Pusķēniņš

PIENĀKUMS

Viņi nemaz neizskatījās miruši.

Abi tikai pavisam bāli atdusējās aukstajā telpā uz vēsajiem akmens bluķiem. Līķauti tos sedza līdz pat padusēm, un kailie zobeni gailēja uz krūtīm. Jārvi neatrāva acis no brāļa lūpām, cerot, ka tās miegā sakustēsies, ka tēva acis plaši atvērsies un palūkosies dēlā ar pazīstamo izsmējīgo izteiksmi. Bet tā nenotika. Un vairs nekad nenotiks.

Nāve bija pavērusi abiem Beidzamās durvis, un no šī portāla nemēdz atgriezties.

- Kā tas notika? - Jārvi dzirdēja māti vaicājam, stāvot uz durvju sliekšņa. Viņas balss kā vienmēr skanēja rimti.

- Nodevība, manu ķēniņien, - nočukstēja tēvocis Odems.

- Es vairs neesmu kēniniene.

- Protams... Man loti žēl, Leitlina.

Jārvi pastiepa roku un viegli skāra tēva plecu. Tas bija tik auksts. Nez kad viņš beidzamoreiz bija pieskāries tēvam? Vai vispār bija to jebkad darījis? Jārvi diezgan labi atcerējās to reizi, kad viņi runājās par kaut ko svarīgu. Pirms daudziem mēnešiem.

Vīrs cilā izkapti un zobenu, tēvs bija teicis. Vīrs griež airus un savelk mezglu. Tomēr visstiprāk vīrs tur vairogu. Vīrs neiziet no ierindas. Vīrs paliek plecu pie pleca ar pāriniekiem. Kurš vīrs gan nespētu izdarīt kaut vienu no šīm lietām?

Es netiku lūdzis pusroku, Jārvi bija atbildējis, palicis pusceļā starp kaunu un ienaidu, kā bieži gadījās.

Es netiku lūdzis pusdēlu.

Un tagad ķēniņš Ūtriks ir miris, un viņa Ķēniņa kronis, steigā pielāgots, nospieda Jārvi pieri. Šī nasta bija daudz smagāka, nekā plānai zelta stīpai pienāktos.

- Es vaicāju, kā viņi aizgāja, - māte atkārtoja.

- Viņi bija devušies sarunāt mieru ar Gromgil-gormu.

- Miers ar nolādētajiem vensteriešiem nav iespējams, - atskanēja Hūrika, Jārvi mātes izredzētā vairog-neša, zemā balss.

- Viņi jāatriebj, - sacīja Leitlina.

Tēvocis mēģināja apklusināt briestošo vētru. - Vispirms, protams, viņi jāapraud. Augstais karalis ir aizliedzis atklātu karu, iekams...

- Atriebe! - Leitlinas tonis grieza kā stikla lauska.

- Ātra kā zibens, karsta kā uguns.

Jārvi skatiens atgriezās pie brāļa līķa. Tur nu tas bija -straujš un karstasinīgs. Reiz bija. Spēcīgu žokli un masīvu kaklu, tumšiem, tikko izdīgušiem bārdas rugājiem gluži kā tēvam. Tik atšķirīgs no Jārvi, cik atšķirīgs vispār var būt. Brālis viņu bija mīlējis, Jārvi tā šķita. Ar skarbu mīlestību, kur katrs glāsts izpaužas drīzāk kā pliķis. Ar mīlestību, kādu vienmēr velta tam, kas zemāks par tevi.

- Atriebi! - ierēcās Hūriks. - Vensteriešiem par to būs jāsamaksā.

- Pie velna vensteriešus! - Jārvi māte atcirta. — Mūsu pašu cilvēkiem jāliek kalpot. Viņiem jāredz, ka jaunajam ķēniņam ir dzelzs roka. Tiklīdz viņi sajutīsies nospiesti uz ceļiem, varēs ļaut tiem liet asaras.

Jārvi tēvocis smagi nopūtās. - Tad jau atriebe. Bat vai viņš ir tai gatavs, Leitlina? Viņš nekad nav bijis karotājs...

- Viņam jākaro, ir vai nav gatavs! - māte atcirta. Cilvēki bija raduši runāt Jārvi klātbūtnē tā, it kā viņš būtu ne tikai kropls, bet arī kurls. Šķita, ka pēkšņā nonākšana pie varas nebija šo ieradumu grozījusi. - Gatavojieties garam ceļam!

- Kur mēs uzbruksim? - Hūriks jautāja.

- Svarīgi ir tikai tas, ka uzbruksim. Atstāj mūs vienus!

Jārvi dzirdēja durvis aizveramies un mātes soļus tuvojamies pa auksto grīdu.

- Beidz raudāt, - viņa sacīja. Tikai tobrīd puisis pamanīja, ka acis mirkst asarās, viņš tās noslaucīja un izšņauca degunu. Jārvi bija kauns. Kā vienmēr.

Leitiina satvēra dēlu aiz pleciem. - Galvu augšā, Jārvi!

- Piedod, - viņš teica, cenzdamies izriest krūtis, kā būtu darījis viņa brālis. Kā ierasts, viņš lūdza piedošanu.

- Tagad tu esi ķēniņš. - Leitlina, pagriezusi sašķiebto apmetņa sprādzi taisni, centās pieglaust dēla bāli gaišos, īsi apgrieztos, tomēr nepaklausīgos matus, līdz beidzot piekļāva vēsos pirkstus viņa vaigam. - Tev nekad nav jālūdz piedošana. Tev jānes sava tēva zobens un jāved karaspēks karā pret vensteriešiem.

Jārvi norija kamolu. Doma par došanos karot zēnam vienmēr bija uzdzinusi bailes. Bet lai viņš kādu vadītu?

Odems pirmais pamanīja šīs bailes. - Es vienmēr pielikšu tev savu plecu, mans karali, vienmēr būšu tev blakus ar mūžam gatavu vairogu. Es tev palīdzēšu, kā vien spēšu, apsolu.

- Es pateicos, - Jārvi nomurmināja. Vienīgā palīdzība, kādu viņš vēlējās, bija tikt nosūtītam uz Skekenmuižu, lai nokārtotu maģistra pārbaudījumu un drīzāk sēdētu grāmatu pustumsā, nevis tiktu iemests cīņas gaismā. Bet nu šī vēlēšanās bija sairusi pīšļos. Viņa cerībām bija lemts tikt samaltām gluži kā starp dzirnakmeņiem.

- Tev jāliek Gromgilgormam par to ciest, - sacīja Leitlina. - Un pēc tam jāapprec sava māsīca.

Jārvi spēja vien vērties mātes tēraudpelēkajās acīs. Bija jāskatās mazliet augšup, jo viņa joprojām bija nedaudz garāka par dēlu. — Ko?

Maigais pieskāriens zodam pārtapa neatraujamā tvērienā. - Ieklausies manī, Jārvi, labi ieklausies! Tu esi ķēniņš. Iespējams, to nevēlējās neviens no mums, bet tā nu tas ir. Visu mūsu cerības tagad ir tavās rokās, un tu tās turi virs bezdibeņa malas. Tevi neciena. Tev ir maz sabiedroto. Tev jāsatur kopā mūsu dzimta un jāapprec Odina meita Isriuna tā, kā to būtu darījis tavs brālis. Mēs esam par to runājuši. Tas ir izlemts.

Tēvocis Odems pasteidzās stindzinošo vārdu ledu kliedēt ar maigumu. - Nekas mani tik ļoti neiepriecinātu kā iespēja būt jūsu vedējam, mans ķēniņ, un redzēt, kā mūsu ģimenes vienojas uz mūžu.

Par Isriunas jūtām netika bilsts ne vārda, Jārvi to pamanīja. Tāpat kā par viņa jūtām. - Bet...

Mātes piere draudīgi satumsa. Leitlina piemiedza acis. Jārvi bija redzējis varoņus notrīsam, šī skatiena dzeltus, bet viņš nekādā gadījumā nebija varonis. - Es biju saderināta ar tavu tēvoci Ūtilu, par kura varoņdarbiem kareivji joprojām runā. Ar tavu tēvoci Utilu, kuram bija jākļūst par ķēniņu. Leitlinas balss aizlūza, it kā šie vārdi radītu sāpes. - Kad Jūras māte viņu paņēma un izspļāva krastā tukšo kuģi, es apprecējos ar tavu tēvu. Es noliku malā savas jūtas un pildīju pienākumu. Tāpat jārīkojas arī tev.

Jārvi skatiens atgriezās pie brāļa vīrišķīgā auguma; zēns brīnījās, kā māte spēj tik mierīgi kalt plānus, kad izstieptas rokas attālumā zemē guļ viņas mirušais vīrs un dēls. - Vai tu par viņiem nesēro?

Pēkšņa jūtu lēkme sagrāba mātes seju, un sabruka visa rūpīgi sakārtotā daile: zobi atņirdzās, acis ieurbās debesīs, dzīslas izvagoja kaklu. īsu, briesmīgu mirkli Jārvi nezināja, vai māte cirtīs viņam pliķi vai arī sāpju pilnās elsās sabruks zemē, un kas būtu biedējošāk. Tad Leitlina ievilka saraustītu elpu, nolika vietā atrisušo zeltīto matu cirtu un bija atguvusi savaldību.

- Vismaz vienam no mums jābūt kā vīram. — Tad viņa karaliski pagriezās un steidzīgiem soļiem izgāja no istabas.

Jārvi pirksti sažņaudzās dūrēs. Pareizāk būtu teikt -sažņaudzās viena dūre. Otrai rokai dūrē savilkās īkšķis ar pirksta stumbeni.

- Paldies par iedrošinājumu, māt.

Viņš vienmēr dusmojās, līdz bija jau par vēlu kaut ko vērst par labu.

Jārvi dzirdēja, kā tēvocis pienāca viņam klāt, un ierunājās tik maigi, kā vēršoties pie tramīga kumeļa. - Tu zini, ka māte tevi mīl.

- Vai es to zinu?

- Viņai jābūt stiprai. Tevis dēļ. Mūsu zemes dēļ. Tava tēva dēl.

>

Jārvi pavērās vispirms tēva, tad tēvoča sejā. Tik līdzīgi un tomēr tik atšķirīgi. - Paldies dieviem, tu esi šeit, -viņš teica, un vārdi asi skrāpējās kaklā. Vismaz viens cilvēks šajā ģimenē jūt viņam līdzi.

- Man ļoti žēl, Jārvi. Nudien ļoti žēl. - Odems uzlika plaukstu uz Jārvi pleca, asara nozibēja viņa acīs. — Bet Leitlinai taisnība. Mums jārīkojas tā, kā būs labāk Get-landei. Mums jānoliek savas jūtas malā.

Pār Jārvi lūpām izlauzās vaids. - Es zinu.

Viņa jūtas tika atliktas malā, kopš vien zēns sevi atcerējās.