Svešā seja

BALTA BURTNĪCA

Kā redzi, es apmainīju veco burtnīcu ar jaunu, bet manā darbā nekādas sevišķas pārmaiņas nav notikušas. Patiešām, iekams es varēju sākt jaunu lappusi, pagāja vairākas nedēļas bez kādiem notikumiem, itin kā es būtu nokļuvis sastinguma punktā. Vairākas neizteiksmīgas ne­dēļas bez acīm, bez deguna, bez mutes, līdzīgas manai ap­sēju maskai. Bet kaut kas tomēr notika: es palaidu garām iespēju patentēt kādu manu darbu, kas ļautu man palie­lināt'savu kapitālu, un bez tam laboratorijas jaunie darbi­nieki negaidot mani nopietni kritizēja par šīgada budžetu. Ja runā par patentējamo darbu, tad tas bija vēl ļoti tālu no praktiskas izmantošanas un pārāk speciāls, un tāpēc par šo jautājumu nebija vērts prātot. Bet, lūk, budžets… Kaut arī tas nebija tieši saistīts ar maniem plāniem par masku… Bet darbs ir darbs, un man bija viss jāpārdomā, kā nākas. Kad mani kolēģi sāka runāt par budžetu, es sa­pratu, ka viņi to uzskata par taktisku gājienu no manas puses. Patiešām, aktīvi atbalstot jaunāko līdzstrādnieku grupas vēlēšanos, cs agrāk biju piekritis speciāla sektora organizēšanai, bet, kad bija jāsastāda budžets, iznāca tā, ka es atkāpos no saviem vārdiem. Protams, tā nebija ne intriga, ne skaudība, ne ļauns nodoms, ne arī kādi citi — agrāk izdomāti manevri, kaut arī viņi tā nosauca manu rīcību. Man nav ko sevišķi lepoties — es vienkārši biju par to aizmirsis. Ja mani apvainos par nepietiekami no­pietnu attieksmi pret darbu, man šķiet, ka man padevīgi jāpieņem šis apvainojums. Agrāk es to gandrīz neapzinā­jos, bet pēc viņu vārdiem ļoti asi izjutu, ka kopš zināma laika esmu sācis zaudēt interesi par darbu. Lai gan nav pārāk patīkami to atzīt, — bet vai šeit neizpaudās tārpu mudžekļa ietekme? Ja nepiemin dažus sirdsapziņas pār­metumus, tad, atklāti sakot, viņu protests uzmundrināja mani. Ar mani taču apgājās kā ar līdzīgu — nebija māk­sloto smaidu, ar kuriem agrāk saņēma kropli…

Bet kādu atklājumu es tomēr izdarīju «AJo masku iz­stādē», kurā man laikam izdevās, kā es rakstīju iepriekšē­jās burtnīcas beigās, galīgi atrisināt svarīgāko jautā­jumu — sejas izvēli?

Rakstīt par to ir tik skumīgi. Sejas izteiksme — tās nav slepenas durvis, kuras slēpj no sveša skatiena, bet pa­rādes ieeja, un tāpēc to apzinīgi tā būvē un izrotā, lai tā iepriecinātu atnācēja acis. Tā ir vēstule, nevis reklāmas sludinājums, ko nosūta, neprātojot par to, kas to saņems, un tāpēc tā nevar eksistēt bez adresāta. Pārliecinājies par savu apsvērumu pareizību, es tūlīt nolēmu atļaut tev iz­vēlēties un tādējādi ar atvieglojumu noņēmu smagumu no saviem pleciem. Tāpēc manā spēlē uzreiz sāka darboties divi.

Tajā vakarā — vakaram bija māla bļodas krāsa, — kad blāva migla, gluži kā duļķains ūdens, mutuļiem cēlās aug­šup, stundu ātrāk nekā parasti aizsedza debesis un netīro lukturu gaisma it kā demonstratīvi paskubināja laiku, kas citkārt nav tās varā … Virzīdamies ļaužu pūlī, kas, tuvo­joties stacijai, kļuva aizvien blīvāks, es no jauna mēģināju iejusties varmākas lomā, lai kaut kā atbrīvotos no neiztu­ramām vientulības jūtām, kas vajāja mani kopš tā brīža, kad es šķīros ar šo cilvēku. Bet, ja nesastapšos'ar kādu vienatnē, kā tas bija universālveikala restorānā, tad lai* kam nekas neiznāks. Kad cilvēki izveidoja pūli, kaut vai šo pretīgo svētdienas vakara burzmu, viņu sejas kā amē­bas, sniedzot cita citai neīstos taustekļus, radīja ķēdi, un nekur nebija nevienas spraudziņas, kurā es varētu iespies­ties. Bet tik un tā es vairs nebiju tik sapīcis kā agrāk, kad iznācu no mājas. Es pat varēju atļauties atzīt, ka mir­dzošā gaismas jūra, kas, šķeldama tumsu, peldēja, elpoja, viļņojās, patiešām ir brīnumskaista. Varbūt tāpēc, ka ta­gad man bija pilnīgi noteikts plāns. Ar tādām pūlēm no­pirktais sejas atveidojums no kālija alginata, ko es nesu portfelī, iespiedis to padusē, bija neciešami smags… Tiesa, tas bija tikpat smags kā manas sejas apsēji, kas caurcaurēm bija piesūkušiem ar miglu. Bet, tā vai citādi, man bija plāns, un es varēju mēģināt to realizēt. Cerības uz plānu, es domāju, arī lika-manai sirdij kaut mazliet atmaigt.

Jā, tātad šajā vakarā … mana sirds plaši atvērās tev, it kā šķērslis tās priekšā būtu pazudis. Un tās nebija pa­sīvas cerības uzvelt izvēli tev. Un tas nebija tikai utili­tārs nodoms, kas saistīts ar to, ka sagatavošanās beigu­sies un es esmu nonācis pie etapa, kad kuru katru brīdi jā­parādās maskai. Kā lai to labāk pasaka … Naivi kā bērns, vieglītēm, itin kā basām kājām soļodams pa zāli, es ar­vien vairāk saīsināju attālumu starp mums.

Iespējams, ka tas bija miers un paļāvība, ko modināja izdevība pievilināt tevi par līdzdalībnieci — kaut arī ne­tiešu — maskas izgatavošanā — darbā, kas prasa vientu­lību, kura šķiet pat netaisna. Lai nu tas būtu kā būdams, bet man tu biji svešais numurs viens. Nē, es nelietoju šos vārdus negatīvā nozīmē. Tu esi pirmā, līdz kurai man jā­atjauno taciņa, tu esi tā, kuras vārds man jāraksta uz pir­mās vēstules, lūk, kādā nozīmē es nosaucu tevi par pirmo svešinieku. (Jebkurā gadījumā es nekādā ziņā nevaru zau­dēt tevi. Zaudēt tevi man nozīmē zaudēt visu pasauli.)

Bet tajā mirklī, kad es sadūros ar tevi aci pret aci, ma­nas cerības pārvērtās bezveidīgā lupatu kaudzē — gluži kā no ūdens izņemta jūras zāle. Es negribētu, lai mani sa­prastu nepareizi. Es it nepavisam nevēlos pārmest par to, kā tu mani saņēmi. Tas man nenāk ne prātā — tu augst­sirdīgi, pat vairāk nekā augstsirdīgi juti man līdzi. Izņe­mot to gadījumu, kad neļāvi pabāzt roku sev zem svār­kiem. Daudzos jautājumos, bez šaubām, vajadzēja vainot arī mani vai, labāk sakot, tieši mani. Kā sacījis dzejnieks: vai vienmēr tev ir tiesības uz tā cilvēka mīlu, ko tu mīli?

Tajā dienā tu sagaidīji mani, kā parasts, ar neuzmā­cīgu laipnību vai, pareizāk sakot, ar neuzmācīgu līdzcie­tību. Un mūsu klusēšana arī bija parastā …

Cik daudz laika pagājis kopš tā brīža, kad mūsu starpā sāka valdīt klusēšana, it kā instruments būtu salauzts?

Mūsu ikdienas sarunas, jau dzirdētu ziņu apmaiņa ne­izbeidzās, bet aprobežojās ar minimumu un ieguva tīri simbolisku raksturu. Bet es nemaz nedomāju par to apsū­dzēt tevi. Es gluži labi saprotu, ka tā bija tava žēluma da­ļiņa. Salauzts instruments skan netīri. Tad labāk lai klusē. Man tā bija rūgta klusēšana, tev, bez šaubām, tā bija daudz rūgtāka. Tāpēc jau arī man vajadzēja izmantot kaut kā šo gadījumu, lai mēs vēlreiz parunātos, — es tā ce­rēju uz to …

Bet tik un tā, cik labi būtu bijis, ja tu vismaz būtu pavaicājusi, kurp es gāju. Pēdējā laikā tas taču bija ne­parasts gadījums, ka es svētdienā no agra rīta uz visu dienu biju aizgājis no mājas, — bet tu neizteici ne ma­zāko izbrīnu.

Tu ātri noregulēji uguni krāsniņā un tūlīt atgriezies virtuvē, nepaguvi atnest karstu dvieli, kad atkal aizstei­dzies paskatīties, vai ūdens vannā nav sakarsis. Tu it kā neatstāji mani, bet arī necenties būt man tuvāk. Protams, jebkura namamāte iztufas savā mājā tāpat kā tu, bet es gribu parunāt par ko citu — par tavu pārāk tīšo nosvēr­tību tajā brīdī. Tu patiešām biji ļoti veikla. Cenzdamās piešķirt mūsu klusēšanai dabiskumu, tu spīdoši, ar elek­trisko svaru precizitāti nomērīji laiku.

Lai salauztu klusēšanu, es nolēmu izrādīt, ka esmu sa­dusmojies, bet arī tas nelīdzēja. Ieraudzījis tavas drosmī­gās pūles, es tūlīt sašļuku un ārkārtīgi asi izjutu, ka esmu muļķīgi pašpaļāvīgs. Mūsu starpā sastingušais klusēšanas ledus lauks izrādījās, acīm redzot, daudz biezāks, nekā es biju iedomājies. Tā nepavisam nebija plāna ledus kārtiņa, ko izkausētu pirmais iegansts. Visi pa ceļam sagatavotie jautājumi — vai sarunu iemesli — bija ne vairāk kā uz le­dus kalna nokrituša sērkociņa uguntiņa.

Protams, es nebiju tik optimistisks, lai domātu, ka spēšu nolikt tavā priekšā divu sejas tipu paraugus un sa­cīt, atdarinot īstu tirgoni: nu, kāds tev labāk patīk? Pir­mais noteikums — lai mana maska nedurtos acīs kā maska, un tāpēc es nedrīkstēju atklāt sava jautājuma īsto nozīmi. Citādi es sagaidīšu tikai ļaunas zobgalības un dzē- lības. Tā ka es netaisos nodarboties ar hipnotismu, tad ta­gad maniem jautājumiem, dabiski, jābūt ne tik tiešiem. Bet tālāk par to mani plāni netiecās, un panākums, ko es ar pū­lēm biju guvis, tāpēc ka nežēloju kājas kā labs slepenpoli­cists, — šis panākums gandrīz man pārvērtās ļaunumā, bet es tik un tā cerēju, ka vajadzīgajā brīdī varēšu to iz­mantot, kā nākas. Piemēram, es ar vieglu sirdi iztirzāju savu draugu sejas, neviļus mēģinādams izdibināt tavu gaumi.

Bet tu nebiji zivs, kas apmierinās ar klusēšanu. Klusē­šana tev ir smags pārbaudījums. Neviens necieta tik ļoti kā es, kad nievājoši atsaucās par to vai citu seju, un tu, to zinādama, tomēr mani atbalstīji.

Lamādams sevi par liekulību, es klusēdams pagāju ga­rām klusētājai, atgriezos savā kabinetā, ieslēdzu skapī for­mēšanai vajadzīgos instrumentus un šīsdienas trofeju un tad, kā parasti, sāku attīt saites, lai ieziestu seju ar krēmu un izdarītu ikdienējo masāžu. Bet roka pēkšņi apstājās pusceļā, un es aizmaldījos dialogā ar neesošu sarunu biedru.

— Nē, tas nav tikai vilinājums… Cik kaloriju uguns nepieciešams, lai izkausētu šo klusēšanu? To zina tikai mana pazaudētā seja. Varbūt maska arī ir atbilde? … Bet, ja nebūs tava padoma, es nespēšu izgatavot masku … Tad varbūt labāk visu pamest?… Bet, ja kaut kur netiks pār­rauts šis burvju loks, tad atkārtosies viens un tas pats kā muļķīgajā spēlē «raksts vai ērglis». Bet tik un tā nedrīkst zaudēt cerību. Ja neizdosies izkausēt visu klusēšanu, ja- mēģina iekurt kaut kur kaut mazu ugunskuru — tikai ro­kas pasildīt…

Gluži kā ūdenslīdējs, kas uzvelk savu tērpu, es no jauna rūpīgi aptinu saites. Klaji atsedzot tārpu mājokli, man zuda paļāvība, kas man ļautu pārvarēt klusēšanas žņaugus.

Lai slēptu sasprindzinājumu, kas mani stindzināja, es vienaldzīgā kaķa gaitā, it kā nekas nebūtu noticis, atgrie­zos viesistabā. Izlikdamies, ka esmu iedziļinājies vakara avīzē, ar vienu aci vēroju, kā tu staigāji uz virtuvi un at­pakaļ. Tu nesmaidīji, bet tev, kad: tu darīji gan šo, gan to, ne mirkli nepalikdama mierā, bija tāda apbrīnojami viegla_ sejas izteiksme, it kā tu teju, teju pasmaidīsi. Tā patiešam bija apbrīnojama izteiksme, kas tev parādījās ne­vilšus, un es pat nodomāju: vai galvenais stimuls, kas mu- dinaja mani tevi bildināt, nebija tieši tas, ka mani negai­dot apbūra šī tavas sejas izteiksme?

(Vai par to es jau netiku rakstījis? Labi, ja arī atkār­tošos, nekā briesmīga tur nav. Man, kas meklē jēgu sejas izteiksmē, tā bija kā bākas gaisma. Pat tagad, kad es to rakstu_ un domāju par tevi, pirmais, kas uznirst acu priekšā, — atkal šī tavas sejas izteiksme. Tajā pašā se­kundē, kad tavā ārēji vienaldzīgajā sejā parādījās smaids, tās izteiksmē negaidot kaut kas iemirdzējās un viss, šīs gaismas apstarots, pēkšņi izjuta paļāvību, savas eksisten­ces apstiprinājumu …) Dāsni veltīdama šo izteiksmi lo­giem, sienām, spuldzēm — visam, kas bija ap tevi, uz manu pusi tu nevarēji sevi piespiest pagriezties. Un, kaut gan es uzskatīju to par pilnīgi dabisku un vispār ne uz ko necerēju, pēkšņi sajutu, ka man pilnīgi pietiktu, ja iz­dotos piespiest tevi pagriezties uz manu pusi, lai ieraudzītu tavas sejas izteiksmi.

— Parunāsimies!

Bet, kad tu pagriezies pret mani, šī izteiksme jau bija pazudusi.

— Šodien biju aizgājis uz kino.

Tu gaidīji, ko es sacīšu tālāk, ielūkodamās spraugā starp saitēm ar tādu uzmanību, ka to pat nevarēja uzska­tīt par uzmanību.

— Nē, ne tāpēc, ka gribēju noskatīties filmu. īstenībā man bija nepieciešama tumsa. Kad ej pa ielu ar tādu seju, sāk smacēt apziņa, ka dari kaut ko sliktu. Dīvaina lieta — šī seja … Agrāk es nemaz par to nedomāju, bet, tiklīdz tās vairs nav, man šķiet, ka man atrauta puse pasaules…

— Kāda bija filma?

— Neatceros. Droši vien tāpēc, ka biju galīgi zaudējis galvu. Tiesa, mani pēkšņi sagrāba varmācības ideja. Un tad es, itin kā glābdamies no lietus, iemuku tuvākajā kino­teātrī …

— Kur atrodas šis kinoteātris?

— Vai nav vienalga. Man bija nepieciešama tumsa.

Tu pārmetoši sakniebi lūpas. Bet acis skumji samie- dzēs, rādot, ka tu apsūdzi ne tikai mani vien. Mani pār­ņēma skaudra nožēla. Man to nevajadzēja darīt. Vaja­dzēja runāt gluži par ko citu.

— …Jā, tieši tad es arī nodomāju. Varbūt ir vērts rei­zumis iet uz kino. Tur visi skatītāji it kā iznomā no aktie­riem sejas un uzliek tās sev. Nevienam nav vajadzīga sava paša seja. Kino — tā ir tāda vieta, kur iet tāpēc^ lai, sa­maksājot naudu, uz kādu laiku apmainītos ar sejām.

— Jā, laikam gan reizumis ir vērts iet uz kino.

— Manuprāt, ir vērts, pilnīgi noteikti. Katrā ziņā tur ir tumšs. Bet kas tā par filmu, ja aktieru sejas nepatīk? Pareizi? Tu taču ej, lai nomātu šīs sejas un uzliktu sev. Bet, ja tās nav pa prātam, — puse intereses zūd.

— Vai tad nav filmu bez aktieriem? Nu, piemēram, do­kumentālās …

— Tam nav nozīmes. Lai arī tajās nav aktieru, sejas tik un tā ir. Pat zivīm, pat kukaiņiem ir kaut kāda fiziono- mija. Pat krēsliem un galdiem ir sava seja, kura var patikt vai nepatikt.

— Bet vai atradīsies kāds, kas skatīsies filmu, uzlicis zivs fizionomiju?

Tu notrīsēji kā tauriņš, priecādamās par joku. Protams, tev bija taisnība. Jebkura klusēšana, protams, ir labāka nekā izvilkt dienas gaismā šo zivs fizionomiju.

— Nē, tu maldies. Runa nepavisam nav par manu seju. Man taču nav sejas, un tātad tā nevar ne patikt, ne nepa­tikt. Tu esi pavisam kas cits. Tev nevar nerasties jautā­jums, ar kādiem aktieriem tu vēlies noskatīties filmu.

— Lai tu sacītu ko sacīdams, tik un tā man patīk fil­mas bez aktieriem. Ne no traģēdijas, ne no komēdijas es negūstu nekādu baudījumu.

— Nu kāpēc, nu kāpēc tu vienmēr centies piekāpties manā priekšā!

Neviļus mans tonis kļuva ass, man viss pēkšņi apnika, un zem apsējiem es saviebu pretīgu grimasi, ko neviens tik un tā nevarēja ieraudzīt. Varbūt tāpēc, ka atkal kļuva karsts, tārpi sāka ņudzēt un visa seja ap tiem sāka svilt un niezēt.

Tā nebija klusēšana, ko var pārvarēt šādā veidā. Lai no kādas puses mēs arī iesākām šo sarunu, visu laiku tā sastinga vienā un tai pašā punktā. Man nepietika spēka turpināt, un es apklusu. Mūsu klusēšana nebija mēms klu­sums, kas rodas tad, kad viss jau pasacīts. Tā bija rūgta klusēšana, kad visa mūsu saruna saira sīkās daļiņās.

Pēc tam es vairākas nedēļas kustējos šajā klusumā — mehāniski, itin kā pārvietodams noīrētus locekļus. Bet reiz es pēkšņi pamanīju, ka lapegle aiz loga plivina vējā tie­vas, zaļganas atvases, vēstīdama, ka drīz jo drīz iestā­sies vasara. Tikpat negaidīti radās arī mans lēmums. Tas notika tajā vakarā, kad es, atceries, piepeši vakariņu laikā sāku kliegt, — esmu aizmirsis, kāds tam bija iegansts:

— Nu, saki man, saki, kas liek tev dzīvot ar manil — Es zināju, lai cik skaļš arī būtu mans kliedziens, tas pa­lika tikai klusēšanas daļa, un, nespēdams skatīties tev tieši sejā, es ieurbos ar acīm apvītušu zaļumu krāsas cilpiņā pie mazas zaļas podziņas uz krūtīm. Un, cenzdamies nesatrūk- ties pats no savas balss, nemitējos kliegt: — Atbildi tūlīt pat, atbildi! Kāpēc tu nešķiries no manis? Tagad nepiecie­šama pilnīga skaidrība — tās ir mūsu kopējās intereses. Vienkārši pēc inerces? Runā, nekautrējies! Nedrīkst ar varu piespiest sevi darīt to, par ko tu pati neesi pārlieci­nāta …

Kad es, izteicis visu, ieslēdzos savā kabinetā, biju no­žēlojamā stāvoklī kā papīra pūķis, kas nokļuvis lietū. Kāds sakars var pastāvēt starp mani — cilvēku, kas tāda nieka dēļ kā seja sarīkojis šādu neprātīgu scēnu, un mani — la­boratorijas vadītāju ar deviņdesmit septiņu tūkstošu jenu atalgojumu? Un, jo vairāk es domāju, jo vairāk pārvērtos caurumainā pūķī, no kura beidzot palikuši pāri tikai ska­liņi, — viss papīrs izšķīdis …

Un, kad bija palikuši tikai skaliņi un es biju atguvies, tad sapratu, ka rupjos un aizvainojošos vārdus, kurus metu tev sejā, man vajadzēja teikt sev pašam. Jā, mēs esam precējušies jau astoņus gadus. Astoņi gadi — nav mazais laiks. Katrā ziņā pietiekoši ilgs, lai atbildētu viens par otru, — kāds ēdiens otram patīk, kāds nepatīk. Nu, un, ja mēs varam pārstāvēt viens otru ēdiena garšas jau­tājumos, vai tad mēs nevaram darīt to pašu, kad runa ir par sejām? Tātad nebija nekādas nepieciešamības tēmu sa­runai veltīgi meklēt mūsu klusēšanā.

Es sāku drudžaini rakņāties savā atmiņā. Kaut kur no­teikti jābūt pilnvarai, kurā tu izraugies mani par savu pār­stāvi. Nevar nebūt. Bet, ja mēs esam bijuši tik tālu viens no otra jau pirms nelaimes gadījuma, ko gan es tagad cenšos atgriezt, uzņemdamies visas šīs pūles ar masku? Tātad man gluži vienkārši nav ko atgriezt. Un, tā kā nav absolūti nekā, kas mums būtu bijis jāslēpj vienam no otra visus šos astoņus gadus, kas aizritējuši bez jebkādiem no­tikumiem, man nav ko šaubīties par to patlaban, kad mani iežogo izteiksmes trūkums — daudz biezāka siena par manām saitēm. Tātad es jau esmu zaudējis tiesības kaut ko prasīt. Ja neesmu neko pazaudējis, tad nevaru prasīt arī atlīdzinājumu. Varbūt man jāsamierinās ar to, ka mans sākotnējais izskats arī ir maska, un nepretojoties apmierināties ar savu tagadējo stāvokli?

… Diezgan dziļa problēma. Pats fakts, ka es to uzska­tīju par dziļu, bija ārkārtīgi dziļš. Tātad pat patmīlības dēļ man jāveic pārstāvja misija. Šis darbs mani ne sevišķi valdzināja, bet, mobilizējis visas atmiņas, iespaidus, sa­runas, es radīju tavu modeli un sāku atcerēties, kādi se­jas vaibsti tev patika, un, nolicis sevi tavā vietā, centos atminēties dažādu vīriešu sejas izteiksmi. Es izjutu pretī­gumu, it kā aiz apkakles būtu aizlīdis kāpurs. Bet, iekams novērtēju, kas ir visi šie vīrieši, kā lai precīzāk uztveru, kas esi tu pati? Lēcai noteikti jābūt stingri nofiksētai. Ja tā cilāsies kā medūza, tad vari skatīties cik skatīdamies, nekā tikpat neredzēsi. Arī patlaban, kad es visiem spēkiem centos saskatīt tevi, tu, kā likās, pārvērties gan punktā, gan līnijā, gan virsmā un visbeidzot kļuvi bezveidīgs tuk­šums un izslīdēji caur manu piecu sajūtu tīklu.

Es apstulbu. Ko gan es esmu redzējis, pie kā vērsies, ar kādām jūtām dzīvojis šo diezgan ilgo laiku? Vai tie­šām es tik maz zināju par tevi? Es sastingu apjukumā ta­vas iekšējās pasaules priekšā — nepazīstams apvidus, tīts nepārredzamā pienainā miglā. Man uzmācās tāds kauns, ka biju ar mieru aptīt ap savu seju vēl tikpat daudz saišu.

Bet varbūt tieši ir labi, ka nu reiz esmu piespiests pie sienas. Es izmetu laukā aiz apkakles aizlīdušo tārpu, sa­ņēmu sevi rokās un atgriezos viesistabā, — paslēpusi seju plaukstās, tu sēdēji pie televizora ar izslēgtu skaņu. Droši vien klusu raudāji. Pietika man to redzēt, lai tūlīt sa­prastu, ka iespējams pavisam cits izskaidrojums, kāpēc, kā izrādījās, es neesmu spējīgs būt tavs pārstāvis.

Laikam nevar apgalvot, ka biju ideāls pārstāvis. Katrā Ziņā noteikti var sacīt, ka es izturējos pret tevi vienpusīgi, pat neiedomādamies, ka tu vari izrādīt sevišķu interesi par vīrieša seju. Ko gan tas deva? Tagad esmu spiests pār­vērsties par īstu savedēju! Vai tad tā nav parastā laulību forma, kad no paša sākuma tiek atmests jautājums par to, kāda ir tavas sievas gaume vīriešu seju ziņā (gaume ēdienu izvēlē ir cits jautājums). Kad vīrietis un sieviete stājas laulībā, viņiem jāatmet līdzīgas šaubas un ziņkā­rība. Ja te nav saskaņas, tad labāk nesākt tādu grūtu ceļu.

Lai tu nemanītu, klusītēm piegāju klāt no aizmugu­res — smaržoja kā asfalts pēc lietus. Varbūt tā bija tavu matu smarža. Tu pagriezies, dažas reizes pašņaukāji de­gunu, it kā būtu sasaldējusies, un, lai izkliedētu manas ilū­zijas, paraudzījies uz mani ar skaidru, dziļu skatienu — tas šķita itin kā uzzīmēts. Ar pavisam dzidru, vienaldzīgu skatienu, gluži kā saules stari caururbj mežu, ko saltais rudens vējš notraucis kailu.

Tad arī tas notika. Mani sagrāba dīvaina dziņa. Var­būt greizsirdība? Iespējams. Dzeloņainam dadzim līdzīgs pinkulis manā iekšienē izpletās tik liels kā ezis. Un tūlīt pec tam es pēkšņi atklāju, ka sejas izteiksmes kritērijs, mans noklīdušais bērns, kas šķita pazudis bez pēdām, stavēja man blakus. Tas bija negaidīti. Tik negaidīti, ka pat es pats nespēju skaidri aptvert šo pēkšņumu. Bet es nedomāju, ka biju tik pārāk pārsteigts. Kā es agrāk ne­atskārtu, ka bez šīs atbildes cita nemaz nav iespējama? Tieši tas man šķita aplam.

Atlikšu pie malas šo «kā» un sākšu ar secinājumu, kas man radās. Manai maskai bija jākļūst ceturtajam tipam pēc Blana klasifikācijas — «Neharmonisks, ekstraverss tips». Seja asi izvirzīta uz priekšu pie deguna … No psiho­morfoloģijas viedokļa — enerģiska, aktīva seja…

Tā visa bija pārāk maz, un es jutu, ka esmu gandrīz vai apmuļķots. Bet, ja padomā dziļāk, izskaidrojumu var atrast. Pārvēršoties kūniņa, joprojām palikdama tajā pašā stāvoklī, taču gatavojas pārejai jaunā stāvoklī. Pēc tam kad es sadūros ar krasu sejas izpratnes izmaiņu, — no tā, ko es izvēlos, seja kļuva tas, ko izvēlas priekš manis, — man neatlika nekas cits kā vērīgi uzmanīt tevi, gausi ejot uz labu laimi kā cilvēks tumsā, kurš — vai viņam acis aizvērtas vai atvērtas, vai viņš skatās pa labi vai pa kreisi — redz tikai vienu: tumsu. Un, kaut gan patlaban radusies nepieciešamība uzmanīt tevi ievainoja manu pat­mīlību, lika nervozēt, saskaisties, izjust pazemojumu, kaut gan jau biju noguris no savām bezgalīgajām domām, es tik un tā nespēju ne mirkli atraut no tevis acis.

Es alku tuvoties tev un tajā pašā laikā alku attālinā­ties no tevis. Vēlējos iepazīt tevi un tajā pašā laikā preto­jos tam. Tiecos redzēt tevi un tajā pašā laikā izjutu paze­mojumu. Un tādā nenoteiktā stāvoklī, kad plaisa mūsu starpā kļuva aizvien dziļāka, man neatlika nekas cits kā saspiest ar rokām pāršķelto glāzi, ar pūlēm saglabājot tās formu.

Visu to es ļoti labi sapratu. Sapratu, ka tie bija manis paša izdomāti juceklīgi meli, kas man bija ļoti ērti, — it kā tu esi upuris, ar ķēdi piekalts pie manis, kam uz tevi nav vairs nekādu tiesību. Un tu nekurnēdama pēc savas gribas nolēmi sevi tādam liktenim. Un vai šis mirdzums, kas pazibēja tavā sejā, kad tā no nopietnas kļuva smai­dīga, nebija vērsts uz tevi pašu? Tātad, tiklīdz tev ienāk prātā, jebkuru mirkli tu vari mani pamest. Bet vai tu esi padomājusi, cik man tas ir briesmīgi? Tev ir tūkstoš sejas izteiksmju — man nevienas. Bet man pietika atcerēties, ka zem kimono tev dzīva miesa un āda ar īpašu elastīgumu un īpašu temperatūru, kad es sāku nopietni domāt par to, ka manām mokām nebūs gala līdz tam brīdim, kamēr es neizduršu tavai miesai cauri milzīgu adatu — pat ja tas tev atņems dzīvību — un nepārvērtīšu tevi par kolekcijas eksponātu.

Un viss tikai tāpēc, ka manā iekšienē viena otru plosīja tieksme atjaunot taciņu starp mums un atriebība, kas lika vēlēties tavu iznīcināšanu. Galu galā es vairs nespēju at­šķirt, kur vienas jūtas, kur otras, un poza, kad mana stopa bulta vienmēr vērsta pret tevi, kļuva pierasta, pastāvīga, un pēc tam manā sirdī negaidot tika iegravēta mednieka seja.

Mednieka seja nevar piederēt pie «harmoniskā, intra- versā tipa». Ar tādu seju es vai nu pārvērtīšos par putniņu draugu, vai arī, pretējā gadījumā, par meža zvēru laupī­jumu. Tādos apstākļos mans lēmums ne vien nelikās ne­gaidīts, bet, var sacīt, bija neizbēgams. Varbūt tāpēc, ka mani bija apmājis maskas divejadais raksturs — sejas no­liegums un vienlaikus jaunas sejas radīšana —, es biju aizmirsis galveno: pat šī apmātība ir viena no darbības formām, — varbūt tāpēc es nevarēju izvairīties no tāda aplinkus ceļa.

Eksistē imaginārie skaitļi. Dīvaini skaitļi, kuri, paceļot tos kvadrātā, pārvēršas par negatīviem. Maska arī ir kaut kas līdzīgs: uzlikt uz maskas masku ir tas pats, kas ne­uzlikt to nemaz.

Vajadzēja tikai izvēlēties tipu — pārējais bija vien­kārši. Es biju izskatījis kādas sešdesmit astoņas fotogrāfi­jas, kuras biju savācis materiālos par sejas modelēšanu, un vairāk nekā puse no tām piederēja pie tipa, kam «seja pie deguna izvirzīta uz priekšu». Viss bija gatavs, pat pā­rak gatavs.

Es nolēmu nekavējoties ķerties pie darba. Man nebija nekādu paraugu pie rokas, bet es mēģināju zīmēt savā iz­tēlē sejas kā gleznu, kas uzgleznota ar neredzamām krā­sām, liekot kārtu pēc kārtas un tā pēc taustes katru reizi nosakot, kādu iespaidu tās atstās uz tevi. Vispirms no an­timona darinātajā atveidojumā es piepildīju ar saputotiem koka sveķiem visas tārpu izēstās vietas. Virsū mālu vietā es sāku likt kārtu pēc kārtas noteiktā virzienā, sekojot Langera līnijām, plānas plastmasas lentas. Pateicoties pusgadu ilgam treniņam, mani pirksti, gluži kā pulksteņ- taisītāja pirksti, kas pēc taustes sajūt matatsperes izlocī- jumu, orientējās sīkākajās sejas detaļās. Sejas krāsu es izraudzījos pēc ādas krāsas pie plaukstas pamata. Lai de­niņi un zods būtu gaišāki, es izmantoju materiālu ar ne­lielu titānskābes piejaukumu, lai vaigi būtu sārti, pievie­noju materiālam sarkano kadmiju. Tuvojoties virsmai, es aizvien uzmanīgāk izmantoju krāsvielas, sevišķi liela prasme bija nepieciešama, lai ar vieglu, pelēcīgu nokrāsu pie nāsīm dabiski atveidotu vecumu. Beidzot ar izkausē­tiem koka sveķiem es pārlēju caurspīdīgo kārtu — plānu plēvīti, kas saturēja fluorescējošas vielas un kuras lūša­nas koeficients bija tuvs keratīna kārtai, uz kuras bija at­veidota ādas virsma, ko biju nopircis. Pēc tam uz ļoti īsu laiku es pakļāvu iegūto apvalku tvaika iedarbībai zem liela spiediena, un tas sarāvās un sastinga kā izliets.

Grumbu pagaidām nebija, un tāpēc apvalks bija gluds, tam trūka izteiksmes. Bet tik un tā radās iespaids, ka tas ir kaut kas dzīvs, tikko norauts dzīvam cilvēkam.

(Kamēr man izdevās to panākt, pagāja divdesmit di­vas — divdesmit trīs dienas.)

Nākamā problēma: ko darīt ar maskas savienojuma jos­liņu ar ādu. Pieres daļu kaut kā izdosies veikli apsegt ar matiem. (Par laimi, matu man ir vairāk nekā pietiekami, un tie mazliet sprogojas.) Ap acīm, ja ievilkšu vairāk sīku krunciņu, uzklāšu biezāk krāsu un uzlikšu brilles, neviens nekā nepamanīs. Uz lūpām masku varēs ielocīt uz iekš­pusi un malas piestiprināt pie smaganām. Nāsis izdosies pievienot ar stiprākām caurulītēm un caurulītes ievadīt iekšā. Zināmas grūtības radīja daļa pie zoda. Izeja bija tikai viena. Apslēpt to ar bārdas palīdzību.

Izrāvis no galvas un izmeklējis vistievākos matus, es iespraudu matiņu pēc matiņa pa divdesmit pieci — trīs­desmit gabalu katrā kvadrātcentimetrā, cenzdamies sagla­bāt virzienu un leņķi. Beidzās arī šis darbs — tas vien aizņēma divdesmit dienu, — bet mani vēl mocīja psiholo­ģiska protesta jūtas. Pagājušajā gadsimtā bārda bija pa­rasta parādība, bet patlaban, lai sacītu ko sacīdams, tā ir mazliet pretencioza. Piemēram, man pietiek dzirdēt vārdu «bārda» un, lai arī cik skumīgi tas būtu, tas asociējas, atceries, ar to posteņa policistu pie stacijas.

Visas esošās bārdas, protams, neierobežojas ar bandītu un varoņu bārdām. Ir dažādu tipu bārdas. Ir praviešu bārdas, ir bārdas kā Ļeņinam, ir Eiropas aristokrātu bār­das. Ir Kastro biedru bārdas, ir — nezinu gan, kā tas sauc, — ārkārtīgi modernas bārdas, kuras iepatikušās jau­niešiem, kas izliekas par māksliniekiem. Kaut arī grūti iz­vairīties no mazliet ekscentriska izskata, kad tev ir bārda un melnas brilles, bet, tā kā citas izejas man nebija, va­jadzēja tikai pacensties izdarīt visu tik prasmīgi, lai tā ne­atstātu nepatīkamu iespaidu.

Tu visu redzēji un visu zini pati, un diezin vai man atkal būtu jārunā par to, cik mans darbs iznāca veik­smīgs. Man pašam negribējās to novērtēt, es arī nezināju, vai spētu to pārveidot, — tas, kas izdevās, mani apmieri­nāja. Tiesa, no dažiem sirdsapziņas pārmetumiem es ne­varēju izvairīties, bet…

Es pavisam nejauši izmetu vārdus «daži sirdsapziņas pārmetumi», bet, ja padomā nopietnāk, tajos slēpjas dziļa jēga. Manas domas vēl nebija ietērpušās vārdos, bija ne­skaidras. Tā bija savāda nepatīkama sajūta, gluži kā pūtīte uz mēles, kas sāk sūrstēt, tiklīdz atver muti, — brīdinoša sajūta: nenodarbojies ar tukšu pļāpāšanu …

Tajā naktī, kad beidzot tiku galā ar bārdu, uz labās rokas īkšķa pincete bija atstājusi melnu asiņainu tulznu. Acīs kā kvēlojošas ogles svila sāpes, no kurām es viscaur nosvīdu. Lai arī cik es tās slaucīju, atkal un atkal sariesās asaras, lipīgas kā atšķaidīts medus, un acis aizmiglojās kā netīri logu stikli. Kad es piecēlos, lai ietu uz vannas istabu nomazgāties, jau svīda gaisma, — nebiju ne pama­nījis, kā aizritējusi nakts. Tajā mirklī, kad es negribot no­vērsu sēju no spožajiem rīta saules stariem, kurus sašķēla logu rāmji, smadzenēs ieplaiksnījās jau kādreiz agrāk iz­justas jūtas.

Atcerējos kādu savu sapni. Sis sapnis līdzinājās vecai mēmai filmai un sākās ar ļoti miermīlīgu ainu: reiz vasa­ras beigās vai pašā rudens sākumā es, — man toreiz bija gadu desmit, bet varbūt arī mazāk, — izklaidīgi vēroju, kā mans tēvs, pārnācis no darba, priekšnamā noauj zāba­kus. Bet pēkšņi pasaule sabruka. Pārnāca vēl viens tēvs. Un šis tēvs, lai cik tas būtu savādi, bija tas pats cilvēks kā iepriekšējais tēvs, tikai viņam bija citāda cepure. Pir­majam tēvam — salmu cepure, bet otrajam — mīksta filca platmale. Ieraudzījis tēvu ar salmu cepuri, tēvs ar mīksto platmali nievājoši palūkojās uz viņu un ar pārspīlēti skarbu žestu norādīja, ka viņš ienācis aplam šai mājā. Tad tas, kuram bija salmu cepure, skumji pasmaidīja un, ga­līgi apjucis, ar novilktu zābaku rokā gandrīz skriešus iz­metās laukā no mājas. Sirds man krūtīs plīsa vai pušu, kad es, gluži vēl bērns, noskatījos viņam pakaļ… Te filma pārtrūka. Un pēc tās palika tikai rūgtums.

To varēja nosaukt par gadalaiku maiņas bērnišķīgu uztveri… Bet, ja tas būtu tikai tā, vai gan desmitiem gadu saglabātos tik skaidri un izteiksmīgi visas manas toreizējās sajūtas? Diez vai. Divas cepures, kuras es ieraudzīju, bija kaut kas cits. Varbūt cilvēku attiecībās ne­pieļaujamu melu simbols… Skaidri var sacīt tikai vienu: cepures maiņa izraisīja to, ka uzticība, ko agrāk biju izjutis pret tēvu, izrādījās pilnīgi sagrauta. Droši vien kopš tā brīža es aizvien izjūtu kaunu tēva dēļ.

Bet patlaban mūsu pozīcijas pārmainījušās. Tagad bija mana kārta attaisnoties. Es aplūkoju spogulī seju, ko klāja sārti tārpi, un tas vēl vairāk pamudināja manu tieksmi jo drīzāk izgatavot masku. Vienalga — ne jau man jākaunas. Un, ja jau ir tādi, kuru sirdīm patiešām vajadzētu smelgt, tad tie drīzāk ir crlvēki, kuri neatzīst, ka var eksistēt cil­vēks, kam nav sējas — viņa pases, un tādējādi apbedī mani dzīvu. Vai tad tā nav?

No jauna agresīvi noskaņots, es atgriezos pie maskas. Nekaunīgi ar bārdu apaugusi fizionomija … fizionomija ar izstieptu degunu… Acīs duras tikai tās izaicinošais iz­skats. Nepatīkams iespaids, acīm redzot, rodas tāpēc, ka aplūko atsevišķas daļas, — tad atbalstīju masku pret sienu un, atkāpies dažus Soļus, sāku aplūkot to, saliecis plauk­stas kā tālskati. Es neizjutu prieku par to, ka darbs pa­beigts, drīzāk manī modās skumjām līdzīgas jūtas tādēļ, ka šī svešā seja pamazām paņems mani savā varā.

Tas droši vien ir aiz pārpūles, es sevi uzmundrināju. Tā man taču vienmēr mēdz būt, kad pabeidzu lielu darbu. Nobeiguma prieku izjūt tikai tie, kuri nav atbildīgi par darba rezultātu. Varbūt mani vēl neapzinīgi ietekmēja aiz­spriedumainais uzskats par seju. Lai arī kā es cīnījos pret sejas pielūgšanu, nebija nekādas garantijas, ka apziņas dzīlēs nepaliks šī ļaunuma saknes. Gluži tāpat kā cilvēki, kas netic parādībām, tik un tā baidās no tumsas.

Tad es nolēmu jebkuriem līdzekļiem nokausēt sevi darbā. Lai galīgi nolemtu, kas maska īsti ir, mēģināšu to uzlikt. Vispirms es atbrīvoju masku pie ausīm, atvilku no zoda, noņēmu no lūpām, izvilku caurulītes no nāsīm un norāvu to no formas. Tā nokarājās kā mīksts maisiņš, kurā mēdz likt sauso ledu. Pēc tam es pretējā kārtībā uzvilku to uz sejas. Tehnisku kļūdu it kā nebija. Kā ilgi valkāta lieta tā precīzi piekļāvās sejai — kamols kaklā uzreiz noslīdēja lejā.

Paraudzījos spogulī. Uz mani salti skatījās nepazīstams cilvēks. Kā jau es biju gaidījis, nav nevienas iezīmes, kas atgādinātu mani. Pilnīga pārveidošanās. Gan krāsa, gan spīdums, gan pilnīga ādas sajūta — vispār var runāt par panākumiem. Bet no kurienes tad šis nedabiskums? Varbūt

spogulis ir slikts… Vai arī gaisma krīt kaut ka neda­biski … Ar rāvienu atvēru aizvirtņus un ielaidu istabā sauli.

Asās staru šķembas, trīsēdamas kā kukaiņa taustekļi, iespraucās visos maskas kaktiņos. Skaidri iznira virspusē pora, sīki bojājumi, pat vissīkāko vēnu sazarojumi. Un ne­kur nebija iespējams saskatīt defektu. Bet kas tad ir neap­mierinātības sajūtas iemesls? Vai ne tas, ka maska if nekustīga un tāpēc tai trūkst izteiksmes? Kaut kas atgādi­nāja baismīgi nepatīkamo miroņa seju, kas nokrāsota, lai izskatītos kā dzīva. Varbūt pamēģināt un pakustināt kādu muskuli? Tā kā vēl nebiju pagatavojis speciālu ziedi, lai pielīmētu masku pie sejas — es taisījos izmantot apmēram tādu līmi, kādu lieto lipīgajam plāksterim, bet mazāk kon­centrētu, — tad nespēšu precīzi izdarīt ar masku muskuļu kustības, acīm redzot, man izdosies to izdarīt tikai deguna un mutes rajonā, kur maska samērā cieši pieguļ sejai.

Vispirms sasprindzināšu mutes kaktiņus un pamēģi­nāšu tos viegli pastiept pa labi un pa kreisi. Lieliski! Ne velti es tik uzmanīgi izturējos pret anatomisko problēmu, kas sagādāja man tik daudz rūpju, — uzliku kārtu pēc kārtas materiālu, kam bija noteikts virziens. Iejūsmas pār­ņemts, nolēmu tagad pamēģināt pa īstam pasmaidīt. Bet maska it nemaz nesmaidīja. Tikai mazlietiņ sašķiebās. Tur­klāt tik savādi sašķiebās, ka es pat nodomāju, vai tik spo­gulis nav sašķiebies. Patlaban nāve tajā jautās daudz vai­rāk nekā tad, kad tā bija nekustīga. Es apjuku, man šķita, ka diedziņš, kas saista manas iekšas, pārtrūcis un krūtīs kļuvis tukšs.

… Bet es negribu, lai mani saprot nepareizi. Man pat prātā nebija ienācis nostāties traģiskā pozā, tirgoties ar savām bēdām. Vai labi vai slikti, bet tā bija maska, ko pats biju sev izvēlējies. Seja, pie kuras es beidzot biju no­nācis pēc vairāku mēnešu ilgiem eksperimentiem. Ja ne­esmu apmierināts, tad labāk pašam ari pārtaisīt pēc sava prāta. Bet, ja nu iemesls nav tas, vai tā izgatavota labi vai slikti, — ko lai tad iesāku? Vai es varēšu pēc tam ne­kurnot atzīt, ka tā ir mana seja, un bez ierunām to pie­ņemt? Un tad es sajutu, ka šo pamestību, kas mani tā nomāca, bija izraisījis ne tik daudz apjukums par jauno sēju, cik bezcerīgā pazušana, it kā es būtu ieraudzījis, ka mans paša tēls paslēpjas no manis zem neredzamās cepu­res. Bet vai tādā gadījumā man izdosies realizēt tālākos plānus?

Sejas izteiksme atgādina gada kārtas, kuras jāizgriež dzīvei, un varbūt es veltīgi tūlīt centos iesmieties. Dzīves apstākļi izraisa tās vai citas sejas izteiksmes atkārtošanos, un tās sastingst, piemēram, kā grumbas, kā krokas. Pa­stāvīgi smaidoša seja pierod pie dabiska smaida. Un otrādi, dusmīga seja pierod pie dusmīgas izteiksmes. Bet manā maskā, tāpat kā jaunpiedzimušā sejā, nebija iezīmē­jusies neviena gada kārta. Lai arī kā smaidītu bērns, uz­licis četrdesmitgadīga vīra seju, viņš izskatīsies kā vilka­tis. Protamsl Noteikti! Tāpēc pirmais, ko es uzņemšu plānā pēc tam, kad būšu nozudis savā slēptuvē, — pieradināt masku pie grumbām. Ja man tas izdosies, maska kļūs man tuva, ērta lietošanai. Vispār es no paša sākuma biju pare­dzējis kaut ko līdzīgu, un tāpēc patlaban nebija nekāda pamata izmisumam. Tā, veikli aizstājis vienu jautājumu ar citu, es ne vien neieklausījos sirdsapziņas pārmetumos, bet, gluži otrādi, pamazām iegremdējos aizvien dziļāk maskas pilnveidošanā.

Nu, lūk, es it kā būtu jau pienācis pie patvēruma S. namā, ar kuru sāku savas piezīmes. Kur gan es novērsos sānis? … Jā, protams, kad es paliku viens un sāku attīt saites… Nu labi, turpināšu tagad no tās pašas vietas.

Pirmais, ar ko man bija jānodarbojas manā patvēruma vietā, tas, protams, bija maskas pieradināšana pie grum­bām. Nekādas sevišķas ierīces nebija vajadzīgas — tas bija milzīgs, rūpīgs darbs, kuram bija nepieciešams sa­kopot gribu, izturību, uzmanību.

Vispirms uz sejas uzklāju lipīgo ziedi. Masku vajadzēja uzlikt no deguna. Es cieši iespraudu nāsīs caurulītes, tad piestiprināju pie smaganām maskas lūpu iekšpusi, pēc tam ar viegliem sitieniem blīvi piespiedu to pie deguna, vai­giem un zoda, vērīgi uzmanīdams, lai nekur nebūtu krunku. Pagaidījis, kamēr maska piekļaujas sejai, es sāku sildīt to ar infrasarkano spuldzi un, kamēr saglabājās no­teikta temperatūra, atkārtoju vienu un to pašu mīmisko kustību. Materiālam, no kura bija pagatavota maska, pie­mita tāda īpašība, ka tad, kad tas sakarsa augstāk par noteikto temperatūru, tā elastīgums krasi pazeminājās, un tāpēc virzienā, kas iepriekš bija piešķirts materiālam, tas ir, gar Langera līnijām, dabiski izveidojās grumbas, kas atbilda tai vai citai sejas izteiksmei.

16% 7% 10% 12% 13% 6% 7% 6% 5% 6% 3% 9%

Sejas izteiksmju saturu un sadalījumu procentos var izteikt šādi:

ieinteresētības koncentrācija

ziņkāre

piekrišana

apmierinājums

smiekli

noliegums

neapmierinātība

pretīgums

šaubas

neizpratne

noraizēšanās

niknums

Protams, es neuzskatīju, ka var apmierināties, sadalot tādu sarežģītu un delikātu parādību kā sejas izteiksme tikai šajos pamatelementos. Bet, ja tos sajauc uz paletes dažādās kombinācijās, izdosies iegūt jebkuru nokrāsu. Diez vai jāpaskaidro, ka procenti norāda tās vai citas izteik­smes biežumu. īsāk sakot, es iztēlojos tāda cilvēka tipu, kuram emociju izpausme norit apmēram tādā proporcijā. Zināms, ja man vaicātu, kas pieņemts par kritēriju, man būtu pagrūti tūlīt atbildēt. Vienkārši es iedomājos sevi kārdinātāja lomā un, iztēlojies ainu, kurā stāvu tavā priekšā, jo tu simbolizē citus cilvēkus, apsvēru vienu sejas izteiksmi pēc otras. Kā muļķis es atkal un atkal gan rau­dāju, gan smējos, gan dusmojos — un tā līdz rītam. Tā­pēc nākamajā dienā es atmodos tikai pievakarē. Aizvirtņu spraugas laida cauri gaismas starus, kas spiedās cauri it kā sarkanajam stiklam. Šķiet, ka bija sācis līt ilgi gaidī­tais lietus. Taču garastāvoklis it nemaz nebija uzlabojies, nogurums, sūrs kā nostāvējusies tēja, stindzināja visu ķer­meni. Sevišķi dedzināja un sāpēja deniņi. Tas nebija bez iemesla. Vairāk nekā desmit stundas es nepārtraukti biju kustinājis mīmikas muskuļus.

Turklāt nevis vienkārši tos kustināju, bet līdz augstā­kajai pakāpei sasprindzināju nervus — kad smējos, tad smējos pa īstam, kad dusmojos, tad dusmojos pa īstam.

Katrā ziņā pa šo laiku pat visniecīgākā izteiksme dziļi

iespiedās manas jaunās sejas virsmā, tā kļuva kā ģerbo­nis, kur nav iespējams nekāds labojums. Un, ja es visu laiku būtu liekulīgi smaidījis, manā maskā arvien sagla­bātos tādas sejas zīmogs, kura spēj smaidīt tikai māksloti. Tāpēc, lai nospiedumi būtu cik momentāni būdami, es nevarēju izturēties pret tiem nenopietni, jo maska ar savu izskatu tos reģistrēs kā manas dzīves vēsturi.

Es sagatavoju karstu dvieli un pamasēju seju. Garaiņi iesūcās ādā. Tā bija iekaisusi tāpēc, ka ar infrasarkano spuldzi es stimulēju sviedru dziedzerus un ar lipīgo ziedi biju aizsprostojis poras. Bez šaubām, tas slikti ietekmēja arī keloīdus. Bet nevarēja notikt nekas briesmīgāks par to, kas bija jau noticis, un diez vai bija vērts lieki uztraukties. Mirušajam ir vienaldzīgi — vai viņu sadedzina vai apbedī aprokot.

Trīs dienas es atkārtoju vienu un to pašu vienā tai pašā kārtībā. To, ko vajadzēja izlabot, es izlaboju, viss bija nor­māli, un trešajā dienā es nolēmu izdarīt mēģinājumu — paēst vakariņas maskā. Kādreiz man vajadzēs sadurties ar tādu nepieciešamību, un tāpēc nav nekā labāka kā pār­baudīt tūlīt visu praksē. Tad es arī radīšu visdabiskākos apstākļus. Pēc tam kad lipīgā ziede bija pietiekami sastin­gusi, es izbužināju matus un apsedzu ar tiem maskas ma­las, uzliku tumšas brilles ar brūnganiem stikliem, lai mas­kas robeža ap plakstiņiem nedurtos acīs, un vispār veicu visus sagatavošanās darbus, it kā postos doties laukā no mājas.

Pārvarēdams kārdinājumu paraudzīties spogulī, kas ka­rājās man iepretim, es noliku uz galda no vakardienas vakariņām atlikušos konservus un maizi un, iedomādamies sevi restorānā vai kādā citā zālē, kur es ēdu kopā ar dau­dziem cilvēkiem, lēnām pacēlu galvu un ielūkojos spogulī.

Protams, tas arī pacēla galvu un paskatījās uz mani. Pēc tam manas mutes kustību taktī sāka košļāt maizi. Kad es ēdu zupu, viņš arī to ēda. Mūsu elpošana saskanēja, un tas izskatījās ļoti dabiski. Svešu lūpu sajūta, notrulinātie nervi neļāva pa īstam izjust barības garšu, traucēja sakoš­ļāt barību, bet, ja pierod, visu var aizmirst, kā aizmirst liekos zobus. Tikai no lūpu kaktiņiem sūcās siekalu un zupas pilieni, un es sapratu, ka visu laiku tas jāuzmana.

Pēkšņi viņš piecēlās un aizdomīgi ieurbās manī acīm. Šajā mirklī mani sagrāba kaut kādas apbrīnojamas harmonijas jūtas — uzbudinājums, jaukts ar nomierinājumu. Uztveres asums un noreibums — it kā es būtu ieņēmis pārāk lielu miega zāļu devu un tās tūlīt būtu sākušas iedarboties. Varbūt tobrīd mana čaula kaut kur iesprāga? Kādu laiku mēs raudzījāmies viens uz otru — viņš pa­smaidīja pirmais, es atbildēju ar smaidu, bet pēc tam, ne- sastapis nekādu pretestību, ieslīdēju viņa sejā. Mēs acu­mirklī saplūdām, un es kļuvu viņš. Nedomāju, ka šī seja man sevišķi patiktu, bet vienlaikus neizskatījās, ka arī ne­patiktu, — katrā ziņā tagad es sāku just, domāt ar šo seju. Viss veicās tik lieliski, ka pat es pats, gluži labi zinādams par savu imitāciju, šaubījos, vai patiešām eksistēja šāda imitācija.

Patiešām, viss norit pārāk gludi. Vai tik nav jābažījas, ka vēlāk radīsies blakus parādības tādēļ, ka tūlīt esmu iz­baudījis visu? Pakāpos atpakaļ kādus piecus sešus soļus un piemiedzu acis. Notvēris mirkli, kad izskatījos sevišķi nepatīkams, plaši atvēru acis. Bet seja joprojām kā ka­mertonis aizvien vēl pauda to pašu smaidu. It kā nebūtu nekādu kļūdu. Lai nu būtu kā būdams, šķiet, ka biju kļuvis jaunāks par kādiem pieciem gadiem.

Bet kas gan mani līdz vakardienai tā uztrauca? Varbūt es tikai tāpēc arī spriedelēju, ka nevajag īpaši kautrēties, ka sejas ādai nav nekāda sakara ar cilvēka raksturu, jo pats biju aizspriedumu varā? Salīdzinot ar tārpu mudžekli vai saišu masku, tagadējā maska no sintētiskajiem sve­ķiem daudz vairāk līdzinās dzīvai sejai. Ja pirmā — uz sienas uzzīmētas dekoratīvas durvis, tad šo var salīdzināt ar plaši atvērtām durvīm, caur kurām plūst saules siltums.

… Kādi soļi, kurus, šķiet, es dzirdu jau sen, kļūst aiz­vien skaļāki, tuvojas. Un, kad pienāca man cieši klāt, izrā­dījās, ka tā ir mana sirds. Atvērtās durvis steidzina mani.

Lai notiek, iešu laukā! Caur jauno svešo seju iziešu jaunu svešu cilvēku pasaulē!

Sirds paātrināti sita. Manā dvēselē cīnījās cerība un satraukums kā bērnam, kuram pirmo reizi atļauts vienam braukt vilcienā. Pateicoties maskai, protams, viss mainī­sies. Ne vien es — arī pasaule parādīsies pilnīgi jaunās goda drānās. Un pazemojošais kauns drīz vien kaut kur nogrima, to aizrāva cerību virpulis.

Postskripts. Domāju, ka man jāatzīstas; tajā dienā ieņēmu lielu miega zāļu devu. Nē, ne vien tajā dienā. Kopš kāda laika es to darīju regulāri. Nevis tāpēc, kā tas var tūlīt likties, lai paralizētu satrau­kumu. Mērķis bija drīzāk tāds: likvidēt nevajadzīgo nervu sasprindzinājumu un saglabāt prāta možumu. Kā es ne vienreiz vien esmu atkārtojis, manai mas­kai vispirms vajadzēja nozīmēt cīņu pret aizspriedu­mainu uzskatu par seju. Visu laiku man vajadzēja paturēt prātā masku, it kā es vadītu vissarežģītāko mašīnu.

Un vēl kas … Kad es, sajaucis vajadzīgā propor­cijā, ieņēmu miega zāles un nomierinošu līdzekli, tad vairākas minūtes pēc zāļu iedarbības sākuma iestājās apbrīnojami bezrūpīgs un mierīgs noskaņojums, it kā es ieskatītos pats sevī caur teleskopa lēcu. Neviļus izvairījos par to rakstīt, jo uzskatīju, ka tas ir narko­tisks apreibums, bet tagad man šķiet, ka šo dažu mi­nūšu laikā izjustajam piemīt daudz dziļāka jēga, nekā es biju iedomājies. Piemēram, kaut kas tāds, kas tuvina mani ar neīsto simbolu, ko dēvē par seju, ap­vienoto cilvēku savstarpējo attiecību būtībai.

Kad zāles tikko sāka iedarboties, man šķita, it kā es būtu paklupis pret akmeni. Kādu mirkli mans ķermenis peldēja gaisā, un es izjutu vieglu reiboni. Pēc tam nāsis sāka kairināt nopļautas zāles smarža, un sirds aiztraucās plašos tālumos. Nē, es laikam ne- izsakos pilnīgi precīzi. Negaidot laika straume ap­stājās, es zaudēju virzienu, izpeldēju no straumes. Iz­peldēju ne vien es, bet arī viss, kas lidoja kopā ar mani, sarāva agrāk pastāvējušos sakarus un izkaisī- jās uz visām pusēm. Ticis laukā no straumes, izjutu atbrīvojumu, kļuvu neparasti augstsirdīgs un, piekriz­dams visam, atkārtoju savādu pārsteidzīgu secinā­jumu, ka arī mana seja savā ziņā atgādina Bodisat- vas seju gluži tāpat kā tavējā. Laiks, kad es biju absolūti vienaldzīgs pret to, ko dēvē par seju, ilga kādas septiņas astoņas minūtes.

Kad laika straume sekundi sastinga, es laikam pārvarēju ne vien savu tārpu ņudzekli, bet arī pašu seju un varēju paskatīties uz visu no otras puses. Acīm redzot, arī tajās minūtēs, kad es, atmetis

šaubas, paļāvos uz cilvēku attiecībām, izkļuvuši cauri logam, ko dēvē par seju, manā priekšā kaut uz mirkli pazibēja brīvība, kādu es nevarēju ne iedomāties. Acīm redzot, es negaidot sadūros ar briesmīgu īste­nību: visi cilvēki aizsedz dvēseles logu ar miesas masku un paslēpj zem tās mītošās dēles. Varbūt at­sējas zaudējumu es spēju pieiet cieši klāt citai —

4 īstai, nevis uz loga uzzīmētai pasaulei. Tad šīs šķie­tamās atbrīvojuma jūtas ir patiesība. Tad tie nav narkotiku radīti īslaicīgi maldi.

Un pēc tam… Lai tas būtu cik nepatīkami bū­dams … Mana maska viegli spēj uzņemties patiesī­bas aizsega lomu. Ja padomā dziļāk, tad nav izslēgts, ka tieši tas bija iemesls, kāpēc es toreiz kaunējos no savas maskas. Bet maska jau bija aizsegusi manu seju. Turklāt gandrīz divkāršā zāļu deva sāka parā­dīt savu iedarbību, liekot aizmirst brīvību, ko dod sejas trūkums. Es teicu pats sev: kaut arī pasaku pa­saulē, taču neglītais pīlēns tomēr ieguva tiesības pārvērsties par balto gulbi…

Lai pārvērstos par gluži citu cilvēku, dabiski, bija jā­sāk ar apģērbu. Bet diemžēl es tam vēl nebiju sagatavojies, un turklāt tajā vakarā man vajadzēja tikai panākt mana iekšējā stāvokļa līdzsvaru, tāpēc nolēmu vienkārši apvilkt jaku un doties laukā no mājas. Maska bija pilnīgi gatava, ne ar ko neatšķīrās no sejas, un varēja nebažīties, ka tā šķitīs aizdomīga.

Sētas puses kāpnes čīkstēja, un bija ļoti savādi, ka es, kas bija lidojis pa gaisu, svēru tik daudz. Par laimi, es nevienu nesastapu, kamēr nokļuvu līdz ielai. Bet, pagrie­zies ap stūri, sadūros aci pret aci ar kaimiņieni, kas nesa somu ar iepirkumiem. Es apstājos kā piekalts, burtiski griezdams zobus aiz īgnuma, bet kaimiņiene tikai pavirši paraudzījās manī un, it kā nekas nebūtu bijis, gāja savu ceļu. Tas ir lieliski! Vai tas nav vislabākais alibi, kas pie­rāda, ka viss ir kārtībā?

Es devos tālāk. Tā kā man bija tikai viens mērķis — pierast pie maskas, man bija vienalga, kurp iet. īstenībā tā vienkārši soļot nemaz nebija tik viegli. Pretēji cerētajam ceļgali nelocījās, it kā nebūtu ieeļļoti, elpa aizrāvās — gluži kā viras būtu iesprūdušas. Aiz kauna, kaut arī maska nespēja nosarkt, aiz bailēm, vai tik citi neuzzinās patie­sību, es sarāvos un drebēju kā slapja vista. Bet, ja svešs skatiens arī sprauksies cauri maskai, tad drīzāk manas nebrīvās izturēšanās dēļ. Kad tu izturies kā aizdomīgs cil­vēks, tad tevi arī turēs aizdomās. Es taču galu galā tikai centos mazliet pārmainīt zīmējumu uz ietinamā papīra. Kaut vismaz nenosodītu mani! Bet, ja es pats sevi nepie­vilšu, tad nav ko baidīties no apkārtējiem cilvēkiem.

Kamēr es tā prātoju, mans entuziasms kaut kur pa­gaisa, spēki nodeva jūtas, tāpat kā jūtas nodeva spēkus, un man aizvien vairāk zuda drosme. Tā pagāja trīs stun­das. Ja gadījās pārāk apgaismota vitrīna, es devos pāri ielai, izlikdamies, ka mani saista veikals pretējā pusē. Ja ielu pārplūdināja spilgta neona gaisma, es izvēlējos tum­šas Šķērsielas, it kā meklēdams dēkas. Ja, ejot klāt pietu­rai, ieraudzīju tuvojamies tramvaju vai autobusu, tad ap­zinīgi paātrināju soļus, vairīdamies no kārdinājuma tajā iekāpt. Vai arī, gluži otrādi, tīšām gāju lēnāk, palaizdams to garām. Galu galā es noguru pats no sevis. Lai arī cik dienas es tā staigātu, tik un tā pa īstam nepierādīšu valkāt masku.

Man pa ceļam pagadījās tabakas veikaliņš, kas cieši bija piekļāvies konditorejai. Nolēmu ielaisties riskantā avantūrā. Avantūra — tas ir pārāk spēcīgi teikts, vien­kārši nolēmu ieiet iekšā un nopirkt cigaretes. Nepaguvu pieiet pie letes, kad man sāka durties pakrūtē. Kaut kas iekšā pārplīsa, un sāka līt asaras. Maska tūlīt kļuva smaga un, šķiet, sāka slīdēt nost. Kājas trīcēja, itin kā es laistos neizmērojamā bezdibenī, turēdamies pie tieviņas virvī- tes. Nez kādas cigarešu paciņas dēļ es sacēlu tādu traci, it kā būtu saķēries ar briesmoni.

Nezinu, kādēļ, bet man pietika pārmīt skatienu ar pār­devēju, kura pienāca man klāt ar vienaldzīgu izskatu, kad es pilnīgi pārvērtos, pēkšņi kļuvu drošāks. Varbūt tāpēc, ka pārdevēja nepievērsa man vairāk uzmanības kā pa­rastam pircējam, vai arī varbūt tāpēc, ka cigarešu paciņa, gluži kā beigts putniņš, bez svara gulēja man plaukstā? Nē, iemesls drīzāk bija tā pārmaiņa, ko izraisīja maska. Līdz šim es tikai iztēlojos svešus skatienus, es baidījos pats no savas ēnas, taču pietika sastapties ar īstu skatienu, kad es skaidri ieraudzīju savu īsto izskatu. Manā iztēlē varbūt maska parādīja mani klaji, bet īstenībā tā bija necaurspīdīgs segums, kas mani paslēpa. Zem tas pulsēja asinsvadi, sviedru dziedzeri izdalīja sviedrus, bet virspusē nebija ne lāsītes.

Tā es viegli atbrīvojos no bailēm nosarkt, taču biju jau galīgi nomocījies. Man trūka spēka iet tālāk, es paņēmu taksometru un taisnā ceļā atgriezos savā slēptuvē. Man jau gandrīz uzmācās grūtsirdība, iedomājoties, ka vienīgā kompensācija par visu, ko esmu iztērējis, bija tikai ciga­rešu paciņa, bet, ja patur vērā to, ka es apzinājos sevi maskā, darījums jau šķita izdevīgs. Apstiprinot šo domu, ķēmīgais tārpu mudžeklis man nez kāpēc nelikās vairs tik reāls, kad es, atgriezies savā istabā, biju noņēmis masku, nomazgājis lipīgo ziedi un aplūkojis seju. Maska kļuva tik reala, cik reāli bija tārpi, un, ja masku pieņem par pa­gaidu izskatu, tad pagaidu izskats bija arī tārpi. Vispār šķita, ka maska mierīgi laida saknes manā sejā.

Nākamajā dienā es nolēmu drošsirdīgi paplašināt savu izmēģinājumu jomu. Vispirms, tiklīdz piecēlos, ataicināju pārvaldnieku un sacīju, ka vēlētos noīrēt «jaunākajam brā­lim» blakus istabu, ja tā vēl brīva. Šis «jaunākais brālis» bija, protams, vēl viens es — maskā.

Diemžēl biju nokavējis — istaba iepriekšējā dienā iz­īrēta.

Bet tas nevarēja piespiest mani mainīt plānus. Pat vēl vairāk, es izmantoju šo gadījumu, lai pastāstītu par «jau­nākā brāļa» eksistenci, — vēl svarīgāk bija, lai mans sa­runu biedrs to cieši iegaumētu.

— Brālis dzīvo ļoti neērtā piepilsētas rajonā, turklāt viņam iznāk strādāt dažādos laikos, tāpēc viņš ļoti vēlas istabu, kurā varētu laiku pa laikam atpūsties. Bet, ja tā, neko nevar darīt. Mums ir apmēram vienāds stāvoklis, mums nav sevišķi lielas prasības, tā ka padzīvosim kopā.

Pēc tam es tūlīt piedāvāju palielināt dzīvokļa maksu par trīsdesmit procentiem. Pārvaldnieks izlikās, ka ir sa­mulsis, samulsis, ļoti samulsis, taču sirds dziļumos nekādu samulsumu neizjūta. Galu galā man pat izdevās dabūt «jaunākajam brālim» papildu atslēgu.

Ap pulksten desmitiem es uzliku masku un izgāju no mājas. Man vajadzēja izraudzīties drēbes maskai ar bril­lēm un bārdu. Izgājis no mājas, kādu laiku nespēju apslā­pēt sasprindzinājumu, pirmo reizi atrados uz ielas gaišā dienas laikā … Vai tas bija tāpēc, ka matiņi maskā pa nakti bija iesakņojušies un sākuši augt? … Bet varbūt pā­rāk lielas nomierinošu zāju devas dēļ?… Tā vai citādi, gaidīdams autobusu, es sāku mierīgi kūpināt cigareti.

Bet īsti es atskārtu, cik maska ir dzīvesspējīga un stūr­galvīga, kad iegāju universālveikalā, lai nopirktu uzvalku. Lai gan vispiemērotākais brillēm un bārdai būtu biijis kaut kas spilgts, es tomēr izvēlējos modernus korektus svārkus ar šauru apkakli un trim pogām. Man nemaz negribējās ticēt. Pirmkārt, pats fakts, ka es kaut cik orientējos modes jautājumos, bija pāri manai saprašanai. Turklāt vēl es speciāli iegāju juvelieru nodaļā un nopirku gredzenu. Iz­nāca tā, ka maska ignorē manas vēlēšanās un sāk pati iet tur, kur tai iegribas. Tiesa, mani tas ne sevišķi uztrauca, bet pamatīgi pārsteidza. Lai gan tur nebija nekas smiek­līgs, smieklu viļņi sekoja cits pēc cita, it kā mani kāds kutinātu, un es, saplūdis ar šiem smiekliem, biju draisku­līgā omā.

Izgājis no universālveikala, varbūt pēc inerces es no­lēmu uzsākt vēl vienu nelielu dēku. Nekas sevišķs jau tas nebija, tikai ieiet mazajā korejiešu restorānā, kas atrodas šaurā šķērsieliņā tālu no spilgti apgaismotajām centrāla­jām ielām. Es jau sen nebiju ēdis, kā nākas, un izsalkums lika sevi manīt, turklāt cepta gaļa, tik garšīga, vienmēr bija mans visiemīļotākais ēdiens. Bet vai tikai tādēļ? Vai ceptā gaļa bija vienīgais dzenulis, kas lika man turp iet?

Ciktāl es rīkojos apzinīgi — tas ir cits jautājums. Bet es nerunātu taisnību, sacīdams, ka man, izvēloties tieši korejiešu restorānu, nebūtu bijis kāds pamatojums. Es gluži apzināti ņēmu vērā to, ka tas ir korejiešu restorāns un tur būs daudz korejiešu. Es neapzinīgi, protams, cerēju, ka korejieši droši vien nepamanīs, ja arī manai maskai ir kādas nepilnības, turklāt man šķita, ka nākt saskarē ar viņiem man būs vieglāk. Bet varbūt es atradu līdzību starp mani, kam trūka sejas, un korejiešiem, kuri bieži kļuva par rasu aizspriedumu objektu, un neviļus izjutu pret viņiem tuvību. Protams, man pašam nepavisam nebija aizsprie­dumu pret korejiešiem. Vispirmām kārtām cilvēkam bez sejas vienkārši nav tiesību būt aizspriedumainam. Tiesa, rasu aizspriedumi ir neapšaubāma substance, par cik tie iziet no individuālā nolūka ietvariem un met ēnu uz vēsturi, uz tautu. Tāpēc.katrā ziņā subjektīvi pats šis fakts, ka es meklēju patvērumu starp šiem cilvēkiem, nebija ne­kas cits kā pārveidots aizspriedums, bet…

Augšup vijās zilu dūmu grīstes. Rūca Noasa laiku ven­tilators. Apmeklētāju bija trīs, un, par laimi, visi trīs lai­kam bija korejieši. Divus pēc pirmā acu uzmetiena bija grūti atšķirt no japāņiem, taču viņu raitā saruna kore­jiešu valodā neapšaubāmi liecināja, ka viņi ir īsti korejieši. Kaut arī bija tikai dienas vidus, šie trīs jau bija iztukšo­juši veselu rindu alus pudeļu, kas vēl vairāk sakaitēja viņu arī parasti ekspansīvo runas manieri.

Es viegli pieskāros maskai pie vaigiem, lai pārbaudītu, vai viss ir kārtībā, un tūdaļ man pielipa viņu jautrība. Varbūt psiholoģiski tas izskaidrojams tāpat kā nabadzīgo vēlēšanās parunāt par saviem bagātajiem radiniekiem, — tādus bieži var sastapt romānos. Bet šā vai tā, piegājis pie ļodzīga galdiņa un pasūtījis ceptu gaļu, es nepārprotami jutos tikpat kā kino varonis.

Pa sienu tekalēja tarakāns. Saritinājis avīzi, kuru kāds bija aizmirsis uz galda, notrausu tarakānu uz grīdas. Pēc tam izklaidīgi sāku lasīt virsrakstus — parastos sludinā­jumus: «Vajadzīgi», «Ko demonstrē kinoteātros, muzik- holos, izpriecu vietās» … Visu šo hieroglifu savienojums dīvainā kārtā iekvēlināja manu iztēli. Caur sludinājumiem manā priekšā pavērās noslēpumu un mājienu pilna ainava, un triju korejiešu nepārtrauktā pļāpāšana bija ideāls pa­vadījums.

Tur stāvēja pelnu trauks, kas pareģoja likteni. Tam bija speciāla ierīce: kad tajā iemeta desmitjenu monētu un nospieda podziņu, apakšā no spraugas izkrita saritināts papīriņš sērkociņa lielumā. Manai maskai, šķiet, radās tāds pārgalvīgi jautrs noskaņojums, ka tā arī nolēma iz­mēģināt laimi. Es attinu papīriņu — mans liktenis bija noteikts tā:

«Neliela veiksme: gaidi un sagaidīsi. Ja ieraudzīsi cil­vēku ar dzimumzīmi zem acs, ej uz rietumiem.»

Es jau dzīros pasmieties, bet tad viens korejietis pēkšņi sāka runāt japāniski; pagriezies pret meiteni, kura nesa manu pasūtījumu, viņš skaļi sacīja:

— Ej tu, lauķe, tev seja kā korejiešu skuķei. Patiešām, uz mata kā korejiešu skuķei.

Šķita, ka viņš nevis ierunājās, bet iebļāvās. Izbīlī ievil­cis galvu plecos, it kā viņš ņirgātos par mani, es paslepus palūkojos uz viesu apkalpotāju, bet viņa, neizrādīdama nekādu uztraukumu, nolika manā priekšā šķīvi ar gaļu un, it kā pievienodamās trīs draugu skaļajiem smiekliem, plati pasmaidīja. Es apjuku. Varbūt teicienam «korejiešu skuķe» nebija tik slikta nozīme, kā man izlikās? Tiesa gan, tieši šis kliedzējs, vīrietis vidējos gados, bija visneaptēstākais no viņiem, un kā nevienam citam viņam pašam bija pie­mērots šis apzīmējums — lauķis. Spriežot pēc viņu jautrās pļāpāšanas, varēja noprast, ka viņi vienkārši zobojās paši par sevi. Turklāt nemaz nav izslēgts, ka meitene arī bija korejiete. Un kas tur ko brīnīties, ja viņas vecuma korejieši, prot tikai japāņu valodu. Tad šī korejieša teiktie vārdi ne vien nenozīmēja izsmieklu, bet tieši pretēji — tos varēja uztvert kā labvēlīgu piekrišanu saucienu. Jā, tā tas ir. Ja padomā kaut vai par to, ka korejietis taču nelietos vārdu «korejieši» sliktā nozīmē.

Prātodams gan tā, gan šitā, es izjutu sirdsapziņas pār­metumus: es zemiski apmānīju sevi, izlikdamies, it kā iz­jūtu pret korejiešiem tuvību. Izsakoties tēlaini, mana pozī­cija izskatījās tā: baltais ubags izturas draudzīgi pret krāsaino karali. Kaut gan aizspriedums vienādi attiecās gan uz viņiem, gan uz mani, tā raksturs bija atšķirīgs. Viņiem bija tiesības izsmiet aizspriedumu paudējus, bet man nebija. Viņiem bija draugi, ar kuriem viņi apvienoja spēkus cīņā pret aizspriedumiem, bet man nebija. Ja es nopietni būtu nolēmis nostāties ar viņiem uz viena pakā­piena, man vajadzētu droši nomest masku un klaji de­monstrēt tārpu mudžekli. Un man vajadzētu aicināt kopā rēgus bez sejām… Nē, bezjēdzīgs nodoms. Vai var atrast draugus cilvēks, kas nemīl pats sevi?

Sajūsma tūlīt atslāba, viss kļuva pretīgs, un man ne­kas cits neatlika kā grūtsirdīgi atgriezties savā slēptuvē, atkal izjūtot kaunu, kas iespiedies visās porās. Bet pie pa­šas mājas — vai tiešām es tā biju pārvērties? — no jauna izturējos nepiedodami muļķīgi. Tiklīdz es, nekā nenojauz­dams, pagriezos ap stūri, tā negaidot sadūros ar pārvald­nieka meitiņu.

Atslējusies pret sienu, viņa nemākulīgi spēlējās ar jo-jo. Jo-ijo bija ļoti liels, zeltījums laistījās vien. Es apstājos kā piekalts. Tas jau bija pavisam muļķīgi. Celiņš, pa kuru es gāju, beidzās ar strupceļu un bija vajadzīgs tikai tiem, kas

izmantoja automašīnu stāvvietu aiz mājas vai sētas puses kāpnes. Līdz tam laikam, kamēr es pats nestādīšos priekšā pārvaldnieka ģimenei kā «jaunākais brālis», nebija vēlams maska staigat pa sētas puses ieeju. Tiesa, tā kā māja nu­pat uzcelta un gandrīz visi iemītnieki ir jauni, droši vien vislabakais būtu, ja ietu garām, it kā nekas nebūtu bijis, bet… Es dzīros cienīgi saslieties, bet bija jau par vēlu … Šķita, ka meitene arī pamanījusi manu apjukumu. Kā lai rīkojas šajā gadījumā?

— Tajā istabā, — es sacīju, lai gan sapratu, cik nemā­kulīgs ir paskaidrojums, taču nespēdams izdomāt neko piemērotu, — tur augšā, tur dzīvo mans brālis… Vai viņš pašlaik mājās? Viņam visa seja, lūk, šitā aptīta ar sai­tēm … Tu viņu droši vien pazīsti?

Bet meitenīte tikai mazlietiņ pakustējās, neko neatbil­dēdama un nemainīdama sejas izteiksmi. Man kļuva aiz­vien nelādzīgāk ap sirdi. Vai tikai viņa nav ko pamanījusi? Nē, nevarētu vis… Ja tic viņas tēva — pārvaldnieka vār­diem, tad mazā, kaut arī pēc izskata ir paliela meitene, tomēr nav zināms, vai spēs savas garīgās attīstības dēļ apmeklēt pat pamatskolu; šķiet, ka viņai agrā bērnībā pēc karsoņa radusies komplikācija — meningīts, un pilnīgi viņa tā arī nav atlabusi. Vāja mute kā kukaiņa spārniņš. Zīdaiņa zods. Šauri, slīpi pleci. Un kontrastā tievs deguns kā pieaugušai. Lielas, ovālas, tukšas acis… Acīm redzot, neesmu kļūdījies, uzreiz tā nodomājot.

Bet kaut kas meitenes klusēšanā izraisīja neērtības sa­jūtu, kas neļāva vienkārši paiet garām. Lai piespiestu viņu runāt, es teicu to, kas acumirklī ienāca prātā:

— Liels jo-jo, vai ne? Vai labi lēkā?

Meitene tramīgi sāka drebēt un, paslēpusi rotaļlietu aiz muguras, izaicinoši atbildēja:

— Mans, es nemeloju!

Es tikko neiesmējos. Un tajā pašā laikā man iegribējās viņu vēl mazlietiņ paķircināt. Un atmaksāt viņai par to, ka viņa lika man pārdzīvot nepatīkamus brīžus, par to, ka viņa sāka kliegt, pirmo reizi ieraudzījusi saitēm aptīto seju. Kaut arī meitene bija garīgi atpalikusi, viņa bija pie­mīlīga kā elfa. Ja viss bija, kā vajag, saruna ar viņu pa­līdzēs kaut arī nedaudz atjaunot aizvien bīstamāko maskas varu.

— Patiešām? Bet kur pierādījumi, ka tu nemelo?

— Ticiet man! Es taču nekā slikta nedaru.

— Labi, ticu. Bet man liekas, ka uz jo-jo uzrakstīts kāda cita vārds.

— Tur nekā ļauna nav. Ļoti sen kāds kaķītis sacīja… Līdzīgs mūsējam, nevis raibs, bet tāds pavisam, pavisam balts kaķītis…

— Labi; tu man to parādīsi?

— Es ļoti cieši glabāju noslēpumus.

— Noslēpumus?…

— Ļoti sen kāds kaķītis sacīja: peles grib man pie­kārt zvaniņu, — ko lai es daru? …

— Nu labi, vai gribi, tēvocis nopirks tev tieši tādu pašu?

Es izjutu apmierinājumu jau no tā vien, ka varu, luk, tā mierīgi sarunāties, bet ķircināšanās iznākums stipri pārspēja cerēto.

Meitenīte berzēja muguru gar sienu un kādu laiku, šķiet, saspringti apsvēra manu vārdu nozīmi. Pēc tam, neticīgi paraudzījusies uz mani caur pieri, noprasīja:

— Paslepus, tētim nezinot?

— Protams, paslepus.

Es neviļus iesmējos (es taču smejos!) un, apzinādamies smejošas maskas efektu, iesmējos vēl skaļāk. Beidzot ari meitenīte it kā saprata. Viņa atslābināja kā stīga savilktos muskuļus un atkāra apakšlūpu.

— La-a-bi… la-a-bi, — viņa vairākas reizes nodzie­dāja un, bēdīgi slaucīdama ar jaciņas stūri zeltīto jo-jo, teica: — Ja patiešām nopirksiet, es šito atdošu… Bet, taisnība, taisnība, šito es slepus nenozagu… Man to jau sen apsolīja… Bet es atdošu… Tūlīt pat iešu un at­došu … Man tas patīk, lai arī ko man kāds dāvinātu, man ļoti patīk…

Aizvien vēl piekļāvusies sienai, viņa sāniski zagās man garām. Bērni paliek bērni… Es jau biju pavisam nomie­rinājies, bet, nonākusi man blakus, viņa nočukstēja:

— Spēlēsim noslēpumus!

«Spēlēsim noslēpumus»? Ko tas nozīmē? Nē, nav vērts ņemt vērā. Vai gan šī neattīstītā meitene spējīga uz tādām sarežģītām viltībām? Visvieglāk būtu attiecināt to uz vi­ņas vājo prātiņu, taču sunim ar vāju prātiņu It kā kom­pensācijas veidā ir asa oža… Pats fakts, ka es tādēļ raizējos, bija noteikts pierādījums tam, ka mana pārliecība atkal sāk svārstīties.

Vispār bija ļoti nepatīkama sajūta. Tikai mana seja bija kļuvusi pilnīgi jauna, bet atmiņa un paradumi palikuši agrākie, — tas ir tas pats, kas smelt ūdeni ar cauru kausu. Ta kā biju uzlicis sejai masku, man bija vajadzīga tāda maska, kas atbilstu manas sirds ritmam. Man gribētos izlikšanās mākslā sasniegt pilnību, lai mani nespētu at­maskot pat melu detektors …

Es noņēmu masku. Lipīgā ziede, piesūkusies ar svied­riem, oda kā pārgatavojušās vīnogas. Un šajā mirklī uz- šļācās neciešams nogurums kā no aizsērējuša notekgrāvja un iestrēdza locītavās kā staipīga darva. Bet viss atkarīgs no uztveres: kā pirmo mēģinājumu to nepavisam nevar no­saukt par neveiksmīgu. Ar bērna dzimšanu saistās mo­kas — arī tas nav nieks. Bet šai gadījumā izveidojies pie­audzis cilvēks gatavojas pārdzimt pilnīgi citā — vai gan šādi tādi negludumi, neveiksmes drīzāk nav jāuzskata par dabiskām? Vai man drīzāk nav jābūt pateicīgam par to, ka neesmu saņēmis nāvīgu brūci?

Izslaucījis masku no iekšpuses, es atkal uzvilku to uz formas, nomazgāju seju un ieziedu ar krēmu, lai ļautu ādai mazliet atpūsties. Atgūlos gultā. Droši vien tā bija reak­cija uz pārāk ilgstošo sasprindzinājumu: lai gan saule vēl nebija norietējusi, es aizmigu ciešā miegā. Un atmodos, kad sāka jau aust gaisma.

Lietus nelija, bet biezajā miglā tirdzniecības kvartāls, kas atdalīja mani no braucamās ielas, izskatījās kā tālē tumstošs mežs. Bālās debesis droši vien miglas dēļ bija kļuvušas mazliet sārtenas, un tagad tās šķita vēl mēļākas nekā parasti. Atvēris logu, es pilnu krūti ieelpoju gaisu, blīvu kā jūras vējš, un šie mirkļi, kas domāti tiem, kuri slēpjas, mirkļi, kad it nemaz nevajag raizēties par sve­šiem skatieniem, šie mirkļi man likās brīnum jauki, rezer­vēti speciāli man. Jā, un vai cilvēka eksistences īstais veidols neatklājas tieši šādā miglā? Gan īstā seja, gan maska, gan tārpu mājoklis — visi šie neīstie ietērpi tiek caurskatīti it kā ar radioaktīvajiem stariem… To īstais saturs, to būtība atsedzas visā savā kailumā … Arī cilvēka dvēseli kā persiku ar noplēstu miziņu var nogaršot. Pro­

tams, par to jāsamaksā ar vientulību. Bet vai nav vien­alga? Kā lai zina, varbūt tie, kam ir seja, ir tikpat vien­tuļi kā es. Lai arī kādu izkārtni es piekārtu pie savas se­jas, nav vērts nometināt sevī cilvēku, kas cietis kuģa avāriju.

Tā kā es bēgu no vientulības, tā bija elle, bet tiem, kuri alkst vientulības, tā ir svētlaime. Nu, un ja atstātu žēlabainas drāmas varoņa lomu un brīvprātīgi kļūtu par vientuļnieku? Ja jau manā sejā iespiests vientulības zī­mogs, ir aplam negūt no tā labumu. Par laimi, man ir dievs — lielmolekulārā ķīmija, ir lūgšana — reoloģija, ir dievnams — laboratorija un nemaz nav baiļu, ka vientu­lība traucēs manu ikdienas darbu. Tieši pretēji, vai gan tā negarantē, ka ikkatra mana diena būs daudz vienkāršāka, daudz pareizāka, daudz mierīgāka un turklāt daudz satu­rīgākā nekā agrāk?

Es raudzījos debesīs, kas kļuva aizvien sārtākas, un dvēsele man kļuva aizvien gaišāka. Tiesa, ja atceras smago cīņu, ko biju izcīnījis, šāda noskaņojuma maiņa varēja izlikties pārāk krasa, mazliet nenosvērta, bet, ja jau esi izairējis atklātā jūrā un atgriešanās nav, — nav arī nozī­mes kurnēt. No sirds priecādamies, ka vēl ir iespēja, kamēr redzams krasts, pagriezt laivu atpakaļ, uzmetu ska­tienu maskai, kas gulēja uz galda. Viegli un augstsirdīgi, vaļsirdīgi, ar neviltotu gatavību es nolēmu no tas atva­dīties.

Debesīs izlijusī gaisma vēl nebija nonākusi līdz maskai. Šī tumšā, svešā seja, kas bez jebkādas izteiksmes raudzī­jās manī, netaisījās pakļauties, dziļi paslēpusi savu gribu, visiem spēkiem pretojās manai tieksmei tai tuvoties, šī maska man šķita ļauns gars no pasaku pasaules, un pēkšņi es atcerējos pasaku, ko senāk biju lasījis vai dzirdējis.

Senos laikos dzīvoja karalis. Reiz viņš saslima ar kādu savādu slimību. Tā bija briesmīga slimība, no kuras viņa miesa pamazām izkusa. Ne ārsti, ne zāles nepalīdzēja. Un tad karalis nolēma izdot jaunu likumu, pēc kura ikvienu, kurš viņu ieraudzīs, gaidīja nāves sods. Likums bija ļoti derīgs: kaut gan kara­lim izkusa deguns, nebija roku līdz locītavām, sāka zust kājas zem ceļgaliem, neviens nešaubījās, ka ka­ralis joprojām ir dzīvs un vesels. Bet slimība gāja

savu gaitu, un karalis, kas kusa kā svece un nevarēja vairs kustēties, beidzot nolēma meklēt palīdzību, bet bija pārāk vēlu — viņam jau bija pazudusi- mute. Un tā karalis pazuda. Bet neviens no viņam uzticīgajiem ministriem nešaubījās, ka karalis eksistē. Stāsta pat, ka šis pazudušais karalis, kurš nespēja vairs darīt ļaunu, ilgus gadus ticis uzskatīts par gudru valdnieku un baudījis tautas mīlestību.

Negaidot es saniknojos, aizvēru logu un atkal atlaidos gultā. Nebija taču pagājusi ne puse dienas kopš tā brīža, kad es nolēmu izmēģināt masku. Un tāda niecīga pieredze nedod nekāda pamata tik spēcīgam satraukumam. Izman­tot klusinātāju var jebkuru brīdi. Aizvēris acis, sāku atce­rēties citu pēc citas bezjēdzīgas parādību drumslas: lietus lāses logā, pēc tam — gan zāles stiebriņu, kas spraucās laukā no spraugas trotuārā, gan dzīvniekam līdzīgu- plan­kumu uz sienas, gan punu uz veca sakropļota koka stum­bra, gan zirnekļa tīklu, kas kuru katru mirkli plīsīs aiz rasas smaguma. Tada bija mana ieraža, kad biju uzbudi­nāts un nevarēju aizmigt.

Bet patlaban arī tas nepalīdzēja. Tieši otrādi, uzbudi­nājums nez kāpēc aizvien pieauga un beidzot kļuva nepa­nesams. Pēkšņi es nodomāju, kaut šī migla uz ielas būtu indīga gāze. Kaut notiktu vulkāna izvirdums vai karš un pasaule nosmaktu, bet īstenība sašķīstu gabalos. Mākslīgo orgānu speciālists K. stāstīja, ka kara laikā kareivji, kas pazaudējuši seju, izdarījuši pašnāvību. Gandrīz visu savu jaunību es pavadīju frontē un ļoti labi zinu, ka tādi ga­dījumi patiešām mēdza būt. Kara gados seju vērtība mazi­nājās. Kad nāve tev ir tuvāk neka vistuvakais draugs, vai taciņai, kas saista ar cilvēkiem, ir jebkāda nozīme? Ka­reivim, kas dodas uzbrukumā, seja nav vajadzīga. Jā, tas bija neatkārtojams laiks, kad apsaitēta seja Šķita skaista.

Iztēlē es pārvērtos artilēristā, kurš nošāva visu, kas vien gadījās acīs. Un šaijos pulvera dūmos es beidzot aiz­migu.

Apbrīnojams ir saules staru iespaids uz cilvēka psihi. Jeb varbūt es vienkārši biju izgulējies? Kad no spilgtās gaismas es pagriezos uz otriem sāniem un atvēru acis, pulkstenis bija jau vienpadsmit, un mana drūmā smeldze bija pilnīgi izgaisusi kā rīta rasa.

Rīt beidzas mana izdomātā komandējuma laiks. Un, Ja es taisos realizēt savu plānu, tad šodien man noteikti pil­nībā jāaprod ar masku. Pacilātā garastāvoklī es uzliku masku un posos ceļā. Sajuzdams zināmu neveiklību, ietēr­pos savās jaunajās drānās, uzvilku pirkstā gredzenu un, pabeidzis tualeti, ieguvu pavisam elegantu izskatu. Neva­rēja ne iedomāties, ka tas ir tas pats cilvēks, kas ar ķimi­kālijām aplietā virsvalkā no rīta līdz vēlam vakaram no­darbojās ar molekulāriem pētījumiem. Man gribējās no­skaidrot, kāpēc to nav iespējams iedomāties, bet diemžēl es biju bezspēcīgs. Un ne tikai bezspēcīgs — es biju aprei­bis no savas lieliskās pārvēršanās. Un kaut kādā punktā, divu pirkstu dziļumā, acu dzīlēs nepārtraukti atskanēja uguņošanas sprakšķi, kas vēstīja, ka kaut kas sākas… Es uzvedos kā švīts, kas dodas papriecāties par svētkiem.

Es nolēmu šoreiz iziet no mājas pa parādes durvīm. Tā kā esmu «jaunākais brālis», man vairs nav vajadzīgs īpaši vairīties no svešiem skatieniem, un, ja veiksies un es sa- stapšos ar meitenīti, tad varēšu no viņas uzzināt, kādā veikalā pārdod jo-jo. Nevarēju ne iedomāties, kur var no­pirkt tādas rotaļlietas. Pēc tam kad nomira mūsu pirmais bērns, bet vēlāk tev notika priekšlaicīgas dzemdības, es galīgi atsvešinājos no bērnu pasaules, varbūt tīšām no tās izvairīdamies. Bet diemžēl ne ar meitenīti, ne ar pārvald­nieku es nesastapos.

Nekāda sevišķa mērķa man nebija, un tāpēc es sāku meklēt jo-jo. Man nebija priekšstata par kādu speciālu vei­kalu, tāpēc vispirms sāku to meklēt universālveikalu rotaļ­lietu sekcijās. Varbūt tāpēc, ka tas nesen bija nācis modē, katrā sekcijā noteikti stāvēja vitrīna ar jo-jo, kuru no visām pusēm, gluži kā mušas, bija apstājuši bērni. Laikam gan no psihohigiēnas viedokļa nebija ieteicams sajaukties ar pūli tādā vietā, un es sāku svārstīties. Bet galu galā man reizi par visām reizēm bija jāizbeidz šī neomulīgā «noslēpumu spēle», tāpēc apņēmīgi sāku spiesties cauri šai mušu valstībai. Bet tādas formas jo-jo, kādu vēlējos, es neatradu. Tas jo-jo, ar kādu bija rotaļājusies meitenīte, ne formas, ne krāsas ziņā nebija tāds, kādu pārdod universāl­veikalos. Tā, piemēram, ir ar saldumiem — man vairāk garšo vienkāršā veikaliņā pirkti. Izgājis no universālvei­kala, es vairāk nekā stundu klaiņāju apkārt, meklēdams piemērotu veikalu, kad pēkšņi šķērsielā iepretim stacijai uzdūros mazam rotaļlietu veikalam.

Kā jau bija gaidāms, tas it nemaz nelīdzinājās univer­sālveikalu rotaļlietu sekcijām. Veikals nepārdeva par lētām cenām kā lēto saldumu veikaliņš, bet tajā nebija tikai dargas mantas vien. Tas droši vien bija domāts lielākiem bērniem, kuri par dāvāto naudu pērk rotaļlietas pēc savas gaumes, — tur valdīja noslēpumā tīta vienkārša grēka at­mosfēra. Pareizāk sakot, tajā nekaunīgi spekulēja ar bērna psiholoģiju, jo bērnam krāsots salds ūdens trīsstūrainā paciņā šķiet labāks par augļu sulu pudelē. Kā jau biju cerējis, tur bija arī man vajadzīgais jo-jo. Turēdams rokās divās daļās sadalītu sintētisko sveķu bumbu, es rūgti pa­smaidīju, nejauši iedomājies par tās radītāju, kurš pratis tik lieliski izteikt šķērsielas veikaliņa būtību. Viss bija iz­darīts ārkārtīgi smalki. Formas vienkāršība un kliedzošs izkrāsojums. Ja viņš nebūtu bijis nesaudzīgs pret savu gaumi, viņam neparko neizdotos tādu izdomāt. Turklāt tas nebija gaumes trūkums, bet drīzāk pārmērīgi apzinīga sa­vas gaumes ietekmēšana. To varētu apzīmēt tā: nokratīt savu gaumi zemē kā kukaini un ar baudu samīdīt to ar papēdi. Cietsirdīgi, vai nav tiesa? Ko lai dara, dabiski, ka eksistē arī cietsirdīgi apstākļi. Bet, ja viņš izvēlējies šo ceļu pēc savas gribas, varbūt to diktējusi atriebība, brīvī­bas sajūta, it kā viņš būtu novilcis drēbes un palicis kails? Tāpēc ka tā bija nevis brīvība rīkoties pēc savas gaumes, bet brīvība aizbēgt no savas gaumes …

Jā, nav ko noliegt, tāds iespaids izskaidrojams arī ar to, kas noticis ar mani. Man jāiet uz priekšu, soli pa solim samīdot savu gaumi, ja gribu radīt svešu sirdi, kas piemē­rota svešai sejai. Bet izrādījās, ka tas nav tik grūti, kā biju iedomājies. Un, it kā maskai būtu spējas ataicināt rudeni, mana nogurusi sirds pārvērtās sausā lapā, kas kuru katru mirkli nokritīs — tikai vajag viegli papurināt zaru. Neesmu sevišķi sentimentāls, taču izbrīnījos, ka ne­jutu sāpes, kaut vai tādu kā sūrstēšanu acīs, kaut vai tādu kā oda dzēlienu. Acīm redzot, paša «es» nepavisam nav tāds, kāds tas izliekas.

Nu kādu gan sirdi galu galā es grasos uzzīmēt uz šī vecā izbalējušā audekla? Protams, ne jau bērna sirdi un arī ne manu paša sirdi. Sirdi maniem rītdienas plāniem… Lai gan es to arī nevarētu apzīmēt ar terminu, ko var sa­prast, ieskatoties vārdnīcā, piemēram, jo-jo, tūristu at­klātne, futrālis dārgakmeņiem, pieburamās zāles… Kā dar­bības programmu es to iedomājos daudz skaidrāk nekā karti, kas iegūta ar aerofotografēšanu. Jau vairākas reizes esmu devis mājienus, kas liek tev padomāt. Bet patlaban, kad viss pabeigts un var gan runāt, gan klausīties, kāda ir šo mājienu nozīme un kādas ir sekas, var, burtiski, tos aptaustīt, diez vai ir vērts apmierināties ar mājieniem to sāpju dēļ, kuras es sagādāšu, ja ietērpšu visu vārdos. Es izmantošu šo gadījumu un izstāstīšu visu. Es, kā tev gluži svešs cilvēks, nolēmu tevi savaldzināt… tevi — svešā simbolu.

Nē, pagaidi… Es nepavisam netaisījos par to rak­stīt … Es taču nelīdzinos gļēvam cilvēkam, kas velk laiku, atkārtodams to, kas jau tā ir zināms. Es gribu tikai pa­stāstīt par savu dīvaino, pat man pašam negaidīto rīcību pēc šī jo-jo nopirkšanas.

Apmēram trešo dalu no rotaļlietu veikala aizņēma stendi, kuros bija izstādītas rotaļu pistoles. Starp tām da­žas, acīm redzot, importa un diezgan dārgas, bet patiešām lieliski izgatavotas. Es paņēmu vienu no tām — mazliet pasmaga, un stobrs aizliets ar svinu, bet citādā ziņā — patronu padeves mehānisms, gailis pilnīgi ne ar ko neat­šķīrās no īstajiem. Es atcerējos, ka reiz man pagadījās lasīt rakstu avīzē, kurā bija teikts, ka rotaļu pistole bijusi pārtaisīta un no tās šāvuši ar īstām lodēm. Varbūt izman­tojuši tieši tādu? Interesanti, vai tu vari iedomāties mani ar aizrautību aplūkojam rotaļu pistoli? Diez vai mani vis­tuvākie biedri laboratorijā to spētu. Pat man pašam nekad nebūtu nākusi tāda doma prātā, ja es nebūtu pats savas rīcības liecinieks.

Veikala īpašnieks, iesaiņodams jo-jo, ar glaimīgu smai- diņu pačukstēja: «Patīk? Varbūt parādīt to, kas man at­likts?» Un tad kādu mirkli es sāku šaubīties, vai tas maz esmu es. Laikam pareizāk būs teikt tā: es apjuku no tā, ka nereaģēju uz šiem vārdiem tā, kā es būtu reaģējis. Ap­jukt un tajā pašā laikā apzināties to — vai tā nav pret­runa? Nē, šeit vainīga maska. Nepievērsdama uzmanību manam apmulsumam, maska piekrītoši pamāja veikala īpašniekam, kas bailīgi skatījās apkārt, un, it kā apstipri­nādama iespēju pierādīt savu eksistenci, sāka dedzīgi vie­noties par to, kas bija atlikts.

Tā bija «Valtera» sistēmas gaisa pistole. No trīs metru attāluma izšauj cauri piecus milimetrus biezam dēlim — spēcīgs daikts, bet cena tam arī biija pamatīga — 25 tūk­stoši jenu. Kā tu domā, ko es darīju? … Man atdeva par 23 tūkstošiem, un es to nopirku. «Iegaumējiet, tas taču ir nelikumīgi. Gaisa pistole — tā nav gaisa šautene, tā tiek pielīdzināta īstai. Bet nelikumīga pistoles glabāšana tiek ļoti stingri sodīta. Es jūs nopietni lūdzu, lieciet vērā to, ko es sacīju …» Bet es tik un tā nopirku.

Mans stāvoklis bija ļoti savads. Mans patiesais «es» ar īsto seju, paslēpies dziļi iekšās, centās smalkā balstiņā kaut ko iepīkstēties. Tā tas nedrīkstētu būt, bet… Es taču biju izvēlējies ekstraverso -agresīvo tipu vienīgā nolūka dēļ, lai iegūtu mednieka seju, kas noderīga tavam pavedinātajam. Tagad par citu … Es lūdzu maskai tikai vienu: palīdzi man izveseļoties! Es taču ne reizi nebiju lūdzis: dari, kā tev tīk! Man ir šī pistole; un ko lai es tagad ar to iesāku? …

Bet maska, it kā tīšām demonstrēdama cieto sainīti, kas rēgojās ārā no kabatas, smējās par manu grūto stāvokli un priecājās par to. Protams, viņa arī pati īsti nezinaja atbildēt uz manas īstās sejas jautājumiem. Nākotne nav nekas cits kā pagātnes atvasinajums. Maskai, kura nebija nodzīvojusi vēl ne divdesmit četras stundas pēc savas dzimšanas, nevajadzētu būt rīcības plānam rītdienai. Cil­vēka sociālais vienādojums — tas būtībā ir cilvēka gadu matemātiska funkcija, un maska, kuras vecums līdzīgs nul­lei, būdama vēl zīdainis, izturas pārlieku brīvi.

Jā, šis zīdainis tumšajās brillēs, kas atainojās stacijas tualetes telpu spogulī, droši vien tā ietekmē, kas viņam bija paslēpts kabata, uzvedās izaicinoši agresīvi. Un, go­dīgi sakot, es nevarēju izšķirties, vai uzspļaut šim zīdai­nim bez vecuma vai baidīties no viņa.

Nu, ko tad lai dara?… Bet šo «ko lai dara» neteica cilvēks, kas apjukumā nolaidis rokas, bet drīzāk tas bija ziņkārs jautājums. Katrā ziņā maskai tā bija pirmā pat­stāvīgā pastaiga, bet man nebija citu plānu, vienīgi — vest masku, pastaigā. Vispirms es gribētu to pieradināt pie cilvēku atmosfēras, bet, sagatavojies ārkārtīgi nemākulīgi, visu sabojāju un biju spiests vadāt to mierinādams pie ro­kas. Bet pēc tā, kas norisinājās rotaļlietu veikalā, saim­nieks un viesis mainījās vietām. Nevarēja vairs būt ne ru­nas par to, ka es vadātu to pie rokas, — pavisam apstul­bis, es biju spējīgs tikai akli sekot šim alkstošajam garam, kas līdzinājās nupat brīvībā izlaistam noziedzniekam.

Nu, ko tad lai dara? … Kamēr es vieglītēm glaudīju ar pirkstiem bārdu (varbūt tā bija reakcija pret saitēm, kas agrāk aptina manu seju), maska demonstratīvi atveidoja visdažādākās izteiksmes kā mednieks, kas alkst veiksmes: gatavību, nicinājumu, jautājumu, alkatību, izaicinājumu, uzmanību, vēlēšanos, pārliecību, tieksmi, ziņkāri… Vis­pār visas izteiksmes, katru atsevišķi un dažādās variāci­jās, kādas vien var iedomāties šādā gadījumā, — tā apoš­ņāja šīs izteiksmes gluži kā no saites norāvies suns, kas aizbēdzis no saimnieka. Tā bija pazīme, ka maska sāk mie­rīgi uztvert svešu cilvēku reakciju, un es nevaru noliegt, ka zināmā mērā — lai muļķo citus — pat izjutu apmieri­nājumu.

Tajā pašā laikā mani sagrāba briesmīgs nemiers. Lai arī kā tā atšķirtos no manas īstās sejas, es esmu es. Es nebiju ne hipnotizēts, ne arī narkotisko vielu apreibināts, un par jebkuru maskas rīcību — pat par to, ka man ka­batā paslēpta gaisa pistole, — atbildīgam jābūt man un nevienam citam. Maskas raksturs nepavisam nebija kaut kas tāds, kas atgādinātu no burvju mākslinieka cilindra iz­ņemtu trusīti; tas bija daļa no manis paša, kas radies ne­vis pēc manas gribas, bet pateicoties tam, ka manas īstās sejas apsardze bija cieši aizslēgusi visas ieejas un izejas. Teorētiski saprazdams, ka tas viss ir tieši tā, es nevarēju iedomāties tās raksturu pilnībā, it kā būtu zaudējis atmiņu. Pamēģini iedomāties manu sapīkumu, kad eksistē tikai ab­strakts «es» un man nav pa spēkam tam iedvest saturu.

Biju pagalam sarūgtināts un nolēmu nemanot no­bremzēt.

— Trīsdesmit otrā eksperimenta izgāšanās: vai izmē­ģinājumi bija izdarīti slikti, vai arī pašā hipotēzē bija kļūda?

Es nolēmu izveleties par tēmu šo laboratorijai svarīgo jautājumu un mēģināt atcerēties manis ieņemto pozīciju. Es biju izteicis hipotēzi, ka dažos lielmolekulāros savieno­jumos pastāv ar funkcijas palīdzību izteicama atkarība starp elastības koeficienta izmaiņām spiediena ietekmē un izmaiņam temperatūras ietekmē, un ieguvu daudzsološus rezultātus, bet pēdējais — trīsdesmit otrais eksperiments izjauca visas manas cerības, un es atrados diezgan grūtā stāvoklī.

Taču maska tikai nīgri sarauca uzacis. No vienas puses, man tas izlikās dabiski, bet tajā pašā laikā es sajutu, ka aizskarta mana patmīlība …

Piezīmes uz malām. Patiesību sakot, maska nav nekas vairāk kā līdzeklis, lai es izveseļotos. Iedo­mājies, ka tu esi izīrējusi istabu, bet tev atņem visu māju, — tam taču nav nekāda sakara ar patmīlību.

… Un tad es savilku izaicinošu seju.

— Ko tev galu galā vajag? Ja tik es gribēšu, kaut tū­daļ noraušu tevi!

Bet maska aukstasinīgi, bezrūpīgi atspēkoja:

— Saproti jel, es taču esmu nekas. Līdz šim brīdim man bija jāpieliek ne mazumā spēku, lai būtu kaut kas, un tagad es noteikti izmantošu šo gadījumu, es gribu atteik­ties no nožēlojamā likteņa no jauna kļūt par kaut ko. Un tu pats? Godīgi sakot, vai tu gribi mani padarīt par kaut ko? Jā, manuprāt, tu arī nespēj, tāpēc atstāsim visu tā, ka ir. Esi ar mieru? Paskaties jel! Nav nemaz svētdiena, bet tāda burzma… Burzma rodas nevis tāpēc, ka sadrūzmē- jas cilvēki, bet cilvēki sadrūzmējas tāpēc, ka rodas bur­zma. Es nemeloju. Studenti ar tādu matu sakārtojumu gluži kā slaistiem, tiklas sievas, izkrāsojušās tāpat kā ak­trises, kas pazīstamas ar savu izvirtību, apbružātas meičas modernos tērpos, vājas kā manekenes… Kaut arī tie ir gaistoši sapņi, bet, vēlēdamies kļūt nekas, viņi saplūst ar burzmu. Jeb varbūt tu gribi apgalvot, ka tikai mēs esam citādi?

Man nebija ko atbildēt. Atbildes arī nevarēja būt. Visu taču apgalvoja maska, un savus apgalvojumus tā izdo­māja ar manu galvu. (Tu laikam smejies? Negaidīt to nozīmētu vēlēties pārāk daudz. Rūgts joks, kas nesasmī- dina. Es būtu pilnīgi apmierināts, ja tu atzītu, ka manos vārdos ir kaut kripata veselā saprāta, bet…)

Es izrādījos piespiests pie sienas jeb ar to ieganstu, ka izrādījos piespiests pie sienas, pārstāju pretoties un no­lēmu Jaut maskai darīt visu, ko tā vēlas. Un tad maska, kaut ari bija nekas, izdomāja necerēti saprātīgu plānu, tik­pat pārgalvīgu kā gadījumu ar pistoli. Vispār pēc pusdie­nām mēģināšu aiziet uz mūsu māju un palūkoties, kā viss izskatās. Nē, nevis kā izskatās mūsu māja, bet kā izskatos es pats. Cik labi es spēšu izturēt rītdien paredzēto pārbau­dījumu — tēlot pavedinātāju? Tāpēc jāpamēģina kaut pa­virši uzmest acis mūsu mājai. Sirds dziļumos es vēl kaut ko cerēju, bet ietērpt šīs cerības vārdos nekādi nespēju un padevīgi pieņēmu maskas plānu.

Postskripts. Negrasos nopelnīt labu atzīmi, bet, man šķiet, es biju pārāk labs. Es atgādināju cilvēku, kurš, atzīdams heliocentrisko sistēmu, sludina ģeo­centrisko. Nē, es uzskatu, ka labsirdība — noziegums, turklāt ne mazais. Pietiek padomāt, kur tā var no­vest, un no visām manas miesas porām locīdamies iz­lien kauna tārpi. Ja es kaunos pārlasīt uzrakstīto, iedomājies, cik reižu lielāku kaunu es izjūtu, kad do­māju, ka tu to lasi. Es ari pats ļoti labi zinu, ka he- liocentriskā sistēma ir pareiza, un tomēr… Acīm redzot, esmu piešķīris pārāk lielu nozīmi savai vien­tulībai … Es iztēlojos, ka tā ir lielāka par visas cil­vēces vientulību. Un par nožēlas zīmi es nesaudzīgi izmetīšu no nākamās burtnīcas visas frāzes, kurās būs kaut mājiens par traģēdiju.