Solaris

BRIESMOŅI

Nakts vidū mani uzmodināja gaisma. Pacēlos uz elkoņa, ar otru roku aizsedzis acis. Hareja, ietinusies palagā, saknupusi sēdēja gultas kājgalī, mati sakrituši pār seju. Viņas pleci raustījās. Hareja klusām raudāja.

— Harej!

Viņa salīka vēl vairāk.

— Kas ir ar tevi?… Harej…

Apsēdos uz gultas, vēl īsti neuzmodies, pamazām atbrīvodamies no murgiem, kas pirms brīža mani mocīja. Meitene trīcēja. Es viņu apskāvu. Viņa atstūma mani ar elkoni. Slēpa seju.

— Mīļā.

— Nerunā tā.

— Bet, Harej, kas noticis?

Ieraudzīju viņas mitro, uztūkušo seju. Lielas bērna asaras ritēja pār vaigiem, mirdzēja bedrītē virs zoda, pilēja uz palaga.

— Tu mani negribi.

— Kas tev nāk prātā!

— Es dzirdēju.

Jutu, ka seja man stingst.

— Ko tu dzirdēji? Tu nesaprati, tas bija tikai…

— Nē. Nē. Tu teici, ka tā neesmu es. Lai es aizeju. Aizeju. Ak dievs! Es aizietu, bet nevaru. Nezinu, kas tas ir. Gribēju un nevaru. Esmu tik ļoti, ļoti nekrietna!

— Mazulīt!!!

Satvēru viņu, no visa spēka piespiedu sev klāt, viss pazuda, skūpstīju viņas rokas, mitros, sāļos pirkstus, atkārtoju kaut kādus zvērestus, lūgsnas, lūdzu piedošanu, sacīju, ka tas bija muļķīgs, pretīgs sapnis. Pamazām viņa nomierinājās. Pārstāja raudāt. Viņas acis bija milzīgas, mēnessērdzīgas. Asaras nožuva. Viņa pagrieza galvu.

— Nē, — viņa teica. — Nerunā tā, nevajag. Tu neesi īsts…

— Es neesmu!

Tas man izlauzās kā vaids.

— Jā. Tu mani negribi. Es visu laiku to jutu. Izlikos, ka neredzu. Domāju, ka varbūt man liekas. Bet nē. Tu izturies… citādi. Tu neņem mani nopietni. Tiesa, tas bija sapnis, bet pa miegam tu redzēji mani. Sauci mani vārdā. Es biju tev pretīga. Kāpēc! Kāpēc?!

Es nokritu viņas priekšā uz ceļiem, apskāvu viņas kājas.

— Mazulīt…

— Negribu, ka tu tā runā. Negribu, dzirdi! Neesmu nekāds mazulītis. Es esmu…

Viņa izplūda raudās un nokrita ar seju gultā. Es piecēlos. No ventilācijas lūkām, klusi šalcot, plūda auksts gaiss. Man bija vēsi. Apmetu peldmēteli, apsēdos uz gultas un pieskāros viņas plecam.

— Harej, paklausies. Es tev kaut ko pateikšu. Es tev pateikšu taisnību…

Balstoties uz rokam, viņa lēnām piecēlās sēdus. Redzēju, kā viņai uz kakla zem plānās ādas pulsē artērija. Seja man atkal sāka stingt, un kļuva tik auksti, it kā es stāvētu salā. Galvā bija absolūts tukšums.

— Taisnību? — viņa teica. — Svēts vārds?

Neatbildēju uzreiz, nācās pārvarēt kamolu kaklā. Tas bija mūsu vecais zvērests. Kad tas tika pateikts, neviens no mums nedrīkstēja ne tikai melot, bet pat kaut ko noklusēt. Bija laiks, kad mēs mocījāmies ar pārmērīgu atklātību naivā pārliecībā, ka tas mūs glābs.

— Svēts vārds, — es nopietni teicu. — Harej…

Viņa gaidīja.

— Arī tu esi izmainījusies. Mēs visi maināmies. Bet ne to es gribēju pateikt. Tiešām izskatās tā… ka mums abiem īsti nezināma iemesla dēļ… tu nevari mani atstāt. Bet tas ir ļoti labi, jo arī es nevaru tevi…

— Kris!

Es viņu pacēlu, ietītu palagā. No asarām mitrais drānas stūris gulēja man uz pleca. Staigāju pa istabu un aijāju viņu. Viņa noglāstīja man seju.

— Nē. Tu neesi mainījies. Tikai es, — viņa pačukstēja man ausī. — Kaut kas ir noticis ar mani. Varbūt tas?

Viņa skatījās melnajā, tukšajā taisnstūrī, kas palika pēc salauztajām durvīm, kuru atliekas es vakarā aiznesu uz noliktavu. «Būs jāieliek citas,» nodomāju. Tad nosēdināju viņu uz gultas.

— Vai tu vispār guli? — es jautāju, noliecies pār viņu.

— Nezinu.

— Kā tā — nezini? Padomā, mī]ā.

— Tas droši vien nav īsts miegs. Varbūt esmu slima. Es tā guļu un domāju, un zini…

Viņa sāka drebēt.

— Ko? — es jautāju čukstus, man aiztrūka balss.

— Tās ir ļoti dīvainas domas. Nesaprotu, no kurienes tās rodas.

— Piemēram?

«Man jābūt mierīgam, vienalga, ko dzirdēšu,» es nodomāju un sagatavojos viņas vārdiem kā stipram sitienam.

Viņa bezpalīdzīgi pakratīja galvu.

— Tas ir kaut kas tāds… visapkārt…

— Nesaprotu…

— It kā ne tikai manī, bet tālāk, tā, it kā… es neprotu izstāstīt. Tam nav vārdu…

— Tie laikam ir sapņi, — es it kā negribot izmetu un atviegloti nopūtos. — Bet tagad izslēgsim gaismu un līdz rītam aizmirsīsim visus sarūgtinājumus, bet rīt, ja mums tā gribēsies, sagādāsim jaunus. Labi?

Viņa pasniedzās uz slēdža pusi, kļuva tumšs, es nolikos vēsajā gultā un sajutu viņas elpas siltumu.

Es viņu apskāvu.

— Ciešāk, — viņa čukstēja. Un pēc gara mirkļa: — Kris!

— Ko?

— Es tevi mīlu.

Man gribējās kliegt.

Rīts bija sarkans. Uztūcis saules disks karājās virs paša apvāršņa. Pie istabas sliekšņa gulēja vēstule. Uzplēsu aploksni. Hareja atradās vannas istabā, dzirdēju, kā viņa dungo. Laiku pa laikam, slapjo matu apņemta, viņa skatījās no turienes ārā. Piegāju pie loga un lasīju:

«Kelvin, mēs esam iestiguši. Sartoriuss ir par enerģisku rīcību. Viņš tic, ka viņam izdosies destabilizēt neitrīno sistēmas. Lai realizētu mēģinājumu, viņam nepieciešams zināms daudzums plazmas — kā F izejmateriāla. Viņš liek tev priekšā doties rekognoscēšanas gājienā un iesmelt konteinerā nedaudz plazmas. Rīkojies pēc savas izpratnes, tikai paziņo savu lēmumu man. Man nav sava uzskata. Liekas, ka man vispār vairs nekā nav. Es gribētu, lai tu to izdarītu tikai tāpēc, ka tas virzīs mūs uz priekšu, kaut arī šķietami. Citādi atliek vienīgi apskaust G.

Zurkulēns

P. S. Radiostacijā iekša neej. Tu taču vari izpildīt manu lūgumu. Vislabāk piezvani.»

Sirds man sažņaudzās, kad lasīju šo vēstuli. Uzmanīgi pārskatīju to vēlreiz, saplēsu un driskas iemetu izlietnē. Tad sāku meklēt kombinezonu Harejai. Jau tas bija šausmīgi. Gluži kā iepriekšējā reizē. Bet viņa neko nezināja, citādi nevarētu tā nopriecāties, kad pateicu, ka man jādodas nelielā izlūkgājienā ārpus Stacijas, un lūdzu viņu mani pavadīt.

Mēs pabrokastojām mazajā virtuvē (pie kam Hareja atkal tik tikko norija pāris kumosu) un devāmies uz bibliotēku.

Pirms darīt to, ko vēlējās Sartoriuss, gribēju pārskatīt literatūru par spēka lauku un neitrīno sistēmu problēmu. Vēl nezināju, kā pie tā ķerties, bet nolēmu kontrolēt viņa darbu. Man ienāca prātā, ka šis pagaidām vēl neeksistējošais neitrīno'anihilators varētu atbrīvot Snautu un Sartoriusu, bet mēs ar Hareju nogaidītu, kamēr «operācija» beigsies, kaut kur ārpusē — piemēram, lidmašīnā. Kādu laiku kvernēju pie lielā elektroniskā kataloga, uzdodot tam jautājumus, uz kuriem tas atbildēja vai nu ar lakonisku rindu uz kartītes «bibliogrāfijā nav», vai arī ieteica man iedziļināties tādos speciālu fizikas sacerējumu džungļos, ka nezināju, ko ar visu to lai iesāku. Man ne visai gribējās atstāt šo lielo, apaļo telpu ar gludām sienām, kurā viscaur bija atvilktnes ar daudziem tūkstošiem mikrofilmu un neskaitāmiem elektroniskiem pierakstiem. Bibliotēka atradās pašā Stacijas centrā, tai nebija logu, un tā bija vislabāk izolētā vieta tērauda čaulas iekšienē. Kas zina, varbūt tieši tāpēc man te bija tik labi, kaut gan mani meklējumi izrādījās pilnīgi neveiksmīgi. Klīdu pa lielo zāli, līdz apstājos pie milzīga plaukta, kas sniedzās līdz griestiem un bija pilns ar grāmatām. Šo grāmatu vērtība bija diezgan apšaubāma, tās drīzāk bija piemiņas un cieņas apliecinājums solāristisko pētījumu pionieriem: apmēram sešsimt sējumos bija ietverta visa šī priekšmeta klasika, sākot ar monumentālo, kaut arī zināmā mērā novecojušo Gīzes deviņsējumu monogrāfiju. Cilāju šīs grāmatas, kuru smagums uzreiz lieca roku lejup, un, piemeties uz krēsla atbalstņa, negribīgi tās šķirstīju. Arī Hareja atrada sev kaut ko lasāmu — pāri viņas plecam saburtoju dažas teksta rindiņas. Tā bija viena no nedaudzajām grāmatām, kas piederēja pirmajai ekspedīcijai, varbūt pat paša Gīzes kādreizējais īpašums — «Starpplanētu Pavārs»… Redzēdams, ar kādu uzmanību Hareja studē kosmonautikas skarbajiem apstākļiem pielāgotos kulinārijas padomus, nekā nesacīju un pievērsos respektablajam sējumam, kas gulēja man klēpī. «Solāris pētījumu desmit gadi» iznāca «Solāriānas» sērijā ar kārtas numuriem no četri līdz trīspadsmit, turpretī pašreizējos izdevumus apzīmē ar četrzīmju cipariem.

Gīze nebija apveltīts ar pārāk spilgtu fantāziju, starp citu, šī īpašība spēj vienīgi kaitēt Solāris pētniekam. Droši vien nekur citur fantāzija un prasme veikli izvirzīt hipotēzes nekļūst tik bīstama. Galu galā uz šīs planētas viss ir iespējams. Plazmas radīto formu apraksti, kas šķiet neticami, tomēr ir pilnīgi precīzi, kaut arī tos nevar pārbaudīt, jo okeāns reti kad atkārto savas evolūcijas. Cilvēku, kurš to redz pirmo reizi, pārsteidz galvenokārt mīklainība un milzīgums; ja šīs formas parādītos mazākā mērogā, kaut kādā purvā, tās noteikti atzītu par vēl vienu «dabas izlēcienu», nejaušu un aklu spēku rotaļas izpausmi. Arī tas, ka viduvējība un ģēnijs ir vienādi bezpalīdzīgi solāristisko formu neizsmeļamās daudzveidības priekšā, neatvieglo attiecības ar dzīvā okeāna fenomeniem. Gīze nebija ne viens, ne otrs. Viņš bija vienkārši klasificētājs pedants, viens no tiem ārēji mierīgajiem cilvēkiem, kam visu dzīvi aizpilda neizsīkstoša kaislība uz darbu. Cik ilgi varēja, viņš izmantoja tīri aprakstošu valodu, bet, kad vārdu pietrūka, izlīdzējās, radot jaunus, bieži neveiksmīgus, aprakstāmajiem notikumiem neatbilstošus vārdus. Starp citu, nekādi termini neatspoguļo to, kas notiek uz Solāris. Viņa «kokkalni», viņa «garaudži», «sēņblāķi», «simetriādes» un «asimetriādes», «skriemeļneši» un «žiglaiņi» skan ārkārtīgi samāksloti, tomēr dod kaut kādu priekšstatu par Solāris pat tiem, kas, izņemot neskaidrus fotoattēlus un gaužām nepilnīgas kinofilmas, neko nav redzējuši. Protams, arī šis pašaizliedzīgais klasificētājs nogrēkojās, pateikdams ne vienu vien aplamību. Cilvēks izvirza hipotēzes vienmēr, pat tad, kad viņš ir ļoti piesardzīgs, pat tad, kad viņš to neapzinās. Gīze uzskatīja, ka «garaudži» ve: do pamatformu, un salīdzināja tos ar daudzkārt palielinātiem un sablīvētiem Zemes jūru paisuma viļņiem. Starp citu, tie, kas rakņājās Gīzes grāmatas pirmajā izdevumā, zina, ka sākumā viņš tos tā arī dēvēja par «paisumiem», ka viņu iedvesmoja ģeocentrisms, kas būtu bijis smieklīgs, ja nebūtu tik bezpalīdzīgs.

Tās taču — ja jau meklējam analoģiju uz Zemes — ir formācijas, kas apjomā pārsniedz Lielo Kolorādo kanjonu, modelētas tādā masā, kurai virspuse ir recekligi putaina konsistence (turklāt šīs putas sastingstot izveido milzīgas, viegli lūstošas vītnes, mežģīnes ar milzu caurumiem, bet dažiem pētniekiem tās likās pat kā «skeletveida uzaugumi») un dziļumā tā pāriet aizvien elastīgākā substancē, kā saspriegts muskulis, bet tāds muskulis, kurš drīz — pusotra desmita metru dziļumā — kļūst cietāks par klinti, kaut arī joprojām saglabā elasticitāti. Starp sienām, kuras uzspīlētas kā plēves uz briesmoņa muguras un pie kurām pieāķējušies «skeletiņi», daudzus kilometrus stiepjas pats «garaudzis» — pēc ārējā izskata patstāvīgs radījums, līdzīgs kaut kādam milzu pitonam, kas, veselus kalnus rīdams, ir pārēdies un tagad klusējot tos sagremo, laiku pa laikam lēni un svārstīgi sakustinādams savu plakano zivveida ķermeni. Bet tā «garaudzis» izskatās tikai no augšas, no lidojošas mašīnas borta. Bet, ja piekļūst tam pavisam tuvu klāt, ar lidmašīnu nolaižoties vairāku simtu metru dziļumā starp «aizas sienām», tad «pitona rumpis» rādās izstiepts līdz pat apvārsnim un ir tik neizprotamas kustības pilns, ka izskatās pēc slinki briestoša cilindra. Pirmais iespaids ir tāds, ka virpuļo glums, pelēkzaļš smērs, kas sablīvējuma vietās atstaro spilgtu saules spīdumu, bet, kad lidaparāts sastingst pie pašas virsmas («aiza», kas slēpj sevī «garaudži», tad it kā pārvēršas par ģeoloģisku ieplaku, ko no divām pusēm ieslēdz kalnu virsotnes), kļūst redzams, ka kustība ir nesalīdzināmi komplicētāka. Tai ir koncentrisks riņķojums, kurā krustojas tumšākas strūklas, virsējais «apmetnis» brīžiem pariet spoguļgludā līmenī, kur atspīd debesis un mākoņi un ko ar šāvieniem līdzīgu troksni pārplēš pusšķidras, ar gāzi sajauktas serdes izvirdumi. Pamazāk kļūst saprotams, ka tepat apakšā atrodas to spēku darbības centrs, kuri valda pār šīm debesīs vērstajām, slinki cietējošajām recekļa nogāzēm; bet ar to, kas ir tik acīm redzams, zinātnei nepietiek. Cik gadu pagāja karstās diskusijās par tematu, kas īsti notiek «garaudžos», kuru miljoni vago dzīvā okeāna nepārredzamos plašumus! Tika uzskatīts, ka tie ir kaut kādi briesmoņa orgāni, ka tajos notiek vielu maiņa, elpošanas procesi, barības vielu piegāde, un tikai apputējušas bibliotēkas zina, kas vēl. Katru hipotēzi galu galā izdevās apgāzt ar tūkstošiem ļoti rūpīgu un nereti bīstamu pētījumu palīdzību. Un tas viss skar vienīgi «garaudžus», formu, kas būtībā ir visvienkāršākā, visnoturīgākā; to eksistēšana turpinās nedēļām ilgi — bet tā uz Solāris ir pavisam ārkārtēja parādība.

Visnesaprotamākā un kaprīzākā forma, kas novērotājā izsauc visasāko protestu — instinktīvu protestu, protams, — ir «mimoīdi». Var teikt bez pārspīlējuma, ka Gīze tos iemīlējis un to izpētei, aprakstīšanai, būtības noskaidrošanai veltīja sevi visu bez atlikuma. Nosaukumā viņš centās atspoguļot to, kas tajos ir visraksturīgākais no cilvēka redzes viedokļa: tieksme pēc apkārtējo, vienalga, tuvo vai tālo, formu reproducēšanas.

Kādā dienā dziļi zem okeāna līmeņa sāk melnēt plats, plakans aplis ar nelīdzenām malām un it kā nodarvotu virsmu. Pēc dažām stundām tas sāk šķelties un arvien skaidrāk sadalīties, vienlaicīgi spraucoties uz augšu, uz virsmas pusi. Novērotājs varētu apzvērēt, ka apakšā notiek briesmīgs cīniņš, jo no visām pusēm šurp sadrāžas it kā sašķobītas lūpas, it kā dzīvi, iemiesoti, aizaugoši krāteri, neskaitāmas gredzenveida viļņu rindas blīvējas virs dzīlē izplūdušā melnā, trīcošā rēga un, saslējušās stāvus, gāžas lejā. Katru tādu simttūkstoštonnīgu lavīnu pavada vairākas sekundes ilgstoša lipīga, gribētos teikt, šmakstinoša pērkona duna, jo te viss notiek ar milzu vērienu. Tumšais radījums tiek nogrūsts dziļumā, katrs nākamais trieciens, liekas, to saplacina un sašķeļ, no atsevišķiem slāņiem, kas nokarājas līdzīgi samirkušiem spārniem, atdalās iegareni ķekari, sašaurinās garās kaklarotās, sakūst kopā un peld uz augšu, velkot līdzi it kā tiem pieaugušu, sadrumstalotu mātes disku, bet pa to laiku jau krietni dziļajā dobumā no augšas nerimtīgi gāžas kārtējie viļņu gredzeni. Un šī rotaļa rit reizēm dienu, reizēm mēnesi. Dažkārt viss ar to arī beidzas. Centīgais Gīze šo variantu nosauca par «priekšlaicīgi dzimušu mimoīdu», it kā nezin no kurienes viņam būtu precīzi zināms, ka ikkatras tādas kataklizmas galīgais mērķis ir «nobriedis mimoīds», tas ir, to polīpveida gaišo izaugumu kolonija (parasti tā pārsniedz Zemes pilsētas apmērus), kuras uzdevums ir pārmēdīt apkārtējās formas. Saprotams, tūlīt uzradās cits solārists, uzvārdā Jūvenss, kas šo pēdējo fāzi atzina par «deģenerāciju», par kroplību, izdzimšanu, bet radīto formu daudzveidību — par acīm redzamu no mātes virsvaras nošķīrušos daļu brīvības izpausmi.

Tomēr Gīze, kurš visos citu solāristisko veidojumu aprakstos, ne par matu neatkāpjoties no savas sausās frāzes vienmērīgā ritma, ir piesardzīgs kā pa sasalušu ūdenskritumu rāpojoša skudra, šoreiz bija tik ļoti pārliecināts par sevi, ka atsevišķas mimoīda formēšanās fāzes sistematizēja pēc pieaugošas pilnības pakāpes.

Vērojot no augšas, mimoīds liekas līdzīgs pilsētai; tomēr tā ir ilūzija, ko radījusi kaut kādas analoģijas meklēšana pazīstamu parādību vidū. Kad debesis ir tīras, visus daudzstāvu izaugumus un to galotņu piedēkļus ietver sasildīta gaisa slāņi, liekot jau tā grūti nosakāmiem apveidiem šķietami svārstīties un mainīties. Pirmais mākonis debesu zilgmē (es tā saku aiz ieraduma, jo šī «zilgme» ir ruda sarkanās un spilgti balta zilās dienas laikā) nekavējoties izsauc reakciju. Sākas vētraina pumpurošanās, uz augšu izsprāgst no pamatnes gandrīz pilnīgi atdalīta staipīga puķkāpostveidā briestoša čaula, kas vienlaicīgi balē un pēc dažām minūtēm līdz pat optiskā māna pakāpei imitē mutuļojošo mākoni. Šis gigantiskais veidojums met iesarkanu ēnu un no vienas mimoīda virsotnes it kā sniedzas uz nākošo; šai kustībai allaž ir pretējs virziens nekā īstajam mākonim. Man liekas, ka Gīze noteikti ļautu sev nocirst roku, lai uzzinātu kaut vai to, kāpēc tas tā notiek. Bet šādi «vientuļi» mimoīda ražojumi ir nieks salīdzinājumā ar stihisko darbību, kad to ar saviem priekšmetiem un konstrukcijām «sakaitina» atnācēji no Zemes.

Tiek reproducēts itin viss, kas atrodas astoņu līdz deviņu jūdžu apkārtnē. Visbiežāk mimoīds veido palielinātus attēlus, dažreiz deformē tos, pārvēršot karikatūrās vai groteskos vienkāršojumos; sevišķi tas attiecas uz mašīnām. Par materiālu, saprotams, vienmēr noder tā pati ātri balējošā masa, kas pēc izšaušanas nekrīt atpakaļ, bet gan planē gaisā; viegli trūkstošas saites to savieno ar pamatni, pa kuru tā lēnām pārvietojas un, vienlaicīgi šķoboties, savelkoties vai izplešoties, plastiski formējas vissarežģītākajās konstrukcijās. Lidmašīna, ferma vai masts tiek reproducēti ar vienādu ātrumu; mimoīds nereaģē vienīgi uz pašiem cilvēkiem, izsakoties precīzāk, ne uz kādiem dzīviem radījumiem, tāpat arī uz stādiem, jo pat tos eksperimentālos nolūkos atgādāja uz Solāris nenogurstošie pētnieki. Turpretī manekens, cilvēka lelle, suņa vai koka atveidojums jebkurā materiālā tiek nokopēts nekavējoties.

Te diemžēl starp citu jāatzīmē, ka mimoīda «paklausība» eksperimentētājiem, tik neparasta uz Solāris, laiku pa laikam pazūd. Visnobriedušākajam mimoīdam ir savas «slinkuma dienas», kad tas tikai ļoti lēni pulsē. Šī pulsācija gan nav acij manāma, tās ritms, «pulsa» atsevišķa fāze ilgst vairāk nekā divas stundas, un bija vajadzīga speciāla filmēšana, lai to atklātu.

Tādos apstākļos mimoīdu, sevišķi — vecu, var lieliski izpētīt, jo okeānā iegremdētais pamatnes disks un arī uz tā sakuplojušās formas veido pavisam drošu balstu kājām.

Mimoīda robežās, protams, var uzturēties arī tā «darba» dienās, bet tādās reizēs redzamība noslīd gandrīz līdz nullei, jo kopējošās pamatmasas uztūkušie dzinumi nepārtraukti izdala gaišu koloidālu suspensiju, kas gausi krīt kā pūkains, sasmalcināts sniegs. Šīs formas nevar apjaust no neliela attāluma to milzīguma dēļ; pēc izmēriem tās ir salīdzināmas ar kalniem. Bez tam «strādājoša» mimoīda pamatne kļūst staigna no gaļīgajiem nokrišņiem, kuri tikai pēc vairākām stundām pārvēršas cietā garozā, kas ir daudzkārt vieglāka par pumeku. Bez attiecīga ekipējuma var viegli apmaldīties labirintā starp lielvēderainiem kātiem, kas pa pusei atgādina sačokurotas kolonnas, pa pusei —' pusšķidrus geizerus. Tas viss notiek gaišā dienas laikā, kad saules gaisma nespēj izlauzties cauri atmosfērā nepārtraukti virpuļojošiem «pseidoeksploziju» mākoņiem.

Mimoīda novērošana tā laimīgajās dienās (precīzāk izsakoties, šīs dienas ir laimīgas pētniekam, kas atrodas virs tā) var kļūt par neaizmirstamu iespaidu avotu. Mimoīdam ir savi «radošie pacēlumi», kad sākas velnišķīga hiperprodukcija. Tad tas sāk atveidot vai nu savus personiskos apkārtējo formu variantus, vai komplicētākus attēlus, vai pat «formālus turpinājumus», — tā uzjautrinoties stundām ilgi par prieku māksliniekam abstrakcionistam un par izmisumu zinātniekam, kurš veltīgi pūlas notiekošajos procesos kaut ko saprast. Lāgiem mimoīda darbībā parādās nepārprotamas bērnišķīgas vienkāršošanas tieksmes, lāgiem tas nokļūst «baroka novirziena» ietekmē, tad viss, ko tas būvē, ir apzīmēts ar piebriedušas elefantiāzes zīmogu. Vecie mimoīdi fabricē galvenokārt formas, kas spēj izsaukt sirsnīgus smieklus. Tiesa, man personiski nekad nav nācies par tām smieties, jo pārāk stipri šokēja izrādes noslēpumainība.

Pats par sevi saprotams, ka pirmajos pētījumu gados zinātnieki, burtiski, uzbruka mimoīdiem, noturēdami tos par solāristiskā okeāna brīnišķiem centriem, par vietām, kur notiks sengaidītais divu civilizāciju kontakts. Diemžēl ļoti drīz noskaidrojās, ka ne par kādu kontaktu nevar būt runas, jo viss sākas un beidzas ar formu imitāciju, kas neved nekur.

Pētnieku izmisīgajos meklējumos nemitīgi sastopamais antropovai arī zoomorfisms arvien jaunajos dzīvā okeāna veidojumos redzēja «domājošus orgānus» vai pat «ekstremitātes», par kādām zinātnieki (kā Mārtenss un Ekonajī) uzskatīja Gīzes «skriemeļnešus» un «žiglaiņus». Bet šīs dzīvā okeāna protuberances, kas dažreiz uzšaujas atmosfērā pat divas jūdzes augstu, ir tādas pašas «ekstremitātes» kā zemestrīces — Zemes garozas «vingrošana».

Katalogs, kas veltīts formām, kuras atkārtojas relatīvi pastāvīgi un kuras dzīvais okeāns rada tik bieži, ka diennakts laikā uz tā virsmas var atklāt vairākus desmitus un pat simtus šo formu, apvieno apmēram trīssimt nosaukumu. «Visnecilvēciskākais» izskats saskaņā ar Gīzes skolu piemīt simetriādēm — tām nav ne mazākās līdzības ar to, ko cilvēks jebkad ir iepazinis uz Zemes. Sen jau bija labi zināms, ka okeāns nelolo agresīvus nodomus un ka aiziet bojā viņa plazmatiskajās dzelmēs var tikai tas, kas pēc tā sevišķi tiecas, — savas neuzmanības vai neprātīguma dēļ (nerunāju, protams, par gadījumiem, kas radušies, piemēram, sabojājoties skābekļa aparātam vai klimatizatoram); pat caur cilindriskajām garaudžu upēm un briesmīgajiem skriemeļnešu stabiem, kas nedroši klejo starp mākoņiem, var bez jebkādām briesmām izlidot ar lidmašīnu vai citu lidojošu aparātu: plazma dod brīvu ceļu, pašķiroties sveša ķermeņa priekšā ar ātrumu, kas līdzīgs skaņas ātrumam solāristiskajā atmosfērā, atverot, ja tai liek to darīt, dziļus tuneļus pat zem okeāna virsmas (turklāt enerģija, kas šai nolūkā tiek momentāni iedarbināta, ir milzīga — Skrjabins aprēķinājis, ka ārkārtējos gadījumos tā sasniedz 1019 ergu!!!). Simetriādu pētīšana tika uzsākta ar ārkārtēju piesardzību, nemitīgi atkāpjoties, daudzkārt nodrošinoties — bieži, tiesa gan, fiktīvi, — bet to uzvārdi, kas pirmie ielūkojās simetriādu dzīlēs, pazīstami katram bērnam uz Zemes.

Šausmas, ko iedveš šie milzeņi, neizskaidro to ārējais izskats, kaut gan tas tiešām spēj uzvēdīt baismīgus sapņus. Drīzāk tas rodas no tā, ka simetriādēm nepiemīt nekas pastāvigs, nekas neapšaubāms, tanīs tiek pārkāpti pat fizikas likumi. Tieši simetriādu pētnieki allaž visskaļāk atkārtoja tēzi, ka dzīvais okeāns ir saprātīgs.

Simetriādēs rodas pēkšņi. To dzimšana atgādina izvirdumu. Kādu stundu pirms tam okeāns piepeši sāk spīdēt, it kā vairāku desmitu kvadrātkilometru platībā tas būtu pārklājies ar stiklu. Turklāt nemainās ne okeāna plūstamība, ne arī viļņošanās ritms. Dažreiz simetriāde rodas tur, kur pēc žiglaiņa iesūkšanas izveidojas piltuve, bet tas tā nav vienmēr. Pēc kādas stundas stiklainā plēve uzlido gaisā kā milzīgs pūslis, kurā sagrozoties un lūstot atspulgojas vesela debess mala, saule, mākoņi, visi apvāršņi. Zibenīgajai krāsu rotaļai, ko izsauc gan gaismas staru noliekšanās, gan to laušana, nav nekā līdzīga.

Sevišķi vētrainus gaismas efektus sniedz simetriādes, kas rodas zilās dienas laikā vai īsi pirms zilās saules rieta. Tad rodas iespaids, ka viena planēta dzemdē otru, kas ar katru mirkli dubulto savu apjomu. Nupat kā no dziļumiem izšautais, ugunīgi mirdzošais globuss sašķeļas pie virsotnes vertikālos sektoros, bet tas nav sairums. Šī ne pārāk veiksmīgi par «ziedkausiņa fāzi» nosauktā stadija ilgst dažas sekundes. Debesīs notēmētās plēvaino posmu arkas apgriežas, neredzamajā iekšdaļā savienojas un zibenīgi sāk veidot kaut ko līdzīgu druknam torsam, kura iekšienē notiek simtiem parādību uzreiz.

Pašā centrā, ko pirmo reizi izpētīja septiņdesmit vīru lielā Gamalejas grupa, gigantiskas polikristalizācijas rezultātā izaug cilindriska nesoša serde, ko lāgiem dēvē par «mugurkaulu»; bet es nepiederu pie šāda termina atzinējiem. Visu šo galvu reibinošo arhitektoniku in statu nascendi balsta stipri atšķaidīta, gandrīz ūdeņaina recekļa vertikāli stabi, kas nerimtīgi strūklo no kilometriem dziļām ieplakām. Šī procesa laikā koloss izdveš dobju, stieptu rēkoņu, to ielenc verdošs, sniegveida biezšūnainu putu valnis. Tad — no centra uz apmales pusi — ārkārtīgi komplicētā veidā sāk rotēt raupjās plaknes, kas apaug ar valkanas, no dziļumiem izmestas masas slāņiem; nupat pieminētie dzelmju geizeri sacietē, pārveidojoties par dzīvām, tausteklīgām kolonnām, turklāt to kūļi tiecas uz viengabalainas dinamikas ziņā visraksturīgākajām konstrukcijas vietām, atgādinot kaut kāda ar tūkstoškārt lielu paātrinājumu augoša radījuma debesīs vērstas žaunas, kurām cauri rit gaišsārtu asiņu un tumši zaļu, gandrīz melnu ūdeņu straumes.

No šī brīža simetriāde jau sāk demonstrēt savu visneparastāko īpašību — modeļu radīšanas spēju, vai — bez aplinkiem — tā pārkāpj noteiktus fizikas likumus. Vispirms jāatzīmē, ka nav divu vienādu simetriādu, jebkura no tām ir it kā jauns dzīvā okeāna «izgudrojums». Tālāk simetriāde savā iekšienē producē to, ko bieži dēvē par «momentālajām mašīnām», kaut arī šie veidojumi nepavisam neizskatās pēc cilvēku konstruētiem mehānismiem; runa te ir vienīgi par relatīvi šauru un tāpēc it kā «mehānisku» darbības mērķi.

Kad no dzelmes strūklojošie geizeri sastingst vai pārvēršas par visos virzienos skrejošām kapitālām galerijām un gaiteņiem, bet «plēves» izveido krustojošos plakņu, tauvu, velvju sistēmu, simetriāde attaisno savu nosaukumu ar to, ka jebkuras formas posmam, slīpnei, ejai viena pola rajonā visās detaļās atbilst tās spoguļattēls pretējā polā.

Pēc kādām divdesmit vai trīsdesmit minūtēm gigants sāk lēnām grimt okeānā, dažreiz sagāzies attiecībā pret vertikālo virzienu par astoņiem līdz divpadsmit grādiem. Simetriādes ir dažāda lieluma, bet pat punduri pēc iegrimšanas paceļas krietnus astoņsimt metrus virs horizonta un ir redzami no pāris desmit jūdžu attāluma. Iekļūt simetriādes iekšienē visdrošāk var tūlīt pēc līdzsvara atjaunošanās, kad veidojums vairs negrimst dzīvajā okeānā, vienlaicīgi atgriežoties vertikālā stāvoklī; vispiemērotākā iekļūšanas vieta ir virsotnes rajons. Virsmu zem relatīvi gludās pola «cepures» kā sietu caurumo ieejas iekšējās kamerās un tuneļos. Šī formācija — kopumā — ir kaut kāda augstākas kārtas vienādojuma trīsdimensiju modelis.

Kā zināms, katru vienādojumu var izteikt augstākās ģeometrijas figurālajā valodā un uzbūvēt tam atbilstošu ģeometrisku ķermeni. Tādā izpratnē simetriāde ir Lobačevska konusu un Rīmana negatīvā liekuma radiniece, gan ļoti tāla, tāpēc ka neiedomājami komplicēta. Tas ir veselas matemātikas sistēmas modelis ar vairāku kubikjūdžu tilpumu, turklāt četrdimensiju modelis, jo vienādojumu būtiskie koeficienti ir funkcijas arī no laika, tas ir, tie mainās ne tikai telpā, bet arī laikā.

Visvienkāršākā doma, dabiski, bija tā, ka simetriāde ir ne vairāk, ne mazāk kā dzīvā okeana «matemātiskā mašīna», attiecīgos mērogos radīts aprēķinu modelis, kurš viņam vajadzīgs mums nezināmiem mērķiem, bet šo Fermonta hipotēzi šodien neviens vairs neatbalsta. Bez šaubām, tā bija vilinoša — bet priekšstats, ka ar tādiem titāniskiem izvirdumiem, kur katra daļiņa tiek nemitīgi pakārtota aizvien sarežģītākām lielās analīzes formulām, dzīvais okeāns iztirzā matērijas, kosmosa, esamības problēmas… nenoturējās. Milzeņa dzīlēs var atrast pārāk daudz parādību, kas neļauj samierināties ar šo būtībā vienkāršo (bērnišķīgi naivo, kā izsakās daži) ainu.

Netrūka mēģinājumu izgudrot kaut kādu pieņemamāku simetriādes modeli, padarīt to uzskatāmu; pietiekami populārs ir Averiāna piemērs: iedomāsimies senu celtni uz Zemes no Bābeles uzplaukuma laikiem, ko veido dzīva, ierosināma un evolucionējoša substance; tās arhitektonika plūstoši vijas cauri daudzām pārejas fāzēm, mūsu acu priekšā iegūstot vispirms grieķu, pēc tam romiešu celtniecības formas; tad kolonnas kļūst slaidas kā stiebri, spriešļotais pārsegums top vieglāks, izgaist, iemanto smailumu, arkas pāriet stāvās parabolās, beidzot stalti izliecas.

Šādi izveidojusies gotika sasniedz briedumu, noveco, pāriet vēlākajās formās, līdzšinējo kraujā kāpuma skarbumu, tiekšanos uz augšu nomaina neprātīgas auglības izvirdums, mūsu acu priekšā ar savu pārmērīgo greznību izplaukst baroks; ja šo secību turpināsim tālāk, mūsu mainīgo vienādojumu joprojām traktējot kā dzīvās esamības atsevišķus posmus, nonāksim galu galā līdz kosmiskā laikmeta arhitektūrai, reizē varbūt tuvojoties izpratnei, kas ir simetriāde.

Bet šis salīdzinājums, lai arī to attīstīja un bagātināja (starp citu, notika vizualizācijas mēģinājumi ar speciālu modeļu un filmas palīdzību), labākajā gadījumā paliek kaut kas bezspēcīgs, bet sliktākajā — tā ir izvairīšanās, ja ne visparastākie meli, jo simetriādei nav nekā līdzīga uz Zemes…

Cilvēks vienlaicīgi spēj aptvert ļoti nedaudz; redzam tikai to, kas notiek mūsu priekšā, te un tagad; uzskatāmi priekšstatīt savstarpēji saistīto, kaut vai abpusēji papildinošo procesu vienlaicīgo daudzveidību — tas pārsniedz viņa iespējas. To mēs izjūtam pat attiecībā uz relatīvi vienkāršām lietām. Viena cilvēka liktenis var nozīmēt daudz, vairāku simtu likteni ir grūti apjēgt, bet tūkstošu, miljonu dzīves stāsts būtībā nenozīmē neko. Simetriāde ir miljons, nē, kāpināts miljards, pati neiedomājamība; kas par to, ka, stāvot kādā simetriādes jomā — desmitkāršotā Kronekera telpā — tāpat kā skudriņas elpojošas velves krokā, redzam gigantisku, mūsu laternu gaismā pelēki opalescējošu virsmu kāpumu, to mijiedarbi, liegumu un nekļūdīgo, nevainojamo atrisinājumu, tas taču ir tikai moments (te viss plūst) — jo šīs arhitektonikas saturs ir kustība, vienota un mērķtiecīga. Novērojam niecīgu procesa daļiņu, vienas stīgas vibrēšanu supermilzeņu simfoniskajā orķestrī, un arī tas ir sīkums, jo zinām — gan tikai zinām, neizprotot —, ka vienlaikus virs un zem mums, spraišļotos bezdibeņos, aiz redzes un iztēles robežām notiek tūkstoši un miljoni vienlaicīgu pārvērtību, kas saistītas savā starpā tāpat kā notis ar matemātisko kontrapunktu. Tāpēc kāds to nosauca par ģeometrisko simfoniju, bet mēs diemžēl esam kurli tās klausītāji.

Lai te tiešām kaut ko pa īstam ieraudzītu, vajadzētu aizskriet prom, atkāpties kaut kādā milzīgā tālē, bet simetriādē taču viss saturs ir iekšienē, tā ir no dzemdību lavīnām sastāvoša vairošanās, nepārtraukta veidošanās, turklāt tas, kas izveidojas, vienlaicīgi veido kaut ko citu, un pat mimoza tā nereaģē uz pieskārienu, kā no mums jūdzēm attālinātā, ar simtiem stāvu atdalītā simetriādes daļa reaģē uz izmaiņām, kas notiek tai vietā, kur mēs stāvam. Te katra konstrukcija ir momentāna un glīta, tā īstenojas aiz redzamības robežām, konstruējot sev līdzi un diriģējot visas citas, līdzitopošās; bet tās savukārt modelējoši ietekmē viņu.

Simfonija — labi, bet tikai tāda, kas pati sevi rada un pati sevi nožņaudz. Briesmīgs ir simetriādes gals. Neviens, kas to redzējis, nav varējis atbrīvoties no iespaida, ka viņš ir traģēdijas, ja pat ne slepkavības liecinieks. Pēc kādām divām, augstākais, trim stundām — šī sprādzienveida augšana, vairošanās un pašizcelšanās nekad neilgst vairāk — dzīvais okeāns uzsāk uzbrukumu. Lūk, kā tas izskatās: gludais līmenis sakrokojas, jau nomierinātais, sakaltušām putām klātais paisums sāk mutuļot, no horizontiem joņo koncentrisku viļņu rindas — tādi paši gaļīgi krāteri kā tie, kas pavada mimoīda dzimšanu, tikai šoreiz to izmēri ir nesalīdzināmi lielāki. Simetriādes iegremdētā daļa tiek sažņaugta, koloss gausi slienas augšā, it kā to izraidītu aiz planētas sfērām; okeāniskās plazmas virsējie slāņi sāk aktivizēties, rāpjas pa sānu sienām aizvien augstāk, pārklāj tās, sabiezējot aizmūrē izejas, tomēr tas viss ir sīkums, salīdzinot ar to, kas vienlaicīgi notiek dzelmē. Vispirms formu radīšanas procesi — kārtējo arhitektoniku pašizcelsme — uz īsu mirkli sastingst, tad tiek strauji paātrināti: līdz šim brīdim plūstošās kustības — iekļaušanās, krokošanās, pamatu un velvju izplešanās —, kas bija ritmiskas un tik noteiktas, it kā visam jāeksistē gadu simteņiem ilgi, iegūst auļojošu raksturu. Sajūta, ka koloss draudošo briesmu priekšā drudžaini pūlas īstenot kaut kādas ieceres, kļūst nomācoša. Tomēr, jo vairāk pieaug pārvērtību ātrums, jo skaidrāka kļūst pašas celtnes un tās dinamikas baismīgā, pretīgumu modinošā metamorfoza. Visi apbrīnojami elastīgo plakņu savienojumi kļūst mīksti, ļengani, sačākst, parādās kļūdainas, nepabeigtas, kroplīgas formas, no neredzamām dzīlēm atlido augošs troksnis, rēkoņa, it kā kaut kādu agonizējošu plaušu izmestais gaiss, spraucoties caur sašaurinātām aizām, krācot un pērkonīgi dārdot neaizsprostotajos posmos, liek brūkošajām velvēm gārgt kā kādām šausmīgām rīklēm, kas apaug ar dūņu stalaktītiem, nedzīvām balss stīgām, un skatītāju, neraugoties uz trakojošo, visneprātīgāko kustību — tā taču ir iznīcināšanas kustība —, momentāni pārņem pilnīgs sastingums. Vairs tikai no bezdibeņa caur tūkstošiem šahtu kaucošais orkāns piepūzdams balsta debesīs saslieto celtni, kas kā liesmu pārņemtas šūnas sāk grimt lejā, brukt kopā, bet šur tur vēl manāmas pēdējās trīsas, bezspēcīgas, no pārējām atrautas kustības, aklas, arvien vājākas, līdz no ārpuses nemitīgi šķaidītais, izskalotais milzenis krīt ar kalna diženumu un pazūd putu virpulī, tādā pašā kā tas, kurš pavadīja viņa titānisko dzimšanu.

Un ko tas viss nozīmē? Jā, ko tas nozīmē?…

Atceros, reiz kāda skolas ekskursija apmeklēja Adenas solāristikas institūtu, kad es biju Gibariāna asistents; caur bibliotēkas mazo zāli jaunatni ieveda galvenajā telpā, kuras lielum lielo dalu aizņem mikrofilmu kasetes. Uz katras no tām fiksēts neliels, protams, sen jau neeksistējošas simetriādes iekšienes fragments, un tādu tur ir — ne attēlu, bet pilnu spoļu — vairāk nekā deviņdesmit tūkstoši. Un tad tukla, varbūt piecpadsmit gadus veca meitenīte brillēs, ar mundru un saprātīgu skatienu, piepeši uzdeva jautājumu:

— Bet kam tas viss vajadzīgs?…

Un neveiklajā klusumā, kāds tad iestājās, vienīgi skolotāja uzmeta stingru skatienu savai nedisciplinētajai skolniecei; no pavadoņiem solāristiem (es biju to skaitā) neviens neatrada atbildi.

Simetriādes ir neatkārtojamas, un neatkārtojamas ir visas tajās notiekošās parādības. Lāgiem gaiss tajās pārstāj vadīt skaņu. Lāgiem palielinās vai pamazinās refrakcijas koeficients. Vietām parādās pulsējošas, ritmiskas pievilkšanas spēka maiņas, it kā simetriādei būtu pukstoša gravitācijas sirds. Laiku pa laikam pētnieku žirokompasi sāk uzvesties kā ārprātīgi, izveidojas un pazūd paaugstinātas jonizācijas slāņi… šo uzskaitīšanu varētu turpināt. Galu galā, ja simetriādu noslēpums kādreiz būs atrisināts, paliks vēl asimetriādes…

Tās rodas tāpat, vienīgi tām ir citāds gals un tanīs nevar pamanīt neko, izņemot vibrāciju, kvēlmi, ziboņu; zinām tikai tik daudz, ka asimetriādēs notiek absolūti neizprotami procesi uz fizikāli iespējamu ātrumu robežas, tās dēvē arī par «pārspīlētiem kvantu fenomeniem», kuru matemātiskā līdzība ar īstajiem atoma modeļiem tomēr ir tik nestabila un īslaicīga, ka daži to uzskata par blakuspazīmi vai — bez aplinkiem — par gadījuma rakstura pazīmi. Asimetriādes mūžs ir nesalīdzināmi īsāks, tik tikko pāris desmit minūšu, bet gals šķiet vēl šausmīgāks: pēc viesuļvētras, kas aizpilda to ar cietu, rēcošu gaisu, zem netīru putu slāņa velnišķi žigli kāpj un visu pārplūdina verdošs, burbuļojošs, riebīgs šķidrums, pēc tam kā dubļu vulkāna sprādziens seko eksplozija, kas uzšauj gaisā gruvekļu stabu, un mēslains lietus vēl ilgi kapā okeāna nemierīgo virsmu. Dažus vēja dzītus atlūžņus, sausus kā skalus, iedzeltenus, plakanus un tāpēc kaut kādiem plēvainiem kauliem vai krimšļiem līdzīgus, var atrast dreifējam viļņos daudzus desmitus kilometru no eksplozijas centra.

īpašu grupu sastāda veidojumi, kas uz īsāku vai ilgāku laiku pilnīgi atdalās no dzīvā okeāna, kurus daudz retāk un grūtāk ir pamanīt. Pirmoreiz atrastās šo veidojumu atliekas, kā krietni vēlāk izrādījās, pavisam aplami piedēvēja nez kādiem okeāna dzīlēs mītošiem, izburbušiem radījumiem. Dažreiz likās, ka brīnumaini, daudzspārnoti putni bēg no vajātājiem — žiglaiņu apaļajiem snuķiem, bet šis uz Zemes rastais jēdziens kļūst par vēl vienu nepārvaramu šķērsli. Reizēm, bet ļoti reti, uz salu klinšainajām krastmalām var ieraudzīt dīvainus, it kā guļošu roņu vai pingvīnu barus, tie sauļojas, tad slinki ierāpjas okeānā, lai saplūstu ar to vienā veselā.

Tas viss ietilpa Zemes iedzīvotājiem kaut aptuveni saprotamu jēdzienu robežās, bet pirmais kontakts…

Ekspedīcijas veica simtiem kilometru simetriādu dzīlēs, uzstādīja reģistrējošus aparātus, automātiskas kinokameras; mākslīgo pavadoņu teleacis reģistrēja mimoīdu un garaudžu dzimšanu, viņu nobriešanu un bojā eju. Pildījās bibliotēkas, auga arhīvi, maksa par Visu to brīžiem kļuva ļoti dārga. Septiņsimt astoņpadsmit cilvēku dabūja galu kataklizmās, nepaspēdami laikā izkļūt no jau iznīcībai nolemtajiem kolosiem, simt seši no viņiem vienā pašā katastrofā, kurā gāja bojā arī pats Gīze, tobrīd septiņdesmit gadus vecs vīrs, — gals, kas parasti raksturīgs asimetriādēm, bija negaidīti pienācis veidojumam, kas bija skaidri izteikta simetriāde. Septiņdesmit deviņus bruņu skafandros tērptus cilvēkus kopā ar mašīnām, aparātiem dažās sekundēs pēc sprādziena aprija dubļaina sutra, ar savām šļakatām notriekdama pārējos divdesmit septiņus, kuri virs pētījumu rajona pilotēja lidmašīnas un helikopterus. Šī vieta uz četrdesmit otrās paralēles un astoņdesmit devītā meridiāna krustojuma kartēs apzīmēta kā Simt Sešu Izvirdums. Bet šis punkts eksistē tikai uz kartēm, okeāna virsma tur ne ar ko neatšķiras no citiem plazmatiskā izplatījuma rajoniem.

Tad pirmo reizi solāristisko pētījumu vēsturē atskanēja balsis, kas pieprasīja kodoltermisko līdzekļu pielietošanu. Būtībā tas bija daudz ļaunāk nekā atriebība: gribējām iznīcināt to, ko mēs nespējam saprast. Gīzes rezerves grupas priekšnieks Tsankens, kurš bija palicis dzīvs tikai kļūdas dēļ, — releju automāts nepareizi apzīmēja punktu, kur pārējie pētīja simetriādi, un Tsankens savā mašīnā ieradās notikuma vietā, burtiski, dažas minūtes pēc eksplozijas (lidojot viņš vēl redzēja melno sēni) — brīdī, kad apsprieda šo priekšlikumu, piedraudēja, ka uzspridzinās Staciju kopā ar sevi un astoņpadsmit palikušajiem cilvēkiem; un var pieļaut, ka šis pašnāvnieciskais ultimāts, kaut gan oficiāli tas nekad nav atzīts, būs ietekmējis balsošanas rezultātus.

Bet laiki, kad planētu apmeklēja tik kuplas ekspedīcijas, jau aizgājuši pagātnē. Pašu Staciju — tās būvi kontrolēja no satelītiem, un tā bija tāda mēroga inženierceltne, ka Zeme varētu ar to lepoties, ja nebūtu bijis okeāna, kas dažu sekunžu laikā spēja radīt miljonreiz lielākas konstrukcijas, — uzbūvēja diska veidā, divsimt metru diametrā, ar četriem stāviem centrā un diviem pie apmales. Ar anihilācijas enerģiju darbinātie gravitori ļāva Stacijai karāties piecsimt līdz tūkstoš piecsimt metru augstumā virs okeāna; bez visas parastās aparatūras, ar kādu apgādātas citu planētu Stacijas un lielie Sateloīdi, tai bija speciālas radarierīces, kas, tiklīdz okeāna līmenis sāka mainīties, spēja ieslēgt papildjaudu, tā ka tērauda disks, parādoties jauna briesmoņa dzimšanas pazīmēm, cēlās augšup stratosfērā.

Tagad Stacija bija gandrīz tukša. Kopš automāti — man joprojām nezināmu iemeslu dēļ — bija ieslēgti apakšējās noliktavās, varēja klaiņot pa koridoriem, neviena nesatiekot, — kā uz akli dreifējoša vraka, kura mašīnām ilgāks mūžs nekā komandai.

Kad liku plauktā Gīzes monogrāfijas devīto sējumu, man izlikās, ka ar pūkaina putuplasta slāni pārklātais tērauds būtu notrīcējis zem manām kājām. Sastingu, bet trīsas vairs neatkārtojās. Bibliotēka bija labi izolēta no parēja korpusa, un vibrācijai varēja būt tikai viens iemesls. Kāda raķete būs startējusi no Stacijas. Šī doma atgrieza mani īstenībā. Vēl nebiju galīgi nolēmis, vai lidot, kā to vēlējās Sartoriuss. Ja izturēšos tā, it kā pilnībā atbalstītu viņa plānus, vislabākajā gadījumā varēju vienīgi attālināt krīzi; biju gandrīz vai pārliecināts, ka lieta nonāks līdz sadursmei, jo nolēmu darīt visu iespējamo, lai glābtu Hareju. Viss bija atkarīgs no tā, vai Sartoriusam bija izredzes gūt panākumus. Viņa pārsvars pār mani bija milzīgs — kā fiziķis viņš orientējās problēmā desmitkārt labāk par mani, un es, lai cik tas nebūtu paradoksāli, varēju cerēt vienīgi uz okeāna izvirzīto uzdevumu sarežģītību. Visu nākošo stundu es kvernēju pie mikrofilmām, cenzdamies izmakšķerēt kaut ko saprotamu sātaniskās matemātikas jūrā, kuras valodā runāja neitrīno procesu fizika. Sākumā man tas likās bezcerīgi, it īpaši tāpēc, ka velnišķīgi grūtās neitrīno lauka teorijas bija veselas piecas — droša zīme, ka neviena no tām nav pilnīga. Tomēr beigu beigās man izdevās atrast kaut ko, kas iedvesa cerības. Patlaban pierakstīju formulas, kad atskanēja klauvējiens.

Žigli piegāju pie durvīm un pavēru tās, ar savu ķermeni aizsedzot spraugu. Durvīs parādījās Snauta sviedros spīdošā seja. Gaitenis aiz_viņa muguras bija tukšs.

— A, tas esi tu, — es teicu, atdarīdams durvis. — Ienāc.

— Jā, tas esmu es, — viņš atteica.

Snauta balss bija aizsmakusi, zem iekaisušajāin acīm — maisiņi. Viņš bija uzlicis no gumijas darinātu spīdīgu pretradiācijas priekšautu ar elastīgām lencēm, no priekšauta apakšas rēgojās arvien to pašu notraipīto bikšu stilbi. Snauta skatiens apskrēja apaļo, vienmērīgi apgaismoto zāli un apstājās, kad viņš pamanīja tālāk pie krēsla stāvošo Harej u. Mēs apmainījāmies ar zibenīgu skatienu, es pievēru plakstus, tad viņš viegli paklanījās, bet es, uzņemdams draudzīgu toni, teicu:

— Tas ir doktors Snauts, Harej. Snaut, tā ir… mana sieva.

— Es esmu… neievērojams ekipāžas loceklis un tāpēc… — pauze bīstami ieilga,

— man nebija izdevības iepazīties…

Hareja pasmaidīja un pasniedza roku, viņš to paspieda, kā man likās, mazliet apjucis, kādu brīdi blisināja acis un sastinga, skatīdamies uz viņu, līdz beidzot es saņēmu viņu aiz pleca.

— Atvainojiet, — viņš tad sacīja Harej ai.

— Gribēju ar tevi parunāt, Kelvin…

— Nu, protams, — atbildēju ar augstākai sabiedrībai raksturīgu nepiespiestību; tas viss man likās kā lēta komēdija, tomēr nebija citas izejas. — Harej, mīļā, nepievērs mums uzmanību. Mums ar doktoru jāaprunājas par mūsu garlaicīgajām darba lietām…

Paņēmu Snautu pie elkoņa un aizvedu pie mazajiem krēsliņiem zāles pretējā pusē. Hareja apsēdās krēslā, kurā pirmīt biju sēdējis es, turklāt pastūma krēslu tā, lai, paceļot galvu no grāmatas, varētu mūs redzēt.

— Kā ir? — es klusi jautāju.

— Esmu šķirts, — viņš atbildēja svelpjošā čukstā.

Var būt, ka es iesmietos, ja man kādreiz atstāstītu šo notikumu un tādu sarunas sākumu, bet Stacijā mana humora izjūta bija paralizēta.

— Kopš vakardienas esmu nodzīvojis pāris gadus, Kelvin, — viņš piebilda. — Pāris diezgan labus gadus. Un tu?

— Neko… — es pēc brīža atbildēju, jo nezināju, ko lai saku. Mīlēju viņu, bet jutu, ka tagad man no viņa jāuzmanās, pareizāk sakot, mani biedēja nolūks, kādā viņš pie manis atnācis.

— Neko… — Snauts atkārtoja tādā pašā tonī kā es. — Pat tā?…

— Par ko tu runā? — izlikos, ka nesaprotu.

Viņš piemiedza asinīm pieplūdušās acis un, pieliecies tā, ka uz sejas jutu viņa silto elpu, čukstēja:

— Mēs iestiegam, Kelvin. Ar Sartoriusu es vairs nevaru sazināties, zinu vienīgi tik daudz, cik tev uzrakstīju, tas ir, to, ko viņš man pateica pēc šīs mūsu mazās konferences…

— Viņš izslēdza videotelefonu? — es jautāju.

— Nē. Viņam tur īssavienojums. Liekas, ka viņš to izdarīja tīšām vai… — Snauts izdarīja kustību ar dūri, kā kaut ko dragādams.

Klusēdams skatījos uz viņu. Kreisais mutes kaktiņš viņam sašķobījās neglītā smaidā.

— Kelvin, es atnācu, jo…

Viņš nepabeidza.

— Ko tu taisies iesākt?

— Tu domā šo vēstuli?… — es gausi atbildēju. — Varu to izdarīt, neredzu iemesla, lai atteiktos, tāpēc arī te sēžu, gribēju orientēties…

— Nē, — viņš pārtrauca. — Ne tāpēc…

— Nē?… — pārjautāju, tēlodams izbrīnu. — Tad runā, es klausos.

— Sartoriuss, — viņš pēc brīža noburkšķēja. — Viņam liekas, ka viņš atradis ceļu… zini.

Snauts nenolaida no manis acis. Es mierīgi sēdēju, cenzdamies saglabāt vienaldzīgu sejas izteiksmi.

— Pirmkārt, šī lieta ar rentgenu. Tas, ko ar rentgenu darīja Gibariāns, atceries. Ir iespējama zināma modifikācija…

— i Kāda?

— Mēs vienkārši raidījām staru kuli okeānā un modulējām tikai tā intensitāti atbilstoši dažādiem likumiem.

— Jā, es zinu to. Niļins jau to darīja. Un ļoti daudz citu.

— Pareizi, tikai viņi lietoja mīksto starojumu. Bet mums bija cietais, mēs triecām okeānā visu, kas atradās mūsu rīcībā, ar pilnu jaudu.

— Tam var būt nepatīkamas sekas, — es piebildu. — ANO un Četru konvencijas pārkāpums.

— Kelvin… neizliecies. Tam taču tagad nav nekādas nozīmes. Gibariāns nav starp dzīvajiem.

— Ahā, Sartoriuss grib visu uzvelt viņam?

— Nezinu. Neesmu ar viņu par to runājis. Tas nav svarīgi. «Viesis» allaž ierodas tikai atmošanās brīdī, tāpēc Sartoriuss domā, ka ražošanas recepti okeāns, acīm redzot, no mums iegūst miega laikā. Tas uzskata, ka vissvarīgākais mūsu stāvoklis ir tieši miegs. Tāpēc viņš tā rīkojas. Un Sartoriuss grib viņam nodot realitāti — mūsu domas nomoda laikā —, saproti?

— Kādā veidā? Pa pastu?

— Asprātības atstāj vēlākam laikam. Šo izstaro jumu kūli modulēs kāda Stacijas apkalpes locekļa smadzeņu strāvas.

Man viss uzreiz kļuva skaidrs.

— Ahā, — es teicu. — Šis kāds esmu es. Ko?

— Jā. Viņš domāja tevi.

— Sirsnīgs paldies.

— Ko tu par to teiksi?

Es klusēju. Nekā nesacīdams, viņš lēni paraudzījās uz lasīšanā iegrimušo Hareju un pēc tam atkal pievērsās manai sejai. Jutu, ka kļūstu bāls. Nevarēju sevi novaldīt.

— Tātad kā?… — viņš jautāja.

Paraustīju plecus.

— Šo rentgenisko sprediķošanu par cilvēka diženumu es uzskatu par ākstību. Un tu arī. Varbūt ne?

— Tā?

— Jā.

— Tas ir ļoti labi, — viņš teica un pasmaidīja, it kā es būtu izpildījis viņa vēlēšanos. — Tātad tu esi pret Sartoriusa plānu?

Es vēl nesapratu, kā tas notika, bet no viņa acīm nolasīju, ka viņš bija panācis to, ko gribēja. Klusēju, ko gan es tagad varēju sacīt?

— Lieliski, — viņš teica. — Tāpēc, ka ir vēl viens projekts. Pārbūvēt Roša aparatūru.

— Anihilatoru?…

— Jā, Sartoriuss jau izdarījis aptuvenus aprēķinus. Tas ir reāli. Un nebūs pat vajadzīga liela jauda. Aparāts darbosies cauru diennakti vai neierobežoti ilgi, radīdams antilauku.

— Pa… pagaidi! Kā tu to iedomājies?!

— Ļoti vienkārši. Tas būs neitrīno antilauks. Parastā matērija paliek bez izmaiņām. Iznīcina tikai… neitrīno sistēmu. Saproti?

Viņš apmierināti pasmaidīja. Es sēdēju ar puspavērtu muti. Pamazām viņš pārstāja smaidīt. Sarauca pieri, pētījoši skatījās manī un gaidīja.

— Tātad pirmo projektu — «Domas» mēs atmetam. Ko? Otro? Sartoriuss pie tā jau sēž. Nosauksim to «Brīvība».

Aizvēru uz brīdi acis. Steidzīgi apsvēru. Snauts nebija fiziķis. Sartoriuss izslēdza vai iznīcināja videotelefonu. Ļoti labi.

— Es to nosauktu precīzāk — «Slaktiņš»… — es gausi pateicu.

— Pats biji slaktētājs. Varbūt ne? Bet tagad tas būs kaut kas pavisam cits. Nekādu «viesu», nekādu F būtņu — nekā. Jau materializēšanās sākuma momentā iestāsies sairums.

— Tas ir pārpratums, — es atteicu, ar smaidu kratīdams galvu; cerēju, ka izskatos pietiekami dabisks. — Tas nav morālisks pe dantisms, tikai pašsaglabašanās instinkts. Es nevēlos mirt, Snaut.

— Ko?…

Viņš bija pārsteigts un aizdomīgi skatījās uz mani. izvilku no kabatas saburzītu lapiņu ar formulām.

— Es arī esmu par to domājis. Tas tevi pārsteidz? Es taču pirmais izvirzīju neitrīno hipotēzi, vai ne? Paskaties. Antilauku var ierosināt. Parastajai matērijai tas ir nekaitīgs. Tas tiesa. Bet destabilizācijas momentā, kad neitrīno sistēma sairst, atbrīvojas stabilizācijas enerģijas pārpalikums. Pieņemot uz viena miera masas kilogramu desmit astotajā pakāpē ergu, vienai F būtnei dabūjam piecas līdz septiņas reizes desmit astotajā pakāpē. Zini, ko tas nozīmē? Tas līdzinās neliela urāna lādiņa sprādzienam Stacijā.

— Ko tu saki! Bet… bet Sartoriusam vajadzēja to ņemt vērā…

— Nav obligāti, — es noliedzu ar ļaunu smaidu. — Redzi, lieta tāda, ka Sartoriuss pieder pie Frēzera un Kajolli skolas. Viņi uzskata, ka sairšanas brīdī visa saites enerģija atbrīvojas gaismas starojuma veidā. Tas vienkārši būtu spēcīgs uzliesmojums, iespējams, ne gluži nekaitīgs, bet ne iznīcinošs. Taču eksistē arī citas hipotēzes, citas neitrīno lauka teorijas. Pēc Kaijata, pēc Avalova, pēc Siona, emisijas spektrs ir krietni plašāks, bet maksimumu tas sasniedz cieto gamma staru diapazonā. Tas jauki, ka Sartoriuss tic saviem skolotājiem un viņu teorijai, bet ir citi, Snaut. Un zini, ko tev pateikšu? — es turpinājii, redzēdams, ka mani vārdi atstāja iespaidu. — Jāņem vērā ari okeāns. Ja viņš izdarīja to, ko ir izdarījis, tad noteikti ar optimālo metodi. Citiem vārdiem: viņa rīcība, man rādās, ir arguments par labu citai skolai — pret Sartoriusu.

— Iedod man šo lapiņu, Kelvin…

Pasniedzu viņam to. Viņš pielieca galvu, pūlēdamies saprast manus ķeburus.

— Kas tas ir? — viņš parādīja ar pirkstu.

Paņēmu no viņa zīmīti.

— Tas? Lauka transmutācijas tenzors.

— Dod šurp…

— Kam tev? — zināju, kāda būs atbilde.

— Jāparāda Sartoriusam…

— Kā vēlies, — es vienaldzīgi atteicu. — Vari to paņemt. Tikai redzi, neviens to nav pārbaudījis eksperimentāli, tādas struktūras mēs vēl nepazīstam. Viņš tic Frēzeram, bet mani aprēķini ir pēc Siona. Viņš tev sacīs, ka es neesmu fiziķis un Sions arī tāds nav. Vismaz viņa izpratnē. Bet tā ir tēma diskusijai. Nenovēlu sev diskusiju, kuras iznākumā es varu pārvērsties tvaikos, lai Sartoriusa slava augtu lielāka. Tevi varu pārliecināt, viņu ne. Pat nemēģināšu.

— Un ko tu gribi pasākt?… Viņš pie tā strādā, — Snauts pateica vienmuļā balsī. Viņš sakumpa, viss viņa mundrums izgaisa. Nezināju, vai viņš man tic, bet man jau bija viss vienalga.

— To, ko dara cilvēks, kuru grib nogalināt, — es klusi atbildēju.

— Mēģināšu ār viņu sazināties. Varbūt viņš domā par kaut kādiem drošības līdzekļiem, — Snauts nomurmināja un pievērsa skatienu man. — Klausies, bet ja nu tomēr?… To, pirmo projektu. Ko? Sartoriuss piekritīs. Noteikti. Tad būtu… katrā gadījumā… kaut kādas izredzes…

— Tu tam tici?

— Nē, — viņš nekavējoties atbildēja. — Tikai… kas tur slikts?

Negribēju pārāk ātri piekrist, tieši tas man bija vajadzīgs. Viņš kļuva par manu sabiedroto novilcināšanas spēlē.

— Padomāšu, — es teicu.

— Nu, es aizeju, — Snauts pieceļoties sacīja. Viņam nokrakstēja visi kauli, ceļoties augšā no krēsla. — Tātad encefalogrammu ļausi sev izdarīt? — viņš jautāja, ar pirkstiem berzēdams priekšauta virsmu, it kā gribētu notīrīt neredzamu traipu.

— Labi, — es teicu.

Nepievērsdams uzmanību Harej ai (viņa skatījās uz šo ainu klusējot, turēdama grāmatu uz ceļiem), viņš piegāja pie durvīm. Kad tās aizvērās, es piecēlos. Izgludināju lapiņu, kuru turēju rokā. Formulas bija īstas. Nebiju tās viltojis. Tikai nezinu, vai Sions būtu vienis prātis ar mana risinājuma gaitu. Droši vien ne. Satrūkos. No mugurpuses pienāca Hareja un pieskārās manai rokai.

— Kris!

— Ko, mīļa?

— Kas tas bija?

— Es tev teicu. Doktors Snauts.

— Kas viņš par cilvēku?

— Maz viņu pazīstu. Kāpēc tu jautā?

— Viņš tā uz mani skatījās…

— Būsi viņam iepatikusies.

— Nē, — viņa pakratīja galvu. — Tas bija pavisam savāds skatiens. Viņš skatījās uz mani kā… it kā…

Viņa nodrebēja, pacēla uz mani acis un tūlīt pat tās nolaida.

— Iesim no šejienes prom…