Petaura medības

TERMINUSS

1

No pieturas bija vēl krietns gabals ko iet, it īpaši, kad jāstiepj čemodāns, kā šoreiz Pirksam. Spokaini balojošos laukus klāja rīta migla, pa šoseju, švīkstinot riepas, trau­cās smagās automašīnas, it kā dzīdamas sev pa priekšu sudrabotas miglas vālus; pagrie­zienos to pakaļējās ugunis iedegās sarkanas. Pārlikdams čemodānu no vienas rokas otrā, Pirkss paskatījās uz augšu. Migla likās krītam lejup, jo varēja redzēt zvaigznes. Pirkss neviļus uzmeklēja ar skatienu Marsa kursa līkni. Šai brīdī pelēkā migla salīgojās. Nedabiski zaļa uguns pāršķēla to. Pirkss mehāniski atvēra muti: tūlīt nograndēs pēr­is — 2076 225

kons, un tam sekos karsts viesulis. Zeme sāka drebēt. Acumirklī virs līdzenuma uz­lēca zaļa saule. Līdz pašam horizontam indīgā spožumā iemirdzējās sniegs, ceļa stabu ēnas sāka skriet uz priekšu, viss, kas nebija spilgti zaļš, kļuva melns, it kā pār- ogļojās. Berzēdams zaļas kļuvušās plaukstas, Pirkss skatījās, kā viens no spokaini apgais­motajiem smailajiem minaretiem, kas šeit, pauguru ieskautās ieplakas vidū, pacēlās cits pie cita kā dīvainas celtnieka iedomas uz­burti, atraujas no zemes un, balstīdamies uz uguns staba, sāk svinīgi celties augšup. Kad dārdoņa kļuva par materiālu spēku, kas pie­pildīja visu apkārtējo telpu, Pirkss, aizklājis seju ar rokām, ieraudzīja caur pirkstiem tā­los torņus, celtnes un cisternas dimanta oreolā. Administratīvās ēkas logi liesmoja, it kā aiz tiem plosītos ugunsgrēks, visas kon­tūras sāka viļņoties un locīties svelmainajā gaisā, bet visa šī skata vaininiece, uzvaroši rēkdama, jau izgaisa augstumos, atstādama lejā melnu, milzīgu kūpošas zemes apli. Pēc minūtes no zvaigžņotajām debesīm lielām lāsēm sāka līt silts kondensācijas lietus.

Pirkss pacēla savu nesamo un devās tālāk. Raķetes pacelšanās it kā satrieca nakti, kļuva ar katru brīdi gaišāks, un varēja jau redzēt, kā grāvjos saplok kūstošais sniegs un viss līdzenums izkāpj no tvaika mākoņiem.

Aiz stiepļu pinuma žoga, kurā laistījās ūdens lāses, stiepās gara, ar velēnām klāta aizsargsiena kosmodroma apkalpei. Nedzīva,

mitruma piesūkusies pērnā gada kūla neļāva „ labi atsperties, taču Pirkss tik ļoti steidzās, ka nemeklēja tuvākās pārejas pakāpienus, bet ar ieskriešanos tika kalnā un ieraudzīja raķeti no tālienes.

Izslējusies pāri visām citām raķetēm, augsta kā tornis tā stāvēja atsevišķi. Tādas jau sen vairs nebūvēja. Pirkss apgāja uz betona sakrājušās seklās peļķes, tālāk to gandrīz vairs nebija: ūdens acumirklī iztvai­koja no termotrieciena, četrstūrainā plāksne sausi un spalgi kā vasarā skanēja zem papē­žiem. Jo tuvāk viņš gāja, jo vairāk bija jāat­liec galva. Raķetes bruņas izskatījās it kā pārmaiņus noklātas ar līmi un māliem kopā ar kaut kādām lupatām. Agrāk volframam mē­ģināja pievienot azbesta karbīda šķiedras. Kad šāds kuģis, bremzējot atmosfērā, divas trīs reizes apsvila, tas bija viscaur vienās skrandās, it kā tam būtu dīrāta āda. Šīs skrandas nebija vērts raut nost, tūlīt atkal parādītos jaunas, jo pretestība starta laikā bija kolosāla. Un stabilitāte, vadāmība — stājies kaut tūlīt Kosmiskā tribunāla priekšā: acīmredzams noziegums.

Pirkss gāja nesteigdamies, lai gan čemo­dāns jau bija pamatīgi novilcis rokas: viņš gribēja kā nākas apskatīt kuģi no ārpuses; uz debess fona gluži kā Jēkaba kāpnes iezī­mējās trapa vieglā konstrukcija, raķetes sie­nas bija pelēkas kā akmens — starp citu, viss vēl bija pelēks: pa betonu izsvaidītās tukšās kastes, stikla baloni, sarūsējušie dzelzs lūžņi, metāla spirāļu rituļi.

Nekārtīgi samesti, tie liecināja, ka iekrau­šana notikusi steigā. Soļus divdesmit no trapa Pirkss nolika čemodānu zemē un pa­vērās apkārt. Likās, krava atradās jau kuģī; milzīgā kāpurķēžu kravas platforma bija at­bīdīta, un tās āķi nokarājās kādus divus metrus no korpusa. Pirkss pagāja garām tērauda ķetnai, ar kuru kuģis, liels un melns uz rītausmas fona, atspiedās pret betonu, un palīda zem raķetes pakaļgala. Betons bija ieliecies zem ķetnas kolosālā svara, un pa to uz visām pusēm aizstiepās plaisas.

«Samaksās arī par to,» ieiedams raķetes pakaļgala ēnā, Pirkss iedomājās kuģa īpaš­niekus. Atmetis atpakaļ galvu, viņš apstājās zem pirmās izplūdes piltuves. Tās apmali, kas rēgojās pārāk augstu, lai būtu aizsnie­dzama, klāja bieza sodrēju kārta. Pirkss ievilka nāsīs gaisu. Lai gan dzinēji jau sen nestrādāja, viņš tomēr sajuta aso, raksturīgo jonizācijas svilumu.

— Panāc šurp, — kāds ierunājās viņam aiz muguras. Pirkss atskatījās, bet nevienu neredzēja. Un atkal izdzirda to pašu balsi — it kā no trīs soļu atstatuma.

— Hei, vai te kāds ir? — Pirkss iesaucās. Viņa balss dobji noskanēja zem raķetes melnā pakaļgala kupola, kas ņirdza pretī ar desmitiem dobumu. Klusums. Pirkss aizgāja otrā pusē un ieraudzīja kādus trīssimt metrus tālāk rosāmies cilvēkus: stāvēdami rindā, viņi vilka pa zemi smagu kurināmā padeves šļūteni. Vairāk neviena nebija. Pirkss vēl bridi klausījās, un atkal, šoreiz no augšas, līdz viņam nonāca neskaidra murmināšana. Acīmredzot šādu efektu radīja izplūdes pil­tuves: tās darbojās kā reflektori, koncentrē­jot apkārtējās skaņas. Pirkss atgriezās pēc čemodāna un devās pie trapa.

Iegrimis savās domās, — kas tās bija par domām, viņš nevarētu pateikt — Pirkss ne­pamanīja, kā uzkāpa pa sešstāvu kāpnēm. Augšā uz alumīnija margu ietvertās platfor­mas viņš pat nepagriezās, lai ar skatienu atvadītos no Zemes. Tas viņam neienāca prātā. Iekāms atvērt lūku, viņš pārvilka ar pirkstu pār bruņām. īsta rīve. Virsma atgā­dināja skābes saēstu klinti.

«Nu, ko lai dara, pats tā gribēju,» viņš no­murmināja. Lūka smagi atvērās, it kā būtu nosprostota ar bluķiem. Barokamerā izska­tījās kā mucas iekšpusē. Pirkss aptaustīja caurules, saberza pirkstos sausus putekļus. Rūsa.

Spraucoties caur iekšējo lūku, Pirkss vēl paguva ievērot, ka starplika ir salāpīta. Aug­šup un lejup stiepās ar nakts spuldzēm ap­gaismotas vertikālas gaiteņu akas. To gaisma perspektīvā saplūda gaišzilā strēlē. Kaut kur virmoja ventilatori, žlakstēja neredzams sūk­nis. Pirkss izslējās. Visu šo bruņu un klāju masīvu viņš sajuta kā pats sava ķermeņa turpinājumu. 19 000 tonnu, velns parāvis!

Ceļā uz vadības kabīni Pirkss nevienu ne­satika. Gaitenī valdīja tik absolūts klusums, it kā kuģis jau atrastos kosmosā. Pneimatis­kais sienu pārklājums bija vienos traipos; lejup nokarājās apbružātas troses, pie kurām varēja pieķerties bezsvara stāvoklī. Desmi­tiem reižu pārgrieztie un sametinātie cauruļ­vadu savienojumi atgādināja apdegušus kar­tupeļus, kas izņemti no apdzisuša ugunskura. Pa bremsbergiem Pirkss aizgāja līdz sešstū­rainai telpai ar ovālām metāla durvīm katrā sienā. Ar auklām notīti misiņa rokturi pnei­matisko vietā.

Numeratoru lodziņi bolīja savas stikla acis. Pirkss nospieda informatora pogu — noklik­šķēja relejs, metāla kārbā kaut kas noča- bēja, bet ekrāns palika tumšs.

«Ko nu?» Pirkss nodomāja. «Skriet sūdzē­ties KIK?»

Viņš atvēra durvis. Vadības kabīne izska­tījās kā troņa zāle. Nekustīgo ekrānu stiklos gluži kā spogulī Pirkss ieraudzīja sevir plat­malē, kas lietū bija galīgi zaudējusi formu, ar čemodānu, rudens mētelī viņš izskatījās pēc pilsētnieka, kurš raķetē ieklīdis nejauši. Uz paaugstinājuma stāvēja plati pilotu krēsli ar dziļiem sēdekļiem — tajos varēja iegrimt līdz krūtīm, un tie iedvesa cieņu ar saviem apmēriem. Pirkss nolika čemodānu uz grīdas un piegāja pie pirmā krēsla. Tajā melnoja ēna — it kā pēdējā stūrmaņa rēgs. Pirkss uz­sita ar plaukstu pa krēsla atzveltni — sacē­lās putekļi, degunā iekņudējās, viņš sāka neganti šķaudīt un pēkšņi iesmējās. Putu­plasta krēsla paroču polstejums bija laika zoba sagrauzts. Skaitļojamās mašīnas — tādas Pirkss vēl nebija redzējis. To konstruk­tors, liekas, bija pārlieku daudz skatījies uz ērģelēm. Pultis bija vienās ciparnīcās: cilvē­kam vajadzēja būt ar simt acīm, lai varētu novērot visas uzreiz. Pirkss lēnām pagriezās. Pārlaizdams skatienu no vienas sienas uz otru, Pirkss redzēja labotu kabeļu mudžek­ļus, sarūsējušas izolācijas plāksnes, roku nopulētas dzelzs stūres hermētisko starpsienu noblīvēšanai, izbalojušu krāsu uz ugunsdro­šības ierīcēm. Viss bija tik putekļains, tik vecs…

Pirkss iespēra pa krēsla amortizatoriem. Tūlīt sāka tecēt hidrauliķi.

«Ja jau citi lidojuši, arī es varēšu,» viņš nodomāja. Atgriezās gaiteni, pa pretējām durvīm iekļuva sānejā un devās taisni uz priekšu. Blakus lifta durvīm Pirkss pamanīja uz sienas nedaudz tumšāku izcilni. Pielika plaukstu — nē, viņš nebija kļūdījies. Aiz- plombēts caurums. Pameklēja blakus citas plombas, bet šeit acīmredzot tika nomainīta vesela sekcija — griesti un sienas bija gludi. Viņš atkal paskatījās uz plombu. Cements bija sastindzis pikās, šķita, ka viņš saredz neskaidrus nospiedumus, ko atstājušas draus­mīgā steigā strādājošas plaukstas. Pirkss iekāpa liftā un brauca līdz pašai apakšai, līdz reaktoram. Lodziņā nesteidzīgi slīdēja spīdoši klāju cipari: piektais … sestais … septītais …

Apakšā bija auksts. Gaitenis apliecās kā loks un sazarojās; zemas, iegarenas priekš­telpas galā Pirkss jau redzēja reaktora ka­meras durvis. Šeit bija vēl aukstāks; putek­ļaino spuldžu gaismā baloja elpa. Pirkss pa­purināja galvu. Ledusskapji? Tiem jābūt kaut kur tuvumā. Viņš ieklausījās. Apšu­vuma plāksnes, viegli šķindot, drebēja. Pirkss pagāja zem masīvām velvēm, kurās dobji atbalsojās viņa soļi; viņam bija sajūta, ka viņš atrodas kaut kur dziļi pazemē. Her­mētisko durvju rokturis negribēja padoties. Viņš spieda stiprāk — rokturis pat nepakus­tējās. Pirkss jau gribēja likt virsū tai kāju, taču atšifrēja atslēgas mehānismu: vispirms vajadzēja izvilkt šķelttapu.

Aiz šīm durvīm bija otras, divviru, uz ver­tikālas ass, biezas kā dārgumu glabātavai. No tērauda lobījās nost laka. Acu augstumā varēja samanīt sarkanu burtu atliekas:

«Bī… ta … i».

Pirkss nonāca šaurā, gandrīz pilnīgi tumšā ejā. Kad viņš uzspieda kāju uz sliekšņa, kaut kas noklikšķēja un acis apžilbināja balta gaisma; tūlīt pat iedegās tablo ar galvas­kausu virs sakrustotiem kauliem.

«Ir gan viņi toreiz baidījušies!» Pirkss no­domāja. Metāla pakāpieni dobji iedunējās, kad viņš kāpa lejā uz kameru. Viņš atradās it kā izžuvuša grāvja dibenā: tieši viņa priekšā divu stāvu augstumā līdzīgi cietokšņa mūrim pacēlās izliekta, pelēka reaktora aiz­sargsiena, ko izraibināja nelieli zaļgandzel- teni pauguriņi. Tās bija plombas kādreizējo noplūdumu vietās. Pirkss mēģināja tās sa­skaitīt, bet, uzkāpis uz platformas un ierau­dzījis visu sienu no augšas, atteicās no sava nodoma; dažās vietās aiz plombām vairs ne­bija redzams betons.

Platforma, ko balstīja dzelzs stabiņi, bija atdalīta no pārējās kameras ar stikla sienām, likās, ka tai uzlikta virsū stikla kārba. Pirkss nojauta, ka tas ir svina stikls, kam jāpasargā no stipras radiācijas, tomēr tik un tā šis atomarhitektūras piemineklis Pirksam šķita bezjēdzīgs.

No tāda kā neliela jumtiņa apakšas rēgojās starveidīgi izplesti Geigera skaitītāji, kas bija pavērsti pret reaktora vēderu. īpašā nišā Pirkss atrada ciparnīcas, nekustīgas, izņemot vienu. Reaktors darbojās tukšgaitā.

Pirkss nokāpa lejā un, notupies uz ceļiem, ieskatījās kontrolakā. Periskopa spoguļi aiz vecuma bija pārklājušies ar melniem plan­kumiem. Tā kā par daudz radioaktīvo izde­džu, bet galu galā Marss nav Jupiters, var aizlidot un atlidot desmit dienās. Rādās, ka kurināmā pietiks vairākiem šādiem reisiem. Pirkss iedarbināja kadmija blendes. Rādītājs nodrebēja un negribot pārvietojās uz skalas otru galu. Pārbaudīja aizkavēšanos — var iztikt! Kaut tikai kosmiskās inspekcijas kon­trolieris skatītos caur pirkstiem!

Kaktā kaut kas sakustējās. Divas zaļas uguntiņas. Pirkss cieši paskatījās uz tām un nodrebēja: tās lēnām pārvietojās. Pirkss pa­gājās tuvāk. Tas bija kaķis. Melns, novārdzis. Viņš klusi ieņaudējās un pieglauda muguru Pirksa kājai. Pirkss pasmaidīja un pavērās apkārt. Augstu uz dzelzs plaukta viņš ierau­dzīja rindā saliktus būrīšus. Tajos knosījās kaut kas balts. Laiku pa laikam starp stiepļu pinumiem paspīdēja melnas acu pērlītes. Baltās pelītes. Dažreiz tās vadāja vecos ku­ģos kā dzīvus radioaktīvās noplūdes indika­torus; Pirkss noliecās, lai noglāstītu kaķi, bet tas izslīdēja no rokas apakšas, pagriezās uz vistumšāko un šaurāko kameras daļu, klusi ieņaudējās, uzmeta kūkumu un, pieplacis pie zemes, lavījās pie betona sienas balsta, aiz kura melnēja kaut kas taisnstūrainai ejai līdzīgs. Saspringti izslietās astes galiņš no­raustījās, kaķis līda tālāk, tumsā tas bija vairs tikko saredzams. Pirkss ieinteresēts pa­skatījās turp, pieliekdams galvu. Slīpajā sienā rēgojās pusatvērtas kvadrātveida dur­tiņas, aiz tām kaut kas vāji spīdēja, sākumā izskatījās pēc metāla troses rituļiem. Kaķis, sabozis spalvas, raudzījās uz šo gaišo plan­kumiņu, stīvā aste viegli drebēja.

— Kas tad atkal? Tur nekā nav, — Pirkss nomurmināja un, notupies gandrīz uz papē­žiem, ielūkojās tumšajā iedobumā. Tur kāds sēdēja. Salīkušo stāvu klāja nespodri miglo- jumi. Kaķis, klusi ņaudēdams, devās uz dur­tiņu pusi. Pirksa acis sāka pierast pie tumsas: viņš aizvien skaidrāk saskatīja asus, spīguļo­jošus, augstu saceltus ceļgalus, blāvi vizošas metāla bruņas ap kājām un segmentētas metāla rokas, kas bija tās aptvērušas. Tikai galva slēpās ēnā.

Kaķis ieņaudējās.

Viena roka čīkstēdama sakustējās, izstie­pās un, pieskardamās ar dzelzs pirkstu ga­liem grīdai, izveidoja slīpumu, pa kuru kaķis zibenīgi uzšāvās augšā, lai iekārtotos sēdo­šajam uz pleca.

— Ej tu, — Pirkss sacīja, uzrunādams daļēji kaķi, daļēji radījumu, kas lēnām, it kā milzīgu pretestību pārvarēdams, sāka novākt roku. Pirksa vārdi paralizēja šo kustību. Dzelzs pirksti atsitās pret betonu.

— Kas tur ir? — atskanēja izķēmota, it kā no dzelzs caurules nākoša balss. — Termi- nuss runā — kas?

— Ko tu šeit dari? — Pirkss jautāja.

— Ter-minuss šeit es auksts slik-ti redzu, — balss čerkstēja.

— Tu uzmani reaktoru? — Pirkss jautāja. Viņš jau sāka zaudēt cerību uzzināt kaut ko no automāta, kas bija novecojis tāpat kā viss kuģis, bet zaļās kaķa acis neļāva viņam ap­raut pusvārdā.

— Ter-minuss — reaktoru, — sāka bubi­nāt betona patvertnē. — Es — reaktoru. Reaktoru… — automāts atkārtoja, it kā izbaudītu muļķīgu prieku.

— Piecelties! — Pirkss uzkliedza, jo nekas cits viņam neienāca prātā. Iekšpusē iešņirk- stējās. Pirkss soli atkāpās, redzēdams, ka no tumsas izlien divi dzelzs cimdi ar izplestiem pirkstiem, izgriežas uz āru, pieķeras pie nišas malām un sāk izstiept rumpi, kura kaut kas iebrikšķējās. Metāla stāvs saliecās, izsprau­cās laukā un sāka iztaisnoties, čīkstinādams un čirkstinādams visus locekļus. Uz putek­ļainajām dzelzs locītavām izspiedās eļļas lāses. Vairāk līdzīgs bruņiniekam nekā auto­mātam robots lēnām gāzelējās no viena sāna uz otru.

— Vai te ir tava vieta? — Pirkss no­prasīja.

Automāta stikla acis sāka skatīties katra uz savu pusi, un šī greizacainība padarīja tā plakano metāla seju absolūti trulu.

— Plombas — sagata-votas — divas — sešas — astoņas mārciņas — slikti — redzu — auksti…

Balss nāca nevis no galvas, bet no auto­māta klātā krūšukurvja.

Kaķis, saritinājies kamolā, skatījās uz Pirkšu no dzelzs pleca augstumiem.

— Plom-bas gata-vas, — Terminuss čerk­stēja. Tā rokas nepārtraukti kustējās, un šīs kustības bija Pirksam labi pazīstamas operā­cijas elementi: ar lāpstiņas veidā saliktām plaukstām Terminuss kaut ko uzķēra gaisā un meta kaut kur sev priekšā. Tā pārmaiņu kustībām plombē radioaktīvās sūces. Oksidē­tais rumpis sazvārojās vēl vairāk, melnais kaķis noskrapstināja ar nagiem pa dzelzi, taču nenoturējās un, dusmīgi sprauslādams, kā melna šautra nometās lejā, skardams Pirksa kājas. Automāts to it kā nemanīja. Tas bija apklusis, tikai rokas aizvien vēl konvulsīvi raustījās dziestošās kustībās, kuras šķita kā viņa vārdu mēma atbalss. Beidzot viņš pamira.

Pirkss paskatījās uz reaktora sienu, kas bija aiz vecuma pārakmeņojusies, visa vienos notecējumos, ar tumšiem cementa plāksteru plankumiem, un pagriezās pret Terminusu. Tas droši vien bija ļoti vecs, — kas zina, varbūt pat vecāks par kuģi. Labais plecs acīmredzot bija apmainīts, uz gurniem un lieliem bija skaidri samanāmas metinā­šanas pēdas, nokaitētais un pēc tam atdzisu­šais metāls pie dzelzs šuvēm kļuvis gandrīz tumši zils.

— Terminus! — Pirkss uzsauca robotam, it kā uzrunātu kurlo. — Ej savā vietā!

— Klausos. Ter-minuss.

Automāts kā vēzis sāka čāpot atpakaļ uz atvērtās patvertnes pusi un šņirkstēdams spraukties iekšā. Pirkss atskatījās, meklē­dams kaķi, bet tā nekur nebija. Tad viņš atgriezās augšā, aizvēra aiz sevis hermētiskās durvis un uzbrauca ar liftu ce­turtajā klājā, navigatora kabīnē.

Plata un zema, ar nomelnējušiem ozola paneļiem un baļķu griestiem tā atgādināja kuģa kajīti. Šeit bija kuģa iluminatori apaļos misiņa ietvaros, caur stikliem lauzās iekšā dienas gaisma. Tāda bija mode pirms gadiem četrdesmit, pat plastmasas sienu apšuvums imitēja koka paneļus. Pirkss atvēra ilumina­toru un tikko neapdauzīja pieri pret bezlogu sienu. Dienas gaismas ilūziju radīja apslēp­tās spuldzes. Viņš aizcirta logu un pagriezās. No galdiem nokarājās debess kartes, bāli zilas kā jūras ģeogrāfijas atlantos, pa kak­tiem mētājās izlietoti, ar kursa līknēm izrai­bināti pauspapīra ruļļi, rasējamais dēlis zem punkt veida reflektora bija sadurstīts ar cirkuli, kaktā stāvēja rakstāmgalds, tā priekšā — pie grīdas pieskrūvēts ozola krēsls, zem sēdekļa tam bija lodveida šarnīrs, kas deva iespēju nostādīt to jebkurā plaknē. Gar malām stiepās paneļos iedarināti, izkal­tuši bibliotēkas skapji.

īsts Noasa šķirsts.

Varbūt tādēļ aģents pēc līguma parakstī­šanas sacīja: «Jūs saņemat vēsturisku kuģi.»

Vecs vēl nenozīmē vēsturisks!

Pirkss sāka citu pēc citas izvilkt rakstām­galda atvilktnes un beidzot atrada kuģa žur­nālu — lielu, līdz spīdumam noberztā ādas iesējumā ar apsūbējušiem metāla kalumiem. Pirkss aizvien vēl stāvēja, it kā nevarēdams izšķirties — apsēsties šai milzīgajā izsēdētajā krēslā vai ne. Viņš atvēra žurnālu. Pirmajā lappusē bija izmēģinājuma reisa datums un kuģu būvētavas tehniskā akta fotogramma. Pirkss pamirkšķināja acis; toreiz viņa vēl nebija pasaulē. Viņš uzmeklēja pēdējo ierakstu — pašreiz tas bija vissvarīgākais. Viss saskanēja ar aģenta sniegtajām ziņām: kuģī veselu nedēļu iekrautas mašīnas un visādi sīkumi Marsam. Starts, kas bija pare­dzēts divdesmit astotajā, atlikts, jau trīs die­nas tiek aprēķināta soda nauda par dīkstāvi.

Luk, kāpēc viņi ta steidzas — uzrēķini Zemes ostā var izputināt pat miljonāru…

Pirkss lēnām šķīra lapas, nemaz nelasī­dams izbalējušos ierakstus, uztvēra tikai at­sevišķus stereotipus izteicienus, kursa datus, aprēķinu rezultātus — ne pie kā nepaka- vējās, it kā meklētu žurnālā pavisam ko citu. Starp daudzajām lappusēm acīs iekrita tikai viens ieraksts, pašā augšā:

«Kuģis nosūtīts uz Ampersharta kuģu bū­vētavām I kategorijas remontam.»

Datums, bija ierakstīts pirms trim gadiem.

«Interesanti, ko gan viņi uzlabojuši?» Pirk­sam nepiemita pārmērīga ziņkārība, tomēr viņš pārskatīja visu darbu aprakstus un brī­nījās arvien vairāk: nomainītas priekšgala bruņas, sešpadsmit klāju sekcijas, reaktora špantu nostiprinājumi, hermētiskās starp­sienas …

Jaunas starpsienas un španti?

Tiesa, aģents kaut ko stāstīja par kādu senu avāriju. Bet tā nebija parasta avārija — drīzāk katastrofa.

Pirkss pašķīra dažas lapas atpakaļ, lai kaut ko uzzinātu no ierakstiem pirms re­monta. Vispirms viņš atrada norīkojuma ostu. Marss. Krava — sīkas preces. Komanda: pirmais virsnieks — inženieris Prāts, otrais — Vains, piloti Poters un Nolans, mehāniķis Simons …

Bet komandieris?

Vēl lappuse — un Pirkss nodrebēja.

Kuģa pieņemšanas datums — pirms deviņ­padsmit gadiem. Un paraksts:

«Pirmais navigators — Momsens.»

Momsens!

Pirksam kļuva karsti.

Vai tiešām Momsens? Tas taču nav tas Momsens! Tas … taču … taču… tas bija cits kuģis!

Bet datumi saskanēja: kopš tā laika pagā­juši deviņpadsmit gadi. Acumirkli. Tikai lēnām. Lēnām.

Pirkss atkal paņēma kuģa žurnālu. Plašs, noteikts rokraksts. Izdzisusi tinte. Pirmā lido­juma diena. Otrā, trešā. Neliela reaktora sūce: 6,4 rentgeni stundā. Uzliktas plombas. Kursa aprēķini. Orientēšanās pēc zvaigznēm.

Tālāk, tālāk!

Pirkss nelasīja — viņa skatiens ātri skrēja pa rindām.

Atradu!

Datums, ko viņš, vēl puika būdams, bija ielāgojis skolā, un zem tā:

«Pulksten 16.40 pēc kuģa laika saņemts Deimosa brīdinājums par meteorītu bries­mām, par Leonīdu mākoni, kas tuvojas no Jupitera perturbācijas un virzās pretī kuģim ar 40 kilometru ātrumu sekundē caur mūsu sektoru. Meteorītbrīdinājuma saņemšana ir apstiprināta. Izziņota trauksme. Pastāvot ne­pārtrauktai reaktora sūcei 0,42 rentgeni stundā, sākts apiešanas manevrs ar pilnu vilkmi un iziešanu uz Oriona deltu.»

Zemāk, bet jaunā rindā:

«Pulksten 16.51 pēc kuģa laika pa …»

Vairāk lappusē nekā nebija.

Nekādu zīmju, ķeburu, traipu, nekā, izņe­mot nevajadzīgi uz leju pagarinātu, pēc ka­ligrāfijas likumiem nenoapalotu pēdējā burta «a» vertikālo līniju. Tās mazliet drebelīgajā, dažus milimetrus garajā turpinājumā, ar ko aprāvās kārtējais ieraksts, noslīdot no rindas uz lapas balto līdzenumu, bija viss: trāpī­jumu grāvieni, gaudojoša gaisa noplūde, cilvēku kliedzieni, kad sprāgst pušu acu āboli un rīkles …

Bet to kuģi taču sauca savādāk. Savādāk! Kā? .

Tas bija gluži kā sapnī: Pirkss nekādi ne­varēja atcerēties šo nosaukumu, tikpat pa­zīstamu kā Kolumba kuģa nosaukums!

Ak dievs, kā gan sauca šo kuģi, pēdējo Momsena kuģi?!

Pirkss metās uz bibliotēku. Biezais Loida reģistra sējums gadījās tieši pie rokas. No­saukums, šķiet, sākās ar «K». «Kosmonauts»? Nē. «Kondors»? Nē. Kaut kas garāks — kaut kāda drāma, varonis vai bruņinieks …

Viņš nosvieda sējumu uz rakstāmgalda un, piemiedzis acis, sāka uzmanīgi pētīt sie­nas. Starp bibliotēku un skapi ar kartēm uz paneļa karājās aparāti: higrometrs, izstaro- juma indikators, aparāts ogļskābās gāzes daudzuma noteikšanai…

Pirkss pēc kārtas apgrieza aparātus. Ne­kādu uzrakstu. Starp citu, tie izskatījās jauni.

Tur, kaktā!

Pieskrūvēts pie ozola plāksnes, spīdēja radiogrāfa tablo. Tādus vairs neražo: disku ietvēra jocīgi, no misiņa izlieti rotājumi. .. Pirkss ātri izgrieza skrūves, uzmanīgi izvilka tās ar pirkstu galiem, parāva ietvaru — tas palika viņam rokā — un apgrieza metāla kārbiņu otrādi. Otrā pusē, uz zeltainā misiņa, bija iegravēts tikai viens vārds: «K o r i o - 1 a n s».

Tas bija tas pats kuģis.

Pirkss pārskatīja kabīni. Tātad šeit, šajā krēslā, toreiz, tai pēdējā mirklī, bija sēdējis Momsens?

Pirkss atvēra Loida reģistru uz burtu «K». ««Korsārs» … «Koriolans» … Kompānijas… kuģis … 19 tūkstošu tonnu miera stāvokļa masas … izlaists no kuģu būvētavas … gadā … urāna-ūdens reaktors, sistēma … dzesināšana … vilkme . .. maksimālais dar­bības rādiuss . .. norīkots līnijā Zeme — Marss, pazudis pēc sadursmes ar Leonīdu plūsmu, pēc sešpadsmit gadiem patruļlidma- šīna to atrod orbītas afēlijā . .. pēc pirmās kategorijas remonta, kas izdarīts Ampers- hartā, Dienvidu kompānija norīko uz līnijas Zeme — Marss … krava — sīkas preces . .. apdrošināšanas tarifs …» Nē, tas nav tas … Atradu!

«. .. ar nosaukumu «Zilā zvaigzne».»

Pirkss pievēra acis. Cik šeit kluss! Mainī­

juši nosaukumu. Droši vien, lai būtu vieglāk savervēt komandu. Tad, lūk, kādēļ aģents …

Viņš sāka atcerēties, kas šai sakarā tika runāts Bāzē. «Koriolana» vraku atrada viņu patruļkuģis. Brīdinājumi par meteorītu bries­mām tais laikos vienmēr nāca pārāk vēlu. Komisijas publicētais protokols bija lako­nisks: «Nelaimes gadījums. Neviens nav vai­nīgs.» Bet komanda? Kā liecināja izmeklē­šana, ne visi komandas locekļi uzreiz gājuši bojā; starp dzīvajos palikušajiem bijis pats komandieris, un viņš darījis visu iespējamo, lai cilvēki, kuri bijuši atšķirti cits no cita ar saplacināto klāju sekcijām, kuri sapratuši, ka nav nekādu cerību izglābties, nezaudētu drosmi un lai komanda dzīvotu līdz pēdējam skābekļa balonam, — līdz galam. Bija vēl kaut kas, kāds drausmīgs sīkums, par kuru vairākas nedēļas rakstīja visa prese, kamēr jauna sensācija nelika visu aizmirst, — kas tas bija?

Un pēkšņi Pirkss ieraudzīja milzīgu lekciju zāli, ar formulām norakstītu tāfeli, pie kuras, nosmērējies ar krītu, mocījās Smiga, bet viņš, Pirkss, noliecies pār izvilkto galda atvilktni, slepus lasīja tās dibenā izklātu avīzi. «Kurš var pārdzīvot savu nāvi? Tikai nedzī­vais.» Nu jā! Tā tas bija. Tikai viens izglābās šai katastrofā, jo viņam nebija vajadzīgs nedz skābeklis, nedz barība, saspiests zem lūžņiem, sešpadsmit gadus bija nogulējis — automāts.

Pirkss piecēlās. Terminuss! Noteikti, no­teikti Terminuss. Viņš ir šeit, uz kuģa. Vajag tikai gribēt, izšķirties …

Blēņas! Šis mehāniskais idiots, sūču plom­bēšanas mašīna, ir kurls un akls aiz vecuma. Vienīgi prese savā mūžīgajā tieksmē izspiest no jebkura notikuma iespējami lielāku sen­sāciju ar saviem skaļajiem virsrakstiem bija pārvērtusi robotu noslēpumainā traģēdijas aculieciniekā, kuru komisija it kā pratinājusi aiz slēgtām durvīm. Viņš atcerējās automāta trulo šņirkstoņu. Blēņas, tīrās blēņas!

Pirkss ar troksni aizcirta kuģa žurnālu, iemeta to atvilktnē un paskatījās pulkstenī.

Astoņi, jāsteidzas. Viņš sameklēja kravas dokumentus. Lūkas jau bija noslēgtas, ostas un sanitārā kontrole izdarīta, muitas akti vi­zēti, viss kārtībā. Viņš izskatīja preču sertifi­kātu un nobrīnījās, ka nav pilnas frakts spe­cifikācijas. Mašīnas — nu labi, bet kādas mašīnas? Kāda tara? Kādēļ nav iekraušanas diagrammas ar aprēķinātu smaguma centru? Nekā, izņemot kopīgo svaru un shematisku skici par izvietojumu tilpnēs. Pakaļgala no­dalījumos bija tikai 300 tonnu kravas — kā­dēļ? Varbūt kuģis lidoja ar samazinātu vilkmi? Un par to viņš uzzina nejauši, gan­drīz vai pēdējā mirklī?! Pirkss aizvien stei­dzīgāk rakņājās mapēs, segregatoros, izmē­tāja papīrus, aizvien vēl nevarēdams atrast meklēto, gadījums ar Momsenu pamazām izgaisa no atmiņas, un, nejauši paskatījies uz radiogrāfu, ko viņš bija izņēmis no ietvara,

Pirkss pat nodrebēja aiz pārsteiguma. Bet tad viņam patrāpījās kāds saraksts, no kura viņš uzzināja, ka pēdējā tilpnē, kuras dibens pie­kļāvās reaktora aizsargsienai, atrodas četr­desmit astoņas kastes ar proviantu. Un atkal specifikācijā viņš atrada vienīgi vispārēju apzīmējumu: «Pārtikas preces, kas ātri bo­jājas». Kādēļ tad tās novietoja tur, kur bija vissliktākā ventilācija, bet temperatūra dzi­nēju darbības laikā visaugstākā? Tīšām, lai tās sabojātos, — vai ne?

Kāds klauvēja.

— Lūdzu! — Pirkss atsaucās, mēģinādams uz labu laimi sabāzt mapēs pa visu galdu izmētātos papīrus.

Ienāca divi. Un tūlīt noziņoja:

— Bomans, atominženieris.

— Simss, elektroinženieris.

Pirkss piecēlās. Simss — jauns, vājš ar vā­veres seju un šaudīgu skatienu — visu laiku klepoja. Palūkojies uz Bomanu, Pirkss uzreiz saprata, ka tas ir veterāns. Viņa seju klāja iedegums ar raksturīgo oranžo nokrāsu, kādu ādai piešķir nelielu kosmiskā starojuma devu ilgstoša iedarbība. Viņš tikko sniedzās Pirk­sam līdz plecam: tais laikos, kad Bomans sāka lidot, uz kuģa rēķinājās ar katru svara kilogramu. Viņš bija vājš, bet seja šķita pie­tūkuši, ap acīm tumši maisiņi kā visiem tiem, kuri jau ilgus gadus izjutuši vairākārtīgas pārslodzes. Apakšējā lūpa nesedza zobus.

«Arī es kādreiz tā izskatīšos,» Pirkss nodo­māja, iedams tiem pretī un sniegdams roku.

Elle sākās deviņos. Kosmodromā bija nor­māla kustība: rinda pie starta, lielo megafonu murmināšana pēc katrām sešām minūtēm, signālraķetes, pēc tam dunoņa, rēkoņa, dzi­nēju dārdoņa, izmēģinot pilnu vilkmi. Pēc katra starta kaskādēm lejup krita augstu sa­celtie putekļi. Tie vēl nebija paguvuši no­sēsties, kad no komandtorņa ziņoja, ka pa­vērts ceļš nākamajam — visi steidzās, cenz­damies iegūt kaut vai dažas minūtes, kā tas parasti notiek preču ostā maksimāli noslogo­tajās stundās: gandrīz visi kuģi lidoja uz Marsu, kas izmisīgi pieprasīja mašīnas un zaļumus, cilvēki tur mēnešiem ilgi nebija re­dzējuši dārzeņus, hidroponiskos solārijus vēl tikko sāka celt.

Pie nākamajām raķetēm tikmēr plūda celtņi, betona maisītāji, konstrukciju ele­menti, stikla vates baķi, cisternas ar cementu un naftu, saiņi ar medikamentiem. Pēc sig­nāla cilvēki slēpās, kur nu kurais varē­dams — pretizstarojuma grāvjos, bruņu vil­cējos, un betons vēl nebija paguvis kā nākas atdzist, kad viņi jau atgriezās pie darba. Des­mitos, kad saule, tinusies dūmu mākoņos, sarkana, it kā pietūkuši, pacēlās virs hori­zonta, betona aizsargsienas starp starta lau­kumiem jau bija sakapātas, apkvēpušas un uguns saēstas. Dziļās plaisas steidzīgi aiz­mūrēja ar ātri žūstošu cementu, kas dubļai­nām strūklakām šļācās no šļūtenēm; pa to laiku antiradiācijas komandas skafandros ar lielām ķiverēm izlēca no transportieriem, lai ar saspiestu smilšu strūklām notīrītu radio­aktīvās paliekas; sirēnām kaucot, šurpu turpu šaudījās sarkanmelnās kontroles auto­mašīnas. Uz komandtorņa kāds bļāva mega­fonā, aso smaiļu galos griezās milzīgie radaru bumerangi, — vārdu sakot, viss bija tā, kā tam jābūt.

Pirkss rāvās vai pušu. Vajadzēja vēl pie­ņemt uz klāja pēdējā mirklī piegādāto svaigo gaļu, ielaist tvertnēs dzeramo ūdeni, pār­baudīt dzesinātāju temperatūru (minimālā bija mīnus pieci, kosmiskās inspekcijas kon­trolieris nogrozīja galvu, bet galu galā ap­žēlojās un parakstīja); kompresori, kaut arī bijuši kapitālremontā, jau pirmajā izmēģinā­jumā sāka tecēt. Pirksa balss aizvien vairāk atgādināja bazūni. Pēkšņi atklājās, ka ūdens slikti izvietots: kāds kretīns aizgriezis ven­tiļus, kad apakšējās tvertnes vēl nebija pil­nas. Pirkss parakstīja papīrus — viņam pa­grūda pa pieciem uzreiz — nezinādams, ko paraksta. Pulkstenis bija vienpadsmit, līdz startam stunda, — un pēkšņi atkal jaunums!

Komandpunkts neļauj pacelties, jo vecā dīzu sistēma rada pārāk bīstamus radioaktī­vos nokrišņus; kuģim vajadzīgā borūdeņraža papildpadeve kā «Gigantam» — tai kravas raķetei, kas startēja sešos. Pirkss, pilnīgi aiz­smacis no kliegšanas, pēkšņi nomierinājās. Vai dispečers maz saprot, ko viņš runā? Vai tad viņš tikai tagad pamanījis «Zilo zvaigzni»? Te var rasties lielas, ļoti lielas nepatikšanas. Ko viņi grib? Papildu aizsar­dzība? Kāda? Maisi ar smiltīm? Cik? Sī­kums — trīs tūkstoši! lūdzu! Vienalga, viņš startēs paredzētajā laikā. Kompānijai uzliks naudas sodu? Lūdzu, uzlieciet!

Pirkss svīda. Visi kā norunājuši, lai pa­stiprinātu jau tā valdošo haosu: elektrikis lamāja mehāniķi, kurš nebija pārbaudījis avārijas sistēmu; otrais pilots izskrējis kaut kur uz piecām minūtēm, un viņa nav uz kuģa — atvadās no līgavas, feldšeris vispār kaut kur pazudis; četrdesmit bruņotu mamutu pabraukuši zem kuģa, aplenkuši to, un cil­vēki melnos kombinezonos skriešus stiepj maisus ar smiltīm, semafors uz komandtorņa, dīvaini izlokoties, mudina tos: pienākusi kaut kāda radiogramma, pilota vietā to saņēmis elektriķis, aizmirsis ierakstīt radiožurnālā, bet tā arī nav viņa darīšana. Pirksam jau griezās galva, un viņš tikai izlikās, ka zina, kas notiek. Divdesmit minūtes pirms starta Pirkss pieņēma dramatisku lēmumu: lika pārsūknēt visu ūdeni no priekšgala tvertnēm uz pakaļgalu. Lai notiek kas notikdams, ļau­nākajā gadījumā ūdens sāks vārīties, toties būs lielāka stabilitāte.

Vienpadsmitos četrdesmit — dzinēju pār­baude. Tagad atpakaļceļa vairs nebija. Izrā­dījās, ka ir vēl vērtīgi cilvēki, sevišķi Pirk­sam iepatikās inženieris Bomans, — viņu ne redzēja, ne dzirdēja, bet viss noritēja ar pulksteņa precizitāti: dīzu izpūšana, mazā vilkme, pilna vilkme. Sešas minūtes pirms starta, kad komandtornis deva signālu «Sa­gatavoties, starts!», viņi bija gatavi. Visi jau gulēja krēslos, kad parādījās feldšeris; otrais pilots, mulats, atgriezās pēc tikšanās ar līgavu nomāktā garastāvoklī. Dinamiskais skaļrunis rēca, gārdza, murmināja; beidzot automāta rādītājs apstājās pie nulles — ceļš brīvs. Starts!

Pirkss, protams, zināja, ka 19 000 tonnu nav patruļas čaumala, kurā ir tieši tik daudz vietas, lai plati pasmaidītu, kuģis nav blusa, pats nepalēksies, ir jādod vilkme, — bet neko tamlīdzīgu viņš nebija gaidījis. Uz ci­parnīcas jau puse jaudas, viss korpuss trīc, it kā taisītos sašķīst gabalos, bet slodzes indi­kators rāda, ka viņi vēl nav atrāvušies no betona. Pirksam jau iešāvās prātā, ka «Zvaigzne» varbūt aizķērusies aiz kaut kā, — stāsta, šādas lietas gadoties reizi simt ga­dos, — bet šai brīdī rādītājs sakustējās. Uguns stabs pacēla «Zvaigzni», tā trīcēja, gravimetra rādītājs kā neprātīgs lēkāja pa skalu; Pirkss nopūties atlaidās spilvenos, at­slābināja muskuļus — tagad viņš, pat ja gribētu, neko nevarētu izdarīt. Raķete cēlās augšup. Tūlīt viņus pa radio brīdināja, ka startē ar pilnu jaudu — tas palielinot radio­aktīvo inficēšanos. Kompānijai tiks uzlikts papildu naudas sods. Kompānijai? Ļoti labi, lai maksā, velns to rāvis! Pirkss tikai savie­bās, viņš pat necentās runāt pretī komand­punktam, pierādīt tam, ka startējis ar pus- vilkmi. Vai tad viņam tagad būtu jānosēžas, jāizsauc komisija un jāpieprasa ieprotokolēt uranogrāfu ierakstus?

'Starp citu, Pirkšu tagad nodarbināja pavi­sam kas cits — izlaušanās cauri atmosfērai. Savu mūžu viņš vēl nebija lidojis ar kuģi, kas tā kratītos. Tā laikam varētu justies cil­vēki viduslaiku tarānā, kas laužas cauri mū­riem. Visapkārt viss lēkāja, viņus tā mētāja siksnās, ka sirds kāpa laukā pa muti, gravi- metrs nekādi nevarēja izšķirties: brīžiem rādīja 3,8, brīžiem 4,9, nekaunīgi tuvojās ciparam pieci un tūdaļ kā nobijies noskrēja uz 3. Bija tāds iespaids, it kā izplūdes dīzes būtu piedzītas ar klimpām. Viņi cēlās augšā jau ar pilnu jaudu, Pirkss ar abām rokām spieda ķiveri pie galvas, citādi nevarēja dzir­dēt pilota balsi radioaustiņās — tik neganti rēca «Zvaigzne»! Tā nebija uzvarošā ballis­tiskā dārdoņa. Raķetes cīņa ar zemes pievilk­šanas spēku līdzinājās izmisuma pilnai ago­nijai. Kādas pāris minūtes šķita, ka viņi nevis startē no Zemes, bet nekustīgi karājas, ar visu atsitiena spēku atgrūzdami no sevis planētu, tik izjūtama bija «Zvaigznes» mok­pilnā piepūle! Visas kontūras vibrācijas dēļ it kā izplūda, un Pirksam likās, ka viņš dzird plīstam šuves, bet tās jau bija tīrās muļķības: šādā elles troksnī viņš nevarētu sadzirdēt pat tauru skaņas, kas sauc uz pastaro tiesu.

Priekšgala apvalka temperatūra — tas bija vienīgais indikators, kas nesvārstījās, neatkā­pās, nelēkāja un neaizkavējās, bet mierīgi kāpa uz augšu, it kā uz skalas vēl būtu vismaz metrs vietas, nevis paši pēdējie, sarkanie ci­pari — bija 2500, 2800. Kad Pirkss paskatījās uz skalu, bija atlikušas vairs tikai dažas svīt­riņas. Bet «Zvaigzne» nebija sasniegusi pat orbitālo ātrumu; viss, ko viņi bija panākuši lidojuma četrpadsmitajā minūtē, bija 6,6 ki­lometri sekundē! Pirksam pēkšņi iešāvās prātā drausmīga doma, kā murgos, kas daž­reiz nomoka pilotus, ka «Zvaigzne» vispār nav atrāvusies no zemes, bet uz ekrāniem zibošie mākoņi nav nekas cits kā no pārplī­sušām dzesināšanas caurulēm plūstošie tvaiki. Patiesībā nebija nemaz tik ļauni: viņi lidoja. Feldšeris gulēja bāls kā krīts un mo­cījās. Pirkss nodomāja, ka no medicīniskās palīdzības, kas viņam jāsniedz komandai, sevišķas jēgas nebūs. Inženieri turējās labi, bet Bomans nebija pat nosvīdis — gulēja ar pievērtām acīm, sirms, mierīgs, vājš kā zēns. Zem krēsliem no amortizatoriem uz grīdas sūcās hidrauliskais šķidrums, ļoti jauki — virzuļi bija aizgājuši gandrīz līdz atturei. Pirkšu interesēja vienīgi tas, kas notiks, ja virzuļi to patiešām sasniegs.

Pirkss bija pieradis pie gluži cita, moderna ciparnīcu izvietojuma, tādēļ viņa galva visu laiku griezās uz nepareizo pusi, kad viņš gribēja pārbaudīt vilkmi, dzesināšanu, āt­rumu, apvalka stāvokli un vispirms, protams, vai viņi iegājuši sinerģiskajā.

Pilots, ar kuru viņi sazinājās sakliedzoties pa interkomu, šķiet, bija nedaudz apjucis: viņi te iegāja kursā, te novirzījās no tā; svār­stības, protams, bija nelielas, sīkas, bet, lau­žoties cauri atmosfērai, ar to pietiek, lai viens raķetes sāns sakarstu vairāk par otru, — tad bruņās rodas kolosāli termiskie spriegumi, un sekas var būt liktenīgas. Pirkss mierināja sevi vienīgi ar cerību, ka šī skran­dainā čaumala, kas izturējusi simtiem startu, izturēs arī šo.

Termopāra rādītājs tiešām aizvirzījās līdz skalas galam: 3500 grādu, uz mata tik daudz, cik bija ārpusē, un, ja tā turpināsies vēl desmit minūtes, Pirkss zināja, ka apvalks sāks izirt, — karbīdi arī nav mūžīgi. Cik biezs ir apšuvums? Nekādu rādītāju par to nebija; katrā ziņā apšuvums bija pamatīgi apdedzis. Pirksam sametās karsts, un vainīgi tur bija vienīgi pārdzīvojumi, jo iekšējais termometrs, tāpat kā starta brīdī, rādīja div­desmit septiņus grādus. Viņi jau bija seš­desmit kilometru augstumā, atmosfēra prak­tiski bija palikusi lejā, ātrums — 7,4 kilo­metri sekundē. Raķete cēlās nedaudz vien­mērīgāk, bet arvien vēl gandrīz ar trīskāršu paātrinājumu. Šī «Zvaigzne» kustējās kā svina klucis. Neparko nevarēja attīstīt pie­nācīgu ātrumu — pat tukšumā. Kādēļ? Pirk­sam nebija ne jausmas.

Pēc pusstundas viņi jau atradās «Arbitra» kursā — tikai aiz šī pēdējā peilējošā pava­doņa viņiem vajadzēja iziet ekliptiskajā trasē Zeme—Marss. Visi iztaisnojās krēs­los, Bomans masēja sev seju, Pirkss juta, ka ari viņam mazliet pietūkušas lūpas, sevišķi apakšēja. Citiem acis bija pielijušas ar asi­nīm, piepampušas, viņus mocīja sauss klepus, aizsmakums, bet tās bija normālas parādības, tās parasti pēc kādas stundas izzūd.

Reaktors strādāja tīri labi; tiesa, vilkme nebija samazinājusies, bet nebija arī pie­augusi, tukšumā tai, patiesību sakot, bija jāpalielinās, taču tas nez kāpēc nenotika. Pat fizikas likumi uz «Zvaigzni», šķiet, neattie­cās. Paātrinājums bija gandrīz normāls, kā uz Zemes, ātrums — 11 kilometru sekundē. Viņiem vēl bija jāattīsta kurjerraķetes āt­rums, citādi līdz Marsam vajadzētu vilkties mēnešiem ilgi. Pagaidām viņi virzījās tieši uz «Arbitru».

Pirkss, tāpat kā visi navigatori, gaidīja no «Arbitra» vienīgi nepatikšanas: vai nu pa­manīs, ka kuģim ir pārāk gara, instrukcijā neatjauta izplūdes liesma, vai arī, ka jonizā­cijas izlādēšanās dīzēs traucē radiosakarus, vai arī pieprasīs nogaidīt, kamēr paiet garām kāds svarīgāks kuģis. Šoreiz tomēr nekas nenotika. «Arbitrs» viņus uzreiz palaida garām un vēl nosūtīja pakal radiogrammu: «Augstu tukšumu». Pirkss atbildēja, un sav­starpējā apmainīšanās ar kosmiskām laipnī­bām beidzās.

Viņi ievirzījās kursā. Pirkss pavēlēja pa­lielināt vilkmi, paātrinājums pieauga, varēja jau kustēties, izlocīt kājas, piecelties. Radio- tehniķis, kurš vienlaicīgi bija arī pavārs, aizgāja uz kambīzi. Visiem gribējās ēst, se­višķi Pirksam, kurš kopš rīta vēl nebija neko baudījis, bet startējot krietni nopūlējies; temperatūra vadības kabīnē tikai tagad sāka celties — nokaitētā ārējā apšuvuma svelme ar novēlošanos iekļuva raķetes iekšpusē. Varēja just, kā smako šķidrā eļļa, kas bija iztecējusi no hidrauliķiem un izplūdusi peļ­ķēs blakus krēsliem.

Kodolfiziķis nolaidās lejā pie reaktora pārbaudīt, vai nav neitronu sūces, Pirkss pa to laiku, novērodams zvaigznes, sarunājās ar elektriķi. Izrādījās, ka viņiem ir kopīgi paziņas. Pirksam pirmoreiz kopš brīža, kad viņš bija uzkāpis uz klāja, kļuva nedaudz vieglāk ap sirdi: lai kāda būtu šī «Zvaigzne», bet 19 000 tonnu nav joka lieta. Arī vadīt šādu zārku ir daudz grūtāk nekā parasto kravas raķeti, un tātad arī gods lielāks un uzkrājas pieredze.

Pusotra miljona kilometru attālumā no «Arbitra» viņi piedzīvoja pirmo triecienu: pusdienas nebija ēdamas. Radiotehniķis bija viņus nekaunīgi piekrāpis. Visnegantāk ār­dījās feldšeris: izrādījās, ka viņam ir slims kuņģis, īsi pirms starta viņš nopircis dažas vistas, vienu atdevis radiotehniķim, bet tagad buljons pilns ar spalvām. Pārējie da­būja bifštekus — ar tiem varēja noņemties līdz kapa malai.

— Vai tie ir rūdīti, vai? — otrais pilots jautāja un iedūra dakšiņu savā bifštekā tik sparīgi, ka tas izlēca no šķīvja.

Radiotehniķim par to visu nebija ne silts ne auksts. Viņš ieteica feldšerim buljonu iz­kāst. Pirkss juta, ka viņam jāiejaucas, bet nezināja, kā to izdarīt. Viņam nāca smiekli.

Iebaudījis pusdienās konservus, Pirkss at­griezās vadības kabīnē. Pavēlēja pilotam izdarīt zvaigžņu kontrolfiksēšanu un, ierak­stījis kuģa žurnālā gravimetru rādījumus, paskatījās uz reaktora ciparnīcām. Un klusu iesvilpās. Tas nebija reaktors, bet īsts vul­kāns. 800 grādu pēc četru stundu lidojuma! Dzesinošais šķidrums cirkulēja zem divdes­mit atmosfēru maksimālā spiediena. Pirkss ļāvās domām. Ļaunākais, šķiet, bija aiz mu­guras. Nosēšanās uz Marsa nav nekāda prob­lēma — uz pusi mazāks pievilkšanas spēks, retināta atmosfēra. Gan jau kaut kā nosēdī- sies. Bet ar reaktoru kaut kas jādara. Viņš piegāja pie skaitļojamās mašīnas un aprēķi­nāja, cik ilgi vēl jālido ar pašreizējo vilkmi, lai sasniegtu kurjerraķetes ātrumu. Ar ātrumu, kas mazāks par 80 kilometriem se­kundē, viņi ceļā ārkārtīgi aizkavētos.

«Vēl septiņdesmit astoņas stundas,» bija skaitļojamās mašīnas atbilde.

Septiņdesmit astoņās šādās stundās reak­tors pārsprāgs. Tas pārplīsīs kā ola. Par to Pirkss nešaubījās. Viņš izlēma, ka ātrums jā­uzņem grūdienveidīgi — pamazām. Tiesa, tas mazliet sarežģīs kursu, turklāt brīžiem būs jālido bez vilkmes, tātad bez gravitācijas, un tas nav nemaz tik patīkami. Citas izejas diem­žēl nebija. Pirkss pavēlēja pilotam nenovērst acu no astrokompasa, bet pats nobrauca ar liftu lejā pie reaktora. Iedams pa pustumšo gaiteni caur kravas tilpnēm, viņš izdzirda apslāpētu dārdoņu, it kā-pa dzelzs plāksnēm maršētu bruņota nodaļa. Pirkss pielika soli. Pēkšņi viņam starp kājām kā melna svītra izšāvās kaķis, un tūlīt kaut kur blakus no­klaudzēja durvis. Kad viņš nonāca pie ne­spodri apgaismotā galvenā gaiteņa, viss jau bija apklusis. Viņa priekšā bija nomelnējušo sienu tukšums, un tikai pašā dziļumā kāda spuldzīte vēl drebēja no nesenā satricinā­juma.

— Terminus! — Pirkss sauca uz labu laimi. Viņam atbildēja vienīgi atbalss. Pirkss griezās atpakaļ un pa sāneju aizkļuva līdz reaktora priekštelpai. Bomana šeit vairs ne­bija. Gaiss sauss kā pulveris dedzināja acis. Ventilatoru piltuvēs plosījās karsts vējš, dūca un šņāca kā tvaika katlu telpā. Reak­tors, tāpat kā visi reaktori, darbojās nedzir­dami — kauca maksimāli noslogotie dzesi- nāšanas agregāti. Betonā iemūrēto cauruļu kilometri, pa kuriem plūda ledusauksts šķid­rums, dīvaini murkšķēja, it kā par kaut ko žēlodamies. Sūkņu rādītāji aiz lēcu stikliem vienprātīgi novirzījās pa labi. Starp ciparnī­cām kā mēness spīdēja vissvarīgākā — tā, kas atzīmēja neitronu plūsmas blīvumu. Rā­dītājs gandrīz skāra sarkano svītru — skats, kas jebkuru kosmiskās inspekcijas darbi­nieku varētu novest līdz infarktam.

Grubuļainā, ar cementa ielāpiem noklātā, klintij līdzīgā betona siena dega nāves versmē, platformas plāksnes viegli vibrēja, likdamas visam ķermenim trīsināties nepatī­kamos drebuļos, spuldžu gaisma eļļaini iz­plūda ventilatoru mirgojošos diskos; viena no baltajām signālspuldzēm sāka mirkšķināt, pēc tam nodzisa, un tās vietā iedegās sarka­nais signāls. Pirkss pagāja zem platformas, kur atradās slēdži, taču Bomans jau bija aiz­steidzies viņam priekšā: pulksteņa mehānisms bija nostādīts uz ķēdes reakcijas pārrāvumu pēc četrām stundām. Pirkss neaiztika auto­mātu, tikai pārbaudīja Geigera skaitītājus. Tie mierīgi tikšķēja. Indikators rādīja ne­lielu noplūdi — 0,3 rentgenus stundā. Pirkss ieskatījās kameras tumšajā kaktā. Tur nekā nebija.

— Terminus! — viņš uzsauca. — Ei! Ter­minus!

Neviens neatbildēja. Būrīšos kā balti punktiņi nemierīgi skraidīja peles: acīm­redzot tās nejutās labi šajā patiešām tropis­kajā temperatūrā. Pirkss atgriezās augšā, aizšaudams durvīm priekšā aizbīdni. Aukstajā gaitenī viņam pār muguru pārskrēja dre­buļi — krekls bija slapjš no sviedriem. Pats nezinādams kādēļ, Pirkss gurdi vilkās pa raķetes pakaļgala tumšajiem gaiteņiem, kas kļuva aizvien šaurāki, līdz ceļu viņam aiz­sprostoja akla siena. Pirkss to pataustīja. Siena bija silta. Pirkss nopūtās, devās atpa­kaļ, uzbrauca ar liftu ceturtajā klājā navi­gatoru kabīnē un sāka nospraust kursu. Kad viņš bija ticis ar to galā, pulkstenis rādīja deviņi. Pirkss izbrīnījās, jo nebija pat pama­nījis, kā aizritējis laiks. Nodzēsa gaismu un izgāja laukā.

Iekāpdams liftā, viņš sajuta, ka grīda mīksti pazūd zem kājām. Automāts saskaņā ar programmu izslēdza reaktoru.

Ar naktsspuldzēm vāji apgaismotajā kuģa vidusdaļas gaiteni vienmērīgi dūca ventila­tori. Gaisa strāvās drebēja tālo spuldzīšu dzirksteles. Pirkss viegli atgrūdās no lifta durvīm un aizpeldēja uz priekšu. Gaiteņu sānu nodalījumā bija vēl tumšāks. Zilganā puskrēslā viņš aizslīdēja garām kajītēm, kurās vēl līdz šim nebija ielūkojies. Ar ru- bīnsarkanām spuldzītēm apzīmētas rezerves lūku izejas pavēra savas melnās piltuves. Kā sapnī viņš slīdēja zem izliektajām velvēm, izstiepies virs savas milzīgās ēnas, aizvien tālāk, līdz iepeldēja pa atvērtām durvīm lielā, neiedzīvotā kopkajītē. Zem viņa gais­mas strēlē ap garu galdu stāvēja krēslu rin­das. Pirkss karājās virs galda kā ūdenslīdējs, kas pārmeklē nogrimušu kuģi. Blāvi mirdzo­šajos stiklos pie sienas uzzibsnīja spuldžu atspulgi, sabirza gaišzilās uguntiņas un no­dzisa. Aiz kopkajītes pavērās nākamā, vēl tumšāka telpa. Pat pie tumsas pieradušās Pirksa acis nevarēja tajā nekā saredzēt. Taustoties viņš ar pirkstu galiem skāra elas­tīgu virsmu, nezinādams, vai tie ir griesti vai grīda. Viegli atgrūdies, viņš kā peldētājs pagriezās un nedzirdami devās tālāk. Sam­tainajā melnumā, spīdēdami paši savā gaismā, balsnīja iegareni, rindās novietoti priekšmeti. Pirkss sajuta gludās virsmas vē­sumu — mazgājamie trauki. Tuvāko klāja melni plankumi. Asinis?

Pirkss uzmanīgi pastiepa roku. Tas bija tavots.

Vēl vienas durvis. Pirkss, slīpi karājoties gaisā, atvēra tās. Pelēkajā pustumsā viņam gar seju kā spokainā virtenē aizslīdēja kaut kādi papīri, grāmatas un nozuda ar klusu čaukstoņu. Viņš atkal atgrūdās. Šoreiz ar kājām un, sacēlis putekļus, kas nenosēdās, bet stiepās viņam nopakaļ kā rūsgans plī­vurs, iznira pa atvērtajām durvīm gaitenī.

Naktsspuldžu ķēdīte dega nemirkšķinā­dama. Šķita, klājus pārplūdinājis zils ūdens. Pirkss piepeldēja pie troses, kas karājās pie griestiem. Cilpas, kad viņš izlaida tās no ro­kām, sāka lēnām locīties, it kā pieskāriens tās būtu atmodinājis.

Pirkss pacēla galvu. Kaut kur tuvumā klaudzināja. Kāds dauzīja ar āmuru pa metālu. Pirkss devās uz šīs skaņas pusi, klau­soties, kā tā brīžiem pieņemas spēkā, brīžiem norimst, un beidzot ieraudzīja grīdā iemon­tētas sarūsējušas sliedes. Pa tām kādreiz no­laida galvenajās tilpnēs kravas platformas. Tagad Pirkss lidoja ātri, juzdams, kā gaiss noglauž seju. Skaņa kļuva aizvien spēcīgāka. Pēkšņi Pirkss pamanīja zem griestiem cau­ruli. Tā iznāca no šķērsgaiteņa. Vecs cauruļ­vada kanāls. Pirkss pieskārās tam. Caurule nodrebēja. Klaudzieni savienojās grupās, pa divi, pa trīs. Pēkšņi viņš saprata. Morzes alfabēts.

-- Uzmanību …

Trīs klaudzieni.

— Uzmanību …

Trīs klaudzieni.

— E-s-m-u-a-i-z-š-ķ-ē-r-s-s-i-e-n-a-s, — dār­dēja caurule.

Pirkss neviļus salika burtus, zilbi pa zilbei.

— L-e-d-u-s-v-i-s-u-r …

Ledus? Pirkss pirmajā brīdī nesaprata. Kāds ledus? Ko tas nozīmē? Kas …

— K-o-n-t-e-i-n-e-r-s-p-ā-r-p-l-ī-s-i-s, — cau­rule atsaucās. Pirkss bija uzlicis uz tās roku. Kas raida? No kurienes? Viņš mēģināja izdomāt, kur iet cauruļvads. Tas bija avāri­jas kanāls, tas nāca no pakaļgala, sazarojo­ties visos klājos. Kas tur vingrinās Morzē? Kas par iedomu! Pilots?

— P-r-a-t-a-t-s-a-u-c-i-e-s-p-r-a-t…

Pauze.

Pirksam aizrāvās elpa. Šis uzvārds pār­steidza viņu kā sitiens. Kādu mirkli viņš ar izplestām acīm skatījās kanālā un pēkšņi metās uz priekšu. «Tas ir otrais pilots,» viņš nodomāja, aizkļuva līdz pagriezienam, at­grūdās un, uzņemdams ātrumu, lidoja uz vadības kabīni, bet caurule virs viņa džink­stēja:

— V-a-i-n-t-e-s-i-m-o-n-s …

Skaņa attālinājās. Pirkss pazaudēja cauruli no redzesloka; pasitās sānis — tā nogriezās uz šķērsgaiteni. Pirkss strauji atgrūdās no

sienas un caur putekļu mākoni saskatīja saliektu caurules sprunguli, kam bija uz­vāzta sarūsējusi slēgplāksne. Tas bija cauru­les gals. Uz vadības kabīni tā neiet? Tātad … tātad tā nāk no pakaļgala? Bet… tur … neviena nav …

— P-r-a-t-s-s-e-s-t-a-j-ā-p-ē-d-ē-j-ā,— šķin­dēja caurule. Pirkss kā sikspārnis karājās pie griestiem, ieķēries ar saliektiem pirk­stiem caurulē. Deniņos pulsēja asinis. Pēc īsas pauzes atkal atskanēja klaudzieni:

— B-a-l-o-n-ā-p-a-l-i-c-i-s-t-r-ī-s-d-e-s-m-i-t- 1-ī-d-z-n-u-l-l-e-i…

Trīs klaudzieni.

— M-o-m-s-e-n-a-t-s-a-u-c-i-e-s-m-o-m-s-e- n…

Pauze.

Pirkss apskatījās visapkārt. Valdīja pilnīgs klusums, tikai ventilatora aizvars aiz pagrie­ziena plaukšķēja vēja brāzienos, un no tu­rienes izpūstie gruži, lēni griezdamies, vijās augšup, metot uz griestiem virs spuldzēm ēnas, it kā tur veseliem bariem lidinātos lieli, neveikli naktstauriņi. Pēkšņi sāka birt strauji klaudzieni:

— P-r-a-t-p-r-a-t-p-r-a-t-m-o-m-s-e-n-s-n-e-a -t-b-i-l-d-s-e-p-t-ī-t-a-j-ā-i-r-s-k-ā-b-e-k-l-i-s-v- a-i-t-u-v-a-r-i-i-z-i-e-t-c-a-u-r-i- — u-z-t-v-e- r-u …

Pauze. Spuldzes dega joprojām ar to pašu gaismu, gruži un putekli lēnām virpuļoja. Pirkss gribēja palaist vaļā cauruli, bet ne­varēja. Gaidīja. Tā atsaucās:

— S-i-m-o-n-s-i-z-s-a-u-c- m-o-m-s-e-n-u p-r-a-t-s-s-e-s-t-a-j-ā« a-i-z- š-ķ-ē-r-s-s-i-e-n-a-s a-r-p-ē-d-ē-j-o-b-a-l-o-n-u- m-o-m-s-e-n- a-t- s-a-u-c-i-e-s-m-o-m-s-e-n…

Pēdējais, smagais belziens. Caurule vēl ilgi vibrēja. Pauze. Pēc tam vairāki nesapro­tami klaudzieni un ātra klaboņa:

— V-ā-j-i-d-z-i-r-d-u-v-ā-j-i-d-z-i-r-d-u …

Klusums.

— P-r-a-t-a-t-s-a-u-c-i-e-s-p-r-a-t- u-z-t-v-e-r-u…

Klusums.

Caurule nodrebēja. Gluži kā no tālienes nāca aprauti sitieni. Trīs svītras. Trīs punkti. Trīs svītras. SOS. Katrs nākamais sitiens bija vājāks. Vēl divas svītras. Un vēl viena. Un gari stiepta izdziestoša skaņa, it kā kāds berztu vai skrāpētu cauruli — to varēja dzir­dēt vienīgi šādā absolūtā klusumā.

Pirkss atgrūdās un ar galvu pa priekšu aizlidoja gar cauruli, kad tā pagriezās, pa­griezās arī viņš, pacēlās, nolaidās, šķeldams ar galvu gaisu. Vaļēja šahta. Slīpums. Šauri gaiteņi. Kravas nodalījumu vārti — vieni, otri, trešie. Kļuva tumšāks. Pirkss vilka ar pirkstiem pa cauruli, lai to nepazaudētu, melni, sakaltuši putekļi nobrāza plaukstas; klāji jau bija palikuši aiz muguras, viņš at­radās telpā bez grīdas un griestiem, kas at­dalīja ārējo apvalku no tilpnēm; starp tra- vērsām melnēja rezerves tvertņu uzblīdušie ķermeņi, no augšas krita putekļainās gais­mas strēles. Pirkss paskatījās augšup un mel­najā šahtā ieraudzīja divas spuldžu rindas, spuldzes bija rūsganas no putekļiem, kas stiepās Pirksam nopakaļ kā garš mākonis, kā neredzama ugunsgrēka dūmi. Gaiss šeit bija sastāvējis, sasmacis, varēja just sakarsētas dzelzs smaku. Pirkss lidinājās starp tikko sa­manāmām metāla konstrukcijām, bet caurule stiepti džinkstēja:

— P-r-a-t-a-t-s-a-u-c-i-e-s-p-r-a-t…

Cauruļvads sazarojās. Pirkss satvēra abus

atzarus, lai noskaidrotu, no kurienes nāk skaņa, taču tā arī netika gudrs. Uz labu laimi nogriezās pa kreisi. Kaut kāda lūka. Šaurs tunelis, melns kā darva. Tuneļa galā — gais­mas aplis. Pirkss izlēca no tuneļa. Viņš atra­dās reaktora priekštelpā.

— T-e-v-a-i-n-s- p-r-a-t-s- n-e-a-t-b-i-l-d … — džinkstēja caurule, kad viņš atvēra pirmās durvis. Sejā iesitās karsts gaiss. Pirkss uzkāpa uz platformas. Kauca kompresori. Silts vējš sajauca viņam matus. No šejienes viņš redzēja rakursā reaktora betona sienu, spīdēja ciparnīcas, kā sarkanas lāses drebēja signāluguntiņas.

— S-i-m-o-n-s-i-z-s-a-u-c- v-a-i-n-u- d-z-i-r- d-u- m-o-m-s-e-n-u- z-e-m- m-a-n-i-s, — dār­dēja caurule tepat blakus. Tā iznāca laukā no sienas un lokveidīgi aizstiepās lejup, sa­vienojoties ar galveno cauruļvadu. Sazaro­juma priekšā, kājas iepletis, stāvēja auto­māts. Likās, ka viņš cīnās ar neredzamu pretinieku, tik zibenīgi kustējās viņa rokas. Pilnām saujām viņš meta cementa javu, sa­placinādams to ar plaukstu sitieniem, piela­bodams, veidodams, tad pārgāja pie nākamā posma — un iestājās pauze. Pirkss ieklau­sījās automāta darba ritmā. Rokas kā staigā­joši klaņi izklaudzināja:

— M-o-m-s-e-n-m-e-t-š-l-ū-t-e-n-i- p-r-a- t-a-m-b-e-i-d-z-a-s-s-k-ā-b-e-k-l-i-s…

Terminuss sastinga ar paceltām rokām, karājoties gaisā iepretī savai gandrīz cilvēka ēnai. Viņa kvadrātveidīgā galva grozījās pa labi un pa kreisi. Viņš pārbaudīja nākamo savienojumu. Noliecās. Saliecis plauksta ķelles veidā, paņēma cementu. Atvēzējās. Rokas iekļāvās ritmā. Caurule sāka trīcēt no belzieniem:

— N-e-a-t-b-i-l-d-n-e-a-t-b-i-l-d …

Pirkss pārmeta kājas pār margām un no­laidās lejā.

— Terminus! — viņš uzkliedza, vēl nepie- skāries grīdai.

— Klausos, — automāts tūdaļ atsaucās. Viņa kreisā acs pavērsās uz cilvēka pusi; labā turpināja grozīties orbītā, vērojot rokas, kuras apmeta cauruli ar cementu, izklaudzi- nādams:

— P-r-a-t- a-t-s-a-u-c-i-e-s-p-r-a-t- u-z-t-v-e- r-u…

— Terminus! Ko tu dari?! — Pirkss iesau­cās.

— Noplūde. Četras desmitdaļas rentgena stundā. Plombēju to, — automāts atbildēja dobjā basā, bet viņa rokas tai pašā laikā izklaudzināja:

— T-e- v-a-i-n-s-m-o-m-s-e-n- a-t-s-a-u-c-i- e-s-m-o-m-s-e-n …

— Terminus!!! — Pirkss vēlreiz iekliedzās. Viņš skatījās gan uz metāla seju un kreiso aci, kas šķielēja uz viņa pusi, gan uz ziboša­jām dzelzs plaukstām.

— Klausos, — tikpat monotoni atkārtoja automāts.

— Ko tu … raidi ar Morzes ābeci?

— Plombēju noplūdi, — zema balss at­bildēja.

— S-i-m-o-n-s- i-z-s-a-u-c- v-a-i-n-u u-n- p-o-t-e-r-u- p-r-a-t-a-m-n-u-l-l-e-m-o-m-s-e-n-s n-e-a-t-b-i-l-d … — dzelzs dārdēja zem auto­māta zibošajām rokām. Smagā cementa java saplaka, notecēja, rokas uztvēra to, paplikšķi­nāja, piespieda pie ieapalās virsmas. Kādu brīdi automāta paceltās rokas sastinga, pēc tam viņš pieliecās, paņēma jaunu cementa devu un sāka birt strauju belzienu lavīna:

— M-o-m-s-s-e-n- m-o-m-s-s-e-n-m-o-m-s-s- e-n- a-t-s-a-u-c-i-e-s- m-o-m-s-s-e-n- m-o-m-s- s-e-n- m-o-m-s-s-e-n- m-o-m-s-s-e-n- m-o-m-s- s-e-n- m-o-m…

Ritms pieauga trakā ātrumā, viss cauruļ­vads drebēja un stenēja zem sitienu krusas, tas izklausījās pēc nebeidzama kliedziena.

— Terminus!!! Izbeidz!!! — Pirkss metās uz priekšu un saķēra automātu aiz eļļaina­jiem elkoņiem — tie izslīdēja viņam no ro­kām. Terminuss sasprindzis pamira. Bija dzirdama vienīgi sūkņu šmakstināšana aiz betona sienas. Pirksa priekšā stāvēja auto­māta korpuss, noplūdis ar eļļu, kas tecēja pa stabveidīgām kājām. Pirkss atkāpās.

— Terminus… — viņš vārgā balsī no­teica. — Ko tu … — un aprāvās.

Dzelzs plaukstas, skaļi nošķindinādamas, sakļāvās. Tās berzējās viena gar otru, no- rausdamas piekaltušā cementa paliekas, kas nekrita zemē, bet sāka virpuļot gaisā, izklīz- damas kā dūmu gredzeni.

— Ko tu … darīji? — Pirkss jautāja.

— Plombēju noplūdi. Četras desmitdaļas rentgena stundā. Varu turpināt?

— Tu klauvēji pēc Morzes. Ko tu raidīji?

— Pēc Morzes, — automāts atkārtoja tieši tādā pašā tonī un piemetināja: — Nesaprotu. Varu plombēt tālāk?

— Vari… — Pirkss nomurmināja. Viņš skatījās uz milzīgajām rokām, kas lēnām iz­taisnojās. — Jā, vari…

Pirkss gaidīja. Terminuss viņu vairs nere­dzēja. Automāts paņēma ar kreiso roku ce­mentu un ar zibeņātru kustību meta pret sienu. Nostiprināja, pieplacināja, nolīdzi­nāja — trīs belzieni. Tagad labā roka stei­dzās pie kreisās, un caurule sāka džinkstēt:

— P-r-a-t-s-g-u-ļ-s-e-s-t-a-j-ā …

— M-o-o-m-s-s-e-n-s …

— A-t-s-a-u-c-i-e-s-m-o-m-s-s-e-n …

— Kur Prāts? — Pirkss iekliedzās mežo­nīgā balsī.

Terminuss, kura dzelzs rokas zibēja spul­džu gaismā kā spīdošas svītras, nekavējoties atbildēja:

— Nezinu.

Vienlaicīgi viņš izklauvēja ar tādu ātrumu, ka Pirkss tik tikko spēja uztvert:

— P-r-a-t-s-n-e-a-t-b-i-l-d …

Un tad notika kaut kas pārsteidzošs. Si­tienu sērijai, ko izklaudzināja labā roka, pie­vienojās otra, daudz klusāka — to izklaudzi­nāja kreisās rokas pirksti; signāli sajaucās, un pēc dažām sekundēm cauruļvads drebēja no divkāršu sitienu pērkona, kurā ieskanējās izdziestoša sērija:

— S-l-s-t-r-o-k-a-s-n-e-v-r-u- v-a-i-s …

— Terminus … — Pirkss nočukstēja tikai ar lūpām. Viņš kāpās atpakaļ pie metāla pa­kāpieniem. Automāts nedzirdēja. Tā eļļaini spīdīgais korpuss raustījās roku kustību taktī. Pat neklausoties, vienīgi pēc eļļainā metāla atspīdumiem, Pirkss varēja izlasīt:

— M-o-o-m-s-s-e-n- a-t-s-a-u-c-i-e-s …

3

Pirkss gulēja uz muguras. Viņa acu priekšā plaiksnījās tumsa. Prāts virzījās kuģa dziļumā. Vai tā? Viņam bija izbeidzies skā­beklis. Tie divi neko nevarēja palīdzēt. Bet Momsens? Kādēļ viņš neatbildēja? Varbūt viņš jau bija miris? Nē, Simons dzirdēja viņu. Viņam vajadzēja būt kaut kur tuvumā, aiz sienas. Aiz sienas? Tas nozīmē, ka telpā, kur atradās Momsens, bija gaiss. Citādi Si- mons nebūtu neko dzirdējis. Ko viņš dzir­dēja? Solus? Kādēļ viņi to sauca? Kādēļ viņš neatbildēja?

•Punktos un svītrās ietverta agonija. Termi­nuss. Kā tas noticis? Viņu atraduši zem at- lūžņu kaudzes kameras dibenā. Droši vien tai vietā, kur cauruļvads iznāk ārpusē. Aiz­bērts ar atlūžņiem, viņš varēja dzirdēt klau­vēšanu — bet cik ilgi? Skābekļa krājumi ir lieli. Varēja pietikt vairākiem mēnešiem. Pārtikas krājumi arī. Tātad viņš gulējis tur, zem atlūžņiem. Bet smaguma taču nebija. Kas neļāva viņam kustēties? Laikam gan aukstums. Automāti nevar kustēties loti zemā temperatūrā. Eļļa locītavās sabiezē. Hidrau­liskais šķidrums sasalst un pārplēš caurules. Paliek vienīgi metāla smadzenes — vienīgi smadzenes. Viņš varēja dzirdēt un fiksēt sig­nālus, aizvien klusāki, tie saglabājās vina at­miņas elektronu vītnēs, it kā tas būtu noticis vakar. Bet vai viņš pats par to nezina? Kā tas var būt? Nezina, kas modelē viņa darba ritmu? Varbūt viņš melo? Nē, automāti ne­melo.

Nogurums apņēma Pirkšu kā melns ūdens. Varbūt nevajadzēja viņā klausīties? Šai ap­stāklī bija kaut kas derdzīgs — tā noskatī­ties agonijā, kas fiksēta visos sīkumos, sekot tās attīstībai, lai pēc tam analizētu katru sig­nālu, katru lūgumu pēc skābekļa, katru klie­dzienu. To nedrīkst darīt, ja nevar palīdzēt. Pirksam galvā bija tāds sajukums, ka viņš nezināja, par ko domā, taču arvien vēl ne­skanīgi atkārtoja tikai ar lūpām, it kā iebilz­dams kādam:

— Nē. Nē. Nē.

Pēc tam nebija vairs nekā.

Pirkss atguvās pilnīgā tumsā. Gribēja gultā apsēsties, bet piesprādzētā sega neļāva. Taustīdamies viņš atsprādzēja siksnas, uz­dedza gaismu.

Dzinēji darbojās. Pirkss uzmeta halātu, vairākas reizes salieca ceļgalus, nosacīdams, cik liels ir paātrinājums. Viņa ķermenis svēra vairāk nekā simt kilogramu. Apmēram pusotra g? Raķete mainīja kursu, viņš skaidri sajuta vibrāciju; sienu skapji stiepti, brīdi­noši čīkstēja, viena skapja durvis, nikni bār­damās, atvērās, visi nepiestiprinātie priekš­meti, apģērbs, kurpes pamazām pārvietojās uz pakaļgalu kā kāda slepena nodoma vie­noti un atdzīvināti.

Pirkss piegāja pie interkorna skapīša un attaisīja durtiņas; iekšpusē stāvēja aparāts, kas atgādināja veclaicīgu telefonu.

— Vadības kabīne! — Pirkss iekliedza mikrofonā.

Un pat saviebās, dzirdot savu balsi, — tik ļoti viņam sāpēja galva.

— Te pirmais. Kā tur ir?

— Kursa korekcija, navigator, — atbildēja tāla pilota balss. — Mēs esam nedaudz no­virzījušies sānis.

— Cik?

— Se … septiņas sekundes.

— Kā reaktors? — Pirkss mierīgi apjau­tājās.

— Sešsimt divdesmit apvalkā.

Un tilpnēs?

— Sānu tilpnēs piecdesmit divi, ķīļa — četrdesmit septiņi, pakaļgala — divdesmit deviņi un piecdesmit pieci.

— Kāda bija novirze, Munro? Cik jūs teicāt?

— Septiņas sekundes.

— Pieņemsim, — Pirkss atbildēja un no­meta klausuli. Piloti, protams, meloja. Sep­tiņu sekunžu korekcija neprasa tādus paātri­nājumus. Novirzīšanos no kursa viņš vērtēja dažos grādos.

Velnišķīgi piesilst šīs tilpnes. Kas atrodas pakaļgala tilpnē? Produkti? Pirkss apsēdās pie rakstāmgalda.

««Zilā zvaigzne» Zeme—Marss izsauc kuģa īpašnieku punkts Reaktors karsē kravu punkts Nav pakaļgalā novietotās kravas specifikācijas punkts Lūdzu dot norādījumus punkts Navigators Pirkss beidzu.»

Pirkss vēl rakstīja, kad apklusa dzinēji, sma­gums izzuda, — piespiedis zīmuli, viņš pēkšņi uzlidoja gaisā. Nepacietīgi atgrūdās no griestiem, lai atkal atsēstos krēslā un vēlreiz pārlasītu radiogrammu.

Padomājis viņš saplēsa lapiņu un iemeta atvilktnē. Miegainība bija pilnīgi izzudusi, palikušas tikai galvas sāpes. Ģērbties viņam negribējās: bezsvara stāvoklī tā bija sarež­ģīta procedūra, kas sastāvēja no nedrošiem lēcieniem un noņemšanās ap atsevišķām tualetes sastāvdaļām, tā ka Pirkss, ģērbies halātā, kas bija uzmests virs pidžāmas, iz­gāja no kajītes.

Nakts apgaismojuma zilganums apslēpa sienu apšuvuma bēdīgo stāvokli. Četrās tu­vākajās nišās rēgojās ventilācijas kanālu vienmērīgi pulsējošās atveres, visur izmē­tātie gruži plūda uz tām kā dūņas, ko aizrauj zemūdens straumes. Bezgalīgs klusums pil­dīja visu kuģi. Ieklausoties tajā, gandrīz ne­maz nekustoties, karājoties virs savas milzī­gās ēnas, kas klājās šķērsām pāri sienai, Pirkss pievēra acis. Ir bijuši gadījumi, kad cilvēki, šādi karājoties, aizmieg, bet tas bija bīstami: jebkura dzinēju iedarbināšana, lai izdarītu manevru, var triekt neaizsargāto ķermeni pret grīdu vai griestiem. Pirkss vairs nedzirdēja ne ventilatorus, ne sava pulsa sitienus. Viņam šķita, ka šo nakts klu­sumu uz kuģa varētu atšķirt no jebkura cita klusuma. Uz Zemes var sajust kaut kādas klusuma robežas, tā pārejošo raksturu, īslaicību. Mēness kalnos cilvēks nes līdzi pats savu mazo klusumu, kas ieslēgts skafandrā, kurš pastiprina katru siksnu ņirkstienu, katru locītavu knikšķi, pulsu, pat elpu. Vienīgi kuģis naktī pazūd melnā, ledainā klusumā.

Pirkss pielika pie acīm pulksteni. Drīz būs trīs.

«Ja tā vēl turpināsies, man ir beigas,» viņš nodomāja. Viņš atgrūdās no izliektās šķērssienas un kā putns, samazinot lidojuma ātrumu, izpletis rokas, noplanēja uz kajītes sliekšņa. No tālienes, kā no dzelzs pazemes, līdz viņam nonāca tikko dzirdama skaņa.

.Bang — bang — bang.

Trīs sitieni.

Pirkss šķendēdamies aizcirta durvis, no­vilka halātu un nevērīgi pasvieda to gaisā; halāts lēnām piepūtās un cēlās augšup kā grotesks rēgs. Pirkss nodzēsa gaismu, apgū­lās, uzlika uz galvas spilvenu.

— Idiots! Nolādētais dzelzs idiots! — Pirkss atkārtoja, aizvēris acis un trīcēdams aiz neizprotama niknuma. Bet nogurums ātri guva virsroku: viņš pat nemanīja, kā atkal aizmiga.

Pirkss atvēra acis ap septiņiem. Vēl pus­miegā pacēla roku. Tā neatkrita atpakaļ. Smaguma nebija. Pirkss apģērbās un izgāja laukā. Dodamies uz vadības kabīni, viņš ne­viļus sāka ieklausīties. Bija kluss. Durvju priekšā viņš apstājās. Uz matētā stikla krita ūdens zaļgani radara ekrānu atspīdumi. Ka­bīnē valdīja pustumsa. Pilots, zvilnēdams krēslā, smēķēja cigareti. Plānas dūmu vēr­petes peldēja mirgojošo ekrānu priekšā. Džinkstēja kaut kāda Zemes mūzika, ko reizēm izkropļoja kosmiskie traucējumi. Pirkss apsēdās pilotam aizmugurē; viņam negribējās pat pārbaudīt gravimetriskos ierakstus.

— Kad iedarbināsiet dzinējus? — viņš pa­jautāja.

Pilots bija apķērīgs.

— Astoņos. Bet, ja gribat nomazgāties, navigator, varu iedarbināt tūlīt. Atšķirības nav nekādas.

— Nu, nē. Kārtībai jābūt, — Pirkss no­murmināja.

Kļuva kluss, tikai dinamiskajā skaļrunī dūca vienmuļa mehāniska melodija. Pirksam atkal sāka nākt miegs. Viņš vairākas reizes atjēdzās, tad atkal laidās snaudā; no tumsas iznira lielas, zaļas kaķu acis, Pirkss mirkšķi­nāja, kaķu acis pārvērtās spīdošās ciparnī­cās; tā viņš balansēja uz nomoda un miega robežas, kad pēkšņi iečerkstējās dinamiskais skaļrunis.

— Runā Deimoss. Pulkstens septiņi un trīs­desmit minūtes. Pārraidām dienas meteorīt- ziņas iekšējai zonai. Marsa gravitācijas lauku ietekmē Drakonīdu plūsmā, kas jau atstājusi Joslas sfēru, radies malējs savirpu- ļojums. Šodien tas ies cauri 83., 84. un 87. sektoram. Marsa meteorītstaCija mākoņa apmērus vērtē uz 400 tūkstošiem kubikkilo- metru. Sakarā ar to 83., 84. un 87. sektors tiek pasludināti par navigācijai slēgtiem līdz atsaukumam. Pārraidām ziņas par mākoņa sastāvu, kas iegūtas tieši no Fobosa ballistis­kajām zondēm. Saskaņā ar pēdējiem datiem mākonis sastāv no X, XV, Z klases mikro- meteorītiem…

— Labi, ka tas neattiecas uz mums, — pi­lots piezīmēja, — es nupat kā pabrokastoju, man nenāktu par labu, ja vajadzētu ieslēgt pilnu vilkmi.

— Kāds ātrums? — Pirkss jautāja piecel­damies.

— Vairāk kā piecdesmit.

'— Tā? Nav slikti, — Pirkss nomurmināja. Viņš pārbaudīja kursu, uranogrāfu rādīju­mus, cik liela ir noplūde — tā turējās vienā līmenī — un devās uz kopkajīti. Tur jau sēdēja abi virsnieki. Pirkss gaidīja, vai kāds no viņiem neierunāsies par nakts klaudzie­niem, bet saruna visu laiku risinājās ap lote­rijas tirāžu, ko ar nepacietību gaidīja Simss. Šai sakarā viņi atcerējās kolēģus un paziņas, kas bija laimējuši.

Pabrokastojis Pirkss devās uz navigatoru kajīti, lai iezīmētu noieto ceļa gabalu. Bet drīz vien viņš iedūra cirkuli dēlī, izņēma no atvilktnes kuģa žurnālu un sameklēja «Ko- riolana» pēdējās komandas sastāvu.

«Virsnieki — Prāts un Vains, piloti — No- lans un Poters, mehāniķis — Simons …»

Pirkss uzmanīgi ieskatījās komandiera pla­šajā rokrakstā. Pēc tam viņš iemeta žurnālu atvilktnē, pabeidza rasējumu un, paķēris līdzi pauspapīra rulli, devās uz vadības kabīni. Pusstundas laikā viņš precīzi aprēķināja, kad viņi sasniegs Marsu. Atpakaļceļā viņš ieska­tījās caur durvju stiklu kopkajītē. Virsnieki spēlēja šahu, feldšeris sēdēja pie televizora, uzlicis elektrisko sildītāju uz vēdera. Pirkss ieslēdzās kajītē un izskatīja radiogrammas, ko bija paņēmis no pilota. Viņš pat nepamanīja, kā viņu pieveica miegs. Vairākas reizes vi­ņam miegā likās, ka dzinēji sāk strādāt, un

viņš veltīgi pūlējās pamosties, tikai sapņoja, ka pieceļas, iet uz vadības kabīni, atrod to tukšu un, meklēdams kādu no komandas lo­cekļiem, sāk maldīties pa raķetes pakaļgala gaiteņu labirintiem, kas bija melni kā darva. Pirkss pamodās pie rakstāmgalda, viss vie­nos sviedros, nikns, jo apzinājās, kas tā būs par nakti pēc tik daudz dienā nogulētām stundām. Kad pievakarē pilots ieslēdza dzi­nējus, viņš izmantoja to un iegāja karstā vannā. Atsvaidzinājies devās uz kopkajīti, iedzēra radiotehniķa sagatavoto kafiju un pa telefonu pajautāja sardzes pilotam, kāda ir reaktora temperatūra. Tā tuvojās tūkstoš grādiem, bet arvien vēl nevarēja sasniegt kritisko. Ap desmitiem Pirkšu izsauca vadī­bas kabīne — viņi lidoja garām kādam ku­ģim, kas jautāja, vai viņiem esot ārsts. Pirkss, uzzinājis, ka runa ir par asu apendicīta lēkmi, nolēma nepiedāvāt savu feldšeri, jo vairāk tādēļ, ka trīs miljonus kilometru aiz viņiem lidoja kāds liels pasažieru kuģis, kas bija izteicis gatavību piebremzēt un izsūtīt ārstu.

Tik vienmuļi, bez kādiem notikumiem pa­gāja visa diena. Vienpadsmitos balto gaismu uz visiem klājiem, izņemot vadības kabīni un reaktora kameru, nomainīja zilgano nakts spuldžu mirgošana. Kopkajītē gandrīz vai līdz pusnaktij dega maza spuldzīte virs šaha dēļa. Tur sēdēja Simss un spēlēja pats ar sevi. Pirkss aizgāja vēl pārbaudīt tempera­tūru dibentilpnēs un pa ceļam satika Bomanu nākam no reaktora puses. Inženierim bija sa­mērā labs noskaņojums: noplūde nepalieli­nājās un dzesināšanas sistēma darbojās gluži ciešami.

Inženieris atvadījās un aizgāja, atstājis Pirkšu aukstā, tukšā gaitenī. Viegla gaisa strāva kāpa augšup, putekļaino zirnekļu tīklu atliekas ap ventilācijas spraugām neskanīgi trīcēja.

Pirkss ilgi staigāja pa augsto, baznīcas vel­vēm līdzīgo eju starp galvenajām tilpnēm, kamēr dažas minūtes pirms pusnakts apklusa dzinēji.

No kuģa malu malām līdz Pirksam nonāca griezīgas un klusinātas skaņas, tās pamazām attālinājās un kļuva vājākas. Tie bija nepie- stiprinātie priekšmeti, kas kustējās ar sākot­nējo paātrinājumu, sizdamies pret sienām, griestiem, grīdām; šo sitienu atbalsis, kas piepildīja, šķiet, pēkšņi atdzīvojušos kuģi, vēl kādu mirkli virmoja gaisā, tad izdzisa, un atkal iestājās klusums, kuru vēl klusāku pa­darīja ventilatoru vienmērīgā dūkoņa.

Pirkss atcerējās, ka rakstāmgalda atvilktne navigatoru kabīnē ir sametusies, un, meklē­dams kaltu, pa garu, šauru kā zarna gaiteni starp kreisā borta tilpni un kabeļu tuneli no­kāpa noliktavā; tā laikam bija visputekļai­nākā vieta uz kuģa, turklāt putekļi, kuros viņš bija iebridis pāri galvai, nenosēdās, un viņš, pa pusei noslāpis, taustīdamies tikko aizkļuva līdz izejai.

Pirkss bija gandrīz jau pašā kuģa vidū, kad gaiteni atskanēja soļi. Bezsvara stāvoklī tā iet varēja vienīgi automāts. Patiešām, ska­nīgos soļus pavadīja pie grīdas pielīpošo magnēta piesūcekņu plaukšķēšana. Pirkss nogaidīja, kamēr ejā uz tālo spuldžu fona parādījās melns siluets. Terminuss gāja, ne­droši līgodamies un plaši vicinādams rokas.

— Ei, Terminus! — Pirkss uzsauca, izie­dams no ēnas.

— Klausos.

Smagais stāvs apstājās; korpuss pēc inerces sasvērās uz priekšu un atkal lēnām ieņēma vertikālu stāvokli.

— Ko tu šeit dari?

— Peles, — atbildēja balss no krūšu vai­roga, un likās, ka no bruņām runā aizsmacis punduris. — Peles gul nemierīgi. Mostas augšā. Skraida. Grib dzert. Ja grib dzert, tad tām jādod ūdens. Peles daudz dzer, kad augsta temperatūra.

— Un ko tu dari? — Pirkss pajautāja.

Automāts salīgojās.

— Augsta temperatūra. Staigāju. Vienmēr staigāju, kad augsta temperatūra. Ūdeni pe­lēm. Ja izdzers un aizmigs — labi. Bieži no­tika kļūdas augstas temperatūras dēļ. Novē­roju. Izeju, atgriežos pie reaktora. Ūdeni pelēm …

— Tu nes ūdeni pelēm? — Pirkss jautāja.

— Jā. Terminuss.

— Bet kur tev ir ūdens?

Automāts vēl divas reizes atkārtoja «aug­sta temperatūra», un visu laiku likās, ka tajā ir paslēpts cilvēks, jo Terminuss neizpratnē sāka ātri un kaut kā nevarīgi celt rokas pie acīm, kuru redzokļi sakustējās dobumos un pievērsās dzelzs plaukstām. Pēc tam viņš sacīja:

— Nav ūdens. Terminuss.

— Bet kur tad tas palicis? — Pirkss neat­laidās. Piemiedzis acis, viņš vēroja robotu, kas, izslējies galvas tiesu augstāk par viņu, izdvesa dažas neartikulētas skaņas un negai­dīti noteica basā:

— Aiz … miršu.

Pirkss apmulsa — tik nevarīgi tas skanēja. Kādu brīdi viņš skatījās uz dzelzs korpusu, kas viegli līgojās.

— Aizmirsi, jā? Ej pie reaktora. Ej! Dzirdi?

— Klausos.

Terminuss iešņirkstējās, pagriezās uz vie­tas un devās prom tādiem pašiem pārāk stingriem, kokainiem, it kā vecīgiem soļiem. Attālinoties viņš kļuva aizvien mazāks. Vienā no pēdējiem pagriezieniem viņš pa­klupa, smagi novicināja rokas, atguva līdz­svaru un nozuda sānu ejā. Vēl kādu laiciņu varēja dzirdēt atbalsojamies viņa soļus. Pirkss gribēja atgriezties savā kajītē, tad pārdomāja un, bez trokšņa peldēdams virs grīdas, nokļuva līdz sestajai ventilācijas akai. Pārvietoties pa akām bija noliegts, pat ja dzinēji izslēgti, taču Pirkss aizliegumu ne­ievēroja. Spēcīgi atgrūdies no iežogojuma, viņš desmit sekundēs izlidoja cauri septiņiem stāviem, kas atdalīja kuģa vidusdaļu no pa­kaļgala. Reaktora kamerā viņš neiegriezās. Sienas vidū rēgojās garš aizbīdnis. Pirkss pie­peldēja pie tā, atvēra šauras durtiņas. Aiz tām bija tēraudā iedarināts taisnstūrains svina stikla lodziņš, kas veidoja peļu būrīšu aizmugurējo sienu. Līdz ar to peles varēja novērot, neieejot kamerā. Aiz stikla Pirkss ieraudzīja netīrus, tukšus būrīšu dibenus, un tālāk aiz stiepļu pinuma kameras dziļumā augstu piestiprinātas spuldzes gaismā spīgu­ļoja ar ūdeni aplietie robota pleci. Automāts gandrīz horizontāli karājās gaisā, slinki kus­tinādams rokas. Viņa bruņas bija noklātas ar baltajām pelēm; tās tekalēja pa plecu plāksnēm, pa krūšu vairogu, drūzmējās tur, kur posmainā vēdera iedobumos lielām lā­sēm bija sakrājies ūdens, peles laizīja to, palēcās, uzlidoja gaisā, bet Terminuss tās ķēra; peles slīdēja starp robota dzelzs pirk­stiem, to astītes bija jocīgi sagriezušās. Skats bija tik vienreizējs un komisks, ka Pirksam gribējās smieties, Terminuss tikmēr bāza sa­ķertās peles būrīšos, tā metāliskā seja atradās pavisam tuvu Pirksa acīm, bet robots acīm­redzot viņu nemanīja. Vēl divas trīs pelītes uzlidoja gaisā. Terminuss saķēra tās, no­slēdza būrīšus un izzuda no Pirksa redzes­loka, vienīgi tā gigantiskā ēna, it kā aizķē­rušies aiz galvenā cauruļvada uzmavas, no­gūlās uz reaktora betona kā izplūdis krusts.

Pirkss klusu aizvēra durtiņas, atgriezās kajītē, izģērbās un apgūlās, bet nevarēja aizmigt. Kādu laiku viņš palasīja astronavi- gatora Irvinga atmiņas, bet acis sūrstēja kā ar smiltīm piebērtas, galva kļuva smaga, to­mēr gulēt negribējās. Viņš ar skumjām no­domāja, ka līdz rītam vēl tālu, un, uzmetis halātu izgāja laukā.

Galvenā gaiteņa un sānu gaiteņa krusto­jumā no ventilācijas spraugas atskanēja soļu troksnis. Pirkss pielika galvu pie rež­ģiem. Dzelzs akas atbalss izkropļotā skaņa nāca no apakšas. Pirkss atgrūdās no režģa, kādu brīdi peldēja ar kājām pa priekšu, pēc tam pa tuvāko vertikālo eju nokļuva raķetes pakaļgala līmenī. Soļi ieskanējās skaļāk, pa­mira, tad atbalsojās ar jaunu spēku. Auto­māts nāca atpakaļ. Pirkss gaidīja to pie pa­šiem gaiteņa griestiem, kas šai vietā bija krietni augsti. Gaiteņa dziļumā šņirkstēja šļūcoši soļi. Skaņa izgaisa. Pirkss jau sāka zaudēt pacietību, kad soļi atskanēja atkal, no ejas iznira gara ēna un tūlīt aiz tās parā­dījās Terminuss. Viņš pagāja zem Pirksa tik tuvu, ka varēja dzirdēt pukstam viņa hidrau­lisko sirdi. Terminuss paspēra vēl dažus so­ļus, apstājās un gari nošņācās. Pēc tam viņš sazvārojās pa labi un pa kreisi, it kā klanītos dzelzs sienām, un devās tālāk uz priekšu. Pie tumšās ieejas sānu gaitenī robots atkal ap­stājās. Ieskatījās tur. Vēlreiz gari nošņācās. Pirkss, tikko skardams ar pirkstu galiem griestus, aizpeldēja pakaļ milzu stāvam.

— Ksss … ksss … — viņš dzirdēja aiz­vien skaidrāk. Terminuss atkal apstājās pie kārtējās ventilācijas akas un mēģināja iebāzt galvu caur režģiem, taču viņam tas neizde­vās. Viņš iešņācās, lēnām iztaisnojās un aiz­steberēja tālāk. Pirksam tas apnika.

— Terminus! — viņš uzsauca. Automāts, kas tieši tobrīd liecās pie akas, sastinga, nepabeidzis kustību.

— Klausos, — viņš sacīja.

— Ko tu atkal šeit dari?»

Pirkss vērās plakanajā metāla maskā, lai gan tā nebija seja un nevarēja neko izteikt.

— Meklēju… — Terminuss atbildēja.

— Meklēju … kaķi.

— Ko?!

Terminuss sāka izslieties. Viņš stiepās uz augšu, rokas gļēvi nokarājās, it kā viņš būtu tās aizmirsis, un tādēļ, ka viņš darīja to tik gausi, locītavas čīkstinādams, viņa kustībās jaudās kaut kas draudošs.

— Meklēju kaķi, — viņš atkārtoja.

— Kādēļ?!

Terminuss brīdi klusēja, sastindzis kā dzelzs statuja.

— Nezinu, — viņš klusu atbildēja, un Pirkss apmulsa. Nāves klusums, blāvā spul­džu gaisma, sarūsējušās kravas ceļa sliedes un aizvērtie vārti darīja gaiteni līdzīgu pa­mestas šahtas ejai.

— Diezgan, — Pirkss beidzot noteica.

— Ej atpakaļ pie reaktora un nenāc no tu­rienes laukā! Dzirdi?!

— Klausos.

Terminuss pagriezās un aizgāja. Pirkss pa­lika viens. Gaisa strāva nesa viņu starp griestiem un grīdu milimetru pēc milimetra uz ventilatora atvērto rīkli. Viņš atgrūdās ar kāju no sienas, pagriezās uz lifta pusi un jo­ņoja augšup, atstādams aiz sevis melnās aku mutes, no kurām kā milzīga pulksteņa tikšķi dimdēja aizvien vājāki un tālāki automāta soļi.

4

Nākamajās dienās Pirkss bija aizņemts ar matemātiku. Katrreiz, no jauna ieslēdzot, reaktors sakarsa arvien vairāk, bet tā efek­tivitāte mazinājās. Bomans pieļāva, ka neit­ronu atstarotāji ir galīgi nolietojušies. To apstiprināja lēni, bet neatlaidīgi pieaugošā radioaktīvā noplūde. Pirkss izdarīja vissarež­ģītākos aprēķinus, cenšoties pareizi izkalku- lēt vilkmes un dzesināšanas laiku. Kad reak­tors nedarbojās, Pirkss pārsvieda dzesinošo šķidrumu no sānu tilpnēm uz pakaļgala tilp­nēm, kur pieturējās patiešām tropisks kar­stums. Šī bezgalīgā lāpīšanās prasīja pacie­tību — Pirkss stundām ilgi sēdēja pie skait­ļojamās mašīnas un ar mēģinājumu un kļūdu metodi meklēja vislabāko atrisinājumu. Re­zultātā viņi nolidoja četrdesmit trīs miljonus kilometru ar niecīgu nokavēšanos. Lidojuma piektajā dienā par spīti Bomana pesimistis­kajiem pareģojumiem viņi attīstīja vajadzīgo ātrumu. Izslēgdams reaktoru, kurš nu varēja dzesēties līdz pat nosēšanās brīdim, Pirkss atviegloti nopūtās. Pilotējot šo veco kravas raķeti, viņš redzēja zvaigznes daudz retāk, nekā būdams uz Zemes. Starp citu, viņš par tām arī neinteresējās — pat par sarkano kā vara naudas gabals Marsa disku — viņam pietika ar kursa līknēm.

Vēlu priekšpēdējās ceļojuma dienas va­karā, kad zilo uguņu kliedētā tumsa vērta klājus it kā plašākus, Pirksam ienāca prātā tilpnes. Līdz šim viņš nebija tajās pat ieska­tījies.

Pirkss izgāja no kopkajītes, kur Simss kā vienmēr spēlēja ar Bomanu šahu, un nolai­dās liftā uz pakaļgalu. Kopš tikšanās gaitenī viņš Terminusu vairs nebija nedz redzējis, nedz dzirdējis, bija vienīgi pamanījis, ka no kaķa vairs nav ne miņas, it kā tas vispār ne­būtu bijis uz kuģa.

Vāji apgaismotajās kuģa centrālajās telpās, klusu šalcot, bezgalīgi cirkulēja gaisa strāvas. Kad Pirkss atvēra durvis, zālē iede­gās ar biezu putekļu kārtu klātas spuldzītes. Viņš apstaigāja visu tilpni no viena gala līdz otram. Starp gandrīz vai līdz griestiem sa­krautām kastēm bija palikusi šaura eja. Pirkss pārbaudīja, cik cieši piestiprinātas pie grīdas tērauda lentes, ar kurām bija savilkta katra kravas piramīda; tā kā durvis bija pa­likušas vaļā, atdzīvojies caurvējš izsūca no tumšajiem kaktiem skaidu kaudzes, gružus, pakulas, kuras tikko manāmi šūpojās gaisā kā ūdenslēcas uz ūdens.

Pirkss atradās jau gaitenī, kad izdzirda lēnus, vienmērīgus sitienus:

— Uzmanību …

Trīs sitieni.

Kādu brīdi Pirkss dreifēja gaisa strāvā, kas cēla to aizvien augstāk. Gribot negribot bija jāklausās. Sarunājās divi. Signāli bija vāji, šķita, ka cilvēki taupa spēkus. Sitieni tika raidīti te lēnāk, te ātrāk. Viens bieži kļū­dījās, it kā būtu piemirsis Morzes ābeci. Rei­zēm tie ilgi klusēja, reizēm sāka klaudzināt vienlaicīgi. Melnais gaitenis ar reti izvieto­tām spuldzēm likās bezgalīgs, un tajā šalco­šais vējš it kā nāca no neizmērojama tuk­šuma.

— S-i-m-o-n-d-z-i-r-d-i-v-i-ņ-u, — lēni, neritmiski klaudzēja caurulē.

— N-e-d-z-i-r-d-u — n-e-d-z-i-r-d-u …

Pirkss nikni atgrūdās no sienas un sarā­vies, pievilcis kājas, kā akmens lidoja lejup pa gaiteņiem, kas bija aizvien vājāk apgais­moti: smalkie rūsganie putekli ap spuldzēm sabiezēja, un Pirkss saprata, ka pakaļgals vairs nav tālu. Smagās reaktora kameras durvis bija puspievērtas. Pirkss ieskatījās pa tām.

Kamerā bija auksts. Pa nakti izslēgtie kompresori klusēja, un vienīgi betona sienā apslēptais cauruļvads gandrīz vai cilvēka balsī kaut ko murmināja, kad gaisa burbuli lauza sev ceļu cauri biezajam šķidrumam.

Terminuss, apšķaidījies ar cementu, strā­dāja. Virs viņa galvas, kura nepārtraukti šū­pojās, sparīgi dūca ventilators. Pirkss, nepie- skāries kāpņu pakāpieniem, turēdamies pie margām, nolaidās lejā. Automāta dzelzs rokas klusi šķindēja, svaiga cementa kārta apslāpēja to sitienus.

— N-e-d-z-i-r-d-u … u-z-t-v-e-r-u …

Vai nu nejauši, vai arī tāpēc, ka pavēle palēnināt sitienus nāca no tā paša avota, kas sūtīja Morzes ābeces signālus, caurule du­nēja arvien klusāk. Pirkss stāvēja tieši bla­kus automātam. Tā posmainie vēdera seg­menti, kas virzījās cits citam virsū, kad auto­māts pieliecās, atgādināja insekta vēderiņu. Stiklainajās acīs trīsuļoja sīciņi spuldžu at- spīdumi. Cieši ieskatījies šajās acīs, Pirkss sajuta, ka viņš ir gluži viens šai tukšajā ka­merā ar stāvajām sienām. Terminuss nezi­nāja, ko viņš dara, viņš bija mašīna, kas raidīja atmiņā nostiprinātu skaņu sēriju, ne­kas vairāk. Sitieni aizvien pavājinājās.

— S-i-m-o-n-a-t-s-a-u-c-i-e-s, — Pirkss ar pūlēm atšifrēja. Ritms sajuka. Pirkss piedū­rās pie caurules kādu pusmetru no strādājošā robota saliektā stāva. Viņa pirkstu kauliņi atsitās pret metālu, un šai laikā raidītā sitienu sērija uz mirkli aprāvās. Pakļauda- mies pēkšņam impulsam, Pirkss, nepaguvis aptvert, cik mežonīga ir viņa vēlēšanās iejaukties sen pagājušo gadu sarunā, sāka ātri klaudzināt:

— K-ā-d-ē-ļ-m-o-m-s-e-n-s- n-e-a-t-b-i-l-d … u-z-t-v-e-r-u …

Gandrīz vienlaicīgi ar viņa pirmo sitienu pa cauruli iesita arī Terminuss. Abas skaņas saplūda, automāta roka pamira, it kā viņš būtu izdzirdis Pirkšu, bet, kad Pirkss bija beidzis, roka atkal sāka dzīt cementu savie­nojuma spraugā. Caurule ieskanējās:

— J-o-v-i-ņ-a-m-b-e-i-d-z …

Pauze. Terminuss pieliecās, lai pagrābtu cementa javu. Vai tas bija atbildes sākums? Pirkss, elpu aizturējis, gaidīja. Automāts iztaisnojās, strauji mezdams cementu, un caurule atbalsoja steidzīgus sitienus:

— S-i-m-o-n-v-a-i- t-u …

— T-e-s-i-m-o-n-s-n-e- e-s … k-a-s-r-u-n-ā- j-a … k-a-s-r-u-n-ā-j-a …

Pirkss ierāva galvu plecos; sitieni bira kā krusa:

— K-a-s- r-u-n-ā-j-a-a-t-s-a-u-c-i-e-s- k-a-s- r-u-n-ā-j-a k-a-s-r-u-n-ā-j-a … t-e-s-i-m-o-n-s- t-e- v-a-i-n-s- a-t-s-a-u-c-i-e-s …

— Terminus! — Pirkss iekliedzās. — Iz­beidz! Izbeidz!

Dunoņa izbeidzās. Terminuss iztaisnojās, bet viņa pleci un rokas raustījās, viss viņa korpuss trīcēja dzelzs drudzī, un Pirkss tur­pināja lasīt šos spazmatiskos grūdienus:

— K-a-s-r-u-n-ā-j-a … k-a-s … k-a-s …

— Izbeidz!!! — viņš iekliedzās vēlreiz. Pirkss skatījās uz automātu no sāniem, sma­gie pleci drebēja, un gaismas vizuļi, atstaro­damies no bruņām, atkārtoja:

— K-a-s …

Gluži kā iztukšots pēc vētras, kas izbrāzu­sies tam cauri, automāts pamazām sastinga.

Paceldamies virs grīdas, viņš ar troksni atsitās pret cauruļvada horizontālo atzaro­jumu un palika karājoties, it kā aizķēries aiz caurules, pilnīgi nekustīgi, bet, ieskatījies vērīgāk, Pirkss pamanīja, ka bezspēcīgi no­laistā roka tikko manāmi raustās:

— K-a-s …

Pirkss pats nezināja, ka viņš izkļuvis gai­tenī. Ventilatori dūca. Pirkss peldēja pretī aukstam, sausam vējam, kas pūta no augšē­jiem klājiem. Spuldžu uguņu gaišie apļi slīdēja pār viņa seju.

Kajītes durvis bija pusatvērtas. Uz rak­stāmgalda dega lampa, mezdama uz grīdas šauras gaismas strēles, griesti slīga tumsā.

Kurš tas bija? Kurš tā sauca? Simons? Vains? Bet viņu taču nebija! Viņi gājuši bojā pirms deviņpadsmit gadiem!

Tad kurš gan tas bija? Terminuss? Bet viņš taču tikai laboja cauruļvadus. Pirkss labi zināja, ko dzirdēs, ja mēģinās iztaujāt Ter- minusu — pļāpāšanu par rentgeniem, no­plūdi un plombām. Terminuss pat nenojauš, ka viņa rokas strādā kaut kādā rēgainā ritmā.

Skaidrs bija viens: šis ieraksts — ja tas ir ieraksts — nav nedzīvs. Lai kas būtu šie cil­vēki — šīs balsis, šie sitieni, — ar tiem var sarunāties. Ja tikai ir drosme …

Pirkss atgrūdās no griestiem un nedroši piepeldēja pie pretējās sienas. Pie velna! Viņam gribējās staigāt, staigāt ātri, sajust savu svaru, uzbliest no visa spēka ar dūri pa galdu! Šis šķietami tik ērtais stāvoklis, kad priekšmeti un paša ķermenis pārvērtu­šies nemateriālās ēnās, bija līdzīgs murgam. Viss, kam viņš pieskārās, atvirzījās, peldēja prom, viss bija nestabils, bez atbalsta un kļuva par piepūstu tukšumu, par šķietamību, sapni…

Sapni?

Pagaidi. Ja es redzu kādu sapnī un jautāju tam, tad es nezinu atbildi, kamēr tā nav at­skanējusi tam no lūpām, bet šis nosapņotais cilvēks taču neeksistē ārpus manām smadze­nēm, viņš ir tikai pagaidām no tām nošķirtā daļa. Ikviens tā dubultojas gandrīz ik die­nas, īpaši naktīs, veidojot pamatu īslaicīgām pseidoindividualitātēm, kas rodas viena cil­vēka murgos. Tās var būt izdomātas vai arī no dzīves ņemtas būtnes. Vai tad mēs bieži vien neredzam sapnī mirušos? Vai tad mēs nesarunājamies ar tiem?

Mirušie.

Vai tad Terminuss …

Kā pusnemaņā riņķodams pa kajīti, peldē­dams no vienas sienas pie otras, Pirkss bei­dzot nokļuva pie durvīm un ieķērās tajās. Viņš redzēja kādu tumšu gaiteņa daļu un šajā tumsā krītošo gaismas strēli.

Atgriezties tur?

Atgriezties un jautāt?

Tā ir kaut kāda fiziska parādība, sarežģī­tāka par parastu pierakstu; automāts galu galā nav ierīce skaņu fiksēšanai. Šai auto­mātā radies skaņu ieraksts, kam piemīt

zināma patstāvība, mainīgums. Ieraksts, kam — lai cik savādi tas arī skanētu — varēja jautāt un no kura varēja uzzināt… visu. Uzzināt par Simona, Nolana, Potera lik­teni un par šo neizprotamo, pārsteidzošo komandiera klusēšanu . . .

Vai var iedomāties vēl kādu citu izskaid­rojumu?

Laikam gan nē.

Pirkss bija par to pārliecināts un tomēr nekustējās no vietas, it kā gaidīdams kaut ko.

Galu galā nekā cita te nav, izņemot strāvu plūsmu dzelzs kārbas iekšienē. Nekā dzīva, nevienas būtnes, kas ietu bojā sadragātā kuģa tumsā. Noteikti nekā!

Izklauvēt jautājumus, Terminusam vero­ties ar stiklainu skatienu? Bet viņi taču nestāstīs visu pēc kārtas, sāks saukt palīgā, prasīt skābekli, lūgt, lai viņus glābj! Ko lai atbild? Ka viņi neeksistē? Ka viņi ir tikai «pseidoindividualitātes», izolētas elektronu smadzeņu saliņasr to murgi? Ka viņu bailes ir tikai baiļu imitācija un viņu agonija, kas atkārtojas katru nakti, nav vairāk vērta kā nospēlēta plate? Pirkss vēl atcerējās straujo sitienu brāzmu, kas bija sekojusi pēc viņa jautājuma, šo kliedzienu, ar kuru, izbrīnēju­šies un pēkšņi radušos cerību spārnoti, tie sauca viņu, — šo bezgalīgi atkārtoto, neat­laidīgo, steidzīgo lūgumu: «Atsaucies! Kas runā? Atsaucies!!»

Pirkss vēl dzirdēja to, sajuta pirkstu galos šo sitienu izmisumu un nevaldāmo niknumu.

Viņi neeksistē? Bet kas gan viņu sauca, kas lūdza palīdzību? Un kāda jēga, ja speciā­listi sacīs, ka šie kliedzieni nav nekas cits kā plākšņu rezonanses ierosinātu lādiņu svārstī­bas? Pirkss apsēdās pie rakstāmgalda. Izrāva atvilktni. Nikni piespieda papīrus, kas čauk­stēdami cēlās uz augšu, sameklēja vajadzīgo, izklāja sev priekšā un rūpīgi izgludināja, lai tas neizlidotu no telpas. Citu pēc citas viņš sāka aizpildīt nodrukātās ailes:

Modelis: Tips:

Nosaukums: Bojājuma veids: Secinājumi…

AST-Pm-105/0044 Remontuniversāls Terminuss Funkciju sabrukums

Pirkss domāja. Viņš tuvināja spalvu papī­ram un atkal atrāva. Domāja, ka mašīnas, kam cilvēks piešķīris domāšanas spējas, tādējādi pārvēršot tās par savu trako iedomu līdzdalībniecēm, nav vainīgas. Par to, ka teiksma par Golemu, par mašīnu, kas sadum­pojusies un sacēlusies pret cilvēku, ir meli un tie izdomāti, lai tie, kuri atbild par visu, varētu šo atbildību no sevis novelt.

Secinājumi: Nodot lūžņos.

Un lappuses apakšējā stūrī viņš ar stingu sejas izteiksmi parakstījās:

Pirmais navigators Pirkss.