Petaura medības

NOSACĪTAIS REFLEKSS

Tas notika ceturtajā apmācību gadā, tieši pirms brīvdienām.

Tai laikā Pirkss jau bija izstrādājis visus praktiskos darbus, aiz muguras bija ieskai­tes simulatorā [2] , divi īsti lidojumi, kā arī «pat­stāvīgs aplītis» — lidojums uz Mēnesi ar nosēšanos un atpakaļreisu. Viņš jutās kā vecs kosmosa vilks, sava aroda meistars, kam jebkura planēta ir tēva mājas, bet apvalkāts skafandrs — mīļākais tērps; kurš pirmais pamana kosmosā pretī drāžamies meteorītu mākoni un ar sakramentālu izsau­cienu: «Uzmanību! Uzmanību!» izdara zibe­nīgu manevru, izglābdams no bojā ejas kuģi, sevi un savus tūļīgākos biedrus.

Tā viņš vismaz iztēlojās, bārdu skujot, ar sarūgtinājumu konstatēdams, ka pēc viņa ārienes nemaz nav redzams, cik daudz viņam vajadzējis pārdzīvot. .. Pat pēc šaušalīgā negadījuma, kad, nosēžoties Centrālajā Līcī, Harelsbergera aparāts sprāga viņam gan­drīz rokās, Pirksam neparādījās neviens sirms mats. Ko tur runāt — viņš saprata, ka viņa sapņi par sirmiem matiem ir bezcerīgi (bet cik brīnišķīgi izskatās sarmas skarti deniņi!); būtu vismaz iegūlušas ap acīm krun­ciņas, kuras no pirmā acu uzmetiena stās­tītu, ka tās radušās, saspringti vērojot zvaig­znes kosmosa kuģa kursā! Bet viņš kā bija apaļvaidzis, tā arī palika. Tādēļ Pirkss skrā­pēja ar patrulo bārdas nazi savu ģīmi, no kura slepenībā kaunējās, un katrreiz izdo­māja aizvien satriecošākas situācijas, lai pats beigās kļūtu par stāvokļa saimnieku.

Materss, kurš kaut ko zināja par Pirksa rūpestiem, bet šo to nojauta, ieteica viņam izaudzēt ūsas. Grūti pateikt, vai šis padoms nāca no sirds. Katrā ziņā, kad Pirkss klusā rīta stundā pielika spoguļa priekšā melnu auklas gabaliņu pie augšējās lūpas, viņš sāka drebēt — tik idiotisks izskats viņam bija. Viņš sāka šaubīties par Matersu, lai gan tas, iespējams, nevēlēja viņam ļaunu; un droši vien gluži bez vainas šai ziņā bija Matersa glītā māsa, kura Pirksam reiz pa­teica, ka viņš izskatās «šausmīgi nopietns». Viņas vārdi galīgi satrieca Pirkšu. Tiesa, restorānā, kur viņi toreiz dejoja, negadījās nekas tāds, no kā Pirkss parasti baidījās. Viņš tikai vienreiz sajauca deju, bet viņa bija tik smalkjūtīga, ka nesacīja ne vārda, ūn Pirkss ne tik drīz pamanīja, ka visi pārē­jie dejo pavisam citu deju. Bet pēc tam viss gāja kā pa sviestu. Viņš nemina viņai uz kājām, cik vien varēdams, centās skaļi nesmieties (viņa smiekli lika atskatīties visiem garāmgājējiem uz ielas), bet pēc tam pavadīja viņu uz mājām.

No gala pieturas vajadzēja vēl krietnu gabalu iet kājām, un Pirkss visu ceļu domāja, kā likt viņai saprast, ka viņš nemaz nav «šausmīgi nopietns» — šie vārdi bija ķēru­šies viņam pie sirds. Kad viņi jau tuvojās mājai, Pirkss satraucās. Viņš tā arī nebija neko izdomājis un turklāt, pastiprināti domā­jot, klusēja kā zivs; viņa galvā valdīja tuk­šums, kurš atšķīrās no kosmiskā vienīgi ar to, ka bija piesātināts ar izmisīgu sasprin­dzinājumu. Pēdējā mirklī kā meteori nozib- snīja divas trīs idejas: norunāt ar viņu jaunu satikšanos, noskūpstīt viņu, paspiest viņai roku (par to viņš bija kaut kur lasījis) daudz­nozīmīgi, maigi un tai pašā laikā viltīgi un kaislīgi. Taču nekas nesanāca. Pirkss viņu nenoskūpstīja, satikšanos nenorunāja, pat roku nepasniedza … Ja nu vēl ar to viss būtu beidzies! Bet, kad viņa savā patīka­majā, dūdojošā balsī pateica «Ar labu nakti», piegāja pie vārtiņiem un satvēra aizbīdni, Pirksā pamodās sātans. Varbūt tas notika vienkārši tādēļ, ka viņas balsī Pirkss saklau- sija ironiju, īstu vai iedomātu, dievs to zinā, taču gluži instinktīvi, tieši tad, kad meitene pagriezās pret viņu ar muguru, tāda pašpār­liecināta, mierīga … vainīgs tur, protams, bija skaistums, viņa izturējās kā karaliene, skaistas meitenes vienmēr tā … Nu, vārdu sakot, viņš uzšāva tai pa attiecīgu vietu, tur­klāt diezgan stipri. Atskanēja kluss, apslā­pēts kliedziens. Droši vien viņa bija krietni izbrīnījusies! Bet Pirkss negaidīja, kas notiks tālāk. Viņš strauji pagriezās un aizskrēja, it kā baidītos, ka viņa dzīsies pakaļ… Nāka­majā dienā, ieraudzījis Matersu, Pirkss pie­gāja pie viņa kā pie mīnas ar pulksteņa mehānismu, bet tas neko nezināja par noti­kušo.

Pirkšu šī problēma uztrauca. Toreiz viņš ne par ko nedomāja (cik viegli tas viņam diemžēl izdodas bet ņēma un uzšāva viņai. Vai tad tā rīkojas «šausmīgi nopietni» cil­vēki?

Viņš nebija par to līdz galam pārliecināts, bet baidījās, ka droši vien tā tas ir. Pēc noti­kuma ar Matersa māsu (kopš tā laika viņš vairījās šīs meitenes kā uguns) Pirkss no rītiem vairs nešķobīja seju spoguļa priekšā. Turpretī agrāk viņš bija tik zemu kritis, ka vairākas reizes ar otra spoguļa palīdzību centās atrast tādu sejas pagriezienu, kurš vismaz daļēji apmierinātu viņa augstās pra­sības. Protams, viņš nebija galīgs idiots un saprata, cik smieklīga ir šāda mērkaķošanās, taču, no otras puses, viņš nemeklēja skais­tuma atribūtus, pasarg dievs, bet gali rak­stura iezīmes! Viņš taču bija lasījis Konrādu uņ ar kvēlojošu seju gremdējies pārdomās par galaktikas diženo klusumu, par vīriš­ķīgo vientulību, — vai tad var iedomāties mūžīgās nakts varoni, vientuļnieku ar šādu ģīmi? Šaubas neizgaisa, bet šķobīšanos pie spoguļa viņš izbeidza, pierādīdams sev, ka viņam ir stipra, nelokāma griba.

Šie saviļņojošie pārdzīvojumi nedaudz norimās, jo bija pienācis laiks kārtot eksā­menu pie profesora Merinusa, kuru aiz muguras sauca par Merinosu. Taisnību sakot, Pirkss nemaz nebaidījās no šā eksā­mena. Viņš tikai trīs reizes iegriezās Navi­gācijas astrodēzijas un astrognozijas insti­tūtā, kur pie auditorijas durvīm kursanti gaidīja tos, kuri nāca laukā no Merinosa, ne tikdaudz tāpēc, lai apsveiktu viņus ar panā­kumiem, bet galvenokārt tādēļ, lai uzzinātu, kādus jaunus āķīgus jautājumus izdomājis Baigais Auns. Tāda bija stingrā eksamina­tora otra iesauka. Šis vecis, kurš savu mūžu nebija spēris kāju ne vien uz Mēness, bet pat pāri raķetes slieksnim, teorijā bija tik erudīts, ka pazina katru akmeni jebkurā Lie­tus Jūras krāterī, asteroīdu klinšainās kalnu grēdas un pat visnepieejamākos Jupitera pavadoņu rajonus; runāja, ka viņš lieliski pazīstot meteorītus un komētas, kuras tikšot atklātas pēc tūkstoš gadiem, viņš jau tagad matemātiski aprēķinājis to orbītas, nododo­ties savai iemīļotākajai nodarbībai — debess

ķermeņu perturbācijas analīzei. Paša erudī­cijas bezgalīgums lika viņam piekasīties kur­santu mikroskopiskajām zināšanām.

Pirkss tomēr nebaidījās no Merinusa, jo bija atklājis viņa vājību. Vecis bija ieviesis pats savu terminoloģiju, ko speciālajā lite­ratūrā neviens cits nelietoja. Tad nu Pirkss, iedzimtās apķērības mudināts, pasūtīja biblio­tēkā visus Merinusa darbus un — nē, viņš tos nemaz nelasīja — tikai izšķirstīja un izrakstīja pāris simtus Merinusa kroplīgo vārdu. Iekala tos pamatīgi un bija pārlieci­nāts, ka neizkritis. Tā arī notika. Profesors, uztvēris, kādā stilā Pirkss atbild, atdzīvojās, pacēla biezās uzacis un klausījās Pirksā kā lakstīgalā. Negaisa mākoņi, kas parasti klāja viņa pieri, izklīda. Viņš kļuva it kā jaunāks, jo klausījās tikpat kā pats sevi. Bet Pirkss, šīs negaidītās pārvērtības un savas nekau­nības spārnots, traucās pilnās burās uz priekšu, un, lai gan pilnīgi izgāzās pēdējā punktā (te bija jāzina formulas un nekāda retorika nespēja palīdzēt), profesors ievilka treknu četrinieku un izteica nožēlu, ka nevar ielikt pieci.

Tā Pirkss savaldīja Merinosu. Paņēma to aiz ragiem. Daudz lielākas bailes viņam iedve'sa «trakā vanna» — kārtējais un pēdē­jais posms pirms izlaiduma eksāmeniem.

Pret «trako vannu» nelīdzēja nekāda izlo­cīšanās. Vispirms vajadzēja doties pie Alberta, kas skaitījās vienkāršs eksperimen­tālās astropsiholoģijas katedras laborants,bet taktiski bija docenta ]aba roka, un viņa spriedums nozīmēja vairāk nekā jebkura asistenta domas. Viņš bija uzticības persona profesoram Balo, kurš pirms gada bija aiz­gājis pensijā par lielu prieku kursantiem un par sarūgtinājumu laborantam (jo neviens nesaprata viņu tik labi kā atvaļinātais pro­fesors). Alberts veda pārbaudāmo uz pag­rabu, kur šaurā istabiņā noņēma no viņa sejas parafīna atveidojumu. Pēc tam dabūtā maska pārcieta nelielu operāciju: nāsīs ielika divas metāla caurules. Tas arī bija viss.

Pēc tam pārbaudāmais devās uz otro stāvu, uz «pirti». Protams, tā nemaz nebija pirts, bet, kā zināms, studenti nekad nesauc lietas īstajos vārdos. Tā bija plaša telpa ar baseinu, kas pilns ar ūdeni. Pārbaudāmais — studentu žargonā «pacients» — izģērbās un iegremdē­jās ūdenī, kuru sildīja tik ilgi, kamēr viņš vairs nejuta ūdens temperatūru. Tas bija at­karīgs no indivīda: dažam ūdens «pārstāja ek­sistēt» pie divdesmit deviņiem grādiem, da­žam — tikai pāri trīsdesmit diviem. Bet, kad jauneklis, gulēdams augšpēdu ūdenī, pacēla roku, ūdeni beidza sildīt un viens no asisten­tiem uzlika viņam uz sejas parafīna masku. Pēc tam ūdenim piebēra kaut kādu sāli (bet ne jau ciankāliju, kā nopietni apgalvoja tie, kas jau bija izpeldējušies «trakajā vannā»), — lie­kas, parasto vārāmo sāli. To bēra tik ilgi, kamēr «pacients» (to sauca arī par «slī­koni») uzpeldēja tā, ka viņa ķermenis brīvi

turējās ūdeni mazliet zemāk par līmeni. Laukā rēgojās vienīgi metāla caurules, pa kurām pārbaudāmais varēja brīvi elpot.

Lūk, patiesību sakot, arī viss. Zinātnieku valodā šo mēģinājumu sauca par «aferento impulsu novēršanu». Un tiešām, «slīkonis», kuram bija laupītas redzes, dzirdes, ožas un taustes sajūtas (ūdeni drīz vien vairs nejuta), tikpat kā Ēģiptes mūmija, sakrustojis rokas uz krūtīm, mierīgi atdusējās bezsvara stā­voklī. Cik ilgi? Tik ilgi, cik spēja izturēt.

Liekas, nav nekā sevišķa. Tomēr šādā stā­voklī ar cilvēku norisinājās kaut kas savāds. Protams, par «slīkoņu» pārdzīvojumiem var pietiekami daudz izlasīt eksperimentālās psiholoģijas mācību grāmatās. Taču rakstu­rīgākais, ka šie pārdzīvojumi izpaudās indi­viduāli. Apmēram trešā daļa pārbaudāmo neizturēja pat trīs stundas, kur nu vēl sešas, piecas. Un tomēr bija vērts pūlēties, jo norī­kojums praksē pirms diploma aizstāvēšanas bija atkarīgs no atzīmes par izturību: pirmās vietas ieguvējs tika sūtīts pirmklasīgā praksē, kas nemaz nelīdzinājās ne sevišķi interesan­tajam, visumā pat garlaicīgajam darbam dažādās stacijās Zemes tuvumā. Nebija iepriekš paredzams, kurš no kursantiem izrādīsies «tēraudciets» un kurš neizturēs; «vanna» ne pa jokam pārbaudīja rakstura mērķtiecību un stingrību.

Pirkss bija iesācis tīri labi, ja neskaita to, ka viņš bez kādas vajadzības iegremdēja galvu ūdenī vēl pirms tam, kad asistents bija

uzlicis viņam masku; pie tam viņš ierija krietnu krūzi ūdens un guva iespēju pārlie­cināties, ka tas ir visparastākais sālsūdens. . Kad bija uzlikta maska, Pirkss sajuta ausis vieglu dūkoņu. Viņš atradās absolūtā tumsā. Atslābināja muskuļus, kā bija noteikts reglamentā, un palika nekustīgi guļam ūdenī. Acis nevarētu atvērt, pat ja gribētu: traucēja parafīns, kas cieši piekļāvās vai­giem un pierei. Sākumā iekņudējās deguns, pēc tam sāka niezēt labā acs. Caur masku, protams, pakasīties nevarēja. Par niezēšanu citu «slīkoņu» atskaitēs nekas nebija sacīts; acīmredzot tas bija viņa personīgais iegul­dījums eksperimentālajā psiholoģijā. Pavi­sam nekustīgs viņš zvilnēja ūdenī, kas nesil­dīja un nesaldēja viņa kailo ķermeni. Pēc dažām minūtēm viņš to vispār vairs nejuta.

Protams, Pirkss varēja pakustināt kājas vai vismaz kāju pirkstus un pārliecināties, ka tie ir glumi un slapji, bet viņš zināja, ka no griestiem viņu novēro reģistrējošās kameras acs; par katru kustību pienācās soda punkti. Ieklausoties sevī, drīz vien viņš sāka atšķirt savas sirds toņus, tie bija nepa­rasti vāji un likās nākam no milzīga attā­luma. Jutās viņš gluži ciešami. Niezēšana izbeidzās. Nekas viņu neapgrūtināja. Alberts bija tik prasmīgi pielāgojis cauru­les maskai, ka Pirkss aizmirsa tās. Viņš vis­pār neko nejuta. Šis tukšums sāka kļūt satraucošs. Vispirms viņš vairs nejuta sava ķermeņa, roku un kāju stāvokli. Viņš vēl atcerējās, kādā pozā guļ, tieši atcerējās, nevis juta. Pirkss sāka pārlikt, cik ilgi viņš atrodas zem ūdens ar šo balto parafīnu uz sejas. Un ar izbrīnu konstatēja, ka viņam, lai gan parasti viņš bez pulksteņa palīdzības varēja noteikt laiku ar precizitāti no vienas līdz divām minūtēm, nav ne mazākā priekšstata par to, cik minūšu — vai iespējams desmi­tiem minūšu? — pagājis kopš brīža, kad viņš iegremdējies «trakajā vannā».

Kamēr Pirkss par to brīnījās, viņš atklāja, ka viņam nav ne rumpja, ne galvas — itin nekā. It kā viņa vispār nebūtu. Šādu sajūtu nevarēja saukt par patīkamu. Tā drīzāk bai­dīja. Pirkss it kā pamazām izšķīda ūdenī, kuru tāpat vairs pilnīgi nejuta. Lūk, arī sirds vairs nav dzirdama. Viņš no visa.spēka sa­sprindzināja dzirdi — veltīgi. Toties klu­sumu, kurš pildīja viņu visu, nomainīja dobja dunoņa, nepārtraukts notrulinoši vien­muļš troksnis, tik nepatīkams, ka gribējās aizbāzt ausis. Prātā iešāvās doma, ka droši vien pagājis krietns laika sprīdis un daži soda punkti neietekmēs kopīgo atzīmi: gri­bējās pakustināt roku.

Nebija ko kustināt — rokas bija pazudu­šas. Nevarētu teikt, ka Pirkss nobijās, nē, drīzāk apstulba. Tiesa, viņš bija kaut ko lasījis par «ķermeņa sajūtas zudumu», bet kas gan varēja iedomāties, ka tas nonāks līdz tādai galējībai?

«Kā redzams, tā tam jābūt,» viņš mierī- nāja sevi. «Galvenais — nekustēties; ja gribi ierindoties pirmajās vietās, tas viss ir jāiz­tur.» Šī doma viņu kādu laiku saturēja. Cik ilgi? Viņš nezināja.

Pēc tam kļuva aizvien ļaunāk.

Sākumā tumsa, kurā viņš atradās, vai, pre­cīzāk, tumsa, kura bija viņš pats, piepildījās ar blāvi mirgojošiem apļiem, kas peldēja kaut kur redzesloka robežās; šie apļi pat ne­spīdēja, tikai neskaidri balsnīja. Pirkss pagrozīja acis, sajuta šo kustību un noprie­cājās. Bet savādi: pēc dažām kustībām acis atteicās pakļausit.

Taču redzes un dzirdes fenomeni, šī mir­gošana, zibsnīšana, trokšņi un dunoņa, bija tikai nekaitīgs prologs, rotaļa salīdzinājumā ar to, kas sākās pēc tam.

Pirkss saira. Un ne tikai ķermenis — par to vispār nevarēja runāt, tas jau sen bija beidzis eksistēt, bija kļuvis par kaut pagā­jušu, par kaut ko uz mūžu zaudētu. Bet var­būt tas nekad nav bijis?

Gadās, ka nospiesta roka, kurai nepieplūst asinis, uz kādu laiku atmirst, tai var pieskar­ties ar otru, dzīvo un jutīgo roku, gluži kā koka stumbenim. Gandrīz katrs pazīst šo sa­vādo, nepatīkamo, bet, par laimi, ātri pār­ejošo sajūtu. Cilvēks pie tam paliek normāls, dzīvs, ir spējīgs just, vienīgi daži pirksti vai rokas plauksta ir pamiruši, kļuvuši par svešu priekšmetu, kas piestiprināts tā ķermenim. Turpretī Pirksam nebija palicis nekas vai,

pareizāk sakot, gandrīz nekas, izņemot bailes.

Viņš saira — nevis kaut kādās atsevišķās personībās, bet gan bailēs. No kā Pirkss bai­dījās? Viņam nebija ne jausmas. Viņš nedzī­voja nedz nomodā (vai tad nomods var būt bez ķermeņa?), nedz sapnī. Tas taču nebija sapnis: viņš zināja, kur atrodas, ko ar viņu v dara. Tas bija kaut kas cits. Un itin nemaz nelīdzinājās reibumam.

Arī par to viņš bija lasījis. To sauca tā: «Galvas smadzeņu garozas darbības traucē­jumi sakarā ar ārējo impulsu trūkumu».

Tas neskanēja slikti. Bet praksē …

Pirkss bija mazliet šeit, mazliet tur, un viss izplūda. Augša, apakša, malas — nekas nebija palicis. Viņš pūlējās atcerēties, kur jābūt griestiem. Bet kā lai domā par gries­tiem, ja nav ne ķermeņa, ne acu?

— Tūlīt, — viņš sacīja pats sev, — nodi­bināsim kārtību. Telpa — izmēri — vir­ziens …

Šie vārdi neko nenozīmēja. Pirkss iedo­mājās laiku, atkārtoja «laiks, laiks», it kā košļāja papīra lodīti. Burtu savirknējums bez jebkādas jēgas. Šo vārdu vairs neatkārtoja viņš, bet kāds cits, svešs, kas bija iemieso­jies viņā. Nē, viņš ir iemiesojies kādā citā. Un šis cits uzpūtās. Piepampa. Kļuva neiz­mērojams. Pirkss klīda pa kaut kādām ne­izprotamām dzīlēm, bija kļuvis milzīgs kā balons, neiedomājams, zilonim līdzīgs pirksts, nevis paša, nevis īsts, bet kaut kāds izdo­māts, nez no kurienes radies pirksts. Šis pirksts atdalījās. Viņš kļuva par kaut ko no­mācošu, nekustīgu, pārmetoši un reizē muļ­ķīgi saliektu, bet Pirkss, Pirksa apziņa uz­liesmoja te vienā, te otrā pusē šim blāķim, kurš bija nedabisks, silts, derdzīgs, ne­kāds …

Blāķis pazuda. Pirkss griezās. Riņķoja. Krita kā akmens, gribēja iekliegties. Acu orbītas bez sejas, apaļas, izvalbītas, izplūsto­šas, ja mēģinātu tām pretoties, spiedās, līda viņam virsū, spīlēja viņu no iekšpuses, it kā viņš būtu no plānas plēves pagatavots rezer­vuārs, kas tūlīt tūlīt pārsprāgs.

Un viņš pārsprāga …

Viņš sadalījās cita no citas neatkarīgās tumsas daļās, kuras lidinājās kā juceklīgi virpuļojošas papīra plēnes. Un šajā ņirbošajā virpulī bija nesaprotama sasprindzinātība, piepūle kā uz nāves gultas, kad caur miglu un tukšumu kāds, kas kādreiz bijis vesels ķermenis un pārvērties nejūtīgā, atdziestošā tuksnesī, alkst pēdējo reizi atsaukties, nokļūt pie otra cilvēka, ieraudzīt to, pieskarties tam.

— Tūlīt, — kāds apbrīnojami skaidri no­teica, taču tas nāca no ārpuses, tas nebija viņš. Varbūt kāds labs cilvēks apžēlojies un sācis runāt ar viņu? Ar ko? Kur? Bet viņš taču dzirdēja. Nē, tā nebija īsta balss.

— Tūlīt. Citi jau to izbaudījuši. No tā ne­mirst. Jāsaturas.

Šie vārdi visu laiku atkārtojās. Kamēr zaudēja jēgu. Atkal viss izplūda kā veca izmirkuši dzēšlapa. Kā sniega kupena saulē. Viņu aizskaloja, viņš, nekustīgais, drāzās kaut kur, izgaisa.

«Tūlīt manis nebūs,» Pirkss nodomāja pa­visam nopietni, jo tas līdzinājās nāvei, nevis sapnim. Tikai vienu viņš vēl zināja: tas nav sapnis. Viņu ielenca no visām pusēm. Nē, ne viņu. Viņus. Viņi bija vairāki. Cik? Viņš nevarēja saskaitīt-.

— Ko es šeit daru? — kāds viņā jautāja. — Kur es esmu? Okeānā? Uz Mēness? Pār­baudījums …

Negribējās ticēt, ka tas ir pārbaudījums. Kā tad tā: mazliet parafīna, kaut kāds sāls­ūdens — un cilvēks pārstāj eksistēt? Pirkss nolēma darīt tam galu, lai tas maksātu ko maksādams. Viņš cīnījās, pats nezinādams ar ko, it kā celdams milzīgu akmeni, kas bija uzgūlies virsū. Bet nevarēja pat pakustēties. Pēdējā samaņas mirklī viņš sakopoja atliku­šos spēkus un ievaidējās. Un izdzirda šo vaidu — apslāpētu, tālu, gluži kā radiosig­nālu no citas planētas.

Viņš mazliet atjēdzās, sakoncentrēja do­mas, lai tūdaļ atkal ieslīgtu kārtējā agonijā, vēl drūmākā, visu iznīcinošā.

Nekādas sāpes viņš nejuta. Ak, ja būtu sāpes! Tās atrastos ķermenī, atgādinātu par to, novilktu kaut kādas robežas, tirdītu ner­vus. Bet šī bija bezsāpju agonija — nāvē­jošs, pieaugošs nebūtības uzplūdums. Viņš sajuta, kā ieelpotais gaiss krampjaini ienāk viņā — nevis plaušās, bet šajā trīsošajā, sa­ņurcītajā apziņas drumslu masā. Ievaidēties, vēlreiz ievaidēties, izdzirdēt sevi…

— Ja gribi vaidēt, nesapņo par zvaig­znēm, — atskanēja tā pati nepazīstamā, dī­vaini svešādā balss.

Viņš apdomājās un neievaidējās. Starp citu, viņa vairs nebija. Viņš pats nezināja, par ko ir pārvēties: viņam lēja iekšā kaut kādas lipīgas, saltas strāvas, un ļaunākais bija tas — kādēļ neviens stulbenis par to nav pat ieminējies? — ka viss gāja viņam cauri. Viņš bija kļuvis caurspīdīgs. Viņš bija cau­rums, siets, alu un pazemes pāreju līčuloču ķēde.

Pēc tam saira arī tas — palika tikai bailes, kas neizgaisa pat tad, kad tumsa, blāvi mir­gojot, sāka drebēt kā drudzī — un pazuda.

Pēc tam kļuva sliktāk, daudz sliktāk. Par to Pirkss diemžēl vēlāk nevarēja ne pastāstīt, ne arī atcerēties skaidri un sīki: šādiem pār­dzīvojumiem vēl nav atrasti vārdi. Neko viņš nevarēja no sevis izspiest. Jā, jā, «slī­koņi» bija kļuvuši bagātāki, jā, tieši bagā­tāki par vēl vienu velnišķīgu pārdzīvojumu, ko profāni pat nevar iedomāties. Tiesa, ap­skaust te nav par ko.

Pirkss izgāja cauri vēl daudzām stadijām. Kādu laiku viņa nebija, pēc tam viņš atkal parādījās vairākkārtīgi palielināts; pēc tam kaut kas saēda viņam visas smadzenes, pēc tam sekoja kaut kādas nesakarīgas, vārdos neizsakāmas mocības — tās apvienoja baiIes, kuras bija pārdzīvojušas gan ķermeni, gan laiku, gan telpu. Visu.

Baiļu viņš bija pierijies līdz kaklam.

Doktors Grotiuss sacīja:

— Pirmoreiz jūs ievaidējāties simt trīs­desmit astotajā minūtē, otrreiz — divsimt divdesmit septītajā. Pavisam trīs soda punkti, un nekādu krampju. Uzlieciet kāju uz kājas. Pārbaudīsim refleksus… Kā jums izdevās izturēt tik ilgi — par to vēlāk.

Pirkss sēdēja uz četrkārtīgi salocīta dvieļa, kas bija velnišķīgi ass un tādēļ ļoti patīkams. Ne ko pielikt, ne atņemt — Lācars. Nevis tai nozīmē, ka viņš ārēji būtu līdzīgs Lācaram, bet viņš patiešām jutās augšāmcēlies. Viņš bija izturējis septiņas stundas. Ieņēmis pirmo vietu. Pēdējo triju stundu laikā tūkstošreiz miris. Bet nebija ievaidējies. Kad viņu iz­vilka no ūdens, apslaucīja, nomasēja, izdarīja iešļircinājumu, iedeva malku konjaka un aizveda uz laboratoriju, kur viņus gaidīja doktors Grotiuss, Pirkss pavērās spogulī. Viņš bija pilnīgi apdullis, apreibis, it kā mē­nešiem ilgi būtu nogulējis karsonī. Viņš zināja, ka viss jau aiz muguras. Un tomēr pavērās spogulī. Nevis tādēļ, ka cerēja ieraudzīt sirmus matus, bet tāpat vien. Ierau­dzīja savu apaļo ģīmi, ātri novērsās un aiz- soļoja tālāk, atstādams uz grīdas slapjas pēdas. Doktors Grotiuss ilgi pūlējās izdabūt no viņa kaut ko par pārdzīvoto. Nav joka lieta — septiņas stundas! Doktors Grotiuss tagad pavisam citādi skatījās uz Pirkšu: ne jau nu isLī ar simpātijām — drīzāk ar ziņkāri kā entomologs, kurš atklājis jaunu tauriņu sugu vai atradis ļoti reti sastopamu kukaini. Iespējams, ka viņš saskatīja Pirksā nākamā zinātniskā darba tēmu.

Ar nožēlu jāatzīst, ka Pirkss izrādījās ne sevišķi pateicīgs objekts pētījumiem. Viņš sēdēja un muļķīgi blisināja acis: viss bija plakans, izmēri dubultojās; kad viņš snie­dzās pēc kāda priekšmeta, tas atradās tuvāk vai tālāk nekā Pirksam bija šķitis. Tā bija normāla parādība. Bet ne visai normāla bija viņa atbilde asistentam, kurš centās uzzināt kaut ko vairāk.

— Jūs tur esat gulējis? — Pirkss atbildēja ar jautājumu uz jautājumu.

— Nē, — doktors Grotiuss izbrīnījās,

— kas tad ir?

— Tad paguliet, — Pirkss viņam ieteica,

— pats redzēsiet, kā tur ir.

Nākamajā dienā Pirkss jutās jau tik možs, ka varēja pat jokot, runādams par «trako vannu». Tagad viņš ik dienas iegriezās gal­venajā ēkā, kur uz ziņojumu dēļa zem stikla tika izlikti prakses vietu saraksti. Tomēr līdz nedēļas beigām viņa uzvārds tā arī nepa­rādījās.

Bet pirmdien viņu izsauca Šefs.

Pirkss uzreiz neuztraucās. Vispirms viņš centās atcerēties visus savus noziegumus. Runa taču nevarēja būt par to, ka viņš bija ielaidis peli «Ostensa» raķetē, — tas notika sen, un pele ari bija pavisam maziņa, un vispār, par ko tur runāt, Pēc tam gadījums ar modinātāju, kas automātiski pieslēdza strāvu gultai, kurā gulēja Mebiuss. Bet arī tas, patiesību sakot, ir sīkums. Ne to vien izstrādā divdesmit divu gadu vecumā; pie tam Šefs bija iecietīgs. Līdz zināmai robežai. Vai tiešām viņš būtu uzzinājis par «spoku»?

«Spoks» bija Pirksa oriģinālizgudrojums. Protams, viņam palīdzēja biedri — draugi taču viņam bija. Bet Barnu vajadzēja pārmā­cīt. Operācija «Spoks» noritēja precīzi pēc plāna. Viņi piebēra ar šaujampulveri papīra kulīti, pēc tam izveidoja no pulvera celiņu, kas trīsreiz apliecās apkārt visai istabai un pagāja zem galda. Varbūt pulvera tiešām bija sabērts mazliet par daudz. Pulvera ce­liņa otrs gals iznāca pa durvju apakšu gai­tenī. Barns tika iepriekš apstrādāts: veselu nedēļu vakaros par spokiem vien runāja. Pirkss, nebūdams muļķis, bija sadalījis lo­mas: vairāki puiši stāstīja visādus šausmu stāstus, bet citi tēloja neticīgos, lai Barnam nerastos aizdomas.

Barns šajos metafiziskajos strīdos nepieda­lījās, reizēm vienīgi pasmējās par dedzīgā­kajiem «viņpasaules» apoloģētiem. Jā, bet vajadzēja redzēt, kā pusnaktī viņš izsprāga no savas guļamistabas, rēkdams kā tīģera vajāts bifelis. Uguns caur durvju apakšu iekļuva istabā, trīsreiz apskrēja apkārt ista­bai un tā norībēja zem galda, ka grāmatas pajuka uz visām pusēm. Pirkss tomēr bija pāršāvis pār strīpu — izcēlās ugunsgrēks. Ar dažiem ūdens spaiņiem liesmas apdzēsa, bet palika grīdā izdedzis caurums un smaka. Nu­murs zināmā mērā neizdevās. Spoku esa­mībai Barns nenoticēja. Pirkss nosprieda, ka droši vien pie visa vainīgs šis «spoks». No rīta viņš piecēlās agrāk nekā parasti, uzvilka tīru kreklu, drošības labad ieskatījās «Lido­jumu grāmatā», «Navigācijā» un aizgāja, ne nieka nebēdādams.

Šefa kabinets bija lielisks. Pirksam vismaz tā šķita. Sienas bija viscaur nokārtas ar de­bess kartēm, uz tumši zilā fona mirdzēja kā medus lāsītes dzelteni zvaigznāji. Uz rak­stāmgalda stāvēja mazs mēness globuss, vis­apkārt bija milzum daudz grāmatu, diplomu, bet pie paša loga stāvēja otrs, gigantisks globuss. Tas bija īsts brīnums: jānospiež tikai attiecīga poga — un tūlīt iedegas un ieiet orbītā jebkurš pavadonis, — kā stāsta, tur bijuši ne tikai pašreizējie, bet arī visve­cākie, ieskaitot pirmos 1957. gada pavado­ņus, kuri jau kļuvuši par vēsturiskiem.

Taču Pirksam todien globuss nebija prātā. Kad viņš iegāja kabinetā, Šefs rakstīja. Pateica, lai Pirkss apsēžas un uzgaida. Pēc tam noņēma brilles — viņš bija sācis nēsāt brilles tikai pirms gada — un paskatījās uz Pirkšu, it kā redzētu to pirmo reizi. Tāds viņam bija paradums. No šā skatiena varētu apmulst pat svētais, kam uz sirdsapziņas nav neviena grēciņa. Pirkss nebija svēts. Viņš sāka dīdīties krēslā. Brīžiem iegrima tajā pēc iespējas dziļāk, nosēzdamies nepiemēroti vaļīgā pozā kā miljonārs uz personīgās jah­tas klāja, brīžiem pēkšņi pavirzījās uz priekšu, noslīdēdams gandrīz vai uz paklāja pats sev uz papēžiem. Izturējis pauzi, Šefs jautāja:

— Nu, kā klājas, zēn?

Viņš uzrunāja Pirkšu ar «tu», tātad nav nemaz tik ļauni. Pirkss saprata, ka viss ir kārtībā.

— Kā stāsta, tu esot izpeldējies.

Pirkss apstiprināja. Ko tas varētu nozīmēt? Viņš aizvien vēl bija piesardzīgs. Varbūt kauninās par netaktisko izturēšanos pret asistentu…

— Mums ir viena prakses vieta Mendeļejeva stacijā. Vai tu zini, kur tas ir?

— Astrofizikas stacija «tai pusē»… — Pirkss atbildēja.

Viņš bija nedaudz vīlies. Viņš loloja klu­sas cerības, tik dziļi sirdī ieslēgtas, ka aiz māņticības neatzinās par tām pat pats sev. Viņš sapņoja par ko citu. Par lidojumu. Ir taču tik daudz raķešu, tik daudz planētu, bet viņam jāsamierinās ar parastu stacionāru praksi «tai pusē» … Kādreiz uzskatīja par sevišķu šiku nosaukt no Zemes neredzamo Mēness puslodi par «to pusi». Turpretī tagad visi tā runā.

— Pareizi. Vai zini, kā tā izskatās? — Šefs jautāja.

Viņam bija savāda sejas izteiksme, it kā viņš kaut ko slēptu. Pirkss kādu mirkli vil­cinājās — melot vai nemelot.

— Nē, — viņš sacīja.

— Ja uzņemsies šo uzdevumu, es nodošu tev visu dokumentāciju.

Šefs uzlika roku uz papīru kaudzes.

— Tātad es varu arī neuzņemties? — Pirkss jautāja ar neslēptu ziņkāri.

— Jā, vari. Tādēļ ka uzdevums ir bīstams. Precīzāk izsakoties, var izrādīties bīstams . ..

Šefs dzīrās vēl kaut ko sacīt, taču neva­rēja. Viņš apklusa, lai labāk ielūkotos Pirksā; tas blenza viņā plati ieplestām acīm, tad lēni, godbijīgi nopūtās — un pamira, it kā aizmirsis, ka ir jāelpo. Nosarcis kā meitene, kuras priekšā nostājies princis, viņš gaidīja jaunus, prātu reibinošus vārdus. Šefs iekle­pojās.

— Nu, nu, — viņš atskurbinoši ierunā­jās. — Es pārspīlēju. Vismaz tu maldies.

— Kā tā? — Pirkss nomurmināja.

— Es gribu sacīt, ka tu neesi vienīgais cilvēks uz Zemes, no kura viss atkarīgs… Cilvēce negaida, ka tu to izglābsi. Pagaidām vēl negaida.

Sarkans kā vēzis Pirkss trinās uz sēdekļa, nezinādams, kur likt rokas. Šefs, pazīstams kā liels zobgalis, vēl pirms mirkļa pavēra viņam paradīzes vārtus: varonis Pirkss pēc paveiktā varoņdarba soļo pa kosmodromu caur apbrīnā sastingušu pūli un dzird jūsmī­gus čukstus: «Tas ir viņš! Tas ir viņš!», bet tagad, it kā nemaz nesaprazdams, ko dara, sāka noniecināt uzdevumu, pielīdzināt viņa misiju parastajai praksei pirms diploma aiz­stāvēšanas un beidzot paskaidroja:

— Stacijas personālu komplektē no astro­nomiem, tos aizved uz «to pusi», lai tie nosē­dētu tur paredzēto mēnesi, un tas ir viss. Normāls darbs tur neprasa nekādas izcilas spējas. Tādēļ kandidātiem vajadzēja izturēt parastos pirmās un otrās grūtības pakāpes pārbaudījumus. Bet tagad, pēc tā gadījuma vajadzīgi cilvēki, kas būtu vēl rūpīgāk pār­baudīti. Vispiemērotākie, protams, būtu piloti, bet pats saproti, nevar taču pilotus turēt parastā novērošanas stacijā …

Pirkss to saprata. Ne tikai Mēnesim, bet visai Saules sistēmai bija vajadzīgi piloti, navigatori un citi speciālisti — to aizvien vēl bija pārāk maz. Bet kas tas par gadījumu, ko minēja Šefs? Pirkss tālredzīgi klusēja.

— Stacija ir ļoti maza. Uzbūvēta muļķīgi: nevis krātera dibenā, bet ziemeļu virsotnes pakājē. Izvēloties vietu stacijas celšanai, norisa lieli strīdi, lai saglabātu prestižu, tika upurēti selenodēzisko pētījumu rezultāti. Bet ar visu to tu iepazīsies vēlāk. Pateikšu tikai, ka pagājušajā gadā nobruka daļa no kalna un aizbēra vienīgo ceļu. Tagad aizkļūt līdz turienei var tikai dienā un arī tad ar grūtī­bām. Sāka projektēt uzkarinātu ceļu, bet pēc tam darbus pārtrauca, jo pieņemts jau lēmums nākamgad pārvietot staciju lejā. Praktiski stacija naktī ir atgriezta no ārpa­saules. Pārtrūkst radiosakari. Kādēļ?

— Piedodiet — kas?

— Kādēļ, es jautāju, pārtrūkst radiosa­kari?

Tāds viņš bija, šis Šefs. Augstsirdīgi pie­dāvāja misiju, ievadīja nevainīgu sarunu - un pēkšņi pārvērta to visu eksāmenā. Pirkss sāka svīst.

— Tā kā uz Mēness nav ne atmosfēras, ne jonosfēras, radiosakari tiek uzturēti ar ultraīsviļņiem … Šai nolūkā tur uzceltas ra- dioreleju līnijas, kas līdzīgas televīzijas līnijām …

Šefs, atspiedies ar elkoņiem uz rakstām­galda, grozīja pirkstos pildspalvu, likdams saprast, ka būs pacietīgs un noklausīsies līdz galam. Pirkss tīšām plaši stāstīja par lietām, kas zināmas katram skolniekam, lai attāli­nātu to brīdi, kad vajadzēs skart nozari, kur viņa zināšanas nebija nemaz tik spožas.

— Šādas raidlīnijas atrodas kā šajā, tā arī «tajā pusē», — tad Pirkss uzņēma ātrumu kā kuģis, kas iepeld dzimtajos ūdeņos. — «Tajā pusē» ir astoņas. Tās savieno Galveno Lunu ar stacijām Centrālais Līcis, Miegainais Purvs, Lietus Jūra …

— To tu vari izlaist — Šefs augstsirdīgi atļāva. — Un hipotēzi par Mēness izcelša­nos arī. Es klausos …

Pirkss sāka mirkšķināt acis.

— Traucējumi sakaros rodas tad, kad līnija nokļūst terminatora zonā. Kad daži retranslatori vēl atrodas ēnā, bet virs pārē­jiem jau aust Saule . . .

— Kas ir terminators, es zinu. Nevajag skaidrot, — Šefs sirsnīgi noteica.

Pirkss ilgi klepoja. Tad izšņauca degunu. Bet nevar taču stiept garumā līdz bezgalībai.

— Sakarā ar atmosfēras trūkumu Saules korpuskulārie izstarojumi, bombardēdami Mēness virsmu, raida .. . ē-ē-ē … traucēju­mus radiosakaros. Tieši šie šķēršļi rada šķēr­šļus …

— Šķēršļi rada šķēršļus — pilnīgi pa­reizi, — Šefs piebalsoja. — Bet kas tad ir šie šķēršļi?

— Tas ir otrreizēji izraisīts izstarojums. No… no …

— No? … — Šefs labvēlīgi atkārtoja.

— Novinska efekts! — Pirkss izkliedza. Tomēr atcerējās. Bet arī ar to vēl nepietika.

— Kā izpaužas šis efekts?

To Pirkss nezināja. Pareizāk sakot, agrāk zināja, bet bija aizmirsis. Kādreiz iekaltās zināšanas viņš bija aiznesis līdz eksaminā­cijas zāles slieksnim, kā žonglieris uz galvas nes veselu piramīdu visneiedomājamāko priekšmetu, bet tagad eksāmens palicis aiz muguras … Šefs līdzjūtīgi pašūpoja galvu, pārtraukdams bezjēdzīgos izdomājumus par elektroniem, piespiedu izstaro jumu un rezo- nanci.

— M-jā, — noteica šis nežēlīgais cil­vēks, — bet profesors Merinnuss ielicis tev četrinieku .. . Vai tiešām viņš būtu kļūdījies?

Krēsls, uz kura Pirkss sēdēja, sāka atgādināt kaut ko līdzīgu koniskai vulkānā vir sotnei.

— Man negribētos viņu apbēdināt, — Šefs turpināja, — labāk, lai viņš neko nedabū zināt. ..

Pirkss atviegloti nopūtās.

— … Bet es palūgšu profesoru Lābu, lai izlaiduma eksāmenā …

Šefs daudznozīmīgi apklusa. Pirkss sastinga. Ne jau no šī drauda: Šefa roka lēnām atbī­dīja dokumentus, kurus Pirksam vajadzēja saņemt reizē ar savu misiju.

— Kādēļ nenodibina sakarus ar kabeļa palīdzību? — Šefs jautāja, neskatīdamies uz viņu.

— Tādēļ, ka tas ir dārgi. Koaksiālais ka­belis savieno pagaidām tikai Galveno Lunu ar Arhimēdu. Taču tuvākajos piecos gados paredzēts visu radioreleju tīklu pārveidot par kabeļu tīklu.

Joprojām raukdams pieri, Šefs atgriezās pie sākotnējā temata.

— Nu, labi. Praktiski katru nakti Mende- ļejeva stacija uz Mēness ir nogriezta no visas pārējās pasaules divi simti stundu. Līdz šim darbs tur ritēja normāli. Pagājušajā mēnesī pēc parastā sakaru pārtraukuma stacija ne­atsaucās uz Ciolkovska signāliem. Rītausmā no Ciolkovska stacijas izsūtīja speciālu ko­mandu. Atklājās, ka galvenā lūka ir atvērta, bet slūžu kamerā guļ cilvēks. Dežurēja ka­nādieši Šaljē un Sevidžs. Kamerā gulēja Se- vidžs. Viņa ķiveres stikls bija ieplīsis. Viņš bija nosmacis. Šaljē izdevās atrast tikai pec divdesmit četrām stundām dziļā aizā zem Saules vārtiem. Nāves cēlonis — kritiens. Citādi stacijā viss bija pilnīgā kārtībā: apa­ratūra strādāja normāli, bija vēl neskarti pārtikas krājumi, un neizdevās konstatēt arī nekādas avārijas pazīmes. Vai esi lasījis par to?

— Lasīju. Bet avīzē bija rakstīts, ka noti­cis nelaimes gadījums. Psihoze … divkārša pašnāvība ārprāta lēkmē .. .

— Blēņas, — Šefs pārtrauca. — Es pazinu Sevidžu. Vēl no Alpiem. Tādi ļaudis nemai­nās. Nu, labi. Avīzēs rakstīja muļķības. Iz­lasi jauktās komisijas ziņojumu. Paklausies! Tādi puiši kā tu principā pārbaudīti ne slik­tāk par pilotiem, bet diplomu tiem nav, tā­tad lidot tie nevar. Bet prakse tev tā kā tā jāiziet. Ja piekritīsi — rīt varēsi izlidot.

— Bet kurš būs otrs?

— Nezinu. Kāds astrofiziķis. Vispār tur vajadzīgi astrofiziķi. Baidos, ka viņam no tevis būs maz labuma, toties tu varbūt maz­liet apgūsi astrogrāfiju! Tu saproti, par ko ir runa? Komisija secinājusi, ka noticis ne­laimes gadījums, taču palikušas zināmas šau­bas, nu, sacīsim, neskaidrības. Tur noticis kaut kas neizprotams. Kas īsti — nav zināms. Tādēļ arī nolēmuši, ka būtu svētīgi aizsūtīt tur nākamajā maiņā kaut vienu cilvēku ar pilota psihisko sagatavotību. Es neredzu iemesla viņiem atteikt. Tur droši vien nekas sevišķs nenotiks. Protams, jābūt piesardzī­gam, bet nekādu detektīva misiju mēs tev neuzticam, neviens necer, ka tu atklāsi kaut kādas papildu detaļas, kas visu šo notikumu parādītu jaunā gaismā, un tas arī nav tavs uzdevums. Tev kļūst slikti?

— Kas, piedodiet? Nē! — Pirkss iebilda.

— Bet man izlikās. Vai esi pārliecināts, ka uzvedīsies prātīgi? Tev, kā redzu, reibst galva. Es padomāšu …

— Es uzvedīšos prātīgi, — Pirkss paziņoja, cik apņēmīgi vien varēdams.

— Šaubos, — Šefs sacīja. — Es sūtu tevi bez entuziasma. Ja tu nebūtu ieņēmis pirmo vietu…

— Tad tas viss «vannas» dēļ! — Pirkss tikai tagad saprata.

Šefs izlikās, ka nav dzirdējis. Viņš pa­sniedza Pirksam vispirms dokumentus, pēc tam roku.

— Starts rīt astoņos no rīta. Ņem pēc iespējas mazāk mantu. Starp citu, tu jau esi tur bijis, pats zini. Te būs lidmašīnas biļete un rezervējums uz vienu no «Transgalakti- kas» kuģiem. Lidosi uz Galveno Lunu, no turienes tevi nogādās tālāk .. .

Šefs sacīja vēl kaut ko. Novēlēja labu veiksmi? Atvadījās? Pirkss nezināja. Viņš neko nedzirdēja. Nevarēja dzirdēt, jo atradās ļoti tālu, jau «tai pusē». Ausīs skanēja starta dārdoņa, acīs atplaiksnījās baltā, nedzīvā Mēness klinšu uguns, bet sejā bija lasāms pilnīgs apstulbums. Apgriezies uz papēža ap­kārt, viņš uzgrūdās lielajam globusam. No­skrēja pa kāpnēm četros lēcienos, it kā patiešām atrastos uz Mēness, kur pievilkša­nas spēks ir sešas reizes mazāks. Uz ielas Pirkss tikko nepakļuva zem automašīnas, kura nobremzēja ar tik griezīgu skaņu, ka garāmgājēji apstājās, — bet viņš pat nepa­manīja to. Šefs, par laimi, nevarēja novērot, kā Pirkss sāk uzvesties prātīgi, jo atkal no­līka pār saviem papīriem.

Nākamajās divdesmit četrās stundās ar Pirkšu, ap Pirkšu un sakarā ar Pirkšu risi­nājās tik daudz notikumu, ka viņš dažbrīd gandrīz vai ilgojās pēc siltās sāļās vannas, kurā nenotiek absolūti nekas.

Kā zināms, cilvēkam ir vienlīdz kaitīgs gan iespaidu trūkums, gan to pārblīvē jums. Bet Pirkss par to nedomāja. Visas Šefa pūles kaut kādā veidā mazināt, vājināt un pat no­niecināt misijas nozīmi, atklāti sakot, palika bez rezultātiem. Lidmašīnā Pirkss iekāpa ar tādu sejas izteiksmi, ka piemīlīgā stjuarte neviļus pakāpās soli atpakaļ; starp citu, tas bija acīmredzams pārpratums, jo Pirkss viņu vispār nepamanīja. Viņš soļoja tā, it kā ietu dzelzs kohortas priekšgalā; atsēdās krēslā kā Vilhelms Iekarotājs; turklāt viņš bija vēl Kosmiskais Cilvēces Glābējs, Mēness Lab­daris, Baismīgu Noslēpumu Atklājējs. Tās

Puses Rēgu Uzvarētājs — un tas viss tikai nākotnē, sapņos, kas nebūt nebojāja viņa pašsajūtu, gluži otrādi, pildīja viņu ar bez­galīgu labvēlību un iecietību pret ceļabied­riem, kuriem nebija ne jausmas par to, kāds cilvēks atrodas kopā ar viņiem, reaktīvās lidmašīnas milzīgajā vēderā! Viņš skatījās uz tiem, kā Einšteins vecumdienās skatījās uz mazuļiem, kuri rotaļājās smiltīs.

«Selena», jaunais kompānijas «Transga- laktika» kuģis, startēja no Nūbijas kosmo­droma, no Āfrikas sirds. Pirkss bija apmieri­nāts. Viņš, protams, nedomāja, ka ar laiku šai vietā pieliks memoriālo plāksni ar atbil­stošu uzrakstu, — nē, tik tālu viņa sapņi ne­sniedzās. Taču jau bija diezgan tuvu tam. Tiesa, līksmes kausā sāka ielāsot pa rūgtam pilienam. Cilvēki lidmašīnā varēja viņu ne­pazīt. Bet uz starpplanētu kuģa klāja? Izrā­dījās, ka viņam jāsēž lejā, tūristu klasē, starp kaut kādiem francūžiem, kuri bija no-t kārušies ar fotoaparātiem un velnišķīgi ātri un pilnīgi nesaprotami sarunājās. Viņš — tarkšķošu tūristu barā?!

Nevienam par viņu nebija nekādas daļas. Neviens neuzvilka viņam skafandru, neie- sūknēja gaisu, jautājot pie tam, kā viņš jūtas, nepiestiprināja uz muguras balonus. Pirkss pagaidām mierināja sevi, ka tas vaja­dzīgs konspirācijas nolūkos. Tūristu klases salons izskatījās gandrīz tāpat kā reaktīvajā lidmašīnā, tikai krēsli bija lielāki un dziļāki, un tablo, uz kura iedegās dažādi uzraksti, rēgojās pašā degungalā. Šie uzraksti lielāko­ties visu aizliedza: celties, staigāt, smēķēt. Pirkss veltīgi pūlējās izcelties astronautikas profānu pūlī ar to, ka apsēdās pilnīgi profe­sionālā pozā, pārmeta kāju pār kāju un ne- piesprādzējās ar siksnu. Otrais pilots pavē­lēja viņam piesprādzēties — tā bija vienīgā reize, kad kāds no ekipāžas pievērsa viņam uzmanību.

Beidzot viens no francūžiem, acīmredzot aiz pārpratuma, uzcienāja viņu ar augļu po- mādi. Pirkss paņēma to, cītīgi piebāza muti ar saldo, lipīgo masu un, pakļāvīgi iegrimis piepūstā krēsla dziļumā, ļāvās pārdomām. Pamazām viņš atkal sāka ticēt, ka viņa uzde­vums ir ārkārtīgi bīstams, un lēnām izbaudīja tā šausmas, gluži kā rūdīts dzērājs, kura rokās nonākusi nopelējusi vīna pudele no Napoleona laikiem.

Pirksam trāpījās vieta pie loga. Viņš, pro­tams, nolēma vispār neskatīties laukā pa logu — cik daudz reižu viņš jau bija to visu redzējis!

Taču neizturēja. Tiklīdz «Selena» iegāja Zemes orbītā, no kuras tai vajadzēja uzņemt kursu uz Mēnesi, Pirkss pieplaka logam. Tik aizraujošs bija brīdis, kad ceļu un kanālu līniju izvagotā, pilsētu un ciemu plankumu izraibinātā Zemes virsma it kā atbrīvojās no visām cilvēku klātbūtnes pēdām; pēc tam zem kuģa pavērās plankumaina, ar mākoņu pārslām aplipuši planētas puslode, un ska­tiens, klīzdams no okeānu melnuma uz kon­tinentiem, veltīgi pūlējās ieraudzīt kaut ko cilvēka radītu. Vairāku simtu kilometru attā­lumā Zeme likās tukša, briesmīgi tukšā, it kā dzīvība uz tās tikai nupat sāktu veidoties, ar vāju zaļumu iezīmēdama vissiltākās vietas uz planētas.

Pirkss tiešām bija redzējis to jau daudzas reizes. Taču šī pārmaiņa aizvien no jauna viņu pārsteidza: tajā bija kaut kas tāds, kam viņš nevarēja piekrist. Varbūt pirmais uz­skatāmais pierādījums cilvēka mikroskopis- kumam salīdzinājumā ar kosmosu? Pāreja citu planetāru mērogu sfērā? Cilvēces gad­simtiem ilgo pūliņu niecīguma aina? Vai arī otrādi, niecīgi maza lieluma triumfs, kas pār­varējis salto, pret visu vienaldzīgo šā draus­mīgā blāķa pievilkšanas spēku un, atstājot aiz sevis kalnu masīvu mežonīgumu un po­lāro ledu gāles, izkāpis citu debess ķermeņu krastos? Šīs pārdomas, pareizāk sakot, vārdos neietērptās jūtas atdeva vietu citām, jo kuģis mainīja kursu, lai pa «caurumu» radiācijas joslās virs Ziemeļpola aiztrauktos pretī zvaigznēm.

Vērot zvaigznes neiznāca sevišķi ilgi: uz kuģa iedegās ugunis. Pasniedza pusdienas, kuru laikā dzinēji strādāja, lai radītu māk- slīgu gravitāciju. Pēc pusdienām pasažieri atkal atlaidās krēslos, gaisma nodzisa, un tagad varēja vērot Mēnesi.

Viņi tuvojās tam no dienvidu puses. Pus­otra divsimt kilometru no pola atstarotā

Saules gaismā liesmoja krāteris Tiho — balts plankums ar starveidīgām švīkām, kas aiz- stīdza uz visām pusēm; šo švīku apbrīnojamā pareizība pārsteidza ne vienu Zemes astro­nomu paaudzi vien, bet pēc tem, kad mīkla bija atminēta, kļuva par studentu joku ob­jektu. Kuram pirmā kursa studentam gan netika stāstīts, ka «Tiho baltā ripa» ir «Mē­ness ass caurums», bet starveidīgās švīkas — pārāk trekni uzzīmēti meridiāni!

Jo tuvāk melnajā tukšumā iekārtajai lodei viņi pielidoja, jo skaidrāk pārliecinājās, ka Mēness ir sastindzis, sacietējušas lavas ma­sīvos saglabājies pasaules attēls, kas parāda, kāda bijusi pasaule pirms miljardiem gadu, kad sakarsētā Zeme kopā ar savu pavadoni joņoja caur meteorītu mākoņiem un planēt- veidojumu paliekām, kad dzelzs un akmeņu krusa nepārtraukti šaustīja plāno Mēness garozu, atstādama tajā caurumus un izlaiz­dama virspusē magmas straumes. Un kad pēc bezgala ilga laika apkārtējais izplatījums at­tīrījās un kļuva tukšs, lode, kam nebija gaisa apvalka, saglabājās kā nāves miegā sastin­dzis kaujas lauks, kā kalnu veidošanas laik­meta kataklizmu mēms liecinieks. Bet pēc tam bombardējumu izķēmotā akmens masa kļuva par iedvesmas avotu dzejniekiem un lirisku laternu mīļotājiem.

Nesdama uz saviem diviem klājiem pasa­žierus un četri simti tonnu kravas, «Selena» pagriezās ar pakaļgalu pret augošo Mēness disku, sāka lēni, pakāpeniski bremzēt un bei­dzot, viegli vibrējot, nosēdās vienā no liela­jām kosmodroma piltuvēm.

Pirkss jau bija paguvis pabūt šeit trīs reizes, turklāt divas reizes atlidojis viens pats un «pašrocīgi nosēdies» mācību laukā, puskilometru no pasažieru nosēšanās lau­kuma.

Tagad viņš pat neredzēja mācību lauku, jo gigantisko, keramikas plāksnēm apšūto «Se- lenas» korpusu pārbīdīja uz hidrauliskā lifta platformu un nolaida lejā hermētiskā angārā, kur notika muitas pārbaude. Narkotiskas vielas? Alkohols? Spridzekļi? Indes? Kodīgas skābes? Pirksam bija nedaudz indīgas vielas, proti, konjaka blašķe, ko viņam bija iedevis Materss. Tā bija paslēpta bikšu pakaļējā ka­batā. Pēc tam sekoja sanitārā pārbaude: ap­liecības par potēm, izziņa par bagāžas steri­lizāciju — lai neievazātu uz Mēness kaut kādus mikrobus; tam visam Pirkss ātri izgāja cauri. Pie barjeras apstājās, domādams, ka varbūt viņu kāds sagaidīs.

Viņš stāvēja starpstāvā. Angārs bija mil­zīga, klintī izcirsta un aizbelonēta telpa ar līdzenu grīdu un kupolveidīgu velvi. Gais­mas šeit bija atliku likām, mākslīgā dienas­gaisma plūda no luminiscējošām plāksnēm; šurpu turpu steidzās milzums ļaužu; ar elek- trokāriem izvadāja bagāžu, šķidrās gāzes balonus, akumulatorus, kastes, caurules, ka­beļu rituļus, bet telpas dziļumā melnēja tas, kas bija radījis visu šo kņadu, — «Selenas» korpuss, precīzāk izsakoties, tikai tās vidus­daļa, kura atgādināja milzīgu gāzes holderu; raķetes pakaļgals atradās dziļi zem betona grīdas, plašā akā, bet resnā ķermeņa augš­gals pa apaļu caurumu iesniecās telpas augš­stāvā.

Pastāvējis kādu brīdi, Pirkss atcerējās, ka viņam vēl daudz kas kārtojams. Kosmo­droma pārvaldē viņu pieņēma kāds ierēdnis. Viņš iedeva Pirksam norīkojumu uz viesnīcu un paziņoja, ka raķete uz «to pusi» izlidošot pēc vienpadsmit stundām. Viņš kaut kur steidzās un neko, patiesību sakot, nepateica. Pirkss izgāja gaitenī, secinādams, ka šeit valda pilnīgs haoss. Viņš pat lāgā nezināja, pa kādu maršrutu viņš lidos — caur Smita Jūru vai taisni uz Ciolkovska staciju? Un kur gan ir viņa nepazīstamais pārinieks? Un kaut kāda komisija? Un turpmākā darba pro­gramma?

Viņš domāja par to, kamēr viņa īgnums pārvērtās daudz materiālākā sajūtā, kas kon­centrējās kuņģī. Pirksam iegribējās ēst. Viņš sameklēja piemērotu liftu un, ticis galā ar uzrakstiem sešās valodās uz plāksnītes, kura karājās kabīnē, nobrauca lejā lidojošā per­sonāla ēdnīcā, bet tur uzzināja, ka viņam, tā kā viņš nav pilots, jāēd parastajā resto­rānā.

Tā tikai vēl trūka. Viņš jau devās uz šo nolādēto restorānu, kad pēkšņi atcerējās, ka nav saņēmis savu mugursomu. Uzbrauca augšā angārā. Bagāža jau bija nosūtīta uz viesnīcu. Pirkss atmeta ar roku un gāja ieturēt pusdienas. Viņš iekļuva starp divām tūristu plūsmām: uz restorānu devās fran­cūži, kas bija atlidojuši kopā ar viņu, turp gāja arī kaut kādi šveicieši, holandieši un vācieši, kuri nupat bija atgriezušies no eks­kursijas selenobusā uz Eratostena krātera pakāji. Francūži lēca uz augšu, kā to parasti dara cilvēki, kas pirmo reizi izbauda Mēness gravitācijas burvību, sievietēm smejoties un spiedzot, uzlidoja pie griestiem, līksmodami par lēno nolaišanos no trīs metru augstuma. Vācieši izturējās lietišķāk, viņi ienāca resto­rāna plašajās zālēs, sakāra uz krēslu atzvel­tnēm fotoaparātus, tālskatus, statīvus, gandrīz vai teleskopus; zupa jau bija pasniegta, bet viņi aizvien vēl rādīja cits citam kalnu iežu šķembas, kuras selenobusu komandas pār­deva tūristiem kā suvenīrus. Pirkss sēdēja, noliecies pār savu šķīvi, pazuzdams visā šajā vācu, francūžu, grieķu, holandiešu … dievs vien to zina vēl kādā varzā, un vispārēja entuziasma un sajūsmas atmosfērā viņš droši vien bija vienīgais drūmais cilvēks pie otra­jām šīsdienas pusdienām. Kāds holandietis, nolēmis veltīt viņam uzmanību, apjautājās, vai Pirkšu pēc lidojuma raķetē nemoka kos­miskā slimība («Jūs pirmoreiz uz Mēness, jā?»), un piedāvāja viņam tabletes. Tas bija piliens, kas kausam lika plūst pāri malām. Atstājis otro ēdienu pusēstu, Pirkss nopirka bufetē četras paciņas cepumu un devās uz viesnīcu. Visas savas dusmas viņš izgāza uz portjē, kas gribēja pārdot viņam «gabaliņu

Mēness», precīzāk izsakoties, sakusušu ba- zalta šķembu.

— Atšujies, tirgoni! Es šeit esmu bijis vēl pirms tevis! — Pirkss iebļāvās un, drebē­dams aiz niknuma, pagāja garām portjē, kurš nevarēja vien nobrīnīties par šādu dusmu izvirdumu.

Divvietīgajā viesnīcas istabā, iekārtojies zem spuldzes, sēdēja neliela auguma vīrietis izbalējušā sporta jakā, iedegušu seju ar iesirmu rudo matu šķipsnu uz pieres. Kad Pirkss ienāca, viņš noņēma brilles. Viņu sauca Langners, doktors Langners, viņš bija astrofiziķis un kopā ar Pirkšu devās uz Men- deļejeva staciju. Tas arī bija Pirksa nezinā­mais Mēness kompanjons. Pirkss, jau iepriekš sagatavojies ļaunākajam, savukārt nosauca savu vārdu, nomurmināja kaut ko zem deguna un apsēdās. Langneram bija ap četrdesmit gadu; pēc Pirksa domām, šis vecis bija labi saglabājies. Viņš nesmēķēja, droši vien nedzēra un droši vien pat nerunāja. Viņš lasīja uzreiz trīs grāmatas: pirmā bija logaritmu tabula, otrās grāmatas lappuses bija viscaur piebārstītas ar formulām, bet trešajā nebija nekā, izņemot spektrogram- mas. Kabatā viņam bija portatīvs aritmogrāfs, kuru viņš ļoti veikli izmantoja aprēķinos. Laiku pa laikam, nenovērsdams skatienu no savām formulām, viņš Pirksam kaut ko pa­jautāja; Pirkss atbildēja, nepārstādams grauzt cepumus. Mazajā istabiņā atradās div­stāvu gultas, dušas telpā resnāks cilvēks ne­maz neiesprauktos, visur karājās plāksnītes, kuras vairākās valodās piekodināja taupīt ūdeni un elektrību. Labi vēl, ka neaizliedz dziļi elpot: skābeklis šeit taču jāieved no citurienes! Pirkss uzdzēra virsū cepumiem ūdeni no krāna un pārliecinājās, ka no tā sāk sāpēt zobi, — acīmredzot ūdens rezer­vuāri atradās tuvu bazalta virskārtai. Pirksa pulkstenis rādīja bez dažām minūtēm vien­padsmit, elektriskais pulkstenis, kas karājās istabā, rādīja septiņus vakarā, bet Langnera pulksteņa rādītāji jau bija pāri pusnaktij.

Viņi nostādīja savus pulksteņus pēc Mē­ness laika, taču ne uz ilgu laiku; Mendeļe- jeva stacijā bija cits, savs laiks, kā visur «tai pusē».

Līdz raķetes startam bija atlikušas deviņas stundas. Langners, neko neteicis, izgāja. Pirkss atlaidās krēslā, pēc tam pārsēdās zem lampas, mēģināja lasīt kaut kādus vecus, no­driskātus žurnālus, kas atradās uz galdiņa, taču nevarēja nosēdēt un arī izgāja laukā no istabas. Aiz pagrieziena gaitenis pārgāja nelielā hallē, kur sienā iemontētā televizora priekšā bija nolikti krēsli. Austrālija raidīja Galvenajai Lunai domātu programmu — kaut kādas vieglatlētu sacensības. Pirkšu ne mazākā mērā neinteresēja šīs sacensības, bet viņš sēdēja un skatījās uz ekrānu, kamēr viņam uznāca miegs. Pieceldamies no krēsla, viņš uzlidoja pusmetru augšup, jo bija aiz­mirsis par vājo pievilkšanas spēku. Viss viņam bija kļuvis kaut kā vienaldzīgs. Kad

beidzot viņš varēs novilkt šīs civilās lupatas? Kas viņam izsniegs skafandru? Kur var dabūt instrukcijas? Un vispār, ko tas viss nozīmē?

Iespējams, ka viņš būtu kaut kur devies, pat saceltu skandālu, bet viņa kompanjons, šis pats doktors Langners acīmredzot uzskata viņu stāvokli par gluži normālu, un vai tad šādos apstākļos nav labāk pievaldīt mēli?

Pārraide beidzās. Pirkss izslēdza televizoru un atgriezās istabā. Ne jau tā viņš bija iztē­lojies savu uzturēšanos uz Mēness! Pirkss nomazgājās dušā. Caur plāno sienu bija dzir­damas sarunas blakus numurā. Protams, tie bija paziņas no restorāna — tūristi, kurus Mēness noved līdz svētlaimīgai ekstāzei. Pirkss pārvilka kreklu (kaut kas taču jādara). Tikko viņš bija nolicies gultā, ienāca Lang­ners. Ar četrām jaunām grāmatām.

Pirksam pārskrēja drebuļi. Viņš sāka sa­prast, ka Langners ir zinātnes fanātiķis, kaut kas līdzīgs profesora Merinusa otram izde­vumam.

Astrofiziķis izklāja uz galda jaunās spektrogrammas un, pētīdams tās caur lupu ar tādu cītību, ar kādu Pirkss neaplūkoja pat savas iemīļotās kinoaktrises fotogrāfijas, pēkšņi noprasīja, cik Pirksam gadu.

— Simt vienpadsmit, — Pirkss sacīja, bet, kad Langners pacēla galvu, piemetināja: — Pēc dubultsistēmas.

Langners pirmoreiz pasmaidīja un sāka izskatīties pēc cilvēka. Viņam bija balti, stipri zobi.

— Krievi atsūtīs pēc mums raķeti, — viņš noteica. — Lidosim pie viņiem.

.— Uz Ciolkovska staciju?

— Jā.

Šī stacija atradas jau «tai pusē». Tātad vēl viena pārsēšanās. Pirkss domāja, kā viņi veiks atlikušos tūkstoš kilometrus. Droši vien nevis sauszemes ekipāžā, bet raķetē? Tomēr viņš ne par ko nejautāja. Negribējās izrādīt savu nezināšanu. Langners, liekas, sacīja vēl kaut ko, bet Pirkss jau tāpat ar visām drēbēm bija aizmidzis. Pamodās viņš pēkšņi: Langners, noliecies pār gultu, pie­skārās viņa plecam.

— Ir laiks, — viņš tikai noteica.

Pirkss apsēdās. Izskatījās, it kā Langners visu laiku būtu lasījis un rakstījis: papīru kaudzīte ar aprēķiniem viņa priekšā bija kļuvusi lielāka. Pirmajā brīdī Pirkss nodo­māja, ka Langners aicina vakariņās, bet runa bija par raķeti. Pirkss uzcēla sev plecos cieši piestūķētu mugursomu; Langnera mugur­soma bija vēl lielāka un smagāka, it kā ar akmeņiem piekrauta; pēc tam atklājās, ka, izņemot kreklus, ziepes un zobu suku, tur bija vienīgi grāmatas.

Jau bez muitas apskates, bez jebkādas pārbaudes viņi uzbrauca augšējā stāvā, kur viņus gaidīja Mēness satiksmes raķete, kād­reiz sudrabota, bet tagad drīzāk pelēka, vēde­raina, uz trim izplestām divdesmit metru augstām posmainām kājām. Tā nebija aero­dinamiska raķete, uz Mēness taču nav atmo­

sfēras. Ar tādām Pirkss vēl nebija lidojis. Kopā ar viņiem vajadzēja lidot vēl kādam astroķīmiķim, bet tas kavējās. Startēja laikā, izlidoja divi vien.

Atmosfēras trūkums uz Mēness sagādāja daudz raižu: nevarēja izmantot nedz lidma­šīnas, nedz helikopterus — neko, izņemot raķetes. Nederēja pat automašīnas ar gaisa spilvenu, kuras tik ļoti piemērotas satiksmei šķēršļotos apvidos: visi gaisa krājumi tad būtu jāstiepj līdzi. Raķete lido ātri, bet ne visur var nosēsties, raķetei nepatīk ne kalni, ne klintis.

Viņu vēderainais trīskāju kukainis iedū­cās, iedārdējās un pacēlās kā svece augšup. Kabīne bija tikai kādas divas reizes lielāka par viesnīcas istabeli. Sienās — iluminatori, velvē — apaļš logs, pilota kabīne novietota nevis augšā, bet apakšā, gandrīz starp izplū­des dīzēm, lai pilots redzētu, kur nosēsties. Pirkss jutās kā sainis: kaut kur viņu sūta, lāgā nav zināms, kur un kādēļ, nav zināms, kas būs pēc tam… Un tā mūždien.

Viņi izgāja elipses orbītā. Kabīne un ra­ķetes garās «kājas» nostājās slīpi. Mēness slīdēja zem viņiem milzīgs, izliekts — likās, ka cilvēks nekad nav spēris uz tā savu kāju. Izplatījumā starp Zemi un Mēnesi ir tāda zona, no kurienes abi debess ķermeņi izska­tās apmēram vienāda lieluma. Pirkss labi atcerējās pirmā lidojuma iespaidus. Zilganā, dūmakā tītā zeme ar izplūdušām kontinentu kontūrām šķita daudz nereālāka par stingo

Mēnesi ar asi iezīmēto klinšaino reljefu, — tā nekustīgais smagums bija gandrīz sa­taustāms.

Viņi lidoja virs Mākoņu Jūras, Bullialda krāteris jau bija palicis aizmugurē, dienvid­austrumos kļuva saskatāms Tiho ar sava oreola mirdzošajiem stariem, kas šķērsoja polu un iesniecās «tai pusē»; no liela aug­stuma kā parasti radās grūti izskaidrojams iespaids par apbrīnojamo precizitāti, ar kādu tas viss veidots. Saules apmirdzētais Tiho bija it kā konstrukcijas centrs: ar savām bāl­ganajām rokām tas aptvēra un pāršķēla Mitruma Jūru un Mākoņu Jūru, bet tā zie­meļu stars, vislielākais, izzuda aiz apvāršņa Skaidrības Jūras virzienā. Toties, kad viņi, apliekuši no rietumiem loku ap Klāvija cirku, lidoja jau «tajā pusē» virs Sapņu Jūras un sāka nosēsties virs pola, mānīgais pareizības iespaids, samazinoties augstumam, pamazām izgaisa, it kā gludā, tumšā «jūras» virsma tagad būtu atvērusi savus nelīdzenu­mus un plaisas. Ziemeļaustrumos iemirdzējās Vernes krātera zobi. Viņi laidās aizvien ze­māk, un tagad Mēness parādījās savā patie­sajā izskatā: plakankalnes, līdzenumi, krā­teru un gredzenveidīgu kalnu grēdu iepla­kas — viss bija vienādi klāts ar kosmiskajā bombardēšanā izrautajām bedrēm. Akmens šķembu un lavas gredzeni šķērsoja cits citu, savijās kopā, it kā tos, kas bija veikuši šo titānisko apšaudi, aizvien vēl nebūtu apmie­rinājuši nodarītie postījumi. Pirkss vēl nebija apskatījis Ciolkovska masīvu, kad raķeti pa­grūda uz brīdi ieslēgtie dzinēji, tā sagriezās vertikāli, un Pirkss ieraudzīja vairs vienīgi tumsas okeānu, kas noklāja visu Rietumu puslodi, bet aiz terminatora līnijas, zibinā­dama savu smaili, slējās Lobačevska vir­sotne. Zvaigznes raķetes augšējā logā sa­stinga. Viņi nolaidās kā liftā, un tas nedaudz atgādināja ieiešanu atmosfērā, jo raķete iegrima pašas dzinēju ugunsstabā, kas sabie­zēja zem pakaļgala, un gāzes kauca, applūz­damas raķetes ārējo apšuvumu. Automātiski atliecās krēslu atzveltnes, pa augšējo ilumi­natoru Pirkss redzēja joprojām tās pašas zvaigznes; viņi tagad strauji krita lejup, taču bija jūtama mīksta, diezgan neatlaidīga dārdošo dzinēju pretestība, grūžot raķeti pretējā virzienā. Pēkšņi dzinēji iekaucās ar pilnu jaudu. «Ahā, stājamies uz uguns!» Pirkss konstatēja, lai neaizmirstu, ka viņš tomēr ir īsts astronauts, kaut arī pagaidām bez diploma.

Kaut kas nošķindēja, nobrīkšķēja, it kā milzīgs veseris dauzītu akmeņus. Kabīne līgani noslīdēja lejā — atgriezās augšā, lejā — un atkal augšā; tā kabīne vēl labu laiku lēkāja uz nikni guldzošiem amortiza­toriem, kamēr trīs divdesmit metru garās, krampjaini izplestās «kājas» ieķērās kā nā­kas klinšu šķembu grēdās. Beidzot pilots apturēja šo kabīnes slīdēšanu, nedaudz pa­augstinādams spiedienu eļļas pievadā; atska- nē ja klusa šņākoņa, un kabīne palika nekus­tīgi karājamies.

Pilots iekāpa pie viņiem caur lūku grīdas vidū un atvēra sienas skapi, kurā — bei­dzot! — atradās skafandri.

Pirkss nedaudz atguva dzīves prieku, taču tikai uz brīdi. Skapī bija četri skafandri: viens pilotam, bez tam — liels, vidēja lie­luma un mazs. Pilots uzreiz iekāpa savā ska­fandrā, tikai ķiveri neuzlika un gaidīja savus ceļabiedrus. Arī Langners ātri vien tika galā. Vienīgi Pirkss, sarkans, nosvīdis un dusmīgs, nezināja, ko darīt. Vidējā lieluma skafandrs viņam bija par mazu, bet lielais — pārāk liels. Vidējā viņa galva atdūrās pret ķiveres dibenu, bet lielajā kūļājās kā kokosrieksta kodols izžuvušā čaulā. Protams, viņam deva labus padomus. Pilots piebilda, ka liels ska­fandrs vienmēr labāks par šauru, un ieteica aizpildīt tukšās vietas ar veļu no mugur­somas. Viņš pat piedāvāja aizdot savu segu. Bet Pirksam jau pati doma piebāzt skafandru ar drēbju gabaliem likās zaimojoša, pret to sacēlās visa viņa astronauta dvēsele. Ietīties kaut kādās lupatās?!

Viņš uzvilka mazāko skafandru. Ceļabiedri neko nesacīja. Pilots atvēra slūžu kameras lūku, un viņi iegāja tajā; pilots pagrieza skrūves riteni un attaisīja izejas lūku.

Ja blakus nebūtu bijis Langners, Pirkss uzreiz lēktu un, iespējams, viņam izdotos jau ar pirmo soli izmežģīt kāju: līdz virsmai bija kādi divdesmit metri, un, ja ņem vērā ska­fandra svaru, pat šejienes apstākļos, lai gan pievilkšanas spēks ir mazs, tas ir tikpat kā nolēkt no otrā stāva uz akmeņu kaudzes.

Pilots nolaida pār bortu saliekamās kāpnes, un viņi nokāpa uz Mēness.

Arī šeit neviens viņus nesagaidīja nedz ar ziediem, nedz ar triumfa arkām. Visapkārt nebija ne dzīvas dvēseles. Apmēram kilo­metru no viņiem pacēlās Ciolkovska stacijas bruņu kupols, ko apspīdēja baismās Mēness saules slīpie stari. Aiz stacijas bija redzams neliels klintīs izcirsts nosēšanās laukums, bet tas bija aizņemts: uz tā divās rindās stāvēja transportraķetes; tās bija krietni lielākas par to, ar kuru bija atlidojuši Pirkss un Langers.

Viņu raķete, nedaudz sašķiebusies, mierīgi atpūtās uz sava trijkāja; akmeņi zem tās dīzēm bija melni, izplūdes liesmu apsvilināti. Uz rietumiem apkārtne bija gandrīz līdzena, ja vien par līdzenu var saukt šo bezgalīgo akmeņaino lauku, kurā šur tur rēgojās at- lūžņi mājas lielumā. Uz austrumiem līdze­nums kāpa kalnup — sākumā lēzeni, bet pēc tam gandrīz vertikālās terases pārgāja gal­venajā Ciolkovska masīvā; tā šķietami tuvā krauja atradās ēnā un bija melna kā ogle. Kādus desmit grādus virs grēdas kvēloja Saule; tā tik ļoti žilbināja, ka uz to pusi ne­bija iespējams skatīties. Pirkss tūlīt nolaida virs ķiveres stikla dūmkrāsas filtru, bet tas maz līdzēja, nevajadzēja vienīgi vairs pie­miegt acis.

Piesardzīgi kāpdami pa nestabiliem klinšu bluķiem, viņi devās uz stacijas pusi. Savu raķeti viņi tūlīt pazaudēja no redzesloka, jo vajadzēja nokāpt ne visai dzijā ieplakā. Sta­cija pacēlās pār šo ieplaku un visu apkārtni; trīs ceturtdaļas stacijas ēkas iesniecās monolītā klintī, kas atgādināja uzspri­dzinātu cietoksni un glabāja savā at­miņā vēl mezozoja laikus. Asi nošķelto stūru līdzība ar cietokšņa aizsardzības torņiem bija pārsteidzoša,bet tikai no tā­lienes: jo tuvāk viņi piegāja, jo manāmāk «torņi» zaudēja formas pareizību, izplūda, bet melnās svītras uz tiem, kā izrādījās, bija dziļas plaisas. Salīdzinot ar citiem Mēness rajoniem, apvidus šeit bija samērā līdzens, un viņi gāja ātri. Katrs solis sacēla putekļu mākonīti, šos slavenos Mēness putekļus, kuri kāpa augstāk par jostas vietu, ietina cilvē­kus pienbaltā mākonī un neparko negribēja nosēsties. Tāpēc viņi negāja zosu gājienā, bet rindā, un, kad pie pašas stacijas Pirkss atskatījās, viņš ieraudzīja visu noieto ceļa gabalu: to iezīmēja trīs biezas, čūskveidīgas līnijas, trīs līkumotas putekļu pīnes, daudz gaišākas par jebkuriem Zemes putekļiem.

Pirkss zināja par Mēness putekļiem daudz interesanta. Pirmie Mēness iekarotāji bija pārsteigti par šo parādību: par putekļiem viņi zināja, bet pat vissmalkākajiem pu­tekļiem bezgaisa telpā bija nekavējoties jā­nosēžas. Taču Mēness putekļi nez kāpēc nenosēdās. Un interesanti, ka tikai dienā. Saules gaismā. Izrādījās, ka elektriskās parā- dlbas šeit noris savādāk nekā uz Zemes. Tur eksistē atmosfēras izlādēšanās, zibeņi, pēr­kons, Elma ugunis. Uz mēness, protams, tā visa nav. Bet, daļiņu izstarojuma bombardēti, akmeņi izlādējas ar to pašu lādiņu, ar kādu uzlādējas putekļi, kas tos sedz. Bet tā kā vienādie lādiņi atgrūžas, tad ari saceltie pu­tekļi elektrostatiskās atgrūšanās dēļ neno- sēžas dažreiz pat veselu stundu. Kad uz Saules ir daudz plankumu, Mēness «putekļo» stiprāk, kad Saules aktivitāte krītas — ma­zāk. Šī parādība izzūd tikai dažas stundas pēc tam, kad sākusies nakts, drausmīgā Mēness nakts, kuru var izturēt tikai speciā­los divkārtu skafandros, kas konstruēti pēc termosa principa un ir smagi, pat šeit velniš­ķīgi smagi.

Šīs Pirksa zinātniskās pārdomas pārtrūka, kad viņi piegāja pie stacijas galvenās ieejas. Viņus uzņēma kā mīļus ciemiņus. Ieraudzījis stacijas zinātnisko vadītāju, profesoru Gan- šinu, Pirkss mazliet apjuka. Viņš bija ļoti apmierināts ar savu garo augumu, jo uzska­tīja, ka tas kaut kā notušē viņa apaļo ģīmi. Taču Ganšins skatījās uz Pirkšu no augšas uz leju — nevis pārnestā, bet vārda tiešajā nozīmē. Viņa kolēģis fiziķis Pņins bija vēl lielāka auguma — droši vien divus metrus garš.

Stacijā bija vēl trīs krievi, iespējams, arī vairāk, bet viņi nerādījās — laikam stāvēja sardzē. Augšējā stāvā atradās astronomiskā observatorija un radiostacija. Klintī izcirsts, slīps, betonēts tunelis veda uz atsevišķu telpu, virs kuras kupola nepārtraukti griezās milzīgas radara iekārtu restes, pa ilumina­toriem pašā kalnu grēdas virsotnē varēja sa­skatīt kaut ko žilbinoši sudrabainam, sime­triski noaustam zirnekļa tīklam līdzīgu — tas bija galvenais radioteleskops, vislielākais uz Mēness. Līdz tam varēja nokļūt pusstundas laikā pa uzkarināmo ceļu.

Pēc tam izrādījās, ka stacija ir daudz lie­lāka, nekā sākumā bija licies. Tās dzīlēs mil­zīgos rezervuāros glabājās ūdens, gaisa un pārtikas krājumi. Stacijas spārnā, iebūvēti plaisā starp klintīm un pilnīgi nemanāmi no ieplakas, atradās aparāti, kas saules staru enerģiju pārveidoja elektrībā. Un vēl stacijā bija kaut kas pavisam brīnišķīgs — milzīga hidrofona oranžērija zem kvarca kupola ar tērauda stiegrojumu, tur bija milzum daudz puķu un lieli rezervuāri ar kaut kādiem ūdensaugiem, kas ražoja vitamīnus un olbal­tumvielas, bet pašā vidū auga banānu palma. Pirkss un Langners apēda pa banānam, kas bija izaudzēti uz Mēness. Pirkss smiedamies paskaidroja, ka banāni neietilpstot stacijas līdzstrādnieku ikdienas ēdienkartē un domāti galvenokārt viesiem.

Langners, kurš mazliet orientējās Mēness celtniecībā, sāka iztaujāt par kvarca kupola konstrukciju, kas pārsteidza viņu vairāk par banāniem; tā bija patiešām unikāla celtne. Tā kā to apņēma bezgaisa telpa, kupolam bija jāiztur pastāvīgs spiediens deviņas ton­nas uz kvadrātmetru, kas, ņemot vērā oran­žērijas apmērus veidoja iespaidīgu summu — divi tūkstoši astoņi simti tonnu. Tieši ar tādu spēku visos virzienos spieda šeit ieslēgtais gaiss, cenzdamies uzspridzināt no iekšpuses kvarca apvalku. Konstruktori bija spiesti atteikties no dzelzsbetona, ielika kvarcā sa- metinātas ribas, kuras visu spiediena spēku, gandrīz trīs miljonus kilogramu, pārnesa augšup uz disku, kas bija pagatavots no irī- dija un ko ārpusē saturēja stipras, dziļi ba- zalta klintīs noenkurotas tērauda troses. Tā kā tas bija savā ziņā vienīgais «piesietais kvarca gaisa balons».

No oranžērijas viņi devās taisnā ceļā uz ēdnīcu. Stacijā tieši tobrīd bija pienācis pus­dienlaiks. Pirksam tās jau bija trešās pusdie­nas: pirmās viņš paēda raķetē, otrās — Galvenajā Lunā. Radās iespaids, ka uz Mē­ness ēd tikai pusdienas.

Ēdnīca, kas vienlaikus bija arī kopkajīte, izrādījās neliela; sienas bija apšūtas ar koku — nevis ar paneļiem, bet priežu baļķiem. Smar­žoja pat pēc sveķiem. Pēc žilbinošajām Mē­ness ainavām šis mājīgais iekārtojums bija sevišķi patīkams. Starp citu, profesors Ganšins atzinās, ka vienīgi plāna virskārta dari­nāta no koka — lai mazāk skumtu pēc Zemes.

Nedz pie pusdienu galda, nedz pēc tam netika runāts par Mendeļejeva staciju, par negadījumu, par nelaimīgajiem kanādiešiem, par gaidāmo aizlidošanu — it kā Pirkss un

Langners būtu atbraukuši paviesoties un dievs vien to zina, cik ilgi paliks.

Krievi izturējās, it kā tiem nebūtu nekā cita ko darīt, kā vienīgi sarunāties ar vie­siem: viņi izprašņāja, kas jauns uz Zemes, kas notiek Galvenajā Lunā; vaļsirdības brīdī Pirkss atzinās savā stihiskajā nepatikā pret Mēness tūristiem un to manierēm — likās, ka to uztvēra atzinīgi. Tikai pēc kāda laika varēja manīt, ka brīžiem viens, brīžiem otrs saimnieks atstāj sabiedrību, bet pēc tam atkal atgriežas. Noskaidrojās, ka viņi iet uz observatoriju, jo uz Saules parādījusies ap­brīnojami skaista protuberance. Vajadzēja tikai izrunāt šo vārdu, kad viss pārējais Langneram vairs neeksistēja. Zinātniekiem raksturīgā neapzinātā aizmiršanās pārņēma visus pie galda sēdošos. Atnesa fotogrāfijas, pēc tam parādīja ar koronogrāfu uzņemtu filmu. Protuberance patiešām bija vienrei­zēja: tā stiepās trīsceturtdaļmiījona kilo­metru garumā un atgādināja aizvēsturisku briesmoni ar ugunīgu rīkli. Protams, ne jau šī zooloģiskā līdzība bija svarīga.

Kad iededza gaismu, Ganšins, Pņins, tre­šais krievu astronoms un Langners sāka sa­runāties; acis viņiem spīdēja, viņi bija kļu­vuši kurli pret visu apkārtējo. Kāds atcerējās pārtrauktās pusdienas; atgriezās ēdnīcā, bet arī šeit, atbīdījuši šķīvjus sāņus, visi sāka kaut ko aprēķināt uz papīra servjetēm. Bei­dzot Pņins apžēlojās par Pirkšu, kuram šie strīdi bija ķīniešu ābece, un aizveda viņu uz savu istabu, mazu, bet pievilcīgu: no tās platā loga pavērās skats uz Ciolkovska grē­das austrumu virsotni. Saule, zema, zvēro­joša kā elles vārti, veidoja uz klinšu sablī­vējumiem citu haosu — ēnas, kuras ar savu melnumu absorbēja priekšmetu kontūras, it kā aiz katra apgaismota akmeņa šķautnes pavērtos velnišķīgs bezdibenis un ceļš uz pašu Mēness centru. Akmens virsotnes, slīpie torņi, smailes, obeliski it kā izkusa tur, šai tukšumā, lai pēc tam kaut kur izšautos no tintes melnas tumsas gluži kā pārakmeņoju­šās liesmu mēles. Skatiens mulsa šo pilnīgi nesavienojamo formu sablīvējumā un atvel­dzējās vienīgi apaļajās, melnajās bedrēs, kuras atgādināja acu dobumus: tās bija līdz malām ar ēnām piepildītas mazo krāteru pil­tuves. >

Ainava bija savā ziņā vienreizēja. Pirkss jau bija bijis uz Mēness (to viņš reizes sešas pieminēja sarunājoties), bet ne tādā laikā, deviņas stundas pirms Saules rieta. Viņi ilgi sēdēja pie loga. Pņins sauca Pirkšu par ko­lēģi, bet tas nezināja, kā lai atbild, un žonglēja ar gramatiku kā vien prazdams. Krievu zinātniekam bija fantastiska fotoattēlu ko­lekcija, kas bija sakrāta kalnu pārgājienos: viņš, Ganšins un vēl viens viņu biedrs, kurš patlaban bija aizlidojis uz Zemi, brīvajā laikā nodarbojās ar alpīnismu.

Kāds bija mēģinājis ieviest vārdu «lu- nisms», bet šis termins neiegājās, jo vairāk tādēļ, ka eksistē Mēness Alpi.

Pirkss, kurš kāpa kalnos vēl pirms iestā­šanās Institūtā, nopriecājās, ka saticis alpī­nistu, un sāka izvaicāt Pņinu par kalnos kāp­šanas tehnikas īpatnībām uz Mēness.

— Kolēģi, vajag paturēt prātā vienu, — Pņins atbildēja, — tikai vienu. Dariet visu «kā mājās», kamēr iespējams. Ledus šeit nav — ja nu vienīgi ļoti dziļās plaisās, un arī tad ārkārtīgi reti, sniega, protams, arī nav; tā kā rāpties kalnos šeit, liekas, vaja­dzētu būt ļoti viegli, vēl jo vairāk tādēļ, ka var nokrist no trīsdesmit metru augstuma un nekas ar tevi nenotiks, — bet par to pat domāt nedrīkst.

— Kādēļ? — Pirkss ļoti izbrīnījās.

— Tādēļ, ka šeit nav gaisa, — astrofiziķis paskaidroja. — Un lai cik ilgi jūs kāptu še­jienes kalnos, tik un tā neiemācīsieties pa­reizi noteikt attālumu. Te arī telemetrs neko daudz nelīdzēs, un kurš gan staigā ar tele- metru? Uzkāpsi virsotnē, ieskatīsies bezdi­benī — un tev liksies, ka tas ir piecdesmit metru dziļš. Tā dziļums varbūt patiešām ir piecdesmit metru, bet varbūt arī trīssimt vai pat visi piecsimt metri. Man reiz gadījās … Bet jūs jau zināt kā tas notiek. Cilvēkam tikai jāiedveš sev, ka viņš var nokrist, un viņš agri vai vēlu nokritīs. Ja uz Zemes sa­dauzīsi galvu — ar laiku sadzīs, bet šeit viens stiprs belziens pa ķiveri, stikls ieplīst — un cauri. Tā kā izturieties tāpat kā Zemes kalnos. Ko jūs atļaujaties tur, to var arī šeit. Izņemot lēcienus pāri plaisām. Pameklējiet vispirms akmentiņu, metiet to pāri uz viņu pusi un novērojiet kā tas lido. Taisnību sakot, es vispār no sirds neiesaku lēkt. Kā tad īsti notiek: aizlec vienreiz, otrreiz div­desmit metru, un bezdibeņi tev vairs nelie­kas briesmīgi, kalni izskatās tīrais nieks — bet tad arī nelaime klāt kā saukta. Glābšanas dienesta šeit nav … tātad paši saprotat.. .

Pirkss sāka iztaujāt par Mendeļejeva sta­ciju. Kādēļ tā uzcelta gandrīz virsotnē un nevis lejā? Vai ceļš turp ir grūts? Stāsta, ka esot jārāpjas.

— Rāpties tikpat kā neiznāk, bet ceļš ir diezgan bīstams. Tas tādēļ, ka pāri gājusi akmens lavīna. No Saules Vārtu puses. Tā noslaucījusi ceļu … Kas attiecas uz stacijas izvietojumu — man par to neērti runāt. It īpaši tagad, pēc tam, kad notikusi tāda ne­laime … Bet jūs, kolēģi, droši vien esat par to lasījis? …

Pirkss, briesmīgi nokaunējies, nomurmi­nāja, ka tieši tai laikā viņam bijusi eksāmenu sesija. Pņins pasmaidīja, bet tūlīt atkal kļuva nopietns.

— Tad klausieties .. . Mēness ir starptau­tisks īpašums, bet katrai valstij šeit ir sava zinātniskās pētniecības zona. Mums tikai šī puslode. Kad kļuva zināms, ka radiācijas joslas aiztur kosmiskos starus pret zemi pa­vērstajā puslodē, angļi palūdza mums at­ļauju uzcelt staciju mūsu pusē. Mēs neiebil- dām. Tieši šai laikā mēs paši gatavojāmies celtniecībai Mendeļejeva kalnu grēdā, tāpēc piedāvājām angļiem šo rajonu, domādami, ka viņi izmantos būvmateriālus, kurus mēs bijām tur nogādājuši, bet norēķināsimies pēc tam. Angļi bija ar mieru, bet vēlāk nodeva visu kanādiešiem, jo Kanāda ietilpst Britu Sadraudzībā. Mums, protams, bija vienalga.

Tā kā mēs bijām jau izpētījuši celtniecības rajonu, viens no mūsu zinātniekiem profe­sors Aņimcevs, kurš labi pazina vietējos ap­stākļus, tika ieskaitīts kanādiešu projektē­tāju grupā kā konsultants ar padomdevējā balsstiesībām. Te pēkšņi mēs uzzinājām, ka angļi tomēr piedalās šajā pasākumā. Viņi at­sūtīja Šenneru, un tas paziņoja, ka krātera dibenā varot rasties otrreizējas radiācijas strāvas, kuras izkropļošot pētījumu rezultā­tus. Mūsu speciālisti uzskatīja, ka tas nav iespējams, bet visu izlēma angļi: tā taču viņu stacija. Viņi nolēma pārvietot staciju augšā.

Protams, celtniecības izmaksas drausmīgi pieauga. Un visu starpību sedza kanādieši. Tomēr tas nav galvenais. Mēs naudu svešā kabatā neskaitām. Viņi izvēlējās stacijai vietu, sāka projektēt ceļu. Aņimcevs ziņoja: «Angļi grib vispirms uzcelt pāri diviem bez­dibeņiem dzelzsbetona tiltus, bet kanādieši nav ar mieru, jo būvdarbu izmaksas tādā gadījumā gandrīz divkāršojas; viņi grib ierakties Mendeļejeva grēdas iekšējā nogāzē un ar vadāmiem sprādzieniem izlauzties cauri diviem klints ragiem. Es viņiem neiesaku: tas var izjaukt kristāliskā bazalta pamatalīdzsvaru. Viņi neklausa. Ko darīt?» Ko gan mēs varējām darīt? Viņi taču nav mazi bērni. Mūsu selenoloģisko pētījumu pieredze ir ba­gātāka, bet, ja jau viņi negrib uzklausīt pa­domu, neuzbāzīsimies. Aņimcevs rakstīja savu atšķirīgo viedokli, un ar to viss beidzās. Sāka spridzināt klinti. Tā pirmā aplamība — nepareiza vietas izvēle — bija par iemeslu otrai. Bet rezultāti diemžēl nelika uz sevi ilgi gaidīt. Angļi uzcēla trīs pretlavīnu sienas, nodeva staciju ekspluatācijā, pa ceļu sāka braukt kāpurķēžu transportieri, — lūdzu, spoža uzvara. Stacija strādāja jau trīs mēne­šus, kad akmens pārkares pamatnē zem Sau­les Vārtiem, zem šī lielā roba, grēdas rie­tumu pusē parādījās plaisas .. .

Pņins piecēlās, paņēma no skapja vairākus lielus fotouzņēmumus un parādīja Pirksam.

— Lūk, šai vietā. Šeit guļ, pareizāk sakot, gulēja, pusotra kilometra gara plāksne, kura vietumis karājās virs bezdibeņa. Ceļš stiepās apmēram vienas trešdaļas augstumā, pa šo sarkano līniju. Kanādieši uztraucās. Aņim­cevs (viņš aizvien vēl atradās tur) skaidroja viņiem: starpība starp dienas un nakts tem­peratūrām ir trīssimt grādu, plaisas paplaši­nāsies, un tur nekā nevar darīt. Vai tad var atbalstīt pusotra kilometra garu plāksni? Ceļš bez vilcināšanās jāslēdz, bet līdz stacijai, ja reiz tā uzcelta, jāierīko uzkarināmais ceļš. Bet viņi izsauc ekspertu pēc eksperta no An­glijas no Kanādas, un sākas īsta komēdija: tos ekspertus, kuri saka to pašu, ko Aņimcevs, tūliņ sūta uz mājām. Paliek tikai tie, kas mēģina kaut kā tikt galā ar plaisām. Sāk plombēt tās ar cementu. Lieto dziļo iesūknē- šanu, balstus, cementē un cementē, bet bei­gas neredz: # kas aizcementētas dienā, saplaisā jau pirmajā naktī. Pa plaisām jau veļas nelielas lavīnas, bet tās aiztur akmens sienas. Uzceļ ķīļu sistēmu, lai izkliedētu lie­lākās lavīnas. Aņimcevs pūlas ieskaidrot, ka nav ko noņemties ar lavīnām: var sabrukt visa plāksne! Es pat skatīties uz viņu ne­spēju, kad viņš pie mums atbrauca. Viņš līda vai no ādas ārā: redzēja tuvojamies ne­laimi un neko nevarēja darīt.

Objektīvi sakot, angļiem ir brīnišķīgi spe­ciālisti, bet šeit svarīgas bija nevis speciālās selenoloģiskās problēmas, bet gan prestižs: uzbūvējuši ceļu un nevar atkāpties. Aņim­cevs iesniedza kārtējo protestu un aizbrauca. Pēc tam līdz mums nonāca ziņas, ka sākušies strīdi un nesaskaņas starp angļiem un kanā­diešiem — tās pašas plāksnes dēļ, tā saucamā Ērgļa Spārna gabaliņa dēļ. Kanādieši gribēja to uzspridzināt — lai sagrauj visu ceļu, to­ties varēs uzbūvēt jaunu un drošu. Angļi iebilda. Starp citu, tā bija utopija. Aņimcevs bija aprēķinājis, ka plāksnes uzspridzināša­nai būtu vajadzīgs sešas megatonnas liels ūdeņraža lādiņš, bet ANO konvencija aiz­liedz kā sprāgstvielu lietot radioaktīvos ma­teriālus. Tā viņi strīdējās un ķildojās, kamēr plāksne nogruva .. . Angļi pēc tam rakstīja, ka pie visa vainīgi kanādieši, kas noraidījuši sākotnējo projektu, — tos pašus dzelzsbe­tona viaduktus.

Pņins kādu brīdi aplūkoja otru fotouzņē* mumu, kas attēloja pēdas robu gandrīz div­kāršā palielinājumā; ar melniem punktiņiem bija atzīmēta nobrukuma vieta, tas bija no­gāzies uz ceļa un izpostījis to kopā ar visiem nostiprinājumiem.

— Rezultātā stacija reizēm ir nepieejama. Dienā līdz tai var aizkļūt samērā viegli — daži nelieli pārgājieni pa korēm, bet, kā jau es sacīju, ceļš ir ļoti bīstams. Toties nakti turp aiziet praktiski nav iespējams. Mums šeit Zemes nav, paši zināt…

Pirkss saprata, par ko runā krievu zināt­nieks: šai pusē garās Mēness naktis neap­gaismo milzīgā Zemes laterna.

— Un infrasarkanie šeit nelīdz? — Pirkss jautāja.

Pņins pasmaidīja.

— Infrasarkanās brilles? Kāds no tām la­bums, kolēģi, ja stundu pēc Saules rieta ak­meņu virsma atdziest līdz mīnus simt seš­desmit grādiem … Teorētiski varētu iet ar radaroskopu, bet vai jūs esat kādreiz mēģi­nājis doties kalnos ar tādām ierīcēm?

Pirkss atzinās, ka nav mēģinājis.

— Neiesaku. Tas ir ārkārtīgi sarežģīts pašnāvības veids. Radars derīgs līdzenumā, nevis kalnos …

Istabā ienāca Langners un Ganšins: bija pienācis laiks doties projām. Līdz Mendeļe­jeva stacijai pusstundu jālido ar raķeti, vēl divas stundas jāiet kājām, bet pēc septiņām stundām norietēs Saule. Septiņas stundas ir krietna rezerve. Izrādījās, ka kopā ar viņiem lidos Pņins. Pirkss un Langners paskaidroja, ka tas nav vajadzīgs, bet saimnieki par to pat dzirdēt negribēja.

Pēdējā brīdī Ganšins pajautāja, vai viņi negrib kaut ko noraidīt uz Zemi, — tāda iespēja tik drīz neradīšoties. Tiesa, starp Mendeļejeva un Ciolkovska stacijām pastāv radiosakari, bet pēc septiņām stundām viņi šķērsos terminatoru un radīsies stipri trau­cējumi.

Pirkss nodomāja, ka nebūtu peļami nosūtīt Matersa māsai sveicienu no «tās puses», bet viņam pietrūka drosmes. Viņš pateicās par visu un devās lejā, bet atkal izrādījās, ka krievi pavadīs viņus līdz raķetei. Tad Pirkss neizturēja un pasūdzējās par savu skafandru. Viņam sameklēja citu, bet vecais palika Ciolkovska stacijas slūžu kamerā.

Krievu skafandrs konstrukcijas ziņā atšķī­rās no Pirksam pazīstamajiem. Ķiverei bija nevis divi, bet trīs filtri: viens sargāja no Saules zenītā, otrs — no zemas Saules, bet trešais, tumši oranžais, — no putekļiem. Savādāk bija izvietoti arī gaisa vārstuļi, un ļoti jocīgi bija zābaki: piesūknē zoles ar gaisu — un staigā kā uz spilveniem. Akme­ņus vispār nejūt, bet ārējā zoles daļa ideāli piekļaujas pat pie visgludākās virsmas. Tas bija «augstkalnu» modelis. Bez tam viena skafandra puse bija sudrabota, otra — melna. Pagriezies ar melno pusi pret Sauli — sāc svīst, pagriezies ar sudraboto — ķermeni noglauž patīkams vēsums. Pirksam tas šķita ne sevišķi veiksmīgs atradums: ne vienmēr taču var pagriezties pret Sauli, kā iegribas. Iet ar muguru pa priekšu, vai?

Krievu zinātnieki sāka smieties. Viņi parādīja slēdzi uz krūtīm: tas pārvietoja krāsas. Skafandru varēja padarīt melna priekšpusē, bet sudrabotu mugurpusē, un otrādi. Interesanti notika arī krāsu pārvieto­šanās. Šauro telpu starp caurspīdīgo cietas plastmasas ārējo apvalku un pašu skafandra korpusu aizpildīja divas dažādas krāsvielas vai precīzāk •— pusšķidras vielas, kuras bija pagatavotas no alumīnija un ogles. Bet pār­vietoties tās spieda skābeklis, kas nāca no elpošanas aparatūras.

Bija laiks doties uz raķeti. Pirmo reizi sta­cijas slūžu kamerā Pirkss iegāja no Saules puses un toreiz bija tā apžilbis, ka nekā ne­redzēja. Tikai tagad viņš ievēroja, ka kame­rai ir ļoti īpatnēja konstrukcija: visa tās ārsiena bīdījās augšup un lejup kā virzulis. Pņins paskaidroja, ka tādējādi vienlaicīgi varot ielaist un izlaist neierobežotu skaitu cilvēku un neizšķiest veltīgi gaisu. Pirkss izjuta kaut ko līdzīgu skaudībai, jo Institūta kameras bija viscienījamas kastes, noveco­jušas vismaz par pieciem gadiem, bet pieci tehniskā progresa gadi ir vesels laikmets.

Saule nemaz nelikās noslīdējusi zemāk. Jocīgi bija soļot piepūstajos zābakos — it kā nemaz nejūtot pamatu zem kājām, — bet Pirkss pa ceļam uz raķeti ar to aprada.

Profesors Ganšins piebāza savu ķiveri tu­vāk Pirksa ķiverei un nokliedza dažus atvadu vārdus, pēc tam viņi paspieda viens otram roku smagajos cimdos, un tūlīt aiz pilota visi iekāpa raķetē, kas mazliet nosēdās zem pieaugošā smaguma.

Pilots pagaidīja, kamēr pavadītāji aties drošā attālumā, un ieslēdza dzinējus. Ska­fandra iekšpusē pieaugošās vilkmes drūmā dārdoņa skanēja kā aiz biezas sienas. Pār­slodze pieauga, bet viņi pat nejuta, kā raķete atrāvās no laukuma. Vienīgi zvaigznes salī­gojās augšējos iluminatoros, bet apakšējos nogrima un pazuda akmeņainais tuksnesis.

Tagad viņi lidoja pavisam zemu un tādēļ neko neredzēja, tikai pilots vēroja lejā slī­došo rēgaino ainavu. JRaķete karājās verti­kāli kā helikopters. Ātruma palielināšanos varēja nojaust pēc pieaugošās dzinēju dār­doņas un visa korpusa vieglās vibrācijas.

— Uzmanību, nolaižamies! — atskanēja ķiveres radiofonā. Pirkss nezināja, vai to saka pilots pa raķetes radio vai Pņins. Atlie­cās krēslu atzveltnes. Pirkss dziļi nopūtās, viņš bija kļuvis viegls — tik viegls, ka, likās, tūlīt aizlidos; viņš instinktīvi pieķērās pie parocēm. Pilots strauji nobremzēja, dīzes uzliesmoja, iegaudojās, liesmu mēles ar ne­izturamu troksni pašāvās uz pretējo pusi, gar kuģa apšuvumu, pārslodze pieauga, atkal kri­tās, un beidzot Pirksa ausis izdzirda divkāršu, cietu atsitienu — viņi nosēdās. Un tad sākās kaut kas negaidīts. Raķete, kas jau bija sā­kusi savas dīvainās svārstības augšup un lejup, it kā atdarinādama garkājaina kukaiņa pietupienus, pēkšņi sasvērās uz sāniem un, akmeņiem dārdot, manāmi izkustējās no vietas.

«Katastrofa,» Pirksam pazibēja galvā. Viņš nenobijās, bet neapzinīgi sasprindzināja visus muskuļus. Viņa ceļabiedri gulēja nekustīgi. Dzinēji klusēja. Pirkss lieliski saprata pilotu: kuģis, sveroties uz sāniem un svārstoties, slīd lejup kopā ar akmeņu nobirām, un, ja ieslēgtu dzinējus, viņi raķetes vienas «kājas» lielās sānsveres dēļ, nepaguvuši pacelties gaisā, vai nu apgāztos, vai apdauzītos pret klintīm.

Akmens bluķu skrapstoņa un dārdoņa zem raķetes tērauda ķetnām kļuva aizvien vā­jāka un beidzot noklusa pavisam. Vēl dažas grants strūkliņas spalgi norībināja pa metālu, vēl kāda šķemba iegrima dziļāk zem posmai- nās «kājas» spiediena — un kabīne lēnām nosēdās, sašķiebusies par kādiem desmit grādiem.

Pilots izrāpās no savas akas mazliet no­kaunējies un sāka paskaidrot, ka izmainījies apkārtnes reljefs: acīmredzot ziemeļu no­gāzei pāri brāzusies jauna lavīna. Viņš nosē­dies uz nobiruma pie pašas kraujas, lai no­gādātu viņus tuvāk mērķim.

Pņins atbildēja, ka tas nav sevišķi veik­smīgs paņēmiens, kā saīsināt ceļu: akmeņu nobiras nav kosmodroms, un nevajag riskēt bez sevišķas vajadzības. Ar to īsais dialogs beidzās, pilots ielaida pasažierus slūžu ka­merā, un viņi pa kāpnītēm nokāpa uz no­birām.

Pilots palika raķetē — viņam vajadzēja gaidīt, kamēr atgriezīsies Pņins, bet Langners un Pirkss bija aizgājuši kopā ar Ganšinu.

Pirkss uzskatīja, ka labi pazīst Mēnesi. Taču viņš maldījās. Ciolkovska stacijas ra­jons bija pastaigas laukums salīdzinājumā ar vietu, kur viņi atradās patlaban. Raķete, sasvērusies uz «kājām», kuras bija izplestas līdz pēdējai iespējai un iegrimušas akmeņu nobirās, stāvēja tikai trīssimt soļu no ēnas, ko meta Mendeļejeva grēdas galvenais ma­sīvs. Pie melnajām debesīm kvēlojošās Sau­les ēze gandrīz skāra kalnu ķēdes klinšu zobus, un, šķita, ka zobi šai vietā kūst, taču tas bija tikai redzes māns. Tomēr stāvās kraujas, kas iznira no tumsas kilometru vai divus tālāk, nebija ilūzija. Dziļu grambu izvagotajā līdzenumā, kas bija krātera di­bens, no plaisām plūda lejup neiedomājami balti nobirumu trīsstūri; svaigu nogruvumu vietas varēja viegli pazīt pēc izplūdošajiem, putekļos tītajiem klinšu apveidiem. Arī sa­plaisājušo lavu krātera dibenā klāja gaišu pu­tekļu kārta; viss Mēness bija nosēts ar mikro­skopiskām meteoru daļiņām — šo nāves lietu, kas miljoniem gadu krita no zvaigznēm. Abpus takai — patiesību sakot, tā bija tikpat mežonīgs klinšu bluķu un atlauzu jūklis kā visa apkārtne un tika dēvēta šai vārdā tikai tādēļ, ka bija iezīmēta ar akmenī iecementē- tiem alumīnija mastiem, kuru galos mirdzēja kaut kas rubīna lodītei līdzīgs, — abās pusēs šim ceļam, kas aizstiepās augšup pa nobi­rumu, slējās pa pusei apspīdētas, pa pusei melnas kā Galaktikas nakts kraujas, ar ku­rām nevarētu sacensties pat Himalaju mil­zeņi.

Vājā pievilkšanas spēka dēļ klintis bija uz mūžiem sastingušas kā murgu radītās for­mās. Pat pie bezdibeņiem pieraduši cilvēki, kāpdami kalnu virsotnēs, agri vai vēlu ap­mulsa. Apkārtējās ainavas nerealitāti un fan- tastiskumu pastiprināja vēl tas, ka baltie pumeka bluķi no kājas spēriena uzlidoja aug­šup kā spēļu bumbas, bet vissmagākā bazalta atlauza, nomesta lejup pa nogāzi, lidoja ne­dabiski lēni, ilgi un nokrita bez skaņas gluži kā sapnī.

Kad viņi uzkāpa vairākus simtus metru augstumā, klinšu krāsa izmainījās. Aizu, pa kuru gāja Pņins, Langners un Pirkss, no di­vām pusēm ietvēra rožaina porfīra upes. Klinšu bluķi, kas dažreiz slējās vairāku stāvu augstumā, saķērušies kopā ar asajām šķaut­nēm, likās gaidam vieglu pieskārienu, lai gāztos lejā neapturamā lavīnā.

Pņins veda viņus cauri šim pārakmeņoto sprādzienu mežam, soļodams ne visai ātri, taču nekļūdīgi. Reizēm akmens, uz kura viņš nolika milzīgajā skafandra zābakā ieauto kāju, sazvārojās. Tādās reizēs Pņins uz mirkli sastinga un gāja vai nu tālāk, vai apgāja šai vietai apkārt, pēc vienīgi viņam zināmām pazīmēm noskarzdams, vai šis akmens no­turēs cilvēka smagumu vai nenoturēs. Tur­klāt skaņas, kas alpīnistam izsaka tik daudz, šeit neeksistēja. Kāds no bazalta blāķiem atrāvās, liekas, bez kāda iemesla un sāka ripot lejup — palēnināti, it kā miegaini, pēc tam aizrāva sev līdzi veselu masu citu ak­meņu, kas, nikni palēkdamies, joņoja aizvien ātrāk, līdz beidzot lavīnas tālāko ceļu aiz­sedza pienbalti putekļi. Tas bija gluži kā murgos: milzīgi klinšu bluķi sadūrās pilnīgi bez skaņas, un cauri piepūstajām pazolēm nejuta pat virsmas satricinājumus. Kādā asā pagriezienā Pirkss ieraudzīja lavīnas ceļu, bet pati lavīna jau izskatījās kā viļņains, rāmi slīdošs mākonis. Pēkšņā satraukumā viņš sāka ar skatienu meklēt raķeti, bet tā atradās drošībā, stāvēja agrākajā vietā, kā­dus pāris kilometrus no šejienes, un Pirkss redzēja tās spīdīgo vēderiņu un trīs kājiņu svītriņas. It kā ērmots Mēness kukainis būtu nometies uz vecā nobiruma, kurš agrāk Pirksam bija licies stāvs, bet no šejienes izskatījās gluds kā galds.

Kad viņi tuvojās ēnas joslai, Pņins pielika soli. Mežonīgais un skarbais dabas ainavas varenums Pirkšu bija tik ļoti aizrāvis, ka viņam pat nebija laika paskatīties uz Lang- neru. Tikai tagad viņš pamanīja, ka mazais astrofiziķis soļo droši un nemaz neklūp.

Vajadzēja pārlēkt pāri četrus metrus platai aizai. Pirkss lēca pārāk strauji; viņš uzlidoja gaisā un, bezmērķīgi kustinādams kājas, no­laidās kādus astoņus metrus aiz bezdibeņa viņējās malas. Vienīgi šāds Mēness lēciens varēja sniegt cilvēkam jaunu pieredzi, kam nebija nekā kopīga ar tūristu ākstīšanos Mē­ness viesnīcā.

Viņi iegāja ēnā. Kamēr viņi atradās sa­mērā tuvu Saules apmirdzētajām klintīm, to atspīdumi nedaudz kliedēja tumsu, rotājās skafandru izliekumos. Bet drīz vien tumsa tik ļoti sabiezēja, ka ceļabiedri vairs nevarēja saskatīt cits citu. Enā bija nakts. Cauri visām skafandra antitermiskajām kārtām Pirkss sa­juta nakts ledaino aukstumu; tas nesniedzās līdz ķermenim, nesvilināja ādu, bet it kā atgādināja par savu mēmo, salto klātbūtni: dažas bruņotā skafandra daļas jūtami nodre­bēja, atdzisušas par vairāk nekā divsimt grā­diem. Kad acis aprada, Pirkss pamanīja, ka sarkanās bumbas alumīnija mastos mirdz diezgan spoži; šīs rubīna kaklarotas krel­lītes kāpa augšup un izgaisa Saules gaismā — tur saplaisājusī kalnu kore strauji nolaidās līdz ielejai, izveidodama trīs milzīgas, stāvas terases, kas pacēlās cita virs citas; tās atda­līja šauri horizontāli iežu atsegumi, izveido­dami kaut ko līdzīgu asām dzegām. Pirksam šķita, ka tālumā izzūdošā mastu rinda ved uz vienu no šiem akmens plauktiem, taču viņš nodomāja, ka tas droši vien nav iespējams. Pašā augšā caur kalnu kori, kura bija it kā zibens pāršķelta, izlauzās gandrīz horizontāls

Saules staru kūlis. Tas atgādināja mēmā klu­sumā radušos sprādzienu, kas izmeta nokai­tētu baltumu uz klinšu radzēm un aizām.

— Rau, tur ir stacija, — ķiveres radiofonā atskanēja Pņina balss. Krievu zinātnieks bija apstājies uz nakts un dienas, sala un svelmes robežas, rādīdams ar roku kaut kur uz augšu, bet Pirkss nevarēja neko saskatīt, izņemot melnējošas kraujas, kuras nebija kļuvušas gaišākas pat Saulē.

— Vai redzat Ērgli? … Tā mēs nosaucām kalnu grēdu. Tā ir galva, tur knābis, bet tas ir spārns! …

Pirkss redzēja tikai gaismas un ēnu jūkli. Virs kalnu grēdas dzirkstošās austrumu no­gāzes rēgojās slīpa virsotne; tā šķita atroda­mies pavisam tuvu, jo nebija gaisa dūmakas, kas padara apveidus neasus. Un pēkšņi Pirkss ieraudzīja visu Ērgli. Spārns bija tā pati krauja, uz kuru viņi devās; augstāk uz zvaigžņu fona iezīmējās putna galva; slīpā virsotne bija knābis.

Pirkss paskatījās pulkstenī. Bija pagājušas jau četrdesmit minūtes. Tātad jāiet vismaz vēl tikpat ilgi.

Kārtējās ēnā grimstošās joslas priekšā Pņins apstājās, lai pārslēgtu savu klimatiza- toru. Pirkss izmantoja to un pajautāja, uz kurieni ved ceļš.

— Uz turieni, — Pņins norādīja ar roku lejup.

Pirkss redzēja vienīgi bezdibeni, bet tā dziļumā nobiruma konusu, kurā rēgojās mil­zīgas klinšu atlaužas.

— No turienes atšķēlās plāksne, — Pņins paskaidroja, norādīdams tagad uz gaišo robu kalnu korē. — Tie ir Saules Vārti. Seismo- grāfi Ciolkovska stacijā reģistrējuši mēness- trīci; pēc mūsu aprēķiniem nogruvis apmē­ram pusmiljons tonnu bazalta .. .

— Pagaidiet, — pārsteigtais Pirkss viņu pārtrauca, — bet kā tagad nogādā augšā kravas?

— Pats redzēsiet, kad nonāksim galā, — Pņins atbildēja un sāka soļot uz priekšu.

Pirkss sekoja viņam, pūlēdamies atminēt mīklu, bet nevarēja neko izdomāt. Vai tad tiešām viņi stiepj uz muguras katru litru ūdens, katru skābekļa balonu? Nē, tas nav iespējams. Tagad viņi gāja ātrāk. Virs bez­dibeņa rēgojās pēdējais alumīnija masts. Tumsa atkal ietina viņus, un vajadzēja iedegt lukturīšus uz ķiverēm; baltie gaismas plankumi mirdzēja, pārlēca no vienas klinšu radzes uz otru. Tagad viņi gāja pa dzegu, kas reizēm sašaurinājās līdz divu plaukstu platumam. Viņi gāja kā pa virvi pa pilnīgi plakanu plauktu; tā raupjā virsma bija labs atbalsts. Tiesa, viens neuzmanīgs solis, viegls reibonis …

«Kādēļ mēs neesam sasējušies?» Pirkss nodomāja, un tai pašā mirklī gaismas punkts priekšā sastinga: Pņins bija apstājies.

— Virve, — viņš sacīja.

Pņins iedeva virves galu Pirksam, bet tas, izvēris to caur speciālu karabinu, pameta tālāk, Langneram. Kamēr viņi stāvēja, Pirkss varēja, atbalstījies ar muguru pret klinti, paskatīties lejā.

Visa krātera piltuve gulēja viņa priekšā kā uz delnas, melnās lavas aizas izskatījās kā plaisu tīkliņš, zemais centrālais konuss meta garu ēnu.

Kur atradās raķete? Pirkss nevarēja to ieraudzīt. Kur ir ceļš? Šie alumīnija mastu līkloči? Arī tie bija pazuduši. Redzams bija vienīgi plašais akmens cirks žilbinoši spožā gaismā ar melnas tumsas joslām, kuras stie­pās no vienas akmeņu grēdas līdz otrai; gaišie akmens putekļi, kas klāja klintis, izcēla apvidus reljefu ar groteskām aizvien maz'āku krāteru grupām; tikai Mendeļejeva kalnu grēdas rajonā droši vien bija simtiem dažāda diametra krāteru — sākot no pus­kilometra līdz tikko samanāmiem; tie visi bija ideāli apaļi, ar lēzenu ārējo nogāzi un stāvāku iekšējo nogāzi, to centrā atradās kalniņš vai neliels konuss, ļaunākā gadī­jumā — kaut kas līdzīgs nabai; vismazākie no tiem bija precīza vidējo kopija, vidējie ne ar ko neatšķīrās no lielajiem, un tas viss atradās milzīgā, trīsdesmit kilometru diametra akmens gredzenā.

Šī haosa un precizitātes līdzāspastāvēšana kaitināja cilvēka saprātu; šai formu jaunradē un noārdē pēc viena un tā paša parauga ma­temātiska pilnība sadzīvoja ar vistrakāko nāves anarhiju. Pirkss paskatījās augšup, pēc tam atpakaļ, caur Saules Vārtiem joprojām šļācās baltas uguns straumes.

Pēc pārsimt soļiem aiz šauras plaisas klints izbeidzās; viņi aizvien vēl soļoja ēnā, taču kļuva gaišāks no stariem, kurus atstaroja vertikāli izslējies akmens stabs, kas iznira no tumsas gandrīz vai divu kilometru aug­stumā. Viņi pārgāja pāri akmeņainam nobi­rumam, un viņu priekšā pavērās diezgan lēzena, spilgti apgaismota nogāze. Pirkšu pārņēma kaut kāds dīvains sastingums — ne­vis muskuļu, bet gan prāta sastingums, droši vien tādēļ, ka viņa uzmanība bija pārkairi­nāta: viņam bija uzbrucis viss uzreiz — gan Mēness ar tā mežonīgajiem kalniem, gan le­daina nakts pārmaiņus ar nekustīgas svelmes uzplūdiem, gan šis diženais, visuaptverošais klusums, kurā cilvēka balss, kas laiku pa laikam ieskanas ķiveres radiofonā, liekas kaut kas tikpat nedabisks un nevajadzīgs kā mēģinājums uznest Māterhorna virsotnē ak­vāriju ar zelta zivtiņu.

Pņins nogriezās aiz pēdējās smailes, kas meta ēnu, un viss uzliesmoja kā uguns ap­ņemts. Tā pati uguns iešļācās acīs arī Pirk­sam, iekāms viņš aptvēra, ka tā ir Saule, ka viņi iznākuši uz augšējā, neskartā ceļa gabala.

Tagad viņi ātri soļoja blakus, nolaiduši virs ķiverēm uzreiz divus pretsaules filtrus.

— Tūlīt būsim klāt, — Pņins sacīja.

Pa šādu ceļu tiešām varēja braukt mašīnas, tas bija izlauzts klintī ar vadāmajiem sprā­dzieniem; tas stiepās zem Ērgļa Spārna no- kares līdz pašai krātera virsotnei; tur bija kaut kas līdzīgs sedlienei ar dabiski izveido­jušos akmens katlu, kas apakšā bija nošķelts. Sis katls tad arī palīdzēja nokārtot stacijas apgādi pēc katastrofas. Kravas raķete pie­veda krājumus, un speciāls, jau iepriekš pie­šauts mīnmetējs sāka šaut katlā konteinerus ar kravu. Daži konteineri parasti sašķēlās, bet vairākums izturēja kā šāvienu, tā trie­cienu pret klinti, jo to bruņotie korpusi bija apbrīnojami izturīgi. Agrāk, kad vēl nebija nedz Galvenās Lunas, nedz vispār kaut kādu staciju, pārtikas krājumus ekspedīcijām Centrālā Līča rajonā piegādāja, nometot no raķetes konteinerus; bet, tā kā izpletņus šeit nemaz nevarēja izmantot, šīs dūralumīnija vai tērauda kastes vajadzēja konstruēt tā, lai tās izturētu pat visstiprāko triecienu. Kastes nometa gluži kā bumbas, bet ekspedī­cijas dalībnieki pēc tam tās savāca — daž­reiz bija jāpārmeklē vesels kvadrātkilometrs. Tagad šie konteineri atkal noderēja.

Aiz sedlienes ceļš aizstiepās zem pašas kalna kores uz Ērgļa Galvas ziemeļu virsotni; kādus trīssimt metrus zemāk mirdzēja sta­cijas bruņotais kupols. Nogāzes pusē staciju apņēma klinšu bluķu pusaplis: tie vēlās bez­dibenī un apstājās, sastapdami ceļā tērauda kupolu. Vairāki tādi bluķi gulēja uz betona laukumā pie ieejas stacijā.

— Vai tiešām nevarēja atrast labāku vietu? — Pirksam paspruka.

Pņins, kurš jau bija uzlicis kāju uz kāpņu pirmā pakāpiena, apstājās.

— Jūs runājat gluži kā Aņimcevs, — viņš noteica.

Pņins aizgāja — viens — četras stundas pirms Saules rieta. Bet, patiesību sakot, viņš aizgāja naktī: gandrīz viss ceļš, kas viņam bija jānoiet, jau bija ietīts necaurredzamā tumsā. .. Langners, kurš labi pazina Mē­nesi, sacīja Pirksam, ka, viņiem nākot šurp, vēl nav bijis īsti auksts — akmeņi tikai sākuši atdzist. Sals kā nākas saņemšoties apmēram stundu pēc tumsas uznākšanas.

Ar Pņinu bija norunāts, ka viņš pados ziņu, kad būs nokļuvis līdz raķetei. Tiešām, pēc stundas un divdesmit minūtēm viņi iz­dzirda Pņina balsi pa radio. Saruna bija īsa, nedrīkstēja zaudēt ne sekundi, vēl jo vairāk tādēļ, ka startēt vajadzēja grūtos apstākļos: raķete nestāvēja vertikāli, tās ķetnas bija diezgan dziļi iegrimušas akmeņu nobirās un darbojās kā enkurs ar balastu. Pirkss un Langners, atbīdījuši loga metāla slēģi, re­dzēja šo startu, — protams, ne jau pašu sākumu, jo stāvvietu aizsedza galvenās kalnu grēdas klinšu radzes. Pēkšņi biezo un bez­veidīgo tumsu pāršķēla ugunīga līnija, bet apakšā uzvijās sarkanīga blāzma — tā bija izplūdes liesmu gaisma, ko atstaroja saceltie putekļi. Uguns pīķis kāpa aizvien augstāk un augstāk, raķete pavisam nebija redzama, tikai šī nokveldētā stīga, kas kļuva aizvien smalkāka, trūka un saira šķiedrās — ar pilnujaudu strādājoša dzinēja normāla pulsācijā. Pirkss un Langners atlieca galvas: ugunīgā līnija, kas iezīmēja raķetes ceļu, stiepās jau starp zvaigznēm; pēc tam tā pamazām novir­zījās no vertikāles un kā skaists loks izgaisa aiz apvāršņa.

Viņi palika divi vien absolūtā tumsā, jo bija tīšām nodzēsuši visas ugunis, lai labāk redzētu startu. Aizbīdīja bruņoto slēģi, iede­dza gaismu un paskatījās viens uz otru. Langners pasmaidīja un sakumpis piegāja pie galda, uz kura atradās viņa mugursoma, un sāka vilkt laukā no tās grāmatas. Pirkss stāvēja, atbalstījies pret ieliekto sienu. Galvā viņam bija īsts jūklis: Galvenās JLunas saltā pazeme, šaurie viesnīcas gaiteņi, lifti, tūristi, kuri lēca līdz griestiem un apmainījās ar sakusušiem pumeka gabaliem, lidojums uz Ciolkovska staciju, garie krievu pētnieki, radioteleskopa sudrabotais zirnekļa tīkls, vēl viens lidojums un beidzot šis velnišķīgais ceļš caur aukstumu un svelmi, gar bezdibe­ņiem, kas vērās tieši ķiveres stiklā. Viņš ne­spēja ticēt, ka dažās stundās piedzīvots tik daudz: laiks bija kļuvis gigantisks, aptvēris visas šīs ainas, absorbējis tās, bet tagad tās atgriezās, kā cīnīdamās savā starpā par pirmo vietu. Pirkss uz mirkli pievēra sūrsto­šos, sausos plakstus un atkal atvēra acis.

Langners kaut kādā viņam vienam zināmā sistēmā rindoja grāmatas plauktā. Pirksam likās, ka viņš ir izpratis šo cilvēku. Viņa mie­rīgās roku kustībās, izkārtojot grāmatas

taisnā rindā, neliecināja par trulumu vai vienaldzību. Langneru nenomāca šī nedzīvā pasaule, jo tā viņam kalpoja: viņš bija iera­dies stacijā no laba prāta, pēc mājām neil­gojās, jo viņa mājas bija spektrogrammas, aprēķinu rezultāti un tā vieta, kur šos aprē­ķinus izdarīja; viņš visur jutās kā mājās, ja vien varēja nodoties savām neremdināmām zināšanu alkām; viņš zināja, kādēļ dzīvo. Pirkss nekad viņam nebūtu atklājis savus romantiskos sapņus par dižo varoņdarbu! Langners droši vien pat nepasmaidītu kā pirms brīža, bet uzklausītu viņu un atgrieztos pie sava darba. Pirkss kādu mirkli apskauda Langneru par viņa pašpārliecību. Bet tai pašā laikā viņš juta, ka Langners ir svešs, ka viņiem nav ko runāt vienam ar otru, bet vi­ņiem taču būs jādzīvo kopā nakts, diena un vēl viena nakts… Pirkss apskatīja kabīni, it kā pirmoreiz to redzētu. Ar plastmasu klātas, ieliektas sienas. Ar bruņotu vārstuli aiztaisīts logs. Plastmasā iedarinātas griestu lampas. Dažas krāsainas reprodukcijas starp plauktiem ar speciālo literatūru; šaura, ielo- gota plāksnīte, uz tās divos stabiņos uzrak­stīti visu šeit dzīvojošo cilvēku uzvārdi. Kak­tos tukši skābekļa baloni, konservu kārbas ar daudzkrāsainiem minerālu gabaliem. Viegli metāla krēsli ar neilona sēdekļiem. Neliels darba galds, virs tā šarnīrā iestipri­nāta lampa. Pa pusatvērtām durvīm redzama radiostacijas aparatūra.

Langners kārtoja skapi, kas bija bāztinpiebāzts ar negatīviem. Pirkss izgāja priekš­istabā; pa kreisi bija neliela virtuve, tieši pretī-— ieeja slūžu kamerā, pa labi — divas mazas istabiņas. Viņš atvēra savu. Izņemot gultu, saliekamo krēslu, izvelkamo galdiņu un plauktiņu, nekā cita tur nebija. Griesti vienā pusē virs gultas bija nošķelti kā mansardā, taču nevis slīpi, bet lokveidīgi, atbilstoši ārējo bruņu izliekumam.

Pirkss atgriezās priekšistabā. Slūžu kame­ras durvis stūros bija noapaļotas, to malas klāja bieza hermetizējošas plastmasas kārta. Pirkss ieraudzīja spieķu riteni un spuldzīti, kas iedegās, kad ārējā lūka bija atvērta un kamerā radās vakuums. Pašreiz spuldzīte dega. Pirkss atvēra durvis. Automātiski iede­gās divas lampas, apgaismodamas šauro telpu ar kailām metāla sienām un vertikālām kāpnītēm vidū, — kāpnītes atdūrās pret izejas lūku griestos. Zem apakšējā kāpnīšu pakāpiena bija redzamas jau mazliet nobru­žātas, ar krītu apvilktas kontūras. Šajā vietā atrada Sevidžu: viņš gulēja uz sāniem, sa­rāvies čokurā, un viņu uzreiz nevarēja pa­celt, jo asinis, ar kurām bija noplūdušas acis un seja, bija piesalušas pie raupjajām plāk­snēm. Pirkss paskatījās uz šo bālgano ap­veidu, kas vēl atgādināja cilvēka siluetu, tad atkāpās un, aizslēdzis hermētiskās durvis, pievērsa skatienu griestiem: augšā dunēja kaut kādi soļi. Tur Langners bija uzkāpis pa pieslienamām kāpnītēm pretējā gaiteņa galā un rosījās pa observatoriju. Iebāzis galvu observatorijas grīdas apaļajā lūkā, Pirkss ieraudzīja ar pārvalku apklātu teleskopu, kas atgādināja mazu lielgabalu, astrogrāfu kameras un divus diezgan lielus aparātus: tā bija Vilsona kamera un otra, eļļaina, ar ierīci daļiņu atstāto pēdu fotografēšanai.

Stacija bija domāta kosmisko staru pētīša­nai, un plates, kuras izmanto šai nolūkā, mē- * tājās visapkārt; to oranžās paciņas gulēja starp grāmatām, zem plauktiem, atvilktnēs, pie gultām, pat virtuvītē. Un tas ir viss? Pa­tiesību sakot, viss, ja neskaita lielos rezer­vuārus ar ūdeni un skābekli, kuri bija no­vietoti zem grīdas un cieši nostiprināti Mē­ness gruntī, Mendeļejeva kalnu grēdas masīvā.

Virs katrām durvīm karājās apaļš indika­tors, kas reģistrēja ogļskābās gāzes koncen­trāciju telpā. Virs tā bija redzams klima- tizatora sietiņš. Iekārta strādāja bez trokšņa. Tā iesūca gaisu, attīrīja to no ogļskābās gāzes, pievienoja vajadzīgo skābekļa dau­dzumu, samitrināja vai nosausēja to un atkal iesūknēja visās stacijas telpās … Pirkss prie­cājās par katru skaņu, kas nāca no observa­torijas: kad Langners nekustējās, klusums kļuva tik milzīgs, ka varēja dzirdēt plūstam paša asinis, gandrīz kā eksperimentālajā ba­seinā, «trakajā vannā», taču no baseina varēja izkāpt jebkurā brīdī…

Langners nokāpa lejā, klusi un veikli saga­tavoja vakariņas, kad Pirkss ienāca virtu­vītē, viss jau bija gatavs. Viņi ēda, gandrīz neko nerunādami: «Pasniedziet, lūdzu, sāli.» — «Vai maize vēl ir kārbā?» — «Rīt vajadzēs atvērt jaunu.» — «Kafiju vai tēju?»

Un tas arī bija viss. Pirksam šāds lako- nisms patlaban bija pa prātam. Ko tad viņi īsti ēd? Trešās pusdienas vienas dienas laikā? Vai arī ceturtās? Bet varbūt tās jau ir nāka^ mās dienas brokastis? Langners sacīja, ka viņam jāattīstot uzņemtās plates, un uzkāpa augšā. Pirksam nebija ko darīt. Viņš pēkšņi to saprata. Viņu bija atsūtījuši šurp, lai Lang­ners nebūtu viens, Pirkss taču nekā nesajēdz ne no astrofizikas, ne no kosmiskajiem sta­riem. Vai tad Langners sāks mācīt viņu, kā apieties ar astrogrāfu! Viņš bija ieņēmis pirmo vietu, psihologi apliecināja, ka šāds cilvēks nesajuks prātā, galvoja par viņu. Tagad vajadzēs notupēt šajā pogā divas nakts nedējas, bet pēc tam divas dienas ne­dējas, nezin ko gaidot, nezin uz ko skato­ties . ..

Uzdevumu, šo Misiju, kuru vēl pirms da­žām stundām viņš uzskatīja par neiedomā­jamu laimi, Pirkss tagad ieraudzīja īstajā gaismā — kā bezveidīgu tukšumu. No kā viņam vajag pasargāt Langneru un pašam sevi? Kādas pēdas jāmeklē? Un kur? Varbūt viņš uzskatīja, ka atklās kaut ko tādu, ko nav pamanījuši visi lieliskie speciālisti, kuri bija komisijas sastāvā, cilvēki, kuri gadiem ilgi pētījuši Mēnesi? Kāds idiots viņš bija!

Pirkss sēdēja pie galda. Bija jānomazgā trauki. Unjāaizgriež krāns, jo pa pīlītei sūcās ūdens, dārgais ūdens, ko atveda sasalušu blāķu veidā un nometa ar mīnmetēju pa div­arpus kilometru garu loku akmens katlā stacijas pakājē.

Bet viņš nekustējās. Nepakustināja pat roku, kas gļēvi gulēja uz galda malas. Galvā bija karstums un tukšums, klusums un tumsa, kas no visām pusēm apņēma stacijas tērauda čaulu. Pirkss izberzēja acis, kuras sūrstēja kā ar smiltīm piebērtas. Ar grūtībām piecē­lās, it kā būtu divkārt smagāks nekā uz Zemes. Aiznesa netīros traukus līdz izlietnei, ar troksni nometa zem siltas ūdens strūklas. Un, mazgādams traukus, nokasīdams no tiem atdzisušās tauku paliekas, Pirkss ar smaidu atcerējās savus sapņus, kas bija pagaisuši kaut kur pa ceļam uz Mendeļejeva kalnu grēdu, palikuši tālu aiz muguras un likās tik smieklīgi un svešādi, tik seni, ka no tiem nebija pat jākaunas.

Ar Langneru varēja nodzīvot dienu vai gadu — tas itin neko nemainīja. Strādāja viņš cītīgi, bet pagausi. Viņš nekad nesteidzās. Vi­ņam nebija nekādu sliktu ieradumu, nekādu dīvainību vai ērmību. Kad jādzīvo ar kādu tādā šaurībā, katrs nieks sāk kaitināt: ka tavs kompanjons ilgi grozās zem dušas, ka viņš at­sakās atvērt kārbu ar spinātiem, jo viņam tie negaršo, ka viņam dažreiz ir jautri, ka viņš pēkšņi vairs neskujas un apaug ar briesmī­giem, durstīgiem rugājiem vai arī, bārdu sku­jot sagraizījies, veselu stundu pēta sevi spogulī un šķoba seju, it kā viņš būtu viens. Langners tāds nebija. Viņš ēda visu, kaut arī bez seviš­ķas patikas. Viņš nekad neniķojās: jāmazgā trauki — mazgā. Viņš nerunāja daudz par sevi un savu zinātnisko darbu. Pajautāsi kaut ko — atbildēs. Viņš nevairījās no Pirksa. Bet arī ne­uzmācās tam. Tieši šis bezpersoniskums va­rēja Pirkšu kaitināt. Izzudis bija pirmais šejie­nes iespaids — kad fiziķis, kurš kārtoja plauktā grāmatas, likās iemiesojam sevī patiesu varo­nību, pareizāk sakot, nevis varonību, bet ap­skaužamu stoiciski vīrišķīgu attieksmi pret zinātni — un tagad uzspiestais kompanjons Pirksam šķita līdz riebumam pelēcīgs. Taču Langners nemodināja Pirksā nedz skumjas, nedz arī kaitināja viņu. Tādēļ ka Pirksam — vismaz sākumā — atradās milzums darba. Un šis darbs bija aizraujošs. Tagad, kad Pirkss bija iepazinis staciju un tās apkārtni, viņš atkal sāka pētīt visus komisijas dokumentus.

Katastrofa notika četrus mēnešus pēc sta­cijas nodošanas ekspluatācijā. Tā sākās nevis rītausmā vai vakara krēslā, kā to varēja sa­gaidīt, bet gandrīz pašā Mēness dienas vidū. Trīs ceturtdaļas Ērgļa Spārna plāksnes no- bruka bez jebkādām pazīmēm par katastrofas tuvošanos. Katastrofa notika četru cilvēku acu priekšā: komandas personālsastāvs bija toreiz uz laiku divkāršots, un visi tieši tobrīd stāvēja un gaidīja transportieru ko­lonu ar pārtikas krājumiem.

Izmeklēšana pierādīja, ka ielaušanās Ērgļa galvenā balsta dziļumā tiešām izjaukusi tā kristālisko struktūru un visas sistēmas mehā­nisko stabilitāti. Angļi novēla atbildību uz kanādiešiem, kanādieši — uz angļiem; Britu Sadraudzības partneru lojalitāte izpaudās vienīgi tai apstāklī, ka viņi vienprātīgi no­klusēja profesora Aņimceva brīdinājumus . .. Bet, lai kā tas viss būtu noticis, rezultāti bija traģiski. Četri cilvēki, kas stāvēja pie sta­cijas taisnā līnijā mazāk nekā jūdzi no katas­trofas vietas, redzēja, kā sašķeļas divās daļās žilbinoši mirdzošā klints, kā sabrūk gabalos pretlavīnu ķīļu un aizsprostu sistēma, kā visa šī joņojošu bluķu masa no­slauka ceļu kopā ar klints pamatu, kas to balsta, un gāžas ielejā, kura uz trīsdesmit stundām pārvērtās viegli kūpošā baltu pu­tekļu jūrā, — šo putekļu pali, lavīnas mežo­nīgā spiediena dzīti, pēc dažām minūtēm jau sasniedza krātera pretējo nogāzi. Nobru- kumu nāves zonā iekļuva divi transportieri. To, kurš noslēdza kolonu, vispār neizdevās atrast. Sadragātais transportieris tika aprakts zem desmit metru bieza akmeņu slāņa. Otra transportiera šoferis mēģināja glābties. Viņš izdrāzās cauri lavīnai un nokļuva augšējā, neskartajā ceļa posmā, taču milzīgs bluķis, pārvēlies pāri pretlavīnu aizsprosta palie­kām, nogrūda mašīnu trīssimt metru dziļā bezdibenī. Šoferis paguva atvērt lūku un no­krita smalku akmeņu plūsmā. Viņš nodzīvoja ilgāk par saviem biedriem, bet tikai dažas stundas. Taču šīs dažas stundas bija īsta elle pārējiem. Šis cilvēks, pēc izcelšanās Kanādas francūzis, uzvārdā Rožē, nezaudēja sa­maņu — vai arī nāca pie samaņas tūlīt pēc katastrofas — un no baltā mākoņa, kurš klāja visu krātera dibenu, sauca palīgā. Uz­tvērējs viņa skafandra radioaparatūrā bija bojāts, bet raidītājs darbojās. Atrast Rožē nebija iespējams. Nopeilēt viņa raidītāju ne­kādi neizdevās vairākkārtīgas viļņu laušanas dēļ, viļņus atstaroja klinšu bluķi, bet tie bija pamatīgas mājas lielumā, un glābēji virzījās pa šo pienbaltu putekļu pielieto labirintu kā pa sagrautas pilsētas drupām. Radaram ne­bija nekādas nozīmes, jo nobrukušie ieži saturēja ļoti daudz sērdzelzs. Pēc stundas, kad no Saules Vārtiem nogruva otra lavīna, meklēšana bija jāpārtrauc. Otra lavīna ne­bija liela, taču tai varēja sekot jauni nobru- kumi. Un viņi gaidīja, bet Rožē balsi aizvien vēl dzirdēja un sevišķi skaidri augšā, stacijā: krātera akmens piltuve darbojās kā augšup pavērsts rupors. Pēc trim stundām atlidoja krievi no Ciolkovska stacijas un devās pu­tekļu mākonī ar kāpurķēžu transportieriem; mašīnas slējās stāvus un kuru katru mirkli draudēja apvelties uz slīdošās nogāzes: vājā pievilkšanas spēka dēļ akmens nobirumu krišanas leņķis uz Mēness ir daudz stāvāks nekā uz Zemes. Glābēju ķēdes aizkļuva tur, kur pat kāpurķēžu mašīnas nevarēja tikt klāt, un trīsreiz izķemmēja nobiruma klīstošo virsmu. Viens no glābējiem novēlās aizā; viņu nekavējoties nogādāja uz Ciolkovska staciju, un ārstu enerģiskā rīcība glāba viņam dzīvību. Bet arī tad cilvēki nepameta balto mākoni, jo viņi vēl dzirdēja Rožē balsi, kas kļuva aizvien vārgāka.

Pēc piecām stundām viņš apklusa. Rožē vēl bija dzīvs. To zināja visi. Skafandrā bez parastās radiotelefonisko sakaru aparatūras vēl ir mazs automātisks raidītājs, kas savie­nots ar skābekļa iekārtu. Elektromagnētiskie viļņi raida katru ieelpu un izelpu uz staciju, tur tās reģistrē speciāla «maģiskajai acij» līdzīga ierīce; zaļš, spīdīgs tauriņš gan izpleš, gan sakļauj spārniņus. Šī fosforescējoša mir­gošana liecināja, ka samaņu zaudējušais, mirstošais Rožē aizvien vēl elpo; šī pulsā­cija kļuva vājāka; neviens nespēja aiziet no radiostacijas, šeit sapulcējušies cilvēki bez­spēcīgi gaidīja Rožē nāvi.

Rožē elpoja vēl divas stundas. Pēc tam zaļā uguntiņa «maģiskajā acī» nodrebēja, sarāvās un nodzisa. Tikai pēc trīsdesmit stundām atrada sakropļotu, sastingušu līķi; Rožē apglabāja sagumzītā skafandrā kā me­tāla zārkā.

Pēc tam uzbūvēja jaunu ceļu, pareizāk sa­kot, to kalnu taku, pa kuru Pirkss atnāca uz staciju. Kanādieši gribēja likvidēt staciju, bet viņu stūrgalvīgie angļu kolēģi atrisināja pārtikas sagādes problēmu oriģinālā veidā, kas uz Zemes pirmo reizi tika ieteikts, stur- mējot Everesta virsotni. Toreiz to noraidīja kā nereālu. Reāls tas kļuva vienīgi uz Mēness.

Katastrofas atbalss pārskanēja visu Zemi neskaitāmās, reizēm pilnīgi pretrunīgās ver­sijās. Beidzot satraukums aprima. Traģēdija kļuva par kārtējo nodaļu Mēness tuksnešu apgūšanas hronikā. Stacijā maiņās dežurēja astrofiziķi. Tā pagāja sešas Mēness dienas un naktis. Kad jau sāka likties, ka šai daudz cietušajā stacijā vairs nenotiks nekas sensa­cionāls, Mendeļejeva stacija pēkšņi neat­saucās uz aicinājuma signāliem, ko rītausmā noraidīja Ciolkovska stacijas radisti. Un atkal turp devās komanda no Ciolkovska stacijas — glābt cilvēkus vai, pareizāk sa­kot, noskaidrot, kādēļ stacija apklususi. Viņu raķete nolaidās lielā nobiruma malā pie Ērgļu Virsotnes.

Stacijas kupolu viņi sasniedza, kad gan­drīz viss krāteris vēl bija tīts necaurredzamā tumsā. Tikai pie pašas virsotnes horizontā­lajos staros laistījās stacijas tērauda kupols. Ieejas lūka bija līdz galam vaļā. Zem tās pie kāpnītēm gulēja Sevidžs — tādā pozā, it kā viņš būtu noslīdējis no pakāpieniem. Viņš bija nosmacis: ķiveres bruņotais stikls bija ieplīsis. Vēlāk uz. viņa cimdiem plaukstas pusē konstatēja tikko manāmas akmens pu­tekļu pēdas, it kā viņš būtu atgriezies no pārgājiena kalnos. Bet šie putekļi varēja būt pieķērušies arī agrāk. Otru kanādieti, Šaljē, atrada tikai pēc tam, kad bija rūpīgi pārmeklētas tuvākās plaisas un nogāzes. Glābēji, nolaidušies ar trīssimt metru garām trosēm, izvilka viņa ķermeni no aizas dzi­ļuma zem Saules Vārtiem. Līķis gulēja tikai dažus desmit metrus no tās vietas, kur bija gājis bojā un apglabāts Rožē.

Visi mēģinājumi atveidot notikumu norisi izrādījās bezcerīgi. Neviens nespēja izvirzīt kaut cik ticamu hipotēzi. Notikuma vietā ieradās jaukta angļu un kanādiešu komisija.

Šaljē pulkstenis bija apstājies divpadsmi­tos, bet nebija zināms, vai tas sadauzījies dienas vidū vai pusnaktī. Sevidža pulkstenis bija apstājies divos. Uzmanīga apskate (iz­meklēšana tika izdarīta ar ideālu rūpību) rādīja, ka pulksteņa atspere iztinusies līdz galam. Tātad Sevidža pulkstenis, pēc visa spriežot, nebija apstājies viņa nāves stundā, bet bija vēl kādu laiku gājis.

Stacijā valdīja ierastā kārtība. Stacijas žurnālā, kur pierakstīja visus būtiskos fak­tus, nebija nekā tāda, kas palīdzētu tikt pie skaidrības. Pirkss lappusi pēc lappuses izpē­tīja šo žurnālu. Ieraksti bija lakoniski: pulk­sten tikos un tikos izdarīti astronomiski mē­rījumi, eksponētas tik un tik plates, tādos un tādos apstākļos izdarīti šādi novērojumi. Nevienai no šīm stereotipa piezīmēm nebija pat netieša sakara ar to, kas bija noticis šai Sevidža un Šaljē mūžā pēdējā Mēness naktī.

Viss liecināja, ka nāve pārsteigusi stacijas iemītniekus pilnīgi negaidot. Atrada atšķirtu grāmatu, uz kuras malām Sevidžs šo to bija atzīmējis; elektriskās spuldzes apgaismota, tā gulēja piespiesta ar otru grāmatu, lai ne- aizšķirtos lappuses. Blakus atradās pīpe, tā bija novēlusies uz sāniem, un izkritusi oglīte mazliet apsvilinājusi galda plastmasas virsmu. Turklāt Sevidžs tobrīd bija gatavojis pusdienas. Virtuvē palikušas atgrieztas kon­servu kārbas, bļodiņā baltoja pienā iekulta putriņa omletei, ledusskapja durtiņas bija atvērtas, bet uz baltā galdiņa atradās divi šķīvji, divi galda piederumi un sagriezta, ap­kaltuši maize …

Tātad viens bija pārtraucis lasīt un nolicis malā kūpošu pīpi, kā to parasti dara, kad grib uz brīdi iziet no istabas. Otrs bija pār­traucis vakariņu gatavošanu, atstājis pannu ar izkausētiem taukiem un nebija aizcirtis pat ledusskapja durtiņas. Viņi bija uzvilkuši skafandrus un izgājuši naktī. Vienlaicīgi? Vai viens pēc otra? Kādēļ? Uz kurieni?

Viņi abi bija nodzīvojuši stacijā jau divas nedēļas. Lieliski pazina apkārtni. Arī nakts jau bija gandrīz pagājusi. Pēc desmit piec­padsmit stundām vajadzēja uzlēkt Saulei. Kādēļ viņi nesagaidīja saullēktu, ja abi — vai viens no viņiem — bija nolēmuši no­laisties krātera dibenā? Par to, ka šāds acīm­redzot bijis Šaljē nodoms, liecina vieta, kur atrada viņa līķi. Viņš tāpat kā Sevidžs zināja, ka doties uz laukumiņu zem Saules Vārtiem, kur ceļš negaidīti izbeidzas, ir ne­prāts. Līdzenā nokalne šai vietā kļuva aizvien stāvāka, it kā aicinādama laisties lejā, bet pēc dažiem desmitiem soju jau rēgojās nobrukuma rezultātā izveidojies bezdibe­nis. Jaunais ceļš apgāja šo vietu, bet pēc tam stiepās gar alumīnija mastu līniju. To zināja katrs, kas kaut reizi bija apmeklējis staciju. Un pēkšņi viens no stacijas pastāvīgiem līdzstrādniekiem devies tieši uz turieni, sācis nolaisties pa plāksnēm uz bezdibeni. Kādā nolūkā? Lai izdarītu pašnāvību? Bet vai tad mēdz tā būt, ka pašnāvnieks pamet saistošu lasāmvielu, atstāj atvērtu grāmatu, noliek malā kupošu pīpi un dodas pretī nāvei?

Un Sevidžs? Kādos apstākļos pārplīsis viņa ķiveres stikls? Kad viņš iznāca no stacijas vai kad atgriezās? Vai viņš būtu devies meklēt Šaljē, kurš kavējās pārāk ilgi? Bet kādēļ viņš negāja kopā ar to? Un, ja gāja, tad kā gan viņš varēja tam ļaut nokāpt pie bezdibeņa?

Uz visiem šiem jautājumiem nebija at­bilžu …

Vienīgais priekšmets, kurš acīmredzami neatradās savā vietā, bija paciņa ar platēm kosmisko staru reģistrācijai. Tā gulēja vir­tuvē uz balta galdiņa blakus tukšiem, tīriem šķīvjiem.

Komisija nonāca pie šādiem secinājumiem.

Todien dežurēja Šaljē. Iegrimis lasīšanā, viņš pēkšņi attapās, ka pulkstenis tuvojas vienpadsmitiem. Šai laikā viņam vajadzēja apmainīt eksponētās plates pret jaunām. Pla­tes eksponēja ārpus stacijas. Simt soļu aug­stāk kalna nogāzes klintī bija izcirsta pasekla aka. Tās sienas bija izklātas ar svinu, lai uz fotoplatēm kristu tikai vertikālie stari, kā to prasīja toreizējo pētījumu noteikumi. Tā­tad Šaljē piecēlās, nolika grāmatu un pīpi pie malas, paņēma jaunu plašu paciņu, uz­vilka skafandru, izgāja caur slūžu kameru, nonācis pie akas, pa sienā ierīkotām kāpnī­tēm nogāja lejā, apmainīja plates un, paņē­mis eksponētās, devās atpakaļ.

Atpakaļceļā viņš apmaldījās. Skābekļa aparāts viņam nebija sabojājies; tātad prāta aptumsuma cēlonis nav anoksija — skābekļa bads. Tā vismaz varēja pieņemt pēc sadau­zītā skafandra apskates.

Komisijas locekļi nāca pie pārliecības, ka Šaljē apziņa pēkšņi aptumšojusies, — citādi viņš nebūtu noklīdis no ceļa. Viņš pārāk labi to pazina. Varbūt viņš negaidīti saslima, zaudēja samaņu, varbūt viņam apreiba galva un viņš zaudēja orientēšanās spēju? Katrā ziņā viņš gāja, domādams, ka atgriežas stacijā, bet patiesībā devās tieši uz bezdibeni, kas gaidīja viņu kādu simts metru attālumā.

Sevidžs, redzēdams, ka Šaljē ilgi neatgrie­žas, sāka uztraukties, pārtrauca ēdiena gata­vošanu un mēģināja nodibināt ar viņu radio­sakarus. Raidītājs bija nostādīts uz vietējo sakaru ultraīso diapazonu. Protams, to varēja ieslēgt arī agrāk, ja kāds no dežurējošiem par spīti traucējumiem būtu mēģinājis nodi­bināt sakarus ar Ciolkovska staciju. Taču, pirmkārt, krievi nebija dzirdējuši nekādus radiosignālus, kaut vai līdz neiespējamībai izkropļotus. Otrkārt, šis pieņēmums likās maz ticams arī tādēļ, ka tiklab Sevidžs, kā Šaljē lieliski saprata šāda mēģinājuma bez­jēdzību tieši visstiprāko radiotraucējumu pe­riodā, pirms rītausmas . .. Kad saistīties ar Šaljē neizdevās, jo viņš tai laikā jau bija miris, Sevidžs, uzvilcis skafandru, izmetās tumsā un sāka meklēt biedru.

Iespējams, ka Sevidžs bija tik ļoti sa­traukts par Šaljē klusēšanu, par viņa neiz­protamo, tik pēkšņo pazušanu, ka noklīda no ceļa; bet visticamākais ir tas, ka, pūlē­damies sistemātiski pārmeklēt stacijas ap­kaimi, viņš veltīgi un pārmērīgi riskēja. Skaidrs ir viens: šais galvu reibinoša­jos meklējumos Sevidžs pakrita un sadau­zīja ķiveres stiklu. Viņam pietika spēka aiz­spiest plīsumu ar plaukstu, aizskriet līdz stacijai un iekāpt ieejas lūkā, taču, iekāms viņš paguva aizvērt lūku, iekāms ielaida ka­merā gaisu, skābekļa pārpalikums no ska­fandra bija izplūdis un Sevidžs uz pēdējā pakāpiena zaudēja samaņu un pēc dažām sekundēm mira.

Šāds traģēdijas iztulkojums Pirkšu nepār­liecināja. Viņš rūpīgi iepazinās ar abu kanā­diešu raksturojumiem. Sevišķu uzmanību viņš pievērsa Šaljē, jo tas acīmredzot bija savas un sava biedra nāves netīšs vaininieks. Šaljē bija trīsdesmit pieci gadi. Viņš bija pazīstams astrofiziķis un pieredzējis alpī­nists. Viņam bija lieliska veselība, un viņš nekad neslimoja; viņam nekad nereiba galva. Līdz šim uz Mēness viņš bija strādājis «Zemes» puslodē, kur kopā ar citiem entu­ziastiem nodibināja Akrobātiskās vingroša­nas klubu. Šī neparastā sporta veida labākie pārstāvji ar vienu palēcienu varēja apmest desmit salto no vietas un droši nolēkt uz pussaliektām kājām vai arī noturēt uz sa­viem pleciem divdesmit piecu sportistu pira­mīdu! Vai tiešām šāds cilvēks bez jebkāda iemesla pēkšņi varētu kļūt vārgs vai zaudēt orientēšanās spēju un nenoiet pa lēzenu no­gāzi pēdējos simt soļus līdz stacijai, bet nogrieztos taisnā leņķī nepareizā virzienā, turklāt vēl pārkāpt tumsā pāri klinšu bluķu kaudzei, kas izveidojusies aiz stacijas tieši šai vietā?

Un bija vēl viens sīkums, kurš, pēc Pirksa domām (un ne tikai pēc Pirksa domām), likās esam tiešā pretrunā ar versiju, kas bija ierakstīta oficiālajā protokolā. Stacijā viss bija kārtībā. Bet vienu priekšmetu atrada citā vietā — fotoplašu paciņu uz virtuves galda. Varēja domāt, ka Šaljē tiešām izgājis laukā apmainīt plates. Ka viņš tās apmai­nījis. Ka nemaz nav devies taisnā ceļā uz bezdibeni, nav rāpies pāri akmeņu grēdai, bet mierīgi atgriezies stacijā. Par to liecināja plates. Šaljē bija nolicis tās uz virtuves galda. Kādēļ tieši tur? Un kur tai laikā bija Sevidžs? Komisija nosprieda, ka virtuvē at­rastās eksponētās plates pieder iepriekšējai, rīta partijai un viens no zinātniekiem tās nejauši nolicis uz galda. Taču blakus Šalje līķim neatrada nekādas plates. Komisija no­sprieda, ka plašu paciņa, gāžoties bezdibenī, varējusi izkrist no skafandra kabatas vai arī no Šaljē rokām un pazust vienā no neskai­tāmām spraugām akmens nobirumā.

Pirksam šķita, ka šeit faktus acīmredzami piemēro iepriekš pieņemtai hipotēzei.

Viņš nolika protokolus atvilktnē. Viņam vairs nebija tajos ko skatīties. Viņš zināja tos no galvas. Viņš sacīja sev — pat ne­ietvēra šo domu vārdos, jo bija cieši pārlie­cināts, — ka noslēpuma atrisinājums nav meklējams abu kanādiešu psihikā. Tas ir, nebija nekādas nesamaņas, slimības, prāta aptumsuma — traģēdijas iemesls bija cits. Tas jāmeklē vai nu pašā stacijā, vai arī tās apkaimē.

Pirkss sāka ar staciju. Viņš nemeklēja nekādas pēdas — gribēja vienīgi sīki izstu­dēt iekārtas detaļas. Viņam nebija nekur jāsteidzas, laika bija atliku likām.

Vispirms Pirkss izpētīja slūžu kameru. Ar krītu uzvilktās kontūras pie kāpnītēm aiz­vien vēl bija redzamas. Pirkss sāka ar iekš- durvīm. Kā parasti līdzīga tipa mazajās ka­merās, iekārta ļāva atvērt vai nu iekšdurvis, vai arī augšējās lūkas vāku. Kad lūka bija atvērta, durvis nevarēja attaisīt. Tas pasar­gāja no nelaimes gadījumiem, piemēram, ja viens taisa vaļā vāku, bet otrs tai pašā laikā atver durvis. Tiesa, durvis vērās uz iekšu un gaisa spiediens tās tikpat aizcirstu gandrīz ar astoņpadsmit tonnu lielu spēku, bet starp durvju malu un vērtni varēja iekļūt roka, kāds ciets priekšmets vai rīks — tādā gadī­jumā gaiss zibenīgi noplūstu tukšumā.

Ar ieejas lūkas vāku bija vēl sarežģītāk, jo tā stāvokli kontrolēja centrālais sadales aparāts radiostacijas telpā. Kad vāku atvēra, uz šā aparāta pults iedegās sarkans signāls. Tai pašā mirklī automātiski ieslēdzās zaļā signāla uztvērējs. Tā bija arī stiklota loka­tora ekrāna centrā novietota stikla acs ni­ķeļa ietvarā. Kad «tauriņš» — acs vienmē­rīgi vicināja spārniņus, tas nozīmēja, ka cilvēks ārpus stacijas elpo normāli; bez tam uz segmentos sadalītā lokatora ekrāna kus­tējās spīdoša svītriņa, norādot, kur šis cil­vēks atrodas. Spīdošā svītriņa apļoja pa ekrānu atbilstoši radara antenas apgriezie­niem uz kupola un deva iespēju novērot stacijas apkārtni fosforescējoši mirdzošu ap­rišu veidā. Tūlīt aiz stariņa, kurš skrēja pa apli kā pulksteņa rādītājs, uz ekrāna parā­dījās specifisks spīdums, kas radās, radio­viļņiem atstarojoties no visiem materiāliem objektiem; metāla skafandrā tērpies cilvēks izraisīja uz ekrāna sevišķi spilgtu spīdumu. Vērojot šo iegareno smaragdkrāsas pun­ktiņu, varēja uztvert tā kustību, jo tas pār­vietojās uz vājāk spīdoša fona, un tādējādi varēja noteikt, kur un cik ātri iet cilvēks. Ekrāna augšdaļa rādīja apkārtni pie ziemeļu virsotnes, kur bija ierīkota aka plašu ekspo­nēšanai; apakšdaļā bija dienvidi, tas ir, zona, kas nakts laikā skaitījās aizliegta un kur at­radās ceļš uz bezdibeni.

«Elpojošā tauriņa» un radiolokatora mehā­nismi funkcionēja neatkarīgi viens no otra. Aci baroja adapters, kas bija savienots ar skafandra skābekļa vārstuļiem un darbojās ar infrasarkanajām frekvencēm tuvām frek­vencēm, bet lokatora stars darbojās ar pus- centimetru gariem radioviļņiem.

Aparatūras rīcībā bija tikai viens lokators un tikai viena acs, jo saskaņā ar instrukciju tikai viens cilvēks drīkstēja atrasties ārpus stacijas, bet otrs stacijas iekšpusē novēroja viņa stāvokli; nepieciešamības gadījumā, protams, bija jāsteidzas biedram palīgā.

Praksē šādās reizēs, kad bija uz laiciņu jāiziet, lai apmainītu akā fotoplates, tas, kurš palika stacijā, varēja līdz galam atvērt vir­tuves un radiostacijas durvis un pavērot aparātus, nepārtraucot ēdiena gatavošanu. Varēja arī uzturēt radiotelefoniskos sakarus, izņemot pirmsausmas stundas, jo termina­tora, gaismas un ēnas robežas tuvojās ar tādu sprakšķu vētru, ka sarunāties praktiski nebija iespējams.

Pirkss rūpīgi izpētīja visus signālus. Kad pacēla lūkas vāku, uz pults iedegās sarkana spuldzīte. Zaļganais «tauriņš» kļuva gaišāks, bet palika nekustīgs, tā «spārniņi» bija cieši sakļauti, tievi kā diedziņš, jo trūka ārējo signālu, kas tos izplestu. Lokatora stariņš vienmērīgi apļoja pa ekrānu, un klinšainās apkārtnes nekustīgās aprises parādījās uz tā gluži kā pārakmeņojušies rēgi. Stariņš nekui nekļuva spožāks un tādējādi apstiprināja «tauriņa» rādījumus, ka viņa darbības rā­diusā ārpus stacijas nav neviena skafandra.

Pirkss, protams, novēroja aparatūru arī tai laikā, kad Langners izgāja apmainīt plates.

Sarkanā spuldzīte iedegās un gandrīz mo­mentā nodzisa, jo Langners aizvēra lūkas vāku no ārpuses. Zaļais «tauriņš» sāka vien­mērīgi pulsēt. Pēc dažām minūtēm pulsācija nedaudz paātrinājās; Langners samērā ātri kāpa augšup pa nogāzi, un viņa elpa, da­biski, kļuva biežāka. Skafandra spilgtais at­spīdums saglabājās uz ekrāna ievērojami ilgāk nekā klinšu kontūras, kuras izdzisa, tiklīdz stars attālinājās. Pēc tam «tauriņš» pēkšņi sarāvās un pamira, bet ekrāns kļuva tukšs, un skafandrs vairs nespīdēja. Tas no­tika brīdī, kad Langners nolaidās akā, kuras svina sienas pārtrauca signālu plūsmu. Vien­laicīgi pie galvenās pults iedegās purpursar- kans uzraksts Alarm!*, bet aina uz loka­tora ekrāna mainījās. Lokatora radara an­tena, joprojām griezdamās, samazināja slī­puma leņķi, pēc kārtas pārmeklējot aizvien tālākus apkārtnes segmentus. Aparāti taču «nezināja», kas noticis: cilvēks pēkšņi pa­zuda no viņu elektromagnētiskās varas lauka. Pēc trim četrām minūtēm «tauriņš» atkal iztaisnoja spārniņus, lokators atrada pazudušo un abi savstarpēji nesaistītie aparāti

"Alarm — trauksmes signāls. (Tulk. piez.) konstatēja cilvēka parādīšanos. Langners, izkāpis no akas, atgriezās stacijā. Signāls Alarm! tomēr turpināja degt — to vaja­dzēja izslēgt. Starp citu, pēc simt divdesmit minūtēm to izdarītu izslēdzējs ar pulksteņa mehānismu, kas bija uzstādīts tādēļ, lai vel­tīgi netērētu elektroenerģiju. Naktī tā nāca tikai no akumulatoriem, bet dienā tos atkal uzlādēja Saule.

Izpētījis šo aparātu darbību, Pirkss no­sprieda, ka tie nav sevišķi sarežģīti. Lang­ners viņa eksperimentos nejaucās. Viņš uz­skatīja, ka kanādieši gājuši bojā tieši šādos apstākļos, kādus komisija izklāstījusi savos protokolos; bez tam, pēc viņa domām, nelai­mes gadījumi vispār ir neizbēgami.

— Plates? — viņš atbildēja uz Pirksa ar­gumentiem. — Nekādas īpašas nozīmes šīm platēm nav. Cilvēks uztraukumā ne to vien izdara. Loģika pamet mūs daudz ātrāk nekā dzīvība. Un cilvēks sāk rīkoties bezjēdzīgi…

Pirkss nolēma ar viņu vairāk nestrīdēties.

Mēness nakts otrā nedēļa tuvojās beigām. Pēc visiem pētījumiem Pirkss bija tikpat gudrs cik sākumā. Varbūt patiešām šai tra­ģēdijai lemts uz mūžu palikt neatminētai? Varbūt tas ir viens no tiem ārkārtīgi reta­jiem gadījumiem, kad nav iespējams atvei­dot notikumu norisi?

Pirkss pamazām sāka sadarboties ar Lang­neru. Vajadzēja taču galu galā kaut ko darīt, kaut kā aizpildīt garās stundas. Viņš iemā­cījās apieties ar lielo astrogrāfu (tātad tomēr tā ir parastā prakse pirms izlaiduma .. .), pēc tam sāka pamīšus ar Langneru staigāt uz aku, lai atstātu tur uz dažām stundām kārtējo fotoplašu partiju.

Gaidītā rītausma tuvojās. Gribēdams uz­zināt kaut ko jaunu, Pirkss ilgi noņēmās ar radioaparatūru, bet izdabūja no tās vienīgi sprakšķu un svilpienu brāzmu, kas vēstīja tuvo saullēktu. Pēc tam paēda brokastis; pēc brokastīm viņi attīstīja plates. Vienu no tām astrofiziķis aplūkoja sevišķi ilgi, jo bija konstatējis uz tās kaut kādas lieliskas me­žoņu sairšanas pēdas; viņš pat pasauca Pirkšu pie mikroskopa, bet kodolpārvērtību krāšņumi to atstāja vienaldzīgu. Tad sekoja pusdienas, pēc tam — stunda pie astrogrāfiem un zvaigžņotās debess vizuālā novērošana. Tuvojās vakariņu laiks, Langners jau rosījās pa virtuvi, kad Pirkss (todien bija viņa kārta apmainīt plates) sacīja, ka iziešot. Langners, cītīgi pētīdams sarežģītu recepti uz kārbiņas ar olu'pulveri, nomurmināja, lai pasteidzo­ties: omlete būšot gatava pēc desmit mi­nūtēm.

Pirkss, jau uzvilcis skafandru, turēdams rokā plašu paciņu, pārbaudīja, vai ķivere labi pieguļ pie apkakles, plaši atvēra virtu­ves un radiostacijas durvis, iegāja kamerā, aizcirta aiz sevis hermētiskās durvis, pacēla augšējo vāku un izrāpās laukā.

Viņu ietina tā pati tumsa, kāda valda starpzvaigžņu telpā. Ar Zemes tumsu to ne­var ne salīdzināt, jo atmosfēra vienmēr ne­daudz spīd no skābekļa izstarojuma. Pirkss redzēja zvaigznes, un vienīgi pēc tā, kā gan šur, gan tur pārtrūka pazīstamo zvaigznāju raksti, viņš saprata, ka visapkārt paceļas klintis. Pirkss ieslēdza ķiveres laterniņu un, soļodams aiz bālā, viegli drebošā gaismas laukumiņa, aizkļuva līdz akai. Pārmeta kājas smagajos zābakos pāri akas malai (ar šejie­nes vieglumu aprod ātri; daudz grūtāk atkal * pierast pie normālā pievilkšanas spēka uz Zemes), sataustīja pirmo pakāpienu, nokāpa lejā un ķērās pie platēm. Kad viņš notupās un noliecās pār statīviem, laterniņa sāka mirkšķināt un nodzisa. Pirkss sakustējās, uz­sita ar roku pa ķiveri — gaisma atkal iede­gās. Tātad spuldzīte vesela, tikai kontakts nav kārtībā. Viņš sāka savākt eksponētās plates — laterniņa pamirkšķināja vienreiz, otrreiz un atkal nodzisa. Pirkss sēdēja dažas sekundes aklā tumsā, nezinādams, ko darīt. Atpakaļceļš viņu nebaidīja, viņš to zināja no galvas, turklāt uz stacijas kupola mir­dzēja divas uguntiņas, zaļa un zila. Bet, ejot taustīdamies, varēja sadauzīt plates. Viņš vēlreiz iebelza ar dūri pa ķiveri — spuldzīte iedegās. Pirkss ātri pierakstīja temperatūru, ielika eksponētās plates kasetēs. Kad viņš sāka novietot kasetes futrālī, sasodītā later­niņa atkal nodzisa. Bija jānoliek plates, lai vēl dažas reizes uzsistu pa ķiveri un ieslēgtu gaismu. Pirkss ievēroja: kamēr viņš stāv iztaisnojies, spuldzīte deg, bet, tiklīdz pie­liecas, tā nodziest. Vajadzēja turpināt darbu neērtā stāvoklī. Beidzot gaisma nodzisa pa­visam un nekāda dauzīšana vairs nelīdzēja. Bet patlaban nebija ko domāt par atgriešanos stacijā, jo visapkārt gulēja plates. Pirkss at­spiedās pret apakšējo pakāpienu, atskrūvēja laterniņas vāciņu, iebīdīja dzīvsudraba spul­dzīti dziļāk ietverē un atkal uzskrūvēja vāku. Gaisma tagad dega, bet kā par spīti iesprūda skrūve. Pirkss izmēģinājās gan šā, gan tā, beidzot sadusmojies iebāza stikla vāciņu kabatā, ātri savāca plates, izlika jau­nas un kāpa augšā. Līdz akas malai bija pa­licis pusmetrs, kad Pirksam šķita, ka viņa reflektora baltajai gaismai piejaucas kāda cita, mirgojoša un īslaicīga; viņš paskatījās uz augšu, bet ieraudzīja vienīgi zvaigznes virs akas malas.

«Būs tikai tā licies,» Pirkss nosprieda.

Viņš izkāpa laukā, bet viņu pārņēma kaut kāds dīvains nemiers. Viņš nevis gāja, bet skrēja lieliem lēcieniem, lai gan šie lēcieni uz Mēness, pretēji daudzu cilvēku domām, skrējienu nemaz nepaātrina — lēcieni gan ir gari, toties lidojums sešas reizes lēnāks nekā uz Zemes. Pirkss bija jau pie stacijas un uzlika roku uz margām, kad atkal ieraudzīja kaut ko noplaiksnam, it kā dienvidos kāds būtu izšāvis no raķešpistoles. Pašu raķeti viņš neredzēja — visu aizsedza stacijas ku­pols, tikai neskaidru pārkārušos klinšu atspī­dumu: uz sekundi tās iznira no melnās tum­sas un atkal pazuda. Pirkss zibenīgi kā pērtiķis uzrāpās uz kupola. Visapkārt bija tumsa. Būtu viņam raķešpistole, viņš izšautu. Pirkss ieslēdza savu radio. Burkšķis. Draus­mīgs burkšķis.

Pēkšņi viņš nolamāja sevi par muļķi. Kāda raķete? Tas droši vien bija meteors. Meteori nespīd, jo uz Mēness nav atmosfēras, bet tie uzzibsnī, ar kosmisko ātrumu ietriekda­mies klintīs.

Pirkss ātri nokāpa kamerā, nogaidīja, ka­mēr rādītāji konstatē nepieciešamo spie­dienu — 0,8 kilogrami uz kvadrātcenti­metru, atvēra durvis un, ņemdams nost ķiveri, ieskrēja priekšistabā.

— Langner! — viņš iesaucās.

Klusums. Nenovilcis skafandru, Pirkss

ieskrēja virtuvē. Apskatījās visapkārt. Vir­tuve bija tukša! Uz galda — vakariņām sa­likti šķīvji, katliņā — iekulta omletes put­riņa, panna blakus ieslēgtam deglim.

— Langner! — Pirkss iekliedzās un, no­sviedis plates, metās uz radiostacijas telpu. Tur arī neviena nebija. Nez kāpēc Pirkss bija pārliecināts, ka nav vērts kāpt augšā uz observatoriju, ka Langnera stacijā nav. Tā­tad šie uzliesmojumi tomēr bija raķetes? Langners būtu šāvis? Viņš izgājis laukā? Kādēļ? Un iet tagad bezdibeņa virzienā!

Pēkšņi Pirkss ieraudzīja Langneru. Zaļā acs mirkšķināja: Langners elpoja. Un radara riņķojošais stariņš izrāva no tumsas mazu, spožu uguntiņu — pašā ekrāna apakšā! Lang­ners tuvojās bezdibenim . . .

— Langner! Apstājies! Apstājies! Dzirdi? Apstājies! — Pirkss kliedza mikrofonā, ne­novērsdams acu no ekrāna.

Reproduktors burkšķēja. Traucējumu sprakšķi un vairāk nekā. Zaļie spārniņi pli­vinājās, bet ne tā, kā normāli elpojot: tie kustējās lēni, nedroši, brīžiem pamira, it kā Langnera skābekļa aparāts vairs nedarbotos. Bet spilgtais spīdums radarā bija ļoti tālu: uz koordinātu tīkla, kas klāja stiklu, tas mir­dzēja pašā ekrāna apakšā, pusotra kilometra pa taisnu līniju, tātad kaut kur starp milzī­gajām klintīm pie Saules Vārtiem. Un ne­kustējās nemaz. Taustošajam staram apgrie­žoties, tas uzliesmoja vienā un tai pašā vietā. Langners nokritis? Un guļ tur — bez sa­maņas?

Pirkss izskrēja gaitenī. Uz slūžu kameru, laukā! Viņš metās pie hermētiskajām dur­vīm. Bet, skrienot garām virtuvei, kaut kas iekrita viņam acīs, melns uz baltā galdauta. Fotoplates, kuras viņš bija atnesis un mehā­niski nometis šeit, izbijies, ka nav Lang­nera … Šis skats paralizēja Pirkšu . .. Viņš stāvēja pie kameras durvīm, turēdams rokās ķiveri, un nekustējās no vietas.

«Viss tāpat kā toreiz. Viss tieši tāpat,» Pirkss domāja. «Viņš gatavoja vakariņas un pēkšņi izgāja. Tūlīt arī es iziešu viņam pakaļ un … mēs abi neatgriezīsimies. Pēc dažām stundām Ciolkovska stacija sāks izsaukt mūs pa radio. Atbildes nebūs …»

«Neprātīgais, ej!» kāds viņā kliedza. «Ko tu gaidi? Viņš tur guļ! Varbūt viņu aizrāvusi lavīna, tā nobrukusi no virsotnes, tu nedzir­dēji, šeit taču nekas nav dzirdams, viņš vēl ir dzīvs, viņš nekustas, bet ir dzīvs, viņš elpo, pasteidzies . ..»

Pirkss tomēr nekustējās. Pēkšņi viņš strauji pagriezās, iedrāzās radiostacijas telpā un vērīgi ieskatījās indikatoros. Nekādu pār­maiņu nebija. Pēc katrām četrām piecām sekundēm «tauriņš» savicināja spārniņus lēni, vārgi, nedroši. Un spīdums radarā — bezdibeņa malā …

Pirkss pārbaudīja antenas slīpuma leņķi: tas bija minimāls. Antena -jau vairs neap­tvēra stacijas tuvāko teritoriju — tā raidīja impulsus maksimālā attālumā. Pirkss pielie­cās pie pašas acs. Un tad viņš pamanīja kaut ko dīvainu. Zaļais «tauriņš» ne vien sakļāva un izpleta spārniņus, bet tai pašā laikā vien­mērīgi drebēja, it kā vājam elpošanas rit­mam būtu pievienojies cits, daudz ātrāks. Agonijas krampji? Konvulsijas? Tur mira cilvēks, bet viņš ar pusatvērtu muti kāri rau­dzījās katoduguntiņas kustībās, tās bija aiz­vien tādas pašas — gan palēninātas, gan cita ritma diktētas. Pēkšņi, pats īsti nezinādams, kādēļ viņš to dara, Pirkss satvēra antenas kabeli un izrāva to no ligzdas. Un notika kaut kas pārsteidzošs: indikators ar atvie­notu antenu, atrauts no ārējiem impulsiem, nepamira: spārniņi turpināja plivināties …

Joprojām kā apmāts Pirkss metās pie pults un palielināja radara antenas slīpuma leņķi.

Tālā dzirkstelīte, kas bija sastingusi pie Saules Vārtiem, sāka tuvoties ekrāna ietva­ram. Radars izrāva no tumsas aizvien tuvā­kus rajonus — pēkšņi uz ekrāna parādījās jauns uzliesmojums, daudz spilgtāks un spē­cīgāks. Otrs skafandrs!

Tas droši vien bija cilvēks. Viņš kustējās. Lēni, mierīgi kāpa lejup, nogriezās te pa kreisi, te pa labi, — acīmredzot apiedams kaut kādus šķēršļus — un virzījās uz Saules Vārtu pusi, pie tās otrās, tālās dzirkstelītes — pie otra cilvēka? Pirksam acis vai no pieres lēca laukā. Uz ekrāna tiešām spīdēja divas dzirkstelītes: tuvā — kustīgā un tālā — ne­kustīgā. Stacijā bija tikai divi cilvēki. Lang­ners un viņš, Pirkss. Aparāti rādīja, ka viņi ir trīs. Trešā nevarēja būt. Tātad aparāti meloja.

Viņš vēl nebija paguvis izdomāt to visu līdz galam, kad atradās jau kamerā — ar raķešpistoli un patronām. Vēl pēc brīža viņš stāvēja uz kupola un šāva ar signālraķetēm, mērķēdams vienā virzienā — taisni lejā, uz Saules Vārtu pusi. Pirkss tikko spēja izsviest karstās čaulas. Smagais raķešpistoles rok­turis lēkāja viņam rokā. Pirkss neko ne­dzirdēja, tikai sajuta vieglu atsitienu pēc mēlītes nospiešanas, tad uzplauka gaismas strēles, dimantzaļums un purpura liesma, kas šķieda uz visām pusēm sarkanas lāses un safīra zvaigžņu strūklas … Pirkss šāva un šāva, neizvēlēdamies krāsas. Beidzot lejā, bezgalīgajā tumsā, uzliesmoja atbildes ugun- tīņa, un oranžā zvaigzne, uzsprāgusi virs Pirksa galvas, apgaismoja viņu un kā apbal­vodama apbēra ar kvēlojošu strausa spalvu lietu. Un otra — ar safrāna zelta lietu . ..

Pirkss šāva. Arī otrs atgriežoties šāva: šā­vienu uzliesmojumi aizvien vairāk tuvojās. Beidzot vienā no uzliesmojumiem Pirkss ieraudzīja Langnera spokaino siluetu. Pirkšu pēkšņi pārņēma nespēks. Viss viņa ķermenis pārklājās sviedriem. Pat galva. Viņš bija slapjš, kā no ūdens izkāpis. Neizlaizdams raķešpistoli no rokām, Pirkss apsēdās, jo kājas bija kļuvušas nepatīkami ļodzīgas. Viņš nokāra tās atvērtajā lūkā un, smagi elpodams, gaidīja Langneru, kas bija gan­drīz blakus.

Tas notika tā. Kad Pirkss aizgāja, Lang­ners, rosīdamies pa virtuvi, nelikās zinis par aparātiem. Viņš paskatījās uz tiem tikai pēc dažām minūtēm. Kad īsti, precīzi nav zināms. Katrā ziņā tas acīmredzot bija tobrīd, kad Pirkss noņēmās ar dziestošo laterniņu. Kad viņš nozuda no radara redzesloka, automāts sāka samazināt antenas slīpuma leņķi, un tas turpinājās līdz tam laikam, kamēr riņķojo­šais stariņš pieskārās Saules Vārtu pakājei. Langners ieraudzīja tur mirdzošu dzirksteli un noturēja to par skafandra atspīdumu, vēl vairāk tādēļ, ka tās nekustīgumu izskaidroja «maģiskās acs» rādījumi; šis cilvēks (Lang- ners, protams, nodomāja, ka tas ir Pirkss) elpoja tā, it kā būtu zaudējis samaņu un slāptu nost. Langners, neko vairs negaidī­dams, uzvilka skafandru un steidzās palīgā.

Patiesībā dzirkstelīte radarā fiksēja tuvāko mastu no alumīnija mastu rindas — to, kas stāv pie paša bezdibeņa. Langners, iespē­jams, būtu atklājis savu kļūdu, bet bija taču vēl «acs» rādījumi, kuri, šķiet, papildināja un apstiprināja to, ko atzīmēja radars.

Avīzes vēlāk rakstīja, ka «aci» un radaru pārzinājusi elektronu aparatūra, kaut kas līdzīgs elektronu smadzenēm, bet tajā Rožē bojā ejas laikā fiksēts mirstošā kanādieša elpošanas ritms, un, kad radusies «analoģiska situācija», elektronu smadzenes reproducē­jušas šo ritmu. Un ka tas esot kaut kas līdzīgs nosacītajam refleksam, ko izraisa elektrisko impulsu noteikta secība.

Patiesībā viss notika daudz vienkāršāk. Stacijā nebija nekādu elektronu smadzeņu, tikai parastā automātiskā vadības sistēma bez jebkādas «atmiņas». «Nepareizs elpoša­nas ritms» radās tādēļ, ka mazajā konden­satorā bija izsists caurums; šis bojājums lika sevi manīt tikai tais reizēs, kad bija atvērta vai neaizskrūvēta augšējā ieejas lūka. Sprie­gums tad pārlēca no viena kontūra uz otru un uz «maģiskās acs» tīkliņa radās «pulsē- šana». Tā tikai pirmajā mirklī atgādināja «agonālo elpošanu», jo, ieskatoties vērīgāk, varēja viegli pamanīt zaļo špārniņu neda­bisko trīcēšanu.

Langners jau gāja uz bezdibeņa pusi, kur, pēc viņa domām, atradās Pirkss, un ap­gaismoja sev ceļu ar reflektoru, bet sevišķi tumšās vietās — ar raķetēm. Divus raķešu šāvienus bija pamanījis Pirkss, ejot atpakaļ uz staciju. Pēc četrām piecām minūtēm Pirkss savukārt sāka saukt Langneru ar šā­vieniem no raķešpistoles — un ar to piedzī­vojums beidzās.

Ar Šaljē un Sevidžu bija savādāk. Ari Se­vidžs, iespējams, sacīja Saljē: «Tikai neka­vējies ilgi», kā to Pirksam bija sacījis Lang­ners. Bet varbūt Šaljē steidzās tādēļ, ka, iegrimis lasīšanā, aizkavējās un izgāja vēlāk nekā parasti? Katrā ziņā viņš neaizskrūvēja lūku. Tā bija par maz, lai aparatūras nepa­reizā darbība novestu pie tik traģiskām sekām; bija vajadzīga vēl kāda sagadīšanās: kaut kas acīmredzot aizkavēja Šaljē akā tik ilgi, kamēr antena, paceldamās katra apgrie­ziena laikā par dažiem grādiem, beidzot at­rada alumīnija mastu virs bezdibeņa.

Kas aizkavēja Šaljē? Nav zināms. Toties gandrīz droši var apgalvot — ne jau sabojā­jusies laterniņa: tas gadās pārāk reti. Taču kaut kas viņu bija aizkavējis, un tikmēr uz ekrāna parādījās liktenīgā dzirkstelīte, ko Sevidžs, tāpat kā vēlāk Langners, noturēja par skafandra spīdēšanu. Nokavēšanās — jānokavējas bija vismaz par trīspadsmit mi­nūtēm: to apstiprināja vēlākie mēģinājumi.

Sevidžs devās uz bezdibeņa pusi, lai uz­meklētu Šaljē. Šaljē, atgriezies no akas, atrada staciju tukšu, ieraudzīja to pašu, ko Pirkss, un savukārt devās meklēt Sevidžu. Iespējams, ka Sevidžs, aizkļuvis līdz Saules Vārtiem, par vēlu saprata, ka uz ekrāna re­dzējis tikai akmens nobirumā iedzītas metāla caurules atstarojumu, taču atpakaļceļā viņš paklupa un sadauzīja ķiveres stiklu. Iespē­jams arī, ka viņš nemaz neaptvēra šīs parā­dības mehānismu, bet, veltīgi izmeklējies un neatradis Šaljē, iemaldījās kādā kraujā vietā un nogāzās bezdibenī. Visus šos sīkumus ne­izdevās noskaidrot. Tā vai citādi, abi kanā­dieši gājuši bojā.

Katastrofa varēja notikt tikai pirms rīt­ausmas. Ja nebūtu traucējumu radioapara­tūrā, tas, kurš palika stacijā, varētu sarunāties ar to, kurš bija izgājis ārā, pat atrodoties virtuvē. Viss varēja notikt tikai tādā gadījumā, ja tas, kurš devās prom, ļoti steigtos. Viņš tad neaizskrūvētu lūkas vāku. Vienīgi šādos apstākļos izpaudās aparatūras nepareizā darbība. Un vispār, ja cilvēks stei­dzas, viņš var nokavēt tieši tādēļ, ka grib ātrāk atgriezties. Viņš var nomest plates, sa­dauzīt kaut ko — ne tas vien atgadās steigā. Radarais atstarojums nav sevišķi skaidrs: tūkstots deviņsimt metru attālumā metāla mastu var viegli noturēt par skafandru. Sa- gadoties visiem šiem apstākļiem, katastrofa bija iespējama un pat pilnīgi ticama. Lai gūtu pilnīgu priekšstatu par visu, var pie­metināt, ka stacijā palikušajam vajadzēja atrasties virtuvē vai vienalga kur, tikai ne radiostacijas telpā, jo no tās viņš redzētu, ka viņa biedrs aizgājis pa pareizo ceļu, un viņš dzirkstelīti ekrāna dienvidu daļā nebūtu noturējis par skafandru.

Šaljē līķi, protams, ne jau nejaušības pēc atrada tik tuvu vietai, kur bija gājis bojā Rožē. Viņš nogāzās bezdibenī, kura malā stāvēja alumīnija masts. Mastu ieraka tur, lai brīdinātu cilvēkus. Bet Šaljē gāja pie tā, domādams, ka tuvojas Sevidžam.

Parādības fiziskais mehānisms bija banāli vienkāršs. Bija vajadzīga vienīgi noteikta nejaušību secība un tādi faktori kā radio- traucējumi un neaizskrūvēts lūkas vāks slūžu kamerā.

Iespējams, ka vairāk ievērības pelna psi­holoģiskais mehānisms. Kad aparatūra, kam bija laupīti ārējie impulsi, ar iekšējo sprie­gumu svārstībām iedarbināja «tauriņu» un uz ekrāna parādījās neīsts skafandra attēls, cilvēks, kurš piegāja pie aparāta, uztvēra to kā reālu. Sākumā Sevidžs domāja, ka redz bezdibeņa malā Šaljē, pēc tam Šaljē nešau­bījās, ka tur atrodas Sevidžs. Tas pats notika vēlāk ar Pirkšu un Langneru.

To secināt bija sevišķi viegli tādēļ, ka viņi abi zināja visus sīkumus par katastrofu, kurā bija gājis bojā Rožē, un kā sevišķi traģisku detaļu atcerējās viņa ilgo agoniju, ko «ma­ģiskā acs» līdz pat beigām kārtīgi raidīja uz staciju.

Tātad, ja vispār var runāt par «nosacīto refleksu», šai sakarā kāds bija piezīmējis, tad tas radās nevis aparātiem, bet gan pa­šiem cilvēkiem. Viņi pusapzināti nāca pie pārliecības, ka Rožē traģēdija neizprotami atkārtojusies, izraudzīdamās šoreiz par upuri vienu no viņiem.

— Tagad, kad mēs visu zinām, — sacīja Taurovs, kibernētiķis no Ciolkovska staci­jas, — paskaidrojiet mums, kolēģi Pirks, kā jūs varējāt orientēties sarežģītajos apstāk­ļos? Lai gan jūs, kā pats izteicāties, nesa­pratāt parādības mehāniku …

— Nezinu, — Pirkss atbildēja. Acis žilbi­nāja Saules apmirdzēto virsotņu baltums. To robotās kores rēgojās debess melnumā kā izbalojuši kauli. — Šķiet, vainīgas bija pla­tes. Es paskatījos uz tām un sapratu, ka esmu nometis tās tieši tāpat kā Šaljē. Iespējams, ka es tomēr būtu aizgājis, ja nebūtu bijis vēl kaut kas. Plates — tas galu galā varēja būt nejauša apstākļu sagadīšanās … Bet mums vakariņās bija omlete, tāpat kā viņiem tai pēdējā vakarā. Es nodomāju, ka pārāk daudz ir šo nejaušību un tā vairs nav parasta saga­dīšanās. Tā ka … omlete … domāju, tā mūs izglāba . ..

— Lūka tiešām bija palikusi atvērta tādēļ, ka cepās omlete, kuras dēļ jūs tā steidzāties: tātad jūs spriedāt pilnīgi pareizi, bet tas jūs neglābtu, ja jūs pilnīgi paļautos uz apara­tūru, — Taurovs sacīja. — No vienas puses, mums tai jātic. Bez elektronu iekārtām mēs uz Mēness nevarētu paspert ne soli. Bet. . . par šādu uzticību dažreiz ir dārgi jāsamaksā.

— Pareizi, — Langners pieceldamies at­saucās. — Es gribu pateikt jums, kolēģi, kas man visvairāk patika mana biedra rīcībā. Kas attiecas uz mani, tad no šīs galvu reibi­nošās pastaigas es atgriezos bez ēstgribas. Bet viņš, — Langners uzlika Pirksam roku uz pleca, — pēc visa notikušā uzcepa omleti un apēda to līdz pēdējam kumosiņam. Tas mani pārsteidza! Lai gan jau agrāk zināju, ka viņš ir apķērīgs, godīgs, es sacītu, no­pietns . ..

— Kā — āds?! — Pirkss noprasīja.