Sargasi kosmosā

12. IELENKTAIS KUĢIS

Pat tad, kad Deinam bija izdevies dabūt kuģi fokusā, viņš neredzēja neko vairāk kā kaut kādu dīvaina apveida mašīnu un divus cilvēkus pie tās. Cik Deins varēja spriest, no «Karalienes» tie bija redzami kā uz delnas. Viņš brīnījās: ja jau tie ir ienaidnieki, tad kāpēc no kuģa viņus neapšauda?

— Viņi pat neatrodas aizsegā, — viņš skaļi sacīja.

Rips par to nebija tik pārliecināts.

— Es gan tā nedomāju. Viņus no kuģa šķir kalna mugura. Pašlaik ir slikta redzamība, saules gaismā būs pavisam citādi. Ja mums būtu bise…

Jā, ar bisi, turklāt no šāda paaugstinājuma, šīs sīkās figūriņas varētu nokniebt, kaut arī attālums bija ievērojams. Diemžēl viņu apbruņojumā bija tikai tuvcīņas ieroči — gandrīz nekaitīgi hipnoizstarotāji un blasteri, gan pietiekami spēcīgi, taču izmantojami tikai nelielās distancēs.

— Tikpat labi tu varētu vēlēties lielgabalu, — piebilda Deins.

Abi fliteri nekur pie «Karalienes» nebija redzami. Deins nosprieda, ka tie atrodas drošībā kuģa iekšienē. Viņš ļāva skatienam slīdēt pāri apkārtnei, cenzdamies saskatīt kaut ko neparastu. Piecu minūšu laikā viņš pamanīja vismaz tikpat daudz posteņu divu vai triju novērotāju sastāvā — tie bija izvietojušies neregulārā aplī ap kuģi. Četrām grupām bija transportlīdzekļi, kas zināmā mērā atgādināja viņu apvidus mašīnas, bet bija šaurāki un garāki, it kā speciāli konstruēti, lai pārvietotos pa šīs planētas ielejām.

— Ja jau runājam par lielgabaliem… — Deinu satrauca sasprindzinājums Ripa balsī. — Kas tas? Lūk, tur …

— Kur? — Deins paklausīgi pavērsa tālskati pret rietumiem.

— Vai tu redzi to klinti, kas nedaudz atgādina Hubata galvu? Pa kreisi no tās.

Deins ņēmās meklēt klinti, kas līdzinātos kapteiņa Dželiko atbaidošajam mīlulim. Beidzot viņš to atrada. Tā, tagad pa kreisi… Jā! Taisns stobrs… Vai tas bija… vai tas varētu būt pārvietojamais mīnmetējs, novietots tā, lai turētu uz grauda «Karalieni» un jebkuru brīdi varētu nobērt savu nāvējošo olveida šāviņu krusu zem tās stabilizatoriem?

Tiesa, noslēgtam kuģim mīnmetējs nebija bīstams. Taču nāvējoša varēja kļūt no viegli plīstošajiem šāviņiem izplūstošā gāze, ja kāds mēģinātu atstāt kuģi. Jā, ar mīnmetēju nebija joki…

— Ak kungs! — viņš izgrūda. — Mēs esam nokļuvuši gatavajā čūsku midzenī…

— Un esam šo midzeni krietni iztramdījuši, — piebilda Rips. — Kāpēc gan «Karaliene» nepaceļas? Tā varētu nolaisties kaut kur citur un vēlāk uzņemt mūs. Kāpēc gan viņi tur iestrēguši?

— Vai jums nešķiet, — ierunājās Mura, — ka mūsu kuģa savādajai uzvedībai ir kaut kāds sakars ar šiem vrakiem? Un, ja «Karaliene» mēģinās pacelties, tad tiks sadauzīta, tāpat kā tie?

— Es neesmu inženieris, — sacīja Deins, — bet es nekādi nesaprotu, ka gan viņi varētu notriekt «Karalieni». Viņiem taču nekur nav uzstādīti nekādi iespaidīgi ieroči. Lai kuģim ko nodarītu, vajadzīgs kaut kas spēcīgāks par mīnmetēju …

— Bet vai jūs pamanījāt kādas šāviņu pēdas uz «Rimbolda»? Tādu nebija. Kuģis bija sadragāts, it ka to pret planētu būtu triecis kāds spēks, kuram nav bijis iespējams pretoties. Tiem tur leja varbūt ir zināms šada spēka noslēpums. Tādā gadījumā, šķiet, viņi valda ne vien uz Limbo virsmas, bet ari liela daļā planētas debesu …

— Jus domājat, ka tam ir kāds sakars ar šo ierīci? — ievaicājās Rips.

Ko var zināt? — rāmi sacīja stjuarts. — Tas ir pilnīgi iespējams. Viņš turpināja pētīt talskalī līdzenumu. — Es gribētu pēc tumsas iestāšanās nokāpt lejā un paklaiņot. Nebūtu slikti arī ta mierīgi un pamatīgi aprunāties ar kādu no šiem sargposteņiem …

Mura joprojām runāja tajā pašā nosvērtajā balsī, bez jebkāda satraukuma. Taču Deins tobrīd vismazāk vēlējās būt tā cilvēka vietā, ar kuru Mura taisījās «aprunāties».

— Mm, — Rips pētīja apvidu. — To tiešām varētu izdarīt. Varbūt pat kāds 110 mums aizkļutu līdz «Karalienei» un uzzinātu, ko tas viss nozīmē…

— Vai mes nevarētu sazināties ar viņiem pa radio? — ieminējās Deins. — Attālums nav liels un dzirdamība būs laba.

— Vai tad tu neredzi sargposteņu ķiveres? — aizrādīja Rips. — Varu derēt uz savu algu, ka viņi pašlaik sēž uz mūsu viļņa. Ja mēs runāsim, viņi noklausīsies — un ne vien noklausīsies, bet arī nopeilēs

mūs. Un apvidu viņi pazīst labāk par mums. Varbūt tu vēlies tumsā paspēlēt slēpšanos?

To nu Deins nekāda ziņa negribēja. Tomēr atteikties no domas par radio bija grūti. Bija taču vienkāršāk izsaukt kuģi un pajautāt, kas noticis, nekā stundām ilgi izlūkot, lai visu uzzinātu paši. Bet jau pirms vairākiem gadiem Birojā viņam neskaitāmas reizes bija atkārtots, ka tirdzniecībā nav īsu un vieglu ceļu. Jūsu labklajība, jūsu kuģa drošība vai pat justi dzīvība ir atkarīga tikai no jūsu attapības, prasmes nekavējoties pieņemt pareizos lēmumus. Pašreiz bija tieši tāds gadījums uz spēles bija likts kuģis un viņu dzīvības.

— Vismaz, — turpināja Rips, — mēs tagad zinām, ka šajā lietā bez Riča un viņa rokaspuišiem iesaistīti arī vēl citi.

— Jā, — pamāja Mura, — šķiet, ka mūsu pretinieki ir skaitliskā vairākumā. — Viņš ar tālskati citu pēc cita aplūkoja aizsega sēdošo, no «Karalienes» neredzamo vīru grupas, līdz bija veikts pilns aplis. — Tur ir cilvēku piecpadsmit.

— Turklāt kalnos viņiem droši vien ir papildspēki. Bet kas, pie joda, viņi tādi ir? — no augšas atskanēja Ripa balss.

— Tur kaut kas gatavojas, — Mura saspringa, koncentrējis uzmanību vienā punktā.

Deins palūkojās stjuarta norādītajā virzienā. Biedrs nebija maldījies. Viens no aplencējiem, pārdroši atstājis patvērumu, tuvojas kuģim, enerģiski vēcinādams baltas drānas gabalu — izsenis pazīstamo sarunu simbolu.

Pirmajā brīdī šķita, ka «Karaliene» netaisās atbildēt. Tad augstu virs zemes atvērās lūka. Traps netika nolaists, toties lūkā parādījās kāds stāvs, un Deins pazina kapteini Dželiko.

Baltā karoga nesējs neziņā apstājās gabaliņu no

kuģa. Lai gan jau krēsloja un novērotāji nevarēja īsti labi saredzēt notiekošo, toties viņi izdzirda austiņās balsi. Ripām bija taisnība — iebrucēju radiotelefoni bija noregulēti uz viņu vi'ļņa.

— Nu, vai jūs pārdomājāt, kaptein? Nācāt pie prāta?

— Un tas ir viss, ko jūs vēlaties zināt? — Dželiko griezīgo balsi nevarēja sajaukt ne ar vienu citu. — Es jums paziņoju savu lēmumu jau vakar.

— Jūs šeit sēdēsiet, kamēr nosprāgsiet badā, kaptein. Pamēģiniet tikai pacelties…

— Mēs nevaram pacelties, bet jūs nevarat iekļūt kuģī!

— Tur nu viņam ir taisnība, — piebilda Mura. — Viņu rīcībā nav līdzekļu, lai ielauztos «Karalienē». Un, ja arī viņi spētu to sadragāt, tad tā viņiem vairs nevarētu noderēt.

— Jūs domājat — tieši «Karaliene» ir tas, kas viņiem vajadzīgs? — ievaicājās Deins.

Rips nosprauslājās.

— Tas taču ir acīm redzams. Viņi neļauj kuģim pacelties — viņiem tas vajadzīgs. Varu derēt, ka Ričs mūs atvilināja uz šejieni tieši tāpēc, lai iegūtu «Karalieni».

— Neaizmirstiet par pārtiku, kaptein, — austiņās ieņurrājās gangstera balss. — Mēs te varam sēdēt pusgadu, ja būs vajadzīgs, bet jūs nevarat! Neesiet bērnišķīgs. Mēs jums piedāvājam visnotaļ godīgu darījumu. Jūs taču esat nokļuvuši ķezā — vai tā nav? Visus līdzekļus jūs iztērējāt ūtrupē par tiesībām tirgoties te. Nu ko, mēs piedāvājam jums kaut ko labāku par šīm tiesībām. Un mums pietiks pacietības, lai panāktu savu …

Varbūt runātājam arī pietiktu pacietības, ar kuru viņš plātījās, toties kādam no viņa drauģeļiem tā bija izsīkusi. Atskanēja šāviena troksnis. Dželiko vai nu pieliecās, vai ari atlēca atpakaļ, un lūka aizcirtās. Trīs novērotāji uz klints sastinga. Šķita, ka cilvēks ar karogu nav gaidījis no savējiem šādu žestu. Brīdi viņš palika uz vietas, tad nosvieda nodevīgo baltās drānas strēmeli un metās klints aizsegā, no kurienes līšus atgriezās savā postenī.

— Tas nebija paredzēts, — piezīmēja Mura. — Kādam tur nedaudz pietrūka pacietības. Nu, par šo pārccnšanos viņiem nāksies samaksāt — tagad viņiem zudusi pēdējā cerība turpināt sarunas.

— Ka jūs domājat — vai kapteini neievainoja? — vaicāja Deins.

— Vecais zēns pazīst šos trikus, — Rips bezrūpīgi attrauca. — Man šķiet, viņš pārāk steidzās iznākt ārā. Bet tagad viņš drīzāk nobeigsies badā nekā pie: kāpsies. Sis šāviens nepiespiedīs mūsējos nakt ārā ar paceltām rokām …

— Nu, bet pa to laiku, — Mura nolaida tālskati, — mums vajadzētu kaut ko darīt. Pa tumsu mēs varētu nokļūt līdz kuģim, bet kā lai iekļūst tajā? Viņi taču nenolaidīs trapu uz pirmo pieprasījumu. Vismaz šobrīd nē.

Deins pārlaida skatienu nelīdzenajam klajumam, kas šķīra klintis, kurās viņi bija uzrāpušies, 110 tālā kuģa. Jā, protams, uzbrucēju sargposteni varētu apiet bez grūtībām — viņu uzmanību vairāk saistīja kuģis nekā apkārtējā teritorija. Varbūt viņi pat nezina, ka daļa kuģa apkalpes nav nokļuvusi lamatās. Bet, ja arī viņi sasniegtu «Karalieni», tad kā gan lai iekļūst iekšā?

— Jā, tā ir problēma, — murmināja Mura, — sarežģīta problēma…

— Bet vai mēs neatrodamies vienā līmenī ar vadības kabīni? — pēkšņi vaicāja Rips. — Varbūt mēs varam kaut kadā veidā signalizēt viņiem, ka sūtam kādu uz turieni…

Deins bija gatavs pamēģināt. Viņš piemiedza acis, lūkodamies pa iedomātu līniju, kas savienoja viņa atrašanas vietu ar kuģa purnu.

— Jāpasteidzas, — brīdināja Mura. — Nakts tuvojas ātri.

Rips pavērās debesis. Saule jau sen bija pazudusi. Pār viņiem slīga svina pelēki mākoņi, un bija jau gandrīz pilnīgi tumšs.

— Mēs varētu izveidot kaut ko līdzīgu teltij — piemēram, no mūsu jakam, — un ar laternu signalizēt tas aizsegā. No apakšas gaisma nebūs redzama. Toties «Karalienē» to varbūt pamanīs…

Stjuarts par atbildi atsprādzēja jostu un atvilka va'ļā jakas rāvējslēdzēju. Deins steidzīgi sekoja viņa piemēram. Trīcēdami aukstuma, viņi noliecas un izveidoja no jakam aizsegu, bet Rips notupās un sāka raidīt ar laternu briesmu signālu tirgoņu kodētajā valodā. Bija maz ticams, ka vadības kabīnē kāds tieši tobrīd lūkojas viņu virzienā un redz niecīgo gaismas punktiņu.

Pēkšņi iemirdzējās «Karalienes» priekšgala prožektors, pāršķeļot pelēko tumsu gluži tāpat ka miglu dienu iepriekš. Tagad tas apgaismoja mākoņus. Trim novērotājiem uz klints pūloties izlasīt dzeltenīgajā gaismas starā kādu atbildi, tas pieņēma iesārtu nokrāsu.

Mura atviegloti nopūtās.

— Viņi uztvēruši signālu …

— Kā jūs to zināt? — Deins nesaprata, kas stjuartam liek tā domāt.

— Viņi ieslēguši vētras prožektoru. Skaties, tas atkal kļūst tumšāks. Bet signālu viņi ir uztvēruši! — Mura smaidīdams vilka mugurā jaku. — Es domāju, mums vajadzētu sastādīt attiecīgu ziņojumu un informēt Vilkoksu par šo notikumu. Galu galā arī vienpusīgi sakari mums var dot priekšrocības.

Viņi devās lejup pie apvidus mašīnas. Jaunumu izstāstīšana neprasīja daudz laika.

Bet viņi taču nevar mums atbildēt, — iebilda Vilkokss. — Viņi nebūtu ieslēguši vētras prožektoru, ja spētu kaut kā citādi paziņot, ka uztvēruši jūsu signālu…

— Mums kāds jāsūta uz turieni. Tagad mēs varam paziņot, ka šis cilvēks dodas turp, un viņi to sagaidīs un uzņems kuģī, — dedzīgi sacīja Rips.

Varēja redzēt, ka Vilkoksam šis plāns nav gluži pa pratam. Bet, kad viņi to rūpīgi, punktu pa punktam bija apsprieduši, šķita, ka cita atrisinājuma nav.

Mura piecēlās.

Atri kļūst tumšs. Mums jāizlemj nekavējoties, jo kāpt mūsu signalizēšanas postenī tumsā nebutu ieteicams. Kurš ies un kad? Tik daudz mēs varam viņiem paziņot kodētajā valodā …

— Senons, — Vilkokss izvēlējās astrogatora palīgu. — Lūk, kur noderēs tavas kaķa acis. Tumsā tu redzi ne sliktāk par Sinbadu — tā vismaz šķita toreiz, uz Baldura. Vēlies pamēģināt? Teiksim, divdesmit vienos. Mūsu spēles partneri sargposteņos tajā laikā jau droši vien saks snauduļot.

Ripa starojošā seja bija izteiksmīgāka par jebkuru atbildi. Kamēr pārējie trīs vēlreiz uzrāpās klintī, lai noraidītu ziņojumu, viņš visu laiku pie sevis kaut ko dungoja.

Neaizmirsti pateikt, — piebilda Mura, — lai viņi mums ar vētras prožektoru signalizē, ka tu esi neskarts ieradies. Gribētos zināt, ka ar tevi viss kārtībā.

— Protams, draugs. Bet es neuztraucos, — pirmo reizi kopš šausmīgā atklājuma sadragātajā «Rim- boldā» bija atgriezies Ripām raksturīgais dzīvesprieks. — Tā būs tikai pastaiga salīdzinājumā ar to darbiņu, kas mums bija uz Baldura.

Taču Mura bija nopietns.

— Pretinieku nekad nedrīkst novērtēt par zemu. Jūs esat pietiekami pieredzējis, Rip, lai to zinātu. Pašreiz nav īstais laiks nevajadzīgi riskēt…

— Viss būs kārtībā, draugs! Es slīdēšu klusi kā čūska. Neviens mani nepamanīs.

Stjuarts un Deins atkal izveidoja no jakām aizsegu un drebēja mitrumā un aukstumā, kamēr Rips signalizēja klusajam, slēgtajam kuģim par savu misiju. Atbildes nebija, bet viņi varēja būt droši, ka pēc sakaru nodibināšanas no kuģa viņus novēro.

Mura un Deins palika savās vietās klints virsotnē, bet Rips atgriezās pie apvidus mašīnas un sāka gaidīt noteikto laiku, kad varēs doties ceļā. Kad astrogatora palīgs bija lejā izzudis skatienam, Deins sāka veidot no akmeņiem sienu, kas viņus pasargātu no vēja.

Tā kā nekāda cita siltuma avota nebija, viņi saspiedās cieši kopā Deina izveidotajā aizsegā un sagatavojās gaidīt vairākas stundas, līdz no kuģa tiks noraidīts signāls, kas liecinās, ka Rips sasniedzis mērķi.

— Ugunis, — nomurmināja Mura.

Nakts tumsā joprojām mirdzēja «Karalienes» prožektors. Taču Mura nerunāja par to — tagad bija redzamas uguntiņas, kas iezīmēja nezināmo aplencēju sargposteņus.

— Jo vieglāk Ripām — viņš varēs no'tiem izvairīties, — ieteicās Deins, bet Mura tam nepiekrita.

— Viņi tagad būs modri. Droši vien viņi savā starpā uztur sakarus un starp posteņiem staigā patruļas.

— Jūs domājat — viņi zina, ka mēs esam te, un tikai gaida atnākam Ripu?..

— Tā var būt un var arī nebūt. Bet viņi, bez šaubām, uzmana katru kuģa ļaužu soli. Torson, vai jūs neko nejūtat? Klintī zem mums…

Kā tad! Tas bija tas pats noslēpumainās ierīces radītais ritms, tiesa, vajaks nekā drupu tuvumā, taču nepārprotami pazīstams. Turklāt tagad tas nemitējās ne uz brīdi. Ierīce darbojās ar pilnu jaudu.

— Lūk, kas saista «Karalieni» pie šīs planētas, — noteica Mura.

Atsevišķie fakti, kurus viņi bija uzzinājuši pēdējo divu dienu laikā, pakāpeniski saistījās kopā, veidojot veselu ainu. Ja nu šie svešinieki, kas viņiem vien zināmos nolūkos ielenkuši «Karalieni», kontrolē ierīci, kura var kuģi notriekt, ja tas mēģinātu pacelties no Limbo? Tādā gadījumā viņiem šī ierīce, enerģijas avots, stars vai kas tas arī nebūtu, nepārtraukti jādarbina, citādi kuģis pirmajā izdevīgākajā gadījumā atstātu planētu. To vajadzēja saprast arī tiem, kuri atradās kuģī — pat tad, ja viņi vēl neko nezina par Limbo nodevīgajām īpašībām.

— Tātad vienīgā izeja, — lēni ierunājās Deins,

— ir atrast šo enerģijas avotu un …

— To uzspridzināt? Jā. Ja Ripām izdosies nokļūt kuģī, mēs ar to arī nodarbosimies.

— Jūs teicāt, «ja Ripām izdosies nokļūt kuģī»,

— vai jūs domājat, ka viņam var nepaveikties?

— Jūs vēl esat iesācējs Dienestā, Torson. Pēc dažiem reisiem cilvēks kļūst ļoti kautrīgs. Viņš sāk saprast, ka tas, ko uz Zemes sauc par laimi, ir lielā mērā atkarīgs no panākumiem vai neveiksmes. Mēs nekad nevaram ar pārliecību apgalvot, ka tas vai cits darbības plāns būs pareizs, — ir pārāk daudz faktoru, kurus mēs nespējam paredzēt. Mēs nevaram rēķināties ne ar kādu varbūtību, iekams tā nav īstenojusies. Senonam ir daudz priekšrocību. Viņam ir neparasti asa redze naktī — to mēs uzzinājām pavisam nesen, kad bijām nokļuvuši līdzīgā situācijā—, liela pieredze un aukstasinība. Turklāt no šejienes viņam bija izdevība izpētīt apvidu un ienaidnieka posteņu izvietojumu. Apmēram astoņdesmit procentos gadījumu viņam ir izredzes gūt panākumus. Taču paliek vēl divdesmit procentu. Kā viņam, tā mums jābūt gataviem uz visu — kamēr vien mes neierau- dzīsim signālu, ka viņš nonācis galā.

Muras bezkaislīgā balss Deinam atņēma drosmi. Stjuarta vārdos bija kaut kas no Kamila skepticisma, bet tie bija vēl vairāk pamatoti, loģiskāki. Kamils! Kur gan bija Ali? Varbūt viņš atrodas kadā no šiem sargposteņiem ap «Karalieni»? Vai arī planētas dzīlēs pie noslēpumainā enerģijas avota?

— Kā jūs domājāt, ko viņi izdarījuši ar Kamilu? — ska'ļi jautāja Deins.

— Kamils viņiem ir informācijas avots — par mums un mūsu nodomiem. Un kā tādu viņi to droši vien nogādājuši pie barveža. Viņš būs drošībā, kamēr vien būs tiem noderīgs…

Šajā atbilde jautas neskaidras briesmas — Deina atmiņā atausa aina, ko viņš nevēlējās atcerēties.

— Sie ļaudis uz «Rimbolda»… 'Vai Ripām bija taisnība? Viņi bija nogalināti ar blasteru? : '„-

Ripām bija taisnība. — Mura pateica šos trīs vārdus bez jebkādas emociju pieskaņas, un tieši atbildes rāmais tonis vērta tas jēgu jo draudīgāku.

Tagad viņi sarunājās maz, tikai mainīja stāvokli, kad bija notirpusi roka vai kāja. Līdzenumā zvaigžņotajās debesīs joprojām urbās prožektora stars.

Lai gan bija auksts un tirpa locekļi, ritmiskā vibrācija ieaijāja. Lai neiemigtu, Deins ķērās pie vecā paņēmiena — atsauca atmiņā citu ierakstu pec cita no «Iekraušanas noteikumiem», kurus viņš bija iekalis lidojuma laika. Kaut varētu sēdēt atkal drošībā Van Raika kabīnē, pētīt dokumentāciju un gatavoties sarunai ar kontrahentu nākamajā ritā!

No lejas atskanēja kluss, taču griezīgs svilpiens — Rips devās savā riskantajā ceļojumā. Deins pacēla pie acīm tālskati, lai gan labi zināja, ka tumsā nevarēs biedru saredzēt.

No šī brīža stundas vilkās kā dienas. Deins saspringti vēroja prožektoru, līdz sāka sāpēt acis. Taču nekas nemainījās. Viņš juta Muru iekārtojamies blakus un taustāmies tumsā — stjuarts jakas aizsegā laternas gaismā palūkojās pulkstenī.

— Cik pagājis?

— Viņš ir prom jau četras stundas…

Četras stundas! Lai no šejienes sasniegtu «Karalieni», nekādā gadījumā nebija vajadzīgs tik ilgs laiks — pat tad, ja Ripām būtu vajadzējis mest līkumu un laiku pa laikam paslēpties, lai izvairītos no sargposteņiem. Acīmredzot te bija darīšana ar tiem divdesmit procentiem, kurus bija pieminējis Mura.