Pārbaudes akmens Zinātniski fantastisku stāstu krājums

MAZLIET SMĒREĻĻAS

Kuģi viss dārdēja, gaudoja, džinkstēja. Tonis bija zems, tas atgādināja lielas ērģeļu stabules skanēšanu. Troksnis dunēja korpusa apšuvumā, vaidēja špantos, atbalsojās kaulos un nervos, spiedās nogurušajās ausīs, un nedzirdēt to nebija iespējams. Ne pēc nedēļas, ne mēneša vai gada. Un vēl jo vairāk pēc gandrīz četriem gadiem.

Nebija līdzekļa, kā atbrīvoties no trokšņa. Tas bija neizbēgams un nenovēršams, kad cilindrā no labi skaņu vadoša metāla tika iebāzts atomdzi- nējs.

Uz pirmā kuģa žvarkstoņa bija par simt herciem augstāka, minūti pēc minūtes, stundu pēc stundas — un kuģis tā arī neatgriezās. Droši vien vēl tagad, pēc trīsdesmit gadiem, tas joprojām gaudo, neviena nedzirdēts, bezgalīgajos kosmosa tuksnešos.

Otrajam kuģim dzinēja nodalījums tika apsists ar biezu tūbas slāni un pie sprauslām bija krama segums. Zema skaņa. Bites dūkoņa, pastiprināta divdesmit tūkstoš reižu. Arī bite neatgriezās savā stropā: pirms astoņpadsmit gadiem izlidojusi zvaigžņu laukā, tā tagad akli traucās bezgalībā, un tās skrējiens turpināsies simt, tūkstoš vai des- mittūkstoš gadu.

Bet trešais kuģis, trīcēdams no dārdoņas, lidoja atpakaļ — uz mājām. Taustīdams ceļu uz vēl neredzamo sarkanīgo punktu, kas bija iejucis zvaigžņu miglā, tas kā glābiņu alkstoša nomaldījusies dvēsele bija pilns apņēmības neiet bojā.

Trešais pēc skaita — tas taču kaut ko nozīmē!

Jūras braucējiem ir savi, jūrnieku ticējumi. Kosmonautiem — savi, kosmiskie. Kapteiņa kabīnē, kur, noliecies pār kuģa žurnālu, sēdēja Kinreds, māņticība bija iemiesojusies plakātinā:

TRĪS — LAIMĪGS SKAITLIS!

Viņi ticēja tam starta brīdī, kad bija deviņi. Viņi bija gatavi tam ticēt arī finišējot, kaut gan tagad bija palikuši vairs tikai seši. Bet starplaikā atgadījās — un varēja vēl atkārtoties — rūgtas neticības mirkļi, kad par katru cenu, ja. vajadzīgs — pat par dzīvības cenu, cilvēkiem gribējās tikt laukā no kuģa, un lai viss šis lidojums iet pie velna! Nežēlīgi mirkļi, kad cilvēki, tiekdamies atbrīvoties no mokošas audiofobijas, klaustrofobijas un citām slimīgām bailēm, uzsāka kautiņu ar saviem biedriem.

Kinreds rakstīja, bet pie viņa kreisās rokas spīguļoja pistoles tumšais tērauds. Acis raudzījās kuģa žurnālā, ausis ieklausījās dārdoņā. Troksnis varēja pavājināties, kļūt nevienmērīgs, aprimt pavisam — un klusuma svētība vienlaikus būtu lāsts. Iestājoties klusumam, varēja atskanēt pavisam citi trokšņi — lamāšanās, šāvieni, kliedzieni. Tā jau reiz bija noticis, kad sajuka prātā Veigarts. Tā varēja notikt atkal.

Arī paša Kinreda nervi nebija nekādā labajā stāvoklī: kad negaidot ienāca Bertelli, kapteinis sarāvās un viņa kreisā roka instinktīvi ķēra pēc pistoles. Taču viņš momentā savaldījās un, pagriezies ar visu grozāmo krēslu, ieskatījās ienācēja skumjajās, pelēkajās acīs.

— Nu, kā, vai parādījās?

Bertelli nesaprata. Garenā, bēdīgā seja ar iekritušajiem vaigiem vēl vairāk izstiepās. Lielās mutes kaktiņi noslīga lejup. Skumjajās acīs parādījās bezcerīgi apstulbusi izteiksme. Viņš bija pārsteigts un apjucis.

Kinreds nolēma precizēt:

— Vai Saule ir redzama uz ekrāna?

— Saule? …

Burkāniem līdzīgie Bertelli pirksti drudžaini savijās.

— Jā, mūsu Saule, idiot!

— Ak Saule! — beidzot viņš saprata, un viņa acis sajūsmā iepletās. — Es nevienam netiku jautājis.

— Bet es domāju, jūs esat atnācis pateikt, ka tā kļuvusi redzama.

— Nē, kaptein. Man tikai ienāca prātā: vai es nevaru jums kaut kā palīdzēt?

Parastās grūtsirdības vietā Bertelli sejā parādījās vientiesīgs smaids, kas liecināja par karstu vēlēšanos katrā ziņā pakalpot. Lūpu kaktiņi pacēlās augšup un aizvirzījās uz sāniem — tik tālu, ka ausis atkārās vēl vairāk, bet seja ieguva līdzību ar pārgrieztu meloni.

— Paldies, — mazliet atmaidzis, Kinreds sacīja. — Pagaidām nav vajadzīgs.

Bertelli atkal pārņēma mokošs apjukums. Viņa seja lūdzās žēlsirdību un piedošanu. Mazliet pa- mīņājies ar savām lielajām, neveiklajām kājām, viņš izgāja, paslīdēja uz šaurā koridora tērauda grīdas un tikai pašā pēdējā brīdī, dārdinādams ar smagajiem zābakiem, brīnumainā kārtā saglabāja līdzsvaru. Nebija tāda gadījuma, ka kāds cits šajā vietā būtu paslīdējis, bet ar Bertelli tas notika vienmēr.

Piepeši Kinreds pieķēra sevi, ka smaida, un steigšus pieņēma drūmi noraizējušos sejas izteiksmi. Simto reizi viņš pārlaida acis ekipāžas

locekļu sarakstam, bet nesaskatīja tajā neko vairāk kā deviņdesmit deviņās iepriekšējās reizēs. Mazs stabiņš, kurā trīs vārdi no deviņiem izsvītroti. Un tā pati rindiņa saraksta vidū: Enriko Bertelli, trīsdesmit divi gadi, psihologs.

Pēdējais apzīmējums šķita galīgi neatbilstošs. Ja Bertelli ir psihologs vai vispār kaut ko sajēdz no zinātnes, tad viņš, Roberts Kinreds, ir zila žirafe. Gandrīz četrus gadus viņi bija pavadījuši ieslēgti šajā gaudojošajā cilindrā — seši cilvēki, izraudzīti no visas milzīgās cilvēces, seši, kurus uzskatīja par Zemes sāli, cilvēku cilts krējumu. Taču šie seši bija pieci plus viens muļķis.

Te bija kaut kāds noslēpums. Kapteinis domāja par to brīžos, kad varēja atļauties aizmirst nopietnākas lietas. Noslēpums viņu vilināja, lika atkal un atkal iztēlē skatīt Bertelli, sākot ar viņa skumjajām acīm un beidzot ar lielajām, plakanajām pēdām. Retajās pārdomu minūtēs kapteinis atklāja, ka nemitīgi cenšas (pilnīgi bez jebkāda rezultāta) izprast Bertelli, saprast, kas viņš par cilvēku, pūlas to noskaidrot, koncentrējot uz viņu visas domas un uz laiku aizmirstot pārējos.

Kinreds nelaida garām izdevību viņu pavērot un vienmēr, to darot, jutās pārsteigts par tādu gara nabadzību — turklāt šis cilvēks taču bija zinātnieks, speciālists. Bertelli vērošana kapteini tā aizrāva, ka viņam pat prātā neienāca pavērot citus un noskaidrot, vai viņi to pašu vai ļoti līdzīgu iemeslu dēļ nerīkojas tāpat kā viņš.

Kad Kinreds gāja uz lenču, Mārsdens dežurēja pie vadības ierīcēm, bet Veils — dzinēja nodalījumā. Pārējie jau sēdēja mazajā ēdamtelpā. Kapteinis pamāja viņiem un apsēdās savā vietā.

Lielais, gaišmatainais Nilsens, atominženieris, kam darbu savienošanas kārtībā bija nācies kļūt

par botāniķi, nomērīja kapteini ar skeptisku skatienu un sacīja:

— Saules nav.

— Zinu.

— Bet vajadzēja būt.

Kinreds paraustīja plecus.

— Taču tās joprojām nav, — Nilsens neatstājās.

— Zinu.

— Un jūs tas nemaz neuztrauc?

— Nedzeniet velnu! — Un, atplēsis lenča paketi, Kinreds izbēra tās saturu plastmasas šķīvī ar vairākiem nodalījumiem.

«Bamm, bamm, bamm…» dārdēja grīda, griesti, sienas.

— Tātad es, pēc jūsu domām, dzenu velnu?

Nilsens paliecās uz priekšu un ar ļaunu skatienu gaidoši ieurbās kapteinī.

— Labāk paēdīsim, — ieteica Erams, vājš, melnmatains, nervozs kosmoģeologs, kas sēdēja blakus Nilsenam. — Jau tā ir nelabi.

— Nav ko apvārdot zobus. Es gribu zināt… — Nilsens atsāka.

Viņš apklusa, tāpēc ka Bertelli, nomurminājis: «Piedodiet!», viņam gar degunu sniedzās pēc sālstrauka, kas bija pieskrūvēts pie galda otra gala.

Atskrūvējis to, Bertelli ar sālstrauku rokā smagi zvēlās atpakaļ un bezmaz nogāzās uz grīdas. Viņš izbrīnā izbolīja acis, pielēca kājās, nolika sālstrauku, pabīdīja sēdekli uz priekšu, atkal apsēdās un nogrūda sālstrauku no galda. Aiz kauna nosarcis, viņš to pacēla ar tādu izskatu, it kā tas būtu nevis sālstrauks, bet liels spainis, uzkaisīja ēdienam sāli un, lai pieskrūvētu sālstrauku vecajā vietā, ar savu ķermeni aizsedza visu galdu. Beidzot viņš to pieskrūvēja un, pacēlis dibenu, no- šļūca no galda uz savu sēdekli, bet šoreiz nosēdās garām. Galu galā viņš atkal uzrausās uz sēdekļa, izgludināja neredzamu servjeti un pārlaida klātesošajiem tramīgu, vainīgu skatienu.

Dziļi nopūties, Nilsens viņam jautāja:

— Vai jūs esat pārliecināts, ka labi sasālījāt?

Grūtais jautājums noveda Bertelli strupceļā.

Viņš pievērsa acis savam šķīvim, uzmanīgi aplūkoja tā saturu.

— Šķiet, labi gan, pateicos jums.

Mitējies gremot, Nilsens pacēla acis un, sastapis Kinreda skatienu, jautāja:. — Kas šai cilvēkā ir tāds, kā nav citos?

Plati smaidīdams, Kinreds atbildēja:

— Es pats to gribētu izprast, pūlos jau sen, bet nesekmīgi.

Nilsena sejā pavīdēja kaut kas līdzīgs smaidam, un viņš atzinās:

— Es arī.

Bertelli klusēdams sparīgi ēda. Viņš to darīja, kā parasti, augstu pacēlis elkoņus, un viņa roka nedroši meklēja muti, kurai garām pabāzt karoti gluži vienkārši nebija iespējams.

Pieskāries ar zīmuļa galiņu ekrānam, Mārsdens sacīja:

— Lūk, šī sārtā, manuprāt. Bet varbūt man tikai tā liekas.

Kinreds noliecās un sāka skatīties ekrānā.

— Pārāk maza, pagaidām neko nevar pateikt. Kā kniepadatas galviņa.

— Tātad es velti cerēju.

— Varbūt arī ne velti. Iespējams, ka jūsu acīm krāsu jutība ir augstāka nekā manējām.

— Pajautāsim mūsu Sokratam, — Mārsdens ieteica.

Bertelli ņēmās aplūkot tikko samanāmo punktiņu, drīz pieiedams ekrānam klāt, drīz attālinādamies, skatīdamies te no vienas puses, te no otras. Beidzot viņš paraudzījās uz to, acis sagriezis šķībi.

— Tas droši vien ir kaut kas cits, — viņš sacīja, acīm redzami priecādamies par savu atklājumu. — Mūsu Saule taču ir oranži sarkana.

— Krāsa liekas sārtena ekrāna fluorescējošā pārseguma dēļ, — Mārsdens īgni paskaidroja. — Vai šis punkts ir sārts?

— Nevaru pateikt, — Bertelli satriekts atzinās.

— Tad ir gan palīdzētājs!

— Mēs varam tikai minēt, tā ir pārāk tālu, — Kinreds sacīja. — Ar vēlēšanos vien te nepietiek, nāksies pagaidīt, kamēr būsim piekļuvuši mazliet tuvāk.

— Man šī gaidīšana ir jau līdz kaklam, — ar naidu raudzīdamies uz ekrānu, sacīja Mārsdens.

— Bet mēs taču atgriežamies mājup, — Bertelli atgādināja.

— Es zinu. Tieši tas miani beidz nost.

— Vai tad jūs negribat atgriezties? — Bertelli neizpratnē jautāja.

— Pārlieku gribu. — Un Mārsdens sapīcis iebāza zīmuli kabatā. — Es domāju, atpakaļceļš būs vieglāks kaut vai tāpēc, ka tas ir ceļš uz mājām. Es maldījos. Es gribu zaļu zāli, zilas debesis un vietu, kur var brīvi kustēties. Es nespēju vairāk gaidīt.

— Bet es spēju, — Bertelli lepni sacīja. — Tāpēc, ka tas ir vajadzīgs. Ja es nespētu, tad sajuktu prātā.

— Nu, nu? — Mārsdens uzmeta Bertelli ironisku skatienu, un viņa sadrūmusī seja sāka mazliet noskaidroties. Beidzot viņam izlauzās strups smiekliņš. — Cik laika jums tam būtu vajadzīgs?

Joprojām smiedamies, viņš izgāja no vadības kabīnes un devās uz ēdamtelpu. Pagriezies ap stūri, viņš smējās jau pilnā balsī.

— Kas tur smieklīgs? — Bertelli izbrīnījies jautāja.

Atrāvis skatienu no ekrāna, Kinreds uzmanīgi paraudzījās viņā.

— Kā tas iznāk, ka ikreiz, kad kāds sāk…

— Ko, kaptein?

— Nē, nekas.

Kuģis drebēdams traucās uz priekšu: visas tā daļas un detaļas kauca un gaudoja.

Ieradās Veils — viņa dežūra bija beigusies, viņš gāja uz ēdamtelpu. Veils bija neliela auguma, ar platiem pleciem un spēcīgām rokām.

— Nu, kā ir?

— Mēs neesam pārliecināti. — Kinreds norādīja uz punktiņu, kas mirguļoja starp daudziem jo daudziem tam līdzīgiem. — Mārsdens domā, ka tā ir Saule. Varbūt viņam taisnība, bet varbūt arī ne.

— Vai jūs nezināt? — Veils jautāja, raudzīdamies uz Kinredu un nepievērsdams uzmanības ekrānam.

— Uzzināsim, kad pienāks laiks. Vēl par agru.

— Sākat citu meldiņu?

— Ko jūs ar to gribat teikt? — Kinreds asi jautāja.

— Pirms trim dienām jūs mums sacījāt, ka Saule var parādīties uz ekrāna kuru katru brīdi. Tas pacēla mūsu garastāvokli, — un mums tas bija vajadzīgs. Es neesmu radis činkstēt, bet man jāatzīstas: kaut kas tāds man bija vajadzīgs. — Viņš nomērīja Kinredu ar ļaunu skatienu. — Jo priecīgākas cerības, jo rūgtāka vilšanās.

— Bet es nejūtos pievīlies, — Kinreds sacīja. — Trīs dienas šurpu vai turpu — tas ir sīkums, ja ņemam vērā, ka atpakaļceļš ilgst divus gadus.

— Jā, ja kurss ir pareizs. Bet es neesmu par to pārliecināts.

— Tātad jūs domājat, ka es neesmu spējīgs dot pareizas koordinātes?

— Es tikai domāju, ka pat labākie no mums var kļūdīties, — Veils neatkāpās. — Vai tad abi pirmie kuģi neaizgāja pie senčiem?

— Ne jau navigācijas kļūdu dēļ, — Bertelli dziļdomīgi iestarpināja.

Veils saviebies pievērsās viņam:

— Ko tad jūs sajēdzat no kosmiskās navigācijas?

— Neko, — Bertelli atzinās, savilcis tadu grimasi kā cilvēks, kam rauj ārā gudrības zobu, un pamāja uz Kinreda pusi: — Bet viņš sajēdz.

— Jā?

— Atgriešanās maršrutu apreķinaja nelaiķis kapteinis Sendersons, — sacīja Kinreds, kura seja sāka tumši pietvīkt. — Es pārbaudīju aprēķinus vairāk nekā desmit reižu un Mārsdens arī. Ja jums ar to nepietiek, ņemiet un pārbaudiet tos pats.

— Es neesmu navigators, — Veils dusmīgi atteica.

— Tad aiztaisiet muti un klusējiet, lai citi…

— Bet es taču to nemaz nesmu atvēris! — pēkšņi sašuta Bertelli.

Pievērsies viņam, Kinreds jautāja:

— Ko jūs neesat atvēris?

— Muti, — Bertelli apvainoti sacīja. — Nezinu, kāpēc jūs man piekasāties. Visi man pie-

kasās.

— Jūs maldāties, — Veils teica. — Viņš…

— Nu, redzat, es maldos. Es vienmēr maldos. Man nekad nav taisnība.

Bertelli skaļi nopūtās un, smagi cilādams savas lielās kājas, ar cietēja izteiksmi sejā aizslāja projām.

Pavadījis viņu ar izbrīnītu skatienu, Veils sacīja:

— Izskatās pēc vajāšanas mānijas. Un tāds kā viņš skaitās psihologs! Taisni jāsmejas!

Veils piebāza seju pie ekrāna un sāka uzmanīgi skatīties.

— Kura tad, pēc Mārsdena domām, ir Saule?

— Lūk, šī, — Kinreds parādīja.

Veils ar plēsonīgu skatienu ieurbās mirgojošajā punktiņā un beidzot noteica:

— Labi, cerēsim, ka viņam taisnība.

Un izgāja.

Kinreds apsēdās un ar neko neredzošu skatienu cieši vērās ekrānā. Viņu nodarbināja problēma, kam varbūt bija jēga, bet varbūt arī nebija: kad zinātne kļūst par mākslu? Vai otrādi — kad māksla kļūst par zinātni?

Nākamajā dienā sajuka prātā Erams. Viņam sākās «čārlija» lēkme, tas pats sindroms, kas noveda pie bojā ejas Veigartu. Šai slimībai bija arī medicīnisks apzīmējums, bet to zināja tikai ļoti nedaudzi cilvēki, un vēl mazāk bija tādu, kas prata to izrunāt. Ikdienā to sauca par «čārliju» — pēc līdzības ar atgadījumiem senā, gandrīz jau aizmirstā karā, kad lielas kara lidmašīnas strēlnieks, kas atradās tās pakaļgalā un tika dēvēts par «astes Cārliju», pārlieku sadomājies par smago bumbu kravu un tūkstošiem galonu viegli detonējošās degvielas aiz savas kabīnes, kura atgādināja papagaiļa būri, piepeši sāka gaudot un sisties pret sava caurspīdīgā cietuma sienām.

Viss sākās ar epizodi, ļoti tipisku šai kosmiskajai slimībai. Erams sēdēja blakus Nilsenam un mierīgi ēda, rakādamies ar dakšiņu pa savu nodalījumos sadalīto plastmasas šķīvi tādā izskatā, it kā viņam galīgi nebūtu apetītes. Piepeši, neteicis ne vārda un nepārmainījies sejā, viņš atgrūda šķīvi, pietrūkās kājās un metās laukā no ēdamtelpas. Nilsens mēģināja viņu aizturēt, bet neiespēja. Erams kā trusītis, kas glābj savu ādu, līdzīgi lodei izspērās gaitenī un aizdrāzās pa eju uz lūku. Nilsens dzinās viņam pakaļ, Nilsenam sekoja Kinreds. Bertelli sastinga uz vietas, nepacēlis dakšiņu līdz mutei, un, stīvi blenzdams pretējā sienā, ar savām lielajām ausīm centās saklausīt no ejas atplūstošās skaņas.

Viņi saķēra Eramu tajā brīdī, kad viņš drudžainā steigā pūlējās pagriezt lūkas skrūvi aplamā virzienā. Viņš tik un tā nebūtu paguvis atvērt lūku, pat ja būtu griezis skrūvi pareizi. Erama šaurā, smalkā seja bija bāla, un viņš elsa aiz piepūles.

Pieskrējis klāt, Nilsens asi pavērsa viņu ar seju pret sevi un iesita pa žokli. Sitiens bija spēcī- gāks, nekā varēja likties, no malas skatoties. Erams, mazs un vājš, sagrīļojās un, zaudējis samaņu, kā maiss novēlās pie ejas priekšējām durvīm. Paberzējis pirkstu kauliņus, Nilsens nomurmināja kaut ko zem deguna un pārbaudīja, vai skrūve labi aizgriezta. Pēc tam viņš paņēma Eramu aiz kājām, bet Kinreds aiz pleciem, un viņi aiznesa to, gluži ļenganu, uz koju. Nilsens palika pieskatīt Eramu, bet Kinreds aizgāja pēc šļirces. Nākamās divpadsmit stundas Eramam vajadzēja

nogulēt. Tas bija vienīgais zināmais līdzeklis šādos gadījumos — mākslīgi izraisīts miegs, kas deva iespēju uzbudinātajām smadzenēm atpūsties un saspīlētajiem nerviem nomierināties.

Kad viņi atgriezās ēdamtelpā, Nilsens sacīja Kinredam:

— Labi vēl, ka viņš nepaķēfa līdz pistoli. Kinreds klusēdams pamāja. Viņš zināja, ko Nil- | sens ar to domāja. Veigarts, gatavodamies bēgt no kuģa ar gaisa pūsli pretī iluzorai brīvībai, nelaida viņus sev klāt, draudēdams ar pistoli. Mesties Veigartam virsū, neriskējot ar dzīvību, f nebija iespējams, un tādēļ nācās, atmetot jebkuru žēlumu, viņu nošaut, kamēr nav par vēlu. Veigarts pirmais no ekipāžas gāja bojā, un tas notika tikai divdesmit mēnešu pēc starta.

Viņi nevarēja pieļaut jaunu zaudējumu. Piecatā bija iespējams vadīt kuģi, kontrolēt tā kustību, i/,darīt nosēšanos. Pieci — tas bija absolūtais minimums. Četratā viņi būtu nolemti mūžīgai palikšanai milzīgajā metāla zārkā, kas akli dārdinātos starp zvaigznēm.

Ar šo problēmu bija saistīta vēl otra, kuru Kinreds tā arī nevarēja atrisināt >— vismaz ne tādā veidā, kas viņu apmierinātu. Vai vajadzētu izejas lūku turēt aizslēgtu un vienīgo atslēgu glabāt pie sevis? Vai pēkšņas avārijas gadījumā tas viņiem nemaksātu pārāk dārgi? Kas slēpj sevī vairāk riska — viena cilvēka neprātīgs bēgšanas mēģinājums vai šķērslis visu glābiņam?

Nu, pie velna! Tagad viņi lido mājup, un, kad būs aizlidojuši, viņš nodos kuģa žurnālu ar sīkiem pierakstiem, lai tad gudrākas galvas pašas tiek i'.ilā ar visu. Tas ir viņu pienākums, bet viņam, kapteinim, jānodrošina veiksmīga atgriešanās.

Kinreds palūkojās uz Nilsenu, redzēja viņa sejas sasprindzināto, drūmo izteiksmi un saprata, ka arī viņš domā par Veigairtu. Zinātnieki un inženieri ar savu augsti attīstīto intelektu būtībā ir tādi paši cilvēki kā visi. Par spīti zināšanām un gudrībai, viņi nevar sevi izolēt no pārējās cilvēces. Ārpus savu profesionālo interešu loka viņi ir parasti cilvēki ar tādām pašām rūpēm un pārdzīvojumiem kā pārējiem. Viņi nevar domāt tikai par savu specialitāti un aizmirst visu citu. Dažreiz viņi domā par citiem cilvēkiem, dažreiz paši par sevi. Nilsenam bija augsti attīstīts intelekts,j viņš bija gudrs un jūtīgs cilvēks — un tādēļ jo vairāk pakļauts briesmām sajukt prātā. Kinreds juta, ka Nilsens gan, ja skries uz lūku, neaizmirsīs paķert līdz pistoli.

Izturēt ilgo ieslodzījumu milzīgajā tērauda cilindrā, pa kuru dienu pēc dienas, stundu pēc stundas bez atelpas dimdina ducis velnu, varēja tikai trulāki cilvēki ar biezāku ādu — tādi, kurus mēdz saukt par āmurgalvām. Te arī bija gudriem prātiem ko padomāt. Muļķi ir pacietīgāki un izturīgāki par visiem pārējiem, taču no viņiem maz labuma; lai vadītu kuģi, nepieciešami gudri cilvēki, bet tiem vairāk izredžu sajukt prātā — kaut arī uz laiku, ne pavisam.

Kāds tad ir secinājums? Atbilde: ideālai kosmiskā kuģa ekipāžai jāsastāv no bezcerīgiem biezgalvjiem ar augstu intelektu — bet tās ir īpašības, kas viena otru izslēdz.

Piepeši kapteinim atausa gaisma. Vai te nav meklējams Bertelli noslēpuma atminējums? Tie, kas projektēja un būvēja kuģi un pēc tam komplektēja ekipāžu, bija ļoti āķīgi un tālredzīgi ļaudis. Neticami, ka viņi būtu izraudzījušies tādu kā Bertelli un viņiem būtu pilnīgi vienalga, kas no tā iznāks. Izvēle bijusi mērķtiecīga un rūpīgi pārdomāta — šajā ziņā Kinredam nebija nekādu šaubu. Varbūt divu kuģu zaudējums bija vadītājus pārliecinājis, ka, komplektējot ekipāžu, nevajag būt tik stingriem? Bet varbūt viņi ieskaitīja Bertelli komandā, lai paskatītos, kā sevi lidojumā parādīs muļķis?

Ja šis pieņēmums ir pareizs, tad viņi kaut ko ir sasnieguši — taču nedaudz. Droši vien Bertelli sajuks prātā un metīsies uz lūku pēdējais. Taču no tehnisko zināšanu viedokļa viņa labā nebija nekā, ko teikt. No visa tā, kas jāzina kosmiskās ekipāžas loceklim, Bertelli nezināja gandrīz neko un to, ko zināja, bija pārņēmis no citiem. Lai kādu darbu viņam uzdeva, viņš to virtuozi nopūdelēja. Vēl vairāk: ja Bertelli milzīgās, neveiklās ķepas rīkotos ar vadības svirām, tas būtu patiešām bīstami.

Tiesa, viņu mīlēja. Savā veidā viņš bija pat populārs. Viņš prata spēlēt vairākus mūzikas instrumentus, dziedāja aizlūzušā balsī, bija labs mīms, dīvaini ļodzīgi, papēžus piesizdams, uzdejoja citiem par prieku. Kad nepatika, kādu viņš pirmajā laikā izraisīja komandas biedros, pārgāja, Bertelli visiem sāka likties jocīgs un žēlojams. Bija neērti just savu pārākumu pār viņu, jo grūti bija iedomāties tādu cilvēku, kas šo pārākumu nejustu.

«Kad kuģis atgriezīsies uz Zemes, vadītāji sapratīs: labāk, ja uz kuģa nav muļķu bez tehniskās izglītības,» ne visai pārliecināts nosprieda Kinreds. «Gudrie vīri izdarīja eksperimentu, bet no tā nekas nav iznācis. Nekas nav iznācis. Nekas nav iznācis…» Jo vairāk Kinreds to atkārtoja, jo mazāk pārliecināts jutās.

Ēdamtelpā ienāca Veils.

— Es domāju, ka jūs jau pirms minūtēm desmit esat beiguši.

— Viss kārtībā. — Nilsens piecēlās, nopurināja drusciņas un ar žestu uzaicināja Veilu apsēsties atbrīvotajā vietā. — Nu, es iešu pie dzinējiem.

Paņēmis šķīvi un paketi ar ēdienu, Veils apsēdās. Paskatījies uz Kinredu un Nilsenu, viņš jautāja:

— Kas noticis?

— Eramam «čārlijs», viņš ir gultā, — Kinreds atbildēja.

Veila sejā neatspoguļojās nekādas emocijas. Viņš asi iegrūda dakšiņu šķīvī un sacīja:

— Saule viņu izdziedinātu. Ieraudzīt Sauli — tas vajadzīgs mums visiem.

— Kosmosā ir miljoni sauļu, — Bertelli sacīja tādā tonī kā cilvēks, kas gatavs piedāvāt tās visas.

Nolicis elkoņus uz galda, Veils asi un daudznozīmīgi noteica: — Tā jau ir tā lieta!

Bertelli skatiens pauda galīgu apmulsumu. Viņš sāka nemierīgi stumdīt šķīvi un nejauši nogrūda no tā dakšiņu. Joprojām lūkodamies uz Veilu, viņš sataustīja dakšiņu, paņēma to aiz zariem, neskatīdamies iebāza kātu šķīvī un tad pacēla to pie mutes.

— Bet varbūt labāk ar otru galu? — Veils jautāja, ar interesi viņu vērodams. — Tas ir asāks.

Bertelli nolaida acis un sāka vērīgi aplūkot dakšiņu, viņa sejā pamazām parādījās izbrīnīta izteiksme. Bērnišķīgā bezpalīdzībā viņš noplātīja rokas, apveltīja galda biedrus ar savu parasto atvainojošos smaidu un tai pašā laikā it kā starp citu ar vienu īkšķa un rādītājpirksta kustību veikli ielika dakšiņu pareizi sev plaukstā.

Veils neredzēja šo kustību, bet Kinreds to ievēroja — un uz mirkli viņam radās dīvaina, grūti izskaidrojama sajūta, ka Bertelli pielaidis mazu nevērību, niecīgu kļūdu, kas varēja paslīdēt garām neievērota.

Kinreds jau bija savā kabīnē, kad pa iekšējo sakaru sistēmu izdzirdēja Mārsdena balsi:

— Erams pamodies. Vaigs viņam uztūcis, bet pats tā kā būtu atdzisis. Manuprāt, vairāk dauzīt viņu nevajag, vismaz pagaidām ne.

— Lai staigā, taču pieskatīsim viņu, — Kinreds izlēma. — Pasaki Bertelli, lai turas Erama tuvumā, — būs vismaz, ko darīt.

— Labi.

Mārsdens brīdi klusēja, tad paklusu sacīja:

— Veils ir tāds saskābis pēdējā laikā. Vai jūs esat ievērojis?

— Manuprāt, ar viņu viss kārtībā. Dažreiz nervozē, bet ne vairāk kā mēs visi.

— Var jau būt.

Mārsdena balss skanēja tā, it kā viņam gribētos vēl ko piebilst, taču viņš nekā vairāk neteica.

Pabeidzis žurnālā pēdējos šīsdienas ierakstus, Kinreds paskatījās spogulī un nolēma, ka vēl mazliet atliks skūšanos — tādu mazu greznību viņš varēja sev atļauties. Viņam nepatika skūties, taču ļaut bārdai augt nepietika drosmes. Dažādi cilvēki — dažādi uzskati.

Kapteinis atzvēlās savā grozāmajā krēslā un nodevās domām — sākumā par planētu, kas bija viņu mājas, tad par cilvēkiem, kas sūtīja kuģi kosmosā, pēc tam par cilvēkiem, kas tajā lidoja kopā ar viņu. Viņi, šie seši, kas pirmie sasniedza citu zvaigzni, tika rūpīgi un vispusīgi sagatavoti. Trīs no viņiem (profesionāli kosmonauti) ātrumā, lāču pamatīgi iepazinās ar kādu zinātnes nozari, bet otri trīs (zinātnieki) noklausījās atomtehni- kas vai kosmonavigācijas kursu. Katram divas specialitātes. Kinreds padomāja vēl mazliet un izlēma, ka uz Bertelli to nevar attiecināt.

Gatavošana lidojumam ar to vien neaprobežojās. Plikpaurains vecis, kādreizējais vājprātīgo nama pārzinis, lietpratīgi apmācīja viņus kosmiskās etiķetes jomā. Katrs, viņš skaidroja, zinās tikai savu biedru vārdu, vecumu, un specialitāti. Neviens nedrīkst citus izprašņāt vai mēģināt kaut ar acs kaktiņu ielūkoties viņu pagātnē. Kad cilvēka dzīve nav zināma, viņš teica, grūtāk atrast iemeslu iracionālam naidam, strīdiem un apvainojumiem. «Neuzpildītām» personībām mazāk pamata nonākt konfliktā. Tika piekodināts, ka neviens nedrīkst prasīt atklātību no otra.

Tādējādi Kinreds nevarēja uzzināt, kādēļ Veils ir pārlieku ātri sadusmojams, bet Mārsdens nepacietīgāks nekā pārējie. Viņam nebija ziņu par savu biedru pagātni, kuras varētu palīdzēt saprast, kāpēc Nilsens potenciāli ir visbīstamākais, bet Erams — visneizturīgākais. Un viņš nevarēja pastāvēt uz to, lai Bertelli izskaidrotu savu atrašanos uz kuģa. Līdz viņu misijas sekmīgai pabeigšanai katra ekipāžas locekļa agrākā dzīve palika paslēpta aiz blīva aizkara, caur kuru tikai dažreiz varēja saskatīt kaut ko nenozīmīgu.

Nodzīvojis plecu pie pleca ar šiem puišiem gandrīz četrus gadus, Kinreds viņus tagad pazina kā nevienu un tomēr ne tā, kā iepazīs kādā jaukā dienā Zemes zaļajās pļavās, kad lidojums būs kļuvis par pagātni, tabu tiks atcelts un viņi varēs dalīties atmiņās.

Kinredam patika domāt par šīm lietām, jo viņam bija radusies kāda ideja, kam viņš pēc atgriešanās gribēja pievērst speciālistu uzmanību. Ideja attiecās uz cietumniekiem, kas atrodas mūža ieslodzījumā. Kinreds neticēja, ka visi

noziedznieki ir muļķi. Droši vien daudzi no viņiem ir gudri cilvēki ar smalku dvēseles struktūru, tikai kaut kas tos nogrūdis no tā sauktā taisnā ceļa. Dažiem no viņiem, kad tie tika ieslēgti četrās sienās, sākās «čārlija» lēkme, viņi par katru cenu mēģināja izlauzties, metās ar dūrēm virsū uzraugiem — darīja visu ko, lai tikai izbēgtu; un tā rezultāts bija ieslodzījums viennīcā. Tas bija apmēram tāpat kā ārstēt saindēto ar vēl stiprāku tās pašas indes devu. Tā nedrīkst, nedrīkst! Kinreds bija par to cieši pārliecināts. Viņā bija kaut kas no reformatora.

Uz viņa darba galda vienmēr stāvēja paša sastādīta un ar roku akurāti pārrakstīta profilaktisku pasākumu programma tiem uz mūža ieslodzījumu notiesātajiem, kam draud ārprāts. Programmā bija paredzēta pastāvīga individuāla novērošana un savlaicīga darba terapijas pielietošana. Kāda ir šās programmas praktiskā vērtība, to Kinreds nezināja, taču tā izskatījās konstruktīva. Tas bija viņa mīļākais lolojums. Lai slaveni speciālisti izskata šo programmu un pārbauda praksē. Ja tā būs ko vērts (un Kinreds sliecās domāt, ka tā arī būs), viņu lidojums atnesīs pasaulei labumu vēl vienā, pavisam neparedzētā ziņā. Un kaut vai tikai tādēļ vien bija vērts paveikt šo lidojumu.

Kapteiņa domas pārtrauca Nilsena, Veila un Mārsdena negaidītā ierašanās. Aiz viņiem stāvēja Erams un Bertelli. Kinreds nepieceldamies izslējās krēslā un norūca:

— Vareni! Pie vadības pults — ne dvēselesl

— Es ieslēdzu autopilotu, — Mārsdens sacīja. — Tas noturēs kuģi kursā četras piecas stundas, jūs pats mums tā teicāt.

— Pareizi. — Kinreds pārlaida viņu sejām ciešu skatienu. — Nu, ko tad nozīmē šī drūmā depu- tācija?

— Beidzas ceturtā diena, — Nilsens sacīja. — Drīz sāksies piektā. Bet mēs joprojām meklējam Sauli.

— Nu, un tad? …

— Es neesmu pārliecināts, ka jūs zināt, kurp mēs lidojam.

— Bet es esmu pārliecināts.

— Vai tā ir patiesība, vai jūs tikai jaucat mums galvas?

Piecēlies kājās, Kinreds sacīja:

— Labi, pieņemsim, es atzīšos, ka mēs lidojam akli, ko jūs tad darīsiet?

— Uz šo jautājumu ir viegli atbildēt, — Nilsens teica tādā tonī kā cilvēks, kura ļaunākās bažas izrādījušās pamatotas. — Kad aizgāja bojā Sendersons, mēs par kapteini ievēlējām jūs. Mēs varam atcelt lēmumu un ievēlēt citu.

— Un pēc tam?

— Lidosim uz tuvāko zvaigzni un papūlēsimies atrast planētu, uz kuras mēs varētu dzīvot.

— Tuvākā zvaigzne ir Saule.

— Jā, ja mēs lidojam pa pareizu kursu, — Nilsens sacīja.

Izbīdījis vienu no galda atvilktnēm, Kinreds izņēma no tās lielu, sarullētu papīra lapu un at- rullēja to. Sīku kvadrātiņu tīklu, ko izraibināja daudzi krustiņi un punkti, šķērsoja nolaidena līkne — trekna, melna līnija.

— Lūk, te ir atpakaļceļa kurss. — Kinreds pēc kārtas ar pirkstu pabakstīja dažus krustiņus un punktus. — Tieši novērojot šos ķermeņus, mēs jebkurā brīdī varam noteikt, vai mūsu kurss ir pareizs. Tikai vienu mēs precīzi nezinām.

— Ko tad? — Veils jautāja, drūmi raudzīdamies uz karti.

— Mūsu ātrumu. To var izmērīt tikai ar piecu procentu novirzi uz vienu vai otru pusi. Es zinu, ka mūsu kurss ir pareizs, bet precīzi nezinu, cik esam nolidojuši. Tādēļ mēs gaidījām, ka ieraudzīsim Sauli pirms četrām dienām, bet tās vēl joprojām nav. Brīdinu jūs, ka tas tā var būt arī desmit dienas.

Skaidri izrunādams katru vārdu, Nilsens sacīja:

— Kad mēs aizlidojām no Zemes, zvaigznāji lika nofotografēti. Mēs nupat novietojām filmas uz ekrāna — nesakrīt.

— Kā tad var sakrist? — Kinreda balsī ieskanējās dusmas. — Mēs taču neatrodamies tajā pašā punktā. Noteikti būs perifērā nobīde.

— Lai arī mēs netikām īsti sagatavoti par stūrmaņiem, kaut ko tomēr sajēdzam, — Nilsens atcirta. — Jā, ir nobīde. Bet tā sākas no centra, kurš nepavisam nesakrīt ar sārto punktu, kas, pēc jūsu vārdiem, it kā ir Saule. Šis centrs atrodas apmēram pusceļā starp sārto punktu un ekrāna kreiso malu. — Un, nicīgi nosprauslājies, viņš piebilda: — Interesanti, ko jūs tagad teiksiet.

Kinreds smagi nopūtās un novilka ar pirkstu pa karti.

— Kā redzat, šī ir līkne. Lidojums no Zemes noritēja pa līdzīgu līkni, tikai izliektu uz pretējo pusi. Pakaļgala fotoobjektīvs ir fokusēts pēc kuģa ass. Kamēr mēs bijām dažus tūkstošus jūdžu no Zemes, tas bija pavērsts uz Saules pusi, bet, jo tālāk aizgāja kuģis, jo vairāk tā ass novirzījās. Tai laikā, kad mēs šķērsojām Plutona orbītu, tā norādīja jau velns zina kur.

Ielūkodamies kartē, Nilsens brīdi domāja un tad jautāja:

— Pieņemsim, ka es jums noticu. Cik ilgi tas var vilkties?

— Es jau teicu — desmit dienas.

— Gandrīz puse no šā laika ir pagājusi. Pagaidīsim, kamēr paies arī otra puse.

— Paldies! — Kinreds ironiski sacīja.

— Tad mēs vai nu pārliecināsimies, ka redzam Sauli, vai iecelsim jaunu kapteini un lidosim uz tuvāko zvaigzni.

— Kurš būs kapteinis? Vajag lozēt, — ierosināja aizmugurē stāvošais Bertelli. — Varbūt arī man izdosies kādu laiku komandēt kuģi!

— Lai dievs pasarga! — iesaucās Mārsdens.

— Mēs ievēlēsim to, kurš ir sagatavots labāk par pārējiem, — Nilsens sacīja.

— Bet tieši tāpēc jau mēs ievēlējām Kinredu, — Bertelli atgādināja.

— Iespējams. Bet tagad ievēlēsim kādu citu.

— Tad es pastāvu uz to, lai izskata arī manu kandidatūru. Viens muļķis var visu sabojāt ne sliktāk par otru.

— Nu, zābaks vīzei nav brālis, — pasteidzās bilst Nilsens, sirds dziļumos juzdams, ka visus viņa pūliņus Bertelli manāmi padara veltīgus. — ' Kad jūs kustināt ausis, tad gan es nevaru ar jums sacensties.

Viņš paskatījās uz pārējiem:

— Pareizi?

Biedri smaidīdami māja ar galvu.

Tā nebija Nilsena uzvara. Tā bija kāda cita uzvara.

Tikai tāpēc, ka viņi smaidīja.

Vakarā Bertelli sarīkoja kārtējās dzīres. Parasti tām iemesls bija viņa dzimšanas diena. Kaut kādā veidā viņš izmanījās četru gadu laikā nosvinēt septiņas dzimšanas dienas, un nezin kāpēc

neviens neuzskatīja par vajadzīgu tās skaitīt. Bet labāk jau nešaut pār strīpu, un šoreiz viņš paziņoja, ka izvirza kapteiņa postenim savu kandidatūru un tādēļ grib iegūt vēlētāju labvēlību — tas nebija sliktāks iemesls kā jebkurš cits.

Viņi uzposa ēdamtelpu, kā bija darījuši jau reižu divdesmit. Atkorķēja pudeli džina, izlēja līdzīgās daļās, drūmā saspringtībā izdzēra. Erams kā vienmēr ņēmās svilpot, atdarinādams putnu dziedāšanu, un saņēma parasto porciju pieklājīgu aplausu. Mārsdens skaitīja no galvas dzejolīti par mazās ubadzes brūnajām acīm. Kad viņš beidza, Nilsens bija jau tiktāl atkusis, ka savā dziļajā, skanīgajā basā nodziedāja divas dziesmas. Šoreiz viņš atjaunināja savu repertuāru un tika atalgots ar skaļiem aplausiem.

Tiesa, nebija Veigarta ar viņa burvju trikiem. Un koncertā nepiedalījās Dokinss un Sendersons. Taču, jau iepriekš priecājoties par premjera uzstāšanos, mazā skatītāju saujiņa uz brīdi aizmirsa tos, kuru nebija klāt.

Premjers? Bertelli, kurš gan cits! Šeit viņam nebija konkurences, un tieši tāpēc puiši viegli aprada ar šo lempi, izturējās pret viņu iecietīgi un varbūt bija pat iemīlējuši.

Kad tika sarīkotas dzīres sakarā ar nosēšanos uz nepazīstamas planētas, Bertelli gandrīz veselu stundu spēlēja oboju un taisīja ar to tādus trikus, kuru iespējamībai neviens no viņiem agrāk nebūtu ticējis. Pašās beigās viņš attēloja automobiļu sadursmi — trauksmīgu signalizēšanu, trieciena troksni un vadītāju niknu rāšanos. Nilsens toreiz aiz smiekliem gandrīz no krēsla novēlās.

Atpakaļceļā viņi bez kāda īpaša iemesla sarīkoja vēl divas trīs tādas vakarēšanas. Bertelli izņēma zobu protēzi (viņa seja uzreiz kļuva kā no gumijas) un sāka rādīt pantomīmu. Viņa rokas locījās kā čūskas. Viņš attēloja jūrnieku, kas, izkāpis krastā, meklē sev draudzeni. Atrod, seko tai, mēģina iepazīties, saņem noraidījumu, pierunā, iet ar meiču uz rēviju, pavada viņu mājup, uzkavējas pie sliekšņa un dabū zilumu zem acs.

Nākamajā reizē Bertelli izvēlējās pretējo lomu — kļuva par apaļīgu blondīni, kurai seko mīlas izslāpis jūrnieks. Bez vārdiem, ar žestiem, pozām un mīmiku, kas izteiksmības ziņā pilnīgi aizstāja runāšanu vai pat pārspēja to, viņš parādīja tos pašus notikumus, kas beidzās ar pļauku uz viņas mājas lieveņa.

Šoreiz Bertelli tēloja kautrīgu skulptoru, kas veido Milosas Veneras statuju. No iedomātiem māliem veidodams neesošo figūru, viņš to bikli glāstīja, nervozi plikšķināja, padarīja gandrīz redzamu. Viņš savēla plaukstās divas bumbas, katru lielgabala lodes lielumā, acis aizmiedzis, pieplakšķināja tās figūrai pie krūtīm, tad savirpi- nāja divas maziņas lodītes, kaunīgi pielipināja tās pie lielajām un ar maigām pirkstu kustībām izveidoja tām pareizo formu.

Divdesmit jautrības pilnas minūtes bija vajadzīgas Bertelli, lai gandrīz izveidotu figūru, pēc tam viņš piepeši satraukti sarosījās: paraudzījās tālumā, paskatījās aiz durvīm, palūkojās zem galda, lai pārliecinātos, ka ir vienatnē ar statuju. Beidzot nomierinājies, taču stipri apmulsis, viņš bikli piegāja pie Veneras, atkāpās, atkal sadūšojās, atkal nobijās, vēlreiz saņēma dūšu, bet kritiskajā brīdī tā viņam atkal saskrēja papēžos.

Veils deva Bertelli pikantus padomus, bet Nilsens, atgāzies krēslā, turēja vēderu — viņam no smiešanās smeldza diafragma. Beidzot sasparojies, Bertelli metās pie neredzamās statujas, pakrita, sapinies pats savās kājās, un nobrauca ar seju pa grīdas metāla plāksnēm. Nilsens bija bez elpas. Bertelli saskaities pietrūkās kājās, uzstiepa apakšējo lūpu uz degungala un, kustinādams ausis, kas atgādināja sikspārņa ausis, acis aizmiedzis, iebakstīja ar pirkstu statujā — Venerai uzradās naba.

Nākamajās dienās, atcerēdamies pantomīmu, puiši laiku pa laikam ar rokām veidoja gaisā neredzamus apaļumus vai grūda cits citam pirkstu vēderā. Iedomātā Venera uzjautrināja viņus līdz tam brīdim, kad beidzot parādījās ilgi gaidītā Saule.

Astotās dienas beigās kārtējās pārbaudes laikā Mārsdens atklāja, ka, uzliekot vienu no lilmām uz ekrāna un pieņemot par centru punktu, kas atradās divas collas pa kreisi no sārtās uguntiņas, kura bija kļuvusi ievērojami spilgtāka, zvaigznes filmā sakrīt ar zvaigznēm uz ekrāna. Viņš iekliedzās pilnā rīklē, un, izdzirduši šo bļāvienu, visi saskrēja pie viņa kuģa priekšgalā.

Tā patiešām bija Saule. Viņi skatījās uz to, aplaizīja no uztraukuma sakaltušās lūpas un skatījās atkal. Kad cilvēks ir iebāzts aizkorķētā pudelē, četri gadi zvaigžņu laukos var likties četrdesmit gadu ilgumā. Cits pēc cita viņi iegāja Kin- reda kabīnē un «gavilēdami atkal un atkal lasīja pie sienas piekārto plakātinu: TRĪS — LAIMĪGS SKAITLIS!

Ekipāžās garastavoklis paceļas nebijušos augstumos. Kuģa drebēšana un dārdoņa vairs nelikās uzmācīga — tagad tā viesa cerību.

Jauns saspringums, pavisam citāds nekā iepriekš, tina kamolā viņu līdz pēdējam saspīlētos nervus — pārāk ilgi viņi bija gaidījuši to, kam drīz vajadzēja piepildīties. Un tad beidzot viņi izdzirdēja uztvērējā tik tikko saklausāmo Zemes balsi. Tā kļuva ar katru dienu spēcīgāka un nu jau rēktin rēca no skaļruņa, bet priekšējo iluminatoru aizsedza planētas puse.

— No tās vietas, kur stāvu, es redzu laužu seju jūru, kas visas pievērstas debesīm, — diktors runāja. — Ne mazāk kā pusmiljons cilvēku ir sapulcējušies šeit šajā cilvēcei tik dižajā stundā. Tagad jūs kuru katru brīdi izdzirdēsiet dzinēju rēkoņu — pirmais kosmiskais kuģis atgriežas no lidojuma uz citu zvaigzni. Trūkst vārdu, lai izteiktu …

Visgrūtāk bija tūlīt pēc nosēšanās. Apdullinoši skaļa mūzika, apsveikumu gūzma, rokas spiedieni, runas, pozēšana fotoreportieriem, kinohronikai, televīzijai, neskaitāmi daudzajiem fotoama- tieriem.

Beidzot viss aiz muguras. Kinreds atvadījās no ekipāžas locekļiem. Viņa roka sajuta Nilsena spēcīgo lāča tvērienu, maigo un sirsnīgo Erama rokas spiedienu, biklo, kautrīgo Bertelli plaukstas pieskārienu.

Raudzīdamies viņa skumjajās acīs", Kinreds sacīja:

— Nu, tagad viņi kā vilki metīsies virsū datiem, ko mēs esam savākuši. Ceru, ka jūs pabeidzāt savu grāmatu?

— Kādu grāmatu?

— Nu, nu, mani jūs neapmānīsiet. — Kinreds daudznozīmīgi pamirkšķināja. — Jūs taču bijāt psihologa postenī, vai ne tā?

Atbildi viņš negaidīja. Savācis savus pierakstus, kapteinis devās uz Pārvaldi.

Benkrofts, kas pa šiem četriem gadiem nemaz nebija pārmainījies, smagi apsēdās aiz sava galda un ar vainīgi ironisku smaidu sacīja:

— Tu redzi savā priekšā resnu vīru, kas priecājas par paaugstinājumu un algas pielikumu.

— Apsveicu!

Kinreds nolika uz galda savu nesamo un arī apsēdās.

— Kā vienu, tā otru es ar prieku atdotu par jaunību un piedzīvojumiem.

Benkrofts uzmeta dzīvas ziņkāres pilnu skatienu Kinreda atnestajiem papīriem un turpināja:

— Man ir vesela kaudze jautājumu tev, taču es zinu, ka atbildes ir paslēptas kaut kur šajās lappusēs, un tu p;atlaban droši vien steidzies uz mājām.

— Pēc manis ieradīsies helikopters, ja tam izdosies izspraukties caur šo drūzmu gaisā. Man vēl ir minūtes divdesmit laika.

— Tad es tās izmantošu, — Benkrofts sacīja un, ieurbies Kinredā ar ciešu skatienu, paliecās uz priekšu. — Ko tu vari teikt par divu pirmo kuģu likteni?

— Mēs pārmeklējām septiņas planētas — nekādu pēdu.

— Tie nav nosēdušies, nav sadragāti?

— Nē.

— Tātad aizlidojuši tālāk?

— Acīmredzot.

— Kāpēc, kā tu domā?

Kinreds brīdi svārstījās, tad sacīja:

— Tas ir tikai mans pieņēmums. Es domāju, ka viņi pazaudēja vairākus cilvēkus — nu, nelaimes gadījumi, slimības un tamlīdzīgi. Bet palikušo bija par maz, lai vadītu kuģi.

Mirkli klusējis, viņš piemetināja:

— Mēs paši pazaudējām trīs.

— Slikti, — Benkrofts sadrūma. — Kurus?

— Veigartu, Dokinsu un Sendersonu. Veigarts aizgāja bojā vēl ceļā no Zemes. Viņam tā arī neizdevās ieraudzīt jaunu sauli, nemaz nerunājot par savējo. Pats izlasīsi — tur viss ir pierakstīts. t— Ar galvas mājienu Kinreds norādīja uz papīriem. — Abi pārējie gāja bojā uz ceturtās planētas, kuru es uzskatu par nederīgu apdzīvo- šanai.

— Kāpēc?

— Zem tās virsmas mitinās lieli, rijīgi radījumi. Augsnes slāņa biezums ir sešas collas, bet zem tā tukšumi. Sendersons gāja, skatījās un pēkšņi iegāzās tieši milzīgā, sarkanā, slapjā rīklē, kas viņu tūlīt aprija. Tās izmēri bija četras reiz desmit pēdas. Dokinss metās viņu glābt un iegāzās otrā rīklē — tādā pašā. — Sažņaudzis sakrustotos pirkstus, Kinreds pabeidza: — Neko nebija iespējams darīt, neko.

— Zēl viņu,]oti žēl. — Benkrofts skumji nogrozīja galvu. —Bet pārējās planētas?

— Četras ir nederīgas. Divas — kā pēc pasūtījuma.

— Tas jau ir kaut kas!

Benkrofts uzmeta skatienu nelielam pulkstenim, kas stāvēja uz viņa galda, un steidzīgi runāja:

— Tagad par kuģi. Tavos ziņojumos droši vien ir daudz kritisku piezīmju. Nekas nav pilnīgs,! pat labākais no tā, ko mums izdevies radīt. Kāds, pēc tavām domām, ir pats galvenais kuģa trūkums?

— Troksnis. No tā cilvēki zaudē prātu. Nepieciešams to likvidēt.

— Ne gluži, '— Benkrofts iebilda, i— Nāves klusums iedveš šausmas.

— Ja ne gluži, tad kaut vai daļēji, tā, lai tas būtu paciešams. Padzīvo tu tādā troksnī nedēļu, lad sapratīsi.

— Teikšu atkiati — negribētos vis. Sī problēma liek risināta, kaut arī lēnām. Izmēģinājumu stendā jau ir jauns, ne tik trokšņains dzinēja tips. Pats saproti, progress i— kā nekā pagājuši četri gadi.

— Tas ir pats nepieciešamākais, — Kinreds sacīja.

— Un ko tu teiksi par ekipāžu? — Benkrofts jautāja.

— Labākas vēl nav bijis.

— Arī mēs tā domājam. Šoreiz mēs nosmēlām cilvēces krējumu — citādi nevarēja rīkoties. Viņi visi savā nozarē ir visaugstākās klases speciālisti.

— Arī Bertelli?

— Es zināju, ka tu jautāsi par viņu. — Ben- l*rofts tā savādi pasmaidīja. — Vai gribi, lai es pastāstu?

— Es nevaru to prasīt, taču, protams, gribētos zināt, kāpēc jūs iekļāvāt ekipāžā balastu.

Benkrofts vairs nesmaidīja.

— Mēs bijām pazaudējuši divus kuģus. Viens varēja iet bojā nejauši. Divi ne. Grūti ticēt, ka sadursme ar meteorītu vai kāda līdzīga katastrofa, kuras varbūtība ir viens pret miljonu, varēja atgadīties divas reizes pēc kārtas.

— Es arī tam neticu.

— Mēs gadiem pētījām šo problēmu, v— Benkrofts turpināja, — un katrreiz saņēmām vienu un to pašu atbildi: vaina nav kuģī, bet cilvēkos. Izdarīt četrus gadus ilgu eksperimentu ar dzīviem cilvēkiem mēs 'negribējām, un mums neatlika nekas cits kā tikai domāt un minēt. Un tad vienreiz pilnīgi nejauši mēs uztaustījām ceļu, kas veda uz problēmas atrisinājumu.

— Kādā veidā?

— Mēs sēdējām šeit un droši vien simto vai divsimto reizi lauzījām galvas par nolādēto problēmu. Piepeši šis pulkstenis apstājās. — Benkrofts norādīja uz pulksteni savā priekšā. — Puisis, vārdā Viteikers, no kosmiskās medicīnas zinātniskās pētniecības stacijas to uzvilka, pakratīja, un pulkstenis sāka iet. Un tad Viteikeram atausa gaisma. — Paņēmis pulksteni, Benkrofts atvēra mugurpuses vāciņu un parādīja Kinredam mehānismu. — Ko tu redzi?

— Zobratiņus un ritenīšus.

— Un vajrāk neko?

— Pāris atsperu.

— Vai esi pārliecināts, ka tas ir viss?

— Katrā ziņā viss, kas ir svarīgs, — Kinreds noteikti atbildēja.

— Tā tikai liekas, — Benkrofts sacīja. — Tu pieļāvi tādu pašu kļūdu kā mēs, kad gatavojām ceļam abus pirmos kuģus. Mēs uzbūvējām milzīgu metāla pulksteni, kur zobratiņi un ritenīši bija cilvēki. Zobratiņi un ritenīši no miesas un asinīm, izraudzīti ar tādu pašu rūpību, kā tiek izraudzītas detaļas augstas precizitātes hronometram. Taču pulkstenis apstājās. Mēs nebijām pamanījuši to, ko piepeši aptvēra Viteikers.

— Kas tad tas bija?

— Mazliet smēreļļas, — Benkrofts pasmaidīdams sacīja.

— Smēreļļas? — izsliedamies krēslā, Kinreds izbrīnīts jautāja.

— Mūsu kļūme bija pilnīgi saprotama. Mēs, tehnikas cilvēki, kas dzīvojam tehnikas ēra, sliecamies domāt, ka it kā mēs būtu visa cilvēce. Taču tas nepavisam tā nav. Iespējams, ka mes esam nozīmīga cilvēces daļa, bet ne vairāk. Pie civilizācijas obligāti piederīgi ir arī citi — mājsaimniece, taksometra vadītājs, pārdevēja, pastnieks, medicīnas māsa. Civilizācija būtu īsta elle, ja nebūtu miesnieka, maiznieka, policista, bet būtu tikai cilvēki, kas spaida skaitļotāju pogas. Mēs saņēmām mācību, kas dažam no mums bija ļoti vajadzīga.

— Tur kaut kas ir, — Kinreds atzina, — kaut arī es nesaprotu, kas tieši.

— Mums bija jāatrisina arī otra problēma, — Benkrofts turpināja. — Kas var kalpot par smēreļļu cilvēkiem — zobratiņiem un ritenīšiem? Atbilde: tikai cilvēki. Kādi cilvēki veic smēreļļas lomu?

— Un tad jūs nez no kurienes izrāvāt Bertelli?

— Jā. Viņa ģimene divdesmit paaudzēm ir bijusi par smēreļļu. Viņš ir diženas tradīcijas tālāknesējs un pasaules slavenība.

— Nekad neesmu par viņu dzirdējis. Vai viņš lidoja ar svešu vārdu?

— Pats ar savējo.

— Es viņu nepazinu, un arī neviens no pārējiem tādu nezināja — kas tad viņš par slavenību? Varbūt viņam tika izdarīta plastiskā operācija?

— Nekāda operācija nebija vajadzīga. — Piecēlies kājās, Benkrofts gāzelēdamies piegāja pie skapja, atvēra to, mazliet parakņājās, izvilka lielu, spožu fotogrāfiju un pasniedza to Kinredam.

— Viņš tikai nomazgājās.

Paņēmis fotogrāfiju rokās, Kinreds ieurbās ar acīm krīta baltajā sejā. Viņš neatraudamies aplūkoja uz augstā, mākslīgā paura uzmaukto nerra cepuri, milzīgās uzkrāsotās uzacis, uzrautas mūžīgā izbrīna izteiksmē, ap skumjajām acīm uzvilktos sarkanos apļus, grotesko degunu, kas atgādināja sīpolu, koši sarkanas lupas no vienas auss līdz otrai, kuplos mežģīņu kruzuļus ap kaklu.

— Koko!

— Divdesmitais Koko, kas aplaimojis šo pasauli ar savu parādīšanos, — Benkrofts apstiprināja.

Kinreda skatiens atkal pievērsās fotogrāfijai.

— Vai drīkstu to paturēt?

— Protams. Es katrā laikā varu dabūt kaut tūkstoti tādu pašu.

Kinreds izgāja no Pārvaldes tieši īstajā brīdī, lai redzētu, kā viņa pārdomu objekts dzenas pakaļ taksometram.

Ap Bertelli roku kā bumbiņa lēkāja steigā ar mantām piebāzta soma, bet pats viņš joza šaržēti lempīgiem palēcieniem, augstu cilādams kājas lielajos, smagajos zābakos. Garais kakls bija izstiepts uz priekšu un seja savilkta komiski bēdu- līgā izteiksmē.

Kinredam daudzkārt Bertelli pozās bija rēgojies kaut kas it kā pazīstams. Tagad, zinādams to, ko tikko bija uzzinājis, Kinreds saprata: viņš redz klasisku cirka klauna skriešanu, kad tas kaut ko meklē arēnā. Ja Bertelli piedevām vēl bailīgi atskatītos pār plecu uz skeletu, kas vilktos viņam pakaļ garā auklā, aina būtu gluži pilnīga.

Bertelli panāca taksometru, dumji pasmaidīja un, iemetis somu mašīnā, ielīda arī pats. Taksometrs sāka braukt un aizjoņoja, izgrūzdams divas gāzes strūklas no reaktīvajiem dzinējiem zem korpusa.

Kinreds stāvēja un ar neko neredzošu skatienu vērās debesīs un uz kosmisko kuģu obeliskiem. Bet ar gara acīm viņš patlaban redzēja visu pasauli, redzēja to kā gigantisku skatuvi, uz kuras katrs vīrietis, sieviete un bērns tēlo skaistu un visiem nepieciešamu lomu.

Un, novezdams līdz absurdam naidu, patmīlību un nesaskaņas, pār visiem aktieriem, saistot tos ar smieklu saitēm, valda klauns.

Ja Kinredam nāktos komplektēt ekipāžu, viņš nevarētu izvēlēties labāku psihologu kā Bertelli.