nolikās guļvietā, bet nekādi nespēja aizmigt. Viņš gulēja zem segas, ar skatienu urbdamies tumsā un cenzdamies sakārtot domu spietu, kas jaucās pa galvu.

No rīta viņš devās pastaigāties un ieraudzīja tnašīnu. Uzlika uz tās roku, un tā iedeva viņam dāvanu. Tad dāvāja vēl un vēl.

— Ir atlidojusi mašīna, kura izsniedz dāvanas, — viņš sacīja tumsā.

Gudrs, labi pārdomāts, rūpīgi izstrādāts pirmais kontakts.

Kontakts ar cilvēkiem viņiem zināmā, saprotamā, šausmas neizraisošā veidā. Kontakts ar kaut kā tāda palīdzību, par ko cilvēki var justies pārāki. Draudzīgs žests… bet kas gan var būt labāks draudzības apliecinājums kā dāvanu pasniegšana?

Kas tas ir?

Misionārs?

Tirgotājs?

Diplomāts?

Vai tikai mašīna un nekas cits?

Varbūt spiegs? Piedzīvojumu meklētājs? Vai pētnieks? Izlūks? Ārsts? Tiesnesis? Indiāņu virsaitis?

Un kāpēc šis daikts ir nolaidies te, šajā novārtā pamestajā zemes gabaliņā, viņam piederošās fermas pļavā?

Un kādā nolūkā?

Bet ar kādu nolūku visbiežāk uz Zemes ierodas visi šie dīvainie izdomātie radījumi fantastiskajos romānos?

Protams, lai pakļautu sev Zemi. Ja ne ar spēku, tad ar pakāpenisku iespiešanos vai draudzīgu pārliecināšanu un spaidiem. Pakļaut sev ne tikai Zemi, bet arī visu cilvēci.

Radiorcportieris bija satraukts, žurnālists no «Associated Press» sašutis, ka viņu tur par muļķi, «Tribune» pārstāvis garlaikojās, bet tas no «United Press», izrādījās, bija gluži vienkārši pļāpa. Taču pilsētnieks bija sadusmojies. Viņu jau ne

reizi vien esot cienājuši ar stāstiem par lidojošajiem šķīvīšiem, un tas nu esot par daudz.

Pilsētnieks bija nikns, jo, noslēdzies savā mazajā pasaulītē, negribēja nekāda uztraukuma, nevēlējās iejaukšanās. Viņam jau gana nepatikšanu, vēl tikai trūka nez kāda šķīvīša. Viņam pietiek paša rūpju: kā nopelnīt iztiku, satikt ar kaimiņiem, izsargāties no poliomielīta epidēmijas, un jādomā arī par rītdienu.

Starp citu, diktors teica, ka stāvoklis ar poliomielītu, šķiet, uzlabojies: nav ne jaunu saslimšanas, ne nāves gadījumu. Un tas ir lieliski, jo poliomielīts nozīmē sāpes, nāvi, šausmas.

«Sāpes,» viņš domāja. «Šodien sāpju nebija. Pēc daudzām jo daudzām dienām pirmo reizi man nekas nesāpēja.»

Viņš izstiepās un sastinga zem segas, ieklausīdamies, vai nav sāpju. Viņš zināja, kur tās slēpās, zināja to vietu savā miesā, kur tās arvien patvērās. Gulēja un bai|odamies gaidīja, ka tagad, kad ir par to iedomājies, tās sevi atgādinās. Taču sāpju nebija. Viņš gulēja un gaidīja, raizēdamies, ka pat domas par sāpēm var kļūt par burvju vārdiem, kas tās izvilinās no klusās vietiņas. Sāpes nenāca. Viņš aicināja tās, lūgšus lūdzās, lai parādās, visiem dvēseles spēkiem mēģināja tās izvilināt. Taču sāpes nepadevās.

Pīters atslābināja muskuļus, jo zināja, ka pagaidām briesmas nedraud … Pagaidām … jo sāpes vēl arvien tur slēpās. Tās nogaidīja, meklēja izdevīgu gadījumu — un nāks, kad sitīs īstā stunda.

Izjuzdams bezrūpīgu atsvešinātību, cenzdamies aizmirst nākotni un šausmas, ko tā sevī nes, viņš baudīja dzīvi bez sāpēm. Ieklausījās visā, kas notika mājā: mazliet nosēdušos siju dēļ grīdas dēļi čīkstēja, vasarīgais vējiņš sitās pret sienu, gobas zari skrāpējās gar virtuves jumtu.

Cita skaņa. Klauvējieni pie durvīm.

— Saijē! Saijē! Kur esat palicis?

— Eju jau, eju, — viņš atsaucās.

Tad sameklēja čības un gāja uz durvīm. Tas bija šerifs ar palīgiem.

— Iededziniet lampu, — šerifs lūdza.

— Vai sērkociņi ir? — Pīters jautāja.

— Jā, te būs.

Pīters, taustīdamies pa tumsu, atrada šerifa roku un paņēma no viņa sērkociņu kārbiņu.

Viņš uzgāja galdu, pārvilka pār to ar roku un atrada lampu. Uzdedzis uguni, palūkojās šerifā.

— Saijē, — šerifs sacīja, — šis daikts kaut ko būvē.

— Zinu.

— Kas tā par velna būšanu?

— Nekādas velna būšanas nav.

— Tas verķis iedeva man šo, — šerifs sacīja, uzlikdams kaut ko uz galda.

— Pistole, — Pīters noteica.

— Vai jūs esat tādu kādreiz redzējis?

Jā, tā varēja būt četrdesmit piektā kalibra. Taču trūka nolaižamās mēlītes, stobrs spoži mirdzēja, visa pistole bija 110 kāda balta, pa daļai caurspīdīga materiāla.

Pīters pasvārstīja to rokā — pistole svēra ne vairāk par pusmārciņu.

— Nē, — Pīters sacīja. — Savu mūžu neko tādu neesmu redzējis. — Viņš uzmanīgi nolika pistoli uz galda. — Vai šauj arī?

— Jā, — šerifs atbildēja. — Es to izmēģināju pie jūsu govju kūts.

— Govju kūts vairs nav, — viens no palīgiem teica.

— Ne skaņas, ne uzliesmojuma, nekā, — šerifs piebilda.

— Govju kūts pazuda, un viss, — palīgs atkārtoja, vēl īsti neatjēdzies no pārsteiguma.

Pagalmā iebrauca mašīna.

— Ej paskaties, kas tur ir, — šerifs pavēlēja.

Viens palīgs izgāja ārā.

— Nesaprotu, — šerifs gaudās. — Stāsta, tas esot lidojošais šķīvītis, bet, manuprāt, tas nav nekāds šķīvītis. Parasta kaste.

— Tā ir mašīna, — Pīters sacīja.

Lievenī nodimdēja soļi, un istabā sanāca ļaudis.

— Avīžnieki, — palīgs, kurš bija gājis ārā skatīties, teica.

— Puiši, nekādu ziņojumu nebūs, — šerifs sacīja.

Kads reportieris griezās pie Pitera:

— Vai jūs esat Saijē?

Pīters piekrītoši pamāja.

— Esmu Hoskinss no «Tribune». Sis ir Džon- sons no «Associated Press». Tas mazais, kas izskatās tāds pamuļķīgs, — fotogrāfs Lenglijs. Nepievērsiet viņam uzmanību. — Hoskinss uzsita Pī- teram pa muguru. — Nu, kā te iet, pašā gadsimta notikumu mutulī? Vareni, vai ne?

— Stāvi mierīgs, nekusties, — Lenglijs sacīja.

Uzliesmoja zibspuldze.

— Man jāpazvana, — teica Džonsons. — Kur te ir telefons?

— Tur, — Pīters atbildēja. — Tas nedarbojas.

— Kā tā? Sādā brīdī — un nedarbojas?

— Es pārgriezu vadu!

— Pārgriezāt vadu! Vai jūs, Saijē, esat prātu zaudējis?

— Zvanīja bez mitas.

— Tad nu gan, — Hoskinss sacīja. — Redz kā!

— Es salabošu, — Lenglijs piedāvājās. — Vai kādam ir plakanknaibles?

— Pagaidiet, puiši, — iejaucās šerifs.

— Žigli velciet mugurā bikses, — Hoskinss Pītc- ram uzsauca. — Mēs gribam jūs nofotografēt pie lidojošā šķīvīša. Uzlieciet tam kpju virsū kā mednieks nogalinātam zilonim.

— Nu, paklausieties jel, — šerifs sacīja.

— Kas ir, šerif?

— Tā ir nopietna lieta. Saprotiet mani pareizi. Tur jums, puiši, nav ko blandīties.

— Protams, nopietna, — Hoskinss atbildēja.

— Tāpēc jau arī esam šeit. Miljoniem cilvēku gaida kādas vēstis un nevar sagaidīt.

— Are, plakanknaibles, — viens ieteicās.

— Tūlīt salabošu telefonu, — Lenglijs sacīja.

— Ko mēs te slaistāmies? — Hoskinss jautāja.

— Iesim, palūkosimies uz to.

— Man vajadzētu piezvanīt, — atbildēja Džon- sons.

— Pag, puiši, — šerifs apjucis centās viņus pierunāt. — Uzgaidiet…

— Serif, kam tas daikts ir līdzīgs? Vai, jūsuprāt, tas ir lidojošais šķīvītis? Vai tas ir liels? Ko tas dara — knikšķina vai rada vēl kādas citas skaņas? Ei, Lenglij, uzņem šerifu filmā.

— Vienu mirklīti! — Lenglijs no pagalma atsaucās. — Savienoju vadu!

Verandā atkal atskanēja soļu troksnis. Pa durvīm iespraucās galva.

— Telestudijas autobuss, — galva sacīja. — Vai tas ir šeit? Kā lai aizkļūst līdz tam verķim?

Zvanīja telefons. Džonsons pacēla klausuli.

— Jūs, šerif.

Šerifs aizklaudzināja pie telefona. Visi apklusa un klausījās.

— jā, tas esmu es, šerifs Bernss … Jā, tas ir tur, viss kārtībā.. Protams, es zinu … Redzēju to… Nē, kas tas ir, es nezinu … Jā, saprotu. Labi, ser … Klausos, ser … Es darīšu visu.

Šerifs nolika klausuli un pagriezās pret pārējiem.

— Militārā izlūkošana, — viņš teica. — Neviens neies uz turieni. Neviens nedrīkst atstāt māju. No šī brīža te ir aizliegtā zona.

Viņš nikni noskatīja pēc kārtas visus reportierus.

— Tāda ir pavēle, — viņš tiem sacīja.

— Ak tu velns! — Hoskinss nolamājās.

— Es tā steidzos šurp, — telereportieris sāka bļaut, — un tagad lai sēžu te ieslēgts un ne …

— Es tagad šeit vairs nekomandēju, — šerifs teica. — Tēvoča Scma pavēle. Tā ka jūs, puiši, pārāk ne…

Pīters devās uz virtuvi, uzpūta uguni un uzlika tējkannu.

— Kafija ir tur, — viņš sacīja Lenglijam. — Iešu apģērbšos.

Nakts vilkās gausi. Hoskinss un Džonsons telefoniski nodeva ziņas, kas bija īsi pierakstītas uz ermoņikas veidā salocītām lapiņām; sarunādamies ar Pīteru un šerifu, viņi ar zīmuli kricclēja nezkā- das neizprotamas zīmes. Pēc īsa strīdiņa šerifs atļāva Lenglijam nosūtīt redakcijai uzņēmumus. Šerifs soļoja pa istabu šurpu turpu.

Kliedza radio. Bez apstājas zvanīja telefons.

Visi dzēra kafiju un smēķēja, uz grīdas mētājās samīdīti smēķu gali. Klāt nāca arvien jauni avīžnieki. Šerifa brīdināti, viņi palika te nogaidīt.

Kads atnesa pudeli dzeramā un palaida apkārt. Cits ierosināja uzspēlēt pokeru, bet nerada atbalstītājus.

Pīters izgāja pēc malkas. Nakts bija klusa, pie debesīm mirdzēja zvaigznes.

Viņš palūkojās uz pļavu, taču tur nekas nebija redzams. Mēģināja saskatīt klajo vietu, kur iepriekš bija atradusies govju kūts. Tomēr dziļajā tumsā būtu grūti ieraudzīt govju kūti, pat ja tā tur būtu.

Kas tas ir? Vai migla, kas sabiezē pie nāves gultas? Vai pēdējā tumsas stunda pirms rītausmas? Pirms visgaišākās, pārsteigumiem visbagātākās rītausmas daudzu grūtību pārpilnajā cilvēces dzīves gaitā?

Mašīna tur kaut ko būvē, būvē naktī.

Bet ko?

Vai templi? Faktoriju? Misiju? Sūtniecību? Fortu? Neviens nezina, neviens nevar pateikt.

Vienalga, ko ceļ, uz planētas Zeme tas ir pirmais svešinieku uzbūvētais priekšpostenis.

Pīters atgriezās ar malkas klēpi.

— Šurp sūta karaspēku, — šerifs viņam sacīja.

— Viens — un — di-vi — krei-so, — Hoskinss nesatricināmā mierā komandēja; cigarete palika nevīžīgi karājamies viņam pie apakšlūpas.

— Nupat ziņoja pa radio, — šerifs piebilda. — Izsludināts nacionālās gvardes iesaukums.

Hoskinss un Džonsons izkliedza militāras komandas.

— Jūs, puiši, labāk gan nelieniet pie kareivjiem, — šerifs nobrīdināja. — Vēl iespraudīs durkli ribās …

Hoskinss izgrūda taures signālam līdzīgu skaņu. Džonsons paķēra divas karotes un atdarināja pakavu klaudzoņu.

— Kavalērija! — Hoskinss iesaucās. — Uz priekšu, zēni! Urrā!

— Nu ko jūs te ņematies kā bērni, — kāds nogurušā balsi sacīja.

Nakts vilkās lēni, visi sēdēja, dzēra kafiju, smēķēja. Nevienam negribējās runāt.

Radiostacija beidzot paziņoja, ka pārraides beigušās. Kāds ņēmās griezt kloķi, cenzdamies noķert citu staciju, taču baterijas bija izlādējušās. Telefons sen vairs nezvanīja.

Kādu stundu pirms rītausmas ieradās kareivji. Viņi nemaršēja un nedrasēja, bet atbrauca piecos ar brezentu segtos kravas automobiļos.

Kapteinis uz mirkli ienāca iekšā, lai uzzinātu, kur atrodas nolādētais šķīvītis. Viņš bija visai nemierīgs tips. Pat kafiju neiebaudīja, bet tūlīt devās ārā un skaļi pavēlēja šoferiem braukt.

Mājā varēja dzirdēt, kā smagie automobiļi rēkdami aiztraucās projām.

Svīda gaisma. Pļavā bija izaugusi ēka. Tā izskatījās neparasta, jo slējās augšup pretēji visām celtniecības normām. Būvnieks vai, drīzāk, tas spēks, kas to cēla, visu bija darījis ačgārni: bija redzams ēkas centrs, it kā ēka būtu paredzēta nojaukšanai un no tās būtu norauts viss «apvalks».

Eka aizņēma pusakra un sniedzās piecstāvu mājas augstumā. Tā sārtojās pirmajos saules staros; tas bija brīnišķīgais sārtais tonis, no kura dvēselē ielīst siltums — atmiņā nāk kaimiņu meitenes svētku tērps.

Kareivji ielenca ēku, rīta saule spoguļojās šauteņu durkļos.

Pīters sarūpēja brokastis: sacepa veselu kalnu pankūku, tad vēl olas ar bekonu, un tam izgāja visi viņa krājumi, izvārīja pāris galonus auzu biezputras, spaini kafijas.

— Mēs aizsūtīsim kādu pēc produktiem, — Hoskinss sacīja. — Esam jūs galīgi aplaupījuši.

Pēc brokastīm šerifs ar palīgiem aizbrauca uz apgabala centru. Hoskinss palaida apkārt cepuri un arī aizbrauca uz pilsētu — pēc produktiem. Pārējie avīžnieki palika. Telestudijas autobuss pavērsa pret ēku platleņķa objektīvu.

Telefons atkal zvanīja vienā zvanīšanā. Žurnālisti pēc kārtas cēla klausuli.

Pīters devās uz Maleta fermu pēc olām un piena.

Mērija izskrēja viņam pretī pie vārtiņiem.

— Kaimiņi baidās, — viņa sacīja.

— Vakar viņi nebaidījās, — Pīters noteica. — Viņi gluži vienkārši gāja un ņēma dāvanas.

— Bet, Pīter, viss taču ir mainījies. Tas jau ir par daudz… Eka

Tur jau ir tā lieta. Eka.

Neviens nebaidījās no mašīnas, kas izskatījās nekaitīga, bija neliela un draudzīgi noskaņota. Tā tik jauld spulgoja, tik mīļi knakšķēja un sniedza dāvanas. Pirmajā acu uzmetienā tā ārēji ne ar ko neatšķīrās no Zemes lietām, un tās nolūki bija saprotami.

Bet ēka bija liela un, iespējams, kļūs vēl lielāka, un tā tika celta ačgārni. Kur gan tas redzēts, ka ēka augtu tik strauji — pieci stāvi vienā pašā naktī?

— Kā viņi to dara, Pīter? — Mērija klusākā balsī vaicāja.

— Nezinu, — Pīters atbildēja. — Te darbojas likumi, par kuriem mums nav nekādas jēgas, tiek izmantota tehnoloģija, kāda cilvēkiem ne prātā nav ienākusi, celtniecības veids, kas savā būtībā ir pilnīgi atšķirīgs no cilvēkiem pazīstamā.

— Bet šī ir gluži tāda pati ēka, kādu būtu varējuši uzcelt arī cilvēki, — viņa iebilda. — Protams, ne no tāda akmens… Droši vien visā pasaulē tāda nav. Taču pārējais tajā nav nekas neparasts. Šī celtne atgādina lielu skolu vai universālveikalu.

— Mans nefrīts, izrādījās, ir īsts nefrīts, — Pīters sacīja, — jūsu smaržas — īstas smaržas, bet spinings, kuru dabūja Džonijs, — parasts spinings.

— Tātad viņi par mums zina. Zina visu, ko iespējams uzzināt. Pīter, viņi novēro mūs!

— Bez šaubām.

Mērijas acīs ieraudzījis bailes, Pīters pievilka viņu sev klāt. Meitene neatrāvās, un viņš to cieši apskāva, bet tajā pašā brīdī iedomājās, cik dīvaini, ka citi tieši pie viņa meklē mierinājumu un atbalstu.

— Pīter, es esmu dumja.

— Jūs esat brīnumjauka, — viņš ar dziļu pārliecību teica.

— Es vis neko daudz nebaidos.

— Protams, ne. — Viņš gribēja sacīt: «Es mīlu tevi,» bet zināja, ka šos vārdus nekad neizteiks. «Kaut gan sāpes,» viņš nodomāja, «sāpes šorīt neatgriezās.»

— Iešu pēc piena un olām, — Mērija sacīja.

— Nesiet šurp, cik varat. Man jāpaēdina vesels bars.

Dodamies mājup, viņš prātoja, ka kaimiņi jau sākuši baidīties. Interesanti zināt, vai drīz bailes aptvers visu pasauli, vai drīz lielgabali ieņems uguns pozīcijas, vai drīz sprāgs atombumba.

Pīters apstājās kalna nogāzē augšpus mājas, un tikai tad pamanīja, ka govju kūts pazudusi. Tā bija kā ar nazi nogriezta — palicis tikai diagonāli nošķelts pamats.

Interesanti, vai pistole vēl arvien ir pie šerifa? Pīters nolēma, ka pie šerifa gan. Bet ko viņš ar to darīs, un kāpēc tā bija iedāvināta tieši viņam? No visām dāvanām tā bija vienīgais priekšmets, kāda uz Zemes nav.

Pļavā, kur vēl vakar nebija nekā cita kā vien koki, zāle un ar dzeloņplūmēm, lazdām un zilga- najām kazenēm aizauguši veci grāvji, tagad augšup cēlās ēka. Pītcram šķita, ka stundas laikā tā izaugusi vēl lielāka.

Atgriezies mājās, Pīters ieraudzīja visus žurnālistus sēžam pagalmā un aplūkojam celtni.

Viens no viņiem sacīja:

— Militārā priekšniecība ieradusies. Tur gaida jūs.

— No izlūkdienesta? — Pīters vaicāja.

Žurnālists piekrītoši pamāja.

— Pulkvedis un majors.

Militārpersonas gaidīja ēdamistabā. Pulkvedis bija sirms, taču ļoti jauneklīgs, majors — ar ūsām un tāpēc šķita visai brašs.

Pulkvedis stādījās priekšā:

— Pulkvedis Vitmens. Majors Rokvels.

Pīters nolika pienu un olas un palocījās.

— Tas bijāt jūs, kas atrada mašīnu? — pulkvedis vaicāja.

— Jā, es.

— Pastāstiet mums par to, — pulkvedis palūdza.

Pīters sāka stāstīt.

— Kur ir tas nefrīts? — pulkvedis prasīja. — Vai jūs mums to neparādītu?

Pīters izgāja virtuvē un atnesa nefrītu. Viņi abi pēc kārtas uzmanīgi to aplūkoja, visai piesardzīgi, taču ar sajūsmu grozīdami rokās, kaut gan Pīters redzēja, ka no nefrīta viņi nenieka nesajēdz.

It kā nolasījis Pītera domas, pulkvedis pacēla galvu un palūkojās viņā.

— Vai jūs ko saprotat no nefrīta? — pulkvedis jautāja.

— Protams, — Pīters atbildēja.

— Vai esat ar to kādreiz nodarbojies?

— Jā, muzejā.

— Pastāstiet par sevi.

Pīters mirkli svārstījās … bet tad sāka stāstīt.

— Un kāpēc jūs esat šeit? — pulkvedis taujāja.

— Vai jūs, pulkvedi, kādreiz esat gulējis slimnīcā? Vai jums nekad nav ienācis prātā, ko nozīmē gaidīt nāvi tur?

Pulkvedis piekrītoši pamāja.

— Es saprotu jūs. Bet šeit jums nav …

— Pacentīšos pārlieku ilgi neuzkavēties dzīvo vidū …

— Jā, jā, — pulkvedis noteica. — Saprotu…

— Pulkvedi, — majors sacīja, — paraugieties, lūdzu, šurp, ser. Tas pats simbols, kas uz…

Pulkvedis izrāva nefrītu viņam no rokām.

— Tas pats simbols, kas virs vēstules teksta! — viņš iesaucās.

Pulkvedis pacēla galvu un vērīgi palūkojās Pī- terā, it kā pirmoreiz viņu redzētu un justos]oti pārsteigts par to.

Pēkšņi majoram rokā parādījās pistole, stobra saltā acs pavērsās tieši pret Pīteru.

Pīters metās sāņus. Taču nepaspēja. Majors izšāva.

Miljonu gadu Pīters krita cauri rēgaini pelēcīgam, griezīgi kaucošam tukšumam, apzinādamies, ka tas ir tikai sapnis, ka viņš krīt bezgalīgā atavistiskā sapnī, ko mantojis no tiem neticami tāla

jiem senčiem, kuri mita kokos un dzīvoja mūžīgās bailēs no krišanas. Viņam gribējās sev iekniebt, lai atmostos, bet viņš nevarēja to izdarīt, jo nebija roku, un pēc tam izrādījās, ka nav arī ķermeņa, kuram varētu iekniebt. Vienīgi apziņa traucās cauri bezdibenim, kuram nebija ne gala, ne malas.

Miljonu gadu Pīters krita griezīgi kaucošajā tukšumā; iesākumā šī kaukoņa ieurbās viņā un lika dvēselei (miesas nebija) atkal un atkal raustīties mokās, nenovedot tās līdz galējībai, aiz kuras sākas glābjošais vājprāts. Taču ar laiku viņš pierada pie šīs kaukšanas, un, līdzko pierada, tā kaukšana izbeidzās un Pīters gāzās bezdibenī pilnīgā klusumā, kas bija vēl baismīgāks par kaukšanu.

Viņš krita, un kritiens bija ilgs kā mūžība, bet tad pēkšņi mūžībai pienāca gals, iestājās miers un krišana izbeidzās.

Viņš ieraudzīja seju. Seju no neiedomājami tālas pagātnes, seju, kuru reiz bija skatījis, bet sen aizmirsis, tāpēc tagad rakņājās atmiņā, pūlēdamies atcerēties, kas ir šis cilvēks.

Seja izplūda, tā šūpojās šurpu turpu, un to apturēt Pīters nekādi nespēja. Visi viņa mēģinājumi bija veltīgi, un viņš aizvēra acis, lai atbrīvotos no šīs sejas.

— Saijē, — kāda balss sauca. — Pīter Saijē.

— Prom, — Pīters sacīja.

Balss pagaisa.

Pīters no jauna atvēra acis, seja atradās vecajā vietā: šoreiz tā neizplūda un nešūpojās.

Tā bija pulkveža seja.

Pīters atkal aizvēra acis, lai atsauktu atmiņā majora pistoles nekustīgo stobru. Viņš lēca sāņus vai vismaz gribēja to darīt, bet nepaguva. Kaut kas atgadījās, un viņš miljonu gadu krita, bet tagad ir pamodies un viņā raugās pulkvedis.

Uz viņu šāva. Tas ir skaidrs. Šāva majors, un tagad viņš, Pīters, atrodas slimnīcā. Bet kur viņš ir ievainots? Vai rokā? Abas rokas veselas. Varbūt kājā? Arī kājas veselas. Sāpju nav. Pārsēju nav. Ģipša arī ne.

Pulkvedis teica:

— Dakter, viņš nupat bija atguvis apziņu, bet tūdaļ pat atkal iegrima nemaņā.

— Viņš būs vesels kā rutks, — ārsts sacīja. — Dodiet tik laiku. Jūs ietriecāt viņā pārmērīgi lielu lādiņu. Nevar tā uzreiz nākt pie samaņas.

— Mums ar viņu jāaprunājas.

— Vajadzēs vien pagaidīt.

Kādu brīdi valdīja klusums. Tad:

— Vai esat pilnīgi pārliecināts, ka viņš ir cilvēks?

— Mēs viņu apsekojām ļoti rūpīgi, — ārsts teica. — Ja arī nav cilvēks, tad ir tik laba imitācija, ka nemūžam nespēsim atmaskot.

— Viņš apgalvoja, ka viņam esot vēzis, — pulkvedis sacīja, — izlikās, ka mirst no tā. Bet, ja viņš nav cilvēks, vai, jūsuprāt, viņš ļaunākā gadījumā jebkurā brīdī nevarēja izlikties, ka …

— Viņam nav vēža. Ne mazāko pazīmju. Nav bijis nekā vēzim līdzīga. Un nebūs.

Pīters pat ar aizvērtām acīm juta, kā no neticības un izbrīna pulkvedim mute palika vaļā. Pīters tīšām ciešāk aizmiedza acis, jo baidījās, ka tā ir tikai viltība …, ka viņi grib, lai viņš atvērtu acis.

— Ārsts, kurš ārstēja Pīteru Saijē, — pulkvedis sacīja, — pirms četriem mēnešiem atzina, ka viņam atlicis vairs pusgada ko dzīvot. Ārsts teica viņam …

— Pulkvedi, izskaidrojumu meklēt ir veltīgi. Varu teikt tikai vienu: cilvēkam, kas atrodas šajā gultā, vēža nav. Viņš ir spēka mitriķis, kādu daudz vis neatradīsi.

— Tādā gadījumā tas nav Pīters Saijē, — pulkvedis stūrgalvīgi paziņoja. — Kaut kas ir pieņēmis Pītera Saijē izskatu vai noņēmis no viņa kopiju, vai arī…

— Ejiet nu ejiet, pulkvedi! — ārsts sacīja. — Labāk nefantazēsim.

— Tātad jūs, dakter, esat pārliecināts, ka viņš ir cilvēks?

— Esmu pārliecināts, ka viņš ir cilvēciska būtne, ja jūs domājat to.

— Vai tiešām viņš ne ar ko neatšķiras no cilvēka? Nav nekādu noviržu no normas?

— Nekādu, — ārsts teica, — un, ja arī būtu, tas vēl neapstiprinātu jūsu minējumus. Katram no mums ir mutāciju izraisītas nelielas atšķirības. Cilvēkus nepavairo caur kopējamo papīru.

— Katra lieta, ko dāvināja mašīna, ar kaut ko atšķīrās no tādas pašas, taču uz Zemes ražotas. Atšķirības ir mazas un nav pamanāmas uzreiz, tomēr tieši tās liecina, ka šie priekšmeti ir svešinieku taisīti.

. — Un lai būtu atšķirības! Un lai šie priekšmeti būtu svešinieku taisīti! Pēc manām domām, tik un tā mūsu pacients ir pats īstākais cilvēks.

— Bet kopaina ir tik saskanīga, — pulkvedis strīdējās pretī. — Saijē dodas projām no pilsētas un nopērk vecu, novārtā pamestu fermu. Kaimiņu acīs viņš ir īsts savādnieks. Jau šo dīvainību dēļ vien viņš pievērš sev nevēlamu uzmanību, taču vienlaikus dīvainība noder par labu aizsegu visām viņa neparastajām izdarībām. Un, ja nu kādam

bija lemts atrast ērmīgo mašīnu, tad tikai cilvēkam, kas līdzīgs viņam.

— Jūs safabricējat lietu no nekā, — ārsts teica. — Jums nepieciešams, lai viņš ar kaut ko atšķirtos no normāla cilvēka un noderētu par pierādījumu jūsu bezjēdzīgajiem minējumiem. Neapvainojieties, bet, ārsts būdams, es to varu vērtēt tikai tā. Miniet kaut vai vienu faktu…, gribu uzsvērt, tādu faktu, kas apstiprinātu jūsu pieņēmumu.

— Un kas atradās govju kūtī? — pulkvedis nepadevās. — Gribētos gan zināt! Varbūt Saijē šo mašīnu taisīja tieši tur? Varbūt tāpēc govju kūts tika iznīcināta?

— Govju kūti no zemes virsas noslaucīja šerifs, — ārsts iebilda. — Saijē ar to nav nekāda sakara.

— Bet kas šerifam iedeva pistoli? Saijē mašīna, āre, kas. Un secinājumi rodas paši no sevis — domu lasīšana no attāluma, hipnoze — sauciet to, kā vēlaties …

— Labāk atgriezīsimies pie faktiem. Jūs sašāvāt Saijē ar anestezējošu pistoli, un viņš uz vietas zaudēja samaņu. Jūs viņu arestējāt. Pēc jūsu pavēles viņš tika pakļauts rūpīgai izmeklēšanai. Tā ir īsta personas brīvības aizskaršana. Lūdziet dievu, lai Saijē jūs neiesūdz tiesā. Viņš jūs var saukt pie atbildības.

— Zinu, — pulkvedis negribīgi piekrita. — Bet mums jātiek skaidrībā. Jāizdibina, kas tas ir. Jādabū atpakaļ sava bumba.

— Tad tā arī vajadzēja teikt, ka jūs satrauc bumba.

— Tā vēl arvien ir tur gaisā, — pulkvedis sacīja, un balss viņam ietrīcējās. — Vēl arvien karājas.

— Man nu jāiet, — ārsts teica. — Neuztraucieties, pulkvedi!

Ārsts izgāja no istabas, un viņa soļi noklusa gaiteni. Pulkvedis brīdi staigāja šurpu turpu, tad smagi atslīga krēslā.

Pīters savā guļvietā bez mitas domās nikni atkārtoja: «Es tomēr dzīvošu! Es dzīvošu!»

Bet viņam taču bija jāmirst. Viņš bija sagatavojies tai dienai, kad sāpes beidzot kļūs neizturamas… Bija izvēlējies vietu, kur gribēja aizvadīt atlikušo laika sprīdi, vietu, kur viņam pienāks mirstamā stunda. Un, raugi, tagad viņš ir apžēlots. Nez kādā veidā atguvis dzīvību.

Gulēdams viņš cīnījās ar uztraukumu un augošu nemieru, cenzdamies sevi neizdot, neparādīt, ka lādiņa iedarbība jau beigusies.

Ārsts bija teicis, ka šauts ar anestezējošu pistoli. Tas ir kas jauns… nekas tāds nebija dzirdēts. Tomēr jā, par kaut ko tamlīdzīgu viņš bija lasījis. Tas bija saistīts ar zobu ārstēšanu, viņš atminējās. Jauns sāpju rcmdināšanas līdzeklis, ko izmanto zobārsti, — smaganas aprasina ar anestezējoša šķīduma strūkliņu. Droši vien kaut kas tāds, tikai simtiem, tūkstošiem reižu spēcīgāks.

Viņu sašāva, atveda šurp un apskatīja — un tas viss izlūkdienesta pulkveža murgaino fantāziju dēļ.

Vai fantāziju? Ļoti amizanti. Netīšām, neapzināti būt kādam par ieroci. Protams, tā ir bezjēdzība. Jo, cik vien viņš atceras, ne darbos, ne vārdos un pat ne domās nav devis ne mazāko mājienu, ka kaut kādā veidā spētu sekmēt mašīnas ierašanos uz Zemes.

Un ja nu vēzis ir nevis slimība, bet kas cits? Varbūt kāds neaicināts viesis, kas iekļuvis cilvēka ķermenī un tur mājo. Gudrs svešinieks, kas ieradies no tālienes, pārvarējis neskaitāmus gaismas gadus!

Tomēr viņš zināja, ka šī fantazēšana ir līdzvērtīga pulkveža fantazēšanai: tā ir neuzticēšanās lietuvēns, kas mīt cilvēka apziņā, pašaizsardzības līdzeklis, kas veidojas zemapziņā un sagatavo cilvēci Jaunākajam, liek viņam būt modram.

Nav nekā briesmīgāka par neziņu, nekas cits nepadara cilvēku tik piesardzīgu kā neizprotamais.

«Mums jātiek skaidrībā,» pulkvedis bija teicis, «jānoskaidro, kas tas ir.»

Un, protams, visdrausmīgākais ir tieši tas, ka noskaidrot neko nav iespējams.

Pīters nolēma beidzot pakustēties, un pulkvedis tūdaļ teica:

— Pīter Saijē.

— Ko vēlaties, pulkvedi?

— Man ar jums jārunā.

— Lai notiek, runājiet.

Viņš piecēlās gultā sēdus un ieraudzīja, ka atrodas slimnīcas palātā. Tā bija sterili tīra telpa ar flīžu grīdu un pelēcīgām sienām, un viņš gulēja parastā slimnīcas gultā.

— Kā jūtaties? — pulkvedis jautāja.

— Tā nekas, — Pīters atzinās.

— Mēs ar jums apgājāmies visai bargi, taču mums nebija citas iespējas. Redzat, vēstule, spēļu un kases automāts, un daudz kas cits …

— Jūs jau minējāt par kaut kādu vēstuli.

— Vai jūs, Saijē, ko zināt par to?

— Nav ne jausmas.

— Prezidents saņēmis vēstuli, — pulkvedis sacīja. — Tādas pašas vēstules saņēmuši gandrīz visu pasaules valstu vadītāji.

— Kas tajās rakstīts?

— Tur jau ir tas āķis. Vēstule uzrakstīta valodā, kuru uz Zemes neviens neprot. Taču tur ir kāda rindiņa — vienīgā visās vēstulēs, kas ir izlasāma. Tajā teikts: «Tad, kad atšifrēsiet vēstuli, jūs jau būsiet spējīgi darboties loģiski.» Tikai to vien izdevās saprast — rindiņu teksta tās valsts valodā, kura vēstuli saņēmusi. Bet pārējais ir īsta ķīniešu ābece.

— Vai nav izdevies vēstuli atšifrēt?

Pīters redzēja, ka pulkvedim metas karsti.

— Nevienu burtu, par vārdiem nemaz nerunājot …

Pīters pastiepās, paņēma no naktsskapīša karafi un piešķieba to virs glāzes. Karafe bija tukša.

Pulkvedis piecēlās no krēsla.

— Atnesīšu ūdeni.

Viņš paņēma glāzi un atvēra vannas istabas durvis.

— Lai ūdens notek, tad būs aukstāks, — viņš sacīja.

Pīters tik tikko dzirdēja viņa vārdus, jo lūkojās uz durvīm.

Tām priekšā bija aizšaujamais, un, ja…

Tekošā ūdens troksnis pārmāca pulkveža balsi, un viņš turpināja skaļāk.

— Ap to pašu laiku uzgājām vairākas šādas mašīnas, — viņš sacīja. — Iedomājieties tikai. Parasts automāts pārdod cigaretes, bet tas vēl nav viss. Tajā kaut kas jūs novēro. Kaut kas pēta cilvēkus un viņu dzīves veidu. Visos mūsu pašu uzstādītajos kases un spēļu automātos un citās ierīcēs. Tikai tagad tie ir nevis vienkārši

automāti, bet novērotāji. Tie nepārtraukti seko cilvēkam. Vēro, pēta.

Pīters basām kājām klusi piegāja pie durvīm, aizcirta tās un aizšāva priekšā bultu.

— Ei! — pulkvedis iesaucās.

Kur gan ir apģērbs? Droši vien skapī. Pīters pieskrēja un parāva durvis. Re, kur — uz pakaramā.

Viņš nometa slimnīcas halātu, paķēra un uzvilka bikses. Tagad kreklu. Atvilktnē. Bet kur šņorzābaki? Tepat vien ir. Aizsaitēt nav laika.

Pulkvedis raustīja un dauzīja durvis, bet kliegt vēl nekliedza. Gan jau kliegs, taču pagaidām viņš rūpējās par savu reputāciju — negribēja, lai visi uzzina, kā šis apvests ap stūri.

Pīters pārbaudīja kabatas. Naudas maks pazudis. Tāpat arī pārējais — nazis, pulkstenis, atslēgas. Droši vien, atveduši viņu šurp, tie izņēma visu ārā un ielika seifā.

Tagad nav laika par to domāt. Galvenais ir pazust.

Viņš pacentās gaitenī apvaldīt soļus. Pagāja garām māsiņai, un tā pat nepaskatījās uz viņa pusi.

Atradis izeju uz kāpnēm, Pīters atvēra durvis. Tagad var arī pasteigties. Viņš lēca pāri trim kāpieniem, zābaksaites mētājās uz visām pusēm.

Pīters saprata, ka drošāk doties lejup pa kāpnēm. Tur, kur ir lifts, tās gandrīz vai neizmanto. Viņš apstājās, noliecās un aizsēja zābakus.

Virs katrām durvīm bija norādīts stāvs, tāpēc orientēties varēja viegli. Pirmajā stāvā atkal vajadzēja iet pa gaiteni. Šķiet, vēl neviens nebija attapies, ka Pītera nav, kaut gan pulkvedis jebkuru brīdi varēja sacelt trauksmi.

Bet vai pie izejas viņu tomēr neaizturēs? Un ja nu jautā, kurp viņš dodas? Un ja nu pēkšņi…

Pie ārdurvīm stāvēja puķu grozs. Pīters paraudzījās apkārt. Pa gaiteni gāja kaut kādi cilvēki, taču uz viņu neviens neskatījās. Viņš paķēra grozu.

Ejot ārā pa durvīm, viņš sacīja pie galda sēdošajai kalpotājai.

— Gadījies misēklis. Nav pareizās puķes.

Sieviete skābi pasmaidīja, tomēr viņu neaizturēja.

Izgājis āra, viņš puķes atstaja uz pakapiena un steidzās projām.

Pēc stundas Pīters jau zināja, ka viņam nekas nedraud. Zināja arī, ka atrodas pilsētā, kādas trīsdesmit jūdzes no tās vietas, kur bija gribējis nokļūt, ka pie dvēseles nav ne graša, ka ir izbadējies un ka no staigāšanas pa cietajiem betona trotuāriem sāp kājas.

Viņš ieraudzīja parku un apsēdās tur uz sola. Mazliet tālāk daži večuki spēlēja šahu. Māte aijāja bērnu. Jauns cilvēks sēdēja un klausījās mazītiņa tranzistora raidījumu.

Pa radio stāstīja: «… acīmredzot ēkas būve pabeigta. Pēdējās astoņpadsmit stundās tā nav kļuvusi lielāka. Tagad tai ir tūkstoš stāvu, un tā aizņem vairāk nekā simt akrus. Bumbu, kas tika nomesta pirms divām dienām, kāds neizprotams spēks vēl arvien tur gaisā virs ēkas. Artilērija ir turpat tuvumā un gaida pavēli atklāt uguni, taču pavēles nav. Daudzi domā, ja bumba nesasniedza mērķi, tad ar šāviņiem būs tas pats, un vai tie vispār atstās ieroču stobrus.

Kara ministrijas pārstāvis paziņoja, ka lielie ieroči uguns pozīcijās atrodas vienīgi piesardzības dēļ, kas, iespējams, ir pareizi; taču tad ir pilnīgi nesaprotami, kādēļ vajadzēja nomest bumbu. Ne tikai kongresā, bet arī visā pasaulē aug sašutums, ko izraisījis mēģinājums bombardēt ēku. Jo no ēkas puses līdz šim nav novērota nekāda naidīga darbība. Pagaidām zaudējumi nodarīti tikai Pīteram Saijē — cilvēkam, kas atrada mašīnu, — ēka aprijusi viņa fermu.

Saijē pēdas pazaudētas pirms trim dienām, kad viņam uznākusi kaut kāda lēkme un viņš aizvests projām no mājas. Droši vien viņš atrodas kara cietumā. Tiek izteikti visdažādākie minējumi par to, ko būtu varējis zināt Saijē. Ļoti iespējams, ka viņš ir vienīgais cilvēks uz Zemes, kurš var ienest zināmu skaidrību jautājumā par to, kas noticis viņa fermā.

Pa šo laiku pie ēkas koncentrēts karaspēks un astoņpadsmit jūdžu plašā zonā visi iedzīvotāji evakuēti. Ir zināms, ka divas zinātnieku grupas nogādātas pāri aizžogojumam. Kaut gan nekāda oficiāla paziņojuma nav bijis, tomēr ir pamats uzskatīt, ka zinātnieku braucieni nav vainagojušies panākumiem. Kas ir šī ēka, kāds dzīvs vai nedzīvs spēks to uzcēlis, ja vien tās būvēšanas gaitu var dēvēt par celšanu, un ko var sagaidīt turpmāk — tāds ir minējumu loks, kuriem nav pamatojuma. Dabiski, par hipotēžu trūkumu nevar žēloties, tomēr pagaidām vēl neviens nav devis pieņemamu izskaidrojumu.

Visas pasaules telegrāfa aģentūras joprojām piegādā kaudzēm materiālu, bet konkrētus faktus var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem.

Citu jaunumu tikpat kā nav. Acīmredzot tāpēc, ka tagad cilvēkus interesē vienīgi noslēpumainā ēka. Lai arī cik dīvaini, taču ciiu jaunumu patiešām1 maz. I\ā jau tas bieži vien ir, kad atgadās kas svarīgs, visi pārējie notikumi it kā tiek atlikti uz vēlāku laiku. Poliomielīta epidēmija iet mazumā, kriminālnoziegumu nav. Likumdošanas orgāni galvaspilsētās pilnīgi pārtraukuši darboties, bet valdības vērīgi seko visam, kam ir kāds sakars ar ēku.

Daudzās galvaspilsētās aizvien biežāk tiek izteikts uzskats, ka šī ēka nav tikai Amerikas rūpju objekts, ka visi lēmumi attiecībā uz to jāpieņem starptautiskā līmenī. Mēģinājums ēku bombardēt izraisīja šaubas, vai mūsu valsts, kuras teritorijā ēka atrodas, spēj rīkoties miera un taisnības vārdā. Ir tādas domas, ka šo problēmu saprātīgi atrisināt varētu tikai kāds starptautisks orgāns no objektīvām pozīcijām.»

Pīters piecēlās no sola un devās projām. Pa radio ziņoja, ka viņš aizvests no mājām pirms trim dienām. Nav brīnums, ka tik ļoti moka izsalkums.

Trīs dienas — un ēka šajā laikā ir pacēlusies tūkstoš stāvu augstumā un izpletusies simt akru lielā teritorijā.

Tagad viņš gāja nesteidzīgi: stipri sāpēja kājas un no izsalkuma smeldza pakrūtē.

Par katru cenu jāatgriežas pie ēkas. Pēkšņi viņš apjauta, ka tas noteikti jādara, kaut gan vēl nesaprata, kāpēc tā jārīkojas, no kurienes viņā radusies šī dedzīgā tieksme.

It kā viņš būtu tur ko aizmirsis un tagad vajadzētu iet un atrast aizmirsto. «Kaut ko esmu piemirsis,» viņam neizgāja no prāta. Bet kas tas varētu būt? It nekas, izņemot sāpes, apziņu, ka ir neglābjami slims, un kabatā mazu indes kapsulu, kuru viņš bija nolēmis pārkost, kad sāpes būs kļuvušas neciešamas.

Pīters iebāza roku kabatā, bet kapsulas tur vairs nebija. Tā pazudusi reizē ar kabatas portfeli, kabatas nazi un pulksteni. «Tagad jau vienalga,» viņš nodomāja, «nu kapsula man vairs nav vajadzīga.»

Izdzirdis aizmugurē steidzīgus soļus un sapratis, ka kāds grib panākt tieši viņu, Pīters strauji apgriezās.

— Pīter! — iesaucās Mērija. — Pīter, man likās, ka tas esat jūs. Es tā skrēju jums pakaļ.

Viņš stāvēja un lūkojās meitenē, neticēdams savām acīm.

— Kur jūs bijāt pazudis? — viņa taujāja.

— Slimnīcā, — Pīters atbildēja. — Aizbēgu no turienes. Bet kāpēc jūs …

— Mūs, Pīter, evakuēja. Atnāca un pateica, ka jābrauc projām. Daļa mūsējo dzīvo nometnē viņpus parka. Tētis taisni vairs nevalda pār sevi, un es viņu saprotu: mūs piespieda aizbraukt pašā siena laikā, un pļaujas laiks arī jau drīz būs klāt.

Viņa atmeta galvu un lūkojās Pīteram sejā.

— Jūs izskatāties tāds saguris, — viņa sacīja. — Vai atkal kļūst sliktāk?

— Sliktāk? — viņš pārjautāja un tūlīt pat aptvēra, ka acīmredzot kaimiņi zina… ka jau sen visiem ir skaidrs, kāpēc viņš ieradies fermā, jo laukos noslēpumu nav…

— Piedodiet, Pīter, — Mērija ierunājās. — Piedodiet. Man nevajadzēja …

— Nekas, — Pīters teica. — Viss ir garām, Mērij. Esmu vesels. Nemaz nezinu, kā un kāpēc, taču esmu izveseļojies.

— Vai slimnīcā? — Mērija apvaicājās.

— Ar slimnīcu tam nav nekāda sakara. Es biju jau vesels, pirms vēl nokļuvu tur. Taču tas noskaidrojās tikai slimnīcā.

— Varbūt diagnoze nav bijusi pareizai

Viņš noliedzoši papurināja galvu.

— Bija gan pareiza, Mērij.

Vai tik pārliecināti drīkst apgalvot? Vai viņš, pareizāk sakot, vai ārsti būtu varējuši noteikti apgalvot, ka tās ir ļaundabīgās šūnas, nevis kas cits… nevis kāds nezināms parazīts, kuram viņš, pats to neapjauzdams, devis patvērumu savā organismā?

— Jūs sakāt, ka aizbēgāt? — Mērija viņam atgādināja.

— Mani meklēs. Pulkvedis un majors. Pēc viņu domām, man ir kāds sakars ar mašīnu, kuru es atradu. Viņi uzskata, ka tā ir mans roku darbs. Tāpēc mani aizveda uz slimnīcu, lai pārbaudītu, vai esmu cilvēks.

— Kādas muļķības!

— Man jāatgriežas fermā. Un noteikti.

— Tas nav iespējams, — Mērija viņam sacīja. — Tur pilns ar zaldātiem.

— Ja vajadzēs, līdīšu uz vēdera pa grāvjiem. Iešu pa nakti. Tikšu cauri aizžogojuma līnijai. Cīnīšos, ja mani ieraudzīs un gribēs aizturēt. Izvēles nav. Jāmēģina.

— Jūs esat slims, — Mērija sacīja, bažīgi lūkodamās Pīteram sejā.

Viņš pavīpsnāja.

— Neesmu vis, tikai gribas ēst.

— Tad ejam.

Meitene paņēma Pīteru pie rokas. Viņš nekustējās no vietas.

— Drīz vien sāks dzīt man pēdas, ja vien jau nav sākuši.

— Iesim uz restorānu.

— Viņi, Mērij, atņēma man kabatas portfeli. Esmu bez naudas.

— Man ir nauda, ko es paņēmu iepirkumiem.

— Nē, — viņš sacīja. — Es iešu. Tagad es vairs no īstā ceļa nenovērsīšos.

— Un jūs patiešām ejat uz turieni?

— Tas man nupat kā iešāvās prātā, — viņš apjucis atzinās, taču nezin kāpēc tajā pašā laikā bija pārliecināts, ka tā nav tikai tukša bravūra.

— Atgriezīsieties tur?

— Mērij, man tas jādara.

— Un jūs esat pārliecināts, ka izdosies līdz turienei aizkļūt?

Viņš piekrītoši pamāja.

— Pīter, — viņa nedroši sacīja.

— Kas ir?

— Vai es jums nebūtu par nastu?

— Jūs? Kā tā?

— Ja nu es ietu līdzi?

— Bet jūs to nedrīkstat darīt, jums nav tur ko iet.

— Iemesls ir, Pīter. Mani velk uz turieni. Galvā it kā zvans zvana — skolas zvans, kas aicina kopā bērneļus.

— Mērij, — viņš jautāja, — vai uz tā smaržu flakona bija kāds simbols?

— Bija. Uz stikla, — viņa atbildēja. — Tāds pats kā uz jūsu nefrīta.

«Un tādas pašas zīmes,» viņš nodomāja, «bija arī vēstulēs.»

— Ejam, — Pīters pēkšņi izlēma. — Jūs netraucēsiet.

— Vispirms paēdīsim, — Mērija piebilda. — Varam iztērēt naudu, kuru es paņēmu iepirkumiem.

Viņi rokrokā gāja pa ceļu kā divi samīlējušies pusaudži.

— Mums ir milzum daudz laika, — Pīters sacīja. — Mēs nedrīkstam doties ceļā, pirms nav satumsis.

Kādā klusā ielā viņi paēda mazā restorānā un pēc tam gāja uz veikalu. Nopirka maizes klaipu, divus līkumus žāvētas desas un mazliet siera — tain izgāja gandrīz visa Mērijas nauda —, bet atlikuma vietā pārdevējs iedeva viņiem tukšu pudeli. Tā aizstās blašķi.

Viņi izgāja cauri pilsētas nomalei, piepilsētām un nonāca laukos; steigties nevajadzēja, jo pirms tumsas nebija vērts aiziet pārāk tālu.

Uzdūrušies upītei, viņi apsēdās krastmalā — gluži kā pārītis piknikā. Mērija noāva kurpes un kūļāja ar kājām ūdeni, un abi jutās neizsakāmi laimīgi.

Kad satumsa, viņi devās tālāk. Mēness nebija, taču pie debesīm mirdzēja zvaigznes. Un, kaut gan Mērija ar Pīteru gāja klupdami krizdami, bet lāgiem pat maldījās nezin kur, viņi, tāpat kā iepriekš, izvairījās no ceļiem, gāja pa laukiem un pļavām, turējās tālāk no fermām, lai nebūtu jātiekas ar suņiem.

Jau pusnaktī viņi ieraudzīja pirmos nometnes ugunskurus un apmeta tiem līkumu. No pakalna virsotnes bija redzamas telšu rindas, ar brezentu pārsegto kravas mašīnu neskaidrās kontūras. Bet pēc tam viņi tik tikko neuzgāja virsū artilērijas apakšnodaļai, taču laimīgi paslēpās, neuzdūrušies sargkareivjiem, kuri droši vien bija izlikti ap nometni.

Tagad Mērija ar Pīteru zināja, ka atrodas evakuētajā zonā un ka jāizzogas cauri kareivju un uz ēku notēmēto ieroču lokam.

Nu viņi virzījās uz priekšu uzmanīgāk un lēnāk. Austrumu pusē sākot svīst gaismai, abi paslēpās biezā dzeloņplūmju saaudzē liekņas malā.

— Esmu nogurusi, — Mērija nopūzdamās sacīja. — Visu nakti nejutu, bet varbūt neievēroju nogurumu, taču tagad, kad esam apstājušies, nepavisam vairs nav spēka.

— Iekodīsim un liksimies uz auss, — Pīters teica.

— Vispirms jāpaguļ. Esmu tā nogurusi, ka negribas ēst.

Pīters atstāja viņu vienu un izlauzās cauri biezoknim līdz mežmalai.

Rītausmas nespodrajā gaismā viņa priekšā slējās ēka — zilganpelēks koloss, kas pacēlās virs horizonta kā strups pirksts, kas rāda uz debesīm.

— Mērij! — Pīters čukstēja. — Mērij, re, kur tas ir!

Viņš dzirdēja, kā meitene laužas cauri biezoknim.

— Pīter, līdz tam vēl tālu.

— Zinu, bet mēs iesim turp.

Pie zemes pieplakuši, viņi vērīgi aplūkoja ēku.

— Es neredzu bumbu, — Mērija sacīja.

— Bumbu, kas karājas virs ēkas.

— Tā atrodas pārāk tālu.

— Bet kāpēc tieši mēs turp atgriežamies? Kāpēc tikai mums nav bail?

— Nezinu, — Pīters, pieri saraucis, atbildēja.

— Patiešām, kāpēc? Es tur atgriežos tāpēc, ka tā gribu… nē, tāpēc-, ka man tas jādara. Redzat, šo vietu es biju izvēlējies, lai nomirtu. Kā ziloņi, kuri velkas nomirt tur, kur mirst visi ziloņi.

— Bet tagad, Pīter, jūs esat vesels.

— Kāda gan starpība… Tikai tur es iemantoju mieru un līdzjūtību.

— Jūs, Pīter, esat aizmirsis simbolus. Zīmes uz flakona un uz nefrīta.

— Ejam atpakaļ, — viņš sacīja. — Šeit mūs var ieraudzīt.

— Vienīgi uz mūsu dāvanām bija simboli, — Mērija neatlaidās. — Uz citām tādu nebija. Es jautāju. Ne uz vienas citas.

— Pašreiz nav īstais laiks noņemties ar minējumiem. Ejam.

Viņi atkal ielīda biežņā.

Saule jau bija pacēlusies virs apvāršņa, tās slīpie stari ielauzās biezajā saaudzē, visapkārt valdīja austošās dienas svētītais klusums.

— Pīter, — Mērija sacīja. — Man līp acis ciet. Noskūpstiet mani, pirms aizmiegu.

Pīters noskūpstīja meiteni, un viņi cieši piespiedās viens pie otra, grubuļaino, savijušos, zemo dzeloņplūmju slēpti no visas pasaules.

— Es dzirdu zvana skaņas, — Mērija klusi teica. — Vai jūs arī dzirdat?

Pīters noliedzoši papurināja galvu.

— Kā skolas zvans, — viņa turpināja. — Šķiet, sākas mācību gads un es iešu pirmajā klasē.

— Jūs esat nogurusi, — viņš sacīja.

— Šo zvanīšanu esmu dzirdējusi arī agrāk. Šī nav pirmā reize.

Viņš atkal noskūpstīja meiteni.

— Liecieties gulēt, — Pīters sacīja, un viņa, atlaidusies un aizvērusi acis, acumirklī aizmiga.

Pīteru pamodināja rūkoņa; viņš apsēdās — miegs bija kā ar roku noņemts.

Rūkoņa neapklusa, tā skanēja viņpus krūmāja un pamazām attālinājās.

— Pīter! Pīter!

— Klusāk, Mērij! Tur kaut kas ir.

Tagad rūkoņa atkal tuvojās, kļūdama arvien stiprāka, līdz pārvērtās pērkonīgos grāvienos, no kuriem : zeme trīcēja. Pēc tam no jauna attālinājās.

Dienvidus saule lauzās cauri zariem. Pīters juta inuskusam līdzīgo siltās zemes un trūdošo lapu smaržu.

Abi ar Mēriju viņi uzmanīgi virzījās cauri biezoknim un, tikuši tepat vai līdz pašai mežmalai, cauri retajai saaugai redzēja, ka tālumā pāri laukam joņo tanks. Priekšpusē bramanīgi paslējis augšup lielgabalu, rēkdams un gāzelēdamies tas drāzās pa grambu grambām, atgādinādams futbolistu, kas neapturami traucas uz priekšu.

Pāri laukam ierīkots ceļš… Bet Pīters taču skaidri zināja, ka vēl vakar vakarā tur nekāda ceļa nebija. Taisns, pavisam taisns tas veda uz ēku; tā segums bija no metāla un saulē spoži spīdēja.

Talu kreisajā pusē tam paralēli stiepās cits ceļš, labajā — vēl viens, un šķita, ka priekšā visi trīs ceļi saplūst vienā, kā satek kopā dzelzceļa sliedes, kas stiepjas līdz apvārsnim.

Tos taisnā leņķī krustoja citi ceļi, un radās iespaids, it kā zemē būtu nomestas divas cieši kopā sabīdītas gigantiskas kāpnes.

Tanks joņoja uz vienu no šķērsceļiem un no tālienes likās mazmazītiņš, arī tā rūkoņa nepārspēja niknas bites dūkšanu.

Aizkļuvis līdz ceļam, tanks spēji pašļūca sānis, it kā būtu uzgrūdies kaut kam gludam un nepārvaramam, it kā būtu ietriecies caurspīdīgā metāla sienā. Vienu mirkli tas pat sasvērās un tik tikko neapgāzās, tomēr noturējās un beidzot izlīdzināja gaitu; tanks atkāpās, tad apgriezās un aizdārdi- nāja atpakaļ pāri laukam uz biezokni.

Pusceļā tas atkal apsviedās apkārt un apstājās, pavērsis lielgabalu pret šķērsceļu.

Lielgabala stobrs nolaidās lejup, un no tā izšāvās liesmas. Lādiņš sprāga pie šķērsceļa — Pīters un Mērija ieraudzīja uzliesmojumu un dūmus. Ausīs iesitās triecienvilnis.

Šaudams no neliela atstatuma, — lielgabals spļāva lādiņus vēl un vēl. Virs tanka un pāri ceļam vēlās dūmu mutuļi, bet lādiņi joprojām sprāga pie ceļa — šajā, nevis viņā pusē.

Tanks no jauna aizdārdināja ceļa virzienā, taču šoreiz tuvojās tam uzmanīgi, bieži apstādamies, it kā meklēdams kādu spraugu.

Nez kur tālumā nogranda lielgabala zalves. Likās, tur šauj vesela artilērijas baterija. Kādu laiku šāvuši, lielgabali negribīgi apklusa.

Tanks turpināja uzbrukt ceļam kā suns, kas uzodis zem nogāzta koka paslēpušos zaķi.

— Kaut kas to nelaiž tālāk, — Pīters sacīja.

— Siena, — Mērija ieminējās. — Neredzama siena. Tanks nespēj izbraukt tai cauri.

— Un izšaut caurumu arī nespēj. To ne ar kādiem lielgabaliem nevar sašaut, pat ne iespiedums nepaliek.

Pie zemes pieplacis, Pīters vēroja tanku, kas lēnām virzījās gar ceļa malu. Tanks aizrāpoja līdz kurstceļiein un pagriezās, lai uzbrauktu uz kreisā garenvirzienā ejošā ceļa, taču ar priekšējām bruņām no jauna atdūrās pret neredzamo sienu.

«Nu tas ir slazdā,» Pīters nodomāja. «Ceļi izšķīruši un iesprostojuši visas armijas daļas. Tanks vienā, ducis tanku — citā, artilērijas baterija — trešajā, motorizētās rezerves — ceturtajā norobežojumā. Karaspēkam slēgti visi ceļi — pa atsevišķiem iecirkņiem sadalītās apakšvienības bija

pilnīgi kaujas nespējīgas. Interesanti, vai mēs ari atrodamies slazdā?»

Pa ceļu, kas stiepās labajā pusē, soļoja grupa kareivju. Pīters tos pamanīja pa lielu gabalu: melnie punktiņi kustējās austrumu virzienā, projām no ēkas. Kad tie pienāca tuvāk, varēja redzēt, ka kareivjiem nav ieroču, ka viņi klamzā, neievērodami ierindu, un no tā, kā cilvēki tik tikko vilka kājas, bija noprotams, ka tie ir noguruši kā suņi.

Izrādās, Mērija bija kaut kur aizgājusi, taču viņš to pamanīja tikai tad, kad viņa jau nāca atpakaļ, galvu zemu noliekusi, lai mati neķertos aiz zariem.

Apsēdusies blakus, meitene sniedza viņam biezu maizes riecienu un desas gabalu. Ūdens pudeli viņa nolika zemē.

— Ceļus ierīkojusi šī ēka, — viņa teica.

Pīters piekrītoši pamāja, jo mute bija pilna.

— Tāpēc, laibūtu ērtāk nokļūt līdz tai, — Mērija sacīja. — Eka vēlas, lai cilvēkiem būtu vieglāk tajā tikt.

— Atkal skolas zvans? — viņš apvaicājās.

Vina pasmaidīja un atteica:

— Atkal.

Kareivji pa tam bija pienākuši pavisam tuvu, ieraudzījuši tanku un apstājušies.

Četri kareivji nogriezās no ceļa un pāri laukam devās pie tanka. Pārējie apsēdās.

— Siena laiž cauri tikai vienā virzienā, — Mērija ieminējās.

— Laikam tā nelaiž cauri tankus, bet cilvēkiem ļauj iet, — Pīters sacīja.

— Eka vēlas, lai tajā ietu iekšā cilvēki.

Kareivji gāja pa lauku, bet tanks brauca tiem

pretī; tas apstājās, un ekipāža izrāpās ārā. Kājnieki un tankisti sāka runāties, kāds kareivis kaut ko stāstīja, ar roku rādīdams te uz vienu, te Už otru pusi.

Kaut kur tālumā atkal grāva smagie lielgabali.

— Kāds vēl arvien cenšas sašaut sienas, — Pīters sacīja.

Beidzot kājnieki un tankisti, atstājuši tanku lauka vidū, devās uz ceļu.

Pīters nosprieda, ka acīmredzot tas pats notiek ar visām karaspēka daļām, kas bloķēja ēku. Ceļi un sienas bija tos izšķīrušas, atdalījušas citu no citas … un tagad tanki, lielgabali un lidmašīnas bija kļuvušas tikai par nekaitīgām rotaļlietām, ar kurām tūkstoš norobežojumos sev kavēja laiku cilvēku bērni.

Pa ceļu, kas veda uz austrumiem, vilkās kājnieki un tankisti, viņi atkāpās, apkaunojošais aplenkums bija beidzies.

Mērija un Pīters sēdēja biezoknī un vēroja ēku.

— Jūs teicāt, ka viņi atlidojuši no zvaigznēm, — Mērija sacīja. — Bet kāpēc uz šejieni? Kālab mēs viņiem būtu vajadzīgi? Un vispār, kālab viņi atlidojuši?

— Lai mūs glābtu, — Pīters bez īstas pārliecības noteica, — lai paglābtu mūs no mums pašiem vai arī lai paverdzinātu un ekspluatētu. Varbūt, lai mūsu planētu izmantotu par kara bāzi. Iespējams simtiem ieganstu. Pat ja viņi pateiks, mēs droši vien nesapratīsim.

— Bet jūs taču nedomājat, ka viņi grib mūs paverdzināt vai padarīt Zemi par savu kara bāzi? Ja jūs tā domātu, mēs necenstos aizkļūt līdz šai ēkai.

— Nē, es tā nedomāju. Nedomāju tāpēc, ka man bija vēzis, bet tagad vairs nav. Un tāpēc, ka poliomielīta epidēmija sāka iet mazumā tajā pašā dienā, kad viņi atlidoja. Viņi dara labu, tieši tāpat kā misionāri darīja labu saviem aizbilstamajiem, kuru dzīves veids bija primitīvs, cilvēkiem, kurus bija piemeklējušas visādas slimības.

Viņš paraudzījas uz lauku, uz pamesto tanku, uz mirdzošo ceļu kāpnēm.

— Es ceru, — Pīters turpināja, — ka viņi nerīkosies tā, kā atļāvās darīt daži misionāri. Ceru, viņi nepazemos mūsu pašcieņu, ar varu ietērpjot mūs svešzemju drānās. Ceru, ka, izārstējuši mums kailo ēdi, viņi nenolems mūs rasu nepilnvērtības apziņai. Nesāks izcirst kokospalmas, lai…

«Bet viņi pazīst mūs,» Pīters domāja. «Viņi zina par mums visu, ko vien iespējams zināt. Viņi mūs ir pētījuši.-.. Diez, cik ilgi viņi to darīja? Sēdēdami kaut kur aptiekā vai nomaskēdamies par cigarešu automātiem un kases aparātiem..

Turklāt viņi ir rakstījuši vēstules — vēstules turpat vai visu pasaules valstu vadītājiem. Kad tās būs atšifrētas, jādomā, kļūs skaidrs, ko viņi vēlas. Bet varbūt viņi kaut ko prasa. Varbūt vēstulēs ir tikai lūgums atļaut celt misijas vai dievnamus, slimnīcas vai skolas.

Viņi pazīst mūs. Zina, piemēram, ka dievinām visu, kas ir bezmaksas, un tāpēc pasniedza mums dāvanas — tādas kā godalgas, kuras piešķir ra- diokompānijas un telekompānijas vai tirdzniecības palātas par labākajām atbildēm atjautības konkursos, ar vienīgo atšķirību, ka te konkurentu nav un katrs ir laimētājs.»

Gandrīz vai līdz pašam vakaram Pīters un Mērija vēroja ceļu, un visu šo laiku pa to nelielās grupās steberēja kareivji. Taču nu jau apritējusi vairāk nekā stunda, bet uz ceļa neviens nerādās.

Mērija ar Pīteru atstāja savu slēptuvi īsi pirms krēslas, viņi šķērsoja lauku un cauri neredzamajai sienai izgāja uz ceļa. Un devās rietumu virzienā, lai aizkļutu līdz milzu ēkai, kas sārtojās uz sarkanīgā rieta fona.

Viņi gāja cauri tumsai; tagad vairs nevajadzēja mest likumus un slēpties kā pirmajā naktī, jo uz tuksnesīgā ceļa viņi satika vienu vienīgu kareivi.

Pa tam bija noiets krietns gabals, un milzīgā ēka jau aptvēra pusi debess — zvaigžņu mirdzumā tā blāvi spulgoja.

Kareivis sēdēja ceļa vidū, puszābakus akurāti nolicis blakām.

— Kājas pagalam, — kareivis viņus uzrunāja.

Pīters un Mērija ar prieku apsēdās viņam

līdzās. Pīters izņēma ūdens pudeli, maizi, sieru, desu un salika visu uz ceļa, kā piknikā paklājis galdsegas vietā papīru.

Kādu brīdi viņi ēda klusēdami. Beidzot kareivis teica:

— Jā, nu viss ir beidzies.

Pīters un Mērija neko nejautāja, bet, ēzdami maizi ar sieru, pacietīgi gaidīja.

— Dienests beidzies, — kareivis sacīja. — Karš beidzies.

Viņš pamāja ar roku uz ceļu norobežoto iecirkņu pusi. Vienā no tiem atradās trīs pašgājēji lielgabali, otrā — munīcijas kaudze, trešajā — armijas kravas mašīnas.

— Kā te lai karo, — kareivis jautaja, — ja viss karaspēks sabāzts kā bandinieki pa_ kvadrātiem? Tanks, kas grozās desmit akru lielā pleķītī, ne velnam neder. Un kāda jēga no lielgabaliem, ja tie šauj tikai pusjūdzes attālumā?

— Vai, jūsuprāt, tā ir visur? — Mērija jautāja.

— Vismaz šeit tā ir. Kāpēc lai viņi tieši tāpat nedarītu ari citās vietās? Viņi mūs apturēja.

Neļāva ne soli paspert un neizlēja ne piliena asiņu. Zaudējumu mums nav.

Piebāzis pilnu muti ar maizi un sieru, viņš pasniedzās pēc ūdens pudeles.

— Es atgriezīšos, — viņš sacīja. — Paņemšu savu meiteni, un abi brauksim šurp. Varbūt tiem, kas atrodas ēkā, nepieciešama kāda palīdzība, un es gribu palīdzēt, cik vien būs manos spēkos. Bet, ja palīdzība nav nepieciešama, tad pacentīšos rast iespēju darīt viņiem zināmu, ka esmu pateicīgs par viņu ierašanos.

— Viņiem? Vai tu tos redzēji?

Kareivis palūkojās Pīteram tieši acīs.

— Nē, nevienu neesmu redzējis.

— Tad kāpēc tu vispirms gribi doties pakaļ savai meitenei un tikai pēc tam atgriezties? Kas tev deva tādu padomu? Kāpēc nevarētu tūlīt iet uz turieni kopā ar mums?

— Tas nebūtu labi, — kareivis iebilda. — Man nez kāpēc tā liekas. Vispirms jāredz meitene un jāizstāsta viss, kas uz sirds. Turklāt man ir dāvana viņai.

— Meitene par to priecāsies, — Mērija laipni sacīja. — Dāvana viņai patiks.

— Protams, — lepni pasmaidījis, kareivis noteica. — Tas viņai bija sens sapnis.

Viņš iebāza roku kabatā, izņēma ādas futrāli un attaisīja. Zvaigžņu gaismā blāvi iemirdzējās kaklarota.

Mērija pastiepa roku.

— Vai drīkst? — viņa jautāja.

— Protams, — kareivis atbildēja. — Jūs jau labāk zināt, vai tā meitenei patiks.

Mērija izņēma kaklarotu no futrāļa — zvaigžņu uguns tērcīte pludoja pāri viņas rokai.

— Vai tie ir briljanti? — Pīters vaicāja.

— Nezinu, — kareivis atteica. — Droši vien. No skata dārga mantiņa. Vidū tāds liels zaļš akmens, ne pārāk mirdzošs, toties …

— Pīter, — Mērija viņu pārtrauca, — vai jums ir sērkociņi?

Kareivis iebāza roku kabatā.

— Man, jaunkundz, ir šķiltavās. Tās ir dāvinātas. Kolosāli!

Viņš noknikšķināja, un uzšāvās liesma. Mērija pavirzīja dārgakmeni tuvāk gaismai.

— Simbols, — viņa teica. — Tāpat kā uz mana flakona.

— Vai jūs domājat šo gravējumu? — kareivis jautāja, rādīdams ar pirkstu. — Uz šķiltavām arī ir tāds pats.

— Kur tu tās ņēmi? — Pīters vaicāja.

— Kaste iedeva. Tikai tā nebija parasta kaste. Es pastiepu tai pretī roku, bet tā izspļāva šķilta- viņas, un tad es iedomājos Luīzi un šķiltaviņas, kuras viņa man bija iedāvinājusi. Tās es pazaudēju. Zēl gan bija. Un, paskat vien, — tādas pašas, tikai uz sāniem šīs zīmes … Tātad, līdzko es iedomājos par Luīzi, kaste tā jocīgi iesprauslā- jās un izmeta futrāli ar kaklarotu.

Kareivis pieliecās. Šķiltaviņas meta gaismu viņa jauneklīgajā sejā, tā triumfā staroja.

— Zināt, kā es domāju? — viņš sacīja. — Šī kaste ir viens no viņiem. Runā jau gan šā, gan tā, tomēr visam, ko dabū dzirdēt, nevar ticēt.

Viņš noskatīja Mēriju un Pīteru.

— Jums droši vien tas liekas smieklīgi? — viņš kautrīgi vaicāja.

Pīters papurināja galvu.

— Kas nu nav, tas nav, kareivīt.

Mērija atdeva viņam kaklarotu un šķiltaviņas.

Iebāzis tas kabatā, kareivis āva kajas puszābakus.

— Būs vien jāiet. Pateicos par cienastu.

Mēs vēl redzēsimies, — Pīters sacīja.

Cerēsim.

^ — Noteikti redzēsimies, — Mērija ar dziļu pārliecību piebilda.

Mērija un Pīters noraudzījās kareivim pakaļ. Viņš aizkliboja uz vienu, bet šie abi devās uz otru pusi.

— Simbols ir viņu zīme, — Mērija sacīja. — Tiem, uz kuru dāvanas ir simbols, jāatgriežas. Tas ir tikpat kā pase, kā zīmogs, kas apliecina, ka esi viņiem iepaticies!

— Vai arī, — Pīters piemetināja, — zīme, kas nodrošina īpašumtiesības.

— Viņi meklē noteiktus cilvēkus. Tie, kas no viņiem baidās, viņiem nav vajadzīgi. Nepieciešami cilvēki, kuri viņiem tic.

— Bet kāpēc mēs būtu vajadzīgi? — Pīters bažīgi vaicāja. — Redzi, tas mani satrauc. Kāds viņiem no mums labums? Kareivis grib viņiem palīdzēt, taču mūsu atbalsts tiem nav vajadzīgs. Ne pēc kādas palīdzības viņi neilgojas.

— Mēs nevienu no viņiem neesam redzējuši, — Mērija sacīja. — Ja nu tikai kaste ir kāds no tiem.

«Un cigarešu automāti, un vēl dievs zina kas,» Pīters nodomāja.

— Un tomēr, — Mērija turpināja, — viņi mūs pazīst. Ir mūs novērojuši, izpētījuši. Un zina par mums visu līdz pēdējam sīkumam. Viņi spēj iekļūt ikviena apziņā, izdibināt, par ko tas sapņo, un tad tiek pasniegta dāvana. Džonijam viņi iedāvināja makšķerkātu ar spoli, jums — nefrītu. Turklāt makšķerkāts bija tāds, kādu lieto cilvēki, bet nefrīts — īsts Zemes nefrīts. Viņi pazīst pat kareivja meiteni. Un zina, ka tā gribētu sev zaigojošu kaklarotu, zina: tāds cilvēks kā viņa atnāks pie viņiem un …

— Bet varbūt tomēr tie ir lidojošie šķīvīši, — Pīters sacīja. — Viņi ir lidojuši tajos virs mums daudzus gadus un mūs iepazinuši.

«Cik gadi gan bija vajadzīgi,» viņš nodomāja, «lai izpētītu visu cilvēci? Viņiem taču bija jāsāk ar ābeci: cilvēce tiem bija grūti izprotama, nepazīstama rase, viņi virzījās uz priekšu taustīdamies, iesākumā noskaidrojot atsevišķus faktus. Un droši vien pieļāva kļūdas. Reizēm secinājumi bija aplami, un tas kavēja darbu.»

— Nezinu, — Pīters sacīja. — Es to nepavisam nespēju aptvert.

Viņi soļoja pa spožo, zvaigžņu gaismā mirdzošo metāla ceļu, un ēka auga augumā, tā vairs nebija neskaidrs fantoms, nu tā bija gigantiska siena, kas slējās debesīs, aizēnojot zvaigznes. Tūkstošstāvu celtne, kas aizņēma simts akru platību, — no tāda diženuma, no tāda vēriena reiba galva.

Pat atrodoties ēkas tuvumā, nevarēja saskatīt bumbu: tā kūļājās kaut kur pārāk augstu gaisā.

Toties bija redzami nelieli ceļu nošķirti kvad- rati un tajos — naidā trakojošas rases nāvējošās rotaļlietas, kas tagad vairs bija tikai pamesti, nevienam nevajadzīgi metāla gabali.

īsi pirms rītausmas Pīters un Mērija beidzot sasniedza milzīgas kāpnes, kas veda uz centrālo ieeju. Iedami pa gludo, ar akmeņiem izlikto laukumu kāpņu priekšā, viņi īpaši asi izjuta ēkas pavēnī valdošo mieru un klusumu.

Rokrokā abi devās augšup pa kāpnēm, piegāja pie lielām bronzas durvīm un apstājās. Tad pagriezās un klusēdami lūkojās tālēs.

Cik lielā gabalā vien acis spēja aizsniegties, varēja saskatīt ce|us, kas sazarojās līdzīgi ratu spieķiem no rumbas, respektīvi, no ēkas, bet šķērsceļi gulēja koncentriskos lokos, un šķita, ka atrodies zirnekļa tīkla centrā.

Pamestās fermas ar saimniecības ēkām — govju kūtīm, klētīm, garāžām, skābbarības torņiem, cūku kūtīm, mašīnu nojumēm — bija palikušas ceļu norobežotajos sektoros; citos sektoros atradās armijas mašīnas, kas tagad varēja noderēt ja nu tikai putniem kur ligzdas vīt, vai arī zaķiem kur paslēpties. No pļavām un laukiem šurp atlidoja putnu treļļi, gaiss bija tīrs un dzestrs.

— Te nu, Pīter, tā ir, — Mērija sacīja, — mūsu burvīgā zeme.

— Bijusī mūsu, — Pīters viņu izlaboja. — Bijušais nekad vairs neatkārtojas.

— Pīter, vai jums nav bail?

— Nepavisam ne. Tikai māc šaubas.

— Bet agrāk jūs taču ne par ko nešaubījāties.

— Arī tagad nešaubos, — viņš sacīja. — Es jūtu, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek.

— Zināms, viss ir, kā nākas. Bija epidēmija, bet tagad vairs nav. Armija ir sakauta bez neviena upura. Arī atombumbas sprādziens novērsts. Vai tā nav, Pīter? Viņi jau maina mūsu pasauli uz labu. Vēzis un poliomielīts ir izzuduši, kaut gan ar šīm divām slimībām cilvēks cīnījās ilgus gadus un nekā nespēja tās uzvarēt. Nu ir gals kariem, gals slimībām, gals atombumbām — to, ko mēs paši nejaudājām veikt, viņi paveica mūsu vietā.

— Tas viss man ir zināms, — Pīters sacīja. — Viņi, bez šaubām, darīs galu noziegumiem, korupcijai, varmācībai — tam, kas ir mocījis un pazemojis cilvēci, kopš vien tā nokāpusi no kokiem.

— Ko tad jūs vēl gribat?

— Laikam gan neko… Tomēr noteiktu ziņu mums pagaidām nav. Ir tikai netiešas, nekonkrētas, uz secinājumiem balstītas. Mums nav pierādījumu, reālu, taustāmu pierādījumu.

— Mums ir ticība. Un tā ir nepieciešama. Ja mēs neticēsim tādai būtnei vai lietai, kas iznīdē karus un slimības, tad kam lai vispār tic?

— Tieši tas mani arī satrauc.

— Pasaule balstās uz ticību, — Mērija teica. — Uz jebkādu ticību — uz ticību dievam, sev pašiem, cilvēka krietnumam.

— Jūs esat brīnišķīga! — Pīters iesaucās un cieši apskāva Mēriju. Šajā brīdī lielās bronzas durvis atvērās.

Apkampušies viņi klusējot pārkāpa pār slieksni un nokļuva vestibilā ar augstiem, velvētiem griestiem. Tie bija rotāti freskām, pie sienām karājās panno, četri lieli kāpņu laidi veda augšup.

Bet kāpnēm priekšā bija aizvilktas smagas samta auklas. Ceļu rādīja bultas un kāda cita aukla, kas bija apmesta ap mirdzošu stabiņu.

Pazemīgi un klusi, gandrīz vai godbijīgi viņi devās cauri vestibilam uz vienīgajām durvīm, kas stāvēja vaļā.

Viņi iegāja lielā istabā ar milzīgiem, augstiem, skaisti veidotiem logiem, pa kuriem rīta saule apspīdēja pavisam jaunas, mirdzošas aspīda tāfeles, atzveltnes krēslus ar platiem roku balstiem, masīvus galdus, neskaitāmus plauktus ar grāmatām un katedru uz paaugstinājuma.

— Man bija taisnība, — Mērija sacīja. — Tas tomēr ir bijis skolas zvans. Mēs, Pīter, esam atnākuši skolā pirmajā klasē.

— Bērnudārzā, — Pīters ar mokām izteica.

«Viss ir pareizi,» viņš nodomāja, «no cilvēka

viedokļa pavisam pareizi: saule un ēna, greznie grāmatu iesējumi, tumšais koks, dziļais klusums. Ar labām tradīcijām bagātas mācību iestādes auditorija. Te jūtams kaut kas no Kembridžas un Oksfordas, Sorbonas un Efeju savienības atmosfēras. [1] Svešzemnieki neko nav palaiduši garām, ir paredzējuši katru sīkumu.»

— Man jāiziet, — Mērija sacīja. — Uzgaidiet šeit, neejiet nekur.

— Es nekur neiešu, — Pīters apsolīja.

Viņš noskatījās meitenei pakaļ. Pa durvīm, kas atvērās, viņš ieraudzīja bezgalīgi garu gaiteni. Mērija aiztaisīja durvis, un Pīters palika viens.

Brīdi pagaidījis, viņš strauji apgriezās un gandrīz vai skriešus metās cauri vestibilam uz lielajām bronzas durvīm. Taču durvju nebija. Ne zīmes, pat ne mazākās spraudziņas tai vietā, kur tas bijušas. Collu pēc collas Pīters iztaustīja sienu un nekādas durvis neatrada.

Būdams garīgi iztukšots, viņš pagriezās ar seju pret vestibilu. Galva vai pušu plīsa — viens, gluži viens visā ēkas kolosā.

Pīters iedomājās, ka tur, augšā, ir vēl tūkstoš stāvu, ēka sniedzas pašās debesīs. Te, lejā, atrodas bērnudārzs, otrajā stāvā, bez šaubām, — pirmā klase, un, ja kāptu arvien augstāk, kur gan tad nonāktu? Pie kāda mērķa?

Bet kas būs pēc izlaiduma? Un vai vispār tāds izlaidums būs? Un par ko viņš kļūs? Par ko pārtaps? Vai pā^ liks cilvēks?

Tagad jāgaida, ka skolā ieradīsies pārējie, tie, kuri izturējuši neparasto iestāju pārbaudījumu.

Viņi atnāks šurp pa metāla ceļiem un dosies augšup pa kāpnēm, lielās bronzas durvis viņu priekšā atvērsies, un tie ienāks iekšā. Un citi arī atstaigās — aiz ziņkāres, bet, ja viņiem nebūs simbola, durvis paliks ciet.

Un, ja ienākušajam sagribēsies aizbēgt, durvis nebūs iespējams atrast.

Pīters atgriezās klasē, tajā pašā vietā, kur bija stāvējis iepriekš.

Interesanti, kas rakstīts šajās grāmatās. Drīz vien viņš sadūšosies, paņems kādu no tām un atvērs. Bet katedra? Kas ieņems vietu katedrā?

Vai lieta, nevis dzīvs radījums?

Durvis atdarījās, un ienāca Mērija.

— Tur ir dzīvokļi, — viņa sacīja. — Tik mājīgus vēl nekad neesmu redzējusi. Uz viena dzīvokļa durvīm ir mūsu vārdi, uz citām — arī vārdi, bet ir arī durvis pavisam bez uzrakstiem. Pīter, ļaudis nāk. Mēs gluži vienkārši esam atnākuši mazliet par agru, agrāk nekā pārējie. Pirms zvana.

Pīters piekrītoši pamāja.

— Apsēdīsimies un uzgaidīsim, — viņš sacīja.

Abi nosēdās blakām un gaidīja ierodamies Skolotāju.