Pusķēniņš

BRĪVĪBA

Sūmaela skrēja pa priekšu mežonīgā solī, un visi kātoja viņai pakaļ, apstrīdot maršruta izvēli tikpat maz, cik tad, kad viņi airēja. Viņi maldījās pa melnām klintīm un sniegbaltiem klajumiem, kur greizi koki vējā bija ieņēmuši samocītas pozas un skumji klanījās jūrai.

— Cik vēl solu līdz Vensterzemei? - iesaucās Ralfs.

>

Klusībā kaut ko pie sevis murminot, Sūmaela pārbaudīja visus instrumentus, pavērās augšup uz tēraudpe-lēkajās debesīs vīdošo Saules māti un neatbildējusi devās tālāk uz priekšu.

Reti kurš Torlbijas citadeles iemītnieks uzskatītu to par dārgumu, bet Nekā appelējušais buru audekla baķis kļuva par bēgļu visvērtīgāko īpašumu. Rūpīgi, kā pirāti dala salaupīto mantu, viņi saplēsa audumu gabalos, ietinās tajā, zem drēbēm pasargājot apsalušās galvas un rokas, un to sabāza arī zābakos. Pusi audekla Džods staipīja līdzi tāpat, un, pienākot naktij, visi saritinājās zem tā. Šī teltene nudien pavisam maz pasargāja no mēmās tumsas visapkārt, bet visi labi apzinājās, ka jābūt pateicīgiem arī par mazumiņu.

Šis mazumiņš nozīmēja soli starp dzīvību un nāvi.

Viņi devās uz priekšu, pārmaiņus stājoties gājiena priekšgalā. Džods to darīja, nemaz nekurnēdams; Ralfs nežēloja lāstus sniegam, it kā tas būtu sens ienadnieks; Ankrans cīnījās, apņēmis sevi rokām. Nekas gāja pa priekšu augstu paceltu galvu un cieši satvertu zobenu, kā apliecinot, ka viņš pats darināts no tērauda un nekādi laikapstākļi nav spējīgi viņu nosaldēt vai uzkarsēt pat tad, kad, par spīti Jārvi lūgšanām, sniegs sakrājās uz nozagtās jakas pleciem.

- Sasodīti brīnišķīgi, - Ralfs uzrunāja debesis.

- Mums tas nāk par labu, - iebilda Ankrans. - Sniegs aizber pēdas un ļauj mums noslēpties. Ja paveiksies, mūsu vecā saimniece nospriedīs, ka esam te sasaluši ragā.

- Ja nepaveiksies, mēs patiešām sasalsim ragā, - nočukstēja Jārvi.

- Kāda starpība - tā vai šitā, - Ralfs atcirta. - Kurš gan būtu tik traks, lai mums sekotu šādā laikā.

- Ha! - ierēcās Nekas. - Sadikširama ir tik traka, ka darīs tieši tā. - Viņš pārmeta smagās ķēdes galu pār plecu kā šalli un izbeidza sarunu tikpat šerpi kā padarīja galu Dienvidvēja apsargiem.

Jārvi paraudzījās atpakaļ turp, no kurienes viņi nāca, un ievēroja pēdas, kas aizstiepās pelēkajā tālē. Nez vai Sadikširama atradīs sava kuģa vraku? Vēl viņš prātoja, ko kapteine iesāks, ja to atradīs. Tad norija smago kamolu un vicoja pakaļ pārējiem, cik vien ātri spēja.

Ap dienasvidu Saules māte vārgajā zenītā nebija pacēlusies augstāk par Džoda plecu, tās mestās garās ēnas vilkās pakaļ bēgļiem, un viņi nolēma atpūsties, cieši saspiedušies kopā kādā ieplakā.

- Gribas ēst, - Sūmaela novilka, tā skaļi izteikusi alkas, kas bija pārņēmušas ikvienu.

Bet neviens negribēja piebalsot. Visi zināja, ka te, laukā, ēdiens ir vērtīgāks par zeltu. Ankrans visus pārsteidza, pirmais izvilkdams no kažoka sālītu zivju saišķi.

Viņš paraustīja plecus. - Es ienīstu zivis.

- Tas, kurš mērdēja mūs badā, nu dod mums ēst, -secināja Ralfs. - Kurš teica, ka taisnības nav? - Viņš izvilka jau sen sabojājušos cepumus - ja tie vispār jebkad bijuši svaigi. Sūmaela tiem pievienoja pāris sakaltušu maizes klaipu.

Jārvi atlika vien izplest tukšās plaukstas un censties pasmaidīt. — Esmu pateicīgs... par jūsu devīgumu...

Ankrans viegli saberzēja lauzto degunu. - Tava pateicība man mazliet silda sirdi. Un kas ir jums abiem?

Džods paraustīja plecus. - Man bija pavisam maz laika sagatavoties.

Nekas pacēla gaisā zobenu. - Es varu piedāvāt nazi.

Viņi notiesāja nožēlojamo ēdienu, ar ko tik tikko pietika, lai sanāktu cik necik pieticīga maltīte visiem sešiem.

- Laikam man nāksies uzņemties mātes pienākumus, — sacīja Sūmaela.

Jārvi sēdēja un žēlabaini raudzījās kā suns, kas gaida pabiras, kamēr stūrmane sadalīja maizi baisi vienlīdzīgās un baisi mazās devās. Ralfs uzreiz aprija savus pāris kumosus un vēroja, kā Ankrans svētlaimē pievērtām acīm simtreiz sakošļā pēdējo drupaču.

- Mums vairāk nekā ēdama nav?

Sūmaela neko neatbildēja, sakniebtām lūpām atkal satina vērtīgo ēdmaņu lupatā un noslēpa azotē.

- Man pietrūkst Triga, - Ralfs sēri novilka.

No Sūmaelas būtu sanākusi laba maģistre. Bēgot no kuģa, viņa bija domājusi tik skaidru galvu, ka paķērusi dažas Sadikširamas pamestās vīna pudeles, un tagad viņi tās notīrīja no sniega un pārmaiņus nesa līdzi, noslēpuši zem drēbēm. Jārvi drīz iemācījās, ka jādzer pavisam maz, jo izģērbšanās, lai pačurātu, šādā salā bija varonības izpausme, ko pārējie sagaidītu ar urravām, un tomēr visi apzinājās, ka agri vai vēlu nāksies atsegt savu mantību svelošajam vējam.

Diena bija īsa, lai gan katra šķita kā mēnesi ilgas mocības, un, kad iestājās vakars, debesīs iemirdzējās zvaigznes - šie spožie dievu redzokļi, kas spīdēja kā dārgakmeņi un aizzibēja kā degošas astes. Sūmaela rādīja uz nepazīstamiem zvaigznājiem un katram zināja vārdu: Plikpaurainais Audējputns, Līkais Ceļš, Klauvējošais Svešinieks, Sapņu Zaglis... Meitene tumsā smaidīja, aizrautīgi par tiem stāstot, un viņas balss skanēja tik laimīgi, kādu Jārvi to vēl nebija dzirdējis. Arī viņš pasmaidīja.

- Cik soļu vēl palicis līdz Vensterzemei? - Jārvi pajautāja.

- Daži. - Sūmaela jau atkal pavērās uz apvārsni, laimes sajūta spēji izgaisa, un viņa ātrā gaitā metās ceļā.

Jārvi centās turēt līdzi meitenei. - Es vēl neesmu tev pateicis paldies.

- Tev vēl būs iespēja to izdarīt, ja mēs beigu beigās nepārvērtīsimies par diviem sasalušiem līķiem.

- Tā kā man šāda iespēja var arī nebūt... paldies. Tu varēji ari ļaut Trigam mani nogalināt.

- Ja es būtu kaut mirkli apdomājusies, tā arī darītu.

Jārvi nebija tiesību par to žēloties. Viņš nezināja, kā

pats būtu rīkojies, ja Trigs žņaugtu Sūmaelu, un negribējās ari to noskaidrot. — Tādā gadījumā es priecājos, ka tu tobrīd nedomāji.

Iestājās ilga pauze, tikai sniegs gurkstēja zem abu gājēju zābaku zolēm. Tad Jārvi pamanīja, ka Sūmaela pavērās pār plecu uz viņu, tad atkal aizgriezās un sacīja:

- Es arī priecājos.

Otrajā dienā viņi plēsa jokus, lai uzturētu garu.

- Tu atkal skopojies ar saviem krājumiem, Ankran! Liec atpakaļ to cepto cūku! - Un visi smējās.

- Visiem jāskrien līdz pat Vulsgārdai! Kurš pienāks pēdējais, tiks pārdots, lai pārējie varētu nopirkt alu! - Jau atkal smiekli.

- Ceru, ka Šadikširama atnesis ari vīnu, kad būs mūs panākusi. - Šoreiz neviens nesmējās, tikai pasmaidīja.

Kad bēgļi trešās dienas rītā izlīda no sasodītās telts, ja tik drūmi lietainu atblāzmu vispār varēja nosaukt par rītu, visi bija dusmīgi.

- Man pie kājas, kas notiks ar to veco sakārni, kas man velkas pa priekšu, — iebrēcās Nekas, jau trešoreiz paklupis pret Ralfa papēdi.

- Nevarētu teikt, ka esmu sajūsmā, ka man uz papēžiem min tas nenormālais ar zobenu, - Ralfs izmeta pār plecu.

- Tu vari ar to dabūt pa muguru, pavisam droši.

- Cik jums abiem gadu, ka jūs uzvedaties kā bērni? — Jārvi izlauzās uz priekšu un ieņēma vietu starp abiem.

- Vai nu palīdzēsim cits citam, vai arī ziema visus paņems sev.

Pavisam vārgi viņš saklausīja priekšgalā ejošās Sūma-elas piezīmi: — Pavisam reāli, ka tā tik un tā mūs visus paņems.

Jārvi domāja līdzīgi.

Ceturtajā dienā stindzinoša migla nosedza balto līdzenumu kā līķauts, un nu vairs nerunāja neviens. Bija dzirdams vien vaids, ja kāds paklupa, vai arī elsas, kad citi palīdzēja kritušajam piecelties un virzīties tālāk nekurienē. Seši klusējoši stāvi dižajā tukšumā, ledainajā nekurzemē katrs cīnījās pats ar savu saltas nelaimes nastu, velkot līdzi žņaudzošo kaklariņķi un vēl smagāko ķēdi. Katram bija pašam savas sāpes, izsalkums un bailes.

Iesākumā Jārvi domāja par vīriem, kas noslīka līdz ar kuģi. Cik daudzi gāja bojā? Dēļi lūza, un jūra ieplūda kuģī, tikai lai viņš izglābtos? Ķēdēs iekaltie vergi tvēra pēc pēdējā elpas vilciena, pirms Jūras māte tos ievilka aizvien dzilākās dzīlēs.

>

Viņa paša māte gan mēdza atkārtot, ka nedrīkst pārdzīvot par to, kas izdarīts. Jāpārdzīvo tikai par to, kas vēl jādara.

Neko vairs nebija iespējams mainīt, un pamazām izbālēja kā vainas sajūta par pagātni, tā bažas par nākotni, atstājot vien neatlaidīgas atmiņas par ēdienu. Par četriem dučiem sivēnu, ko sacepa, gaidot Augstā karaļa ierašanos, - tik daudz vienam sīka auguma sirmam vīrelim un viņa maģistrei ar skarbo skatienu. Jārvi atcerējās dzīres, kad viņa brālis bija nokārtojis kareivja pārbaudījumu, kuru Jārvi tikai drusku pamēģināja, labi apzinoties, ka nekad nespēs tādu izturēt. Atmiņā nāca pludmale pirms nelaimīgā sirojuma, kur vīri gatavoja, iespējams, pēdējo maltīti, kur gaļa grozījās uz iesmiem virs simtiem ugunskuru liesmām, kas kā glāsti laizīja sanākušo sejas, kurās vīdēja izsalkuši smaidi, kur pilēja tauki un brūnēja cepešu ādiņa...

>

- Brīvība! — ieaurojās Ralfs un plati iepleta rokas, redzot plašo un balto bezgalību. - Brīvība nosalt, kur vien vēlies. Brīvība mirt badā, kad vien vēlies. Brīvība iet, līdz krīti.

Dzidrajā, asajā gaisā viņa balss ātri izdzisa.

- Visu pateici? - Nekas jautāja.

Ralfs ļāva rokām nokrist gar sāniem. — Jā. - Un viņi devās tālāk uz priekšu.

Ne jau domas par māti palīdzēja Jārvi iet tālāk soli pa nestabilam solim, kustību pēc sāpīgas kustības, kritienu pēc svilinoša kritiena, sekojot priekšā ejošo pēdām. Ne jau doma par mirušo tēvu, kuram tika atņemts tronis, un pat ne par paša soliņu blakus Mātes Gundringas kamīnam. Jārvi spēcināja doma par Odemu un tā smaidu, liekot roku uz krustdēla pleca. Par to, kurš solījās vienmēr sniegt atbalstu. Par Odemu, kurš laipni kā pavasara lietutiņš bija pavaicājis, vai kroplim būtu jākļūst par Get-landes kēninu.

> »

- Manuprāt, nē, - Jārvi nošņācās, un dvaša straumē izbrāzās caur saplaisājušajām lūpām. - Manuprāt, nē... Manuprāt, nē.

Un soli pa mokošam solim Getlande tuvojās.

Piektā diena pienāca skaidra un salti dzidra, debesis pletās žilbinoši zilas, un Jārvi šķita, ka saskatāms viss ceļš līdz pat jūrai - melnai svītriņai tālu pie apvāršņa šajā melnbaltajā zemē.

- Esam labi gājuši, - viņš atzinīgi sacīja. - Tas jāatzīst.

Sūmaela vērās uz rietumiem, piesegusi acis no spožuma, un negrasījās neko atzīt. - Mums bija paveicies ar laiku.

- Es gan nejūtos kā veiksminieks, — iebilda Ralfs, sildoties pats savos apkampienos. - Vai tu jūties kā veiksminieks, Džod?

- Es jūtos kā nosalis, - Džods attrauca un saberzēja apsārtušās ausis.

Sūmaela grozīja galvu, vērdamās debesīs, kas bija neparasti dzidras, izņemot tumšo švīku tālu prom ziemeļos. -Jau šonakt vai rīt jūs droši vien uzzināsiet, kāds ir slikts laiks. Nāk vētra.

Ralfs saspicēja ausis. - Tu droši zini?

- Es taču tev nemācu krākt, ja? Tad nemāci man noteikt laikapstākļus.

Ralfs pavērās uz Jārvi un paraustīja plecus. Nebija vēl satumsis, kad apstiprinājās, ka Sūmaela zina, ko saka. Tumšais plankums pamalē auga augumā un kļuva aizvien drūmāks, līdz pārvērtās ļaunu vēstošos mākoņos.

- Dievi dusmojas, - Nekas nomurmināja un pavērās debesīs.

- Un kad viņi nedusmojas? - atcirta Jārvi.

Sāka snigt milzu pārslām, tās pārvērtās putenī un sniega mutulī. Vējš pūta kaucošām brāzmām, vienlaikus bliežot no visām pusēm un dzenājot bēgļus te pa kreisi, te pa labi. Jārvi pakrita un piecēlies pārējos vairs neredzēja. Panikā viņš klupa vēlreiz un uzvēlās Džoda mugurai.

- Mums jātiek laukā no vētras! - viņš kliedza, bet vējā pats gandrīz nedzirdēja savu balsi.

- Man nav, ko iebilst, - Džods brēca pretī.

- Mums nepieciešams dziļš sniegs!

- Sniega gan te netrūkst! - auroja Ankrans.

Viņi ietenterēja šauras upītes gravā, kas Jārvi šķita visdrošākais aizsegs, jo sniegs turpināja krist tik lieliem blāķiem, ka pārējie itin labi līdzinājās rēgiem. Viņš rakās sniegā kā zaķis un meta to prom starp kājām, pēc tam izmisīgi ienira kupenā visā garumā, lai jau pēc brīža izveidotu tuneli. Audekla rokauti samirka locītavu vietās un svilināja ādu, muskuļi smeldza no piepūles, bet Jārvi turpināja cīnīties. Viņš raka tā, kā rok, glābjot dzīvību.

Viņam izdevās.

>

Sūmaela kā tārps līda pakaļ Jārvi, rūkdama caur sakostajiem zobiem un izmantodama cirvi lāpstas vietā. Vispirms viņi izraka šauru aliņu, tad jau lielāku, līdz izveidojās neliela telpa. Aiz viņiem pa eju dziļāk spirinājās Ankrans, izbāzis mēles galu pa izsisto priekšzobu spraugu, un lieko sniegu saujām grūda aiz sevis. Tālāk aukstajā krēslā sekoja Ralfs, bet Džods aiz viņa ar platajiem pleciem padarīja alu vēl apjomīgāku. Visbeidzot galvu pabāza arī Nekas.

- Glīti, — viņš novērtēja.

- Ieejai jāpaliek tīrai, - Jārvi murmināja, - vai arī naktī tiksim aprakti. - Viņš saritinājās un atspiedās pret sapresēto sniegu, attina izmirkušos roku autus un uzpūta kopā saliktajām delnām. Viņam jau tā trūka diezgan daudz pirkstu, un nevarēja atļauties zaudēt vēl kādu.

- Kur tu to iemācījies? - Sūmaela vaicāja un apsēdās blakus Jārvi.

- Man tēvs iemācīja.

- Manuprāt, viņš ir glābis mums dzīvību.

- Noteikti pasaki viņam paldies, kad satiksi, - Ankrans iekārtojās ērtāk. Viņi cieši saspiedās kopā. Tā viņi turpināja gaidīt jau dienām ilgi. Te, nekurienē, nebija vietas lepnumam, nepatikai vai ienaidam.

Jārvi pievēra acis un atkal iedomājās par tēvu, kurš bāls un auksts gulēja uz akmens grīdas. - Mans tēvs ir miris.

- Jūtu līdzi, — atskanēja Džoda zemā balss.

— Labi, ka vismaz viens no mums jūt līdzi.

Jārvi ļāva rokai noslīgt lejā un jau nākamajā mirklī saprata, ka tā uzkritusi Sūmaelas plaukstai, jo meitenes augšup pavērstie pirksti piekļāvās viņa saujai. Tajā vietā, kur pieskārās viņas āda, bija labi un silti. Jārvi neatrāva roku. Arī Sūmaela ne.

Lēnītēm Jārvi savija savus pirkstus ar meitenes pirkstiem.

Iestājās ilgs klusums, vējš gaudoja ārpus viņu pajumtes sienām, un iekšā sāka trūkt gaisa. Zem šīs sapresētā sniega segas Jārvi pārņēma tikpat laba, silta un mājīga sajūta kā beidzamoreiz, sēžot pie Ankrana sakurtā ugunskura.

- Cik labi! - Viņš sajuta elpu uz sejas un maigo Sūmaelas plaukstu, kas saņēma viņa delnu. Jārvi spēji atvēra acis, bet tumsā nespēja saskatīt meitenes sejas izteiksmi.

Sūmaela pagrieza puiša delnu otrādi un kaut ko ielika. Sakaltusi un saskābusi, ne īsti mikla, ne sasalusi, bet tomēr maize; un dievi ir liecinieki, ka Jārvi bija laimīgs to saņemt.

Viņi sēdēja, saspiedušies kopā, katrs izvilka savu tiesu un sāka košļāt kā mierinājumu vai vismaz atvieglojumu. Cits pēc cita tie norija kumosu un sēdēja klusumā, tikai Jārvi palika, domājot, vai saņemsies drosmi un vēlreiz satvers Sūmaelas roku.

Un tad viņš teica: - Tagad esam apēduši visu.

Jau atkal klusums, bet šoreiz jau krietni netīkamāks.

Ieskanējās tumsas pieklusinātā Ralfa balss: - Cik tālu vēl līdz Vensterzemei?

Neviens neatbildēja.

VISLABĀKIE ĻAUDIS

)

- Gctlandiešiem ir vislabākie vīri, tie cīnās visi kā viens, - ieskanējās Nekā piesmakusī balss. - Un ikvienu sargā pārinieka vairogs.

- Getlandieši? Ha! - Ralfs nošņācās, un elpas mutulis izspruka no nāsīm, kamēr viņš cīnījās, lai tiktu augšā pa sniegoto uzkalni pakaļ Sūmaelai. - Stulbu aitu bars, kas blēdamas skrien tieši miesnieka rokās! Un kas notiek tad, ja blakusvīrs krīt? Troveniešiem gan iekšā uguns!

Tā viņi visu dienu strīdējās par to, kas stiprāks -zobens vai bulta. Vai Hemenholma atrodas uz dienvidiem no Grenmeras salas. Vai Jūras mātei labāk tīk krāsots vai ieeļļots koks un no kā jābūvē kuģi. Jārvi īsti nesaprata, pa kuru laiku tie ievelk elpu. Viņam tik tikko pietika gaisa, lai nenosmaktu.

- Trovenieši? — iebrēcās Nekas. — Ha! Un kas notiek tad, kad uguns izdziest? - Iesākumā strīdnieki plēsās par savu taisnību, pēc tam - par savu statusu un beigās - ar vēl ciešāku pārliecību - jau strīda pēc, kas bija pārvērties nicinošā rūkšanā. Neviens nepiekāpās ne par mata tiesu, kopš pameta grimstošo Dienvidvēju.

Bija pagājušas trīs dienas kopš pēdējā kumosa, un Jārvi izsalkums svilināja iekšas, iznīcinot beidzamo cerību. Torīt, iztinis rokas no audekla gabala, viņš tik tikko tās pazina: plaukstas bija vienlaikus sačokurojušās un uztūkušas. Āda pirkstu galos atgādināja vasku un bija gandrīz nejutīga. Iekrituši bija pat Džoda vaigi. Ankrans kliboja un neveiksmīgi centās to slēpt. Ralfs elsa tik smagi, ka

Jārvi saviebās sāpēs. Nekā sarauktās uzacis bija sasalušas ledū. Ar katru pieveikto jūdzi Sūmaelas rētu klātās lūpas dila aizvien plānākas, pelēkākas un sakļāvās arvien ciešāk.

Kamēr vien turpinājās nolādēto cīniņš, Jārvi spēja domāt tikai par to, kurš no viņiem pirmais nomirs.

- Getlandieši zina, kas ir disciplīna, - Nekas rūca,

- getlandiešiem...

- Tas, sasodīts, interesē tikai muļķus! — Jārvi spējā niknuma lēkmē nošņāca, nostādīja abus vecos vīrus vienu otram pretī un bakstīja ar pirksta stumbeni abiem teju vai sejā. - Cilvēki ir tikai cilvēki un ir labi vai slikti atkarībā no tā, kā tiem paveicas. Tagad nedzesējiet elpu, lai pietiek spēka iet! - Viņš sabāza rokas atpakaļ padusēs un piespieda sevi rāpties augšā pa uzkalni.

- Pavāra zellis un filozofs vienā personā, - Ralfs noņurdēja.

- Tā arī nespēju izlemt, no kura te mazāka jēga, -murmināja Nekas. - Laikam vajadzēja ļaut Trigam viņu piebeigt. Getlandieši ir gatavie...

Pienācis pie apsalušās kores, viņš apkusa. Tāpat kā visi. Priekšā uz visām pusēm pletās mežs un pie apvāršņa saplūda pelēkā krītoša sniega šķidrautā.

- Koki? — Sūmaela nočukstēja, kā neuzdrošinoties noticēt savām acīm.

- Koki — tātad varbūt barība, - secināja Jārvi.

- Koki - tātad uguns, — piebilda Ankrans.

Nākamajā mirklī visi jau metās lejā no kalna, klaigādami kā bērni, kas tikuši brīvībā no mājas darbiem. Jārvi paklupa un krita, uzraujot sev virsū sniega dušu, bet tūlīt pat pielēca kājās. Viņi aizrautīgi klīda starp nīkulīgajiem kociņiem, bet drīz vien virs galvas slējās tik varenas egles, ka Jārvi neizdotos apņemt to stumbrus. Vareni pīlāri gluži kā svētvietā, kur viņi bija vien nelūgti iebrucēji.

Skrējiens pierima, līdz pārtapa piesardzīgos soļos. Augļi nekrita no retajiem zariem, stirnas pašas nemetās uz Nekā zobena. Visi atrastie kritušie koki bija piemirkuši vai satrūdējuši. Zem sniega slēpās viltīgu sakņu mudžeklis un neskaitāmus gadus krājušās skujas.

Smiekli apsīka, mežā valdīja pilnīgs klusums, pat putna čivināšana nepārtrauca smago klusumu.

- Augstie dievi, - čukstēja Ankrans, - tas nav pat par grasi labāk nekā tur, klajumā.

Jārvi uzrāpās kādā kokā un drebošiem pirkstiem plēsa nost apsalušas sēnes.

- Vai tu kaut ko atradi? - Džods vaicāja pavisam vārā cerībā.

- Nē. — Jārvi aizmeta sēnes. - Šīs nav ēdamas. - Un izmisums līdz ar sniegpārslām uzgūlās puiša pleciem vēl smagāk nekā iepriekš.

- Mums jāiekur ugunskurs, - viņš sacīja, cenšoties uzturēt dzīvu cerību. Uguns viņus sasildītu, uzmundrinātu un vienotu, tā ļaujot kaut vēl mazliet virzīties uz priekšu. Par to, kurp tā varētu viņus aizvest, Jārvi neuzdrošinājās domāt. Soli pa solim, kā mēdza atkārtot Džods.

- Lai iekurtu uguni, vajadzīga sausa malka, - sacīja Ankrans. - Varbūt pavāra zellim ir zināms, kur to ņemt?

- Torlbijā es zinātu, kur to var nopirkt, — Jārvi atcirta. Patiesībā viņš to, iespējams, arī nezinātu. Šim darbam viņam bija vergi.

- Jo augstāka vieta, jo sausāka. — Sūmaela metās skriet, un Jārvi joza viņai pakaļ lejā no kalna gravā, kur koki vairs neauga un krājās vien balts sniegs. - Varbūt tur augšā...

Meitene metās iekšā meža stigā, un Jārvi sekoja viņas veiklajām kājām. Viņš bija neizsakāmi pārguris un tik tikko juta pēdas. Šeit zeme šķita savāda - līdzena un cieta, to klāja plāna sniega kārtiņa, un šur tur vīdēja tumši plankumi. Nākamo Sūmaelas soli jau pavadīja savāds krakškis.

>

Viņa sastinga un pavērās zem kājām.

- Stāviet! - Nekas iznira abiem aiz muguras, satvēris koku vienā, bet zobenu - otrā rokā. - Tā ir upe!

Jārvi paskatījās lejup, un visas spalviņas šausmās sacēlās gaisā. Ledus čīkstēja, krakšķēja un sakustējās zem kājām. Tad tas gari novaidēja, un Sūmaela pagriezās pret Jārvi plati ieplestām acīm. Abus šķīra vien solis vai divi.

Jārvi drudžaini norija kamolu, tik tikko uzdrošinoties elpot, un pastiepa meitenei roku.

- Tikai viegliem soļiem, - viņš čukstēja.

Sūmaela spēra soli un, vēl vaidu izdvesusi, nozuda zem ledus.

Pirmajā mirklī Jārvi stāvēja kā sastindzis.

Tad nodrebēja, grasoties mesties uz priekšu.

Viņš noturējās, metās zemē uz visām četrām un rāpās turp, kur meitene bija nozudusi. Melnajā ūdenī peldēja vien ledus šķembas, bet nebija redzamas ne mazākās zīmes par Sūmaelu. Pār plecu Jārvi pamanīja, ka Džods skrien lejā no kalna, sacēlis aiz sevis sniega mākoni.

- Stāvi! - iebrēcās Jarvi. - Tu esi pārāk smags!

Šķita, ka zem ūdens kaut kas sakustas, un viņš šļūca

> ⁷ ’ > > ar seju pret ledu tuvāk āliņģim, slaucīdams prom sniegu, bet tur lejā neko neredzēja, tikai tumsu un vientuļus gaisa burbulīšus.

Uz upes ledus izskrēja Ankrans, plaši izpletis rokas, bet apstājās kā iemiets, tiklīdz ledus ievaidējās. Nekas kārpījās sniegā lejup pa straumi tuvāk kaila ledus laukumam, kur pret debesīm slējās atsegti akmeņi.

Iestājās baiss klusums.

- Kur viņa palika? - Jārvi kliedza. Ralfs krastā vērās uz jauno puisi, bezpalīdzīgi kustinot lūpas.

Cik ilgi cilvēks spēj aizturēt elpu? Skaidrs, ka tik ilgi

ne.

Jārvi redzēja Neko nolecam no krasta pāris soļu uz priekšu un virs galvas paceļam augšup vērstu zobenu.

- Vai tu esi jucis? - Jārvi šausmās nobrēca, iekams aptvēra notiekošo.

Skaidrs, ka jucis.

Zobens lidoja lejup, gaisā pacēlās strūklaka, un Nekas krita uz ledus un grūda otru roku ūdenī.

- Es viņu turu! - Viņš izvilka Sūmaelu no upes ļenganu kā lupatu lelle un kūpošu no ledainā ūdens; viņš to vilka uz krastu, kur jau gaidīja Džods un Ralfs.

- Viņa elpo? - Jārvi kliedza un rāpoja uz krastu, baidoties ielūzt pats.

- Kā to lai zina? - Džods sauca un nometās blakus meitenei.

- Pieliec vaigu viņas mutei!

- Šķiet, ka ne.

> ⁷

- Pacel gaisā viņas kājas! - Jārvi izrāpās no aizsalušās upes un ar varu vilka svina smagās kājas gar sniega klāto krastu.

- Ko?

- Gāz vinu uz mutes!

>

Džods truli pacēla Sūmaelu gaisā aiz potītēm, viņas galva vilkās pa sniegu, un Jārvi uzrāpās augstāk, iebāza divus pirkstus meitenei mutē un bīdīja tos augšā lejā pa rīkli.

- Nu taču! - viņš rēca, spļaudījās un cīnījās. - Elpo! -Jārvi reiz bija redzējis, kā Māte Gundringa elpina kādu puisēnu, kurš bija ievēlies dzirnavu dīķī.

Tas zēns toreiz nomira.

Sūmaela nekustējās. Viņa bija sasalusi ragā, auksta kā nāve, un Jārvi caur sakostajiem zobiem saraustīti skaitīja lūgšanas, pat īsti nezinādams, kam.

Viņš sajuta uz pleca Nekā roku. - Nāve mūs visus gaida.

Jārvi nopurināja roku un bāza pirkstus vēl dziļāk.

- Elpo!

Un Sūmaela atjēgusies noraustījās, gluži kā mazs bērns pamostas, ja tam iekniebj. Meitene atklepoja ūdeni, ierāva plaušās steidzīgu elpu un atklepoja vēl.

- Augstie dievi! - Apjukušais Ralfs soli atkāpās.

Jārvi bija gandrīz tikpat pārsteigts un, protams, laimīgāks kā vēl nekad, saņēmis saujā ledainu vēmekļu devu.

- Vai liksi mani zemē? - Sūmaela novaidēja un novērsās. Džods palaida meiteni vaļā, un tā, novēlusies sniegā, ķēra pie kaklariņķa, klepoja un spļāva, līdz sāka nevaldāmi drebēt.

Ralfs blenza, kā ieraudzījis brīnumu. - Tu esi burvis!

- Vai maģistrs, - nomurmināja Ankrans.

Jārvi nebija ne mazākās vēlēšanās klausīties tādās runās. - Mums viņa jāsasilda.

Visi metās iekurt ugunskuru un plēsa no kokiem ķērpjus iekuram, liekot lietā Ankrana sīko krama gabalu, bet viss bija izmircis un vārgās dzirksteles neuzšķīla uguni. Viņi mēģināja to piešķilt cits pēc cita, bet Sūmaela tikai skatījās kā vienmēr mirdzošām acīm un drebēja aizvien nevaldāmāk, līdz bija jau dzirdams, kā drēbes sitas pret meitenes miesu.

Džodam, kas savulaik katru rītu maizes ceptuvē bija kurinājis krāsni, nekas nesanāca; arī Ralfam, kurš bija pielaidis uguni pat vēja izpūstos un pielijušos liedagos visas Sašķeltās jūras krastos, neizdevās. Pat Jārvi velti cīnījās, berzējot kramu nekam nederīgās rokas saujā, līdz pirksti sāka asiņot. Bet Ankrans visu laiku veltīja lūgsnas Uguns tēvam.

Tomēr dievi todien vairs nebija gatavi jauniem brīnumiem.

- Varbūt varam izrakt aizsegu? - Džods sašūpojās uz papēžiem. - Tā, kā darījām vētras laikā.

- Par maz sniega, - Jārvi atcirta.

- Tad varbūt no zariem?

- Par daudz sniega.

- Jāiet uz priekšu, - Sūmaela pēkšņi rausās kājās, un Ralfa milzīgais kažoks novēlās sniegā aiz viņas. - Ļoti karsti, - viņa teica un noritināja audekla sloksni no delnām, atrāva vaļā kreklu un sāka raustīt ķēdi. - Man

⁷ > > šalle spiež. - Sūmaela spēra vēl pāris drebelīgu soļu un

novēlās zemē uz sejas. - Jāiet uz priekšu, - viņa murmināja sniegā.

Džods maigi pārvēla meiteni uz muguras, piecēla sēdus un apskāva ar vienu roku.

- Tēvs mūžam negaidīs, - Sūmaela čukstēja, vieglīti-ņai dvašai plūstot pār zili nosalušajām lūpām.

- Aukstums jau sāk kāpt viņai galvā. - Jārvi pielika plaukstu meitenes nosvīdušajai sejai un pamanīja, ka pašam trīc roka. Pat ja viņam izdevās to glābt no noslīkšanas, bez uguns vai malkas ziema tik un tā izvedīs Sūmaelu pa Beidzamajām durvīm, un viņš to neizturēs. Ko gan viņi iesāks bez stūrmanes?

Ko viņš iesāks bez Sūmaelas?

- Dari kaut ko! — šņāca Ralfs un cieši satvēra Jārvi roku.

Bet ko? Jārvi iekodās sasprēgājušajā lūpā un vērās uz mežu, it kā atbilde pati no sevis varētu parādīties starp kailajiem stumbriem.

Izeja ir vienmēr.

Jārvi brīdi aizdomājās, tad tika vaļā no Ralfa un metās pie tuvākā koka, plēsdams rokautu no veselās delnas. No mizas viņš noplēsa kaut ko rūsganu, un jau atkal uzplaiksnīja cerības liesmiņa.

- Vilna, — Ankrans čukstēja un norāva vēl vienu kušķi. — Te ir garām gājušas aitas.

Ralfs to noplēsa no Ankrana pirkstiem. - Uz kurieni tās tika dzītas?

- Uz dienvidiem, - Jārvi atbildēja.

- Kā tu zini?

— Sūnas aug tajā pusē, kur nepūš vējš, - stumbra rietumu sānā.

— Aitas nozīmē siltumu, — piebilda Ralfs.

- Aitas nozīmē ēdienu, - izlaboja Džods.

Jārvi neteica, par ko domāja. Neteica, ka aitas nozīmē cilvēku ldātbūtni un ka cilvēki varētu arī nebūt draudzīgi noskaņoti. Tomēr, lai izsvērtu iespējas, tām jābūt vairāk nekā vienai.

— Es palikšu pie viņas, — ierosināja Ankrans. — Jūs ejiet pēc palīdzības, ja tādu atradīsiet.

- Nē, - Džods nebija ar mieru. — Iesim visi kopā. Tagad mēs visi esam pie viena aira.

- Kurš vinu nesīs?

>

Džods paraustīja plecus. - Kad krava jāpaceļ, labāk to celt nekā raudāt. - Viņš pabāza rokas zem Sūmaelas un novaikstījās, to paceļot, viegli paklupa, tad piespieda meitenes saviebto seju sev pie pleca un augstu paceltu galvu devās uz dienvidu pusi, vairs nebildis ne vārda. Visticamāk, neko daudz jau Sūmaela vairs nesvēra, bet tik pārsalušam, pārgurušam un izsalkušam puisim kā Jārvi tobrīd tas šķita gluži vai nepaveicams varoņdarbs.

- Kādu laiku jau esmu padzīvojis, - Ralfs bilda, blisinot acis uz Džoda muguru. - Bet nevaru teikt, ka esmu redzējis ko jaukāku.

— Es arī ne. — Jārvi uzstutējās kājās un steigšus sekoja Džodam. Kā gan viņš varētu žēloties, šaubīties vai vilcināties, ja tāda spēka paraugstunda risinājās viņa acu priekšā?

Kā gan to varētu kaut viens no viņiem?

LAIPNĪBA

Izgājuši caur mitro krūmāju, viņi lejā ieraudzīja vairākas ēkas.

Viena - būvēta no akmens - bija tik veca, ka grima zemē, un tieva dūmu strūkliņa cēlās augšup virs sniega ieliektā jumta. Siekalas saskrēja Jārvi mutē, un āda sāka kņudēt no neskaidrām atmiņām par ēdienu un siltumu. Otrā ēka, spriežot pēc palaikam dzirdamās apslāpētās blēšanas, bija kūts, kur turēja aitas. Šķita, ka tā uzslieta no kuģa korpusa, kas apgāzts uz mutes, lai gan nebija skaidrs, kā tas varēja nokļūt tik dziļi iekšzemē. Pārējās ēkas bija uz ātru roku sanagloti šķūņi, kas jau gandrīz pilnībā pazuda zem vēja sapūstajām kupenām, bet spraugas starp tām savienoja smaili notēstu baļķu žogs.

Ārā tieši pie ieejas durvīm sēdēja ādās satuntuļots mazs puika un ledū izcirstā āliņģī vaktēja uz diviem zariņiem atslietu makšķeri, ik pa brīdim skaļi šņaukdams degunu.

- Man tas nepatīk, - Džods čukstēja, - nez cik ļaužu vēl ir iekšā? Mēs par viņiem neko nezinām.

- Kā vien to, ka vini ir cilvēki un cilvēkiem nekad

' >

nedrīkst uzticēties, - piebilda Nekas.

- Mēs zinām, ka viņiem ir kas ēdams, drēbes un jumts virs galvas. — Jārvi pavērās uz Sūmaelu, kas bija satīta visos drēbju gabalos, kurus vien kāds varēja meitenei ziedot un kuru tik un tā nepietika. Viņa drebēja tik stipri, ka zobi klabēja, lūpas bija pieņēmušas pelēcīgi zilganu nokrāsu, bet acu plakstiņi mazliet pacēlās, tad atkal aizkrita, lai uz mirkli pavērtos un atkal liptu ciet. - Tas, kas mums vajadzīgs, lai izdzīvotu.

- Tad jau pavisam vienkārši. - Nekas iztina zobenu no audekla gabala. - Tērauds dos atbildi.

Jārvi blenza uz Neko. - Tu grasies nogalināt to zēnu?

Ralfs neveikli sagrozīja plecus, bet Nekas tikai paraustīja savējos. - Ja jāizvēlas starp mūsu un viņa dzīvību, jā, es viņu nogalināšu tāpat kā visus pārējos, kas tur iekšā ir. Arī man viņu žēl. - Viņš cēlās kājās, bet Jārvi sagrāba vīrieti aiz skrandu stērbeles un novilka atpakaļ pie zemes, lai, pats sev par pārsteigumu, ieskatītos skarbajās, nesatricināmi pelēkajās acīs. Tuvplānā tās nešķita ne par kripatu saprātīgākas. Gluži pretēji.

- Tas pats attiecas uz tevi, pavāra zelli, - Nekas čukstēja.

Jārvi norija smagu kamolu, bet nenovērsa skatienu,

viņš negrasījās piekāpties. Uz Dienvidvēja klāja Sūmaela bija riskējusi ar dzīvību viņa dēļ. Bija pienācis laiks atdot parādu. Turklāt viņam bija apnicis būt gļēvulim.

- Vispirms mēs mēģināsim sarunāt. — Viņš stāvēja un centās izdomāt kādu žestu, kas palīdzētu mazāk atgādināt noplukušu ubagu galēja izmisuma stāvoklī, bet nekas nenāca prātā.

- Vai tad, kad tie būs jau nogalinājuši tevi, tērauds vēl dos atbildi? - Nekas vaicāja.

Jārvi izgrūda smagu nopūtas dvašu. - Es ceru, ka jā. -Un viņš šļūca lejā no uzkalniņa uz ēku pusi.

Visapkārt valdīja miers. Nekas neliecināja par dzīvības klātbūtni, izņemot puiku. Jārvi apstājās kādus desmit solus nostāk.

>

- Sveiks!

Puika salēcās, apgāza makšķeri, spēra soli atpakaļ un gandriz pakrita, tad metās uz mājas pusi. Jārvi atlika vien gaidīt un trīcēt. Drebēt no aukstuma un bailēm par to, kas būs. No ļaudīm, kas mīt tik skarbos apstākļos, nevarētu gaidīt īpaši daudz laipnības.

Tie izbrāzās no akmens ēkas kā bites no salauzta stropa. Jārvi saskaitīja sešus ādās ietinušos cilvēkus, un visiem rokā bija pa šķēpam. Trim šķēpiem bija akmens, nevis metāla uzgaļi, bet visi bija sagrābti ar noteiktu skarbu mērķi. Klusējot viņi sastājās ap Jārvi puslokā un pavērsa uzgaļus pret viņu.

Jārvi atlika tikai pacelt rokas gaisā, kas bija tukšas, izņemot aptītās audekla strēmeles, un klusi vērsties ar lūgšanām pie Miera tēva un novaidēt: — Man vajadzīga jūsu palīdzība.

Centrā stāvošais cilvēks iedūra šķēpu zemē un lēni tuvojās Jārvi. Kad kapuce atkrita atpakaļ, skatienam pavērās sieviete ar pelēcīgi gaišiem matiem un dziļām grumbām klātu seju, kas bija cietusi smagā darbā un laikapstākļos. Kādu brīdi viņa pētīja Jārvi.

Tad sieviete spēra soli tuvāk un, iekams Jārvi paspēja palēkt malā, jau bija cieši apskāvusi puisi.

- Mani sauc Šidvala, - viņa sacīja tongu valodā. - Vai tu esi viens pats?

- Nē, - Jārvi čukstus atbildēja un visiem spēkiem valdījās, lai nesāktu raudāt no atvieglojuma. - Kopā ar mani ir arī kuģa biedri.

Iekšpusē māja izrādījās zemiem griestiem un šaura, tur valdīja sviedru un malkas dūmu smārds, un tā šķita kā pils. No nomelnējuša katla koka bļodā, kas gadu gaitā bija nospodrināta pavisam gluda, tika pārlikts sakņu un jēra gaļas sautējums. Jārvi tajā ieurbās ar pirkstiem, viņš nekad nebija ēdis ko gardāku. Gar izliektajām sienām rindojās soli; Jārvi ar draugiem sēdēja vienā pusē iekurtajam pavardam un saimnieki — Šidvala un četri vīri, ko viņš noturēja par sievetes dēliem, kā arī puika, ko viņi satika pie aizsalušā dīķa, - otrā. Zēns vērās uz Sūmaelu un Džodu tā, it kā tie būtu elfi, kas izkāpuši no leģendas.

Vēl Torlbijas laikos šie ļaudis Jārvi šķistu dzīvojam zem nabadzības robežas. Tagad šķita, ka telpa ir bagātību pārpilna. Koka un kaula darbarīki rindojās pie sienām, ikviena virsma bija klāta nežēlīgiem medību un zvejas rīkiem, dažādiem verķiem patvēruma rakšanai un pārtikšanai no ledus, vilka, roņa un kazādām. Viens no mājiniekiem - ar biezu, brūnu bārdu - pasmalstīja podā, lai ieliktu Džodam papildporciju; lielais vīrs pateicīgi pamāja un stūķēja māgā, svētlaimē pievēris acis.

Ankrans pieliecās tam klāt. - Man šķiet, ka esam apēduši visas vinu vakariņas.

> >

Džods sastinga ar pirkstiem mutē, bet bārdainis iesmējās un pārliecās pār uguni, lai papliķētu ciemiņam pa plecu.

- Atvainojiet, - sacīja Jārvi un pabīdīja savu bļodu malā.

- Tā izskatās, ka jūs esat izsalkušāki par mums, - ierunājās Šidvala. Mājinieki runāja tongu mēlē ar savādu izloksni. - Un arī ievērojamā attālumā no sava galapunkta.

- Mēs dodamies no banju zemes uz Vulsgārdu, — teica Ankrans.

Sieviete mirkli apdomāja dzirdēto. - Tad jau jūs esat diezgan tuvu galamērķim, bet es teiktu, ka jūsu maršruts bijis ļoti savāds.

Jārvi nevarēja nepiekrist. - Būtu mēs zinājuši, cik tas izrādīsies smags, izvēlētos citu.

- Tā jau gadās ar daudzām izvēlēm.

- Tagad mums atlicis vien noiet to līdz galam.

- Tā jau gadās ar daudzām izvēlēm.

Nekas pieliecās tuvāk Jārvi un pačukstēja pērkondim-došajā balsi: - Es viņiem neuzticos.

- Viņš vēlas jums pateikties par viesmīlību, - Jārvi ātri nobēra.

- Mēs visi esam pateicīgi, - Ankrans piebilda, - jums un jūsu mājas dieviem.

Jārvi noslaucīja pelnus no lūgšanu akmens pavarda viducī un izlasīja tajā iecirstās rūnas. - Puteņu māte.

- Labi teikts un labi izlasīts. - vŠidvala piemiedza acis. — Tur, no kurienes nākat, viņa ir mazās dievietes kārtā, vai ne?

Jārvi apstiprinoši pamāja. - Bet šeit laikam Augsto dievu kārtā.

- Gluži kā daudz kas, dievi šķiet lielāki, kad esi tiem tuvāk. Te pie mums Puteņu māte vienmēr stāv katram aiz pleca.

- No rīta viņa būs pirmā, kam veltīsim savas lūgšanas, - teica Ankrans.

- Gudri darīts, - Šidvala atbildēja.

- Un par jums aizlūgsim uzreiz pēc tam, - apsolīja Jārvi. - Jūs izglābāt mums dzīvību.

- Te pie mums jādraudzējas ar visu dzīvo. — Viņa pasmaidīja, dziļās rievas namamātes sejā Jārvi atgādināja Māti Gundringu, un īsu brīdi ārkārtīgi sagribējās atgriezties mājās. - Ziema ir pietiekami stiprs ienaidnieks mums visiem.

- To mēs zinām. - Jārvi pavērās uz Sūmaelu, kas bija sakņupusi pie pavarda un pievērtām acīm liegi šūpojās, apmetusi ap pleciem segu. Viņa bija gandrīz pilnībā atguvusi sejas krāsu.

- Jūs varat palikt pie mums un sagaidīt, līdz pāries ziema.

- Es nevaru, — Ankrana balss aizlūza, bet zods izlēmīgi izvirzījās uz priekšu. - Man jātiek pie savas ģimenes.

- Un man - pie savas, - piebalsoja Jārvi, kaut gan viņa neatliekamā vajadzība bija drīzāk nogalēt vienu no šīs ģimenes, nevis glābt. - Mums jādodas tālāk, bet trūkst tik daudz lietu...

Aptvērusi ciemiņu neapskaužamo stāvokli, Šidvala sarauca pieri. - Tā gan. Mēs ar prieku jums pārdotu.

Izdzirdot vārdu pārdot, Sidvalas dēli pasmaidīja un piekrītoši pamāja.

Jārvi pavērās uz Ankranu, bet tas izpleta tukšās plaukstas. - Mums nav nekā, ko pārdot.

- Jums ir zobens.

Nekā skatiens saspringa vēl drūmāks, viņš piekļāva zobenu vēl tuvāk sev, un Jārvi pārņēma sāpīga atklāsme, ka vēl pavisam nesen šis vīrs bija gatavs šos cilvēkus nogalināt.

- Viņš no tā nešķirsies, - Jārvi paskaidroja.

- Ir kāda lieta, kas man lieti noderētu. - Vīrietis ar brūno bārdu pavērās pāri kamīnam uz Sūmaelu.

Džods sastinga, un Ralfs nebūt ne priecīgi ierūcās. Ankrans ierunājās, un pat viņa balsī ieskanējās asa nots: — Mēs nevienu no savējiem nepārdosim. Ne par kādu cenu.

Šidvala iesmējās. — Jūs pārpratāt. Metāls mūsu pusē ir liels retums. - Apmetusi loku ap uguni, sieviete pasniedzās pēc Sūmaelas kaklariņķa, kur jau pazibēja smalkā ķēde, kas arī tūlīt pat tika izvilkta laukā visā garumā.

- Mēs gribam šo te.

Jārvi juta, kā smaids plešas pār viņa seju. Kādu laiku tas tur nebija redzēts, un tagad sajūta bija jauka. - Tādā gadījumā... - Puisis attina pats savu apdilušo buraudekla šalli un izvilka vēl smagāku ķēdi. - Iespējams, jūs varētu interesēt arī šī te.

Bārdainā vīrieša acis iemirdzējās, viņš to pasvārstīja rokās, un tad mute pavērās, jo Nekas pavēra vaļā savu apkakli. — Man arī ir, — viņš teica un izvilka gaismā smagās važas.

Tagad jau smaidīja visi. Jārvi pieliecās pavisam tuvu ugunij un salika plaukstas tā, kā mēdza darīt viņa māte.

- Patirgosimies!

Arī Nekas pieliecās klāt Jārvi un nočukstēja pie auss:

- Es taču teicu, ka tērauds dos atbildi.

Ar beidzamo krakšķi sarūsējusī sakabe nolidoja nost, un Nekā kaklariņķis pavērās.

- Tā gan bija nepakļāvīga, - secināja bārdainis, nopētījis savu sabojāto kaltu.

Nekas pieslējās stāvus uz diezgan nestabilajām kājām un pacēla trīsošu roku, lai aptaustītu savu kaklu, kur āda gadu gaitā bija kļuvusi daudz biezāka.

- Divdesmit gadus esmu valkājis to riņķi, - viņš čukstus bilda, un asaras iemirdzējās vīrieša acīs.

Ralfs papliķēja Nekam pa plecu. - Es savējo nēsāju tikai trīs gadus un tik un tā bez tā tagad jūtos viegls kā pūka. Tev droši vien šķiet, ka tūlīt aizlidosi pa gaisu.

- Tā ir, - Nekas čukstēja. - Un tā būs.

Jārvi aizdomājies taustīja vecās rētas, kur savulaik bija atradies viņa paša kaklariņķis, un vēroja Ankranu kravājam par važām iegādātās mantas. Makšķere un zivju ēsma. No aļņa lāpstiņas darināta liekšķere. Bronzas nazis, kas izskatījās antīks, gluži kā tapis laikā pēc Dieva sašķelšanas. Deviņas bultas Ralfa lokam. Koka trauks dzerša-nai. Kaltētas sūnas iekuram. No vilnas savīta virve. Avs siers, jēra gaļa un kaltētas zivis. Arī kažokādas un no aitas vilnas šūdinātas raupjas virsdrēbes un vilna, ar ko šo apģērbu uzpolsterēt. Ādas maisi, kuros visu minēto pārnēsāt, un pat ragavas, uz kā likt maisu.

Savulaik tas viss šķistu kā ubaga krāmi un pilnīgas muļķības. Tagad tas bija dārgumu krājums.

Sūmaela gulēja pievērtām acīm, līdz pat zodam ietīta biezās, baltās kažokādās, un pavisam reti pasmaidīja, parādot baltos zobus pa iešķeltās lūpas spraugu.

- Kā jūties? - Džods pajautāja.

- Ir silti, - meitene čukstus atbildēja, nepavērusi acis. - Ja es sapņoju, nemodiniet mani.

Šidvala ar blīkšķi iesvieda Nekā noņemto kaklariņķi līdz ar ķēdi mucā. - Ja vēlaties padomu...

- Protams, - sacīja Ankrans.

- Ejiet uz ziemeļrietumiem. Divās dienās tiksiet līdz vietai, kur zeme spļauj karstu uguni. Tās nomalēs upēs tek silts ūdens un ir papilnam zivju.

- Esmu dzirdējis runājam par šādu zemi, - piebilda Jārvi, atsaucis atmiņā Mātes Gundringas dūcošo balsi pie kamīna.

- Mēs dosimies uz ziemeļrietumiem, - Ankrans apstiprināja.

Šidvala pamāja. - Un lai dievi jūs pavada! - Viņa pagriezās, lai ietu, bet Nekas pēkšņi metās ceļos, saņēma sievietes delnu un piespieda tai savas saplaisājušās lūpas.

- Es nemūžam neaizmirsīšu jūsu laipnību, — viņš teica un ar delnu notrausa asaras.

- Neviens no mums to neaizmirsīs, - teica Jārvi.

Pasmaidījis viņš piecēla Neko kājās un papliķēja pa

sirmajiem rugājiem klāto vaigu. - Tā jau pati par sevi ir dāvana.

PATIESĪBA

Ralfs iznāca no koku audzes ar platu smaidu sejā, pār vienu plecu pārmetis loku un šļauganu briedi — pār otru. Lai nevienam vairs nebūtu ne mazāko šaubu par viņa loka šāvēja prasmi, Ralfs bija atstājis neizņemtu sirdī trāpīto bultu.

Sūmaela raudzījās, saraukusi uzaci. - Tad jau tu neesi tikai smukulītis.

Vīrietis piemiedza aci. — Šāvējam visu nosaka bultas.

- Vai tu pats gribi nomaukt ādu, pavāra zelli, vai to izdarīt man? - Ankrans pasniedza nazi, un viņa sejā bija manāms vārs smaids, it kā zinātu, ka Jārvi atteiksies. Ankrans nebija muļķis. Tās dažas reizes, kad vīri aizvilka Jārvi sev līdzi medībās, viņa roka necēlās palaist bultu vai atvēzēt šķēpu, un, kad pienāca laiks sadalīt medījumu, puisim kļuva nelabi. Tēvs savulaik viņu par to rāja, brālis - izsmēja, bet vīri gandrīz nemaz neslēpa nicinājumu.

Un tā pagāja gandrīz visa Jārvi bērnība.

- Šoreiz nodīrā vien pats, - Jārvi atbildēja. - Es tev palīdzēšu ar padomu, ja kas noies greizi.

Kad visi bija paēduši, Džods apsēdās pie ugunskura, sacēlis gaisā pēdas, un iezieda taukus plaisās, kas vērās starp biezajiem pirkstiem. Ralfs aizmeta malā beidzamo kaulu un noslaucīja taukainās rokas aitas vilnas jakā.

- Ar sāli būtu garšīgāk.

Sūmaela nogrozīja galvu. - Vai vispār ir kas tāds, par ko tu nežēlotos?

- Ja nevar atrast, par ko sūdzēties, tas nozīmē, ka nav pietiekami labi meklēts. - Ralfs atlaidās zemē uz muguras un atbalstījās uz elkoņa. Smaidīdams tas vērās tumsā un kasīja biezi saaugušo bārdu. - Tomēr sieva man ne reizi nelika vilties. Man šķita, ka pie tā nolādētā aira es nomiršu. Bet, ja reiz joprojām mans stāvs met ēnu, man tā kā gribētos viņu vēlreiz satikt. Tikai lai pasveicinātu. Lai zinātu, ka viņai viss kārtībā.

⁷ j

- Ja viņai ir kaut mazākais saprāts, tā būs uzsākusi jaunu dzīvi, - Sūmaela piebilda.

- Tā viņai nekad nav trūcis. Par daudz, lai izšķiestu dzīvi gaidot, - Ralfs nošņāca un iespļāva ugunī. - Un nav grūti atrast vīru, kas būtu labāks par mani.

- Tur nu esam vienisprātis. - Nekas bija apsēdies mazliet tālāk 110 ugunskura, uzgriezis pārējiem stīvo muguru, ar lupatu pulēja klēpī ieliktā zobena asmeni.

Ralfs par to tikai pasmīnēja. - Un kā tad tu pats, Nekas? Tu gadiem ilgi berzi klāju. Vai pārējo dzīvi veltīsi, beržot šito zobenu? Ko tu iesāksi, kad būsim nokļuvuši

⁷ >

Vulsgārdā?

Jārvi pamanīja, ka pirmoreiz kopš Dienvidvēja nogrimšanas kāds no viņiem ierunājas par to, kas būs turpmāk. Pirmoreiz šķita, ka viņiem varētu izdoties.

- Man jānokārto daži rēķini. Divdesmit gadu laikā tie nav zaudējuši svarīgumu. - Nekas atgriezās pie izmisīgās pulēšanas. - Pēc tam - kaut vai ūdens plūdi.

- Laiku varētu uzlabot tikai sniegs, - paziņoja Džods. - Es meklēšu ceļu tālāk uz dienvidiem, atpakaļ uz Katāliju. Manu ciemu sauc Nadžita, un tur akā ir pasaulē visgardākais ūdens. — Viņš salika rokas uz vēdera un pasmaidīja kā parasti, kad pieminēja šo vietu. — Es gribu padzerties no tās akas.

- Varbūt iešu tev līdzi, — teica Sūmaela. — Man sanāks teju pa ceļam.

- Pa ceļam uz kurieni? - Jārvi painteresējās. Lai gan viņi mēnešiem ilgi bija gulējuši viens otram blakus, viņš gandrīz neko nezināja par meitenes dzīvi un saprata, ka vēlētos uzzināt. Sūmaela viņam uzsmaidīja, kā apdomājot, vai vērt vaļā tik ilgi slēgtās durvis, bet tad paraustīja plecus.

- Laikam jau uz Galveno pilsētu, es tur uzaugu. Mans tēvs bija zināmā mērā slavens vīrs. Viņš būvēja imperatorei kuģus. Viņa brālis to joprojām dara... varbūt. Es tā ceru. Ja ir dzīvs. Kamēr esmu bijusi prom, tik daudz kas varētu būt mainījies.

Meitene apklusa un smaidot vērās ugunī tāpat kā Jārvi, kurš bija iegrimis domās par to, kas varētu būt mainījies Torlbijā, kopš viņa tur vairs nav.

- Es gan neatteikšos no jūsu kompānijas, - bilda Džods. - Garā ceļā var noderēt, ja kāds pa īstam prot noteikt, kurp jāiet. Un ko tu, Ankran?

- Torlbijā, Engalfa laukumā ir kāda vergu tirgotava. - Ankrans norūca uz liesmu pusi, kas meta pār kaulaino seju neskaitāmas ēnas. - Tā, kur Sadikširama mani nopirka. No kāda Joverfela. - Bijušais noliktavas pārzinis noraustījās, pieminot šo vārdu. Tāpat kā, iespējams, nodrebētu Jārvi, domājot par Odemu. — Pie viņa ir mana sieva un dēls. Man viņi jādabū laukā.

- Kā tu domā to izdarīt? - Ralfs gribēja zināt.

- Gan jau atradīšu, kā. - Ankrana pirksti savilkās dūrē, kas aizvien stiprāk sitās pret celi, līdz radīja sāpes.

- Man tas jāizdara.

Jārvi pāri liesmām pārsteigts vērās Ankranā. Ieraudzījis šo vīrieti pirmoreiz, viņš to ienīda. Pēc tam viņš bija to piekrāpis; noskatījies, kā to piekauj, un ar viltu ieņēmis Ankrana vietu. Vēl vēlāk Jārvi pieņēma Ankranu par draugu, gāja viņam blakus un izmantoja tā labdabību. Sāka viņam uzticēties. Tagad Jārvi atklāja to, kas nekādi nebūtu ienācis prātā, — viņš Ankranu apbrīnoja.

Jārvi bija visu darījis savā labā. Savas brīvības, savas atriebes, sava troņa vārdā. Ankrans rīkojās savas ģimenes labā.

- Es varētu palīdzēt, - Jārvi ierosināja.

Ankrans spēji pavērās augšup. - Tu?

- Man... Torlbijā ir draugi. Ietekmīgi draugi.

- Tu domā to pavāru, pie kā biji zellis? - nosmēja Ralfs.

- Nē.

Jārvi pats nesaprata, kāpēc izvēlējies atklāsmei tieši šo mirkli. Varbūt tāpēc, ka, jo sirdij tuvāka viņam kļuva šī nelaimes putnu grupiņa, jo smagāk nospieda meli. Varbūt tomēr bija saglabājusies kāda kripatiņa lepnuma - tā arī izvēlējās šo brīdi patiesībai. Varbūt viņam šķita, ka Ankrans tik un tā nojauš, kā ir īstenībā. Vai varbūt Jārvi vienkārši rīkojās muļķīgi.

- Leitlina, - Jārvi teica, - mirušā ķēniņa Ūtrika sieva.

Džods nopūtās baltiem garaiņiem un iekārtojās uz savas kažokādas. Ralfs neuzskatīja par vajadzīgu pat sprauslāt. - Un kas tu pats esi Getlandes Zelta ķēniņienei?

Jārvi centās noturēt balsi drošu, lai gan sirds piepeši smagi pukstēja. - Viņas jaunākais dēls.

Un tad apklusa itin visi.

Visvairāk apjucis bija pats Jārvi, jo tikai tagad atskārta, ka būtu varējis palikt pavāra zellis un doties jebkur. Bezmērķīgi sekot Ralfam, lai apsveicinātos ar viņa sievu, vai doties līdzi Nekam, lai cik neprātīga doma tam atkal būtu iešāvusies galvā. Kopā ar Džodu iet padzerties no tās akas Katālijā vai arī Sūmaelas sabiedrībā iepazīt Galvenās pilsētas brīnumus. Viņi abi, kopā...

Bet tagad nebija cita ceļa, kā atgriezties pie Melnā troņa. Izņemot iziešanu pa Beidzamajām durvīm.

- Mani sauc nevis Jorvs, bet Jārvi. Un es esmu likumīgais Getlandes ķēniņš.

Klusums ieilga. Pat Nekas piemirsa pulēt zobenu, dīdījās uz sava akmens un vērās drudžaini spožām acīm.

Ankrans klusi nokremšļojās. — Tas laikam izskaidro tavu derdzīgo gatavotprasmi.

- Tu taču nejoko, vai ne? - Sūmaela nespēja noticēt.

Jārvi ilgi un ar pārliecību izturēja meitenes skatienu.

- Vai tad tu dzirdi, ka es smietos?

- Tādā gadījumā, ja drīkstu vaicāt, ko gan Getlandes ķēniņš darīja, piesiets pie aira uz trūdoša tirdzniecības kuģa?

Jārvi savilka aitas jupķi ciešāk ap pleciem un vērās ugunskurā, kur liesmas iemiesojās sen pagājušu lietu un seju veidolos. - Savas rokas dēļ... Vai tāpēc, ka tās īsti nav, man bija jāatsakās no pirmdzimtības tiesībām un jāiestājas Maģistrātā. Bet tad tika nogalināts mans tēvs Ūtriks. Gromgilgorma un tā maģistres Mātes Skēras nodots... vai vismaz man tā teica. Es devos karagājienā pret viņiem ar divdesmit septiņiem kuģiem. Mans tēvocis Odems izkala šo plānu. - Viņš pamanīja, ka balss dreb. - Tostarp arī manis nogalināšanu un troņa nozagšanu.

- Princis Jārvi, - Ankrans murmināja, - Ūtrika jaunākais dēls. Viņam bija kropla roka. - Jārvi pacēla savējo pret gaismu, un Ankrans to nopētīja, domīgi berzēdams lauzto degunu. - Kad beidzamo reizi pabijām Torlbijā, tur runāja, ka viņš esot miris.

- Ar paziņojumu viņi mazliet pasteidzās. Es nokritu no torņa, un Jūras māte mani ieskaloja tieši rokās Grom-gilgormam. Es izlikos par pavāra zelli, bet viņš man aplika kaldariņķi un pārdeva Vulsgārdas vergu tirgotājiem.

- Un tur mēs ar Trigu tevi nopirkām, - apcerēja An-krans, apviļādams šo stāstu no visām pusēm, meklējot patiesību, līdzīgi kā tirgotājs groza gredzenu, lai noteiktu, cik daudz zelta ir sakausējumā. - Jo tu man teici, ka proti airēt.

Jārvi tikai paraustīja plecus un noslēpa kroplo delnu atpakaļ aitas ģērba siltumā. — Kā redzi, tie nebija mani lielākie meli.

Džods piepūta vaigus. - Skaidrs, ka noslēpumi ir ikvienam, bet tas nu ir trakākais, kas dzirdēts.

- Un nesalīdzināmi bīstamāks, - piemiegusi acis, piebilda Sūmaela. - Kāpēc tu tagad atzinies?

Jārvi mirkli apdomāja. - Jūs esat pelnījuši zināt patiesību. Es esmu pelnījis to atklāt. Un patiesība ir pelnījusi nākt gaismā.

Jau atkal klusums. Džods vēl iesmērēja pēdās taukus. Ankrans un Sūmaela apmainījās aizturētiem smaidiem. Tad Ralfs iebāza mēli starp lūpām un skaļi nosprauslo-jās. - Vai tiešām kāds tic tādām muļķībām?

- Es ticu. — Nekas pieslējās stāvus un augstu pacēla smago zobenu, melnajām acīm gailējot. - Un es zvēru. -Viņš ietrieca asmeni ugunī, un dzirksteles aizlidoja uz visām pusēm tā, ka visi pārsteigti metās katrs uz savu pusi. - Zvēru pie saules un pie mēness. Lai zvērests karājas man kaklā kā ķēde un dzen uz priekšu! Es nelikšos mierā, iekams Getlandes pilntiesīgais ķēniņš jau atkal sēdēs Melnajā tronī!

Sekoja vēl ilgāks klusuma brīdis, un Jārvi bija pārsteigtāks par visiem.

- Vai jums kaut reizi ir bijusi sajūta, ka esat nonākuši sapnī? - nočukstēja Ralfs.

Džods kārtējo reizi nopūtās. - Bieži.

- Murgā, — piebilda Sūmaela.

Agri nākamajā rītā viņi uzkāpa kalna korē un ieraudzīja ko līdzīgu sapnim. Vai drīzāk murgam. Balto pakalnu vietā priekšā pletās tāli un melni kalni, ko ieskāva rēgains tvaika mākonis.

- Karstā zeme, — teica Ankrans.

- Vieta, kur uguns un ledus dievi karo cits ar citu, — čukstēja Nekas.

- Izskatās diezgan piemērota vieta kaujas laukam, — piebilda Jārvi.

Starp balti klāto tīreli un melnajām klintīm bija ielauzusies plaukstoši zaļa strēmele, kur augi zvārojās līdzi vējam, lidinājās daudzkrāsaini putni un ūdens vizuļoja vārgajā saulē.

- Pavasara iebrukums ziemā, — sacīja Sūmaela.

- Es tam neticu, — norūca Nekas.

- Kam tu tici? - Jārvi iedzēla.

Nekas pacēla zobenu un ne tik daudz pasmaidīja, cik

vienkārši atņirdza zobus. — Tikai tam.

)

Visi kātoja tālāk un nepieminēja vakardienas atklāsmi, it kā tie nezinātu, vai ticēt Jārvi un ko iesākt tad, ja viņam noticētu; tāpēc bija palikuši pie izlikšanās, ka nekas nav noticis, un izturējās pret puisi tāpat kā līdz šim.

Vispār jau Jārvi tas itin labi gāja pie sirds, jo viņš vienmēr bija juties vairāk kā pavāra zellis, nevis ķē-ninš.

>

Sniegs zem skrandās saplēstajiem zābakiem kļuva aizvien plānāks, tad sāka kust un iesūkties pēdās, vēl pēc brīža Jārvi jau mina dubļus, un beigu beigās pazuda arī tie. Zemi klāja sūna, pēc tam - gara zāle, un vēl tālāk zālājā bija izbārstītas savvaļas puķes, kuru nosaukumus nezināja pat Jārvi. Visbeidzot viņi iznāca oļiem klātā kailā krastā pie plaša ezera, kur no siltā ūdens cēlās garaiņi un virs tiem līks koks pleta oranžu lapu zarus.

- Dažus beidzamos gadus, it īpaši beidzamās dienas, esmu centies saprast, ko esmu izdarījis, lai izpelnītos šādu sodu, - sacīja Džods. - Tagad es mēģinu aptvert, kā esmu nopelnījis šādu dāvanu.

- Dzīvē nav tik svarīgi, ko kurš pelnījis, bet gan tas, vai paspēsi paķert to, kas trāpās pa rokai, - teica Ralfs.

- Kur palika tā makšķere?

Vecais karotājs sāka vilkt laukā no mākoņiem klātās ūdens virsas bālas zivis, tik tikko paspēdams uzāķēt ēsmu. Bija atsācis snigt, bet sniegs nepalika uz siltās zemes. Visapkārt mētājās sausi koka gabali, un ceļotāji sakūra ugunskuru, bet Ankrans uz līdzena akmens visiem sarīkoja zivju banketu.

Pēc tam Jārvi atgūlās, salika rokas uz pilnā vēdera, mērcēja apdauzītās kājas siltajā ūdenī un mēģināja atcerēties, kad pēdējoreiz juties tik laimīgs. Tas noteikti nebija tad, kad bija jāizcieš kārtējais kaunpilnais zaudējums mācību laukumā. Arī ne tad, kad bija jāslēpjas no tēva pēriena vai mātes stindzinošā skatiena; pat ne tad, kad bija jāsēž pie Mātes Gundringas pavarda. Jārvi pacēla galvu un pārlaida skatienu tik ļoti nesaderīgo likteņa biedru sejām. Kuram kļūtu sliktāk, ja viņš neatgrieztos pie bijušā? Neizpildīts zvērests nav gluži tas pats, kas lauzts zvērests, tas nu bija skaidrs...

- Varbūt mums vienkārši jāpaliek šeit? - viņš nočukstēja.

Sūmaelas lūpu kaktiņā pazibēja izsmējīgs smaids.

- Kurš tādā gadījumā vedīs Getlandes ļaudis uz labāku nākotni?

- Mani māc sajūta, ka viņi paši tiks galā. Es varētu būt šī ezera ķēniņš, un tu — mana maģistre.

- Māte Sūmaela?

- Tu vienmēr zini pareizo ceļu. Tu varētu atrast mazāko ļaunumu un lielāko labumu.

>

Meitene nosmēja. - Tie nevienā kartē nav iezīmēti. Man gribas čurāt. - Jārvi noskatījās, kā Sūmaela aiziet pa dziļo zāli.

- Man šķiet, ka tev viņa patīk, - nomurmināja An-krans.

Jārvi sarāvās un pavērās uz runātāju. - Bet... mums taču visiem viņa patīk.

- Protams! - Džods atplauka smaidā. — Nebūtu viņas, mēs apmaldītos. Burtiski.

- Bet tev, - Ralfs norūca, pievēra acis un satvēra plaukstas aiz galvas, - viņa patīk.

Jārvi sāji saviebās, bet saprata, ka nevar to noliegt.

— Man ir kropla delna, pārējais joprojām darbojas.

Ankrans izdvesa ko smieklam līdzīgu. - Man šķiet, ka arī tu viņai patīc.

- Es? Viņa pret mani ir vēl skarbāka nekā pret citiem!

- Tieši tā. — Pasmaidīja arī Ralfs un apmierināti atspieda plecus pret zemi. - Ek, atceros, kā tas ir - būt jaunam...

- Jārvi? - Nekas stalti un stingri stāvēja uz kāda akmens blakus lēzenajam kokam un neinteresējās, kurš kuram patīk, bet vērās uz to pusi, no kurienes viņi bija atnākuši. - Manas acis ir vecas, bet tavējās - jaunas. Vai tie būtu dūmi?

Jārvi pat nopriecājās par novērsto uzmanību un uzrāpās blakus Nekam, lai pavērtos uz dienvidu pusi. Tomēr prieks nebija ilgs. Kā parasti. — Nevar saprast, - viņš teica. - Varbūt. Gandrīz noteikti.

Uz bālās debess fona bija saskatāmi neskaidri mākonīši.

Sūmaela atgriezās, ar vienu plaukstu piesegusi acis un neizrādot ne mazāko prieku. Viņas žokļu muskuļi saspringa. - Tic ceļas no Šidvalas apmetnes.

- Varbūt viņi iekūruši sārtu, - bilda Ralfs, bet arī viņa sejā smaidu vairs nemanīja.

- Vai arī to izdarījusi Šadikširama, - sprieda Nekas.

Labs maģistrs vienmēr cer uz to labāko, bet ik brīdi

gatavojas ļaunākajam. — Mums jāuzkāpj augstāk, lai redzētu, vai kāds mums seko, — teica Jārvi.

Nekas savilka lūpas, lai nopūstu puteklīti no sava zobena spožā asmens. — Tu taču zini, ka tā ir viņa.

Un tā bija viņa.

Nostājies uz klints, kas slējās virs ezera, Jārvi ar vienu aci palūrēja Sūmaelas savādajā apaļajā tālskatī un ieraudzīja sniegā tumšus punktus. Tie kustējās, un cerība aizplūda kā vīns no caurdurta ādas maisa. Runājot par cerību, Jārvi jau ilgu laiku atgādināja kuģi ar sūci.

- Es saskaitīju divus dučus, - teica Sūmaela. - Man izskatījās pēc banjiem un vēl dažiem Dienvidvēja matrožiem. Viņiem ir suņi un ragavas, visticamāk, arī ieroči.

- Un nodoms mūs iznīcināt, - nočukstēja Jārvi.

- Vai nu tā, vai arī tie alkst novēlēt mums patiesi labu ceļavēju, - minēja Ralfs.

Jārvi nolaida tālskati. Bija grūti iedomāties, ka tikai pirms stundas viņi smējās. Tik apnicīgi ierastā saspringtā un bažu pilnā izteiksme atkal bija pārņēmusi draugu sejas.

To, protams, nevarēja teikt par Neko, kurš šķita tieši tikpat traks kā parasti.

- Cik tālu vini ir?

»

- Es teiktu: sešpadsmit jūdzes, — atbildēja Sūmaela.

Jārvi bija jau radis pieņemt meitenes minējumus kā

neapstrīdamus faktus. - Cik ilgā laikā viņi varētu tās pieveikt?

Meitenes lūpas klusi kustējās, kamēr viņa aprēķināja attālumu. - Ja stipri vilks uz priekšu ragavas, tie varētu būt klāt jau rīt līdz ar pirmo gaismiņu.

- Tad labāk mūkam, ko kājas nes, — ierosināja An krāns.

- Tā gan. — Jārvi novērsa acis no savas rimtās mazītiņās karaļvalsts un pavērās augšup uz kailo nogāzi un sabirzušiem akmeņiem klātajām klintīm. - Tikai karstajā zemē kamanas viņiem nemaz nepalīdzēs.

Nekas paskatījās baltajās debesīs un ar netīro nagu virspusi pakasīja kaklu: - Agrāk vai vēlāk tērauds dos atbildi. Kā vienmēr.

- Tādā gadījumā - lai tas notiek vēlāk. - Jārvi uzmeta plecos smago neslavu. - Tagad gan ņemam kājas pār pleciem!

BĒGŠANA

Viņi bēga.

Vai skrēja. Drīzāk gāzelēdamies vilkās uz priekšu un klupa, šļūca uz priekšu pa ellišķīgo vietu, kur nekas neaug un pat putni nelido. Zemes tēvs to bija pārvērtis karstā atmatā, kur dzīvība izrādījās tikpat neiespējama kā aukstuma karaļvalsti.

>

- Pēdējā laikā likteņa vēji mani aizpūtuši dažās brīnišķīgās vietās, - Ankrans sprieda, kad bēgļi bija pievārējuši kādu kalnu kori un to acīm pavērās kārtējā dūmojošā klinšu smaile.

- Vai viņi mums vēl seko? — painteresējās Džods.

- Tik akmeņainā vietā grūti saskatīt cilvēkus. -Sūmaela pielika pie acs tālskati, lai nopētītu aiz muguras atstāto pamestību, ko klāja smirdīgi garaiņi. - īpaši tos, kuri negrib būt redzami.

- Viņi varbūt pagriezušies atpakaļ. - Jārvi veltīja lūgšanu Likteņa tēvam, lūdzot kaut mazītiņu veiksmi.

- Varbūt Šadikširamai neizdevās pārliecināt banjus mums sekot.

Sūmaela notrausa no sejas netīrus sviedrus. Kurš gan negribētu šurp nākt?

- Tu nepazīsti Šadikširamu, - piebilda Nekas. - Viņa prot ārkārtīgi labi pārliecināt. Varena līdere.

- Es gan neesmu to īpaši pieredzējis, - iebilda Ralfs.

- Tevis nebija Fulku, kad viņa aizveda kaujā imperatores floti un uzvarēja.

- Varētu domāt, ka tu tur biji.

- Es cīnījos pretējā pusē, - Nekas atbildēja. - Es biju labākais aljuku karaļa kaujinieks.

Džoda pieri izvagoja neticības rievas. - Tu biji karaļa vadošais kaujinieks? - Skatoties uz šo vīrieti, bija grūti iztēloties minēto, bet Jārvi bija vērojis dižos karavīrus mācību laukumā un nebija redzējis neko varenāku par Nekā prasmi rīkoties ar zobenu.

- Mūsu flagmaņkuģis tika aizdedzināts. - Vecā vīra pirkstu kauliņi nobālēja - tik stipri viņš bija satvēris zobena spalu. - Pirmoreiz mēs ar Šadikširamu cīnījāmies desmit galeru ielenkumā uz kritušo asinīm un imperatores savainoto kareivju ķermeņiem klāta klāja. Es biju ļoti pārguris no kaujām un nesadzijušiem savainojumiem klāts, arī nepieradis pie kuģa šūpošanās. Sadikširama notēloja bezpalīdzīgu sievieti, un es savā iedomībā viņai noticēju, tad viņa nolaida man asinis. Tā es kļuvu par Šadikširamas vergu. Otrreiz mēs cīnījāmies viens pret otru, kad biju bada novārdzināts un Šadikširamai rokā atradās zobens, bet aiz muguras - spēcīgi vīri, savukārt es stāvēju viņu priekšā viens pats, bruņojies tikai ar galda nazi. Viņa nolaida man asinis jau otru reizi, bet šoreiz viņas iedomība lika atstāt mani dzīvu... — Nekā lūpās pazibēja ierastais trakais smaids, un siekalu šalts izsprāga uz visām pusēm, kad viņš ierēcās: - Tagad mēs tiksimies trešoreiz, un mani vairs nenospiež nekāda iedomība: kaujas vietu izvēlēšos es, un es nolaidīšu asinis viņai. Tā gan, Sadikširama!

Nekas pacēla zobenu augstu gaisā, un piesmakusī balss atbalsojās kailajās klintīs un aizklīda tālāk pa ieleju. — Tā diena ir klāt! Laiks pienācis! Nāk atmaksa!

- Vai tā varētu pienākt pēc tam, kad mēs būsim jau droši nonākuši Torlbijā? — vaicāja Jārvi.

Sūmaela drūmi savilka jostas sprādzi ciešāk. - Mums jāpasteidzas.

- Un ko tad mēs darījām līdz šim?

- Slaistījāmies.

- Un kādi ir tavi plāni? - painteresējās Ralfs.

- Varbūt nogalēt tevi un pamest līķi kā izlīguma dāvanu?

- Diez vai viņa nākusi tik tālu ceļu, lai piekristu mieram, kā tev šķiet?

⁷ >

Sūmaelas žokļu muskuli savilkās. - Diemžēl ne. Mans

> >

plāns ir pirmajiem nonākt Vensterzemē. — Un viņa metās lejā pa nogāzi, ar katru soli brucinādama zemē akmentiņus.

>

Tvaiks sagādāja gandrīz vēl smagākus pārbaudījumus nekā ledus. Lai gan sniga, kļuva aizvien karstāks un karstāks, un kārtu pēc kārtas bēgļi vilka nost negausīgā daudzumā savilktās drānas, līdz vilkās uz priekšu jau puskaili, izmirkuši sviedros un nosmērējušies ar putekļiem gluži kā ogļrači, kas izkāpuši no raktuvēm. Izsalkuma vietā nāca slāpes, un Ankrans sadalīja vienādās daļās pretīgi smakojošo ūdeni no divām pudelēm vēl skopāk nekā ēdienu U7. Dienvidvēja klāja.

Jau agrāk Jārvi pazina bailes, viņš nespēja atsaukt atmiņā nevienu brīdi, kad nebūtu baidījies. Bet senāk tās bija trulas bailes no sala, izsalkuma un pārguruma. Tagad viņu mocīja daudz dziļākas izjūtas: nāves bailes no uzasināta zobena, banju suņu asajiem zobiem un pat vēl nežēlīgākas no suņu saimnieces atriebes kāres.

Viņi gāja uz priekšu, līdz satumsa tik ļoti, ka Jārvi tik tikko varēja saskatīt izkaltušo roku tieši acu priekšā, Mēness tēva un tā meitu zvaigžņu gaisma izbālēja tumsā, un bēgļi ierāpoja kādā klinšu iedobē. Jārvi iekrita caurā miegā miegā, un viņam šķita, ka jau nākamajā brīdī tiek purinot modināts, lai izjustu, cik ļoti sāp un ir savainots ikviens ķermeņa stūrītis. Debesīs mirguļoja pirmās pelēkās saullēkta vēdas, un, nakts murgu šķembām joprojām neciešami uzmācoties, mocības atsākās.

Vienīgā bēgļu doma bija tikt pēc iespējas tālāk. Pasaule saruka līdz niecīgai kailās klinšainās zemes strēlei, kas šķīra viņu papēžus no sekotājiem, turklāt šis attālums aizvien samazinājās. Kādu laiku Ralfs vilka aiz muguras virvēs iesietas aitādas - vecs malumednieku triks, lai maldinātu suņus. Bet suni neļāvās maldināšanai. Drīz vien

> > > pēc simtiem kritienu un klupienu visi bija nobrāzumu, pušumu un asiņu klāti, bet Jārvi, kura rīcībā bija tikai viena vesela roka, klājās vissmagāk. Tomēr ik reizi, kad puisis paklupa, Ankrans bija klāt ar uzticamu roku un palīdzēja piecelties un iet tālāk.

— Paldies, - Jārvi sacīja, vairs neskaitīdams kritienus.

- Tev būs iespēja man atmaksāt, - Ankrans atbildēja. - Torlbijā, ja ne vēl agrāk.

Kādu brīdi abi turpināja rāpties uz priekšu, neveikli klusēdami, tad Jārvi neizturēja: - Piedod man!

- Piedot krišanu?

- Piedod to, kā es rīkojos uz Dienvidvēja. Piedod, ka pateicu Šadikširamai... - Viņš saviebās, atcerēdamies, kā sašķaidīja vīna pudeli pret Ankrana galvu. Kā kapteines zābaka papēdis sadragāja drauga seju.

Arī Ankrans novaikstījās, un izsisto zobu starpā pavīdēja mēles galiņš. — Uz tā kuģa es visvairāk ienīdu nevis to, ko nodarīja man, bet gan to, ko es pats biju spiests darīt. Nē - to, ko es izvēlējos darīt. - Viņš mirkli apstājās, apturēja arī Jārvi un ieskatījās tam acīs. - Es agrāk sevi uzskatīju par labu cilvēku.

Jārvi uzlika plaukstu uz drauga pleca. — Es agrāk domāju, ka tu esi nelietis. Tagad manī rodas aizvien vairāk šaubu.

- Varēsiet apraudāt viens otra apslēpto cildenumu, kad būsim drošībā! - Sūmaela uzsauca un norādīja uz melnu svītru debesīs virs kāda laukakmena un vēl tālāk

>

pelēkajā dūmakā. - Pagaidām mums jānogriežas uz dienvidiem. Ja pirmie sasniegsim upi, būs jāatrod kāda iespēja to šķērsot. No akmeņiem un garaiņiem plostu neuzbūvēsi.

- Vai mēs tiksim līdz upei, negājuši bojā no slāpēm? - Ralfs vaicāja, izlaizījis beidzamās lāses un ieskatījies pudelē, cerot, ka kāda vēl varētu būt tur palikusi.

- Viņam slāpstot, - Nekas norūca. — Tev būtu jāuztraucas par banju šķēpu, kas drīz vien ietrieksies mugurā.

Bēgļi šļūca lejup pa neskaitāmām nobirumu klātām nogāzēm, lēkāja pa laukakmeņiem, kas sasniedza pat mājas lielumu, un rāpās pa melnām klintsradzēm, kas atgādināja sasalušu ūdenskritumu. Viņi šķērsoja ielejas, kur zeme bija tik karsta, ka rokas sāpīgi svila, tai pieskaroties, un sveloši tvaiki šņākdami cēlās gaisā no spraugām gluži kā no nelabā mutes, bet plančkās, ko nācās apiet, veidojās lipīga, daudzkrāsaina naftas kārtiņa. Viņi smagi kāpa aizvien augstāk, bet akmeņi kā apreibuši slīdēja zemē un atsitās pret sagrieztajiem pirkstu galiem. Ar nevarīgo roku Jārvi ķēra pēc atbalsta pie klinšu izvirzījumiem, lai beigu beigās no virsotnes atskatītos... un Sūmaelas tālskatī ieraudzītu, ka melnie punkti aizvien tuvojas un ir vēl lielāki nekā iepriekš.

- Viņi laikam nemaz nepagurst, - izmeta Džods un noslaucīja no sejas sviedrus. - Vai viņi nekad neapstāsies?

Nekas pasmaidīja. - Viņi apstāsies, kad būs beigti.

- Vai arī beigti būsim mēs, — piebilda Jārvi.

LEJUP PA UPI

Vispirms viņi upi izdzirdēja un tikai tad to ieraudzīja. Čuksti, kas skanēja caur kokiem, no jauna deva sabeigtajām Jārvi kājām mazliet spriganuma un modināja vārgu cerību viņa sāpju pārņemtajā sirdī. Tad čuksti pārvērtās rēcienā un pēc tam - kad bēgļi beidzot iznāca klajumā, smirdošu sviedru izmērcēti, putekļu un pelnu klāti, - sabangotā rēkoņā. Ralfs metās uz vēdera oļiem klātajā krastmalā un sāka lakt ūdeni kā suns. Pārējie darīja tāpat.

Kad dienām ilgās kāpelēšanas radītās slāpes bija cik necik remdētas, Jārvi apsēdās zemē un pavērās pāri upei uz kokiem otrā krastā tā, it kā tie būtu tādi paši kā virs galvas un tomēr pavisam citādi.

- Vensterzeme, - viņš nočukstēja. - Paldies dieviem!

- Teiksi tiem paldies, kad būsim otrā krastā, - Ralfs norūca jau tīru muti, vien bāli sirmā bārda darīja putekļu caurausto seju gaišāku. — Man kā kuģotājam šie ūdeņi nešķiet draudzīgi.

Tāpat kā Jārvi. Atvieglojums jau sāka pārvērsties šausmās, kad viņš novērtēja Rangheldas platumu, stāvo pretējo krastu, varbūt pāris bultu lidojuma atstatumā, un dziļo straumi, kurā bija saplūdis aiz muguras atstātās karstās zemes izkausētā sniega un ledus ūdens. Baltās putas uz melnās virsmas vijās ātrās straumītēs un straujos virpuļos, norādot uz neredzamiem zemūdens akmeņiem, nāvējošiem kā nodevēja dūriens.

- Vai tu varēsi uzbūvēt plostu, lai mēs to šķērsotu? -Jārvi nobubināja.

- Mans tēvs Galvenajā pilsētā bija galvenais kuģubū-vētājs, — Sūmaela sacīja, vērdamās mežā. — Tikai uzmetis acis, viņš prata noteikt, kura priede būs vislabākais ķīlis.

- Šaubos, vai mums pietiks laika izcirst priekšgalam kādu figūru. — Jārvi labsirdīgi smīkņāja.

- Varbūt mēs varētu likt priekšgalā tevi pašu, - ierosināja Ankrans.

- Mums vajadzēs sešus nelielus stumbrus pašam plostam un vienu lielāku - pārzāģētu uz pusēm - šķērskokiem. - Sūmaela steidzās pie tuvākās egles un noslidināja plaukstu pār mizu. - Šī labi derēs. Džod, tu pieturi, es cirtīšu.

- Es pieskatīšu, vai netuvojas mūsu vecā saimniece ar draugiem. - Ralfs nocēla loku no pleca un devās atpakaļ turp, no kurienes viņi bija nākuši. - Kā tev šķiet, cik tālu no mums viņi tagad ir?

- Pāris stundu attālumā, ja mums paveiksies, un parasti tā nenotiek. - Sūmaela izvilka cirvi. - Jārvi, sameklē virvi un atrodi vēl kokus, kas derētu airiem. Nekas, tiklīdz būsim nogāzuši kokus, tu dabū nost zarus.

Nekas smagi pasvārstīja zobenu. — Tas nav nekāds zāģis. Man tas būs vajadzīgs, kad Šadikširama būs klāt.

- Cerams, līdz tam brīdim būsim jau sen projām, — attrauca Jārvi. Puiša sāpošajā kuņģī skalinājās pārlieku daudz šķidruma, kamēr viņš mantu saiņos meklēja virvi.

Ankrans pastiepa roku. - Ja tu nelietosi zobenu, dod to man...

Ātrāk, nekā šķita iespējams, nenotraipītā asmens spice jau skāra Ankrana rugājiem klāto kaklu. - Tikai pamēģini paņemt, un es tev to iedošu ar asmeni pa priekšu, noliktavas pārzini, - norūca Nekas.

- Laiks min mums uz papēžiem, — Sūmaela nošņāca caur sakostiem zobiem, ar ātriem, īsiem cirtieniem šķiezdama uz visām pusēm skaidas no izvēlētā koka pamatnes. - Liec lietā zobenu vai pliku pakaļu, bet dabū nost tos sasodītos zarus! Dažus garos atstāj, lai būtu, pie kā pieturēties.

Drīz vien Jārvi labā roka bija asiņaina un netīra no garo koku vilkšanas, bet kreisā delna, uz kā viņš tos balstīja, - skabargām piesēta. Nekā zobenu klāja sveķi, Džoda matu ērkulis bija skaidām piebiris, Sūmaelas labā plauksta mirka asinīs no cirvja cilāšanas, tomēr meitene tikai turpināja to vicināt.

Viņi mirka sviedros un piekasījās viens otram caur sakostajiem, atņirgtajiem zobiem, nezinot, kurā brīdī banju suņi iecirtīs to miesās savus ilkņus, un neviens nešaubījās, ka tas notiks drīz.

Džods rūkdams pēdējiem spēkiem cēla baļķus stāvus, un vēnas uzblīda uz viņa masīvā kakla; Sūmaela izveicīgi kā skroderis vija starp baļķiem virvi, bet Nekas turēja brīvo galu. Jārvi stāvēja un vēroja, satrūkstoties pie katra trokšņa, un ne pirmo, ne pēdējo reizi nožēloja, ka viņa abas rokas nav veselas.

Ņemot vērā bēgļu rīcībā esošos darbarīkus un laiku, kura nebija nemaz, viņiem izdevās izgatavot teicamu plostu. Savukārt, ņemot vērā kūsājošo straumi, pa kuru nāksies plostot, tas bija briesmīgs - apcirsti un atska-bargaini koka stumbri, ko kopā saturēja negluds virves mudžeklis, un trīs airi: aļņa lāpstiņas liekšķere, Džoda vairogs un kāds slābans karotes formas zars, ko Jārvi izdevās atrast.

Salicis plaukstas uz zobena, Nekas skaļi pavēstīja to, ko Jārvi domāja: - Mani neuztrauc, kā kopā izskatās šis plosts un šī upe.

Dzīslas uz Sūmaclas kakla izspiedās, kad viņa sasēja beidzamo mezglu. - Tam ir tikai viens uzdevums: nenogrimt.

- Es nešaubos, ka tas turēsies uz ūdens, bet vai mēs noturēsimies uz tā?

- Tas būs atkarīgs no tā, cik stipri jūs turēsieties.

- Un ko tu teiksi tad, kad tas sadalīsies un tālāk peldēs uz jūru pa gabaliem?

- Es domāju, ka tobrīd jau sen būšu apklususi uz mūžiem, tomēr apmierināta par to, ka tad, kad slīkšu, Šadikširama būs tevi jau noslaktējusi te uz šī pamestā krasta. - Sūmaela palūkojās uz Neko, saraukusi uzaci.

- Vai arī tu nāksi kopā ar mums?

Nekas drūmi blenza uz pārējiem, tad atskatījās uz koku audzi, vienā rokā sašūpoja zobenu, tad nolādējās un ar visu svaru uzgūlās plostam starp Džodu un Jārvi. Plosts sāka lēnītēm slīdēt ūdenī, kamēr stūmēju kājas pa oļiem slīdēja atpakaļ. Jārvi panikā pakrita, kad no meža kāds pēkšņi izskrēja.

Tas bija Ankrans ar zvērojošu skatienu. - Viņi tuvojas!

- Kur ir Ralfs? - jautāja Jārvi.

- Man aiz muguras! Vai tas ir plosts?

- Nē, es jokoju, - šņāca Sūmaela. - Aiz tā koka es noslēpu kaujas galeru ar deviņdesmit airiem.

- Es tikai pajautāju.

- Izbeidz uzdot stulbus jautājumus un palīdzi mums iestumt to dranki!

> >

Ankrans uzvēlās plosta galam ar savu svaru, un, visiem vienlaikus grūžot, plosts ieslīdēja no krasta upē.

Sūmaela uzrāpās uz tā, trāpot ar kāju pa Jārvi žokli, kurš aiz sāpēm iekodās mēlē. Viņš joprojām stāvēja līdz viduklim ūdenī, kaut dzirdēja no meža cilvēku klaigas. Tad arī Nekas jau atradās uz plosta, sagrāba Jārvi vārgo roku un uzrāva puisi augšā, un kāds nenocirsts zars ieurbās viņam krūtīs. Ankrans pagrāba no liedaga mantas un sāka mest uz plosta.

- Augstie dievi! - Ralfs izbrāzās no meža, smagi pūzdams ik uz soļa. Jārvi redzēja ēnas, kas no biezokņa sekoja plecīgajam vīram, un sadzirdēja niknus kliedzienus nesaprotamā valodā. Tad ierējās suņi.

- Skrien, vecais muļķi! - viņš auroja. Ralfs metās uz priekšu pa oļiem un ievēlās ūdenī, bet Jārvi un Ankrans pa abiem uzvilka vīru uz plosta, kamēr Džods un Nekas sāka airēt kā prātu zaudējuši.

Vienīgais, ko viņi panāca, bija lēna griešanās upes vidū kā mutulī.

- Turieties taisni! - uzbļāva Sūmaela, jo plosts uzņēma ātrumu.

>

- Es jau cenšos! - vaidēja Džods, iroties ar vairogu un apšļācot visus klātesošos.

- Centies labāk! Varbūt tu pazīsti kādu jēdzīgu airētāju?

- Varbūt tev ir jēdzīgi airi?

- Aizver muti un airē! — Jārvi nošņāca, kad ūdens pārskalojās plosta virsmai un izmērcēja viņa ceļgalus. No meža izbrāzās suņi — tic šķita tik lieli kā aitas. Visi atņirgtiem zobiem un siekalu nošķiesti, tie riedami metās uz priekšu pa oļiem.

Tad parādījās cilvēki. Pametis īsu skatienu pār plecu, Jārvi nepaspēja tos saskaitīt. Nelīdzeni veidoli zibēja starp kokiem un jau krastmalā, nometušies uz ceļiem, izvilka lokus.

- Gulties! - Džods ieaurojās, pieplaka pie plosta un paslēpās aiz vairoga.

Jārvi dzirdēja stiegras nostiepjamies un redzēja melnās švīkas paceļamies gaisā. Viņš pietupās un kā apburts nespēja novērst skatienu no bultām. Šķita, ka paiet mūžība, līdz tās krita zemē, katra izdvešot maigu čukstu. Viena iedrāzās ūdenī dažu aira vēzienu attālumā. Tad atskanēja divi klusi klikšķi un pāris bultu ieurbās Džoda vairogā. Pēc tam trešā vibrēdama iecirtās plostā tieši blakus Jārvi kājai. Tikai plaukstas attālums uz vienu vai otru pusi, un tā būtu trāpījusi puiša ciskā. Viņš blenza uz to pavērtu muti.

Te arī bija atšķirība starp atrašanos vienā un otrā Beidzamo durvju pusē.

Jārvi juta, kā Nekā roka sagrābj viņu aiz apkakles un grūž uz plosta malu. — Airē!

No meža izskrēja vēl vairāk cilvēku. Šķita, ka to skaitam nav gala, iespējams, vēl vairāk.

- Paldies par bultām. - Ralfs paklanījās uz krasta pusi.

Viens no šāvējiem palaida vēl vienu šautru, bet plosts jau bija iekļuvis straujākos ūdeņos un lidojums to neaizsniedza. Kāda sieviete stāvēja un vēroja bēgļus, rokas sānos iespraudusi.

Viņa bija gara auguma, ar līku zobenu, un Jārvi pamanīja kristālu mirdzam nokarenajā jostā.

- Šadikširama, - nočukstēja Nekas. Viņam izrādījās taisnība. Kapteine bija dzinusies pakaļ bēgļiem visu garo ceļu. Un, lai gan Jārvi nedzirdēja, ka viņa izdvestu kaut skaņu, un no šāda attāluma nespēja saskatīt tās seju, viņš atskārta, ka Šadikširama neapstāsies.

Nekad.

TIKAI NELABAIS

Viņiem, iespējams, bija izdevies izvairīties no sadursmes ar Šadikširamu, bet pavisam drīz upe sāka izrādīt pat vēl lielāku pretsparu, nekā Nekas būtu spējis iztēloties.

Tā šļāca pār braucējiem aukstas ūdens šaltis, līdz kaulam izmērcēja viņu mantību un lika plostam lēkāt un raustīties kā neiejātam zirgam. Akmeņi sitās pret baļķiem, matos pinās nokareno koku zari, kas aizķērās aiz Ankrana kapuces un būtu vīru norāvuši no plosta, ja vien Jārvi neieķertos drauga plecā.

Krasti slējās augšup aizvien stāvāk, augstāk un tuvāk viens otram, līdz viņi jau traucās lejup pa klinšainu spraugu starp asiem akmens mūriem, ūdens šļācās caur spraugām starp baļķiem, un plosts mētājās pa straumi kā lapa par spīti Džoda centieniem izmantot bultām sašauto vairogu kā stūri. Upe izmērcēja virves un raustīja mezglus, kas kļuva aizvien slābanāki, plosts straumē deformējās un draudēja izjukt pavisam.

Jārvi neizdevās saklausīt Sūmaelas izkliegtās pavēles — tik skaļi dunēja upe, un viņš pārstāja izlikties, it kā varētu ietekmēt iznākumu, pievēra acis un turējās pie kailās dzīvības. No mežonīgās piepūles smeldza kā veselā, tā kroplā roka. Vienu brīdi puisis lādējās uz dieviem, kāpēc tie likuši viņam kāpt uz šī plosta, bet nākamajā jau lūdzās, lai tie saglabā viņam dzīvību. Plosts sagriezās, vēlās lejup, pazuda zem Jārvi ceļiem, un viņš aizžmiedza acis, gaidot galu.

Bet pēkšņi ūdeņi pierima.

Jārvi pavēra vienu aci. Visi bija salīduši nokritušā un grimstošā plosta viducī, pieķērušies pie zariem un pārmocīti drebinoties spiedās cits citam tuvāk, bet ūdens skalojās gar to ceļiem, plostam līgani griežoties upes vidū.

Sūmaela vērās Jārvi acīs un tvēra pēc gaisa, izmirkušie mati klāja meitenes seju.

- Nolādēts!

Jārvi spēja vien piekrītoši pamāt. Veselās rokas pirkstu atkabināšana no zara sagādāja milzu sāpes.

- Mēs esam dzīvi, - novaidējās Ralfs. - Vai mēs esam dzīvi?

- Būtu es zinājis, - murmināja Ankrans, - uz ko šī upe ir spējīga... es riskētu pārbaudīt likteni... un paliktu pie suņiem.

Saņēmies drosmi, Jārvi pavērās tālāk par nomocītajām sejām un ieraudzīja upi, kas bija kļuvusi daudz platāka un lēnāka. Priekšā tā pletās daudz varenāka, ūdens virsa bija pavisam gluda, gandrīz nekādas ņirboņas, un piekrastes spogulī atspīdēja lēzenajās nogāzēs augošie koki.

Vēl tālāk pa labi plaša un viesmīlīga pletās trūdošiem, izskalotiem kokiem klāta pludmale.

- Ķerieties pie airiem! - Sūmaela pavēlēja.

Cits pēc cita tie ieslīdēja ūdenī no irstošā plosta un turējās pie tā, cik tuvu krastam spēja, tad nocēla no baļķiem izmirkušās mantas, spēra vēl pāris soļu un bez vārdiem nokrita visā garumā uz oļiem blakus pārējiem komandas biedriem. Tiem nebija spēka pat nosvinēt izglābšanos, ja par tādu uzskata nekustīgu gulēšanu zemē un elpošanu.

- Nāve gaida mūs visus, — sacījas Nekas. - Bet vispirms tā paņem slinkos. - Nez kādas burvestības rezultātā viņš jau atkal atradās stāvus un vērās augšup pa straumi, vai neredzēs sekotājus. — Viņi mūs neliks mierā.

Ralfs piespieda sevi pacelties uz elkoņiem. - Ellē, kāpēc viņiem tas būtu jādara?

- Tāpēc, ka tā ir tikai upe. Tas, ka daži ļaudis šo krastu dēvē par Vensterzemi, banjiem nenozīmē neko. Skaidrs, ka Sadikširamai uz to noteikti nospļauties. Tagad pakaļdzīšanās viņus vienojusi tikpat stipri, kā mūs — bēgšana. Tie uzbūvēs paši savus plostus un sekos mums, un upe arī viņiem būs tikpat strauja, lai tie izceltos šajā pašā krastā. Un tad viņi būs klāt. - Nekas pasmaidīja. Šis smaids sāka tracināt Jārvi. - Un tie izkāps krastā pārguruši, izmirkuši un apdulluši - tieši tādi, kādi patlaban esam mēs, - un mēs tiem metīsimies virsū.

- Metīsimies virsū? - Jārvi pārvaicāja.

- Sešatā? - Ankrans precizēja.

- Pret viņu divdesmit vīriem? - nomurmināja Džods.

- Tostarp ar vienu vienroci puikas gados, sievieti un noliktavas pārzini? - novilka Ralfs.

- Tieši tā! — Smaids Nekā sejā pletās jo platāks. - Tu domā tāpat kā es!

Ralfs izslējās uz elkoņiem. - Neviens un nevienu mirkli nav domājis rāpat kā tu!

- Tev bail.

Vecā sirotāja krūtis noraustījās smieklos. - Ja tu esi blakus? Sasodīts, tev taisnība, es baidos.

- Tu man teici, ka troveniešiem ir uguns.

- Tu man teici, ka getlandiešiem ir disciplīna.

- Apžēlojies, tikai ne to! - Jārvi piecēlies nošņāca. Viņu pārņēma nevis spējas un neprātīgas dusmas, kādas bija raksturīgas viņa tēvam vai brālim. Tās bija Jārvi mātes dusmas - saprātīgas un pacietīgas, ledainas kā ziema, un tobrīd tās vairs neatstāja ne mazāko iespēju bailēm.

- Ja mums jācīnās, — jauneklis sacīja, — jāatrod piemērotāka vieta par šo.

- Un kur mēs atradīsim šo slavas lauku, mans kē-niņ? - Sūmaela vaicāja, uzmetusi lūpu.

Jārvi pavērās uz kokiem. Nudien - kur?

- Varbūt tur? - Ankrans norādīja uz klintsradzi, kas bija pārkārusies pāri upei. Aiz tās spoži spīdēja saule, un bija grūti pateikt, vai nojauta ir pareiza, bet, tuvojoties klintij, Jārvi šķita, ka uz tās varētu atrasties drupas.

- Kas te savulaik bijis? - Džods jautāja, ielavījies caur arku. Putni izspurdza no slēptuvēm un aizlidoja prom pa caurumoto mūri, izdzirdējuši viņa balsi.

- Tās ir elfu laiku drupas, - Jārvi atbildēja.

- Augstie dievi, - nomurmināja Ralfs un apzīmogoja pats sevi ar neskaitāmām zīmēm, kas pasargā no nelabā.

- Esi mierīgs! — Sūmaela nevērīgi spārdīja satrūdējušu lapu kaudzi. — Diez vai te kāds elfs vēl mitinās.

- Pēc tūkstošu tūkstošiem gadu... - Jārvi nobrauca plaukstu pār mūri. Tas bija celts nevis no kaltiem akmeņiem, bet gan vienlaidus sakrauts bez mazākās javas vai spraudziņas tā, it kā siena būtu izlieta, nevis uzbūvēta. No apdrupušās virsmas kā nepakļāvīgi pamuļķa mati uz visām pusēm līda laukā sarūsējuši metāla stieņi. - Vismaz kopš Dieva sašķelšanas laikiem ne.

Savulaik šeit bija atradusies plaša zāle, kuras abos sānos lepni slējās pīlāru rindas, bet pa labi un pa kreisi uz istabām veda arkveida ejas. Pīlāri gan jau sen bija sagāzušies, un sakaltušas mežvīna stīgas biezā slānī noklāja mūrus. Galējā siena bija izzudusi gandrīz pavisam un nogrimusi tālu lejā plūstošajā upē. Jumts bija iegruvis pirms daudziem gadsimtiem, un virs galvas vīdēja vien baltas debesis un efejām apaudzis pussagruvis tornis.

- Man te patīk, - paziņoja Nekas, klīzdams pa gruvešiem nobārstīto zemi, kur biezā segā trūdēja koku lapas un putnu izkārnījumi.

- Jūs visi gribējāt palikt lejā pludmalē, - norādīja Ralfs.

- Tā bija, bet šeit ir labāka pozīcija.

- Man patiktu vēl labāk, ja te būtu droši vārti.

- Vārti tikai attālina neizbēgamo. - Nekas salika netīrā īkšķa un rādītājpirksta galus gredzenā un caur to ar mirdzošu aci vērās tālē, kas pletās aiz tukšās arkas. - Šis izaicinājums nesīs viņiem postu. Viņi iekļūs piltuvē, kur lielajam vīru skaitam vairs nebūs priekšroka. Te mums ir iespēja uzvarēt!

- Tātad tavs iepriekšējais plāns nozīmētu drošu nāvi? - vaicāja Jārvi.

Nekas pasmīnēja. - Nāve ir dzīves vienīgā drošā lieta.

- Tu nu gan proti moralizēt! — nočukstēja Sūmaela.

- Mūsu ir četrreiz mazāk, un lielākā dala nav nekādi

⁷ y

cīnītāji! - Ankrana izvalbītajās acīs pazibēja izmisums.

- Es nevaru atļauties šeit mirt! Mana ģimene...

- Saņemies vairāk pārliecības, noliktavas pārzini! -Nekas apmeta vienu roku ap Ankrana, otru - ap Jārvi kaklu un ar negaidītu spēku pievilka abus sev klāt. - Ja ne pats sevis, tad mūsu visu dēļ. Tagad mēs esam tava ģimene!

Šie vārdi skanēja vēl nepārliecinošāk nekā jebkas, ko savulaik Šadikširama viņiem teica vēl uz Dienvidvēja klāja. Ankrans vērās uz Jārvi, un puisim nekas neatlika kā novērsties.

- Jebkurā gadījumā - tagad vairs nav citas izejas, un labi, ka tā. Cilvēki cīnās visspēcīgāk, kad nav izejas. -Nekas kā uz atvadām vēlreiz apskāva abus puišus, tad uzlēca uz nolūzuša pīlāra paliekām un pavērsa kailā zobena galu uz ieejas pusi. - Te stāvēšu es un ņemšu uz sevi viņu uzbrukuma galveno spēku. Vismaz to suņi nebūs izturējuši braucienu pa upi. Ralf, tu ar loku uzrāpsies tajā tornī.

Ralfs pavērās augšup uz pusizjukušo būvi, tad uz pārējiem klātesošajiem, un beigu beigās skaļa nopūta izlauzās no piepūstajiem iesirmajiem vaigiem. - Uzdrīkstēšos sacīt, ka māc skumjas, domājot par dzejnieka nāvi, bet es esmu karotājs, un šajā arodā jākrīt agrāk vai vēlāk.

Nekas iesmējās pavisam savādi un nedabiski. - Es uzdrīkstēšos teikt, ka mēs abi esam palikuši virs zemes

ilgāk, nekā esam pelnījuši! Kopā mēs drosmīgi pārvarējām sniegu un badu, tvaiku un slāpes, un kopā mēs paliksim. Šeit! Un tagad!

Bija grūti noticēt, ka šis vīrs, kurš tur stāvēja stalts un varens, pacēlis zobenu augstu gaisā, un, atglaudis nevaldāmos matus, mirdzošām acīm vērās tālē, varētu būt tas pats nožēlojamais ubags, kuram Jārvi bija kāpis pāri, nonākot uz Dienvidvēja klāja. Tobrīd Nekas tik tiešām atgādināja karaļa galveno karotāju, viņa vadoņa spēks nebija apšaubāms, un neprātīgā pārliecība mazliet vairoja arī Jārvi drosmi.

- Džod, ķeries pie sava vairoga! - Nekas turpināja.

- Sūmaela ar cirvi sargās kreiso flangu. Tur ir mūsu vājākā vieta. Neļaujiet nevienam tikt man garām. Turiet viņus tā, lai es un mans zobens tiem veras tieši acīs. Ankran, tu un Jārvi sargāsiet mūsu labo flangu. Liekšķere noderēs kā vāle: ar to var nogalināt ikvienu, ja tikai met pietiekami stipri. Dod nazi Jārvi, jo viņam ir tikai viena roka, kurā to turēt. Varbūt tikai viena roka, bet vinā rit karaliskas

⁷ >

asinis!

- Es uztraucos tieši par to, kā nepievilt šīs asinis, — Jārvi pavisam klusu nočukstēja.

- Tad mēs abi kopā, - Ankrans pasniedza viņam nazi. Tas bija pašdarināts rīks ar krustveida rokturi, ar ādas sloksni aptīts koka gabals ar zaļganu pieri, bet diezgan asu asmeni.

- Mēs abi kopā, — Jārvi apstiprināja, paņēma nazi un cieši satvēra. Pirmoreiz uzmetot acis noliktavas pārzinim vēl smirdīgajā Vulsgārdas vergu tirgotavā, viņš nekādi nebūtu noticējis, ka pienāks diena, kad viņš kļūs par

Ankrana pārinieku, bet, par spīti bailēm, puisis lepojās, ka tas jādara.

- Man šķiet, ka labvēlīga iznākuma gadījumā par šo ceļojumu taps kāda jauka dziesma. - Nekas pacēla gaisā brīvo roku un iepleta pirkstus uz arku, pa kuru Sadikši-rama un viņas banju kaujinieki nešaubīgi brāzīsies iekšā ar mērķi nogalināt. - Drosmīgu kompanjonu vienība, kas pavada pilntiesīgo Getlandes ķēniņu līdz nolaupītajam tronim! Pēdējā cīņa sendienu elfu drupās! Nevar gaidīt, lai labā dziesmā visi varoņi izdzīvotu, jūs taču zināt.

- Velna nelabais, - nočukstēja Sūmaela, sasprindzinot un atslābinot žokļu muskuļus un svārstot plaukstā savu cirvi.

- Ja esi nonācis ellē, tikai nelabais var tev parādīt izeju, - nočukstēja Jārvi.

PĒDĒJĀ CĪŅA

Ralfa kliedziens sašķēla klusumu: - Viņi nāk! - Jārvi šķita, ka sirds pa muti izlēks.

- Cik daudz? - Nekas dedzīgi painteresējās.

Ralfs vilcinājās. - Varbūt divdesmit!

- Augstie dievi, - iekodies lūpā, čukstēja Ankrans. Līdz šim brīdim pastāvēja cerība, ka kāds varētu būt

devies atpakaļ vai noslīcis upē, bet tā izplēnēja tāpat kā ļoti daudzas Jārvi cerības.

- Jo lielāks to skaits, jo dižāka mūsu slava! - iesaucās Nekas. Jo melnāks posts, jo laimīgāks viņš kļuva. Tobrīd šķita, ka gana pateikts par kaunpilnu izdzīvošanu, bet izvēle tika izdarīta tieši tad, ja tāda vispār pastāvēja.

Vairs nekādas bēgšanas vai mānīšanās.

Dažās beidzamajās minūtēs Jārvi bija vērsies ar desmitiem lūgšanu pie ikviena dieva, augsta vai maza, kurš varētu kaut nedaudz palīdzēt. Bet tagad viņš pievēra acis un domās nosūtīja vēl vienu lūgsnu. Iespējams, viņam savu svētību bija devis Miera tēvs, tomēr šoreiz puisis vērsās tikai pie Kara mātes. Viņš lūdza pasargāt savus draugus, aira biedrus, savu ģimeni. Ikkatrs no viņiem bija savā veidā pierādījis, ka ir glābšanas vērts.

Vēl Jārvi lūdzās, lai ienaidniekiem šī būtu sarkanā diena, jo Kara mātei patīk, ja to uzrunā asins krāsā, tas nevienam nav noslēpums.

- Cīnies vai mirsti, - pie sevis noteica Ankrans un pasniedza roku. Jārvi deva pretī savējo, lai cik nespējīga tā būtu. Viņi ieskatījās viens otram acīs - Jārvi un vīrs, ko viņš bija ienīdis un kam bija licis ciest; vīrs, kurš viņa acu priekšā tika sists, bet pēc tam plecu pie pleca ar Jārvi cīnījies par izdzīvošanu tukšajā pamestībā un kuru viņš bija sācis saprast.

- Ja man neizdosies gūt slavu, bet... to otru, - Ankrans turpināja, - lūdzu, atrodi veidu, kā palīdzēt manai ģimenei!

Jārvi apstiprinoši pamāja. - Es zvēru. - Galu galā kāda starpība, vai viņam neizdosies turēt vēl vienu zvērestu... Nolādēt jau var tikai vienreiz. — Ja man būs jāpiedzīvo tas otrs... - Lūgums Ankranam nogalināt viņa tēvoci būtu pārmēru daudz prasīts. Jārvi notrīsēja. - Manis dēļ pieraudāsi upi?

Ankrans pasmaidīja. Nedrošais smaids tikai atklāja trūkstošo priekšzobu vietas, tomēr viņam izdevās dabūt pār lūpām to, kas tobrīd šķita kā apbrīnojama varonība: - Jūras māte celsies no manām asarām.

Klusums ieilga, un tikai Jārvi sirdspuksti to sadalīja sāpīgos nogriežņos.

- Ko tad, ja mēs abi kritīsim? - viņš nočukstēja.

Nekā asā balss apsteidza atbildi: — Ebdela Ārika

Šadikširama! Laipni lūgta uz mana sliekšņa!

- Tā sliekšņa labākie laiki sen pagājuši tāpat kā tavējie, - atskanēja Sadikširamas balss.

Jārvi piekļāvās spraugai sienā un palūrēja uz arku.

- Mēs visi esam kaut ko zaudējuši no tā, kas mums reiz bija, — sauca Nekas. — Savulaik tu biji admirāle, pēc tam kapteine. Un tagad...

- Tagad esmu nekas tāpat kā tu. - Jārvi viņu ieraudzīja arkas ēnā, mirdzošām acīm veroties šurp. Šadikširama centās aplēst, kas tur iekšā atrodas un tieši cik.

- Tukša krūka. Sagrauts kuģis ar jūras aizskalotām cerībām. — Jārvi zināja, ka Šadikširama viņu neredz, bet tik un tā aiz drūpošā elfu akmens sarāvās vēl mazāks.

- Jūtu līdzi! - Nekas sauca pretī. - Ir sāpīgi visu zaudēt. Kurš gan to zinātu labāk par mani?

- Un kā tev šķiet, cik vērta ir Nekā līdzi jušana nekam?

Nekas iesmējās. - Nekā.

- Kas tur vēl ir kopā ar tevi? Vai tā mazā, melīgā kuce, kas savulaik rāpās manu mastu galos? Un tas nekrietnais kāpurs, kam rācenis rokas vietā?

- Es par viņiem esmu augstākās domās nekā tu, tomēr ne. Viņi devās tālāk. Es esmu viens pats.

Šadikširama skaļi nozviedzās, to dzirdot, un brīdī, kad tā parādījās arkā, Jārvi pamanīja mirdzam izvilktu zobenu. - Nē, neesi vis. Bet drīz būsi viens pats. - Jārvi palūkojās augšup uz torni un pamanīja, ka Ralfa lokam pilnībā novilkta stīga. Tomēr Šadikširama bija pārāk viltīga, lai ļautu sev trāpīt. — Man ir pārlieku mīksta sirds! Tādēļ man vienmēr nācies ciest. Man vajadzēja tevi nogalināt jau sen.

- Pamēģini to izdarīt šodien! Jau divreiz mēs esam tikušies kaujas laukā, bet šoreiz man...

- Vari to stāstīt maniem suņiem. - Šadikširama griezīgi iesvilpās.

Arkā iebrāzās cilvēki vai drīzāk cilvēkveidīgi radījumi. Banji. Mežonīgas un noplukušas ēnas. Šur tur pavīdēja pa bālai sejai, uzspīdēja kāds dzintara gabals vai atņirgts zobs un atmirdzēja nopulēti ieroči, darināti no akmens, valzirga ilkņiem un vaļu žokļa kaula. Tie skaļi klaigāja un kauca, izdvešot neprātīgas skaņas gluži kā zvēri vai nelabais, it kā šī arka būtu ieeja ellē un viss, kas palicis ārpusē, tiktu izvemts atpakaļ uz zemes.

Pirmais radījums nokrita zemē gārgdams, jo Ralfa bulta bija caururbusi tā krūtis, bet pārējie metās iekšā drupās, un Jārvi paklupa pie mūra spraugas, kā saņēmis sitienu. Vēlme bēgt šķita nepārvarama, bet tieši tobrīd viņš sajuta uz pleca Ankrana plaukstu un izslēja augumu, drebot kā apšu lapa un velkot plaušās gaisu, lai nešņuk-stētu.

Bet nostājās.

Sākās klaigāšana. Tai sekoja dzelzs ldaudzoņa, niknuma un sāpju vaidi, kas šķita vēl baisāki, jo nebija iespējams saprast, kurš tos izdveš un kāpēc. Jārvi dzirdēja banju spiegšanu, bet Nekā balss dārdēja vēl baigāk. Kā guldzošs vaids, čukstu nopūta un saplosīts rēciens. Kā pēdējā elpas vilciena švīkas.

Vai varbūt tie bija smiekli?

- Vai iesim palīgā? - Jārvi čukstēja, lai gan bažījās, vai spētu izkustināt klintī teju ieaugušās pēdas.

- Viņš lika nogaidīt. - Ankrana pārvērstā seja baloja kā krīts. - Vai gaidīsim?

Jārvi atskatījās un pāri Ankrana plecam ieraudzīja kādu krītam no mūra.

Tas drīzāk bija vēl puika, ne vīrs, tikai mazliet vecāks par Jārvi. Viens no Dienvidvēja matrožiem. Jārvi bija manījis to smejamies uz takelāžas, bet tā arī nezināja puiša vārdu. Nu jau bija mazliet par vēlu, lai iepazītos.

- Skaties! - viņš nosīca, un Ankrans pagriezās tieši tajā mirklī, kad zemē vēlās vēl viens vīrs - kāds cits matrozis - augumā lielāks un bārdains ar vāli rokā -, kuram galvu sedza spoža tērauda ķivere. Jārvi manīja, ka nespēj atraut acis no šī ieroča masīvā svara, un prātoja, ko tas varētu nodarīt viņa galvaskausam, ja niknumā tiktu pacelts. Pretinieks pasmaidīja, it kā būtu lasījis Jārvi domas, tad metās virsū Ankranam, un abi nogāzās un ripoja zemē, saķērušies šņācošā ņudzeklī.

¹ > > >

Jārvi apzinājās, ka viņam jāatdod parāds un jāmetas palīgā savam draugam un pāriniekam, bet tā vietā pagriezās un ieskatījās sejā citam pretiniekam, it kā tie būtu dejotāju pāris ražas svētku danču laikā, kuri cenšas sajust, kāds ir īstais pretinieks.

Tie meta lokus kā deju zālē, izstiepuši priekšā nažus, un lēkāja uz priekšu un atpakaļ, kā pārbaudot, vai nav pienācis īstais brīdis. Viņi tikai riņķoja un riņķoja, ignorējot bārdaiņa un Ankrana šņākšanu un cīniņu; viņu abu kauja uz dzīvību un nāvi it kā tika uz mirkli atlikta, jo acīmredzot bija sveloša nepieciešamība izdzīvot vēl dažus nākamos mirkļus. Dubļu kārta un atņirgtie zobi slēpa izbiedētu zēnu. Gandrīz tikpat pārbijušos kā Jārvi. Viņi meta aizvien jaunus lokus, šaudīdami skatienu no mirdzošā naža uz...

Tad pretinieks izklupa uz priekšu un dūra, bet Jārvi paspēja nedroši atkāpties, ar papēdi atsitās pret sakni un gandrīz zaudēja līdzsvaru. Puisis uzbruka vēlreiz, bet Jārvi izvairījās, nazis šķēla tukšu gaisu, un uzbrucējs nozvāro-jās uz mūra pusi.

Vai tiešām vienam no viņiem bija otrs jānogalina? Jāpicliek punkts visam, kas tam piederēja, jāiznīcina visi tā sapņi?

Šķita, ka tā. Tomēr bija grūti saskatīt šādā iznākumā slavu.

Puisis metās uz priekšu vēlreiz, un Jārvi pamanīja naža asmeni šķeļam gaismas kūli. Vien neskaidra, mācību laukā attīstīta intuīcija ļāva Jārvi to uzķert ar savu dunci un noelsties; asmeņi iegriezās viens otrā. Uzbrucējs trāpīja Jārvi ar plecu, un tas atkrita ar muguru pret sienu.

Abi spļaudījās un šņāca viens otram sejā, pretinieks atradās tik tuvu, ka Jārvi saskatīja melnās poras uz tā

deguna un sarkanos asinsvadus izvalbītajās acīs: tik tuvu, ka Jārvi varētu izbāzt mēli un to nolaizīt.

Puiši spēkojās, rūca un drebēja, un Jārvi apzinājās, ka ir vājāks. Viņš mēģināja iebakstīt pirkstu uzbrucējam sejā, bet kroplā delna tika uzreiz notverta un izgriezta. Asmeņi atkal nošķindēja, un Jārvi sajuta svelošas grieztas sāpes delnas virspusē un naža spico galu nobraucam gar vēderu. Tā aukstums bija manāms pat caur apģērbu.

- Nē, - viņš čukstēja. - Lūdzu, nē!

Tad kaut kas aizbrāzās gar viņa vaigu, un spiediens noplaka. Pretinieks atkāpās pāris soļu, pielika drebošu roku pie kakla, un Jārvi pamanīja tajā ieurbušos bultu. Pret viņu pavērstajā bultas galā pilēja asinis; tās tecēja strūklā arī pa puiša kaklu un iesūcās apkaklē. Seja piesarka, vaigi sāka drebēt, un viņš nokrita uz ceļiem.

Caur spraugu drūpošajā elfu mūrī Jārvi pamanīja Ralfu tupam torņa galā un liekam lokā jaunu šautru. Sašautā puiša seja pietvīka karmīnsarkana, tas tvēra pēc gaisa un aizrijās, lādēdams Jārvi, lūgdams palīdzību vai arī dievu žēlastību. Tomēr pāri lūpām plūda tikai asinis.

— Man ļoti žēl, - Jārvi nočukstēja.

- Un būs vēl žēlāk.

Izdrupušajā arkā tikai dažu soļu attālumā stāvēja Sadikširama.

— Man šķita, ka tu esi gudrs puika, — viņa sacīja.

— Bet izrādās, ka māki sagādāt tikai vilšanos.

Krāšņais ietērps bija dubļiem klāts, sprādzes sen pazaudētas, mati krita pinkainās lēkšķēs pār seju, un dziļajā dobumā pavīdēja viena zvērojoša acs. Bet garais un līkais Sadikširamas zobena asmens nāvējoši mirdzēja.

- Un šobrīd tā ir tikai beidzamā garajā vilšanās ķēdē. — Šadikširama iespēra mirstošajam puisim pa muguru un pārkāpa pāri tā trīcošajām kājām. Tā lika soļus un virzījās uz priekšu bez mazākā satraukuma vai steigas. Tieši tāpat viņa bija pastaigājusies pa Dienvidvēja klāju. - Bet es laikam pati būšu tās sev piesaukusi.

Jārvi pakāpās atpakaļ un ieliecās ceļos. Smagi elsdams, viņš šaudīja skatienu pār drupu mūriem, meklējot izeju, bet tādas nebija.

Viņam būs jācīnās ar Šadikširamu.

- Mana sirds ir pārāk mīksta tik nežēlīgai pasaulei, kādā dzīvojam. - Sieviete pavērās sānis, kur pa spraugu lidoja Ralfa izšautā bulta, un veikli pieliecās. - Tā vienmēr ir bijusi mana vienīgā vājība.

Jārvi kāpās atpakaļ pa sadrupušajiem akmeņiem, ciešo dunča tvērienu apskaloja sviedri, kas lija aumaļām. Viņš sadzirdēja kliedzienus un cīniņa trokšņus. Pārējie bija vairāk nekā aizņemti, cīnoties paši par savu dzīvību uz asinīm klātajiem pakāpieniem Beidzamo durvju priekšā, īsu brīdi pār plecu mestais skatiens pieķērās vietai, kur spēji beidzās pussagruvusī elfu pils siena un ieaugušie koki stiepa zarus pār upi tukšumā.

- Nevaru tev pat izteikt, cik ļoti lielu prieku man sagādā iespēja atvadīties. - Šadikširama pasmaidīja. - Visu labu!

Nebija šaubu, ka agrākā kapteine ir labāk bruņota nekā Jārvi. Turklāt augumā garāka, prasmīgāka un vairāk pieredzējusi, nemaz neminot ievērojamo priekšrocību, ja ņem vērā izmantojamo roku skaitu. Par spīti svinīgajiem paziņojumiem, puisim nešķita, ka labsirdība nospiestu tās sirdi.

Izeja ir vienmēr, mēdza teikt viņa māte. Bet kur lai rod tādu izeju, kas palīdzētu sakaut Sadikširamu? Palīdzētu viņam, kurš simtreiz piedzīvojis kaunu mācību laukumā un ne reizi nebija uzvarējis kādā divkaujā?

Sadikširama sarauca uzacis, it kā aprēķinātu cīņas iznākumu, un nonāca pie tāda paša secinājuma. - Varbūt vienkārši lec zemē?

Viņa spēra vēl vienu soli, lēnītēm dzīdama puisi tuvāk malai, un nozibināja saulē sava zobena galu. Jārvi sāka pietrūkt zemes zem kājām, viņš jau manīja bezdibeni paveramies sev aiz muguras, un vēsa brīze uzpūta tā skaustam. Viņš sadzirdēja nikno upi graužamies klintī tālu zemē.

- Lec, kropli!

Jārvi spēra vēl soli atpakaļ un izdzirdēja akmeņus nokrītam bezdibenī un pamatu izšļūkam zem kājām.

- Lec! - iebrēcās Sadikširama, siekalām šļācoties no

⁷ >

zobiem.

Un tad Jārvi ar acs kaktiņu pamanīja kustību. An-krana bālā seja parādījās aiz drūpošā mūra stūra. Viņš lavījās tuvāk, mēli iebāzis izsisto zobu spraugā un virs galvas pacēlis vāli. Jārvi skatiens šaudījās no Ankrana pie Šadikširamas.

Šadikširamas pierē ievilkās grumbas.

Viņa metās apkārt kā mudīga kaķene, izvairījās no grebtās aļņa kaula liekšķeres, kas aizlidoja pār viņas plecu, un bez īpašām pūlēm un trokšņa ietrieca zobenu Ankranam tieši krūtīs.

Ankrans drebelīgi ievilka plaušās gaisu, viņa acis izlīda no dobumiem.

Šadikširama izgrūda lāstu un izvilka zobenu.

Žēlastība ir vājuma pazīme. Tā mēdza teikt Jārvi tēvs. Žēlastība ir zaudējums.

Acumirklī viņš metās virsū agrākajai kapteinei. Jārvi pasita kroplo roku viņai padusē un piespieda zobenu, rētām klātā plauksta pieķērās pie viņas kakla, bet labā dūre trieca, zvēla un blieza.

Siekalas šķīda uz visām pusēm, viņi spļaudījās un šņaukājās, kvieca, spiedza un raustījās, sievietes mati līda puisim mutē. Viņa grozījās un rūca, bet viņš tikai pie-plaka vēl ciešāk un turpināja sist. Viņa izrāvās no tvēriena un ieblieza viņam ar elkoni pa degunu, kas sāpīgi nokrakšķēja, pasita galvu augšup, un viņš atsitās ar muguru pret zemi.

Kaut kur tālu prom atskanēja saucieni. Atbalsojās

tērauda klaudzona.

i

Tālumā noritēja cīņa. Kaut kas svarīgs.

Viņam jānostāv. Nedrīkst pievilt māti.

Jabūt vīram. Tēvocis viņu jau gaida.

Jārvi centās noskurināt nelabumu, un debesis uzliesmoja, kad tas apmetās uz vēdera.

Roka trāpīja tukšumā, kur tālu lejā melnēja upe ar baltiem putu gredzeniem akmeņu galos.

Gluži kā jūra Āmvendas torņa pakājē. Jūra, kurā viņš bija ielēcis.

Elpa iebrāzās plaušās, un Jārvi atjēdzās. Viņš rāpās prom no drūpošā mūra malas. Galva griezās, seja sāpēja, papēži slīdēja pa zemi, bet mutē krājās sāļa asins garša.

Jārvi ieraudzīja Ankranu, atkritušu uz muguras, plaši pavērtām rokām. Jārvi iekaucās un, rāpjoties tuvāk draugam, sniedzās pēc viņa. Bet trīsošie pirksti apstājās pie asinīm pieplūdušā krekla. Beidzamās durvis bija jau vērušās viņa priekšā. Ankranam vairs nevarēja palīdzēt.

Šadikširama gulēja akmeņu šķembās tam blakus, mēģināja piecelties sēdus un šķita ārkārtīgi pārsteigta, ka tas neizdodas. Kreisās rokas pirksti bija sakļāvušies ap zobena spalu. Labā plauksta bija piespiesta pie sāna. Viņa to atrāva, un plauksta izrādījās pierietējusi asinīm. Jārvi pavērās lejup pats uz savu labo roku. Tā joprojām nelaida vaļā nazi, un asmens, pirksti, delna un roka mirka asinīs līdz pat elkonim.

- Nē! - Šadikširama šņāca un mēģināja pacelt zobenu, bet tas izrādījās pārmēru smags.

- Tikai ne tā. Tikai ne šeit. - Sievietes asinīm klātās lūpas noraustījās, viņa pavērās augšup uz Jārvi. - Tikai ne no tavas rokas.

- Šeit, - viņš atcirta. - No manas rokas. Ko tu reiz teici? Ka vajadzīgas divas rokas, lai kādu pieveiktu. Bet tikai viena, lai ietriektu dunci mugurā.

Un tad Jārvi atskārta, ka viņš bija neskaitāmas reizes zaudējis mācību laukumā nevis tāpēc, ka viņam trūktu prasmes, fiziska spēka vai pat otras rokas. Viņam trūka gribasspēka. Un nu viņš bija to atradis kaut kur pa ceļam no Dienvidvēja caur neaptveramajiem sniegotajiem klajumiem līdz šīm senajām drupām.

- Es taču komandēju imperatores kuģus, - Šadikširama gārdza, un asinis pilnībā klāja jau visus labos sānus. - Es biju Mikedas grāfa... izredzētā mīļotā. Pasaule atradās man pie kājām.

— Tas bija sen.

— Tev taisnība. Tu esi gudrs puika. Man ir pārlieku mīksta sirds. — Sadikširamas galva atkrita, un acis vērās debesīs. — Tā ir... mana vienīgā...

Elfu pils drupas bija kritušo nosētas.

Pa gabalu banji šķita kā nelabie. Tuvcīņā atklājās viņu vājums. Augumā sīki un kaulaini kā bērni, lupatu vīkšķos satinušies un vaļa ilkņu gabaliem rotājušies, tie izrādījās nepasargāti Nekā žēlastību nepazīstošā zobena priekšā.

Vienīgais, kurš vēl vilka elpu, sniedzās pēc Jārvi, ar otru roku satvēris starp ribām iestrēgušo bultu. Viņa acīs nemanīja ienaida, tikai šaubas, bailes un sāpes. Tieši tāpat kā Ankrana sejā, kad Sadikširama viņu nogalināja.

Nu tie bija tikai cilvēki, kurus Nāve izveda pa Beidzamajām durvīm, tāpat kā vedīs visus citus.

Jārvi mēģināja kaut ko pateikt, kad Nekas pienāca klāt. Purinot galvu, viņš centās bilst vienu vienīgu vārdu.

Nekas pielika pirkstus pie puiša lūpām. - Klusē... -Un iedūra banjam tieši sirdī.

— Uzvara! — ierēcās Ralfs un nolēca zemē no akmens.

- Nekad mūžā neesmu redzējis tik prasmīgu darbošanos ar zobenu!

— Un es - tik varenu darbošanos ar loku un bultām! -atbildēja Nekas un spēcīgi apskāva Ralfu. Tagad viņi bija vistuvākie draugi, kurus vienojis slaktiņš.

Sūmaela stāvēja zem arkas, saķērusi plecu, un asinis tecēja zemē līdz pat pirkstu galiem. - Kur Ankrans? — viņa jautāja.

Jārvi nogrozīja galvu. Viņš neuzdrošinājās bilst kaut vārdu, ja nu pār lūpām izlauztos nelabums vai viņš sāktu raudāt. Vai varbūt pat notiktu viss vienlaikus. Aiz sāpēm un gaistošā niknuma. Aiz atvieglojuma, ka viņš palicis dzīvs. Aiz bēdām, ka drauga vairs nav. Un šīs bēdas ik mirkli saguma aizvien smagākas.

Džods sakņupa uz kāda nogāzta elfu akmens fragmenta un ļāva daudz cietušajam vairogam izšļukt no rokas. Sūmaela uzlika asiņaino roku uz viņa drebošā pleca.

- Tagad es no brīvas gribas atzīstu, ka getlandieši ir vislabākie! - noguldzināja Ralfs.

- Es gan sāku par to šaubīties! — Nekas pavērās uz viņu. - Es gaidīju Šadikširamu.

Jārvi paskatījās lejup, kur rokā kā pierādījumu aizvien vēl turēja kapteines līko zobenu. - Es viņu nogalināju.

Jārvi, iespējams, būtu jāmetas ceļos un jāpateicas dieviem par absolūti necerēto uzvaru, bet asiņainā zobena novāktā un bultu cauršautā raža uz drupu fona nešķita pateicības cienīga. Tāpēc viņš apsēdās blakus pārējiem un noskrubināja zem salauztā deguna sakaltušās asinis.

Galu galā viņš taču bija Getlandes ķēniņš, vai tad ne?

Diezgan viņš bija meties ceļos.

KRITUŠO SADEDZINĀŠANA

Kritušie sadega.

Liesmas, kas tos aprija, meta pār elfu pils drupām savādas ēnas un sūtīja iesārtajās debesīs dūmu mākoņus, kas bija itin piemērota pateicība Kara mātei par gūto uzvaru. Tā teica Nekas, un reti kurš bija tuvākās attiecībās ar šo dievību. Jārvi šķita: ja pietiekami stipri piemiegtu acis, sārtā joprojām varētu saskatīt mirušo kaulus - deviņu beigto banju, trīs nogalināto matrožu, kā arī Ankrana un Šadikširamas augumus.

- Es skumšu pēc viņa. - Jārvi pēdējiem spēkiem valdīja asaras.

- Kā mēs visi, - piebilda Džods un ar delnu noslaucīja acis.

Nekas ļāva asarām brīvi ritēt pār rētu izvagotajiem vaigiem un māja ar galvu, veroties liesmās. - Es skumšu pēc viņas.

Ralfs nosprauslojās. — Es gan, sasodīts, ne!

- Tad jau tu esi lielāks muļķis, nekā man iesākumā šķita. Nav iespējams saņemt no dieviem labāku dāvanu par labu ienaidnieku. Gluži kā asmenim dāvāt labu galodu. - Nekas palūkojās uz savu zobenu, kas jau bija notīrīts no asinīm, lai gan tās joprojām kalta aiz nagiem, un čīkstot vēlreiz novilka galodu pār asmeni. — Labs ienaidnieks nekad neliek zaudēt asumu.

- Es labāk jūtos neass, - norūca Džods.

- Izvēlies ienaidniekus daudz piesardzīgāk nekā draugus, - Nekas murmināja, skatoties ugunī. - Viņi būs kopā ar tevi ilgāku laiku.

- Nesatraucies! - Ralfs uzsita Nekam pa plecu. — Vienu gan dzīve man ir iemācījusi: uz nākamo ienaidnieku nekad nav jāgaida pārāk ilgi.

- Vienmēr jau draugus var pārvērst par ienaidniekiem, - sacīja Sūmaela un ciešāk pārvilka pār pleciem

Šadikširamas kažoku. - Pārvērst ienaidniekus par draugiem ir daudz grūtāks uzdevums.

Jārvi zināja, ka tā ir patiesība. - Vai, tavuprāt, Ankrans būtu to gribējis? - viņš čukstēja.

- Nomirt? - vaicāja Džods. - Diez vai.

- Tikt sadedzinātam, - paskaidroja Jārvi.

Džods pavērās uz Neko un paraustīja plecus. - Tiklīdz nežēlīgam cilvēkam radies kāds priekšstats, viņu grūti pārliecināt par pretējo. īpaši, ja nāsīs joprojām jūtama asins smaka.

- Kāpēc gan tas būtu jādara? - Sūmaela vēlreiz pakasīja netīros apsējus, ar ko Jārvi bija aptinis meitenes savainoto roku. - Miris ir miris. Viņa iebildumus viegli nenemt vērā.

>

- Jārvi, tu labi cīnījies, - iesaucās Nekas. - Kā īsts kēninš.

> >

- Vai tad ķēniņš ļauj saviem draugiem nolikt galvu savā vietā? - Jārvi uzmeta vainas pilnu skatienu Šadikširamas zobenam un atcerējās sajūtu, kāda pārņēma,

atkal un atkal ar sarkanu roku triecot tās miesā asinaino

)

nazi, un nodrebēja zem nolaupītā apmetņa. - Vai ķēniņš triektu dunci sievietei mugurā?

Asaras vēl nebija nožuvušas Nekā daudz cietušajā sejā. - Labs ķēniņš uzvarai ziedo visu un dur ikvienam, kas pagadās pa rokai. Dižs karotājs joprojām elpo, kad vārnas jau rīko dzīres. Dižens ķēniņš vēro, kā sadeg viņa ienaidnieku līķi. Lai Miera xēvs lej asaras pār metodēm, -Kara māte priecāsies par rezultātiem.

- Tā teiktu mans tēvocis.

- Tad jau viņš ir gudrs vīrs un vērtīgs ienaidnieks. Varbūt tu vēl viņam ietrieksi dunci mugurā un mēs visi kopā vērosim sadegam tā līķi.

Jārvi saudzīgi pakasīja pietūkušā deguna pamatni. Doma par vēl lielāku līķu kaudzi sagādāja niecīgu mierinājumu, lai kurai pusei tie piederētu. Vēl un vēlreiz viņam acu priekšā pazibēja Ankrans, no kura viņš novērsās, tad Sadikširama metās apkārt un cirta ar zobenu. Vēl un vēlreiz Jārvi pārlika, ko viņš būtu varējis darīt citādi, un tāpēc draugs varbūt nebūtu zaudējis dzīvību, bet labi zināja, ka velti ļauties šaubām.

Atpakaļceļa nebija.

Sūmaela pagriezās un ieskatījās naktī. - Vai dzirdējāt...

- Stāt! - no tumsas atbalsojās rēciens, ass kā pātaga. Jārvi metās riņķī, un sirds saskrēja papēžos, kad puisis ieraudzīja gara auguma karotāju ienākam pa drupu arku. Līķu sārta atblāzmā viņš šķita īpaši garš ar spožu ķiveri un bruņām, spīdīgu zobenu un tikpat spīdīgu vairogu.

- Atdodiet ieročus! - iesaucās kāds cits, un no ēnas iznāca otrs vīrietis ar nomērķētu loku rokās. Garas bizes nokarājās gar viņa seju - tātad vensterietis. Viņam sekoja vēl citi, un vienā acumirklī uzvarētāji atradās divpadsmit kareivju pusloka ielenkumā.

Jārvi pat prātā nebija nācis, ka iespējams vēl vairāk zaudēt cerību. Tikai tagad viņš novērtēja, cik smagi kļūdījies.

Ralfs, ar skatienu nomērījis attālumu, saprata, ka loks atrodas ārpus tvēriena, un atlaidās atpakaļ uz elkoņa. - Kur ir vensteriešu vieta tavā visvērtīgāko karotāju sarakstā?

Nekas atzinīgi pamāja uz ielencēju pusi. - Šādā skaitā - diezgan augstu.

Todien Jārvi jau bija licis lietā vairāk spēka, nekā dievi viņam devuši. Viņš paspēra malā Sadikširamas zobenu. Džotis pacēla gaisā tukšās rokas. Sūmaela satvēra cirvi starp īkšķi un rādītājpirkstu un iemeta to paēnā.

- Un tu, vecais? - vaicāja pirmais vensterietis.

- Es apsveru savu stāvokli. — Nekas vēlreiz pateicīgi noglāstīja zobenu ar galodu. Jārvi bažījās, ka tas varētu tikt likts lietā.

- Ja tērauds nes atbildi, tad viņiem tā ir daudz vairāk, - vecais nomurmināja.

- Liec zemē! - Otrais vensterietis atvilka bultu. - Vai arī mēs sadedzināsim tavu līķi kopā ar pārējiem.

Nekas ietrieca savu zobenu taisni zemē un nopūtās.

- Viņš māk labi pārliecināt.

Trīs vensterieši devās uz priekšu, lai savāktu ieročus un pārmeklētu, vai nav vēl, kamēr viņu kapteinis noskatījās. - Kas jūs piecus atvedis uz Vensterzemi?

- Mēs esam ceļotāji... - sacīja Jārvi, vērodams, kā kareivis izkrata viņa pauniņas nožēlojamo saturu, - ... un dodamies uz Vulsgārdu.

Loka šāvējs sarauca pieri un pavērās uz sārtu. - Ceļotāji, kas dedzina līķus?

- Kurp gan pasaule iet, ja godīgs cilvēks vairs nevar sadedzināt līķus, neradot aizdomas? - vaicāja Nekas.

- Mums uzbruka bandīti, — uz labu laimi sacīja Jārvi, cenšoties domāt pēc iespējas ātrāk.

- Jums būtu jāgādā, lai pa jūsu zemi būtu droši ceļot, - norādīja Ralfs.

- Jā, paldies, ka darījāt mūsu zemi drošāku. - Kapteinis palūrēja uz Jārvi kaklu, tad parāva nost Džoda apkakli, lai ieraudzītu rētas. - Vergi.

- Tagad brīvi cilvēki, - bilda Sūmaela. - Viņi piederēja man, esmu tirgotāja. - Meitene iebāza roku kabatā un piesardzīgi izvilka saņurcītu pergamenta rulli. - Mani sauc Ebdela Ārika Šadikširama.

Vīrietis uzmeta acis Augstā karaļa izsniegtajām tiesībām, kas pavisam nesen tika izņemtas no to pilntiesīgās īpašnieces kabatas. - Tu esi pārlieku skrandaina, lai būtu tirgotāja.

- Es jau neteicu, ka man labi veicas.

- Un pārāk jauna, - kapteinis piebilda.

- Es jau neteicu, ka esmu veca.

- Kur ir tavs kuģis?

- Jūrā.

- Kāpēc neesi uz tā klāja?

- Man šķita prātīgāk pamest kuģi, iekams tas nogrimst dzelmē.

- Nudien neveiksmīga tirgotāja, — kāds nomurmināja.

- Ar veselu melu kravu, — norūca cits.

Kapteinis paraustīja plecus. - Lai karalis izlemj, kam ticēt. Sasieniet viņus!

>

- Karalis? — Jārvi pārjautāja, pasniedzis delnas uz priekšu.

Vīrietis pavisam sāji pasmaidīja. - Gromgilgorms ieradies ziemeļos, lai pamedītu.

Tātad šķiet, ka Ralfam taisnība. Nākamais ienaidnieks ir vēl tuvāk, nekā kādam no viņiem pirms mirkļa šķita.

>

PELDOŠIE SALMIŅI

>

Jārvi bija gana redzējis skarbus vīrus. Tāds bija viņa tēvs un arī brālis. Vēl vairāki desmiti katru dienu bija satikti Torlbijas mācību laukumā. Simtiem tādu bija sanākuši, lai redzētu sadegam ķēniņa Ūtrika kuģi. Vēl citi bija kuģojuši kopā ar Jārvi nelaimei nolemto sirojumā uz Āmvendu. Šo cilvēku sejas smaidīja tikai kaujas laukā, un rokas bija pieņēmušas sava ieroča apveidu.

Bet Jārvi nebija redzējis nevienu, kas līdzinātos pulkam, kas Gromgilgormu pavadīja medībās.

- Nekad neesmu manījis tik daudz vensteriešu vienuviet, - murmināja Ralfs. - Un es veselu gadu pavadīju Vulsgārdā.

- Armija, - norūca Nekas.

- Un visai nejauka, - piebilda Džods.

Šie vīri bija apkārušies ar ieročiem un piepūtušies no draudīguma, viņu vietā runāja dunči un zobeni. Rētas tie nēsāja tikpat lepni, kā princese - dārgakmeņus, bet, runājot par mūziku: sievietes balsī, asā kā galoda, skanēja mīlas dziesma Kara mātei, slavinot izlietās asinis, izrobotos zobenus un pāragri zaudētās dzīvības.

Šīs vilkubedres viducī starp ugunskuriem, virs kuriem cepās un sarkani suloja svaigi medījumi, sasieti bez spēka kliboja Jārvi un viņa draugi, kurus nemitējās dzīt uz priekšu asi šķēpu uzgaļi.

- Ja tev ir kāds plāns, — nošņāca Sūmaela, — šis būtu ideāls brīdis.

- Man ir plāns, - paziņoja Nekas.

- Vai tas kaut kā saistīts ar zobenu? - vaicāja Džods.

Iestājās klusums. - Kā visi mani plāni.

- Vai tev ir zobens?

Atkal pauze. — Nav.

- Kā tu ceri tikt galā bez tā? — Sūmaela čukstus vaicāja.

Trešā pauze. - Nāve mūs visus gaida.

Jārvi ievēroja, ka visciešākais pūlis drūzmējas ap milzu troni, kurā sēdēja izcila figūra ar milzīgu kausu varenā ķetnā. Agrāk šādos apstākļos viņu būtu pārņēmušas bailes, turpretī tagad puisis saskatīja izdevību. Nevis plānu, pat ne gluži ideju, bet, kā Māte Gundringa mēdza atkārtot, slīkstošam cilvēkam jākeras pie katra salmiņa, kas peld garām.

- Ir labākas lietas, ko iesākt ar ienaidniekiem, nekā tos nogalināt, - viņš nočukstēja.

Nekas nosprauslojās. - Un kādas tās būtu?

- Padarīt viņus par sabiedrotajiem. - Jārvi dziļi ievilka elpu un iekliedzās: - Gromgilgorm! - Viņa balss skanēja spalgi un aizlūzusi, un tā nemaz neatgādināja ķēniņu, bet bija gana skaļa, lai tiktu sadzirdēta visā nometnē, un tas bija svarīgākais. Viņam pievērsās simtiem seju, ugunskuru izgaismotu. - Vensterzemes karali! Asiņainākais no Kara mātes dēliem! Zobenlauzi un Bāreņu radītāj, te nu mēs atkal tiekamies! Es...

Labi tēmēts sitiens pa vēderu pārvērta Jārvi elpu skumjā nopūtā. - Pievaldi mēli, vai arī es tev to izraušu, puis! - nošņāca kapteinis un nogrūda kāsējošo Jārvi uz celiem.

>

Bet viņa teiktais bija panācis savu.

Vispirms iestājās nospiedošs klusums; smagi soļi nāca aizvien tuvāk, un beigu beigās atskanēja paša Gromgil-gorma monotonā balss: - Tu atvedi mums ciemiņus!

- Bet izskatās pēc ubagiem. - Un, lai gan nedzirdējis Māti Skēru kopš dienas, kad Jārvi kaklam aplika verga važas, viņš tajā dzirdēja pazīstamās intonācijas, kas viņu vajāja murgos.

- Mēs tos atradām elfu drupās pie upes, mans karali, - paziņoja kapteinis.

- Nemaz neizskatās pēc elfiem, - bilda Gorma maģistre.

- Viņi tur dedzināja līķus.

- Cēls pasākums, ja vien dedzina īstos, - sacīja Gorms. - Tu runā tā, it kā mēs būtu pazīstami, puis. Vai liksi man uzminēt savu vārdu?

Kampdams plaušās gaisu, lai varētu parunāt, Jārvi pacēla galvu, kārtējo reizi novērtēja zābakus, jostu, trīskāršo ķēdi un visbeidzot augstu virs tās gluži kā klintī cirstos Vensterzemes karaļa - sava tēva, valsts un tautas ienaidnieka - vaibstus.

- Kad tikāmies pēdējoreiz... tu man piedāvāji savu nazi. - Un Jārvi vērīgi ieskatījās Gormam acīs. Nogrūsts uz ceļiem, skrandains un asinīm klāts, sasists un sasiets viņš nenovērsa skatienu. - Tu man ieteici tevi sameklēt,

>

ja pārdomāšu. Vai tagad tu man to dosi?

Vensterzemes karalis vērīgi raudzījās, pirkstos grozīdams ap masīvo kaklu aplikto ķēdi, kurā karājās nogalināto vīru zobenu spali, ar otru piesardzīgi kārtojot aiz jostas aizbāztos dunčus. - Diez vai tas būtu prātīgi darīts.

- Man šķita: Kara māte tev vēl šūpuli uzpūta dvesmu, un esot paredzēts, ka tu nevari krist no vira rokas?

- Dievs sargā tos, kas paši sevi sargā. - Māte Skēra sagrāba Jārvi žokli asajās ķetnās un pagrieza tā seju pret gaismu. - Tas ir tas pavāra zellis, ko notvērām pie Āmvendas.

- Tā gan, - ņurdēja Gorms. - Tikai viņš ir pārvērties, tagad tam ir nelokāms skatiens.

Māte Skēra piemiedza acis. - Un ari pazaudējis manis doto rinki.

> j

- Tas man berza. Es neesmu dzimis būt par vergu.

- Un tomēr tu atkal tupi uz ceļiem manā priekšā, -norādīja Gorms. - Kādam mērķim tad tu esi dzimis?

Viņa vīri izplūda siekalainā rēkšanā, bet Jārvi bija visu mūžu cietis no izsmiekla un vairs nejuta tā nežēlību.

- Būt par Getlandes ķēniņu, — Jārvi teica, un šoreiz balss skanēja auksti un cieti kā pats Melnais tronis.

- Augstie dievi! - Jārvi dzirdēja Sūmaelas nopūtu.

- Mums ir gals klāt.

Gorms vareni izsmējās. — Odem! Tu izskaties jaunāks, nekā tevi atceros.

- Es esmu Odema krustdēls. Ūtrika dēls.

Kapteinis iezvēla Jārvi pa pakausi un nogrūda zemē

ar lauzto degunu pa priekšu. Bezpalīdzība bija absolūta, jo ar sasietām rokām puisis nekādi nevarētu sevi pasargāt no kritiena. - Ūtrika dēls krita līdz ar vinu!

>

- Viņam bija vēl viens dēls, muļķi! - Jārvi atkal uzrausās tupus uz ceļiem, mute bija pilna asinīm. Šī garša jau sāka apnikt.

Pirksti sagrāba Jārvi aiz matiem un parāva stāvus. - Ko man darīt - nolīgt tevi par ākstu vai pakārt kā spiegu?

- Ne tev par to lemt. - Māte Skēra pacēla tikai vienu pirkstu, un iegrabējās elfu aproces, bet kapteinis atsprāga malā kā iepļaukāts. - Ūtrikam bija arī otrs dēls - princis Jārvi. Viņš gatavojās kļūt par maģistru.

- Bet tā arī nenokārtoja pārbaudījumu, - Jārvi pabeidza. — Tā vietā es ieņēmu vietu uz Melnā troņa.

> >

- Tā, lai Zelta ķēniņiene varētu paturēt varu.

- Leitlina ir mana māte.

Māte Skēra ilgi vērās Jārvi, kurš pacēla zodu un vērās pretī ar gandrīz karalisku stāju, cik to pieļāva asiņojošais deguns, sasietās rokas un smirdīgās skrandas. Iespējams, ar to bija diezgan, lai iesētu šaubu sēklu.

- Atsieniet viņam rokas!

>

Jārvi juta, kā virves tiek pārgrieztas, un attiecīgajam brīdim teatrāli lēnītēm pacēla kreiso roku pret gaismu. Ieraugot kroplo ekstremitāti, murdoņa ap ugunskuriem kļuva itin atzinīga.

- Vai to tu gribēji redzēt? - viņš jautāja.

Māte Skēra saņēma delnu savā, pagrieza un piespieda ar stingrajiem pirkstiem. - Ja tu biji Mātes Gundringas audzēknis, kas bija viņas skolotājs?

Jārvi nevilcinājās. - Viņa mācījās pie Mātes Veksenas, tolaik Trovenlandes karaļa Fina maģistres, tagad - Maģistrāta veckundzes un pirmās paša Augstā karaļa kalpones!

- Cik daudz dūju viņa tur?

- Trīs dučus un vēl vienu ar melnu plankumu pie uzacs, kas nogādās vēsti līdz Skekenmuižai, kad Nāve pavērs Beidzamās durvis viņas pašas priekšā.

- No kāda koka gatavotas Getlandes ķēniņa guļamistabas durvis?

Jārvi pasmaidīja. - Tur nav durvju, jo ķēniņš ir vienots ar savu zemi un tautu un viņam nav noslēpumu no tās.

Neticības pilnais skatiens Mātes Skēras acīs sagādāja Jārvi sen nepieredzētu labsajūtu.

Gromgilgorms sarāva uzaci jumtiņā. - Viņš atbildēja pareizi?

- Tieši tā, - nočukstēja maģistre.

- Tad jau... šis kroplais kucēns tik tiešām ir Jārvi, Ūtrika un Leitlinas dēls, pilntiesīgais Getlandes ķē-ninš?

>

- Tā izskatās.

- Vai tā tiešām ir? - nosēca Ralfs.

- Tā tiešām ir, - noelsa Sūmaela.

Gorms bija aizrāvies ar smiekliem. — Tad jau šīs ir manas veiksmīgākās medības ilgu gadu laikā! Māte Skēra, aizsūti putnu un noskaidro, ko ķēniņš Odems mums dos, lai atgūtu noklīdušo krustdēlu! - Vensterze-mes karalis grasījās aiziet.

Jārvi to apturēja, spēji ieņirdzies. - Dižais un briesmīgais Gromgilgorm! Getlandē tevi sauc par neprāti, kas pārdzēries asiņu. Trovenlandē tevi dēvē par mežoņu ķēniņu no mežoņu zemes. Skekenmuižā, Augstā karaļa elfu būvētajās zālēs... nu, tur tevi pat nepiemin.

Jārvi dzirdēja Ralfa satraukto rūcienu; kapteinis ņurdēja, tik tikko valdīdams niknumu, bet Gorms tikai domīgi glāstīja bārdu. - Ja mēģināji man glaimot, esi trāpījis garām. Ko tu gribi teikt?

- Vai tu pierādīsi, ka viņiem taisnība, un samierināsies ar tik sīku ieguvumu, kad dievi tev devuši zelta izdevību?

Vensterzemes karalis pavērās uz savu maģistri sarauktu pieri!- Esmu gatavs lielākiem ieguvumiem.

l\rdod to, ko grib pirkt, nevis to, kas tev ir, mēdza atkārtak Jārvi māte. — Katru pavasari tu pulcini kareivjus un dodies sirojumā pāri Getlandes robežai.

- Tas nav nekāds noslēpums.

- Kā būs šopavasar?

Gorms saknieba lūpas. - Iespējams, ir kāds plāniņš. Kara māte prasa atriebi par tava tēvoča aizvainojošo iebrukumu Āmvendā.

Jārvi šķita lieki atgādināt, ka šī iebrukuma sākumā viņš pats bijis ķēniņš, pat ja nobeigumā tāds vairs nebija. - Es tikai aicinātu tevi šogad iebrukt mazliet dziļāk, līdz pat pašas Torlbijas mūriem.

Māte Skēra riebumā nošņāca: - Tik vien?

Bet Gorma ziņkāre bija pamodināta. - Kas man būs par šādu pretimnākšanu?

Tādi lepni vīri kā Jārvi nelaiķa tēvs, nogalinātais brālis un noslīkušais tēvocis Otils līdz ar pēdējo elpas vilcienu būtu nešaubīgi iespļāvuši Gromgilgormam sejā, nevis lūguši viņam palīdzību. Bet Jārvi nepiemita lepnums. Viņa tēvs, kauninādams dēlu, bija iznīcinājis šo iezīmi. Odems to bija izvīlis ar viltu. Uz Dienvidvēja klāja to izsita, bet atlikušais Jārvi lepnums izsala tukšajos līdzenumos.

Visu mūžu viņš bija rāpojis uz ceļiem, un pasēdēt šādā pozā vēl mazliet ilgāk nebija grūti.

- Palīdzi man atgūt troni, Gromgilgorm, un es metīļ šos ceļos tavā priekšā Odema asins peļķē kā Getland« ķēniņš, tavs vasalis un pavalstnieks.

Nekas pieliecās Jārvi pavisam klāt un nošņāca caur sakostajiem zobiem: - Pārāk augsta cena!

Jārvi izlikās nedzirdot. - Ūtils, Ūtriks un Odems. Trīs brāļi - tavi lielākie ienaidnieki - būs visi izgājuši pa Beidzamajām durvīm, un Sašķeltās jūras krastos tu varas ziņā ieņemsi otro vietu aiz paša Augstā karaļa. Iespējams... pēc kāda laika... pat vēl augstāku vietu.

Jo lielāka cilvēka vara, mēdza teikt Māte Gundringa, jo stiprāk viņš pēc tās tiecas.

Gorms bija mazliet aizsmacis: — Tas būtu jauki.

- Nudien jauki, - Māte Skēra piekrita un pavērās uz Jārvi vēl vairāk piemiegtām acīm nekā līdz šim. - Ja to varētu nokārtot.

- Pikai ļaujiet man un maniem kompanjoniem nokļūt Torlbijā, un es mēģināšu to panākt.

- Tev gan izdevies iegūt dīvainus vasaļus, — Māte Skēra piebilda, tos vienaldzīgi nopētot.

- Kā jau dīvainos apstākļos.

- Kas tas par greizo radījumu? - Gorms pavaicāja. Pārējie klusējot lūkojās zemē, bet Nekas nenolaida skatienu un nenolieca galvu, acīm spoži spīdot.

- Esmu lepns getlandietis.

- Ak, viens no tiem, - Gorms pasmaidīja. - Te, pie mums, ierasts redzēt apkaunotus un asiņojošus getlan-diešus.

- Nepievērs viņam uzmanību, mans karali, viņš ir Nekas. - Jārvi no jauna sev piesaistīja Gorma uzmanību ar medussaldo balsi, kādu viņa māte mēdza izmantot, -jo vardarbīgi vīri atplaukst niknumā, bet apjūk, sastapušies ar argumentiem un veselo saprātu. - Ja man neizdosies, tev tik un tā paliks dienvidu sirojumā salaupītais.

Nekas riebumā rūca, bet mazliet arī brīnījās. Te runāja par Getlandes pilsētu nodedzināšanu, zemes izlaupīšanu un cilvēku nodošanu verdzībā. Tā bija Jārvi zeme, tie bija Jārvi ļaudis, bet viņš tobrīd bija pārņemts ar vēlmi atgriezties. Visas citas iespējas bija izsmeltas, atlika vien mēģināt un noslīkt vai arī iznirt otrā krastā dubļu klātam, toties dzīvam. Lai atgūtu Melno troni, Jārvi bija nepieciešams karaspēks, un Kara māte jau bija ielikusi zobenu viņa sažuvušajā rokā vai arī... uzlikusi karavīru zābaku zoles viņa rētām klātajam kaklam.

- Tu vari iegūt visu, - puisis pavisam maigi pierunāja, - un neko nezaudēt.

- Bet pastāv taču Augstā karaļa rīkojums, - Māte Skēra atgādināja, — pielikt punktu jebkādai karadarbībai līdz brīdim, kad būs pabeigta viņa tempļa celtniecība...

- Savulaik veckundzes Veksenas ērgļi atnesa lūgumus, — Gorma monotonajā balsī ieskanējās niknums,

- pēc tam tie jau piegādāja prasības. Tagad viņa nosūta pavēles. Ar ko tas viss beigsies, Māte Skēra?

Maģistres atbilde atskanēja klusi: - Tagad Augstais karalis panācis, ka zemmalieši un gandrīz visi inglieši pielūdz viņa Vienīgo dievieti, un tie ir gatavi cīnīties un nolikt galvu pēc viņa pavēles...

- Vai tad Augstais karalis valda arī Vensterzemē? -Jārvi zobojās. - Vai tomēr te valda Gromgilgorms?

Māte Skēra saknieba lūpas. - Nelien pārāk tuvu ugunij, puis! Mēs visi esam kādam padoti.

Bet Gorma domas jau bija aiztraukušās tālē, viņš jau nešaubīgi dedzināja un slepkavoja Getlandes lauku sētas. - Torlbijas mūri ir stingri, - viņš murmināja pie sevis, - viņiem ir ari daudz spēcīgu karotāju, kas tos aizstāvēs. Pārāk daudz. Ja es spētu iekarot to pilsētu, mani dziesminieki jau tagad apdziedātu manu uzvaru.

- Tam nenotikt, - čukstēja Nekas, bet neviens viņā neklausījās. Vienošanās jau bija panākta.

- Lieliska izvēle, - nodūca Jārvi. - Tev būs tikai jāpagaida aiz mūriem. Es tev atdošu Torlbiju.

IV PILNTIESĪGAIS KĒNINŠ

.

.