Pārbaudes akmens Zinātniski fantastisku stāstu krājums

IKDIENAS DARBS

Ciktāl andromēdiešu domas impulsu var izteikt ar burtiem, viņu sauca par Harašu Venešu. Viņa būtības galvenā īpašība bija iedomība, jo vairāk bīstama tāpēc, ka tā bija pilnīgi pamatota. Haraša Venešs savas iedzimtās spējas bija pārbaudījis piecdesmit naidīgās pasaulēs un vienmēr palicis neuzvarams.

Ar iztēles spēju apveltītas smadzenes — tā ir vislielākā priekšrocība, kāda var būt dzīvam radījumam. Tas ir viņa galvenais balsts, viņa spēka pamats. Bet Venešam tieši pretinieka apziņa bija visvieglāk pieejamā vieta, sprauga bruņās, pakļaušanas objekts.

Taču arī viņam nebija iespējams viss. Viņš nevarēja iedarboties uz to dzīvo būtņu apziņu, kuras piederēja pie tās pašas bioloģiskās sugas kā viņš un kurām bija tādas pašas spējas. Radījumam bez saprāta viņš arī nevarēja nodarīt īpašu ļaunumu — varbūt vienīgi pamatīgi iebukņīt. Taču, ja sveša dzīvības forma prata domāt un bija apveltīta ar iztēli, tā kļuva par Veneša upuri.

Viņš bija visaugstākās klases hipnotizētājs un strādāja bez kļūmēm. Viņš iedarbojās uz domājošām smadzenēm jebkurā attālumā un vienā sekundes tūkstošdaļā paguva tām iedvest, ko vien vēlējās: ka melns ir balts, ka patiesība ir meli, ka saule kļuvusi zaļa, bet kustību ielu krustojumā regulē faraons ITeopss. Un šī viņa iedvestā pārliecība neizzuda, ja vien viņš pats neturēja par vajadzīgu to izdzēst. Lai cik kliedzošā pretrunā ar veselo saprātu tas būtu, upuris turpināja apgalvot savu, zvērēt pie bībeles vai korāna un galu galā nonāca psihiatriskajā slimnīcā.

Pastāvēja tikai viens ierobežojums, kas acīmredzot bija spēkā jebkurā kosmosa vietā: viņš nevarēja piespiest dzīvu radījumu izdarīt pašnāvību. Šeit darbojās pretī universālais pašsaglabāšanās instinkts, kas nepakļāvās nekādai ietekmei.

Starp citu, Venešam rezervē bija gandrīz tikpat iedarbīgs līdzeklis. Viņš varēja izdarīt ar savu upuri to pašu, ko čūska izdara ar trusīti: iedvest tam, ka tas ir paralizēts un nespēj bēgt no drošas nāves. Venešs nevarēja piespiest apolānu, kas dzīvoja uz Arktura planētām, pašam pārgriezt sev rīkli, bet apolāns padevīgi gaidīja, kamēr Venešs pienāca viņam klāt un izdarīja to ar savām rokām.

Jā, Harašam Venešam bija pamats sevi cienīt. Ja apstrādātas piecdesmit pasaules, var uzskatīt, ka arī ar piecdesmit pirmo lieta darīta. Pieredze ir uzticams un padevīgs kalps, vienmēr gatavs pasniegt paštīksmināšanās kausu.

Un tā Venešs nolaidās uz Zemes pavisam bezrūpīgā noskaņojumā. Iepriekšējā dienā viņš bija izdarījis izlūkošanu no gaisa, izraisīdams parastās baumas par lidojošajiem šķīvīšiem, kaut gan viņa kuģim nebija ne mazākās līdzības ar kādu trauku.

Viņš nosēdās starp pakalniem, neviena nepamanīts, izkāpa no kuģa, ieslēdza autopilotu, kam vajadzēja aizvadīt kuģi attālā orbītā, un paslēpa zem akmens mazu, kompaktu aparātu — ar tā palīdzību kuģi jebkurā mirklī varēja izsaukt.

Tur, tālu augšā, kuģim nekas nedraudēja. Ja arī zemieši ar teleskopiem to atklātu, kas gan likās maz ticams, izdarīt viņi tik un tā nekā neva- rčtu. Raķešu kuģu viņiem nav. Lai skatās vien, lai min, kas tas tāds, un mokās satraukumā.

Iepriekšējā izlūkošana nebija devusi nekādas interesantas ziņas par šīs planētas augstākās dzīvības formas ārējo izskatu un uzbūvi. Tik tuvu tās virsmai Venešs nebija pielaidies. Starp citu, viņa nolūks jau arī bija tikai noskaidrot, vai šī planēta pelna uzmanību un vai to apdzīvojošiem saprātīgiem radījumiem ir pietiekami attīstīta apziņa. Un ļoti drīz bija kļuvis skaidrs, ka viņš ir uzdūries visai gardam kumosam — pasaulei, kas ir cienīga, lai andromēdiešu karapūļi to pievāktu.

Nākamo vergu fiziskās spējas šobrīd viņu sevišķi neinteresēja. Kaut arī atšķirības starp Venešu un zemiešiem nebija pārāk lielas, tomēr, ieraugot viņu, jebkurš cilvēks būtu no šausmām sācis kliegt. Taču, starp citu, tas viņiem nedraudēja. Tādu, kāds Venešs ir īstenībā, zemieši viņu nekad neredzēs. Viņš tiem izskatīsies tāds, kādi lie ir paši: cilvēku apziņā Venešs varēja sev piešķirt jebkuru veidolu.

Un tādēļ sākumam vajadzēja atrast visparastāko iezemieti, kas ne ar ko neizceltos sev līdzīgo barā, radīt tā ārienes videogrammu un ieprojicēt lo visās apzinās, ar kurām viņam būs jāstājas kontaktā līdz tam brīdim, kad pienāks laiks apmainīt vienu veidolu pret citu.

Kontaktēšanās process arī nesolīja nekādas grūtības. Venešs izlasīs jautājumus un projicēs atbildes, kas leksisko un gramatisko noformējumu iegūs tās būtnes apziņā, ar kuru viņš kontaktēsies. Vai šie radījumi sazinās, izrunājot skaņas ar muti vai žestikulējot ar lokanām astēm, tam nav nozīmes. Pakļautā apziņa uztvers Veneša domu, bet atbilstošas skaņas un mutes kustības vai astes žestus tā atradīs pati.

Venešs pagriezās un devās taisnā virzienā turp, kur vijās dzīvs ceļš, ko viņš bija ievērojis jau nolaišanās laikā. Dienvidu pusē pa debesīm slīdēja dažas primitīvas reaktīvās lidmašīnas, un viņš apstājās, atzinīgi pavadīdams tās ar skatienu. Galvenais paverdzināmo būtņu trūkums bija stulbums, kas pazemināja to lietderības koeficientu. Šeit par to nebija jābaidās.

Viņš gāja starp pakalniem, apbruņojies tikai ar mazu kompasu, bet kura nebūtu spējīgs atgriezties pie kuģa izsaukšanas aparāta. Neko vairāk viņš sev līdz neņēma — ne kādu ieroci, ne nazi, ne pistoli. Kāpēc apgrūtināt sevi ar lieku smagumu? Ja viņam ievajadzēsies iznīcināšanas ieroča, pirmais pa rokai pagadījies vientiesis iezemietis atdos viņam savējo un vēl paldies pateiks. Pavisam vienkārši. Jau desmitiem reižu viņš tā bija rīkojies.

Pie šosejas atradās neliela benzīna iepildīšanas stacija ar četriem tankiem. Paslēpies krūmos jardu piecdesmit no tās, Venešs sāka novērošanu. Hm-m-m … Divkājaini, kas karikatūriski līdzīgi viņam, bet kājas tiem lokās tikai vienā virzienā un matu ir nesalīdzināmi vairāk. Viens ieslēdza sūkni, otrs sēdēja mašīnā. Venešs nevarēja gūt pilnīgu priekšstatu par šo otro, jo redzēja tikai viņa galvu un plecus. Pirmajam galvā bija cepure ar lakotu nagu un metāla piespraudi, bet mugurā formas kombinezons ar sarkanu ciparu uz kabatas.

Venešs nosprieda, ka ne viens, ne otrs nav derīgs domu videogrammas radīšanai. Viens tai deva par maz materiāla, otrs — par daudz. Tie, kas nēsā formu, parāsti atrodas dienestā un veic stingri noteiktus pienākumus, un tāds var izraisīt neizpratni vai pat tikt nopratināts, ja pēkšņi parādās tur, kur viņam nav jābūt. Labāk izraudzīties objektu, kam ir pilnīga pārvietošanās brīvība.

Mašīna aizbrauca. Formas cepure noslaucīja rokas lupatā un pievērsa skatienu šosejai. Venešs turpināja novērošanu. Pēc dažām minūtēm pie benzīntanka piebrauca vēl viena mašīna. Virs tās jumta rēgojās antena, bet iekšā sēdēja divi pilnīgi vienādi ģērbušies iezemieši: naga cepures, metāla pogas, zīmotnes. Sejas viņiem bija rupjas, acis saltas un nežēlīgas — neapšaubāmi, tie bija varas pārstāvji. Tie arī neder, Venešs nosprieda. Pārāk acīs krītoši.

Pat nenojauzdams šo apskati, viens no policistiem jautāja benzīna izsniedzējam:

— Vai nemanīji ko interesantu, Džo?

— Nekā īpaša. Viss mierīgi.

Patruļas mašīna devās tālāk, bet Džo iegāja stacijā. Venešs izvilka no tūbiņas smaržīgu graudiņu un sāka to domīgi zelēt, gaidīdams parādāmies jaunu mašīnu. Tātad viņi sarunājas ar mutes aparāta palīdzību, telepātisku spēju viņiem nav un domāšana ir standartveida — īsāk sakot, piemērotas marionetes jebkuram hipnotizētājam, kam ienāktu prātā tās raustīt aiz diedziņiem.

Un tomēr viņu automobiļi, reaktīvās lidmašīnas un citas tehniskas spēlītes liecināja, ka iezemiešus laiku pa laikam apciemo iedvesma. Pēc andromēdiešu teorijas, vienīgās reālās briesmas hipnotizētājam bija pēkšņa ģeniāla atklāsme, jo tikai tādējādi citas dzīvības formas spējīgas konstatēt hipnotizētāja klātbūtni, izprast viņa darbību un izlikt viņam lamatas.

Tas bija pilnīgi loģiski — pēc andromēdiešu loģikas. Viņu pašu kultūra bija radīta, pateicoties atsevišķiem prāta,uzdzirkstījumicm, kas gadsimtu gaitā papildināja to ar jauniem un jauniem faktoriem, kaut kādā neizskaidrojamā veidā razdamies no nekā. Bet šādi uzdzjrkstījumi notiek spontāni, paši no sevis. Tos nevar mākslīgi izraisīt, lai cik aktuāla būtu vajadzība pēc tiem. Un tādēļ tas, kam šādas dzirksts nebija, bija bezspēcīgs, viņam neatlika nekas cits kā padevīgi gaidīt savu kārtu.

Bet katra sveša kultūra slēpa sevī briesmas, jo neviens atnācējs nav spējīgs uzzināt par to visu, aptvert to pilnībā, uzminēt visu. Piemēram, kas varētu iedomāties, ka vietējās domājošās būtnes izceļas ar intelektuālu nepacietību? Un ka tādēļ tās nekad nav pratušas sēdēt ar saliktām rokām un gaidīt atklāsmes brīdi? Venešs nezināja un nevarēja pat iedomāties, ka zemiešiem ģeniālu atklāsmi aizstāj vienmuļš, nogurdinošs, rutīnas pilns un parasti arī pietiekami nenovērtēts darbs. Tas noritēja lēni, neatlaidīgi un bez ārējiem efektiem, taču, kad bija vajadzība, tas vienmēr lieti noderēja un deva rezultātus.

Sauca to dažādi: «vilkt savu vezumu», «neatlaidīgi urķēties», «nemeklēt vieglus ceļus» vai vienkārši «darīt draņķīgo ikdienas darbu». Nu, kur gan kaut kas tāds bija dzirdēts?

Katrā ziņā Venešam un viņa planētiešiem par to nebija ne jausmas. Un tādēļ viņš joprojām gaidīja savā paslēptuvē, kamēr beidzot kāds ikdienišķs, ne ar ko neievērojams indivīds izlīda no savas mašīnas un sāka staigāt šurpu turpu, pakalpīgi izrādīdams Venešam visas savas ārienes detaļas, izturēšanās manieres un apģērbu. Acīmredzot viņš piederēja pie tiem neuzkrītošajiem, necilajiem vidusmēra cilvēkiem, kādus var sastapt desmitiem jebkurā ielā. Venešs domās nofotografēja viņu visos iespējamos rakursos, fiksēja visas detaļas un nolēma,' ka vairāk nav ko gaidīt.

Nolaišanās laikā Venešs bija ievērojis, ka piecas jūdzes uz ziemeļiem līdzās šosejai atrodas kāds miests, bet četrdesmit jūdžu tālāk — liela pilsēta, un nolēma vispirms uzkavēties miestā, iepazīties ar iezemiešu paražām un tikai pēc tam doties uz pilsētu. Tagad viņš varēja droši iziet no krūmiem un piespiest savu modeli aizvest viņu turp, kur vēlējās. Tā bija vilinoša, bet neprātīga doma. Iekams viņš pametīs šo planētu, tās iedzīvotāji sāks lauzīt galvu par daudziem neizskaidrojamiem notikumiem, un nav vajadzīgs, lai pirmais no tiem būtu atgadījies tik tuvu viņa starta vietai. Benzīna izsniedzējs droši vien sāks visiem un katram stāstīt par brīnumainu gadījumu: viņa klients paņēmis aizvest savā mašīnā kādu cilvēku, kas bijis pilnīgs tā līdzinieks. Un arī pats modelis, iespējams, žēlosies: «Braucu, un visu laiku tāda sajūta, it kā skatītos spogulī.» Daži tādi fakti, un ģeniāla atklāsme izveidos no tiem šausmīgās īstenības patiesīgu ainu.

Tādēļ Venešs pagaidīja, lai viņa modelis aizbrauc un Džo ieiet stacijā. Tad viņš izgāja uz šosejas, nosoļoja pusjūdzi uz ziemeļiem un, pagriezies pret dienvidiem, apstājās.

Pirmajā automašīnā, kas viņu panāca, pie stūres sēdēja komivojažieris, kurš nekad, nekad, nekad uz ceja neuzņēma «balsojošos». Viņš bija pietiekami daudz dzirdējis par gadījumiem, kad labsirdīgi automobilisti aplaupīti un noslepkavoti, un nevēlējās riskēt ar savu galvu. Ja tas tur cer uz viņu, tad var tā stāvēt ar paceltu roku kaut līdz nākamajai ceturtdienai.

Viņš apstājās un uzņēma Venešu mašīnā, pats nesaprazdams, kas viņam liek to darīt.. Viņš tikai apzinājās, ka ne no šā, ne no tā pārkāpis savu stingro principu un piekritis pavest kalsno, drūmo, nerunīgo tipu, kurš visvairāk atgādināja padzīvojušu zārcinieku.

— Vai tālu braucat? >— komivojažieris jautāja, mazliet satraukts par savu vājo gribasspēku.

— Līdz tuvākajai pilsētiņai, — Venešs atbildēja. Pareizāk sakot, komivojažierim likās, ka viņa pasažieris tā atbild: viņš skaidri dzirdēja šos vārdus un pat uz nāves gultas būtu apzvērējis, ka tos dzirdējis. Notvēris viņa smadzenēs pilsētiņas nosaukumu, Venešs projicēja to atpakaļ, un komivojažieris izdzirdēja: — Uz Nortvudu.

— Kur jūs tur izsēdināt?

— Nav svarīgi. Pilsētiņa maza. Apstājieties, kur jums ērtāk.

Komivojažieris piekrītot norūca zem deguna un vairāk ar savu pasažieri nerunāja. Domas viņam juka: kādēļ gan viņš piepeši bija notēlojis žēlsirdīgo samarieti? Nortvudā viņš apturēja mašīnu.

— Vai te būs labi?

— Paldies! — Venešs izkāpdams sacīja. — Esmu jums ļoti pateicīgs.

— Nav par ko, — komivojažieris atbildēja un devās tālāk, ne noslepkavots, ne aplaupīts.

Venešs noskatījās viņam pakaļ un sāka iepazīties ar Nortvudu.

Pilsētiņa bija vēl mazāka, nekā viņam bija licies. Veikali gar garo galveno ielu un divās īsās sānieliņās. Dzelzceļa stacija un depo. Četri nelieli rūpniecības uzņēmumi. Trīs bankas, pasts, ugunsdzēsēju depo, divas trīs municipalitātes ēkas. Venešs sprieda, ka Nortvudā dzīvo kādi pieci tūkstoši zemiešu, turklāt ne mazāk kā trešdaļa no tiem strādā apkārtējās fermās.

Venešs nesteidzīgi gāja pa galveno ielu, un iezemieši nepievērsa viņam ne mazākās uzmanības, kaut gan sastapās ar viņu burtiski vaigu vaigā. Taču tas nekutināja viņa nervus: viņš tik daudz reižu bija atradies līdzīgā situācijā uz citām planētām, ka sen vairs neizjūta par to nekādu patiku. Viņam bija gandrīz vai garlaicīgi. Tad pēkšņi viņu ieraudzīja suns, izbiedēti iekaucās un pa kaklu pa galvu metās projām. Neviens to neievēroja, arī viņš ne.

Pirmo mācību Venešs guva veikalā. Gribēdams uzzināt, kā šīs planētas iedzīvotāji dabū to, kas viņiem vajadzīgs, viņš iegāja tur kopā ar grupiņu zemiešu. Izrādījās, ka šeit kā maiņas līdzekli lieto apdrukātus papīriņus un metāla ripiņas. Tātad viņš atbrīvos sevi no daudzām raizēm, ja tūlīt pat nodrošināsies ar šo papīriņu un ripiņu rezervi.

Pēc tam, iegājis pārpildītā pašapkalpošanās veikalā, Venešs ātri noskaidroja, kāda aptuveni ir naudas vērtība, un guva pietiekami pareizu priekšstatu par tās pirktspēju. Tad viņš pievāca nelielu summu, bet nedarīja to ar savām rokām. Operācija bija gaužām vienkārša.

Stāvēdams malā, viņš koncentrējās uz korpulentu pircēju, īstu godprātības iemiesojumu. Paklausīdama Veneša signālam, šī sieviete izvilka maciņu kaimiņienei, kas aplūkoja preces, pēc tam izgāja no veikala, pat neieskatījusies maciņā, nosvieda to nezālēm aizaugušā tukšājā, atgriezās mājās, apdomāja notikušo un nolēma turēt mēli aiz zobiem.

Loms bija četrdesmit divi dolāri. Venešs rūpīgi tos pārskaitīja, iegriezās kafejnīcā un daļu naudas iztērēja par sāiī.ģām pusdienām. Viņš būtu varējis paēst arī par velti, bet tas nozīmētu atklāt sevi un sagādāt materiālu, ko apgaismības brīdī zemieši varētu pareizi iztulkot. Daži ēdieni viņam likās pretīgi, daži bija ciešami, taču pirmajā reizē neko citu arī nevarēja gaidīt, gan vēlāk viņš iemācīsies izvēlēties.

Neatrisināta vēl bija naktsguļas problēma. Miega viņam bija nepieciešams tikpat daudz kā zemākajām dzīvības formām, un tādēļ vajadzēja sameklēt naktsmītni. Par to, ka viņš varētu nosnausties zem klajas debess vai kādā šķūnī, nevarēja būt ne runas: kāpēc gan viņš gulēs sienā, ja iezemieši valstās uz pēļiem?

Vērodams, lasīdams domas, izjautādams garāmgājējus, Venešs mazpamazām noskaidroja, ka var apmesties viesnīcā vai mēbelētās istabās. Pirmais variants viņu nevilināja: tas nozīmētu gandrīz visu laiku būt cilvēkos un pārāk piepūlēties. Viesnīcā būtu bīstami uz laiku atslēgties un kļūt pašam par sevi, bet tāda atpūta viņam bija nepieciešama.

Savā personiskā istabā, kur pastāvīgi nebūs jābažījas, ka ienāks apteksne, kam ir otra atslēga, viņš varēs atgriezties normālā stāvoklī, izgulēties un mierīgi apdomāt tālākos plānus.

Bez īpašām pūlēm viņš atrada piemērotas mēbelētas istabas. Nevīžīga, resna sieva ar četrām kārpām uz sārtās sejas parādīja Venešam viņa nākamo mitekli un pieprasīja iemaksu divpadsmit dolāru, tāpēc ka viņam nebija bagāžas. Samaksājis Venešs saimniecei pateica, ka viņu sauc par Viljamu Džonsu, ka viņš atbraucis šurp uz nedēļu darīšanās un nevēlas tikt traucēts.

Saimniece savukārt lika saprast, ka viņas iestāde ir klusa un kārtīga mājvieta solīdiem cilvēkiem un, ja kāds dulburis iedomātos atvest pie sevis meiču, tas viens divi izlidotu ārā. Venešs pārliecināja saimnieci, ka viņam nekas tāds ne prātā nenāk — un tā bija tīra patiesība, jo kaut kas līdzīgs viņam varēja rādīties tikai murgos. Apmierināta ar viņa solījumu, saimniece aizgāja.

Venešs apsēdās uz gultas malas un sāka apdomāt stāvokli. Protams, viņš būtu varējis ar saimnieci norēķināties, nesamaksājot nevienu reālu centu. Viņa būtu aizgājusi, dziļi pārliecināta, ka saņēmusi to, kas viņai pienākas. Taču divpadsmit dolāru viņai tik un tā trūktu, un to noslēpumainā pazušana darītu viņu aizdomīgu. Un, ja viņš te paliks, tad nāktos atkal un atkal saimnieci apmānīt, un galu galā tikai pēdīgais idiots neievērotu, ka viss iztrūkums atbilst tieši tai summai, kāda bija jāsaņem no viņa.

Varētu jau arī samaksāt no svešas kabatas, pēc nedēļas pārcelties citur un jaunajā vietā visu atkārtot. Bet tādam paņēmienam bija savas ēnas puses. Ja tas kļūs zināms, krāpnieku sāks meklēt un viņam būs jāmaina izskats.

Ne zādzības, ne izskata maiņa Venešu nemulsināja — tādā gadījumā, ja tās patiešām bija nepieciešamas. Bet viņam nepatika šķiest savus spēkus sīkumos. Tas viņu kaitināja. Pārlieku piemēroties apstākļiem — tas nozīmēja it kā pieņemt iezemiešu uzspiestos spēles noteikumus, un tas aizvainoja Veneša patmīlību.

Tomčr viņš nevarēja neatzīt acīm redzamos priekšnoteikumus un neizbēgamo secinājumu: lai uz šīs planētas varētu darboties mierīgi un bez nepatīkamiem sarežģījumiem, bija vajadzīga nauda. Tātad viņam vai nu jāsagādā pietiekama rezerve reālas naudas, vai arī pastāvīgi jārada ilūzija, ka tā viņam ir. Lai izlemtu, kā būtu vienkāršāk, sevišķi daudz prāta nevajadzēja.

Uz citām planētām sastaptās dzīvības formas bija tik lēnīgas un trulas un viņu civilizācijas tik primitīvas, ka nevajadzēja daudz laika, lai šos radījumus pietiekami precīzi novērtētu kā nākamos pretiniekus un pēc tam vergus. Turpretim šeit stāvoklis bija stipri sarežģītāks un prasīja ilgāku un rūpīgāku izlūkošanu. Spriežot pēc visa, viņam te būs jāpavada diezgan ilgs laiks. Un tādēļ jādabū krietni daudz naudas, ievērojami vairāk, nekā parasti nēsā sev līdz atsevišķi indivīdi. Un, kad krājums izsīks, tas būs no jauna jāpapildina.

Nākamajā dienā Venešs izsekoja naudas kustību līdz tās bagātajai glabātavai. Atklājis šo glabātavu, viņš sāka to rūpīgi izpētīt. Runājot noziedznieku pasaules žargonā, viņš mērķēja uz banku.

Cilvēks, kas gāzelēdamies soļoja pa gaiteni, svēra centnera pusotra, par ko liecinaja viņa dubultzods un iespaidīgais vēders. No pirmā acu uzmetiena — parasts neveikls resnulis. Taču pirmais iespaids mēdz būt mānīgs. Tāda ķermeņa uzbūve bijusi, piemēram, ne vienam vien pasaules čempionam klasiskajā cīņā smagā svara klasē. Tiesa, Edvards Raiders nebija čempions, taču vajadzības gadījumā būtu spējīgs desmit uzbrucējus izsvaidīt uz visām pusēm tādā stila, ka nejauši tuvumā gadījies sporta zāles īpašnieks 1 ii līt pat viņam piedāvātu angažementu.

Viņš apstājās pie matēta stikla durvīm ar uzrakstu «ASV Finansu ministrijas izmeklēšanas nodaļa». Pieklauvējis pie stikla ar smago dūri, viņš, atbildi negaidīdams, gāja iekšā un bez uzaicinājuma apsēdās.

Garģīmis, kas sēdēja aiz liela rakstāmgalda, izrādīja mazu neapmierinātību, bet skaļi tikai pateica:

— Edij, man ir jums viena visai draņķīga lieta.

— Citu jau no jums nav ko gaidīt! — Raiders atspiedās ar lielajām rokām uz lielajiem ceļgaliem. — Kas tad ir šoreiz? Vēl viens nereģistrē- jies gravieris pārplūdinājis tirgu ar saviem ražojumiem?

— Nē. Bankas aplaupīšana.

Raiders saviebās. Viņa biezās uzacis sāka raustīties.

— Bet es domāju, ka. mūs interesē tikai viltota nauda un nelikumīgas valūtas operācijas. Kāda mums daļa gar banku aplaupītājiem? Altiem, manuprāt, nodarbojas policija.

— Viņi ir iestrēguši.

— Ja banka apdrošināta, viņi var griezties Federālajā izmeklēšanas birojā.

— Tā nav apdrošināta. Mēs piedāvājām viņiem palīdzīgu roku. Jūsu roku.

— Kāda velna pēc, galu galā?

Raidera sarunas biedrs dziļi nopūtās un sāka ātri skaidrot:

—. Kāds veikls tips aptīrījis Nortvudas pirmo banku par divpadsmit tūkstoš dolāriem, un neviens nezina, kā. Nortvudas policijas priekšnieks kapteinis Herisons apgalvo, ka tur pats velns netiktu gudrs. Pēc viņa vārdiem iznāk, ka beidzot kādam ir izdevies izstrādāt neatklājama nozieguma metodi.

— Skaidrs, ka viņš citu neko neteiks, ja ir nonācis strupceļā. Bet kāpēc mūs: tur pin klāt?

— Izmeklēšanas gaitā Herisons atklājis, ka vienā 1*10 nolaupītajām paciņām bijušas četrdesmit simtdolāru banknotes ar numuriem pēc kārtas. Šie numuri ir zināmi. Pārējie ne. Viņš piezvanīja mums cerībā, ka laupītajs sāks laist tās apgrozībā un mēs varēsim tās izsekot. Ar ITerisonu runāja Embltons, un viņu ieinteresēja neatklājamā nozieguma ideja.

— Nu, un …

— Viņš apspriedās ar mani, un mēs abi vienojāmies, ka šāds tips, ja viņš patiešām iemācījies šūt bez diegiem, ekonomikai ir bīstamāks nekā liela vēriena naudas viltotājs.

— Ak tā! — Raiders šaubīdamies novilka.

— Tad es konsultējos augstākās instancēs. Un Balantains nolēma, ka mums ir vērts iejaukties — katram gadījumam. Es izraudzījos jūs. Cilvēkam ar jūsu svaru ir derīgi pakustēties. — Viņš pievilka sev klāt mapi un paņēma pildspalvu. — Brauciet uz Nortvudu un palīdziet kapteinim Herisonam!

— Šodien pat?

— Vai jums ir iemesls atlikt uz rītu vai nākamnedēļu?

— Šodien es apsolīju būt kopā ar mazulīti.

— Nerunājiet muļķības!

— Tās nav muļķības. Tas ir ļoti nopietni.

— Kaunieties jel! Jūs apprecējāties pavisam nesen. Jums ir jauka, mīloša sieva …

— Par viņu jau ir runa. Es devu viņai godavārdu, ka…

— Bet es devu vārdu Balantainarti un Heriso- tiain, ka jūs noskaidrosiet šo lietu ar savu parasto zilonisko vērienu, — priekšnieks, uzacis saraucis, viņu pārtrauca. — Vai jūs gribat palikt savā darbā vai ne? Nu, tad piezvaniet sievai un pasakiet, ka dienesta pienākums ir augstāks par visu.

— Nu, labi! — Raiders izgāja, durvis aizcirzdams, nikni aizslāja pa gaiteni, ielīda telefona būdā un divdesmit divas minūtes skaidroja sievai par dienesta pienākumu.

Garajam, kalsnajam Nortvudas policijas priekšniekam Herisonam šī lieta jau bija līdz kaklam. Viņš sacīja:

•— Kāpēc lai es to visu jums stāstu? Liecinieku liecības ir labākas par ziņām, ko saņem caur trešo personu. Te pie manis gaida aculiecinieks. Es aizsūtīju pēc viņa, kad uzzināju, ka jūs braucat šurp. — Herisons nospieda selektora pogu. — Atsūtiet pie manis Eškroftu!

— Kas viņš tāds ir?

— Pirmās bankas vecākais kasieris un dikti pārbiedēta persona. — Un, pievērsdamies ienākušajam lieciniekam, ITerisons paskaidroja: — Tas ir misters Raiders, sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs. Viņš gribētu uzklausīt jūsu stāstījumu.

Eškrofts apsēdās, gurdi berzēdams pieri. Tas bija gadu sešdesmit vecs, sirms, iznesīgs, eleganti ģērbies cilvēks. Raiders domās pieskaitīja viņu pie tā pedantisko, mazliet īdzīgo, bet visumā uzticamo cilvēku tipa, kurus pieņemts dēvēt par sabiedrības balstiem.

— Esmu to jau atkārtojis ne mazāk kā divdesmit reižu, — Eškrofts nogaudās. — Un ar katru reizi mans stāsts izklausās bezjēdzīgāks. Man jau galva griežas. Neesmu spējīgs atrast kaut cik ticamu …

— Neuztraucieties! — Raiders maigi sacīja. — Tikai izklāstiet man faktus, kas jums zināmi.

— Katru nedēļu mēs izmaksājam kompānijas «Dakin» stikla trauku fabrikai desmit līdz piecpadsmit tūkstoš dolāru — tās strādnieku un kalpotāju darba algas kopējo summu. Iepriekšējā vakarā fabrika mums atsūta rīkojumu par izmaksu, precīzi norādot summu un kupīras, kādās to vēlētos saņemt. Uz nākamo rītu mums viss jau ir sagatavots.

— Un rītā?

— No fabrikas atbrauc kasieris ar diviem sargiem. Viņš vienmēr ierodas ap vienpadsmitiem. Ne agrāk kā bez desmit minūtēm vienpadsmitos un ne vēlāk kā desmit minūtes uz divpadsmitiem.

— Jūs pazīstat viņu pēc sejas?

— Viņiem ir divi kasieri. Misters Sveins un misters Leterens. Pēc naudas brauc dažreiz viens, dažreiz otrs. Pārmaiņus. Ja viens aiziet atvaļinājumā, ir saslimis vai aizņemts fabrikā, viņu aizstāj otrs. Es labi pazīstu viņus jau vairākus gadus.

— Labi, turpiniet!

— Kasierim līdz ir aizslēgts ādas koferītis un tā atslēga. Viņš atslēdz koferīti un iedod to man. Es salieku naudu koferītī, kasieris vienlaikus to skaita, tad es atdodu koferīti viņam kopā ar kvīti. Viņš aizslēdz koferīti, ieliek atslēgu kabatā, parakstās uz kvīts un dodas projām. Es iešuju kvīti, un ar to visa procedūra ir galā.

— Tā ir nevērība, — Raiders aizrādīja, — ka gan koferītis, gan atslēga atrodas pie viena cilvēka.

Viņam atbildēja Herisons:

— Mēs to pārbaudījām. Atslēga atrodas pie sarga. Viņš to iedod kasierim, kad viņi ierodas bankā, un paņem atpakaļ, pēc tam kad kasieris ir dabūjis naudu.

Aplaizījis sakaltušās lūpas, Eškrofts turpināja:

— Pagājušajā piektdienā mēs sagatavojām fabrikai divpadsmit tūkstoš simt astoņdesmit divus dolārus. Zalē ienāca misters Leterens ar koferīti. Tieši pusvienpadsmitos.

— Kā jūs to zināt? — Raiders viņu pārtrauca. — Vai jūs paskatījāties pulkstenī? Kāpēc?

— Es paskatījos pulkstenī tāpēc, ka mazliet izbrīnījos. Viņš ieradās agrāk nekā parasti. Es gaidīju viņu tikai pēc minūtēm divdesmit.

— Un bija pusvienpadsmit? Jūs esat par to pārliecināts?

— Absolūti pārliecināts, — Eškrofts atbildēja ta, it ka tas būtu vienīgais, par ko viņš nešaubās. — Misters Leterens pienāca pie barjeras un pasniedza man koferīti. Es sasveicinājos ar viņu un sacīju, ka šodien viņš pie mums ieradies ļoti agri.

— Un ko viņš atbildēja?

— Precīzi viņa vārdus neatceros. Man nebija iemesla īpaši iegaumēt viņa atbildi, turklāt es tajā brīdī liku naudu koferītī. — Eškrofts sarauca uzacis, piepūlēdams atmiņu. — Viņš teica kaut ko banālu — ka labāk atnākt agrāk nekā nokavēties.

— Kas notika tālāk?

— Es atdevu viņam koferīti un kvīti. Viņš aizslēdza koferīti, parakstījās un aizgāja.

— Un viss? — Raiders jautāja.

— Ja tā būtu! — Herisons iesaucās un uzmun

drinoši pamāja Eškroftam. — Pastāstiet viņam pārējo!

— Bez piecām minūtēm vienpadsmitos, — kasieris turpināja, mulsi skatīdamies vienā punktā, — misters Leterens atgriezās, nolika koferīti uz barjeras un jautājoši palūkojās manī. Tādēļ es vaicāju: «Vai kas noticis, mister Lete- ren?» Bet viņš atbildēja: «Cik man zināms, nekas. Kas tad varētu notikt?»

Eškrofts apklusa un atkal paberzēja pieri. Raiders sacīja:

— Nesteidzieties! Man ir vajadzīgs, lai jūs visu izstāstītu iespējami sīki un precīzi.

Eškrofts saņēma sevi rokās.

— Es atbildēju, ka visam jābūt kārtībā, jo nauda tika trīsreiz pārskaitīta. Tad Leterens mazliet nepacietīgi paziņoja, ka tas viņu neinteresējot: lai pārskaitot kaut vai piecdesmit reižu, bet vai es nevarētu pasteigties, jo viņu gaidot fabrikā.

— Un tas jūs mazliet samulsināja? — Raiders, drūmi pasmaidīdams, ieteicās.

— Es pilnīgi apjuku. Man likās, ka viņš joko, kaut gan Leterens neatstāj tāda cilvēka iespaidu, kuram patiktos kādu muļķīgi izjokot. Es teicu, ka naudu viņam jau atdevu pirms pusstundas. Viņš jautāja, vai es neesot sajucis prātā. Tad es paaicināju Džeksonu, jaunāko kasieri, un tas apstiprināja manus vārdus. Džeksons redzēja, kā es saliku naudu koferītī.

— Bet vai viņš redzēja, ka Leterens to aiznesa?

— Jā. Un tūlīt to arī pateica.

— Un ko tad atbildēja Leterens?

— Viņš teica, ka vēloties satikt pārvaldnieku. Es aizvedu viņu pie mistera Olsena. Pēc minūtes misters Olsens piezvanīja, lai es ienesot viņam kvīti. Es izņēmu to no vākiem un atklāju, ka uz tās nav nekāda paraksta.

— Pilnīgi nekāda?

— Jā. Es neko nevarēju saprast. Es taču pats savām acīrn redzēju, kā Leterens parakstījās uz šīs kvīts. Un tomēr tajā vietā nekā nebija. Ne mazākās svītriņas. — Eškrofts mirkli mulsi klusēja, tad pabeidza: — Misters Leterens pieprasīja, lai misters Olsens beidz mani iztaujāt un izsauc policiju. Es paliku pārvaldnieka kabinetā, līdz ieradās misters Herisons.

Padomājis Raiders jautāja:

— Vai Leterenu abas reizes pavadīja vieni un tie paši sargi?

— Nezinu. Es viņus vispār neredzēju.

— Tas ir, jūs gribat teikt, ka viņš bija bez apsardzes?

— Sargi vienmēr neienāk līdz zālē, — Herisons atbildēja kasiera vietā. — Es pārbaudīju vēl un vēlreiz, kamēr nonācu strupceļā.

— Un ko tad jūs uzzinājāt ceļā uz turieni?

— Sargi apzināti katrreiz rīkojas savādāk, lai tas, kam būtu padomā aplaupīšana, nezinātu, kur viņi atradīsies. Dažreiz viņi abi pavada kasieri līdz barjerai un atpakaļ. Citreiz gaida pie ieejas un novēro ielu. Vai arī viens paliek mašīnā, bet otrs pastaigājas bankas priekšā…

— Jādomā, ka viņi ir apbruņoti?

— Protams, — Herisons mazliet izsmējīgi palūkojās uz Raideru. >— Abi sargi dievojas, ka pagājušajā piektdienā viņi pavadījuši Leterenu uz banku vienu reizi. Un ieradušies tur piecas minūtes pirms vienpadsmitiem.

.— Bet viņš taču bija bankā pusvienpadsmitos! — Eškrofts iebilda.

— Leterens to- noliedz, — Herisons sacīja.

— Un sargi arī.

— Ko sargi saka, vai viņi iegājuši līdz bankā? — Raiders jautāja, meklēdams vēl citas pretrunas.

— Ne tūlīt. Viņi gaidījuši pie ieejas, bet tad Leterena ilgā prombūtne viņus satraukusi. Viņi iegājuši zālē, turēdami rokas uz pistolēm. Bet Eškrofts viņus redzēt nevarēja, jo atradās jau Olsena kabinetā.

— Nu, jūs pats redzat, kā tas iznāk, — Raiders sacīja, uzmanīgi vērdamies nelaimīgajā Eškroftā.

— Jūs apgalvojat, ka Leterens saņēmis naudu pusvienpadsmitos. Viņš apgalvo, ka nav to saņēmis. Viens izslēdz otru. Vai jums ir kādi paskaidrojumi?

— Jūs man neticat, vai ne?

— Kāpēc gan? Es pagaidām nekādus secinājumus neizdaru. Mēs esam sadūrušies ar pretrunīgām liecībām. Bet no tā nepavisam neizriet, ka viens no lieciniekiem apzināti melo un tieši viņš būtu jātur aizdomās par noziegumu. Var būt tā, ka viens no viņiem runā, kā pašam šķiet, vistīrāko patiesību un tomēr dziji alojas.

— Jūs domājat, ka tas esmu es?

— Nav izslēgts. Jūs taču neesat nemaldīgs. Nemaldīgu cilvēku vispār nav. — Raiders paliecās uz priekšu, piešķirdams saviem vārdiem īpašu jēgu. — Uzskatīsim, ka fakti ir patiesi. Ja jūs teicāt taisnību, tad nauda tika paņemta pusvienpadsmitos. Ja Leterens teica taisnību, tad viņš to nav ņēmis. Apvienosim šos faktus, un ko mēs dabūsim? Atbildi: naudu aiznesis kāds, kas nav bijis Leterens. Un, ja tiešām izrādīsies, ka tā, tad jūs būsiet maldījies.

— Nē! Es nepārskatījos, — Eškrofts iebilda.

— Es zinu, ko es redzēju. Es redzēju Leterenu

un vienīgi viņu. Vai tad man jāpieļauj, ka es. nevaru ticēt pats savām acīm!

— Jūs taču to jau pieļāvāt, — Raiders aiz- rādīja.

— Nekas tamlīdzīgs.

— Jūs mums teicāt, ka redzējāt, kā Leterens paraksta kvīti. Jūs pats savām acīm redzējāt, ka viņš parakstījās. — Raiders brīdi nogaidoši klusēja, taču kasieris neteica ne vārda. — Tomēr pēc tam izrādījās, ka uz kvīts nekāda paraksta nav.

Eškrofts drūmi klusēja.

— Ja jūs varējāt aloties attiecībā uz parakstu, tad varējāt aloties arī attiecībā uz personu, kas parakstījās.

— Man halucinācijas nerādās.

— Jā? — Raiders sausi sacīja. — Nu, bet kvīts, kā jūs to izskaidrojat?

— Man nekas nav jāizskaidro, — Eškrofts piepeši aizsvilās. — Es izklāstīju jums faktus. Bet tos izskaidrot — tā ir jūsu darīšana.

— Taisnība, — Raiders piekrita. — Un mēs neapvainojamies, kad mums to atgādina. Ceru, jūs neņemat ļaunā, ka jūs tik ilgi iztaujāja par vienu un to pašu? Paldies, ka ieradāties.

— Priecājos, ka varu būt noderīgs, — Eškrofts sacīja un ar redzamu atvieglojuma sajūtu izgāja no istabas.

Herisons iebāza mutē zobu bakstāmo, pazelēja to un bilda:

— Ne lieta, bet velns zina kas. Vēl dienu vai pāris, un jūs nožēlosiet, ka esat atsūtīts uz šejieni mani mācīt.

Domīgi raudzīdamies uz policijas priekšnieku, Raiders caur zobiem sacīja:

— Es esmu atbraucis nevis jūs mācīt, bet jums palīdzēt, jo jūs ziņojāt, ka jums vajadzīga palīdzība. Divas galvas gudrākas par vienu. Simt prātu labāk nekā desmit. Taču, ja jūs vēlaties, lai es pazūdu …

— Nieki! — Herisons atteica. — Šādos brīžos es esmu nikns uz visiem. Mans stāvoklis nav pielīdzināms jūsējam. Ja kāds aplaupa banku man deguna priekšā, viņš pataisa mani par idiotu. Un vai jums patiktos būt reizē policijas priekšniekam un idiotam?

— Pēdējo apzīmējumu es pieņemtu tikai tad, ja atzītu, ka esmu cietis pilnīgu sakāvi. Vai jūs to atzīstat?

— Ne prātā nenāk!

— Nu, tad pietiek kašķēties. Mums ir par ko padomāt. Šajā notikumā ar kvīti ir kaut kas ļoti dīvains. Pilnīgi neizprotams.

— Manuprāt, viss ir skaidrs kā diena, — Herisons iebilda. — Vai nu Eškrofts tika apmānīts, vai pats sevi apmānīja.

— Es nerunāju par to, — Raiders sacīja. — Nav saprotams kaut kas cits. Ja uzskatām, ka viņi abi ar Leterenu runā patiesību, tad naudu ir paņēmis kāds cits, svešs. Un es nevaru saprast, kāpēc noziedznieks atdeva kvīti neparakstītu, riskējot, ka viņu tūlīt pat atmaskos. Vai tad nebija vienkāršāk parakstīt Leterena vārdu? Kādēļ gan viņš to nedarīja?

Herisons iegrima domās.

— Varbūt viņš baidījās — ja nu piepeši Eškrofts pamana, ka paraksts ir viltots, ielūkojas viņā uzmanīgāk un saceļ trauksmi?

— Ja viņš spēja uzdoties par Leterenu, tad droši vien būtu varējis iemācīties prasmīgi noviltot arī viņa parakstu.

— Bet varbūt viņš neparakstījās tāpēc, ka vispār neprata rakstīt? — Herisons ieminējās.

— Es pazīstu bandītus, kas iemācījās rakstīt tikai aiz restēm.

— Viss var būt, — Raiders piekrita. — Taču jebkurā gadījumā galvenās aizdomas pagaidām krīt uz Eškroftu un Leterenu. Un, iekams mēs uzsākam tālāku meklēšanu, precīzi jānoskaidro, vai viņi ir vainīgi vai ne. Domājams, jūs viņus abus jau esat pārbaudījis?

— Un kā vēl! — Herisons iesaucās un deva rīkojumu selektorā: — Atsūtiet man mapi par Pirmo banku! Sāksim ar Eškroftu. Finansiālais stāvoklis labs, pagātne nevainojama, lieliska reputācija, nekāda pamata kjūt par bankas aplaupītāju. Džeksons, jaunākais kasieris, zināmā mērā apstiprina viņa liecību. Un noslēpt naudu Eškrofts nekur nevarēja. Mēs pārmeklējām banku no augšas līdz apakšai, un visu šo laiku Eškrofts tika nepārtraukti novērots. Mēs nekā neatradām. Tālākā izmeklēšana atklāja vairākus apstākļus, kas runā viņam par labu… Detaļas es izstāstīšu jums vēlāk.

— Vai jūs esat pārliecināts par viņa nevainību?

— Gandrīz, taču ne pilnīgi, — Herisons atbildēja. — Viņš varēja atdot naudu līdzzinātājam, kas bija nogrimējies par Leterenu. Tādā gadījumā tā nebija jānoslēpj turpat bankā. Ak, ja varētu kārtīgi pārmeklēt viņa māju! Viens papīriņš ar zināmo numuru tūlīt ienestu skaidrību šajā lietā! Taču tiesnesis Meksons atteicās parakstīt kratīšanas orderi, jo tam neesot pietiekama pamata. Lai izdarītu kratīšanu, viņš teica,

vajadzīgas nopietnākas aizdomas. Un, vispār runājot, viņam ir taisnība.

— Bet fabrikas kasieris Leterens?

— Viņam ir piecdesmit astoņi gadi. Zvērināts vecpuisis. Nu, es te nepārstāstīšu jums viņa biogrāfiju. Viņš nekādā ziņā nevar būt vainīgs.

— Jūs par to esat pārliecināts?

— Spriediet paši! Fabrikas mašīna stāvēja kantora priekšā visu rītu līdz desmitiem trīsdesmit piecām minūtēm. Pēc tam tajā iesēdās Leterens un apsardze, lai brauktu uz banku. Ātrāk nekā pa divdesmit minūtēm viņi līdz bankai nokļūt nevarēja. Leterenam gluži vienkārši nebija laika aizbraukt uz banku agrāk ar kādu citu mašīnu, atgriezties fabrikā, paņemt līdz apsardzi un vēlreiz doties uz turieni.

— Nemaz nerunājot par nepieciešamību pagūt vēl laupījumu kaut kur noslēpt, — Raiders pie-' metināja.

— Nē, viņš to nevarēja izdarīt. Bez tam četrdesmit liecinieku fabrikā apstiprina, ka Leterens tur bijis visu laiku, tas ir, no deviņiem, kad ieradies darbā, līdz desmitiem trīsdesmit piecām minūtēm, kad devies uz banku. Pilnīgs alibi.

— Tad viņu acīmredzot var tūlīt svītrot no mūsu rēķiniem.

Herisons pašķobīja lūpas un sacīja:

— Tā jau it kā būtu, bet kopš tā laika mēs esam atraduši piecus lieciniekus, kas redzējuši viņu pusvienpadsmitos ieejam bankā.

— Citiem vārdiem sakot, šie cilvēki apstiprina Eškrofta un Džeksona liecības?

— Jā. Es tūlīt pat nosūtīju visus savus ļaudis, izķemmēt ielu visā garumā un arī tuvāko šķērsielu. Nu, tas tāds parasts, draņķīgs ikdienas darbs. Atradās trīs liecinieki, kas gatavi zem zvēresta apliecināt, ka redzējuši, kā desmitos trīsdesmit Leterens iegājis bankā. Viņi Leterenu nepazīst, bet sazīmējuši pēc fotogrāfijas.

— Vai viņa mašīnu šie liecinieki arī ievērojuši? Vai viņi to aprakstīja?

— Mašīnu viņi nav redzējuši. Leterens gājis kājām, nesdams koferīti. Un šie cilvēki viņu ievērojuši tikai tāpēc, ka kāds šunelis piepeši iekaucies un pa galvu pa kaklu meties bēgt no viņa. Nu, viņi domājuši, ka gājējs tam iespēris, tikai nesapratuši, kāpēc.

— Liecinieki apgalvo, ka viņš tam sunim iespēris?

— Nē.

Raiders domīgi paberzēja abus savus zodus.

— Bet kāpēc tad tas iekaucās un aizmuka? Ne no šā, ne no tā suņi tā nedara. Vai nu viņam iespēra, vai viņš no kaut kā nobijās.

— Nu, un tad? — Herisonam šobrīd suņi nebija ne prātā. — Vēl puiši sameklējuši cilvēku, kurš stāsta, ka redzējis, kā Leterens pēc dažām minūtēm iznācis no bankas ar koferīti rokā. Nekādus sargus viņš nav manījis. Viņš saka, ka Leterens pavisam mierīgi gājis pa ielu, pēc tam apturējis taksometru un aizbraucis.

— Vai jūs atradāt taksometra šoferi?

— Jā. Viņš arī Leterenu pazina pēc fotogrāfijas, ko mēs viņam parādījām. Un pateica, ka aizvedis šo pasažieri līdz kinoteātrim «Kameja» Ceturtajā ielā, bet neesot redzējis, vai viņš tajā iegājis vai ne. Izlaidis viņu no mašīnas, saņēmis naudu un aizbraucis. Mēs iztaujājām «Kamejas» kalpotājus, visu tur pārmeklējām. Un nekā neatradām. Bet blakus atrodas autobusu stacija. Mēs arī tur visus pamatīgi iztērpinājām, taču nekā neuzzinājām.

— Un tas pagaidām ir viss?

— Ne gluži. Es piezvanīju uz Finansu ministriju un paziņoju banknošu numurus. Astoņos štatos ir izsludināta Leterenam līdzīga cilvēka meklēšana. Kamēr mēs šeit runājam, mani puiši ar viņa fotogrāfiju pārbauda visas viesnīcas un mēbelētās istabas. Viņš kaut kur ir noslēpies — iespējams, ka tepat mūsu pilsētā. Bet, ko vēl uzsākt, es nezinu.

Raiders atgāzās pret krēsla atzveltni, kas protestējoši iečīkstējās. Viņš domāja, bet Herisons nesteidzīgi zelēja zobu bakstāmo.

Tad Raiders ierunājās:

— Lieliska reputācija, materiālā labklājība un acīm redzama motīva trūkums — tas viss ir daudz mazāk vērts nekā liecinieku izteikumi. Cilvēkam var būt slepeni iemesli. Piemēram, viņam kaut kādam nolūkam nepieciešams steidzami dabūt divpadsmit tūkstoš dolāru, bet saņemt tos likumīgā ceļā par apdrošinājuma polisi, akcijām vai obligācijām nepietiek laika. Teiksim, viņam ir dotas tikai divdesmit četras stundas, lai sadabūtu izpirkuma maksu.

Herisons iepleta acis.

— Jūs domājat, ka mums jāpārbauda, vai visi Eškrofta un Leterena radinieki ir dzīvi un veseli un vai kāds no viņiem pēdējās dienās nav pazudis?

— Kā uzskatāt par vajadzīgu. Es pats domāju, ka neko, izņemot liekas pūles, tas nedos. Gangsteris zina, ka viņam draud nāvessods. Vai tad nu viņš riskēs kaut kādu nieka divpadsmit tūkstošu dēļ, ja tikpat labi var izraudzīties bagātāku upuri un pieprasīt lielāku izpirkuma maksu? Turklāt, pat ja pārbaude dotu pozitīvus rezultātus, tas neizskaidros, kā tika izdarīta aplaupīšana, un nedos mums pierādījumus, kurus tiesa un zvērinātie varētu uzskatīt par pārliecinošiem.

— Patiešām, — Herisons piekrita. — Un tomēr pārbaudīt derētu. Man pašam jau nekas nebūs jādara. Izņemot Eškrofta sievu, visi viņu radinieki dzīvo citās pilsētās. Būs tikai jāsazinās ar turienes policiju.

— Kā vēlaties. Un, ja jau reiz mēs esam sākuši taustīties tumsā, tad uzdodiet kādam noskaidrot, vai Leterenam kaut kur nav dīkdienīgs brālītis, kas spējīgs izmantot viņu līdzību savtīgos nolūkos. Ja nu piepeši izrādās, ka Leterens ir absolūti līdzīgu dvīņu pāra smagi piemeklētā puse?

— Tādā gadījumā, — Herisons norūca, — viņš ir kļuvis par nozieguma līdzdalībnieku kopš tās minūtes, kad noslēpa mums šāda brāļa esamību …

— No juridiskā viedokļa, protams. Bet var taču skatīties uz to arī cilvēcīgi. Cilvēks, kas baidās no apkaunojuma, pats to tīši nemeklēs. Ja jums būtu brālis — rūdīts recidīvists, vai jūs to izpaustu?

— Tāpat vien nē. Justīcijas interesēs — jā.

— Cilvēki jau nav vienādi. Un paldies dievam, ka tā! — Raiders nepacietīgi paraustīja plecus. — Tātad ar tiem, uz kuriem krīt tiešas aizdomas, mēs esam beiguši. Paskatīsimies, ko var teikt par trešo un nepazīstamo.

— Es jums jau teicu, ka izsludināju Leterenam līdzīga cilvēka meklēšanu, — Herisons sacīja.

— Jā, es atceros. Vai tas, jūsuprāt, var kaut ko dot?

— Grūti pateikt. Iespējams, ka viņš prot meistarīgi pārvērst savu ārieni. Tādā gadījumā viņš tagad vairs nemaz nav līdzīgs cilvēkam, kuru redzēja liecinieki. Bet, ja šī līdzība ir īsta, stipri izteikta un grūti nomaskējama, meklēšanai droši vien būs rezultāti.

— Iespējams. Taču, ja runa nav par asinsradniecību — šo variantu jūs tomēr pārbaudiet —, tad līdzība droši vien ir mākslīga. Tā būtu pārāk liela sakritība. Pieņemsim, ka līdzība ir mākslīgi radīta. Ko mēs no tā varam secināt?

— Līdzība bija pārlieku liela, — Herisons sacīja. — Tik liela, ka apmānīja vairākus lieciniekus. Tik liela, ka kļūst mazliet neomulīgi ap dūšu.

— Tā jau ir tā lieta, — Raiders piekrita. — Un tik prasmīgs meistars var to pašu atkārtot atkal un atkal no jauna, sameklējot piemērotu upuri, kas būtu apmēram viņa augumā. Tātad viņam var būt ne lielāka līdzība ar Leterenu kā man ar cirkus roni. Viņa īstās pazīmes mums nav zināmas, un tas ir nopietns kavēklis. Un pagaidām es nevaru iedomāties, kā mēs varētu konstatēt viņa īsto izskatu.

— Es arī ne, — Herisons bēdīgi piebilda.

— Starp citu, viena iespēja mums vēl ir: esmu gandrīz pārliecināts, ka patlaban viņš ir tādā izskatā kā agrāk — pirms sava trika. Viņam nebija vajadzības maskēties, kamēr viņš gatavojās un izstrādāja savu plānu. Laupīšana noritēja gludi, kā pa sviestu, tātad viss līdz pēdējam sīkumam bija iepriekš pārdomāts. Bet tāda veida darbs prasa ilgstošu novērošanu. Viņš nevarēja vienā reizē noskaidrot naudas saņemšanas kārtību un iegaumēt Leterena ārieni. Vienīgi tad, ja viņš spēj lasīt domas no attāluma …

— Tam es neticu, — Herisons sacīja. — Tāpat kā astrologiem un gaišreģiem.

Neklausīdamies Raiders turpināja:

— Tātad kādu laiku pirms laupīšanas viņš dzīvoja pilsētā vai tās apkaimē. Daudziem cilvēkiem vajadzēja viņu redzēt, un tie varētu viņu aprakstīt. Jūsu puiši, skraidīdami pa krodziņiem ar fotogrāfijām, viņu neatradīs, jo viņš nav līdzīgs šai fotogrāfijai. Mums jānoskaidro, kur viņš ir dzīvojis, un jāuzzina, kāds viņš izskatās.

— Pateikt viegli, bet kā to izdarīt?

— Variants nav no vienkāršajiem, bet ķersimies pie tā. Galu galā kaut ko mēs dabūsim — kaut vai vietas trakomājā… — Raiders apklusa un iegrima domās.

Herisons saspringti raudzījās griestos. Paši to neapjauzdami, viņi, kā tas parasti notiek uz Zemes, apslāpēja ģeniālas atklāsmes dzirkstīti, kas uzzibsnī tik reti! Raiders pāris reižu pavēra muti, it kā grasītos ko teikt, bet tūlīt pat to aizvēra un atkal iegrima domās. Beidzot viņš tomēr sacīja:

— Lai ar tādu pašpārliecinātību uzdotos par Leterenu, viņam taču vajadzēja ne tikai pēc sejas izskatīties tam līdzīgam, bet arī apģērbties pilnīgi tāpat, iet tādā pašā gaitā, piesavināties viņa manieres un runas veidu …

— Viņš ne ar ko neatšķīrās no Leterena, — Herisons atbildēja. — Es izprašņāju Eškroftu, kamēr mums abiem kļuva nelabi. Svešajam viss bija tāds pats kā Leterenam, pat zābaki.

— Bet koferītis? — Raiders jautāja.

— Koferītis? — Herisona kalsnajā sejā pavīdēja neizpratne, ko tūlīt pat nomainīja dusmas uz sevi. — Nu jūs mani pieķērāt. Par koferīti es nemaz netiku jautājis. Nošāvu buku.

— Nav teikts. Iespējams, ka arī koferītis bija tas pats, taču derētu pārbaudīt.

— Tūlīt pat pārbaudīsim. — Herisons pacēla telefona klausuli, uzgrieza numuru un sacīja:

— Mister Eškroft, man ir jums vēl viens jautājums. Vai koferītis, kurā jūs salikāt naudu, bija tas pats, ar kuru vienmēr ieradās kasieri no fabrikas?

Arī Raiders. dzirdēja noteikto atbildi:

— Nē, mister Herison, koferītis bija jauns.

— Ko?! — Herisons pietvīkdams iebrēcās. — Kāpēc jūs to agrāk neteicāt?

— Jūs man nejautājāt, un es aizmirsu. Bet, ja arī būtu atcerējies, man tas neliktos svarīgi.

— Paklausieties, izlemt, kas ir svarīgi un kas nav — tas ir mans, nevis jūsu pienākums! — Herisons uzmeta Raideram mocekļa skatienu un saērcināts turpināja: — Nu, tad noskaidrosim reizi par visām reizēm! Vai koferītis bija tieši tāds pats, ar kādu ieradās kasieri, tikai jauns?

— Nē, ser. Bet ļoti līdzīgs. Tādas pašas formas, ar tādu pašu misiņa slēdzi, gandrīz tikpat liels. Tikai mazlietiņ garāks un kādu collu dziļāks. Es atceros, ka, liekot tajā naudu, brīnījos, kāpēc viņi iegādājušies otru koferīti, bet tad nospriedu, ka laikam vēlas, lai misters Leterens un misters Sveins brauktu uz banku katrs ar savu koferīti.

— Vai jūs neievērojāt kaut kādu atšķirības zīmi? Teiksim, etiķeti ar cenu, firmas marku, iniciāļus vai ko citu?

— Nē. Es jau īpaši neskatījos. Neparedzēdams turpmāko, es nevarēju…

Eškrofta balss aprāvās teikuma vidū, jo Herisons nikni nosvieda klausuli. Viņš pievērsa skatienu Raideram, kurš neko neteica.

— Jūsu zināšanai, — Herisons sacīja, — es esmu nācis pie secinājuma, ka publisko tualešu apkopēja profesijai ir daudz priekšrocību, un mēdz būt brīži, kad man uzmācas liels kārdinājums… — Viņš aizelsās un ieslēdza selektoru. — Vai tur kāds ir brīvs?

— Kastners, ser.

— Atsūtiet viņu pie manis!

Ienāca detektīvs Kastners. Viņš bija ģērbies visai eleganti un acīmredzot prata orientēties netikumu džungļos.

— Džim! — Herisons izrīkoja. — Tūlīt dodieties uz stikla fabriku un paņemiet kasiera koferīti. Tikai pārliecinieties, ka tas ir tieši tas, kuru viņi ņem sev līdz uz banku. Apstaigājiet ar šo koferīti visus pilsētas galantērijas veikalus un noskaidrojiet, kam un kad pēdējā mēneša laikā pārdoti šādi koferīši. Ja atradīsiet pircēju, tad lai viņš jums parāda savu koferīti un pasaka, kur viņš bija un ko darīja pagājušo piektdien pulksten pusvienpadsmitos.

— Tiks izdarīts, šef!

— Piezvaniet man, tiklīdz kaut ko noskaidrojat.

Kad Kastners bija aizgājis, Herisons sacīja:

— Koferītis tika nopirkts speciāli šai laupīšanai. Tātad tas iegādāts droši vien nesen un, iespējams, mūsu pilsētā. Ja Nortvudas veikalos neizdosies neko noskaidrot, ķersimies pie kaimiņu pilsētām.

— Jūs nodarbojieties ar to, — Raiders piekrita, — bet es pa to laiku arī kaut ko darīšu.

— Ko tieši?

— Mēs taču dzīvojam zinātnes un modernas tehnikas laikmetā. Mūsu rīcībā ir plaši attīstīti un lieliski darbojošies sakaru līdzekļi, kā arī efektīvas informācijas ievākšanas un uzglabāšanas sistēmas. Izmantosim to, kas mums ir.

— Kas jums padomā? — Herisons jautāja.

— Tāda veiksmīga un viegla aplaupīšana prasīt prasās, lai tiktu atkārtota. Nav izslēgts, ka noziedznieks jau ne reizi vien ir pielietojis savu paņēmienu, un katrā ziņā viņš neaprobežosies tikai ar šo banku.

— Nu, un …

— Mums ir viņa ārienes apraksts, kaut gan diez vai tas ko dos. Taču, — Raiders pasliecās uz priekšu, — mēs zinām viņa metodes, un tās var noderēt mums par izejas punktu.

— Jā, patiešām.

>— Tādēļ reducēsim viņa aprakstu uz īpatnībām, kuras grūti nomaskēt, uz tādām kā garums, svars, auguma tips, acu krāsa. Pārējo var neņemt vērā. Un īsumā raksturosim viņa metodi, norādot tikai faktus. To visu mēs varam izteikt ar kādiem piecsimt vārdiem.

— Un pēc tam?

— Mūsu valstī ir seši tūkstoši divsimt astoņas bankas, no tām vairāk nekā seši tūkstoši ietilpst Banku asociācijā. Mūsu departaments piegādās asociācijai cirkulāru tik daudzos eksemplāros, lai varētu izsūtīt visiem tās locekļiem. Bankas tiks brīdinātas par iespējamo aplaupīšanu, un, ja tā tiks atkārtota vai kaut kas līdzīgs jau ir noticis, mēs tūlīt par to uzzināsim visos sīkumos.

— Laba doma! — Herisons atzinīgi sacīja. — Iespējams, ka kaut kur policijas priekšnieks lauza galvu ap diviem trim faktoriem, kuru trūkst mums, bet mēs savukārt varētu viņam paziņot šo to interesantu. Informācijas apmaiņa dos gan mums, gan viņam visu, kas vajadzīgs, lai notvertu noziedznieku.

— Nav izslēgts, ka mums izdosies ievērojami, vienkāršot procedūru, — Raiders sacīja. — Tādā gadījumā, ja mums ir darīšana ar recidīvistu. Ja ne, tad nekas neiznāks. Bet, ja viņš kādreiz agrāk ir bijis arestēts par līdzīgu noziegumu, mēs vienā mirklī atradīsim viņa kartīti. — Sapņaini palūkojies uz griestiem, Raiders piemetināja: — Vašingtonas kartotēka — tā ir ko vērts!

— Protams, es par to zinu, — Herisons sacīja, — bet redzējis gan neesmu.

— Vienam manam draugam, pasta inspektoram, tā nesen izdarīja lielu pakalpojumu. Viņš meklēja tipu, kas bija caur pastu pārdevis viltotas naftas atradņu akcijas. Blēdis bija apkrāpis jau piecdesmit vientiešus, apmānot tos ar lieliski nostrādātiem dokumentiem — ģeoloģiskās izlūkošanas slēdzieniem, licencēm un tā tālāk. Neviens no cietušajiem viņu nekad nebija redzējis un tāpēc nevarēja aprakstīt.

— Pārāk maz materiāla izmeklēšanai!

— Protams, bet pietika arī ar to. Pasta orgānu mēģinājumi izlikt viņam lamatas cieta neveiksmi. Viņš bija ļoti izmanīgs tips, un tas pats par sevi jau ir pierādījums. Bez šaubām, tāds rūdīts krāpnieks nevarēja nebūt kartotēkā.

— Un kas notika tālāk?

— Ziņas par viņu tika kodētas un ievietotas atrgaitas ekstraktorā. Nu, apmēram tas pats, kā kad dotu sunim paostīt lakatiņu. Jūs pat nošķaudīties nepagūtu, cik ātri elektroniskie pirksti aptaustīja simtiem tūkstošu perfokaršu. Atstājot mierā profesionālus slepkavas, dažādu kategoriju laupītājus un uzlauzējus, tie izmeklēja apmēram c.etri tūkstoši krāpnieku. No tiem tika atlasīti, teiksim, seši simti afēristu, kas specializējušies uz neesošu vērtspapīru iesmērēšanu. Bet no tiem atlasīja simtu, kas operējuši ar naftas pseidoakci- jām, pēc tam izdalīja tos divpadsmit, kas savā darbībā aprobežojušies ar nosūtīšanu pa pastu.

— Jā, tas ievērojami sašaurināja meklēšanas apjomu, — Herisons piekrita.

— Mašīna izsvieda divpadsmit kartītes, — Raiders turpināja. — Ja ziņu par krāpnieku būtu vairāk, tā tūlīt būtu izsniegusi vienu vienīgu kartīti. Bet šoreiz to bija divpadsmit. Starp citu, tam vairs nebija nekādas nozīmes. Atra pārbaude konstatēja, ka četri no šiem divpadsmit jau miruši, bet seši sēž aiz restēm. No atlikušajiem diviem vienu tūlīt atrada, un tika precīzi noskaidrots, ka viņš nav vainīgais. Tātad palika tikai viens. Pasta orgānu rīcībā tagad bija viņa uzvārds, fotogrāfija, pirkstu nospiedumi, ziņas par viņa ieradumiem, sakariem un visu pārējo, trūka varbūt vienīgi viņa mātes laulības apliecības. Pēc trīs nedēļām viņu arestēja.

— Nav slikti. Tomēr es nesaprotu, kāpēc kartotēkā tiek glabātas arī mirušo kartītes.

— Dažreiz jauniegūtas ziņas dod iespēju konstatēt, ka sen izdarīti noziegumi, kas palikuši neatklāti, ir viņu roku darbs. Bet kartotēku vergi nevar paciest nepabeigtas lietas. Viņi gatavi gaidīt vai pusmūžu, lai tikai varētu izdarīt atzīmi par lietas izbeigšanu. Viņi dievina akurātību, saprotat?

— Saprotu, — Herisons domīgi atbildēja. — Šķiet, noziedznieks, kas iekļuvis kartotēkā, gan varētu apjēgt, ka jāsāk godīga dzīve vai vismaz jāmaina metodes.

— Nē, viņi vienmēr atkārto vienu un to pašu. Iekļūst ricē un vairs nespēj tikt no tās laukā. Man vēl nav gadījies dzirdēt, ka naudas viltotājs būtu kļuvis par uzpērkamu slepkavu vai sācis zagt velosipēdus. Arī mūsu zellis atkārtos savu triku un praktiski ar tām pašām metodēm. Gan redzēsiet! — Raiders pamāja uz telefona aparāta pusi.

— Vai jums nebūtu nekas pretī, ja es pieteiktu pāris tālsarunu?

— Cik vien vēlaties. Es taču tās neapmaksāju.

— Nu, tādā gadījumā pieteikšu arī trešo. Sie- velīte ir pelnījusi, lai viņu atcerētos.

— Dariet to! — Herisons piecēlās un devās uz durvīm, ar savu izskatu pauzdams visdziļāko riebumu. — Bet es kaut kur vēl pastrādāšu. Man vienmēr kļūst nelabi, kad pieaudzis vīrietis sāk dudināt un saldi svepstēt.

Pasmējies Raiders paņēma telefona klausuli.

— Savienojiet mani ar Finansu ministriju. Vašingtona, papildnumurs 417, misters O'Kifs.

Nākamās divdesmit četras stundas Zemes metodes joprojām tika pielietotas ar tādu pašu nogurdinošu neatlaidību. Policisti uzdeva jautājumus veikalu īpašniekiem, vietējām tenku vācelēm, bārmeņiem, bijušiem kriminālistiem, slepeniem informatoriem — īsi sakot, visiem tiem, kas varēja nejauši kaut ko zināt vai būt dzirdējuši. Detektīvi civildrēbēs klaudzināja pie durvīm, izprašņāja tos, kas viņiem atbildēja, un ievāca ziņas par tiem, kas atteicās atbildēt. Ceļu policija pārbaudīja moteļus un kempingus, pratināja to īpašniekus, pārvaldniekus, personālu. Šerifi apbraukāja fermas, kur kādreiz tikušas izdotas istabas.

Vašingtonā viena mašīna izsvieda seši tūkstoši eksemplāru cirkulāra, un turpat netālu otra mašīna rakstīja adreses uz sešiem tūkstošiem aplokšņu. Tai līdzās elektroniskie pirksti, aptaustot miljoniem perfokaršu, meklēja tādas, kam būtu specifisks caurumiņu izvietojums. Desmit lielās un mazās pilsētās policisti ievāca ziņas par dažiem cilvēkiem, ziņoja to, ko bija uzzinājuši, pa telefonu uz Nortvudu un darīja kārtējos darbus.

Kā parasti, vispirms tika saņemta kaudze noliedzošu atbilžu. Visi Eškrofta radinieki bija sveiki un veseli, un neviens no viņiem pēdējā laikā nebija pazudis no mājām. Leterena ģimenē nebija nevienas melnās avs, dvīņubrāļa viņam nebija, bet vienīgais brālis, desmit gadu jaunāks par Leterenu un ne sevišķi līdzīgs viņam, bija ar nevainojamu reputāciju, turklāt, kā to apstiprināja uzticami liecinieki, visu piektdienas rītu viņš atradies savā kantorī.

Neviena banka neziņoja par aplaupīšanu, ko būtu izdarījis veikls blēdis, nogrimējies par cienījamu klientu. Ne mēbelētajās istabās, ne viesnīcās, ne kempingos neizdevās atrast iemītnieku, kas kaut mazliet līdzinātos Leterenam.

Kartotēkā bija četrdesmit divi blēži, dzīvi un miruši, kas izmanīgi aplaupījuši bankas. Taču viņu paņēmieni nepavisam nebija līdzīgi tam, kāds tika pielietots šoreiz. Mašīna ar nožēlu izsniedza atbildi: «Nav atrodams.»

Tomēr pietiekams daudzums negatīvu faktoru deva iespēju nonākt pie dažiem pozitīviem secinājumiem. Apdomājuši saņemtās atbildes, Herisons un Raiders vienprātīgi nolēma, ka Eškroftu un Leterenu var neturēt aizdomās par līdzdalību laupīšanā, ka nezināmais noziedznieks vēl tikai sāk savu karjeru un pirmā veiksme viņu pamudinās atkārtot izdevušos operāciju, un ka, izmantojot savu īpašo talantu, viņš tagad slēpjas zem pilnīgi citas maskas.

Pirmais veiksmes stariņš viņiem atspīdēja dienas beigās. Kabinetā ienāca Kastners, atstūma cepuri pakausī un sacīja:

— Iespējams, ka es kaut kam esmu nācis uz pēdām.

— Un proti? — Herisons saausīdamies jautāja.

— Tādi koferīši sevišķi daudz netiek pieprasīti, un tos pārdod tikai vienā veikalā. Pēdējā mēnesī tur izdevies pārdot trīs gabalus.

— Vai par tiem maksāts ar čekiem?

— Skaidrā naudā. — Un, drūmi pasmaidījis par sava priekšnieka vilšanos, Kastners turpināja: — Divi no pircējiem ir seni, cienījami klienti. Tie abi nopirkuši savus koferīšus pirms kādām trim nedējām. Viņi koferīšus man parādīja un pastāstīja, kur bijuši piektdienas rītā. Es pārbaudīju viņu teikto — viss ir patiesība.

— Nu, bet trešais pircējs?

— Turp jau es stūrēju, šef. Manuprāt, viņš ir tas, kurš mums vajadzīgs. Viņš koferīti nopircis aplaupīšanas priekšvakarā. Un neviens viņu nepazīst.

— Iebraucējs?

— Ne gluži. Hilda Kasidi, pārdevēja, kura šo cilvēku apkalpojusi, sīki viņu aprakstīja. Tas bijis padzīvojis, kluss vīrelis ar asiem sejas vaibstiem. Atgādinājis līķu balzamētāju, kam sāp zobi.

— Nu, bet kāpēc jūs domājat, ka viņš nav iebraucējs?

— Tādēj, šef, ka ar ādas izstrādājumiem pilsētā tirgojas vienpadsmit veikali. Es esmu šejienietis, bet arī man nācās pameklēt, kamēr atradu to, kurā ir šie koferīši. Nu, un šis morga kalpotājs — es tā spriedu — arī uzreiz neatrada to, kas viņam bija vajadzīgs. Tādēj es vēlreiz apstaigāju veikalus, tagad jau tieši jautādams par vinu.

— Un?'

— Trijos atcerējās, ka aprakstītajam līdzīgs cilvēks prasījis preci, kādas viņiem nav. — Kastners ieturēja daudznozīmīgu pauzi. — Sols Berg- mens no «Tūrista» saka, ka šā pircēja fizionomija viņam likusies pazīstama. Kas viņš tāds, to Berg- mens nezina un neko vairāk pateikt nevar. Taču viņš ir pārliecināts, ka jau agrāk pāris reižu redzējis šo cilvēku.

— Varbūt viņš laiku pa laikam iebrauc pilsētā, bet dzīvo kaut kur ne visai tuvu.

— Arī es tā domāju, šef.

— «Ne visai tuvu» var nozīmēt jebkuru vietu simt jūdžu rādiusā un varbūt vēl tālāk, — Herisons norūca. Viņš skābi paraudzījās uz Kastneru. — Kurš no viņiem šo tipu vislabāk apskatījis?

— Hilda Kasidi.

— Nu, tad vediet viņu šurp un labi ātri!

.— Esmu jau atvedis, šef. Viņa gaida pieņemamajā telpā.

— Tu esi varens puisis, Džim! — Herisons sacīja, kļuvis priecīgāks. — Lai nāk iekšā!

Kastners izgāja un atgriezās kopā ar pārdevēju. Tā bija gadu divdesmit veca, slaida, stalta meitene ar gudru seju. Viņa sēdēja, nolikusi rokas uz ceļiem, un ar rāmu lietišķību atbildēja uz Herisona jautājumiem, kurš centās iespējami pilnīgāk noskaidrot, ko viņa vēl var atcerēties par aizdomīgā pircēja ārieni.

— Atkal tas pats! — Herisons nogaudās, kad viņa apklusa. — Puišiem būs vēlreiz jāapstaigā pilsēta un jāpārbauda, vai kāds nepazīst šo tipu.

— Ja viņš tikai reizēm iebrauc pilsētā, jums būs vajadzīga citu pilsētu policijas palīdzība, — iejaucās Raiders.

— Jā, protams.

— Taču, iespējams, mēs varēsim atvieglot viņu uzdevumu. — Raiders pāri galdam palūkojās uz meiteni. — Ja mis Kasidi būs ar mieru mums palīdzēt.

i— Labprāt, ja tikai spēšu.

— Ko jūs esat izdomājis? — Herisons painteresējās.

— Domāju izmantot Rodžera Kinga pakalpojumus.

— Kas tas tāds?

— Mūsu departamenta štata mākslinieks. Šad tad piepelnās ar karikatūrām. Viņš ir īsts meistars. — Raiders atkal pagriezās pret meiteni.

— Vai jūs nevarētu rīt atnākt šurp agrāk uz visu priekšpusdienu?

— Ja pārvaldnieks atļaus.

— Atļaus. Par to es parūpēšos, — Herisons sacīja.

— Tātad norunāts, — Raiders teica meitenei.

— Kad jūs atnāksiet, misters Kings jums parādīs dažādu cilvēku fotogrāfijas. Jums vajadzēs uzmanīgi tās aplūkot un norādīt pazīmes, kas atgādina tā cilvēka seju, kurš nopirka koferīti. Te zods, tur deguns, vēl kaut kur — mute. Bet misters Kings pēc pazīmēm uzskicēs vārdisko portretu un koriģēs to pēc jūsu norādījumiem, kamēr tiks panākta pilnīga līdzība. Nu, vai tiksiet galā?

— Protams.

— Var izdarīt vēl labāk, — iejaucās Kastners.

— Sols Bergmens būs nāvīgi priecīgs, ja arī viņu lūgs palīdzēt. Viņam tādas lietas patīk.

— Tad uzaiciniet viņu rīt.

Kad Kastners un meitene aizgāja, Raiders jautāja Herisonam:

— Vai jums te atradīsies kāds, kas varētu pavairot portretu?

— Protams.

— Ļoti labi. *— Raiders pagriezās pret telefonu. — Vai es drīkstētu pielikt pie rēķina vēl pāris skaitlīšus?

— Man taču vienalga, lai mērs, ieraugot šo rēķinu, krīt vai ģībonī, — Herisons atbildēja. — Taču, ja jūsu nolūks ir izvirst klausulē pirmatnēju kaisli, tad tā arī sakiet, lai varu pagūt laikus aizvākties.

— Šoreiz ne. Iespējams, ka viņa skumst, taču pienākums pirmajā vietā! — Raiders paņēma klausuli. — Finansu ministriju, Vašingtona, pa- pildnumurs 338. Palūdziet Rodžeru Kingu.

Kinga zīmējums tika izsūtīts kopā ar aprakstu un lūgumu aizturēt cilvēku, kas tam atbilstu. Bija pagājušas tikai dažas minūtes, kopš sūtījums nokļuvis pie adresātiem, kad Herisona kabinetā jau iezvanījās telefons. Viņš paķēra klausuli.

— Štata policijas kazarmas. Runā seržants Vil- kinss. Mēs tikko saņēmām jūsu paketi. Es pazīstu šo tipu, viņš dzīvo manā iecirknī.

— Kas viņš tāds ir?

i— Viljams Džonss. Nelielas stādu audzētavas īpašnieks pie ceturtās šosejas, pāris stundu brauciena attālumā no jūsu pilsētas. Diezgan padrūma persona, taču nekas slikts par viņu nav zināms. Es teiktu, ka viņš ir nelabojams pesimists, bet godīgs cilvēks. Vai jūs gribat, lai mēs viņu aizturētu?

— Jūs esat pārliecināts, ka tas ir viņš?

— Jūsu zīmējumā ir viņa seja, neko vairāk apgalvot neņemos. Policijā es kalpoju tikpat ilgi kā jūs un cilvēku identificēšanā nemēdzu kļūdīties.

— Protams, seržant. Mēs būsim jums ļoti pateicīgi, ja jūs atsūtīsiet viņu pie mums noskaidrošanai.

— Labi.

Herisons nolika klausuli. Viņš atgāzās pret krēsla atzveltni un ieurbās ar.skatienu galdā, apsvērdams, ko bija dzirdējis. Pēc dažām minūtēm viņš sacīja:

— Tomēr man labāk patiktu, ja šis Džonss senāk būtu bijis, teiksim, cirka klauns vai estrādes parodists. Stādu audzētavas īpašnieks divu stundu brauciena attālumā no pilsētas vairāk līdzinās vientiesīgam fermerim nekā izmanīgam tipam, kas spējīgs izstrādāt tādu numuru.

— Iespējams, ka viņš ir tikai līdzdalībnieks. Pirms aplaupīšanas nopircis koferīti, vēlāk paslēpis naudu vai arī stāvējis par sargu, kamēr laupītājs bija bankā.

Herisons pamāja.

— Nu, mēs visu noskaidrosim, kad viņš ieradīsies. Un, ja viņš nevarēs pierādīt, ka pircis koferīti bez jebkāda slepena nolūka, viņam klāsies slikti.

— Bet ja varēs?

— Tad mēs atgriezīsimies pie tā, ar ko sākām. — Herisons sadrūma, to iedomājoties, bet lad iezvanījās telefons, un viņš paķēra klausuli. — Nortvudas policijas iecirknis.

— Runā policists Klintons, šef. Es tikko parādīju to zīmējumu misis Bastiko. Viņa izīrē mēbe- letas istabas. Stīvenstrītā, 157. māja. Viņa apzvēr, ka tas esot Viljams Džonss, kas desmit dienas nodzīvojis pie viņas. Viņš ieradies bez bagāžas, bet vēlāk nopircis sev koferīti, līdzīgu tam, kāds bija kasieriem. Sestdienas rītā viņš aizbraucis ar visu koferīti. Viņš bijis samaksājis vēl četras dienas uz priekšu, bet par to ne vārda neieminējies un neesot vairs atgriezies.

— Pagaidiet tur, KHnton! Mēs tūlīt ieradīsimies. — Herisons nošmaukstināja lūpas un sacīja Raideram: — Nu, braucam!

Policijas mašīna ātri nogādāja viņus Stīven- strītā pie 157. mājas. Tā bija veca ķieģeļu ēka ar akmens kāpnēm, ko nodeldējušas tūkstošiem pazoļu.

Misis Bastiko, kuras rupji veidoto seju rotāja kārpas, tikumiskā sašutumā iesaucās:

— Manā mājā vēl nekad nav bijusi policija! Visus divdesmit gadus!

— Nu, toties tajā kaut vai tagad ieradušies kārtīgi cilvēki, — Herisons viņu mierināja. — Ko jūs varat pastāstīt par šo Džonsu?

— Nekā sevišķa, — misis Bastiko atbildēja, vēl arvien nespēdama norimties. — Viņš gandrīz visu laiku bija ieslēdzies savā istabā. Un es neesmu radusi uzsākt sarunas ar iemītniekiem, ja viņi uzvedas pieklājīgi.

— Vai viņš minēja, no kurienes ieradies un uz kurieni domā doties tālāk vai kaut ko tamlīdzīgu?

— Nē. Viņš samaksāja uz priekšu, pateica man savu uzvārdu, paskaidroja, ka ieradies šeit darīšanās, bet vairāk nekā. Katru rītu viņš kaut kur aizgāja, vakarā pārnāca agri, vienmēr bija skaidrā prātā un nevienam neuzbāzās.

— Vai pie viņa kāds nāca? — Herisons izvilka Leterena fotogrāfiju. — Lūk, šis cilvēks, piemēram.

— Jūsu policists vakar man rādīja šito kartīti. Es to cilvēku nepazīstu. Es ne reizi netiku redzējusi, ka misters Džonss būtu ar kādu runājis.

— Hm-m-m… — Herisons vīlies norūca.

— Mēs apskatīsim viņa istabu. Vai jums nav nekas pretī?

Saimniece negribīgi uzveda viņus augšā, atslēdza durvis un nodeva istabu viņu rīcībā, lai jaucas un darās, kā ienāk prātā. Spriežot pēc misis Bastiko sejas, policija izraisīja,viņai alerģiju.

Viņi rūpīgi pārmeklēja istabu — noņēma no gultas palagus un matraci, pārbīdīja visas mēbeles, apgrieza uz otru pusi paklājus un pat noskrūvēja izlietnes nostādinātāju un izpētīja tā saturu. Policists Klintons izvilka no šķirbas starp grīdas dēļiem mazu gabaliņu sārtas, caurspīdīgas plēves un divas savādas sēkliņas, līdzīgas pagarinātām mandelēm, ar spēcīgu, īpatnēju smaržu.

Pārliecinājušies, ka istabā vairāk nekā interesanta nav, viņi aizveda šos trūcīgos kratīšanas rezultātus uz iecirkni un no turienes tos nosūtīja uz štata kriminālistikas laboratoriju analīzei.

Pēc trīs stundām Herisona kabinetā ienāca Viljams Džonss. Viņa skatiens paslīdēja garām Raideram un dusmīgi ieurbās Herisonā, kurš bija pilnā formas tērpā. Džonss pikti jautāja:

— Kāda velna pēc mani atvilka šurp? Es neko neesmu izdarījis!

— Ja tā, tad kāpēc jums jāuztraucas?»— Herisons pieņēma bargu izskatu. — Kur jūs bijāt pagājušās piektdienas rītā?

— To es jums tūliņ pateikšu, — ar dzēlīgu pieskaņu atbildēja Džonss. — Es biju Smokifolsā, pirku kultivatoram rezerves daļas.

— Tas taču ir astoņdesmit jūdžu no šejienes!

— Nu, un tad? No manām mājām līdz turienei

ir krietni tuvāk. Bet kultivatora rezerves daļas te nekur citur nevar nopirkt. Varbūt jūs zināt kādu aģentu Nortvudā? Nosauciet man viņu, un es jums pateikšu paldies.

— Nu, pietiek par to! Cik ilgi jūs tur bijāt?

— Iebraucu desmitos, aizbraucu dienā.

— Un jums vajadzēja apmēram piecas stundas, lai nopirktu kādas tur rezerves daļas?

— Es jau nekur nesteidzos! Nopirku vēl šo to no produktiem. Paēdu pusdienas. Arī iedzēru.

— Tātad atradīsies daudzi cilvēki, kas varēs apliecināt, ka redzējuši jūs tur?

— Protams! — Džonss piekrita ar atbruņojošu pārliecību.

Herisons ieslēdza selektoru un kādam sacīja:

— Atvediet šurp misis Bastiko, Kasidi un Solu Bergmenu. — Tad viņš atkal pievērsās Džonsam. — Izstāstiet man precīzi, kur tieši jūs iegriezā- ties, kamēr uzturējāties Sinokifolsā, un kas jūs katrā no šīm vietām redzēja.

Viņš veicīgi pierakstīja visu, ko Džonss stāstīja par saviem iepirkumiem Smokifolsā piektdienas rītā. Pabeidzis viņš piezvanīja uz Smokifolsas policijas iecirkni, ātri izklāstīja lietas būtību, paziņoja, ko teicis Džonss, un lūdza visu pamatīgi pārbaudīt.

Izdzirdējis viņa lūgumu, Džonss pēkšņi satraucās:

— Vai tagad es varu iet? Man jāstrādā.

— Man arī, — Herisons sacīja.>—Bet kur jūs noslēpāt ādas koferīti?

— Kādu koferīti?

— Jauno, ko nopirkāt ceturtdien dienā.

Neizpratnē vērdamies uz viņu, Džonss sāka

kliegt:

— Ko jūs gribat man piedēvēt? Nekādus koferīšus es neesmu pircis! Kāda velna pēc man būtu vajadzīgs koferītis?

— Jūs vēl teiksiet, ka neesat dzīvojis mēbelētajās istabās Stīvenstrītā!

— Neesmu arī. Man jūsu Stīvenstrītā nav ko meklēt. Es tur pat par naudu neietu!

Strīds ilga divdesmit minūtes. Džonss ar ēze|a ietiepību apgalvoja, ka visu ceturtdienu strādājis savā stādu audzētavā, tāpat kā visu to laiku, kad viņš it kā būtu dzīvojis mēbelētajās istabās. Nekādu misis Bastiko viņš nepazīst un negrib pazīt. Nekad savā mūžā viņš nekādus ādas koferīšus nav pircis. Lai sarīko viņa mājā kratīšanu — viņam nekas nav pretī, bet, ja tur atradīsies koferītis, tad viņi paši būs to slepus nolikuši.

Pa durvīm pabāzās policista galva:

— Viņi ir šeit, šef.

— Labi. Sagatavojiet visu identificēšanai.

Pēc desmit minūtēm Herisons ieveda Viljamu

Džonsu dibenistabā un nostādīja rindā kopā ar četriem slepenpolicistiem un pieciem brīvprātīgajiem no ielas. Pēc tam tur iegāja Sols Bergmens, Hilda Kasidi un misis Bastiko. Viņi paskatījās uz rindā stāvošajiem un visi vienlaikus norādīja uz vienu un to pašu cilvēku.

— Tas ir viņš, — teica misis Bastiko.

— Viņš, — pārdevēja apstiprināja.

— Neviens cits, >— Sols Bergmens piebalsoja.

— Jums viņi visi te ir ķerti! — iesaucās Džonss, galīgi apjucis.

Herisons ieveda trīs lieciniekus savā kabinetā un mēģināja noskaidrot, vai viņi nav kļūdījušies. Visi trīs apgalvoja, ka ne, ka viņi ir pilnīgi pārliecināti: Viljams Džonss ir tas cilvēks.

Herisons atlaida lieciniekus, bet Viljamu Džonsu aizturēja līdz ziņu saņemšanai no Smokifolsas. Pārbaudes rezultāti pienāca, kad divdesmit četras stundas — maksimālais laiks, uz kādu likums atļauj aizturēt aizdomās turētu personu bez apsūdzības izvirzīšanas — jau bija gandrīz pagājušas. Trīsdesmit divu cilvēku liecības pilnībā apstiprināja, ka Džonss patiešām bijis Smokifolsā no desmitiem līdz pusčetriem pēcpusdienā. Pārbaudes uz šosejām palīdzēja noskaidrot visu viņa ceļu līdz šai pilsētiņai un atpakaļ. Daži liecinieki apgalvoja, ka redzējuši viņu stādu audzētavā tajā laikā, kad viņš it kā būtu bijis misis Bastiko mājā. Džonsa mājās un stādu audzētavā izdarīja kratīšanu — ne koferītis, ne nolaupītā nauda netika atrasti.

— Nu, viss! — Herisons noņurdēja. — Man atliek tikai izlaist viņu un vēl pazemīgi atvainoties. Kas tā par draņķīgu, riebīgu lietu, kur visi notur visus par kādu citu?

Masēdams savus zodus, Raiders ierosināja:

— Varbūt mums derētu pārbaudīt arī to? Pirms jūs Džonsu atbrīvojat, parunāsim ar viņu vēlreiz.

Džonss ienāca, sagumis un kļuvis krietni rāmāks: viņš bija gatavs atbildēt uz jebkuriem jautājumiem, lai tikai ātrāk varētu atgriezties mājās.

— Mums ļoti žēl, ka sagādājām jums tik daudz neērtību, — Raiders pieklājīgi sacīja. — Taču situācijā, kāda izveidojusies, tas bija neizbēgami. Mēs esam sastapušies ar ārkārtīgi sarežģītu problēmu. — Paliecies uz priekšu, viņš cieši raudzījās Džonsā. — Pacentieties atcerēties, vai nav bijis tāds gadījums, kad jūs būtu ticis noturēts par kādu citu!

Džonss pavēra muti, atkal to aizvēra un beidzot sacīja:

— Eh, velns! Bija tāds gadījums. Pirms pāris nedēļām.

— Nu, nu, pastāstiet! — Raiders mudināja, un viņa acis iedzirkstījās.

— Es izbraucu cauri Nortvudai bez apstāšanās — man vajadzēja tikt Sautvudā. Kad biju tur pavadījis apmēram stundu, piepeši kāds tips uzsauca man no ielas otras puses. Pilnīgi svešs. Es pat nodomāju, ka viņš sauc kādu citu. Bet viņš griezās tieši pie manis.

— Un kas bija tālāk? — Herisons nepacietīgi jautāja.

— Viņš man prasīja, ka es esot ticis Sautvuda. Un paskats viņam bija gluži apstulbis. Es atbildēju, ka atbraucu ar savu mašīnu. Bet viņš man neticēja.

— Kāpēc?

— Viņš teica, ka es esot gājis kājām un balsojis. Viņš to zinot tāpēc, ka pats mani aizvedis līdz Nortvudai. Un pēc tam, kad mani tur izsēdinājis, vairs nekur neesot apstājies un braucis tādā ātrumā, ka līdz Sautvudai viņu neviens neesot apdzinis. Nupat tikai viņš novietojis mašīnu, sācis iet pa ielu un pēkšņi — es nāku pretī pa otru ielas pusi.

— Un ko jūs viņam teicāt?

— Es teicu, ka viņš ir vedis kādu citu, nevis mani. Viņa paša vārdi to pierāda.

— Tas iedzina viņu strupceļā, ko?

— Viņš pavisam apjuka. Pieved mani pie savas mašīnas un saka: «Tātad jūs tajā nebraucāt?» Protams, es teicu, ka ne, un gāju savu ceļu. Sākumā es domāju, ka mani grib izjokot. Bet vēlāk nospriedu, ka tam cilvēkam nav visi mājās.

— Mums būs jāatrod šis cilvēks, — uzsvērdams katru vārdu, Raiders sacīja. — Pastāstiet mums visu, ko varat par viņu atcerēties.

Džonss padomāja.

— Viņam bija tā pie četrdesmit. Labi ģērbies, valoda veikla, man likās pēc komivojažiera.

Mašīnā bija daudz prospektu, krāsainu tabulu un skārda kārbu ar krāsām.

— Bagāžniekā? Jūs tur ielūkojāties?

— Nē, uz pakaļējā sēdekļa. Izskatījās tā, it kā viņam būtu paradums steigā tos paķert un pēc tam nomest.

— Kāda viņam bija mašīna?

'— Pēdējā izlaiduma «Flešs». Divkrāsains >— zaļš ar baltiem spārniem. Radiouztvērējs. Numuru es neievēroju.

Viņi izjautāja Džonsu vēl desmit minūtes, sīki noskaidrodami, kāds izskatījies un kā bijis ģērbies šis cilvēks. Pēc tam Herisons pazvanīja uz Sautvudas policiju un lūdza izdarīt meklēšanu.

— Sāciet ar drogu veikaliem. Spriežot pēc visa, viņš ir komivojažieris kādā firmā, kas ražo krāsas. Droši vien tur varēs pateikt, kas pie viņiem tajā dienā bijis.

Herisonam apsolīja, ka tas tiks nekavējoties izdarīts. Džonss devās uz mājām, dusmodamies, bet arī izjuzdams lielu atvieglojumu. Nepagāja ne divas stundas, kad viņa stāsts nesa augļus. Herisonam piezvanīja no Sautvudas.

— Jau ceturtajā veikalā mēs uzzinājām visu, kas jūs interesē. Krāsu tirgotājiem tā ir pazīstama persona. Berdžs Kimmelmens, kas pārstāv laku un krāsu kompāniju «Akme» Merionā, III- noisas štatā. Pašreizējā uzturēšanās vieta nezināma. Bet, protams, jūs varēsiet viņu sameklēt caur «Akme».

— Liels paldies! — Herisons nolika klausuli un tūlīt ņēmās zvanīt uz kompāniju «Akme». Pēc īsas sarunas viņš atkal nolika klausuli un pagriezās pret Raideru.

— Patlaban viņš brauc kaut kur pa šoseju

pārsimt jūdžu uz dienvidiem no šejienes. Vakarā ar viņu sazvanīsies, un rit viņš būs šeit.

— Lieliski!

— Ja? — Herisons pikti jautāja. — Mēs krītam no kājām nost, meklēdami te vienu, te otru tikai tāpēc, lai tūlīt pat dzītos pakaļ trešajam. Tā tas var turpināties bez gala.

—< Vai arī līdz kaut kādam galam! — Raiders iebilda. — Cilvēku dzirnavas maļ lēni, bet ļoti rūpīgi.

Pavisam citā vietā, septiņsimt jūdžu uz rietumiem, vēl viens cilvēks darīja savu ikdienas darbu. Organizēti pūliņi var būt ļoti iespaidīgi, taču to efektivitāte dubultojas, ja tajos ieplūst individuālu pūliņu rezultāti.

Cilvēks, par kuru ir runa, bija ar asiem sejas vaibstiem un smailu degunu, dzīvoja mansardā, pārtika no automātos dabūjamiem uzkožamajiem, klabināja rakstāmmašīnu ar nikotīna nodzeltinā- tiem pirkstiem, divdesmit gadu loloja sapni uzrakstīt Amerikāņu Lielo Romānu, taču tā arī nevarēja saņemties.

Viņa vārds bija Arturs Kilkards, un dabiski, ka viņu saukāja par «Ķilku». Viņš bija reportieris. Vēl sliktāk — bulvāra avīželes reportieris. Viņš bezrūpīgi iegāja redakcijā, bet tur kāds, kas sirga ar kuņģa čūlu, savilcis skābu ģīmi, iegrūda viņam lapiņu.

— Se, Ķilka! Vēl viens psihopāts, kas murgo par lidojošajiem šķīvīšiem. Aizkāp pie viņa!

Kilkards īdzīgi devās izpildīt uzdevumu. Viņš sameklēja zīmītē norādīto māju un pieklauvēja. Durvis atvēra gadu deviņpadsmit divdesmit vecs jauneklis ar gudru, enerģisku seju.

— Vai jūs esat Džordžs Leimots?

— Pilnīgi pareizi.

— Es esmu no «Zvana». Jūs ziņojāt, ka jums ir materiāls par šķīvīti. Jā?

Leimots nicīgi saviebās.

— Tas nepavisam nav šķīvītis, un es tādu vārdu nelietoju. Tas ir sfērisks mākslīgas izcelsmes priekšmets.

— Pieņemsim, ka tā. Kur un kad jūs to redzējāt?

— Pagājušajā un aizpagājušajā naktī. Debesīs.

— Tieši virs pilsētas?

— Nē, bet tas ir redzams no šejienes.

— Es, piemēram, to neredzēju. Un, cik man zināms, jūs esat vienīgais, kas to redzējis. Kā jūs to izskaidrojat?

— Ar neapbruņotu aci to ieraudzīt ir gandrīz neiespējami. Man ir astoņcollīgs teleskops.

— Pats pagatavojāt?

— Jā.

— Tas nav tik vienkārši! — Arts Kilkards uzslavēja jaunekli. — Vai jūs man to neparādītu?

Mirkli svārstījies, Leimots noteica «labi» un uzveda Kilkardu bēniņos. Tur patiešām stāvēja īsts teleskops, izslējis ziņkāro degunu pret bīdāmām durtiņām jumtā.

— Un ar šito daiktu jūs redzējāt to sfērisko priekšmetu?

'— Divas naktis pēc kārtas, — Leimots apstiprināja. — Ceru arī šodien to pavērot.

— Nu, un kas tas tāds ir, pēc jūsu domām?

— Tie ir tikai minējumi, — jauneklis izvairīgi atbildēja. — Es varu teikt vienīgi to, ka tas riņķo ap Zemi pa noslēgtu orbītu un tam ir precīzi sfēriska forma. Acīmredzot tas ir kāds mākslīgs veidojums no metāla.

— Tā fotogrāfijas jums nav?

— Diemžēl manā rīcībā nav nepieciešamās aparatūras.

— Vai jums nevar palīdzēt mūsu fotogrāfs?

— Ja viņam ir piemērota kamera.

Kilkards uzdeva vēl pārdesmit jautājumu un beidzot ar šaubām balsī sacīja:

— To, ko jūs redzējāt, var ieraudzīt teleskopā jebkurš. Pasaule ir pilna ar teleskopiem, un daži no tiem tik milzīgi, ka lokomotīve varētu izbraukt cauri. Kāpēc tad vēl neviens par šo atklājumu nav izbazūnējis visā pasaulē? Kā tas, pēc jūsu domām, izskaidrojams?

Leimots pasmaidīdams atbildēja:

— Tie, kam ir teleskopi, neskatās tajos augu diennakti. Un, kad skatās, tad parasti pētī atsevišķus zvaigžņotās debess iecirkņus. Turklāt kādam taču jābūt pirmajam. Tādēļ jau es piezvanīju uz «Zvanu».

— Un pareizi darījāt! >— Kilkards atzina, jau izbaudīdams savu veiksmi.

— Jo vairāk tāpēc, — Leimots turpināja,

— ka to ir redzējuši arī citi. Vakar vakarā es piezvanīju trim pazīstamiem astronomiem. Viņi paskatījās un arī to ieraudzīja. Divi teica, ka zvanīšot uz tuvākajām observatorijām. Šodien es nosūtīju uz observatoriju sīku ziņojumu par saviem novērojumiem un vēl vienu — zinātniskam žurnālam.

— Va' velns! — Kilkards satraukts iesaucās.

— Jāpasteidzas, lai kāda cita avīze papriekš neiegrūž raksteli… — Piepeši viņa sejā parādījās aizdomas. — Tā kā es pats to sfērisko lidoni neesmu redzējis, man jāpārbauda materiāls, izmantojot citu avotu. Tas nepavisam nenozīmē, ka es jums neticu. Taču, ja es materiālu nepārbaudīšu, man nāksies meklēt citu darbu. Vai jūs nevarētu iedot man viena jums pazīstamā astronoma uzvārdu un adresi?

Leimots pateica adresi un pavadīja Kilkardu līdz durvīm. Kad reportieris steigšus devās uz telefona automātu, pie Leimota mājas spēji nobremzēja policijas patruļas mašīna. Kilkards pazina formā ģērbušos policistu, kas sēdēja pie stūres, bet divi dūšīgi subjekti civildrēbēs pakaļējā sēdeklī bija viņam sveši. Tas Kilkardu pārsteidza — būdams reportieris ar lielu stāžu, viņš pazina visus vietējos slepenpolicistus un familiāri sauca tos vārdā. Iztālēm viņš redzēja, ka abi nepazīstamie izlīda no mašīnas, piegāja pie Leimota durvīm un piezvanīja.

Aizmeties gar stūri, Kilkards iegāja telefona būdiņā un iemeta aparātā vairākas monētas starppilsētu sarunai.

— Vai Elans Rīds? Mans uzvārds Kilkards. Es rakstu par astronomiskām tēmām. Ja nekļūdos, jūs redzējāt debesīs nepazīstamu metālisku priekšmetu. Ko, ko? — Viņš saviebās. — Izbei- dziet! Jūsu draugs Džordžs Leimots arī to redzēja. Viņš pats man sacīja, ka vakar jums zvanījis un to pateicis. — Kilkards apklusa, spiezdams klausuli pie auss. - Kāda jēga atkārtot «nekā nevaru teikt šajā sakarā»? Paklausieties, vai nu jūs to esat redzējis, vai ne. Un pagaidām jūs vēl neesat teicis, ka ne. — Pēc nākamās pauzes viņš indīgi jautāja: — Mister Rīd, vai kāds jums ir pavēlējis turēt mēli aiz zobiem?

Kilkards nospieda klausules turētāju, tramīgi paraudzījās uz ielas stūri, iemeta automātā dažas monētas un kādam sacīja:

— Runā Arts. Ja nolemsiet dot šo materiā- liņu, tad jums jāpasteidzas, un krietni vien! Tas izies cauri, ja tikai jūs nepagūs aizkavēt! — Viņš pagaidīja, izdzirdēja diktofona pieslēgšanas klikšķi un sāka steidzīgi ierunāt tekstu lentē. Pēc piecām minūtēm viņš beidza, iznāca no būdiņas un piesardzīgi paraudzījās gar stūri. Patruļas mašīna vēl joprojām stāvēja pie Džordža Leimota mājas.

Drīz vien ielās parādījās avīžu pārdevēji ar «Zvana» speciālizlaidumu. Un tūlīt pat daudzas jo daudzas mazo pilsētiņu avīzes, saņēmušas pa teletaipu to pašu jaunumu, ar divcollīgiem virsrakstiem izkliedza sensāciju: DEBESĪS KOSMISKA STACIJA — KAM TA PIEDER?

Nākamās dienas rīta pusē Herisons ietiepīgi noņēmās ar kārtējām lietām. Viņa kabineta stūrī Raiders, izstiepis baļķiem līdzīgās kājas, lēni un uzmanīgi lasīja žūksnīti mašīnraksta lapiņu.

Šis žūksnītis bija ļoti daudzu cilvēku ikdienas darba rezultāts. Tajā, izņemot nedaudzus momentus, stundu pēc stundas bija izsekots, kur atradies un ko darījis kāds Viljams Džonss, par kuru zināms, ka viņš nav īstais Viljams Džonss. Viņš bija redzēts, kad klaiņāja pa Nortvudu, acis bolīdams kā tūrists no provinces. Viņš daudzkārt bija redzēts uz galvenās ielas pētījam tirdzniecības iestāžu izvietojumu. Viņš bija redzēts pašapkalpošanās veikalā apmēram tajā laikā, kad tur kādai pircējai tika nozagts naudas maciņš. Viņš bija pusdienojis kafejnīcās un restorānos, dzēris alu bāros un alus zālēs.

Eškrofts, Džonsons un vēl viens kasieris atcerējās, ka kāds Džonsam līdzīgs cilvēks nedēļu pirms aplaupīšanas vairākas reizes iegriezies bankā un uzdevis liekus jautājumus. Leterens un viņa apsardzes vīri atminējās, ka kāds cilvēks, kā dvīņubrālis līdzīgs Viljamam Džonsam, stāvējis tuvumā, kad Leterens iepriekšējo reizi saņēmis naudu. Kopumā šīs pa drusciņām savāktās ziņas aptvēra gandrīz visu laiku, ko eventuālais noziedznieks bija pavadījis Nortvudā, — desmit dienas.

Pabeidzis lasīt, Raiders aizvēra acis un ņēmās vēl un vēlreiz pārdomāt visus sīkumus, cerēdams, ka ienāks prātā kāda jauna ideja. No ieslēgtā uztvērēja uz plaukta joprojām skanēja radio- komentētāja pieklusinātā, bet sašutuma pilnā runa:

— …Tagad jau visai pasaulei zināms, ka kādam ir izdevies palaist orbītā kosmisko staciju. Ikviens, kam ir teleskops vai pat tikai spēcīgs binoklis, var pats naktīs to novērot. Tad kādēļ gan mūsu valdība izturas tā, it kā šī stacija neeksistētu? Ja to neesam palaiduši mēs, tad paziņojiet par to atklātībā — tiem, kas staciju palaiduši, tas tik un tā ir zināms. Ja turpretim tā pieder mums, ja to esam palaiduši mēs, tad kādēļ no mums to slēpj, kad pati šī stacija jau sen vairs nav noslēpums? Varbūt mūs uzskata par nesaprātīgiem zīdaiņiem? Kādi birokrāti ir piesavinājušies sev tiesības izlemt, ko mums var darīt zināmu un ko nevar? Tam ir jādara gals! Laiks valdībai izbeigt klusēšanu!

— Šai ziņā es esmu ar viņu vienis prātis, — sacīja Herisons, paceldams galvu no papīriem.

— Kādēļ viņi negrib godīgi pateikt, vai tā ir mūsējā vai nav? Tur kāds pārāk daudz no sevis iedomājas. Pamatīgi iebukņīt… — Viņš apklusa un paķēra telefona klausuli. — Nortvudas policijas iecirknis. — Kamēr Herisons klausījās, pār viņa kalsno seju pārslīdēja vesela gamma dīvainu izteiksmju, tad viņš nolika klausuli un sacīja:

— Ar katru minūti šī lieta kļūst muļķīgāka.

— Kas tad šoreiz?

— Sēklas. Laboratorija nav varējusi noteikt,

kas tās ir.

— Neredzu tur nekā dīvaina. Nevar taču viņi zināt visu!

— Bet to jau nu viņi zina, kad rieksts viņiem par cietu, — Herisons iebilda. — Un tādēļ nosūtījuši mūsu sēkliņas kādai Ņujorkas firmai, kur par sēklām zina visu. Un tikko saņēmuši atbildi.

— Nu?

— Tas pats: zinātnei tādas sēklas nav pazīstamas. Ņujorkā gājuši vēl tālāk: izspieduši eļļu, bet atliekām izdarījuši visas iespējamās analīzes. Rezultāts: sēklas, kādu nav nevienā katalogā. <— Herisons aprauti iesmējās, bet izklausījās, ka viņš nostenētos. — Viņi lūdz mūs atsūtīt vēl kādas desmit šīs nepazīstamās sēklas, lai varētu tās izdiedzēt. Viņiem būtu interesanti uzzināt, kas izaugs.

— Izmetiet to visu no galvas, — Raiders ieteica. — Vairāk sēklu mums nav, un mēs nezinām, kur tās var dabūt.

— Bet mums ir kaut kas interesantāks, — Herisons turpināja. — Līdz ar sēklām mēs nosūtījām sārtu, caurspīdīgu plēvīti, vai atceraties? Es toreiz domāju, ka tas ir krāsains celofāns. Bet laboratorija ziņo, ka tā nepavisam nav mākslīga plēve. Tas ir organiskas izcelsmes materiāls ar šūnām un dzīslojumu, acīmredzot kāda nepazīstama augļa miziņa.

— …teorijā sen zināms un, jādomā, tiek izstrādāts, ievērojot stingru slepenību, — bubināja r,adio. — Tas, kas to paveiks pirmais, iegūs neapstrīdamas stratēģiskas priekšrocības no militārā viedokļa.

— Brīžiem es vairs nesaprotu, kāda jēga bija piedzimt, — Herisons noņurdēja.

Selektors iekurcās un paziņoja:

— Sef, pēc jums prasa kāds Berdžs Kimmel- mens.

— Lai nāk šurp!

Ienāca Kimmelmens, švītīgs, pašpārliecināts vīrietis. Acīmredzot viņam sagādāja prieku iespēja atpūsties no ikdienas darīšanām, steidzoties talkā likumam un kārtībai. Viņš apsēdās, pārlika kāju pār kāju, iekārtojās kā mājās un ņēmās stāstīt savu piedzīvojumu:

— Velns viņu zina, kas tas bija, kaptein! Sākšu ar to, ka es nekad neņemu mašīnā nepazīstamus cilvēkus. Taču es apstājos un aizvedu to tipu, kaut gan līdz šim brīdim nesaprotu, kā tas notika.

— Kur jūs viņu uzņēmāt?

— Apmēram pusjūdzi aiz Sigera benzīntanka, braucot šajā virzienā. Viņš stāvēja ceļa malā, un es piepeši nobremzēju un atvēru viņa priekšā durtiņas. Es atvedu viņu līdz Nortvudai, te izlaidu, bet pats devos tālāk uz Sautvudu. Tikko es tur atgāju no automašīnu stāvvietas, redzu: viņš iet pa ielas otru pusi. — Kimmelmens apklusa un nogaidoši paskatījās uz viņiem.

— Turpiniet! — Raiders sacīja.

— Es tūlīt viņam uzsaucu un jautāju, kā viņš ticis Sautvudā ātrāk par mani. Bet viņš iztaisīja tādas acis, it kā nesaprastu, par ko es runāju. — Kimmelmens neizpratnē paraustīja plecus. — Es par to esmu lauzījis galvu bez jēgas, bet tā arī neko nevaru izdomāt. Es zinu, ka vedu šo tipu vai viņa dvīņubrāli. Bet dvīņubrālis tas nevarēja būt: tādā gadījumā viņš būtu sapratis, kāpēc es kļūdījos, un būtu paskaidrojis, ka es acīmredzot esmu vedis viņa brāli, taču viņš neko tādu neteica. Tikai centās pieklājīgi izbeigt sarunu, it ka viņam būtu darīšana ar nenormālo.

— Vai viņš kaut ko runāja, kamēr brauca ar jums? — Herisons jautāja. — Kaut ko par sevi, savu profesiju, sava brauciena mērķi?

— It neko. Viņš man gluži kā no debesim uzkrita.

— Te viss kā no debesim nokritis, — Herisons īgni norūca. — Nepazīstamas sēklas, nepazīstamu augļu miza un… — Viņš piepeši apklusa. Viņa mute palika vaļā, acis izbolījās.

— …tādu bāzi, jebkura valsts iegūs stāvokli, kas dos iespēju diktēt…

Raiders piegāja pie radiouztvērēja, izslēdza to un sacīja:

— Esiet tik laipns, mister Kimmelmen, mazliet uzgaidiet pieņemamajā telpā.

Kad komivojažieris bija izgājis, Raiders, pievērsdamies Herisonam, turpināja:

— Nu, izlemiet taču beidzot, vai jūs ķers trieka vai ne?!

Herisons aizvēra muti, atkal atvēra, bet nespēja izdvest ne skaņas. Viņa izbolītās acis, šķita, nevarēja atgriezties normālā stāvoklī. Labo roku viņš bezspēcīgi vicināja pa gaisu. Raiders paņēma telefona klausuli un, kad viņu savienoja, sacīja:

— O'Kif, kas tur pie jums dzirdams par šo kosmisko staciju?

— Vai jūs man tikai tādēļ zvanāt? Bet es patlaban ņēmu klausuli, lai sazinātos ar jums.

— Kādā sakarā?

— Pienākušas vienpadsmit atbildes uz cirkulāru. Pirmās deviņas no divām lielām pilsētām, pēdējās divas — no Ņujorkas. Jūsu aizbildināmais uz vietas nesēž. Varu derēt uz desmit kokosriekstiem pret vienu, ka nākamā banka, kuru viņš mēģinās aplaupīt, būs Ņujorkā vai tās apkaimē.

— Pilnīgi iespējams. Bet pagaidām aizmirstiet viņu. Es jums jautāju par staciju. Kā pie jums uz to reaģē?

— Dūc kā satraukts bišu strops. Runā, ka astronomi šo ķermeni debesīs pamanījuši un par to ziņojuši jau divas nedēļas pirms tam, kad avīzes sacēla troksni. Ja tā ir taisnība, tad kāds tur augšā ir centies šīs ziņas noslēpt.

— Kāpēc?

— Kā lai es to zinu! — O'Kifs aizsvilās. >— I\ā es varu atbildēt, kāpēc kāds dara muļķības!

— Tātad jūs uzskatāt, ka viņiem vajadzēja skaidri pateikt, vai tā ir mūsu stacija vai ne, jo patiesība agri vai vēlu tik un tā kļūs zināma?

— Tieši tā. Bet kāpēc jūs par to tā interesējaties, Edij? Kāds sakars šai stacijai ar mūsu lietu?

— Es tikai skaļi izsaku domu, kas uz TIerisonu iedarbojās pilnīgi pretēji. Viņš zaudēja runas spēju.

— Kas tā par domu?

— Ka šī kosmiskā stacija nepavisam nav stacija. Un ka oficiālu ziņojumu nebija tāpēc, ka speciālisti ir strupceļā. Viņi taču nevar kaut ko teikt, ja viņiem nekā nav, ko teikt, vai ne?

— Toties man ir, ko teikt, — O'Kifs sacīja. — Nodarbojieties ar savu lietu! Ja jūs Herisonam vairāk neesat vajadzīgs, tad atgriezieties. Pietiek atpūsties uz valsts rēķina!

— Paklausieties, man nav paraduma izklaidēties ar telefona tālsarunām. No vienas puses, debesīs kaut kas kuļājas, un neviens nezina, kas tas tāds ir. No otras puses, šeit, lejā, kāds imitē cii — vēkus, aplaupa bankas, izsvaida mizas un sēklas 110 aug|iem, kuri nav auguši uz Zemes, un atkal neviens nezina, kas tas ir. Divi plus divi ir četri. Pamēģiniet pats saskaitīt.

— Edij, vai jūs esat jucis?

— Atjaujiet man jums izklāstīt visas detaļas un pēc tam spriediet pats. — Raiders ātri uzskaitīja faktus un pabeidza: — Pacentieties ieinteresēt tos, uz ko tas tieši attiecas. Mums vieniem tāda lieta nav pa spēkam. Griezieties pie tiem, kam ir vara un iespējas tikt galā ar šādu problēmu. Piespiediet viņus saprast!

Raiders nolika klausuli un paskatījās uz Heri- sonu, kurš acumirklī atguva runas spējas:

— Es tomēr nespēju tam ticēt. Kaut kāda fantastika. Tajā dienā, kad es ziņošu mēram, ka banku aplaupījis marsietis, Nortvudā būs jauns policijas priekšnieks. Bet mani nosūtīs pie psihiatra.

— Vai jums ir cits izskaidrojums?

— Nē. Un tas ir visļaunākais!

Izteiksmīgi paraustījis plecus, Raiders atkal paņēma klausuli un piezvanīja uz laku un krāsu kompāniju «Akme». Pēc tam izsauca no pieņemamās istabas Kimmelmenu.

— Ļoti iespējams, ka rīt jūs mums būsiet vajadzīgs un varbūt arī vēl nākamajās dienās. Es tikko zvanīju uz jūsu kantori un tur visu norunāju.

— Neiebilstu, — komivojažieris sacīja, iepriecināts par iespēju padzīvot dīkā ar priekšniecības atļauju. — Tad es došos uz viesnīcu noīrēt numuru.

— Bet vispirms pasakiet: šis jūsu pasažieris… vai viņam bija kāda bagāža?

— Nē.

— Ne saiņa, ne maza vlstoklīša?

— It nekā, — Kimmelmens noteikti atbildēja. Raidera acis iedzirkstījās.

— Iespējams, ka mums ir paveicies.

Nākamajā dienā pa dažādām šosejām, laimīgi izvairījušās no preses uzmanības, Nortvudā ieradās svarīgas personas. Herisona kabinets bija bāztin piebāzts.

Atbraukušo vidū bija lieli dūži no Finansu ministrijas, ģenerālis, admirālis, slepenā dienesta priekšnieks, viens no militārās izlūkošanas vadītājiem, trīs FIB direktori un pretizlūkošanas priekšnieks, kā arī viņu palīgi, sekretāri un tehniskie padomnieki, un vēl vesela buķete zinātnieku, kurā ietilpa divi astronomi, radiolokācijas speciālists, vadāmo šāviņu speciālists un mazliet apjucis večuks — skudru pētnieks ar starptautisku reputāciju.

Viņi klusēdami — citi ar interesi, citi skeptiski — noklausījās Herisona izsmeļošo ziņojumu. Viņš pabeidza to un apsēdās, gaidoši lūkodamies uz klausītājiem.

Pirmais ierunājās cienīgs sirmgalvis:

— Es sliecos piekrist jums, ka jūs meklējat būtni no citas pasaules. Taču es neņemos runāt visu klātesošo vārdā. Iespējams, ka viņiem ir cits viedoklis. Tomēr, man liekas, nav jēgas šķiest laiku strīdoties. Vienkāršāk ir šo jautājumu atrisināt, notverot noziedznieku. Tāds tad arī ir mums priekšā stāvošais uzdevums. Kādā veidā mēs varētu viņu saņemt ciet?

— Parastās metodes šai gadījumā neder, — FIB direktors paziņoja. — Tādu, kas spējīgs pārvērst savu izskatu tik pārliecinoši, ka, pat stāvot viņam līdzās, nevar pamanīt viltojumu, noķert nav vienkārši. Mēs spējam sameklēt jebkuru cilvēku, ja mūsu rīcībā ir pietiekami daudz laika, taču es nezinu, kā mēs varam izsekot indivīdu, kurš maina savu ārieni.

— Pat ieceļotājs no citas pasaules nebūtu zadzis naudu, ja tā viņam nebūtu bijusi vajadzīga, — sacīja cilvēks ar caururbjošām acīm. — Nekur citur kosmosā taču tā nav apgrozībā. Tādējādi varam pieņemt, ka tā viņam bija vajadzīga šeit. Taču naudai, lai kas to tērētu, piemīt tendence izsīkt. Kad viņš to būs izdevis, viņam vajadzēs papildināt krājumus. Un viņš mēģinās aplaupīt vēl vienu banku. Ja mēs visas bankas pārvērtīsim lamatās, viņš tiks noķerts.

— Kā gan jūs izliksiet lamatas tam, ko paši uzskatīsiet par savu labāko un cienījamāko klientu?»— FIB direktors jautāja un ar dzēlīgu smīnu piemetināja: — Galu galā, kā jūs zināt, ka es neesmu viņš?

Šī doma nevienu neiepriecināja. Visi satraukti saskatījās un apklusa, velti pūlēdamies atrast problēmas atrisinājumu.

Klusumu pārtrauca Raiders.

— Atklāti sakot, es uzskatu, ka meklēt pa visu pasauli radījumu, kas spējīgs uzdoties, par ko vien vēlas, nozīmē velti zaudēt laiku. Ja viņš varēja pilnībā nokopēt divus, tad nokopēs arī divdesmit un divsimt cilvēku. Es par to domāju, kamēr man galva sāka griezties riņķī, tomēr nespēju izgudrot, kādā veidā viņu varētu identificēt un notvert. Viņš taču ir praktiski nenotverams!

— Varbūt, ja mēs varētu precīzi uzzināt, kā viņš to dara, mums būtu vieglāk izstrādāt kādu plānu, — iejaucās viens no zinātniekiem. — Vai

jums nav nekas zināms par viņa metodēm?

— Nav, ser.

— Manuprāt, tā ir hipnoze, — tas pats zinātnieks sacīja.

— Iespējams, ka jums taisnība, — Raiders atzina. — Taču pagaidām mums nav nekādu pierādījumu. >— Mirkli svārstījies, viņš turpināja: — Cik es varu spriest, ir tikai viens veids, kā viņu notvert.

— Kāds tad?

— Diez vai viņš ir ieradies pie mums uz visiem laikiem. Par to liecina arī tas agregāts debesīs. Kādēļ tas tur atrodas? Es domāju, ka tādēļ, lai viņš varētu tikt atpakaļ, kad būs gatavs laisties lapās.

— Nu? — kāds nepacietīgi jautāja.

— Lai uzņemtu viņu, tam jānolaižas no vairāku tūkstošu jūdžu augstuma. Tātad to vajadzēs izsaukt. Viņam būs jādod signāls savai komandai, ja tāda ir. Vai arī, ja kuģis ir vadāms automātiski, viņam tas būs jānosēdina ar tālvadītājas ierīces palīdzību. Jebkurā gadījumā viņam būs vajadzīgs raidītājs.

— Ja raidījums būs īslaicīgs, mēs nepagūsim to fiksēt un … — kāds skeptiķis iesāka.

Raiders atvairīja viņa iebildi.

— Man prātā ir pavisam kas cits. Mums ir zināms, ka viņš ieradās Nortvudā bez bagāžas. To apliecina Kimmelmens. To apliecina misis Bastiko. Viņu vairākkārt dažādos laikos redzējuši daudzi liecinieki, bet, izņemot koferīti ar naudu, viņš nekad neko nav nēsājis sev-līdz. Pat ja viņa civilizācija būtu radījusi elektronisku ierīci, kas ir desmitkārt kompaktāka un vieglāka nekā mūsējās, tālas darbības raidītājs tomēr būs pārāk liels, lai to nēsātu kabatā.

— Jus domājāt, ka viņš to ir kaut kur noslēpis? — jautāja cilvēks ar caururbjošo skatienu.

— Man tas liekas vairāk nekā ticami. Taču, ja viņš ir to noslēpis, tad līdz ar- to ierobežojis savu darbošanās brīvību. Viņš nevar nosēdināt kuģi tur, kur ienāktu prātā. Lai to izdarītu, viņam jāatgriežas pie noslēptā raidītāja.

— Bet viņš varēja noslēpt raidītāju nezin kur. Manuprāt, tas mums neko nepalīdzēs.

— Tieši otrādi! — Raiders paņēma Herisona ziņojumu un nolasīja dažus izvilkumus, uzsvērdams pašu svarīgāko. — Iespējams, ka es kļū- dos, taču ceru, ka ne. Lai kādu izskatu viņš pieņemtu, vienu viņš nespēj nomaskēt — savu izturēšanos. Ja viņš nomaskētos par ziloni un sāktu izrādīt ziņkārību, tad būtu visai ticams zilonis, taču ziņkārīgs zilonis.

— Uz ko jūs mērķējat? — jautāja ģenerālis ar četrām zvaigznītēm uz zīmotnēm.

— Spriežot pēc viņa izturēšanās, viņš ir tikko kā ieradies uz Zemes. Ja viņš būtu kur citur jau pavadījis kaut vai pāris dienu, viņš Nortvudā būtu uzvedies pavisam citādi. Vairums liecinieku taču uzsver, ka viņš visu laiku kaut ko izlūkojis un centies izdibināt. Viņš absolūti nav pazinis apstākļus. Izturējies kā svešinieks, kam it viss ir jaunums. Manuprāt, Nortvudā bija pirmais punkts, kur viņš apmetās. Un tas savukārt nozīmē, ka nosēšanās vietai — un tātad arī pacelšanās vietai! — jāatrodas kaut kur tuvumā. Visticamāk, ka netālu no šosejas, kur viņu uzņēma Kimmelmens.

Strīdi turpinājās apmēram pusstundu, bet pēc tam tika pieņemts lēmums, kura rezultātā sākās meklēšana; kāda iespējama tikai tad, ja to atbalsta visa valsts mašīna. Kimmelmens nobrauca pa šoseju piecas jūdzes un precīzi noradīja vietu, kas tad arī kļuva par visu operāciju izejas punktu.

Sigera benzīnstacijas darbiniekus nopratināja ārkārtīgi rūpīgi, taču bez rezultātiem. Tika sameklēti un iztaujāti šoferi, kas bieži brauca pa šo šoseju, — vietējie iedzīvotāji, autobusu un kravas mašīnu vadītāji. Tāpat tika sameklēti un sīki izprašņāti reti apdzīvoto pauguru iemītnieki — sīki fermeri, klaidoņi, vientulības mīļotāji un nejauši tur gadījušies cilvēki.

Četru dienu spraiga darba rezultātā, kad bija izdarīta bezgalīga taujāšana visā apkārtnē desmit jūdžu diametrā, tika atrasti trīs cilvēki, kas neskaidri atcerējās, ka pirms nedēļām trim it kā būtu redzējuši kaut ko nokrītam no debesīm vai varbūt otrādi — uzšaujamies debesīs. Kādam fermerim bija licies, ka viņš tālumā redz lidojošo šķīvīti, taču, baidīdamies izsmiekla, viņš nevienam neko neteicis. Otrs fermeris bija redzējis atplaiksnāmies pār pakalniem dīvainu gaismu, kas tūlīt nozudusi, bet viens kravas mašīnas šoferis teicās tā kā manījis debesīs neizprotamu priekšmetu, bet, kad viņš pagriezis galvu, tur nekā vairs nebijis.

Ikviens no šiem trijiem parādīja vietu, kur tas noticis, un ar teodolītu centās iespējami precīzi noteikt, kādā debesu punktā viņš redzējis neizprotamo parādību.

Rezultātā uz kartes tika iezīmēts garens trīsstūris gandrīz kvadrātjūdzes platībā. Tagad visa uzmanība koncentrējās uz to. No tā centra tika apvilkts aplis ar rādiusu divas jūdzes, un pēc tam policija, šerifu palīgi, nacionālā gvarde un daudzi citi ņēmās pēdu pēc pēdas pārmeklēt teritoriju šā apļa iekšpusē. Tā bija vesela armija,

apbruņota ar mīnumeklētājiem un citiem aparātiem, kas reaģē uz metālu.

Stundu pirms krēslas iestāšanās Raiders, Herisons un dažas augsti stāvošas personas izdzirdēja satrauktu kliedzienu un steigšus devās uz turieni, kur jau drūzmējās visi šīs meklēšanas grupas locekļi. Kāds, paklausīdams sava mīnumeklētāja klusajai tikšķēšanai, bija pavēlis nost lielu laukakmeni un bedrē zem tā ieraudzījis metāla kārbu.

Kārba bija no zilganpelēka metāla. Tā bija divpadsmit collu gara, desmit collu plata un astoņas collas augsta. Tās virsējā plaknē bija iestiprināti seši sudraboti gredzeni, kas acīmredzot kalpoja par virziena antenu. Bez tam tur bija četras ciparnīcas, nostādītas dažādās pozīcijās. Un vēl — neliela poga.

Speciālisti, jau sagatavojušies tādam atradumam, tūlīt ķērās pie darba. Viņi nofotografēja kārbu krāsu filmā visos rakursos, izmērīja to, nosvēra, ielika atpakaļ bedrē un atkal nosedza ar akmeni.

Maksimālā attālumā slēpnī palika snaiperi, apbruņojušies ar nakts tēmēkļiem un ātršāvējiem ieročiem. Ziņas par raidītāja ārējo izskatu steidzīgi tika nosūtītas uz pilsētu, bet joslā starp šoseju un paslēptuvi uz zemes novietoja mikrofonus, kuru vadi aizstiepās tur, kur snaiperi gaidīja, vai tumsā neatskanēs zaglīgi soļi.

Līdz rītausmai pauguros ieņēma pozīcijas un nomaskējās četras prožektoru komandas un sešas zenītbaterijas. Kāda pamesta ferma tika izmantota par komandpunktu, un klētī novietojās radiolokācijas iekārta.

Ikvienam citam noziedzniekam būtu pieticis slēpņa ar desmit dūšīgiem policistiem. Bet ne šim radījumam, kas varēja parādīties jebkurā,

visnegaidītākajā izskatā, piemēram, kā bīskaps pilnā amata tērpā. Taču, ja viņš dosies pie raidītāja un izņems to …

Pēc divām dienām no pilsētas ieradās mašīna un aizveda raidītāju. Zem akmens tika nolikta precīza tā kopija, ar kuru gan neko nebija iespējams izsaukt no debesīm. Zemes cilvēki arī labi prata imitēt.

Taču īstā raidītāja pogu neviens nenospieda. Tam vēl nebija pienācis laiks. Kamēr kuģis paliks orbītā, tā mīklainais pasažieris dzīvos ar mānīgo pārliecību, ka viņam nekas nedraud, un agri vai vēlu iekritīs izliktajās lamatās.

Zeme bija gatava pacietīgi gaidīt. Un gaidīja četrus mēnešus.

Bankai Longailendā tika nolaupīti astoņpadsmit tūkstoši dolāru. Metode bija tā pati — ienāca, saņēma, aizgāja, pazuda. Pazīstams senators apskatīja Bruklinas karakuģu būvētavu un tai pašā laikā piedalījās konferencē Ņūportņūsā. Pārvaldnieks apstaigāja televīzijas studijas, kas atradās debesskrāpja sešos stāvos — no divdesmitā līdz divdesmit piektajam, visu laiku palikdams savā kabinetā desmitajā stāvā. Svešais bija jau paguvis tik daudz uzzināt, ka kļuva arvien nekaunīgāks.

Tika pārfotografēti rasējumi, atvērti seifi, apsekotas laboratorijas. Nesteidzīgi un pamatīgi tika apskatītas tēraudliešanas un militārās rūpnīcas. Liela instrumentu ceha priekšnieks pats vadāja pa rūpnīcu viltus viesi un sniedza viņam nepieciešamos paskaidrojumus.

Taču pat tam, kas praktiski ir neievainojams, ne viss iziet gludi. Visgudrākais prāts negarantē pret kļūdām. Haraša Venešs izdarīja lielu muļķību, kad šaubīgā bārā izvilka no kabatas blīvu paciņu lielu kupīru. Viņu izsekoja līdz viesnīcai. Nākamajā dienā, kad Venešs izgāja uz ielas, neviens viņam nesekoja, bet, kamēr viņš izošņāja kārtējos Zemes noslēpumus, viņa numurā notika zādzība. Atgriezies Venešs konstatēja, ka no Long- ailendas bankā paņemtās naudas nekas nav palicis pāri. Tas nozīmēja, ka izlūkošana jāpārtrauc: nepieciešams paslaukt trešo banku.

Un tad beidzot viņš bija galā ar savu darbu. Izpētījis vienu no visvairāk attīstītajām šīs planētas nozarēm, viņš neuzskatīja par nepieciešamu iepazīties ar pārējām. Visu, kas bija vajadzīgs andromēdiešu mērķiem, viņš jau bija uzzinājis. Saņēmuši Veneša ievākto informāciju, no divsimt planētām sastāvošās impērijas hipnotizētāji varēja jebkuru mirkli bez kādām pūlēm pievienot tai vēl vienu.

Netālu no Sigera benzīnstacijas Venešs izkāpa no mašīnas un pieklājīgi pateicās automobilistam, kas nekādi nespēja saprast, kāpēc braucis tādu lielu līkumu pilnīgi sveša cilvēka dēļ. Stāvēdams šosejas malā, Venešs noraudzījās pakaļ mašīnai. Tā aizdrāzās projām trakā ātrumā, it kā vadītājs būtu briesmīgi nikns uz sevi.

Cieši turēdams rokā koferīti, kas bija piebāzts ar piezīmēm un skicēm, viņš aplūkoja apkārtni un ieraudzīja to pašu, ko bija redzējis pirms vairāk nekā četriem mēnešiem. Tiem, kas atradās viņa hipnotiskās iedarbības robežās, Venešs izskatījās pēc plecīga un mazliet pašapmierināta komersanta, kurš laiski aplūko paugurus. Bet tie, kas atradās ārpus šīm robežām, bna pārāk tālu, lai ar neapbruņotu aci saredzētu kaut ko vairāk par neskaidru stāvu, kas iztālēm atgādināja cilvēku.

Vienīgi tie, kuri vēroja viņu binoklī no attāluma, lielāka par jūdzi, redzēja to, kas viņš bija patiesībā. Būtne ne no šīs pasaules. Kaut kāds ērmots radījums. Viņi būtu varējuši to tūlīt saņemt ciet, tomēr uzskatīja par labāku nesteigties: viss taču sen bija gatavs viņa uzņemšanai.

Cieši spiezdams sev klāt koferīti, Venešs ātri devās tieši uz to vietu, kur bija paslēpts raidītājs. Atlika vēl tikai piespiest pogu, atgriezties Nortvudā, kādā kafejnīcā kaut ko iekost, izgulēties un atkal ierasties šeit. Kuģis, sekodams raidītāja staram, nosēdīsies šeit, taču tas notiks tieši pēc < astoņpadsmit stundām un divdesmit minūtēm.

Piegājis pie akmens, Venešs pēdējo reizi piesardzīgi palūkojās apkārt. Nekur nevienas dzīvas dvēseles. Viņš novēla akmeni un izjuta mazu atvieglojumu, redzēdams, ka aparāts guļ bedrē — tā, kā viņš to bija atstājis. Noliecies, Venešs nospieda pogu.

No kārbas šņākdama izlauzās apdullinoša gāze. - *Te nu cilvēki bija pielaiduši kļūdu. Viņi bija pārliecināti, ka svešais zaudēs samaņu vismaz uz diennakti. Taču nekas tamlīdzīgs nenotika. Veneša organisms nebija līdzīgs cilvēka organismam, tādēļ viņš tikai noklepojās un metās bēgt.

Sešsimt jardu attālumā no klints aizsega izlēca četri cilvēki. Tēmēdami savas šautenes uz bēgošo, viņi kliedza, lai tas apstājas. Kreisajā pusē no tranšejas izlēca vēl desmit un kliedza to pašu. Venešs nicīgi nosmējās, parādīdams viņiem zobus, kuru viņam patiesībā nebija.

Viņš nevarēja piespiest cilvēkus iebāzt stobru sev mutē. Toties ar viņa palīdzību tie varēja apšaut cits citu. Nepalēninādams skrējienu, Venešs svaidījās uz vienu un otru pusi, lai izkļūtu no uguns līnijas. Tie četri labajā pusē pakalpīgi nogaidīja, kamēr viņš nonāca neapdraudētā vietā, un pēc tam sāka šaut uz tiem desmit kreisajā pusē. Tie savukārt ņēmās apbērt ar svinu viņus.

Venešs turpināja skriet, cik jaudas. Viņš būtu varējis ērti atlaisties uz klints un nogaidīt, kamēr cilvēki apšauj cits citu, — tādā gadījumā, ja būtu drošs, ka ārpus viņa hipnotiskās iedarbības zonas nav vēl kāds slēpnis ar tālšāvējiem ieročiem. Bet riskēt viņš nevarēja.

Visprātīgāk bija iespējami ātrāk atstāt bīstamo vietu, iziet uz šosejas, okupēt pirmo garāmbraucošo automašīnu un atkal nozust šīs zemes iedzīvotāju daudzmiljonu biezumā. Par to, kā norai- „dīt kuģim signālu, viņš padomās vaļas brīdī drošā vietā. Šis uzdevums nebija neatrisināms — vajadzības gadījumā viņš taču var kļūt pat par šīs valsts prezidentu.

Veneša bažas bija pilnīgi pamatotas: pusjūdzi no viņa slēpās dūšīgs resnulis, vārdā Henks, kurš acu galā nevarēja ciest tādu gļēvu un nekrietnu bēgšanu no pilsoņu kara frontes. Atrsirdīgais Henks gulēja pie smagā ložmetēja. Viņš neredzēja to, ko citi, kas atradās bēglim tuvāk, un, nedzirdēdams komandu «atlikt!», pagrieza savu ložmetēju, drūmi palūkojās mērķēkļa spraugā un nospieda sprūdu. Ložmetējs apdullinoši ietarkšķējās, tā lente sāka raustīties un dārdēt.

Par spīti attālumam, ITenks precīzi trāpīja mērķī. Haraša Venešs nogāzās uz sāniem, noraustījās un vairs nepiecēlās. Viņa nekustīgo ķermeni joprojām turpināja dragāt arvien jaunas un jaunas lodes. Viņš bija miris.

Herisons steidzas pie telefona, lai ātrāk paziņotu Raideram jaunumu. Viņam atsaucās O'Kifs.

— Viņž, šeit nav. Viņam šodien ir brīvdiena,

— Kur es varētu viņu sameklēt?

— Mājās. Es jums iedošu numuru. Viņš tur auklē mazulrti.

Herisons piezvanīja uz norādīto numuru.

— Viņš… pareizāk sakot, tas ir nogalināts. Apmēram pirms stundas.

— Hm-m-m… 2ēl! Vajadzēja to saņemt dzīvu.

— Vieglāk pateikt nekā izdarīt! Un kā jūs turētu ieslodzījumā radījumu, kas spējīgs piespiest jūs noņemt tam rokudzelžus un uzlikt sev?

— Par to lai lauza galvu drošības dienests un policija. Es strādāju Finansu ministrijā.

Nolicis klausuli, Herisons drūmi vērās sienā. Aiz tās, vairākus simtus jūdžu uz dienvidiem, cilvēki izgāja uz aerodroma skrejceļa, nolika uz betona zilganpelēku kārbu un nospieda pogu, pēc tam, vērodami debesis, sāka gaidīt.