Pārbaudes akmens Zinātniski fantastisku stāstu krājums

ELS SIMTONS

Nē, viņi, protams, neko velti nedara. Varbūt nezinātājam dažas viņu izrīcības un visādi noteikumi šķiet diezgan dīvaini. Taču vadīt raķeti kosmosā — tas nav vis braukāt ar sili pa dīķi!

Nu, piemēram, šis triks ar jauktajām komandām — ja padomā, tas ir ļoti saprātīgs. Visos lidojumos ārpus Zemes orbītas — uz Marsu, uz asteroīdu joslu un tālāk — pie mašīnām un kursa noteikšanai tiek norīkoti baltie cilvēki no Zemes, jo viņi ir konstruējuši kosmiskos kuģus, zina par tiem vairāk nekā citi un vislabāk prot tos vadīt. Toties visi kuģa ārsti ir nēģeri, jo kāda nevienam nezināma iemesla dēļ nēģeriem nekad nepiemetas kosmiskā slimība un bezsvara stāvoklī nekļūst nelabi. Bet visas brigādes kuģa ārējam remontam tiek komplektētas no marsiešiem, tāpēc ka viņiem uz to ir ķēriens, viņi patērē ļoti maz gaisa un viņiem gandrīz nemaz nav bīstama kosmiskā radiācija.

Tādas pašas jauktas komandas strādā uz kuģiem, kas dodas Saules virzienā, piemēram, līdz Venerai. Tikai tur vienmēr ir vēl arī rezerves pilots — dūšīgs puisis, tāds kā Els Simtons. Un arī tas ir saprātīgi. Ar viņu jau arī viss sākās. Es droši vien Elu nekad neaizmirsīšu — viņš tā vien stāv man acu priekšā. Tas tikai bija puisis!

Tajā dienā, kad viņš pirmoreiz parādījās, es dežurēju pie trapa. Mūsu kosmosa kuģis saucās «Mārgaretsitija» — tas bija gluži jauns preču un pasažieru laineris, pierakstīts Veneras ostā un tās vārdā ari nokristīts. Neviens kosmonauts, protams, nesauca to citādi kā par «Margrietiņu»…

Mēs stāvējām Kolorādo kosmodromā, kas atrodas uz ziemeļiem no Denveras, ar kravas pilnām tilpnēm. Mums bija jānogādā uz Mārgaretsitiju pulksteņu ražošanas iekārtas, zinātniskā aparatūra, lauksaimniecības mašīnas, virpas un instrumenti, kā arī kaste rādija adatu Veneras vēža institūtam. Vēl bija astoņi pasažieri — visi agronomi. Mēs jau stāvējām uz starta laukuma un pēc minūtēm četrdesmit gaidījām pacelšanās sirēnu, kad ieradās Els Simtons.

Viņš bija gandrīz divi metri garš, svēra simt divdesmit kilogramu, bet kustējās šis milzenis tik viegli kā balerīna. Bija vērts uz viņu paskatīties. Viņš kāpa pa dūralumīnija trapu nevērīgi, kā tūrists iekāpj autobusā, šūpodams rokā jēlmītas ādas maisu, kurā droši varētu ietilpināt viņa gultu un vēl pāris skapju piedevām.

Uzkāpis viņš pamanīja emblēmu pie manas cepures un sacīja:

— Sveiks, seržant! Es esmu jaunais rezerves pilots. Man jāierodas pie kapteiņa Maknoltija.

Es zināju, ka mēs gaidām jaunu rezerves pilotu. Džefs Derkins bija dabūjis paaugstinājumu un pārcelts uz eleganto Marsa kuģīti «Prometejs». Tātad šis būs viņa vietā! Bija skaidrs, ka viņš ir zemietis, taču šis puisis nebija ne baltais, ne arī nēģeris. Viņa inteliģentā, bet 'neizteiksmīgā seja bija pārvilkta ar vecu, labi izmiecētu ādu un acis kvēloja kā uguns. No pirmā skatiena bija redzams, ka tā ir neparasta personība.

— Esi sveicināts, mazais! — es sacīju. Roku es viņam nesniedzu, jo tā man vēl varēja noderēt. — Attaisi savu somu un noliec sterilizācijas telpā. Kapteinis ir priekšgala sektorā.

— Pateicos! — viņš sacīja, neizmainoties sejā ne vaibstam, un, šūpodams rokā savu milzenīgo ādas maisu, devās uz slūžām.

— Starts pēc četrdesmit minūtēm, — es brīdināju.

Vairāk es Simtonu neredzēju līdz tam laikam, kad mēs jau bijām nolidojuši divsimt tūkstoš jūdžu un Zeme bija pārvērtusies par zaļganu pusmēnesi tāltālu aiz mūsu gāzes astes. Tikai tad es izdzirdēju koridorā viņa balsi — viņš jautāja, kur esot noliktava. Viņam norādīja uz manām durvīm.

— Seržant, — viņš sacīja, sniegdams man rīkojumu, — es atnā.cu pēc krāmiem.

Viņš atspiedās pret barjeru, atskanēja krakšķis, un barjera vidū ieliecās.

— Ei! — es iebļāvos.

— Lūdzu piedošanu!

Viņš izslējās taisni. Barjera jutās daudz stabilāka, kad Simtons stāvēja pa gabaliņu no tās.

Es apzīmogoju viņa rīkojumu, iegāju ieroču noliktavā un paņēmu viņam staru pistoli ar ietveri. Vislielākās Veneras apstākļiem piemērotās purva slēpes bija viņam kādus septiņus numurus par mazām un metru par īsām, taču nekas labāks neatradās. Viņš dabūja vēl kārbu universālas smēreļļas, bundžu grafīta, bateriju mikroviļņu radiofonam un paciņu tablešu ar uzrakstu «Aromātisko augu korporācijas dāvana no Laulību noslēgšanas planētas».

Smaržīgās tabletes viņš atdeva man:

— Ņem sev, man no tām kļūst nelabi.

Visu pārējo viņš, acis nepamirkšķinājis, saņēma abās rokās. Es savu mūžu nebiju redzējis tik neizteiksmīgu fizionomiju.

Un tomēr, kad Simtons ieraudzīja skafandrus, viņa seja kļuva tāda kā domīga. Pie sienas kā noplukušas ādas karājās trīsdesmit zemiešu skafandri un sešas ķiveres ar plecsegiem marsiešiem: viņiem vairāk par vienu desmitdaļu atmosfēras nav vajadzīgs. Nekā Simtonam piemērota nebija. Es nevarētu viņam neko sameklēt, pat ja no tā būtu atkarīga mana dzīvība. Tas bija tikpat veltīgi kā mēģināt iebāzt ziloni konservu kārbā.

Viņš pagriezās un viegliem soļiem aizgāja — vai jūs saprotat, ko es gribu teikt? Šis puisis tik lieliski pārvaldīja savu smago ķermeni, ka es nodomāju: ja viņam piepeši ienāktu prātā paālē- ties, tad labāk atrasties kaut kur nostāk. Es gan nemanīju viņā šādu sliecību — nē, viņš bija noskaņots gluži draudzīgi, kaut gan mazliet mīklaini. Bet mani pārsteidza viņa mierīgā pašpārliecība, viņa ātrās un klusās kustības. Viņš kustējās pilnīgi bez trokšņa, droši vien tāpēc, ka viņa zābaku zoles bija apsistas ar collu biezu gumijas kārtu.

«Margrietiņa» nesteigdamās slīdēja pa tukšumu, bet es neatlaidīgi vēroju Elu Simtonu. Jā, mani interesēja, kas viņš ir par cilvēku, jo es tādus vēl nekad nebiju sastapis, kaut arī dzīvē gadījies tikties ar visādiem. Viņš joprojām bija nesabiedrisks, bet vienmēr pieklājīgs, savu darbu darīja akurāti, ātri un vispār pilnīgi apmierinoši. Maknoltijam viņš ļoti patika, bet mūsu kapteinis nebija no tiem, kas mēdz jaunatnācējiem tūlīt izrādīt simpātijas.

Trešajā dienā Els satrieca marsiešus. Visi zina, ka šie izmanīgie, gandrīz neelpojošie radījumi ar izvalbītajām acīm un desmit taustekļiem jau vairāk nekā divus gadsimtus ir piezīdušies Saules sistēmas šaha čempionu titulam. Neviens no citu planētu iemītniekiem nav spējis nolikt viņus uz lāpstiņām. Viņi ir taisni traki uz šahu — cik reižu esmu redzējis, kā viņi, sapulcējušies bariņā, no satraukuma laistās visās varavīksnes krāsās, kad kāds pēc trīsdesmit minūšu ilgām dziļām pārdomām izdara gājienu ar bandinieku.

Reiz, nodevis dežūru, Els visas astoņas atpūtas stundas nosēdēja labās puses slūžās, kur gaisa spiediens ir viena desmitdaļa atmosfēras. Sarunu iekārtā ilgas pauzes mijās ar mežonīgiem bļāvieniem un griezīgu čirkstēšanu, it kā šie astoņkāji tur kopā ar viņu būtu sajukuši prātā. Kad viss beidzās, mūsu remontmeistari bija tik tikko dzīvi. Izrādījās, ka Els bija piekritis uzspēlēt šahu ar Kli Jangu un iedzinis viņu strupceļā. Bet Kli pēdējā Saules sistēmas čempionātā bija ieguvis sesto vietu un zaudējis pavisam tikai desmit partijas — protams, vienīgi saviem planētas brāļiem marsiešiem.

Pēc šā gadījuma sarkanās planētas puiši neatstājās no Ela. Tiklīdz viņš beidza dežūru, tie grāba viņu ciet un vilka uz savām slūžām. Vienpadsmitajā dienā Els spēlēja ar sešiem marsiešiem reizē, divas partijas zaudēja, trijās panāca neizšķirtu un vienā uzvarēja. Marsieši nosprieda, ka Els ir kaut kāds fenomens (protams, salīdzinājumā ar Zemes iedzīvotājiem). Pazīdams viņus, arī es tā nodomāju. Un Maknoltijs tāpat. Kapteinis šo rezultātu pat bija ierakstījis kuģa žurnālā.

Jūs droši vien atceraties, kādu troksni sacēla audioprese 2270. gadā sakarā ar ««Mārgaret- sitijas» Maknoltija meistarību»? Kā nu ne, tā taču kļuva par kosmisko leģendu. Pēc tam kad mēs bijām laimīgi atgriezušies, Maknoltijs ilgi kratījās vaļā no šīs slavas un visiem stāstīja, kam tā patiesībā pienākas. Taču reportieri kā vienmēr atrada sev attaisnojumu. Kapteinis taču bija Maknoltijs, viņi teica. Turklāt viņam ļoti piemērots uzvārds — iznāk aliterācija. Rādās, ka pastāv vesela sekta žurnālistu, kam nekas cits nav vajadzīgs kā vienīgi aliterācija.

Bet viss šis troksnis izcēlās parasta lidojoša atlūžņa dēļ — es tā dēļ pat nosirmoju. Dzelzs un niķeļa meteorīta gabals, kas nesteigdamies lidoja garām ar parasto kosmisko ātrumu — vz-z-z-z! Tā orbīta atradās ekliptikas plaknē un šķērsoja mūsu kursu taisnā leņķī.

Nu tad pastrādāja gan tas posta darbu! Es nekad nebūtu domājis, ka mazs akmentiņš var būt tik bīstams. Līdz pat šim laikam man ausīs skan pa izsisto caurumu izplūstošā gaisa svelpoņa.

Iekams automātiskās durvis noslēdza avārijas sektoru, mēs jau bijām pazaudējuši krietni daudz gaisa. Spiediens bija nokrities līdz sešām desmitdaļām atmosfēras, kad kompresori apturēja tā krišanos un sāka pamazām spiedienu paaugstināt. Marsiešiem gan par to nebija nekāda bēda, viņiem arī sešas desmitdaļas ir par daudz — tikpat kā būtu jāelpo biezas samazgas.

Šajā izolētajā sektorā bija palicis viens mehāniķis. Otrs izglābās, tik tikko pagūdams iesprukt iekšā, kad durvis jau vērās ciet. Bet tas puisis, mēs nodomājām, ir izvilcis papīriņu ar krustu. Drīz mēs viņu izsviedīsim caur slūžām, tāpat kā dažu labu viņa biedru, kam liktenis bija lēmis tā beigt savu dienestu.

Mehāniķis, kas bija paguvis izsprukt, stāvēja, atspiedies pret starpsienu, bāls kā krīts, kad parā

dījās Simtons. Viņa apakšžoklis trīcēja un acis spīdēja kā spuldzes, taču balss bija mierīga.

— Ej ārā no šejienes un aiztaisi durvis! <— viņš sacīja, pastumdams sānis izglābušos mehāniķi. — Es viņu izvilkšu. Kad pieklaudzināšu, ātri taisiet vaļā un ielaidiet mani.

Mēs aizvērām aiz sevis hermētiskās durvis. Ko Els tur darīja, mēs neredzējām, bet indikatora spuldzīte rādīja, ka viņš izslēdza automātiku un atvēra durvis uz avārijas sektoru. Pēc desmit sekundēm spuldzīte nodzisa — tātad tās durvis atkal bija ciet. Atskanēja ātri, spēcīgi klauvējieni. Mēs attaisījām durvis, un mūsu nodalījumā ieklupa Els, turēdams rokās samaņu zaudējušo mehāniķi. Viņš stiepa to kā kaķēnu un aizdrāzās pa koridoru baigā ātrumā, tā ka mēs nobijā- mies — ka tikai viņš ar joni neiztriecas cauri priekšgala bruņām.

Pa to laiku mēs bijām konstatējuši, ka stāvoklis ir draņķīgs. Raķešu dzinēji nedarbojās. Venturija caurules bija kārtībā, un arī sadegšanas kameras palikušas veselas. Inžektori strādāja lieliski — ja degvielu sūknēja ar roku. Degvielas mēs nebijām zaudējuši ne pilītes, un kuģa korpuss bija vesels, ja neskaita to meteorīta izsisto caurumu. Bet aizdedzes un degvielas padeves vadības sistēma bija izgājusi no ierindas — tā atradās tieši bojātajā sektorā un bija pārvērtusies dzelzs lūžņu kaudzē.

Stāvoklis bija ļoti nopietns. Vēl vairāk — visi bija pārliecināti, ka mums draud neizbēgama bojā eja. Es nešaubos, ka arī Maknoltijs bija nācis pie šā drūmā secinājuma, kaut gan savā oficiālajā ziņojumā viņš to nosauca tikai par «grūtu stāvokli». Taisni jābrīnās, kā viņš neuzrakstīja, ka mēs bijām «mazliet noraizējušies».

Lai nu šā vai tā, tūlīt no savām slūžām izlēca marsieši: pirmoreiz sešu reisu laikā viņiem stāvēja priekšā īsts darbs. Spiediens jau bija pacēlies līdz normai, un viņiem nācās to paciest, kamēr viņi ielīda savās ķiverēs ar plecsegiem. Kli Jangs noraustīja degunu, neapmierināti pavēzēja taustekli un nopīkstēja: «Taisni peldēt vari» Tas ir tāds iemīļots marsiešu joks: ikreiz, kad spiediens nav viņiem pa prātam, viņi kustina taustekļus, it kā peldētu, un saka: «Te var peldēt.» Tikai tad, kad Kli Jangs bija uzkabinājis savu ķiveri un pazeminājis tajā spiedienu līdz ierastajai vienai desmitdaļai, viņam kļuva daudz vieglāk.

Nav vārdam vietas — marsieši strādāja godam. Viņi spēj noturēties uz visgludākās pulētas virsmas un darboties divpadsmit stundas ar tādu skābekļa devu, kādas Zemes cilvēkam nepietiktu pat deviņdesmit minūtēm. Es redzēju, kā viņi izlīda caur slūžām ārā, bolīdami acis zem saviem otrādi apgrieztajiem akvārijiem un stiepdami līdz pievadkabeļus, plātnes apšuvuma remontam un metināšanas aparātus. Aiz iluminatoriem atspīdēja zilgana blāzma — tur marsieši grieza, līdzināja un lāpīja meteorīta izrauto caurumu.

Visu šo laiku mēs turpinājām lodes ātrumā lidot Saules virzienā. Ja nebūtu notikusi avārija, mēs drīz vien būtu pagriezušies un pēc stundām četrām sasnieguši Veneras orbītu. Tur mēs būtu ļāvuši tai sevi panākt un, nesteidzīgi piebremzēdami, mierīgi nosēdušies. Bet tai laikā, kad mūsu kuģī ietriecās šis maziņais meteorīts, mēs vēl joprojām ieturējām kursu tieši uz pašu karstāko krāsni visā Saules sistēmā. Un tagad mēs turpinājām lidot tās virzienā, un mūsu ātrums Saules pievilkšanas spēka ietekmē arvien pie

auga. Es jau gan pats taisījos ierakstīt savā testamentā, lai mani kremētu, taču ne tik drīz!

Priekšgala kabīnē Els Simtons nepārtraukti apspriedās ar kapteini Maknoltiju un diviem astro- skaitļotājiem. Ārpusē pa kuģa korpusu vēl joprojām ložņāja marsieši, auksti zilas uguns plaiksnī- jumu apspīdēti. Mehāniķi, protams, negaidīja, kamēr remonts būs pabeigts. Viņi uzvilka skafandrus, devās uz avārijas sektoru un sāka tur valdošajā haosā ievest kārtību.

Viņi visi bija ar kaut ko aizņemti, un mēs, pārējie, viņus apskaudām. Pat bezcerīgā stāvoklī ir daudz vieglāk, ja vari kaut ko darīt. Bet lāpīt slinkumu, kad citi strādā, — tā nav nekāda patīkamā nodarbošanās.

Divi marsieši ienāca iekšā caur slūžām, paņēma dažas apšuvuma plātnes un atkal izlīda laukā. Viens paķēra vēl arī kabatas šaha komplektu, bet es to viņam tūlīt atņēmu. Pēc tam nolēmu iegriezties pie mūsu nēģera — ārsta Sema Hig- neta.

Sems burtiski bija izrāvis mehāniķi no kapa. Palīdzēja skābeklis un sirds masāža. To varēja izdarīt tikai Sema garie, veiklie pirksti. Vienam otram tas bija izdevies arī agrāk, bet ne bieži.

Sems, šķiet, nezināja, kas noticis, un arī neizrādīja par to nekādu interesi. Kad jāglābj slimnieks, viņš vienmēr ir tāds. Sems veikli savilka griezumu mehāniķa krūtīs ar sudraba kniebļiem, nozieda visu viņa ķermeni ar joda plastmasu un dzesēja lipīgo vielu, aprasinādams ar ēteri, lai tā sacietētu.

<— Sem, tu esi brīnumdaris! — es teicu.

— Paldies jāsaka Elam, — viņš atbildēja. — Els viņu laikā atgādāja šurp.

— Nav ko novelt vainu uz citu, — es pajokoju.

— Seržant, — Sems nopietni sacīja, — es esmu ārsts. Es daru, ko spēju. Es nebūtu varējis izglābt šo cilvēku, ja Els laikā nebūtu atgādājis viņu pie manis.

— Nu, labi, labi, — es piekritu. — Lai nu būtu tā.

Sems ir jauks puisis. Bet viņš, tāpat kā visi ārsti, ir mazliet ķerts uz ētiku. Es atstāju viņu ņemamies ar slimnieku, kurš jau sāka vienmērīgi elpot.

Atpakaļceļā es satiku Maknoltiju — viņš pārbaudīja degvielas cisternas. Viņš darīja to pats, un tas jau kaut ko nozīmēja. Viņa seja bija norūpējusies, un tas nozīmēja ļoti daudz. Tas nozīmēja, ka es varu netērēt laiku, rakstot testamentu, jo nekad neviens to neizlasīs.

Es noskatījos, kā kapteiņa cienīgais stāvs nozuda kuģa priekšgala kabīnē, un dzirdēju viņu sakām: «El, tev droši vien…» Bet tad durvis aizvērās un kļuva klusu.

Šķita, ka Maknoltijs liek uz Elu lielas cerības. Nūjā, Els jau arī laikam bija uz daudz ko spējīgs. Tagad, kad mēs pa galvu, pa kaklu drāzāmies pretī peklei, kapteinis un šis mazrunīgais rezerves pilots turējās kopā kā sirdsdraugi.

Viens no agronomiem izskrēja no savas kajītes. Es gribēju iemukt noliktavā, bet nepaguvu. Viņš blenza manī ar plati ieplestām acīm un sacīja:

— Seržant, pa manu iluminatoru ir redzams pusmēness!

Viņš stāvēja, izbolījis acis uz mani, un es savukārt izbolīju acis uz viņu. Ja ir kļuvusi redzama puse Veneras, tad mēs šķērsojam tās orbītu. Arī agronoms visu zināja — tas bija rakstīts viņa sejā.

— Uz cik ilgu laiku mūs aizkavēs šī nelaime? — viņš neatlaidās.

— Nav ne jausmas, — es pilnīgi atklāti atbildēju un pakasīju pakausi, pūlēdamies izskatīties vienlaikus mundrs un aprobežots. — Kapteinis Maknoltijs darīs visu iespējamo. Paļaujieties uz viņu. Tētuks spēj visu!

— Vai jūs nedomājat, ka mums… e-e-e-… draud briesmas?

— O, nē, protams, nē!

— Jūs melojat, — viņš sacīja.

— Zinu, — es atbildēju.

Tas viņu atbruņoja. Neapmierināts un noraizējies viņš atgriezās kajītē. Drīz viņš ieraudzīs Veneru trīsceturdaļfāzē un pastāstīs par to visiem pārējiem. Tad mums ies karsti. Mēs nokļūsim peklē.

Pēdējās cerības izgaisa apmēram tad pat, kad mežonīga rūkoņa un spēcīga vibrācija pavēstīja, ka apklusušie raķešu dzinēji atkal sākuši darboties. Troksnis ilga tikai dažas sekundes, pēc tam dzinējus izslēdza, jo bija skaidrs, ka ar tiem viss kārtībā.

Izdzirdējis troksni, agronoms izsprāga no kajītes kā apsvilis. Tagad viņš zināja visļaunāko. Pa trim dienām, kas bija pagājušas kopš tā laika, kad mēs Veneru redzējām kā pusmēnesi, visi jau bija uzzinājuši par mūsu stāvokli. Venera bija palikusi tālu aizmugurē, un tagad mēs šķērsojām Merkurija orbītu. Taču pasažieri vēl joprojām cerēja, ka kāds izdarīs brīnumu. Iedrāzies noliktavā, agronoms sacīja:

— Dzinēji atkal strādā. Tas nozīmē…

— Tas neko nenozīmē, — es teicu. Nebija vērts modināt veltīgas cerības.

— Bet vai tad mēs nevaram apgriezties un lidot atpakaļ?

Viņš norausa sviedrus, kas tecēja pa vaigiem. Tie nebija baiļu sviedri — temperatūra kuģa iekšienē nepavisam vairs neatgādināja Arktiku.

— Ser, >— es atbildēju, — mēs tagad drāžamies ar tādu ātrumu, ka neko vairs nav iespējams izdarīt.

— Eh, pagalam mana ferma! >— agronoms bēdīgi nomurmināja. — Pieci tūkstoši akru vislabākās zemes Veneras tabakas audzēšanai, neskaitot ganības.

— Jūtu līdz, bet ar to nu ir cauri.

«Trrrah!» atkal ierēcās raķetes. Mani atsvieda atpakaļ, bet agronoms sarāvās čokurā, gluži kā no sāpēm vēderā. Tur, priekšgala kabīnē, kāds — vai nu Maknoltijs, vai Els Simtons — laiku pa laikam iedarbināja dzinējus. Es šajā rīcībā neredzēju nekādas jēgas.

— Kāpēc viņi to dara? — jautāja agronoms, atliecies taisni.

— Tāpat vien, puiši blēņojas, — es atbildēju.

Šņākdams aiz sašutuma, agronoms aizgāja uz savu kajīti. Būdams tipisks emigrants no Zemes — spēcīgs, veselīgs un vīrišķīgs —, viņš bija ne tik daudz uztraucies, cik saskaities.

Pēc pusstundas pa visu kuģi noducināja sapulcēšanās signāls. Tas bija stāvvietu signāls, lidojumā to nekad nelietoja, — pēc šā signāla visai komandai un visiem, kas atradās kuģī, bija jāsapulcējas priekšgala kabīnē. Bija gaidāms kaut kas kosmisko lidojumu vēsturē nepiedzīvots — varbūt Maknoltija atvadu vārdi?

Es jau tā biju domājis, ka šo pēdējo ceremoniju vadīs kapteinis, un nejutos izbrīnījies, ieraudzīdams viņu stāvam uz neliela paaugstinājuma kabīnes stūrī. Viņa pilnīgās lūpas bija saviebtas grimasē, bet, kad ielīda marsieši un viens no viņiem paākstījās, it kā vairītos no haizivs, grimase pārvērtās tādā kā smaidā. Els Simtons, kas stāvēja izslējies kapteiņa tuvumā ar tikpat neizteiksmīgu seju kā parasti, paskatījās uz šo marsieti kā caur stiklu un pēc tam lēni pavērsa savu dīvaini spīdošo acu skatienu kaut kur sānis, it kā savā mūžā neko apnicīgāku nebūtu redzējis. Patiešām, marsiešu joks ar peldēšanu mums bija galīgi apnicis.

— Cilvēki un vedras, — Maknoltijs iesāka («vedras» marsiešu valodā nozīmē «pieaugušie» — tas ir vēl viens marsiešu joks), — man šķiet, nav vajadzības gari runāt par to savdabīgo stāvokli, kādā mēs atrodamies.

Prot gan cilvēks izraudzīties vārdus! «Savdabīgs stāvoklis»!

— Mēs jau atrodamies tuvāk Saulei nekā jebkurš kuģis visā kosmisko lidojumu vēsturē…

— Komisko lidojumu, — netaktiski pavīpsnādams, noburkšķēja Kli Jangs.

— Jokus varēsiet taisīt vēlāk, — Els Simtons pateica tik ledainā tonī, ka Kli Jangs uzreiz apklusa. Kapteiņa seja atkal savilkās drūmā grimasē.

— Mēs lidojam Saules virzienā, — viņš turpināja, — ātrāk, nekā jebkad kāds kosmiskais kuģis ir lidojis. Rupji sakot, mūsu izredzes ir bēdīgas — viens pret desmit tūkstošiem.

Viņš uzmeta Kli Jangam izaicinošu skatienu, bet tas jau bija norimies.

— Un tomēr viena iespēja pastav, un mes pacentīsimies to izmantot.

Mēs cieši vērāmies kapteinī, nesaprazdami, ko viņš izdomājis. Ikviens no mums zināja, ka novirzīties sānis un aizlidot Saulei garām ir absolūti neiespējami, tāpat kā nav iespējams pagriezties atpakaļ, pārvarot tās vareno pievilkšanas spēku. Mēs varējām vienīgi lidot uz priekšu, tikai uz priekšu — līdz tam brīdim, kad pēdējais apžilbinošais uzliesmojums izsēs uz visām pusēm molekulas, no kurām mēs sastāvam.

— Mēs liekam priekšā lidot pa komētas orbītu, — Maknoltijs turpināja. — Mēs ar Elu un astroskaitļotāji arī — mēs uzskatām, ka pastāv niecīga veiksmes varbūtība.

Viss kļuva skaidrs. Tā ir teorētiska hipotēze, ko bieži apspriež matemātiķi un astronavigatori un vēl biežāk savos stāstos izmanto rakstnieki. Būtība šeit ir tāda: izspiest no dzinējiem visu, uz ko tie spējīgi, uzņemt milzīgu ātrumu un iziet izstieptā orbītā kā komētai. Teorētiski kuģis tādā gadījumā var aizdrāzties Saulei garām tik ātri, ka līdzīgi svārstam tas izlidos tālu otrā orbītas galā. Ļoti jauki, bet vai mēs varēsim to izdarīt?

— Aprēķini rāda, ka mūsu pašreizējā stāvoklī ir nelielas izredzes uz veiksmi, — Maknoltijs sacīja. — Dzinēju jauda ir pietiekama un degvielas pietiks, lai sasniegtu vajadzīgo ātrumu, uzņemtu vajadzīgo kursu un pietiekami ilgi lidotu ar šo ātrumu. Vienīgais, par ko es nopietni šaubos, — vai mēs spēsim izturēt momentu, kad būsim maksimāli pietuvojušies Saulei.

Viņš noslaucīja pieri, it kā neapzināti uzsvērdams mums priekšā stāvošā pārbaudījuma grūtumu.

— Sauksim lietas to īstajos vārdos — mums būs velnišķīgi karsti!

— Mēs esam gatavi, kaptein! — kāds sacīja, un kabīnē atskanēja piekrītoši izsaucieni. Kli Jangs piecēlās, pavēcināja vienlaikus ar četriem taustekļiem, prasīdams vārdu, un nočirkstēja:

— Tā ir ideja! Lieliski! Es, Kli Jangs, mūspla- nētiešu vārdā to atbalstu. Droši vien mēs visi salī- dīsiin saldētavā, kamēr lidosim garām Saulei?

Maknoltijs pamāja un sacīja:

— Visi atradīsies atdzesināmajā nodalījumā un cietīs, cik varēs.

— Nūjā,— Kli sacīja. — Protams. Bet mēs nevaram vadīt kuģi, sēdēdami saldētavā kā četrdesmit porcijas zemeņu saldējuma. Kādam jābūt priekšgala kabīnē. Lai kuģis nenovirzītos no kursa, nepieciešams cilvēks — kamēr viņš nebūs izcepies. Tātad kādam būs jāuzstājas cepeša lomā.

Viņš pavicināja taustekli, pats izbaudīdams savu daiļrunību.

— Un, tā kā nevar noliegt, ka mēs, marsieši, ievērojami vieglāk panesam temperatūras paaugstināšanos, tad es ierosinu …

— Blēņas! — «Maknoltijs sacīja. Taču viņa asais tonis nevienu neapmānīja. Marsieši ir mazliet apnicīgi, bet tomēr lieliski puiši!

— Nu, labi, — Kli neapmierināti nočirkstēja. — Bet kas tad būs kotlete?

— Varbūt es. Bet varbūt arī ne, <— sacīja Els Simtons. Viņš to pateica tā savādi — it kā viņš būtu tik acīmredzams kandidāts, ka tikai aklais to var neredzēt.

Un viņam taču bija taisnība! Tieši viņš bija piemērots šim uzdevumam. Ja vispār kāds spētu paciest to karstumu, kas gāzīsies iekšā pa priekšgala iluminatoriem, tad vienīgi Els. Viņš bija spēcīgs un izturīgs. Viņš spēja daudz ko tādu, ko nespēja neviens no mums. Un galu galā — viņš skaitījās rezerves pilots.

Bet man tomēr nebija lāgā ap dūšu. Es iedomājos, kā viņš sēž tur, priekšā, pavisam viens, un no tā, cik ilgi viņš izturēs, atkarīgas mūsu dzīvības, bet ugunīgā Saule stiepj pretī savus liesmainos pirkstus …

— Tu?! — Kli iesaucās, dusmīgi pievērsis izvalbītās acis diviem klusējošajiem stāviem uz paaugstinājuma. — Nu, protams! Tikko es biju sagatavojies pieteikt tev matu četros gājienos, tu izdomāji šito triku, lai aizbēgtu no manis!

— Sešos, — Els vienaldzīgi iebilda. — Ar mazāk kā sešiem gājieniem tev nekas neiznāks.

— Četros! — Kli iebjāvās. — Un tādā brīdī tu…

Maknoltijs neiztureja. Viņš kļuva sarkans, it ka viņu tūlīt grasītos ķert trieka, un pagriezās pret taustekļus mētājošo KH.

— Kaut jūs izputētu ar savu nolādēto šahu! — viņš ierēcās. — Visi pa vietām! Sagatavoties liela ātruma attīstīšanai! Es došu vispārējas trauksmes signālu, un tad jums visiem jāpāriet uz saldētavu.

Viņš atskatījās. Sārtums pamazām nozuda no viņa sejas.

— Visiem, izņemot Elu.

Kad raķetes sāka darboties pilnā sparā, viss bija gluži kā agrāk. Dzinēji gaudīgi rēca, un mēs drāzāmies uz priekšu, vilkdami aiz sevis pērkon- dārdošu asti. Kuģa iekšienē kļuva arvien karstāk un karstāk — uz metāla sienām spīguļoja mitrums, un visiem par muguru tecēja sviedri. Kā bija priekšgala kabīnē, to es nezināju un arī negribēju zināt. Marsieši pagaidām jutās gluži labi — bija pienācis brīdis, kad varēja apskaust viņu ērmoto uzbūvi!

Es īpaši neskaitīju laiku, bet pagāja divas maiņas un viens pārtraukums atpūtai, iekams atskanēja vispārējās trauksmes signāls. Tad kuģī jau bija pavisam slikti. Es nevis svīdu, bet lēnām kusu un tecēju pats savos zābakos.

Sems, protams, to visu panesa vieglāk nekā citi Zemes cilvēki un turējās līdz tam laikam, kad viņa slimniekam briesmas vairs nedraudēja. Paveicās gan šim mehāniķim! Mēs tūlīt pat viņu ienesām saldētavā, un Sems brīdi pa brīdim tur iegriezās.

Pārējie sanāca saldētavā tad, kad atskanēja signāls. Tā bija nevis parasta saldētava, bet visizturīgākais un visaukstākais kuģa nodalījums — ar bruņu plāksnēm trīskārt nodrošināta telpa, kur glabājās instrumenti un bija iekārtota lazarete ar divām palātām un plašu viesistabu pasažieriem. Mēs visi tur novietojāmies ļoti ērti.

Visi, izņemot marsiešus. Novietojās jau arī viņi, taču nejutās diezcik ērti. Telpā, kur ir normāls spiediens, marsieši vienmēr jūtas slikti — viņiem ir ne tikai smacīgi, bet arī nelabi no smirdoņas, it kā būtu jāelpo sīrups, kas ož pēc kazām. Kli Jangs mūsu acu priekšā izvilka smaržu pudelīti un pasniedza to savam pustēvam KH Morgam. Tas paņēma pudelīti, ar riebumu paskatījās uz mums un visai apvainojošā veidā demonstratīvi paostīja. Taču neviens uz to nereaģēja.

Te bija visi, izņemot Maknoltiju un Elu Sim- tonu. Kapteinis parādījās pēc divām stundām. Kuģa priekšgalā acīmredzot nebija viegli — viņš izskatījās šausmīgi. Nogurusī seja spīdēja no sviedriem, tuklie vaigi bija iekrituši un apdegumiem klāti. Viņa parasti elegantais, labi piegulošais formas tērps karājās kā uz pakaramā. No pirmā acu uzmetiena varēja pateikt, ka viņš tur cepinājies, cik vien spējis izturēt.

Grīļodamies viņš pagāja mums garām, iestebe- rēja pirmās palīdzības kabīnē un lēnām, ar pūlēm izģērbās. Sems ierīvēja viņu no galvas līdz kājām ar pretapdeguma ziedi — mēs dzirdējām, kā kapteinis aizsmakušā balsī stenēja, kad Sems īpaši pacentās.

Karstums kļuva nepanesams. Tas piepildīja visu telpu, dedzināja katru ķermeņa muskuli. Vairāki mehāniķi novilka zābakus un jakas. Drīz viņu piemēram sekoja arī pasažieri, izmezdamies puskaili. Mans agronoms nelaimīgs sēdēja vienās peldbiksītēs, bēdādamies par saviem nepiepildītajiem plāniem.

Iznācis no ārsta kabīnes, Maknoltijs nogāzās uz kojas un sacīja:

— Ja pēc četrām stundām mēs vēl būsim dzīvi, viss būs labi.

Šai brīdī dzinēji apklusa. Mēs uzreiz sapratām, kas noticis. Viena degvielas cisterna bija iztukšojusies, bet relejs, kam vajadzēja pārslēgt dzinējus uz otru, nedarbojās. Lai tā negadītos, mašīnu nodalījumā būtu vajadzējis sēdēt dežurējošam mehāniķim, bet aiz karstuma un uztraukuma neviens par to nebija padomājis.

Mēs nepaguvām atjēgties, kad Kli Jangs pielēca pie durvīm, kas atradās viņam tuvāk nekā pārējiem. Viņš nozuda, pirms mēs aptvērām, kas un kā. Pēc divdesmit sekundēm dzinēji atkal sāka rēkt.

Man pie pašas auss nosvilpās sarunu caurule — divas pēdējās dienas Saules traucējumu deļ radiofoni nedarbojās. Es izņēmu svilpi un nogārdzu:

— Jā?

No priekšgala kabīnes atskanēja Ela balss:

— Kas to izdarīja?

— KH Jangs, — es sacīju. — Viņš vēl joprojām ir tur.

— Droši vien… aizgājis pēc ķiverēm, — Els sprieda. — Pasakiet viņam… no manis paldies!

>— Kā tev tur ir? — es jautāju.

— Cepina, — viņš atbildēja. — Slikti… ar acīm. — Brīdi viņš klusēja. — Cerams, ka izturēšu… kaut kā. Piesprādzējieties… kad es došu svilpienu.

— Kāpēc? — es nogārdzu.

— Gribu… kuģi pagrozīt. Tad karstums vienmērīgāk sadalīsies…

Un es dzirdēju, ka viņš aizbāž savu caurules galu. Arī es iebāzu svilpi atpakaļ vietā un pateicu pārējiem, lai piesprādzējas un gaida Ela signālu. Tikai marsieši varēja neraizēties: viņiem pietika pirmklasīgu piesūcekņu, lai noturētos pat uz meteorīta.

Atgriezās Kli. Elam bija taisnība: viņš nesa ķiveres saviem puišiem. Temperatūra bija tāda, ka pat Kli jutās vārgs un tik tikko jaudāja pastiept savu nastu.

Marsieši nopriecājās, uzlika ķiveres, noherme- lizēja šuves un tūlīt pazemināja ķiverēs spiedienu līdz divām desmitdaļām atmosfēras. Viņi uzreiz kļuva mundrāki. Dīvaini bija redzēt, ka viņi uzvelk skafandrus nevis tāpēc, lai saglabātu gaisu kā mēs, bet gan lai no tā atbrīvotos …

Tiklīdz marsieši bija paguvuši sakārtoties un izvilkt šaha dēlīti, atskanēja svilpiens. Mēs ieķē- rāmies siksnās, bet marsieši piesūcās pie grīdas un sienām. «Margrietiņa» sāka lēnām griezties ap garenisko asi. Saha figūriņas slīdēja pa grīdu, pēc tam pa sienu un griestiem: Saules pievilkšanas spēks, protams, tās noturēja tajā pusē, kas bija pavērsta pret Sauli. Es caur ķiveri ieraudzīju dusmīgo, nosvīdušo Kli seju, viņš drūmi lūkojās uz melno laidni, kas slidinājās viņa tuvumā. Droši vien ķiverē atskanēja vissulīgākie marsiešu izteicieni.

— Vēl palikušas trīsarpus stundas, — aizsmakušā balsī sacīja Maknoltijs.

Četras stundas, par kurām mums bija teicis kapteinis, nozīmēja divas stundas tuvošanos Saulei un divas stundas attālināšanos no tās. Tātad, kad bija apritējušas divas stundas, mēs atradāmies vistuvāk šai nokaitušajai krāsnij. Tas bija visbīstamākais brīdis.

Es šo brīdi neatceros, jo zaudēju samaņu divdesmit minūtes pirms tam un atguvos tikai pēc pusotras stundas. Kas notika šajā laikā, es varu vienīgi minēt, taču cenšos par to domāt iespējami mazāk. Saule, kas versmo karstumā nežēlīgi kā saniknota tīģera acs; tās vainags, kas snaiksta savas ugunīgās mēles pret mazo kuģi ar pusdzīviem radījumiem, un pašā kuģa priekšgalā aiz pilnīgi neefektīviem kvarca stikliem vientuļais Els veras un veras tuvojošās pekles rīklē…

Es grīļodamies piecēlos un tūlīt atkal nogāzos kā lupatu maiss. Kuģis vairs negriezās, bet joņoja uz priekšu kā parasti, un es nokritu gluži vienkārši aiz vārguma. Jutos traki draņķīgi.

Marsieši jau bija pie samaņas — es zināju, ka viņi atgūsies pirmie. Viens no viņiem uzstādīja mani uz kājām un turēja, kamēr es sāku kaut cik pārvaldīt savus locekļus. Es pamanīju, ka kāds cits marsietis bija uzmeties virsū bez samaņas gulošajiem Maknoltijam un trīs pasažieriem. Ar savu ķermeni viņš tos aizsedza pret karstumu. Un visai veiksmīgi, jo drīz vien arī viņi atguva samaņu.

Ar pūlēm nokļuvis līdz sarunu caurulei, es izvilku aizbāzni un iepūtu. Taču man bija tik maz spēka, ka svilpiens neiznāca. Es tikai velti iztērēju gaisu, kura jau tā trūka. Veselas trīs minūtes es stāvēju, pieķēries pie caurules, pēc tam sasparojos, ievilku krūtīs gaisu un pūtu no visa spēka. Otrā galā atskanēja svilpiens. Bet Els neatbildēja.

Es svilpu vēl vairākas reizes, taču atbildes nebija. No biežās elpošanas man noreiba galva, un es atkal nogāzos. Karstums kuģī vēl bija šausmīgs: es jutu, ka esmu izžuvis kā mūmija, kas miljonu gadu nogulējusi tuksnesī.

Atvērās durvis, un Kli Jangs lēnām, ar pūlēm izlīda ārā. Viņam vēl joprojām galvā bija ķivere. Pēc piecām minūtēm viņš atgriezās un caur ķiveres diafragmu sacīja:

— Nevarēju tikt līdz priekšgala kabīnei. Traps pusceļā karstāks par krāsni, un tur nav gaisa.

Es jautājoši paskatījos, un Kli paskaidroja:

— Automātiskās durvis ir blīvi noslēgušās. Kabīnē ir vakuums.

Tas nozīmēja, ka iluminatori nav izturējuši. Citādi gaiss nebūtu varējis izplūst no kabīnes. Rezerves stikli mums bija, un ielikt iluminatorus ir nieks. Taču pagaidām mēs lidojām uz priekšu — varbūt pa pareizu kursu, bet varbūt

arī ne — ar tukšu, bez gaisa palikušu pilota kabīni, kurā valdīja jaunu vēstījošs klusums.

Mēs sēdējām un mazpamazām atguvāmies. Pēdējais nāca pie samaņas cietušais mehāniķis. Ar Sema gādību viņš tomēr bija izķepurojies. Un tikai tad Maknoltijs iekliedzās:

— Četras stundas ir pagājušas! Mēs esam izrāvu šies!

Vārgās balsīs mēs kliedzām «urā!». Nudien, no šī jaunuma kajītē uzreiz kļuva par grādiem desmit vēsāk! Prieks deva mums spēku — nepagāja ne minūte, kad mēs vairs nejūtām ne miņas no vājuma un bijām kaujas gatavībā. Taču tikai pēc otrām četrām stundām skafandros tērpušos mehāniķu brigāde atnesa uz Sema mazo lazareti smago ķermeni no priekšgala kabīnes.

— Kā ir, El? — es jautāju.

Viņš droši vien dzirdēja, jo pakustināja labās rokas pirkstus un, iekams durvis aiz viņiem aizvērās, izdvesa žņerkstošu, gārdzošu skaņu. Pēc tam divi mehāniķi aizgāja uz Ela kajīti, atnesa viņa lielo ādas maisu un atkal ieslēdzās lazaretē, atstādami mūs un marsiešus ārpusē. Kli Jangs slamstījās pa koridoru uz priekšu un atpakaļ, it kā nezinātu, ko darīt ar saviem taustekļiem.

Pēc stundas no lazaretes iznāca Sems, un mēs metāmies pie viņa.

— Kā Elam?

— Akls kā kurmis, — Sems sacīja, galvu šūpodams. — Un zaudējis balsi. Viņam tur klājies šausmīgi grūti.

Tad tāpēc Els neatbildēja, kad es viņu izsaucu pie sarunu caurules!.. Es paskatījos Semam tieši acīs.

— Seni, vai tu vari… vai vari viņam kaut kā palīdzēt?

— Ja es varētu! — Sema melnā seja bija ļoti izteiksmīga. — Tu zini, seržant, kā es gribētu viņu salāpīt, bet es to nespēju. — Viņš bezspēcīgi noplātīja rokas. — Tas ir pāri manām necilajām iespējām. Varbūt, kad mēs atgriezīsimies uz Zemes …

Sema balss aizlūza, un viņš' iegāja atpakaļ lazaretē.

— Man ir skumji, — Kli izmisis sacīja.

To vakaru, kad mūs uzaicināja uz Ņujorkas astroklubu, es mūžam neaizmirsīšu. Toreiz šis klubs bija — un arī tagad vēl ir — visizmeklētākā sabiedrība, kādu vien var iedomāties. Lai iestātos šai klubā, kosmonautam jāizdara kaut kas brīnumam līdzīgs. Toreiz tajā skaitījās pavisam deviņi locekļi, un arī tagad to ir tikai divpadsmit.

Kluba priekšsēdētājs bija Meiss Voldrons — slavenais pilots, kas izglāba to marsiešu laineri 2263. gadā. Vareni uzcirties, viņš stāvēja galda galā, bet blakus viņam sēdēja Els Simtons. Otrā galda galā sēdēja Maknoltijs — no viņa priecīgās sejas nenozuda apmierināts smaidiņš. Bet līdzās kapteinim atradās vecais, sirmais Knuts Johansens — ģēnijs, kas izgudroja katram kosmonautam pazīstamo sistēmu «L».

Pārējās viesu vietas pie galda ieņēma visa jauktā «Margrietiņas» komanda, ieskaitot marsiešus, un trīs pasažieri, kuri šā gadījuma dēļ bija nolēmuši atlikt savu izlidošanu. Vēl bija klāt daži audioreportieri ar kamerām un mikrofoniem.

— Džentlmeņi un vedras, — Meiss sacīja, šis ir notikums, kam nav precedenta cilvēces un mūsu kluba vēsturē. Varbūt tieši tādēļ esN uzskatu par sevišķu godu izteikt priekšlikumu — uzņemt par kluba locekli rezerves pilotu Elu Simtonu, kas ir augstākajā mērā tā cienīgs.

— Atbalstām! — vienlaikus sauca trīs citi kluba locekļi.

— Pateicos jums, džentlmeņi!

Meiss jautājoši uzrāva uzacis. Astoņas rokas aši pacēlās virs galda.

— Pieņemts vienbalsīgi!

Paskatījies uz Elu Simtonu, kurš klusēdams sēdēja līdzās," Meiss sāka viņu celt vai debesīs. Viņš runāja un runāja, bet Els visu laiku sēdēja ar vienaldzīgu seju.

Es redzēju, kā apmierinātais smaids Maknol- tija sejā kļuva arvien platāks un platāks. Vecais Knuts raudzījās uz Elu ar gandrīz stulbu tēvišķīgu maigumu. Komanda nenolaida acis no varoņa, un visas kameras bija pievērstas viņam.

Arī es paskatījos uz to pusi. Els sēdēja, viņa izlabotās acis staroja, bet seja bija nekustīga, par spīti visiem šiem slavinošajiem vārdiem un vispārējai uzmanībai, par spīti Johansena tēvišķīga lepnuma pilnajiem skatieniem.

Taču pagāja minūtes desmit, un es pamanīju, ka beidzot arī viņš ir saviļņots. Un, ja kāds jums saka, ka sistēmas «L-lOO-ON» robots ir tikai nejūtīga mašīna, — spļaujiet viņam acīs!