Saules dēls

SAULES DELS

«Viliijs Vou» stāvēja šaurumā starp krastu un ārējo rifu. Paklusi murdēja laiskās bangas, un ne vairāk kā simt jardu platā ūdens josla, kas pletās no ārējā rifa līdz baltajam koraļļu smilšu liedagam, bija gluda kā spo­gulis. Kuģis stāvēja visšaurākajā un visseklākajā vietā, un tā enkurķēdi, kas bija izstiepusies simt pēdu garumā, varēja redzēt no augšas līdz pat dibenam. Sarūsējusī ķēde kā milzu čūska locījās okeāna ūdenī, nobeigdamās ar nevajadzīgu enkuru. Liela, pelēcīgi brūna un planku­maina menca uzmanīgi līkumoja starp koraļļiem. Citas dīvainas formas un krāsas zivis izturējās vienaldzīgi pat tad, kad garām slinki aizpeldēja liela haizivs un iedzina mencu tās iemīļotajās spraugās.

Uz klāja priekšgalā kādi divpadsmit melnādainie bez mazākās steigas kasīja tīkkoka reliņu. Viņi strādāja ne­veikli kā pērtiķi. īstenībā viņi arī atgādināja lielus aiz­vēsturiskas sugas pērtiķus. Viņu acīs bija pusīdzīga, pus- žēlabaina izteiksme, sejas viņiem bija pat nesimetriskākas kā pērtiķiem, un viņu ķermeņi, uz kuriem neauga neviens matiņš, izskatījās vēl .kailāki nekā pērtiķiem, jo viņi ne­valkāja nevienu pašu apģērba gabalu. Toties izrotājušies viņi bija tā, kā nevienam pērtiķim ir prātā nebija nācis rotāties. Ausu caurumos bija sakarinātas īsas māla pīpī- tcs, bruņurupuča kaula gredzeni, resni koka puļķi, sarūsē­jušas naglas un tukšas patronu čaulītes. Vismazākie cau­rumiņi ausīs atbilda vinčestra kalibram, lielāko diametrs bija colla. Dažā ausī bija no trim līdz sešiem caurumiem. Deguniem cauri bija izdurtas pulēta kaula vai pārakme­ņojušos gliemežnīcu adatas un īleni. Vienam uz krūtīm karājās balts durvju rokturis, otram — porcelāna tasītes osiņa, bet trešajam — misiņa modinātājpulksteņa zobrats. Viņi čivināja spiedzīgās balsīs un visi kopā nepadarīja vairāk kā viens baltais cilvēks.

Pakaļgalā zem nojumes sēdēja divi baltie. Abi bija ģērbušies par sešiem pensiem pirktos apakškreklos un ap­jozušies ar vilnas jostu. Katram pie tās karājās revol­veris un tabakmaks. Ada viņiem bija norasojusi ar svied­riem. Sur tur lāsītes saplūda kopā mazās straumītēs, kas tecēja uz nokaitētā klāja un gandrīz tai pašā acumirklī iztvaikoja. Kalsnējs melnacains cilvēks slaucīja ar slap­jiem pirkstiem no pieres kodīgās sviedru urdziņas un, slinki lādēdamies, purināja pirkstus. Gurdi un bezcerīgi viņš lūkojās pāri ārējam rifam uz jūru un krastā augošo palmu galotnēm.

—Pulkstenis astoņi, bet īstā elle sāksies dienas vidū,—viņš žēlojās. — Kaut vēsmiņa būtu uzpūtuši! Vai tiešām mēs nekad netiksim prom no šejienes?

Otrs cilvēks, slaids divdesmit piecus gadus vecs vācietis ar platu zinātnieka pieri un izbīdītu deģenerāta zodu, ne­maz nepapūlējās atbildēt. Viņš bēra hinīna pulverīti zīd­papīrā. Savēlis granus piecdesmit ciešā piciņā, viņš iemeta zāles mutē un norija, neuzdzerdams virsū ne malku ūdens.

— Eh, kā derētu drusku viskija! — noteica pirmais pēc piecpadsmit minūšu garas pauzes.

Pagāja vēl stundas ceturksnis, iekams vācietis ne no šā, ne no tā ierunājās:

— Mani bendē nost drudzis. Es pametīšu jūs, Grifit, līdzko būsim nonākuši Sidnejā. Man pietiek tropu! Man vajadzēja iepazīt jūs labāk, iekams es parakstīju kon­traktu ar jums.

— Nekāds sevišķais stūrmanis jūs neesat, — atteica Grifits, pārāk sakarsis, lai runātu asākā tonī. — Kad Guvutu piekrastē padzirdēja, ka esmu pieņēmis jūs, visi mani izsmēja. «Ko? Džeikobsenu?» viņi teica. «Jūs neno- bēdzināsiet no viņa ne tikai pudeli džina, bet pat sēr­skābi — visu viņš uzošņās.» Jūs tiešām lieliski attaisno­jāt savu reputāciju. Jau divas nedēļas neesmu ņēmis mutē ne lāsīti — jūs visu esat uzokšķerējis.

— Ja drudzis jūs būtu kratījis tāpat kā mani, jūs sa­prastu, — palīgs raudulīgi taisnojās.

— Es jums nepārmetu, — atbildēja Grifits. — Es tikai vēlos, kaut dievs atsūtītu mums ko iedzert vai arī uz­pūstu vējš. Jūtu, ka rit mani sāks kratīt drebuļi.

Palīgs piedāvāja viņam hinīnu. Savēlis piecdesmit granu pilulu, Grifits iemeta to mutē un norija tāpat sausu.

— Ak kungs, ak kungs! — viņš vaidēja. — Kā es sap­ņoju par zemi, kur nepazīst hinīna! Nolādētais elles iz­gudrojums! Savā mūžā esmu aprijis to tonnām.

Viņš atkal urbās ar acīm jūras tālēs, cerēdams saskatīt kaut kādas vēja pazīmes. Parasto pasāta mākoņu nebija, un saule, kāpdama aizvien augstāk, pārvērta debesis par liesmojošu varu. Svelme bija ne tikai sajūtama, bet arī saredzama, un Grifits veltīgi meklēja atvieglojumu, ska­tīdamies uz krastu. Liedaga baltums sāpīgi dzēla acis. Palmas stāvēja pilnīgi nekustīgi, iezīmēdamās uz vien­muļā biezo džungļu zaļuma fona kā no kartona izgriez­tas dekorācijas. Melnādainie puišeļi, kas kaili rotaļājās šajā smilšu un saules žilbumā, aizvainoja un sāpināja Grifitu, kuram saule sagādāja ciešanas. Viņš juta tādu kā atvieglojumu, kad viens no puišeļiem skriedams pa­klupa un četrrāpus ievēlās siltajā jūras ūdenī.

Pēkšņi uz klāja strādājošie melnādainie iekliedzās — un abi baltie paskatījās uz jūras pusi. Ceturtdaļjūdzes.at­tālumā aiz rifa parādījās gara, melna kanoe.

— Gumu puiši no kaimiņu līča, — nosprieda palīgs.

Viens no melnādainajiem nāca uz pakaļgalu, soļodams

pa nokaitēto klāju viegli — kā cilvēks, kura kailās kājas nejūt karstumu. Arī tas aizvainoja Grifitu, un viņš aiz­vēra acis. Taču pēc brīža viņš tās plati iepleta.

— Baltais saimnieks ar puišiem no Gumu, — teica melnādainais.

Abi baltie piecēlās un raudzījās uz laivu. Tās pakaļ­galā bija skaidri redzams sombrero, kas piederēja balta­jam. Palīga sejā pavīdēja satraukums.

— Tas ir Grifs, — viņš sacīja.

Grifits vērīgi, ieskatījās un sakaitināts izlamājās.

— Kas šim te meklējams? — viņš vaicāja palīgam, žilbinošajai jūrai un debesīm, nežēlīgi sveilējošajai saulei, visam pārkarsētajam, nepielūdzamajam izplatījumam, ar kuru bija savijies viņa liktenis.

Palīgs ieķiķinājās.

— Es jums teicu, ka no tā jūs vaļā netiksiet.

Taču Grifits neklausījās.

— Ar visu savu naudu viņš staigā apkārt kā meslu ievācējs, — Grifits turpināja dusmu uzplūdā. — Viņš ir apkrauts ar naudu, piebāzts ar naudu, gandrīz vai plīst no naudas. Es droši zinu, ka viņš pārdevis savas plan­tācijas Iringā par trīssimt tūkstošiem mārciņu. Pats Bells man to pateica, kad mēs pēdējo reizi metām pa lampu Guvutu. Viņam ir miljoni un miljoni, bet viņš kā Seiloks neatlaižas no manis nieka grašu dēļ. — Tad Grifits uzbruka palīgam. — Protams, jūs man to teicāt. Nu, tad turpiniet, runājiet vien! Bet ko jūs man nupat gribējāt teikt?

— Es teicu, ka jūs viņu nepazīstat, ja cerējāt aizlais­ties no Zālamana salām, nesamaksājis viņam. Šis Grifs ir īsts velns, bet viņš ir godīgs. To es zinu. Es teicu jums, ka viņš uzjautrināšanās pēc ir gatavs kaisīt tūk­stošus, bet nieka sešu pensu dēļ plēsīsies kā haizivs sarūsējušas bundžas dēļ. Saku to, ko zinu. Vai viņš ne­atdeva savu «Balakulu» Kvīnslendas misijai, kad tā pa­zaudēja «Vakara zvaigzni» pie Sankristobalas? Bet «Ba- lakula» maksāja trīs tūkstošus mārciņu, nevis divus trīs pensus. Un vai viņš nepiekāva Strozersu tā, ka tas divas nedēļas nevarēja piecelties no gultas, tikai par to, ka norēķinoties trūka divu mārciņu un desmit šiliņu, jo Strozerss bija vēl zaļš un mēģināja viņu apšmaukt?

— Dievs, sodi mani ar aklumu! — Grifits iekliedzās nevarīgās dusmās.

Palīgs turpināja savus paskaidrojumus:

— Es jums saku, ka tikai otrs tāds pats taisnprātīgs cilvēks kā viņš var stāties viņam pretī, bet Zālamana sa­lās tāda cilvēka vēl nav bijis. Tādiem kā jūs un es viņu nepieveikt. Mēs esam pārāk izkurtējuši, caur un cauri izkurtējuši. Jums apakšā ir vairāk nekā tūkstotis divi simti mārciņu. Samaksājiet viņam, un beigta balle.

Bet Grifits sakoda zobus un saknieba plānās lūpas.

— Es viņu pieveikšu, — viņš nomurmināja, drīzāk uz­runādams saules misiņa bumbu nekā savu palīgu. Viņš pagriezās un jau grasījās kāpt leja, bet tad pagriezās atpakaļ. — Paskatieties, Džeikobsen, viņš būs klāt pēc ceturtdaļstundas! Vai jūs esat ar mani ? Būsiet manā pusē?

— Protams, ka jūsu pusē. Vai tad es neesmu izdzēris visu jūsu viskiju? Ko jūs domājat darīt?

— Mēģināšu iztikt bez slepkavības, ja vien būs iespē­jams, bet maksāt man nenāk ne prātā. Tas ir kā āmen baznīcā.

Džeikobsens paraustīja plecus, mierīgi pakļaudamies liktenim, bet Grifits nokāpa lejā kajītē.

Džeikobsens vēroja kanoe, kas bija parādījusies aiz zemā rifa un griezās iekšā šaurumā. Grifits ar tintes traipiem uz labās rokas īkšķa un rādītājpirksta atgriezās uz klāja. Pēc piecpadsmit minūtēm kanoe piestāja pie kuģa. Cilvēks ar sombrero piecēlās.

— Sveiki, Grifit! — viņš teica. — Sveiki, Džeikobsen! — Turēdamies pie reliņa, viņš pagriezās pret saviem līdz­braucējiem. — Jūs, puiši, palieciet tepat laivā!

Viņš pārlēca pāri reliņam uz klāja viegli kā kaķis, lai gan acīmredzot nebija no vieglajiem. Viņš bija ģērbies tikpat trūcīgi kā abi pārējie baltie. Lētais krekls un baltais gurnauts neslēpa labi veidoto ķermeni. Lai cik muskuļots Grifs bija, muskuļi nepadarīja viņu smagnēju un lem­pīgu. Tie bija liegi noapaļoti un kustoties līgani slīdēja zem gludās, iedegušās ādas. Tāpat svelmainā saule bija kveldējusi viņa seju, un tā bija kļuvusi tumša kā spānie­tim. Gaišās ūsas nepiestāvēja viņa smulgajai sejai, bet gaiši zilās acis pārsteidza vērotāju. Grūti bija iedomāties, ka šī cilvēka āda kādreiz bijusi gaiša.

— No kurienes jūs uzradāties? — sarokodamies jautāja Grifits. — Es domāju, ka esat Santakrusā.

— Es tur biju gan, — viesis atbildēja. — Bet mēs ātri atbraucām. «Brīnums» tagad stāv Gumu līcī un gaida ceļavēju. Vietējie man pateica, ka te esot kuģis, un es atlaidu paskatīties uz to. Nu, kā iet?

— Ne visai. Kopras nojumes ir gandrīz tukšas, bet kokosriekstu mēs savācām nepilnas sešas tonnas. Visas sievietes laižas prom no darba drudža dēļ, un vīrieši ne­var iedzīt viņas atpakaļ purvos. Viņi visi ir slimi. Es piedāvātu jums kaut ko dzeramu, bet mans palīgs ir iz- sūcis pēdējo pudeli. Kaut dievs atsūtītu vismaz kādu vēs­miņu!

Grifs bezrūpīgi paskatījās uz vienu, uz otru un iesmē­jās.

— Bet es priecājos, ka pieturas bezvējš, — viņš sacīja. — Tas deva man iespēju atbraukt šurp, lai satiktu jūs. Mans kravas uzraugs uzracis vienu nelielu jūsu rēķinu, un es to paņēmu līdz.

Palīgs pieklājīgi pagāja nost, ļaudams savam kaptei­nim vienam kulties laukā no nepatikšanām.

—Man loti žēl, Grīf, trakoti žēl, — Grifits teica, — bet man nav naudas. Pagaidiet vēl mazlietiņ.

Grifs pārsteigts un apbēdināts atspiedās pret trapa mar­gām.

— Ka tie cilvēki Zalamana salas iemācās melot! — viņš sacīja. — Neviens neteiks tev taisnību. Kapteinis Džen- sens ir tāds pats. Es biju pārliecināts, ka viņš ir godavīrs. Bet vēl pirms piecām dienām viņš man teica … Vai gri­bat zināt, ko viņš man teica?

Grifits aplaizīja lūpas.

— Turpiniet.

— Viņš man teica, ka jūs esot visu pārdevis, visu pa tīro, un gatavojoties doties uz Jaunhebridu salām.

— Nolādētais melis! — sašutis iesaucās Grifits.

Grifs pamāja ar galvu.

— Es teiktu to pašu. Viņš pat bija tik nekaunīgs, ka centās man iestāstīt, it kā esot nopircis no jums divas stacijas — Mauri un Kahulu un samaksājis jums tūkstoš septiņsimt zelta soverēnu par visādām mantām, inven­tāru, precēm un kopru.

Grifita acis samiedzās, un tajās nevilšus uzzibsnīja uguntiņa. Grifs pamanīja to, izklaidīgi paskatīdamies uz sarunu biedru.

— Un Parsons, jūsu aģents Hikimavi, man stāstīja, ka Falkrema sabiedrība nopirkusi šo staciju no jums. Kāpēc viņam būtu vajadzējis melot?

Saules un slimības izmocītais Grifits neizturēja. Viss uzkrājies sarūgtinājums izpaudās viņa sejā un savilka lūpas grīnā smaidā.

— Paklausieties, Grīf, — kāpēc jūs tā spēlējaties ar mani? Jūs visu zināt, un es zinu, ka jūs zināt. Runāsim skaidru valodu! Jā, es pārdevu visu un braucu prom. Un ko jūs tur varat izdarīt?

Grifs paraustīja plecus, un ne vaibsts viņa sejā nelie­cināja, ka viņš būtu apņēmies kaut ko darīt. Likās, ka viņš ir galīgā neizpratnē.

— Te nav likumu, — Grifits uzskaitīja savas priekš­rocības. — No šejienes līdz Tulagi ir simt piecdesmit jūdžu. Aluitas papīri man ir rokā, un es atrodos pats uz sava kuģa. Nekas nevar aizkavēt mani braukt prom. Jūs nevarat aizturēt mani tāpēc vien, ka esmu jums parādā nelielu summu. Un es zvēru — jūs mani neaizturēsiet! Lieciet to aiz auss!

Grifa seja pauda aizvien lielāku pārsteigumu.

— Tātad jūs gribat man izkrāpt šīs tūkstoš divsimt māciņas, Grifit?

— Apmēram tā, veco zēn. Un nekādi stipri vārdi jums nelīdzēs. Ceļas vējš. Labāk taisieties, ka tiekat, kamēr es neesmu izkustējies no vietas, citādi nolaidīšu dibena jusu laiveli!

— Patiesi, Grifit, jūs runājāt gandrīz pareizi. Es ne­varu jūs aizturēt. — Grifs pavandījās pa somiņu, kas karājās pie revolvera jostas, un izvilka no turienes sagum­zītu papīru, acīmredzot oficiālu dokumentu. — Bet var­būt tas apstādinās jūs? Tas nu būs jāliek aiz auss jums.

— Kas tas ir?

— Admiralitātes pavēle. Bēgšana uz Jaunhebridu sa­lām jūs neglābs. Šī pavēle ir derīga visur.

Izlasījis dokumentu, Grifits norija siekalas. Saraucis pieri, viņš apsvēra jauno situāciju. Tad viņš pēkšņi pa­cēla acis — un viņa seja apskaidrojās.

— Jūs esat gudrāks, nekā es domāju, veco zēn, — viņš ierunājās. — Jūs esat sasējis man rokas un kājas. Man vajadzēja zināt, ka jūs nevar apvest ap stūri. Džeikobsens teica man, ka nekas neiznākšot, bet es negribēju viņu klausīt. Tomēr viņam bija taisnība un jums ari. Nauda man ir apakšā. Iesim un visu nokārtosim.

Viņš devās lejup, bet tad pagāja sāņus, lai palaistu pa priekšu viesi, un vienlaikus pameta skatienu uz jūru, ko sacēlies vējš bija saņirbinājis tumšu.

— Sagatavojieties, — Grifits pavēlēja palīgam. — Pa­celiet buras un esiet gatavi pacelt enkuru!

Apsēzdamies uz palīga kojas malas pie neliela galdiņa, Grifs pamanīja no spilvenapakšas rēgojamies revolvera spalu. Uz galda, kas Jjr virām bija pierīkots pie šķērssie­nas, atradās spalvaskāts, tinte un apdriskāts kuģa žur­nāls.

— Lai mani pieķer blēdībā, — izaicinoši sacīja Grifits. — Pārāk ilgi esmu bijis tropos. Esmu slims, velnišķi slims. Viskijs, saule un drudzis pataisījuši mani arī mo­rāli slimu. Tagad man vairs nekas nav par netīru un zemisku un es saprotu, kāpēc nēģeri apēd cits citu, griež nost galvas un tamlīdzīgi. Es pats esmu spējīgs to iz­darīt. Un tas, ko es gribu darīt ar jums, nav nekas vai­rāk kā mīļš jociņš. Es jums labprāt piedāvātu kaut ko dzeramu.

Grifs neatbildēja, un Grifits slēdza vaļā lielu kasi ar sarežģītu atslēgu. Uz klāja bija dzirdami spiedzīgi klie­dzieni, bloku čīkstoņa un krakšķi: melnādainie vilka augšā grotburu. Grifs ar acīm sekoja lielam tarakānam, kas rapoja pa notaukoto sienu. Grifits, neganti lādēdamies, nesa kasi pie trapa, kur bija gaišāks. Te viņš stāvēja, no­liecies pār kasi, ar muguru pret viesi. Pēkšņi viņš paķēra pie trapa pieslieto šauteni un zibenīgi apsviedās.

— Nekustieties! — viņš pavēlēja.

Grifs pasmaidīja, neizpratnē savilka uzacis un paklau­sīja. Viņa kreisā roka bija atspiesta pret koju, bet labā roka gulēja uz galda. Revolveris karājās viņam pie labās gūžas. Taču viņam neizgāja no prāta otrs revolveris — zem spilvena.

— Uh, — Grifits ņirgājās, — jūs Zālamana salās esat nohipnotizējis visus, tikai ne mani, atļaujiet man sacīt. Tagad es gribu izgrūst jūs no sava kuģa kopā ar jūsu admiralitātes pavēli, bet vispirms jums kaut kas ir jāiz­dara. Paceliet to žurnālu!

Grifs ziņkāri paskatījās uz kuģa žurnālu, bet nekus­tējās.

— Es jums saku, ka esmu slims cilvēks, Grīf, un es varu nošaut jūs tikpat viegli, kā nospiest tarakānu. Pa­celiet to žurnālu, kad jums saka!

Grifits patiešām izskatījās slims, viņa sadilusī seja no dusmām nervozi raustījās. Grifs pacēla žurnālu un nolika to sāņus. Zem žurnāla bija aprakstīta papīra lapa.

— Izlasiet! — Grifits pavēlēja. — Izlasiet skaļi!

Grifs paklausīja, bet lasot viņa kreisā roka sāka bez­gala lēni un pacietīgi slīdēt tuvāk zem spilvena pabāz­tajam ierocim.

— «Uz keča «Villijs Vou». Bombi līcis, Annas sala, Zālamana salas,» — viņš lasīja. — «Ar šo apliecinu, ka esmu saņēmis pilnīgi visu parāda summu no Harisona Dž. Grifita, kurš man šodien samaksāja tūkstoš divsimt sterliņu mārciņu.»

— Kad man būs rokā šī kvīts, — Grifits izsmējīgi teica, — jūsu admiralitātes pavēle nebūs pat tā papīra vērta, uz kura tā uzrakstīta. Parakstiet!

— No tā nebūs nekāda labuma, Grifit, — sacīja Grifs. — Spaidu kārtā parakstīts dokuments likuma priekšā nav derīgs.

— Kāpēc tādā gadījumā jūs negribat to parakstīt?

— Lūdzu, bet es pasargāšu jūs no daudzām nepatikša­nām, ja neparakstīšu to.

Grifa pirksti jau bija tikuši līdz revolverim. Kamēr viņš runāja, labā roka rotaļājās ar spalvaskātu, bet kreisā lēni un nemanāmi vilka ieroci tuvāk. Beidzot viņš sa­tvēra to — un vidējais pirksts pieskārās mēlītei, bet rā­dītāja pirksts aptvēra stobru. Grifs šaubījās, vai viņam izdosies izšaut ar kreiso roku, kā nākas.

— Neraizējieties par mani, — Grifits zobojās. — Un neaizmirstiet — Džeikobsens apstiprinās, ka viņa klāt­būtnē esmu samaksājis jums. Bet tagad parakstieties, lūk, tur pašā apakšā — Deivids Grifs — un uzrakstiet da­tumu!

Uz klāja varēja dzirdēt bloku šņirkstoņu un buru plak- šķus pret rifiem. Sēdēdami kajītē, viņi sajuta, ka «Villijs Vou» sasveras un atkal iztaisnojas. Deivids Grifs vēl vil­cinājās. No kuģa priekšgala nāca troksnis, kas radās, priekšburas fallēm berzējoties gar blokiem. Mazais ku­ģītis atkal sasvērās uz sāniem, un cauri kajītes sienām bija dzirdama ūdens šļakāšanās.

— Veicīgāk! — uzkliedza Grifits. — Enkurs jau ir pa­celts.

Šautenes stobra caurums četru pēdu attaluma jau bija pavērsts pret Grifu, kad viņš nolēma rīkoties. Šautene Grifita rokās drebēja, kad viņš, pirmajām nevienmērīga­jam plūsmām sašupojot kuģi, centās noturēt līdzsvaru. Grifs izmantoja šūpošanos, izlikās, it kā gribētu parakstīt papīru, un vienlaikus zibenīgi kā kaķis izdarīja sarež­ģītu kustību. Zemu pieliekdamies un mezdamies uz priekšu, viņš izrāva kreiso roku no galdapakšas un, stiepjot re­volveri uz priekšu, spēji nospieda automātiski uzvelkamo sprūdu. Tikpat zibenīgi,rīkojās Grifits. Viņš pagrūda ieroci pretī Grifam un uz labu laimi izšāva. Abi šāvieni no­dārdēja reizē.

Grifs sajuta, ka lode apsvilina viņam plecu, un zināja, ka pats nav trāpījis. Viņš metās uz priekšu, kamēr Gri­fits nebija paguvis izšaut otrreiz, un aptvēra viņu, pie­spiezdams abas rokas, kuras vēl nelaida vaļā šauteni. Kreisajā rokā Grifs turēja revolveri, spiezdams tā stobru pretiniekam vēderā. Līdz neprātam saniknots par sāpēm plecā, viņš jau dzīrās nospiest mēlīti, bet tad dusmas pārgāja — un viņš savaldījās. Pa lūku bija dzirdami Gumu matrožu sašutuma pilnie kliedzieni.

Viss bija noticis dažās sekundēs. Sagrābis kapteini, Grifs kā vējš drāzās ar viņu augšā pa stāvajiem pakā­pieniem. Uz klāja acis apžilbināja saule. Kāds melnādai­nais smīnēdams stāvēja pie stūres, un vēja dzītais «Villijs Vou», ūdeni putās kuldams, traucās uz priekšu, Gumu kanoe ātri atpalika. Grifs pagrieza galvu. No vidusklāja ar revolveri rokā viņam virsū metās palīgs. Divos lēcie­nos, joprojām turot rokās nevarīgo Grifitu, Grifs bija pie reliņa un pāri bortam.

Abi pretinieki, saķērušies kopā, sāka grimt, bet Grīfs, ar ceļiem atspēries ienaidniekam pret krūtīm, atraisījās no viņa. Grifits sāka iet dibenā. Ar abām kājām spiez­dams viņam uz pleciem, Grīfs gremdēja kapteini aizvien dziļāk, bet pats sāka peldēt augšā. Līdzko Grīfs izbāza galvu saules gaismā, divi viens otram ātri sekojoši plunkšķi tikai kādu pēdu no viņa sejas lika saprast, ka Džeikobsens prot rīkoties ar revolveri. Varēja cerēt, ka trešā šāviena nebūs, tāpēc ka Grīfs, ievilcis plaušās gaisu, ienira. Viņš palika zem ūdens tik ilgi, kamēr ieraudzīja virs sevis laivu un airu uzsistos burbuļus. Kad Grifs rā­pās laivā, «Villijs Vou» nostājās pret vēju, lai grieztos atpakaļ.

— Spiediet, spiediet! — Grīfs uzkliedza saviem matro­žiem. — Laidiet uz krastu, mudīgi!

Bez kaunēšanās viņš pagrieza kaujas laukam muguru, meklēdams glābiņu. «Villijs Vou», kas bija spiests mainīt virzienu, lai uzņemtu savu kapteini, deva Grifam iespēju aizbēgt. Kanoe pilnā gaitā ietriecās smiltīs, visi laivā sē­došie izlēca no tās un pāri liedagam skrēja uz kokiem. Bēgļi vēl nebija tikuši drošībā, kad lodes viņiem aiz mu­guras trīs reizes uzsita gaisā smiltis. Beidzot viņi at­rada patvērumu džungļu zaļajā biežņā.

Grīfs noskatījās, kā «Villijs Vou», turēdamies pret vēju, iziet no šauruma, atlaiž šotes un, ceļavēja dzīts, dodas uz dienvidiem. Apbraucis apkārt zemesragam un gandrīz no­zudis skatienam, tas pacēla topburu. Viens no Gumu melnādainajiem, gadus piecdesmit vecs, ar pretīgi sagan­dētu, visādu kaišu un vecu ievainojumu izrētotu ādu, pa­skatījās Grifam acīs un pavīpsnāja.

— Godavārds, — viņš teica, — tas kapteinis gan bija dikti sirdīgs uz tevi.

Grifs iesmējās un brida pa smiltīm pie kanoe.

Neviens Zālamana salās nezināja, cik miljonu ir Dei- vidam Grifam, tāpēc ka viņa īpašumi un uzņēmumi bija izkaisīti pa visu Klusā okeāna dienviddaļu. Viņa plantā­

cijas stiepās no Samoa līdz Jaungvinejai un bija atro­damas pat uz ziemeļiem no ekvatora. Viņam piederēja koncesijas pērļu iegūšanai Paumotu salas. Kaut gan ofi­ciāli viņa vārds netika minēts, īstenībā viņš vadīja ari Vācu sabiedrību, kas nodarbojās ar tirdzniecību Francijai piederošajās Marķīza salās. Grifa faktorijas atradās visās salu grupās, viņa rīcībā bija daudz tirdzniecības kuģu. Viņam piederēja tik tālas un sīkas saliņas, ka šoneri un keči apmeklēja tur vientuļi dzīvojošos aģentus tikai vienu reizi gadā.

Sidnejā, Kāslrīfstrītā, viņa kantori bija izvietoti trīs stāvos. Taču viņš reti kad bija sastopams šais kantoros. Viņš labprātāk braukāja no salas uz salu, meklējot jau­nas iespējas, skaidrojot un kārtojot vecas lietas un pie­redzot neskaitāmus dīvainus un jokainus piedzīvojumus. Viņš par smiekla naudu nopirka avarējušo tvaikoni «Ga- vonne», gandrīz neticamā kārtā izglāba to un tādējādi nopelnīja ceturtdaļmiljona. Luiziādās viņš pirmais nodi­bināja kaučuka plantācijas, bet Bora-Borā iznīcināja dien­vidu kokvilnas stādījumus un piespieda jautros salinie­kus stādīt kakao kokus. Viņš sagrāba neapdzīvoto Lallu- Ka salu, nometināja tajā polinēziešus no Ontongjavas atola un apstādīja četrtūkstoš akru ar kokospalmām. Viņš samierināja naidīgās Tahiti ciltis un sāka iegūt fosfātus Hikihu salā.

Grifa paša kuģi vervēja viņam strādniekus. Santakrusas jauniešus tie pārveda uz Jaunhebridu salām, Jaunhebridu jauniešus uz Banka sālu, bet Malaitas cilvēkēdājus, kas medīja galvaskausus, — uz Jaundžordžijas plantācijām. Viņa vervētāji, meklēdami darbaspēku, braukāja no Ton- gas līdz Džilberta salām un pat līdz attālajām Luiziādām. Viņa kuģu ķīļi šķēla okeāna ūdeņus visos virzienos. Trīs Grifa tvaikoņi regulāri kursēja starp salām, bet viņš reti kad brauca ar tiem, jo deva priekšroku daudz grūtākam un primitīvākam pārvietošanās paņēmienam — ar vēju un burām.

Grifam bija vismaz četrdesmit gadu, bet pēc izskata viņam nevarēja dot vairāk par trīsdesmit. Veci ļaudis at­cerējās, ka viņš bija parādījies šajās salās pirms pārdes­mit gadiem, kad viņam jau sāka dīgt gaišas, zīdainas ūsas. Atšķirībā no citiem baltajiem, kas dzīvoja tropos, viņš dzīvoja te tāpēc ka viņam tas patika. Viņa āda bija lieliski piemērota šim klimatam. Viņš bija dzimis saulei.

audus un nervus, līdz viņ pārkāpa gandrīz visus desmit baušļus, pārvērtās par zvē­riem un drīz vien galīgi nodzērās vai arī sāka tā plosīties, ka dažreiz vajadzēja sūtīt kara kuģus, lai viņus saval­dītu.

Bet Deivids Grīfs bija īsts saules dēls, un viņš tās staros ziedēt ziedēja. Gadu gaitā viņš kļuva aizvien brū­nāks, un šajā brūnumā atvizēja polinēziešu ādas zeltai- nums. Tikai viņa zilās acis palika zilas un ūsas dzelte­nas, bet vaibsti nezaudēja īpatnības, ko cauri gadsimtiem saglabājusi angļu rase. Viņa dzīslās ritēja angļu asinis, tomēr tie, kuri domāja Grifu pazīstam, apgalvoja, ka viņš ir dzimis Amerikā. Pretēji citiem viņš nebija devies uz dienvidjūrām, lai kļūtu bagāts. Viņš jau bija atbraucis uz šejieni bagāts.

Vispirms viņš ieradās Paumotu salās. Viņš atbrauca ar nelielu jahtu kā pilntiesīgs tās saimnieks, meklēdams jaunības romantiku un piedzīvojumus saules pārpilnajos tropos. Viņu atdzina uz šejieni viesuļvētra, saceļot milzu viļņus un izmetot viņa jahtu un visu, kas uz tās bija, Kokospalmu birzē trīssimt jardu attālumā no bangotnes. Pēc sešiem mēnešiem viņu atrada kuteris, kas meklēja pērles. Bet Grīfs jau bija saradis ar sauli. No Tahiti viņš brauca uz mājām nevis ar tvaikoni, bet nopirka šoneri, piekrāva to ar dažādām precēm, paņēma līdzi nirējus un devās braucienā pa bīstamo arhipelāgu.

Pārvērtusies par zeltainu iedegumu viņa sejā, saule kā šķidrs zelts sāka tecēt viņam no pirkstu galiem. Viss, kam viņš pieskārās, pārvērtās par zeltu, taču viņš spēlēja nevis zelta, bet pašas spēles dēļ. Tā bija vīrišķīga spēle, kurā viņš sadūrās ar savu tautas brāļu un citu Eiropas tautu un pasaules daļu pārceļotāju rupjību un cietsirdību, skaista spēle. Taču visvairāk viņš mīlēja visu to, kas pie­pilda dienvidjūru klaidoņa dzīvi, — rifu smaržu, spoguļ- gludajās lagūnās augošo koraļļu sēkļu bezgalīgo izsmal­cinātību, apbrīnojamos saullēktus, kuru tīrās krāsas vei­doja neiedomājamus salikumus, ar palmām apaugušās saliņas tirkīzzilajās dzelmēs, spēcinošo pasātu vīnu, sma­gos un vienmērīgos viļņus ar baltajiem cekuliem, nemie­rīgo klāju zem kājām un piepūstās buras virs galvas, ar puķu vītnēm greznojušos, zeltaini vizošos polinēziešu jau­niešus un jaunietes, pusbērnus, pusdievus, un pat kauco­šos melanēziešu mežoņus, galvu medniekus un cilvēkēdā­jus, pusvelnus un visus zvēriem līdzīgos.

Un, lūk, saules iemīļotais dēls, enerģijas un dzīves­prieka pārpilnais cilvēks, daudzu miljonu īpašnieks, pār­trauca savu tālo ceļojumu, lai saspēlētu ar Harisonu Dž. Grifitu niecīgas summas dēļ. Tā bija viņa kaprīze, viņa vēlēšanās, sevis paša un viņam cauri plūstošās sau­les kvēles izpausme. Tā bija izprieca, joks, uzdevums, neliela spēle, kurā viņš smiedamies riskēja ar dzīvību, lai tikai izbaudītu spēles prieku.

Agrā rītā «Brīnums» atradās pie Gvadalkanaras kras­tiem. Tas laiski peldēja, dziestošās zemes vēja elpas dzīts. Smagie mākoņi austrumos solīja, ka no jauna sāks pūst dienvidaustrumu pasāti ar spēcīgam brāzmām un lietus gāzēm. «Brīnums» tuvojas nelielam kečam, kas ieturēja to pašu kursu. Tomēr tas nebija «Villijs Vou». «Brīnuma» kapteinis Vords, nolaidis tālskati, paziņoja, ka tas esot «Kaurl».

Uz klāja stāvošais Grifs žēli nopūtās un sacīja:

— Kaut tas būtu bijis «Villijs Vou»!

— Jums nepatīk būt uzvarētam, — līdzjūtīgi teica kra­vas uzraugs Denbijs. *

— Protams. — Grīfs brīdi klusēja, tad neviltoti jautri iesmējās. — Esmu stingri pārliecināts, ka Grifits ir blē­dis un ka vakar viņš izturējās pret mani pavisam ne­krietni. «Parakstieties,» viņš teica, «tur pašā apakšā — Deivids Grīfs — un uzrakstiet datumu!» Un Džeikobsens, šis žurkulēns, bija viņa pusē. Gatavie pirāti! Atgriezušies Bulija-Heijesa laiki.

— Ja jūs nebūtu mans darba devējs, mister Grīf, es jums kaut ko ieteiktu, — viņu pārtrauca kapteinis Vords.

— Klājiet vien vaļā, — Grīfs skubināja.

— Redzat… — Kapteinis saminstinājās un nokremšļojās. — Lai cik daudz naudas jums būtu, tikai muļķis iedrošinātos tā sapīties ar šiem diviem neliešiem. Kālab jūs to darījāt?

— Godīgi sakot, nezinu, kapteini. Gribēju, jādomā, un viss. Vai jūs varat minēt kādu labāku izskaidrojumu jeb­kurai savai rīcībai?

— Vienā jaukā dienā jūs dabūsiet lodi savā karstajā galvā, — par atbildi norūca kapteinis Vords, iedams pie kompasa, lai noteiktu, kur atrodas kāda Gvadalkanaras virsotne, kas tikko bija iznirusi no mākoņiem.

Zemes vējš pieņēmās spēkā. «Brīnums» ātri slīdēja pa viļņiem, panāca «Kauri» un sāka to apdzīt. Kad abu kuģu ļaudis bija sasveicinājušies, Deivids Grifs uzsauca:

— Vai «Villiju Vou» neesat redzējuši?

Kapteinis, kam bija basas kājas un galvā cepure ar noļukušām malām, savilka ciešāk jostu un izspļāva pār bortu tabakas zelēkli.

— Kā nu ne! — viņš atsaucās. — Pagājušnakt Grifits atradās Savo, tur viņš apgādājās ar cūkām, jamsu un dzeramo ūdeni. Likās, ka viņš gatavojas tālam braucie­nam, kaut gan viņš to noliedza. Vai tad jūs gribat vinu satikt?

— Ja, bet, ja jūs ieraugāt viņu pirmais, nesakiet viņam, ka satikāt mani.

Kapteinis saprotoši pamāja ar galvu un gāja uz sava kuģa priekšgalu, lai turētos līdzi garām braucošajam šonerim.

— Paklau! — viņš uzsauca. — Džensens man teica, ka šovakar viņi būšot Gaberā. Palikšot tur pa nakti un uz­ņemšot kartupeļus.

— Gabera Zālamana salās ir vienīgā vieta, kur ir sig- nālugunis, — teica Grīfs, kad viņa šoneris jau bija labu gabalu garām otram kuģim. — Vai tā ir, kapteini Vord?

Kapteinis pamāja ar galvu.

— Un mazais līcītis tūlīt aiz zemesraga ir draņķīga enkurvieta, vai ne?

— Tur nav kur izmest enkuru. Visur koraļļu rifi, sēkļi un bīstamas bangas. Pirms trim gadiem tur sašķīda ga­balos «Mollija».

Grīfs žulgām acīm labu brīdi lūkojās taisni uz priekšu, it kā vērotu kaut ko pats sevī. Tad ap acīm ievilkās krun­ciņas un dzelteno ūsu gali paslējās uz augšu smaidā.

— Mēs izmetīsim enkuru Gaberā, — viņš sacīja. — Pie­iesim pēc iespējas tuvāk mazajam līcītim. Braucot nolai­diet mani ūdenī ar vaļu medību laivu. Bez tam iedodiet man līdzi sešus matrožus ar šautenēm. Līdz ritam es būšu atpakaļ.

Kapteiņa sejas izteiksme vispirms pauda aizdomas, pēc tam pārmetumu.

— Nekas, nekas, tikai mazs jociņš, kapteini, — Grīfs taisnojās kā skolas puika, ko pieaugušais pieķēris ne­darbos.

Kapteinis Vords kaut ko noņurdēja, bet Denbijs bija gatavs līdzgājējs.

— Es gribētu doties jums līdzi, mister Grīf, — viņš

teica.

Grīfs piekrītoši pamāja ar galvu.

— Atnesiet dažus cirvjus un krūmu cērtamos nažus,— viņš izrīkoja. — Ā, un pie viena arī pāris laternu. Pa­skatieties, vai tajās ir iekšā eļļa!

Stundu pirms saulrieta «Brīnums» tuvojās mazajam līcītim. Vējš bija kļuvis spirgtāks, un jūra sāka viļņoties. Piekrastes rifus j;ui klaja baltas putas, bet tālākie rifi bija samanami tikai pec balganās ūdens joslas ap tiem. So- lioi is nostājās pret vēju, no tā nolaida laivu. Tajā sakāpa Nest nr šautenēm apbruņoti nēģeri īsās biksēs. Denbijs, kas nesa laternas, ielēca pakaļgalā. Grīfs aizkavējās pie rellņa.

— Lūdziet, kapteini, dievu, lai nakts būtu tumšāka, — viņš sacīja.

— Būs jau, būs, — «atbildēja kapteinis Vords. — Mē­ness nav, debesis klāj mākoņi. Būs arī diezgan vējains.

Laternas ga.isma apspīdēja Grifa seju, un viņa iede­guma zeltainā nokrāsa kļuva vēl labāk saskatāma. Viņš ielēca laivā blakām kravas pārzinim.

— Atdot galus! — pavēlēja kapteinis Vords. — Pacelt buras! Pagriezt stūri! Tā! Gatavs! Tā turēft!

«Brīnums», pilnās burās apbraucis apkārt zemesragam, traucās uz Gaberu, bet laiva, kuru airēja seši matroži un stūrēja pats Grifs, devās uz krastu. Veikli kā īsts kuģi­nieks viņš vadīja laivu pa līkumoto šaurumiņu, kur ne­viens lielāks kuģis netiktu cauri, līdz beidzot sēkļi un sa­liņas bija palikuši aiz muguras un viņi iebrauca mierīgos, ņirbu vilnīšiem klātos ūdeņos.

Visa nākamā stunda pagāja darbā. Staigādams starp kokospalmām un džungļu brikšņiem, Grīfs iezīmēja kokus.

— Cērtiet nost šo, bet pēc tam šo, — viņš teica meln­ādainajiem matrožiem. — Bet šo koku neaiztieciet, — viņš piemetināja, pamezdams ar galvu.

Beidzot džungļos bija iztīrīts ķīļveida laukums. Netālu no krasta bija palikusi augsta palma. Ķīļa smailē slējās otra palma. Kad sāka tumst, iededzināja laternas, kuras piestiprināja pie abiem atstātajiem kokiem.

— Malējā laterna karājas pārāk augstu, — teica Grīfs, kritiski aplūkodams savu darbu. — Nolaidiet to kādas desmit pēdas zemāk, Denbij!

«Villijs Vou» drāzās pa viļņiem kā suns ar kaulu zo­bos, jo rimstošās vētras brāzmas vēl bija diezgan stipras. Melnādainie vilka augšā lielo grotburu, kura bija nolaista laikā, kad vētra plosījās sevišķi neganti. Džeikobsens, kas uzraudzīja darbus, nodeva pavēles un aizgāja uz priekšgalu, kur aizvēja pusē atradās Grifits. Abi lūkojās necaurredzamajā tumsā, kurai cauri viņi traucās, viņu ausis uztvēra piekrastes bangu šņākoņu. Šī skaņa rādīja viņiem virzienu.

Vējš pierima, mākoņu auts kļuva šķidrāks, šur tur ieplīsa, un nespodrajā zvaigžņu gaismā iezīmējās džun­gļiem noaugušais krasts. Priekšā aizvēja pusē parādījās robaina klints.

— Embojas zemesrags, — paziņoja Grifits. — Te ir pietiekami dziļš. Stājieties pie stūres, Džeikobsen, kamēr mēs noteiksim kursu! Nu, ātrāk!

Basām kājām un plikiem stilbiem, lietus ūdenim pilot no trūcīgā ģērba, palīgs nomainīja pie stūres melnādaino.

— Kā priekšgals? — uzsauca Grifits.

— Dienvidrietumi!

— Turiet uz dienvidrietumiem rietumu virzienā! Ir?

— Ir!

Grifits apdomaja, ka mainījies Embojas zemesraga stā­voklis pēc «Villija Vou» kursa maiņas.

— Vēl par pusrumbu uz rietumiem! — viņš uzsauca.

— Vēl par pusrumbu uz rietumiem! — atbildēja palīgs.

— Turēt ciet! Tā būs labi.

— Turi ciet! — Džeikobsens atdeva stūri melnādaina­jam. — Stūrē labi — saproti? — viņš piekodināja. — Ja nebūs labi, dabūsi pa savu nolādēto pauri.

Viņš devās uz priekšgalu atpakaļ pie Grifita. Mākoņi atkal sabiezēja, zvaigznes nozuda, vējš pieņēmās spēkā, un ieaurojās jauna brāzma.

— Neizlaidiet no acīm grotburu! — Grifits iekliedza palīgam ausī, vienlaikus vērodams kuģa gaitu.

«Villijs Vou» drāzās, ar aizvēja puses bortu nosvēries tuvāk ūdenim, bet Grifits pa to laiku noteica vēja stip­rumu un virzienu. Siltais jūras ūdens, kurā laiku pa lai­kam iemirdzējās fosforescējošas dzirkstelītes, apskaloja viņa potītes un ceļus. Vējš iekaucās augstākā tonī, un katra vants un štaga vienā balsī atbildēja tam. Šūpoda­mies viļņos, «Villijs Vou» brāzās tālāk.

— Nolaist grotburu! — uzkliedza Griiits, mezdamies pie fallēm, atgrūzdams nost melnādaino un pats ķerdamies pie darba.

Džeikobsens palīdzēja kapteinim. Lielā bura noslīdēja lejā, un melnādainie kliegdami bļaudami klupa virsū plan­došajam audeklam. Palīgs, redzēdams, ka viens no viņiem slapstās tumsā, iegāza tam ar dūri pa seju, lai piespiestu matrozi strādāt.

Vētra ārdījās, un «Villijs Vou» pat ar mazām burām gala u/. priekšu. Un atkal kapteinis ar palīgu stāvēja priekšgala, veltīgi lūkodamies horizontālajās lietus gāz- mās.

— Nu jau ir labi, — teica Grifits. — Gan šis lietus pāries. Mēs varam ieturēt šo kursu, kamēr ieraugām ugunis. Enkurs te iegrimst trīspadsmit asis, bet tādā naktī labāk izlaist četrdesmit piecas asis garu ķēdi. Pēc tam nosieniet grotburu. Tā mums vairs nav vajadzīga.

Pēc pusstundas viņa nogurušās acis ieraudzīja pazibam divas uguntiņas.

— Lūk, kur viņi ir, Džeikobsen! Es iešu pie stūres. Jūs pieskatiet foku! Lai nēģeri pakustas dzīvāk!

Pie stūres stāvošais Grifits turēja to pašu kursu, ka­mēr abas ugunis bija uz vienas līnijas. Tad viņš strauji mainīja kursu un gāja tieši uz ugunīm. Viņš dzirdēja šņā­cam bangas, bet nosprieda, ka tas ir tālāk — pie Ga- beras.

Pēkšņi atskanēja palīga baiļu kliedziens — un Grifits no visa spēka mēģināja pagriezt stūri, bet «Villijs Vou» bija uzskrējis kaut kam virsū. Tajā pašā brīdī priekšgalā nogāzās grotmasts. Piecas minūtes uz kuģa valdīja īsts sajukums. Katrs centās pie kaut kā pieķerties, kad kuģis berzējās gar rifiem, drupinādams tos, un pār klāju šļācās siltais ūdens. Tomēr «Villijam Vou» ar mokām izdevās tikt pāri sēklim, un tas iegāja diezgan mierīgā un seklā šaurumā.

Mēmu dusmu un sarūgtinājuma pārņemtais Grifits sē­dēja, galvu nokāris. Viņš vēlreiz paskatījās uz abām ugu­nīm, kas dega uz vienas līnijas viena virs otras.

— Lūk, kur ugunis, — viņš teica. — Taču Gabera tā nav. Pie velna, bet kas tad tā ir?

Lai gan bangas vēl šņāca un pār sēkli kuģim virsū skrēja putas un šļakatas, vējš sāka piestāt un pie debe­sīm parādījās zvaigznes. Krasta pusē bija dzirdami airu šļaksti.

— Kas pie jums noticis? Zemestrīce? — uzsauca Grifits.

— Dibens ir pavisam cits. Es te simt reižu esmu metis enkuru trīspadsmit asu dziļumā. Vai tas esat jūs, Vilson?

Pie kuģa piestāja vaļu medību laiva, un kāds pārrāpās pāri reliņam. Vājajā gaismā Grifits ieraudzīja viņam tieši pret seju pavērstu kolta stobru. Ieskatījies ciešāk, viņš pazina — tas bija Deivids Grīfs.

— Nē, te jūs agrāk nekad neesat izmetis enkuru, — Grīfs smiedamies teica. — Gabera ir aiz zemesraga, kur es būšu, līdzko būšu dabūjis savu nelielo suminu — tūk­stoš divsimt mārciņu. Par kvīti mums nav ko bažīties. Tā ir pie manis, un es jums tūlīt to atdošu.

— Tātad jūs to izdarījāt! — iekliedzās Grifits, pēkšņā dusmu uzplūdumā pietrūkdamies kājās. — Jūs izkārāt tās neīstās signālugunis! Jūs pazudinājāt manu kuģi un …

— Mieru, mieru! — teica Grīfs saltā un draudīgā balsī.

— Es jūs patraucēju šo tūkstoš divsimt mārciņu dēļ. Lūdzu!

Grifits jutās pilnīgi nevarīgs. Viņu pārņēma dziļš rie­bums — riebums pret šīm saules zemēm un to saules sli­mībām, pret visiem viņa veltīgajiem pūliņiem, pret šo zil­acaino, zeltaini iedegušo, neparasti stipro vīrieti, kas bija sadragājis visas viņa ieceres.

— Džeikobsen, — viņš sacīja, — attaisiet, lūdzu, manu naudas lādi un samaksājiet šim… šim asinssūcējam tūk­stoš divsimt mārciņu.