Nogrimusī pasaule

10.Viesības ar pārsteigumu

-Kerans…!

Hidroplāns tuvojās nosēšanās laukumam, un tā skaņas pamodināja Keransu. Viņš īgni pagrozīja galvu uz sasmakušā spilvena un pievērsa skatienu spilgti zaļajam paralelogramam, kas lāsoja uz griestiem virs žalūzijām, ieklausīdamies no āra plūstošajās dzinēju skaņās. Pulkstenis rādīja pusastoņi, tas bija par stundu vēlāk, nekā viņš mēdza mosties vēl pirms mēneša. Spožā saules gaisma, atstarodamās no lagūnas, gluži kā plēsīgs zeltains briesmonis bāza savas ķepas tumšajā istabā.

Saīdzis viņš pamanīja, ka pirms aizmigšanas aizmirsis izslēgt ventilatoru, kas stāvēja pie gultas. Viņš bija sācis aizmigt pilnīgi negaidītos brīžos, reizēm viņš aizmiga pussēdus stāvoklī uz gultas, raisīdams vaļā kurpju saites. Mēģinādams taupīt degvielu, Keranss bija aizslēdzis guļamistabu un pārvietojis apzeltīto divguļamo gultu uz viesistabu, taču gulta tik spēcīgi asociējās ar gulēšanu, ka viņš drīz vien bija spiests pārvietot to atpakaļ.

— Kerans!

No apakšējā gaiteņa skanēja Strengmena balss. Keranss lēni aizkliboja līdz vannas istabai un bija paspējis noskalot seju, kad numurā ieradās Strengmens.

Nometis ķiveri uz grīdas, viņš pasniedza Keransam krūku ar karstu, melnu kafiju un za|i appelējušu itā|u siera «Gorgonzola » kārbu.

— Tā ir mana dāvana tev, viņš draudzīgi ieskatījās Keransa trulajās acīs. — Kā iet pa laika dzīlēm?

Keranss apsēdās uz gultas malas, gaidīdams, kad no apziņas izgaisīs fantomu džungļi. Gluži kā bezgalīgas ēnas, sapņu tēli virmodami pacēlās gaisā virs apkārtējās īstenības līmeņa.

— Kāpēc esi atnācis? — viņš vienaldzīgi apvaicājās.

Strengmena seja pieņēma dziļa aizvainojuma izteiksmi: Kerans, tu man patīc. Tu allaž piemirsti šo faktu.

Viņš palielināja gaisa kondicionētāja jaudu un uzsmaidīja Keransam, kurš pētoši vēroja viltīgo smaidu.

— Patiesībā man ir cits iemesls. Es vēlos šovakar paēst vakariņas kopā ar tevi. Nekrati galvu. Es tik bieži esmu tevi apmeklējis, tagad pienākusi mana kārta parādīt viesmīlību. Tur būs ari Beatrise un vecais Bodkins, tās būs jautras dzīres uguņošana, bungas un pārsteigums.

— Kāds pārsteigums?

— Tad jau redzēsi. Tici man, tas būs kaut kas patiesi iespaidīgs. Man nepatīk viduvējas lietas. Ja vien gribētu, es varētu likt aligatoriem dejot uz astesgala. — Viņš svinīgi pamāja ar galvu. — Kerans, tu būsi patiesi pārsteigts. Iespējams, ka tas nāks par labu tavai psihei, apturēs to tavu plānprātīgo laika mašīnu.

Pēkšņi viņa balss tonis mainījās, un viņš atsvešināti paziņoja: Tomēr, Kerans, man neklājas tevi apcelt. Es nespētu panest ne desmito daļu no tās nastas, ko tu esi uzvēlis savos plecos, piemēram, šo triasa perioda spoku apsēsto slīkšņu traģisko vientulību.

Viņš paņēma no ventilatora korpusa Donna12 dzejoļu krājumu un sāka improvizēt: Pasaule pasaulē, katrs cilvēks kā vientuļa sala, kas peld cauri arhipelāgu jūrai…

Nešaubīdamies, ka Strengmens ākstās, Keranss pavaicāja: Kā veicas ar niršanas darbiem?

— Godīgi sakot, ne pārāk spoži. Šī pilsēta atrodas pārāk tālu ziemeļos, tāpēc tajā nekas liels nav palicis. Tomēr mēs esam atklājusi dažas interesantas lietas. Šovakar tu visu sapratīsi.

Keranss vilcinājās, prātodams, vai viņam pietiks spēka saviesīgai tērzēšanai ar Bodkinu un Beatrisi pēc ūdenslīdēju viesībām viņš tos nebija sadcis, kaut ari Strengmens ik vakaru ar hidroplānu lidoja uz Beatrises māju (Keransam atlika vien minēt, cik tālu Strengmens ir ticis, tomēr viņa replikas, piemēram, «Sievietes ir kā zirnekļi, sēž, vēro tevi un vienlaikus auž savus tīklus» vai «Sasodīts, Robert, viņa joprojām runā par tevi», lika domāt, ka neko lielu Strengmens nebūs panācis).

Tomēr Strengmena uzstājīgais tonis liecināja, ka Keransa ierašanās ir obligāta un Strengmens nepieņems nekādu atteikšanos. Gaidīdams atbildi, Strengmens sekoja Keransam uz viesistabu.

— Strengmen, tas ir pārāk negaidīd.

— Man ļoti žēl, Kerans, taču mēs esam tik tuvu pazīstami, tāpēc es ceru, ka tu neņemsi ļaunā. Pie tā vainojama mana maniakāli depresīvā personība. Man allaž ienāk prātā vismežonīgākās ieceres.

Keranss sameklēja divas apzeltītas porcelāna kafijas tasītes un ielēja no krūkas karsto kafiju. Viņš pie sevis izsmejoši atkārtoja frāzi «mēs esam tik tuvu pazīstami» un nodomāja: Strengmen, es vispār tevi nepazīstu. Klejodams pa lagūnām gluži kā nogrimušās pilsētas ļaunais gars, būdams visas šīs pilsētas bezjēdzīgās vardarbības un cietsirdības apoteoze, Strengmens bija pa pusei velns, pa pusei pirāts. Tomēr viņš spēlēja ari kādu neironu līmeņa lomu, turēdams Keransa acu priekšā brīdinājuma zīmi un aplinkus norādīdams uz briesmām, kādas slēpās Keransa izraudzītajā nākotnē. Šī saite saturēja viņus kopā, jo citādi Keranss jau sen būtu atstājis lagūnas un devies uz dienvidiem.

Ceru, ka tās nebūs atvadu viesības? — viņš vaicāja Strengmenam.

Tu taču nedomā pamest mūs vienus?

Protams, ka ne, Kerans, Strengmens protestēja. Mēs tikai nupat esam šeit ieradušies. Bez tam, viņš prātīgi piebilda, uz kurieni lai mēs dotos? Tagad vairs nekas liels nav adicis. Zini, reizēm es jūtos kā Feniķijas Flēbs. Patiesībā gan tā ir tava loma, vai ne?

Zemūdens straume

Čukstēdama pieņēma viņa kaulus. Celdamies un krizdavis Viņš gāja caur savu dzīvi Un iekfuva virpuli.13

Viņš turpināja uzstāt, līdz galu galā Keranss pieņēma ielūgumu, un Strengmens triumfēdams devās projām. Keranss izdzēra kafiju un atvēra žalūzijas, lai ielaistu dienas gaismu.

Ārpusē viņa krēslā uz verandas sēdēja balta ķirzaka un stiklainām acīm vērās Keransā, gaidīdama kaut ko interesantu.

Vakarā braukdams uz viesībām, Keranss prātoja par iespējamo Strengmena «pārsteigumu», cerēdams, ka tas nebūs kāds sarežģīts uzdevums, kura atrisināšanai nepieciešama piepūle. Viņš jutās noguris jau no tā, ka bija nodzinis bārdu un uzvilcis baltu smokingu.

Lagūnā varēja manīt vērā ņemamu rosību. Noliktavas kuģis bija noenkurots apmēram piecdesmit jardu no krasta, izrotāts ar audekla nojumēm un krāsainām lampiņām. Abas atlikušās plakandibena laivas braukāja gar sēkļiem, dzīdamas aligatorus uz centrālo lagūnu.

Norādīdams uz milzīgu kaimanu, kas mētājās ķekšu ielenkumā, Keranss vaicāja Lielajam Cēzaram: — Vai šovakar pasniegs aligatora cepeti?

Milzīgais kuprainais mulats sēdēja pie laivas stūres un tēlotā neziņā paraustīja plecus: Strengs šovakar sarīkos varenu izrādi, Keransa kungs, patiesi varenu izrādi. Jūs pats redzēsiet.

Keranss piecēlās kājās un atspiedās pret tiltiņu.

— Lielais Cēzar, cik ilgi tu pazīsti kapteini?

— Ilgi, Keransa kungs. Desmit gadu, varbūt pat divdesmit gadu.

— Viņš ir dīvains cilvēks, — Keranss turpināja. — Viņa noskaņojums mainās zibens ātrumā. Ja jau tu tik ilgi strādā pie viņa, tad būsi to pamanījis. Reizēm man ir bail no viņa.

Lielais mulats mīklaini pasmaidīja un piebilda: Jums taisnība, Keransa kungs. Jums tik tiešām ir taisnība.

Keranss nepaspēja pavaicāt neko vairāk, jo no noliktavas kuģa tiltiņa sāka plūst megafona pastiprinātas skaņas.

Strengmens katru viesi sagaidīja trapa galā. Viņš bija pacilātā omā, šarmants un līksms. Viņš izsmalcināti apsveicinājās ar Beatrisi, kas bija ieradusies garā, zilā brokāta vakarkleitā. Tirkīzkrāsas skropstu tuša piešķīra viņai eksotiska paradīzes putna izskatu. Bodkins bija papūlējies nodzīt bārdu un uzvilkt respektablu linaudekla žaketi, kā ari apsiet ap kaklu melnu krepa strēmeli, ko varēja uzskatīt par kaklasaiti. Tomēr gan Beatrise, gan Bodkins, tāpat kā Keranss, izskatījās apātiski un atsvešinājušies, gluži automātiski piedalīdamies sarunās pie vakariņu galda.

Tomēr šķita, ka Strengmens to nemana, iespējams, ka viņš bija pārāk pacilāts un aizņemts, lai pievērstu tam uzmanību. Lai kādi ari bija viņa nolūki, nevarēja noliegt, ka viņš ir krietni papūlējies. Virs novērošanas tiltiņa bija uzvilkta jauna brezenta nojume, kas atgādināja spoži baltu buru. Tas mala bija atliekta atpakaļ, lai atsegtu skatu uz lagūnu un debesīm. Pie margām stāvēja liels apaļš pusdienu galds un zemi ēģiptiešu stila dīvāni ar apzeltītu spirāļu rotājumu un ziloņkaula roku balstiem. Uz galda atradās dažādi krāšņi zelta un sudraba trauki. Vairums trauku bija ļoti lieli no vara izgatavotie pirkstu skalojamie trauciņi bija mutesbļodas lielumā.

Strengmens bija izšķērdīgi patukšojis savu dārglietu glabātavu — līdzās galdam stāvēja vairākas nomelnējušas bronzas skulptūras, kas turēja rokās paplātes ar augļiem un orhidejām. Kāda milzīga Tintoreto skolas glezna bija atspiesta pret dūmeni un noslēpa apkopes lūkas, atgādinādama sienas gleznojumu. Gleznas nosaukums bija «Esteres un valdnieka Kserksa14 kāzas», taču pagāniskie elementi, Venēcijas lagūnu un Lielā kanāla piļu fons kopā ar 16. gadsimta renesanses dekoru un tērpiem bija vairāk piemērots nosaukumam «Neptūna un Minervas kāzas», un tieši to Strengmens neapšaubāmi vēlējās uzsvērt. Valdnieku Kserksu blēdīga paskata vīru ar ērgļa degunu, kurš varēja būt vai nu dodžs, vai arī Venēcijas liel-admirālis, — neapšaubāmi bija savaldzinājusi kautrīgā melnmate Estere, kurai piemita attāla, taču pamanāma līdzība ar Beatrisi. Pārlaidis skatienu gleznai, uz kuras bija redzami simtiem kāzu viesu, Keranss pēkšņi pamanīja vēl vienu pazīstamu profilu — Strengmena seju starp cietsirdīgi smīnošajām Desmita padomes locekļu sejām -, taču, pieejot tuvāk, šī līdzība pagaisa.

Kāzu svinības notika uz burukuģa, kas bija noenkurots pie Dodžu pils, un tā izsmalcinātais rokoko stila aprīkojums šķita saplūstam ar noliktavas kuģa tērauda trosēm un līnēm15. Papildus šai situācijas līdzībai, ko uzsvēra divas lagūnas un ēkas, kas pacēlās tieši virs ūdens, ari Strengmena raibā komanda izskatījās kā nupat izkāpusi no gleznas, kurā varēja redzēt ari dārglietām izrotātus vergus un nēģeru cilmes gondoļjeru kapteini.

Malkodams kokteili, Keranss vaicāja Beatrisei: Bea, vai tu šajā gleznā saskatīji līdzību ar sevi? Acīmredzot Strengmens vēlas, lai tu apturētu plūdu ūdeņus, tāpat kā Estere nomierināja ķēniņu.

— Pareizi, Kerans! — Strengmens bija nokāpis no tiltiņa un pienācis pie viņiem. Tu esi precīzi izpratis manu domu.

Viņš paklanījās Beatrises priekšā un vaicāja: — Ceru, mana dārgā, ka tu pieņemsi šo komplimentu?

— Protams, Strengmen, es jūtos ārkārtīgi glaimota, — Beatrise atbildēja. Viņa piegāja pie gleznas, rūpīgi to nopētīja, tad, brokāta kleitai no-plīvojot, strauji pagriezās un, nostājusies pie margām, sāka vērties ūdenī.

Tomēr es neesmu pārliecināta, ka vēlos tēlot šo lomu, Strengmen.

— Tomēr tu esi nepārprotami tai piemērota, Dāla jaunkundz.

Strengmens ar žestu nosūtīja stjuartu pie Bodkina, kurš sēdēja, iegrimis klusā apcerē, tad uzsita Keransam uz pleca. Tici man, doktor, drīz tu redzēsi…

— Tas ir labi. Es jau sāku kļūt mazliet nepacietīgs, Strengmen.

Ko — pēc trīsdesmit miljoniem gadu tu nevari pagaidīt piecas minūtes? Es nepārprotami vēlos jūs atvest atpakaļ tagadnē.

Visu pusdienu laiku Strengmens pārraudzīja vīnu pasniegšanu, ik pēc briža aiziedams no galda, lai apspriestos ar Admirāli. Kad bija palikušas vairs tikai dažas brendija pudeles, Strengmens atkal apsēdās un plati uzsmaidīja Keransam, piemiegdams aci. Divas plakandibena laivas bija devušās uz līci otrā lagūnas malā un pazudušas skatienam, bet trešā bija apstājusies lagūnas centrā, no tās gaisā tika izšautas dažas raķetes.

Virs ūdens vēl spīguļoja pēdējie saules stari, taču bija jau pietiekami dziļa krēsla, lai skatītāji varētu pienācīgi novērtēt spožās raķetes, kas iemirdzējās un apdzisa, skaidri iezīmējoties uz tumšās, krēslainās debess fona. Smaids Strengmena sejā kļuva aizvien platāks. Tā smaidot, viņš atlaidās mīkstajā dīvānā, un sarkanās un zaļās raķešu gaismas atspulgi apgaismoja viņa balto seju.

Keranss paliecās uz priekšu, lai pajautātu, kad beidzot būs gaidītais pārsteigums, taču Strengmens pasteidzās pirmais.

Klau, vai tad tu neko neesi pamanījis? viņš vaicāja un pārlaida acis pārējiem viesiem. — Beatrise, doktor Bodkin, jūs visi trīs esat neattapīgi. Iznāciet uz bridi ārā no laika dzīlēm.

Uz kuģa iestājās savāds klusums. Keranss neviļus atspiedās ar muguru pret margām, domādams, ka Strengmens varbūt nolēmis sarīkot zemūdens sprādzienu. Viņš palūkojās apkārt un pēkšņi pamanīja, ka divdesmit līdz trīsdesmit komandas locekļu stāv uz klāja un nekustīgi lūkojas uz lagūnu. Viņu tumšās sejas un baltie sporta krekli mirgoja krēslā, atgādinot kāda spoku kuģa komandu.

Keranss pārsteigts nopētīja debesis un lagūnu. Krēsla bija iestājusies ātrāk, nekā viņš bija gaidījis, pretējo māju sienas vairs nebija redzamas. Tajā pašā laikā debesis bija bez mākoņiem un labi saskatāmas, pret tām skaidri iezīmējās apkārtējo koku lapotnes.

Kaut kur tālumā skanēja dobjas bungu skaņas. Tie bija gaisa sūkņi, kas tika darbināti augu dienu, taču to radīto skaņu bija apslāpējis pirotehnikas izraisītais troksnis. Odens ap kuģi bija kļuvis dīvaini rāms un nekus-tigs, Keranss nemanīja parastos viļņu šļakstus pret kuģa korpusu. Prātodams, vai Strengmens ir sarīkojis dresēto aligatoru zemūdens peldēšanas sacīkstes, Keranss paraudzījās uz leju.

Alan! Dieva dēļ, paskaties! Beatrise, vai tu redzi, ka ūdens līmenis plok? Viņš atgrūda krēslu un pieskrēja pie margām, izbrīnā vērodams notiekošo.

Zem tumšā, caurspīdīgā ūdens bija saskatāmas nogrimušo ēku taisnstūrveida kontūras, to atvērtie logi atgādināja milzīgu nogrimušu galvaskausu tukšās acis. Ēkas atradās tikai dažas pēdas zem ūdens, tās nāca tuvāk, iznirdamas no okeāna dzelmes kā milzīga neskarta Adantīda. Sākumā skatienam atklājās ducis ēku, pēc tam kļuva redzama jau vesela to rinda. Cauri aizvien plānākajam ūdens slānim bija skaidri saskatāmas ēku dzegas un ugunsdzēsēju kāpnes. Vairums celtņu bija dkai četrus vai piecus stāvus augstas. Tas bija nelielo veikaliņu un biroju kvartāls, kuru ieskāva augstākas ēkas, kas vēl nesen bija veidojušas lagūnas perimetru.

Piecdesmit jardu attālumā virs ūdens parādījās pirmie māju jumd -izplūduši, ar ūdenszālēm un aļģēm apauguši četrstūri, virs kuriem drudžaini mētājās dažas zivis. Tūlīt pēc tam parādījās jauni jumd, iezīmēdami šauras ieliņas aprises. Virs ūdens iznira augšstāvu logi, no palodzēm tecēja ūdens, no sarautajiem vadiem, kas nokarājās uz leju, krita jūraszāles.

Lagūna jau bija pazudusi. Lēni nolaidušies lejā un nosēdušies uz liela, atklāta laukuma, viņi saskatīja jumtu mudžekli ar pussagruvušiem skursteņiem un smailēm. Plakanā lagūnas virsma bija pārvērtusies par kubveida kvartālu labirintu, kura robežas saplūda ar džungļiem. Atlikušais ūdens bija izveidojis tumšus, drūmus kanālus, kas vijās ap ēku stūriem un nozuda šaurās šķērsieliņās.

Robert! Apturi to! Tas ir šausmīgi! — Keranss juta, kā Beatrise satver viņa roku, ar garajiem, zili lakotajiem nagiem spiežot cauri smokinga audumam viņa miesā. Viņa raudzījās uz pilsētu, kas uznira virs ūdens, un viņas saspringtajā sejā bija redzams pretīgums, ko tīri fiziski izraisīja asā, sīvā atsegto ūdenszāļu un aļģu smaka, kā ari pūstošo atkritumu smārds. No krustām šķērsām samudžinātajiem telegrāfa vadiem un sašķiebtajām neona reklāmām nokarājās atkritumu plīvuri, ēku fasādes klāja sanesu kārta, pārvērzdama skaisto, caurspīdīga ūdens klāto zemūdens pilsētu par netīru kanalizācijas bedri.

Keranss bridi mēģināja atgūt skaidru galvu, cīnīdamies ar šo ierastās pasaules apgriešanos kājām gaisā, nespēdams pieņemt notiekošā loģiku. Sākumā viņš prātoja, vai tas nav izskaidrojams ar vispārēju klimata maiņu, kuras rezultātā jūras atkāpušās no iepriekšējiem krastiem, atklādamas nogrimušās pilsētas. Ja tas bija tā, tad viņam nāksies veikt ceļu līdz šai jaunajai tagadnei vai ari viņš tiks atstāts viens kādā vientuļā triasa perioda lagūnas krastā. Tomēr kaut kur dziļi apziņā saule turpināja ritmiski pulsēt, un viņš saklausīja Strengmenu murminām: Šie sūkņi ir ārkārtīgi jaudīgi. Ūdens līmenis krītas par krietnām divām vai pat trim pēdām minūtē. Tagad mēs vairs neesam tālu no dibena. Tas ir kaut kas fantastisks!

Strengmens uzvaroši atkrita uz dīvāna un slaucīja acis kabatlakatā, tumsā skanēja viņa skaļie smiekli. Viņam vairs nevajadzēja neko tēlot, tagad viņš ar patiesu baudu vēroja trīs pārsteigtās sejas pie margām. Uz tiltiņa virs viņa arī Admirālis uzjautrināts vēroja notiekošo, viņa krūtis apspīdēja dziestošā gaisma. Pāris vīru apakšā ievilka tauvas un regulēja kuģa nosēšanos uz laukuma.

Abas plakandibena laivas, kas uguņošanas laikā bija devušās uz upes deltu, tagad peldēja aiz liela baļķu nožogojuma. No milzīgas sūkņu iekārtas ventiļiem plūda putojošs ūdens. Pcc tam jumti aizsedza skatam laivas, un ļaudis, kas stāvēja uz noliktavas kuģa klāja, tagad redzēja vienīgi ap laukumu esošo māju sienas. Odens patlaban atradās tikai piecpadsmit līdz divdesmit pedu augstumā. Simt jardu attālumā kādā sānielā bija redzama trešā plakandibena laiva, kas lēni virzījās uz priekšu zem vadiem.

Strengmens atguva savaldību un pienāca pie margām.

Lieliski, vai ne, doktor Bodkin? Kas par vērienu, patiesi lieliska izrāde! Doktor, nomierinieties, nerādiet tik aizvainotu seju. Apsveiciet rnajii! lo nemaz nebija tik viegli noorganizēt.

Bodkins pamāja ar galvu un pagāja tālāk. Viņa seja joprojām bija sastingusi pārsteiguma. Keranss vaicāja: Bet kā jūs noturēsiet pilsētas robežas? Ap lagūnu neeksistē nepārtraukta siena.

Doktor, tagad tāda siena eksistē. Jūs, šķiet, esat speciālists jūras bioloģijas jautājumos. Sēnes, kas aug slīkšņas dubļos ārpusē, ir sacietinājušas visu masu. Pēdējās nedēļas laikā mēs konstatējām tikai vienu vietu, caur kuru ieplūda ūdens. Piecu minūšu laikā mēs to aizdambējām.

Viņš mirdzošām acīm palūkojās apkārt. Vakara krēslā viņu skatienam atsedzās apkārtējās ielas: virs ūdens parādījās automašīnu un autobusu uzkumpušās muguras, milzīgas anemones pakšķēdamas gāzās lejup, seklajā ūdenī vīdēja ļenganas jūraszvaigznes. No logiem krita brūnaļģes.

Bodkins bezkaislīgi paziņoja: Lesterskvērs.

Strengmena smiekli apklusa, viņš pagriezās pret Bodkinu, pārlaizdams alkatīgu skatienu bijušo teātru un kinoteātru fasādēm, kas bija noklātas ar neona reklāmām.

Doktor Bodkin, tātad jūs pazīstat šo apkārtni! Žēl, ka jūs nevarējāt mums palīdzēt agrāk.

Viņš uzblieza ar dūri pa margām, nolamājās, tad satvēra Keransa elkoni un izsaucās: — Dievs mans liecinieks! Tagad mēs esam vīrā!

Nošņācies viņš uzgrieza viņiem muguru un, atgrūzdams pusdienu galdu, sāka saukt Admirāli.

Beatrise, piespiedusi roku pie kakla, bažīgi vēroja Strengmenu attālināmies: — Robert, viņš ir nenormāls. Ko mēs iesāksim? Viņš nosusinās visas lagūnas.

Keranss pamāja ar galvu. Viņš domāja par to, cik spēji Strengmens bija mainījies. Līdz ar nogrimušo ielu un ēku parādīšanos viņš bija strauji mainījis savu izturēšanās veidu. Strengmens bija zaudējis visu savu izsmalcinātību un humora izjūtu, tagad viņš bija kļuvis rupjš un viltīgs. Viņš bija atgriezies ierastajā gangstera veidolā. Odens klātesamība, šķiet, būs bijusi kā anestēzijas līdzeklis, kas nomācis viņa patieso būtību, atstādams tikai virspusējo šarmu un biežo garastāvokļa maiņu.

Pāri klājam krita kādas biroju ēkas ēna, kas gluži kā aizkars pārdalīja uz pusēm lielo gleznu. Viņi joprojām varēja saskatīt dažas figūras: Lsten, nēģeru cilmes gondoljeru kapteini un kādu baltu seju: bezbardamo

Desmita padomes locekļa seju. Kā jau Strengmens tika pareģojis, Beatrise bija izpildījusi savu simbolisko lomu — Neptūns bija uzvarēts un atkāpies.

Keranss pavērās uz apaļo izmēģinājumu stacijas korpusu, kas vīdēja uz kinoteātra jumta kā milzīgs laukakmens pie klints malas. Apkārtējās ēkas, kas savulaik veidoja lagūnas robežu, bija vismaz astoņdesmit līdz deviņdesmit pēdu augstākas par kinoteātri un tagad ieslēdza viņus kanjona dibena pasaulē.

— Tas nebūt nav tik svarīgi, Keranss mēģināja laipot. Viņš atbalstīja Beatrisi, jo kuģis bija sasniedzis bijušo lagūnas dibenu un nozvalstījās, sašķaidīdams kādu nelielu automašīnu. — Kad Strengmens būs izlaupījis veikalus un muzejus, viņi dosies projām. Bez tam — pēc nedēļas vai divām sāksies lietus sezona.

Beatrise pretīgumā noklepojās, vērodama sikspārņus, kas plivinājās virs māju jumtiem un metās no vienas pilošas dzegas uz nākamo.

— Bet tas viss ir tik derdzīgi. Nespēju noticēt, ka šeit kādreiz dzīvojuši cilvēki. Izskatās kā izdomātā elles pilsētā. Robert, man nepieciešama lagūna.

Mēs varam doties projām un pa sanesu sēkļiem virzīties uz dienvidiem. Ko jūs par to domājat, Alan?

Bodkins lēni pakratīja galvu, joprojām kā apstulbis vērdamies tumšajās ēkās ap laukumu.

Jūs abi varat iet, man jāpaliek šeit.

Keranss saminstinājās un klusi iebilda: Alan, tagad Strengmenam ir viss, ko viņš vēlas. Mēs viņam vairs neesam vajadzīgi. Drīz vien mēs kļūsim neveļami.

Bodkins nelikās traucēties. Viņš bija iekrampējies margās un lūkojās lejup uz ielām ka vecs vīrs pie kāda liela veikala letes, vēloties nopirkt savas bērnības atmiņas.

Jclas jau bija gandrīz sausas. Plakandibena laiva uzskrēja uz sēkļa — uz kādas ietves nokļuva nost un tad uzsēdās uz kādas satiksmes drošības saliņa», kur ari palika. I ris viri Lielā Cēzara vadībā izlēca no laivas ūdenī, kas sniedzas lid/ jostasvietai, un, trokšņaini šļakstinādamies, brida uz noliktavas kuģa pusi. Ūdens šaltis apskaloja vaļējas veikalu vitrīnas.

Kuģis ar grūdienu stingri nosēdās. Strengmens kopā ar komandu stūma nost no kuģa pāri karājošos vadus un sašķiebušos telegrāfa stabus. Vīri gavilēja un līksmi klaigāja. Ūdenī tika nolaista neliela piepūšamā gumijas laiva. Vīri ar dūrēm ritmiski dauzīja pa margām kā pa bungām, un šā trokšņa pavadībā Admirālis pārveda Strengmenu pāri seklajai peļķei līdz strūklakai, kas atradās laukuma vidū. Strengmens izkāpa no laivas, izvilka no smokinga kabatas raķešpistoli un ar līksmu saucienu sāka šaut gaisā krāsainas signālraķetes.