Petaura medības

PETAURA MEDĪBAS

Nikns kā velns Pirkss iznāca no kosmo- ostas pārvaldes. Un vajadzēja tam atgadīties tieši ar viņu! Kuģa īpašnieks nebija piegā­dājis kravu — nebija piegādājis, un cauri. Pārvaldē neko nezināja. Protams, pienāca telegramma: «Nokavēšanās 72 stundas, līgumsodu pārskaitu jūsu rēķinu — Ens- trands.» Vairāk ne vārda. Arī tirdzniecības pārstāvja birojā viņš nebija neko panācis. Ostā kļuva par šauru, un līgumsods pārvaldi neapmierināja. Dīkstāve paliek dīkstāve, labāk navigators startētu un izietu apļa or­bītā. Dzinējus var izslēgt, nekāda degvielas patēriņa, nogaidīsiet šīs trīs dienas un atgrie- zīsieties. Kādēļ gan jums to neizdarīt?

Trīs dienas mētāties apkārt Mēnesim vie­nīgi tādēļ, ka piekrāpis kuģa īpašnieks! Pirkss nezināja, ko iebilst, taču laikā atce­rējās kolektīvo līgumu. Bet, kad viņš kā trumpi izspēlēja arodbiedrības noteiktās nor­mas par uzturēšanos kosmosā, pārvaldes darbinieki kļuva piekāpīgāki. Turklāt pašreiz nav Mierīgas Saules gads. Radiācijas devas nav nekaitīgas. Tādēļ būs jāmanevrē, jā­slēpjas no Saules aiz Mēness, jāspēlē sunīši, tērējot degvielu, bet kas maksās? Skaidrs, ka ne jau kuģa īpašnieks. Varbūt kosmoostas pārvalde? Bet vai jūs zināt, cik tas izmaksā, ja reaktoru, kura jauda ir septiņdesmit mil­joni kilovatu, desmit minūtes darbina ar pilnu vilkmi?

Galu galā viņš dabūja atļauju stāvēšanai, bet tikai uz 72 stundām, plus četras stundas neskaitāmo sīkumu iekraušanai, — cūcība, ne minūtes vairāk! Varētu likties, ka tā ir liela pretimnākšana no viņu puses. It kā tā būtu viņa vaina. Viņš taču bija ieradies ar minūtes precizitāti, lai gan nelidoja no Marsa pa īsāko ceļu, bet ja nu kuģa īpašnieks …

Visu šo rūpju dēļ Pirkss gandrīz aizmirsa, kur atrodas, un nospieda durvju rokturi ar tādu spēku, ka palēcās līdz griestiem. Viņš jutās neveikli, atskatījās, bet tuvumā ne­viena nebija. Vispār Lunasitija šķita izmi­rusi. Tiesa, kādus divdesmit kilometrus uz ziemeļiem, starp Ipātiju un Toričelli, sāku­šies lielie būvdarbi. Inženieri un tehniķi, kuri pirms mēneša šeit visu izdarīja, jau bija izbraukuši uz Celtniecību. Lielais ANO pro­jekts Luna II atvilināja no Zemes aizvien vairāk cilvēku. «Šoreiz vismaz nebūs jārai­zējas par viesnīcu,» Pirkss nodomāja, laiz­damies ar eskalatoru uz pazemes pilsētas apakšējo stāvu. Plafoni izstaroja saltu dienas gaismu. Dega katra otrā spuldze. Taupa! At­grūdis stikla durvis, Pirkss iegāja nelielā hallē. Brīvas istabas bija. kā gan savādāk. Cik uziet. Atstājis savu čemodāniņu, kas vairāk atgādināja neseseru, pie portjē, Pirkss sāka uztraukties: vai tik Tindals izsekos, kā me­hāniķi noslīpē centrālo dīzi? Tā jau uz Marsa bija spļāvusi uguni kā viduslaiku mitrajēze! Labāk būtu pats pieskatījis, tomēr saimnieka acs … Taču Pirksam negribējās atkal braukt augšā divpadsmitajā stāvā, jo vairāk tādēļ, ka visi būs jau izklīduši. Droši vien sēž kos­modroma tirdzniecības salonā un klausās jaunās plates. Pirkss gāja, pats nezinādams, uz kurieni; viesnīcas restorāns bija gluži tukšs, it kā nemaz nebūtu atvērts, tomēr aiz letes sēdēja sarkanmataina meitene un lasīja grāmatu. Bet varbūt viņa lasīdama bija aiz­migusi? Viņas cigarete uz marmora plāksnes bija pārvērtusies garā pelnu stabiņā . ..

Pirkss apsēdās un nostādīja pulksteni pēc vietējā laika. Tūlīt kļuva vēls. desmit va­karā. Bet nupat pirms dažām minūtēm uz kuģa bija pusdienlaiks. Mūžīgais karuselis ar negaidītām laika maiņām bija tikpat mo­košs kā sākumā, kad viņš tikko mācījās lidot. Pirkss apēda pusdienas, kas bija kļuvušas par vakariņām, un uzdzēra virsū minerāl­ūdeni, kurš laikam bija siltāks par zupu. Viesmīlis, skumjš un miegains kā īsts lunā- tiķis, saskaitot rēķinu, kļūdījās, taču nevis savā labā, kas jau bija bīstams simptoms. Pirkss ieteica viņam pavadīt atvaļinājumu uz Zemes, klusām izgāja, cenzdamies nepa- modināt bufetnieci, paņēma no portjē atslēgu un uzbrauca savā istabā. Tikai tagad viņš paskatījās uz žetonu, un viņu pārņēma kaut kāda dīvaina sajūta, ieraugot skaitli 1173: šinī numurā viņš jau bija reiz dzīvojis, kad pirmoreiz lidoja uz «to pusi». Atvēris durvis, Pirkss tomēr pārliecinājās, ka tā ir vai nu cita istaba, vai arī gluži savādāk pārkārtota. Nē, laikam viņš maldās — tā bija lielāka; viņš pagrieza visur slēdžus — tumsa viņam bija apnikusi — ieskatījās skapī, izvilka maza rakstāmgalda atvilktni, taču čemodānu nesāka izkravāt, vienīgi nometa pidžāmu uz gultas, bet pastas tūbiņu un zobu suku no­lika uz mazgājamā trauka. Nomazgāja ro­kas — ūdens, kā jau varēja gaidīt, bija vel­nišķīgi auksts, brīnums, kā gan tas nebija sasalis. Pirkss pagrieza siltā ūdens krānu — nopilēja daži pilieni. Piegāja pie telefona, lai piezvanītu administratoram, bet atkal pār­domāja. Protams, tas ir skandalozs fakts. Pilsētu uz Mēness uzcēluši, bet nav panā­kuši, lai viesnīcā vienmēr būtu silts ūdens I Pirkss ieslēdza radio. Raidīja tieši Mēness vakara ziņas. Pirkss gandrīz neklausījās, pār­domādams, vai neaizsūtīt kuģa īpašniekam telegrammu. Protams, par savu naudu. Bet arī tas neko nedos. Romantiskie kosmonau­tikas laiki sen pagājuši, tagad tu esi parasts ormanis, kas atkarīgs no tiem, kuri iekrauj preces ratos. Maksa par vešanu, apdrošinā­šana, maksa par stāvēšanu… Radio kaut ko neskaidri murmināja. Pag, ko tas saka? … Pirkss pastiepa roku pāri gultai pie aparāta un pagrieza pogu: «… acīmredzot Leonīdu plūsmas paliekas,» maigs diktora baritons piepildīja istabu. «Tikai vienu apdzīvojamo sektoru skāris tiešs trāpījums, un tas zaudējis hermētiskumu. Laimīgas apstākļu sagadīša­nās dēļ tur dzīvojošie cilvēki atradušies darbā. Pārējie meteorīti nav nodarījuši no­pietnus bojājumus, izņemot vienu, kas pār- sitis noliktavu pārsegumu. Kā ziņo mūsu korespondents, seši universāli automāti, kas bija domāti darbam Celtniecības teritorijā, pilnīgi iznīcināti. Bojāta arī augstsprieguma līnija un pārtraukti telefona sakari, kurus pēc trim stundām tomēr izdevās atjaunot. Atkārtojam svarīgākos ziņojumus. Šorīt at­klāts Panāfrikas kongress» …

Pirkss izslēdza radio un apsēdās. Meteo­rīti? Kaut kāda plūsma? Protams, pašreiz ir Leonīdu laiks, bet prognozisti vienmēr pie­sauc nelaimi, uz mata tāpat kā sinoptiķi uz Zemes… Būvdarbi notiek, šķiet, uz zieme­ļiem no pilsētas. Bet atmosfēra paliek atmo­sfēra: tās trūkums liek sevi manīt. Seši auto­māti … lūdzu! Labi vēl, ka cilvēki palikuši dzīvi. Tomēr muļķīgi — izgājis cauri pārse­gumam! Šim projektētājam gan …

Pirkss pēkšņi sajuta, ka ir galīgi pārguris. Laiks pagalam sajucis. Starp Marsu un Zemi viņiem droši vien iegadījās otrdiena, pirm­dienai tūlīt sekoja trešdiena; beigās pietrūka arī vienas nakts. «Tādēļ jāizguļas un pie tam arī priekšdienām,» viņš nodomāja, piecēlās un mehāniski devās uz mazās vannas istabas pusi, bet, atcerējies ledaino ūdeni, nodrebēja, strauji pagriezās un pēc mirkļa jau gulēja gultā. Nav ko salīdzināt ar kosmosa kuģa koju! Roka automātiski pasniedzās pēc siks­nām, lai piesprādzētu segu; neatradis tās, Pirkss viegli pasmaidīja; viņš bija piemirsis, ka viesnīcā pēkšņs smaguma zudums ne­draudēja …

Tā bija viņa pēdējā doma; atvēris acis, viņš pirmajā mirklī nesaprata, kur atrodas. Valdīja Ēģiptes tumsība. «Tindal!» Pirksam gribējās pasaukt palīgu, un negaidīti, pavi­sam neizprotami, kāpēc, viņš atcerējās, kā palīgs, šausmu pārņemts, reiz izskrēja pidžāmbiksēs no kajītes un izmisīgi ieklie­dzās, vērsdamies pie sardzes pilota: «Drau­dziņ! Pasaki, lūdzams, kā mani sauc?!» Na­badziņš bija kļuvis gluži traks, jo, izgudrojis sev kādu kuņģa kaiti, izdzēra veselu pudeli ruma. Taču pa šo aplinku ceļu Pirksa domas tūlīt atgriezās īstenībā. Viņš piecēlās, iededza spuldzi, palīda zem dušas, atcerējās ūdeni un palaida vispirms tievu strūkliņu — ūdens bija silts; Pirkss nopūtās, jo bija sapņojis par karstu vannu, taču pēc minūtes zem ūdens strūklām, kas sitās sejā, sāka pat dungot.

Pirkss vilka mugurā tīru kreklu, kad dina­miskais skaļrunis — Pirksam nebija ne jaus­mas, ka šis priekšmets atrodas viesnīcas istabā — ierunājās basā:

«Uzmanību! Uzmanību! Pārraidām svarīgu ziņojumu. Visus vīriešus, kas spējīgi nest ieročus, lūdz nekavējoties ierasties kosmo- ostas pārvaldē, 318. istabā pie inženierkap- teiņa Agaņana. Atkārtoju. Uzmanību! Uz­manību …»

Pirkšu tas tik loti pārsteidza, ka veselu minūti viņš stāvēja nekustīgi vienā kreklā un zeķēs. Kas tad nu? Pirmā aprija joki? Kas spējīgi nest ieročus? Varbūt viņš vēl gul? Vicinādams rokas, lai ātrāk uzvilktu kreklu, Pirkss apdauzījās pret galda malu, pie tam tā, ka viņam karsts pārskrēja pa kauliem. Nē, tas nebija sapnis. Kas tad? Iebrukums? Marsieši iekaro Mēnesi? Kādas blēņas! Katrā ziņā jāiet…

Kamēr viņš vilka bikses, kāds čukstēja viņam ausī, ka tieši tā arī vajadzējis no­tikt … ja reiz viņš atrodas šeit. Tāds jau ir viņa liktenis — vienmēr iekulties dēkās …

Kad Pirkss gāja ārā no istabas, pulkstenis rādīja astoņi. Viņš gribēja pajautāt pirmajam pretimnācējam, kas īsti noticis, bet gaitenī neviena nebija, uz eskalatora arī, it kā nu­pat būtu notikusi vispārēja mobilizācija, it kā visi kaut kur, velns zina, kur, jau karotu priekšējās līnijās … Pirkss skrēja augšā pa eskalatoru, kurš jau tā ātri slīdēja. Steidzās, it kā tiešām baidītos palaist garām iespēju veikt varoņdarbu . .. Augšā viņš pamanīja spilgti apgaismotu stikla kiosku ar avīzēm, pieskrēja pie lodziņa, lai beidzot pajautātu, bet kiosks bija tukšs. Avīzes pārdeva auto­māts. Pirkss nopirka cigarešu paciņu un avīzi, ko izskatīja, nepalēninot soļus, taču neatrada tajā neko, izņemot meteorītkatastro- fas aprakstu. Varbūt pie visa vainīga šī ka­tastrofa? Bet kāds tai sakars ar ieročiem? … Nē, protams. Pa garo gaiteni viņš aizgāja līdz pārvaldei un beidzot ieraudzīja cilvēkus. Tieši tai brīdī kāds iegāja 318. istabā, cits tuvojās tai no gaiteņa pretējā gala.

«Nu es vairs neko neuzzināšu, neko nepa- gūšu,» Pirkss nodomāja, sakārtoja formas svārkus un gāja iekšā. Tā bija neliela istaba ar trim logiem, aiz kuriem kvēloja mākslīga Mēness ainava nepatīkamā nokaitēta dzīv­sudraba krāsā. Trapecveidīgas istabas šaurā­kajā daļā stāvēja divi rakstāmgaldi, bet visu pārējo telpu rakstāmgaldu priekšā aizņēma krēsli, kas acīmredzot bija sanesti steigā: tie gandrīz visi bija dažādi. Istabā atradās četr­padsmit piecpadsmit cilvēku, galvenokārt vidēja vecuma vīrieši, un daži jaunekļi ar kosmiskās navigācijas kursantu uzšuvēm. Savrup sēdēja kāds padzīvojis kapteinis, citi krēsli pagaidām stāvēja tukši. Pirkss nosēdās blakus kursantam, kurš tūlīt izstāstīja viņam, ka vakar viņi seši atlidojuši praksē Mēness otrā pusē; bet viņu rīcībā bijis tikai mazs aparāts, tā saucamā «blusa», kurš uzņēmis tikai trīs, pārējiem vajadzējis gaidīt savu kārtu, un te pēkšņi kaut kas tāds. Varbūt navigators kaut ko zina? … Bet navigators pats neko nezināja. Pēc sejas izteiksmēm varēja spriest, ka neparastais izsaukums arī pārējos pārsteidzis pilnīgi nesagatavotus, — droši vien visi no viesnīcas. Atcerējies, ka viņam jāstādās priekšā, kursants izpildīja dažus vingrojumus, pie tam tikko neapgāz­dams krēslu. Pirkss saķēra krēslu aiz atzvelt­nes, bet tūlīt arī atvērās durvis un ienāca neliela auguma tumšmatains cilvēks ar iesir­miem deniņiem; viņam bija līdz zilganumam noskūti vaigi, kuplas uzacis un mazas caur­urbjošas acis. Viņš klusēdams izgāja starp krēsliem, apstājās pie rakstāmgalda, at­tina vaļā pie griestiem piekārto rulli ar 1:1000 000 mēroga karti un, paberzējis ar plaukstas malu gaļīgo degunu, sacīja bez jebkāda ievada:

— Sveicināti, es esmu Agaņans, Pirmās Lunas un Otrās Lunas apvienotā vadība piln­varojusi mani pagaidām vadīt operācijas, lai padarītu nekaitīgu Petauru.

Klātesošie sakustējās, bet Pirkss joprojām neko nesaprata, nezināja pat, kas tas Petaurs tāds ir.

— Tie, kas klausījušies radio, zina, ka šeit, — Agaņans norādīja ar lineālu uz Ipā- tijas un Alfraganusa krāteru apkaimi, — vakar nokritis meteorītu spiets. Pašreiz mūs neinteresē meteorītu nodarītie zaudējumi, lai gan viens no tiem, laikam vislielākais, pārsitis noliktavu 137 un R7 pārsegumus, pie tam otrajā atradusies Petauru partija, kas atgādāta no Zemes tikai pirms četrām die­nām. Radio ziņoja, ka tie visi iznīcināti, taču tas neatbilst patiesībai.

Pirksam blakus sēdošais kursants klausījās ar tumši piesarkušām ausīm, pat muti bija pavēris, kā baidīdamies palaist garām kaut vienu vārdu. Agaņans turpināja:

— Nogruvusī velve saspieda piecus robo­tus. Sestais palika neskarts. Precīzāk izsako­ties, tika bojāts — mēs tā domājam, jo tas izkļuva laukā no drupām un no tā brīža sāka uzvesties kā, kā … — Agaņans neatrada at­bilstoša vārda un turpināja, nepabeidzis frāzi: — Noliktavas atrodas pie šaursliežu dzelzceļa sānu nozarojuma, piecas jūdzes no pagaidu nosēšanās laukuma. Tūlīt pēc ka­tastrofas sāka glābšanas darbus un vispirms izsauca visus pēc uzvārdiem, lai noskaidrotu, vai kāds nav apbedīts zem drupām. Šī ope­rācija ilga apmēram stundu; pa to laiku kļuva zināms, ka būvdarbu centrālās vadības sektors no satricinājuma zaudējis hermētis­kumu, un operācija ievilkās līdz pusnaktij. Ap vieniem nakti noskaidrojās, ka avāriju augstsprieguma līnijā, kas apgādāja ar strāvu visu Celtniecības teritoriju, kā arī telefona sakaru traucējumus nav izraisījuši meteorīti — kabelis pārgriezts … ar lāzera staru.

Pirkss piemiedza acis. Viņam visu laiku šķita, ka viņš piedalās kādā izrādē, masku ballē, jo kaut kas tāds īstenībā nevarēja no­tikt. Violetais lāzers. Vai tiešām?! Varbūt to ievedis marsiešu spiegs? Taču inženierkap- teinis neizskatījās pēc cilvēka, kurš no rīta sapulcina viesnīcas iemītniekus, lai izspēlētu ar tiem muļķīgu joku.

— Telefona sakarus atjaunoja vispirms,— Agaņans stāstīja, — bet tikmēr mazā avāri­jas dienesta bezceļa automašīna, aizkļuvusi līdz vietai, kur bija pārgriezts kabelis, zau­dēja radiotelegrāfa sakarus ar Lunasitijas pārvaldi; pulksten trijos no rīta kļuva zināms, ka bezceļa automašīna apšaudīta no lāzera un pēc vairākiem trāpījumiem aizdegusies. Šoferis un tā palīgs gājuši bojā, bet divi komandas locekļi, kuri par laimi jau bija uzvilkuši skafandrus, jo gatavojušies labot līniju, paguvuši izlēkt un paslēpties tuksnesī, tas ir, Mare Tranquilitalis, aptuveni šeit. — Agaņans norādīja ar lineālu uz Klusuma Jūras rajonu, kas atradās kādus četrsimt kilometrus no nelielā Arago krātera.

— Neviens no viņiem, cik man zināms, uzbrucēju nav redzējis. Kādā brīdī viņi saju­tuši ļoti stipru termisko triecienu un bezceļa automašīna aizdegusies. Viņi izlēkuši, pirms uzsprāguši šķidrās gāzes baloni, viņus pa­glābis atmosfēras trūkums, jo sprāgusi tikai tā degvielas daļa, kas varēja savienoties ar skābekli automašīnas iekšpusē. Viens no šiem cilvēkiem gājis bojā — pagaidām ne­noskaidrotos apstākļos, bet otram izdevies atgriezties Celtniecības teritorijā. Viņš no­skrējis skafandrā ap septiņdesmit kilometru un izlietojis visu gaisa krājumu; sākusies anoksija — skābekļa bads; par laimi, viņu uzgājuši, un tagad viņš atrodas slimnīcā. Ziņas par to, kas ar viņu noticis, iegūtas no viņa paša stāsta, un tām vajadzīgs apstipri­nājums.

Pēkšņajā nāves klusumā Pirkss sāka ap­tvert, ko tas viss nozīmē, taču vēl neticēja, negribēja ticēt…

— Jūs, protams, nojaušat, — mierīgā balsī turpināja tumšmatainais cilvēks, kurš kā ogļ- melns siluets iezīmējās uz dzīvsudraba krāsā kvēlojošās Mēness ainavas fona, — ka tas, kas pārgriezis telefona kabeli un augstsprie­guma līniju, kā arī uzbrucis bezceļa auto­mašīnai, ir neskartais Petaurs. Tas ir pagai­dām vēl maz izpētīts modelis, jo sērijveida ražošanā to nodeva tikai pagājušajā mēnesī. Kopā ar mani šeit vajadzēja ierasties inže­nierim Klarneram, vienam no Petaura kon­struktoriem, lai sīki izskaidrotu jums gan šī modeļa iespējas, gan arī līdzekļus, kurus tagad vajadzētu likt lietā, lai padarītu to ne­kaitīgu vai iznīcinātu .. .

Pirksam blakus sēdošais kursants klusi iekaucās. Šis kauciens izteica vislielāko sa­jūsmu, kas pat nemēģināja ietērpties šausmu maskā. Jauneklis nepamanīja navigatora skatienu. Starp citu, neviens tagad neievē­roja un nedzirdēja neko citu kā vienīgi inže- nierkapteiņa balsi.

— Es neesmu intelektroniķis un nevaru pastāstīt par Petauru. Bet klātesošo vidū jā­būt doktoram Makorkam. Vai viņš ir šeit?

Rindā, kas atradās Pirksam priekšā, piecē­lās vājš, liela auguma cilvēks ar brillēm uz acīm.

— Esmu šeit. Es nepiedalījos Petauru pro­jektēšanā, pazīstu tikai mūsu angļu modeli, kas ļoti līdzīgs amerikāņu modelim, bet nav identisks tam. Tomēr atšķirības nav lielas. Varu būt noderīgs …

— Lieliski. Lūdzu, doktor, panāciet šurp … Es tikai īsumā pakavēšos pie pašreizējās situācijas: Petaurs atrodas kaut kur šeit, — Agaņans ar lineāla galu norādīja uz Klusuma Jūras «krastu», — tas ir, 30—80 kilometru no Celtniecības teritorijas. Tāpat kā visi Petauri, tas paredzēts darbiem kalnraktuvēs ļoti smagos apstākļos, augstā temperatūrā, rajonos, kurus sevišķi apdraud nobrukumi, tādēļ modelim ir masīvs korpuss un tas pār­klāts ar biezām bruņām … Bet par to sīkāk pastāstīs doktors Makorks. Kādi līdzekļi ir mūsu rīcībā, lai padarītu Petauru nekaitīgu? Visu Mēness bāzu vadītāji izsnieguši mums nedaudz sprāgstvielu — dinamītu un oksili- kvintu [3] , kā arī tuvdarbības un kalnu lāzerus, pie tam nedz sprāgstvielām, nedz lāzeriem, protams, nav kaujas ieroču rakstura. Gru­pām, kas dosies iznīcināt Petauru, tiks pie­šķirtas tuva un vidēja darbības rādiusa bez­ceļa automašīnas, tai skaitā divas ar vieglām pretmeteorītu bruņām klātas automašīnas. Vienīgi šādas bruņas iztur lāzera stara trie­cienu no viena kilometra attāluma. Tiesa, šie dati attiecas uz Zemi, kur atmosfēra stipri absorbē starojuma enerģiju. Šeit atmosfēras nav, tātad šīs bezceļu automašīnas salīdzinā­jumā ar pārējām būs apdraudētas tikai ne­daudz mazāk. Mēs esam saņēmuši arī daudz skafandru un skābekļa; baidos, ka tas arī ir viss. Ap pusdienlaiku no padomju sektora atlidos «blusa» ar trīs cilvēku komandu; principā tā var uzņemt četrus cilvēkus, lai pārsviestu tos rajona dziļumā, kur atrodas Petaurs. Pagaidām ar to beigšu. Nododu jums papīra lapu, uz kuras, lūdzu, uzrakstiet sala­sāmi uzvārdus un norādiet specialitāti. Tik­mēr doktors Makorks varbūt pateiks dažus vārdus par Petauru. Galvenais, manuprāt, ir norādīt Ahileja papēdi.. .

Makorks stāvēja blakus Agaņanam. Viņš bija vēl vājāks, nekā Pirksam pirms brīža bija licies; atkārušās ausis, galvaskauss maz­liet atgādina trīsstūri, uzacu gandrīz nemaz nav, nenoteiktas krāsas mati — un tomēr Makorks lika sajust pret sevi simpātijas.

Vispirms viņš noņēma brilles metāla ietvarā, it kā tās traucētu, nolika sev priekšā uz galda malas un tikai pēc tam sāka runāt:

— Es melotu, apgalvojot, ka esam pare­dzējuši līdzīgus gadījumus. Taču bez formu­

lām kibernētiķim galvā jābūt kaut mazliet intuīcijas. ,Tieši tādēļ mēs līdz šim neesam izšķīrušies nodot savu modeli sērijveida ra­žošanā. Laboratorijas pētījumi demonstrēja, cik lielu pilnību sasniedzis Mefisto — tā sauc mūsu modeli. Petaurs atšķiras no tā ar la­bāku ierosmes un aiztures līdzsvaru. Tā vis­maz es domāju līdz šim, balstoties uz literā­riem avotiem, — tagad par to vairs neesmu tik drošs. Nosaukums mudina domāt par mitoloģiju, bet tas ir vienkārši saīsinājums no vārdiem Pašprogrammējošais elektrona trīsbloku automāts ar racemisku atmiņu, jo tā smadzeņu konstrukcijā izmantoti gan pa labi, gan pa kreisi rotējoši pseidokristāliskie monomeri. Pašreizējā momentā tam acīm­redzot nav nozīmes. Automāts apgādāts ar violetu lāzeru kalnrūpniecības darbiem, enerģiju gaismas impulsiem dod mikrokatls, kura darbība pamatojas uz aukstās ķēdes reakcijas principa, tādējādi Petaurs, cik at­ceros, var attīstīt impulsā 45 000 kilovatu jaudu.

— Cik ilgi tas kalpo? — kāds pajautāja.

— No mūsu viedokļa — mūžīgi, — neka­vējoties atbildēja kalsnais doktors. — Katrā ziņā ilgus gadus. Kas tad īsti varēja notikt ar šo Petauru? Vienkāršā valodā runājot, es domāju, viņš ir dabūjis triecienu pa galvu. Tas izrādījies neparasti spēcīgs trieciens, jo galu galā pat šeit, uz Mēness, grūstoša ēka var iedragāt hromniķeļa galvaskausu. Kas tad noticis? Līdzīgus eksperimentus mēs nekad neesam izdarījuši: tie mums izmaksātu pārāk dārgi, — Makorks negaidot pasmai­dīja, rādīdams vienādus, sīkus zobus, — taču visumā ir zināms, ka skaidri lokalizēts ne­lielu, tas ir, samērā vienkāršu, smadzeņu bo­jājums, citiem vārdiem sākot, parastas skait­ļojamās mašīnas bojājums rada pilnīgu funk­ciju sabrukumu. Turpretī, jo tuvāk mēs esam cilvēka smadzenēs notiekošo procesu imitā­cijai, jo vairāk šādas sarežģītas smadzenes, kā izrādās, spējīgas funkcionēt, pat ja tās daļēji bojātas. Dzīvnieku, piemēram, kaķa smadzenēm ir zināmi centri, kuru uzbudinā­jums izraisa reakciju, kas ārēji atgādina agresīva niknuma izvirdumu; Petaura sma­dzenes iekārtotas savādāk, bet tām ir kāda kopīga piedziņa, aktivitātes motors, kuru var novirzīt pa dažādiem kanāliem. Tad, lūk, šis aktivitātes centrs kaut kādā veidā pieslē­dzies tieši blokam ar noārdīšanas pro­grammu. Es izklāstu jautājumu, protams, maksimāli vienkārši.

— Bet no kurienes radusies šī noārdīšanas programma? — jautāja tā pati balss, kas agrāk.

— Tas taču ir automāts, kas paredzēts kalnrūpniecības darbiem, — doktors Ma­korks paskaidroja. — Tā uzdevums — izsist ejas, štrekus, urbt klinšu iežus, sadrupināt sevišķi cietus minerālus, vispār saārdīt vielas sabiezējumus, protams, ne jau visur un ne visus; bet traumas rezultātā Petaura smadze­nēs radies zināms programmas vispārinā­

jums. Starp citu, mana hipotēze var izrādīties pilnīgi nepareiza. Šī tīri teorētiskā problēma kļūs būtiski interesanta vēlāk kad mēs iz­taisīsim no robota ādas tepiķi. Pagaidām vis­svarīgākais ir noskaidrot, uz ko spējīgs Pe­taurs. Viņš spēj pārvietoties ar 50 kilometru ātrumu stundā, turklāt jebkurā apvidū. Sa­skares virsmas locītavas strādā ar teflonu. Tam ir magnētisks ekrāns, tā bruņas nevar pārsist nedz pistoles, nedz šautenes lode; tamlīdzīgi mēģinājumi nav izdarīti, bet do­māju, ka vienīgi bruņusitējs šāviņš … mums taču nav šādu ieroču, vai ne?

Agaņans noraidoši papurināja galvu. Viņš paņēma sarakstu, kas bija paguvis atgriez­ties pie viņa, un sāka lasīt, pievilkdams uz­vārdiem priekšā mazas atzīmes.

— Protams, pietiekami liela lādiņa sprā­dziens Petauru sagrautu, — Makorks mierīgi turpināja, it kā runātu par visparastākajām lietām. — Taču vispirms šāds lādiņš viņam jāpietuvina, un es baidos, ka tas nebūs viegls uzdevums.

— Kur īsti viņam novietots lāzers? Galvā? — kāds no auditorijas jautāja.

— Viņam nav galvas, tikai izvirzījums, kaut kāds uztūkums starp pleciem. Tas palielinot viņa izturību nobrukumu gadījumos. Petaura garums ir 220 centimetri, tātad viņš šauj mazliet vairāk nekā no divu metru augstuma; lāzera acij ir metāla plaksts; ja Petaura kor­puss atrodas nekustīgā stāvoklī, tad tā ap­šaudes zona ir trīsdesmit grādu plata, lielāku

apšaudes zonu panāk, pagriežot visu kor­pusu. Lāzera jauda sasniedz 45 000 kilovatu; katrs speciālists sapratīs, ka tā ir loti liela jaUda, tādēļ stars viegli izurbjas cauri tē­rauda plāksnei, kuras biezums ir vairāki centimetri…

— No kādas distances?

— Tas ir violetais lāzers, tātad tam ir visai mazs staru kūla izkliedes leņķis … tādēļ arī distanci praktiski ierobežo vienīgi redzes lauks; līdzenumā horizonts šeit atrodas divu kilometru attālumā, un trāpījuma rādiusam jābūt vismaz tikpat lielam.

— Mēs esam saņēmuši speciālus kalnrak- tuvju lāzerus ar sešas reizes lielāku jaudu,— Agaņans piebilda.

— Bet tas taču ir tas pats, ko amerikāņi sauc par o v e r k i 11 — pāriznīcināšana, — Makorks ar smaidu piebilda, — šis lāzera jaudas pārākums divkaujā ar Petauru nedod nekādas priekšrocības …

Kāds pajautāja, vai automātu nevarot iz­nīcināt no kosmosa kuģa. Makorks atzina sevi par nekompetentu. Agaņans, ieskatījies sarakstā, sacīja:

— Šeit ir klāt pirmā ranga navigators Pirkss … Varbūt viņš izskaidros mums šo jautājumu?

Pirkss piecēlās.

— Teorētiski vidējas tonnāžas kuģis kā mans «Kivjē» ar miera stāvokļa masu 16 000 tonnu, protams, varētu iznīcināt šādu Petauru, ja uzlaistu tam virsū reaktīvo strūklu… Izplūdes plazmas temperatūra pārsniedz 6000 grādu 900 metru attālumā, — ar to acīmredzot pietiktu? . ..

Makorks pamāja.

— Bet tā ir tīri spekulatīva spriedelē­šana, — Pirkss atkal ierunājās. — Kuģi taču vajadzētu pavērst tieši pret mērķi, bet tik mazs mērķis kā Petaurs, ne lielāks par cil­vēku, varēs viegli izvairīties, ja nebūs ne­kustīgi nostiprināts, jo šāda kuģa pārneses ātrums, manevrējot pie planētas virsmas, tās pievilkšanas spēka laukā, ir loti mazs, un nevar būt ne runas par augstāko pilotāžu. Tādējādi atliek vienīgi iespēja izmantot ma­zos kuģus, teiksim, Mēness kabotāžas floti. Taču tiem ir vāja izplūde ar samērā zemu temperatūru, tātad, ja izmanto šādu kuģīti kā bumbvedēju, tad droši vien .. . Turklāt precīzai bombardēšanai vajadzīgas speciālas ierīces, tēmēkļi, bet uz Mēness tādu nav. Es neredzu šādu iespēju. Protams, var un pat vajag izmantot šīs mazās mašīnas, bet tikai izlūkošanai, tas ir, lai atrastu automātu.

Pirkss jau gribēja apsēsties, kad pēkšņi viņam ienāca prātā jauna doma.

— Pareizi, — viņš sacīja, — reaktīvās mu­gursomas. Tās var izmantot. Pareizāk sakot, tās var izmantot cilvēki, kas prot ar tām ap­ieties.

— Vai tās ir tās mazās individuālās raķe­tes, kuras piestiprina uz muguras? — Ma­korks jautāja.

— Jā. Ar tām var izdarīt augstus lēcienus un pat palikt nekustīgi karājoties, gaisā; at­karībā no modeļa un tipa lidojuma ilgums var būt no vienas līdz vairākām minūtēm, bet sasniedzamais augstums — no 50 līdz 400 metriem …

Agaņans piecēlās.

— Tas, jādomā, ir reāli. Kas no klāteso­šajiem ir trenējies ar šiem aparātiem?

Pacēlās divas rokas. Pēc tam vēl viena.

— Tikai trīs?… — Agaņans novilka. — A, un jūs arī? — viņš piemetināja, ierau­dzījis, ka Pirkss, aptvēris, kas par lietu, tikai tagad paceļ roku.

— Tātad pavisam četri. Šķiet, pamaz … Pameklēsim vēl kosmodroma personāla vidū. Skaidrs, ka runa ir par brīvprātīgu piedalī­šanos. Tieši ar to man vajadzēja sākt. Kurš no jums vēlas piedalīties operācijā?

Kļuva trokšņaini, jo visi klātesošie cēlās augšā no vietām.

— Vadības vārdā pateicos, — Agaņans sacīja. — Tas ir labi.. . Tātad mums ir.. . septiņpadsmit brīvprātīgo. Mūs atbalstīs trīs Mēness flotes apakšvienības, bez tam mūsu rīcībā ir desmit šoferu un radistu bezceļa automašīnu apkalpošanai. Lūdzu visus palikt tepat, bet jūs, — viņš uzrunāja Makorku un Pirkšu, — lūdzu, nāciet man līdzi pie priekš­niecības …

Ap pulksten četriem pēcpusdienā Pirkss sēdēja lielas kāpurķēžu automašīnas tornītī un dažbrīd palēcās no straujiem grūdieniem; mugurā viņam bija skafandrs, uz ceļiem gu­lēja ķivere, ko varēja uzvilkt pēc pirmā trauksmes signāla, bet kaklā karājās bries­mīgi smagais lāzers, kura rokturis nežēlīgi dauzīja Pirksa krūtis; kreisajā rokā viņš turēja mikrofonu, bet ar labo grozīja periskopu, vērodams garā ķēdē izstiepu­šos bezceļa automašīnu nodaļu, kas gluži kā jahtas šūpojās viļņotajos Miera Jūras līdzenumos. Šī tuksnesīgā «jūra» kvēloja saules gaismā no viena melnā apvāršņa līdz otram. Pirkss pieņēma un noraidīja zi­ņojumus, sarunājās ar Pirmo Lunu, ar citu mašīnu komandieriem, ar pilotiem no izlūk- kuģiem, kuru mazās izplūdes liesmiņas uz­zibsnīja starp melnās debess zvaigznēm, un tomēr dažbrīd nevarēja tikt vaļā no sajūtas, ka tas ir kaut kāds juceklīgs un muļķīgs sapnis.

Notikumi izvērsās aizvien straujāk. Ne jau Pirksam vien likās, ka Celtniecības va­dība ļāvusies panikai; ko gan galu galā varēja izdarīt viens nejēga automāts, pat apbruņots ar starmeti? Tādēļ, kad otrajā ap­spriedē augstākajā līmenī, kas notika pus­dienlaikā, kāds ierunājās par ANO un iero­sināja kaut vai palūgt Drošības Padomei «speciālu sankciju», lai varētu ievest artilē­rijas ieročus (vislabāk kaujas raķetes) vai varbūt pat atomšāviņus, Pirkss kopā ar citiem sāka protestēt, teikdams, ka, nepagu­vusi nevienu uzvarēt, viņi kļūs par ap­smieklu visai Zemei.

Starp citu, bija skaidrs, ka tamlīdzīgs starptautiskās organizācijas lēmums būs jā­gaida vairākas dienas, ja ne pat nedēļas; pa to laiku «trakais» robots var aizklīst dievs zina kur, bet to, kas paslēpies Mēness garo­zas nepieejamās plaisās, vairs nesasniegs nekādi ieroči; tādēļ vajadzēja rīkoties ātri un noteikti. Tad noskaidrojās, ka visgrūtāk būs tikt galā ar sakaru problēmu — visu Mē­ness pasākumu vājo vietu. Bija izsniegts ap­mēram 3000 patentu dažādiem izgudroju­miem, kas centās uzlabot šos sakarus, sākot ar seismisko telegrāfu (izmantojot mikro- sprādzienu signālus) un beidzot ar stacionā­rajiem pavadoņiem «Troja». Šādus pavado­ņus ievadīja orbītā jau pagājušajā gadā, tomēr stāvoklis nekļuva labāks.

Praktiski uzdevumu atrisināja ar mastos novietotu ultraīsviļņu raidītāju sistēmu; tas ļoti atgādināja agrākās pirmspavadoņu laika televīzijas retranslācijas līnijas uz Zemes. Šāda sistēma bija drošāka par pavadoņu sa­kariem, lai gan inženieri aizvien vēl lauzīja galvas, kā padarīt orbitālos raidītājus neju- tīgus pret «Saules vēju». Jebkurš Saules akti­vitātes lēciens un tā izraisītās elektriski uz­lādētu augstas enerģijas daļiņu «vētras» kos­miskajā telpā tūlīt radīja traucējumus, kas apgrūtināja sakarus un bieži vien ilga vai­rākas dienas. Tieši pašreiz plosījās viens no šādiem «Saules taifūniem», tādēļ sakarus starp Pirmo Lunu un Celtniecību uzturēja pa virszemes raidītāju līniju, un operācijas «Petaurs» panākumi bija lielā mērā atkarīgi no tā, vai «dumpiniekam» neuznāks vēlēša­nās iznīcināt mastu fermas, no kurām četr­desmit piecas atradās tuksnesī, kas atdalīja Lunasitiju un kosmodromu no Celtniecības teritorijas. Protams, ar noteikumu, ka auto­māts joprojām siros to apkaimē.

Petauram bija pilnīga manevrēšanas brī­vība, tam nebija vajadzīga ne degviela, ne skābeklis, ne miegs vai atpūta; viņš bija tik ļoti autonoms, ka daudzi inženieri vienīgi tagad īsti aptvēra, cik pilnīgu mašīnu viņi radījuši paši ar savām rokām, — tās turp­māko rīcību neviens nespēja paredzēt. Jo, protams, turpinājās jau agri no rīta sāktās tiešās sarunas Mēness — Zeme starp operā­cijas vadību un firmu «Kibertroniks» — Pe­taura konstruktoru štābu, taču no viņiem neizdevās uzzināt neko tādu, ko jau nebūtu pateicis doktors Makorks. Vienīgi profāni vēl centās pierunāt speciālistus noteikt auto­māta taktiku ar lielās skaitļojamās mašīnas palīdzību.

Vai Petaurs bija saprātīgs? Protams, bet savā veidā! Šī «liekā», bet pašreizējā mo­mentā arī kaitīgā mašīnas «saprātība» izrai­sīja daudzu operācijas dalībnieku dusmas: viņi nevarēja saprast, kādēļ inženieri devuši mašīnai, kas domāta vienīgi kalnrūpniecības darbiem, tādu rīcības brīvību un patstāvību.

Makorks mierīgi paskaidroja, ka «intelek- tronu jaudas pārmērīga paaugstināšana» paš­reizējā tehnikas attīstības posmā ir tas pats, kās palielināta izturības rezerve, kāda gan­drīz vienmēr piemīt tradicionālām mašīnām un dzinējiem. Tā ir avārijas rezerve, kas pa­redzēta funkcionēšanas drošības un izturības paaugstināšanai, jo nav iespējams iepriekš paredzēt, kādās situācijās nokļūs mašīna, ne­atkarīgi no tā, vai tā būtu enerģētikas vai informatīva mašīna.

Tādējādi nevienam, taisnību sakot, nebija ne mazākās nojausmas, ko uzsāks Petaurs. Protams, no visām malām — tai skaitā arī no Zemes — speciālisti sūtīja pa telegrāfu savus padomus; diemžēl tie izrādījās dia­metrāli pretēji. Vieni uzskatīja, ka Petaurs mēģinās iznīcināt «mākslīgos» objektus, pie­mēram, augstsprieguma mastus vai retran­slācijas torņus, citi savukārt domāja, ka viņš izlietos savu enerģiju, lai neproduktīvi iznī­cinātu visu, kas stāv viņam ceļā, lai tā būtu Mēness klints vai bezceļa automašīna ar cil­vēkiem. Pirmie bija par tūlītēju uzbrukumu nolūkā iznīcināt Petauru, citi ieteica izvēlē­ties nogaidīšanas taktiku.

Speciālistu domas saskanēja vienīgi tai ziņā, ka noteikti jānovēro Petaura pārvieto­šanās. Tādēļ Mēness flotile ar divpadsmit posmiem jau no rīta patrulēja virs Miera Jūras un nepārtraukti sūtīja ziņojumus gru­pai, kas apsargāja Celtniecības teritoriju un uzturēja pastāvīgu kontaktu ar kosmodroma pārvaldi. Nebija viegli ieraudzīt Petauru, dzelzs gabalu, milzīgajā, ar lavas laukiem, plaisām un pusaizvērtām aizām noklātajā, turklāt ar sīku krāteru bakurētām nosētajā klinšu tuksnesī.

Kaut šie ziņojumi būtu bijuši noraidoši! Bet patrulējošās komandas jau vairākkārt bija sacēlušas trauksmi, ziņodamas, ka atra­dušas «trako», lai gan vēlāk izrādījās, ka tā ir sevišķas formas klints vai Saules staros spīguļojošas lavas gabals. Pat feroindukcijas meklētāji kopā ar lokatoriem ne sevišķi līdzēja: no Mēness apgūšanas sākotnes pēt­niecības ekspedīcijas klinšainajos tuksnešos bija atstājušas milzum daudz metāla tvertņu, apdegušas raķešpatronu čaulas un dažneda­žādas dzelzs grabažas, kuras vai ik brīdi kļuva par jauna uztraukumu cēloni. Tādēļ operācijas pavēlniecība pat gribēja, lai Pe­taurs uzbruktu kādam objektam, lai viņš bei­dzot parādītos; taču pēdējo reizi viņš bija atgādinājis sevi pirms deviņām stundām, uz- brukdams elektriķu tehniskās palīdzības avā­rijas mašīnai, un kopš tā laika bija kā Mē­ness gruntī iekritis.

Tā kā neviens neuzskatīja par iespējamu nogaidīt — Celtniecībai nekavējoties bija vajadzīga elektroenerģija — operācija, kas aptvēra ap 9000 kvadrātkilometru, pamatojās uz to, ka šo teritoriju pārmeklēja divas pre­timnākošas bezceļa automašīnu grupas, kas virzījās viena otrai pretī no ziemeļiem un no dienvidiem. No Celtniecības puses nāca viena ķēde galvenā tehnologa Stribra va­dībā, bet no Lunasitijas kosmodroma — otra, ko-komandēja kapteinis navigators Pleidars, bet abu pušu operāciju koordinatora loma bija uzticēta Pirksam. Viņš labi saprata, ka kuru katru mirkli viņi riskē pabraukt garām Petauram, kas varēja būt paslēpies, teiksim, dziļā tektoniskā plaisā; viņi nepamanīs to pat tad, ja viņš būs tikai apbērts ar gaišajām Mēness smiltīm; Makorks, kurš kā «padom­devējs intelektroniķis» brauca kopā ar Pirkšu, bija tādās pašās domās.

Bezceļa automašīnu ar mežonīgu spēku svaidīja no vienas puses uz otru, jo viņi brauca ar ātrumu, no kura, kā viņus bezrū­pīgi nobrīdināja šoferis, «agri vai vēlu iztek acis». Viņi atradās Miera Jūras austrumu zonā, līdz rajonam, kur visdrošāk varēja atrasties automāts, bija atlicis tikai nepilnas stundas brauciens. Pēc šīs nosacītās robežas šķērsošanas visai komandai jāuzliek ķiveres, lai pēc negaidīta trāpījuma, zūdot hermētis­kumam vai izceļoties ugunsgrēkam, varētu nekavējoties atstāt mašīnu.

Cik vien iespējams, bezceļa automašīna tika pārveidota par bruņumašīnu: mehāniķi uzmontēja uz tās kupolveidīgā tornīša spē­cīgu kalnu lāzeru, taču trāpījuma precizitāte nebija nekāda spožā. Pirkss uzskatīja to par pilnīgi iluzorisku, it īpaši salīdzinājumā ar Petaura trāpīgumu. Petaurs bija apbruņots ar automātisko tēmēkli, tā fotoelektriskās acis savienojās ar lāzeru, un tas varēja mo­mentā trāpīt objektam, kas atrodas redzes­loka centrā. Bezceļa automašīnā uzstādīja kādu visai dīvainu tēmēkli, kas laikam bija pārtaisīts no veca kosmiska telemetra, un, kad izlidoja no Mēness kosmodroma, izmē­ģināja to, apšaudot pie horizonta redzamās klintis. Klintis bija samērā lielas, attālums nepārsniedza jūdzi, un tomēr trāpīt tām izde­vās tikai ar ceturto šāvienu. Te vēlreiz sevi atgādināja Mēness apstākļi, jo lāzera stars kā žilbinoša svītra redzams vienīgi izkliedē­jošā vidē, piemēram, Zemes atmosfērā; va­kuumā jebkuras intensitātes gaismas staru kūlis nav redzams līdz brīdim, kamēr tas ne- uzduras kādam šķērslim. Tādēļ uz Zemes var šaut no lāzera, kā šauj ar trasējošām lodēm, koriģējot uguni pēc to lidojuma redzamās līnijas. Uz Mēness starmetim bez tēmēkļa nav praktiskas nozīmes. Pirkss pateica to Makorkam, kad no iespējamās bīstamās zo­nas viņus šķīra vairs tikai dažu minūšu brau­ciens …

— Neesmu par to domājis, — inženieris atbildēja un pēc tam smaidīdams piemeti­nāja: — Kādēļ īsti jūs man to sakāt?

— Lai jūs nelolotu ilūzijas, — Pirkss at­bildēja, nenovērsdams acu no periskopa okulāra. Lai gan okulāra ietvaru sedza putu­plasta spilventiņš, Pirkss apzinājās, ka viņam būs ļoti ilgi (protams, ja viņš vispār izkulsies sveikā no šīs dēkas) jāstaigā ar zilu aci. — Un arī tāpēc, lai paskaidrotu jums, kādēļ mēs vedam līdzi šo automātiskās dzirdināša­nas trauku.

:— Šos balonus? — Makorks jautāja. — Es redzēju, kā jūs ņēmāt tos no noliktavas. Kas tajos iekšā?

— Amonjaks, hlors un kaut kādi ogļūdeņ­raži, — Pirkss atbildēja. — Ceru, ka tie no­derēs …

— Gāzu dūmu aizsegs?… — inženieris centās uzminēt.

— Nē, es domāju drīzāk par kaut kādu uguns koriģēšanas veidu: ja nav atmosfēras, tad tā ir jārada, vismaz uz laiku …

— Baidos, ka mums nepietiks laika …

— Ļoti iespējams; es paņēmu tos līdzi katram gadījumam. Pret trako vislabāk lietot traku taktiku …

Viņi apklusa, jo automašīnu sāka svaidīt kā bumbu, amortizatori dauzījās un čīkstēja, kuru katru mirkli tajos varēja aizdegties eļļa. Mašīna joņoja pa slīpumu, kas bija no­sēts ar asām klinšu atlauzām. Pretējā nogāzē mirdzēja pumeka baltums.

— Vai zināt, no kā es visvairāk baidos? — iesāka Pirkss, kad bezceļa automašīnas gaita nedaudz izlīdzinājās (viņš bija kļuvis apbrī­nojami runīgs). — Ne jau no Petaura — pa­visam ne no viņa … No šīm Celtniecības automašīnām: ja kaut viena no tām noturēs mūs par Petauru un sāks apšaudīt no lāzera, tad tik ies jautri.

— Es redzu, jūs esat paredzējis visu, — inženieris nomurmināja.

Kursants, kurš sēdēja blakus radistam, pārliecās pār sava krēsla atzveltni un pa­sniedza Pirksam pavirši uzkricelētu radio- grammu.

— Iegājām divdesmitā retranslācijas masta rajonā bīstamajā zonā pagaidām nekā punkts Stribrs punkts, — Pirkss skaļi izla­sīja. — Mums arī jāuzliek ķiveres …

Mašīna samazināja ātrumu, rāpjoties no­gāzē. Pirkss ievēroja, ka neredz vairs savu kaimiņu kreisajā pusē, tikai labā bezceļa automašīna kā melns punktiņš rāpoja aug­šup pa nogāzi. Pirkss pavēlēja izsaukt kreiso mašīnu pa radio, taču atbildes nebija.

— Sākam zaudēt sakarus, — viņš mierīgi noteica. — To jau es gaidīju. Vai nevarētu pacelt antenu augstāk? Nē? Slikti.

Viņi jau bija tikuši lēzena paugura vir­sotnē. Aiz horizonta savu roboto grēdu bija paslējis Toričelli krāteris, kas atradās gan­drīz divsimt kilometru attālumā; Saules ap­spīdēts, tas asi iezīmējās uz melnā debess juma fona. Gandrīz viss Miera Jūras līdze­nums bija palicis aiz muguras. Parādījās dziļas tektoniskas plaisas, no rupjās smilts šur tur rēgojās laukā bazalta plāksnes, pāri kurām bezceļa automašīna rāpoja ar grūtībām, sliedama priekšgalu augšup gluži kā jahta viļņos, bet pēc tam smagi krita lejā, it kā, kūleņus mezdama, taisītos gāzties bezdibenī. Pirkss pamanīja kārtējo retranslācijas mastu, paskatījās uz ceļgalam piespiesto planšeti ar celuloīda virsmu un pavēlēja visiem uzlikt ķiveres. Tagad viņi varēja sarunāties vienīgi pa iekšējo telefonu: izrādījās, ka tuksnesis var mētāt bezceļa automašīnu vēl stiprāk nekā līdz šim, — galva kuļājās ķiverē kā rieksta kodols tukšā čaumalā.

Kad viņi pa nogāzi nobrauca lejā, robotais Toričelli krāteris bija nozudis aiz tuvējiem pauguriem, un gandrīz vienlaikus no redzes­loka izgaisa labējais kaimiņš. Vēl pāris minū­tes viņi dzirdēja tā aicinājuma signālus, tad klinšu atstarotie viļņi sakropļojās un sākās tā saucamais «nāves radiobezvējš». Skatīties periskopā, kad galvā ķivere, ir ļoti neērti; Pirksam šķita, ka viņš vai nu izsitīs ilumina­toru, vai sadauzīs okulāru. Viņš darīja visu iespējamo, lai nepazaudētu pārskatu; ar klinšu atlauzām nosētais līdzenums viļņojās taktī ar mašīnas grūdieniem. Acu priekšā haotiskā jūklī zibēja ogļmelnas ēnas un žil­binošas klinšu virsmas. Pēkšņi tālo debesu tumsā izšāvās maza oranža liesma, nomir- goja, sarāvās un pazuda. Un atkal spīdums, šoreiz nedaudz spožāks. Pirkss iekliedzās: «Uzmanību! Lejā kaut kāds sprādziens!» un sāka nikni grozīt periskopā rokturi, noteik­dams azimutu pēc caurspīdīgā stikla skalas gravējuma.

— Mainīt kursu! — viņš ierēcās. — 47 ko­mats 8, pilnu gaitu uz priekšu!

Šoferis viņu saprata, lai gan, patiesību sa­kot, tā komandē uz kosmosa kuģa; bezceļa automašīnas apšuvums un visi mezgli spaz- matiski nodrebēja, un, apgriezušies gandrīz

uz vietas, mašīna rāvas uz priekšu. Pirkss piecēlās no krēsla, jo sēdot grūdieni atrāva viņu no okulāra. Jauns uzliesmojums — šo­reiz plūksnota aveņkrāsas liesma. Taču uz­liesmojumu vai sprādzienu avots atradās ārpus redzesloka, paslēpts aiz grēdas, kurā viņi rāpās.

— Uzmanību! — Pirkss sacīja. — Sagata­vot personiskos lāzerus! Doktor Makork, pa- nāciet pie lūkas, pēc manas komandas vai pēc trāpījuma atveriet to. Šofer, samaziniet ātrumu …

Uzkalns, kurā rāpās mašīna, pacēlās virs tuksneša kā Mēness briesmoņa stilba kauls, pa pusei iegrimis rupjajās smiltīs; ar savu gludumu šī klints patiešām atgādināja no­pulētu skeletu vai gigantisku galvaskausu; Pirkss pavēlēja šoferim uzbraukt virsotnē. Kāpurķēdes iešņirkstējās, it kā tērauds skrā­pētu pa stiklu.

— Stop! — iekliedzās Pirkss; mašīna, strauji nobremzējusi, iedūrās ar priekšgalu klintī, salīgojās, amortizatori no sasprindzi­nājuma iestenējās un pamira.

Pirkss vēroja lēzeno ieplaku, ko no divām pusēm ieskāva starveidīgi seno magmas plūsmu akmens nobirumi; divas trešdaļas no milzīgā iedobuma apspīdēja spoža Saule, at­likušo trešdaļu ietina absolūta tumsa, uz tās samtainā fona kā elles dārgakmens sarkanā spīdumā dzisa kādas mašīnas uz pusēm pār­šķeltais karkass. To redzēja vienīgi Pirkss un šoferis, jo iluminatoru bruņu aizklāji bija nolaisti.

Pirkss, taisnību sakot, nezināja, ko darīt. «Tā ir kāda bezceļa automašīna,» viņš do­māja. «Kurp tā virzījusies? Uz dienvidiem? Acīmredzot no Celtniecības grupas, bet kas gan to sašāvis? Petaurs? Tādā gadījumā mēs stāvam šeit atklātā vietā kā kretīni, vajag paslēpties. Bet kur palikušas pārējās bezceļa automašīnas, ziemeļu un dienvidu?»

— Gatavs! — radists iekliedzās. Viņš pār­slēdza automašīnas rāciju uz iekšējo tīklu tā, lai visi varētu ķiverēs dzirdēt pienākošos signālus.

— Katlamālais nobrukums. Klints sadra­gāta — atkārtota atkārtošana lieka — pie­kļūšana pēc azimuta — polikristāliskā meta- morlizācija… — Pirksa radioaustiņās iedū­cās balss, kura izrunāja šos vārdus skaidri, monotoni, bez jebkādas intonācijas …

— Tas ir viņš! — Pirkss iebļāvās. — Pe­taurs! Hallo, radist! Peilē, ātri peilē! Dod peilējumu! Velns parāvis I Kamēr viņš vēl raida I

Pirkss bļāva tā, ka viņu apdullināja paša kliedzieni, kurus pastiprināja ķiveres no­slēgtais dobums; nenogaidījis, kamēr radists atjegsies, viņš saliecies palīda zem kupola, satvēra smagā lāzera divkāršo rokturf un sāka grozīt to kopā ar tornīti, piebāzis acis tēmēkļa okulāram. Pa to laiku ķiverē dūca šī zemā, mazliet skumjā, vienmērīgā balss:

— Grūti divskābā virkozā nenokrāsoša-

nās — nevis izjumti segmenti — bez jauniem vienveidīgiem ieklāvumiem… — bezjē­dzīgā muldēšana, likās, sāka norimt.

— Kur ir šis sasodītais peilējums!!!

Pirkss, nenovērsdams acis no tēmēkļa, iz­dzirda haotisku troksni: Makorks metās uz priekšu, atgrūda radistu, biļ'a dzirdama kaut kāda rosīšanās, un tūlīt radioaustiņās atska­nēja kibernētika mierīgā balss:

— Azimuts 39,9 desmitdaļas … 40,0— 40,1—40,2…

— Pārvietojas, — Pirkss saprata.

Tornītis bija jāpagriež, grozot rokturus,

un Pirkss grozīja tos ar tādu spēku, ka rokas tikko turējās locītavās. Cipari lēni kustējās. Sarkanā svītriņa uzkāpa pāri četrdesmit.

Pēkšņi Petaura balss pārgāja stientā spieg­šanā un apklusa. Tai pašā mirklī Pirkss no­spieda sprūdu — un puskilometru lejāk, tieši uz gaismas un ēnas robežas, klints nozibsnīja ar ultraspožu liesmu.

Biezo cimdu dēļ bija velnišķīgi grūti notu­rēt rokturi nekustīgi. Liesma, kas bija spilg­tāka par Sauli, ieurbās ieplakas tumsā metrus desmit no dziestošā karkasa, apstājās un, šķaidīdama pļāvu, izlauzās tālāk, izmezdama divas dzirksteļu slotiņas. Radioaustiņās kāds murmināja. Pirkss, nepievērsdams tam uzma­nību, grieza aizvien tālāk ar šīs drausmīgās uguns smalko līniju, kamēr tā izšķīda kā dzirkstošs radiants pret kādu akmens stabu. Gar acīm, aizvien palielinādamies, griezās tumšsarkani apļi, bet cauri to dejai Pirkss

pamanīja žilbinošu zilu aci, mazāku par ada­tas smaili, kura atvērās pašā tumsas dzelmē, kaut kur malā, ne tur, kur viņš šāva, un, pirms viņš paguva nospiest rokturus, lai pa­grieztu lāzeru kopā ar balstu, klints pie pašas mašīnas izspļāva uz viņiem šķidru sauli.

— Pilnā gaitā atpakaļ! — Pirkss iesaucās, refleksīvi salocīja kājas, un tad viņš vairs neko neredzēja, starp citu, viņš neko arī ne­ieraudzītu, izņemot šos tumšsarkanos, lēni slīdošos apļus, kuri kļuva brīžiem melngani, brīžiem zeltaini.

Dzinējs ierēcās, viņus svaidīja tā, ka Pirkss ielidoja mašīnas dibenā un aizvēlās uz priekšu starp radista un kursanta ceļiem; no ārpuses cieši pie bruņām piesietie baloni sāka spalgi šķindēt. Mašīna traucās atpakaļ­gaitā, kaut kas drausmīgi nobrīkšķēja zem kāpurķēdes, sagrieza bezceļa automašīnu, pa­svieda sāņus, — vienu mirkli šķita, ka tā apvelsies, bet šoferis, izmisīgi piedodams gāzi, spiezdams uz bremzēm un sajūgu, kaut kā pārvarēja šo trako slīdēšanu, tad mašīna noraustījās tādās kā konvulsijās un apstājās.

— Kā hermētiskums? — Pirkss kliedza, pieceldamies no grīdas.

«Laime, ka mašīna klāta ar putuplastu,» viņš nodomāja.

— Kārtībā!

— Nu, tas bija pietiekami tuvu, — pavi­sam citādā balsī Pirkss noteica, pieceldamies no grīdas un iztaisnodams muguru. Ne bez nožēlas viņš pusbalsī piebilda: — Kādus div­simt metrus pa kreisi, un es būtu viņam trāpījis . ..

Makorks virzījās uz savu vietu.

— Paldies, doktor, — Pirkss sacīja, pie- plakdams pie periskopā. — Hallo, šofer, no- brauciet lejā pa to pašu ceļu, pa kuru mēs braucām augšā. Tur ir tādas mazas klintis, kaut kas līdzīgs arkai, — pareizi, pareizi, iebrauciet ēnā starp tām un apturiet…

Lēni, pārspīlēti piesardzīgi bezceļa auto­mašīna iebrauca ar smiltīm pusaizbērtā nišā starp klinšu atlauzām un apstājās ēnā, kas darīja to neredzamu.

— Lieliski! — gandrīz jautri noteica Pirkss. — Tagad man vajadzīgi divi cilvēki, kas dotos izlūkos …

Makorks pieteicās gandrīz vienlaicīgi ar kursantu.

— Labi. Uzmanību, — Pirkss uzrunāja pā­rējos, — jūs paliekat šeit. Neizejiet no ēnas, pat tad, ja Petaurs dosies jums taisni virsū, — sēdiet klusu. Ja nu vienīgi viņš rāpsies virsū mašīnai, tad aizstāvieties, jums ir lāzers, bet tas ir maz ticams …

— Palīdziet šim jauneklim, — Pirkss teica šoferim, — noņemt balonus ar gāzi, bet jūs, — viņš sacīja jau telegrāfistam, — iz­sauciet Pirmo Lunu, kosmodromu, Celtnie­cību, patruļas un pirmajam, kas atsauksies, paziņojiet, ka Petaurs iznīcinājis vienu bez­ceļa automašīnu, acīmredzot no Celtniecības, un ka trīs cilvēki no mūsu mašīnas devušies medībās. Lai tur neviens nelien ar lāzeriem, nešauj uz labu laioi un tā tālāk… Bet tagad ejam.

Tā kā katrs varēja aiznest tikai vienu ba­lonu, viņi paķēra līdzi četrus. Pirkss uzveda biedrus nevis «galvaskausa» virsotnē, bet mazliet tālāk, kur bija redzama neliela plaisa, kas stiepās lejup. Aizgāja, cik tālu vien bija iespējams, nolika balonus zem liela blāķa, pēc tam Pirkss ieteica šoferim griezties atpa­kaļ. Bet pats, izbāzis galvu virs akmens, apskatīja binoklī ieplaku. Intelektroniķis un kursants tupēja viņam blakus; beidzot Pirkss ierunājās:

— Neredzu viņu. Doktor, vai tam, ko viņš sacīja, bija kāda jēga?

— Šķiet, ka nē. Saraustīta runa — kaut kas līdzīgs šizofrēnijai…

— Atlaužas jau beidz degt, — Pirkss pie­metināja.

— Kādēļ jūs šāvāt? — Makorks jautāja. — Tur varēja būt cilvēki.

— Nebija neviena.

Pirkss virzīja binokli milimetru pēc mili­metra, uzmanīgi pētīdams katru pauguriņu saules apspīdētajā telpā.

— Viņi nav paguvuši izlēkt.

— Kādēļ jūs esat par to tik pārliecināts?

— Viņš pāršķēlis mašīnu uz pusēm. To var redzēt pat no šejienes. Laikam viņi uz- braukuši tam gandrīz virsū. Viņš šāvis no kādu desmit metru attāluma. Turklāt abas lūkas palikušas aizvērtas. Nē, — viņš pieme­tina ja pēc dažām sekundēm, — saulē viņa nav. Bet aiziet prom viņš, šķiet, nav pagu­vis … mēģināsim viņu izvilināt.

Pieliecies viņš uzvilka smago balonu ak­mens virsotnē un, stumdams to sev pa priekšu, murmināja caur zobiem:

— Lūk, piedzīvojumi ar indiāņiem, par kuriem esmu allaž sapņojis …

Balons sasvērās; pieturēdams to aiz ven­tiļa, izstiepies uz akmens, Pirkss izmeta:

— Ja ieraudzīsiet gaišzilo spīdumu, tūlīt šaujiet — viņa lāzera acī…

Pirkss no visa spēka pagrūda balonu, kas sākumā lēni, pēc tam aizvien ātrāk ripoja lejup pa nogāzi. Visi trīs sagatavojās šaut, balons bija aizripojis jau metrus divsimt un kustējās aizvien lēnāk, jo slīpums vairs ne­bija tik stāvs. Reizi vai divas likās, ka to apstādinās akmeņu ciļņi, bet balons vēlās tiem pāri, kļuva aizvien mazāks un kā blāvi mirdzošs punkts jau tuvojās ieplakas dibe­nam.

— Neizdevās, — Pirkss vīlies sacīja, — vai nu viņš ir gudrāks, nekā es domāju, vai arī nav pievērsis uzmanību, vai…

Pirkss nepabeidza. Nogāzē zem viņiem kaut kas apžilbinoši iemirdzējās. Liesma gan­drīz uzreiz pārvērtās smagā, netīri dzeltenā mākonī, kura centrs kvēloja drūmās ugunīs, bet malas izplūda, ieķerdamās klinšu at- lauzās.

— Hlors… — Pirkss komentēja. — Kā­dēļ jūs nešāvāt? Neko nevarēja saredzēt?

— Neko, — kursants un Makorks atbildēja vienlaikus.

— Blēdis .. . paslēpies aiz kāda paugura … vai ari šauj no flanga; tagad es patiešām sāku šaubīties, vai mums kaut kas izdosies …

Pirkss pacēla otru balonu un raidīja to nopakaļ pirmajam. Sākumā balons aizripoja tieši tāpat, bet kaut kur nogāzes vidū sagrie­zās un palika nekustīgi guļam. Pirkss neska­tījās uz to — visu savu uzmanību viņš kon­centrēja uz trīsstūraino tumsas palagu, kurā slēpās Petaurs. Lēni ritēja sekundes. Pēkšņi nogāzi satricināja sprādziens, un tālumā kā krūms pacēlās gāzes mākonis.

Vietu, kur bija paslēpies automāts, Pirk­sam neizdevās ievērot, bet viņš ieraudzīja šāviena līniju, pareizāk, tās daļu, kura ma­terializējās apžilbinošā pavedienā, kas caur- auda pirmā gāzes mākoņa paliekas. Pirkss tūdaļ virzīja tēmēkli gar šo spīdošo trajek­toriju, kas jau sāka izdzist, un, kad tumsas mala skāra tīkliņu krustojumu, Pirkss no­spieda sprūdu. Acīmredzot tai pašā mirklī to izdarīja arī Makorks, bet pēc brīža pie­vienojās arī kursants. Trīs Saules lemeši uzara ieplakas melno dibenu, un tūlīt šā­vēju priekšā it kā aizcirtās kvēlojošas dur­tiņas — akmens aizklājs nodrebēja, no tā malām sāka birt varavīkšņu miriādes, izkau­sēts kvarcs apbēra skafandrus un ķiveres un momentā sastinga mikroskopiskās lāsītēs; Makorks un Pirkss gulēja izstiepušies aiz klints, bet virs viņu galvām nokaitēti līdz baltkvēlei, kā ķīļi ietriecas otrais un trešais gaismas lādiņš, nolīdzinādami klints virsmu,

kas tūdaļ pārklājās ar sastingušiem stikla

pūslīšiem.

— Visi dzīvi? — Pirkss jautāja, nepacel­dams galvu.

— Jā! Es arī! — skanēja atbilde.

Noejiet pie mašīnas un pasakiet tele­grāfistam, "lai izsauc visus, jo Petaurs ir šeit un mēs pacentīsimies, cik tas ir mūsu spēkos, viņu aizturēt, — Pirkss pavēlēja kursantam, kurš parāpās atpakaļ un pieliecies skrēja uz klintīm, starp kurām stāvēja bezceļa auto­mašīna.

— Mums atlikuši divi baloni, katram pa

vienam. Doktor, tagad mēs mainīsim pozī­ciju. Lūdzu būt piesardzīgam un labi paslēp­ties, jo viņš jau piešāvis mūsu klinti.. .

To sacīdams, Pirkss pacēla balonu un, iz­mantojot lielu klinšu atlauzu ēnas, devās pēc iespēj !,s ātrāk uz priekšu. Nogājuši kādus divsimt soļus, viņi atsēdās magmas plūsmas padziļinājumā. Kursantam, kas nāca no ma­šīnas, uzreiz neizdevās viņus atrast. Viņš smagi elpoja, it kā būtu noskrējis jūdzi.

— Mierīgi, nedeg, — Pirkss noteica. — Nu, kas tur dzirdams?

- Sakari atjaunoti… — kursants aizels­damies ziņoja; viņš notupās blakus Pirksam, un tas ieraudzīja aiz ķiveres iluminatora jaunekļa acis, kas mirkšķināja vienā mirk­šķināšanā. — Bojā gājušajā mašīnā atradu­šies četri cilvēki no Celtniecības. Otra ma- šina bijusi spiesta pamest kaujas lauku lāzera defekta dēļ.. . Pārējās aizbraukušas gar malu un neko nav pamanījušas.

Pirkss pamāja ar galvu, it kā sacīdams: «Tieši tā jau es domāju.»

— Kas vēl? Kur ir mūsu grupa?

— Gandrīz visa divdesmit jūdžu no šejie­nes, tur sacelta maldu trauksme, kaut kāda raķešu patruļa ziņojusi, ka redzot Petauru, un visi sapulcināti tai vietā. Bet trīs mašīnas neatbild uz izsaukumu.

— Kad tās ieradīsies šeit?

— Pagaidām signālus tikai uztver… —- kursants nedroši sacīja.

— Tikai uztver? … Kā tad tā?!

— Telegrāfists saka: vai nu ar raidītāju kaut kas noticis, vai arī radioviļņi šai vietā ekranizējas. Viņš jautā, vai nevarētu mainīt stāvvietu, lai pamēģinātu .. .

— Lai maina vietu, ja vajadzīgs, — Pirkss atbildēja, — un, lūdzu, nejoņojiet tā, jāska­tās zem kājām .. .

Bet kursants droši vien neko nedzirdēja, jo zibens ātrumā metās atpakaļ.

— Labākajā gadījumā viņi būs šeit pēc pusstundas — ja izdosies nodibināt saka­rus, — Pirkss noteica.

Makorks neatbildēja. Pirkss apsvēra, kā rīkoties. Nogaidīt vai nenogaidīt? Protams, ja bezceļa automašīnas izķemmēs ieplaku, panākumi ir nodrošināti, taču būs arī zaudē­jumi. Bezceļa automašīnas pretstatā Petau- ram bija lieli mērķi, neveiklas, un tām visām jāuzbrūk reizē, citādi divkauja beigtos tāpat kā Celtniecības mašīnai. Pirkss centās iz­gudrot kādu viltību, lai izvilinātu Petauru apgaismotā vietā. Ja Petauram palaistu virsū kā pievilinātāju televadāmu bezceļa auto­mašīnu un apšaudītu robotu no citas vietas, teiksim, no augšas …

Pirksam ienāca prātā, ka viņam neviens nav jāgaida, jo viņa rīcībā ir bezceļa auto­mašīna. Taču rīcības plāns kaut kā nekon- kretizējās. Palaist mašīnu uz labu laimi ne­bija jēgas. Petaurs sašķaidīs to gabalu gabalos, bet pats neizkustēsies no vietas. Vai tiešām viņš saprot, ka tieši ēnas zona, kurā viņš uzturas, dod viņam priekšrocī­bas? . .. Bet tā taču nav mašīna, kas kon­struēta kaujai ar visu tās taktiku . .. Šajā neprātā ir sistēma, bet kāda?

Sarāvušies čokurā viņi sēdēja akmens plāksnes pakājē, paslēpušies tās biezajā, sal­tajā ēnā. Pēkšņi Pirksam šķita, ka viņš iztu­ras kā pēdējais ēzelis. Ja viņš būtu bijis Petaura vietā — tur, ko gan viņš darītu? Pirkss uzreiz sajuta nemieru, jo viņš nešau­bījās, ka Petaurs mēģinās uzbrukt. Pasīva gaidīšana nevarēja nest nekādu labumu. Varbūt automāts jau zogas viņiem klāt? Tieši tagad? Viņš taču var aiziet līdz rietumu klintīm, visu laiku pārvietojoties tumsas aiz­segā, bet tālāk ir tik daudz milzīgu akmeņu un saplaisājuša bazalta, ka šajā labirintā var slēpties nezin cik ilgi.. .

Pirkss bija gandrīz pārliecināts, ka Petaurs rīkosies tieši tā un ka tas gaidāms kuru katru mirkli.

— Doktor, es baidos, ka viņš mūs pār­steigs nesagatavotus, — Pirkss sacīja, ātri pielēkdams kājās. — Kā jūs domājat?

— Jūs uzskatāt, ka viņš var pārspēt mūs viltībā? -— Makorks jautāja un pasmaidīja. — Arī man tas ienāca prātā. Protams, tas būtu loģiski, bet vai viņš rīkojas loģiski? Tas ir jautājums …

— Vajadzēs vēlreiz pamēģināt, — Pirkss nomurmināja. — Jānomet šie baloni lejā; paskatīsimies, ko viņš darīs . ..

— Saprotu — vai tad jau? …

— Jā. Uzmanīgāk!

Viņi uzstiepa balonus paugura virsotnē un, cenzdamies palikt nemanāmi no ieplakas dibena, gandrīz vienlaicīgi nometa abus me­tāla cilindrus. Diemžēl gaisa trūkuma dēļ nevarēja dzirdēt, kā tie veļas un vai vispār veļas. Pirkss izlēma un, juzdamies neparasti kails, pilnīgi kails, it kā viņa galvu nesegtu tērauda apvalks, bet ķermeni — trīskārtīgs, pasmags skafandrs, cieši piespiedies pie klints, piesardzīgi pabāza galvu.

Ielejā nekas nebija mainījies. Vienīgi ma­šīnas karkass bija kļuvis neredzams, tās at­dzisušie lūžņi saplūduši ar apkārtējo tumsu. Ena gūlās nepareiza, kā stipri izstiepts trīs­stūris, kas ar savu pamatni balstījās pret visaugstākās rietumu klinšu kores kraujām. Viens balons apstājās kādus simt soļus no viņiem, uzdūries akmenim, kas to sagrieza gareniski. Otrs vēl ripoja, aizvien lēnāk, kamēr apstājās. Un tas, ka ar to viss beidzās, Pirksam itin nemaz nepatika. «Viņš tik tie­šām nav muļķis,» Pirkss nodomāia. «Negrib šaut pa mērķi, ko viņam Dabāž priekšā.» Pirkss centās atrast vietu, no kuras Petaurs pirms minūtēm desmit' bija sevi atgādinājis, spīdinadams savu starmeša aci, taču tas bija ļoti grūti. «Bet ja nu ēnas zonā viņa vairs liav?» Pirkss prātoja. «Viņš var atkāpties taisni uz ziemeļiem, var iet paralēli, pa iepla­kas dibenu vai kādu no šīm magmas plūsmas plaisām … Ja viņš aizklūs līdz kraujām, līdz tam labirintam, tad viņš pazudīs kā ak­mens ūdenī…» Lēni; taustīdamies Pirkss pacēla lāzera l^idi un atslābināja muskuļus.

— Doktor Makork, — viņš sacīja, — mē­ģiniet tikt pie manis.

Kad doktors pierāpoja viņam klāt, Pirkss ierunājās:

— Vai jūs redzat abus balonus? Viens — tieši z^m mums, otrs — tālāk .. .

— Redzu.

— Šaujiet vispirms uz tuvāko, pēc tam uz tālāko ar' intervālu, teiksim, četrdesmit se­kundes … tikai ne no šejienes! — viņš stei­dzīgi piemetināja. — Jāatrod labāka vieta. Lūk, tur! — viņš norādīja. — Nav slikta po­zīcija, tai iedobumā. Kad izšausiet, tūdaļ rāpieties atpakaļ. Norunāts?

Makorks nekā nejautāja, bet tūlīt devās, zemu pieliecies uz norādīto vietu. Pirkss nepacietīgi gaidīja. Ja Petaurs kaut mazliet līdzinās cilvēkam, viņš būs ziņkārīgs — katrai apzinīgai būtnei piemīt ziņkārība — un šī ziņkārība liks tam darboties, kad no­tiks 'kaut kas nesaprotams .. . Pirkss vairs neredzēja doktoru. Viņš aizliedza sev ska­tīties uz baloniem, kam vajadzēja sprāgt pēc Makorka šāvieniem, visu uzmanību viņš kon­centrēja uz saules apgaismotu akmens joslu starp ēnas zonu un kraujām. Pirkss pielika pie acīm binokli un pavērsa to uz lavas plūsmu rajonu; stiklos lēni slīdēja groteskas figūras, it kā darinātas kāda abstraktā skulp­tora darbnīcā, — plāni, skrūvveidīgi sagriezti obeliski, līkloču plaisu izvagotas plāksnes, spilgtu virsmu un līkumotu ēnu haotisks jūklis, šķiet, kutināja acu dobumus.

Ar acs kaktiņu Pirkss pamanīja liesmu, kas uzvijās lejā, nogāzē. Pēc ilgāka laika uzsprāga otrs balons. Klusums. Tikai pulss dauzījās ķiverē, caur kuru Saule centās ieurbt savus starus galvaskausā. Pirkss vir­zīja objektīvu pa juceklīgi sašķelto atlauzu rindu. Kaut kas sakustējās. Pirkss sastinga. Virs plāksnes, kura bija asa kā bārdas nazis un atgādināja milzīgu ieplaisājušu akmens cirvi, parādījās pusapaļš priekšmets, kas krāsas ziņā līdzinājās tumšai klintij, taču tam bija rokas, kuras aptvēra akmeni no abām pusēm, un tagad Pirkss redzēja viņu jau līdz jostas vietai. Nemaz nelikās, ka viņam nebūtu galvas, viņš drīzāk atgādināja cilvēku, kam uzlikta nedabiska āfrikāņu burvja maska, kura aizsedz seju, kaklu un plecus; maska bija it kā saspiesta un tādēļ izskatījās briesmīga … Ar labās rokas elkoni Pirkss sajuta lāzera laidi, taču tagad viņam ne prātā nenāca šaut. Risks bija pārāk liels, bet iespēja trāpīt Petauram ar samērā vāju ieroci no šāda attāluma — nožēlojami maza.

Petaurs sastindzis, šķiet, vērās ar savu tikko virs pleciem izvirzīto galvu gāzes mā­koņu paliekās, kas aizplūda lejup pa nogāzi un bezspēcīgi izkliedējās tukšumā. Tas vilkās diezgan ilgi. Likās, ka Petaurs nesaprot, kas noticis, šaubās, kā rīkoties. Sajās šaubās, šajā nedrošībā, ko Pirkss lieliski saprata, bija kaut kas tik tuvs, cilvēcisks, ka Pirksam kaklā savēlās kamols. Ko es darītu viņa vietā, ko es domātu? Ka kāds sašāvis tieši tādus priekšmetus, uz kādiem pirms brīža šāvu es, tātad tas acīmredzot nav ienaid­nieks, drīzāk sabiedrotais. Turklāt es zinātu, ka man nav nekāda sabiedrotā? Bet ja nu šis kaut kas ir tāds pats kā es?

Petaurs sakustējās. Viņa kustības bija vi­jīgas un neparasti ātras. Pēkšņi viņš parā­dījās visā augumā, izslējies uz vertikāli stā­voša akmens, it kā aizvien vēl pētītu divu sprādzienu noslēpumaino iemeslu. Pēc tam pagriezās un, nolēcis lejā, aizskrēja, mazliet saliecies uz priekšu; brīžiem Pirkss pazau­dēja viņu no redzesloka, taču ikreiz ne ilgāk par dažām sekundēm, jo Petaurs atkal iz­skrēja saules gaismā kādā no bazalta labi­rinta nozarojumiem.

Tā viņš tuvojās Pirksam, skriedams visu laiku pa ieplakas dibenu; viņus šķīra vienīgi nogāze, un Pirkss domāja, vai nevajadzētu izšaut. Taču Petaurs pazibēja tikai šaurajās gaismas strēlēs un atkal ienira tumsā, un turklāt viņš nemitīgi mainīja virzienu, izrau­dzīdamies ceļu starp nobirumiem, tāpēc ne­bija iespējams iepriekš paredzēt, kur nāka­majā mirklī, lai pazibinātu metālu un atkal nozustu, iznirs viņa rokas, kas līdzsvara noturēšanai darbojās kā skrējējam, un viņa bezgalvainais rumpis.

Pēkšņi akmens mozaīku pāršķēla zibens šautra, uzšķildama garas dzirksteļu slotiņas starp klinšu atlauzām, tieši tur, kur skrēja Petaurs; kurš izšāva? Pirkss neredzēja Ma- korku, bet uguns līnija nāca no precējās puses — šaut varēja vienīgi kursants, šis pienapuika, šis ēzelis! Pirkss negantās dus­mās lādēja kursantu, jo tas acīmredzot neko nebija panācis — metāla mugura pazibēja kādu sekundes desmitdaļu kaut kur tālāk un nozuda pavisam. «Turklāt vēl šāva viņam- mugurā!» Pirkss nikni nodomāja, pilnīgi ne­aptverdams, cik bezjēdzīgs ir viņa apvaino­jums. Bet Petaurs pat nemēģināja šaut pretī; kādēļ? Pirkss centās atkal viņu ieraudzīt — veltīgi. Laikam nogāze jau aizsedza viņu ar savu izliekumu. Tas ir pilnīgi iespējams . . . tādā gadījumā pārvietoties tagad nav bīs­tami . ..

Pirkss norāpās no sava akmens, sapratis, ka no šīs vietas viņš neko nevarēs ieraudzīt, un, mazliet pieliecies, aizskrēja līclz pašai

nogāzes malai, paskrēja garām kursantam, kurš bija nogūlies kā šautuvē — ar izvēr­stām, pie klints piespiestām pēdām, un sa­juta neizprotamu vēlēšanos iespert ar kāju pa kursanta dibenu, kas rēgojās kā jocīgs pauguriņš un ko vēl vairāk palielināja augu­mam neatbilstošais skafandrs. Pirkss sāka skriet lēnāk, bet tikai tādēļ, lai uzkliegtu:

— Neiedrošinies šaut, dzirdi?! Met prom lāzeru! — Un pirms kursants, pagriezies uz sāniem, sāka viņu meklēt ar pārsteiguma apstulbotu skatienu, jo balss no radioausti- ņām nenorādīja ne virzienu, ne vietu, kur atrodas runātājs, Pirkss aizskrēja tālāk, bai­dīdamies, ka zaudēs laiku; viņš skrēja, ko nagi nes, un beidzot nonāca pie platas plai­sas, kura negaidīti pavēra viņam skatu uz ieplakas dibenu.

Tas bija kaut kas līdzīgs tektoniskai plai­sai, tik senai, ka tās malas bija nobirušas, zaudējušas asumu un tā kļuvusi līdzīga ero­zijas paplašinātai kalnu aizai. Pirkss uz brīdi apstājās neziņā. Viņš neredzēja Petauru, — starp citu, no šejienes tas droši vien nemaz nebija ieraugāms. Tāpēc Pirkss devās dziļāk aizā, turēdams lāzeru gatavībā, labi sapraz­dams, cik neprātīga ir viņa rīcība, un tomēr viņam' nebija spēka pretoties tam, kas lika viņam iet turp. Pirkss mēģināja sevi pārlie­cināt, ka viņš tikai grib ieraudzīt Petauru, ka viņš tūlīt pat apstāsies, tiklīdz varēs labi pārskatīt nogāzes apakšējo rajonu un labi­rintu zem tā, un tai laikā, kamēr viņš skrēja,aizvien vel pieliecies, un akmentiņi kā kru­sas graudi šķīda uz visām pusēm viņam no zābaku apakšas, viņš, iespējams, ticēja tam. Starp 'citu, šais sekundēs viņš ne par ko ne­domāja.

Pirkss atradās uz Mēness un svēra šeit tikai piecpadsmit kilogramu, tomēr kraujajā nogāzē viņam ļodzījās kājas. Viņš skrēja tagad ar astoņus metrus gariem lēcieniem, cenzdamies samazināt ātrumu. Gandrīz pašā nogāzes vidū aiza pārgāja paseklā teknē, melnas ēnas pusē un mirguļojošas Saules pusē, kādus simt metrus zem viņa gulēja pir­mās lavas plūsmas plāksnes.

«Esmu iekritis,» Pirkss nodomāja; labirints, kur klimta Petaurs, bija ar roku aizsnie­dzams. Pirkss ātri pavērās visapkārt — nav neviena; augstu virs viņa palikusī kalnu grēda kā milzu mūris slējās melnajās debe­sīs; agrāk Pirkss varēja ieskatīties gaitenīšos starp akmeņiem it kā no putna lidojuma, tagad plaisu tīklu aizsedza tuvākās klinšu atlaužas. «Labi nav,» Pirkss nodomāja, «va­jadzētu griezties atpakaļ.» Taču nez kādēļ viņš zināja, ka nedarīs to.

Stāvēt uz vietas nedrīkstēja. Lejā dažu soļu attālumā gulēja atdalījies bazalta blā­ķis — droši vien stūris no ezeram līdzīgas magmas plūsmas, kura kādreiz nokaitētām straumēm bija notecējusi no milzīgajām te­rasēm Toričelli pakājē, un Pirkss pa koridora pēdējo sektoru aizkļuva līdz šai ieplakai. Tā kā nebija nekā labāka, tā varēja noderēt par slēptuvi. Pirkss sasniedza to vienā lēcienā, turklāt sevišķi nepatīkama bija ilgstošā pla- nēšana, palēnināta kā sapnī, lidojums, pie kura viņš tā arī nebija varējis pierast. Sarā­vies čokurā aiz šīs stūrainās klints, Pirkss pabāza galvu un ieraudzīja Petauru, kas pa­rādījās starp divām assmaiļu piramīdām, apgāja trešo, aizķerdams to ar metāla plecu, un apstājās. Pirkss redzēja viņu no sāniem, pa pusei apgaismotu, — tikai Petaura labā roka laistījās tumšā, sulīgā spožumā kā labi ieeļļota mašīnas detaļa, pārējo korpusa daļu klāja ēna. Pirkss jau pacēla lāzeru, lai notē­mētu, kad Petaurs, it kā pēkšņi kaut ko no- jautis, pazuda kā vēja nopūsts. Droši vien viņš joprojām stāvēja turpat, tikai bija pa­slēpies ēnā…

Varbūt izšaut uz šo ēnu? Pirkss uztvēra to tēmēklī, bet neuzlika pat pirkstu uz sprūda. Atslābināja muskuļus, lāzera stobrs nolaidās. Gaidīja. Petaurs nerādījās. Lejā stiepās elles labirintam līdzīgi aizgruvumi, tur varēja stundām ilgi spēlēt paslēpes: stik­lainā lava bija saplaisājusi, veidodama ģeo­metriski pareizas un tai pašā laikā fantas­tiskas figūras. «Kur gan palicis Petaurs?» Pirkss prātoja. «Ja varētu kaut ko sadzirdēt, bet šis nolādētais bezgaisa nostūris gluži kā murgā … Ja nokāpšu lejā, varbūt izdosies nošaut Petauru. Nē, to es nedarīšu, es ne­esmu traks .. . Bet domāt taču var par visu — krauja nav augstāka par divpadsmit met­riem, tas ir tikpat kā nolēkt uz Zemes no divu metru augstuma; es būtu ēnā zem kraujas, mani neviens neredzētu, un es varētu virzī­ties gar to, visu laiku no mugurpuses klints aizsargāts, bet viņš agri vai vēlu iznāktu uz grauda …»

Akmens labirintā nekas nemainījās. Uz Zemes pa šo laiku Saule būtu pārvietojusies, bet šeit bija garā Mēness diena, un Saule zvēroja gluži kā sastingusi vienā vietā, ap­dzēsdama tuvākās zvaigznes. To ietvēra mel­nais tukšuma oreols, sadriskātas, oranžas dūmakas caurausts . .. Pirkss izslējās līdz viduklim aiz sava akmens. Tukšums. Tas sāka viņu kaitināt. Kādēļ aizvien vēl nav bezceļa automašīnu? Vai tiešām līdz šim lai­kam nav nodibināti radiosakari? . , . Varbūt tās beidzot izdzītu viņu no šīm drupām … Pirkss paskatījās rokas pulkstenī aiz biezā lokanā stikla uz rokas un nobrīnījās: kopš sarunas ar Makorku bija pagājušas tikai trīs­padsmit minūtes.

Pirkss jau grasījās atstāt savas pozīcijas, kad vienlaicīgi norisinājās divi notikumi, abi vienlīdz negaidīti. Klinšu vārtos starp divām bazalta sienām, kuras aizsedza ieplaku no austrumiem, viņš ieraudzīja citu aiz citas virzāmies bezceļa automašīnas. Tās atradās vēl tālu, droši vien vairāk nekā kilometru, un brauca pilnā gaitā, izstiepušas aiz sevis garu, kūpošu putekļu plīvuru. Tai pašā laikā divas lielas, šķiet, cilvēka rokas, tikai ietērp­tas metāla cimdos, parādījās uz pašas klints malas, un pēc tam tik ātri, ka Pirkss nepa­guva pat atkāpties, iznāca Petaurs. Viņus atdalīja ne vairāk ķā desmit metru. Virs va­renajiem pleciem galvas vietā Pirkss ierau­dzīja masīvu izvirzījumu, kurā nedzīvi, kā divas melnas, viena no otras patālu novie­totas acis spīdēja optisko iedobumu lēcas, bet starp tām uz pašreiz pievērtā plakstiņa atradās trešā — briesmīgā starmeša acs. Tiesa, arī Pirksam rokā bija lāzers, taču automāta reakcijas bija nesalīdzināmi ātrā­kas par viņa kustībām, tāpēc viņš pat nemē­ģināja notēmēt, tikai pamira spilgtajā saulē uz saliektām kājām, tai pašā stāvoklī, kurā viņu pārsteidza pieceļoties no zemes šīs būtnes negaidītā parādīšanās, un viņi ska­tījās viens uz otru — cilvēka statuja un ma­šīnas statuja, abi ietērpti metālā. Pēkšņi drausmīgs spīdums pāršķēla telpu Pirksa priekšā, un no siltumtrieciena viņš nokrita augšpēdu.

Krizdams viņš nezaudēja samaņu un iz­juta šai brīdī vienīgi izbrīnu, viņš varēja apzvērēt, ka viņu nav notriecis 'Petaurs, jo līdz pēdējam mirklim viņš bija skatījies automāta melnajā un aklajā lāzera acī.

Pirkss palika neskarts, jo šāviņš aizgāja garām, lai gan mērķēts, protams, bija uz viņu; tai pašā acumirklī briesmīgais spīdums atkārtojās un, izšķaidīdams šķidra minerāla pilienus, kas lidojumā pārvērtās žilbinošā zirnekļtīklā, atšķēla daļu akmens piramīdas, kas aizsedza Pirkšu, taču šoreiz viņu glāba tas, ka tika mērķēts cilvēka auguma aug­stumā, lai gan viņš gulēja zemē, — tā bijā pirmā mašīna, no tās šāva uz viņu ar lāzeru. Pirkss pagriezās uz sāniem un ieraudzīja Petaura muguru, tas stāvēja nekustīgi, kā no bronzas izliets un divas reizes izšļāca violeto sauli. Pat no šāda attāluma varēja redzēt, kā priekšējai mašīnai nokrīt vesela kāpurķēde kopā ar skritulīšiem un vadošo riteni; sacēlās tāds putekļu un spīdošo gāzu mākonis, ka otra mašīna vairs nevarēja šaut.

Divus metrus garais gigants mierīgi pa­skatījās uz gulošo cilvēku, kurš aizvien vēl turēja rokās sažņaugto ieroci, pagriezās un, viegli saliecis kājas, gribēja lēkt atpakaļ, — turp, no kurienes bija nācis, bet Pirkss, gu­lēdams uz sāniem, izšāva no neērtā stāvokļa, gribēdams tikai nocirst Petauram kājas, taču, kad viņš nospieda sprūdu, elkonis nodrebēja, uguns nazis pāršķēla gigantu no augšas līdz apakšai, un tas kā nokaitēta metāla blāķis nogāzās labirinta dziļumā.

Sašautās bezceļa automašīnas komanda bija palikusi neskarta — cilvēki nebija pat apdeguši — un Pirkss uzzināja, tiesa, krietni vēlāk, ka tie šāvuši uz viņu, jo uz tumšā kraujas fona tumšais Petaurs vispār nav pa­manīts. Nepieredzējušais tēmētājs nav pie­vērsis uzmanību pat tam, ka siluets, kam viņš tēmē, atšķiras ar skafandra alumīnija gaišo nokrāsu. Pirkss bija gandrīz pārlieci­nāts, ka nākamais šāviens būtu bijis viņam liktenīgs. Viņu izglāba Petaurs, bet vai ma­šīna to apzinājās? Daudzas reizes Pirkss do­mās atgriezās pie šīm pēdējām sekundēm, un katru reizi viņā brieda pārliecība, ka robots atradās tur, no kurienes varēja aptvert, kas patiesībā bija tālšāviņa mērķis. Vai tas no­zīmēja, ka viņš gribējis Pirkšu glābt? Uz šo jautājumu neviens tagad nevarēja atbildēt.

Intelektroniķi uzskatīja, ka viss notikušais ir «apstākļu sagadīšanās» — neviens neņē­mās pamatot šo tukšo apgalvojumu. Līdz šim ar kaut ko tamlīdzīgu viņi nebija sastapušies, šādi gadījumi nav minēti speciālajā litera­tūrā. Visi atzina, ka Pirkss rīkojies tā, kā vajadzējis rīkoties, taču tas viņu neapmie­rināja. Uz ilgiem gadiem viņam saglabājās atmiņas par tām sekundes daļām, kad viņu bija skārusi nāves elpa, bet viņš tomēr pa­lika dzīvs, lai nekad neuzzinātu visu patie­sību; un rūgta kā sirdsapziņas mokas bija atziņa, ka ar tikpat zemisku, cik nodevīgu triecienu mugurā viņš nogalinājis savu glābēju.