Nogrimusī pasaule

1. Pludmale pie viesnīcas «Ritz»

Drīz kļūs pārāk karsts. Mazliet pāri pulksten astoņiem Keranss no viesnīcas balkona vēroja saullēktu pār biezajiem milzīgo suņuburkšķu biezokņiem, kas četrsimt jardu attālumā lagūnas austrumu krastā lekni kuploja uz lielveikalu jumtiem. Nežēlīgā saules versme bija skaidri sajūtama pat cauri cieši saaugušajām olīvzaļajām lapotnēm. Nesaudzīgie, zaru lauztie stari atdūrās pret viņa kailajām krūtīm un pleciem, izvilkdami pirmās sviedru lāses šajā rītā. Keranss uzlika tumšas saulesbrilles, lai aizsargātu acis. Saule vairs neizskatījās apaļa, ar skaidru kontūru. Bija redzama plata, izstiepta elipse, kas milzīga un ugunīga vēdekļveidā stiepās pāri austrumu apvārsnim. Tās atspulgs lagūnas svina pelēko, nekustīgo virsmu pārvērta mirdzošā vara vairogā. Ap pusdienlaiku pēc nepilnām četrām stundām — ūdens šķitīs degam.

Parasti Keranss cēlās ap pieciem un devās uz bioloģisko izmēģinājumu staciju, lai vismaz četras līdz piecas stundas pastrādātu, pirms karstums kļuva neizturams. Tomēr šorīt viņam nebija gribējies atstāt vēso, gaisa aizkaru sargāto viesnīcas luksusnumura ērto patvērumu. Brokastīm viņš bija veltījis pāris stundu, pēc tam ierakstījis sešas lappuses savā dienasgrāmatā, apzināti vilcinādams laiku, lai neatstātu viesnīcu līdz brīdim, kad savā patruļlaivā garām brauks pulkvedis Rigss. Keranss zināja, ka tad jau būs par vēlu doties uz staciju. Pulkvedis allaž bija gatavs kādu stundiņu patērzēt, it īpaši tad, ja saruna tika veicināta ar dažām glāzēm aperitīva. Parasti pulkvedis devās projām ne agrāk kā ap pusdivpadsmitiem, un viņa prātu nodarbināja vienīgi pusdienas, kas jau gaidīja bāzē.

Tomēr šorīt Rigss neizprotamu iemeslu dēļ kavējās. Iespējams, viņš bija devies garākā apgaitā uz blakusesošajām lagūnām vai varbūt gaidīja Keransu ierodamies izmēģinājumu stacijā. Keransam iešāvās prātā, ka viņš varētu mēģināt sazināties ar Rigsu pa radioraidītāju, kuru viesistabā bija uzstādījusi sakarnieku grupa. Taču ierīce bija paslēpta zem grāmatu kaudzes un baterija bija nosēdusies. Par bāzes radiostaciju atbildīgais kaprālis bija izteicis Rigsam iebildumus, kad pirmā raidījuma laikā viņa dzīvespriecīgā rīta pārraide, kas sastāvēja no veciem popmūzikas ierakstiem un vietējām ziņām — divu iguānu pagājušās nakts uzbrukuma helikopteram, gaisa temperatūras un mitruma rādītājiem -, tika pēkšņi pārtraukta. Tomēr Rigss saprata Keransa neapzināto vēlmi pārraut sakarus ar bāzi — par to liecināja virs radioaparāta šķietami nekārtīgi samestā grāmatu piramīda, kas bija krasā pretrunā ar Keransa pedantisko kārtības mīlestību, — un pieņēma viņa vajadzību pēc nošķirtības.

Pārliecies pāri balkona margām rimtajā ūdenī desmit stāvus zemāk atspoguļojās viņa kalsnie, stūrainie pleci un izdēdējušais profils, Keranss vēroja vienu no neskaitāmajām karstā gaisa izraisītajām vētrām brāžamies caur milzīgu kosu puduri, kas sedza lagūnas izteku. Apkārtējo ēku un simt pēdu virs ūdens esošo inversijas slāņu ieskautas, gaisa kabatas strauji sakarsa un tad pārplīsa gluži kā baloni, atstājot aiz sevis pēkšņā sprādziena radito vakuumu. Pāris sekundēs tvaika mākoņi virs iztekas izklīda un pāri sešdesmit: pēdu augstajiem augiem aizbrāzās neganta miniviesuļvētra, lauzīdama tos kā sērkociņus. Tad tikpat pēkšņi vētra aprima un milzīgo stublāju kolonnas gluži kā kūtri aligatori cits citam līdzās iegrima ūdenī.

Keraiia» sev teica, ka bija prātīgi palikt viesnīcā temperatūrai ceļoties, veU'as kļuva aizvien biežākas taču viņš apzinājās, ka īstais cēlonis bija tas, ka viņam atlicis maz, ko darīt. Bioloģisko karšu sastādīšana bija kļuvusi par bezjēdzīgu nodarbošanos, jo jaunā augu valsts attīstījās tieši tā, kā bija paredzēts jau pirms divdesmit gadiem, un Keranss bija pārliecināts, ka neviens Ziemeļgrenlandes Kempbērdā pat nepūlas reģistrēt viņa pārskatus, nemaz nerunājot par to lasīšanu.

Īstenībā Keransa palīgs stacijā vecais doktors Bodkins jokodamies bija sagatavojis it kā aculiecinieka — viena no pulkveža Rigsa seržantiem — sniegtu aprakstu par milzīgu ķirzaku ar varenu, burai līdzīgu muguras peldspuru, kuru bija redzējis peldam pa kādu lagūnu un kura nepārprotami līdzinājusies pelikozauram agrīnā perioda Pensilvānijas rāpulim. Ja šis ziņojums būtu uztverts nopietni kā nozīmīga vēsts par atgriešanos milzīgo rāpuļu ērā —, šeit nekavējoties būtu ieradusies vesela ekologu armija taktisko atomieroču grupas pavadībā, kurai būtu dota pavēle virzīties uz dienvidiem ar divdesmit mezglu ātrumu. Tomēr nekas, izņemot parasto ziņojuma saņemšanas apliecinājumu, netika dzirdēts. Iespējams, ka Kempbērdas speciālisti bija tā pārguruši, ka vairs nejaudāja pat pasmieties.

Mēneša beigās pulkvedis Rigss un viņa nelielā vienība būs pabeiguši pilsētas (Keranss sev vaicāja, vai tā reiz bijusi Berlīne, Parīze vai Londona) kartēšanu un dosies uz ziemeļiem, tauvā velkot līdzi izmēģinājumu staciju. Keranss ar grūtībām spēja noticēt, ka viņam nāksies atstāt komfortablo viesnīcas numuru, kurā viņš bija nodzīvojis pēdējos sešus mēnešus. Keranss pilnīgi piekrita, ka viesnīcas «Rite» reputācija bijusi patiešām pelnīta piemēram, vannas istaba ar melnā marmora baseiniem un ar zeltu pārklātajiem krāniem un spoguļu rāmjiem atgādināja kādas katedrāles sānkapelu. Viņš izjuta dīvainu gandarījumu, domādams par to, ka ir pēdējais šis viesnīcas viesis, un šī doma vienlaikus sasaucās ar to, ko viņš uzskatīja par savas dzīves noslēguma posmu (ceļojumu uz ziemeļiem cauri nogrimušajām dienvidu pilsētām, kas drīz beigsies ar viņu atgriešanos Kempbērdā un tās visaptverošajā disciplīnas režīmā) un ar viesnīcas ilgās, krāšņās vēstures atvadu saulrietu.

Keranss bija rekvizējis viesnīcu «Ritz » nākamajā dienā pēc viņu ierašanās, kārodams nomainīt šauro kabīni starp izmēģinājumu stacijas laboratorijas galdiem pret pamestās viesnīcas milzīgajām, greznajām istabām ar augstajiem griestiem. Ar brokātu izšķērdīgi rotātās mēbeles un jūgendstila bronzas statujas gaiteņu nišās viņš jau bija pieņēmis kā dabisku savas eksistences fonu, baudīdams izsmalcināto melanholisko gaisotni, kas valdīja šajās pēdējās civilizācijas līmeņa paliekās, kuras tagad izgaisīs uz mūžiem. Pārāk daudzas citas ēkas, kas atradās pie lagūnas, jau sen bija sagruvušas un noslīdējušas zem sanesām, tādējādi atklājot savu lēto izcelsmi. Viesnīca «Ritz» tagad slējās majestādskā vientulībā lagūnas rietumu krastā, un pat bagātīgais zilganais pelējums, kas auga uz tumšajos gaiteņos izklātajām grīdsegām, tikai papildināja viesnīcas 19. gadsimta cienību.

Sākotnēji šis numurs bija iekārtots kāda Milānas finansista vajadzībām, un bija bagātīgi mēbelēts un aprīkots. Lai gan pirmie seši viesnīcas stāvi atradās zem ūdens līmeņa un nesošās sienas bija sākušas plaisāt, karstumu aizturošie aizkari joprojām bija nevainojamā kārtībā un 250 ampēru gaisa kondicionētājs turpināja darboties. Numurs bija stāvējis tukšs jau desmit gadu, tomēr uz kamīna apšuvuma un apzeltītajiem kafijas galdiņiem bija maz putekļu, ari uz trīs fotoattēliem uz rakstāmgalda kroko-dilādas virsmas — finansists viens pats, finansists un eleganta, labi paēdusi ģimene, finansists un vēl elegantāka piecdesmitstāvu biroju ēka izskatījās gluži kā jauni. Keransam bija paveicies viņa priekštecis bija devies projām steigā, kumodes un skapji palika piebāzti ar dārgām skvoša raketēm ar ziloņkaula rokturiem un ar roku apgleznotiem rītasvārkiem, bet kokteiļbārā glabājās pamatīgi krājumi, kas tagad bija kļuvuši par augstākā labuma viskiju un brendiju.

Gar viņa seju aizlidoja milzīgs Anopheles ods* spāres lielumā un laidās uz leju uz peldošo molu, pie kura bija pietauvots Keransa katamarāns. Saule joprojām slēpās aiz lagūnas austrumu krasta augiem, taču līdz ar karstuma pieņemšanos spēkā viesnīcas sūnām apaugušās fasādes midzeņus pameta milzīgi plēsīgie kukaiņi. Keransam negribējās atstāt balkonu un patverties aiz sdep|u pinuma. Agrā rīta gaismā lagūna izskatījās dīvaini un skumji skaista. Kailsēkļu — iebrucēju no triasa pagātnes — drūmie, zaļi melni lapotie zari un pusnogrimušās, baltās 20. gadsimta ēkas joprojām kopā atspoguļojās tumšajā ūdens virsmā, divas savstarpēji sasaistītas pasaules bija it kā sastingušas savādā laiku krustojumā. Šo ilūziju uz mirkli izkliedēja milzīgs ūdenszimeklis, kurš simt jardu attālumā sašķēla ūdens eļļaino virsmu.

Tālumā, pusjūdzi uz dienvidiem, kaut kur aiz nogrimušās lielās gotiskās celtnes korpusa iekāsējās un sāka darboties dīzeļmotors. Keranss atstāja balkonu, aizvēra aiz sevis stiepļu sieta durvis un devās uz vannas istabu noskūdes. Ūdens no krāniem jau sen bija pārstājis tecēt, taču Keranss izmantoja dziļās vannas rezervuāru. Ūdens tika attīrīts paštaisītā destilatorā, kas atradās uz jumta. Pa logā ierīkotām caurulēm ūdens satecēja rezervuārā.

Keranss bija tikai četrdesmit gadu vecs, taču ūdenī esošie radioaktīvie fluora savienojumi bija padarījuši viņa bārdu sirmu, tomēr saulē izbalējušie īsā ezītī apcirptie mati un tumša dzintara krāsas iedegums piešķīra viņa ārienei vismaz desmit gadu jaunāka cilvēka izskatu. Hronisks apetītes trūkums un jauna veida malārija bija sakrokojuši sauso, stingro ādu zem vaigu kauliem, tādējādi pastiprinādami sejas askētisko veidolu. Skūdamies Keranss kritiski novērtēja savus vaibstus, ar pirkstiem aptaustīdams sašaurinājušos vaigus un masēdams pārveidojušos muskulatūru, kas lēni mainīja savus apveidus un atklāja personību, kura viņa iepriekšējās pieauguša cilvēka dzīves laikā bija atradusies latentā stāvoklī. Lai gan viņa izturēšanās bija introspektīva, tagad viņš sev šķita mierīgāks un nosvērtāks nekā jebkad agrāk, viņa zilās, vēsās acis vēroja sevi ironiskā objektivitātē. Nedaudz biklā ieraušanās savā pasaulē ar tās slepenajiem rituāliem un paražām bija pagājusi. Tas, ka viņš turējās savrup no Rigsa un viņa vāriem, bija saistīts ar tieksmi pēc ērtībām, nevis ar mizantropiju.

No finansista atstātā drēbju krājuma viņš izvilka krēmkrāsas zīda kreklu ar monogrammu un kārtīgi izgludinātas platas bikses ar Cirihes etiķeti. Aizvēris aiz sevis divvērtņu durvis viesnīcas numurs patiesībā bija stikla kaste ķieģeļu ārsienu ietvara Keranss devās lejup pa kāpnēm.

Viņš sasniedza laivu piestātni brīdī, kad pulkveža Rigsa kuteris pārveidots desantkuģis piestāja līdzās katamarānam. Rigss, glīti uzposies, stāvēja kutera priekšgalā, uzlicis vienu zābakā ieauto kāju uz trapa un gluži kā seno laiku Āfrikas pētnieks aplūkoja līkumotās iztekas un nokarenos biezokņus.

Labrīt, Robert, viņš sveicināja Keransu, nolēkdams uz līganās platformas, ko veidoja koka rāmī ievietotas piecdesmit galonu tvertnes.

Priecājos, ka tu joprojām esi šeit. Man ir darbs, un tu varētu man palīdzēt. Vai vari šodien nedodes uz staciju?

Keranss palīdzēja pulkvedim uzkāpt uz betona balkona, kas savulaik bija atradies pie septītā stāva numura.

— Protams, pulkvedi. Patiesībā esmu jau to izdarījis.

Teorētiski Rigss skaitījās izmēģinājumu stacijas priekšnieks un Keran-sam būtu vajadzējis lūgt viņam atļauju neierasties darbā, taču abu vīriešu attiecības nebija ceremoniālas. Viņi bija strādājuši kopā trīs gadus, kuru laikā izmēģinājumu stacija un tās militārais eskorts lēni virzījās pa Eiropas lagūnām uz ziemeļiem, un Rigss būtībā Jāva Keransam un Bodldnam strādāt pēc pašu ieskatiem, jo viņam pietika darba, kartējot klejojošos sēkļus un ostas un evakuējot pēdējos iedzīvotājus. Šajā darbā viņš parasti lūdza Keransa palīdzību, jo vairākums cilvēku, kuri joprojām dzīvoja slīkstošajās pilsētās, vai nu bija psihopāti, vai arī dēta no nepietiekama uztura un radioaktivitātes izraisītām slimībām.

Keranss bija gan stacijas vadītājs, gan arī vienības ārsts. Daudziem viņu sastaptajiem cilvēkiem pirms tam, kad viņi ar helikopteru tika nogādāti uz kādu no lielajiem desantkuģiem, kas evakuēja bēgļus uz Kemp-bērdu, bija nepieciešama neatliekama medicīniskā palīdzība. Ievainoti karavīri, kuri bija pamesti likteņa varā uz kādas biroju ēkas jumta purva vidū, mirstoši vientuļnieki, kuri nespēja atdalīt savu personību no tās pilsētas, kurā bija nodzīvojuši visu dzīvi, cerības zaudējuši laupītāji, kuri bija gaidījuši lielo ķērienu, visiem šiem cilvēkiem Rigss laipni, taču nelokāmi palīdzēja nokļūt drošībā, un Keranss allaž bija viņam līdzās, lai ievadītu šiem ļaudīm kādu pretsāpju līdzekli vai trankvilizatoru. Kaut ari Rigss bija tipisks armijnieks, Keranss uzskatīja viņu par inteliģentu un iejūtīgu cilvēku, kuram piemita slēpta un diezgan ērmīga humora izjūta. Reizēm Keranss iedomājās, ka vajadzētu pārbaudīt šo pieņēmumu, darot Rigsam zināmu Bodkina sacerējumu par pelikozauru, tomēr viņš izlēma to nedarīt.

Šajā jokā iesaistītais seržants — īgnais un pedantiski apzinīgais skots Makrīdijs bija uzrāpies uz stiepļu pinuma būra, kas sedza kutera klāju, un slaucīja nost smagos zarus un stīgas, kas tur bija pielipuši. Neviens no pārējiem trim vīriem ir nedomāja viņam palīdzēt. Viņu iedegušās sejas bija izmocītas un grumbainas, viņi kūtri sēdēja vienā rindā, atspiedušies ar muguru pret starpsienu. Nepārtrauktais karstums un milzīgās ik dienu lietojamo antibiotiku devas bija izsūkušas visu viņu enerģiju.

Saulei paceļoties virs lagūnas un ietverot tvaika mākoņus savā lieliskajā zeltītajā līķautā, Keranss saoda briesmīgo smaku, kas pacēlās no ūdens -salkanu, koncentrētu pūstošu augu un beigtu dzīvnieku ķermeņu smaku. Visapkārt lidinājās milzīgas mušas, atsizdamās pret kutera stiepļu būri, un milzīgi sikspārņi pāri sakarsušajam ūdenim steidzās uz saviem midzeņiem ēku graustos. Keranss aptvēra, ka lagūna, kas pirms īsa brīža no balkona viņam bija šķitusi skaista un rāma, patiesībā bija nekas cits kā atkritumu pilna slīkšņa.

Klau, mums laiks uzkāpt uz jumta, Keranss ierosināja, runādams klusā balsī, lai pārējie nedzirdētu. Es izmaksāšu tev dzeramo.

Kārtīgs vīrs! Priecājos, ka esi apguvis lieliskas manieres, — Rigss atzina un uzkliedza Makridijam: Seržant, es uzkāpšu palūkoties, vai nevaru salabot ārsta destilācijas aparātu.

Rigss piemiedza aci, Makrīdijs uzņēma šo ziņu ar neticīgu galvas mājienu, taču šī atrunāšanās bija gluži nevainīga. Vairākums vīru bija nodrošinājušies ar blašķēm. Saņēmuši seržanta negribīgu piekrišanu, viņi tās izvilks un mierīgi gaidīs pulkveža atgriešanos.

Keranss pāri palodzei iekāpa guļamistabā, kas atradās tieši virs mola.

Pulkvedi, vai tev radušās problēmas?

Man nekādu problēmu nav. Patiesībā tev radusies kāda problēma.

Viņi devās augšup pa kāpnēm. Rigss ar steku dauzīja pa vīteņaugiem, kas bija apvijušies ap margām.

Vai tu joprojām neesi salabojis liftu? Allaž esmu uzskatījis, ka šī viesnīca tiek pārak augstu vērtēta.

Tomēr tad, kad viņi iegāja augšstāva numurā un viņus apņēma dzidrais, vēsais kā ziloņkauls gaiss, Rigss atzinīgi pasmaidīja un apmierināts ieslīga vienā no Ludviķa XV stila atzveltnes krēsliem ar apzeltītām kājām.

Jā, ļoti laipni no tavas puses. Zini, Robert, man šķiet, ka tev piemīt iedzimu klaidoņa talants. Es gribētu ievākties šeit pie tevis. Vai ir kāda brīva vieta?

Keranss pakratīja galvu, piespieda sienā iebūvētu slēdzi un gaidīja, līdz no viltus grāmatskapja visā savā krāšņumā iznira koktciļbārs.

Pamēģini iekārtoties viesnīcā «Hilton ». Tur ir labāka apkalpošana.

Tas bija joks, taču, lai kā arī Keransam patika Rigss, viņš vēlējās tikties

ar pulkvedi pēc iespējas retāk. Patlaban starp viņiem atradās lagūnas un džungļi apslāpēja nemitīgo šķindoņu, kas plūda no bāzes kambīzes un arsenālā, Viņi pazina visus divdesmit grupas dalībniekus vismaz pāris gadu, taču pēdējo sešu mēnešu laikā nebija sarunājies ne ar vienu no viņiem, izņemot Rigsu un seržantu Makridiju. Saskarsme ar pārējiem bija aprobežoju sies ar pāris īsiem ņurdieniem un jautājumiem, kas tika uzdoti takara ar slimībām. Viņš bija samazinājis līdz pēdējai iespējai pat savu sa-nkarsmi ai liodkinu. Savstarpēji vienojoties, abi biologi bija atmetuši jokus un lerzeianu, kas pirmos divus gadus bija viņus spēcinājusi laboratorijas darbu laika, veicot kataloģizāciju un sagatavojot diapozitīvus.

Si pieaugošā izolācija un pašpietiekamība, kuru izrādīja pārējie grupas dalībnieki un pret kuru iinuns bija vienīgi dzīvespriecīgais Rigss, atgādināja Kerajifcain palcnmalo vielmaiņu un bioloģisko attālināšanos, kas piemīt visam dzīvnieku sugām, kas pakļautas būtiskam pārvērtībām. Reizēm viņi prātoja par to, kada pārejas stadijā viņi ir, taču bija pārliecināts, ka v>ņa attalinasanā» uo cilvēkiem nebija potenciālas šizofrēnijas attīstības ftMUfMomi, bet gMii ru|Mga sagatavošanas pilnīgi jaunai videi, kurā būs savs leki^jau iekārtojums, un loģika un kura vecas domāšanas kategorijas būs tikai beka tia*ia.

Keranss pasniedza Rigsam lielu glāzi skotu viskija, pēc tam paņēma savu glāzi un nolika uz galda, neapzināti pārbīdot dažas grāmatas, kas bija sakrautas uz radioaparāta.

Vai esi mēģinājis paklausīties šo verķi? Rigss vaicāja, piešķirdams balsij tēlota pārmetuma pieskaņu.

Ne reizes, Keranss atteica. Kāda jēga? Mēs zinām visu par nākamajiem trim miljoniem gadu.

Tu nezini vis. Tik tiešām, tev vajadzētu šad tad to ieslēgt Dzirdēsi dažādas interesantas lietas.

Rigss izdzēra glāzi un paliecās uz priekšu.

Piemēram, šorīt tu būtu dzirdējis, ka tieši pēc trim dienām mēs savāksim savas mantas un dosimies projām uz visiem laikiem.

Keranss pārsteigts pacēla acis, un Rigss apstiprinoši pamāja.

Vakar vakara saņēmām ziņu no Bērdas. Acīmredzot ūdens līmenis turpina paaugstināties, viss mūsu paveiktais ir kaķim zem astes. Starp citu allaž esmu uzskatījis, ka tā ir velta laika šķiešana. Tiek atsauktas ari amerikaņu un krievu grupas. Tagad gaisa temperatūra pie ekvatora ir simt astoņdesmit grādu un tā nepārtraukti pieaug, lietus josla plešas līdz pat divdesmitajam platuma grādam. Bez tam aug ari sanesu daudzums…

Viņš aprāvās un pētoši uzlukoja Keransu: Kas par lietu? Vai tu nepriecājies par iespeju doties projām?

Protams, Keranss automātiski atteica. Turēdams rokā tukšo glāzi, viņš pārgāja pāri istabai, gribēdams nolikt glāzi bārā, taču pēkšņi atjēdzas, ka stāv pie kamīna dzegas un izklaidīgi pieskaras pulkstenim. Šķita, ka viņš kaut ko meklētu.

Pēc trim dienām, tu saki?

Un ko tad tu gribēji pēc trim miljoniem dienu? Rigss plati pasmaidīja Robert, man šķiet, ka tu slepenībā vēlies palikt tepat

Keranss saņēmās, piegāja pie bāra un pielēja savu glāzi. Viņi bija pārcietis iepriekšējā gada garlaicību un vienmuļību, labprātīgi izolēdamies no normālās laika un telpas pasaules, un pēkšņa atgriešanās īstenībā bija uz mirkli izsitusi viņu no sliedēm. Bez tam viņš zināja, ka eksistē ari citi motīvi un citi pienākumi.

Nerunā muļķības, — viņš atcirta. — Man gluži vienkārši nebija ienācis prātā, ka mēs varētu dk pēkšņi doties projām. Protams, ka es priecājos par iespēju pamest šo vietu. Jāatzīst gan, ka man patīk šeit uzturēties, -viņš piebilda, norādīdams uz viesnīcas numuru. Iespējams, ka šī vieta atbilst manam fin de siecle1 temperamentam. Kempbērdā es dzīvošu tik lielā kabīnē kā puse skārda kopkajītes. Vienīgais, kas kaut cik atgādinās šejieni, būs vietējā radio raidījums «Lēkāšana ar Bēthovenu».

Rigss skaļi iesmējās par šo īgna humora izpausmi, un, pogādams mundieri, piecēlās kājās.

Robert, tu esi dīvains cilvēks.

Keranss strauji iztukšoja glāzi un teica: Klau, pulkvedi, man šķiet, ka galu galā šorīt es nevarēšu tev palīdzēt. Radušās steidzamākas darīšanas.

Viņš ievēroja, ka Rigss lēni pamāj ar galvu.

Saprotu. Šī bija tava problēma. Mana problēma.

Jā. Es viņu satiku vakar vakarā un šorīt pēc tam, kad bijām saņēmuši jauno ziņu. Robert, tev viņa jāpārliecina. Padaban viņa kategoriski atsakās doties projām. Viņa nesaprot, ka nu visam ir pienācis gals, ka šeit vairs nebūs nevienas atbalsta grupas. Viņa varētu noturēties vēl pusgadu, bet nākamgad martā, kad šejieni sasniegs lietus josla, mēs nespēsim pat atlidot šurp ar helikopteru. Katrā gadījumā tad neviens vairs neliksies par viņu zinis. Es viņai to pateicu, bet viņa vienkārši pagriezās un aizgāja.

Keranss viegli pasmaidīja, iztēlodamies pazīstamo gurnu izliekumu un augstprātīgo gaitu.

Beatrise reizēm mēdz būt grūti paciešama, viņš mēģināja izlocīties, cerēdams, ka viņa nebūs pārāk aizvainojusi pulkvedi. Diezin vai Beatrisi izdosies pierunāt trīs dienu laikā, un Keranss gribēja būt pārliecināts, ka Rigss būs ar mieru gaidīt ilgāk.

Viņa ir sarežģīts cilvēks, dzīvo vairākos līmeņos. Līdz brīdim, kad &i<* līmeņi tiek sinhronizēti, viņa mēdz izturēties kā nenormāla.

Viņi izgāja no viesnīcas numura. Keranss aizvēra hermētiski noslēdzamās durvis un iedarbināja termostatu, lai pēc divām stundām numurā būtu patīkama astoņdesmit grādu temperatūra. Viņi devās lejup uz peldošo molu. Gaiņādams starp mitrajiem, piepēm apaugušajiem dīvāniem ložņājošās čūskas, Rigss ik pa brīdim apstājās kādā viesistabā, kuras logi izgāja uz lagūnu, lai izbaudītu apzeltītās telpas krāšņumu. Viņi iekāpa kuteri, un Makridijs aizcirta aiz viņiem būra durvis.

Pēc piecām minūtēm, katamarānam slīdot un griežoties aiz kutera, viņi devās pāri lagūnai. Karstajā gaisā mirgoja zeltaini viļņi, un lielo augu loks ap viņiem šķita dejojam garaiņos kā vudū džungļos.

Rigss drūmi raudzgās cauri būrim.

Paldies Dievam, ka esam saņēmuši šo ziņu no Bērdas. Mums būtu vajadzējis doties no šejienes projām jau pirms vairākiem gadiem. Visa šī ostu kartēšana, kas noderētu iespējamā nākotnē, ir tīrais absurds. Pat tad, ja saules uzliesmojumi beigtos, kaut cik nopietni mēģinājumi no jauna pārvākties uz šīm pilsētām varētu sākties ne ātrāk kā pēc desmit gadiem. Tad vairums lielo ēku jau atradīsies zem sanesām. Lai izcirstu džungļus tikai šajā vienā lagūnā, būtu nepieciešamas divas divīzijas. Bodkins man šorīt stāstīja, ka jau tagad dažu augu lapotnes un tie nav koki, starp citu, slejoties divsimt pēdu augstumā. Visa šī vieta nav nekas cits kā jūds zvērudārzs.

Rigss noņēma formas cepuri, paberzēja pieri un mēģināja pārkliegt divu piekarināto dīzeļdzinēju rēkoņu.

Ja Beatrise paliks šeit ilgāk, viņa kļūs traka. Starp citu, pēkšņi atcerējos otru iemeslu, kāpēc mums jātiek prom.

Rigss uzlūkoja kalsno seržantu Makrīdiju, kurs vienatnē stāvēja pie stūres rata, stingi vērdamies ūdenī, un pēc tam pārlaida skatienu pārējo vīru izmocītajām sejām.

Klau, doktor, kā jūs naktīs guļat?

Izbrīnīts Keranss palūkojās uz pulkvedi, prātodams, vai šis jautājums varētu būt saistīts ar Beatrisi Dālu. Rigsa gudrās un vērīgās acis vaicājoši raudzījās Keransā, veiklās rokas locīja steku.

Ciešā miegā, Keranss uzmanīgi atteica. Tik labi kā nekad. Kāpēc tu tā vaicā?

Rigss tikai pamāja ar galvu un skaļā balsī sāka dot pavēles Makridijam.