Saules dēls

NELIELS RĒĶINS SVIZINAM HOLAM

Pēdējo reizi ilgi un vērīgi nopētījis ne ar ko nepār­traukto jūras aploci, Deivids Grīfs nolaidās no zāliņa un, visas cerības zaudējis, lēnām nokāpa pa veblīnēm uz klāja.

— Leu-Leu atols ir nogrimis, mister Snov, — viņš teica jaunajam stūrmanim ar izbiedēto seju. — Ja vien navigācijas zinībām vēl kaut cik var ticēt, tad šis atols droši vien atrodas zem jūras, jo mēs divas reizes esam pārbraukuši tam tieši pāri… labāk sakot, vietai, kur tam vajadzēja atrasties. Vai nu tas ir tā, vai arī sabo­jājies hronometrs, jeb vai es esmu aizmirsis visu, ko zinu par navigāciju.

— Tas laikam gan būs hronometrs, ser, — stūrmanis apliecināja savam saimniekam. — Zināt, es taču izdarīju novērojumus arī pats uz savu roku un apstrādāju tos, un tie pilnīgi saskan ar jūsējiem.

— Jā, — noņurdēja Grīfs, īgni pamezdams ar galvu, — un tur, kur krustojas jūsējās sommerlīnijas un manējās tāpat, tur ir punkts, kur jāatrodas Leu-Leu centram. Vai­nīgajam jābūt hronometram — vai nu tas noslīdējis par kādu iedaļu, vai atgadījies kas cits tamlīdzīgs.

Viņš paspēra dažus soļus līdz reliņam un atpakaļ, tad pameta bažīgu skatienu uz «Tēvoča Tobija» sliedi ūdenī. Šoneris, no pakaļgala pūšot diezgan pastiprai brīzei, brauca ar deviņu vai desmit mezglu ātrumu.

— Labāk iegroziet to tuvāk pie vēja, mister Snov! At­stājiet tikai mazās buras un ļaujiet kuģim kreisēt pret vēju ar kādu divu mezglu ātrumu! Sāk nomākties, un es nedomāju vis, ka šonakt izdosies novērot zvaigznes; tā­pēc tagad mums atliek tikai noturēties uz vietas pret vēju, pēc rītrīta novērojumiem aprēķināsim platuma grā­dus un uzmeklēsim Leu-Leu, braukdami pa tās platuma grādu. Tā savā laikā rīkojušies visi vecie jūras brau­cēji.

No visiem šoneriem, kas piederēja Deividam Grifam, «Tēvocis Tobijs» — plats, smagnējiem rangouta kokiem, augstu virsūdens bortu un stāvu holandiešu tipa priekš- vadni — bija visgausākais, vispamatigāk būvētais, tālab arī visizturīgākais, un uz to droši varēja paļauties. Kuģa parastais maršruts veda pa Banka un Santakrusa salu grupām un starp ziemeļrietumos izkaisītajiem atsevišķa­jiem atoliem, kur Grifa iezemiešu tirgotāji vāca kopru, ka- retes bruņurupučus un pa reizei, ja gadījās, arī kādu tonnu pērienu. Tā kā skiperi bija nolikusi gultā sevišķi nikna drudža lēkme, Grīfs bija palaidis viņu atvaļinājumā un pats pārņēmis «Tēvoča Tobija» vadību tā reisā pa ato­liem, kas notika ik pusgadu reizi. Viņš bija nolēmis vis­pirms aizbraukt uz Leu-Leu, kas atradās vistālāk, bet tagad izrādījās, ka nomaldījies jūrā, jo hronometrs rāda zilus brīnumus.

Tonakt neparādījās neviena zvaigzne, un nākamajā dienā arī saule nebija redzama. Visapkārt zvilnēja neciešami smacīga nekustība, ko reizēm sarāva spē­jas vēja brāzmas un pēkšņas lietus gāzes. Aiz bažām no­virzīties pārāk tālu pret vēju «Tēvoci Tobiju» nolika dreifā, un četras nākamās dienas un naktis debesis sedza mā­koņi. Ne uz mirklīti nepaspīdēja saule, un tajos nedaudza­jos brītiņos, kad pa mākoņu spraugām pavīdēja zvaig­znes, tās bija pārāk blavas un tūdaļ arī nozuda, tā ka par to noteikšanu nebija ko domāt. Sajā laikā jau pat pēdī­gais nepraša būtu skaidri atskārtis, ka dabas spēki gatavo negantu uzbrukumu. Grīfs, apskatījis barometru, kas ne­mainīgi turējās uz 29,90, kāpa atpakaļ uz klāja, sagrūz- damies ar Džeki-Džekiju, kura seja bija tikpat samākusies un aizmiglota kā debesis un gaiss visapkārt. Džeki-Dže- kijs, pieredzes bagāts jūrnieks no Tongas salas, skaitījās tāds kā bocmanis un pa pusei otrais stūrmanis, kas iz­rīkoja no dažādu cilšu kanakiem salasīto apkalpi.

— Lieli vēji būs nākt, es domāt, — viņš teica. — Es tai&ni tāds redzēt agrāk — varbūt piecas, varbūt sešas reizes.

Grīfs pamāja ar galvu. — Tieši tā, Džeki-Džekij, ne­gaisa laiks. Drīz vien barometrs būs nokritis tik zemu, ka tam izvelsies dibens.

— Droši, — tongietis apliecināja. — Drīz bus pust kā elle.

Pec desmit minūtēm uz klaja uznaca Snovs.

— Barometrs sakustējies, — viņš teica. — 29,85, krīt arvien zemāk un visu laiku svārstās. Nejēdzīgi sutīgs — vai jūs nejūtat? — Viņš nobraucīja pieri ar rokām.

— Taisni nelabi kļūst. Tā jau visas brokastis atnāks at­pakaļ bez kādām pūlēm.

Džeki-Džekijs pasmīnēja. — Mans taisni tāpat. Viss, kas iekšā būt, nākt ārā. Tas vienmēr tā pirms stiprs pū­tiens. Bet «Tēvocis Tobijs» dūšīgs. Viņš iet cauri visam.

— Labāk uzvelciet vētras buru grotmastā un negaisa klīveri! — Grīfs teica stūrmanim. — Neaizmirstiet visas buras sarēvēt līdz pēdējam pirms noņemšanas! Nemaz ne­var zināt, kas viss mums vēl var noderēt. Uzlieciet du- bultcēziņus, ja jau reiz ķeraties klāt!

Pēc stundas tajā pašā pilnīgajā bezvējā, smacējošajam spiedīgumam augot augumā, barometrs noslīdēja līdz 29,70. Stūrmanis bija jauns, viņam trūka pacietības rāmi gaidīt neizbēgamo. Uz mirkli pārtraucis nemierīgo soļo­šanu šurp un turp, viņš pavēcināja rokas.

— Ja jau tai jānāk, būtu reiz nākusi! — viņš izsaucās.

— Kas par jēgu mētāties te neziņā! Lai nāk kaut visļau­nākais, bet tad lai arī nāk, ka mēs varam zināt, kas tas ir! Jauka jezga — nomaldījušies ar niķainu hronometru, bez tam vēl vētra, kas nemaz negrib pūst!

Mākuļiem appinkuļotā debess pieņēma neskaidru vara krāsu un šķita kvēlojam kā milzīga nokaitēta katla iek­šiene. Neviens pats vairs nepalika apakšā. Iezemiešu mat­roži bikli pulcējās grupiņās kuģa vidusdaļā un priekš- klājā, runājās klusinātās balsīs un bažīgi raudzījās drau­dīgajās debesīs un tikpat draudīgajā jūrā, kas vēla ga­rus, gausus, eļļainus viļņus.

— Izskatās kā nafta, sajaukta ar rīcineļļu, — stūrma­nis gremzās, riebumā nospļaudamies pār bortu. — Māte mani mēdza dzirdīt ar tādām mikstūrām, kad biju ma­ziņš. Ak kungs, nu tā kļūst melna!

Baigā kapara kvēle bija nozudusi, debess satumsa un noslīga tik zemu, ka iestājās vēla vakara mijkrēslis. Dei­vids Grīfs, kas negaisu gaitu pazina visos sīkumos, to­mēr vēl un vēlreiz pārlasīja «Vētru likumus», sasprin­dzinādams redzi, lai vājajā gaismā spētu saskatīt burtus. Neko citu nevarēja apsākt kā vien gaidīt vēju, tad varēs uzzināt, kādā stāvoklī kuģis atrodas pret ciklona strauji traucošo centru, kas no kaut kurienes tuvojās caur šo drūmo nokrēsli.

Pulkstenis bija trīs pēc pusdienas un barometrs nokri- ties līdz 29,45, kad uzradās vējš. To varēja saredzēt jau uz ūdens, jo vējš savā skrējienā aptumšoja jūras vir­smu un sāka dzīt pār to sīkas, kruzuļainas putu šaltītes. Tā bija vēl tikai tāda stingrāka brīze, un «Tēvocis To­bijs» ar piepūstajām vētras burām iegrozījās tā, lai vējš nāktu no sāniem, un aizpeldēja četru mezglu gaitā.

— Nu, tad ir ar vējelis! — Snovs paņirgājās. — Un pēc tik lieliskas gatavošanās!

— Vējš bērniņš, — Džeki-Džekijs piekrita. — Drīz viņš augt liels vīrs, būsi redzēt.

Grīfs lika uzvilkt fokburu, atstājot to ierēvētu, un «Tē­vocis Tobijs» mazliet paātrināja gaitu pieaugošajā brīzē. Vējš strauji izvērtās par īstu vīru, tomēr ar to vien ne­samierinājās. Tas pūta arvien spēcīgāk, vēl un vēl spēcī­gāk, katru pastiprinājuma pakāpi iepriekš pasludinādams ar bezvēja brīžiem, kam tūdaļ sekoja jaunas mežonīgas brāzmas. Tas kļuva ik brīdi stiprāks, līdz «Tēvoča To­bija» reliņš biežāk atradās zem ūdens nekā virs tā un vidusdaļa burzguļoja putainos ūdeņos, ko špigates ne­spēja novadīt. Grīfs nemitīgi pētīja barometru, kas ne­atlaidīgi slīdēja lejup.

— Centrs atrodas dienvidos, — viņš teica Snovam, — mēs traucamies šķērsām tā ceļam un tieši tajā iekšā. Tāpēc mums jāgriežas apkārt un jābrauc pretējā virzienā. Tad barometrs noteikti sāks celties. Noņemiet fokburu — kuģis jau tik un tā vairāk nespēj turēt — un esiet gatavi iziet bauti!

Manevru izpildīja, «Tēvocis Tobijs» apgriezās un cauri mijkrēslim, kas jau līdzinājās vakara tumsai, trakā āt­rumā aizdrāzās uz ziemeļiem šķērsām vētras virzienam.

— Nekur mēs tikpat netiekam, — Grīfs pāris stundu vēlāk atzinās stūrmanim. — Vētra met milzīgu loku — šo loku nav iespējams aprēķināt, un mēs varbūt pagūsim izskriet šķērsām cauri, bet varbūt arī centrs mūs skars. Paldies dievam, barometrs vismaz paliek uz vietas. Viss atkarīgs no tā, cik plašs būs šis loks. Viļņi ir pārāk lieli, mēs nevaram turpināt braucienu. Lieciet kuģi dreifā! Gan jau tas kā nekā izkulsies pats.

— Es domājos zinām, ko nozīmē vējš, — nākamā rīta pašā agrumā Snovs iekliedza savam saimniekam ausī. —< Tas jau nemaz nav vējš. Tas ir kaut kas neiedomā­jams. Tas ir vienkārši neiespējams. Brāzienos tas, jā­domā, sasniegs savas deviņdesmit vai simt jūdzes stundā. Taču šis definējums neko neizsaka. Kā gan es varētu kā­dām to attēlot? Nav manos spēkos. Un paraugieties uz jūru! Esmu izbraukājis visus austrumus, bet neesmu re­dzējis neko tamlīdzīgu.

Diena bija iestājusies, un saulei jau kopš stundas va­jadzēja būt uzlēkušai, tomēr vairāk kā drūmu puskrēslu tā nespēja sagādāt. Viss okeāns bija varena kustīgu kalnu grēdu pārvietošanas. Trešdaļjūdzes plati vērās bez­dibeņi starp milzīgajiem viļņiem. To augstās nogāzes, da­ļēji pasargātas no trakojošā vēja, lauzīja sīkāku balt- krēpjotu vilnīšu vijumi, bet no pašu milzeņu augstajām korēm vējš norāva baltos kroņus, pirms vēl tie paguva izveidoties. Sīs putu šaltis līmeniski joņoja virs jūras mastu galu augstumā un vēl augstāk.

— Ļaunākajam mēs jau esam cauri, — Grīfs sprieda.

— Barometrs visu laiku ceļas. Viļņi gan vēl palielinā­sies, kad vējš sāks pierimt. Es iešu nolikšos. Piesargieties no spējiem vēja apsviedieniem! Tie noteikti nāks. Modi­niet mani, kad būs astoņas glases!

Ap launaglaiku, kad jūra meta milzonīgas bangas, bet vējš pēc pēdējā apsviediena vairs nepūta spēcīgāk kā stingra brīze, Tongas bocmanis ieraudzīja kādu šoneri ar dibenu uz augšu. «Tēvoci Tobiju» vējš dzina šķērsām garām tā priekšgalam, un viņi nespēja saskatīt tā vārdu; bet, pirms vēl iestājās nakts, viņi nejauši pamanīja mazu divsēdekļu laiviņu ar apaļu dibenu — tā iegrimušu, ka bija saskatāms vienīgi balto burtu uzraksts priekšgalā. Ar tālskati Snovs saburtoja: «Emīlija L. Nr. 3.»

— No roņu mednieku šonera, — Grīfs ieteicās. — Bet, kas roņu ķērājam būtu darāms šajos ūdeņos, tas snie­dzas pāri manai saprašanai.

— Varbūt apslēptas mantas meklētāji? — Snovs prātoja.

— Atcerieties, roņu mednieku kuģi bija ari «Sofija Sa- zerlenda» un «Hermanis», kas izbrauca no Sanfrancisko, noslēguši līgumu ar tiem gudreļiem karšu īpašniekiem, kuri arvien sakās droši zinām atrast īsto vietu, tikai, kad tā atrasta, izrādās, ka tā nemaz nav īstā.

Pēc galvu reibinošas nakts, kad viss plašos vēzienos šūpojās augšup un lejup, kad «Tēvocis Tobijs», gāzelēda­mies pa rimstošās jūras varenajiem viļņiem bez vienas vēja pūsmiņas, kas spētu izlīdzināt tā cilāšanos, ikvienu cilvēku uz kuģa bija sakratījis slimu pie miesas un dvē­seles, uzpūta spirgta brīze un ierēvētās buras varēja at­ritināt. Ap pusdienas laiku mākoņi pār gludo okeāna līmeni izdēnēja un aizpeldēja, atklādami saules vaigu. No­vērojumi rādīja divus grādus un piecpadsmit minūtes dien­vidu platuma. Ar sabojātu hronometru konstatēt garuma grādus nebija nemaz ko mēģināt.

— Mēs atrodamies savas piecsimt līdz tūkstoš jūdzes augšup pa šo platuma līniju, — Grīfs piezīmēja, kopā ar stūrmani noliecies pār karti. — Leu-Leu būs kaut kur uz dienvidiem, un šī okeāna daļa ir pavisam klaja. Te nav ne salas, ne rifa, pēc kura mēs varētu noregulēt hrono­metru. Vienīgais, ko varam darīt…

— Priekšā zeme, skiper! — sauca tongietis pa trapu lejup.

Grīfs uzmeta ašu skatienu tukšajam laukumam kartē, pārsteigumā iesvilpās un vārgi atslīga krēslā.

— Es dabūšu trieku, — viņš teica. — Te nekur apkārt nevar būt zeme. Tā mēs neesam ne dreifējuši, ne brau­kuši. Viss šajā ceļojumā iet ačgārni. Esiet tik laipns, mis­ter Snov, un paskatieties, kas Džekijam īsti lēcies!

— Tik tiešām zeme,1 — pēc minūtes stūrmanis jau sauca lejup. — To var saredzēt pat no klāja… kokos- palmu galotnes… tāds kā atols. Varbūt tā vēl galu galā būs Leu-Leu.

Grifs noteikti papurināja galvu, paraudzījies uz palmu virkni, no kuras bija redzamas vienīgi galotnes, kas šķita augam tieši jūrā.

— Iegriezt vairāk pie vēja, mister Snov, cieši pie vēja, un tad paskatīsimies! Mēs tieši varam aizstūrēt gar dien­vidu galu un, ja sala tajā virzienā stiepjas tālāk, tad pie­brauksim pie dienvidrietumu stūra.

Palmām jābūt ļoti tuvu, ja tās iespējams saredzēt no šonera zemā klāja, un, kaut gan «Tēvocis Tobijs» virzī­jās uz priekšu gausi, zemā sala tomēr strauji cēlās aug­šup virs jūras līmeņa — un parādījās arvien vairāk palmu, kas ļāva noteikt atola aploci.

— Skaista gan, — stūrmanis piezīmēja. — Pilnīgs ap­lis … Izskatās, ka diametrs varētu būt astoņas vai devi­ņas jūdzes… Nezin vai lagūnā ir ari ieeja… Kas zina? Varbūt tā ir jaunatrasta zeme.

Viņi nobrauca gar atola rietumu piekrasti, īsām halzēm kreisēdami pret bangotnes apšļāktajām koraļļu radzēm, un atkal atpakaļ. No masta gala, vērdamies pāri palmu joslai, kāds kanaks ziņoja, ka redzot lagūnu un tās vidū nelielu salu.

— Es zinu, ko jūs tagad domājat, — Grīfs teica sa­vam stūrmanim.

Snovs, kas, galvu grozīdams, visu laiku kaut ko mur­mināja, aši pacēla acis ar šaubu pilnu un neticīgu ska­tienu.

— Jūs domājat, ka ieeja būs ziemeļrietumos, — Grīfs turpināja, tīri kā atkārtodams ko iemācītu. —Divas ka- beļtauvas plata, ziemeļos to iezīmē trīs atsevišķas kokos- palmas un dienvidos pandanusa koki. Pilnīgs aplis as­toņu jūdžu diametrā, ar salu pašā viducī.

— Es tiešām tā domāju, — Snovs bija spiests atzīt.

— Un tur j.au paveras arī ieeja, tieši tur, kur tai va­jadzētu atrasties…

— Un trīs palmas, — Snovs gandrīz čukstēja, — un pandanusa koki. Ja vēl uz salas būs vējdzirnavas, tad tā ir… Svizina Ilola sala. Bet tas nevar būt! Pēdējo des­mit gadu laika taču ikviens jūras braucējs to meklējis.

— Hols reiz jūs neģēlīgi apkrāpa, vai ne? — Grīfs iejautājās.

Snovs pameta ar galvu. — Tālab jau arī esmu spiests strādāt pie jums. Viņš mani iedzina bankrotā. Tā bija vistīrākā laupīšana. Tur lejā, Sidnejā, es nopirku «Kas­kādes» vraku, kad biju saņēmis no dzimtenes kāda man­tojuma pirmo izmaksu.

— «Kaskāde» bija uzskrējusi sēklī pie Ziemsvētku sa­las, vai ne?

— Jā, pilnā gaitā, viss korpuss ārā no ūdens, nakts laikā. Izglābti tika pasažieri un pasta sūtījumi. Tad es nopirku nelielu salu šonerīti, izdodams par to visu pā­rējo naudu, un nu man nācās gaidīt no testamenta izpil­dītājiem pēdējo izmaksu, lai varētu to apgādāt ar visu nepieciešamo. Bet ko izdarīja Svizins Hols — tobrīd viņš atradās Honolulu — viņš taisnā ceļā aizdrāzās uz Ziem­svētku salu! Viņam nebija ne tiesību, ne pieteikuma. Kad es tur ierados, no «Kaskādes» bija atlikusi vienīgi ārējā čaula un motori. Uz kuģa taču, starp citu, bija atradusies vesela krava zīda. Tas pat nav bijis bojāts. Es vēlāk to uzzināju tieši no paša Hola kravas pārziņa. Par visu to Hols ieņēmis skaidrā naudā kādus sešdesmit tūkstošus dolāru.

Snovs paraustīja plecus un īgni paraudzījās uz la­gūnas gludo līmeni, kur pēcpusdienas saulē mirguļoja sīki vilnīši.

— Vraks bija mans. Es to nopirku publiskā izsolē. Ris­kēju ar visu, bet zaudēju. Kad atgriezos Sidnejā, apkal­pes ļaudis un daži veikalnieki, kas bija mani kreditējuši, attiesāja manu šonerīti. Es ieķīlāju savu pulksteni un sekstantu un kādu laiku cilāju ogļu lāpstu, līdz pēdīgi sadabūju līgumu uz Jaunhebridām par nieka astoņām mārciņām mēnesī. Tad izmēģināju laimi kā patstāvīgs tirgotājs, bet uzsēdos sēklī, pierakstījos par stūrmani uz darba algotņu vervēšanas kuģa, kas braukāja uz Tannu un pa Fidži salām, izpildīju uzrauga pienākumus kādā vācu plantācijā tur tālāk Apijā un beidzot dabūju pastā­vīgu darbu uz «Tēvoča Tobija».

— Vai esat jel kādreiz saticis Svizinu Holu?

Snovs papurināja galvu.

— Nu, tā vien izskatās, ka tagad jūs viņu satiksiet. Rau, kur ir tās vējdzirnavas!

Izbraukdami no ieejas, viņi lagūnas centrā ieraudzīja mazu, kokiem apaugušu saliņu, un cauri lapotnei bija skaidri saskatāmas lielas holandiešu vējdzirnavas.

— Neviena nav mājās, kā rādās, — teica Grīfs. — Ci­tādi jums būtu izdevība piedzīt parādu.

Stūrmaņa seja savilkās atriebības grimasē, bet dūres sažņaudzās.

— Likumīgi es nevaru tikt tam klāt. Nu jau viņam ir pārāk daudz naudas. Bet es viņam padīrāšu ādu sešdes­mit tūkstošu dolāru vērtībā. Ceru, ka viņš būs mājās.

— Tādā gadījumā es arī ceru, ka būs, — Grīfs atteica, saprotoši pasmīnēdams. — Viņa salas aprakstu jums lai­kam gan deva Bau-Oti?

— Jā, neviens cits to nespēj attēlot tik sīki. Nelaime tikai tā, ka Bau-Oti nevar uzdot ne platuma, ne garuma grādus. Viņš vienīgi saka, ka braukuši tālu ceļu no Gil- berta salām, — tas ir viss, kas viņam zināms. Nez kas ar viņu pēdīgi noticis?

— Es viņu pirms gada redzēju Tahiti piekrastē. Teica, ka gudrojot piemunsturēt uz kāda kuģa reisam caur Pau- motu salām. Nu tā, klāt esam, jau pavisam tuvu. Iemet loti, Džeki-Džekij! Sagatavoties izmest enkuru, mister Snov! Pēc Bau-Oti ziņām, enkura vietai jābūt trīssimt jardu attālumā no rietumu krasta deviņu asu dziļumā, dienvidaustrumos ir koraļļu rifi. Tur jau ir tie koraļļu lauki! Cik tev tur rāda, Džekij?

— Deviņas asis.

— Enkuru lejā, mister Snov!

Enkura apturētais «Tēvocis Tobijs» apmeta loku, priek­šējās buras tika nolaistas, un kanaku matroži metās pie foka un grotburas fallēm un šotēm.

Laiva sāniski piegula pie nelielā koraļļradžu piestātnes mola, un Deivids Grīfs ar stūrmani izkāpa krastā.

— Varētu domāt, ka šī vieta galīgi pamesta, — Grīfs teica, kad viņi pa smilšaino taciņu kāpa augšup uz bun­galo. — Tomēr es saožu smaku, ko esmu jau bieži odis. Kaut kas te tomēr tiek strādāts, vai arī mans deguns melo. Lagūna ir klātin noklāta ar pērlenēm. Gaļu no tām viņi izpūdē ne jau tūkstoš jūdžu tālumā no šejienes. Vai jūtat to gaisa strāvu?

Svizina Hola bungalo itin nemaz nelīdzinājās parasta­jiem tropu bungalo. Tas bija misijas arhitektūras stilā[3], un, iegājuši pa neaizslēgtajām plānu dēļu durvīm, viņi ieraudzīja tajā pašā stilā veidotu iekārtu un mēbeles. Lie­lās dzīvojamās istabas grīda bija klāta ar vissmalkāka­jiem samoiešu paklājiem. Tur atradās dīvāni, ērti sēdekļi logu nišās, omulīgi stūrīši un pat biljarda galds. Šuja­mais galdiņš ar rokdarbu groziņu, no kura spraucās ārā smalka linaudekla gabals, rotāts franču izvilkumā, ar iespraustu adatu, liecināja par sievietes klātbūtni. Skad- riņi pie logiem un veranda durvju priekšā apslāpēja žil­binošo saules gaismu līdz vēsam, blāvam mirgojumam. Perlamutra slēdžu vizmojums piesaistīja Grifa acis.

— Dievgodavārds, akumulatoru baterijas, ko dzen vēj­dzirnavas! — viņš izsaucās, piespiezdams podziņas. — Un neredzamas apgaismošanas ierīces!

Iedegās apslēptas spuldzes, un telpa pielija ar izklie­dētu zeltainu gaismu. Gar sienām rindojās daudzi grā­matu plaukti. Grīfs sāka steigšus pārskatīt to virsrakstus. Diezgan daudz lasījis, kaut arī bija jūras dēkainis, viņš ar vienu acu uzmetienu saskatīja še gluži neaptveramu literatūras veidu dažādību — pārsvarā katoliskā gaumē. Viņš še sastapa gan vecus draugus, gan ari tādus, par ku­riem tikai dzirdējis, bet kurus nebija lasījis. Te atradās Tol­stoja, Turgeņeva un Gorkija Kopoti raksti, tāpat arī Kū- pera un Marka Tvena, Igo, Zolā un Sī, Flobēra, Mopa- sāna un Pola de Koka raksti. Viņš ziņkārīgi pašķirstīja Mečņikova, Veiningera un Šopenhauera lappuses un iz­brīnā ieskatījās Elisa, Lidstona, Krafta-Ebinga un Forela sējumos. Vudrafa «Rasu ekspansija» patlaban atradās tam rokās, kad Snovs atgriezās no mājas tālākās apskates.

— Emaljēta peldu vanna, atsevišķa dušas istaba un vēl sēdvanna! — viņš izsaucās. — Viss iekārtots karaliski! Un, manuprāt, arī šis tas no manas naudiņas būs aiz­gājis, lai par visu to samaksātu. Mājā tomēr vajag būt kādai dzīvai dvēselei. Pieliekamajā es atradu nupat at­vērtas sviesta un piena kārbas, un tur karājas arī svaiga bruņurupuča gaļa. Iešu palūkot, kas vēl te atrodams.

Grīfs izgāja pa durvīm dzīvojamās istabas pretējā pusē. Tagad viņš nepārprotami atradās sievietes buduārā. Pāri pretī caur stiepļu vijuma durvīm varēja ielūkoties ar ža­lūzijām aptumšotā guļamtelpā. Uz kušetes atlaidusies at­dusējās kāda sieviete. Maigajā apgaismojumā tā šķita neparasti skaista, melnīgsnēja kā spāniete. Tai līdzās uz krēsla atradās atvērta otrādi apgriezta grāmatiņa. No sie­vietes sejas krāsas Grīfs secināja, ka viņa tropos vēl nav uzturējusies visai ilgi. Uzmetis tikai vienu skatienu, viņš klusām aizlavījās atpakaļ — tieši laikā, lai sastaptu Snovu, kas pa pretējām durvīm ienāca dzīvojamā istabā. Aiz kailā dilba sagrābis, viņš vilka līdzi no vecuma saru­kušu melnādaini, kas, pārbīlī zobus atņirdzis, ar zīmēm rādīja, ka esot mēms.

— Es to atradu snaužam mazā skabūzītī aiz mājas, — stūrmanis teica. — Viņš, kā liekas, ir pavārs. Nevaru no viņa izdabūt ne vārda! Ko jūs atradāt?

— Dusošu princesi. Cssst! Nu kāds ir ienācis.

— Ja nu tas ir Hols … — Snovs noņurdēja, sažņaug­dams dūri.

Grifs papurināja galvu. — Nav īstā vieta kautiņiem. Seit uzturas sieviete. Un, ja tas ir Hols, gan jau es pirms aizbraukšanas sagādāšu jums izdevību parīkoties.

Durvis atvērās, un ienāca garš, smagnējs vīrietis. Aiz jostas viņam bija aizbāzts smags garstobra kolts. Viņš tiem uzmeta ašu, bažīgu skatienu, tad sakrokoja seju mī­līgā smaidā un pastiepa roku.

— Sveicināti, svešinieki! Bet neņemiet ļaunā manu vai­cājumu — kā gan jums, pie visiem svētajiem, izdevās uziet manu salu?

— Tāpēc, ka bijām nomaldījušies no sava kursa, — Grīfs atteica, paspiezdams viņa roku.

— Mans vārds ir Hols, Svizins Hols, — tas sacīja, pagriezdamies, lai pakratītu roku Snovam. — Un man jāatzīstas, ka jūs esat mani paši pirmie viesi.

— Un šī tad ir jūsu slepenā sala, par kuru jau ga­diem tērgā visās piekrastēs? — Grīfs attrauca. — Nu, tagad es zinu formulu, pēc kuras to atrast.

— Kā tad? — Hols strauji ievaicājās.

— Sadauziet savu hronometru, ļaujiet, lai negaiss jūs izmētā riņķī un apkārt, un tad turiet tik acis vaļā, lai saskatītu kokospalmu galotnes paceļamies no jūras!

— Un kāds būtu jūsu vārds? — Hols apjautājās, negri­bīgi pasmējies.

— Enstejs — Fils Enstejs, — Grīfs nevilcinādamies at­bildēja. — Braucu ar «Tēvoci Tobiju» no Gilberta salām uz Jaungvineju un mēģinu uziet savu garuma grādu. Sis te ir mans stūrmanis Grejs, labāks jūrnieks par mani, tomēr līdz ar hronometra zaudējumu tāpat zaudējis sa­jēgu kā es.

Grīfs pats nezināja, kālab īsti melo, bet viņš juta kār­dinājumu un padevās tam. Viņš neskaidri noģida, ka te kaut kas nav kārtībā, tomēr nevarēja parādīt ar pirkstu, kur tad ir nekārtība. Svizins Hols bija paresns vīrs ar apaļu seju, smaidīgām lūpām un smīna krunciņām acu kaktiņos. Bet Grīfs jau agrā jaunībā bija uzzinājis, cik maldinošs var izrādīties šāds cilvēka tips, tāpat kā ne­vainīgi zilas acis aiz labsirdīga skatiena var slēpt daudz ko citu.

— Ko jūs darāt ar manu pavāru? Vai savējo esat pa­zaudējuši un gribat nolaupīt šito? — Hols ieminējās.

— Laidiet nu labāk vaļā, ja gribat dabūt vakariņas! Mana sieva ari ir še un ļoti priecāsies jūs satikt… viņa gan tās dēvē par pusdienām un mūžam rāj mani, ka es lietojot ne­pareizu nosaukumu, bet es nu reiz esmu vecmodīgs cil­vēks. Manā ģimenē pusdienas arvien ēda dienas vidū. Ne­varu tikt vaļā no bērnības paražām. Vai negribat nomaz­gāties? Es gan gribu. Paskatieties vien uz mani! Esmu nostrādājies kā zirgs — tur ārā kopā ar nirējiem… pēr- lenes, zināt. Bet jūs jau, protama lieta, paši saodāt.

Snovs aizbildinājās, ka nevarot atstāt šoneri bez uz­raudzības, un atkal aizbrauca uz to. Viņam nepavisam netikās lauzt maizes riecienu kopā ar cilvēku, kas viņu aplaupījis, un bez tam bija nepieciešams iestāstīt kanaku matrožiem, cik svarīgi ir uzturēt spēkā Grifa melus. Vien­padsmitos vakarā Grifs icradas uz kuģa, kur stūrmanis viņu jau gaidīja.

— Kaut kas te darās — šajā Svizina Hola salā, — Grīfs teica, galvu grozīdams. — Es nespēju izdibināt, kas īsti, bet skaidri jūtu kaut ko. Kas gan par cilvēku ir šis Svizins Hols?

Snovs nogrozīja galvu.

— Tas cilvēks tur krastā gan nekad nav pircis grāma­tas, kas stāv grāmatplauktos, — Grīfs pārliecināti pa­skaidroja. — Viņš ari nevar būt izprātojis apslēptas ap­gaismošanas spuldzes. Mazliet iemanījies no ārienes rā­dīties pieklājīgs, bet būtībā ir un paliek raupjš kā zirga skrāpis. Viņš ir slīpēts blēdis. Un tad šī banda, kas dzīvo kopā ar to, — viņus sauc par Votsonu un Gormenu; viņi ieradās, kad jūs jau bijāt aizbraucis … īsti jūras vilki, tā pusmūža gados, malti un mīcīti, sīksti kā ierūsējušas naglas, tikai daudzkārt bīstamāki, gatavie razbainieki ar šaujamiem aiz jostas, un tiem nepavisam nešķiet, ka es būtu īstais, kam vajadzētu draudzēties ar Svizinu Holu. Un šī sieviete! Tā ir īsta lēdija. Vārda pilnā nozīmē. Pa­zīst Dienvidameriku kā savus piecus pirkstus un Ķīnu tāpat. Esmu pārliecināts, ka viņa ir spāniete, kaut gan angliski runā kā dzimta angliete. Daudz ceļojusi. Mēs runājām par vēršu cīņām. Viņa tās redzējusi Gvajakilā, Mehiko un Seviļā. Viņai ir plašas zināšanas par kotiku ādām.

Un vēl kaut kas man liekas aizdomīgi. Viņa mīl mū­ziku. Es vēl pajautāju — pati arī spēlējot. Bet viņš taču šo māju iekārtojis kā pili. Ja jau tā, kāpēc tad nav iegā­dājies tai klavieres? Un vēl kas: viņa ir tāda žirgta un mundra, bet, tikko paver muti, šis ne acu no viņas neno­laiž. Sēž kā uz adatām un nemitīgi maisās starpā, pats sākdams savas valodas. Sakiet — vai esat kādreiz dzir­dējis, ka Svizins Hols būtu precējies?

— Nav ne jausmas, — stūrmanis atteica. — Pat prātā nav nācis par to lauzīt galvu.

— Viņš ar to iepazīstināja kā ar misis Holu. Un Vot- sons ar Gormenu viņu pašu arī sauc par Holu. Varens pārītis tie abi puiši! Es to visu nekādi nespēju izprast.

— Ko jūs šinī sakarībā esat nodomājis darīt? — Snovs vaicāja.

— Nu, pagaidām tāpat vien pakavēties te. Viņiem tur krastā ir dažas grāmatas, kuras man gribētos izlasīt. Jums rīt derētu nolaist stengu un to pamatīgi saremontēt. Mēs taču esam pārlaiduši negaisu, paši zināt. Savediet kār­tībā takelāžu, ja jau reiz esat ķērušies pie remonta! Pār­skatiet visu smalki jo smalki un nemaz nesteidzieties!

Nakamajā dienā Grifa aizdomas atrada jaunus pieturas punktus. Jau agri izbraucis malā, viņš lēnā gaitā soļoja pāri mazajai saliņai uz barakām, kur mitinājās nirēji. Kad viņš pienāca klāt, tie patlaban kāpa laivās, un viņu nepatīkami pārsteidza fakts, ka ar kanakiem te apgājās kā ar ķēdēs saslēgtiem cietumniekiem. Turpat atradās arī visi trīs baltie, un Grīfs ievēroja, ka katram līdzi šau­tene. Hols apsveica viņu diezgan familiāri, bet Gormens un Votsons nīgri pašķielēja, norūkdami savus strupos labrītus.

Brīdi vēlāk kāds kanaks, noliekdamies, lai ieliktu airi dullī, pasveicināja Grifu ar vieglu, neuzkrītošu mājienu. Šā cilvēka seja viņam šķita kur redzēta, tas bija viens no tiem. tūkstošiem iezemiešu matrožu un nirēju, kurus viņš sastapis, apbraukādams salas tirdzniecības nolūkos.

— Nesaki viņiem, kas es esmu, — Grīfs ieminējās ta- hitiešu valodā. — Vai tu kādreiz esi braucis uz mana kuģa?

Cilvēks pamāja ar galvu un jau pavēra muti, bet, pirms viņš paguva bilst kādu vārdu, viņu atturēja negants uz- brēciens «Muti ciet!», ko izrēca Votsons, jau sēdēdams laivas pakaļējā sēdeklī.

— Piedodiet, lūdzu, — Grīfs teica. — Man jau pašam vajadzēja prasties, ka jātur mute.

— Nekas, nekas, — iejaucās Hols. — Nelaime tā, ka šie par daudz pļāpā un par maz strādā. Ar šitiem jābūt stin­griem, citādi tie nesazvejos pat ne tik daudz pērienu, lai atlīdzinātu savu vēdera tiesu.

Grīfs līdzjūtīgi palocīja galvu. — Es viņus pazīstu. Pa­šam man komanda sastāv no tādiem — slinki kā cūkas. Jāizdzen kā tīrie nēģeri, lai pa visu dienu izspiestu pusi dienas darba.

— Ko jūs viņam teicāt? — Gormenam nevilšus pa­spruka.

— Es apvaicājos, kādas šeit pērlenes un cik dziļi jā­nirst.

— Pērienu, ka biezs, — Hols atkal pārņēma atbildi. — Pašlaik mēs strādājam desmit asu dziļumā. Āre, tur ārā, kādus simt jardus no šejienes. Vai negribat pabrauk­ties līdzi?

Pusi dienas Grīfs pavadīja pie laivām un pusdienas ēda bungalo. Pēcpusdienu viņš noslinkoja, ērti atlaidies atzveltnī lielajā dzīvojamā istabā, mazliet palasīja un kādu pusstundu patērzēja ar misis Holu. Pēc vakariņām viņš spēlēja biljardu ar mājastēvu. Grifam nekad agrāk ne­bija gadījies tikties ar, Svizinu Holu, bet šā vīra meista­rību biljardā slavināja visās piekrastēs no Levukas līdz Honolulu. Tomēr cilvēks, ar kuru Grifs šovakar spēlēja, uzrādīja visai viduvējas spējas. Viņa sieva daudz veiksmī­gāk prata rīkoties ar kiju.

Atgriezies uz «Tēvoča Tobija», Grifs piecēla Džeki-Dže- kiju no guļvietas. Viņš tam sīki aprakstīja, kur atrodas barakas, un lika tongietim klusām aizpeldēt pie tām no otras puses un aprunāties ar kanakiem. Pēc divām stun­dām Džeki-Džekijs atgriezās. Viņš purināja galvu, stā­vēdams Grifa priekšā, un ūdens no viņa tecēja straumēm.

— Ļoti jocīga lieta, — viņš ziņoja. — Viens balts virs viss laiks būt tur. Viņam liela šautene. Viņš gulēt iekšā ūdens un sargāt. Pulkstenis varbūt divpadsmit, nākt otrs balts vīrs un ņemt šautene. Pirms balts vīrs iet uz gulta. Otrs balts vīrs palikt tur ar šautene. Labi nebūt. Mans nevar runāt ar kanakas. Mans nākt atpakaļ.

— Vilks ar ārā! — Grīfs teica Snovam, kad tongietis bija atgriezies savā kojā. — Es saožu kaut ko vairāk nekā pērlenes vien. Tie trīs stāv sardzē pie saviem kanakiem. Ja šis cilvēks ir Svizins Hols, tad es arī tas esmu.

Snovs iesvilpās, jo viņam pēkšņi kas iešāvās prātā.

— Uzminēju! — viņš izsaucās.

— Bet es pateikšu, ko jūs uzminējāt, — Grīfs attrauca. — Jums ienāca prātā, ka «Emīlija L.» ir bijis viņu šo­neris?

— Tieši tā. Viņi te velk ārā pērlenes un izpūdē tās, ka­mēr kuģis aizbraucis vēl pēc citiem nirējiem vai arī pro­vīzijas — varbūt abiem kopā.

— Pilnīgi vienis prātis ar jums. — Grīfs paraudzījās uz kajītes pulksteni un posās doties pie miera. — Viņš ir jūrnieks. Jūrnieki viņi ir visi trīs. Bet salinieki viņi nav. Šinīs ūdeņos viņi ir iesācēji.

Snovs atkal iesvilpās.

— Bet «Emīlija L.» ir gājusi bojā ar visu apkalpi, — viņš atsaucās. — Mēs taču to zinām. Viņi te tagad ir tikpat kā izsēdināti uz vientuļas salas, kamēr atgriezīsies Svizins Hols. Tad viņš tos saņems ciet ar visām pērle- nēm.

— Vai arī tie sagrābs viņa šoneri.

— Ceru, ka viņi to izdarīs! — Snovs atriebības kārē nomurmināja. — Derētu gan kādam aplaupīt viņu pašu! Vēlētos, kaut varējis ielīst viņu ādā! Tad gan es norē­ķinātos par tiem sešdesmit tūkstošiem.

Pagāja nedēļa, un pa šo laiku «Tēvocis Tobijs» bija sagatavots izbraukšanai jūrā, bet Grīfs bija pratis atbrī­voties no katrām aizdomām krastmalas bandas acīs. Pat Gormens un Votsons noticēja, ka Grīfs ir tas, par ko uzdodas. Visu nedēļu Grīfs lūdzas un kaulējās ar tiem, lai uzdod salas garuma grādu.

— Jūs taču negribēsiet pamest mani šeit bojāejai, — viņš pēdīgi sāka uzstāties stingrāk. — Es nevaru orien­tēties pēc sava hronometra, ja nezinu jūsu garuma grādu.

Hols pasmējās, bet atteicās.

— Jūs esat pārāk labs navigators, mister Enstej, gan jau sameklēsiet Jaungvineju vai kādu citu cietzemi.

1 Ngari-ngari — ādas slimība.

1 Ūdens lilijas ar ēdamām saknēm.

— Jūs ari esat pārāk labs navigators, mister Hol, — Grīfs atbildēja, — lai nesaprastu, ka es kurā katrā laikā varu sameklēt jūsu salu, braukdams tikai pa tās platuma grādu.

Pēdējā vakarā, kā parasti izbraucis salā uz vakariņām, Grifs pirmo reizi dabūja aplūkot pērles, ko viņi bija savākuši. Misis Hola aizrāvusies palūdza savu vīru at­nest «skaistulītes» un veselu pusstundu izrādīja tās Gri­fam. Viņas sajūsma par tām bija neviltota, tāpat kā Grifa izbrīns, ka tie izvilkuši tik bagātīgu lomu.

— Lagūna

Grīfs pārlaida tām acis un aplēsa, ka to vērtība var būt no simt līdz tūkstoš dolāriem gabalā, kamēr dažas izcili lielas pērles būs vēl nesalīdzināmi dārgākas.

— Ai, kas par skaistulītēm, kas par daiļaviņām! — iz­saucās misis Hola, pēkšņi paliekdamas uz priekšu, un sāka skūpstīt pērles.

Vēl pēc dažām minūtēm viņa piecēlās un pateica arlab- vakaru.

— Jāsaka — ardievu, — Grīfs atteica, saņemdams vi­ņas roku. — Mēs izbrauksim, rītam austot.

— Tik piepeši! — viņa izsaucās,, tomēr Grīfs labi re­dzēja, cik apmierināti uzdzirkstīja viņas vīra acis.

— Jā, — Grifs turpināja. — Visi remonta darbi pa­beigti. Es nekādi nevaru no jūsu laulātā drauga izlūgties salas garuma grādu, kaut gan nebeidzu cerēt, ka viņš vēl kļūs pieļāvīgāks.

Hols pasmējās un pakratīja galvu, un, kad sieva bija izgājusi no istabas, piedāvāja pēdējo atvadu glāzīti. Pie šīs glāzītes viņi nu sēdēja smēķēdami un sarunādamies.

— Kā, pēc jūsu domām, — cik tās būtu vērtas? — Grīfs ievaicājās, norādīdams pērļu klājienu uz galda. — Tas ir, cik pērļu uzpircēji varētu jums dot atklātā tirgū?

— O, kādus septiņdesmit piecus vai astoņdesmit tūk­stošus, — Hols nevērīgi attrauca.

— Baidos, ka vērtējat par zemu. Es mazliet pazīstu pērles. Ņemsim kaut pašu vislielāko. Tā ir pilnīgi ne­vainojama. Ne centa mazāk par pieciem tūkstošiem dolāru. Kāds multimiljonārs reiz samaksās divtik daudz, kad starpnieki būs noņēmuši savus meslus. Un nemaz nenie- ciniet sīkās pērlītes, jums jau šo barokalo pērlīšu ir ve­selām kvartām. Baroka pērlītes pašlaik nāk modē. Tās izķer ar katru gadu vairāk, un to vērtība jau dubultoju­sies.

Hols aplūkoja savu pērļu klāstu ciešāk un ilgāk, aprē­ķinādams atsevišķo pērļu vērtību un balsī izteikdams kopsummu.

— Jums taisnība, — viņš pievienojās. — To vērtība būs visi simttūkstoš dolāri.

— Un par cik jūs vērtējat savus ražošanas izdevu­mus? — Grīfs turpināja. — Jūsu pašu, divu palīgu un nirēju darbu?

— Ar pieciem tūkstošiem tie būtu segti.

— Tātad pērles jums ienestu deviņdesmit piecus tūk­stošus skaidra atlikuma?

— Apmēram tā. Bet kālab jūs tik ziņkārīgs?

— Nu, es tikai tā gudroju … — Grifs apklusa, lai iz­tukšotu savu glāzi. — Gudroju, kā lai sagādā jums tais­nīgu atlīdzinājumu. Es domāju, ka varētu piešķirt jums un jūsu ļaudīm brīvu braucienu uz Sidneju un šos piecus tūkstošus dolāru … vai, teiksim labāk, septiņus tūkstošus piecus simtus. Jūs esat dūšīgi strādājuši.

Nesaraudamies, nepakustinādams ne muskuli, vīrietis tikai saausījās un saspringa. Laipnība no apaļās sejas iz­gaisa kā liesma no izdzēstas sveces. Smaids vairs neaiz­ēnoja viņa acis, un to dziļumos atsedzās šā vīra skarbā, bīstamā dvēsele. Viņš runāja klusā, piesardzīgā balsī:

— Pie velna, ko jūs ar to gribat teikt?

Grīfs uzsvērti vienaldzīgi no jauna iededzināja savu ci­gāru.

— Es nu nezinu, kā lai iesāk, — viņš atteica. — Stā­voklis ir … hm … diezgan kutelīgs … jums. Redzat, es mēģinu būt atklāts. Kā jau teicu, jūs esat strādājis dū­šīgi. Es nemaz negribu šīs pērles jums konfiscēt. Vēlos atlīdzināt jums par zaudēto laiku, pūlēm un izdevumiem.

Acumirklī otrā vīra seja sastinga pilnīgā vainas ap­ziņas grimasē.

— Bet es domāju, ka jūs esat Eiropā, — viņš nomur­mināja. Uz bridi uzliesmoja cerības stars. — Paklau, jūs taču gribat mani izāzēt. Kā lai es zinu, ka jūs esat Svizins Hols?

Grifs paraustīja plecus. — Sāda āzēšana būtu pavisam nepiedienīga pēc jūsu viesmīlīgās uzņemšanas. Un tik­pat nepiedienīgi izskatītos, ja uz salas atrastos divi Svizini Holi.

— Ja nu jus esat Svizins Hols, kas tad, visu velnu vārdā, esmu es? Vai to jūs arī zināt?

— Nē, — Grīfs nevērīgi atteica. — Bet man nebūtu iebildumu uzzināt.

— Nu, tā nav jūsu darīšana.

— Bez šaubām. Kas jūs esat, tas neattiecas uz lietu. Starp citu, es zinu jūsu šoneri, un no tā es varu uzzināt, kas esat jūs pats.

— Kā to sauc?

— «Emīlija L.».

— Pareizi. Es esmu kapteinis Rafijs, tās īpašnieks un kapteinis.

— Malu mednieks roņu apmetnēs? Esmu dzirdējis par jums. Kas tad galu galā jūs atvedis šurp manos īpašu­mos?

— Vajadzēja naudas. Roņu bari jau gandrīz izbeigušies.

— Un pasaules nomaļu stūrīšos kārtība ir jums izdevī­gāka, ko?

— Gandrīz tā. Bet nu parunāsim par pašreizējo ķezu, mister Hol! Es varu ņeganti pretoties. Ko jūs tādā gadī­jumā darītu?

— To, ko jau teicu. Pat vēl labāk tā. Cik vērta ir «Emī­lija L.»?

— Viņas dienas jau pagājušas. Ne vairāk kā desmit tūkstošu, un tā pati jau būtu tīrā laupīšana. Ikreiz, kad tā izbrauc stiprākās bangās, es baidos, ka tik neizbirdina visu balastu caur dibena plankām.

— Ir jau izbirdinājusi, kapteini Rafij. Pēc pēdējā pūtiena es to redzēju ar dibenu uz augšu. Teiksim, tā būtu vērta septiņus tūkstošus piecus simtus. Tātad es samaksāšu jums kopā piecpadsmit tūkstošus un došu ceļu par brīvu. Nenoņemiet rokas no ceļiem! — Grīfs piecēlās, piegāja klāt un paņēma viņa revolveri. — Tikai nepieciešamā pie­sardzība, kaptein. Tagad jūs nāksiet uz kuģi kopā ar mani! Misis Rafijai es šos jaunumus pateikšu vēlāk un pierunāšu viņu piebiedroties jums.

— Jūsu rīcība ir jauka, mister Hol, tas man jāsaka, — kapteinis Rafijs vaļsirdīgi atzina, kad laiva piestāja pie «Tēvoča Tobija» borta. — Bet paturiet acīs Gormenu un Votsonu! Tie ir īsti blēži. Un pie tās pašas reizes — man gan lāgā netīkas pašam to pieminēt, bet jūs jau redzējāt manu sievu. Es atdevu viņai četras vai piecas pērles. Votsons un Gormens bija ar mieru.

— Nekas vairāk nav jāsaka, kaptein. Pat ne vārda. Šīs pērles paliks viņai. Vai tas esat jūs, mister Snov? Šeit ir mans draug's kapteinis Rafijs, un es gribētu jūs lūgt ņemt viņu savā gādībā. Es braukšu krastā pēc viņa lau­lātās draudzenes.

Deivids Grīfs sēdēja bungalo dzīvojamā istabā pie bib­liotēkas galdiņa un rakstīja. Ārā jau vīdēja pirmais bā­lais ausmas svīdums. Šo nakti viņš bija pavadījis vienā darbā. Misis Rafijai vajadzēja veselu divu histērijas stundu, lai iesaiņotu savas un kapteiņa Rafija mantas. Gormens tika saņemts miegā, bet Votsons, kas stāvēja sardzē pie nirējiem, mēģināja pretoties. Līdz šaudīšanai gan nenonāca, bet vienīgi tad, kad viņam uzskatāmi pie­rādīja, ka spēle zaudēta, viņš uzdeva cīņu un bija ar mieru pievienoties saviem kompanjoniem uz kuģa. Uz laiku dro­šības labad viņu un Gormenu pieķēdēja stūrmaņa kabīnē, misis Rafiju ieslēdza Grifa kajītē, bet kapteini Rafiju cieši piesēja pie salona galda.

Grifs pabeidza savu dokumentu un pārlasīja, ko bija uzrakstījis:

«Svizinam Holam par pērlēm, kas izzvejotas no

lagūnas (aptuveni vērtējot)………………………… 100 000 dolāru

Herbertam Snovam pilnos apmēros glābšanas nauda par tvaikoni «Kaskāde», atlīdzināta pērlēs

(aptuveni vērtējot)…………………………………. 60 000

Kapteinim Rafijam atalgojums un izdevumi par

TOC o "1-3" h z pērļu savākšanu…………………………………….. 7 500

Kapteinim Rafijam atmaksa par šoneri «Emīlija

L.», kas gājis bojā negaisā………………………… 7 500

Misis Rafijai aiz labas sirds piecas skaistas pēr­les (aptuveni vērtējot) 1 100

Par ceļojumu uz Sidneju četrām personām, katrai

120 dolāru………………………………………….. 480

Par svina baltumu divu Svizina Hola laivu krā­sošanai 9

Svizinam Holam pārpalikums pērlēs (aptuveni vēr­tējot), kuras atrodamas bibliotēkas galda at­vilktnē . . . 23 411

100 000 dolāru.»

Grifs parakstīja un datēja dokumentu, tad, brīdi pa­domājis, pierakstīja apakšmalā:

«P. S. Bez tam vēl Svizinam Holam esmu parādā trīs grāmatas, ko aizņēmos no bibliotēkas: Hadzona «Fizikālo parādību likumsakarības», Zolā «Parīze» un Mehena «Āzi­jas problēma». Šīs grāmatas vai to pilnu vērtību var sa­ņemt no minētā Deivida Grifa viņa Sidnejas kantorī.»

Viņš izslēdza elektrisko apgaismojumu, paņēma grā­matu sainīti, rūpīgi aizbultēja ārējās durvis un devās uz laivu, kas lejā gaidīja.