Solaris

VECAIS MIMOĪDS

Sēdēju pie lielā loga un skatījos okeānā. Man nebija ko darīt. Raports, pie kura strādājām piecas dienas, viļņu paketes veidā pašlaik joņoja cauri tukšumam kaut kur aiz Oriona zvaigznāja. Aizkļuvis līdz tumšajam putekļu miglājam, kas aizņem astoņus triljonus kubikjūdžu lielu platību un absorbē jebkuru signālu un gaismas staru, tas uzdursies retranslatoram — pirmajam garās ķēdes posmam. No šejienes radioviļņu kūlis, aprakstīdams milzīgu loku, trauksies no vienas radiobojas uz otru miljardiem kilometru gariem lēcieniem, līdz pēdējais retranslators — metāla konstrukcija, pieblīvēta ar precīzijas instrumentiem, sakoncentrēs to vēlreiz un ar antenas iegareno snīpi metīs izplatījumā uz Zemes pusi. Aizritēs mēneši, un tieši tāds pats no Zemes izšauts enerģijas kūlis, galaktikas gravitācijas laukā dzīdams trieciendeformācijas vagu, sasniegs kosmiskā mākoņa bastionus, brīvi dreifējošu boju virtenes pastiprināts, paslīdēs tam garām un, nesamazinādams ātrumu, aizjoņos Solāris divkāršo sauļu virzienā.

Okeāns zem augstu stāvošās sarkanās saules bija melnāks nekā parasti. Sarkanbrūna migla sakausēja to ar debesīm. Šī diena bija sevišķi tveicīga, tā it kā vēstīja vienu no tām ārkārtīgi retajām un neiedomājami niknajām vētrām, kas dažas reizes gadā apciemo Solāris. Ir pamats uzskatīt, ka planētas vienīgais iedzīvotājs kontrolē klimatu un šīs vētras rada pats.

Vēl dažus mēnešus man nāksies skatīties pa šiem logiem, no augstuma vērot balta zelta un garlaicīga sārtuma ausmu, kas laiku pa laikam guva atspulgu kaut kādā šķidrā izvirdumā, sudrabainā simetriādes burbulī, sekot pret vēju noliekto slaido žiglaiņu klejojumiem, tikties ar pussadēdējušiem, grūstošiem mimoīdiem. Kādā jaukā dienā visu videotelefonu ekrānos ieņirbēsies gaisma, sen jau klusējošā elektroniskā signalizācijas sistēma atdzīvosies, to iedarbinās no simtiem tūkstošiem kilometru tāluma izsūtīts impulss, pavēstot, ka tuvojas metāla koloss, kas, gravitoriem stiepti dārdot, nolaidīsies virs okeāna. Tas būs «Uliss» vai «Prometejs», vai kāds cits no lielajiem tāllidojumu kreiseriem. Kad 110 Stacijas plakanā jumta uzkāpšu pa trapu uz kuģa, ieraudzīšu uz klājiem baltās bruņās ieslēgtus masīvus automātus, kas, nemantojuši cilvēku «iedzimto grēku», ir tik nevainīgi, ka izpilda katru pavēli līdz pat pilnīgai sevis vai šķēršļa iznīcināšanai, ja tā ieprogrammēta šo automātu kristāliskajā oscilējošā atmiņā. Un tad zvaigžņu kuģis startēs ātrāk par skaņu, iedūris okeānā basa oktāvās sadalītu pērkondārdu konusa smaili, un visu cilvēku sejas uz mirkli atplauks, jo viņi sāks ceļu uz mājām.

Bet man nebija māju. Zeme? Domāju par tās lielajām, cilvēku pārpildītajām, trokšņainajām pilsētām, kur noklīdīšu, pazudīšu gandrīz tāpat, kā tas varēja notikt otrajā vai trešajā naktī, kad gribēju mesties okeānā, kas smagi viļņoja tumsā. Es noslīkšu cilvēkos.

Būšu mazrunīgs un piesardzīgs, un par to mani cienīs biedri, man būs daudz paziņu, pat draugu, un sievietes, varbūt pat viena sieviete. Kādu laiku man nāksies piespiesti smaidīt, klanīties, celties kājās, izpildīt tūkstoš sīkumu, no kuriem sastāv dzīve uz Zemes, līdz pārstāšu tos ievērot. Radīsies jaunas intereses, jauns darbs, bet es neatdošos visam tam pilnībā. Nekam un nevienam, nekad vairs. Un varbūt naktīs skatīšos turp, kur debesīs putekļu mākoņa tumsa kā melns aizkars aizsedz divu sauļu spīdumu, un atsaukšu atmiņā visu, pat to, ko domāju pašreiz, un ar iecietīgu smaidu, kurā būs mazliet žēluma, bet arī pārākuma apziņa, atcerēšos savu neprātu un cerības. Nemaz neuzskatu, ka šis nākotnes Kelvins būtu sliktāks par Kelvinu, kurš bija gatavs uz visu tā labā, ko sauca par Kontaktu. Un nevienam nebūs tiesību mani nosodīt.

Kabīnē ienāca Snauts. Viņš pavērās visapkārt, tad paskatījās uz mani, es piecēlos un piegāju pie galda.

— Tu kaut ko gribēji?

— Liekas, ka tev nav ko darīt?… — viņš jautāja, mirkšķinādams acis. — Es varētu tev dot… Zini, ir daži aprēķini… tas gan nav steidzīgi..

— Pateicos, — es pasmīnēju, — bet tas nav vajadzīgs.

— Tu esi par to pārliecināts? — viņš jautāja, skatīdamies logā.

— Jā. Domāju par dažādām lietām un…

— Es gribētu, lai tu tik daudz nedomātu.

— Ak, tu nemaz nezini, par ko ir runa. Saki man — vai… tu tici dievam?

Viņš uzmeta man žiglu skatienu.

— Ko tu runā? Kas tad šodien vēl tic?…

Viņa acīs gailēja nemiers.

— Tas nav tik vienkārši, — es tīšām sacīju nepiespiestā tonī, — jo es nerunāju par tradicionālo Zemes ticības dievu. Neesmu reliģiologs un varbūt neko jaunu neizgudroju, bet. vai tu gadījumā nezini, vai kaut kad agrāk neeksistēja ticība… bezspēcīgam dievam? %

— Bezspēcīgam? — viņš atkārtoja, paceldams uzacis. — Kā tu to saproti? Zināmā mērā katras reliģijas dievs bija bezspēcīgs — apkrauts ar visām cilvēkam raksturīgām pazīmēm, tikai vēl spilgtākām. Piemēram, Vecās Derības dievs alka verdzisku zemošanos un bija upuru kārs varmāka, skaudīgs pret citiem dieviem… grieķu dievi ar savu nesaticību, ģimenes ķildām cilvēciskā ziņā bija ne mazāk kroplīgi…

— Nē, — es viņu pārtraucu, — runāju par dievu, kura nepilnība izriet nevis no cilvēkuradītāju vaļsirdības, bet gan ir viņa īstā, imanentā pazīme. Tam jābūt dievam, kas ir ierobežots savā visuzināšanā un visuvarēšanā, kas kļūdās savu nākamo darbu paredzēšanā, kuru viņa paša izsaukto parādību gaita spēj sašaurināt. Tas ir… kropls dievs, kurš allaž vēlas vairāk nekā spēj un ne uzreiz to pats saprot. Kurš konstruēja pulksteņus, bet ne laiku, ko tie mēro. Iekārtas vai mehānismus, kas kalpo noteiktiem mērķiem, bet kas pārauga šos mērķus un kļuva tiem neuzticīgi. Un radīja bezgalību, kas kļuva nevis par viņa spēku, bet par viņa neizmērojamās sakāves rādītāju.

— Kādreiz, sen, sen, maniheisms, — svārstīdamies iesāka Snauts.

Aizdomu pilnā atturība, ar kādu pēdējā laikā pie manis griezās Snauts, izgaisa.

— Bet tam nav nekā kopēja ar labā un ļaunā būtību, — es tūdaļ viņu pārtraucu. — Šis dievs neeksistē ārpus matērijas un nevar no tās atrauties, viņš vienīgi to vēlas…

— Tādu reliģiju nepazīstu, — viņš atbildēja, mirkli klusējis. — Tāda nekad nebija… vajadzīga. Ja tevi pareizi saprotu, bet baidos, ka tas tā ir, tad tu domā par kaut kādu evolucionējošu dievu, kas laika ritējumā attīstās un izaug, kas kāpj pa arvien augstākiem varenības pakāpieniem, līdz apzinās tās bezspēcību. Šis tavs dievs ir būtne, kas iegāja dievišķībā kā bezizejas situācijā un, sapratis to, padevās izmisumam. Jā, bet cerības zaudējušais dievs, tas taču, mans dārgais, ir cilvēks. Tu runā par cilvēku… Tā ir ne tikai slikta filozofija, bet pat vairāk — tā ir slikta mistika.

— Nē, — es stūrgalvīgi atbildēju, — es nerunāju par cilvēku. Iespējams, ka ar dažiem saviem vaibstiem tas atbilstu šai provizoriskajai definīcijai, bet tikai tāpēc, ka šī definīcija ir pilna robu. Cilvēks, par spīti ārišķībai, neuzstāda sev mērķus. Viņam tos sagādā laiks, kurā viņš dzimis. Viņš var tiem kalpot vai pretoties, bet kalpošanas vai pretošanās iemesls ir dots no iekšienes. Lai izjustu abso lūtu brīvību mērķu izvēlē, būtu jābūt vientuļam, bet tas nav iespējams, jo cilvēks, kas nav uzaudzis starp sev līdzīgiem, nespēj kļūt par cilvēku. Šis… mans — tā ir būtne bez daudzskaitļa, zini?

— Ak, — viņš teica, — kā tad es uzreiz… — un parādīja ar roku uz loga pusi.

— Nē, — es noliedzu, — arī okeāns ne. Viņš savā attīstībā paskrējis garām dievišķības izredzēm, pāragri ieslēdzoties sevī, ne vairāk. Drīzāk viņš ir anahorets, kosmosa vientuļnieks, nevis tā dievs… yiņš atkārtojas, Snaut, bet tas, par kuru domāju, nekad to neizdarītu. Varbūt viņš patlaban kaut kur dzimst, kaut kādā galaktikas nostūrī, un visdrīzākajā laikā jauneklīgas sajūsmas uzplūdā sāks izdzēst vienas zvaigznes un iedegt citas, mēs to pamanīsim pēc kāda laika…

— Jau pamanījām, — Snauts skābi teica. — Novae un Supernovae… vai tās, tavuprāt, ir sveces uz viņa altāra?

— Ja tu gribi to, ko saku, saprast tik burtiski…

— Bet varbūt tieši Solāris ir tava dievišķā zīdaiņa šūpulis, — Snauts piebilda. Arvien nepārprotamāks smīns veidoja ap viņa acīm sīku grumbiņu tīklu. — Varbūt tieši viņš tavā izpratnē ir pirmais auglis, izmisušā dieva iedīglis, varbūt viņa vitālā bērnišķība vēl krietni pāraug viņa saprātu, bet viss, ko satur mūsu solāristiskās bibliotēkas, ir tikai plašs šī zīdaiņa refleksu katalogs…

— Un mēs kādu laiku izpildījām viņa rotaļlietu lomu, — es pabeidzu. — Jā, tas ir iespējams. Un zini, kas tev izdevās? Radīt pilnīgi jaunu hipotēzi par tematu Solāris, bet tas tiešām ir jau kaut kas! Un uzreiz tev ir rokā Kontakta nodibināšanas neiespējamības izskaidrojums, klusēšanas, zināmu ekstravaganču — šādi nosauksim attiecības ar mums — izskaidrojums; maza bērna psihe…

— Atsakos no autora tiesībām. — Snauts noburkšķēja, stāvēdams pie loga.

Ilgāku laiku skatījāmies melnajos viļņos. Pie austrumu apvāršņa miglā iezīmējās bāls, iegarens plankumiņš.

— Kā tevī radās šī bezspēcīgā dieva koncepcija? — viņš piepeši jautāja, nenovērsdams acis no spīdīgā tuksneša.

— Nezinu. Tā man izlikās ļoti, ļoti pareiza. Tas ir vienīgais dievs, kuram es varētu noticēt, kura mokas nav izpirkšana, kurš neko neglābj, nekam nekalpo, tikai eksistē.

— Mimoīds… — Snauts teica pavisam klusi, citādā balsī. _

— Ko tu saki? A, jā. Pamanīju to jau pirmīt. Ļoti vecs.

Abi vērāmies sarkanbrūni miglotajās debesīs.

— Lidošu, — es negaidīti teicu. — It īpaši tāpēc, ka nekad vēl neesmu atstājis Staciju, bet šī ir laba izdevība. Atgriezīšos pēc pusstundas…

— Ko tu saki? — Snauts iepleta acis, — Lidosi? Uz kurieni?

— Turp, — es parādīju uz miglā izplūdušo gaļīgo plankumu. — Kāpēc gan ne? Paņemšu mazo helikopteru. Būtu smieklīgi, ja uz Ze mes man, solāristam, kādreiz naktos atzīties, ka nekad neesmu spēris kāju uz solāristiskas virsmas…

Piegāju pie skapja un sāku izvēlēties kombinezonu. Snauts klusēdams vēroja mani, līdz noteica:

— Man tas nepatīk.

— Kas? — es apgriezos ar kombinezonu rokās. Mani pārņēma sen neizjusts satraukums. — Par ko ir runa? Saki skaidri un gaiši! Tu baidies, ka kaut kas… absurds! Dodu tev vārdu, ka ne. Pat prātā neienāca. Nē, tiešām, ne.

— Lidosim abi.

— Pateicos tev, bet es gribu lidot viens. Tas tomēr kaut kas jauns, kaut kas pilnīgi jauns, — es ātri runāju, vilkdams mugurā kombinezonu.

Snauts teica vēl kaut ko, bet es, meklējot vajadzīgās lietas, klausījos tikai pa ausu galam.

Viņš devās kopā ar mani uz lidlauku, palīdzēja man izbraukt mašīnu uz starta celiņa vidus. Kad vilku skafandru, viņš pēkšņi jautāja:

— Vai dotais vārds tev vēl kaut ko nozīmē?

— Augstā debess, Snaut, tu atkal par to pašu? Nozīmē. Es tev jau teicu. Kur papildu rezervuāri?

Viņš neko vairs neatbildēja. Aizvēris caurspīdīgo kupolu, signalizēju viņam ar roku. Viņš iedarbināja celtni, es lēni izbraucu Stacijas virspusē. Motors atmodās, stiepti iedūcās, trijspārnu propelleris sāka virpuļot, un aparāts pārsteidzoši viegli pacēlās gaisā, atstādams apakšā Stacijas sudraboto disku, kas kļuva aizvien mazāks.

Pirmo reizi atrados viens pats virs okeāna; pavisam cits iespaids nekā tad, kad skatās pa logu. Varbūt vainīgs bija arī lidojuma nelielais augstums — slīdēju tikai pāris desmitu metru virs viļņiem. Tagad ne tikai zināju, bet jutu, ka eļļaini spīdīgās viļņu muguras un dzelmes plaisas ar savu ritmisko elpojumu drīzāk atgādina nevis paisuma vai mākoņa, bet kaut kāda zvēra kustības. Gaļīga, kaila rumpja nepārtraukta, kaut arī ļoti gausa pulsācija — tā tas izskatījās; uz nesteidzīgi skrejošo viļņu galotnēm gailēja sārtas putas; kad izdarīju pagriezienu, lai precīzi uzņemtu kursu uz ārkārtīgi gausi dreifējošās mimoīda salas pusi, saule man iespīdēja tieši acīs, asinssārti iezibsnījās izliektajos stiklos, bet pats okeāns kļuva tinteszils ar tumšas uguns punktiņiem.

Ne visai veiksmīgi nolidots loks aiznesa mani tālu vēja pusē, bet mimoīds palika aizmugurē, izdaloties uz okeāna fona kā liels, gaišs, nenoteiktas formas plankums. Tas pazaudēja miglas piešķirto iesārto toni, bija iedzeltens kā izkaltis kauls un uz mirkli izgaisa no mana redzesloka, tad es ieraudzīju Staciju, kas šķita karājamies virs paša okeāna kā milzīgs veclaiku cepelīns. Atkārtoju manevru, sakoncentrēdams visu uzmanību: mimoīda masīvs ar stāvo, grotesko reljefu auga manā priekšā. Man izlikās, ka varu skart augstākos no tā bumbierveida izciļņiem, un nobremzēju helikopteru ^tik spēji, ka, zaudējot ātrumu, tas sašūpojās; pārmērīga piesardzība, jo dīvaino torņu noapaļotās virsotnes paslīdēja dziļi apakšā. Izlīdzināju mašīnas lidojumu un lēnām, metru pa metram, sāku samazināt augstumu, līdz kamēr irstošās galotnes slējās pāri kabīnei.

Mimoīds nebija liels. No viena gala līdz otram tam bija varbūt trīs ceturtdaļas jūdzes, bet platumā tik tikko daži simti metru; vairākās vietās manāmi sadilis, tas taisījās drīz sašķelties. Mimoīds bija tikai kādas nesalīdzināmi lielākas formācijas fragments, pēc solāristiskās skalas — sīka atvase, atlūznis, un dievs vien zina, cik nedēļas vai mēnešus vecs tas bija.

Starp dzīslotajām augstieņu krantīm virs paša okeāna atklāju kaut ko līdzīgu krastam — dažu desmitu kvadrātmetru lielu, diezgan slīpu, bet gandrīz plakanu virsmu, un nosēdināju tur mašīnu. Tas izrādījās grūtāk, nekā biju domājis. Mata tiesa šķīra propelleri no strauji man pretī kāpjošās sienas, bet man tomēr laimējās. Tūlīt izslēdzu motoru un atvāzu kabīnes kupolu. Stāvēdams uz spārna, vēl pārbaudīju, vai helikopters nevar noslīdēt okeānā; viļņi laizīja mimoīda zoboto malu tikai kādus desmit soļus no nosēšanās vietas, bet lidaparāts stāvēja stabili uz plati izplestajām sliecēm.

Nolēcu… «zemē». Tas, ko pirms tam bijū iedomājies kā sienu, kurai gandrīz vai pieskāros, bija milzīga, kā siets caurumota kaula plātne plēves.plānumā ar režģveida paresninājumiem. Dažus metrus plata plaisa ieslīpi šķērsoja visu šo vairākstāvu plakni, radot — tāpat kā lielie, šur tur izmētātie caurumi — perspektīvas iespaidu. Uzrāpies uz tuvākā nolaidenā sienas posma, pārliecinājos, ka skafandra zābaki ļoti labi noder kāpaļāšanai, bet pats skafandrs it nemaz neapgrūtina kustības; atrados apmēram četrstāvu mājas augstumā virs okeāna, pagriezies uz skeletveida ainavas pusi, tikai tagad varēju, kā nākas, to aptvert ar skatienu.

Līdzība ar veclaicīgu, pussagruvušu pilsētu vai kādu zemestrīcē vai citā kataklizmā iznīcinātu sensenu eksotisku marokāņu ciemu bija pārsteidzoša. Visskaidrāk redzēju stāvas, daļēji aizbarikādētas ielu aizas, to spējos, kraujos kritumus krastā, ko apskaloja smērveida putas, augstāk bija saglabājušies bastioni, to apaļie pamati, bet izliektajās un iedobtajās sienās — melni caurumi, kas izskatījās pēc izdauzītiem logiem vai fortu ambrazūrām.

Smagi sasvērusies uz sāniem kā pusnogrimis kuģis, šī pilsēta-sala peldēja bezjēdzīgā, neapzinātā kustībā, ļoti lēnām griežoties ap savu asi, par ko liecināja šķietamā saules kustība pa debesu velvi, liekot ēnām slinki rāpties starp drupu nostūriem; brīžiem starp tām izlauzās saules stars, sasniedzot vietu, kur stāvēju. Pakāpos vēl augstāk, jau krietni riskējot, līdz izciļņi, kas bija pārkārušies pār manu galvu, sāka birdināt sīku gružu straumītes un lieli putekļu mākoņi aizsedza līkumotās aizas un ieliņas; mimoīds, protams, nav klints; un līdzība ar kalcītu pazūd, kad tuvāk aplūko šķembu — tā sastāv no ļoti sīkām šūnām, tāpēc ir neparasti gaisīga un daudz vieglāka par putuplastu.

Atrados jau tik augstu, ka sajutu mimoīda kustību: tas ne tikai peldēja uz priekšu, okeāna melno, stīgro viļņu mudināts, — no kurienes, uz kurieni? — bet arī svērās uz sāniem, uz vienu, tad otru pusi, ļoti lēni, katru no šiem vēzienveida zvalstieniem pavadīja brūnganu un dzeltenu lipīgu putu stiepta čaukstoņa, kas radās, tām atkal un atkal aizplūstot pa iznirstošo krastmalu. Mimoīda svārstveida kustība bija sākusies ļoti sen, laikam mimoīda dzimšanas brīdī, un saglabājās tā milzīgās masas dēļ. Apskatījis no augstās vietas, kur atrados, visu apkārtni, piesardzīgi nokāpu lejā; un tikai tad — cik dīvaini! — sapratu, ka mimoīds mani nemaz neinteresē, ka esmu atlidojis šurp, nevis lai tiktos ar mimoīdu, bet gan ar okeānu.

Apsēdos uz salas raupjās, saplaisājušās virsmas, kādu pārdesmit soļu attālumā no helikoptera. Melns vilnis smagi uzrāpās uz krasta, saplakdams un vienlaicīgi zaudēdams krāsu; kad vilnis atkāpās, tam sekoja drebošu gļotu plēnes. Pavirzījos vēl zemāk un pastiepu roku pretī nākamajam vilnim. Tas precīzi atkārtoja fenomenu, ko cilvēki pirmo reizi novēroja gandrīz pirms vesela gadsimta: salīgojās, nedaudz atkāpās, nepieskaroties aptvēra manu delnu tā, ka starp tās virspusi un okeāna plazmas «cimdu» (kas uzreiz izmainīja konsistenci, no šķidras kļūstot par gaļīgu) palika plāna gaisa kārtiņa. Lēnām cēlu roku augšup, un vilnis, pareizāk sakot, tā tievs atzarojums, sekoja rokai līdzi, joprojām apjozdams manu delnu ar netīri zaļganu, aizvien caurspīdīgāku masu. Piecēlos kājās, jo citādi nevarēju pacelt roku vēl augstāk; recekļveida substances plēve saspringa kā uzvilkta stīga, taču pušu netrūka; pilnīgi saplakušais vilnis, kā savāds mājdzīvnieks piekļāvies krastam pie manām kājām, pacietīgi gaidīja šī eksperimenta beigas. Likās, ka no okeāna būtu izaudzis valkans zieds, kura vainags bez pieskaršanās apkļāva manus pirkstus, kļūdams par to precīzu, negatīvu kopiju.

Es atkāpos. Zieda stublājs notrīsēja un kā negribēdams atgriezās atpakaļ, elastīgs, vibrējošs, šaubu pārņemts. Vilnis saplūda ar to un pazuda okeānā. Atkārtoju šo rotaļu, līdz atkal, tāpat kā pirms simt gadiem, viens no kārtējiem viļņiem vienaldzīgi aizplūda prom, it kā piesātināts ar jauniem iespaidiem. Zināju, ka gaidīt uz šīs «ziņkāres» atmošanos tagad vajadzētu vairākas stundas. Apsēdos kā pirmīt, bet šī teorētiski tik labi zināmā, manis paša izraisītā parādība it kā pārvērta mani; teorija nevarēja, neprata aizstāt reāla pārdzīvojuma izjūtu.

Šīs būtnes rašanās, attīstības un izplatīšanās veidā, katrā tās atsevišķā kustībā un arī visu to kopumā bija jūtama kaut kāda, gribētos teikt, piesardzīga, bet ne bikla naivitāte; kad tā kaislīgi un strauji centās izzināt, apjēgt jaunu, negaidīti sastaptu formu, tai pusceļā nācās atkāpties, jo draudēja kāda noslēpumaina likuma nosprausto robežu pārkāpšana. Kāds neizsakāms kontrasts bija starp šo žirgto interesi un majestātisko okeānu, kas mirdzēdams aizsedza visus horizontus! Nekad vēl tik tieši nebiju sajutis viņa kolosālo klātbūtni, ritmiski viļņojošo, vareno, absolūto klusumu.

Hipnotizēts, nomākts, es, likās, grimu nepieejamā inertības valstībā un, pieaugot zaudējuma sajūtas intensitātei, bez mazākās piepūles saplūdu ar šo šķidro, aklo kolosu. Neko nerunājot, neko nedomājot, piedevu viņam visu.

Pēdējās nedēļas laikā uzvedos tik prātīgi, ka Snauta acu neuzticīgais spīdums beidzot nodzisa. Arēji biju mierīgs, bet dvēseles dziļumos, skaidri neapzinoties, kaut ko gaidīju. Ko? Viņas atgriešanos? Kā gan es to varēju? Visi mēs zinājām, ka okeāns ir materiāla būtne, kas pakļauta fizioloģijas un fizikas likumiem, un ka mūsu — vienalga, individuālais vai apvienotais — jūtu spēks nespēj cīnīties ar šiem likumiem; tas spēj tos vienīgi ienīst. Iemīlējušos un dzejnieku mūžsenā ticība mīlestības visvarenībai, uzskats, ka mīlestība ir stiprāka par nāvi, šis gadsimtiem cauri mūs vajājošais «finis vitae, sed non amoris»1 ir meli. Bet šie meli ir tikai veltīgi, tie nav smieklīgi. Vai nav nepanesami būt pulkstenim, kurš akli mērī laika plūdumu, kurš vienmēr tiek sabojāts un atkal no jauna salikts, kura mehānismā, konstruktoram uzvelkot atsperi, ar pirmo apgriezienu sāk tikšķēt izmisums un mīlestība; vai nav mokoši zināt, ka esi arvien no jauna uzvelkams pulkstenis, kurš mērī ciešanas, kas, daudzreiz atkārtojoties, kļuvušas komiskas un tāpēc ir jo dziļākas? Var samierināties ar esamības atkārtošanos, bet vai nav bezjēdzīgi atkārtot to tā, kā dzērājs atkārto banālu melodiju, metot arvien jaunas monētas mūzikas automātā?

Nevienu mirkli neticēju, ka divu cilvēku traģēdija spētu aizgrābt šo šķidro milzi, kurš bija atnesis nāvi daudziem simtiem cilvēku, ar kuru desmitiem gadu ilgi visa mana rase bija veltīgi pūlējusies nodibināt kaut visniecīgāko saprašanos un kurš tagad neapzinīgi turēja mani gluži kā puteklīti uz savas muguras. Bet viņa darbība taču bija vērsta uz kaut kādu mērķi! Kaut gan pat par to nebiju pilnīgi pārliecināts. Taču aiziet — nozīmētu pārvilkt svītru tām varbūt niecīgajām, varbūt tikai iedomās mītošajām izredzēm, kas slēpās nākotnē.

Tātad gadi ar priekšmetiem, lietām, kam abi pieskārāmies un kas vēl glabā viņas elpu? Kā vārdā? Cerot uz viņas atgriešanos? Man nebija cerību. Bet manī dzīvoja gaidas, pēdējais, kas pēc viņas palika. Kādu piepildījumu, kādu izsmieklu, kādas mokas es vēl gaidīju? Es nezināju it nekā, tikai nesagraujami ticēju, ka vēl nav pagājis satriecošu brīnumu laiks.

Zakopane, 1959. gada jūnijs — 1960. gada jūnijs

S. Lems SOLARIS

Redaktore L. Spriņģe. Māksi, redaktors V. Grants. Tchn. redaktore V. Blaua. Korektore A. Mustapa.

Nodota salikšanai 1959. g. 3. septembrī. Parakstīta iespieganai 10. decembrī. Tipogrāfijas papirs Nr. 2, formāts 70X 90/32. 8.91 fiz. iespiedi.; 10,43 uzsk. iespied.; 10,5 izdevn. 1. Metiens 30000 eks. Maksā 63 kap. Izdevniecība «Liesma» Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 22936/D249. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes 2. tipogrāfijā Rīga. Dzirnavu ielā 57. Pašūt. Nr. 2558.

1961