Sargasi kosmosā

14. JERIKAS BAZŪNE

— Šķiet, ir pienācis laiks, — ieteicas Mura, — pārņemt mūsu cīņas biedru — šo lodveidīgo būtņu — taktiku. Vai jūs labi metat akmeņus, Torson?

Viņš noliecās, pārmekleja zemi un brīdi vēlāk pacēla kādu akmeni apmēram savas dūres lielumā. Pec tam, noskatījis mērķi, meta. Akmens aprakstīja slaidu loku un iekrita ieleja. Viņi redzēja un dzirdēja, kā tas atsitas pret klinti. Deins saprata, kādas priekšrocības ir tieši šadam uzbrukumam. Blastera uguns nešķiro ienaidniekus no savējiem. Tā tikpat labi var nogalināt vai sakropļot Ripu. Toties no augšas prasmīgi mesti akmeņi ne vien izsitīs no ierindas gangsterus, bet arī liks viņiem domāt, ka vainīgi limbieši, un nenodos patiesos uzbrucējus.

Kosti apmeta līkumu klints piekājei un ieņēma slēpni zem dzegas, uz kuras sēdēja Mura, bet Deins ātri šķērsoja ieleju un uzrāpās uz šaura klints izciļņa nedaudz augstak par cilvēka augumu, kur viņam ar steigā salasīto munīciju tikko pietika vietas.

Ilgi gatavoties viņiem nebija laika — drīz vien visi trīs īstajā brīdī paguva paslēpties, kad nelīdzenajā laukumā parādījās apvidus mašīna. Tā, zariem lūstot, izbrauca cauri krūmiem, un vadītājs nobremzēja. Acīmredzot viņa radiotelefons bija ieslēgts, jo balss šādā attālumā izklausītos tikai pēc neskaidras murmināšanas, taču viņu ausīs skaidri atskanēja vārdi: Tā taču ir Snolla mašīna, turklāt kāda izskata! Kas, pie velna!..

Viens no Ripa sargiem izrāpās no mašīnas, it kā lai dotos uz priekšu un noskaidrotu, kas par lietu. Un šajā bridi Mura deva zīmi uzbrukumam. Pret šķietama izlūka ķiveri ar dobju troksni triecās akmens; gangsteris zaudēja līdzsvaru un pieķērās pie mašīnas kāpurķēdes, lai nepakristu. Deins tūlīt pat svieda viņam vēlreiz, un nākamais akmens aizlidoja uz vadītāju.

Visi reizē sāka kliegt, un tūlīt atdzīvojās ari Rips. Lai gan viņa rokas bija sasietas uz muguras, viņš ar visu ķermeni metās virsū otram sargam un kopā ar to izkrita no mašīnas. Vadītājs ieslēdza motoru, un mašīna rāvās uz priekšu cauri akmeņu krusai.

Viens no gangsteriem bija atkal ierausies mašīnā, bet otrs pašlaik atbrīvojās no Ripa. Svešiniekam roka pazibēja blasters, un viņš ar velnišķīgu smīnu noliecās pār Senonu. Pēkšņi gangstera seja pārvērtās asiņainā masā, un viņš, mežonīgi iekaucies, atslīga atpakaļ. Pirmais, kuram bija izdevies ierāpties mašīnā, tajā pašā brīdī atskatījās.

— Kraners! Sie lopi nogalinājuši Kraneru! Nē, neapstājies! Pie velna šo tirgoni! Citādi mēs nokļūsim viņu nagos!

Apvidus mašīna turpināja ceļu kalnu virzienā. Kaut kāda iemesla deļ abi braucēji nebija pat pār- ķemmējuši krūmus ar blasteriem. Uzbrukuma pēk- šņums un viena savējā zaudējums lika viņiem domāt tikai par glābšanos.

Drīz vien viņi bija pabraukuši garām pamestajai mašīnai un izzuduši skatienam. Kosti izlīda 110 paslēptuves un devās lejā pie Ripa. Brīdi vēlāk pienāca arī Deins.

Senons gulēja uz sāniem, viņa rokas bija nedabiski izgrieztas uz muguras un sasietas, viena acs neatvērās, un ap to pletās tumšs zilums, lūpa bija pārsista un asiņoja.

— Jā, brāl, pamatīgi tevi apstrādājuši, — nomurmināja Kosti, noliekdamies, lai pārgrieztu auklas.

Rips ar pūlēm kustināja ievainoto muti.

— Viņi man uzbruka… Es jau gandrīz biju sasniedzis «Karalieni», kad viņi mani sagūstīja. Viņi tur kuģi… tas ir kaut kāds stars, kas sadragā jebkuru kuģi, tikko tas atrodas noteiktā attālumā no planētas…

Deins pabāza roku Ripām zem pleciem un palīdzēja viņam piecelties sēdus. Senons iestenējās un apslāpēti iekliedzās, piespiežot roku pie sāna.

— Tu esi vēl kur ievainots? — Kosti grasījās atpogāt Ripa formas jaku, bet viņš atstūma biedra roku.

— Tagad tik un tā neko nevar līdzēt. Šķiet, man ir lauzta riba … varbūt divas. Bet, paklausieties, viņi tur «Karalieni» …

— Mēs zinām. Mēs sagūstījām vienu no viņiem, — atbildēja Deins. — Viņš vadīja, lūk, to apvidus mašīnu. Viņš mums visu izstāstīja. Varbūt mums viņš vēl noderēs. Vai tu vari paiet?

Pienāca Mura.

— Jā, nebūtu par ļaunu no šejienes aiziet, — viņš noteica. — Kad mēs uzbrukām, viņu radiotelefoni bija ieslēgti. Nevar zināt, cik daudz ir noklausījušies pārējie.

Biedru balstīts, Rips varēja iet. Viņi atgriezās pie savas mašīnas un Vilkoksa.

— Vai par Kamilu nekas nav zināms? — vaicāja Kosti.

— Ali ir pie viņiem, tas ir skaidrs, — atteica Rips.

— Bet man šķiet, ka viņš ir pie galvenās grupas. Viņu ir diezgan daudz. Un viņi, ja vien vēlas, var turēt «Karalieni» šeit, kamēr tā sarūsēs.

— To mēs jau uzzinājām no Snolla, — drūmi noteica Vilkokss. — Viņš apgalvo ari, ka nezinot, kur šī noslēpumainā iekārta atrodas. Es par to šaubos…

Te sasietais gūsteknis sāka locīties un kaut ko īdēt caur mutē iebāzto vīkšķi, acīmredzot cenzdamies vēlreiz atkārtot, ka nav melojis.

— Sīs ielejas galā ir kāds ceļš, kurš ved vismaz uz viņu noliktavām un mītnēm, — stāstīja Rips.

— Un iekārta nevarētu būt pārāk tālu no turienes. Deins pieskārās ar zābaka purngalu Snollam, kurš

locījās zemē.

— Vai mēs nevaram apmainīt šo tipu pret Ali? Vai vismaz ar viņa palīdzību nokļūt tur?

- Šaubos, — atteica Rips. — Tie ir pēdējie nelieši. Viņiem par Snolla dzīvību nospļauties.

Un asinīm pielijušo acu skatiens virs Kosti iebāztā vīkšķa liecināja, ka pats Snolls šiem vārdiem pilnīgi piekrīt. Viņam nebija ko cerēt uz pārējo palīdzību, ja vien netiks apdraudēti viņi paši.

— Tātad trīs no mums var paiet, un divi ir kropļi, — pie sevis ierunājās Vilkokss. — Senon, vai tev ir kads priekšstats par to, cik viņu ir tur, kalnos?

Varbūt kāds simts. L'n šķiet, ka tā ir labi organizēta banda, — nomākti sacīja Rips.

— Ta mēs varam šeit sēdēt, līdz nomirstam badā, — klusumu pārtrauca Kosti, — un no ta nebūs nekāda labuma. Uzskatu, ka jānoriskē un jācer uz panākumiem. Nevar taču visu laiku tikai neveikties!

Snolls varētu mums parādīt ceļu… vismaz tik tālu, cik viņš zina, — sacīja Deins. — Mēs izlūkotu apkārtni un novērtētu situāciju.

— Ja vien mums būtu sakari ar «Karalieni»! — Vilkokss uzsita ar dūri pa celi.

— Saule vēl ir augstu, — iesāka Mura. — Varbūt pamēģināsim.

Viņš aizgāja pie pamestās apvidus mašīnas otrajā ielejā un atskrūvēja spožo metala plāksni — vadītāja sēdekļa atzveltni. Deinam piepalīdzot, stjuarts to nogādāja klints virsotnē. Tur viņi nostiprināja savu ieguvumu vajadzīgaja leņķi, uztvēra saules staru un virzīja gaismu pāri nelīdzenajam klajumam uz kuģi, kuru no viņiem šķīra apmēram jūdze.

Mura smaidīja.

Vajadzētu izdoties. Tas nav sliktāks par mūsu lukturīšiem naktī. Un, ja vien šiem gangsteriem nav acis pakausī, stars nebūs redzams ne no vienas citas vietas, izņemot vadības kabīni…

Bet tagad, kad primitīvais raidītājs bija uzstādīts, vajadzēja pabeigt citus priekšdarbus. Vilkokss, Rips,

Kosti un gūsteknis atstāja slēptuvi un devās uz otro ieleju. Savādā apvidus mašīna tika novilkta no klints bluķa. Ta izrādījās nebojāta un drīz vien bija gatava braukšanai. Kamēr pārējie četri gaidīja, Mura ar Deinu vēlreiz uzrāpās klintī, kur dabūja krietni pasvīst, līdz viņiem izdevās divas reizes noraidīt «Karalienei» ziņojumu.

Pēc tam atlika tikai gaidīt, lai pārliecinātos, ka signāli uztverti. Tikai saņēmuši atbildi, viņi varēja sākt rīkoties.

Un atbilde pienāca, kad Deins jau bija zaudējis cerības. Līdzīgi acīm iemirdzējās «Karalienes» borta lūkas! Atskanēja dārdiens, un virs aplencēju posteņa starp «Karalieni» un ieleju uzvijās dūmu stabs. Ziņojums bija pieņemts, un tagad uz kuģa palikušie piesaistīs ienaidnieka uzmanību sev, kamēr Vilkoksa grupa izmisīgi centīsies negaidot uzbrukt gangsteru galvenajai mītnei.

Apvidus mašīnā atradās vieta visiem. Gūsteknis tika iespiests starp Deinu un Muru, Kosti nosēdās pie vadības pults. Atšķirība no viņu pašu mašīnas te bija margas, pie kurām bija ļoti parocīgi turēties, kad mašīna žvadzēdama devās ceļa.

Deins uzmanīgi vēroja garam slīdošās krūmiem klātās nogāzes. Viņš nebija aizmirsis limbiešu uzbrukumu. Varēja jau but, ka viņi devas savās gaitās naktī. Bet, reiz iztraucēti, viņi varēja arī sēdēt slēptuvē, gatavi izrēķināties ar jebkuru nelielu grupu svešinieku.

Ieleja līkumoja un kļuva arvien šaurāka. Tagad apvidus mašīna gandrīz visu laiku virzījās pa strauta gultni, un ūdens laiku pa laikam uzšļakstījās uz platformas. Visas pazīmes liecināja, ka šis ceļš, tāpat kā ielejā pie drupām, tiek bieži lietots, — klintīs bija redzamas skrambas, un grants bija kāpurķēžu izrakņāta.

Strauts pēkšņi pārgāja nelielā ūdenskritumā, kurš ieplūda dīķītī, un ieleja izbeidzās ar stāvu klints sienu. Kosti izrāva vīkšķi no Snolla mutes.

— Nu, — viņš sacīja tonī, kas nepieļāva iebildumus, — kas mums jādara, lai tiktu tālāk, gudriniek?

Snolls aplaizīja uzpampušās lūpas un atbildēja ar niknu skatienu. Lai gan sasiets un bezpalīdzīgs, viņš tomēr bija atguvis lielu daļu pašpārliecinātības.

— Padomājiet paši! — viņš atcirta.

Kosti nopūtās.

— Man nav nekādas patikas zaudēt laiku, puis. Bet, ja vajadzēs tevi padarīt mīkstāku, tas tiks izdarīts. Saprati?

Bet tad viņus pārsteidza kas cits. Kosti tikko bija noliecies pār Snollu, kad tikai kādu sprīdi no viņa galvas garām aizlidoja akmens. Cits, lielāks, trāpīja pa muguru gūsteknim, kas sāpēs griezīgi iekliedzās.

— Limbieši! — iesaucās Deins, izrāva hipnoizstaro- tāju un laida tā staru augšup pa nogāzi, no kurienes, pēc viņa domām, tika mesti akmeņi.

Cits akmens ar sparu atsitās pret mašīnas korpusu, un Vilkokss pārvēlās pāri bortam ūdenī, noraudams līdzi Ripu un cenzdamies paslēpties aiz mašīnas. Mura, stāvēdams līdz ceļiem ūdenī, ar vienaldzīgu sejas izteiksmi pēdu pēc pēdas apstrādāja klinti ar hipnoizstarotāju. Šķita, ka viņam ir neierobežoti daudz laika un viņš nolēmis šo darbu paveikt iespējami rūpīgāk.

So dīvaino aklo cīņu izbeidza Snolls. Kosti bija ievilcis viņu drošībā klints aizsegā un pārgriezis auklas, ar kurām gūsteknis bija sasiets, lai viņš varētu ātrāk kustēties. Taču gangsteris metās ārā no patvēruma un pieskrēja pie mašīnas vadības pults. Viņš uzsita ar dūri pa kādu taustiņu, un par atbildi tūlīt atskanēja augsts, griezīgs kauciens, kas gandrīz vai plēsa pušu bungādiņas; Deins tikai ar pūlēm noturējās, neaizspiedis ausis.

Tas, kas sekoja pēc tam, bija kaut kas neiedomājams — Deins kaut ko līdzīgu bija redzējis tikai televīzijas pārraidēs. Šķietami masīvā klints siena ielejas galā atvērās — viena tās da'ļa atvirzījās atpakaļ, un izveidojās melns caurums. Un, tā kā gūsteknis tam bija sagatavojies, viņš arī pirmais, izvairīdamies no Kosti ķetnām, pazuda šajās durvīs.

Izgrūdis neartikulētu rēcienu, mehāniķis sekoja Snollam. Arī Deins drāzās abiem pakaļ klints rīklē. No spilgtās Limbo saules gaismas viņi bija nokļuvuši pelēkā krēslā, kurā līdzīgi uz auklas savērtām krellēm mirgoja atsevišķi gaismas plankumi. Snolls, kurš izrādījās teicams skrējējs, atradās labu gabalu priekšā.

Nokļuvis taisnā gaitenī, Deins atjēdzās. Viņš pasauca Kosti, un viņa balss atbalsojās tukšajā telpā. Kamēr viņš vilcinājās, abi pārējie turpināja skriet pa krēslaino eju.

Deins, nevarēdams izšķirties, pagriezās atpakaļ uz izeju. Ja viņi tiks nogriezti no pārējiem, grupa būs kļuvusi vēl mazāka. Ko darīt — skriet pakaļ Kosti vai mēģināt atvest šurp pārējos? Viņš vēl pamanīja nesteidzīgā gaitā ienākam Muru. Un tad, Deinam par šausmām, izeja uz ārpasauli aizvērās! Atskanēja šķindoņa, kāda raksturīga, metālam saduroties ar metālu, un saules gaismu acumirklī nomainīja vakars.

— Durvis! — Deins metās uz apslēpto izeju tikpat enerģiski kā bija sekojis Snollam gaitenī. Bet, pirms vēl viņš bija to sasniedzis, Mura viņu apturēja ar spēku, par kuru viņš pavisam bija aizmirsis.

— Neuztraucies, — sacīja stjuarts. — Nekādu briesmu nav. Vilkokss un Senons ir drošībā. Viņiem ir hipnoizstarotāji, turklāt viņi zina, kā vajadzības gadījumā atvērt klinti. Bet kur ir Karls? Pazudis?

Muras balss Deinu nomierināja. Sis nelielā auguma cilvēks izturējās tik pašpārliecināti, ka pagaisa panika, kas bija likusi viņam skriet uz izeju.

— Kad es viņu pēdējo reizi redzēju, viņš dzinās pakaļ Snollam.

— Cerēsim, ka viņš to noķers. Man labāk patiktu, ja tagad Snolls atrastos pie mums, nevis kaut kur priekšā brīdinātu savējos.

Viņi steidzās tālāk un atklāja, ka gaitenis strauji pagriežas pa kreisi. Deins ieklausījās cerībā sadzirdēt skrejošu soļu troksni. Taču, kad tas atskanēja, uzreiz bija skaidrs, ka soļo viens cilvēks. Brīdi vēlāk parādījās mehāniķis. Bālajā gaisma, ko atstaroja gludās sienas, viņa seja bija ļoti mierīga.

— Kur ir Snolls? — vaicāja Deins.

Kosti saviebās.

— Viņš izkļuva cauri vienai no šīm nolādētajām sienām …

— Kur tieši? — nenogaidījis, kamēr biedrs pabeidz, Mura devās uz to pusi, no kurienes tikko bija ieradies mehāniķis.

— Durvis aizcirtās man deguna priekšā, tikko es pie tām piegāju, — iebilda Kosti. — Mēs nevaram viņam sekot. Varbūt vienīgi tad, ja kads atgādātu šurp to tauri no mašīnas.

Gaitenis turpinājās vēl nelielp gabaliņu un tad izbeidzās ar sienu, tikpat monolītu ka klints ārpusē. Taču tas nebija akmens, bet tas pats vienlaidu materiāls, no ka bija celtas ēkas Priekšteču pilsētas drupās.

— Vai ši ir tā siena? — Mura piesita pie gludas virsmas.

Kosti drūmi pamāja.

— Nav redzama ne mazāka šķirbiņa …

Dobja vibrācija, pie kuras jau bija ta pierasts, ka viņi to gandrīz nemanīja, bija jūtama cauri sienām, cauri pamatam zem kājām. Grūti pateikt, cik lielā mērā šī skaņa pastiprināja viņu neomulības sajūtu. Bet šaurais gaitenis un balā gaisma — viss liecināja, ka viņi iekļuvuši slazda.

— Šķiet, mēs esam iestrēguši, — ieteicās mehāniķis. — Derētu tā kā atgriezties ielejā. Kur ir Vilkokss un Senons?

Deins paskaidroja. Arī viņš cerēja, ka ārā palikušie ar šo Jerikas bazūni atvērs ārdurvis. Viņš pagriezās un ar nolūku atgriezties pie ieejas sāka soļot pa gaiteni. Tas bija vedis taisni, kā viņš atcerejās, un tad taisnā leņķi bija sekojis pagrieziens, kura bija nozudis Kosti, sekodams Snollam …

Taču, kad Deins nonāca līdz stūrim un pagriezās, pazīstamā gaiteņa vietā viņa priekšā bija tikai trīs vai četras pēdas gara niša. Viņš samulsis apstājās. Te bija bijis tikai viens gaitenis, bez sānejām. Viņa priekša tagad vajadzēja būt taisnai ejai uz ārdurvīm. Bet tās vietā pacēlās siena. Viņš izstiepa roku, un pirksti sajuta gludu virsmu. Nē, tas nebija redzes māns!

Aiz muguras atskanēja apslāpēts kliedziens. Deins apsviedās un pašā laikā pamanīja vēl vienu barjeru, kas slīdēja ārā no sānu sienas un grasījās nogriezt viņu no pārējiem.

Deins pa kaklu pa galvu metās uz priekšu, cenzdamies izspraukties pa atlikušo šauro šķirbu, bet droši vien nebūtu paspējis, ja nenāktu palīga Kosti. Liekot liela visu savu pārcilvēcisko spēku, viņam izdevās uz bridi apturēt sienu. Bet, tikko Deins bija licis otrā pusē, siena ar triumfa pilnu klikšķi noslēdza eju. Viņi bija ieslēgti sešas pēdas garā gaiteņa posmā.

— Tīri nostrādāts, — noteica Kosti. — Mēs tagad te sēdēsim, līdz viņiem labpatiksies ierasties mūs apciemot.

Mura paraustīja plecus.

— Tagad varam nešaubīties, ka Snolls sacēlis troksni.

Tomēr stjuarts neizskatījās norūpējies. Kosti sāka izklaudzināt sienu, uzmanīgi ieklausīdamies, it kā cerēdams ar šo skaiiu to atvērt.

— Te, protams, ir darīšana ar tālvadību, — savā rāmajā balsī turpināja Mura. — Jā, tagad viņi domā, ka mēs esam viņu nagos…

— Bet tā nebūt nav, vai ne? — Muras izturēšanās radīja Deinā cerību.

— Paskatīsimies. Ārdurvis kontrolē akustiska ierīce. Tans reiz sacīja, ka iekārtas radītie traucējumi esot galvenokārt ultraskaņas diapazonā. Ja tā, tad varbūt mēs atradīsim šim slazdam atslēgu.

Viņš atpogāja formas jaku un sāka kaut ko meklēt iekšējā krūšu kabatā, kur tirgotāji mēdza glabāt savus lielākos dārgumus. Beidzot viņš izņēma collas trīs garu caurulīti no kādas pulētas gludas vielas, kas atgadināja kaulu.

Kosti pārtrauca klaudzināt pa sienu.

— Ā, jūsu slavenais pievilinātājs…

— Tieši tā. Ar to es Karmuli pievilināju kukaiņus. Tagad palūkosimies, vai tā der arī kam citam…

Viņš pielika caurulīti pie lūpām un iepūta tajā. Taču neatskanēja neviena Zemes iedzīvotāju ausīm uztverama skaņa. Kosti sajūsma noplaka.

— Nav jēgas …

Mura pasmaidīja.

— Jūs esat nepacietīgs, Kari. Te ir desmit ultraskaņas toņu. Es esmu izmēģinājis tikai vienu. Ļaujiet man izmēģināt arī pārējos, un tad varēsim spriest par veiksmi vai neveiksmi.

Sekoja ilgas minūtes klusuma. Nekādu redzamu rezultātu…

— Neiedarbojas, — Kosti nošūpoja galvu.

Taču Mura nepievērsa viņam uzmanību. Laiku pa

laikam viņš atņēma caurulīti no mutes, atpūtās un mēģināja atkal. Deins bija pārliecināts, ka izmēģināts jau vairāk par desmit toņiem, bet stjuarts nelikās zaudējis cerību.

— Nu jau ir vairāk nekā desmit, — nikni norūca Kosti.

— Signāls, kas atvēra pirmās durvis, sastāvēja no trim toņiem. Tāda pati kombinācija var būt pielietota arī šeit. — Un Mura atkal pacēla caurulīti.

Kosti apsēdās uz grīdas, ar visu savu būtni pauzdams nevēlēšanos piedalīties šajā, pēc viņa domām, bezcerīgajā pasākumā. Deins notupās viņam blakus. Taču Muras pacietība šķita bezgalīga. Spriežot pēc Deina pulksteņa, bija pagājusi stunda un arī otra jau bija krietni gabalā. Deins pabrīnījās — kā gan šajā telpā iekļūst gaiss? Droši vien cauri sienām, tāpat kā gaisma, jo nekāda cita ceļa neredzēja. Elpot bija viegli.

— Sī svilpošana neko nedos, — īgni ierunājās Kosti. — Jūs drīzāk nolietosiet savu svilpi nekā iz- kļūsiet cauri šai te… — viņš ar dūri trieca pa sienu.

Un pēc šī pieskāriena daļa sienas lēni pavirzījās, paveroties pārdesmit collu platai un pēdas sešas augstai spraugai.