Sargasi kosmosā

18. LAIMĪGU STARTU!

— Federācijas vārdā — padodieties! — nodārdēja kaut kur no augšas.

— Policija! — iesaucās Ali.

«Viss kārtībā — tātad policijas kreiseris ir laimīgi nolaidies,» nodomāja Deins. Bet kuri tur, priekšā, tad īsti pārstāvēja likumu — tie, kuri gaidīja uzbrukumu, vai iie, kuri nogaidīja, lai uzbruktu?

Gaisma arvien vairāk tuvojās, līdz viens no gulošajiem izšāva tieši uz prožektoru. Tas nodzisa, atskanēja atbildes šāviens, un kāds iekliedzās.

«Visprātīgāk būtu,» nodomāja Deins, «atkāpties labirintā un nogaidīt, līdz kauja būs galā. Nebūtu gudri nokļūt starp divām ugunīm…» Taču viņam neienāca prātā pastāstīt par šo spīdošo ideju Ali. Tā vietā viņš pacēla blasteru pret tuneļa griestiem un nospieda sprūdu. Viņš nebija neko daudz kļūdījies — lai gan ierocis bija ieslēgts uz minimālo jaudu, griestos iekvēlojās gaišs plankums, un tā gaismā kļuva redzami cilvēki, kuri bija sašāvuši prožektoru. Tagad Deins saprata, ka policisti ir tie, kuriem ir prožektors. Gangsteru sejas bija nobālušas, viņi, pavēruši mutes, kā hipnotizēti blenza uz ļaunu vēstošo plankumu virs

galvas. Pēkšņi viens no viņiem metās atpakaļ, labirinta virzienā. Taču «Karalienes» ļaudīm garām viņš netika.

Gangsterim pretī no tumsas izlēca Kosti, tikko saredzams vājajā atblāzmā no griestiem. Viņš būtu bēgli notriecis zemē, taču tas neticamā ātrumā izvijās un gandrīz izbēga. Tomēr mehāniķis paspēja viņu nogrābt aiz jostas.

Deins izšāva vēlreiz, raidīdams augšup jaunu lādiņu, lai Kosti varētu redzēt cīnīties. Taču gaismā pavērās gluži cita aina. Gangsteris, augumā tikpat garš kā mehāniķis, jau bija piecēlies četrrāpus un gatavojās skriet tālāk, bet Kosti, ļengans un nekustīgs, gulēja zemē.

Pēkšņi Ali neveikli, taču cik ātri vien spēdams, metās gangsterim kājās. Tas paklupa pār viņa ķermeni un atkal nokrita. Tad Deins lika lietā blasteru trešo reizi, tēmēdams abiem pāri, lai izveidotu gangstera ceļā uguns barjeru.

— Izbeigt! — atkal nodārdēja no augšas. — Izbeigt apšaudi, citādi mēs ar liesmumetēju noslaucīsim visu tuneli!

No tumsas atbildēja kaut kas līdzīgs mežonīga zvēra rēcienam. Pie pašas ugunīgās joslas, kurai vajadzēja noslēgt tuneli, šurpu turpu svaidījās tumša ēna, kuras salīkušajā stāvā jautās kaut kas necilvēcisks.

Atkal iedegās prožektors, apgaismojot tuneli. Gaismai vistuvāk stāvēja trīs gangsteri, pacēluši rokas virs galvas. Tad stars apstājās pie Kosti. Milzis joprojām nekustējās, un pār viņa zodu sūcās asins strūkliņa. Tad gaismas kūlī nokļuva Mura, kurš steidzās pie mehāniķa, un Ali — tas, sakņupis un piespiedis rokas pie krūtīm, klepoja.

Deins, stāvēdams ar muguru pret prožektoru, joprojām bija modrs un turēja uz grauda atbaidošo slāvu, kas ar nosiekalotām lūpām un atkārušos apakšžokli lēkāja pie pašas ugunīgā apļa malas, kurš šķīra to no labirinta melnās tumsas, kur viņš būtu drošībā. Tajā tikko varēja pazīt Salzaru, šīs dieva aizmirstās karaļvalsts galvu — no kreksa lietošanas viņš bija gandrīz zaudējis prātu un vairs nelīdzinājās cilvēkam.

Tajā brīdī, kad prožektora stars apspīdēja Riču, viņš pagriezās, atņirdza zobus, nospļāvās tā virzienā, pēc tam apsviedās, pārlēca pār izkusušā akmens upi, apdedzinājās, iebrēcās aiz sāpēm un metās labirinta virzienā.

— Torson! Mura!

Deins nodrebēja. Viņam vajadzēja drāzties pakaļ Salzaram, taču viņš nespēja piespiest sevi mesties cauri ugunij, lai sekotu bēglim tumsā. Tāpēc, izdzirdīs šo skarbo saucienu, viņš izjuta neizsakāmu atvieglojumu. Viņš palūkojās pār plecu, lai redzētu, no kurienes tas nācis, bet gaisma viņu apžilbināja un viņš tikai labu laiku sāpīgi mirkšķināja, līdz sāka atšķirt melni sudrabotās policijas krāsas un pelēcīgi dzeltenos tirgoņu formas tērpus. Viņš iebāza blasteru makstī un gaidīja, lai tie pienāk tuvāk.

Dažas stundas vēlāk viņš sēdēja pie galda kādā savādā telpā. Tā bija bāztin piebāzta ar priekšmetiem, kas ar nekautru atklātību liecināja par to, kāds odžu midzenis ir Limbo, — ar priekšmetiem, kas bija salaupīti no piecdesmit — varbūt simt kuģiem un savilkti vienkop bezgaumīgā greznībā.

Deins, piebāzis muti ar īstu ēdienu, kurā_ nebija nekādu koncentrātu, pussnaudā klausījās, ka Mura īsi atskaitās par viņu darbību pēdējo triju dienu laikā. Viņš juta mokošu nogurumu un nepārvaramu vēlēšanos nolikt galvu uz galda un gulēt — tieši gulēt un neko citu. Taču viņš turpināja sēdēt un gremot delikateses, kādas nebija baudījis, kopš bija atstājis Zemi.

Iekšā un ārā staigāja cilvēki melnos formas tērpos, saņemdami pavēles no policijas kreisera komandiera, kurš sēdēja blakus kapteinim Dželiko un klausījās Muras stāstu, bieži pārtraukdams to ar jautājumiem. «Tas atgādina daudzsēriju televīzijas grāvēja beigas,» kā pa miglu nodomāja Deins. «Policija ieradusies, un viss ir atkal labi…»

— Uz šādu odžu midzeni mums vēl nav nācies uzdurties, — ierunājās kreisera komandieris.

— Man šķiet, — piebilda Van Raiks, — ka te atklāsies daudzu kuģu pazušanas noslēpums…

Policists nopūtās.

— Mums būs jāpārmeklē šie kalni, varbūt vajadzēs izdarīt arī šādus tādus izrakumus — tikai tad mēs varēsim uzskatīt, ka esam izpildījuši savu pienākumu. Lai gan daudz ko mēs varam noskaidrot arī, tikai sastādot salaupīto mantu sarakstu. Jā, te nu varēs pavilkt svītru daudzām lietām, kas ievadītas Centrā. Un šī izdevība ir radusies, tikai pateicoties jums. — Viņš piecēlās un atdeva Dželiko godu. — Būšu priecīgs, kaptein, ja jūs atradīsiet laiku ierasties pie manis… — viņš palūkojās pulkstenī, — pēc trim stundām. Mums jāapspriež daži jautājumi.

Viņš izgāja. Deins iedzēra malku no kāda kausa, ko rotāja Inspicēšanas dienesta emblēma. Redzot šīs krustojošās komētas, viņš nodrebēja un atgrūda trauku. Tas pārāk spilgti atsauca atmiņā nesen redzēto. Jā, te būs daudz savādu atradumu. Un viņš jutās atvieglots, ka viņam nebūs šīs mantas jāšķiro un jāsastāda to saraksts.

— Bet kā tad ar labirintu? — Van Raika parastais miers šķita pazudis. — Es domāju, ka ir vērts tajā ielūkoties.

Dželiko drūmi pasmējās.

— It kā policija tagad tajā ielaistu kādu citu, izņemot savus cilvēkus un federālos ekspertus!

Izdzirdis pieminam labirintu, Deins satrūkās un pirmo reizi ierunājās.

— Tur aizbēga Ričs. Vai viņš vēl nav notverts, ser?

— Vēl ne, — atteica Dželiko. Šķita, ka viņu pazudušais gangsteru barvedis neko daudz neinteresē. — Kreksa gremotājs, vai ne? Tāpēc jau viņš lēkāja kā jucis, kad mes satikām jūs…

— Jā, pašās beigās viņš zaudēja prātu, ser, — piekrita Mura. — Tomēr es ceru, ka policija par viņu nav aizmirsusi. Medīt prātā jukušu cilvēku šajā labirintā, iepriekš neveicot visnopietnākos piesardzības pasākumus, — tas nu ir darbiņš, kuru es negribētu uzņemties.

— Nu, — kapteinis piecēlās, — no mums to ari neprasa. Tagad teikšana ir policijai, lai tad tā arī lauza galvu. Jo ātrāk mēs atstāsim šo nolādēto planētu, jo labak. Mēs esam tirgoņi, nevis policisti.

— Hm… — Van Raiks joprojām zvilnēja krēslā, kurš bija te nokļuvis no kāda lainera kapteiņa kabīnes, — jā, tirgoņi, tur jau ir tā lieta. Mums jādomā par biznesu. — Viņa dzidri zilajās acīs nebija ne vēsts no Dželiko satraukuma. Viņš bija mierīgs, un, kā Deinam šķita, grasījās ķerties pie darba. Vai nu te bija policija vai nebija, Van Raikam ar Limbo vēl bija kārtojami savi rēķini.

Kapteinis tā arī nedeva rīkojumu doties atpakaļ uz kuģi. Tā vietā viņš bezmērķīgi klīda pa istabu, laiku pa laikam apstādamies, lai aplūkotu kādu priekšmetu, kas Salzaram savā laikā bija iepaticies. Van Raiks pavērās uz Deinu un Muru.

— Ejiet Riča guļamistabā atpūsties, puiši, — viņš draudzīgi teica. — Man šķiet, ka viņa kojai jābūt mīkstai…

Joprojām brīnīdamies, kāpēc gan viņus nesūta atpakaļ uz «Karalieni», kur jau kopš vairākām stundām atradās ievainotie Kosti un Ali, Deins sekoja stjuartam citā Riča apartamentu telpā. Par greznību Van Raikam bija taisnība, tikai kojas vietā viņi ieraudzīja īstu platu Zemes gultu ar sildošiem palagiem un dūnu spilveniem.

Deins nometa ķiveri, masīvo jostu un zābakus un uz muguras atlaidas mīkstajā gu'ļvietā. Viņš vēl neskaidri apjauta, kā Mura nometas platās gultas otrajā malā, un tad acumirklī iegrima dzi'ļā miegā.

… Viņš atradās «Karalienes» vadības kabīnē, un viņam bija jāizdara aprēķini pārejai hipertelpā. Viņam pretī sēdēja Salzars Ričs ar bargu, nežēlīgu izteiksmi sejā, tāpat kā tai dienā uz Naksosas, kad viņi bija sastapušies pirmo reizi. Viņam, Deinam, tagad jāievada kuģis hipertelpā, un, ja viņš kļūdīsies aprēķinos, Salzars viņu sadedzinās ar blasteru. Tad viņš kritīs lejup, lejup, āra no «Karalienes» labirintā, kur tumsā viņam jau uzglūn kaut kas cits!

Deins atvēra acis un lūkojās augšup, pelēcīgajā tumsā. Ķermeni aiz aukstuma kratīja drebuļi, rokas bija ledus aukstas un mitras. Viņš centās sataustīt kaut ko stingru, reālu šajā lietu lavīnā, kuras kusa, kad viņš tām pieskārās. Sasprindzinot gribu, Deins piespieda savas rokas nekustēties, viņš neuzdrīkstējās pat palūkoties sāņus. Tepat blakus kaut kas bija, un tajā jautās nāves briesmas.

Deins piespieda sevi elpot dziļi un vienmērīgi. Mura gulēja blakus, taču Deins nespēja pagriezt galvu, lai par to pārliecinātos. Ārkārtīgi lēni, centimetru pa centimetram, viņš sāka mainīt ķermeņa stāvokli. Viņam nebija ne jausmas, ko viņš ieraudzīs, bet skaidri juta bailes — viņš gandrīz tās izgaršoja, redzēt karājamies gaisa kā tumšu mākoni.

Nu Deins jau varēja saskatīt durvis, aiz kurām bija dzirdama balsu murdoņa. Droši vien kapteinis un Van Raiks joprojām bija ārējā istabā. Jā, durvis… tagad arī daļa sienas. Redzes lokā nokļuva trīsdimensiju glezna — spilgta kādas dīvainas pasaules ainava, mirusi planēta, bez dzīvības, tomēr savā ziņā skaista… Tagad Deins jau uzdrošinājās pakustināt roku — viņš lēni stiepa to zem segām uz Muras pusi, lai biedru uzmodinātu, pārliecināts, ka tas arī mozdamies sevi neatklās.

Vienlaikus ar rokas kustību Deins lēni grieza arī galvu. Glezna … pēc tam portjera, kā likās, mirdzoša smaragda un dimantu caurausta… spilgta, pārāk spilgta, no tās sāka sāpēt acis… Un portjeru pa daļai aizsedza plati pleci…

Salzarsl

Deins pat nebija varējis iedomāties, ka viņam ir tik stipra griba — viņš pat nepakustējās. Par laimi, gangsteris neskatījās uz gultu, bet klusi kā čūska slīdēja uz durvīm.

Pēc ārējā izskata spriežot, viņš atkal bija normāls cilvēks, taču tumšajās, nekustīgajās acīs dzirkstīja vājprāts. Rokā viņš bija sažņaudzis kaut kādu dīvainu caurulīti ar neparastas formas rokturi — tas neapšaubāmi bija ierocis. Nu jau Salzars bija pagājis garām portjerai… viņa galva aizsedza gleznu. Vēl trīs pēdas, un viņš būs pie durvīm. Pēkšņi Deina roku sagrāba silts tvēriens. Viņam bija sabiedrotais!

Deins pūlējās izdomāt nākamo kustību. Viņš gulēja uz muguras, ievīstījies biezajās segās. Negaidot uzklupt Salzaram bija neiespējami. Taču nedrīkstēja arī ļaut viņam sasniegt durvis, lai viņš varētu laist darbā savu ieroci.

Tad Muras tvēriens atslāba, un Deina roka tika strauji atgrūsta. Tas bija signāls. Deins cerēja, ka ir sapratis to pareizi. Viņš saspringa un, tikko viņa gultas biedrs izgrūda necilvēcīgu kliedzienu, izvēlās pāri gultas malai uz grīdas.

Gaisu pāršķēla zibens, un gulta acumirklī ietinās liesmās. Bet Deins jau bija sagrābis grīdsegas inalu un cik spēdams rāva to uz savu pusi. Salzars nepakrita, tikai uzgrūdās ar muguru sienai un meta kravas uzrauga palīgam ar savu ieroci. Tad no muguras ap gangstera kaklu prasmīgi, nesteidzīgā tvērienā apvijās divas rokas un piespieda viņu pie Van Raika varenajām krūtīm. Kravas uzraugs turpināja žņaugt savu upuri, līdz tā augums kļuva ļengans. Deins un Mura pieceļas no grīdas, katrs savā pusē liesmojošajai gultai.

No jauna sacēlās kņada, pienāca pilna istaba policistu, Salzaru aizveda un ugunsgrēku ātri nodzēsa. Deins noslīga uz krēsla — viņš tagad izjuta riebumu pret gultām. Tagad viņš vēlējās tikai atkal nokļūt savā kojā «Karalienē» — ja vien pēc visa pārdzīvotā vel būs spējīgs gulēt.

Van Raiks nolika uz galda Riča ieroci.

— Tas ir kaut kas jauns, — viņš sacīja. — Varbūt vēl viena Priekšteču rotaļlietiņa — vai arī vienkārši laupījums. To lai noskaidro federālie eksperti. Vismaz tagad ir skaidrs, ka ar mūsu dārgo doktoru ir cauri.

— Pateicoties jums, ser! — Deins pelnīti uzslavēja kravas uzraugu.

Van Raiks sarauca uzacis.

— Es taču tikai pieliku visai lietai punktu. Varēja beigties arī citādi, ja jūs nebūtu mūs brīdinājuši. Man šķiet, ka tā bija tava balss, Frenk, — viņš pievērsās stjuartam.

Mura nožāvājās, pieklājīgi aizsedzis muti ar plaukstu. Viņa formas jaka bija vaļā, un vispār viņš izskatījās mazliet nekārtīgs, taču, kā parasti, viņa sejas izteiksme nepauda nekādas emocijas.

— Kopīgas pūles, ser, — viņš atteica. — Es nebūtu pamodies, lai iekliegtos, ja par to nebūtu parūpējies Torsons. Arī paklāju viņš izmantoja prasmīgi. Es tikai brīnos, kāpēc Salzars vispirms nesadedzināja mūs, pirms klupt virsū jums…

Deins nodrebēja. Degošo gultas drēbju smaka viņu jau tā šķebināja. Viņam vajadzēja svaigu gaisu — daudz svaiga gaisa. Un viņš vienkārši nevēlējās domāt par tādu varbūtību, par kādu tikko bija runājis Mura.

— Tā, tas nu ir padarīts, — sacīja kapteinis Dželiko, kopā ar policijas kreisera komandieri atkal ienākdams istabā. — Riču jūs dabūjāt. Ko tad mums darīt — turpināt nīkt, kamēr jūs pārmeklēsiet kalnus, lai pārliecinātos, cik kuģu viņš sadragājis ar savu elles mašīnu?

— Man šķiet, kaptein, ka jums te vairs nebūtu ko uzkavēties, — iesāka komandieris, taču iejaucās Van Raiks:

— O, mēs nebūt nesteidzamies. Vēl jānoskaidro mūsu tiesības uz Limbo. Par to vēl nav bijusi runa. Mums ir Inspicēšanas dienesta atļauja, par kuru ir pienācīgi samaksāts un kura ir attiecīgi reģistrēta, turklāt to apstiprina dokuments, kas nodrošina mums visas tiesības uz šo planētu divpadsmit Zemes mēnešu laikā. Tagad tikai jāizlemj, uz cik lielu daļu šo atradumu mums ir tiesības…

— Kuģi, kas gājuši bojā noziedzīgas darbības rezultātā … — no jauna iesāka komandieris, bet kravas uzraugs viņu atkal veikli pārtrauca:

— Kuģu vraki taču šeit bija jau tad, ka Salzars vēl nebija šo planētu atradis. Šķiet, mašīna automātiski ieslēgusies un izslēgusies jau kopš Priekšteču laikiem. No vēstures viedokļa šajos kalnos jābūt veselai nenovērtējamu dārgumu noliktavai. Un, tā kā šim katastrofām nav nekā kopīga ar noziedzīgu darbību, es esmu pārliecināts, ka mums ir pilnīgi likumīgas tiesības uz šīm bagātībām. Mūsu cilvēki, nemaz daudz nepūlēdamies, atraduši vismaz divus kuģus, kuri gājuši bojā jau pirms Salzara ierašanās. Divus — tātad te to var būt savs simts!.. — un viņš labsirdīgi uzsmaidīja kreisera komandierim.

Kapteinis Džeiiko klausījās un, šķiet, nekur vairs nesteidzās. Viņš apsēdās blakus savam kravas uzraugam, gluži kā sagatavojies parastām tirdznieciskām sarunām.

Kreisera komandieris iesmējās.

— Nu, mani jūs šai strīdā neievilksiet. Es varu jūsu atļauju anulēt un iesniegt protestu Ģenerālštābam — turklāt es varu arī nogādāt jūs karantīnas stacija uz Poldara, kur atrodas mūsu tuvākais postenis. Pie tam nekavējoties un, ja vajadzīgs, konvoja pavadībā. Nedomāju, ka Federācija tuvakajā laikā atdos kādam tiesības uz Limbo.

— Ja viņi domā anulēt godīgi noslēgtu kontraktu, — piezīmēja Van Raiks, — tad viņiem par to būs jāsamaksā. Turklāt uz Poldara būs televīzijas pārstāvji… Mēs neesam policija, jūsu likums turēt mēli aiz zobiem mūs neatturēs atbildēt uz jautājumiem par mūsu dažu pēdējo dienu piedzīvojumiem. Sensacionāli jaunumi, komandieri, — leģenda, kas kļuvusi par īstenību! «Visuma sargasi» — planēta, kas pilna ar bojā gājušu kuģu dārgumiem! Romantika… — Van Raiks aizvēra acis, it kā paša runas aizgrābts. — Uz šejieni taču plūdīs tūristi no visas Galaktikas…

— Jā, — piebalsoja kapteinis Dželiko, — un viņiem būs līdzi ekskavatori. Van, — viņš pievērsās kravas uzraugam, — tas iiešām būs kaut kas neredzēts!..

— Gluži pareizi. Greznas viesnīcas… ekskursijas gidu pavadībā… zemes gabalu pārdošana izrakumiem … Zelta ādere — īsta zelta ādere!

— Neviens te nenolaidīsies bez oficiālas atļaujas! — atcirta kreisera komandieris.

— Nu, tādā gadījumā es jūs neapskaužu. Jums te būs jātur milzum daudz policistu. Un kā tas viss pievilks televīzijas puišus! — Van Raiks turpināja sapņot. — Turklāt, — viņš atvēra acis un cieši paskatījās kreisera komandierī, — nedomājiet, ka jūs varēsiet mūs ilgi turēt karantīnā. Mēs griezīsimies pie Tirdzniecības padomes — saskaņā ar hiperkodu, protams, lai jūs nevarētu mūs traucēt.

Kreisera komandieris izskatījās apvainots.

— Vai tad mēs kaut vai ar vienu vārdu likām jums saprast, ka apiesimies ar jums kā ar noziedzniekiem?

— Nē, protams, nē — tikai daži neskaidri mājieni. Ak, mēs dosimies karantīnā kā krietni, godīgi, likumam paklausīgi Galaktikas pilsoņi, kādi mēs arī esam. Bet kā krietni, godīgi, likumam paklausīgi pilsoņi mēs arī visu darīsim zināmu plašai sabiedrībai — ja vien nevarēsim ar jums pienācīgi vienoties.

Kreisera komandieris nekavējoties ķērās pie lietas:

— Un ko tad jūs domājat ar «pienācīgu vienošanos»?

— Atbilstošu kompensāciju par tirdzniecības tiesību zaudēšanu un naudas prēmiju.

— Kādu prēmiju?

Van Raiks sāka citu pēc cita noliekt pirkstus.

— Jūs laimīgi nolaidāties uz Limbo tikai tāpēc, ka «Karalienes» ļaudis bija izslēguši iekārtu. Mūsu ļaudis atrada arī «Rimboldu», kuru jūs jau labu laiku drudžaini meklējat. Mēs jums nodevām Salzaru glītā iesaiņojumā. Es, protams, varu šo uzskaitījumu turpināt …

Kreisera komandieris atkal iesmējās.

— Lai dievs nedod strīdēties ar brīvo tirgoni par viņa interesēm. Es nosūtīšu jūsu pretenzijas uz

Ģenerālštābu, ja jūs apsolāt karantīnā turēt mēles aiz zobiem …

— Nedeļu, — atbildēja Van Raiks. — Tieši septiņas Zemes dienas. Pēc tam televīzijas puiši uzzinās mūsu biogrāfijās. Tā kā pasakiet saviem priekšniekiem, lai viņi nevelk šo lietu garumā. Mēs startēsim šodien, pareizāk sakot, šovakar, un dosimies taisna ceļā uz Poldaru. Taču mēs paziņosim Tirdzniecības padomei, kur esam un cik ilgi tur būsim.

Kreisera komandieris izskatījās apbēdināts.

— Ar priekšniecību aprunājieties paši. Jūs apsolāt doties taisni uz Poldaru?

Kapteinis Dželiko pamāja.

— Konvojs nav vajadzīgs. Veiksmīgas medības, komandieri!

Deins un Mura sekoja saviem priekšniekiem. Kravas uzrauga palīgs bija norūpējies. Pats par sevi tas, protams, nebija nekas neparasts — nokļūt policijas karantīnas stacijā pēc lidojuma uz jaunu, nepazīstamu planētu. Ārsti un zinātnieki viņus rūpīgi izklaušinās un izpētīs, lai pārliecinātos, ka nav ievazāta kāda bīstama slimība. Taču šoreiz acīmredzot nāksies pasēdēt ilgāk. Tomēr ne kapteinis, ne Van Raiks nelikās ne mazākā mērā sarūgtināti. Gluži otrādi, viņi bija tik apmierināti, kādus Deins tos nebija redzējis kopš izsoles uz Naksosas.

— Kas jums prātā, Van? — vaicāja Dželiko, cenzdamies pārkliegt apvidus mašīnas dārdoņu, viņiem atgriežoties uz «Karalieni».

— Es mazliet parakņājos Salzara salaupītajās mantās. Vai jūs atceraties Trekstu Kemu, kaptein?

— Treksts Kems… jā, viņš nodarbojas ar nomaļajām planētām…

— Nodarbojās, — Van Raika balsī jautās skumjas.

— Kā, vai jūs domājat, ka arī viņš kritis par upuri Salzaram?

— Es neredzu nekādu citu izskaidrojumu tam, ka viņa personiskais borta žurnāls nokļuvis pie Salzara. Treksts atgriezās pēc izdevīga darījuma un nogāzās uz Limbo. Viņš bija piedalījies vairāksolīšanā par Sargolu, ieguvis to un visu laiku uz tā strādāja…

— Sargols? — pārjautāja Dželiko. — Vai tā nav tā planēta, uz kuras atrasti jauna veida dārgakmeņi?

— Jā. Un Treksta tiesības uz Sargolu ir derīgas vel pusotra gada. To mēs atgādināsim varas iestādēm. Domāju, ka tām nebūs nekas pretī nokārtot ar mums lietas — mēs atsakāmies no Limbo un par to saņemam Treksta tiesības. Ko jūs par to sakat, kaptein?

— Tas būs viens no jūsu labākajiem darījumiem, Van. Jā, varas iestādēm vajadzētu tam piekrist. Tas viņiem ir izdevīgi, un mēs atrādīsimies pašā Galaktikas nomalē, kur nevarēsim daudz pļāpāt…

— Vajadzētu? — Van Raiks nošūpoja galvu. — Jūs mani pienācīgi nenovērtējat, kaptein. Protams, ka izdosies! Sargols un dārgakmeņi mūs gaida!

Viņa pārliecinātais tonis radīja drošības sajūtu. Deins lūkojās uz Limbo kailajām klintīm un neredzēja tās — tik ļoti viņš centās iztēloties Sargolu. Bagāta raktuvju planēta, un «Karalienei» ir tiesības to izmantot! Varbūt Limbo galu galā būs atnesusi viņiem laimi. Pēc mēneša vai diviem tas noteikti būs skaidrs.