Saules dēls

PĀRLEJA PĒRLES

Kanaku stūresvīrs strauji sagrieza stūresratu, un «Ma- laliini» iegrozījās tieši pret vēju, nostādamās uz līdzena ķīja. Priekšējās buras iztukšotas sakļāvās, rifcēziņi no- plaukšķēja, klīveršotes aši pārvietojās, kuģis pagriezās ap savu asi, un nākamā halzē buras jau atkal piepūtās. Kaut gan rīts bija agrs un vējš spirgts, pieci baltie vīri, kas slaistījās pa pūpi, bija ģērbušies visai vaļīgi. Deivids Grīfs un viņa viesis — anglis Gregorijs Malhels vēl bija pidžamās, kailās kājas iemaukuši ķīniešu bezpapēžu šļū- cenēs. Kapteinim un stūrmanim mugurā bija plāni krek­liņi un vaļīgas buraudekla bikses, bet kravas pārzinis kreklu vēl turēja rokā, nemaz nesteigdamies to apvilkt.

— Pamatīgi tveicē priekš šitādas brīzes, — viņš no- grēmās.

— Bet kas īsti notiek tur rietumpusē? To, lūk, es gri­bētu zināt, — tāda bija Grifa piebilde vispārējām gau­dām.

— Ilgi tā nepūtīs, un nav jau ar sen, kā sākusies, — atteica stūrmanis Hermans, holandietis. — Vējš svaidījās visu nakti — piecas minūtes pūš šur, piecas minūtes tur, ik stundu no citas debespuses.

— Kaut kas top, kaut kas top, — īgni nokrekstēja kap­teinis Vorfīlds, ar abu roku pirkstiem pabužinādams sānis pinkaino bārdu un izstādīdams zoda galu pretī brīzei vel­tās cerībās atvēsināties. — Jau kādu pusmēnesi laiks ir gluži dulls. Trīs nedēļas nav pūtuši parastie pasāti. Viss sagriezies ačgārni. Barometrs vakar vakarā ap saules rietu svārstījās un lēkā arī tagad — lai gan laika pare- ģoņi apgalvo, ka tas neko nenozīmējot. Tik un tā man nepatīk, kad redzu barometru tā lēkājam. Zināt, kaut kā krīt uz nerviem. Toreiz, kad mēs pazaudējām «Lankas- teru», tad ari barometrs tāpat lēkāja. Biju gan vēl tikai junga, bet atceros to ļoti labi. Gluži jauns četrmastu kuģis ar tērauda korpusu; pirmais brauciens; tas salauza vecā

kapteiņa sirdi. Viņš tak bija četrdesmit gadu kalpojis Sabiedrībai. Sāka tik vārguļot un nākamā gadā nomira.

Par spīti vējam un agrajai stundai, sutoņa bija necie­šama. Vēja šalkas gan atgādināja vēsumu, tomēr vēsumu tās nesniedza. Ja vējš nebijis pārpārēm piesātināts ar valgumu, varētu domāt, ka tas pūš no Sahāras. Nemanīja ne dūmakas, ne miglas, pat ne niecīgākās zīmes no dū­makas vai miglas, tomēr tālā apvāršņa blāvums viesa miglainumu. Nekādu īstu mākoņu arī nebija, bet debesis sedza tāds kā palss līķauts, kam saules stari tikai ar grū­tībām spraucās cauri.

— Sagatavot apgriezienu! — kapteinis Vorfīlds noko­mandēja rāmi, bet noteikti.

Brūnie, skrandainās biksēs ģērbtie kanaku matroži gur­deni, taču izveicīgi devās uz priekšgalu pie klīveršolēm.

— Cieši pie vēja!

Stūresvīrs sparīgi sagrieza stūri, pārtverdams spieķus, «Malahini» aši iegriezās vējā un tad apsviedās apkārt.

— Godavārds! Veikls kuģītis — īsta spīgana! — Mal- hels atzinīgi izsaucās. — Nemaz nezināju, ka jūs, dien- vidjūru tirgoņi, braucat ar jahtām.

— Sākotnēji tas bija Gločestras zvejnieku kuģis, — Grīfs paskaidroja. — Bet Gločestras kuģi ir tikpat kā jah­tas — gan pēc būves, gan takelāžas, gan burām.

— Bet jūs taču turaties tieši pret ieeju lagūnā — kā­pēc nebraucat iekšā? — anglis nespēja atturēties no kri­tiska aizrādījuma.

— Pamēģiniet, kapteini Vorfīld, — Grīfs ierosināja. — Parādiet manam viesim, ko nozīmē ieeja lagūnā spē­cīga bēguma laikā!

— Cieši pretī! — kapteinis izrīkoja.

— Cieši pretī! — atkārtoja kanaks, paritinādams atpa­kaļ pusi stūresrata spieķu.

«Malahini» iešķērsu gulēja šaurajā kanālā, kas vei­doja ieeju liela, garena un šauri ovāla atola lagūnā. Atols bija veidots it kā no trim atoliem, kas sadūrušies un sa­plūduši kopā, nepaspējuši uzsliet starpsienas. Lokveida smilšu sērē visapkārt atolam auga kokospalmas atsevišķos puduros, ko daudzās vietās šķīra tukšas spraugas — tur smilšu augsne bija noslīgusi tik zemu pie jūras līmeņa, ka palmas vairs nespēja augt, un pa šīm spraugām va­rēja saskatīt sēres sargāto lagūnu, kur ūdens klājās

līdzens kā spogulis, tikai viegli trizuļodams. Neregulārā lagūna aptvēra vairākas kvadrātjūdzes ūdens, kas bēguma laikā viss traucās plūst ārā pa vienīgo šauro kanālu. Ši eja bija tik šaura, bet ūdens pieplūdums tajā tik liels, ka plūdmaiņu laikā kanāls vairāk atgādināja krāčainu upi nekā ieeju atolā. Ūdens ejā virda, virpuļoja un mutuļoja, un rāvās uz āru vienvienīgā baltu putu jūkli, kas sedza smagos, zobainos viļņus. Katrs straumes stāvā viļņa trie­ciens pret kuģa priekšvadni izsita «Malahini» no taisnvir- ziena gaitas un tikpat kā ar tērauda lauzni grūda to sānis pie kanāla malas. Kuģis bija jau gandrīz pusceļā, kad vilnis to piegrūda pie paša koraļļu krasta, un vaja­dzēja vien griezties apkārt. Atpakaļ jūrā kuģi rautin iz­rāva straume, un tas šļūca ar sānbortu pret viļņiem.

— Nu būtu laiks likt lietā jūsu jauno, daudzsološo motoru, — Grīfs labsirdīgi paķircināja.

Nevienam nebija noslēpums, ka šis motors ir kapteiņa Vorfīlda jājamais zirdziņš. Viņš tikmēr bija lūdzis un diedelējis pēc tā, līdz Grīfs pēdīgi pieļāvās.

— Tas atmaksāsies, — kapteinis mēdza apgalvot. — Jūs tikai nogaidiet un pavērojiet! To nepieciešams apdrošināt, taču jūs zināt, ka aģenti negrib noslēgt nekādus līgumus uz Paumotu salām.

Grīfs norādīja uz sīku kuterīti, kas aizmugurē virzījās pa to pašu kursu.

— Esmu gatavs derēt uz pieciem frankiem, ka mazā «Nuhīva» mūs apsteigs,

— Droši, — kapteinis Vorfīlds piekrita. — Tai ir traks ātrums. Mēs gan tai līdzās izskatāmies pēc lainera, bet mums ir tikai četrdesmit zirgspēku. «Nuhīvai» ir desmit zirgspēku, toties tā ir sīka kā sacīkšu jahta. «Nuhīva» tiks cauri pašam elles virulim, tomēr šitai straumei arī viņa nenoturēsies pretī. Te ātrums pašlaik būs desmit mezglu stundā.

Un ar desmit mezglu ātrumu «Malahini» tika iznests jūrā uz bēguma viļņa, kas to nežēlīgi valstīja un gāzelēja.

— Ūdens būs rioplūdis pēc pusstundas, tad mēs dosi­mies iekšā, — kapteinis Vorfīlds noteica ar tādu kā aiz­kaitinājumu, un tā cēloni tūdaļ paskaidroja nākamie vārdi. — Viņam nav nekādu tiesību saukt salu par Pār- leju. Admiralitātes kartēs un tāpat franču kartēs tā ir

atzīmēta kā Hikihoho. To savā laikā atklāja Bugenvils un nosauca pēc iezemiešu vārda.

— Kāda gan nozīme vārdam? — kravas pārzinis no­prasīja, tā izmantodams gadījumu atpūsties, rokas iebāzis krekla piedurknēs. — Te šī sala stāv mums tieši degun­galā, un uz tās ir vecais Pārlejs ar savām pērlēm.

— Kurš tās pērles ir redzējis? — taujāja Hermans, raudzīdamies no viena uz otru.

— Visiem par tām ir zināms, — kravas pārzinis at­teica. Viņš uzrunāja stūresvīru: — Tai-Hotauri, kā tur ir ar tām vecā Pārleja pērlēm?

Kanaks iepriecināts un pašapzinīgs viegli pagrozīja stūresratu šurp un turp.

— Mans brālis nirt priekš Pūrlejs trīs četri mēneši un daudz stāstīt par pērles. Hikihoho ļoti labs pērļu viets.

— Bet pērļu uzpircēji ne reizi nav piedabūjuši viņu šķirties kaut vai no vienas pērles, — kapteinis iejaucās sarunā.

— Stāsta, ka viņam bijusi pilna cepure ar pērlēm Ar­mandai, kad viņš iebraucis Tahiti, — kravas pārzinis tur- pināja stāstu. — Tas bija pirms piecpadsmit gadiem, un visu šo laiku viņš tikai ir krājis klāt — un vācis pērle­nes arī. Tās visi ir redzējuši — simtiem tonnu pērienu vāku. Stāsta, ka lagūna nu esot izzvejota tukša. Varbūt tāpēc viņš arī izsludinājis izsoli.

— Ja viņš tiešām pārdos, tad šī būs gada lielākā pērļu raža visās Paumotu salās, — Grīfs noteica.

— Nē, bet paklausieties tak! —• Malhels, ko smacīgais karstums mocīja tāpat kā visus pārējos, vairs nespēja novaldīties. — Ko tas viss nozīmē? Kas tas vecais bīč- komers ir par putnu? Un kas par jezgu ar šīm pērlēm? Kāpēc tāda noslēpumainība?

— Hikihoho pieder vecajam Pārlejam, — kravas pār­zinis atbildēja. — Viņam bijusi varen laimīga roka uz pērlēm, viņš tās vācis un krājis gadu gadiem un nu pirms kādām nedēļām palaidis vēsti, ka rītdien tās iz­ūtrupēšot visiem, kas grib pirkt. Vai redzat to šoneru mastu mežu lagūnā?

— Astoņi, cik var saskatīt, — Hermans noteica.

— Ko gan tie meklētu tādā nieka atoliņā kā šis? — kravas pārzinis trieca tālāk. — Šeit jau pa visu gadu nesavāks kopras vienai šonera kravai. Tie ir sabraukuši uz izsoli. Tālab, redz, viņi ir šeit. Tālab, āre, mazā «Nu­hīva» tur pakaļgalā cenšas tikt mums garām, tikai ne­varu saprast, ko gan šis cerē tur nopirkt. Tās īpašnieks un reizē kapteinis ir Nerijs Herings, tāds angļu pusebrejs, un viņa debetā ir vienīgi nekaunība, parādi un rēķini par viskiju. Šai ziņā viņš ir ģeniāls. Viņš ir parādā tik dau­dziem, ka ikviens Papeetes tirgotājs ir ieinteresēts, lai vi­ņam klātos labi. Tie speciāli cenšas pagādāt šim kādu ienākumu. Viņiem tas nepieciešams pašu labā, bet Nerijs šo stiķi lieliski prot likt lietā. Es, piemēram, neesmu pa­rādā nevienam. Un kas no tā izriet? Ja es kādā lēkmē nokritīšu uz krasta un palikšu guļam, viņi mani mierīgi tur atstās, lai es sprāgstu vien nost. Viņiem no tā zaudē­jumi necelsies. Bet Nerijs Herings! Ko gan visu viņi ne­darītu, ja tam uzkristu kāda lēkme! Pašu labāko viņi ne­žēlotu šā labā! Pārāk daudz naudas viņi šim ir aizde­vuši, lai varētu pamest to guļam. Viņi to ņemtu pie sevis mājās un lolotu kā mīļo brāli. Varu jums apgalvot, ka godīga rēķinu maksāšana nemaz nav tik teicama lieta, kā izbļauts.

— Kāds sakars tam zellim Nerijam ar visu šo jezgu? — anglis apskaities noprasīja. Pavērsies pret Grifu, viņš teica: — Kas te ir par dullumu ar šīm pērlēm? Sāciet no paša sākuma!

— Jums vajadzēs man piepalīdzēt, — Grīfs nobrīdināja pārējos, sākdams stāstu. — Vecais Pārlejs ir liels dīvai­nis. Cik es viņu esmu redzējis, man, maigi izsakoties, liekas, ka viņš ir pa daļai jucis. Lai nu būtu kā būdams, bet notikums ir šāds. Pārlejs ir tīrasiņu francūzis. Reiz viņš man teica, ka esot no Parīzes. Viņa akcents tiešām šķiet parīzisks. Šajos novados viņš ieradās jau senajās dienās. Sāka tirgoties un darīja visu ko citu. Tā viņš arī nokļuva uz Hikihoho. Sāka ar tirgošanos, jo tā te bija īsti vietā. Salu apdzīvoja kāds simts nonīkušu paumotiešu. Viņš apprecēja karalieni — pēc iezemiešu paražām. Kad tā nomira, itin viss palika viņam. Uznāca masalu sērga, un dzīvajos atlika labi ja ducis iezemiešu. Viņš tos ba­roja, lika tiem strādāt un bija karalis. Bet pirms nāves karaliene bija dzemdējusi meitiņu. Tā ir Armanda. Triju gadu vecumā viņš to aizsūtīja uz sieviešu klosteri Pa- peetē. Kad tai bija septiņi vai astoņi gadi, viņš to nosū­tīja uz Franciju. Nu jau jūs sākat aptvert situāciju. Vis­izcilākais un aristokrātiskākais klosteris Francijā bija tā tik vien labs diezgan Paumotu salu karaļa un kapitālista vienīgajai meitai, un jums jau zināms, ka vecajā franču zemē nav aizspriedumu pret krāsainajiem. Meitene tika audzināta kā princese un ari uzskatīja sevi par tādu. Bez tam viņa domāja, ka ir pilnīgi baltā, un viņai nebija ne jausmas, ka pastāv tāda «krāsaino barjera».

Un nu seko traģēdija. Vecais, jau no sākta gala untu­mains savādnieks, tik ilgi bija tēlojis despotu Hikihoho salā, līdz pēdīgi viņam galvā iesēdās ideja, ka viņš ir pilnīgi likumīgs karalis, bet Armanda — princese un ka šinī ziņā viss ir pilnīgā kārtībā. Kad Armandai bija as­toņpadsmit gadu, viņš aizsūtīja kādu tai pakaļ. Naudas viņam bija čumī kvadrātā — kā būtu teicis jenkijs Bils. Viņš bija uzcēlis lielo namu Hikihoho salā un milzīgu, greznu bungalo Papeetē. Armandai vajadzēja ierasties ar pasta kuģi no Jaunzēlandes, un Pārlejs ar savu šoneri izbrauca, lai sastaptu meitu Papeetē. Un viņš arī būtu visu situāciju teicami nolīdzinājis, par spīti Papeetes smalkajai vistiņu un aunapieru sabiedrībai, ja neuznācis briesmīgais negaiss. Tas bija togad — vai ne tā? — kad Manu-Huhi tika noslaucīta no zemes virsas un noslīka septiņsimt cilvēku.

Pārējie piekrizdami palocīja galvu, bet kapteinis Vor­fīlds teica:

— Es tajā pūtienā braucu uz «Megpijas», un mūs iz­svieda krastā — «Megpiju» ar visu, kas uz tās virsū, ar visiem cilvēkiem līdz pat pavāram — ceturtdaļjūdzi tālu uz sauszemes starp kokospalmām Taiohaes līča galā … un šī osta tak skaitās droša pret vētrām!

— Nu jā, — Grīfs stāstīja tālāk, — veco Pārleju arī šis negaiss aizkavēja, un viņš ar savu pērļu pilno ce­puri sasniedza Papeeti trīs nedēļas par vēlu. Viņam bija nācies savu šoneri stiept ar trīšiem un vēl izbūvēt pusjū- dzes garu ceļu, līdz varēja iestīvēt kuģi atpakaļ jūrā.

Bet pa to laiku Armanda dzīvoja Papeetē. Neviens par viņu nelikās ne zinis. Pēc franču paraduma viņa aizgāja iepazīšanās vizītē pie gubernatora un ostas ārsta. Tie gan viņu pieņēma, bet neviena no vistiņām — viņu sie­vām šai viešņai nebija mājās, un neviena arī neapcie­moja viņu. Armanda bija ārpus sabiedrības, izstumta no tās — kaut kas tāds viņai ne murgos nebija rādī­jies —, un šādā laipnā veidā sabiedrības locekļi viņu informēja par šo faktu. Uz franču kreisera tur bija kāds jautrs jauns leitnantiņš. Armandu ieraudzījis, tas zau­dēja savu sirdi — tomēr galvu vis ne. Paši varat iedo­māties, kas tas bija par triecienu jaunajai meitenei — izsmalcinātai, skaistai, aristokrātiski audzinātai, izbau­dījušai visu labāko, ko vien spēj sniegt vecā Francija un kas par naudu iegūstams. Un varat arī uzminēt, kādas bija beigas. — Grīfs paraustīja plecus. — Pārleja bungalo kalpoja kāds japāņu sulainis. Tas visu bija redzējis. Tas stāstīja, viņa to izdarījusi aukstasinīgi kā samurajs. Paņē­musi stiletu … nekādas trauksmes, nekādas steigas, nekā­das nesavaldīgas bojāejas dziņas… paņēmusi stiletu, rū­pīgi novietojusi smaili tieši pret sirdi un ar abām rokām lēnām un spēcīgi iedūrusi to krūtīs.

Pēc tam ieradies vecais Pārlejs ar savām pērlēm. Runā, viena tur bijusi īpaši izcila — sešdesmit tūkstošu franku vērtībā. Pīters Džī to bija redzējis un vēlāk man teica — šādu summu viņš par to esot piedāvājis. Vecais vīrs uz kādu laiku galīgi nojūdzies no prāta. Viņam esot uzvilkuši trako kreklu un divas dienas turējuši sasais­tītu Koloniju klubā …

— Viņa sievas tēvocis, vecs paumotietis, esot pārgrie­zis trako kreklu un viņu atbrīvojis, — kravas pārzinis papildināja.

— Un tad vecais Pārlejs sācis izrēķināties, — Grīfs turpināja. — Sašāvis trīs lodes tajā dienaszaglī leitnantiņā …

— Trīs mēnešus tas esot nogulējis kuģa lazaretē, — kapteinis Vorfīlds piebilda no savas puses.

— Ietriecis vīna glāzi gubernatoram ģīmī; izcīnījis divkauju ar ostas ārstu; piekāvis savus iezemiešu kalpo­tājus; izdemolējis hospitāli; pārlauzis sanitāram trīs ri­bas un atslēgas kaulu un izbēdzis no slimnīcas; turēdams katrā rokā pa revolverim, aizgājis līdz savam šonerim, nekaunīgi izaicinādams policijas priekšnieku un visus žandarmus, lai tak apcietinot viņu, un aizbraucis uz Hi­kihoho. Runā, ka kopš tā laika viņš nekad vairs neesot atstājis salu.

Kravas pārzinis pamāja ar galvu. — Tas notika pirms piecpadsmit gadiem, un ne reizīti viņš nav izkustējies.

— Un tik krājis savas pērles, — kapteinis piemeti­nāja. — Viņš tak ir pilnīgi ārprātīgs. Man tirpas iet pār muguru, viņu iedomājot. īstais Fins.

— Kas tas tāds? — Malhels painteresējās.

— Vētru burvis — tāda ticība_ vismaz ir iezemiešiem. Pajautājiet, āre, Tai-Hotauri! Ej, Tai-Hotauri, kā tu domā — ko vecais Pārlejs var izdarīt ar vēju?

— Gluži to, ko darīt liels vētru velns, — kanaks at­bildēja. — Mans zināt. Ja viņš gribēt liels pūtiens, viņš darīt liels pūtiens. Ja viņš vējš negribēt, vējš nepūst.

— īsts vecs mags, — Malhels noteica.

— Ar tās pērles laime nebūt, — Tai-Hotauri pļāpīgi trieca, galvu nozīmīgi grozīdams. — Viņš teikt, ka viņš pārdot. Pulka šoneri sanākt. Tad viņš darīt liels negaiss, visi pagalam, jūs būt redzēt. Visi salu ļaudis tā domāt.

— Tagad taču ir vētru sezona. — Kapteinis Vorfīlds īgni pasmējās. — Iezemieši nav tālu no patiesības. Paš­laik jau noteikti kaut kas gatavojas, un es justos daudz labāk, ja «Malahini» atrastos tūkstoš jūdžu no šejie­nes.

— Mazliet jucis viņš ir gan, — Grīfs noslēdza stās­tījumu. — Esmu mēģinājis papētīt viņa uzskatus. Tie ir… nu, pavisam juceklīgi. Astoņpadsmit gadus viņš visas savas domas bija koncentrējis ap Armandu. Lielāko­ties viņš ir pārliecībā, ka meita dzīva, tikai nav vēl at­griezusies no Francijas. Tas arī viens no iemesliem, kā­pēc viņš tā tur ciet savas pērles. Un visu laiku viņš ne­ganti nīst baltos cilvēkus. Nespēj aizmirst, ka tie noga­linājuši viņa meitu; kaut gan lieliem laikposmiem aiz­mirst, ka viņa ir mirusi. Paklausieties! Bet kur tad jūsu vējš?

Buras virs galvas plandījās tukšas, un kapteinis Vor­fīlds īgni nomurdējās. Karstums jau tā bija nepanesams, tagad bezvējā tveice pilnīgi māca nost. Pār visu sejām strāvoja sviedri, te viens, te otrs ik pa brīdim dziļi ievilka elpu, nevilšus tvarstīdams vairāk gaisa.

— Tur jau tas nāk atkal — par astoņiem rumbiem mainījis virzienu! Klīveršotes šķērsām! Lēkšus!

Kanaki metās pildīt kapteiņa rīkojumu, un pēc pie­cām minūtēm šoneris jau atradās ieejas kanālā un pat virzījās pret straumi. Taču brīze tūdaļ noplaka, pēc tam uzpūta atkal no iepriekšējā virziena, tā ka visas šotes un falles vajadzēja no jauna savilkt atpakaļ.

— Re, kur nāk «Nuhīva»! — Grīfs ieteicās. — Viņi ir iedarbinājuši motoru. Paskat tikai, kā ķemmē pa virs­pusi!

— Vai gatavs? — kapteinis pajautāja mašīnistam pus- portugālim, kas bija izbāzis galvu un plecus pa nelielo lūku priekšgalā no kajītes virsbūves un ar netīru pakulu vīkšķi rauša sviedrus no sejas.

— Kārtībā, — tas atsaucās.

— Tad laid vaļā!

Mašīnists nozuda savā alā, un tūdaļ aiz borta sāka sprakšķināt un pukšķēt tvaika izvadcaurule. Taču šoneris tik un tā priekšgalā noturēties nejaudāja. Mazais kuterī- tis noskrēja trīs pēdas, kamēr šoneris nobrauca divas, drīz tas jau bija līdzās un pamazām aizvirzījās priekšā. Pa «Nuhīvas» klāju rosījās tikai iezemieši, un baltais, kas stūrēja, izsmiedams pamāja ar roku reizē sveicienu un atvadas.

— Tas ir Nerijs Herings, — Grīfs teica Malhelam. — Tur tas garais tēvainis pie stūresrata — pats nekau­nīgākais un bezsirdīgākais nelietis visās Paumotu salās.

Pēc minūtēm piecām pašu apkalpes kanaku līksmes saucieni lika visu acīm atkal pievērsties «Nuhīvai». Tās motors bija apklusis, un tagad šoneris to atkal apdzina. «Malahini» matroži salēca vantīs un ar gaviļu klaigām pavadīja kuteri, kuram tie nu pabrauca garām. «Nuhīva» vējā apcirtās apkārt un līdz ar bēguma straumi sāka slī­dēt atpakaļ, dzīdama putu valni ap priekšvadni.

— Mums gan ir varens motors, — Grīfs paslavēja, kad viņu priekšā pavērās lagūna un kurss tika mainīts, lai nokļūtu enkurvietā.

Kapteinis Vorfīlds bija acīm redzami iepriecināts, kaut gan par atbildi tikai norūca:

— Gan tas atmaksāsies, nav ko bīties.

«Malahini» iebrauca te stāvošās mazās flotes pašā centrā, pirms atrada vietu, kur iespējams izmest enkuru.

— Te ir Aizekss ar «Dolliju», — Grīfs piezīmēja, ar roku pamādams sveicienu. — Un Pīters Džī ar «Ro­bertu». Tas jau nu nevarēja nociesties neatskrējis uz šādu pērļu izsoli. Un re, kur Fransini ar «Kaktusu»! Visi pērļu uzpircēji klāt kā naglas. Nu gan vecais Pārlejs varēs uzsist cenu.

— Vēl viņi nav savu motoru salabojuši, — kapteinis Vorfīlds iepriecināts nopurpināja.

Viņa acis pāri lagūnai meklēja tikai «Nuhīvas» buras, kas rēgojās starp reti augošo palmu lapotnēm.

Pārleja māja bija liela divstāvīga karkasu ēka, celta no Kalifornijas baļķiem, ar cinkota skārda jumtu. Tas proporcijas tik ļoti neatbilda atola slaidajām aplocēm, ka nams šķita izburbis no smilšu sēres dzīlēm un rēgojās tai pāri kā augonis. Tiklīdz enkurs bija izmests, «Mala­hini» vīri tūdaļ devās pieklājības vizītē uz krastu. Pāre- jie kapteiņi un uzpircēji jau staigāja pa lielo zāli, aplū­kodami pērles, kas rītdien tiks izsolītas. Paumotiešu kal­potāji — Hikihoho iemītnieki un saimnieka sievas radi­nieki — slīdēja pa zaļi, piedāvadami viskiju un absintu. Un visai šai raibajai publikai pa vidu, ņirdzīgi smīnē­dams un nemitīgi tarkšķēdams, staigāja pats Pārlejs — kādreiz staltā un varenā vīra sarucis grausts. Iedubu- šās acis drudžaini mirgoja, un iegrimušie vaigi izskatījas kā dobumi. Mati uz galvas šķita augam atsevišķos kum­šķos, arī ūsas un ķīļbārdiņa bija lēkšķaini izdēnējušas.

— Godavārds! — Malhels tikko dzirdami pačukstēja. — Garkājains Napoleons Trešais, tikai tāds sakaltis, ap- gruzdis un sačervelējies. Un kur tad plušķains! Nav brī­nums, ka viņš šķiebj galvu uz vienu pusi. Cenšas notu­rēt līdzsvaru.

— Būs pamatīgs pūtiens, — ar šādiem vārdiem sirm­galvis apsveicināja Grifu. — Jums gan laikam varen kā­rojas pērļu, ja tadā diena braucāt šurp?

— Šo pērļu dēļ var skriet kaut vai uz pašu elli, — Grīfs smaidot laipni atsaucās, ļaudams acīm slīdēt pār galdu, uz kura bija izlikts pērļu klāsts.

— Ir jau viens otrs arī devies šādā ceļā pērļu labad, — vecais Pārlejs irgodams trieca. — Apskatiet šo te! — Viņš norādīja uz prāvu nevainojami veidotu pērli ne­liela valrieksta apmēros, kura gulēja atsevišķi uz zamš­ādas paklajiņa. — Tahiti man par to piedāvāja sešdes- mittūkstoš franku! Rīt man par to solīs tikpat un vēl vairāk, ja tik visi nebūs aizpūsti pa gaisu. Nu jā, šo pērli atrada mans brālēns — brālēns no sievas puses. Viņš, zināt, bija iezemietis. Bez tam viņš bija ari zaglis. Viņš to noslēpa. Bet tā bija mana. Viņa brālēns, kas bija arī mans brālēns,— te jau mēs visi esam saradoju­šies, — viņu nokāva un ar pērli aizbēga kuterī uz Noo- Nau. Es tam sekoju, bet, pirms vēl tur nokļuvu, Noo-Nau virsaitis pērles dēļ jau bija nomiedzis manu brālēnu. Ja, jā, uz šī galda ir reprezentēti daudzi nelaiķi. Iedzeriet, kaptein, jūsu seja man nav pazīstama! Laikam gan jauns iebraucējs salās?

— Tas ir kapteinis Robinsons no «Robertas», — Grīfs viņus iepazīstināja savā starpā.

Pa to laiku Malhels sasveicinājās ar Pīteru Džī.

— Man pat prātā nebija ienācis, ka pasaulē var būt tik daudz pērļu, — Malhels teica.

— Tik daudz kopa vienā reizē man arī nav gadījies redzēt, — Pīters Džī atteica.

— Kāda tām varētu būt vērtība?

— Piecdesmit vai sešdesmit tūkstoši sterliņu mār­ciņu — bet tas tikai mums, uzpircējiem. Parīzē… — Viņš savilka plecus un sacēla uzacis par zīmi, ka šāda summa vispār nav aptverama.

Malhels notrausa sviedrus no pieres. Visi bija pārplū­duši sviedriem un elpoja smagi. Pasniegtajos dzērienos nebija ledus gabaliņu, viskijs un absints tika malkoti remdeni.

— Jā, jā, — Pārlejs vurvulēja. — Uz tā galda guļ daudzi nelaiķi. Es šīs pērlītes pazīstu — visas līdz pē­dējai. Apskatiet tur tās trīs! Tik ļoti saderīgas, vai ne tā? Kāds nirējs no Austrumsalas man tās izzvejoja nedē­ļas laikā. Nākamā nedēļā viņu nokampa haizivs, norāva šim roku, un asins saindēšanās paveica pārējo. Un šī te paprāvā neregulārā pērle — nekas sevišķs, būšu vēl lai­mīgs, ja man rīt par to piesolīs divdesmit franku; bet tā ir nākusi no divdesmit divu pēdu dziļa ūdens. Nirējs bija no Raratongas. Pārspēja visus niršanas dziļuma re­kordus. Izvilka to no divdesmit divu pēdu dziļuma. Es viņu vēl redzēju. Bet plaušas viņam bija pārplīsušas, vai arī tā bija embolija, jo pēc divām stundām viņš nomira. Nomira kliegdams. Jūdzēm tālu to varēja dzirdēt. Tik spēcīgu iezemieti vēl nebiju redzējis. Kāds pusducis manu iezemiešu ir nomiruši ar kesona slimību. Un mirs vēl daudzi cilvēki, mirs vēl daudzi.

— Eh, beidziet ķērkt, Pārlej! — kāds kapteinis uzrājās. — Nekāda pūtiena jau nebūs.

— Bijis es vēl spēka gados, es nekavētos ne mirkli — rautu ārā enkuru un lasītos projām jo ātrāk, jo labāk, — sirmgalvis atteica vecīgā falsetā. — Jā, jā, bijis es spēka gados, kad vēl vīns iet pie sirds. Bet kur nu jums to saprast! Jūs visi paliksiet te kā iemieti. Es jūs ar ne­maz nebrīdinātu, ja ticētu, ka būsiet ar mieru braukt pro­jām. Vai tad nu klijānus kāds var padzīt no maitas! Iedzeriet vēl pa lāsītei, mani brašie jūrnieki! Jā, jā, uz ko gan visu cilvēks nav spējīgs pāris sīku gliemeņgrau- diņu dēļ! Re, kur tās guļ, skaistulītes! Izsole būs rītu, punktīgi desmitos. Vecais Pārlejs rīko izpārdošanu, un maitu lijas jau pulcējas… vecais Pārlejs, kurš savās dienās bija stiprāks vīrs par jebkuru no šitiem un kurš vēl skatīs lielu tiesu no šitiem mirušus.

— Bet tad ir gan riebīgs vecs negantnieks! — «Ma­lahini» kravas pārzinis pačukstēja Pīteram Džī.

— Un kas pavisam, ja arī uznāk vētra? — sacīja «Dol- lijas» kapteinis. — Hikihoho vēl ne reizes nav aizpūsta jūrā.

— Jo vairāk iemeslu ticēt, ka nu tas var notikt, — atcirta kapteinis Vorfīlds. — Es tai vis negribētu uzti­cēties.

— Kurš tad nu ķērc? — Grīfs pārmetoši noteica.

— Man gauži negribētos zaudēt jauno motoru, pirms vēl tas sevi atmaksājis, — kapteinis Vorfīlds drūmi at­bildēja.

Pārlejs apbrīnojami veikli izlocījās caur ļaužu drūzmu zālē līdz barometram pie sienas.

— Uzmetiet aci, mani brašie jūrnieki! — viņš izsau­cās līksmā triumfā.

Tuvāk stāvošais paskatījās barometra rādījumu. Sa­triecošais efekts bija skaidri lasāms viņa sejā.

— Nokritis par desmit, — vairāk viņš neko neteica, bet visas sejas kļuva tramīgas, un tā vien izskatījās, ka visiem gribētos tūdaļ mesties uz durvīm.

— Ieklausieties! — Pārlejs pavēloši teica.

Klusumā, kāds iestājās, ārējā bangotne šķita kļuvusi neparasti skaļa. Bija dzirdama dārdoša rēkoņa.

— Sāk celties lielas bangas, — kāds ierunājās, un tū­līt visi kā viens saplūda pie logiem.

Caur pareto kokospalmu virkni vīri raudzījās uz jūru. Cita pēc citas milzīgas, līdzenas bangas vēlās pret ko­raļļu piekrasti. Dažas minūtes visi kā sastinguši vēroja neparasto ainu, sarunādamies klusinātās balsīs, un šajās pāris minūtēs nepārprotami ievēroja, ka bangas milst arvien lielākas. Tas šķita baismīgi — pilnīgā bezvējā milstošas bangas —, un cilvēku balsis nevilšus kļuva vēl klusākas. Visi satrūkās, kad vecais Pārlejs pēkšņi iever- velējās:

— Vēl ir laiks iziet jūrā, brašie džentlmeņi! Kuģus pār lagūnu var pārvilkt tauvās ar laivām.

— Būs jau labi, vecais, — ieteicās «Kaktusa» stūrma­nis Dārlings, gadus divdesmit piecus vecs ziedoša pa­skata jauneklis. — Pūtiens būs uz dienvidiem un paies garām. Mēs nejutīsim ne vēsmiņas.

Telpā nošalca it kā atvieglojuma nopūta. Atkal atsā­kās sarunas, balsis kļuva skaļākas. Daži uzpircēji pat at­griezās pie galda un turpināja pētīt pērles.

Pārleja griezīgie krikšķi kļuva vēl spalgāki.

— Pareizi, pareizi, —viņš urdīja. — Lai ari pasaulei gals klāt, jūs tik pērciet un pārdodiet!

— Mēs rītu tās tik un tā nopirksim, — Aizekss apgal­voja.

— Tad jus pirkumu varēsiet kārtot ellē.

Sapulcējušos neticīgie smiekli nokaitināja veco vīru.

Viņš nikni apcirtās pret Dārlingu.

— No kura laika tādi puikas kā jūs kaut ko sajēdz par vētrām? Un kur ir tas cilvēks, kurš būtu grafiski attēlo­jis Paumotu negaisu ceļus? Kurā grāmatā jūs varat tos sameklēt? Es kreisēju pa Paumotu salām jau tad, kad ve­cākais starp jums vēl nebija piedzimis. Es zinu. Austrumu rajonos negaisa centrs virzās tik plašā aplī, ka veido gandrīz taisnu līniju. Šeit, rietumdaļā, tas met asu leņķi. Atcerieties jūras karti. Kā tad varēja notikt, ka deviņ­desmit pirmajā gadā vētra nopostīja Auri un Hiolau? Leņķis, brašo puis, asais leņķis! Pēc stundas vai divām, augstākais, trim sāks pūst vējš. Paklausieties, kas tur no­tiek!

Truls, dārdošs trieciens satricināja atola koraļļu pa­matnes. Māja sadrebējās. Iezemiešu kalpotāji ar viskija un absinta pudelēm rokās bailīgi saspiedās pūlītī, it kā palīdzību meklēdami, un izbijušies skatījās pa logiem uz vareno viļņu plūsmu, kas šļakstot uzbrāzās tālu krastā līdz pat kāda kopras šķūņa stūrim.

Pārlejs paraudzījās barometrā, nokrikšķinājās un pa­šķielēja visapkārt uz saviem viesiem. Kapteinis Vorfīlds pārgāja pār istabu, lai arī paraudzītos.

— 29,75, — viņš nolasīja. — Vēl par pieciem noslī­dējis. Ak tu kungs! Tam vecajam sātanam ir bijusi tais­nība! Negaiss nāk, un manis nav uz kuģal

— Metas tumšs, — Aizekss gandrīz čukstēja.

— Godavārds! Tikpat kā uz skatuves, — Malhels teica Grifam, paraudzīdamies savā pulksteni. — Desmit no rīta, bet tumšs kā mijkrēslī. Aptumst zālē ugunis, sā­kas traģēdija. Kur ir svinīgā mūzika?

Par atbildi vēl viens dārdošs trieciens satricināja atolu un namu. Sapulcējušies gandrīz vai panikā traucās uz durvīm. Nespodrajā krēslā viņu sviedros vizošās sejas iz­skatījās spokainas. Aizekss smacīgajā tveicē dusujaini el­soja.

— Kas tad nu par steigu? — Pārlejs klukstēdams ņir­dza par aizejošajiem viesiem. — Vēl pēdējo malciņu, bra­šie džentlmeņi! — Neviens viņā neklausījās. Kad skrējēji bija sasnieguši ar gliemežvākiem apmaloto taku uz plud­mali, viņš vēl izbāza galvu pa durvīm un uzsauca: —Ne- piemirstiet, džentlmeņi, rītu pulksten desmitos vecais Pār­lejs pārdos savas pērles!

Notikums, kas norisinājās krastmalā, bija diezgan jo­cīgs.

Laiva pēc laivas steigšus pildījās ar cilvēkiem un trau­cās projām. Bija kļuvis vēl tumšāks. Nekustīgais bezvējš turpinājās, un ikreiz, kad pret ārējo piekrasti gāzās vil­nis, smiltis zem gājēju kājām nodrebēja. Pa liedagu ne­steidzīgi soļoja Nerijs Herings. Smīnēdams viņš vēroja kapteiņu un uzpircēju pārliecīgo steigsmi. Nerijam līdzi gāja trīs kanaki no viņa kuģa un arī Tai-Hotauri.

— Kāp laivā un ņem airi! — Kapteinis Vorfīlds tam pavēlēja.

Tai-Hotauri mundri pierikšoja klāt, bet Nerijs Herings ar saviem kanakiem palika stāvam pēdu četrdesmit at­statu un noskatījās.

— Mans vairs nestrādāt priekš jums, skiper, — Tai- Hotauri teica skaļi un nekaunīgi. Tomēr sejas izteiksme šiem vārdiem neatbilda, jo kanaks centīgi un zīmīgi mirk­šķināja acis. — Lamāt mans, skiper, — viņš teica pie­smakušā čukstā un atkal zīmīgi piemiedza acis.

Kapteinis Vorfīlds uztvēra šo repliku un sāka attiecīgi darboties. Viņš pacēla kā dūri, tā balsi.

— Tūdaļ kāp laivā, — viņš brēca, — vai es tevi sa- malstīšu mīkstu!

Kanaks iespītīgi parāvās atpakaļ, un Grifs stājās starpā, lai nomierinātu kapteini.

— Mans iet strādāt uz «Nuhīva», — Tai-Hotauri pazi­ņoja un pievienojās gaidošajai grupiņai.

— Nāc atpakaļ! — kapteinis draudīgi auroja.

— Viņš ir brīvs cilvēks, skiper, — ierunājās Nerijs Herings. — Viņš ir braucis uz mana kuģa agrāk un brauks atkal, tas ir viss.

— Nāciet, mums jātiek uz klāja, — Grīfs skubināja.

— Redziet, cik tumšs jau sameties!

Kapteinis Vorfīlds padevās, bet, kad laiva atīrās no malas, viņš tās pakaļgalā piecēlās kājās un pakratīja dūri pret krastu.

— Gan es vēl ar jums izrēķināšos, Nerij, — viņš klie­dza. — No visiem skiperiem šeit jūs esat vienīgais, kurš zog citiem kapteiņiem matrožus. — Apsēdies viņš klusā balsī ievaicājās: — Kas gan tam Tai-Hotauri padomā? Viņš kaut ko ir sagudrojis — bet kas tas varētu būt?

Kad laiva piebrauca pie «Malahini» borta, pār reliņu tiem pretī lūkojās Hermana pārbiedētā seja.

— Barometram drīz izkritīs dibens, — viņš pavēstīja.

— Būs briesmīgs pūtiens. Es jau sagatavoju arī stār- borta enkuru.

— Pārbaudiet arī pašu lielāko, — kapteinis Vorfīlds norīkoja, uzņemdamies savus pienākumus. — Hei, puiši, uzvelciet šo laivu uz klāja! Nolieciet ar dibenu uz augšu un pamatīgi nodrīvējiet!

Uz visu šoneru klājiem vīri rosīgi darbojās. Visās ma­lās žvadzēja pārbaudāmās enkurķēdes. Te viens, te otrs kuģis pagriezās un izmeta otru enkuru. Tie, kuriem, tā­pat kā «Malahini», bija trešais enkurs, sagatavoja arī to, lai varētu izmest, kad kļūs redzams, no kura rumba vējš pūš.

Arējās bangotnes rēkoņa nemitīgi pastiprinājās, kaut gan lagūna gulēja rāma kā spogulis. Pārleja lielajā namā, kas zvilnēja uz smilšu sēres, nemanīja nekādas dzīvības zīmes. Tāpat pamestas stāvēja arī laivu būdas, kopras šķūņi un nojumes pērleņu glabāšanai,

— Man būtu liela patika pacelt enkurus un braukt prom, — Grīfs teica. — Ja te apkārt būtu atklāta jūra, es tā arī darītu. Bet kā ziemeļos, tā austrumos stiepjas atolu virknes, un mēs esam ieslēgti. Tad jau izdevīgāk šķiet palikt tieši še. Kā jūs domājat, kapteini Vorfīld?

— Pilnīgi piekrītu jums, lai gan lagūna nav nekāds dzirnavu dīķis, kur droši paglābties. Kaut zinājis, no kuras puses tā nāks! Oho! Viens Pārleja kopras šķūnis gatavs gan.

Viņi ieraudzīja stiebriem jumto šķūni paceļamies aug­šup un apveļamies, bet putu vērpete, pāršļākusies pāri smilšu korei, ieplūda lagūnā.

— Gāžas pāri! — Malhels izsaucās. — Un tas vēl tikai sākums. Re, kur nāk atkal!

Šķūņa grausts šoreiz apmeta kūleni un nogāzās smil­tīs. Trešais vilnis salauzīja to šķembās un pa nogāzi aizskaloja uz lagūnu.

— Ja sāks pūst, vismaz kļūs drusciņ vēsāks, — Her­mans nomurdēja. — Te jau nav vairs ko elpot. Pekles karstums. Esmu izžuvis kā plītskrāsnī.

Ar smago dunci, ko nēsāja makstī pie jostas, viņš pār­šķēla dzeramo kokosriekstu un iztukšoja tā saturu. Ari pārējie centīgi sekoja šiin paraugam, tikai reizi pārtrauk­dami sūkšanu, lai noskatītos, kā sagrūst kāds no Pār­leja gliemežvāku šķūņiem. Barometra atzīme patlaban rādīja 29,50.

— Jādomā, esam visai tuvu zemspiediena apgabala centram, — Grifs iepriecināts piezīmēja. — Līdz šim man ne reizes nav gadījies nokļūt pašā viesuļvētras sirdī. Jums arī, Malhel, tas būs interesants piedzīvojums. Ba­rometrs krītas tik strauji, ka negaiss acīmredzot būs va­rens.

Kapteinis Vorfīlds norēcās, un visu acis pievērsās vi­ņam. Kapteinis tālskatī lūkojās garenvirzienā pāri lagū­nai uz dienvidaustrumiem.

— Tur tā nāk, — viņš mierīgi noteica.

Nemaz nevajadzēja tālskata, lai saskatītu. Pār lagū­nas virsmu šķita joņojam dīvaini aprisēta dūmaka. Gar abām atola malām tādā pašā ātrumā to pavadīja strauja kokospalmu saliekšanās un lidojošu lapu spieti. Vējbrāz- mas priekšējo malu uz lagūnas virsmas iezīmēja blīva, tumša, vēju kulta ūdens josla. Tās avangardā kā strēl­nieku priekšpulki šaudījās žiglas atsevišķas vēja sīpas.

Aiz šās joslas traucās kādu ceturtdaļjūdzi plata ūdens lāma, kas šķita rāma kā spogulis. Tad atkal sekoja tumša, vēju kulta ūdens svēdra, bet aiz tās visa lagūna virda baltās, viruļainās putās.

— Kas tā par rāmu ūdens svītru? — Malhels vaicāja.

— Bezvējš.

— Bet tā taču joņo tikpat ātri kā vējš, — otrais iebilda.

— Tai tas jādara, citādi vējš to apsteigs, un tad vairs bezvēja nebūs. Šī ir vētra ar divkāršu fronti. Es reiz šādu te brāzmu piedzīvoju pie Savajām. Tā bija īsta du- bultfrontes vētra. Blākš! Uzgāzās trieciens, tad acumirklis klusuma un atkal jauns brāziens. Stāviet stingri un tu­rieties cieši! Nu tā tūlīt būs klāt. Skat, kas notiek ar «Robertu»!

«Roberta» ar vaļīgām enkurķēdēm gulēja vairāk vēja pusē, un brāziens to šķērseniski patrieca uz priekšu kā salmiņu. Tad ķēdes ar šausmīgu rāvienu to apstādināja, sagriežot bugspritu pret vēju. Pirmais vēja grūdiens no­raustīja šoneri pēc šonera, arī «Malahini», līdz tos sa­turēja stingri nostieptās ķēdes. Kad «Malahini» enkuri ar grūdienu aprāva tā slīdēšanu, Malhels un pat vairāki kanaki nogāzās no kājām.

Un tad pēkšņi vējš pazuda. Viņus bija sasniegusi jo­ņojošā bezvēja josla. Grīfs uzrāva sērkociņu, un rāmajā gaisā liesmiņa bez kāda aizsega dega mierīgi, pat neplī- voja. Nolaidās bieza krēsla. Mākoņu klājs, kas jau stun­dām ilgi bija slīdzis zemāk un zemāk, nu šķita nogūlis tieši virs jūras līmeņa.

Uzbrāžoties vētras otrajai frontei, atkal «Roberta» pir­mā noraustījās sastieptajās ķēdēs, un tad aši cits pēc cita to pašu atkārtoja pārējie šoneri. Satrakotā jūra virda, balti putodama, klāta sīkiem šļakatu vilnīšiem. «Mala­hini» klājs drebēja zem cilvēku kājām. Sastriegtās falles rībināja pret mastiem kā bungas, visas tauvas un tro­ses sāka neganti dūkt kā milzu rokas skartas stīgas. Stā­vot ar seju pret vēju, elpu ievilkt nebija iespējams. Mal­hels, kas līdz ar citiem bija iespiedies pavēnī aiz kajītes virsbūves, nejauši pabāza galvu ārā, un vienā mirklī viņa plaušās ietriecās tāds daudzums saspiesta gaisa, ka viņš vairs nejaudāja dabūt to ārā un bezmaz noslāpa, kamēr izdevās aizgriezt galvu sānis.

— Kaut kas neticams! — viņš elsa, taču neviens viņu nedzirdēja.

Hermans ar vairākiem kanakiem četrrāpus centās aiz­kļūt līdz priekšgalam, lai iemestu vēl trešo enkuru. Grīfs piebikstīja kapteinim Vorfīldam un norādīja uz «Ro­bertu». Tā slīdēja ar visiem enkuriem, nākdama viņiem tieši virsū. Vorfīlds pielika muti Grifam pie auss un iekliedza:

— Mēs arī slīdam!

Grīfs pielēca pie stūresrata un strauji apcirta to ap­kārt, sagriezdams «Malahini» pa kreisi. Trešais enkurs aizkabinājās gruntī, un «Roberta» ar pakaļgalu pa priekšu aizslīdēja garām tikai jardus desmit no viņu borta. Viņi pamāja ar roku Pīteram Džī un kapteinim Robinsonam, kas līdz ar vairākiem matrožiem darbojās pa priekšklāju.

— Viņi lauž pušu ķēdes! — Grīfs kliedza kapteinim Vorfīldam. — Grib izkļūt ārā pa izeju! Neko nevar da­rīt! Enkuri aras gruntī!

— Mūsējie tagad tur! — kapteinis atkliedza atbildi. — Rau, kur «Kaktuss» uzgrūdās virsū «Mizijai»! Nu tiem ies plāni!

«Mizijas» enkuri līdz šim turēja stingri, taču pievieno­tais «Kaktusa» spiediens bija par lielu, un nu abi šo­neri, sakabinājušies kopā, aizšļūca pa balti putojošo viļ- ņotni. Varēja redzēt, kā abu kuģu matroži cērt un rauj, cenzdamies atsvabināt tos vienu no otra. «Roberta», at­brīvojusies no enkuriem, klīvera vietā uzvilkusi nelielu brezenta strēmeli, stūrēja uz ieeju lagūnas ziemeļrietumu galā. Grīfs ar kapteini Vorfīldu redzēja, ka «Roberta» izkļūst tai cauri un izbrauc atklātā jūrā. Bet «Miziju» ar «Kaktusu», kas tā ari nejaudāja tikt viens no otra vaļā, izstūma krastā kādu pusjūdzi no ieejas.

Vējš pūta arvien stiprāk un vēl tikai pieņēmās spēkā. Vienīgi sasprindzinot visus spēkus, bija iespējams brāzmā noturēties kājās, un, dažas minūtes rāpojuši pa klāju pretim vējam, matroži bija galīgi pārmocījušies. Her­mans ar saviem kanakiem pūlējās, cik spēka, saistīdami un nostiprinādami visu, ko vien varēja, un uzlikdami bu­rām papildcēziņus. Vējš raustīja viņu plānos krekliņus un plēsa tos nost no muguras. Cilvēki kustējās tik gausi, it kā ķermeņi būtu tonnām smagi, un ne reizi neatlaida vaļā no pietveres vienu roku, pirms nebija droši pieķērušies kur citur ar otro. Vaļējie trošu gali stīvi turējās līme­niski, un, ja vējam izdevās tos sapurināt, no virvju ga­liem atrāvās driskas un aizlidoja prom.

Malhels piedūrās Grifam un tad kapteinim, norādī­dams uz krastu. Stiebriem jumtie šķūņi bija nozuduši pa­visam, bet Pārleja nams grīļojās kā piedzēries. Tā kā vējš pūta atola garenvirzienā, māju kaut cik bija pa­sargājušas jūdzēm garās kokospalmu rindas. Taču mil­zīgie viļņi, kas nemitīgi gāzās pāri no ārpuses, pamazām ārdīja mājas pamatus un tricinot lauzīja tos gabalos. Nams jau šķiebās pār izskaloto smilšu nogāzi, tā bojā­eja bija nenovēršana. Sur tur kokospalmās karājās cil­vēki, piesējušies pie to stumbriem. Koki ne šūpojās, ne lo­cījās. Vēja pārliekti, tie tā arī stāvēja, tikai baismīgi vibrēja. Pa apakšu smiltīs putoja baltās bangu šļāces.

Tagad arī pār lagūnu visā garumā traucās milzīgas bangas. Tām bija gana vietas, kur ieskrieties desmit jū­džu garajā lagūnā no atola pievēja gala; no šiem triecie­niem šoneri slējās stāvus, un ūdens masas gāzās tiem pāri. Uzbrāžoties pašām lielākajām bangām, arī «Mala­hini» priekšgals ierakās vilnī, tā ka ūdens reizēm mutu­ļoja par vidusklāju līdz pat reliņa augšai.

— Nu ir laiks ieslēgt jūsu motoru! — Grīfs auroja; un kapteinis Vorfīlds, aizrāpies līdz mehāniķim, kas tu­rēdamies gulēja uz klāja, kliegšus sāka dot komandas.

Kad motors darbojās, dodams pilnu gaitu uz priekšu, «Malahini» sāka uzvesties labāk. Kaut gan kuģis arvien vēl raka priekšgalu viļņos, tomēr enkuri to vairs tik ne­žēlīgi neraustīja. Taču galīgi atslābināt enkura ķēdes ku­ģis nespēja ari tagad. «Malahini» četrdesmit zirgspēku jaudāja vienīgi kaut cik mazināt ķēžu saspriegumu.

Vējš tikai auga un pieņēmās spēkā. Mazā «Nuhīva» bija noenkurojusies sānis no «Malahini», mazliet tuvāk liedagam, tās motors vēl arvien nebija salabots, bet kap­teinis atradās krastā, un kuteris pārdzīvoja grūtus brī­žus. Tas rakās ūdenī tik bieži un tik dziļi, ka «Malahini» vīri ikreiz bažījās, vai tas vispār vēl parādīsies virs ūdens. Ap trijiem pēcpusdienā, kad «Nuhīva» vēl nebija iznirusi no iepriekšējā viļņa gāzmām, tai tūdaļ brāzās pāri nākamais, un kuģis vairs neparādījās virs ūdens.

Malhels paraudzījās uz Grifu.

— Ūdens ielauzis lūkas, — Grīfs auroja atbildi.

Kapteinis Vorfīlds norādīja uz «Vinifredu», mazu šo- nerīti, kas lēkāja un nira viļņos «Malahini» lagūnas pusē, un kaut ko kliedza Grifam ausī. Taču no viņa balss bija dzirdamas tikai atsevišķas neskaidras vārdu driskas ar klusuma starpbrīžiem, jo pārējos vārdus aiz­rāva vējš.

— Tāds sabirzis toveris … Bet enkuri turas… Kā vēl nav izjucis … Vecs kā Noasa …

Pēc kādas stundas Hermans norādīja uz «Vinifredu». Tam trūka vesela gabala no priekšvadņa līdz ar slīd- ragiem un fokmastu — enkuri raustīdamies bija tos at­lauzuši. Te gāzelēdamies viļņu ieplakās, te grūzdamies ar priekšgalu zem ūdens, nožēlojamais kuģa grausts sā­niski dzinās pa vējam.

Nu bija palikuši vairs tikai pieci kuģi, un no tiem vie­nīgi «Malahini» bija ar motoru. Baidīdamies piedzīvot tādu pašu likteni kā «Nuhīva» vai «Vinifreds», uz diviem kuģiem bija nolēmuši sekot «Robertas» paraugam — tie sacirta enkuru ķēdes un sāka tuvoties lagūnas ieejai. «Dollija» brauca pirmā, taču tās klīverburu vējš norāva un aiznesa, un kuģis ietriecās krastā atola novēja pusē netālu no «Mizijas» un «Kaktusa». Tomēr «Moana», ne­ļaudama šim skatam sevi iebaidīt, devās tai pašā ceļā un piedzīvoja to pašu gala iznākumu.

— Labs gan motoriņš, ko? — kapteinis Vorfīlds rēca savam saimniekam ausī.

Grīfs pasniedzās un paspieda viņam roku.

— Tas sevi pilnīgi atmaksā! — viņš brēca par atbildi. — Vējš iegriežas no dienvidiem, nu mums vajadzētu kļūt vieglāk.

Lēnām, bet neatlaidīgi, arvien pieņemdamies stiprumā, vējš mainīja virzienu un tagad pūta no dienvidiem — dienvidrietumiem, līdz visi trīs atlikušie šoneri ar priekš­galiem rādīja tieši uz krastu. Pārleja mājas graustu vējš bija norāvis, iegāzis lagūnā un nu dzina viņiem virsū. «Malahini» tas aizvirzījās garām, bet krakšķēdams ietrie­cās «Paparā» kādu ceturtdaļjūdzi aiz «Malahini». Uz cie­tušā kuģa priekšklāja vīri sāka drudžaini rosīties, un pēc minūtēm piecpadsmit nama grausts bija atsvabināts un aizpeldēja, taču paņēma sev līdzi «Paparas» bugspritu un fokmastu.

Tuvāk krastam, pa kreisi no «Malahini» bakborta, tu­rējās «Tahaa» — slaids jahtas veida kuģītis, taču ar pār­mērīgi smagiem rangouta kokiem. Tā enkuri vēl turēja, tomēr kapteinis, redzēdams, ka vējš pat nedomā pierimt, nolēma mazināt vēja spiedienu, nocērtot kuģīša mastus.

— Labs gan motoriņš, — Grīfs novēlēja laimes sa­vam skiperim. — Tas paglābs mūsu mastus.

Kapteinis Vorfīlds šaubīdamies pakratīja galvu.

Līdz ar vēja virziena maiņu viļņi pašā lagūnā strauji noplaka, toties nu viņi īsti sāka izjust, cik augstas un smagas ir ārējās bangas, kas gāzās pāri atolam. Koku vairs nebija atlicis necik daudz. Citi bija nolauzti tuvu pie zemes, citi izrauti ar visām saknēm. Viņi redzēja, kā vējš pārlauž kādu palmu pa vidu un galotnes daļu līdz ar trim cilvēkiem, kas pie tās turējās, virpuļiem ienes lagūnā. Divi cilvēki atraisījās no koka un aizpeldēja uz «Tahaa». Drīz pēc tam, tieši pirms tumsas iestāšanās, viņi pamanīja, ka no «Tahaa» pakaļējā klāja nolec kāds cilvēks un caur baltajām, viruļojošajām viļņu putām spēcī­giem vēzieniem peld uz «Malahini».

— Tas ir Tai-Hotauri, — Grīfs konstatēja. — Nu mēs uzzināsim ko jaunu.

Kanaks pieķērās pie vatcrstagas, pārrausās pār priekš­gala reliņu un rāpus sasniedza pakaļklāju, kur jūrnieki bija saspiedušies kajītes virsbūves daļējā aizsegā. Vi­ņam ļāva brīdi atvilkt elpu, un tad Tai-Hotauri saraus­tītiem teicieniem, vairāk rādīdams ar zīmēm, pastāstīja, ko zināja.

— Nerijs … velna laupītājs … Viņš gribēt zagt… pērles … Nokaut Pārlejs … kāds vīrs vajag nokaut Pār­lejs … Neviens nezināt, kurš vīrs… Trīs kanakas, Ne­rijs, mans… Piecas pupas… cepurē… Nerijs sacīt — viena pupa melna būt… Neviens nezināt… Nokaut Pār­lejs … Nerijs velna melis … Visas pupas melnas būt… Piecas melnas … Kopras šķūnis tumšs … Katrs vīrs dabūt melna pupa … Nākt liels vējš … Neko darīt ne- varet… Visi sakāpt kokos … Ar tās pērles laime nebūt, es jums teikt jau pirmīt… Laime nebūt…

— Kur ir Pārlejs? — Grīfs kliegdams jautāja.

— Augšā koks … Trīs viņa kanaki tas pats koks … Nerijs un viens kanaks cits koks… Mans koks aizpūst uz elle, tad es peldēt uz kuģis.

— Un kur ir pērles?

— Augšā koks pie Pārlejs. Varbūt Nerijs tagad jau dabūt pērles.

Grīfs laida Tai-Hotauri stāstu tālāk no auss ausī. Kap­teinis Vorfīlds bija galīgi pārskaities, un visi redzēja, kā viņš griež zobus.

Hermans nokāpa kajītē un atgriezās, nesdams degošu lukturi, taču, tikko tas pacēlās virs kajītes sienas, vējš liesmu izdzēsa. Labāk viņam sekmējās ar kompasmājiņas lampiņu, kaut arī iededzināt to izdevās vienīgi pēc ilgas kopīgas pūlēšanās.

— Ir gan jauki vējaina nakts! — Grīfs ieauroja Mal- helam ausī. — Un visu laiku pūš arvien stiprāk.

— Cik stipri?

— Simt jūdžu stundā … divi simti… Nezinu … Tik stipru vēju neesmu vēl redzējis.

Lagūnu arvien vairāk pieplūdināja bangas, kas šļācās pāri atolam. Simtiem jūrasjūdžu negaiss bija triecis šos viļņus pretī bēgumam, kas tomēr nespēja necik mazināt viļņu sparu. Bet, tiklīdz iestājās paisums, tūdaļ viļņi acīm redzami kļuva lielāki. Mēness pievilkšanas spēks sadar­bībā ar vēju brāza visu Klusā okeāna dienviddaļu pār Hikihoho atolu.

Kapteinis Vorfīlds, kas ik pa brīdim nokāpa palūkoties inašīntelpā, reiz atgriezās ar ziņu, ka mašīnists guļot paģībis.

— Bet motoram tak nevar ļaut apstāties! — viņš bez­palīdzīgi izsaucās.

— Labs ir! — Grīfs atteica. — Iznesiet mašīnistu uz klāja. Raudzīšu viņu aizvietot.

Klāja lūka uz mašīntelpu bija cieši noblīvēta, pie mo­tora varēja iekļūt tikai pa šauru spraugu no kajītes. Kar­stums un nesadegušās gāzes dvaka šajā telpā pilnīgi smacēja nost. Grīfs aši apskatīja motoru, appētīja to no visām pusēm, pārlaida skatienu pārējām šaurās mašīn- telpas ierīcēm un tad izdzēsa petrolejas spuldzīti. Pēc tam viņš strādāja tumsā, gaismodams vienīgi ar neskai­tāmu cigāru kvēli, kurus kūpināja citu pēc cita, ieiedams kajītē tos iededzināt. Grīfs gan bija aukstasinīgs cilvēks, tomēr drīz vien viņu sāka pārņemt iedoma, ka ir ieslo­dzīts kopā ar mehānisku briesmoni, kas dārd, elso un kunkst kliedzošajā tumsā. Līdz jozmenim izmeties kails, viscaur notriepies ar kvēpiem un mašīneļļu, apdauzīts un saskrāpēts no pastāvīgajiem zvēlieniem, kuģim bez mi­tas mētājoties — te ienirstot ūdenī, te iznirstot no tā, ar smagu reiboni galvā no gāzu un gaisa maisījuma, kādu bija spiests ieelpot, Grīfs neatlaidīgi strādāja stundu pēc stundas, pārmaiņus gan glaudīdams, gan dauzīdams, gan labinādams, gan lādēdams kā pašu motoru, tā vi­sas detaļas. Aizdedze sāka niķoties. Degvielas pievade kļuva nevienmērīga. Bez tam — kas visļaunākais — ci­lindri sāka pārkarst. Kajītē tika noturēta konsultatīva ap­spriede, kurā mašīnists pusportugālis lūgšus lūdzās uz pusstundu izslēgt motoru, lai to kaut cik atdzesētu un lai varētu salabot ūdens cirkulācijas vadus. Kapteinis Vorfīlds ne dzirdēt negribēja par motora apturēšanu. Me­tiss zvērējās, ka citādi motors tik un tā sabojāšoties un apstāšoties, pie tam uz visiem laikiem. Grīfs ar nelabi zalgojošām acīm, notašķījies un apdauzīts, sabrēca un izlamāja abus un norīkoja visu pa savam. Malhels, kra­vas pārzinis un Hermans tika likti pie darba kajītē — tiem vajadzēja divreiz un pat trīsreiz izfiltrēt benzīnu. Mašīntelpas grīdā izcirta caurumu, un kāds kanaks ne­pārtraukti vilka augšā netīro tilpnes ūdeni, ar ko lais­tīt cilindrus, kamēr Grifs pats visu laiku gāza eļļu pār motora kustīgajam detaļam.

— Nemaz nezināju, ka jūs esat tāds speciālists ben­zīna lietās, — kapteinis Vorfīlds apbrīnodams teica, kad Grifs kārtējo reizi iespruka kajītē ieraut kādu elpas vil­cienu druscīt mazāk piesārņota gaisa.

— Es peldos benzīnā, — Grīfs nikni izgremza caur zobiem. — Es to dzeru.

Tā arī palika nezināms, kādos veidos Grīfs vēl prot iz­mantot benzīnu, jo šaj'ā mirklī visi cilvēki, kas atradās kajītē, kā arī izfiltrētā benzīna kannas tika triekti pret priekšējo šoti — «Malahini» pēkšņi iegrūda degunu sevišķi dziļā vilnī. Vairākas minūtes neviens nespēja tikt uz kā­jām, jo viņus valstīja uz priekšu un atpakaļ, mētāja un dauzīja no sienas pret sienu. Šonerim cits pēc cita gā­zās pāri trīs milzīgi viļņi, tas krakšķēja, stenēja un dre­bēja, nespēdams panest uz klāja sagruvušo ūdens masu spiedienu. Grīfs aizrāpās līdz motoram, bet kapteinim Vorfīldam izdevās notrāpīt izdevīgu mirkli, lai pa trapu uztraustos uz klāja.

Atpakaļ viņš ieradās tikai pēc pusstundas.

— Lielā laiva ir prom, — viņš ziņoja. — Kambīze ir prom. Viss ir prom, palicis tikai klājs un lūkas. Un, ja motors nebūtu darbojies, mēs arī būtu prom. Turpiniet šo svētīgo darbu!

Ap pusnakti mašīnista plaušas un smadzenes bija kaut cik atbrīvojušās no gāzu dvingas, tā ka viņš varēja at­slogot Grifu, kurš uzrausās uz klāja, lai pavēdinātu arī savas plaušas un smadzenes. Viņš piebiedrojās pārējiem, kas bija saguluši aiz kajītes virsbūves, cieši turēdamies abām rokām un piedevām vēl nodrošinājušies, piesieda- mies ar virvēm. Cilvēki bija sablīvējušies īstā ņudzeklī, jo kanakiem šī bija vienīgā vieta, kur varēja mazliet pa­tverties. Daži gan bija paklausījuši skipera uzaicināju­mam un nokāpuši kajītē, bet gāzu dvinga tos tūdaļ iz­dzina atpakaļ. «Malahini» klājs bez pārtraukuma atra­dās ūdenī — te kuģis ienira vilnī, te pār to gāzās bangu brāzma, un cilvēki elpoja gaisa, šļakatu un ūdens maisī­jumu.

— Tā tik ir vētra, Malhel! — Grīfs kliedza viesim starpbrīdī starp diviem kuģa nirieniem.

Malhels ķepurojās, klepoja un jaudāja vienīgi pamāt ar galvu. Spigates nespēja aizvadīt milzīgās ūdens ma­sas, kas vēlās pār šonera klāju. Kuģim gāzelējoties, viļņi skalojās no viena reliņa līdz otram un atpakaļ, un, kad «Malahini» atsēdās uz pakaļgala, sasliedams priekšvadni pret debesīm, ūdens sagāzās pār pūpi. Tas straumēm lija iekšā pa trapu, plūda pār kajītes virsbūvi, mērcēdams un dauzīdams cilvēkus, kas pieplakuši turējās tās aizvējā, un pēdīgi izslējās pāri pakaļgala reliņam.

Malhels viņu pamanīja pirmais un piebikstīja Grifam, lai pievērstu arī tā uzmanību. Tas bija Nerijs Herings, kas, kaut kur pieķēries, knūpus turējās uz klāja tieši tajā vietā, kur pār viņu krita kompasmājiņas lampas vājais blāzmojums. Viņš bija gandrīz kails, apjozies vienīgi ar gurnu jostu, aiz kuras tieši gar ādu bija aizbāzts duncis bez maksts.

Kapteinis Vorfīlds atraisīja virves, ar kurām bija pie­sējies, un aizrāpoja pāri citu jūrnieku ķermeņiem. Kad kompaslampas gaismā kļuva saskatāma viņa seja, tā bija saviebta dusmās. Pārējie redzēja, ka viņš kaut ko saka, bet skaņas aiznesa vējš. Kapteinis pat nemēģināja tuvināt .lūpas Nerija ausij. Gluži otrādi — viņš ar žestu tam rādīja pār malu. Nerijs Herings, redzams, to labi saprata. Viņa baltie zobi atiezās ņirdzīgā ļaunprieka smīnā, un tad viņš piecēlās stāvus visā savā varenajā augumā.

— Nu, īsts slepkava! — Malhels bauroja Grifam ausī.

— Viņš lika, lai nogalina veco Pārleju! — Grīfs bļāva atpakaļ.

Sinī brīdī ūdens pār pūpi neskalojās un «Malahini» gu­lēja uz līdzena ķīļa. Nerijs apņēmīgi raudzīja aiziet līdz reliņam, taču vēja grūdiens to nogāza uz klāja. Tad viņš sāka rāpot četriski un tumsā izzuda jūrnieku skatienam, tomēr tie bija droši pārliecināti, ka viņš pārkāpis pār malu. «Malahini» dziļi ienira, un, kad viņi atkal bija tikuši laukā no plūdiem, kas skalojās pār pakaļgalu, Grifs pie­liecās pie Malhela auss.

— Viņš galu neņems! Tas taču ir Tahiti Cilvēks-Zivs! Viņš pārpeldēs lagūnu un sasniegs atola otru malu, ja vien vēl kāds atols ir palicis.

Pēc minūtēm piecām jauna plūdu straume pār kajītes jumtu uzgāza jūrniekiem virsū veselu mudžekli cilvēku ķermeņu. Jūrnieki tvēra tos, kā pagadījās, un turēja ciet, kamēr ūdens atkal noskrēja, tad atpeldējušos nostiepa lejā kajītē un sāka pētīt, kas tie tādi ir. Uz grīdas ne­kustēdamies atmuguriski gulēja vecais Pārlejs ar aizvēr­tām acīm. Abi pārējie bija viņa brālēni kanaki. Visi trīs bija kaili un asinīm notraipīti. Vienam kanakam pārlauztā roka nevarīgi karājās gar sānu. Otram kanakam asinis plūda no vaļējas brūces galvā.

— Vai to izdarījis Nerijs? — Malhels noprasīja.

Grīfs papurināja galvu.

— Nē, viņi ievainoti, kad viļņi viņus trieca pret klāju un kajītes sienām.

Piepeši iestājās kāda pārmaiņa, tā ka cilvēki apmulsuši palika stāvam neizpratnē. Brīdi bija grūti aptvert, ka no­rimis vējš. Tas bija aprāvies tikpat pēkšņi, kā apraujas zobena cirtiens. Šoneris turpināja zvalstīties un rakties viļņos, raustīdamies enkura ķēdēs, un viņi pirmo reizi saklausīja, cik spalgi tas brīkšķ. Pirmoreiz viņi arī dzir­dēja ūdens šalkoņu, tam gāžoties pār klāju. Mehāniķis apturēja motoru.

— Mēs esam ciklona centrā, — Grifs sacīja. — Nu tikai gaidiet vēja apsviedienu! Pūtīs tikpat neganti kā iepriekš. — Viņš palūkojās barometrā un nokliedza: — 29,32!

Pirmajā brīdī Grīfs neprata pieklusināt balsi, kas stun­dām ilgi bija aurojusi pret vētru, tālab viņš runāja tik skaļi, ka pārējiem griezās ausīs.

— Visas ribas iedragātas, — teica kravas pārzinis, vis­garām notaustīdams Pārleja sānus. — Vēl jau gan elpo, bet miršanas vaina.

Vecais Pārlejs iestenējās, nespēcīgi sakustināja vienu roku un pavēra plakstus. Acīs pavizēja atskārtas atgrie­šanās.

— Mani brašie džentlmeņi, — viņš gārgdams nočuk­stēja. — Nepiemirstiet… izsole… pulksten desmitos… ellē.

Plaksti atkal aizkrita ciet, un apakšžoklis jau grasījās slīgt lejup, taču vecais pamanījās pārvarēt nesamaņas uzplūdu tik ilgi, lai pēdējo reizi vēl varētu skaņi un nicīgi noirgoties.

Gan virs klāja, gan zem tā atkal gāja vaļā elle. No jauna visus apņēma jau tik pierastā vēja rēkoņa. «Mala­hini» brāzma ķēra no sāna, sagāžot kuģi ūdenī gandrīz līdz bimsu galiem, kamēr enkuri to atkal atrāva atpakaļ. Enkurķēdes iegrieza to vējā, un «Malahini» sāka raustī­ties, turēdamies uz līdzena ķīļa. Motoru atkal iedarbināja, un tas sāka pukšķināt.

— No ziemeļrietumiem! — kapteinis Vorfīlds uzkliedza Grifam, kad tas izlīda uz klāja. — Ar vienu rāvienu ap­cirties par astoņiem rumbiem.

— Nerijs nu vairs lagūnai pāri netiks, — Grīfs pie­zīmēja.

— Tad viņu atpūtis atpakaļ pie mums — vēl jo ļaunāk.

Pēc tam kad viņi bija tikuši cauri ciklona centram, ba­rometrs sāka aši kāpt. Tikpat strauji rimās arī vējš. Kad tas svilpoja vairs tikai kā parastā vētra, motors pēkšņi palēcās gaisā, visu savu četrdesmit zirgspēku pēdējā kon­vulsīvajā piepūlē atraudamies no pāršķeltās pamatnes plātnes, un nogāzās uz sāniem. Netīrā tilpnes ūdens šal­tis čūkstēdamas šļācās tam pari, un tvaiks mutuļiem uz­vijās gaisā. Mašīnists pārbīlī laida vaļā vaimanas, bet Grifs, sirsnīgā līdzjūtībā noskatījies uz vraku, iegāja ka­jītē un ar kokvilnas vīkšķiem sāka bružāt nost eļļainos netīrumus no krūtīm un roku delmiem.

Kad Grīfs, aizšuvis brūci viena kanaka paurī un otram kanakam ieŠinējis roku, uznāca uz klāja, saule bija uz­lēkusi un vēdinājās vismaigākā vasarīgā brīze. «Mala­hini» gulēja tuvu krastam. Priekšgalā Hermans ar mat­rožiem vilka iekšā samudžinātās enkurķēdes un lūkoja tās atrežģīt. «Papara» un «Tahaa» bija nozudušas, un kap­teinis Vorfīlds tālskatī pētīja atola viņējo malu.

— Pat ne skaidas no tām nav atlicis, — viņš noteica. — Tā, lūk, iet, ja nav motora! Kuģi laikam bija pārdzīti pār lagūnu pirms lielā vēja apsviediena.

Krastā, kur bija atradusies Pārleja māja, nemanīja ne mazākās zīmes no kādas ēkas. Kādu trīssimt jardu platā joslā, kur pāri bija gāzusies ārējā bangotne, nebija vairs neviena koka, pat ne stumbēna. Tālāk šur tur rēgojās pa atsevišķai palmai, un neskaitāmi koki nolauzti gulēja gar zemi. Tai-Hotauri apgalvoja, ka redzot kaut ko kusta­mies kādas saglabājušās palmas lapotnē. Uz «Malahini» vairs nebija palikusi neviena laiva, un kuģinieki noskatī­jās, kā Tai-Hotauri peldus dodas uz krastu un uzrāpjas kokā.

Kad viņš atgriezās, tie palīdzēja pārrāpties pār reliņu iezemiešu meitenei no Pārleja mājkalpotāju saimes. Taču vispirms meiča padeva tiem augšup sapluinītu grozu. Tajā gulēja vesels metiens vēl aklu kaķēnu — visi beigti, izņemot vienu, kas pīkstoši ņaudēja un lūkoja rampāties uz vārgajām kājelēm.

— Paskat! — Malhels ieteicās. — Kas tas tāds?

Viņi ieraudzīja gar piekrasti soļojam kādu vīrieti.*Tas kustējās laiski, itin kā iznācis rīta pastaigā. Kapteinis Vorfīlds nožņirkstināja zobus. Tas bija Nerijs Herings.

— Hallo, skiper! — Nerijs uzsauca, nonācis tiem iepre­tim. — Vai es varu ierasties pie jums uz borta un dabūt kaut ko brokastīs?

Kapteiņa Vorfilda seja un skausts sāka pieblīst un vēr­tās tumši sarkani. Viņš lūkoja parunāt, bet tikai norīs­tījās.

— Ej ellē… ej ellē… — tas bija viss, ko viņš jaudāja izsacīt.

6 — Džeks Londons VIII sej,

[3] stils, kas veidots pec senajiem spāņu katoļu misijas paraugiem Kalifornijā.

[4] svīps — neliela kombinācija kazino spēlē.

[5] koka miza, no kuras šķiedrām gatavo apģērbus un paklājus.