Nogrimusī pasaule

4.Saules dambji

Nakamaja diana leitnants Hārdmens pazuda. Viņa pazušanas iemeslus Keranss saprata tikai daudz vēlāk.

Pēc dziļā bezsapņu miegā pavadītas nakts Keranss piecēlās ļoti agri un jau septiņos bija pabrokastojis. Pēc tam viņš, uzvilcis baltus lateksa šortus, pludmales atpūtas krēslā stundu sēdēja uz balkona.

Pāri tumšajam ūdenim lecošā saule glāstīja viņa kalsno melnkoka krāsas augumu. Debesis virs viņa galvas atgādināja spožu marmoru, bet lagūnas tumšais baseins bija bezgalīgi dziļš un nekustīgs gluži kā milzīga dzintara aka. Kokiem apaugušie ēku jumti baseina malās šķita miljoniem gadu veci, it kā plaša dabas kataklizma būtu izmetusi ēkas no Zemes magmas un tās būtu kā iebalzamētas milzīgi ilgajā laikā, kas pagājis kopš to iegrimšanas.

Uz mirkli apstādamies pie galda, lai noglāstītu misiņa kompasu, kas vizēja dzīvokļa tumsā, Keranss iegāja guļamistabā un uzvilka haki krāsas formastērpu — tā bija minimāla piekāpšanās Rigsa priekšdarbiem aizbraukšanai. Itāļu sporta tērps pašlaik nebūtu piemērots, pastaigājoties pasteļkrāsas tērpā ar viesnīcas «Ritz» emblēmu, viņš tikai modinātu pulkvedī aizdomas.

Lai gan Keranss pieļāva iespēju, ka varētu šeit palikt, tomēr viņš saprata, ka nevēlas veikt sistemātiskus piesardzības pasākumus. Viņam vajadzēja ne tikai degvielu un ēdamo, ko iepriekšējos sešus mēnešus viņš bija saņēmis galvenokārt no pulkveža Rigsa krājumiem, bet arī neskaitāmus sīkumus un remontdarbus, sākot ar jaunu pulksteņa stikliņu un beidzot ar viesnīcas numura elektroinstalācijas vadu nomaiņu. Tiklīdz bāze un tās darbnīcas būs prom, viņam drīz vien radīsies neskaitāmas sīkas, toties nepatīkamas vajadzības, un neviens tehniķis vairs nerūpēsies par tām.

Lai atvieglotu bāzes noliktavas darbinieku ikdienu un novērstu nepieciešamību lieku reizi braukāt uz bāzi un atpakaļ, Keranss bija atvedis uz viesnīcu konservētu pārtiku apmēram mēnesim. Galvenokārt tur bija kondensētā piena un gaļas konservu kārbas. Sī pārtika nebija baudāma bez Beatrises saldētavā esošajām delikatesēm. Keranss lēsa, ka ar zosu aknu pastēti un citām delikatesēm, kas atradās šajā jaudīgajā saldētavā, viņiem pietiktu apmēram trim mēnešiem. Pēc tam nāktos pārtikt no vietējiem produktiem pārslēgties uz augu zupu un iguānas steiku.

Degvielas jautājums bija vēl sarežģītāks. Viesnīcas dīzeļdegvielas rezerves tvertnē ietilpa ne vairāk par 500 galoniem degvielas, ar to kondicionēšanas sistēmu varētu darbināt ne ilgāk par pāris mēnešiem. Ja viņš noslēgtu guļamistabu un dzīvojamo istabu un pārvāktos uz dzīvi viesistabā, kā arī paaugstinātu pieļaujamo gaisa temperatūru līdz deviņdesmit grādiem, varbūt izdotos divkāršot šo laiku, taču tad, kad degvielas krājumi būs izsīkuši, viņam nebūs nekādu iespēju tos papildināt. Visas rezerves tvertnes un krātuves, kas reiz atradās apkārtējās pamestajās ēkās, jau sen bija sausas tās savulaik iztukšoja bēgļu bari, kuri pēdējo trīsdesmit gadu laikā motorlaivās un kreiseros bija plūduši ziemeļu virzienā. Katamarāna piekaramā motora degvielas tvertnē bija trīs galoni degvielas ar to pietiktu trīsdesmit jūdžu garam braucienam vai vienu mēnesi ilgiem ik dienas reisiem no viesnīcas uz Beatrises dzīvokli un atpakaļ.

Nezin kādēļ šī ačgārnā robinsonāde brīvprātīga izkāpšana vientuļā salā, kas nav notikusi burukuģa avārijas dēļ, Keransu īpaši neuztrauca. Iziedams no viesnīcas numura, viņš atstāja termostatu noregulētu uz parastajiem astoņdesmit grādiem, nedomādams par to, ka tas ir lieks degvielas patēriņš, un nevēlēdamies kaut mazliet sagatavoties tām briesmām, kas viņu gaidīja pēc Rigsa aizbraukšanas. Sākumā viņš pieņēma, ka tā ir zemapziņā mītoša pārliecība, ka viņa veselais saprāts ņems virsroku, taču, vadot katamarānu pa vēsajiem, eļļainajiem viļņiem uz nākamās lagūnas ieeju, viņš aptvēra, ka šī vienaldzība patiesībā liecina par īpašo būtību, kas piemita viņa lēmumam palikt šeit. Izmantojot Bodkina shēmas simbolu valodu, viņš atmetīs vispārpieņemto laika noteikšanas sistēmu attiecībā uz savām fiziska rakstura vajadzībām un ieies absolūtajā neironu laika pasaulē, kurā viņa eksistences mērvienības būs milzīgie ģeoloģiskā laika periodi. Šajā pasaulē visīsākā laika mērvienība ir miljons gadu, un pārtikas un apģērba problēmas ir tikpat nenozīmīgas, cik nenozīmīgas tās ir budistam, kurs lotosa pozā, iegrimis meditācijā, pie tukšas rīsu bļodas sēž zem miljongalvainās bezgalības kobras aizsargkupola.

Iebraucis trešajā lagūnā, ar airi atvairot nokarenos desmit pēdu garos milzīgas kosas zarus, kas mirka ūdenī un nosedza ieeju, viņš bezkaislīgi noskatījās, kā pulciņš vīru seržanta Makridija vadībā pacēla izmēģinājumu stacijas enkurus un tauvā vilka staciju uz bāzes pusi. Kad atstarpe starp bāzi un staciju saruka — aizvērās gluži kā izrādes beigās tiek aizvērts skatuves priekškars, Keranss stāvēja zem pilošo lapu lietussarga katamarāna pakaļgalā, juzdamies kā glūņa aizkulisēs, kura nenozīmīgā līdzdalība drāmā tagad ir beigusies.

Nevēlēdamies pievērst sev uzmanību, Keranss neiedarbināja dzinēju. Viņš izspraucās cauri lapām saules gaismā. Milzīgie zari iegrima atpakaļ zaļajā želejveidīgajā ūdenī, un Keranss lēni airēja katamarānu apkārt lagūnai uz Beatrises mājas pusi. Ik pa brīdim virs ūdens atskanēja helikoptera rēkoņa — tas bija devies kārtējā izlūklidojumā. Izmēģinājumu stacijas saceltie viļņi atdūrās pret katamarāna priekšgalu, tad traucās tālāk uz atvērtajiem logiem pa labi no katamarāna un atsitās pret māju iekšsie-nām. Beatrises jaudīgais kreiseris pie muliņa žēlabaini čīkstēja. Mašīn-telpā bija ieplūdis ūdens, un kreisera pakaļgals zem divu lielu Kraislera dzinēju svara bija iegrimis ūdeni. Agri vai vēlu kāda termiskā vētra sagrābs kreiseri un uz visiem laikiem noenkuros to kādā nogrimušā ielā piecdesmit pēdu dziļumā.

Kad Keranss izkāpa no lifta, pagalmiņā pie peldbaseina neviena nebija. Uz paplātes starp atpūtas krēsliem stāvēja vakar iztukšotās glāzes. Saules gaisma jau iespīdēja baseinā, izgaismodama dzelteno jūraszirdziņu un zilo trijžuburu rakstu tā dibenā. Zem notekcaurules virs Beatrises guļamistabas loga karājās pāris sikspārņu. Keranss apsēdās, un sikspārņi aizlidoja gluži kā vampīri, kas bēgot glābjas no austošas dienas.

Cauri žalūzijām Keranss redzēja lēni kustamies Beatrises siluetu, un pēc piecām minūtēm viņa ienāca viesistabā, no krūtīm līdz viduklim ietinusies melnā dvielī. Telpas otrajā malā valdošā pustumsa daļēji apslēpa viņas augumu. Beatrise izskatījās nogurusi un nomākta, viņa negribīgi pamāja Keransam ar roku. Ar elkoni atspiedusies pret bāra leti, viņa ielēja glāzē dzeramo, vienaldzīgi palūkojās Delvo gleznā un devās atpakaļ uz guļamistabu.

Tā kā Beatrise no istabas vairs neiznāca, Keranss devās viņu meklēt. Kad viņš atgrūda viesistabas stikla durvis, gluži kā izgarojumi no ļaužu pilnas telpas viņam sejā iesitās karsts gaiss. Pēdējā mēneša laikā ģenerators jau vairākkārt nebija reaģējis uz termostata ieslēgšanu, un gaisa temperatūra pārsniedza deviņdesmit grādu. Iespējams, ka ar to bija izskaidrojama Beatrises apātija un dzīves apnikums.

Kad Keranss ienāca, Beatrise sēdēja uz gultas. Uz saviem pievilcīgajiem ceļgaliem viņa turēja viskija glāzi. Istabas karstais, piesmakušais gaiss atsauca Keransa atmiņā Hārdmena kajīti brīdī, kad Bodkins veica savu eksperimentu.

Keranss piegāja pie termostata, kas atradās uz naktsgaldiņa, un pārslēdza to no septiņdesmit uz sešdesmit grādiem.

— Tas atkal sabojājies, Beatrise vienaldzīgi paziņoja. Dzinējs nedarbojas.

Keranss mēģināja izņemt viņai no rokām glāzi, taču Beatrise izvairījās. Nogurušā balsī viņa teica; Robert, liec mani mierā. Es zinu, ka esmu izlaidīga piedzērusies sieviete, taču esmu pavadījusi nakti laika džungļos un nevēlos klausīties pamācībās.

Keranss rūpīgi nopētīja Beatrisi, un viņa smaida jautās pieķeršanās un izmisums.

Es pamēģināšu salabot motoru. Šī guļamistaba smird tā, it kā tajā kopā ar tevi būtu izmitināts vesels soda bataljons. Bea, ieej dušā un pamēģini saņemties. Rīt Rigss brauks projām, un mums jābūt pie skaidras apziņas. Kādi murgi tevi moka?

Beatrise paraustīja plecus. — Džungļu murgi, Robert, — viņa izvairīgi atbildēja. — Es no jauna apgūstu ābeci. Pagājušajā nakti es pabiju deltas džungļos.

Viņa vārgi uzsmaidīja Keransam un ar ļauna humora pieskaņu piebilda: Neskaties tik bargi, drīz arī tu redzēsi šos sapņus.

Ceru, ka neredzēšu vis, — Keranss ar nepatiku vēroja viņu paceļam glāzi pie lūpām.

Un beidz jel to dzeršanu. Iespējams, ka viskijs brokastīs ir sena kalniešu tradīcija, taču tas sagandē aknas.

Beatrise pamāja ar roku: Es zinu. Alkohols nogalina lēni, taču man nekur nav jāsteidzas. Ej projām, Robert.

Keranss paklausīja un devās projām. Viņš iegāja virtuvē, tad nokāpa apakšstāva glabātavā, sameklēja lukturīti un instrumentu kasti un sāka labot ģeneratoru.

Kad Keranss pēc pusstundas ienāca iekspagalmā, Beatrise bija pilnīgi atguvusies no apātijas un rūpīgi lakoja nagus ar zilu laku.

Sveiks, Robert, vai tagad tu esi labākā omā?

Keranss apsēdās uz flīžu grīdas, slaucidams no rokām pēdējās eļļas paliekas. Viņš viegli ieknieba stingrajā Beatrises lielā un atvairīja atriebības sitienu ar papēdi pa viņa galvu.

Es salaboju ģeneratoru. Jācer, ka tagad viss būs kārtībā. Dīvaini — bija sabojājies divtaktu startera laikdevis, tas darbojās atpakaļgaitā.

Viņš grasījās plašāk izskaidrot šā fakta ironisko nozīmi, kad no lagūnas atskanēja skaļruņa pastiprināts troksnis. Tas plūda no bāzes, kur pēkšņi bija sākusies dzīva rosība: dzinēji iegaudojās un uzņēma ātrumu, laivceltņi spalgi šķindēja, nolaizdami ūdenī abas rezerves motorlaivas, kliedzieni sajaucās ar kāju dipoņu uz trapiem.

Keranss piecēlās un steidzās gar baseinu pie margām.

Vai tiešām viņi jau šodien brauks projām… Rigss ir pietiekami viltīgs, lai to izdarītu un pārsteigtu mūs nesagatavotus.

Beatrise nostājās viņam līdzās, piespiežot dvieli ciešāk pie krūtīm. Viņi raudzījās lejā uz bāzi. Šķita, ka iesaistīti visi vienības vīri, pie piestātnes mola viļņos šūpojās un lēkāja kuteris un abas motorlaivas. Nolaistie helikoptera rotori lēni griezās, Rigss un Makrīdijs patlaban gatavojās iekāpt. Pārējie vīri stāvēja rindā uz mola, gaidīdami savu kārtu iekāpt vienā no trim laivām.

Pat Bodkins bija izrāpies no savas kojas un kailām krūtīm stāvēja uz izmēģinājumu stacijas tiltiņa, kaut ko kliegdams Rigsam.

Pēkšņi Makrīdijs pamanīja Keransu stāvam pie balkona margām. Viņš kaut ko pateica pulkvedim. Tas paņēma elektrisko megafonu un paspēra pāris soļu tuvāk jumta malai.

Ke-ranss! Dok-tor-Ranss!

Milzīgi pastiprināto frāžu fragmenti lēkāja pajumtiem, atbalsodamies no logu rūšu alumīnija stiprinājumiem. Keranss pacēla rokas pie ausīm, mēģinādams izprast pulkveža teikto, taču skaņas pazuda helikoptera rēkoņā. Tad Rigss un Makridijs ierāpās kabīnē un pilots sāka pa kabīnes logu rādīt Keransam zīmes.

Keranss atšifrēja Morzes signālus, ātri aizgriezās no margām un sāka nest iekšā atpūtas krēslus.

Viņi brauks man pakaļ uz šejieni, — viņš teica Beatrisei, kamēr helikopters pacēlās no stāvlaukuma un pa diagonāli devās pāri lagūnai.

Tu vai nu apģērbies, vai arī pazūdi no šejienes. Gaisa plūsma noraus tavu dvieli kā salveti. Rigsam pašlaik pietiek nepatikšanu.

Beatrise palīdzēja Keransam noņemt audekla nojumi un aizgāja uz viesistabu. Pāri pagalmiņam krita helikoptera ēna, un pār viņas pleciem pāršalca vējš.

Robert, kas noticis? Par ko Rigss tā uztraucas?

Keranss aizsedza ar plaukstām ausis, lai pasargātu tās no trokšņa, un raudzījās pāri zaļu loku ieskautajām lagūnām, kas stiepās līdz apvārsnim. Viens viņa lūpu kaktiņš raižpilni savilkās.

Viņš nav uztraukts, tikai ārkārtīgi nobažījies. Viņa pasaule sāk grūt. Pazudis leitnants Hārdmens!

Zem helikoptera atvērtās lūkas gluži kā bezgalīga pūžņojoša vāts pletās džungļi. Gigantiskas kailsēkļu audzes ciešos puduros pletās uz nogrimušo ēku jumtiem, notušēdamas to baltās taisnstūrveida kontūras. Vietvietām no slīkšņas pacēlās kāds vecs betona ūdenstornis. Ar plūksnainām akācijām un ziedošiem tamariskiem apaugušu paštaisītu molu atliekas joprojām peldēja līdzās pussagruvušām biroju ēkām. No lielajām lagūnām atzarojās šauras pietekas. Zajā lapotne pārvērta tās par zaļgani apgaismotiem tuneļiem, kuri pamazām pārgāja sešsimt jardu platos kanālos, kas stiepās bijušo piepilsētu virzienā. Visur rēgojās sanesas, tās krājās milzīgos sēkļos pie dzelzceļa viaduktiem un biroju ēku dzegām, sūcās cauri nogrimušām arkādēm kā smirdošs modernas ldoākas saturs. Daudzi mazākie ezeriņi bija piesērējuši ar sanesām un kļuvuši par dzelteniem ar piepēm apaugušu dūņu apļiem, uz kuriem lekni kuploja visdažādāko augu mudžeklis. Tie bija kā ar sienām apjozti ārprātīgi Ēdenes dārzi.

Ap Keransa vidukli un pleciem bija aplikta neilona drošības josta, kas bija piesprādzēta pie kabīnes margām. Keranss lūkojās uz atklājušos ainavu, vērodams ūdensceļus, kas atzarojās no trim centrālajām lagūnām. Piecsimt pēdu zemāk helikoptera ēna traucās pāri lāsumaini zaļajai ūdens virsmai, un viņš koncentrēja uzmanību uz apvidu ap to. Pietekās un kanālos čumēja un mudžēja dažādi dzīvnieku valsts pārstāvji: starp ūdenī sagāzto bambusu stumbru krāvumiem bija saritinājušās ūdensčūskas, no zaļajiem tuneļiem gluži kā eksplozijas sodrēju mākoņi izverda sikspārņu bari, uz ēnainajām dzegām kā akmens sfinksas nekustīgi gulēja iguānas. Helikoptera trokšņa iztraucētas, logos, kas atradās pie ūdenslīnijas, bieži pazuda un parādījās būtnes, kas izskatījās kā cilvēku silueti, bet patiesībā bija vai nu krokodili, kas tvarstīja ūdensputnus, vai ari vētras nolauzto paparžkoku baļķi.

Divdesmit jūdžu attālumā apvārsnis joprojām grima agiinā rīta miglā, un milzīgs zeltainu tvaiku līķauts kā caurspīdīgs priekškars nokarājās no debesīm, taču gaiss virs pilsētas bija dzidrs un spožs, helikoptera izplūdes gāzu viļņotā Ūnija izgaistot dzirkstīja. Helikopters, mezdams lokus, virzījās ārā no centrālajām lagūnām. Keranss atspiedās pret lūku un vēroja mirdzošo svītru, vairs nepievērsdams uzmanību džungļiem.

Varbūtība no gaisa pamanīt Hārdmenu bija ārkārtīgi maza. Ja vien viņš nebija paslēpies kādā ēkā līdzās bāzei, viņam vajadzēja braukt pa kādu no ūdensceļiem, un paparžkoku lapotnes nodrošināja necaurredzamu aizsegu pret novērošanu no gaisa.

Rigss un Makrīdijs turpināja meklēšanu, lūkojodes pa pakaļgala lūku. Viņi pēc kārtas pētīja apkārtni ar binokli. Rigss bija bez cepures. Vējš pūta viņam sejā plānos gaišos matus, un šaurais žoklis šķēla gaisu. Pulkvedis atgādināja saniknotu zvirbuli.

Rigss pamanīja Keransu raugāmies debesīs un uzkliedza: — Doktor, vai neesat vēl viņu pamanījis? Neslinkojiet, sekmīgas pārmeklēšanas noslēpums ir simt procentu pārmeklētās teritorijas plus simt procentu koncentrēšanās.

Uzklausījis rājienu, Keranss atkal sāka vērot džungļu pusloku. Ap lūku griezās augstie centrālās lagūnas torņi. Hospitāļa sanitārs bija pamanījis Hārdmena pazušanu ap pulksten astoņiem no rīta. Gulta bija atdzisusi, Hārdmens gandrīz noteikti bija aizgājis iepriekšējā vakarā, iespējams, drīz pēc vakara pārbaudes pusdesmitos. Visas mazākās pie mola margām piesietās plakandibena laivas atradās savā vietā, taču Hārdmens bez pūlēm būtu varējis sasiet kopā divas tukšas degvielas mucas, kas bija sakrautas kaudzē pie C klāja kravas telpas, un bez trokšņa nolaist tās ūdenī. Lai cik primitīvs, šāds plosts bija drošs satiksmes līdzeklis, un ap rītausmu Hārdmens jau varēja atrasties desmit jūdžu attālumā no bāzes kādā septiņdesmit piecas kvadrātjūdzes lielās pārmeklējamās zonas punktā, un katrs akrs bija kā nosēts ar pusnogrimušām ēkām.

Pirms pacelšanās ar vinču helikopterā Keranss nebija sastapies ar Bod-kinu, tāpēc viņam atlika vien minēt, kāpēc Hārdmens bija pametis bāzi, kā arī prātot, vai šī aiziešana bija leitnanta prātā nobrieduša tālejoša plāna sastāvdaļa, vai ari bija uzlūkojama par spontānu un bezjēdzīgu reakciju uz ziņu, ka viņi dosies projām no lagūnām. Sākotnējais Keransa satraukums bija izplēnējis, viņš izjuta dīvainu atvieglojumu, it kā Hārdmena pazušana būtu pārrāvusi vienu no pretrunu lokiem, kas ieskāva K.eransu, un šo pretrunu spēks un viņa paša vājums būtu pēkšņi pazudis. Tomēr tagad viņa lēmums palikt šeit būs vēl grūtāk īstenojams.

Atsprādzējis savu drošības jostu, Rigss saniknots piecēlās kājās un pasniedza binokli vienam no abiem kareivjiem, kuri kabīnes aizmugurē tupēja uz grīdas.

Šāda tipa teritorijā meklēt no gaisa nozīmē veltīgi izšķiest laiku, -viņš uzsauca Keransam. Mums jānosēžas un rūpīgi jāizpēta karte. Jūs varēsiet sniegt mums īsu ieskatu Hārdmena psiholoģijā.

Viņi atradās apmēram desmit jūdžu uz ziemeļrietumiem no centrālajām lagūnām, torņu apveidi pie apvāršņa bija gandrīz izzuduši dūmakā. Piecas jūdzes tālāk — tieši starp viņiem un bāzi bija redzama viena no abām motorlaivām, tā brauca pa atklātu kanālu. Aiz laivas pa spīdošo ūdens virsmu stiepās balta ķīļūdens josla. Šajā rajonā bija mazāk sanesu, jo tās aizturēja cieši apbūvētais pilsētas rajons, kas atradās dienvidos. Augu valsts nebija tik lekna, un starp galvenajām ēku līnijām vīdēja plaši ūdens klajumi bez sēkļiem. Zem viņiem esošā teritorija kopumā bija tukša un neapdzīvota, un Keranss bez pamatota iemesla jutās pārliecināts, ka Hārdmens nevar atrasties ziemeļrietumu sektorā.

Rigss ierāpās kabīnē, un pēc mirkļa helikopters mainīja ātrumu un nolieces leņķi. Viņi uzsāka piķējošu lidojumu, nolaizdamies simt pēdu augstumā virs ūdens, un lidoja pāri kanāliem, meklēdami helikoptera nosēdināšanai piemērotu jumtu. Galu galā viņi izvēlējās pusnogrimušu kinoteātri un lēni nosēdās uz neoasīriešu stila portika stingrā četrstūrainā jumta.

Pāris minūtes viņi izstaipīja kājas, vērdamies zilā ūdens klajumā. Tuvākā ēka bija kāds savrup stāvošs universālveikals, kas atradās divsimt jardu tālāk. Vērodams plašumu, Keranss atcerējās Hērodota aprakstīto Ēģiptes plūdu ainavu, kurā dambju aizsargātās pilsētas bija kā salas Egejas jūrā-

Rigss atvēra karšu mapi un izklāja uz kabīnes grīdas polietilēna karti. Atspiedies ar elkoņiem pret lūkas malu, viņš uzlika pirkstu uz punkta, kurā viņi boja nosēdusies.

Seržant, viņš teica Deilijam, mēs jau atrodamies pusceļā uz Bērdu. Esam tikai velti deldējuši dzinēju.

Deilija mazo, nopietno seju apslēpa stiklšķiedru aizsargķivere. Viņš pamāja ar galvu un atbildēja: Ser, man šķiet, ka vienīgā iespēja ir zemā lidojumā pārmeklēt dažus atsevišķus ūdensceļus. Ta mēs varam vismaz cerēt kaut ko pamanīt plostu vai eļļas traipu.

— Piekritu. Taču problēma ir… Rigss ar steku piesita pie kartes,

— …kur meklēt? Pilnīgi iespējams, ka Hārdmens neatrodas tālāk par divām līdz trim jūdzēm no bāzes. Doktor, kādas ir jūsu domas?

Keranss paraustīja plecus. — Pulkvedi, es nezinu, kādi bijuši Hārd-mena motīvi. Pēdējā laikā viņu ārstēja Bodkins. Iespējams…

Keranss apklusa, un Deilijs iejaucās ar nākamo ierosinājumu, novērsdams Rigsa uzmanību. Nākamās piecas minūtes Rigss, Makrīdijs un Deilijs strīdējās par iespējamo Hārdmena izraudzīto maršrutu, atzīmēdami vienīgi platākos ūdensceļus, it kā Hārdmens būtu aizbēdzis nelielā karakuģī. Keranss vēroja ūdeni rāmos mutuļos plūstam garām kinoteātrim. Straume nesa līdzi uz ziemeļiem dažus zarus un ūdenszāļu čemurus, spilgtā saules gaisma pārklāja ūdens virsmu, kas atgādināja kausētu spoguļstiklu. Zem viņa kājām ūdens sitās pret portika sienu, un Keransam šķita, ka tas lēni sitas pret viņa apziņu, radīdams aizvien plašākus uztveres traucējumu lokus, it kā šķērsodams viņa apziņu virzienā, kas pretējs apziņas plūsmas virzienam. Keranss vēroja cits citam sekojošos vilnīšus ieskaujam slīpo jumtu un vēlējās pamest pulkvedi, doties tieši ūdeni un tā mirdzošajā, pūķa zaļajā, čūsku apsēstajā maģiskā miera vēsajā mājoklī izšķīdināt sevi un allaž klātesošos fantomus, kuri nemitīgi viņu pavadīja gluži kā sargputni.

Pēkšņi viņš bez jebkādu šaubu ēnas saprata, kur atrodas Hārdmens.

Keranss pagaidīja, līdz Deilijs pabeidz teikumu: … ser, es pazīstu leitnantu Hārdmenu, mēs esam kopā nolidojuši gandrīz piectūkstoš stundu, viņš acīmredzot ir pārcietis garīgu satricinājumu. Viņi vēlējās atgriezties Bērdā, viņš noteikti būs nolēmis, ka nespēj ilgāk gaidīt, pat ne divas dienas. Viņš būs devies uz ziemeļiem un noteikti atrodas kādā no atklātajiem kanāliem ārpus pilsētas.

Rigss Šaubīdamies pašūpoja galvu. Seržanta vārdi viņu nepārliecināja, taču nebija citu vanantu, tādēļ viņš bija gatavs pieņemt šo versiju.

Jā, iespējams, ka jums ir taisnība. Domāju, ka ir vērts pamēģināt. Kerans, un ko jūs par to domājat?

Keranss pakratīja galvu: Pulkvedi, pārmeklēt šīs zonas, kas atrodas uz ziemeļiem no pilsētas, nozīmē velti šķiest laiku. Hārdmens nemūžam nebūtu devies uz šejieni: šī ir pārāk atklāta un norobežota teritorija. Es nezinu, vai viņš iet kājām vai brauc ar plostu, taču pilnīgi noteikti nedodas uz ziemeļiem un nekādā gadījumā nevēlas atgriezties Bērdā. Hārdmens var doties tikai vienā virzienā uz dienvidiem.

Keranss norādīja uz kanālu mudžekli. Šie kanāli ietecēja centrālajās lagūnās un bija pietekas milzīgam trīs jūdzes uz dienvidiem no pilsētas plūstošam ūdensceļam. Šo ūdensceļu izroboja un novirzīja milzīgi sanesu sēkļi.

— Hārdmenam jābūt kaut kur šeit. Droši vien viņam visa nakts pagāja ceļā uz galveno kanālu, un es domāju, ka patlaban viņš atpūšas kādā no sīkajām ietekām, bet vakarā dosies tālāk.

Keranss apklusa, un Rigss, pārvilcis pāri acīm cepures nagu, cieši un saspringti vērās kartē.

Bet kāpēc uz dienvidiem? — seržants Deilijs iebilda. Aiz kanāla nav nekā, izņemot biezus džungļus un atklātu jūru. Gaisa temperatūra nemitīgi ceļas, viņš izcepsies.

Rigss palūkojās Keransā un sacīja: Doktor, seržanta Deilija doma ir pamatota. Kāpēc Hārdmenam vajadzētu doties uz dienvidiem?

No jauna vērdamies ūdenī, Keranss nomāktā balsī atteica: Pulkvedi, nav cita virziena.

Rigss bridi vilcinājās, tad uzlūkoja Makridiju, kurš bija atkāpies no grupas un nostājies līdzās Keransam. Viņa garais, uzkumpušais stāvs uz ūdens fona atgādināja sadrūmušas vārnas siluetu. Makrīdijs gandrīz nemanāmi pamāja Rigsam, it kā atbildēdams uz vārdos neizteiktu jautājumu. Deilijs uzlika kāju uz kabīnes kāpnēm, ari pieņemdams Keransa apgalvojuma loģiku un kopējo izpratni par Hārdmena rīcības motīviem, kad Keranss tos bija skaidri formulējis.

Pēc trim minūtēm helikopters pilnā ātruma traucās pāri lagūnām uz dienvidiem.

Kā jau Keranss bija paredzējis, viņi atrada Hārdmenu starp sanesu sēkļiem.

Nolaidušies trīssimt pēdu augstumā virs ūdens, viņi sāka pārmeklēt piecas jūdzes garo galveno kanālu. Virs tā virsmas kā dzeltenu kašalotu muguras slējās milzīgi sanesu sēkļi. Visur, kur kanāla hidrodinamiskās kontūras nodrošināja sanesu sēkļiem kaut niecīgāko noturību, nojumtiem atzarojās kanāla malās augošie džungļi un iesakņojās mitrajā smilšmālā, savīdami slīkšņu nekustīgā struktūrā. Keranss no lūkas vēroja šaurās pludmales aiz paparžkoku augšanas līnijas, meklēdams iespējamās nomaskēta plosta vai nupat uzslietas būdas pazīmes.

Pēc divdesmit minūtēm un duča pārmeklēšanas braucienu Rigss ar nožēlas pilnu galvas mājienu novērsās no lūkas.

Robert, jums droši vien ir taisnība, taču tas ir bezcerīgs pasākums. Hārdmens nav muļķis. Ja viņš vēlas paslēpties, mēs nemūžam viņu neatradīsim. Deviņos gadījumos no desmit mēs viņu nepamanītu pat tad, ja viņš būtu izliecies pa logu un mātu mums ar roku.

Keranss kaut ko nomurmināja, turpinādams vērot virsmu zem sevis. Katrs izlūklidojuma maršruts bija apmēram par simt jardiem garāks par iepriekšējo, un pēdējo triju lidojumu laikā viņš bija pamanījis lielu pusloka formas dzīvojamo ēku, kas atradās vietā, kur kanālā ieplūda neliela pieteka, kas aizvijās džungļos. Astoņi vai deviņi šīs ēkas stāvi slējās virs ūdens, ietverdami zemu, netīri brūnu sanesu uzkalnu. To klāja seklas peļķes, no kurām straumēm plūda ūdens. Pirms divām stundām šis sēklis bija slapju dubļu kaudze, bet pulksten desmitos, kad šeit ieradās helikopters, dubļi bija sākuši izžūt un sacietēt.

Keranss aizsedza acis no spilgtā saules atspulga, viņam šķita, ka sēkļa gludo virsmu apmēram sešu pēdu attālumā viena no otras šķērso divas tik tikko saskatāmas paralēlas līnijas, kas ved uz kāda gandrīz nogrimuša balkona pārkaru jumtu. Kad viņi atradās tieši virs balkona, Keranss mēģināja paraudzīties zem betona plāksnes, taču atvere bija kā piebāzta ar atkritumiem un trūdošiem baļķiem.

Viņš pieskārās Rigsam pie rokas un norādīja uz līnijām. Viņš bija tā iegrimis šo līniju pētīšanā, ka uz žūstošās virsmas starp līnijām gandrīz nepamanīja skaidri saskatāmos pēdu nospiedumus, kas vīdēja apmēram četru pēdu attālumā cita aiz citas. Nospiedumus nepārprotami bija atstājis gara auguma spēcīgs vīrs, kurš vilcis smagu kravu.

Kad helikoptera dzinēja radītais troksnis virs viņiem apklusa, Rigss un Makndijs noliecās un sāka pētīt primitīvo katamarānu, kas bija paslēpts jaunaudzē zem balkona. Katamarāns sastāvēja no divām tukšām mucām, kas bija piesietas pie metāla gultas rāmja. Abi pelēkie korpusi bija notriepti ar sanesām. Telpā aiz balkona uz grīdas bija redzami dubļaino Hārdmena apavu zoļu nospiedumi, kas šķērsoja istabu un pazuda gaitenī.

Jā, šaubu nav, vai ne, seržant? Rigss vaicāja, iznākdams dienasgaismā un aplūkodams dzīvojamo māju pusloku. Atsevišķās ēkas savienoja īsi dambji, kas sākās katras ēkas galā līdzās lifta šahtai. Lielākā daļa logu bija izsisti, krēmkrāsas apšuvuma flīzes klāja piepes, un viss ēku komplekss atgādināja pārgatavojušos kamambēra sieru.

Makridijs nometās ceļos pie viena no katamarāna korpusiem, notīrīja sanesas un sameklēja kodu, kas bija uzkrāsots ap tvertni.

UNAF 22-H-549. Mūsu mucas, ser. Vakar tās iztīrījām un sakrāvām uz C klāja. Viņš būs pievācis hospitāļa rezerves gultu pēc vakara pārbaudes.

labi, Rigss apmierināti saberzēja rokas un, bezrūpīgi smaidīdams, piegāja pie Keransa. Viņš bija atguvis labo omu un pašapziņu.

Lieliski, Robert. Augstas klases diagnoze. Jums izrādījusies pilnīga taisnība.

Viņi pētoši uzlūkoja Keransu, it kā meklēdams īstos Šīs nevainojamās atklāsmes avotus.

Neskumstiet, Hārdmens būs jums pateicīgs, kad mēs viņu atvedīsim atpakaļ.

Keranss stāvēja uz balkona malas, zem viņa pletās sažuvušu sanesu nogāze. Viņš pacēla acis uz klusējošo logu pusloku, prātodams par to, kurā no šiem apmēram tūkstoš dzīvokļiem Hārdmens varētu būt paslēpies.

Ceru, ka jūs nekļūdāties. Tomēr jums viņš vispirms ir jānoķer.

Nesatraucieties, mēs to izdarīsim.

Rigss uzkliedza abiem karavīriem, kuri stāvēja uz jumta un palīdzēja Deilijam piesiet helikopteru: Vilson, vērojiet dienvidrietumu galu, Kald-vel, jūs strādāsiet ziemeļu virzienā. Turiet acis vaļā, viņš var mēģināt bēgt peldus.

Abi vīri salutēja un ķērās pie darba, pie guma piespieduši karabīnes. Makridija elkonī šūpojās Tompsona šautene. Kad Rigss atpogāja sava ieroča maksti, Keranss klusi teica: Pulkvedi, mēs nemēģinām noķert traku suni.

Rigss atmeta ar roku un noteica: — Nomierinieties, Robert, es gluži vienkārši nevēlos, lai kāds gulošs krokodils nokož man kāju. Starp citu, — viņš uzsmaidīja Keransam, Hārdmenam ir 45. kalibra kolts.

Ļaudams Keransam sagremot dzirdēto, Rigss paņēma elektrisko megafonu.

Hārdmen! Seit pulkvedis Rigss! viņš auroja Hārdmena vārdu klusējošajā karstumā, pamirkšķināja Keransam ar aci un piebilda: Leitnant, ar jums vēlas parunāt doktors Keranss!

Atsizdamās pret ēku pusloku, skaņas atbalsojās purvos un pietekās, nodunot tālu pāri milzīgajiem, tukšajiem muklājiem. Visa apkārtne mirguļoja neciešamajā karstumā, vīriem uz jumta no laiviņu apakšas sviedri tecēja aumaļām. Sanesu sēklis izplatīja spēcīgu kloākas dvaku, virs tā badīgi knosījās un sanēja miljoniem kukaiņu. Keransa barības vads nelabumā sažņaudzās, un viņam noreiba galva. Cieši piespiedis roku pie pieres, viņš atspiedās pret kolonnu, ieklausīdamies atbalsīs ap viņu. Gluži kā zudušas džungļu reliģijas tempļu smailes četrsimt jardu attālumā virs augu valsts pacēlās divi augsti, balti pulksteņa torņi. No tiem atbalsojās viņa uzvārds — «Keranss … Keranss… Keranss». Keransam tās šķita kā zvana skaņas, kas brīdina par šausmām un postu, un kopā ar pulksteņa bezjēdzīgo rādījumu vairāk nekā jebkas līdz šim piedzīvotais personificēja visas draudīgās un neskaidrās priekšnojautas, kas meta viņa apziņā aizvien tumšākas ēnas, mandalu, kas bija izveidota no neskaitāmiem kosmiskā laika rādītājiem.

Viņi sāka pārmeklēt ēku, bet Keransa apziņā vēl joprojām skanēja viņa uzvārda atbalss. Keranss nostājās kāpņu laukumiņā katra gaiteņa centrā, bet Rigss un Makrīdijs pārmeklēja dzīvokļus, uzmanīgi pārvietojoties no stāva uz stāvu. Ēka bija izpostīta. Grīdas dēļi bija sapuvuši vai izlauzti, un viņi lēni virzījās uz priekšu pa bijušo parketu, piesardzīgi kāpdami no vienas betona sijas uz nākamo. Gandrīz viss sienu apmetums bija atlobījies un pelēkās kaudzēs gulēja gar grīdlīstēm. Visur, kur vien sniedzās saules stari, kailās līstes bija apvītas ar ložņaugiem un sūnām, šķita, ka ēkas karkasu balsta tikai augi, kas kuploja katrā istabā un gaitenī.

Pa grīdas plaisām no apakšējā stāva, aiz kura logiem virmoja netīrs ūdens, augšup cēlās saglumējuša ūdens dvaka. Pirmo reizi pēc ilgiem gadiem iztraucētie sikspārņi, kuri bija pieķērušies pie slīpajiem gleznu rāmjiem, izmisīgi metās ārā pa logiem, un spožajā saules gaismā skanēja viņu sāpju kliedzieni. Ķirzakas bēgot metās grīdas šķirbās vai bezcerīgi slīdēja pa sausajām vannām.

Karstuma nomocīts, Rigss kļuva arvien nepacietīgāks. Viņi jau bija nesekmīgi pārmeklējuši visus stāvus, izņemot divus pēdējos.

Sasodīts, nu kur gan viņš ir? Rigss atspiedās pret kāpņu margām, pamāja, lai pārējie cieš klusu, un, vilkdams elpu caur zobiem, ieklausījās ēkas klusumā. Seržant, mēs piecas minūtes pastāvēsim mierā. Tagad ir jāievēro piesardzība. Viņš ir kaut kur tepat.

Makrīdijs uzmeta plecā savu šauteni un uzkāpa līdz nākamā slāva kāpņu telpas vēdlodziņam, pa kuru ieplūda nedaudz vēsāks gaiss. Keranss atspiedās pret sienu. Pāri viņa mugurai un krūtīm plūda sviedru straumes, deniņos dunēja — viņš jutās pārguris no nemitīgās kāpšanas pa kāpnēm. Bija pusdivpadsmit, un gaisa temperatūra jau pārsniedza simt divdesmit grādu. Viņš uzlūkoja sārto, pietvīkušo pulkveža seju, apbrīnodams šā vīra pašdisciplīnu un uzticību pienākumam.

Robert, neskatieties uz mani ar tādu nožēlu. Es zinu, ka esmu nosvīdis kā sivēns, taču pēdējā laikā neesmu atpūties tik daudz, kā tu.

Abi vīri saskatījās un apjauta, ka viņu attieksme pret Hārdmenu ir diametrāli pretēja. Keranss, vēlēdamies nogludināt atšķirības, klusi ierunājās: Pulkvedi, tagad jūs droši vien viņu noķersiet.

Meklēdams, kur apsēsties, Keranss gāja pa gaiteni līdz pirmā dzīvokļa durvīm un pagrūda tās.

Durvju rāmis sabirza tārpu izgrauztu putekļu un koka gabaliņu kaudzē, un Keranss piegāja pie plata divviru loga, aiz kura atradās balkons. Cauri logam ieplūda mazliet svaiga gaisa, Keranss pagrieza pret gaisa plūsmu seju un krūtis, vērodams džungļus. Zemesrags, uz kura atradās dzīvojamo ēku pusloks, savulaik bija bijis neliels uzkalns. Sanesu sēkļa otrā pusē virs ūdens joprojām vīdēja vairākas ēkas. Keranss palūkojās uz abiem pulksteņa torņiem, kuri kā balti obeliski slējās virs paparžu lapotnes. Šķita, ka dzelteni nokaitētais pusdienlaika karstums gluži kā milzīgs, caurspīdīgs pārklājs spiež uz leju lapotās galotnes. Katru reizi, kad kāds zars sakustējās, novirzīdams saules starus citā leņķī, gaisā gluži kā dimanti uzzibsnīja tūkstošiem gaismas puteklīšu. Neskaidrie klasiskā stila portāla apveidi un kolonnām rotātā fasāde zem torņiem liecināja, ka šajās ēkās savulaik atradies nelielas pašvaldības centrs. Vienai ciparnīcai nebija rādītāju, bet otras rādītāji dīvainā kārtā rādīja gandrīz vai pareizu laiku — 11:35. Keranss prātoja, vai būtu iespējams, ka pulksteņa mehānisms joprojām darbojas, ka to uzvelk kāds prātā jucis vientuļnieks, mēģinādams saglabāt pēdējo skaidra saprāta pierādījumu. Ja mehānisms tik tiešām darbotos, šā vientuļnieka loma lieliski piestāvētu Rigsam. Vairākas reizes, viņiem atstājot kādu nogrimušo pilsētu, Rigss bija uzvilcis tur esošās katedrāles sarūsējušo divas tonnas smago pulksteņa mehānismu un viņi bija devušies projām katedrāles pulksteņa zvanu skaņu pavadīti. Nākamajās naktīs Keranss sapnī redzēja Rigsu Vilhelma Telia tērpā platiem soļiem staigājam pa milzīgu Dalī ainavu un stādām sakusušajās smiltīs lielus, pilošus saules pulksteņus gluži kā dunčus.

Keranss atspiedās pret logu. Laiks steidzās uz priekšu, atstādams pulksteņa rādītājus tajā pašā stāvoklī 11:35, it apsteigdams tos uz ātrgaitas

automaģistrāles. Bet varbūt tas nebija stacionārs stāvoklis (kad pareizu laiku rāda divas reizes diennaktī biežāk nekā vairums pulksteņu), varbūt rādītāji kustējās tik lēni, ka to kustība šķita neuztverama?; Jo lēnāk darbojas pulkstenis, jo vairāk tas tuvinās bezgalīgajam un majestātiskajam kosmiskā laika tecējumam. Patiesībā cilvēks, kurs pagrieztu pulksteņa rādītāju kustību atpakaļ virzienā, būtu izgudrojis laika rādītāju, kas savā ziņā kustētos vēl lēnāk par visumu, un tādējādi būtu vēl plašākas telpas un laika sistēmas sastāvdaļa.

Keranss uzjautrinājās par šo iedomu, bet tad pēkšņi drupu juceklī pretējā krastā pamanīja nelielu kapsētu, kas no pakalna ietiecās ūdenī. Sašķiebušies kapakmeņi izskatījās kā bariņš peldētāju, kas tur galvu virs ūdens. Viņš atkal atcerējās kādu šausmīgu kapsētu, virs kuras viņi bija noenkurojušies, — saplaisājušas un pārplīsušas greznās Florences stila kapenes, līķus, kas peldēja atrisušajos līķautos, it kā piedalīdamies šaušalīgā pastardienas mēģinājumā.

Novērsis skatienu, viņš aizgriezās no loga un pēkšņi pamanīja, ka aiz viņa durvīs nekustīgi stāv gara auguma vīrs ar tumšu bārdu. Satrūcies Keranss mulsi raudzījās šajā cilvēkā, ar pūlēm atgriezdamies īstenībā. Lielais vīrs bija uzkumpis, taču viņa poza nebija draudīga, smagās rokas brīvi nokarājās gar sāniem. Viņa pieri un plaukstas klāja sacietējuši, melni dubļi, tie sedza arī zābakus un formastērpa bikses. Uz mirkli Keransam šķita, ka tas ir atdzīvojies līķis. Vīra bārdainais zods bija ierauts starp platajiem pleciem, sasprindzināta un noguruša cilvēka iespaidu pastiprināja hospitāļa sanitāra zilā kokvilnas auduma formas žakete, kas viņam bija vairākus izmērus par mazu. Kaprāļa uzšuve bija uzrāvusies virs izspīlētajiem delt-veida muskuļiem. Sejā vīdēja sasprindzināta interese, taču viņš uzlūkoja Keransu drūmā atsvešinātībā. Vīrieša acis atgādināja dziļi paslēptus ugunskurus, un iekšējā enerģija izpaudās tikai interesē, ar kādu viņš vēroja biologu.

Keranss pagaidīja, līdz acis aprada ar telpas aizmugurē valdošo puskrēslu, un neapzināti paraudzījās uz guļamistabas durvīm, pa kurām bārdainais vīrs bija iznācis. Keranss pastiepa roku, it kā baidīdamies pārtraukt kopības izjūtu, it kā brīdinādams, lai vīrietis nekustas, pretī saņemdams ieinteresētu, izpratnes pilnu līdzjūtības izteiksmi, itin kā viņi atrastos mainītās lomās.

Hārdmen, — Keranss nočukstēja.

Mežonīgi salēcies, vīrs metās viņam virsū, milzīgais augums aizņēma vai pusi no istabas. Taču tā bija māņu kustība — vīrs paciņās sānis, pirms viņi paspēja sadurties, metās viņam garām un, pirms Keranss paspēja atgūt līdzsvaru, izlēca uz balkona un sāka rāpties pāri margām.

Hārdmen! ieliedzās kareivis uz jumta, un Keranss steidzās uz balkona pusi. Hārdmens gluži kā akrobāts pa notekcauruli rāpās uz apakšējās aizsargbaijeras pusi. Istabā ieskrēja Rigss un Makridijs. Ar roku pieturēdams cepuri, Rigss pārliecās pāri margām. Hārdmenam pazūdot kādā dzīvoklī, Rigss nolamājās.

— Malacis, Kerans! Jūs gandrīz notvērāt viņu!

Viņi izskrēja gaitenī un metās lejup pa kāpnēm. Viņi redzēja Hārdmenu pagriežamies ap margām četrus stāvus zemāk, viņš lēca pāri veseliem kāpņu laidieniem.

Sasnieguši apakšstāvu, viņi tikai par pusminūti atpalika no Hārdmena, un nojumta skanēja sajūsmas saucieni. Tomēr Rigss kā iemiets apstājās uz balkona: — Lai Dievs žēlīgs, viņš mēģina ievilkt ūdenī savu plostu!

Trīsdesmit jardu attālumā Hārdmens vilka katamarānu pa sacietējušo sanesu masu, pārmetis pāri pleciem tauvu un ar velnišķīgu spēku raudams rāmi pa gaisu.

Pogādams pistoles maksts atloku, Rigss skumji kratīja galvu. Līdz ūdens malai bija piecdesmit jardu, Hārdmena kājas līdz ceļiem stiga miklajās sanesās, viņš nelikās zinis par vīriem, kuri vēroja viņu nojumta. Visbeidzot Hārdmens nosvieda tauvu, sagrāba gultas rāmi ar abām rokām un lēniem, mokošiem rāvieniem dzina to uz priekšu. Kokvilnas audums uz muguras pārplīsa.

Rigss izgāja uz balkona un pamāja, lai Vilsons un Kaldvels nāk lejā.

— Nabaga velns. Izskatās, ka viņš ir galīgi nojūdzies. Doktor, esiet tepat tuvumā. Iespējams, ka jūs varēsiet viņu nomierināt.

Viņi lēni aplenca Hārdmenu. Sargājot acis no spilgtās saules gaismas, pieci vīri — Rigss, Makridijs, abi kareivji un Keranss virzījās lejup pa slīpo nogāzi. Gluži kā ievainots ūdens bifelis, Hārdmens desmit jardu tālāk turpināja lauzdes uz priekšu pa dubļiem. Keranss pamāja pārējiem palikt uz vietas un kopā ar Vilsonu gaišmatainu jaunekli, kurš savulaik bija bijis Hārdmena dieninieks, devās uz priekšu. Prātodams, ko lai Hārdmenam pasaka, viņš nokremšļojās.

Pēkšņi uz jumta viņiem aiz muguras atskanēja aprauta rēkoņa, pārtraukdama dramatiskās situācijas klusumu. Iedams pāris soļu aiz Vilsona, Keranss vilcinājās un redzēja Rigsu Īgni raugāmies uz helikoptera pusi. Nospriedis, ka viņu misija ir galā, Deilijs bija iedarbinājis dzinēju, un lāpstiņas lēni šķēla gaisu.

Hārdmena uzmanība no mēģinājuma sasniegt ūdeni bija novērsta, viņš pacēla acis un uzlūkoja aplencēju grupu, palaida vaļā katamarānu un pieplaka pie zemes aiz tā. Vilsons sāka piesardzīgi brist uz priekšu pa mīkstajām sanesām, karabīne šķērsām karājās viņam uz krūtīm. Iegrimis mīkstajās sanesās līdz viduklim, Vilsons kaut ko uzkliedza Keransam, taču viņa balsi apslāpēja dzinēja rēkoņa, kas arvien pieauga. Pēkšņi Vilsons sagrīļojās. Pirms Keranss paspēja viņu satvert, Hārdmens, turēdams rokā lielo 45. kalibra koltu, pārliecās pāri katamarānam un izšāva. Liesma no stobra aizlidoja sakarsētajā gaisā, un Vilsons, īsi iekliedzies, pārkrita pāri savai karabīnei, pēc tam atkrita uz muguras, satvēris rokā asiņojošo elkoni. Eksplozijas vilnis bija norāvis viņam no galvas laiviņcepuri.

Pārējie vīri sāka kāpties atpakaļ pa nogāzi. Hārdmens iebāza revolveri maksti un skriešus gar ūdens malu devās uz ēkām, kas pārsimt jardu tālāk saplūda ar džungļiem.

Aizvien pieaugošās helikoptera rēkoņas pavadībā viņi skrēja pakaļ Hārdmenam. Rigss un Keranss palīdzēja ievainotajam Vilsonam. Viņi klupdami krizdami steberēja pa priekšā skrejošā vīra pēdām. Sanesu sēkļa malā kā augsta zaļa klints slējās džungļi paparžkoki bija savijusies kopā ar milzīgām sūnu vālēm, kas nokarājās no ēku terasēm. Hārdmens bez šaubīšanās ienira šaurā spraugā starp divām vecām akmens sienām un pazuda sīkā ieliņā. Makridijs un Kaldvels atradās divdesmit jardu aiz viņa.

— Seržant, skrieniet viņam pakaļ, Rigss iekliedzās, kad Makridijs apstājās, lai pagaidītu pulkvedi. Gandrīz viņu notvērām, viņš sāk nogurt.

Norādīdams uz Hārdmenu, kas lieliem soļiem skrēja projām, Rigss teica Keransam: Ak Dievs, kas par nejēdzību. Kas gan liek tam vīram tā rīkoties? Man gribas ļaut, lai viņš iet, un atmest visai šai lietai ar roku.

Vilsons jau bija atjēdzies un spēja paiet bez citu palīdzības. Keranss palaida viņu vaļā un sāka skriet.

Pulkvedi, ar viņu viss būs kārtībā. Es pamēģināšu parunāt ar Hārdmenu, iespējams, ka spēšu viņu aizturēt.

No šaurās ieliņas viņi nonāca nelielā skvērā. Ap to bija izvietotas dažas 19. gadsimta municipālās ēkas, bet skvēra vidū atradās strūklaka. Ap vecā tiesas nama ar skulptūrām izrotātas Panteona stila ēkas pelēkajām joniešu kolonnām vijās savvaļas orhidejas un magnolijas. Skvērs bija izturējis pēdējo piecdesmit gadu pārmaiņas, un ēkas pirmais stāvs joprojām atradās virs ūdens līmeņa. Līdzās tiesas namam ar torni, kura pulkstenim nebija rādītāju, stāvēja cita ēka ar kolonnām. Tā bija vai nu bibliotēka, vai muzejs. Baltās kolonnas vizēja saulē gluži kā milzīgu izbalojušu kaulu rinda.

Bija pusdienlaiks. Saule piepildīja šo seno forumu ar spilgtu, degošu gaismu. Hārdmens apstājās, kā neziņā uzlūkodams viņam sekojošos vīrus, un sāka kāpt pa tiesas nama pakāpieniem. Mādams ar roku Keransam un Kaldvelam, Makrīdijs pakāpās atpakaļ gar skvērā izvietotajām statujām un ieņēma pozīciju aiz strūklakas baseina.

Doktor, tagad tas ir pārāk bīstami! Iespējams, ka viņš jūs nepazīst Mums jāpagaida, kamēr kļūs mazliet vēsāks. Viņš netiks projām no Šejienes. Doktor…

Keranss neklausījās. Viņš lēni virzījās uz priekšu pa saplaisājušajiem bruģakmeņiem, ar plaukstām aizēnodams acis, un nedroši uzlika kāju uz pirmā pakāpiena. Kaut kur ēnā viņš dzirdēja Hārdmena pārgurušo elpu. Viņš vilka plaušās verdoši karsto gaisu.

Apkārtni satricināja helikoptera rēkoņa. Tas lēni planēja virs skvēra, Rigss un Vilsons uzskrēja pa muzeja kāpnēm līdz ieejas durvīm, vērodami aizmugures rotoru, kas griezās aizvien lēnāk. Keransam šķita, ka troksnis un karstums kā tūkstoš vāļu dauza viņa smadzenes, visapkārt virmoja putekļu mākoņi. Helikopters sāka laisties zemāk, tā dzinējs pēdējo reizi paātrināja apgriezienus, un pirms nosēšanās skvērā helikopters vēlreiz pacēlās augstāk. Keranss metās atpakaļ un pievienojās Makrīdijam, kurš stāvēja aiz strūklakas.

Helikopters grūdieniem kustējās virs viņu galvām. Aizmugures rotors atsitās pret desas nama portiku. Pašķīda marmora lauskas, helikopters palēkdamies pacēlās augstāk un tad nosēdās uz bruģakmeņiem. Sadauzītais aizmugures rotors bija notriekts no ass un mežonīgi griezās. Deilijs izslēdza motoru. Kā apdullis pēc spēcīgā atsitiena pret zemi, viņš sēdēja un bezpalīdzīgi pūlējās noņemt drošības jostu.

Jau otrreiz palaiduši garām izdevību noķert Hārdmenu, vīri apgūlās ēnā aiz muzeja portika, gaidīdami, līdz aprims pusdienlaika svelme. Ap skvēru stāvošo ēku pelēkos akmeņus apmirdzēja gluži kā milzīga starmeša raidīta balta gaisma, un šī ainava atgādināja pārgaismotu fotogrāfiju. Tā atsauca Keransa atmiņā kādas Ēģiptes nekropoles krīta baltās kolonnas. Saule bija sasniegusi zenītu, un tās gaisma taisnā leņķī atstarojās no bruģakmeņiem. Keranss aprūpēja Vilsonu, ik pa brīdim iedeva viņam pāris graudiņu morfija. Pārējie vīri joprojām gaidīja Hārdmenu, lēnām apvēdi-nādamies ar savām laiviņcepurēm.

Pēc desmit minūtēm drīz pēc pusdienlaika — Keranss paraudzījās uz skvēru. Gaisma un atspīdumi padarīja neskaidrus pretējo ēku apveidus, un aiz strūklakas esošās celtnes vairs nebija labi saskatāmas, gluži kā spoku pilsētas mājas tās te iznira no gaismas, te atkal pazuda. Skvēra vidū pie pašas strūklakas stāvēja kāds gara auguma cilvēks. Pulsējošo karstuma viļņu iespaidā vērotājam Šķita, ka vīrieša augums ik pa brīdim kļūst neparasti milzīgs un tad atkal saraujas līdz normālam lielumam. Hārdmena saulē iedegusi seja un melnā bārda tagad Šķita krīta baltumā, un dubļainās drebēs žilbinošajā gaismā mirdzēja kā zelts.

Keranss piecēlās sēdus un notupās uz ceļiem, gaidīdams, ka Makridijs metīsies virsū Hārdmenam, taču seržants, tāpat kā Rigss, bija atspiedies pret kādu kolonnu un neko neredzošām acīm kā aizmidzis vai nonācis transa raudzījās uz ieejas durvīm.

Hārdmens lēni virzījās pāri skvēram. Ik pa brīdim viņš pazuda aiz virmojošās gaismas priekškara, tad atkal kļuva saskatāms. Divdesmit pēdu attālumā viņš pagāja garām Keransam, kurš bija notupies aiz kolonnas un uzlicis vienu roku Vilsonam uz pleca, cenšoties apklusināt vīrieša dobjos vaidus. Hārdmens pagāja garām helikopteram, sasniedza tiesas nama stūri un pa šauru nogāzi devās uz sanesu sēkli, kas atradās simt jardu attālumā.

It kā apliecinādama Hārdmena izglābšanos, saules gaisma pēkšņi kļuva nedaudz vājāka.

— Pulkvedi Rigs!

Ar plaukstu aizēnodams acis no spilgtās gaismas, Makrīdijs metās lejup pa pakāpieniem un ar Tompsona šauteni norādīja uz sanesu sēkļa pusi. Rigss paraudzījās norādītajā virzienā. Viņš bija bez cepures, šaurie pleci bija saspringuši. Rigss izskatījās noguris un zaudējis pēdējās cerības.

Viņš satvēra Makridija elkoni: Seržant, lai viņš iet. Tagad mēs viņu vairs nenoķersim, un tam ari nav lielas jēgas.

Hārdmens atradās drošībā divsimt jardu attālumā. Viņš nepaguris joprojām virzījās tālāk, nelikdamies zinis par karstumu, kas šķita plūstam no liesmojošas kurtuves. Hārdmens bija sasniedzis pirmo uzkalnu. Virs sanesu sēkļa centra vīdēja milzīgi tvaika mākoņi, un Hārdmens pazuda tajos kā dziļas miglas blāķī. Viņa priekšā pletās neskaitāmie iekšzemes jūras sēkļi, kas pamalē saplūda ar līdz baltkvēlei nokaitētajām debesīm. Keransam šķita, ka Hārdmens pāri karstu pelnu kāpai iesoļo pašā saules mutē.

Nākamās divas stundas Keranss mierīgi sēdēja muzejā, gaidīdams kutera ierašanos un uzklausīdams Rigsa īgno žēlošanos un Deilija neveiklo taisnošanos. Karstumā zaudējis pēdējos spēkus, Keranss mēģināja aizmigt, taču katrs nejaušs karabīnes krakšķis šķita kā ar ādas zābaku iesperam pa viņa kaistošajām smadzenēm. Helikoptera skaņas bija pamodinājušas veselu baru iguānu. Rāpuļi slaistījās gar skvēru, veltīdami uz muzga kāpnēm sēdošajiem vīriem griezīgus brēcienus. Iguānu asās, spiedzīgās balsis iedvesa Keransam trulas šausmas, un šl sajūta saglabājās, pat iekāpjot kuteri un braucot atpakaļ uz bāzi. Keranss sēdēja relatīvi vēsā vietā zem stiepļu būra, garām slīdēja zaļie kanāla krasti, bet iztēlē viņš joprojām dzirdēja aizsmakušos iguānu ķērcienus.

Pēc ierašanās bāzē Keranss pavadīja Vilsonu līdz hospitālim, sameklēja doktoru Bodldnu un izstāstīja viņam šārita notikumus, pieminēdams ari iguānu brēcienus. Bodkins, mīklaini pasmaidījis, teica: Robert, uzmanieties, iespējams, ka jūs no jauna dzirdēsiet šīs balsis.

Par Hārdmena aizbēgšanu Bodkins neteica neko.

Keransa katamarāns joprojām stāvēja pie mola lagūnas otrā pusē, tāpēc viņš nolēma pārnakšņot savā izmēģinājumu stacijas kajītē. Visu pēcpusdienu Keranss gulēja kojā, mēģinādams pārvarēt vieglu drudža lēkmi un domādams par Hārdmenu un viņa savādo ceļojumu uz dienvidiem, par sanesu sēkļiem, kas pusdienas saules gaismā, gan iedvešot šausmas, gan vilinot pie sevis, mirdzēja kā spožs zelts. Šie sēkļi bija kā zaudētās, tomēr aizvien vilinošās un nesasniedzamās paradīzes krasti.