Pusķēniņš

IENAIDNIEKS

Jārvi atguvās tumsā, kuru gaišāku darīja gaisa burbu-llši, un viņš sāka grozīties, šaudīties un dīdīties, lai tikai paliktu dzīvs.

Acīmredzot dievi nosprieda, ka Jārvi vēl varētu noderēt, jo brīdī, kad šķita, ka ribas salūzīs un izšķirsies, ko zēns ieelpos - ūdeni vai gaisu —, viņa galva iznira virs ūdens. Viļņi piešļāca acis, puisis klepoja un spirinājās, straume to vilka zem ūdens, mētāja un svaidīja.

Spējš vilnis izsvieda Jārvi krastā uz klints. Viņš ķērās pie glumajām, zaļajām jūraszālēm, kas bija pilnas ar sa-driskātiem vēzīšiem, un turējās tieši tik ilgi, lai vēlreiz ievilktu plaušās gaisu. Puisis atbrīvojās no zobena siksnas nāvējošā tvēriena, kas vilka zem ūdens, un aizspēra svina smagos zābakus, līdz pēdas sāka svilt nežēlīgi aukstajā jūras ūdenī.

Jārvi saņēma visus atlikušos spēkus un brīdī, kad uznāca nākamais vilnis, trīcot no piepūles, metās augšup uz šauru, sāļu šļakatu apskalotu akmens dzegu, kur mētājās medūzas un moluski ar asām čaulām.

Jārvi nešaubīgi bija paveicies: viņš bija palicis dzīvs, liet nemaz nejutās laimīgs.

Viņš atradās mazajā līcītī uz ziemeļiem no zemesraga, ko ieskāva izrobota klinšu siena, kurā nikni grauzās un akmeni drupināja putojoši viļņi. Tie plīkšķēja, sašķīda un uzlidoja gaisā kā mirdzošas strūklakas. Jārvi atglauda 110 acīm slapjos matus un izspļāva sāli. Rīkle bija jēla kā izskrāpēta, svilinoši sāpēja savainotā veselā un arī kroplā roka.

Pārdrošais lēmums novilkt bruņas bija glābis viņam dzīvību, tomēr jūras ūdens bija izmērcējis polsterēto jaku. Jārvi parāva saites, līdz beidzot atbrīvojās no bruņām. Puisis drebēdams sarāvās čokurā.

>

- Vai redzējāt viņu? - Balss atskanēja tik tuvu, ka Jārvi pieplaka pie slidenās klints un iekoda mēlē.

- Skaidrs, ka būs beigts. — Vēl viena balss. - Sašķīdis pret klinti. Jūras māte viņu noteikti jau paņēmusi.

- Odems lika atnest līki.

>

- Lai tad pats Odems arī nirst tam pakaļ.

Nu jau trešā balss. — Vai arī Hūriks. Viņš ļāva tam kroplim nokrist.

- Un kuram tu liksi nirt vispirms — Odemam vai Hūrikam?

Atskanēja smiekli. - Gorms jau ir ceļā. Mums nav laika krāmēties ar beigtiem vienročiem.

- Atpakaļ uz kuģiem! Un sakiet ķēniņam Odemam, ka viņa krustdēls nogrimis dzīlēs... - Balsis attālinājās un izdzisa.

Ķēniņš Odems. Jārvi miesīgais tēvocis, kuru viņš bija mīlējis kā tēvu, kurš vienmēr bija blakus ar mierinošu vārdu, saprotošu smaidu un tēvišķu roku uz pleca. Viņa paša asins! Ar veselo roku zēns turējās pie klints, bet kroplā savilkās drebošā dūrē. No tēva mantotais niknums brieda tik spēcīgs, ka Jārvi tik tikko spēja paelpot. Māte gan vienmēr tika atkārtojusi: - Nekad nesatraucies par to, kas izdarīts, domā par to, ko vēl darīsi.

Vina māte.

t

Jārvi vāri iešņukstējās, iedomājies par viņu. Zelta ķēniņiene vienmēr zināja, kas jādara. Bet kā lai tiek pie viņas? Getlandiešu kuģi jau devās prom. Pavisam drīz būs klāt vensterieši. Jārvi atlika vien gaidīt, līdz satumsīs, un tad atrast ceļu, kā tikt pāri dienvidu robežai uz Torlbiju.

Izeja ir vienmēr.

Ja būs jānoiet simts jūdzes pa mežu basām kājām, viņš to izdarīs. Viņš atriebsies nelietīgajam tēvocim un nodevējam Hūrikam, viņš atgūs Melno troni. Jārvi to apzvērēja vēl un vēlreiz, līdz Saules māte noslēpa savu vaigu aiz klintīm un ēnas stiepās aizvien garākas.

Tomēr viņš nebija rēķinājies ar nežēlīgāko no atriebējiem - paisumu. Jau pavisam drīz ledaini viļņi skalojās pār klinšu pārkari, kur puisis bija pieķēries. Aukstais ūdens cēlās aizvien augstāk, apklājot basās kājas. Tas jau sniedzās pāri potītēm, virs ceļiem, un pēc īsa mirkļa jūra plosījās šaurajā līcītī vēl spēcīgāk nekā iepriekš. Jārvi labprāt būtu izvērtējis iespējas, bet šim nolūkam būtu nepieciešamas vismaz divas.

Tāpēc viņš rāpās augšup. Drebot no pārguruma, sāpēm un aukstuma, viņš raudāja un lāstiem piesauca Odema vārdu pie katra soļa vai tvēriena, cīnoties augšup pa slideno klinti. Risks bija baiss, tomēr labāk tā, nekā paļauties uz Jūras mātes žēlastību, jo ikvienam jūrniekam ir zināms, ka rādu viņa nepazīst.

Pēdējiem spēkiem Jārvi pārmetās pār kraujas malu un kādu brīdi atvilka elpu tur augošajos brikšņos, tad vaidēdams pārvēlās uz sāniem un sāka slieties kājās.

Galvā kaut kas nokrakšķēja, zēns iekliedzās, tad acu priekšā uzliesmoja. Zeme visapkārt sagriezās, un kaut kas trāpīja pa deniņiem. Jārvi rāpās uz priekšu kā piedzēries, rijot mutē sakrājušās asinis.

- Spriežot pēc matiem, getlandiešu suns. - Jārvi iekaucās, kad kāds to pierāva kājās.

- Drīzāk kucēns. - Zābaks atsitās pret zēna dibenu, un viņš nokrita uz sejas. Jārvi parāpās uz priekšu pāris soļu, bet jau atkal tika nogrūsts zemē. Viņu dzenāja divi vīri. Divi bruņukreklos tērpušies kareivji ar šķēpiem. Nebija šaubu, ka tie ir vensterieši, lai gan, ja neņemtu vērā garās bizes, kas ieskāva skarbās sejas, viņi mazliet atšķīrās no tiem kareivjiem, kuri bija apsmējuši Jārvi mācību laukumā.

Neapbruņotajam visi bruņotie vīri izskatās vienādi.

- Celies! - teica viens, ar kārtējo spērienu nogāzis Jārvi zemē.

- Tad beidziet mani spert zemē, - viņš novaidēja.

Par to zēns saņēma ar šķēpu pa otru vaigu un nolēma

vairs nejokot. Viens no svešiniekiem aiz saplēstā krekla apkakles pierāva viņu kājās un tā kā vilka tupus rāpus, tā kā veda uz priekšu.

Karavīri bija visapkārt, daži zirga mugurā. Tur atradās arī zemnieki, iespējams, pilsētnieki, kas bija aizmukuši, ieraugot kuģus. Tie, nosmērējušies ar sodrējiem un izmirkuši asarās, atgriezās savu māju krāsmatās, lai sāktu savest kārtībā postažu. Kritušo miesas tika saliktas vienuviet, lai sadedzinātu, jūras vējš pluinīja un raustīja mirušo līķautus.

>

Bet Jārvi bija visa sava līdzjūtība nepieciešama pašam.

- Meties ceļos, suns! - Viņš vēlreiz izstiepās uz zemes visā garumā un šoreiz vairs neredzēja īpašu vajadzību slieties kājās, katram elpas vilcienam sekoja vaids, sasistās lūpas bija pārvērtušās vienā lielā vātī.

- Ko jūs man atvedāt? - pavisam tuvu atskanēja dzidra un augsta balss, it kā notiekošajā ieinteresētais saimnieks vārdus izdziedātu.

- Getlandieti. Tas izrāpās no jūras pie zemesraga, mans karali.

- Ūdeņu māte mēdz izskalot savādas bagātības. Skaties uz mani, jūras radījum!

Nesteidzīgi, bažīgi un sāpīgi Jārvi pacēla galvu un ieraudzīja divus milzīgus, ar nodilušu dzelzi apkaltus zābakus. Pēc tam skatienam atklājās paplatas sarkanbalti svītrotas bikses. Tad - smaga josta ar zeltītu sprādzi, liela zobena spals un četri dunči. Beigās Jārvi ieraudzīja dzelzs bruņukreklu ar zeltā ievītu zigzaga līniju rakstu. Un visbeidzot skatiens apstājās pie platiem pleciem, ko klāja baltas ādas apmetnis ar vilka galvu, kur tukšo acu dobumos bija iestrādāti granāti. Virs tā krustu šķērsu karājās zelta un sudraba ķēdes, kurās mirdzēja iestrādāti dārgakmeņi: no kritušo pretinieku zobeniem norauti spali. To bija tik daudz, ka ķēde, trīsreiz apmesta ap masīvo kaklu, tik un tā smagi vilkās lejup. Beigu beigās augstu virs Jārvi izslējās milzīgs vīrs ar klintī cirstiem sejas vaibstiem, greizs kā vēja liekts koks, ar gariem matiem un nekoptu bārdu, kurā iezīmējās sirmas švīkas, bet šķībajā mutē un acīs virs tās pazibēja smaids. Tā smaida vīri, pētot vaboles un prātojot, kuru sašķaidīt vispirms.

- Kas tu esi, cilvēk? - milzis jautāja.

- Pavāra zellis. - Vārdi neveikli vēlās pār Jārvi asinīm pierietējušajām lūpām; viņš centās kroplo roku slapjā krekla piedurknē ievilkt dziļāk, lai tā viņu nenodotu. -Es iekritu jūrā. “Labs melis ievij melu audeklā gana daudz patiesības,” reiz sacīja Māte Gundringa.

- Vai minēsim mīklas? - Milzis savirpināja garo matu šķipsnu ap pirkstu. - Kāds varētu būt mans vārds?

Jārvi norija malku. Nebija vajadzības minēt. - Jūs esat Gromgilgorms, Zobenlauzis un Bāreņu radītājs, Vensterzemes karalis.

- Tu vinnēji! - Gorms sasita masīvās plaukstas. - Lai gan tas, ko ieguvi, ir skaidri redzams. Es esmu venste-riešu karalis. Ieskaitot tos, kurus pavisam nesen šie ļaunie un nožēlojamie salašņas, tavi tautieši no Getlandes, tik nekaunīgi aptīrīja, izkāva un nolaupīja kā vergus pretēji Skekenpils Augstā valdnieka gribai, kurš aicināja paturēt zobenus makstīs. Viņam patīk laupīt mums prieku, bet ko lai dara. - Gorma acis pārskrēja postījumu ainai.

- Vai tas tev šķiet taisnīgi, pavāra zelli?

- Nē, - Jārvi norūca un nebūt nemeloja.

Kāda sieviete nostājās blakus karalim. Viņas mati bija noskūti, atstājot vien iesirmus rugājus, bet garās un baltās rokas no pleciem līdz pirkstiem klāja zili raksti. Dažas zīmes Jārvi pazina, jo bija par tām mācījies: zvaigžņu kartes, ar ko nosaka nākotni; koncentrēti, aizvien lielāki apļi, ar kuru palīdzību skaidro mazo dievu attiecības; rūnas, kas stāsta par laikiem, attālumiem un apjomiem, mūsdienās atļautiem un aizliegtiem. Uz vienas rokas augšdelma bija uztetovētas piecas elfu saktas - piemiņas zīmes no dižā laikmeta, darinātas no zelta, tērauda un spoža, spilgta stikla; talismani, ko rotāja sen laika dzīlēs grimušas nozīmes simboli.

Jārvi zināja, ka šī, visticamāk, ir Māte Skēra, Gorma maģistre. Tieši viņa bija nosūtījusi balodi Gundringai, ar miera solījumiem ievilinot Jārvi tēvu nāvē.

- Kurš Getlandes ķēniņš deva pavēli šādam slaktiņam? - viņa jautāja, un balss skanēja tikpat spalgi kā balodim.

- Odems. - Jārvi sāpīgi atskārta, ka runājis patiesību.

Skēras lūpas saviebās, kā sagaršojot ko sūru. - Tātad lapsa nogalēja savu brāli vilku.

- Nodevīgie zvēri. - Gorms nopūtās un, domās nogrimis, nemitējās grozīt kādu ķēdē iekārto zobena spalu.

— Tam bija jānotiek. Tikpat droši, kā Saules māte seko Mēness tēvam pa debesjumu.

- Jūs nogalinājāt ķēniņu Ūtriku. - Jārvi pamanīja, ka izspļāvis asinis.

- Vai klīst tādas runas? - Gorms pacēla masīvās rokas, sašūpodams pie jostas piekārtos ieročus. - Tad kāpēc es ar to nelepojos? Kāpēc mani skaldi vēl nav iemūžinājuši to balādēs? Vai tad es nepārvērstu triumfu jautrās dziesmās? — Gorms iesmējās un ļāva rokām atšļukt atpakaļ klēpī. — Manas rokas mirkst asinīs līdz elkoņiem, pavāra zelli, jo asinis man sagādā vislielāko prieku. Bet ar skumjām nākas atzīt, ka ne visus vīrus, kas krituši, esmu nogalinājis tieši es.

Kāds no dunčiem bija savilcis Gorma ietērpa jostu uz priekšu, un tā raga spals norādīja tieši uz Jārvi. Viņš to varētu sagrābt. Būtu viņš tāds kā tēvs, brālis vai drosmīgais Keimdāls, kurš krita, mēģinot aizstāvēt savu ķēniņu, Jārvi mestos pēc šī naža un ietriektu to Gromgilgorma vēderā, tā īstenojot savu svēto atriebes zvērestu.

— Vai tu domā par šo te nieku? - Gorms tūlīt pat izvilka dunci un sniedza Jārvi, turot aiz spožā asmens.

— Tad ņem to! Bet tev jāzina, ka Kara māte man uzpūta dvesmu, kad biju vēl šūpulī. Jau iepriekš ir paredzēts, ka es nevaru krist no vīrieša rokas.

Cik varens viņš šķita uz baltās debess fona, matiem plīvojot un bruņām mirdzot, bet kaujās cietušajā sejā pletās silts smaids. Vai Jārvi bija devis zvērestu atriebties šim milzim? Viņš - puse no vīra ar vienu smalku un baltu roku? Ja netrīcētu aiz aukstuma un bailēm, Jārvi pasmietos par tādu neprātu.

— Viņš būtu jāuzkar turpat pludmalē ar izlaistām iekšām vārnām par prieku, - sacīja Gorma maģistre, zilās acis nenolaižot no Jārvi.

— Tā jau tu parasti saki, Māte Skēra. — Gorms iebāza dunci atpakaļ makstī. - Bet vārnas ne reizi nav man pateikušās. Šis ir tikai mazs puika. Diez vai tāds neprāts būtu radies viņa galvā. - Tā nu bija balta patiesība. - Atšķirībā no cēlā ķēniņa Odema man nav vajadzības vairot slavu, nogalinot vārgus radījumus.

- Un kā tad taisnā tiesa? — Maģistre palūkojās uz līķautu klātajiem ķermeņiem, muskuļiem nervozi ņudzot pie noskūtajiem deniņiem. - Vienkāršā tauta ir izslāpusi pēc atriebes.

Gorms nosprauslājās. - Vienkāršā tauta vienmēr ir izslāpusi. Vai tu neko neesi mācījusies no Getlandes Zelta ķēniņienes, gudrās un daiļās Leitlinas? Kāpēc nogalināt to, ko var pārdot? Lieciet tam ķēdi ap kaklu, un prom pie pārējiem!

Jārvi iekliedzās, kad kāds vīrs pavilka viņu augšā, kamēr otrs aizcirta ap kaklu dzelzs skavu.

- Ja tu pārdomāsi par to nazi, - Gorms nosauca pakaļ zēnam, smaidam nenozūdot no lūpām, - uzmeklē mani. Visu labu, bijušais pavāra zelli!

- Pagaidiet! - Jārvi nošņāca, sapratis, kas sekos, un drudžaini centās izdomāt kādu triku, kā glābties. - Pagaidiet!

- Kamdēļ? - vaicāja Māte Skēra. - Izbeidz blēt!

Spēriens pa vēderu aizcirta elpu. Viņi uzmeta ļengano

Jārvi uz kāda veca celma, un, kamēr viens vīrs turēja kliedzošo puiku, cits atnesa no kalves ugunīgi karstu cemmi un ar knaiblēm saslēdza kaklariņķi. Pirmais uzsita pa cemmi ar veseri, lai nostiprinātu, bet netrāpīja, tad vērīgi palūkojās uz verķi un uzmeta uzkarsēto dzelzi uz zēna kakla.

Nekad agrāk Jārvi nebija pieredzējis tādas sāpes. Viņš brēca, raudāja, kaut ko murmināja un grozījās kā iekritis verdoša ūdens katlā. Kāds no vensteriešiem parāva puisi aiz krekla un iemeta samazgu bedrē, lai dzelzs šņākdama atdzistu.

— Par vienu pavāra zelli mazāk. - Mātes Skēras seja bija bāla kā piens un gluda kā marmors, viņas acis bez žēlastības vērās zilas kā ziemas debesis. - Par vienu vergu vairāk.

II DIENVIDVĒJŠ

.

.