Solaris

SARTORIUSS

Koridors bija tukšs. Sākumā tas bija taisns, tad nogriezās pa labi. Nekad nebiju bijis Stacijā, toties, gatavojoties lidojumam, sešas nedēļas nodzīvoju precīzā Stacijas kopijā, kas atradās uz Zemes, Institūtā. Zināju, uz kurieni ved trepītes ar alumīnija pakāpieniem.

Bibliotēka nebija apgaismota. Taustīdamies uzmeklēju slēdzi. Kad kartotēkā atradu atzīmi par solāristikas almanaha pirmo sējumu kopā ar pielikumu un nospiedu podziņu, iedegās sarkana spuldzīte. Pārbaudīju reģistratorā — grāmata atradās pie Gibariāna, tāpat kā cita — šis «Mazais Apokrifs». Izslēdzu gaismu un nokāpu lejā. Baidījos ieiet viņa kabīnē — prātā stāvēja pirms neilga laika dzirdētie soļi. Viņa varēja atgriezties. Kādu laiku stāvēju durvju priekšā, līdz beidzot, sakodis zobus, pārvarēju sevi un iegāju.

Apgaismotā istaba bija tukša. Sāku šķirot grāmatas, kas gulēja uz grīdas pie loga; tad piegāju pie skapja un aizvēru to. Nespēju skatīties šinī tukšajā vietā starp kombinezoniem. Zem loga pielikuma nebija. Rūpīgi pārcilāju sējumu pēc sējuma, kamēr, nonācis līdz pēdējai kaudzei, kas bija sakrauta starp gultu un skapi, atradu meklēto grāmatu.

Cerēju, ka tajā būs kāds norādījums, un tiešām — priekšmetu rādītājā bija ieliktne; ar sarkanu zīmuli pasvītrots man nepazīstams uzvārds: Andrē Bertons. Viņš tika pieminēts divās dažādās vietās. Pirmajā no tām uzzināju, ka Bertons izpildījis rezerves pilota pienākumus uz Šenehena kosmosa kuģa. Nākamo reizi viņš bija pieminēts vairāk nekā simt lappuses tālāk.

Pirmajā laikā pēc nosēšanās ekspedīcija darbojusies ļoti piesardzīgi, bet, kad pēc sešpadsmit dienām izrādījās, ka plazmatiskais okeāns ne tikai neizrāda nekādas agresivitātes pazīmes, bet atkāpjas katra tā virsmai tuvināta priekšmeta priekšā, cik iespējams izvairoties no tieša kontakta ar aparātiem vai cilvēkiem, Senehens un viņa vietnieks Timoliss atcēla dažus piesardzības diktētus drošības noteikumus, jo tie stipri apgrūtināja un kavēja darbu realizāciju.

Ekspedīcijas sastāvu sadalīja nelielās grupās, pa divi vai trīs cilvēki katrā, kas nereti devās pat vairākus simtus jūdžu tālos lidojumos virs okeāna; izstarotājus, kas pirms tam tika izmantoti pētījumu teritorijas apsargāšanai, novietoja Bāzē. Pirmās četras dienas pēc šīm metodikas izmaiņām pagāja bez jebkādiem starpgadījumiem, ja neskaita laiku pa laikam notiekošos bojājumus skafandru skābekļa aparātos, kuru izplūdes vārstuļi reaģēja uz indīgās atmosfēras korodējošo iedarbību. Šai sakarā tos nācās mainīt gandrīz vai katru dienu.

Piektajā dienā, vai arī divdesmit pirmajā, skaitot no nosēšanās brīža, divi pētnieki, Karuči un Fehners (pirmais bija radiobiologs, bet otrs — fiziķis), mazā divvietīgā aeromobilī devās pētnieciskā lidojumā virs okeāna. Tas nebija lidaparāts, bet gan gliseris, kas pārvietojas uz saspiesta gaisa spilvena.

Kad pēc sešām stundām viņi nebija atgriezušies, Timoliss, kas Šenehena prombūtnes laikā pārzināja Bāzi, izziņoja trauksmi un visus brīvos cilvēkus iesaistīja pazudušo meklēšanā.

Nelaimīgi sagadoties apstākļiem, šajā dienā apmēram stundu pēc pētnieku izlidošanas pārtrūka radiosakari; tam par iemeslu bija liels sarkanās saules plankums, kas ar spēcīgu korpuskulāru izstarojumu iedarbojās uz atmosfēras augstākajiem slāņiem. Funkcionēja vienīgi ultraīsviļņu aparāti, kas ļāva uzturēt sakarus apmēram divdesmit jūdžu rādiusā. Kā par nelaimi, pirms saules rieta sabiezēja migla, un meklēšanu nācās pārtraukt.

Tikai tad, kad glābšanas grupas sākušas atgriezties Bāzē, viena no tām nepilnu 80 jūdžu attālumā no krasta uzgājusi aeromobili. Motors strādājis, un mašīna, kas bija pilnīgā kārtībā, lidojusi virs viļņiem. Caurspīdīgajā kabīnē atradies tikai viens pusnemaņā esošs cilvēks — Karuči.

Aeromobilis aiztransportēts līdz Bāzei, bet zinātniekam sniegta medicīniskā palīdzība; vēl tai pašā vakarā viņš atguvis samaņu. Par Fehnera likteni radiobiologs nekā nav varējis pastāstīt. Viņš atcerējies tikai to, ka brīdī, kad taisījušies jau atgriezties, viņam pietrūcis elpas. Skābekļa aparāta izejas ventilis iesprūdis, un pie katra elpas vilciena skafandrā iekļuvusi neliela indīgas gāzes deva.

Fehners, mēģinādams salabot biedra aparātu, bijis spiests atsprādzēt siksnas un piecelties. Tas bija pēdējais, ko atcerējās Karuči. Pēc speciālistu domām, tālākā notikumu gaita varēja būt, lūk, kāda: labojot Karuči aparātu, Fehners atrāvis vaļā kabīnes jumtu, droši vien tāpēc, ka zemais kupols neļāva brīvi kustēties. Tas bija pieļaujams, jo šādu mašīnu kabīnes nav hermētiskas un vienīgi aizsargā no tiešas atmosfēras un vēja iedarbības. Šo manipulāciju laikā varēja sabojāties Fehnera skābekļa aparāts, un viņš, apziņai apmiglojoties, caur kupola atvērumu izkļuvis uz mašīnas apvalka un iekritis okeānā.

Tāds ir stāsts par okeāna pirmo upuri. Ķermeņa meklēšana — skafandrā tas nevarēja nogrimt — nedeva nekādus rezultātus. Varbūt tas kaut kur peldēja, bet sīki pārmeklēt tūkstošiem kvadrātjūdžu lielo viļņojošo tuksnesi, kas gandrīz pastāvīgi tinās miglas vālos, ekspedīcija nespēja.

Līdz krēslai — atgriežos pie iepriekšējiem notikumiem — bija pārradušās visas glābšanas mašīnas, izņemot lielo kravas helikopteru, ar kuru izlidoja Bertons.

Viņš parādījās virs Bāzes apmēram stundu pēc tumsas iestāšanās, kad viņa prombūtne jau izraisīja nopietnas bažas. Bertons atradās nervu šoka stāvoklī; viņš izrāpās no lidaparāta pats saviem spēkiem — tikai tāpēc, lai mestos bēgt; kad viņu apturēja, viņš kliedza un raudāja; vīrietim, kas septiņpadsmit gadus bija pavadījis kosmiskos lidojumos — nereti ļoti grūtos apstākļos —, tas bija visai neparasti. Ārsti izteica varbūtību, ka arī viņš ir saindējies.

Pēc divām dienām Bertons, kas, pat šķietami atguvis līdzsvaru, ne uz mirkli negribēja atstāt ekspedīcijas galvenās raķetes iekšieni, nedz arī pienākt pie loga, no kura atklājās skats uz okeānu, paziņoja, ka vēlas nodot raportu par savu lidojumu. Viņš uzstājīgi atkārtoja, ka tam ir ārkārtīgi liela nozīme. Ekspedīcijas padome, apspriedusi ziņojumu, kvalificēja to kā indīgās atmosfēras izraisītu slimīgas fantāzijas produktu un kā tādu to pievienoja nevis ekspedīcijas, bet gan Bertona slimības vēsturei. Ar to viss izbeidzās.

Tik daudz stāstīja pielikums. Sapratu, ka lietas būtība, acīm redzot, ir pats Bertona ziņojums — tas, kas šo tāllidojumu pilotu noveda līdz nervu satricinājumam. Otrreiz ķēros pie grāmatu pārcilāšanas, bet «Mazo Apokrifu» man neizdevās atrast. Jutos ļoti noguris, tāpēc tālāko meklēšanu atliku uz rītdienu un izgāju no kabīnes.

Ejot gar alumīnija trepēm, pamanīju uz pakāpieniem no augšas krītošas gaismas plankumus. Tātad Sartoriuss joprojām strādāja, pat šobrīd! Nolēmu, ka man viņš jāredz.

Augšstāvā bija mazliet siltāks. Platā, zemā gaitenī dvesa viegls vējiņš. Papīra strēmeles draiski čabēja pie ventilācijas atverēm. Galvenās laboratorijas durvis veidoja bieza, grumbuļaina stikla plate, ietverta metāla rāmī. No iekšpuses stiklu aizsedza kaut kas tumšs: gaismu deva tikai šauri logi zem pašiem griestiem. Nospiedu rokturi. Kā jau biju paredzējis, durvis nepadevās. Iekšā valdīja klusums, laiku pa laikam sadzirdēju it kā vāju gāzes liesmiņas sīcienu. Pieklauvēju — nekādas atbildes.

— Sartoriuss! — es iesaucos. — Doktor Sartorius! Tas esmu es, jaunais, Kelvins! Man ar jums jātiekas, lūdzu atveriet!

Viegla čaboņa, it kā kāds būtu uzminis uz sagumzīta papīra, un atkal klusums.

— Tas esmu es, Kelvins! Jūs taču esat par mani dzirdējis! Atlidoju ar «Prometeju» pirms pāris stundām! — es kliedzu, tuvinādams lūpas vietai, kur durvju stendere saskārās ar metāla rāmja malu. — Doktor Sartorius! Te neviena nav, tikai es! Atveriet!

Klusums. Tad pakluss troksnis. Dažas reizes kaut kas nožvadzēja — tik griezīgi, it kā kāds uz metāla paplātes būtu uzmetis metāliskus instrumentus. Un pēkšņi apstulbu. Atskanēja sīki solīši, it kā bērna riksīši: mazu kājiņu bieža, steidzīga dipoņa. Varbūt… varbūt kāds to neiedomājami veikli atdarināja, ar pirkstgaliem bungodams pa tukšu, labi rezonējošu kārbu.

— Doktor Sartorius! — es kliedzu. — Atvērsiet vai neatvērsiet?!

Nekādas atbildes, tikai atkal bērna riksīši un daži ātri un plati, tik tikko sadzirdami soli, it kā šis cilvēks pārvietotos uz pirkstgaliem. Bet, ja viņš soļoja, tad taču nevarēja tai pašā laikā imitēt bērna solīšus! «Galu galā kāda man daļa!» es nodomāju un, nespēdams vairs valdīt augošo niknumu, ierēcos:

— Doktor Sartorius!!! Ne tāpēc esmu lidojis sešpadsmit mēnešus, lai piedalītos jūsu komēdijās! Skaitu līdz desmit. Pēc tam uzlauzīšu durvis!!!

Šaubījos, vai man tas izdosies.

Gāzes pistoles strūkla nav pārāk spēcīga, bet es biju apņēmies tā vai citādi izpildīt savus draudus, kaut arī vajadzētu doties uz noliktavu, kur sprāgstviela noteikti bija pietiekamā daudzumā. Sacīju sev, ka nedrīkst atkāpties, jo vairs nespēju spēlēt ar šīm ārprāta iezīmētajām kārtīm, ko man rokās bija iegrūdusi situācija.

Pēc atbalss likās, ka dzirdu cīņas troksni, vai arī kāds pārvietoja kaut ko smagu, aizslietnis laboratorijas iekšpusē varbūt par kādu pusmetru pavirzījās sānis, uz matētā, it kā ar sarmu pārklātā durvju stikla parādījās stalta ēna, un nedaudz aizsmacis diskants norunāja:

— Es atvēršu, bet jums jāapsola, ka nenāksiet iekšā.

— Kāpēc tad jūs vērsiet vaļā?!

— Es pats iznākšu laukā.

— Labi. Apsolu.

Viegli noklikšķēja atslēga, tad tumšs siluets, aizsedzis pusi no durvīm, rūpīgi aizvilka atpakaļ aizslietni (iekšā notika kaut kas nesaprotams — dzirdēju it kā bīdīta koka galdiņa brīkšķēšanu), un durvis beidzot pavērās tieši tik daudz, lai Sartoriuss varētu izspraukties gaitenī.

Viņš stāvēja manā priekšā, ar savu augumu aizsegdams durvis. Viņš bija neparasti liels un kalsns, šķita, ka viņa ķermenis zem krēmkrāsas triko sastāv vienīgi no kauliem. Ap kaklu bija aptīts melns lakats; pār plecu nokarājās divkārt salocīts, reaktīvu apsvilināts laboratorijas aizsargpriekšauts. Neparasti šauro galvu Sartoriuss turēja kaut kā sāniski. Gandrīz pusi no viņa sejas aizsedza melnas, izliektas brilles, tā ka acis nevarēju saskatīt. Viņam bija garš apakšžoklis, iezilas lūpas un prāvas, arī zilganas, kā apsaldētas ausis. Sartoriuss bija neskuvies. No elkoņiem, auklās iestiprināti nokarājās sarkani pretradiācijas cimdi. Tā mēs brītiņu stāvējām, skatīdamies viens uz otru ar neslēptu nepatiku. Viņa matu atliekas (izskatījās, ka viņš pats tos būtu īsi apcirpis) bija svina pelēkā krāsā, bārdas rugāji uz sejas — pavisam sirmi. Seja iedegusi, tāpat kā Snautam, bet apmēram pieres vidū, veidojot horizontālu līniju, brūnums beidzās. Acīm redzot, saulē viņš pastāvīgi nēsāja kaut kādu micīti.

— Es klausos, — Sartoriuss beidzot teica.

Man likās, ka viņš ne tik daudz gaida manu sakāmo, cik, ar pleciem balstīdams stikla durvis, saspringti ieklausās, kas notiek iekšā. Krietnu brīdi nezināju, ko sacīt, lai neizgrūstu muļķību.

— Mans uzvārds ir Kelvins… Droši vien esat dzirdējis par mani, — es iesāku. — Esmu, tas ir… biju Gibariāna līdzstrādnieks…

Viņa liesajā, stateniskajā sejā — tā laikam izskatījās Dons Kihots — nebija nekādas izteiksmes. Pret mani pavērstais aceņu melnais, izliektais stikls stipri apgrūtināja man sarunu,

— Uzzināju, ka Gibariāns… nav starp dzīvajiem, — jutu, ka man sažņaudzās balss.

— Jā. Klausos?…

Tas skanēja nepacietīgi.

— Viņš izdarīja pašnāvību?… Kas atrada ķermeni — jūs vai Snauts?

— Kāpēc jūs to jautājat man? Vai doktors Snauts jums nestāstīja?…

— Es gribēju dzirdēt, kas jums šai lietā sakāms…

— Jūs esat psihologs, doktor Kelvin?

— Jā. Un tad?

— Zinātnieks?

— Jā taču! Bet kāds tam sakars…

— Man likās, ka esat kriminālierēdnis vai policists. Pašlaik pulkstenis ir divi četrdesmit, taču jūs pat nemēģināt iekļautiesStacijas darba ritmā, kas galu galā būtu saprotams, bet brutāli laužaties laboratorijā un izprašņājat mani gandrīz vai tā, it kā es būtu aizdomīgs.

Ar pūlēm savaldījos, un tas lika manai pierei norasot.

— Jūs esat aizdomīgs, Sartorius! — sacīju aizžņaugtā balsī.

Man par katru cenu gribējās viņu sakaitināt, tādēļ nikni piemetināju:

— Un jūs pats to lieliski zināt!

— Ja jūs neņemsiet savus vārdus atpakaļ un neatvainosieties, radioziņojumā sūdzēšos par jums, Kelvin!

— Par ko man jāatvainojas? Par to, ka jūs nevis uzņemat mani un iepazīstināt ar šejienes apstākļiem, bet gan ieslēdzaties un aizbarikadējaties laboratorijā?! Vai jūs jau pilnīgi esat zaudējis prātu?! Kas jūs galu galā esat — zinātnieks vai nožēlojams gļēvulis?! Ko? Varbūt jūs man atbildēsiet?!

Vairs neatceros, ko kliedzu, bet viņa sejā nenotrīcēja ne vaibsts. Pa viņa bālo, poraino ādu ritēja lielas sviedru lāses. Pēkšņi sapratu: viņš manī nemaz neklausās! Abas rokas noslēpis aiz muguras, viņš no visa spēka ar tām turēja durvis, kas viegli notrīcēja, it kā kāds no iekšienes būtu tās pagrūdis.

— Paej iet… sānis… — Sartoriuss ievaidējās dīvainā, pīkstošā balsī. — Dieva dēļ… ejiet! Ejiet prom! Kāpiet lejā, es atnākšu, atnākšu, izdarīšu visu, ko vēlaties, tikai lūdzu, ejiet!!!

Viņa balsī bija tādas mokas, ka es pilnīgā apjukumā instinktīvi pacēlu roku, lai palīdzētu pieturēt durvis, jo tieši to viņš gribēja izdarīt, bet tad Sartoriuss šausmīgi iekliedzās, it kā es būtu atvēzējies ar nazi; sāku kāpties atpakaļ, bet Sartoriuss joprojām kliedza falsetā: «Ej! Ej!» — tad atkal: «Nāku jau! Nāku! Jau nāku!!! Nē! Nē!!!»

Viņš pavēra durvis un metās iekšā, man likās, ka viņa krūšu augstumā pazibēja kaut kas zeltains, it kā spīdīgs disks, no laboratorijas tagad atplūda dobjš troksnis, aizslietnis aizlidoja sānis, liela, gara ēna pašāvās uz stikla ekrāna, aizliktnis atgriezās savā vietā, un nekas vairs nebija redzams. Kas tur notika?! Nodipēja soļi, neprātīgs skrējiens noslēdzās ar griezīgu plīstoša stikla šķindoņu, un es izdzirdu līksmus bērna smieklus…

Man trīcēja kājas; palūkojos visapkārt. Iestājās klusums. Apsēdos uz zemas, no plastmasas veidotas palodzes. Sēdēju kādu ceturtdaļstundu, nezinu, vai ko gaidīdams, vai vienkārši nonācis līdz galējai robežai tā, ka man negribējās pat piecelties. Galva plīsa vai pušu. Kaut kur augšā atskanēja stiepta čīkstoņa, un apkārtne uzreiz kļuva gaišāka.

No savas vietas redzēju tikai daļu no apaļā koridora, kas apjoza laboratoriju. Šīs telpas atradās pašā Stacijas virsotnē, tieši zem augšējā apvalka bruņām, tāpēc ārsienas bija ieliektas un slīpas, ik pēc pāris metriem tajās bija logi, kas atgādināja šaujamlūkas; ārpusē pašlaik slīdēja uz augšu aizsargplāksnes, zilā diena dzisa. Caur biezajiem stikliem ielauzās žilbinošs spidums. Katra niķelēta plāksne, katrs durvju rokturis iemirdzējās kā maza saule. Laboratorijas durvis — šī lielā, grubuļainā stikla plate — iekvēlojās kā kurtuves ugunīs. Vēroju savas uz ceļgaliem saliktās rokas, kas spokainajā gaismā bija kļuvušas pelēkas. Labajā rokā turēju gāzes pistoli — nesapratu, kad un kā biju to izrāvis no futrāļa. Ieliku atpakaļ. Es jau zināju, ka man nelīdzēs pat kodolpistole, — ko es varētu ar to izdarīt? Izgāzt durvis? felauzties laboratorijā?

Es piecēlos. Ūdeņraža bumbas uzliesmojumam līdzīgs disks, grimstot okeānā, paguva izšaut manī horizontālu, gandrīz vai materializētu staru kūli; kad tas trāpīja man vaigā (jau kāpu pa trepēm lejā), jutu it kā nokaitēta zīmoga pieskārienu.

Nokāpis līdz pusei, pārdomāju un atgriezos augšstāvā. Apgāju laboratorijai apkārt. Kā jau minēju, koridors ieskāva to: nogājis kādus simt soļus, atrados pretējā pusē, pie tādām pašām stikla durvīm. Nemēģināju tās atdarīt, zināju, ka durvis ir slēgtas.

Meklēju lodziņu plastmasas sienā, kaut vai kaut kādu spraugu; slepus pavērot Sartoriusu — tā nebija zemē metama doma. Gribēju atbrīvoties no minējumiem un uzzināt patiesību, kaut arī nevarēju iedomāties, kā spēšu to saprast.

Man ienāca prātā, ka gaismu laboratorijas zālēm dod griestu logi, tātad tie ierīkoti Stacijas augšējā apvalkā, un, ja es izkļūtu ārpusē, varbūt tad varētu ielūkoties caur tiem iekšā. Tāpēc man vajadzēja nokāpt lejā pēc skafandra un skābekļa aparāta. Stāvēju pie kāpnēm, domādams, vai vērts tādēļ pūlēties. Bija pilnīgi iespējams, ka augšējo logu stikli ir matēti, bet kas man vairs atlika. Nokāpu vienu stāvu zemāk. Man nācās iet gar radiostaciju. Durvis bija līdz galam vaļā. Snauts sēdēja krēslā tāpat, kā biju viņu atstājis. Aizmidzis. Manu soļu troksnis lika viņam satrūkties un atvērt acis.

— Paklau, Kelvin! — viņš aizsmacis iesaucās.

Es klusēju.

— Nu, vai kaut ko uzzināji? — viņš jautāja.

— Jā, — es gausi atteicu. — Viņš nav viens.

Snauts sašķobīja lūpas.

— Ko tu saki! Tas jau ir kaut kas. Tātad viņam ir viesi, ko?

— Nesaprotu, kāpēc jūs negribat man izstāstīt, kas tas ir, — sacīju it kā starp citu. — Palikdams te, es taču agri vai vēlu visu uzzināšu. Kam vajadzīgi šie noslēpumi?

— Sapratīsi, kad tev pašam būs viesi, — Snauts teica.

Likās, ka viņš kaut ko gaida un ne sevišķi grib turpināt sarunu.

— Uz kurieni dodies? — viņš izmeta, kad es pagriezos.

Es neatbildēju.

Raķetodroma hallē atradās tai pašā stāvoklī, kādā es to atstāju. Uz paaugstinājuma līdz galam vaļā stāvēja mans apsvilušais konteiners. Piegāju pie skafandru statņiem, un man pēkšņi zuda vēlēšanās doties ceļojumā pa Stacijas jumtu. Pagriezos un pa stāvām trepītēm nokāpu lejā uz noliktavām.

Šaurais koridors bija pieblīvēts ar stikla baloniem un grēdās sakrautām kastēm. Gaismā zilgani lāsmoja sienu metāls. Vēl daži desmiti soju, un pie griestiem parādījās saldēšanas iekārtas balti apsarmojušās caurules. Tās man noderēja par ceļa rādītāju. Biezā plastikas slānī ietverta uzmava ievadīja caurules hermētiski slēgtā telpā. Kad atvēru smagās ar gumijas blīvēm apgādātās durvis, kas bija divu delnu biezumā, mani pārņēma stindzinošs aukstums. Es sāku drebēt. No apsnigušu spirālveida cauruļu mudžekļa nokarājās ledus lāstekas. Arī te stāvēja ar sniega kārtiņu pārklātas kārbas, kastes, plaukti pie sienām bija piekrauti ar bundžām un caurspīdīgā apvalkā iesaiņotām dzeltenīgu tauku pikām.

Telpas dziļumā mucveida velve kļuva zemāka. Tur, dzirkstīdams ledus adatās, karājās biezs aizkars. Es atbīdīju vienu malu. Uz režģota alumīnija paaugstinājuma, ar pelēku audumu apklāts, gulēja liels, garens priekšmets. Pacēlu audekla stūri un ieraudzīju Gibariāna saviebto seju. Melnie mati ar sirmo šķipsnu uz pieres bija gludi sasukāti. Lauzdams kakla līniju, augstu rēgojās gāmurs. Izžuvušās acis skatījās tieši griestos, vienu acs kaktiņu aizpildīja duļķaina ledus lāse. Mani tik ļoti stindzināja aukstums, ka gandrīz vai klabēja zobi. Ar vienu roku turēju līķautu, ar otru piedūros Gibariāna vaigam. Iespaids tāds,_it kā es būtu pieskāries sasalušai pagalei. Ada bija raupja no bārdas rugājiem, kas izdalījās kā melni punktiņi. Bezgalīgas, nicinošas pacietības izteiksme sastingusi lūpu izliekumā. Nolaižot pārsega malu, ievēroju, ka otrpus ķermenim no auduma krokām laukā raugās tādas kā melnas, iegarenas zīlītes, kā pupiņas, sākot ar mazākām un beidzot ar lielām. Es pēkšņi pamiru.

Tie bija kailu kāju pirksti, redzami no pēdas apakšpuses, olveida pirkstu spilventiņi atradās mazliet atstatu cits no cita; zem līķauta saburzītās malas plakaniski gulēja Nēģeriete.

Viņa gulēja uz mutes, kā iegrimusi dziļā miegā. Sprīdi pa sprīdim vilku nost rupjo audumu. Galva ar mazos, zilganos kušķīšos sapītiem matiem dusēja uz melna, masīva elkoņa locītavas. Spīdīgo ādu izspīlēja mugurkaula skriemeļi. Varenais ķermenis gulēja pilnīgi nekustīgs. Vēlreiz paskatījos uz viņas kailo kāju pēdām, un mani pārsteidza dīvaina detaļa: pēdas nebija ne plakanas, ne arī milzīgā ķermeņa smaguma nošķiebtas, āda no staigāšanas basām kājām nebija kļuvusi raupja, tā izskatījās tikpat plāna kā uz pleciem vai rokām.

Pārbaudīju šo iespaidu, pieskardamies viņai, un to izdarīt man bija krietni vien grūtāk nekā pieskarties Gibariāna ķermenim. Un tad notika neticamais: divdesmit grādu salā gulošais ķermenis izrādījās dzīvs — tas sakustējās. Nēģeriete pievilka kāju, gluži kā snaudošs suns, kad to paņem aiz ķepas.

«Viņa te nosals,» es nodomāju, bet viņas ķermenis bija rāms un ne visai auksts, pirkst galos vel jutu ta elastīgumu. Kapos atmuguriski atpakaļ, nolaidu aizkaru un atgriezos gaitenī. Man likās, ka te valda velnišķīgs karstums. Pa trepēm izkļuvu raķetodroma hallē. Apsēdos uz rullī saritināta gredzenveida izpletņa un satvēru ar rokām galvu. Jutos kā piekauts. Nezināju, kas ar mani notiek. Biju salauzts, domas kāpās atpakaļ un draudēja nobrukt kaut kādā bezdibenī — samaņas zaudēšana, iznīcība man likās kā neizsakāma, neaizsniedzama žēlastība.

Nebija nozīmes iet pie Snauta vai Sartoriusa, uzskatīju, ka neviens nespēj salikt vienā veselā to, ko biju līdz šim pārdzīvojis, ko redzēju, kam pats savām rokām pieskāros. Vienīgo glābiņu, bēgšanas iespēju, izskaidrojumu deva diagnoze — vājprāts. Jā: noteikti biju vājprātīgs, saslimu uzreiz pēc nosēšanās. Okeāns iedarbojās uz manām smadzenēm — redzēju halucināciju pēc halucinācijas, un, ja tas tā, tad nevajag veltīgi tērēt spēkus, risinot īstenībā neesošus noslēpumus, bet jāmeklē ārsta palīdzība, jāizsauc pa radio «Prometejs» vai kāds cits kosrnosa kuģis. Jānoraida SOS signāli.

Tad notika tas, ko nekādi nebiju gaidījis: doma par to, ka esmu vājprātīgs, mani nomierināja.

Pat pārāk labi sapratu Snauta vārdus — ja pieņem, ka tāds Snauts vispār eksistē un es ar viņu kaut kad esmu runājis; halucinācijas taču varēja sākties krietni vien agrāk — kas zina, varbūt joprojām vēl atrados uz «Prometejā» klāja, pēkšņas gara slimības piemeklēts, un viss, ko pieredzēju, bija manu uzbudināto smadzeņu ražojums. Bet, ja es biju slims, tad varēju izveseļoties, un tas man deva vismaz cerību uz glābšanos, dažas murgainu pārbaudījumu pilnās stundas uz Solāris bija sniegušas vienīgi izmisumu.

Tātad vispirms vajadzēja realizēt kaut kādu loģiski pārdomātu eksperimentu pašam ar sevi — experimentum ciucis[2] —, kas man parādītu, vai tiešām esmu zaudējis prātu, krizdams par upuri pats savai murgainajai iztēlei, vai arī mani pārdzīvojumi, neraugoties uz to absurdumu un neticamību, ir reāli.

Tā es prātoju, vērodams metālisko kronšteinu, kas balstīja raketodroma nesošo konstrukciju. Tas bija no sienas izvirzīts, ar izliektām platēm apšūts, salātzaļš tērauda masts; dažās vietās, apmēram metra augstumā, krāsa bija aplupusi, droši vien to nobrāzušas garām braucošas raķešu vagonetes. Pieskāros tēraudam, pasildīju to mazliet ar delnu, pieklauvēju pie aizsargplates ievelmētās malas; vai murgi spēj sasniegt tādu realitātes pakāpi? Spēj — atbildēju pats sev; tā taču bija mana specialitāte, te es kaut ko sapratu.

Bet vai ir iespējams izgudrot tādu izšķirošu eksperimentu? Sākumā likās, ka ne, jo manas slimās smadzenes (ja tās tiešām ir slimas) producēs visas ilūzijas, kādas tik no tām pieprasīšu. Taču ne tikai slimojot, bet arī visparastākajā miegā gadās, ka sarunājamies ar īstenībā mums nepazīstamiem cilvēkiem un uzdodam šīm nosapņotajām personām jautājumus, un dzirdam viņu atbildes; turklāt, kaut arī šie tēli būtībā ir mūsu pašu psihes produkti, uz neilgu laiku atdalīti, pseidopatstāvīgi fragmenti, mēs tomēr nezinām, kādi vārdi tiks pateikti, — līdz pat brīdim, kad mēs (šajā miegā) tiekam uzrunāti. Bet patiesībā taču šos vārdus radījusi mūsu pašu saprāta vissavrupinātākā daļa, un tāpēc mums tie būtu jāzin jau tai brīdī, kad paši tos izdomājam, lai ieliktu fiktīvā tēla mutē. Tādējādi, lai ko es ieplānotu un īstenotu, allaž varēju sev pasacīt, ka rīkojos tieši tā, kā rīkojas pa sapņiem. Kā Snauts, tā Sartoriuss varēja reāli nemaz neeksistēt, tāpēc veltīgi bija uzdot viņiem jebkādus jautājumus.

Nodomāju, ka varētu iedzert kaut kādas stipri iedarbīgas zāles, piemēram, pejotīlu vai citu līdzekli, kas izsauc halucinācijas un krāsainas vīzijas. Sādu fenomenu rašanās pierādītu, ka ieņemtais preparāts tiešām eksistē un sastāda daļu no materiālās īstenības, kurā es atrodos. Bet arī tas — turpināju domu — nebūtu vajadzīgais izšķirošais eksperiments, jo es zināju, kādā veidā zāles (kuras taču man pašam bija jāizvēlas) iedarbosies, un tātad varēja gadīties, ka ne tikai šī līdzekļa pielietojums, bet arī radītais efekts būs vienādi dzimuši manā iztēlē.

Man jau likās, ka, reiz ieslēgtam ārprāta aplī, man neizdosies no tā izlauzties — nevar taču domāt citādi kā vien ar smadzenēm, nevar atrasties ārpus sevis paša, lai pārbaudītu ķermenī notiekošo procesu normalitāti, — kad prātā pēkšņi iešāvās tikpat vienkārša, cik veiksmīga doma.

Pielēcu kājās no saritināto izpletņu kaudzes un skriešus devos taisni uz radiostaciju. Tā bija tukša. Garāmejot uzmetu skatienu elektriskajam sienas pulkstenim. Bija gandrīz četri naktī, nosacītajā Stacijas naktī, jo ārpusē valdīja sarkana blāzma. Atri ieslēdzu tālās darbības radiosakaru aparatūru un, gaidīdams, kamēr iesils lampas, domās vēlreiz precizēju atsevišķus eksperimenta posmus.

Neatcerējos, kāds ir Solāris pavadoņa automātiskās stacijas izsaukšanas signāls, bet atradu to uz tabulas, kas karājās virs galvenās pults. Devu izsaukumu Morzes alfabētā, un pēc astoņām sekundēm saņēmu atbildi. Sateloīds, precīzāk, tā elektroniskās smadzenes atsaucās ar ritmiski atkārtotu signālu.

Tad pieprasīju, lai pavadonis — ar precizitāti līdz piektajai decimālzīmei — man paziņo, kādus galaktikas zvaigžņotā kupola meridiānus tas šķērso, divdesmit divu loka sekunžu attālumā riņķojot ap Solāris.

Pēc tam es apsēdos un gaidīju atbildi. Tā atnāca pēc desmit minūtēm. Norāvu papīra lenti ar nodrukāto rezultātu (uzmanījos, lai pat skatienu tam neuzmestu) un, noslēpis to atvilktnē, atnesu no bibliotēkas lielās debesu kartes, logaritmu tabulas, satelīta diennakts kustības almanahu un dažas rokasgrāmatas; tad sāku meklēt atbildi uz to pašu jautājumu. Gandrīz stunda pagāja, kamēr sastādīju vienādojumus; neatceros, kad pēdējo reizi biju tā noņēmies ar rēķināšanu, laikam studiju gados, kārtojot eksāmenu praktiskajā astronomijā.

Aprēķinus izdarīju ar Stacijas lielās skaitļošanas mašīnas palīdzību. Manu prātojumu secība bija šāda: no debesu kartēm dabūšu skaitļus, kas pilnībā nesakritīs ar Sateloīda paziņotajiem datiem. Nesakritīs, jo abu savstarpēji rotējošo sauļu un Solāris gravitācijas spēki, kā arī okeāna izsauktās šo spēku lokālās izmaiņas pakļauj Sateloīdu ļoti komplicētām perturbācijām. Kad manā rīcībā būs jau divas skaitļu rindas — Sateloīda paziņotā un teorētiski ar debesu karšu palīdzību aprēķinātā, izdarīšu savos aprēķinos labojumus, tad abiem rezultātiem jāsakrīt līdz ceturtajai decimālzīmei; nevienādība būs tikai piektajā zīmē — okeāna neaprēķināmās iedarbības dēļ.

Pat ja Sateloīda dotie skaitļi īstenībā neeksistē un ir dzimuši tikai manā slimajā iztēlē, tie nesaskanēs ar otru rindu — ar aprēķinātajiem datiem. Manas smadzenes var būt neveselas, bet nekādos apstākļos tās nav spējīgas veikt aprēķinus, ko izdara Stacijas lielā skaitļošanas mašīna, jo tas prasītu daudzus mēnešus laika. Tātad, ja cipari sakritīs, tad Stacijas lielā skaitļošanas mašīna tiešām pastāv un es to izmantoju īstenībā, nevis murgos.

Man drebēja rokas, kad ņēmu no atvilktnes telegrāfa papīra lenti un liku to blakus citai, platākai, kas nāca no skaitļošanas mašīnas. Abas ciparu rindas, kā jau paredzēju, sakrita līdz ceturtajai zīmei. Nevienādība bija tikai piektajā.

Noglabāju visus papīrus galdā. Tātad skaitļošanas mašīna pastāvēja neatkarīgi no manis; no tā izrietēja Stacijas un visa pārējā eksistēšanas realitāte.

Gribēju jau atvilktni aiztaisīt, kad pamanīju tanī veselu kaudzīti lapiņu, kas bija noklātās ar nepacietīgiem aprēķiniem. Izņēmu lapiņas, un no pirmā skatiena kļuva skaidrs — kāds jau bija realizējis tādu pašu eksperimentu; vienīgā starpība, ka ar zvaigžņoto sfēru saistīto datu vietā viņš pieprasīja no Sateloīda Solāris koordinātu mērījumus četrdesmit loka sekunžu attālumā.

Es nebiju vājprātīgs. Pēdējais cerību stariņš nodzisa. Izslēdzu raidītāju, izdzēru no termosa buljona paliekas un devos gulēt.