Svešā seja

PELĒKĀ BURTNĪCA

Kaut gan tikai pirms piecām dienām es braucu pa šo ceļu elektriskajā vilcienā, uztveres svaigums bija tāds, it kā būtu pagājuši pieci gadi. Nav nemaz jābrīnās. Man ceļš bija tik pazīstams, ka es nenomaldītos pat ar aizvēr­tām acīm, bet maskai tas taču bija pilnīgi jauns ceļš. Ja arī tā atcerējās šo ceļu, tad droši vien tāpēc, ka vēl pirms dzimšanas — embrionālajā dzīvē bija redzējusi to sapnī.

Jā, patiešām… Pat mākoņiem, kas atgādina ar baltu bārdu apaugušas senas drupas, kuras ceļā redzēju pa va­gona logu, pat tiem ir savas atmiņas… Maskas iekšpuse nomazgāta ar sodas ūdeni, un uz tās rodas mazi bur- bulīši… Es instinktīvi pārvilku ar delnas virspusi pār ncnosvīdušo pieri un tūlīt atskatījos — vai tik kāds nav re- dzejis manu aplamību?… Atstatums starp mani un citiem? Es varu pievienoties citiem, saglabājot dabisko distanci. Pēkšņi man nevaldāmi gribējās iesmieties. Satraukumu, it ka es būtu ielauzies ienaidnieka teritorijā, nomainīja ap­mierinājums par atgriešanos mājās; sirdsapziņas pārme­tumi, it kā būtu izdarījis noziegumu, mainījās ar prieku par jauno sastapšanos. Kas man iepatiksies, to arī darīšu. Kā distfofiķis, kuram beidzot atļāvuši ēst, es vagona šū­pošanās taktī sāku cik spēdams stiepties gluži kā vīnogu­lāju stīga, kas tiecas pret tavu balto pieri, bāli sārto ap­deguma rētu uz locītavas, dzīsliņām uz potītēm, kas atgā­dina gliemežnīcas iekšpusi.

Ko, pārāk negaidīti? Ja arī tu tā nodomāsi, nu, ko lai dara. Ja arī tu sacīsi, ka tie ir maskas apreibināta cilvēka murgi, man nav dibināta iemesla to noliegt. Patiešām, es pirmo reizi savās piezīmēs tā rakstu par tevi. Bet tas nepavisam nav tāpēc, ka es atteicos no tevis, iekams nepa­iet zināms laiks, itin kā būtu noguldījis naudu līdz zinā­mam termiņam. Drīzāk man likās, ka man nav uz to tie­sību. Spriest par tavu ķermeni rēgam bez sejas ir vēl muļ­ķīgāk nekā vardei spriest par putnu dziedāšanu. Nodarīšu sāpes sev un pēc tam droši vien arī tev… Nu, bet vai ar maskas palīdzību šis lāsts noņemts? Man tas ir vēl grū­tāks jautājums. Bet šī problēma jo tālāk, jo neatlaidīgāk prasīs atbildi. Pagaidīšu — nebūs par vēlu.

Jau sāka ieplūst pirmais darbu beigušo vilnis, un elek­triskais vilciens bija pārpildīts. Es sakustējos, un jauna sieviete zaļā mēteli pieskārās ar sēžamvietu manam gur­nam. Es mazliet pagriezos, lai viņa nesajustu, ka man ka­batā pistole, un piespiedos vēl stiprāk viņai klāt. Tiesa, ari sieviete ne sevišķi vairījās no manis, un es nolēmu palikt tajā pašā pozā. Ar katru vagona grūdienu mēs piekļāvā­mies aizvien ciešāk viens otram klāt, bet es vairs neatvir- zījos. Sievietes sēžamvieta kļuva te cietāka, te mīkstāka, un viņa cītīgi izlikās, ka snauž. Kamēr es uzjautrinājos ar domu: kas būs, ja ar pistoles galiņu es iebikstīšu viņai pa sēžamvietu; mēs beidzot piebraucām pie stacijas, kurā man bija jāizkāpj. Kāpdams laukā no vagona, es paskatījos uz sievieti — liekulīgi nopietni viņa pētīja izkārtni uz perona; no mugurpuses spriežot pēc frizūras, viņa neizlikās jauna. Nē, šim gadījumam turpmākajos notikumos nebija nekādas nozīmes* Man gribējās pastāstīt par to tikai tāpēc, ka es nodomāju: droši vien tā nekad nebūtu noticis, ja es nebūtu uzlicis masku.

Postskripts. Sajā manu piezīmju daļā trūkst at­klātības. Trūkst gan atklātības, gan godīguma. Vai tik neizpaužas tas, ka man kauns no tevis? Jau sā­kumā būtu bijis labāk tam nepieskarties. Ja es būtu tikai ieminējies pār maskas efektivitāti, man nevaja­dzētu tērēt desmit — divdesmit rindiņas, lai izteiktu šādu erotisku atzīšanos. Tāpēc jau arī sacīju, ka trūkst godīguma. Un, tā kā es pa pusei apmānīju tevi, tad ne tikai nevarēju pastāstīt par saviem īsta­jiem nodomiem, bet arī neizbēgami sadūros ar neiz­pratnes rūgtumu.

Man nav nolūka pārvērst godīgumu par tirdznie­cības priekšmetu. Ja jau esmu pieskāries tam, kam neizbēgami bija jāpieskaras, pacentīšos, nekā neslēp­dams, atklāt savus īstos nodomus. No vispārzināmās morāles viedokļa tā bija parasta negodīga rīcība, un to var tikai nožēlot. Bet, ja to aplūko kā maskas uz­vedību, tad, manuprāt, tā var noderēt par svarīgu at­slēgu manas tālākās rīcības izpratnei. Atklāti runā­jot, tajos mirkļos es sāku izjust kairinājumu. To, kas notika, varbūt arī vēl nevarēja nosaukt par laulības pārkāpšanu, bet katrā ziņā tas bija garīgas mastur­bācijas akts. Bet vai es biju tev neuzticīgs? Nē, man negribētos tik viegli lietot vārdu «neuzticība». Ja jau runā atklāti, tad es nepārtraukti esmu tev neuzticīgs kopš tā laika, kad mana seja pārvērtusies par tārpu mājokli. Bez tam es baidījos, ka tev tas liksies pretīgi un tev negribēsies lasīt tālāk. Tāpēc jau arī es nc- pieskāros tam, bet vismaz septiņdesmit procentu no manām domām aizņem seksuālas himeras. Manā rī­cībā tās neparādījās, bet potenciāli es būtībā biju seksuāls maniaks.

Bieži saka, ka sekss un nāve esot nesaraujami saistīti savā starpā, bet šo vārdu īsto nozīmi es sa­pratu tieši toreiz. Līdz tam es tos izpratu tikai pa­virši, domāju, ka dzimumakts sniedz tādu aizmir­stību, ka var pat izraisīt domas par nāvi. Bet pie­tika man zaudēt seju un pārvērsties par dzivu apbedītu, kad es pirmoreiz saskatīju tajos gluži reālu jēgu. Tāpat kā koki beidz ražot augļus līdz ziemas atnākšanai, kā niedres dod sēklas, iekāms nokalst, sekss nav nekas cits kā cilvēka cīņa ar nāvi. Vai tā­pēc nebūs pareizi sacīt, ka erotiskais kairinājums, kam nav noteikta objekta, — tās ir cilvēka atdzimša­nas alkas, kuras izjūt indivīds, kas stāv uz nāves - sliekšņa. Pierādījums — visi kareivji disponēti uz erotismu. Ja starp pilsētas iedzīvotājiem pieaug ero- tomānu skaits, tad šai pilsētai un varbūt arī visai valstij jābūt gatavai uz lielu mirstību. Kad cilvēks aizmirst par nāvi, dzimumtieksme pirmoreiz pārvēr­šas mīlestībā, kas vērsta uz noteiktu objektu, un tad nodrošināta stabila cilvēku dzimuma vairošanās.

Maskas izturēšanās elektriskajā vilcienā izskaid­rojama ar to, ka ir es, ir sieviete bijām neizturami vientuļi, bet, ņemot par pamatu manu klasifikāciju, maska, acīm redzot, pārdzīvoja pārejas stadiju no erotisma uz mīlestību — erotiskas mīlestības stā­vokli. Kaut arī maska vēl nebija galīgi atdzīvojusies, katrā ziņā pa pusei viņa jau bija sākusi dzīvot. Kur nu viņa šādos apstākļos varēja tev kļūt neuzticīga — viņai nebija pat iespēju neuzticībai. Pēc manis iz­strādātās programmas maska varēja sākt dzīvot pil­nīgu dzīvi tikai pēc sastapšanās ar tevi.

Pēc šī papildinājuma, acīm redzot, var izdarīt šādu secinājumu. Pateicoties maskai, man izdevās iz­vairīties no galēja uzbudinājuma, kuram pakļauti seksuālie maniaki, bet es, tāpat kā agrāk, paliku puserotomāns; tomēr ne jau erotisms atveda mani pie tevis. Es pat esmu pārliecināts, ka tas noderēja par stimulu, lai atbrīvotos. Un tādēļ man vajadzēja jeb­kurā veidā piespiest tevi iemīlēt manu masku.

«Runa ir par maskas audzināšanu, un šim nolūkam nav nekā labāka kā likt tai izmēģināt visu pie sevis,» es domāju, kad stacijas tualetes telpās nolaidu urīnu. Es no­lēmu izvairīties no skaļām tirdzniecības ielām un iet pa šķērsielām. Man negribējās negaidīti sastapt tevi pie zivju veikala. Es vēl nebiju pārliecināts, ka spēšu panest pārstei­gumu, turklāt man gribējās, lai pirmā sastapšanās starp masku un tevi noritētu tā, kā biju iecerējis pašā sākumā.

Man bija tāda sajūta, it kā es būtu uzsēdies uz sēkļa. Bez jebkāda iemesla kājas sapinās, un es gandrīz vai paklupu uz līdzenas vietas. Elpodams ar muti kā suns, lai atvēsi­nātu zem maskas sakrājušos karsto gaisu, kas svilināja mani, es atkārtoju vienā laidā gluži kā burvju vārdus: «Saproti, es taču šeit esmu pirmo reizi. Gan tas, ko es re- nlzu, gan tas, ko es dzirdu, — viss man ir jauns. Gan mā­jas, kuras pēc tam man pagadīsies acīs, gan cilvēki, ar ku­riem es varbūt sastapšos, — visus es ieraudzīšu pirmo reizi. Ja arī kaut kas sakritīs ar manām atmiņām, tad tas būs vai nu kļūda, vai nejaušība, vai arī sapnī redzēta pa­rādība. Jā, arī šis salauztais lūkas vāks. Arī pusnokrāso- tais policijas signāllukturis. Ari šis stūris, kur cauru gadu sakrājusies netīra ūdens peļķe no pārpildīta notekgrāvja. Arī milzīgās gobas gar ielas malu. Pēc tam … Pēc tam…»

Pēc tam, itin kā izspļaudams smilšu graudiņus no mu­tes, es centos citu pēc cita izdzīt no atmiņas krāsu un tē­lus, bet kaut kas tik tin tā palika, un es nespēju no tā tikt vaļā. Tā biji tu. Es sasparojos un sacīju maskai: «Tu esi pilnīgi sveša. Rītdienas sastapšanās būs pati pirmā sa­stapšanās ar viņu, tu nekad neesi redzējusi viņu, neesi dzirdējusi par viņu. Un savus iespaidus — izmet tos drī­zāk kaut kur!» Apkārtējā ainava izgaisa un pazuda no at­miņas, turpretī vienīgi tavs tēls iznira aizvien skaidrāk, un es nespēju tam pretoties.

Galu galā es — protams, arī maska, — noliekot centrā tavu tēlu, it kā tauriņš, ko vilina gaisma, gandrīz skar­dams mūsu māju, sāku alkatīgi riņķot apkārt tai pa nere­gulāru četrstūri.

Kaimiņienes, steigdamās man garām ar somiņām ro­kās, it nemaz nepievērsa man uzmanību — nepazīstams garāmgājējs; bērni ir bērni, viņi aizmirsušies rotaļājās, cenzdamies nepalaist garām īsos mirkļus, kas palikuši līdz vakariņām. Vispār nebija ko bažīties, ka mani pazīs. Kad es piekto vai sesto reizi tuvojos mājai, jau iedegās ielu la­ternas, sāka ātri krēslot. Es ielūkojos vērīgāk, pagausinā- jis soļus tikai tik daudz, lai neradītu aizdomas, un uzzi­nāju, ka tu esi mājās: no neredzama loga pagalmā krita maiga gaisma. Viesistabas gaisma. Vai arī sev vienai tu kārtīgi klāj galdu?

Pēkšņi es izjutu kaut ko līdzīgu greizsirdībai uz šo viesistabas gaismu. Nevis uz kaut ko konkrētu — it kā tur būtu kāds viesis un viņš būtu aizņēmis manu vietu. Šķiet, ka es biju greizsirdīgs uz pašu faktu, ka tur ir pa­rastā nemainīgā viesistaba un ar tumsas iestāšanos tajā iededzināta lampa. Patlaban es, gaidīdams vakariņas, la­sītu pie šīs gaismas vakara avīzi, turpretī tagad, ar mas­kas palīdzību paslēpis seju, esmu spiests slaistīties zem loga. Cik tas ir netaisni, cik grūti to paciest! Nesatrici­nāmi mierīgā viesistabas gaisma, tā it nemaz nav kļuvusi nespodrāka tāpēc, ka manis tur nav… Droši vien tāpat kā tu …

Un maska, ar kuru līdz šim brīdim biju tik apmieri­nāts, uz kuru liku tādas cerības, man izlikās nedroša, no­plukuši. Un manis izdomātā grandiozā izrāde, kurā man, uzliekot masku, vajadzēja spīdoši uzstāties kā citam cii: vēkam, patiešām izrādījās tikai izrāde, bāla un vāja ne­pielūdzamās ikdienības priekšā: iestājas tumsa, slēdzis tiek pagriezts — un viesistabu pārplūdina gaisma. Tajā mir­klī, kad maska sastapsies ar tavu smaidu, tā tūdaļ izkusīs kā sniegs pavasarī.

Lai atvairītu neveiksmes sajūtu, nolēmu atļaut maskai pafantazēt. Sie sapņi nav pilnīgi izveidojušies tāpat kā pati maska, bet, vai tie būs sapņi jeb himeras par ikdie­nību, kas izlobījusies no savas čaulas, — es neatbildēšu. Un, nolēmis skatīties uz visu caur pirkstiem, es no jauna sāku ar lietišķu izskatu klaiņot pa neregulāru četrstūri ap­kārt mājai.

Taču fantāzijas neuzmundrināja masku, bet gan tikai parādīja, cik nepārvarams un viltīgs bezdibenis atrodas starp mani un viņu.

Atbrīvojusies no važām, maska vispirms bez kautrēša-. nās dosies uz mūsu māju. Un es izrādīšos savedēja lomā. Vārtiņi ar norautu viru. Dubļains, grantēts celiņš, tāpēc soļus nevar dzirdēt. Ieejas durvīm atlupusi krāsa. Pie lie­veņa mētājas pussatrunējusi ūdens noteka… Kas tev par bēdu, tā ir sveša māja! Nospiedis zvana podziņu un atko­pies soli atpakaļ, lai mierīgi atvilktu elpu, es ieklausījos, ko tu darīsi. Soļi tuvojas, iedegas gaisma virs lieveņa, at­skan tava balss: «Kas tur ir?»

Nē, lai ari cik sīki es censtos tev pastāstīt par visu, tas neko nedos. Nav nepieciešams un vispirms nav arī iespē­

jams. Varbūt tieši pretēji — tev liksies dīvaini, ja es ar godīgiem un negodīgiem līdzekļiem pārvērtīšu sakarīgā tekstā savus saraustītos fantazējumus, kas līdzīgi pavir­šām rindām uz šīfera tāfeles, no kuras noslaucīts uzrakstī­tais un no jauna pāri noslaucītajam uzrakstīts nezin kad nezin kādā kārtībā, — varbūt pat labāk tos salīdzināt ar kricelējumiem publiskā atejā? Es gribu izvēlēties tikai di­vas trīs ainas, aprobežojoties ar visnepieciešamāko, lai tu saprastu, kādu triecienu man deva šīs fantāzijas.

Pirmā — tā ir nožēlojama scēna pēc tam, kad es iz­dzirdu tavu čukstam līdzīgo balsi. Es strauji iebāzu kāju piesardzīgi pavērto durvju spraugā, spēcīgi parāvu tās un aši pieliku pistoli pie tavas izbiedētās sejas, šķita, ka tev pēkšņi vējā aizrāvusies elpa. Iedomājies manu apjukumu. Ne mazākās simpātijas izpausmes. Mani bieži ir sanikno­jis tavs nesatricināmais miers — tā ir patiesība, bet tik un tā nebija nekādas nepieciešamības uzvesties kā bandītam kinofilmā. Ja jau es esmu pavedinātājs, vai tiešām neva­rēju izdomāt kādu paņēmienu, kas vairāk piemērots pave- dinātājam? Galu galā, tā kā viss notika manā iztēlē, node­rēja jebkuri salti meli, piemēram, ka esmu tava vīra sko­las biedrs un iegriezies vecas draudzības dēļ, — gribējās, lai es izturētos tieši tā. Vispār nekāds pavedējs no manis neiznāca. Vai tik es nebiju atriebējs? Bet varbūt manā maskā kopš paša sākuma bija paslēptas atriebības alkas? Patiešām, es izjutu naidu, biju agresīvi noskaņots, dabiski, izpaudās arī atriebība — un tas viss bija vērsts pret to cil­vēku aizspriedumiem, kuri kopā ar seju tiecās man atņemt arī pilsoņa tiesības. Bet attiecībā pret tevi?… Nezinu… Domāju, ka tam nevajadzēja būt, bet nezinu… Nevaidā* mais niknums, kas mani bija sagrābis, pilnīgi paralizēja saprātu, atņēma spējas spriest.

Tā bija greizsirdība. Kaut ko līdzīgu greizsirdībai, ko bija radījusi iztēle, es jau biju izjutis vairākkārt, bet pat­laban bija kas cits. Asas jutekliskas trīsas, kurām es pat nevaru uzreiz izdomāt nosaukumu. Nē, laikam pareizāk teikt — «peristaltika». Sāpju viļņi pēc vienādiem laika sprīžiem cits pēc cita pacēlās no kājām līdz galvai. Visla­bāk tu sapratīsi, kas tas ir, ja iedomāsies simtkāja taus­tekļu kustību. Es patiešām uzskatu, ka greizsirdība ir dzīv­nieciskas jūtas, kas viegli var pamudināt pat uz slepka­vību. Pastāv divi uzskati par greizsirdību: ka tā ir kultūras auglis, un ka tā ir pirmatnējs instinkts, kas piemīt pat mežonīgiem dzīvniekiem. Spriežot pēc tā, kas toreiz notika ar mani, šķiet, ka tā ir instinkts.

Bet pret ko tad man galu galā būtu jāizjūt tāda greiz­sirdība? Iemesls atkal ir tik muļķīgs, ka es vienkārši ne­uzdrīkstos par to rakstīt. Es biju greizsirdīgs pret masku, jo tā aizskars ar rokām tavu augumu… Izjutu greizsir­dību pret to, ka tu neatgrūdīsi enerģiski šo roku. Nepreto­sies līdz galam, pat riskējot ar dzīvību. Lūk, kas izraisīja manu greizsirdību, un asinis pulsēja deniņos, un acu priekšā peldēja loki. Ja padomā, patiešām smieklīgi. Visa tava rīcība taču pagaidām eksistēja tikai manā iztēlē, tā bija pašas maskas izdoma — tātad es pats radīju iemeslu greizsirdībai un pats esmu greizsirdīgs pret sekām.

Ja es tik skaidri apzinājos visu, tad man nekavējoties vajadzēja pārtraukt fantazēšanu vai pavēlēt maskai sākt visu no jauna, bet… Nez kāpēc es to nedarīju. Un ne vien nedarīju, bet, it kā ilgodamies pēc greizsirdības, tieši pre­tēji, var pat sacīt, uzkūdīju, uzmusināju masku. Nē, tās laikam nebija vis ilgas, bet tā pati atriebība. Es iekļuvu tādā kā burvju lokā — visu laiku lēju eļļu ugunī: greiz­sirdības mokas spieda mani mudināt masku uz varmācību, bet varmācība iededzināja vēl lielāku greizsirdību. Bet, ja tā, tad arī pati pirmā scēna bija mana paša slēpta vēlēša­nās. Tātad, acīm redzot, pastāv problēmas, kurām man droši jāskatās tieši virsū, nenoveļot visu tikai uz masku. Labi, bet, ja nu … Minējums nav sevišķi patīkams, bet… Ja es jau pirms tam, kad pazaudēju seju… Jau kopš tā laika, kad dzīvoju ģimenes dzīvi kā visi cilvēki… Pats slepus jau esmu audzējis greizsirdības asnus, bijis greiz­sirdīgs pret tevi? Pilnīgi iespējams. Skumīgs atklājums. Tagad es atģidos, bet ir jau par vēlu …

Pārāk vēlu. Maska, kurai bija jākļūst par starpnieci starp mums, izrādījās nekaunīgs tips. Protams, nekas ne­būtu mainījies, ja tā būtu laipns pavedinātājs. Tieši pre­tēji, tad rastos pat iespēja ciest ļaundabīgās greizsirdības dēļ, kura nedrīkst izlauzties uz āru. Un rezultātā viena no daudzajām varmācības ainām, kas tik līdzīgas savā starpā.

Tavas bailes man izpaudās jutekliskās konvulsijās, ko es arī pats nebiju gaidījis. Nē, pietiek… Lai arī kāda būtu šī izrāde, kas radīta protesta dēļ pret ikdienību, tas, kas notika, iet pāri pieļaujamā robežām. Ja tas viss ir sapnis,

tad gribētos, lai tas būtu ietērpts skaistās alegoriju drā­nās, bet te ir fantāzijas, kurām trūkst iztēles, fantāzijas, kas līdzīgas neizdomātam stāstam. Pietiek banalitātes!

Pēdējā aina. Lai arī cik banāla tā būtu — es netaisos izlikties, ka nekas nav noticis. Būtiskais ir tas, ka šī aina bija ne vien banāla, bet ar savu nekrietnību to varētu uz­skatīt par apogeju, un tajā pašā laikā tā kļuva par lū­zuma momentu, kas noteica manu tālāko rīcību. Pavērsis pret tevi pistoli, sāku izspiest tev atzīšanos: «Tu šeit bez manis nodarbojies ar onanismu, vai ne? Neslēp, nekas ne­iznāks! Zinu, ka nodarbojies ar to.» Ar neticamu neatlai­dību, lēni, bet nenovēršami es tevi vajāju. Vairs nav spēka ciest. Pienācis laiks izbeigt šīs netīrās, trakās domas. Bet kā piespiest tevi ciest par to? Pats labākais, vienīgais veids — es cieši biju pārliecināts — noraut masku tajā pašā mirklī, tiklīdz tu atvērsi muti, lai man atbildētu.

Bet kam par to jācieš? Maskai? Man? Varbūt tev?… Jā, es laikam par to nebiju padomājis, kā nākas. Dabiski, ka nebiju padomājis. Es vēlējos, lai ciestu nevis kāds no mums, bet pats jēdziens «seja», kas mani bija iedzinis tādā stāvoklī.

Es sāku sajust nepanesamu tukšumu, tāpēc ka starp mani un masku izveidojās tāds bezdibenis. Varbūt es jau nojautu, ka tuvojas katastrofa? Kaut gan maska, kā redzams no paša tās nosaukuma, bija tikai viltus seja un nedrīkstēja nekādi ietekmēt manu personību, tomēr tai pie­tika vienīgi parādīties tavu acu priekšā, kad tā aizlidoja tik tālu, ka to vairs nebija iespējams sasniegt ar roku, un, ga­līgi apjucis, es to pavadīju ar bezpalīdzīgu skatienu. Tā pretēji maniem plāniem, kas radīja masku, biju spiests at­zīt sejas uzvaru. Lai saplūstu ar to vienā būtnē, bija ne­pieciešams, noraujot masku, pārtraukt šo masku komē­diju.

Tomēr, kā jau bija sagaidāms, maska arī pārāk vis ne­tielējās. Tiklīdz tā pārliecinājās par manu apņēmību, tā ar rūgtu vīpsnu padevās un pārtrauca savas fantāzijas. Es arī liku to mierā. Lai kā arī noskaņoju sevi pret fantāzi­jām, es netaisījos atteikties no saviem rītdienas plāniem, tātad mēs ar masku bijām nozieguma līdzdalībnieki, abi pilnīgi vienādi… Nē, būtu nepareizi nosaukt mūs par līdzdalībniekiem. Nevajag pašam sevi tā noniecināt. Katrā ziņā rītdienas plānos neietilpa draudi ar pistoli. Protams,

seksuālie motīvi bija, bet tiem nevarēja būt nekā kopīga ar to nekaunību. Ja nejauša, abstrakta līdzbraucēja elektris­kajā vilcienā notur par izvirtuli — tas vēl ir pieļaujams, bet stāties šādā gaismā paša sievas acu priekšā — kam gan tas patiks?

Kad es pēdējo reizi gāju garām mājai un caur žogu palūkojos uz viesistabas logu, tad ieraudzīju no palodzes nokarājamies neskaitāmas saites gluži kā baltus jūras kā­postus. Gaidīdama, ka parīt atgriezīšos nO komandējuma, tu biji izmazgājusi vecās saites, ar kurām es aptinu seju. Tajā mirklī man šķita, ka sirds pārrāvusi diafragmu un nogāzusies lejā. Es aizvien vēl mīlēju tevi. iespējams, ka es neuzvedos tā, kā nākas, bet mīlēju kā senāk. Un vis­traģiskākais tas, ka nostiprināt savu mīlestību varēju tikai ar tādu rīcību. Gluži kā bērns, kuru nav laiduši ekskur­sijā, — viņam atliek tikai būt greizsirdīgam pret vēsturis­kajām vietām un senajām drupām.

Postskripts uz atsevišķām lapām, kas ieliktas burtnīcā. Varbūt tev liksies garlaicīgi, bet es gribu vēlreiz pamēģināt izprast maskas nekaunīgās fantā­zijas. Zini ko, kad raugos uz toreizējiem notikumiem ar šīsdienas acīm, tad jūtu, ka visās manipulācijās sakarā ar fantāzijām slēpās manis nepamanīta no­teikta jēga, runājot detektīvu valodā, — atslēga, kas dotu iespēju norādīt uz noziedznieku, vai zīme, ka incidents izbeigts, — tajas bija viss.

Es taisos pēc tam pastāstīt par beigām kā par beigām. Ceru, ka ne vēlāk par trim dienām kopš šī brīža, kad to patlaban rakstu, es parādīšu tev sa­vas piezīmes, un manis nosauktās trīs dienas — tas ir aptuvens dienu skaits, kas nepieciešams, lai visu pabeigtu. Tāpēc, ja mans nolūks būtu bijis vienkārši pastāstīt par beigām, es nerakstītu šos papildināju­mus un aprobežotos ar to, ka pievienotu tos piezīmju pēdējai daļai. Lai piezīmes būtu viengabalainas, tāds ceļš būtu vispareizākais — pret to nevar iebilst. Bet man bija pavisam cits mērķis. Es gribēju dot kaut sīkus labojumus jēdzienam «erotisks», ar ko es taisī­jos visu izskaidrot, taču izrādījās, ka man pie kajas piekalta svaru bumba… varbūt tie bija labojumi tam apgalvojumam, ka starp mani un masku pastāv

liela starpība. Tā kā es jau esmu atzinis savu vainu, tad man varētu dot iespēju attaisnoties, protams, ja es neizkropļošu faktus.

Tajā dienā es izvedu masku no mājas ar vieglu sirdi, . it kā būtu izlaidis pastaigāties mīļotu bērnu. Mani pār­ņēma pirmoreiz no saites vaļā palaista suņuka draiskulī- gums — man bija jautrs, dzīvespriecīgs noskaņojums. Bet greizsirdības dēļ, kas cēlusies nez no kurienes, es un maska atradāmies tādā situācijā, ka tevis dēļ mums bija jāmetas tuvcīņā. Šī greizsirdība lika man no jauna atce­rēties mīlestību un uzticību tev… Tāpēc uz nākamo dienu atliktie plāni neatlaidīgi prasīja, lai tos realizē. Un gribot negribot man bija jāpiedāvā maskai pagaidu pamiers.

Protams, dziļi iekšā kaut kas bija iestrēdzis — gluži kā dzelonis. Elektriskais vilciens, kas brauca uz pilsētu, bija tukšs, un, lai es apsēstos kādā vietā apsēzdamies, logu stikli, pārvērtušies melnos spoguļos, atainoja manu masku. Dīvains tips — ar bārdu apaudzis, pretenciozi ģēr­bies, ar tumšām brillēm, kaut gan jau vakars… Galu galā es viņam uzstādīju ultimātu: vai nu viņš ar labu piekritīs pamieram, vai arī es noraušu masku. Lai mērs būtu pilns, šis tips paslēpa kabatā pistoli. Cik viņā daudz viltības! Man pat šķita, ka maska, dzēlīgi smīnēdama, sacīja:

— Pietiek kurnēt — es tev esmu neizbēgams ļaunums. Ja tu gribi atteikties no manis, tad labāk no paša sākuma neko neuzņemties. Ja jau esi uzsācis — klusē. Ja vēlies kaut ko dabūt — jābūt gatavam par to samaksāt…

Pavēru logu. Ielauzās blīva nakts gaisa strāva, asa kā asmens. Tā atveldzēja tikai pakausi un plaukstas un acu­mirklī sastinga «neizbēgamā ļaunuma» priekšā, pat neska­rot kvēlojošos vaigus. Psiholoģiski es cietu, ka maska neizveido ar mani vienu veselu, bet fizioloģiski man bija nepatīkama pārāk cieša saskare ar to. Mans stāvoklis lai­kam bija gluži tāds pats kā cilvēkam, kuram ielikti māk­slīgie zobi.

Bet, — es arī cenšos nepiekāpdamies sevi attaisnot, — tā kā ar dievu uz pusēm tika ievērota vienošanās par pa­mieru, ja vien es samierinātos ar dažiem kavēkļiem (pie­mēram, ar greizsirdību), tad man kaut kā izdotos panākt savu galveno mērķi — atjaunot taciņu starp mums. Vai tad es varēju izjust pret savu sievu tādu nekaunīgu

interesi? Apgriezti proporcionāli manām attiecībām pret masku es, par brīnumu, kļuvu aizvien pieļāvīgāks attiecībā pret tevi.

Bet vai tā ir? Kāds rezultāts — tu jau zini, tā ka es neatkārtošu… Jautājums nav tikai par rezultātu… Kāds dibināts iemesls tad ir izturēties tikai pret mani ar tādiem aizspriedumiem?

Erotisko aktu varētu attiecināt uz abstrakto cilvēcisko attiecību seksuālo sfēru. Ja aprobežojas ar pārāk tālām, abstraktām attiecībām, kuras pat iztēle nespēj aptvert, otrs cilvēks neizbēgami pārvēršas abstraktā antipodā—^ienaid­niekā, un seksuālais pretstatījums kļūst par erotisku aktu. Piemēram, tā kā eksistē abstrakta sieviete, ir obligāts, ne­izbēgams vīrieša erotisms. Erotisms nekādā gadījumā ne­var būt sievietes ienaidnieks, kā parasti domā, gluži otrādi: tieši sieviete ir erotisma ienaidniece. Tātad loģiski, acīm redzot, ir pieņemt, ka erotiska eksistence nav izkrop­ļota seksualitāte, bet, gluži otrādi, mūsu laiku seksuālās dzīves tipiska forma.

Lai tas būtu kā būdams, mēs dzīvojam tādā laikā, kad kļuvis neiespējami kā agrāk novilkt skaidru, jebkuram saredzamu robežu, kas atdala tuvāko no ienaidnieka. Elek­triskajā vilcienā tevi ielenc neskaitāmi ienaidnieki ciešāk nekā jebkurš tuvākais. Eksistē ienaidnieki, kas iekļūst mājā, pārvērtušies par vēstulēm, eksistē ienaidnieki — un no tiem nav glābiņa, — kuri, pārvērtušies par radio viļ­ņiem, iesūcas katrā šūniņā. Šādos apstākļos ienaidnieka ielenkums kļuvis parasts — mēs esam pieraduši pie tā, un tuvākā eksistence ir tikpat grūti pamanāma kā tuksnesī nomesta adata. Tad arī dzimusi glābēja ideja: «Padarīsim svešus cilvēkus par saviem tuvākajiem,» — bet vai var iedomāties, ka atradīsies kolosāla glabātava, kas spēj uz­ņemt cilvēkus, kuru skaits sniedzas miljardos. Varbūt, lai gūtu sekmes dzīvē, racionālāk ir atsacīties no augstiem centieniem, kuri nav par spēkam, un labsirdīgi samierinā­ties ar to, ka visi apkārtējie cilvēki ir ienaidnieki. Vai mie­rīgāk nebūtu pēc iespējas ātrāk izstrādāt imunitāti pret vientulību?

Un nav nekādas garantijas, ka vientulības saindēts cil­vēks nebūs erotisks attiecībā pret savu tuvāko — un katrā ziņā jau pret sievu. Gadījums ar mani nav izņēmums. Ja maskas rīcībā saskatāma zināma cilvēka attiecību abstra- hēšana — varbūt šīs pašas abstrahēšanas dēļ es ari node­vos fantāzijām, — tad man, cenšoties atrast izeju no ši stāvokļa, neatlika nekas cits kā aizvērt muti un klusēt par sevi. Jā, lai ari cik daudz labu darbu es uzskaitītu, kurus esmu veicis, pats fakts, ka es izdomāju šādu plānu, jau pietiekami daiļrunīgi liecina par manām erotiskajām hi- merām.

Tātad maskas radīšanas plāns nebija vis manas īpašās vēlēšanās rezultāts, bet mūsdienu abstrahētā cilvēka vispa­rastākās prasības izpaudums. No pirmā acu uzmetiena šķita, ka maska mani sakāvusi, bet īstenībā nebija nekas līdzīgs sakāvei.

Pagaidi! Ne tikai maskas radīšanas plāns nebija nekas sevišķs. Pareizi? Pats mans liktenis — sejas zaudēšana, kas lika ņemt palīgā šo masku, — tas nepavisam nav kaut kas ārkārtējs — tas drīzāk ir mūsdienu cilvēku kopīgais liktenis. Vai tā nav? Protams, neliels atklājums. Mans iz- misunls bija izskaidrojams ne tik daudz ar sejas zaudē­jumu, cik ar to, ka manam liktenim nav nekā kopīga ar citu cilvēku likteņiem. Es nevarēju sevī apslāpēt skaudību pat pret vēža slimnieku, tāpēc ka viņa liktenis tāds pats kā citiem cilvēkiem. Ja nebūtu tas… Ja bedre, kurā es iegāzos, izrādītos nevis aka, kas nejauši palikusi vaļā, bet gan cietuma kamera, par kuras pastāvēšanu visi cilvēki ļoti labi zina. Arī tas nevarēja mani neiedzīt izmisumā. Tev jāsaprot, ko es vēlos sacīt. Vientuļa izmisuma jūtas, kad jauneklis, kuram sākas balss lūzums, vai meitene, ku­rai sākas menstruācijas, izjūt masturbācijas kārdinājumu, domā, ka šis kārdinājums — neparasta slimība un ar to slimo tikai viņi vieni paši… Vai pazemojoša izmisuma jū­tas, kad bērnišķīga sīka zādzība (mozaīkas ripiņa, gumijas gabaliņš, zīmuļa galiņš) — masalas, kas ikvienam kād­reiz jāizslimo, — tiek uztverta kā apkaunojošs noziegums, ko esi izdarījis tikai tu viens pats… Par nelaimi, ja šāda neziņa turpinās ilgāk par noteiktu periodu, parādās sain­dēšanās simptomi, un tādi cilvēki var pārvērsties par īs­tiem seksuāliem noziedzniekiem, par parastiem zagļiem. Un, lai arī kā viņi censtos izvairīties no lamatām, kas vi­ņiem uzglūn, pēc iespējas dziļāk apzināties, ka izdara no­ziegumu, — tas nedos nekādus rezultātus. Daudz efektī­gāks solis — izrauties no vientulības, uzzinot, ka cits iz­darījis tādu pašu noziegumu, ka tev ir līdzzinātāji.

Varbūt tuvība nepazīstamiem cilvēkiem — gribējās katru apkampt, — ko izjutu vēlāk, kad izgāju no majas un sadzēros degvīnu, pie kura nebiju pieradis, un apreibu (par šo gadījumu es uzrakstīšu vēlāk, šeit man negribas aizka­vēties), varbūt šīs jūtas radās tāpēc, ka es loloju vāru ce­rību atrast starp viņiem kādu, kurš, tāpat kā es, zaudējis seju. Protams, tas nenozīmē, ka es izjutu tuvību pret tuvā­kajiem — vienkārši es izjutu tādu pašu vientulību, ko iz­raisa abstraktas attiecības, kas rodas tāpēc, ka visi apkār­tējie ir ienaidnieki. Tāpēc man nevajadzēja cerēt, ka cil­vēki, gluži kā romāna personāži, vientiesīgā priekā lēkās pa pelēko elektrisko segu, kas austa no labiem nodo­miem …

Bet man tas bija šausmīgs atklājums, ka aiz betona sienām kā cietumnieki ieslēgti cilvēki ar tādu pašu likteni. Ja ieklausās vērīgi, skaidri sadzirdami vaidi no blakus ka­merām. Kad iestāsies nakts, kā drūmi negaisa mākoņi uz­mutuļos neskaitāmas nopūtas, murmināšana, Šņuksti — viss cietums pildīsies lāstiem.

— Ne vien es, ne vien es, ne vien es…

Bet dienā, ja liktenis labvēlīgs, viņi sadala laiku starp fiziskiem vingrinājumiem un vannu, un, kad rodas gadī­jums slepus dalīties savā liktenī, viņi apmainās ar skatie­niem, žestiem, sačukstas…

— Ne vien es, ne vien es, ne vien es…

Ja savienotu visas šīs balsis, tad cietums liktos gran­diozs. Tas ir pilnīgi dabiski. Noziegumi, kuros viņi tiek apvainoti: vainīgs, ka pazaudēta seja, vainīgs, ka pār­griezta taciņa, kas saista ar citiem cilvēkiem, vainīgs, ka pazaudētā citu cilvēku rūpju un prieku izpratne, vainīgs, ka zaudētas bailes un prieks par nezināmā atklāšanu citos cilvēkos, vainīgs, ka aizmirsts pienākums radīt citu labā, vainīgs, ka pazaudēta mūzika, ko bija klausījušies kopā, — tie visi ir noziegumi, kuri pauž attiecības starp mūsdienu cilvēkiem; un tātad visa mūsu pasaule kopumā ir milzīgs cietums. Bet tik un tā manā cietumnieka stāvoklī tas ne­radīja nekādas pārmaiņas. Bez tam cilvēki pazaudējusi savu garīgo seju, bet es esmu pazaudējis arī fizisko, un tā­pēc mūsu cietuma izolācijas pakāpē, dabiski, ir starpība. Bet vienalga es nespēju atteikties no cerībām. Atšķirībā no tiem, kuri apbedīti dzīvi, manā stāvoklī bija kaut kas tāds, kas lika cerēt. Nepilnvērtīga cilvēka liktenis — bez maskas viņš nevar dziedāt, nevar krustot ieročus ar ienaidnieku, nevar kļūt izvirtulis, nevar redzēt sapņus — tas nav tikai mans liktenis, tas kopējs visiem, tā kļuvusi mūsu sarunu tēma. Iespējams. Laikam gan tieši tā.

Nu, bet ko tu par to domā? Ja es spriežu loģiski, tu arī neesi izņēmums un, man šķiet, būsi spiesta man piekrist. Protams, tu piekritīsi… Pretējā gadījumā tev nevajadzēja nogrūst manu roku no saviem svārkiem un iedzīt mani ievainota pērtiķa ādā, nevajadzēja klusējot noskatīties, kā es iekritu maskas izliktajās lamatās, nevajadzēja mani no­vest līdz tādam izmisumam, ka man neatlika nekas cits kā uzrakstīt šīs piezīmes. Tu pati pierādīji, ka tava seja, kas pieder pie enerģiska, harmoniska tipa, nebija nekas cits kā maska. Tātad būtībā mēs abi esam vienādi. Atbildīgs par to esmu ne tikai es vien. Rezultātā — šīs piezīmes. Es ne­varēju aiziet neatgādinājis par sevi. Tam tu droši vien piekritīsi.

Tāpēc lūdzu tevi — nesmejies par manām piezīmēm! Rakstīt — nenozīmē vienkārši faktu vietā likt burtu rin­das, rakstīt — nozīmē uzsākt riskantu ceļojumu. Es ne­staigāju pa vienām un tām pašam noteiktajām vietām kā pastnieks. Ir ari briesmas, ir arī atklājumi, ir arī apmieri­nājums. Reiz es sajutu, ka ir vērts dzīvot kaut vai tāpēc vien, lai rakstītu, un pat nodomāju, ka gribētu tā rakstīt un rakstīt bez gala. Bet es spēju laikā apturēt sevi. Šķiet, ka man izdevies izvairīties no smieklīgās situācijas, kādā atrodas ķēmīgais briesmonis, kas darina dāvanas viņam nesasniedzamai meitenei. Paredzētās trīs dienas es paga­rināju par četrām un pēc tam par piecām — es nedarīju nekā, lai nopelnītu laiku. Ja tu izlasītu šīs piezīmes, taci­ņas atjaunošana kļūtu, bez šaubām, mūsu kopējs pasā­kums. Vai tu domā, ka es to visu saku, lai uzmundrinātu sevi? Nē, man nepatīk būt pārāk lielam optimistam un muļķīgi pašpaļāvīgam. Es sapratu, ka mēs esam draugi, kas ievaino viens otru, un tāpēc cerēju uz abpusēju līdz­jūtību, it īpaši es gaidīju — vai tu mani neatbalstīsi? Labi, bez svārstīšanās nodzēsīsim gaismu. Kad dzēš gaismu, maskarāde beidzas. Tumsā, kad nav ne seju, ne masku, es gribu, lai mēs vēlreiz, kā nākas, pārliecināmies viens par otru. Es gribētu ticēt jaunai melodijai, kura atplūst pie manis no šīs tumsas.

Izkāpis no elektriskā vilciena, es tūlīt pazudu alus bārā. Es reti esmu izjutis tādu pateicību pret apsvīdušu alus glāzi. Varbūt tāpēc, ka maska neļāva sejas ādai elpot, kakls bija izkaltis. Vienā rāvienā izkampu puslitru — gluži kā sūcējsūknis.

Alkohols, ko es sen nebiju lietojis, iedarbojās ātrāk nekā parasti.

Maskas krāsa, zināms, nemainījās. Toties tārpu mājok­lis sāka kņudēt un kniest. Nepievērsdams uzmanību, es iz­dzēru vēl vienu glāzi, pēc tam trešo, un kņudēšana sāka aprimt. Padodamies noskaņojumam, es pievienoju vēl pu­deli degvīna.

Un tad sapīkums, ko es izjutu agrāk, negaidīti pazuda, to nomainīja neparasta iedomība, agresivitāte. Šķiet, ka maska ari sāka reibt.

Sejas, sejas, sejas, sejas… Izslaucīju acis, valgas no asarām, nevis no sviedriem, un caur tabakas dūmiem un troksni sāku demonstratīvi, ar niknumu aplūkot neskaitā­mās sejas, jo zāle bija stāvgrūdām pilna. Nu, ko tu gribi teikt? Runā!… Nerunāsi? Nav ko sacīt. Jau tas vien, ka tu mels niekus, slacīdams visu ar degvīnu, pierāda, ka tu ar godbijību izturies pret masku, ka tā tev ārkārtīgi nepie­ciešama … Lamādams savus priekšniekus, lielīdamies, cik ievērojams cilvēks ir tava paziņas paziņas paziņa, tu iekārsi cik spēdams, cenzdamies kļūt citāds, slēpt savu īsto seju … Tik un tā nemākulīgs apreibšanas veids … īstā seja nekad nevarētu tā piedzerties, kā piedzērās maska … Ja saka, ka īstā seja piedzērās, tas nozīmē, ka tā kļuva par piedzērušu īstu seju … Ja tā piedzersies līdz nemaņai — būs tikai ļoti līdzīga maskai, bet nekad nepārvērtīsies par masku … Ja es vēlētos izdzēst savu vārdu, darbu, ģimeni un pat pilsoņa tiesības — pietiktu ieņemt nāvējošu indes devu … Bet ar masku viss ir citādi… Tai ir ģeniāls ap­reibšanas veids… Nelietojot ne lāses alkohola, tā var pil­nīgi pārvērsties par cilvēku, kas nelīdzinās nevienam ci­tam … Tāpat kā es patlaban! Es? Nē, tā ir maska… Aiz­mirsusi nupat noslēgto pamiera līgumu, maska no jauna atļaujas velns zina ko… Bet es arī pats laikam biju pie­dzēries ne mazāk par masku, un man it nemaz negribējās viņu tā bārt. Vai tādā stāvoklī es varēju atbildēt par rīt­dienas plānu? … Balsī, kas to vaicāja, nebija uzstājības, un es nereķinājos ar maskas agrako prasību dot tai auto­nomiju.

Maska kļuva aizvien biezāka un biezāka. Galu galā tā pārvērtās cietoksnī, kas apjoza mani ar betonu, un, iekalts šajās betona bruņās, es izgāju naksnīgajā ielā, juzdamies kā smagi ekipēts mednieks. Caur ambrazūrām ielas izlikās kā noklīdušu kroplīgu kaķu patvērums. Viņi klaiņoja ap­kārt, lasīdamies baros, neuzticīgi saostīdamies, cenzda­mies sameklēt savas norautās astes, ausis, ķepas. Es slēpos aiz maskas, kurai nebija ne vārda, ne sabiedriskā stāvokļa, ne vecuma, un, lepns par uzvaru, paļāvos uz dro­šību, ko pats biju sev garantējis. Ja viņu brīvība — ma­tēta stikla brīvība, tad manējā — absolūti caurspīdīga stikla brīvība. Acumirklī iedegās vēlēšanās: nepārvarami gribējās tūlīt pat izmantot šo brīvību. Jā, acīm redzot, eksistences mērķis — brīvības zaudēšana. Cilvēks bieži rīkojas tā, it kā dzīves mērķis būtu — sakrāt brīvību; bet vai tā nav ilūzija, kas rodas no hroniska brīvības trū­kuma? Tieši tādēļ, ka cilvēki izvirza sev tādu mērķi, viņi sāk prātot par pasaules galu, un viens no diviem: vai nu viņi pārvēršas par skopuļiem, vai arī kļūst par reliģioziem fanātiķiem … Tas ir pareizi, pat rītdienas plāns pats par sevi nevar būt mērķis. Pavedinājis tevi, es līdz ar to gribu paplašināt manas pases darbības sfēru, tātad šis plāns jā­aplūko kā zināms līdzeklis. Katrā ziņā svarīgi, ko es uz­sākšu patlaban. Tagad bez žēlastības jāizmanto visas mas­kas iespējas.

Postskripts. Protams, tie visi ir alkohola apdvesti sofismi. Es nupat uzticēju tev savu mīlestību, un, ka­mēr šie vārdi vēl skan, es nedrīkstu uztiept tev savus nekaunīgos argumentus, kas nekautrīgi attaisno mūsu slepenos sakarus. Es nedrīkstu tos uztiept arī pats sev. Un, tā kā to nedrīkstu, tad sagatavoju atvadu uzrunu maskai. Bet mani mazliet satrauc šāda doma: es nespēju atvairīt sajūtu, ka pat skaidrā prātā es operēju ar tiem pašiem argumentiem, uzskatot tos par pilnīgi dabiskiem …

«Mērķis — nav pētīšanas rezultāts; pētīšanas pro­cess — lūk, kas ir mērķis.» Jā, šādus vārdus kā pa­šus par sevi saprotamus teiks jebkurš pētnieks. Kaut arī no pirmā acu uzmetiena šķiet, ka tie nepavisam nav saistīti ar to, ko es apgalvoju, ja padomā dziļāk, tie runā par to pašu. Pētīšanas process gala rezul­tātā nav nekas cits kā brīvības zaudēšana no matēri­jas viedokļa. Pretsvarā tam pētīšanas rezultāts, iz­teikts vērtībās, veicina brīvības uzkrāšanos. Ar šiem vārdiem, acīm redzot, ir domāts brīdinājums no ten­dences sajaukt mērķi un līdzekļus, piešķirt pārāk lielu nozīmi rezultātam. Es uzskatīju, ka tā ir visskaidrākā loģika; bet, ja visu salīdzina, vai mani konstruējumi neizliksies uz mata tādi paši kā apskurbušās maskas sofismi? Daudz kas mani neapmierināja. Varbūt, tiek­damies atsacīties no maskas, es īstenībā atstāju viņu rezervē? Jeb varbūt brīvība ir līdzīga ļoti iedarbīgām zālēm: mazās devās — dziedina, bet, ja devu palie­lina, — iedarbība ir negatīva. Gribu pajautāt tavas domas. Ja man par katru cenu jāpakļaujas maskas prasībām, tad mana teorija, ka maska ir cietums, par ko es tik grūti un ilgi rakstīju, ko nu par teoriju, vi­sas manas piezīmes tad ir maldīgu priekšstatu pro­dukts. Ne domāt nedomāju, ka tu piekritīsi maniem prātojumiem, kuru uzdevums attaisnot mūsu slepenos sakarus.

Tātad — kā lai apietas ar šo pārmērīgo brīvību?…

Ja kāds mierīgi; novērotu manu alkatīgo uzvedību, vi­ņam droši vien rastos bēdīgs ieskats par to. Bet, par laimi, maska bija nekas, un tāpēc, lai ko par viņu domātu, viņa neizjūta nekādas sāpes. Cik omulīga šī atbrīvotības sa­jūta, no kuras nevajag kaunēties, par kuru nevajag attais­noties. Atbrīvošanās no sirdsapziņas iegremdēja mani pu­tojošos mūzikas viļņos.

Piezīmes uz malām. Jā, īpaši jāraksta par to, kā es uztvēru šo mūziku. Neona reklāma, iluminā­cija, uguņu atblāzma nakts debesīs, zeķēs tērptas sie­viešu kājiņas — gan palielinās, gan samazinās, — aizaudzis dārzs, beigts kaķis samazgu bedrē, nosie- kaloti cigarešu gali un tā tālāk, un tā tālāk, visu ne­var uzskaitīt — katrs no šiem tēliem pārvērtās no­teiktā notī, sāka skanēt, radīja mūziku. Šīs mūzikas dēļ vien es gribēju ticēt, ka reāli eksistē laiks, par ko es iepriekš priecājos …

Postskripts. Minētās «piezīmes uz malām», pro­tams,. atrodas laika ziņā pirms iepriekšējā «post- skripta» un, bez šaubām, tika rakstītas tūlīt pēc gal­venā teksta. Man patlaban grūti atcerēties, kur ska­nēja šī mūzika. Bet nav arī pārliecības, kas atjautu izsvītrot šīs piezīmes, un es nolēmu tās atstāt.

Kaut gan maskas alibi bija pilnīgs un tās apsolītā brī­vība — neizsmeļama, apmierināties ar brīvību, kas nepie­ciešama tikai tāpēc, lai izpildītu savas vēlēšanās, gluži kā cilvēks, kuram nav ne graša un kurš pēkšņi dabūjis veselu kaudzi naudas, un nezina, ko ar to iesākt, — vai tas nav pretīgi? Tu pavisam nesen par to pārliecinājies. Degvīna reibumu pastiprināja brīvības sajūtas radītais reibums, visa mana miesa pārklājās ar vēlmju pumpām, un es kļuvu līdzīgs vecam, ar puniem klātam kokam. Turklāt vēl iegūto brīvību, par kuru biju samaksājis ar vecumu, stāvokli, darbu, varēja salīdzināt ar manu agrāko brīvību — kā su­līgu jēlu gaļu ar sauso vārdu «gaļa». Tikai skatīties un klusēt — man tas neko nedos. Mana maska neapmierinā­jās — tā plati atvēra ceļu kā jūras velna muti un sāka plēsonīgi gaidīt medījumu.

Diemžēl es nezināju, kāda medījuma dēļ būtu vērts tē­rēt brīvību. Varbūt pārāk ilgi mani bija radinājuši un bei­dzot pieradinājuši taupīt brīvību. Manas vēlēšanās bija sī­kas, bet tik un tā mana miesa bija klāta ar tām gluži kā ar trumiem, un man, lai arī cik tas būtu smieklīgi, ar lo­ģisku aprēķinu palīdzību vajadzēja nodarboties ar savu vēlmju kalkulāciju.

Es nevarēju lepoties ar kādām sevišķi neparastām vēl­mēm. Katrā ziņā alibi bija garantēts, un man bija abso­lūti vienaldzīgi, cik bezkaunīgas un netikumīgas tās arī būtu. Drīzāk tā: par cik es biju izbaudījis atbrīvošanos no īstās sejas, bija pat vēlams rīkoties pretēji veselam saprā­tam, pārkāpt likumu. Un tad kā pēc pasūtījuma manā rī­cībā parādījās — iespējams, ka par stimulu noderēja gaisa pistole, — tikai bandītu lietoti līdzekļi: šantāža, izspie­šana, laupīšana. Protams, ja es kaut vai tās varētu sek­mīgi realizēt, man tā būtu liela uzvara. Ja tiktu atsegta to istā būtība, to dīvainais savienojums, bez šaubām, tā būtu pirmklasīga avīžu sensācija. To, kas nopietni vēlas pamē­ģināt, netaisos aizturēt ar varu. Domāju, būtu derīgi paskaidrot cilvēkiem bez maskam vai, labāk sakot, ar pseidomaskām cilvēku abstrakto attiecību īsto būtību — katrā ziņā es kaut vai atmaksātu par saviem tārpiem.

Es ir nedomāju liekuļot, taču man nez kāpēc prāts ne­nesas uz šāda veida netikumiem. Iemesls ir ārkārtīgi vien­kāršs. Pirmkārt, man nebija sevišķas nepieciešamības pār­vērsties par īstu masku — apsaitētā seja mani pilnīgi ap­mierināja. Otrs iemesls: tā pati izspiešana, tā pati šantāža bija ne tik daudz mērķis, cik naudas iegūšanas līdzeklis, lai kompensētu brīvību. Turklāt astoņdesmit tūkstoši jenu, kas bija atlikušas no komandējuma, patīkami sasildīja ka­batu. Šovakaram un rītdienai pietiks. Tas nav daudz, bet par to, kā iegūt naudu, padomāšu, kad man to ievaja- dzēsies.

Bet kas tad galu galā ir mērķis tīrā veidā bez līdzekļu piejaukuma? Interesanti, ka gandrīz visas nelikumīgās dar­bības, kādas vien es varēju atcerēties, bija saistītas ar ne­likumīgu īpašuma tiesību nodošanu citam, tas ir, ar naudu. Minēšu piemēru — azarta spēles, kuras dēvē par samērā tīru kaislību koncentrāciju … Ja pajautās psihologam — viņš to nosauks par atbrīvošanās alkām, alkām aizstāt hronisku sasprindzinājumu ar acumirklīgu tā izlādēša- nos … Ja tas tiešām tā ir, tad pilnīgi vienalga, vai to no­sauc par brīvības zaudēšanu vai atbrīvošanos… Bet, ja ņem šo acumirklīgo sasprindzinājumu un izslēdz no tā naudas pieplūdumu un atplūdumu, — vai tas nekļūs plie­kans? Pats fakts, ka viena azarta spēle rada priekšnoteiku­mus citai un to ķēde, ja tas būtu iespējams, stieptos līdz bezgalībai, un galu galā azarta spēle pārvēršas paradumā, pierāda, kas īstenībā ir amplitūda starp mērķi un līdzekli. Tādi tipiski noziegumi kā krāpšana, zagšana, laupīšana, viltošana nav iedomājami, ja tajos neslēpjas līdzeklis. Pat cilvēki, kas no pirmā acu uzmetiena liekas ignorējam liku­mus un rīkojamies pēc paša vēlēšanās, īstenībā dzīvo ne­brīvā pasaulē, kurā negaidot iekļūst trūkumi. Vai mērķis tīrā veidā nav iluzorisks?

Man bija arī vēlēšanās, kuras diktēja citas tieksmes. Piemēram, piedraudot institūta sardzei, aiznest no seifiem materiālus, kas mani interesē, vai arī, uzlaužot aizslēgtās administratīvās nodaļas durvis, nozagt izdarīto eksperi­mentu tabulas un finansu revīziju dokumentus — praktis­kas vēlēšanās, tik raksturīgas man. Tās, protams, bija smieklīgas fantāzijas, drīzāk piemērotas bērnu daudzsēriju televīzijas filmai un absolūti veltīgas, ja iedomājas tādu stimulu kā neapmierinātību ar kompāniju, kura piešķīrusi institūtam tikai nominālu neatkarību. Bet vienalga, tās palika līdzeklis, turklāt diez vai tās spēja īstenot to uzde­vumu, kuru vajadzēja veikt maskai manā labā. Ja es iz­darīšu visu, lai maskai pilnībā piederētu tas, kas pieejams tikai viņai, un pielāgošos šai dzīvei…

Piezīmes uz malām. Protams, ja neradīsies īpaši šķēršļi, skaidrs ir tas, ka man mūžīgi būs jā­dzīvo divkosīga dzīve ar masku un savu īsto seju. Varbūt tādēļ būtu vērts vēlreiz padomāt…

Starp daudzajiem noziegumiem ir tikai viens piemērs, kas ļauj atklāt ārkārtīgas iespējas. Tā ir dedzināšana. Da­biski, ka dedzināšanā arī ir elementi, kuros saskatāms acīm redzams brīvības uzkrāšanas līdzeklis: apdrošināša­nas prēmijas saņemšana, pierādījumu iznīcināšana pēc zā­dzības, ugunsdzēsēja godkārīgie nolūki. Bet vai gandrīz visas pārējās dedzināšanas, kas nav notikušas tādas apzi­nātas ļaunprātības dēļ, galu galā nav izraisījusi tieksme atgūt iesaldēto vai atņemto brīvību? Bet ir dedzināšanas, kurām tīrā veidā nav nekādas vērtības un kuras kalpo tikai vienu vienīgu untumu apmierināšanai… Kad trakojošās liesmas laiza sienas, apvijas apkārt stabiem, izlaužas cauri griestiem un pēkšņi uzšaujas padebešos, un, nicīgi vēroda­mas, kā cilvēku bars šaudās šurp un turp, pārvērš pelnos gabalu vēstures, kas neapšaubāmi nupat eksistējusi; de­dzināšanas bez jebkādiem piejaukumiem, kad šie traģiskie postījumi ir barība, kas apmierina garīgo izsalkumu … Acīm redzot, līdzīgi gadījumi arī var eksistēt. Protams, es nedomāju, ka tā ir normāla vēlēšanās. Tautā šādus cil­vēkus dēvē par dedzinātājiem — dedzināšanas dēmoniem,— tātad saprot, ka viņu rīcība iziet ārpus vispārpieņemtajiem ietvariem. Bet, tā kā maska bija maska un nekādi nebija saistīta ar vispārpieņemtām normām, tad, ja tika garan­tēta brīvības zaudēšana, jautājums par normālumu vai ne- normālumu nebija izvirzīts.

…Tomēr man pašam nebija nekādas vajadzības no­darboties ar dedzināšanu, — tad kālab man tas viss? Kad es klaiņāju pa klusām šķērsielām, gandrīz vai skardams ar plecu vilinošas izkārtnes, tad mēģināju iztēloties ainas, it kā no šīs nojumes apakšas vai no šīs spraugas sienā pēkšņi izlaužas liesma, bet tas it nemaz nesatrauca mani. Šķiet, ka es ne sevišķi izbijos. Ja tu kaut reizi būtu pamē­ģinājusi uzlikt masku — tūlīt visu saprastu. Tieksme ap­spiest rīcību, kas nav cilvēka cienīga, lai arī cik tas būtu dīvaini, izliekas nenozīmīga, uz to nevar paļauties. Tā bai­līgs bērns, aizsedzis ar plaukstām seju, mierīgi skatās pa pirkstu starpām filmu par briesmoņiem. Jo vairāk izkrāso- ijusies sieviete, jo vieglāk viņu pavedināt. Runa ir ne vien par seksuālo kārdinājumu, statistika to pilnīgi precīzi ap­liecina arī no profesionālo veikalu zagļu viedokļa. Ak, kār­tība, ak, paražas, ak, likums! — kāda brēka par to, bet galu galā tas taču ir smilšu cietoksnis, kas katru mirkli var sabrukt un ko satur plāna ādas kārta — īstā seja.

…Tā tas arī bija — es neizbijos. Tagad nav vairs vērts atsacīties no negodīguma —kam gan tas vajadzīgs? Pati maska taču ir mana negodīguma auglis. Nekas ne­var tik ļoti ignorēt norunu starp cilvēkiem kā uzlikta maska, kura nav piespiesta apzināties, ka viņa ir maska, kaut arī likums to neaizliedz. Es varu iedomāties dedzinā­tāja psiholoģiju, kaut arī pats neesmu dedzinātājs. Tomēr es mazliet nobažījos, ka ar tādām pūlēm atklātais vienī­gais mērķis tīrā veidā neizrādījās diemžēl tas, ko es biju pasūtījis. Neko nevar darīt — cita piemērota plāna taču man nebija, tas ir skaidrs. Katrā ziņā labāk tāds plāns nekā nekāds. Tomēr es nedomāju, ka visas šīs vēlmes, kas apklāja mani gluži kā trumi, var klasificēt kā līdzekli. Lai arī cik reižu es atkārtotu, ka esmu jau pārāk pieradinats taupīt brīvību un tas ir iemesls, viss bija ļoti skumīgi. Tā vai citādi, dedzināšanu es atstāju nākotnei…

Pag, es uzrakstīju to tin pamanīju, ka esmu izlaidis ļoti svarīgu momentu, nezinu, tīšām vai nejauši. Ja jau es runāju par nelikumīgu rīcību, tad, protams, man vaja­dzēja jau pašā sākumā pieminēt vēl vienu dēmonu — to pašu bandītu, lielceļa dēmonu. Ja dedzinātājam atļauj pie­vienoties tiem, kuriem ir mērķis tīrā veidā, tad, manuprāt, nebūs nekas slikts, ja pieskaitīs šai kompānijai arī ban­dītu. Nevar būt nekas slikts. Tam, ko viņš dara, nav tāda ārēja efekta kā dedzinātāja rīcībai, bet pietiek ieskatīties dziļāk — nevar būt briesmīgāka postījuma par slepka­vību … Vienalga, vai es varēju aizmirst tik spilgtu pie­mēru? Varbūt tieši tāpēc es to aizmirsu, ka piemērs bija tik spilgts. Jeb varbūt tāpēc, ka neesmu noskaņots uz de­

dzināšanu un no paša sākuma atteicos, izmetu no prāta rī­cību, kas prasa daudz postošākus dzenuļus, — man neek­sistēja pat šāds jautājums.

Ekstraverss agresīvs tips… Mana maska, kas uzskata sevi par mednieku, izdzirdusi «postoši dzenuļi», pasliecās uz priekšu. Man derdzas par to stāstīt, bet bija tieši tā — neko nevar darīt. Varbūt es atkārtojos, bet ne jau gļēvuma dēļ. Es noliedzu gļēvumu nevis tāpēc, ka uzskatu gļēvuma noliegšanu par obligātu. Patiesību sakot, man nepatīk pat šo izteicienu «dedzināšanas dēmons», «lielceļa dēmons» lietošana tikai tādēļ, ka tajos ietilpst vārds «dēmons». Tūk- stošvoltu elektriskajai strāvai, kas tajā laikā kūdīja masku, bija pavisam citāds raksturs nekā postošajam instin­ktam … Tas atgādināja kaut ko valkanu un lipīgu, nekādi nevaru atrast piemērotu apzīmējumu, bet vispār tas ir tieši pretējs postīšanai.

Laikam būtu pārspīlējums apgalvot, ka man pilnīgi trūka graujošo instinktu. Es gribēju noraut tavai sejai ādu, lai tu izjustu tās pašas ciešanas, ko es, vēlējos izpūst gaisā indīgu gāzi, kas paralizē redzes nervus, lai padarītu aklus visus cilvēkus pasaulē, — lūk, kādi nodomi man uz­mācās ne vienu reizi vien. Patiešām, šajās piezīmēs, šķiet, vairākkārt esmu tā niknojies. Bet, ja padomā, vēl vairāk negaidīts ir tas, ka šāda vēlēšanās izgāzt uz kādu savas dusmas man bija jau pirms maskas parādīšanās, bet, kad tā bija gatava, es pēkšņi izjutu, ka manī notikušas zinā­mas pārmaiņas, lai gan joprojām eksistēja tas pats pro­tests. Acīm redzot, tās patiešām bija notikušas. Un tieši tāpēc, ka bija notikušas, maska gribēja izlietot savu brī­vību gluži citam nolūkam. Nevis kaut kam pasīvam — pos­tīt un gaidīt atmaksu. Pag, ko tad es galu galā gribu teikt? … Vai es vēlējos tādu klasisku harmoniju kā mīles­tība, kā draudzība, kā savstarpēja saprašanās? Jeb varbūt es gribēju iebaudīt saldeno, lipīgo, patīkami silto «putoto vati», ko svētku dienās pārdod uz ielām?

Dusmodamies kā bērns, kas nevar dabūt to, ko vēlas, es iegāju pirmajā kafejnīcā pa ceļam un sāku liet uz cieto vēlmju kamolu, kas kāpa augšup no kakla dziļuma, aukstu ūdeni pārmaiņus ar saldējumu. Gribēju kaut ko darīt, bet nezināju, ko… Ja tā turpināsies, tad es vai nu pametīšu visu, vai arī par varēm darīšu to, ko negribu. Kad neko nedara, piezogas nožēla. Pretīga sajūta, it kā vajadzētu vilkt kājās slapjas zeķes… Seja zem maskas dega kā su­tas pirtī, šķiet, no deguna nāca asinis. Jāuzsāk kaut kas pa īstam… Es ļoti.labi sapratu visu sava stāvokļa komismu: pats esmu pārvērties par sava psihiskā stāvokļa analītiķi, un man jāklasificē savas vēlmes, jāanalizē tās, jāizsijā, jānosaka šo vēlmju kamola īstā būtība un jādod tam no­saukums.

Ja vajadzīgs, man vienalga — varu sākt ar secinājumu, kas man radās. Tā bija dzimumtieksme. Tu droši vien sme­jies. Sis secinājums patiešām ir pietiekami banāls, lai ari cik skaistus iebildumus tam pievienotu. Bet es daudz ko esmu sapratis, un man tas nelikās nemaz tik negaidīts. Tikai banalitāte bija algebras ievada līmenī un tika pie­ņemta bez pierādījumiem — to nu gan es nekādi nevarēju paciest. Lai arī cik tas būtu dīvaini, pašcieņa mierīgi var dzīvot blakus bezkaunībai.

Tātad trešā burtnīca arī jau tuvojas beigām. Neko ne­var darīt, būs jāaprobežojas ar maskas uzsāktā eksperi­menta gaitu. Bet, kaut arī tas liksies garlaicīgi, es domāju, ka vislabāk pastāstīt tikai par tiem argumentiem, pēc ku­riem brīvības zaudēšana tīrā veidā bija faktiski dzimum­tieksme. Brīvības zaudēšana, lai arī cik tīra tā būtu, pati par sevi nerada vērtības. (Ja runā par vērtībām — tās drī­zāk rada brīvība.) Es netaisos apgalvot, ka mani loģiskie spriedumi ir nevainojami, bet nākamajā dienā visu manu rīcību virzīja šī dzimumtieksme, un, tā kā es ceru uz tavu taisnīgo tiesu, tad, es domāju, man jābūt godīgam pašam pret sevi.

Ja vien cilvēks nav tīši ļauns, tad nav nemaz tik grūti saprast, kāpēc maska novērsās no dedzināšanas un slep­kavībām, saprast tās stāvokli. Vispirms pati maska ir pa­saulē pastāvošo paražu sagraušanas akts. Vienkāršs vese­lais saprāts nevar atbildēt uz jautājumu: vai dedzināšana un slepkavība ir liels postījums. Lai tas kļūtu skaidrs, vis­labāk iztēloties sabiedrisko domu, ja sāks masveidīgi ražot maskas, tikpat prasmīgi darinātas kā tā, ko es nēsāju, un tās plaši izplatīt. Bez šaubām, maskas iegūs pārsteidzošu popularitāti, mana rūpnīca netiks līdzi pieprasījumam, pat ja tā strādās dienām un naktīm, aizvien paplašinādamās un paplašinādamās. Daži cilvēki negaidot pazudīs. Citi sa­

skaldīsies divos vai trijos. Personas apliecības kļūs liekas, identificēšanas fotogrāfijas vairākos rakursos zaudēs jeb­kuru nozīmi, fotogrāfijas, ar kurām apmainās līgavainis un līgava, varēs saplēst un izsviest laukā. Sajuks pazīs­tami un nepazīstami cilvēki, tiks iznīcināta pati alibi ideja Nevarēs ticēt citiem, nebūs pamata arī neuzticēties citiem, vajadzēs dzīvot bezsvara stāvoklī, jaunā cilvēku attiecību dimensijā, it kā raudzītos spogulī, kas neko neatspoguļo.

Nē, droši vien jābūt sagatavotam uz vēl ko ļaunāku. Visi sāks mainīt vienu masku pēc otras, cenzdamies izbēgt no bailēm būt neredzamam, un ne tik daudz tāpēc, ka pār­vērties neredzamā citā cilvēkā, cik tāpēc, ka kļuvis caur­spīdīgs. Un, kad paradums nemitīgi dzīties pēc aizvien jau­nām un jaunām maskām kļūs ikdienišķs, tāds vārds kā «indivīds» izrādīsies tik nepieklājīgs, ka to varēs ieraudzīt tikai uz publisko ateju sienām, bet indivīda ietvars un iesaiņojums — «ģimene», «tauta», «tiesības», «pienā­kumi» — pārvērtīsies nedzīvos vārdos, kas nav saprotami bez sīka komentāra.

Vai cilvēce galu galā spēs izturēt tādu krasu dimensiju maiņu un, būdama bezsvara stāvoklī, atrast pieņemamas jaunas savstarpējas attiecības, radīt jaunas paražas? Pro­tams, es netaisos apgalvot, ka nespēs. Cilvēku ārkārtējās spējas piemēroties, viņu kolosālās pārvēršanās spējas jau pierādījusi vēsture, kas pārpilna kariem un revolūcijām. Bet līdz tam … Līdz tam, kad maskai būs atļauta tāda neapvaldīta izplatīšanās… Vai cilvēki būs pietiekami iecietīgi, lai neizlietotu pašaizsardzības instinktu, — ra­dītu nodaļas cīņai ar epidēmiju, — tāds, lūk, ir jautājums, kā man šķiet. Lai maska būtu cik pievilcīga būdama, pau­žot indivīda vajadzību, sabiedrībā pastāvošās paražas uz­cels tās ceļā nepieejamas barikādes un nodemonstrēs ap­ņēmību pretoties. Piemēram, iestādēs, kompānijās, policijā, zinātniski pētnieciskos institūtos, veicot dienesta pienāku­mus, būs aizliegts lietot masku. Var arī iedomāties, ka vēl aktīvāk par autora tiesību saglabāšanu uz seju uzstāsies populāri aktieri un sāks protesta kustību pret brīvu masku izgatavošanu. Ņemsim parastāku piemēru: vīram un sie­vai, lai zvērētu mūžīgu mīlestību, būs jāsolās, ka viņiem nebūs slepenu masku. Tirdznieciskos darījumos var pat rasties jauna ceremonija: pirms sarunu sākuma aptaustīt vienam otra seju. Pārrunās, kuras notiek, pieņemot darbā.

varēs novērot pat tādu dīvainu paradumu: iedurt sejā adatu un demonstrēt, ka tek asinis. Nu, un pēc tam pilnīgi ticams, ka tiesā izskatīs jautājumu, vai policists rīkojies likumīgi jeb arī pārkāpis savas varas robežas, pieskarda- mies izmeklēšanas laikā nopratināmā sejai, un zinātnieks publicēs šajā sakarā plašu rakstu.

Un tad jau laikrakstā «Sarunas par jūsu likteni» no­daļā katru dienu tiek publicētas raudulīgas meiču vēstules. Masku pieviltas, viņas apprecējušās. (Par savām maskām viņas nepiemin.) Bet arī atbildes visas7 kā viens būs ne­pārliecinošas un neuzliks nekādus pienākumus: «Stingri nopeļams nepatiesīgums, ko pauž tas, ka saderināšanās periodā viņš ne reizi nav parādījis savu īsto seju. Bet tajā pašā laikā no jūsu vārdiem redzams, ka jūs vēl pilnīgi neesat atbrīvojusies no dzīves uzskata, kas radies no īstās sejas pozīcijām. Maska nevar pievilt un nevar tikt pie­vilta. Kā būtu, ja jūs tagad uzliktu jaunu masku, pārvēr­stos citā cilvēkā un sāktu jaunu dzīvi? Neturieties tik cieši pie vakardienas un neprātojiet par rītdienu — tikai tā jūs gūsiet panākumus dzīvē mūsu masku gadsimtā …» Galu galā, lai cik būtu tādas krāpšanas, lai cik būtu sarunu par tām, lai kādā problēmā tās izpaustos, — tas viss nekad ne­gūs pārsvaru pār baudu piekrāpt. Šajā posmā, kaut ari tajā būs pretrunas, maskas pievilcība netiks sašķobīta.

Protams, būs arī šis tas negatīvs. Detektīvromānu po­pularitāte pamazām izzudīs; ģimenes romāns, kas aprak­sta divējādus un trejādus raksturus, tiks pārveidots, un pēc tam, kad nopirkto dažādo masku skaits pārsniegs pie­cas gabalas uz cilvēka, sižeta juceklīgums ies pāri lasītāju pacietības robežām; nav izslēgts, ka romāns vispār zau­dēs tiesības eksistēt, varbūt tas vienīgi apmierinās vēstu­risku romānu cienītāju prasības. Lieta neaprobežosies ar romāniem vien: filmas un lugas, kas pēc ieceres ir masku demonstrācija, nespēdamas radīt noteiktu galvenā varoņa tēlu, pārvērtīsies kaut kādā abstraktā kodā un nespēs sais­tīt publikas intereses. Lielākā daļa kosmētikas fabrikantu izputēs, cits pēc cita tiks slēgti kosmētiskie kabineti, neiz­bēgami pazemināsies vairāk nekā par divdesmit procen­tiem reklāmu aģentūru ienākumi. Visas rakstnieku asoci­ācijas vaimanās, ka maska sagrāvusi personību; kos­metologi un daži dermatologi, bez šaubām, ar milzīgu neatlaidību pierādīs, ka maska kaitīgi iedarbojas uz ādu.

Protams, ir diezgan apšaubāmi, ka šādām parādībām varēs būt lielāks efekts nekā pretalkohola biedrības brošū­rām. Masku ražošanas akciju sabiedrība tajā laikā jau pārvērtīsies par milzīgu monopolistisku koncernu, kuram visā valstī būs pasūtījumu pieņemšanas punktu tikls, ražo­šanas uzņēmumi, veikali, un aizspiest muti neapmierināto saujiņai tam būs vieglāk nekā satīt autiņos zīdaini.

Problēmas radīsies vēlāk. Maska būs tik plaši izplatīta, ka visiem tās būs atliku likām, beigsies periods, kad tā bija kaut kas interesants un neparasts, — maska kļūs pa­rasta parādība, un, kad nozieguma un netikuma smalkais aromāts, kas šķiet pikanta piedeva, lai vēl asāk izjustu atbrīvošanos no nemierīgajām cilvēku attiecībām, pārvēr­tīsies apdullinošajā pārskābušu sojas pupu smakā, iestā­sies periods, kad visus no jauna pārņems satraukums… Un tad kļūs skaidrs, ka šīs draiskulības ar pārģērbšanos, kurām visi tik jautri nodevās, nepavisam nav draiskulības, bet kaut kas līdzīgs noziegumam, ar ko var nodarīt ļau­numu sev pašam … Parādīsies, piemēram, masku izgata­votāji bez patenta, kuri specializēsies svešu seju atdarinā­šanā, un izcelsies diezgan komiski incidenti: parlamenta loceklis izdarīs blēdības ar parāda saistībām, pazīstams mākslinieks tiks apvainots kā nelabojams laulību afērists, pilsētas mēru arestēs automašīnas zādzības dēļ, sociālistu partijas līderis uzstāsies ar fašistisku runu, bankas direk­toru sauks pie atbildības par bankas izlaupīšanu. Un cil­vēki, kas smiedamies noskatīsies uz visu to kā uz jautru cirka izrādi, pēkšņi apķersies, šausmās ieraudzīs, ka viņu acu priekšā citi cilvēki, kurus nevar atšķirt no viņiem pa­šiem, gramstās pa svešām kabatām, zog veikalos… Ar to visu būs jāsaduras. Un tad var gadīties, ka ar lielām pū­lēm iegūtais alibi, kam būtu jānostājas pret vainas pierā­dījumu, tiks pat izslēgts kā nevainības pierādījums, gluži otrādi, to sāks izjust kā nastu. Patiku apkrāpt citus apslā­pēs bailes būt piekrāptam. Kad skolotāji redzēs, ka izglī­tošana zaudējusi jēgu, — gluži dabiski, jo nebūs vairs personības, ko nepieciešams izveidot, — skolu apmeklē­šana krasi samazināsies, bet, ja sāksies masu klaidonība, izrādīsies, ka lielākais vairums klaidoņu ir šo bērnu vecāki, un tad parādīsies vēlēšanās ar siekalām atšķaidīt nožēlas rūgtumu, uzliesmos nemieri un panika, un visi nolādēs masku. Tūlīt redakcijas rakstu autori, kas lokās kā vēja rādītāji uz visām pusēm, droši vien ieteiks izveidot masku reģistrācijas sistēmu, bet diemžēl masku un reģistrācijas sistēmu absolūti nav iespējams savienot, tāpat kā, piemē­ram, bezjēdzīgs ir cietums, kam nav slēdzamo. Reģistrēta maska vairs nevar būt maska. Sabiedriskā doma radikāli mainīsies, cilvēki izmetīs maskas un pieprasīs valdībai, lai atceļ maskas. Šī kustība pieņems vēsturē reti novērojamu tautas un policijas savienības formu, un ātri vien radīsies likumi par masku aizliegšanu.

Bet valdība, kā vienmēr, baidīsies no galējībām. Sā­kumā, kaut arī būs paziņots par kontroli, maskas valkā­šanu labākajā gadījumā uzskatīs par sīku noziegumu. Šāda nenoteiktība paskubinās dažu cilvēku ziņkāri un izraisīs pagrīdes fabriku un melnā tirgus uzplaukumu — iestāsies haosa laiki, kas atgādinās sausā likuma periodu Amerikā. Un tad, kaut arī jau pārāk vēlu, kļūs neizbēgama likuma revidēšana. Masku lietošanu reglamentēs tikpat stingri no­teikumi kā narkotiskās vielas: attiecīgie varas orgāni izdos atļaujas tikai tādā gadījumā, ja konstatēs skaidri saredza­mas sejas traumas vai ja ārsti parakstīs masku nopietnu nervu darbības traucējumu ārstēšanai. Bet arī pēc tam nebeigsies dokumentu viltošana un masku ražotāju korup­cija, un ļoti drīz likumā ietilpstošie iebildumi tiks atcelti, izraudzīs pat īpašus masku inspektorus, un maskas pār­vērtīsies par radikālas kontroles objektu. Un tik un tā ne­cik nemazināsies noziegumi ar masku palīdzību, un tie ne vien paliks sociāliem jautājumiem veltīto laikraksta sleju sensacionāls izpušķojums, bet nonāks pat tiktāl, ka parā­dīsies labējās organizācijas, kuru locekļi kā formu uzliks pilnīgi vienādas maskas un izraisīs skandālus, uzbrūkot valdības locekļiem. Tiesas būs spiestas atzīt, ka masku lie­tošana, pat to glabāšana pielīdzināma iepriekš nodomātai slepkavībai, un sabiedriskā doma nesvārstīdamās atbalstīs tās.

Postskripts. Kaut arī dzērāja fantāzijas, taču ļoti interesantas fantāzijas. Pieņemsim, ka šāda organi­zācija sastāv no simt locekļiem. Tātad katram no vi­ņiem būs viens procents aizdomu un deviņdesmit deviņi procenti alibi, un rezultātā obligāta attaisno­šana: lai gan akts noticis, nav neviena, kas to izda­rījis. Kāpēc no pirmā acu uzmetiena tik intelektuāls noziegums šķiet necilvēcīgi cietsirdīgs? Domāju, ka tāpēc, ka šis noziegums ir absolūti anonīms. Absolūts anonīmums nozīmē, ka paša vārds tiek ziedots abso­lūtai grupai. Vai tik tas nav nekas vairāk kā intelek­tuāla mahinācija pašaizsardzības nolūkā — instink­tīva tendence, kas rodas indivīdam, kurš sadūries aci pret aci ar nāvi? Gluži tāpat kā ienaidnieka uzbru­kuma laikā visdažādākās grupas — nacionālās, valsts, arodbiedrību, šķiru, rasu, reliģiozās — vis­pirms cenšas uzcelt altāri, ko dēvē par uzticību. Indi­vīds vienmēr ir upuris divcīņā ar nāvi, bet absolūtai grupai nāve ir tikai atribūts. Absolūtai grupai pašai par sevi ir agresīvs raksturs. To viegli saprast, ja par absolūtas organizācijas piemēru nosauc armiju, bet par absolūta anonīmuma piemēru — kareivi. Bet, ja iā, tad manās fantāzijās bija zināma pretruna. Kāpēc vēlas, lai tiesa, kas nevar izskatīt militārās formas lietu un pielīdzināt to iepriekš nodomātai slepkavī­bai, — lai tā ieņem tik bargu pozīciju attiecībā pret labējām grupām, kuras locekļi nēsā vienādas mas­kas? Vai valsts uzskata masku par ļaunumu, kas runā pretī kārtībai? Nepavisam ne, lai tas būtu cik paradoksāli būdams, — pati valsts ir kāda milzīga maska, un tā pretojas, lai tās iekšienē pastāvētu liels vairums atsevišķu masku. Tātad visnekaitīgākā būtne pasaulē ir anarhists… Lūk, kāpēc, ja izlaužas cauri ziņkārības labirintam, kļūst skaidrs, ka jau pati mas­kas eksistēšana ir postoša. Un, tā kā maskas lieto­šana tiek pielīdzināta slepkavībai ar iepriekšēju nodomu, turpat var droši pievienot dedzināšanu un bandītismu, kas it nemaz nav sliktāki par to. Nav ne­kāds brīnums, ka maska, kura būtībā simbolizēja pos­tīšanu un lēni vilkās starp drupās sagrautajām cil­vēku attiecībām, kuras bija izpostījusi ar savu eksis­tenci, — maska nekāroja šādus postījumus. Lai arī cik vēlmju punu uzmestos, pietiek ar maskas eksis­tenci, lai tos izpostītu.

Maskai, no kuras dzimšanas nav pagājušas ne četrdes­mit stundas, ir bērnišķīgi egoistiskas vēlēšanās… Tādas vēlēšanās kā izsalkušam bēglim, kas nule izlauzies no cie­tuma brīvībā cauri tārpu mudžeklim… Kāda gan brīvība var būt šim negausīgajam caurbiru maisam ar svaigām roku dzelžu pēdām?…

Nē, godīgi sakot, nevar apgalvot, ka atbildes vispār nebūtu. Vēlēšanās — tas nav tas, ko saprot ar spriedumu palīdzību, tās jāizjūt. Mēģināšu paskaidrot. Tas pats kon­vulsīvais dzenulis — vēlēšanās k|ūt rasu aizspriedumu upurim. Es skaidri to aptvēru tajā mirklī, kad izgāju uz ielas. Kāda gan nepieciešamība man bija līdz šim brīdim laipot, gluži kā attaisnojoties? Varbūt laipodams ce­rēju glābties no kauna? Nē, acīm redzot, es patiešām krāvu vienu attaisnojumu uz otra, nevis tāpēc, ka es izjutu kaunu, — to var droši apgalvot. Es izjutu vienu vienīgu vēlēšanos, uz kuras pamata, vai es to gribēju vai ne, man par katru cenu bija jāveido mūsu attiecības.

Attiecības ar tevi es iedomājos tādas, kādas tās tēlojās visnekaunīgākajās maskas fantāzijās. Lai arī ko es gribētu sajust, vēlēties, izbaudīt — viss bija saistīts ar šiem sap­ņiem, un greizsirdības inde, kas tik tikko bija mitējusies rnani saindēt, pieņēmusies spēkā, no jauna plūda pa ma­nām dzīslām pretī asins straumei. Nav nekāds brīnums, ka tas radīja asociācijas ar rītdienas plānu. Pat maska neva­rēja nejusties nebrīvi, neērti. Lai tas būtu kā būdams, mas­kas brīvība, kaut arī tā bija ietverta galvenokārt abstraktās attiecībās ar citiem cilvēkiem, bija tikpat kā putns ar no­rautiem spārniem. Maska, ko gandrīz jau izmeta laukā un kas atradās pamiera stāvoklī, bija spējīga tikai neskaidri murmināt.

Tad maska sāka mani mierināt — ja es nemitīgi nervo­zēšu, tad ne vien maska, bet ari es pats pārvērtīšos līdzeklī. Lai arī man seja ir maska, taču ķermenis joprojām ir mans paša. Var aizvērt acis un iedomāties, ka visā pasaulē pa­zudusi gaisma. Acumirklī maska un es pārvēršamies vienā veselā, un nekur nav tā, pret kuru man jāizjūt greizsirdība. Ja tev pieskaros es pats, tad tas, kam pieskaries tu, arī esmu es pats; atmet jebkuru svārstīšanos …

Piezīmes uz malām. Pietiek padomāt dziļāk, un argumenti liksies patvaļīgi sameklēti. Es esmu identisks pats sev, bet citam — absolūti svešs, tātad es pa pusei esmu svešs. Taisnība? Mēs esam dzeltenā rase, bet mēs nebijām dzeltenā rase no dabas. Pirmo reizi mēs pārvērtāmies dzeltenajā rasē tāpēc, ka tā mūs nosauca rase ar citu ādas krāsu. Ignorēt sejas nosacītību un padarīt ķermeņa apakšējo daļu par gal­veno personības noteikšanā ir tas pats, kas krāpšana. Ja es taisos neatlaidīgi aizstāvēt identificēšanu pēc ķermeņa apakšējās daļas, tad man vajadzēs bez jeb­kādas saudzības uzņemties atbildību par maskas ero­tisko rīcību. Kaut arī tikai domās, bet tik un tā es negodīgi pārmetu tev neuzticību, un greizsirdības inde kvēloja manī, bet, tiklīdz tas skāra mani, es sāku bezrūpīgi spriedelēt par brīvības zaudēšanu tīrā veidā, it nemaz nedomādams, ka tas var tevi ievainot. Galu galā — vai greizsirdība neatgādina izlutinātu kaķi, kas, pastāvēdams uz savām tiesībām, neatzīst pienākumus?…

Tādējādi maska, no vienas puses, mani bāra, bet, no otras puses, ar pamuļķīgu izskatu, it kā tai nebūtu nekādu jūtu, izsijāja caur visdažādākajiem sietiem visas manas vēlmes, cenzdamās tādā ceļā mani pārliecināt, ka palikušās nav vērtas, lai tās gribētu. Tiesa, vēlmju variantu šī vārda pilnā nozīmē ir apbrīnojami maz, un tās ir neticami vien­kāršas, un, ja nerunā par postīšanas alkām, tad tās var, burtiski, saskaitīt uz pirkstiem. Nosaukšu atmiņā pali­kušās.

Vispirms trīs galvenās vēlmes: izsalkums, dzimumtiek­sme, miegs. Pēc tam vispārējās vēlmes: dabiskās funkcijas, slāpes, atbrīvošanās, iedzīvošanās kāre, izpriecas. Tālāk specifiskās: vēlēšanās izdarīt pašnāvību, saindēšanās tiek­sme — vīns, tabaka, narkotiskās vielas. Beidzot, ja vēlmes iztulko plašākā nozīmē, varbūt pareizi ieskaitīt tajās sla­vas kāri, vajadzību strādāt.

Bet to lielākā daja tiks izsijāta caur pirmo sietu, ko dēvē par «brīvības zaudēšanu». Patiešām, lai kā gribētos gulēt, miegs pats par sevi nevar būt mērķis. Tas ir tikai līdzeklis, lai varētu atmosties. Vispār, lai arī kā to aplū­kotu, miegu var pieskaitīt brīvības uzkrāšanai. Tā paša iemesla dēļ labāk šeit neaplūkot arī dabiskās funkcijas, slāpes, iedzīvošanās kāri, atbrīvošanos, slavu, darbu.

… Tikai droši vien nevarēs izvairīties no uzbrukumiem par to, ka pēdējā no manis nosauktajām vēlmēm — darbs tiek vieglprātīgi aplūkots kā līdzeklis vienā rindā ar dabis­kām funkcijām. Iedomāsimies, kas dzimst darba rezul­tātā, — tas patiešām jāpadara par valdošo starp citām vēl­mēm. Ja nebūtu bijusi radīta lieta, acīm redzot, nebūtu bijis arī vēstures, nebūtu bijis, acīm redzot, arī pasaules, bez šaubām, neparādītos arī tāds jēdziens kā cilvēks. Bez tam, ja aplūko darbu kā pašatteikšanos, tas ir, ja darbs kalpo darba pārvarēšanai, tad tas vien atļauj uzskatīt to par mērķi. Un pat tajā gadījumā, kad darbs kļūst pašmērķis, tas nerada nepatīkamu, atbaidošu iespaidu kā iedzīvošanās vai slavas kāre. Un pat šai gadījumā cilvēki, līdzjūtīgi mā­dami ar galvu, saka: «Viņš vareni strādā!» Var nebaidīties, ka viņam izteiks pārmetumus, pels viņu. Saki ko sacīdams, bet cilvēki taču izdomājuši tādus teicienus kā «naudas darbs», «izdevīgs darbs», «augstu novērtēts darbs»…

Žēl tikai, ka maska nevarēja paciest šādu svētītu stā­vokli. Ja kaut kādā veidā netiek pārkāpti aizliegumi, mas­kas lietošana zaudē jebkuru nozīmi. «Tikai maskas brīvī­bai» vispirms bija jābūt nelikumīgai rīcībai. (Patiešām, es par sešdesmit procentiem biju apmierināts ar darbu insti­tūtā … Ja man to atņemtu, tad, man šķiet, es ilgotos pēc tā par deviņdesmit procentiem … Un tomēr es lieliski va­rētu iztikt bez maskas.) Tādā veidā, kaut arī darbs darba dēļ bija izkritis caur pirmā sieta acīm, tam tomēr bija jāpa­liek otrajā sietā. Brīdinu, ka netaisos skart vērtību pro­blēmu. Es runāju tikai par acumirklīgo vēlēšanos, kāda ir izbēgušam cietumniekam, kura alibi ir garantēts.

No pārējām vēlmēm, acīm redzot, izsalkums arī nonāks otrajā sietā. Tā kā bezmaksas ēdināšana nav tik daudz mērķis, cik līdzeklis, nerunāsim par to no paša sākuma, bet man šķiet, ka es kaut kur esmu dzirdējis par likumu, kas aizliedz pieēsties pilnu vēderu. Izsalkuma apmierinā­šanas aizliegums, izņemot frontes vai cietuma apstākļus,— diezgan reta parādība. Bet, ja tomēr mēģinātu to samek­lēt, vai tas neatklātos kanibālismā? Tiesa, šajā gadījumā runa nav tieši par izsalkuma apmierināšanu — ievērojamu vietu šeit ieņem slepkavības elements. Un slepkavībai, kā mēs jau nolēmām, nepieskarsimies.

Kaut pašnāvība arī ietilpst aizliegto aktu skaitā, bet to var izdarīt, ja ir īstā seja. Tomēr, pateicoties maskai, man galu galā izdevies izbēgt arī no tā, ka būšu «dzīvs ap­rakts». Un, ja jau es taisījos izdarīt pašnāvību, labāk būtu jau pašā sākumā neko neuzsākt. Izpriecu kāri arī nevar aplūkot izolēti; dažreiz tas ir atbrīvošanās variants, citos gadījumos — sava veida darbs, kam trūkst objekta, — vis­pār man gribētos to aplūkot kā sarežģītu izveidojumu, kas sastāv no vairākiem jau minētiem komponentiem. Tieksme saindēties, tāpat kā vēlēšanās piedzerties — nav nekas vai­rāk kā nelādzīga maskas atdarināšana, un tāpēc… Es pa­tiešām atrados ideālā reibuma stāvoklī. Tāpēc man nav vērts no jauna tam pieskarties.

Tātad vēlmes cita pēc citas izkrita cauri visiem sietiem, un beidzot palika tās pašas pašaizliedzības konvulsijas.

Starp citu, ko tu domā par maniem prātojumiem? Jā, tieši par prātojumiem. Galu galā no tiem izrietēja: ja tajā naktī es būtu vēlējies izlietot brīvību tīrā veidā — tas ne­būtu nekas cits kā seksuāls noziegums; īstenībā es tā arī neizdarīju nekā, kas kaut aptuveni līdzinātos noziegumam. Nevis tāpēc, ka man nebija nekādas sliecības uz to, un ne tāpēc, ka neradās piemērots gadījums, bet vispār es tā arī to neizdarīju. Lūk, tāpēc es tev jautāju tikai vienu — par saviem prātojumiem.

Neceru saņemt tavu atzinību. Varbūt, pat katrā ziņā, tu pamanīsi muļķīgos trūkumus manos prātojumos. Es jau esmu pārdzīvojis visu šo prātojumu sabrukumu un tāpēc nevaru neatzīt, ka tajos ir defekti. Bet es arī tajā laikā tos nere­dzēju, nevaru tos atklāt arī tagad. Bet varbūt… Varbūt tie izpaudās kā pakļaušanās neatlaidīgajai maskas uzstā- jībai, un es pats sevi apkrāpu, uzskatīdams tos par manu paša vēlmju rezultātu. Tā kā tas skar seksu, kaut kas mani kavēja noraut un aizmest plāksnīti «ieeja aizliegta», un tajā pašā laikā jau no sākuma mani neatvairāmi vilka to izdarīt. Ja padomā — nav nekāds brīnums. Es centos pēc iespējas tam nepieskarties, bet, ja es atteiktos no seksuā­liem noziegumiem, man neizdotos arī realizēt savu plānu un piespiest masku tevi pavedināt. Ja runa būtu par to, ka jāpavedina tevi vienu reizi, acīm redzot, nekādas pro­blēmas nerastos. Bet, ja es vēlējos padarīt attiecības starp tevi un masku ilgstošas un tādā veidā radīt jaunu pasauli, tad man vajadzēja par katru cenu pārkāpt likumus, kas skar seksu. Vai citādi es spētu panest divkosīgo dzīvi, ne­būdams greizsirdības saēsts līdz pašam kaulam. Un šī ilgā, neatlaidīgā maskas pierunāšana, protams, bija manas apzinīgās provokācijas rezultāts.

Jā, jocīgi, tiklīdz es ar dievu uz pusēm radu pamatu saviem apgalvojumiem, tūlīt mani pārņēma līdzjūtība pret maskas vēlmēm. Tomēr nepavisam ne tāpēc, ka es būtu izsalcis pēc seksa, it kā tas būtu ēdiens vai dzēriens. Pār­kāpt seksuālos aizliegumus — lūk, uz ko maska mani gum­dīja no visa spēka. Ja es neapzinātos aizliegumus, tad ļoti šaubos, ka to pārkāpšanai manās acīs piemistu tik sa­traucoša burvība. Un, kad es sastapos tieši ar šo burvību, greizsirdības inde, kas visvairāk man nedeva miera, šķita, pēkšņi zaudē savu indīgumu, un es, it kā sūkādams pret­indes tableti, sāku censties izraisīt sevī erotisku impulsu.

Ar iekāres pilnām acīm es sāku pa jaunam raudzīties uz visu apkārtējo, un iela no viena gala līdz otram man likās brīnumpils, kurā viscaur bija aizliegumi — «Sekss. Ieeja aizliegta». Būtu vismaz šīs aizlieguma sētas bijušas izturīgas — tad vēl nekas, bet tās bija ķirmju izlodātas, ar izkritušu naglu atstātiem caurumiem, un šķita, ka tās kuru katru mirkli sagāzīsies. Sētas, sētas, ar savu izskatu tās it kā sagatavotas atvairīt iebrukumu, tās izraisa pa ielu staigājošo cilvēku interesi, bet pietiek tām tuvoties un paskatīties uzmanīgāk — gan kāpuru ejas, gan izkritušu naglu pēdas — tā visa ir kamuflāža, un nav vairs nekādas vēlēšanās pieiet tuvāk kaut vai soli. Kas tad galu galā tas ir — sekss, seksa aizliegums? Jebkurš, kas sāks prātot par kamuflāžas nozīmi, sāks prātot par sētu rašanos, tūlīt ne­izbēgami pārvērtīsies par erotomānu. Bez šaubām, viņš pats arī nav nekas cits kā viena no šīm sētām. Tieši tāpēc erotomānam arī jālej uz savām vēlmēm sāpju un nožēlas asaras. Kad viņš pārkāpj seksa aizliegumu, tad vienlaikus ^agrauj arī pats savu sētu. Bet, ja jau tu prāto par sētu eksistenci, kamēr noteikti nenoskaidrosi to izcelšanos, tik­mēr nenomierināsies. Erotomāns — tas pats godīgais, dzi­ļais pētnieks: pārliecinājies par noslēpuma eksistēšanu, viņš vairs nevar to neatrisināt, lai kādus upurus tas arī prasītu.

Un es, pētnieka drumsla, iegriezos pirmajā bārā, kas man pagadījās pa ceļam. Nekādas sevišķas cerības es ne­loloju. Tas piesaistīja manu uzmanību tikai tāpēc, ka visu tā izkārtni klāja kamuflāžas kāpuru ejas un naglu pēdas. Tur pārdeva alkohola viltus masku. Šī vieta man tieši bija piemērota.

Kā jau es biju paredzējis, izrādījās, ka tur ir omulīgi.

Viltus tumsa, kas aizšķērsoja ceļu viltus gaismai… Viltus augs, ko sedz viltus smaids… Nenoteikts stāvoklis, gluži kā sapnī, — nav iespējams darīt ne ļaunu, ne labu .. . Va­jadzīgā proporcijā sajaukts viltus labums un viltus ļau­nums… Es apsēdos, poras visā miesā sāka atvērties, pa­sūtīju viskiju ar ūdeni un tūlīt sāku glāstīt pirkstu man blakus sēdošai meitenei tumšzilā kleitā. Nē, tas nebiju es, tā bija maska. Kaut arī meitenes pirksts bija sviedrains, tas tik un tā šķita sauss, itin kā apbērts ar stērķeli. Mei­tene, protams, atļāva koķetēt ar sevi. Sacīt, ka viņa nedus­mojās, — arī ir meli. Ja es kaut ko darīju — tas bija tas pats, ka es nekā nedarīju. Nedarīju neko — tas bija tas pats, ka es darīju visu.

Ja meloju es, meloja ari meitene. Ļoti drīz viņa, kā man šķita, sāka domāt par ko citu, bet es, protams, izlikos, ka nekā nemanu. Atriebjoties par tārpiem, par tevi, bei­dzot, par savu īsto seju — varbūt padarīt šo meiteni par savu uz vienu nakti? Nē, neuztraucies — šeit viss varēja notikt, taču nekas nenotika. Meloju es, meloja meitene, bet pēc tam, es nezinu, kādēļ, meitene pēkšņi mani apmulsi­nāja, sacīdama, ka es droši vien esot mākslinieks.

— Kādēļ? Ar ko es līdzinos māksliniekam?

— Vai tad māksliniekiem nepatīk izlikties, ka viņi ne­pavisam nav līdzīgi māksliniekiem?

— Tas ir pareizi… Nu, bet grims uz sejas — kālab tas domāts? Lai parādītu kaut ko vai, gluži otrādi, noslēptu?

— Gan viens, gan otrs… — Ar nagu galiem meitene skrāpēja oli, ko turēja rokā. — Bet šādā rīcībā nav atklā­tības, vai ne?

— Atklātības? … — Iekšā man kaut kas pārtrūka, it kā pēkšņi būtu atklājies trika noslēpums. — A-ā, tie ir mēsli!

Meitene šķebīgi sarauca savu īso deguntiņu.

— Riebīgi! Viss ir skaidrs, bet kāpēc tik rupji…

Pareizi! Jebkura īsta manta šeit bija spīdošs atdarinā­jums, jebkurš atdarinājums šeit tika vērtēts kā īsta manta. Tā bija it kā norunāta vieta, kur izklaidējas, zīmējot uz aizliegtām sētām caurumus, jūtot, ka iekāre taisās tevi sagrābt… Ja es vēl kaut mazliet apreibšu, tad jau apziņa vien, ka man ir maska, kļūs bīstama. Meitenes gurns zem manas plaukstas, — gluži kā pārsātinājies, — šķiet, sāka žāvāties — īstais laiks paklusām pazust no šejienes. Galu galā nekas nebija noticis, bet vienalga. Es pieskāros ar roku pie aizliegtās sētas un pārliecinājos par tās iztu­rību — arī ieguvums. Gribi vai negribi, rīt man drosmīgi jāuzbrūk tavai sētai'…

Visam, kas notika pēc tam, man trūkst perspektīvas, it kā es skatītos uz šiem notikumiem ar tālskati. Bet es, atce­ros, nekļuvu tik muļķīgs, lai, padodamies reibumam, no­rautu savu masku, un taksometra šoferim nosaucu nevis savu īsto adresi, bet slēptuvi. Lai cik cieši saskartos mana seja un maska, lai cik izturīgu lipīgu ziedi es arī lietotu, iznīcināt bezdibeni starp abām, acīm redzot, nav vis tik vienkārši. Visu nakti, brīžiem pamozdamies, es redzēju sapņus. Sājos sapņos "tu it kā man kaut ko lūdzi. Šķiet, brīdināji mani no fiziskas tuvības, bet varbūt es iztēlojos to vēlāk. Reiz es redzēju sapnī cietumu.

Nākamajā rītā — šausmīgas paģiras, tas jau bija gai­dāms. Visa seja bija uztūkuši un neciešami sāpēja. Droši vien, atgriezies mājās, nebiju izdarījis ar seju visu nepie­ciešamo, un lipīgās ziedes dēļ tā bija pārklājusies ar izsi­tumiem. Pēc tam kad biju nomazgājies un atbrīvojis kuņģi, kļuva mazliet vieglāk. Bet pulkstenis vēl nebija ne desmit. Iziet no mājas vislabāk pēc trijiem, un es nolēmu pagulēt.

Cik nepanesamas ir pēdējās gaidīšanas stundas pirms šī ilgotā brīža, es nebaidos sacīt, pirms acumirkļa, kura dēļ uz kārts liktas vesela gada pūles. Nesaudzīgi mēta- dams augumu pa gultu, meklējot vēsāku vietu, es nekādi nevarēju aizmigt. Vajadzēja arī piedzerties kā pēdējam idiotam. Kur es galu galā atradu patiku, kāpēc pēkšņi sāku delverēties? … Liekas, man kaut kas jāatceras… Uzlicis masku, iedomājies, ka esmu kļuvis caurspīdīgs, es klaiņāju pa ielām … Sēta … Aizliegums … Patiešām, es sāku pār­vērsties par izvirtuli… Un tas ir tas pats cilvēks, kurš, neskaitot lielmolekulārās ķīmijas institūta laboratorijas vadīšanu, bija absolūti nenozīmīgs, pliekans, noteikti mier­mīlīgs. .. Jā, lai pieveiktu sētu, man nebija citas izejas kā pārvērsties par izvirtuli…

Cenzdamies atjaunot atmiņā pagājušās nakts iespaidus, es visiem spēkiem centos atbrīvoties no reibuma paliekām, kas perinājās kaut kur dziļi galvaskausā. Tomēr erotiskas sajūtas, kas pagājušā naktī bija tik skaidras, neparko ne­atgriezās. Varbūt tāpēc, ka man nav maskas? Protams, ka tāpēc. Pietiek uzlikt masku, un manī atdzīvojas likuma pārkāpējs. Jebkurā — vismiermīlīgākajā cilvēkā laikam vienmēr paslēpts noziedznieks, kas spējīgs reaģēt uz masku.

Es netaisos aiziet līdz tādai galējībai, lai apgalvotu, it kā visiem aktieriem būtu noziedzīgas tieksmes. Tiesa, es zinu: kāds svarīgas kancelejas priekšnieks, kas izrāda ārkārtīgu interesi par masku gājieniem kompānijas orga­nizēto ekskursiju laikā un demonstrē tajos izcilu talantu, īstenībā ir neparasts optimists un pilnīgi apmierināts ar savu stāvokli… Nu, bet, ja viņi uzzinātu, ka šī taisnprā­tīgā ikdienība it nemaz nav drošāka par noziegumu pa­sauli, vai tad viņi nepiedalītos noziegumā? … Šaubos … Ik dienas uzstādīt modinātāju uz noteiktu laiku, likt izga­tavot zīmoggredzenu, pasūtīt vizītkartes, krāt naudu, no­ņemt apkaklītes mēru, kolekcionēt autogrāfus, apdrošināt dzīvību, reģistrēt nekustamo īpašumu, rakstīt apsveikuma atklātnes, uzlīmēt fotogrāfiju uz personas apliecības… Grūti ticēt, ka pasaulē, kur tu riskē pazust, ja aizmirsīsi izdarīt kaut daļu no minētā, ka šajā pasaulē cilvēki dzīvo un ne reizi nav vēlējušies, pat prātā viņiem nav ienācis kļūt caurspīdīgiem …

Bet tomēr kādu mirkli es, acīm redzot, biju iesnaudies. Droši vien bija sacēlies vējš un aizvirtņa čīkstoņa mani pamodinājusi. Galvas sāpes un nelabā sajūta it kā bija pārgājušas, taču es jutos vēl nelāgi.

Gribēju iet vannā, bet, kā par spīti, ūdens nenāca. Droši vien vājš spiediens, un ūdens nevar pacelties pat līdz otrajam stāvam. Atmetu ar roku un nolēmu doties uz pirti. Pēc neilgas svārstīšanās starp masku un saitēm nolēmu iet maskā. Pietika tikai atcerēties, kādu iespaidu uz apkār­tējiem atstāj saites, un es svilu kaunā, turklāt gribējās izmēģināt masku visdažādākajos apstākļos. (Kad es uz­lieku masku, man tūlīt atgriežas spēks un pārliecība.) Gramstīdamies pa svārku kabatām, meklējot kabatas grā­matiņu, es pieskāros kaut kam cietam. Tā bija tā pati gaisa pistole un zeltītais jo-jo. Gadījumam, ja sastapšu pārvaldnieka meitiņu, ietinu jo-jo dvielī kopā ar ziepēm un izgāju no mājas.

Diemžēl meitenīti nesastapu. Man nebija nekādas īpa­šas priekšnojautas, tomēr man negribējās iet uz tuvāko pirti, un es devos uz nākamo ielu, līdz kurai bija viena autobusa pietura. Pirts nesen bija atvērta, apmeklētāju bija maz, ūdens baseinā tīrs. Es iegremdējos ūdenī un, lai reibuma paliekas galīgi pazustu, nolēmu pacietīgi panest karstumu, te ievēroju pretējā stūri cilvēku, kas sēdēja ūdenī, nenovilcis melnu kreklu. Nē, izrādās, tas nav krekls, bet tetovējums. Varbūt tāpēc, ka tā krita gaisma, nezinu, bet izlikās, ka viņš uzvilcis zivs ādu.

Sākumā es centos neskatīties, bet viņš aizvien vairāk piesaistīja manu uzmanību, un drīz es vairs nevarēju at­raut no viņa acis. Mani valdzināja nevis zīmējums, pār­steidza pats tetovējuma akts, kuram es nekādi nevarēju atrast paskaidrojumu — tas bija turpat mēles galā kā aiz­mirsts vārds.

Varbūt tāpēc, ka es izjutu radniecīgas saites ar masku? Patiešām, maskai un tetovējumam ir pārsteidzoša kopība: tie abi ir mākslīgas ādas paveids. Kopējs tiem ir tieksme iznīcināt īsto ādu un aizstāt to ar kaut ko citu. Bet ir, zināms, ari atšķirības. Maska, kā var redzēt arī no hiero­glifiem, ir tikai pagaidu seja, bet tetovējums pilnīgi asimi­lējas, kļūst ādas daļa. Bez tam maska dod alibi, turpretī tetovējums izdala, klaji demonstrē. 5ajā nozīmē tas laikam ir tuvāks nevis maskai, bet apsējiem. Nē, ja runā par uzma­nības piesaistīšanu, tad tas nemaz neatpaliek no mana tārpu mudžekļa.

Vienalga, nekādi nevaru saprast, kāpēc cilvēki rīkojas tik aplam un pievērš sev uzmanību. Diez vai šis cilvēks pats spēj atbildēt. Un tieši tāpēc, ka nespēj atbildēt, viņam ir kāda jēga pievērst uzmanību. Kropļiem patīk mīklas, un bieži viņi padara par savu profesiju bezjēdzīgu mīklu minēšanu un cilvēkiem, kuri nevar tās atminēt, izkrāpj naudu. Tetovējumā patiešām slēpts jautājums.

Pierādījums ir tas, ka es pats centos cik spēdams at­rast atbildi. Piemēram, es mēģināju no iekšpuses novērot savu situāciju, ja es būtu tetovēts. Un pirmais, ko es sa­jutu, — citu cilvēku acis, kas ieurbjas manī gluži kā dze­loņi. Es varēju to skaidri iztēloties, tāpēc ka biju jau iz­baudījis, kas ir tārpu ņudzeklis. Pēc tam debesis sāk pamazām attālināties… Visapkārt ir spilgts dienvidus, un tikai tajā vietā, kur es stāvu, noslīgst absolūta tumsa … Jā, jā, tetovējums ir katordznieka zīme… Nozieguma zīme, un tāpēc pat gaismas stari vairs mani neskar… Bet

nez kāpēc es it nemaz nejutos vajāts, nesajutu arī sirds­apziņas pārmetumus … Un pilnīgi dabiski… Es taču pats biju iededzinājis savā miesā nozieguma zīmi un pēc savas gribas apbedījis sevi sabiedrības acīs… Tagad neviens vairs mani nenožēlos ….

Kad vīrietis izkāpa no ūdens — ar ķiršu ziediem ap­bērtas budistu dievības attēls sāka locīties, liedams brūn­ganus sviedrus, un es, iedomādamies sevi par nozieguma līdzdalībnieku, sajutu, ka viņa atraisītā poza mani atspir­dzina. Pareizi, radniecības saites starp masku un tetovē­jumu neizpaužas ārējā līdzībā, — galvenais, kur dzīvo pats cilvēks, kādā pusē robežai, kas novilkta pār īsto seju. Tā kā ir cilvēki, kas var dzīvot, paciezdami tetovējumu, tad pilnīgi iespējams paciest arī masku.

Tomēr pie pirts izejas tetovētais vīrietis sāka ļoti muļ­ķīgi man piesieties. Kad krekls ar garām piedurknēm sedza tetovējumu, viņš izlikās jaunāks, augumā mazāks un ne tik iespaidīgs, bet tik un tā nesa uz sava ķermeņa brīdinā­jumu un vareni mācēja iebiedēt.

Aizsmakušā balsī vīrietis apsūdzēja mani, ka es esot nepieklājīgi skatījies uz viņu, un pieprasīja, lai atvai­nojos. Spriežot^pēc viņa vārdiem, tas viņu bija ļoti aiz­skāris. Labāk būtu bijis, ja es atvainotos, kā viņš piepra­sīja, bet nelaime nenāk viena — tādēļ, ka ilgi biju atradies karstā ūdenī, man zem maskas virda, vārījās gluži kā zupa, nupat, nupat sāks reibt galva.

Sevišķi neprātodams par savu vārdu nozīmi, es jautāju:

— Vai tad tetovējums tāpēc arī nepastāv, lai to parā­dītu?

Es nepaguvu izrunāt līdz galam, kad vīrieša roka uzli­doja augšup. Bet mans maskas aizsargāšanas instinkts ātruma ziņā neatpalika no viņa. Tas, ka pirmais uzbru­kums nedeva nekādus panākumus, vēl vairāk sakaitināja vīrieti. Viņš negaidot saķēra mani un sāka rupji purināt, cenzdamies notrāpīt īsto brīdi, lai iesistu man pa seju. Beidzot viņš piespieda mani pie dēļu sienas, un, vai nu viņa roka, vai manējā (nezinu īsti, mūsu rokas bija savi­jušās), vispār kāda roka pārslīdēja no apakšas uz augšu pār manu zodu, un tajā pašā mirklī maska bija norauta.

Es biju satriekts, it kā cilvēku acu priekšā man pēkšņi būtu novilkuši bikses. Ienaidnieka satricinājums it nemaz nebija mazāks. Dobjā, biklā balsī, kas nemaz nesaderējās ar viņa ārieni, viņš kaut ko neskaidru nomurmināja un sašutis ātri aizgāja, it kā viņš būtu cietušais. Gluži pami­ris es noslauclju sviedrus un no jauna uzliku masku. Droši vien bija sapulcējušies dikdieņi, bet man trūka vīrišķības atskatīties. Ja tas notiktu uz skatuves, par mums krietni nosmietos. Tagad, kad došos pastaigā, neparko neatstāšu gaisa pistoli mājās.

Postskripts. Interesanti, kā mana traģikomēdija izskatījās tetovētajam cilvēkam un dīkdieņiem — šīs scēnas lieciniekiem? Lai arī kā viņi smējās, ar smiek­liem vien tas nevarēja beigties. Droši vien šis gadī­jums uz visu mūžu saglabāsies viņu atmiņā. Jā, bet kādā veidā? Iestrēgs sirdī kā šāviņa šķemba? Vai iecirtīsies acīs un sakropļos apkārtējo cilvēku iz­skatu? … Katrā ziņā var droši teikt, ka turpmāk viņi vairs nebolīs acis uz citu cilvēku sejām. Citi cilvēki viņiem kļūs caurspīdīgi kā rēgi, bet visa pasaule būs plankumaina kā ar bāli sarkanu krāsli uz stikla uzzī­mēta glezniņa. Pati pasaule sāks likties neiedomā­jama kā maska, cilvēkus pārņems neizsakāmas vien­tulības jūtas. Taču man nav jāizjūt atbildība šo cilvēku priekšā. Tas, ko viņi ieraudzīja, bija drīzāk patiesība. Redzama tikai maska, pati patiesība nav re­dzama. Un, lūk, šo, daudz dziļāko patiesību, viņi va­rēja ieraudzīt. Lai cik nožēlojama liktos patiesība svešam skatienam, tā vienmēr slēpj sevī atalgojumu.

Reiz, pirms kādiem divdesmit gadiem, es ierau­dzīju bērna līķi. Tas gulēja uz muguras biezā zālē aiz skolas. Es tam nejauši uzdūros, kad meklēju beisbola bumbu. Līķis bija uzpūsts kā balons un viscaur klāts sarkaniem plankumiem. Man šķita, ka mute viņam kustas, bet, kad es paskatījos vērīgāk, tad ieraudzīju, ka tur ņudz neskaitāmi tārpi, kas jau bija iznīcinājuši lūpas. Mani sastindzināja bailes, un pēc tam vairā­kas dienas nevarēju ņemt ne kumosu mutē. Toreiz tas radīja manī mokoši baismīgu iespaidu, bet ar ga­diem — laikam līķis pieauga reizē ar mani — sagla­bājās tikai klusu skumju apdvestais vieglais sārtums uz vaskam līdzīgās gludās ādas. Bet tagad es vairs necentos izvairīties no atmiņām par līķi. Pilnīgi pre­tēji — pat iemīļoju tās. Katru reizi, kad atceros šo

līķi, man rodas sajūta, ka mēs esam draugi. Tas man atgādina, ka bez plastikas eksistē vēl pasaule, kurai var pieskarties ar roku. Tas vienmēr paliks kopā ar mani kā citas pasaules simbols.

Nē, šī attaisnošanās nav domāta tikai pilnīgi sve­šiem cilvēkiem vien. Tagad viss mans satraukums skars arī tevi. Es vēlos, lai tu ticētu maniem vārdiem, pat ja tev liksies, ka tie atstāj pārāk dziļas rētas. Jā, tās arī nav rētaš, bet mazliet stiprākas, nekā gribē­tos, atmiņas par iespaidu, kas radās, kad tu palūko­jies man zem maskas. Esmu pārliecināts, pienāks laiks, un tu atcerēsies to ar maigumu — tāpat kā es līķi.

Es mazliet aizkavējos — vajadzēja noņemties ar nober- zumiem un apmainīt lipīgo ziedi. Tiesa, pa ceļam es ap­metu līkumu, lai speciāli maskai nopirktu visu nepiecie­šamo: šķiltavas, piezīmju grāmatiņu, kabatas portfeli. Pēc tam devos uz nodomāto vietu — tieši pulksten četros es biju pie autobusa piestātnes. Šeit es gatavojos sagaidīt tavu atgriešanos no lietišķās mākslas lekcijām, kuras tu apmeklēji ceturtdienās. Tuvojās vakara burzmas laiks, šīs dzīvās vietas troksnis aprija visu telpu ar savu pārsātināto blīvumu gluži kā mucā, un es nez kādēļ sajutu apbrīno­jamu mieru, it kā ietu pa mežu, kur sāk birt lapas. Acīm redzot, iepriekšējais satricinājums vēl bija palicis, un tas no iekšienes apspieda visas manas piecas sajūtas. Pietika aizvērt acis, kad savērpās virpulī gluži kā moskītu bars neskaitāmas zvaigznes, kas izstaroja spožu gaismu. Droši vien cēlies spiediens. Patiešām, satricinājums bija dziļš. Bet ne jau tas vien bija slikti. Pazemojums, iedarbodamies kā stimulators, pamudināja pārkāpt likumu.

Es nolēmu pagaidīt uz bankas pakāpieniem, kas bija izvirzīti uz priekšu. No paaugstinājuma bija redzams labāk, un tāpēc, ka blakus man stāvēja daudz citu gaidītāju, es nedūros acīs. Nebija ko baidīties, ka tu pamanīsi mani agrāk nekā es tevi. Lekcijas beidzas pulksten četros, un, pat ja tu palaidīsi garām vienu autobusu, vienalga, at­brauksi pēc kādām desmit minūtēm.

Nekad nebiju domājis, ka tavas lekcijas varēs man tā noderēt. Ja man jautātu, es sacītu, ka pats fakts, ka dau­dzus gadus nepārtraukti var staigāt uz tādām pilnīgi

nevajadzīgām lekcijām, ir lielisks sieviešu eksistences ncpa- stavības pierādījums. Ļoti simboliski, ka tu esi izvēlējusies pogu izgatavošanu un aizrautīgi nodarbojies ar to. Kādu gan milzīgu vairumu pogu, lielu un mazu, tu jau esi izvir- pojusi, izgriezusi, nokrāsojusi, nopulējusi! Tu darināji po­gas nevis tāpēc, lai ar to palīdzību kaut ko aizpogātu, — tu bez mitas taisīji praktiskai lietošanai nepieciešamas lie­tas absolūti nepraktiskā nolūkā. Nē, es negribu tevi apvai­not. Es taču patiešām ne reizi tam neesmu pretojies. Ja tu pa īstam esi dedzīgi aizrāvusies — no sirds apsveicu šo nevainīgo nodarbošanos …

…Bet notikumos, kas norisinājās vēlāk, tu biji viena no galvenajām darbības personām, un tāpēc es nesākšu tos klāstīt stundu pēc stundas. Ja kas vajadzīgs, tad tas ir — izgriezt uz āru manu sirdi un izlikt gaismā tur pa­slēpušos nekaunīgo parazīta seju. Tu atbrauci ar trešo autobusu un pagāji man garām. Es gāju nopakaļ. No mu­gurpuses tu izskatījies apbrīnojami vingra, apbrīnojami daiļa, un mani pārņēma biklums.

Es panācu tevi pie gaismas signālu aparāta uz pārejas iepretim stacijai. Dažās minūtēs, kas vajadzīgas, lai aiz­ietu līdz stacijai, man vajadzēja jebkuriem līdzekļiem pie­saistīt tavu uzmanību. Nav ieteicams iet tieši, nerēķinoties ne ar ko, bet apkārtceļš arī nav piemērots. It kā nupat ne­jauši būtu atradis, sniedzu tev iepriekš noglabātu ādas pogu, ko tu pati biji darinājusi, un teicu tev jau nodomātus vārdus:

— Vai to nepazaudējāt jūs?

Neslēpdama pārsteigumu, tu, cenzdamās noskaidrot, kāpēc tas noticis, pacēli somiņu, sāki apskatīt dibenu, pār­baudīt slēdzējus un, ar visu savu izskatu rādīdama, ka nevari atrast izskaidrojuma, paļāvīgi uzmeti man ašu ska­tienu. Ja jau esmu sācis runāt, nevarēja palaist garām izdevību, kurai biju ticējis, un es metos uz priekšu.

— Varbūt no cepures?

— No cepures?

— Roku veiklība — un no cepures var parādīties tru­sītis.

Bet tu pat nepasmaidīji. Vēl vairāk — ar skatienu kā ķirurga knaiblēm tu cieši aizspiedi man muti. Tas bija pē­tījošs skatiens, it kā tu būtu iegrimusi domās, droši vien tu pati neapzinājies šo skatienu. Ja tu tā skatīsies uz mani vēl dažas sekundes, tad redzēsi man cauri, — es acumirklī to sapratu un atkāpos. Bet tas nevarēja notikt. Maskas panākumi bija jau apstiprināti visdažādākajās situācijās. Nebija ko baidīties, ka tev radīsies aizdomas, — tu taču nenorausi masku ar spēku kā tas tetovētais, nepieskarsies ar lūpām (temperatūras starpību nevar noslēpt). Turklāt vēl es apzinīgi runāju daudz zemākā balsī nekā parasti, un, pat ja es to nedarītu, lūpeņi bija pilnīgi pārvērtušies, jo uz manām lūpām bija uzliktas vēl arī mākslīgās.

Varbūt es pārmērīgi uztraucos; tu tūlīt novērsi ska­tienu, un sejā atgriezās parastā izklaidīgā izteiksme. Bet mans erotisms, sadūries ar tavu pētījošo skatienu, saplaka, un, ja tu tā arī būtu aizgājusi, tad varbūt arī es būtu at­radis sevī spēku atteikties no sadomātā plāna, saprotot, ka tas ir vislabākais mums abiem. Diena bija skaidra, sau­laina, un tavā prieikšā maskas iespējas, tās brīnumspēks izgaisa. Bet arī tu mirkli sāki svārstīties. Un ielas straume, kas vijās mums apkārt gluži kā rijīgs pirmatnējs briesmonis, uzsūca domas, tikko tās bija radušās. Noskaid­rot, kāpēc sakustējās magnētiskais lauks, kas bija radies starp mums, pateicoties tam, ka tu mirkli svārstījies, ne­bija laika, un es izmantoju šo samulsumu un raidīju uz priekšu agrāk sagatavoto vārdu otro ešelonu.

Piezīmes uz malām. Teiciens — «sakustē­jies magnētiskais lauks» ir joti pareizs. Vispār es taču nojautu šī brīža svarīgumu. Ja runa būtu tikai par nojautu, nebūtu ar ko lepoties, nebūtu ko paskaid­rot, bet, ja nebūtu pat nojautas, ja es izlaistu šīs rindas — iedomādamies vien par to, es nodrebu, — es būtu nolemts apsmieklam — visa mana rīcība un uzvedība kļūtu par zobgalības objektu, un šīs piezī­mes no maskas piezīmēm pārvērstos parastās klauna piezīmēs. Klauns — tas arī nav slikti, bet es tomēr nevēlos kļūt par klaunu, kas neapzinās, kas viņš ir.

Tu droši vien atceries? It kā nekas nebūtu bijis, tādā tonī, it kā man jau būtu apnicis to noskaidrot, es jautāju, kur ir tāda un tāda autobusa gala piestātne. Nezinu, vai tu ievēroji, ka es izvēlējos šo piestātni nevis tāpēc, ka mani mudināja aplama doma nosist laiku, nē, tās bija veikli sa­rīkotas lamatas.

Vispirms runa bija par vienīgo piestātni uz šīs auto­busa Ūnijas, kura atradās pie pašas stacijas un turklāt ļoti neērtā, klusā vietā, kuru retais zināja. Bez tam tā bija stacijai pretējā pusē, un, ja nezināja, ka ir apakšzemes pāreja, vajadzētu iet pa apkārtceļu caur viaduktu. Un vēl, šī pāreja ir neticami sarežģīta, un nav iespējams pāris vārdos paskaidrot, kā ar to vai citu vietu saistītas tās dau­dzās ieejas un izejas. Nu un beidzot — ja izmanto šo pār­eju, tad attālums līdz peronam, no kura tev jābrauc, nemaz nav lielāks, ja iet cauri stacijai. Un tu, protams, zināji šo piestātni.

Es saspringu, gaidīdams atbildi. Kļuvu gluži stīvs aiz bailēm, ka tu uzminēsi manus slepenos nodomus, un, ja man nebūtu maskas, gadījumā, ja tu piedāvātos mani pa­vadīt, nebiju pārliecināts, vai spēšu iet tev blakus. Šaubos pat, vai man, kā nākas, izdevās slēpt' satraukto elpu. Es gaidīju tādā noskaņojumā, it kā mani būtu ieslēguši trauslā stikla traukā (stikla trauks ir plānāks par papīru, pietiek tikai nošķaudīties — un tas sašķīdīs sīkos gabali­ņos). Nevar noliegt, ka es izjutu nepacietību, bet patiesība ir arī tā, ka tu nesteidzies ar atbildi. Kas lika tev svārstī­ties? Es pieķēros šim faktam, ka tu svārsties. Bija radusies tāda situācija, ka tev nesvārstoties vajadzēja pieņemt tūlī­tēju lēmumu — vai nu piekrist, vai atteikties. Un, jo ilgāk tu svārstījies, jo asāk bija izjūtams nedabiskums, pieauga aizdomīgums. Ja tu nevēlējies, pietika ar tavu «nezinu», bet tu vēl svārstījies, un tas nozīmēja, ka tu pa pusei esi ar mieru. Un, tā kā tu piekriti — kaut arī pa pusei, — tad tādējādi pazaudēji ieganstu atraidījumam. Lai tev būtu vieglāk izšķirties, varbūt man vajadzēja vēl kaut ko pie­bilst. Tajā brīdī jauns puisis, rupji grūstīdamies, steidzīgi spraucās mums vidū. Tikai tad mēs pamanījām, ka traucē­jam ļaužu straumi un mums apkārt jau izveidojies virpu­lis. Ar pūlēm noturēdamās šajā straumē, tu jautājoši pa­lūkojies uz mani — pārlaidi man skatienu, it kā pavirši šķirstītu kalendāru. Man nepatīk tavs skatiens, es nodo­māju, un tikko taisījos vērt muti, lai kaut mazliet pasku­binātu tavu apņēmību, kad tu beidzot atbildēji.

Kad es izdzirdu šo atbildi, kaut gan viss ritēja labi un iekšēji mēs jau gandrīz bijām vienojušies, nez kāpēc kļuva skumji, itin kā es būtu nodots. …Ja tas esmu es — viss labi, bet, ja tas ir pilnīgi svešs cilvēks, kas tad? Mazliet pasvārstījusies, tu atbildēji piekrītoši. Un piešķīri tam tadu nozīmi, it kā bez svārstīšanās nevarētu piekrist. Vispār liki noprast, ka eksistē aizliegtā sēta. Un to, ka tu pilnīgi ap­zinīgi biji ar mieru iet man blakus septiņas astoņas minū­tes vairākus simtus metru, es nevarēju neuztvert kā kaut ko lielāku nekā vienkāršu laipnību. Katrā ziņā tā bija daudz vērtīgāka pretdāvana par pogu, ko es biju tev sa­meklējis. Atklāti runājot, tu apzinīgi izraisīji manī ero- tismu. Un, tā kā izraisīji apzinīgi, tad arī pati…

Nē, viss ir labi. Ko tad es arī varu teikt, kad viss mans plāns bija saistīts tieši ar tādu notikumu gaitu. Ja tu, uz­minējusi manus nolūkus, būtu atteikusies, viss mans darbs būtu vējā. Protams, es varētu pamēģināt no jauna nāka­majā dienā, bet, ja pirmajā reizē izdevās nostādīt visu kā nejaušību, otrreiz nevārētu izvairīties no tīšuma iespaida, un tava piesardzība tikai pastiprināsies. Jā, viss ir labi. Pagājušajā naktī es līdz galam atskārtu, ka vēlēšanās ar maskas palīdzību atgriezt tevi un ar tavu palīdzību at­griezt visus citus cilvēkus — nav nieks, nav tukši vārdi, tā sagraus aizliegto seksa sētu, piesātinās mani ar ne­kaunību. Tā kā es centos tikt pāri aizliegtajai sētai un tu, šķiet, piekriti tam, patlaban nebija jāizrāda sevišķi liela rosība. Tava attaisnošanās, ka tu tam vienkārši nepiešķir nozīmi, nevienu nepārliecinātu. Ja gribi sagraut šķērsli, ne­liekot savam partnerim to sagraut, tad nav cita līdzekļa, izņemot varmācību. Bet es būtu pārsteigts, dzirdot, ka ar vienpusīgu izvirtību var atjaunot taciņu. Tāda savā ziņā vienreizēja rīcība neizbēgami piespiedīs masku bez pēdām pazust no šīs pasaules. Bez tam, ja es taisījos apmierinā­ties ar varmācību, pietika ar manu īsto seju, kas klāta ar tārpiem, un nebija vajadzības ņemt palīgā masku.

Protams, teorētiski mani spriedumi bija pareizi. Bet blakus tev, tavam dzīvajam augumam, kāpjot lejā pa kāp­nēm uz apakšzemes pāreju, kas bija bāztin piebāzta ar sve­šiem cilvēkiem, mani nomāca tavas eksistences satricinošā realitāte, aiz apmulsuma, neizsakāmām ciešanām mani pārņēma smagas domas. Man nebūs ko atbildēt, ja tu pār­metīsi man iztēles nabadzību, — bet vai tiešām tik reti sa­stopama iztēle, kas dibināta uz tausti? Es nedomāju par tevi kā par stikla lelli vai rakstu zīmi, bet es pirmo reizi sajutu tavas eksistences taustāmu realitāti, tuvojoties tev tik cieši klāt, ka varēju pieskarties ar roku. Tā mana ķermeņa puse, kas bija tev tuvāk, k]uva jutīga kā pēc saules apdeguma, — katra pora, gluži kā suns, kas izvārdzis kar­stuma, izkārusi mēli, smagi elsa. Pietika tikai iedomāties, ka tu, tik taustāma, esi ar mieru pieņemt pilnīgi svešu cil­vēku, un mani pārņēma neciešamas skumjas tāpēc, ka es atrodos apmānīta vīra stāvoklī un turklāt vēl bez jebkāda iemesla esmu izmests kā nederīgs. Jā, vakar manas nekau­nīgās fantāzijas, kurās es ignorēju tevi, bija daudz mēre­nākas. Pat varmācība šķiet labāka par to. Es no jauna sāku atcerēties kā pilnīgi svešu seju maskas vaibstus un sāku izjust svelošu niknumu, riebumu pret šo sejas tipu — mednieku ar bārdu, tumšām brillēm un pretenciozā ģērbā. Un tajā pašā laikā es sajutu, ka tu, kas enerģiski nenorai­dīji šo seju, esi pavisam citāda, un man kļuva vēl skumī­gāk, it kā uz dārgakmeņa es būtu ieraudzījis indi.

Maska izturējās savādāk. Manuprāt, tā spēja uzņemt un pārvērst barībā manas ciešanas; gluži kā purva augam tās vēlmju zari un lapas kļuva aizvien spēcīgākas un kup­lākas. Tas vien, ka tu mani neatraidīji, līdzinājās vārdiem «tu esi mana», un es iecirtu iztēles ilkņus tavā pakausī, kas pacēlās virs gaišbrūnas blūzes bez apkaklītes kā bur­ciņa ar augļu sulu. Man nebija par ko attaisnoties — man tu biji tu, bet maskai — tikai viena no sievietēm, kas iepa­tikusies … Jā, tik tālu bijām viens no otra es un maska — mūs šķīra dziļš bezdibenis. Mēs atšķīrāmies viens no otra, bet tā taču ir sejas virsējā kārtiņa dažu milimetru platumā, viss pārējais ir kopējs, un tāpēc tu laikam gan uzskatīsi, ka teiciens par bezdibeni ir tikai skaisti vārdi, bet man gribas, lai tu atcerētos, kā izveidota gramofona plate. Tik vienkārši; bet cik desmitus toņu tā var atkārtot! Tāpēc nav nekāds brīnums, ka cilvēka sirds pukst vienlaikus divos pretējos toņos.

Zināms, kas tur ko brīnīties. Tu taču arī pati biji sa­šķelta. Es dzīvoju divkosīgu dzīvi, un tu arī sāki dzīvot divkosīgu dzīvi. Es pārvērtos svešā cilvēkā, uzliekot svešu masku, un tu arī kļuvi svešs cilvēks, uzliekot pati savu masku. Svešs cilvēks, kas uzlicis pats savu masku… Ne sevišķi patīkams vārdu savienojums. Es iepriekš biju cerē­jis sastapties otrreiz, un man vajadzēja sīki izstrādātu plānu, bet rezultātā nācās, šķiet, otrreiz šķirties. Droši vien es kaut kur biju nepiedodami pārrēķinājies.

Ja es būtu varējis iedomāties, ka nonāks tiktāl, labāk būtu tūlīt griezties atpakaļ • • • Nē, vēl labāk, nepagriežoties atpakaļ, vienkārši pajautāt tev par piestātni un no pārē­jiem plāniem klusējot atvadīties, bet… Tad kādēļ gan es paklausīgi eju maskas pavadā?… Neesmu pārliecināts, vai mans paskaidrojums ir ko vērts: mana pieviltā mīles­tība bija nodota un kļuva par naidu, vēlēšanās atjaunot ta­ciņu neatrada atbalsi un pārvērtās atriebībā, un, tā kā es jau esmu nonācis līdz tam, iznāca tā, ka savā rīcībā es sāku sekot maskai, kaut arī nodomi mums bija pretēji, cenzdamies līdz galam pārliecināties par tavu neuzticību … Bet pagaidi mazliet — man liekas, ka arī šo piezīmju sā­kumā es bieži esmu lietojis vārdu «atriebība», un tomēr… Jā, lietoju… Toreiz galvenais iegansts maskas izgatavo­šanai bija tieksme, piekrāpjot tevi ar maskas palīdzību, at­riebties īstās sejas augstprātībai. Tad es sāku nostāties par citu cilvēku reabilitāciju, tava kārdinājuma jēga arī ieguva saprātīgumu, apcerīgumu, tad pievienojās kaut kas jutek­lisks, izšāvās kaislību izvirdums, kas pieņēma greizsirdī­bas formu, greizsirdība, uzdūrusies aizliegtai sētai, izrai­sīja mīlas konvulsijas, līdzīgas slāpēm, es kļuvu erotisks un galu galā atkal pārvērtos par atriebības gūstekni.

Pēdējā atriebības uzplūdumā bija kaut kas tāds, kas neapmierināja mani, radīja bažas. Kādu atriebību vaja­dzēja izvēlēties, kad konstatēta tava neuzticība? Vai man, kad būšu devis tev pierādījumus, jānoklausās tavi liecinā­jumi jeb arī jāpiespiež šķirties? Nekādā gadījumā — ja da­rīšu kaut ko tamlīdzīgu, tad pazaudēšu tevi. Ja mūsu attie­cības atļaus tikai slepus noskatīties tavu neuzticību caur izlauzumu aizliegtajā sētā, ko izcirti tu un maska, — lie­liski, esmu ar mieru tā noskatīties visu mūžu. Bet vai tiks īstenotā atriebība ar tādu nepārtrauktu kropļošanu? Pie­lāgojoties manai sašķeltībai, arī tu būsi spiesta ne­pārtraukti paciest to pašu sašķeltību. Ne mīlestība, ne naids… Ne maska, ne īsta seja … Acīm redzot, šajā bie­zajā, pelēkajā miglā esmu ieguvis pagaidu līdzsvaru.

Tomēr atšķirībā no manis, — es biju nolēmis mierīgi atsacīties no sava nolūka, — maska, kurai vajadzēja iztu­rēties lepni un neatkarīgi, turpretī sāka zaudēt pašsavaldī­šanos. Tavi vārdi, ko tu nejauši izmeti, kad vēlāk, pēc des­mit minūtēm, sēdēji restorānā pazemes pārejas galā un maisīji ar karotīti kafiju, laupīja maskai pašpārliecību, itin ka iedzina starp diviem spoguļiem un spieda runāt pašai ar sevi.

— Mans vīrs patlaban ir komandējumā, tāpēc …

Ko nozīmē «tāpēc»? Vairāk tu nekā nesacīji, maskai ari nebija vēlēšanās iztaujāt. Veselais saprāts pateica priekšā, ka tavus vārdus var saprast tā: tāpēc, atgriežoties mājās, man nebūs jāgatavo pusdienas, un nekas nenotiks, ja es paedīšu pilsētā, — tas ir, tu it kā attaisnojies, ka piekriti manam priekšlikumam, tā tos arī varēja uztvert. Bet tava toņa drūmajā vēsumā bija drīzāk noteiktība, it kā tu ap­stiprinātu sevi pašas acīs, un efekts bija gluži tāds pats, it ka tu iesistu knipi pa degunu maskai, kas iemīlējusies pati sevī… Par ko mēs runājām? … Jā, pareizi, maska kaut kur izlasītos vārdos cildināja tavu pirkstu formu, tad ap­vaicājās par rētiņu uz labās rokas īkšķa, ko tu biji dabū jusi, pogas gatavojot, un pēc tam, kad maska bija pārlie­cinājusies, ka tava roka tik un tā neizvairās no tās ska tiena, tā izvēlējās par sarunas tēmu cilvēku attiecības ka algebrisku vienādojumu, kurā neietilpst tādi noteikumi ka vārds, profesija, dzīves vieta, un tūlīt, cik atceros, sāka iz­dibināt tavu noskaņojumu. Maska, kura noteikti zināja, kam pieder vadošā loma tavā pavedināšanā, gatava ap­ieties ar tevi tā, kā tai ienāks prātā, sastinga izbrīnā kā bērns, ko sāncensis negaidot apgājis, nobīdījis malā.

Piezīme uz malām. Es atceros, ka toreiz šausmīgi uztraucos, baidīdamies, kaut tikai tu neat­klātu, ka aiz maskas slēpjos es.

Ja padomā dziļāk, tad būtībā nav nekādu pierādījumu, ka pavedināja maska un pavedinātā izrādījies tu. Viss bija izdarīts smalki — vai tu nepadevies kārdināšanai pēc pa­šas gribas neatkarīgi no maskas viltībām? Tā vai citādi, sākt visu no jauna nebija iespējams, un maskai, lai iedros- minātu sevi, neatlika nekas cits kā pārvērsties par vēl uz­stājīgāku pavedinātāju.

Lai arī kā maska centās izturēties kā pavedējs, tas ne­bija vajadzīgs — tu jau biji pavedināta sieviete. Ja sa­ņemsi savā varā ar vienu roku, tad tikpat piekrāpta izrā­dīsies viena roka; bet, ja sagrābsi ar abām rokām, tad tiks nodotas abas rokas — tā mēdz teikt. Lūk, kāpēc visu laiku, kamēr mēs bijām restorānā, maska visiem spēkiem centās neatgriezties pie sarunas par tavu «vīru». Tas pats attiecās arī uz tārpiem: lai kā arī likās, ka šai tēmai var pieskar­ties mierīgi, lai cik loģiski būtu pierādīts, ka tas attiecas uz citu cilvēku, — vienalga, šausmīgi. Tomēr, kad tu ne­izrādīji nekādu vēlēšanos atgriezties pie šīs tēmas, es briesmīgi sadusmojos — vispār nelādzīga situācija. Patie­šām, tu neapšaubāmi ignorēji «viņu», tātad — mani. Pā­rāk nepatīkams nicinājums. Bet, no otras puses, nevar sa­cīt, ka es vēlējos, lai tu skartu šo tēmu, — vispār man bija diezgan grūts stāvoklis. Ja tu no jauna sāktu runāt par «viņu», to varētu izmantot, lai apvaldītu masku. Man kā pavedinātājam atlika tikai cerēt, ka tu joprojām būsi mana līdzzinātāja. Mani kaitināja tava dīvainā maniere smaidīt tikai ar apakšējo lūpu. Vēl vairāk satrauca tas, ka tu rau­dzījies man cauri kaut kur tālē. Es jutos vainīgs par to, ka tu atteicies no piedāvātā alus. Bet es arī negribēju, lai tu dzertu pārāk daudz. Vārdu sakot, jutos kā cilvēks,_ kuru iegremdē ledainā vannā, tūlīt aplej ar verdošu ūdeni. Kreisā acs, it* kā aplūkodama trofeju, maigi raudzījās uz taviem pirkstiem, kas drupināja maizi, — liegi, mīksti pirk­sti, it kā ūdenī samērcēta trusīša ādiņa, ja neievēro retinu, ko ieguvi, pogas darinot; labā acs, gluži kā pievilts vīrs — sievas laulības pārkāpšanas liecinieks, viebās aiz sāpēm. Mīlestības trīsstūris, kur viens izpilda divas lomas. Anti- Eiklida trīsstūris, kas rasējumā izskatītos kā taisna līnija: «es», «maska» — mans otrais «es» un «tu».

Kad mēs bijām paēduši, laiks kā želeja tūlīt mums ap­kārt sāka sastingt. Varbūt griestu smaguma dēļ? Nepro­porcionāli masīvais betona stabs stāvēja zāles centrā un uzvedināja uz domām, ka tas, ko stabs tur, ir nesamērīgi smags. Turklāt šim apakšzemes restorānam nebija logu. Nekas neapliecināja saules laika divdesmit četru stundu vienības eksistenci. Bija tikai mākslīga gaisma, kurai trūka periodiskuma. Un tūlīt aiz restorāna sienām pa vertikāliem slāņiem, kas sniedzās dziļumā, pa pazemes upēm tecēja laiks, kas mērojams desmitiem tūkstošos gadu. Un tavs «vīrs», kuram jāskubina mūsu laiks, kamēr mēs tā viņu gaidām, nekad neatgriezīsies. Ai, laiks, sabiezē, pārvērties traukā, kas apsedz tikai mūs abus! Tad, tā arī palikdami traukā, mēs šķērsosim ielu, un vieta, kur mēs nonāksim, kļūs mūsu jaunā gulta.

Tomēr īstenībā ne es, ne maska nezinājām tavus patiesos nodomus. Neatsacīdamās, nemaz nepretodamās, tā ka radās priekšstats, it kā tu to gaidītu, tu pieņēmi manu vienkāršo manevru: vispirms uzaicināt tevi iedzert kafiju un pēc tam paēst pusdienas; bet… — kādu laiku maska optimistiski uzskatīja, ka viss norit pēc plāna, bet… — šāda tava noteiktā pozīcija, it kā tu visus savas apziņas ķieģelīšus būtu jau sastiprinājusi ar javu, no jauna viesa maskā bailes un izmisumu. Protams, tu nebiji vienkārši nelaipna. Tā kā tu piekriti, lai tevi pavedina, nelaipnība pierādītu, ka tu pārāk daudz domā par aizliegto sētu, un tu, gluži otrādi, kļūtu pieejamāka, bet tu biji pietiekami maiga, neaizmirsi delikātu rūpību. Tu nekautrējies, iztu­rējies droši, dabiski, brīvi. Vispār it nemaz neatšķīries no tās, kāda tu biji parasti, tu biji tu.

Un šī tava pastāvība radīja maskā apjukumu. Kur gan tu, gaidot pavešanu, slēp savu stīgro elpu kā izplūdušu krējuma konfekti, kur ir iekšējā ugunī kvēlojoši skatieni, gaidu izraisītais satraukums? Krampjaini pieķērušies apaļā pusdienu galda malām, mēs atgādinājām saplacinātas pie­nenes ziediņus, kas iespiesti starp saules laika lapām. Vai tā bija tikai pašapmierināta maskas iztēle, ka es, kāri rī­dams siekalas, pieķēries aizliegtajai sētai, gaidīju mirkli, kad varēšu kopā ar tevi piedalīties tās sagraušanā? Lūk, kāpēc pusdienu beigas tajā pašā laikā bija dīvainas satik­šanās dīvainas beigas.

Viesmīlis klusēdams, gluži nemanāms, kā to prasīja-no- teikumi, novāca galdu. Ūdens glāzēs sāka virmot — acīm redzot, aizgāja metro vilciens. Maska, izrādīdama nepacie­tību, joprojām muļķīgi pļāpāja, ik pa brīdim cenzdamās iespraust vārdus, kas izraisa seksuālas asociācijas, bet tu nekādi nereaģēji — ne pozitīvi, ne negatīvi. Ar acs kak­tiņu vērodams maskas apmulsumu, es dzēlīgi aplaudēju un vienlaikus nožēloju, ka nekā nevaru tevi pieķert neuz­ticībā.

Tomēr tas turpinājās kādas divdesmit minūtes, bet tad — tu droši vien atceries? — maska, atraisīdamās no sastinguma, izstiepa kāju, un kurpes purngals pieskārās tavai potītei. Tavā sejā pavīdēja tikko manāms saviļņo­jums. Skatiens sastinga kaut kur telpā. Starp uzacīm iegu­lās rieviņa, lūpas iedrebējās. Bet tu iecietīgi, mierīgi pieņēmi maskas veltās pūles, kā rīta gaisma pamazām pār­ņem nakts debesis. Smiekli plēsa masku vai pušu. Nespē­dami izlauzties uz āru, smiekli it kā pielādējās ar elektrību un paralizēja masku. Šoreiz tai it kā izdevās sašaut medī­jumu. Vispār nav ko uztraukties. Koncentrējusi savu uz­manību uz tavām sajūtām, kuras uztvēra ar kurpes purn­galu, maska arī iekoda mēlē un nodevās bezvārdu sarunas tvīksmei.

īstenībā bija bīstami vaļsirdīgi tērzēt. Piemēram, mēs apbrīnojami vienprātīgi sākām runāt par dārza kokiem; abiem negaidot izraisījās saruna par sievieti, kurai nav bērnu; alegorijās, tēlainos izteicienos es neviļus sāku lietot ķīmijas terminus — ja būšu tik nepiesardzīgs, radīsies ve­sels lēvenis pierādījumu, kas var nodot masku. Laikam gan cilvēks sagandē dzīvi pats ar saviem izkārnījumiem biežāk, nekā suns apstājas pie staba.

Bet es saņēmu skaudru triecienu. Nesatraucamais miers, ar kādu tu atļāvi sevi pavedināt, neiekļāvās manā apziņā, bet es ļoti labi iztēlojos, cik maskai tas bija pievilcīgi, — lūk, kas man bija briesmīgs trieciens. Mana kāja, kas pie­skārās tavai potītei, taču patiešām bija mana kāja, un es to skaidri apzinājos, bet, ja es visiem spēkiem nekoncen­trēšos, tad man radīsies tikai netieši, izplūduši iespaidi, it kā tāli, iztēles radīti notikumi: tiklīdz atdalījās seja, atda­lījās arī miesa. Es nojautu to, bet pietika sadurties ar šādu faktu — un man iekšās viss sagriezās aiz sāpēm. Ja tā notiek ar mani potītes dēļ, vai spēšu saglabāt pašsavaldī­šanos, kad sapratīšu, ka viss tavs augums pieejams pie­skārieniem? Vai tad es spēšu pretoties tieksmei noraut masku? Vai, pieaugot spiedienam, spēšu saglabāt mūsu sirreālistiskā trīsstūra formu, kas jau tā sasprindzināts līdz augstākajai pakāpei?…

Ar kādām pūlēm, zobus sakodis, es cietu šīs mocības lētas viesnīcas numurā. Nenorāvis masku, nenosmacējis tevi, es sasēju sevi ar rupju salmu virvi, iegrūdu maisā, atstājis tikai caurumiņus acīm, un biju spiests noskatīties, kā tu atdodies. Nevarības kliedziens man iestrēga kaklā. Pārāk vienkārši! Vairāk nekā vienkārši! Pēc satikšanās nav pagājušas ne piecas stundas — cik viss vienkārši! Ja tu kaut izskata pēc būtu pretojusies… Nu, bet cik stundas mani apmierinātu? Sešas stundas? Septiņas stun­das? Astoņas stundas?… Kādas muļķības, smieklīgi spriedelējumi… Tava izvirtība tā arī paliks izvirtība, vai paies piecas stundas vai piecdesmit, vai piecsimt.

Bet kāpēc tad es toreiz nedarīju galu šim nederīgajam trīsstūrim? Atriebības dēļ? Iespējams. Domāju, ka bija ir tas, ir citi motīvi. Ja būtu atriebības dēļ, tad laikam vis­labāk būtu bijis turpat noraut masku. Bet man bija bail. Visvairāk,- protams, es baidījos no maskas cietsirdīgās rī­cības, tā nesaudzīgi bija pārvērtusi, satriekusi visu manu mierīgo dzīvi, nu, un bez tam vēl briesmīgāka būtu atgrie­šanās pie tām vientulības dienām, kad man nebija sejas. Bailes vairo bailes, un es, gluži kā putns bez kājām, ku­ram laupīta iespēja nolaisties zemē, biju spiests vienmer lidot un lidot. Bet tas vēl nav viss… Ja es patiešām ne­spēju paciest to — ir cita izeja: maska paliks dzīva un no­galinās tevi… Tava neuzticība ir neapstrīdama, bet, par laimi, maska man ir alibi… Neuzticība — nopietna vaina … Maska spēs pilnīgi apmierināties …

Bet es nedarīju arī to. Kāpēc? Varbūt tāpēc, ka negri­bēju tevi pazaudēt? Nē, tieši tāpēc, ka nevēlējos tevi pa­zaudēt, man bija pietiekams pamats slepkavībai. Aplam ir meklēt saprātīgumu greizsirdībā. Nu, padomā: tu taču to­reiz stūrgalvīgi atraidīji mani, neskatījies uz manu pusi, bet tagad guli izstiepusies zem maskas! 2ēl, ka gaisma bija nodzēsta un es nevarēju ieraudzīt visu pats savām acīm, bet… Tavs zods, kurā apbrīnojami bija apvienots briedums un nenobriedums… Tumšā dzimumzīme pa­dusē … Rēta pēc apendicīta operācijas … Sprogainu matu kušķītis… Par visu to ņirgājās, visu ieguva. Ja tik vien es varētu, man gribētos aplūkot tevi spilgtā dienas gaismā. Tu ieraudzīji un noraidīji tārpu mudžekli, tu ieraudzīji un pieņēmi masku, un tāpēc tev nebija tiesību būt sašutušai, ka ieraudzīja arī tevi. Bet gaisma nederēja arī man. Pirm­kārt, es nevarētu noņemt brilles. Un galvenais — manā miesā tāpat bija dažādas iezīmes: rēta uz gurna, kas pali­kusi no tās reizes, kad mēs ļoti sen kopā slēpojām, un dau­dzas citas, kuras es nezināju, bet tu droši vien zināji.

Acu vietā es mobilizēju visu, kas var sajust, — ceļga­lus, rokas, delnas, pirkstus, mēli, degunu, ausis, — raidīju tos uzbrukumā, lai iegūtu tevi. Nepalaidu garām neko, kas būtu tava auguma dots signāls, — ne elpas vilcienu, ne nopūtu, ne locītavu kustības, ne muskuļu saraušanos, ne ādas atdalījumus, ne balss saišu trīsas…

Un tomēr man negribējās pārvērsties tīri par bendi. No manis bija izspiestas visas sulas, es izkaltu, un tajā pašā laikā man bija jāpacieš šī netikumība, jāpacieš šī cīņa. Tādā agonijā arī nāve zaudēja sagaidāmo asumu, un slep­kavība izskatījās tikai kā neliels barbarisms … Kas, tavu­prāt, lika man izvēlēties pacietību? Iespējams, ka tas tev šķitīs dīvaini, — cieņa, kādu tu joprojām saglabāji, kaut gan par tevi ņirgājās. Nē, «cieņa» skan mazliet dīvaini. Nē, tā nepavisam nebija izvarošana, nebija arī vienpusīga maskas patvaļa — tu ne reizi ne ar ko neizrādīji, ka no­raidi to, un tātad tevi jāuzskata drīzāk par līdzdalībnieci. Bet, kad līdzdalībnieks izturas ar cieņu pret savu kompan­jonu, tas izskatās komiski. Acīm redzot, pareizāk ir sacīt, ka tev bija pašpārliecinātas līdzdalībnieces izskats. Tāpēc, lai cik izmisīgi cīnītos maska, tā nespēja pārvērsties par netikli, nerunājot jau par izvarotāju. Tu paliki, burtiski, nepieejama. Bet fakts paliek fakts — tu esi netikumīga un neuzticīga. Un fakts paliek fakts — greizsirdība kūsāja manī kā darva katlā, kā dūmi, kas izlauzušies no dūmeņa pēc lietus, kā karstais avots, kas verd kopā ar dubļiem. Bet notika kas neparedzēts — nostājusies nepieejamības pozā, tu galu galā nepakļāvies maskai, un tas pārsteidza mani, satricināja.

Nevar teikt, ka man izdevās pilnīgi saprast, kas spieda tevi tik droši pārkāpt laulību. Droši vien tā nav vis jutek­lība. Ja tā būtu juteklība, tev toreiz vajadzētu daudz at­klātāk koķetēt. Bet tu, gluži kā pildīdama rituālu, no sā­kuma līdz galam cītīgi saglabāji nesatricināmu mieru. Es patiešām nesaprotu. Kas norisinājās tevī? Es nespēju uz­tvert arī mājienu. Slikti vēl arī tas, ka izveidojušās, iesak­ņojušās neveiksmes izjūtas līdz pašam galam — katrā ziņā līdz šim laikam, kad tiek rakstītas šīs piezīmes, — tā arī palika gluži kā nenomazgājams traips. Šī pašmocība, kas aprij iekšas, ir briesmīgāka par greizsirdības lēkmēm. Lai gan es speciāli uzliku masku, lai atjaunotu taciņu un aizvilinātu tevi uz tās, tu pagāji man garām un pazudi tā­lumā. Un, tāpat kā agrāk, kad man vēl nebija maskas, es paliku viens.

Es tevi nesaprotu. Diez vai tu piekriti uzaicinājumam tikai tāpēc, ka tas tika izteikts un tev bija vienalga, kas uzaicina, diez vai tu tēloji ielas staiguli, bet… Bet nav arī pierādījumu, ka tas tā nav. Varbūt tu biji dzimusi prostitūta un es to it nemaz nenojautu? Nē, prostitūta nevar ar tādu svētsvinīgumu notēlot sievieti. Ja tu būtu bijusi prostitūta, tad, apmierinādama svešu miesas kārību, neaplietu cilvēku ar nicinājumu, nepiespiestu viņu nodoties pašmocībai. Kas tu īsti biji? Kaut arī maska visiem spē­kiem centās sagraut šķērsli, tu, nemaz nepieskārusies, iz­slīdēji tam cauri. Kā vējš vai kā gars …

Es nesaprotu tevi. Turpmākie eksperimenti ar tevi no­vedīs tikai pie viena — pie manis paša bojā ejas.

No rīta — lai gan, kas tas nu par rītu vairs, bija jau gandrīz pusdienlaiks — mēs līdz pašām viesnīcas durvīm gandrīz nesarunājāmies. Tādēļ ka naktī es ik pa brīdim pamodos bailēs, ka tik miegā man nenoslīd maska, sapņu dēļ — it kā man kaut kur jābrauc, it kā pa ceļam esmu pazaudējis biļeti — nogurums žņaudza virsdeguni gluži tā, kā tur būtu iedurts miets. Pateicoties maskai, es spēju, tā­pat kā tu, neļaut sejā parādīties nogurumam un kaunam. Bet tās pašas maskas dēļ es nevarēju ne nomazgāties, ne noskūties. Maska, palikdama nemainīga, cieši apkļāva pa nakti satūkušo seju, ataugušie bārdas matiņi, uzdūrušies šķērslim — maskai, saliecās un sāka ieaugt ādā — šaus­mīga sajūta. Vispār maska arī ir nožēlojama lieta. Gribē­jās iespējami ātrāk šķirties no tevis un atgriezties slēptuvē.

Kad, aizsmēķējot cigareti, mana īstā seja, kura visu šo laiku bija spiesta tēlot nepateicīgu lomu, ierunājās par to, kas varēja izraisīt tevī sirdsapziņas mokas, tu pēkšņi ne­droši pasniedzi man zilganzaļu pogu, un es neviļus nodre­bēju. Tā nebija manis paceltā poga, bet cita, ar ko tu no­ņēmies toreiz, pirms pāris nedēļām. Tajā laikā mani kaiti­nāja tava aizraušanās, bet, ieraudzījis šo pogu no jauna, es, šķiet, sapratu tevi. Smalkas sudrabotas stīdziņas, gluži kā iespiestas ar adatu, savīdamās brīnumainā režģī, iezī­mējās biezajā lakas pamatnē. Šķita, ka tajā sastindzis tavs mēmais kliedziens. Poga man izlikās kā pieklīdis kaķis, ko ar neizmērojamu mīlestību kopusi veca vientuļa sieviete. Naivi? Varbūt. Bet pietika man iedomāties, ka tas ir kais­līgs protests pret «viņu», kas ne reizi nav atcerējies par tavām pogām, un tava rīcība man tūlīt likās labi pārdo­māta … Ēs gatavojos apvainot tevi, bet nu apvainotais izrādījos pats — vispār es biju meistarīgi iemācījies pa­

ciest sakāvi. Interesanti, kas ir teicis šo muļķību, it kā sie­vieti var iegūt…

Visa iela mirdzēja gaismā gluži kā hromēta. Reāla bija tikai degunā palikusī tavu sviedru smaka. Ātrumā apkopis seju, es iekritu gultā un atmodos tikai rītausmā. Izrādījās, ka esmu nogulējis gandrīz septiņpadsmit stundu. Seja dega tā, it l<ā būtu apstrādāta ar skrāpjvīli. Atvēris logu un rau­dzīdamies debesīs, kas lēni kļuva arvien gaišākas un zilā­kas, es liku klāt sejai mitru dvieli. Pamazām debesis ieguva tādu krāsu kā pogai, ko tu man biji iedevusi, un pēc tam ar kuģa skrūvi putās sakultas jūras krāsu. Man uzmācās grūtsirdība, sāpīgi saķēris ar rokām krūtis, es neviļus iebrē­cos … kāds neauglīgs dzidrums! Šajā zilgmē dzīve nav iespējama. Cik labi būtu noslāpēt vakardienu un aizvakar­dienu, lai tās pazustu. Ja analizē manu plānu tikai no for­mas viedokļa, tad nevar teikt, ka tas nebūtu devis nekādus panākumus; bet kas ievācis šo panākumu augļus un kā­dus? Ja arī bija cilvēks, kas ievāca augļus, tad tas izrādī­jās tu viena pati, jo bez kautrības notēloji ielas staiguli un kā milzīga taustāma ēna izkļuvi cauri maskai. Bet patla­ban, šeit palikusi tikai debess zilgme un sejas sāpes… Maska, kurai vajadzēja kļūt uzvarētājai, izskatījās uz galda nejēdzīgi — kā nepieklājīga bildīte pēc kāres apmie­rināšanas. Varbūt izmantot to kā mērķi vingrinājumiem šaušanā ar gaisa pistoli?… Un pēc tam saplēst to sīkos gabaliņos, it kā nekā nebūtu bijis? …

Bet zilgme pa to laiku bija kļuvusi bālāka, iela sāka iegūt savu dienas seju, un tad mana gļēvā smeldze nolupa kā veca kreve, un es no jauna tiku nesaudzīgi pievērsts neizbēgamajai īstenībai — tārpu mudžeklim. Lai arī maska nespēj man vairs sniegt sapņus, kas līdzinās svētku ugu­ņošanai, taču vēl ļaunāk — atteikties no maskas un aprakt sevi dzīvu akmens maisā bez neviena loga. Pēc vakardie­nas es vēl svārstījos, bet, ja man izdotos mūsu trīsstūrī precīzi atrast smaguma centru, tad laikam nemaz nebūtu bijis tik neiespējami, veikli noturot līdzsvaru, izmantot masku. Lai cik vētrainas būtu manas pārejošās emocijas, jebkuram plānam nepieciešams zināms laiks pabeigša­nai — tas ir pilnīgi skaidrs.

Es ātri paēdu un agrāk nekā parasti izsteidzos no mā­jas. Tā kā man no jauna bija jātēlo «pašam sevi», kas at­griežas pēc nedēļas no komandējuma, šodien pēc ilgākA pārtraukuma seja atkal apsaitēta. Iedams laukā, es parau­dzījos uz savu seju, kas atspoguļojās logā, un apstulbu. Kādas šausmas! Es pilnīgi no jauna viedokļa uztvēru at­brīvotības sajūtu, ko sniedza maska. Kā būtu, ja tūlīt pat es atgrieztos mājās? … Tāda doma mudināja mani pašu… Tas tevi ietekmēs — pagājušās nakts sajūtas, bez šaubām, vēl ir dzīvas tavā miesā. Ir vērts izmēģināt. Bet vai es spēšu to izturēt — lūk, kas jājautā. Diemžēl nebija pārlie­cības. Pagājušās nakts sajūtas bija palikušas arī man. Es droši vien moku tevi niknuma uzplūdumā tāpēc, ka viss atklājies. Bet, lai kā es cietu, tik un tā gribējās uz zināmu laiku saglabāt trīsstūri. Un mūsu satikšanos, kad būšu «es pats», atliksim uz to laiku, kad sastapšos ar atžirbušu ār­pasauli un nomierināšos.

Bet vai patiesi tā ir atžirbusi, šī ārpasaule?

Institūta vārti vēl bija aizslēgti. Kad es iegāju pa sānu durvīm, sargs ar zobu suku mutē un puķu podu rokās tā izbijās, ka uz mirkli zaudēja valodu. Viņš steigšus rnetās uz vestibilu, bet es apturēju viņu un lūdzu iedot atslēgu. Pierastā ķimikāliju smaka man bija kā ievalkāti zābaki. Bet tukšā institūta ēka atgādināja spoku mājokli, kurā dzīvo tikai koka dvēsele — smaržas, soļu skaņas. Lai at­jaunotu attiecības ar īstenību, es apgriezu plāksnīti ar savu vārdu uz labo pusi un ātri pārģērbos baltajā virsvalkā. Uz šīfera tāfeles bija uzrakstīta S grupas asistenta izdarītā eksperimenta gaita. Teicami rezultāti. Tikai tas man ienāca prātā, un vairāk pie šīs domas es neatgriežos. Sai ēkā eso­šais cilvēks, kas uzkurināja sāncensību un greizsirdību, bija slavas kāres apsēsts, centās aizsteigties priekšā ci­tiem, lai dabūtu ārzemju literatūru, lauzīja galvu par kadru problēmu, krita histērijā eksperimentu finansēšanas dēļ un tai pašā laikā cītīgi strādāja, atrazdams darbā dzīves jēgu, nebija es, bet kāds cits, man ļoti līdzīgs. Man šķita, ka mans agrākais es radniecīgs manam īstajam es tikai tik daudz, cik koka dvēselei radniecīga smarža, soļu skarta. Tas mani mulsināja. Tāpēc arī noteikumi ir pavisam citi. Tehnikā pastāv savi tehnikas likumi, un, lai arī kāda būtu seja, šos likumus tas neietekmē. Vai var, piemēram, apgal­vot, ka ir ķīmija, ir fizika zaudē jēgu, ja nesameklē sevī visu pakāpju humānās attiecības, kā, piemēram: ūdens blusu, medūzu, parazītu, cūku, šimpanzes, lauku peļu at­tiecības. Protams, ka ne! Cilvēku attiecības ir tikai cilvēku darba piedeva. Savadāk neatliktu nekas cits ka tūlīt at­teikties no paliatīvas maskarādes un izdarīt pašnāvību…

Nē, laikam spokojas… Neviena nav, un tāpēc uzma­nību pārāk saista smaržas un soļu skaņas… Nevienu tas nesatrauc; neliela brūce ādā netraucē pat darbu… Lai runātu ko runādami, tas, ko es šeit daru, skar tikai mani. Vai kļūšu caurspīdīgs, vai es zaudēšu degunu, vai mana seja kļūs līdzīga begemota purnam … Kamēr es varu strā­dāt ar aparatūru, kamēr es varu domāt, mana kompasa bultiņa vienmēr būs vērsta uz Šo darbu.

Negaidot iedomājos par tevi. Pastāv uzskats, ka sievie­tes nostādot sava kompasa bultiņu uz mīlestību. Jāšaubās, vai tam var ticēt, bet šķiet, ka sieviete tiešām var būt lai­mīga ar mīlestību vien. Nu, bet vai tu patlaban esi lai­mīga? … Pēkšņi man sagribējās pasaukt tevi savā paša balsī un sadzirdēt tavu balsi atbildam. Es noņēmu klausuli un uzgriezu numuru, bet pēc otrā signāla to uzkāru. Mana sirds nebija sagatavota. Es aizvien vēl baidījos.

Tad sāka pulcēties līdzstrādnieki, un katrs no viņiem sveicināja mani ar līdzjūtību, kurai piejaucās zināmas bai­les, — gan ēkā, gan manī beidzot atgriezās cilvēka gars. Es tomēr pārāk nervozēju. Nekas īpaši labs nenotika, bet ari nekas slikts negadījās. Ja man izdotos institūtā darbu padarīt par taciņu uz citiem cilvēkiem un trūkstošo aizpil­dīt ar maskas palīdzību, un pierast pie tādas divējādas dzī­ves, tad, apvienojot to visu, es pārvērstos par ideālu cil­vēku. Nē, maska nav vienkārši īstās sejas aizvietotāja — tā dod īstajai sejai fantastiskas privilēģijas jebkuras aiz­liegtas sētas ieņemšanā, atver tai visas durvis, un tāpēc man vajadzēs dzīvot nevis viena cilvēka, bet daudzu cil­vēku dzīves vienlaikus. Bet vienalga, vispirms — jāpierod. Es pielāgošos ar vieglu sirdi mainīt apģērbu atkarībā no vietas un laika. Tāpat kā gramofona plate spējīga vienlai­kus izdot skaņas, cik tik uziet…

Dienā norisinājās neliels incidents. Laboratorijas stūrī bija sapulcējušies bariņā vairāki cilvēki, es ar vienaldzīgu izskatu sāku viņiem tuvoties, un centrā stāvošais jaunais asistents mēģināja kaut ko noslēpt. Kad es jautāju, izrā­dījās, ka nav jau nekā, ko slēpt: tas bija uzaicinājums, kurā tika runāts par to, kā jāatrisina jautājums par kore­jiešu emigrāciju. Turklāt, kaut gan es neaizrādīju viņam, viņš sāka gari un plaši atvainoties, bet pārējie samulsuši vēroja notiekošo.

… Vāt tik tas nav tāpēc, ka cilvēkam bez sejas nav tie­sību dot savu parakstu korejiešiem par labu? Protams, asistentam nebija ļauna nolūka — droši vien viņš bija ievērojis, ka uzbudina mani, un atturējās no līdzjūtības iz­teikšanas. Ja cilvēkiem nekad nebūtu bijis sejas, diez vai varētu rasties rasu problēma, vienalga, vai tas būtu japā­nis, korejietis, krievs, itālietis vai polinēzietis. Tomēr kāpēc tad šis jaunais cilvēks, tik augstsirdīgs pēc dabas, atšķīra mani, kam trūkst sejas, no korejiešiem, kuriem ir citāda seja? Vai nevar pieņemt, ka tad, kad cilvēks evolūcijas procesā attālinājās no pērtiķa, tas notika, nevis pateicoties rokai un darba rīkam, kā parasti apgalvo, bet tāpēc, ka viņš pats sāka izdalīt sevi pēc sejas?

Tomēr bez sašutuma es palūdzu, lai man arī dod pa­rakstīt. Kā šķita, visi atviegloti uzelpoja. Bet kaut kāds ne­patīkams rūgtums tomēr palika. Kas lika man darīt to, uz ko man prāts it nemaz nenesās? Neredzamā siena, ko dēvē par «seju», aizšķērsoja man ceļu. Vai to var nosaukt par atžirbušu pasauli? …

Pēkšņi es sajutu nepārvaramu nogurumu un, aizbildi­noties ar kādu ticamu ieganstu, aizgāju mājās ātrāk nekā parasti. Es vēl nevarēju apgalvot, ka man atgriezusies sa­jūta, it kā man ir īstā seja, un diez vai varēja cerēt uz lie­lākām izmaiņām. Katrā gadījumā mana seja ir apsaitēta, un, ja es nerunāšu, nav ko bažīties, ka manu satraukumu pamanīs, turklāt neuztraukšos jau es viens pats. Laikam daudz vairāk man jābažījas par to, lai, raugoties uz tavu satraukumu, varētu izlikties, ka to neredzu. Es visu laiku pūlējos sev iegalvot: pat ja manīšu, ka tu esi ļoti apjukusi, tas nedrīkst mani satraukt, piespiest zaudēt kontroli pār sevi.

Bet, sastapusi mani pēc nedēļu ilgas šķiršanās, tu ne­izrādīji ne mazākā kauna — visā tavā uzvedībā, katrā se­jas vaibstā, gluži tāpat kā pirms nedēļas, slēpās zobgalība, un sākumā es pat apstulbu no tādas vienaldzības. Likās, it kā tevi būtu atveduši refrižeratora lidmašīnā tieši tādu pašu, kāda tu biji pirms manas aizbraukšanas. Iespējams, ka mana eksistence tik maz tev nozīmēja, ka tu neuzska­tīji par vajadzīgu šķiest spēkus tam, lai glabātu savus no­slēpumus. Jeb varbūt tu patiešām biji sātans eņģeļa iz­skatā un nekrietna bezkaunība bija tava īstā būtība? Galu galā es pikti lūdzu tevi pastāstīt, kas noticis manā prom­būtnē, un tu, it nemaz nepārvērtušies sejā, ar nevainīgu iz­skatu noņemdamās ar manām drēbēm, sāki tērzēt gluži kā bērns, kas vienatnē izklaidējies ar klucīšiem, par mājsaim­niecības jautājumiem, kas tevi satraukuši: par to, ka kai­miņi, pārkāpjot arhitektūras iestāžu instrukcijas, sākuši celt piebūvi savai mājai un viņiem sākusies rakstveida cīņa ar iestādēm, bet viņu bērnam suņu riešanas dēļ esot- bez­miegs; koku zari pagalmā zemu nokarājoties uz ielu; var­būt vajadzētu aizvērt logu, kad mēs ieslēdzam televizoru; veļas mazgājamā mašīna pretīgi rūc, vai nevajadzētu pirkt jaunu. Vai patiešām tas ir tas pats cilvēks, kas pagā jušajā naktī dāsni, gluži kā strūklaka pārpārēm pildīja mani ar jūtām, vai patiešām manā priekšā ir nobriedusi, īsta sieviete?… Negribas ticēt… Es tik izmisīgi cīnījos ar sašķelšanos starp seju un masku, kas sākās tūliņ pēc tam, kad es biju pilnā gatavībā, bet tu aukstasinīgi izturēji sašķelšanos, kas tev bija pavisam negaidīta, un tev nepa lika ne nožēlas ēnas… Kas tam par iemeslu? Cik tas ne­taisnīgi! Un, ja pateiktu tev, ka es visu zinu, ko tad?… Ja man būtu līdzi tā poga, es tūlīt klusēdams piebāztu to tev pie deguna.

Bet man atlika viens — klusēt kā zivij. Atklāt maskas noslēpumu nozīmētu atbruņoties. Nē, ja man izdotos no­vilkt tevi vienā līmenī ar sevi, tad varētu arī atbruņoties Bet tik un tā bilance nebūs manā labā. Pat ja es noraušu tev liekulības masku, tev to ir tūkstotis, un cita pēc citas parādīsies arvien jaunas, bet man ir viena maska, un zem tās — tikai mana īstā seja.

Mūsu māja, kurā es nebiju bijis veselu nedēļu, kā sūk­lis bija piesūkusies ar pierasto ikdienību, ir sienas, ir griesti, ir paklājiņi uz grīdas — viss šķita nelokāmi iztu­rīgs; bet tam, kas bija iepazinis masku, šī izturība šķita vēl viena aizliegta sēta, arī pierasta. Un, tā kā šķēršļa ek­sistēšana bija drīzāk nosacīta nekā reāla, mana eksistē­šana bez maskas kļuva netverami šķietama; turpretī maska vai šī vēl viena pasaule, ar ko biju saskāries, pateicoties maskai, man izlikās reāli eksistējoša. Tādas man šķita ne tikai mūsu mājas sienas, bet arī tu… Kaut arī nebija vēl pagājusi vesela diennakts, kopš es izjutu neglābjamu ne­veiksmi, ko var salīdzināt tikai ar nāvi, es jau sajutu stindzinošas alkas pēc tavas realitātes, ka es apjautu ar tausti. Mani pārņēma drebuļi. Kad kurmis nepieskaras ne­kādam priekšmetam ar savu ūsu galiņiem, tas sāk nervo­zēt; tāpat arī es — man vajadzēja kaut ko aiztikt ar rokām… Tā jūtas narkomāns, kuram izbeigusies narko­tika, lai gan viņš ļoti labi saprot, ka tā ir visspēcīgākā inde… Droši vien es jau sāku sajust aizlieguma simp­tomus.

Ilgāk es nespēju paciest. Man bija viss vienalga, es vē­lējos vienu — drīzāk aizpeldēt atpakaļ, uz stingro zemi. Es uzskatīju, ka tā ir mūsu māja, bet tā izrādījās pagaidu pa­jumte, un pat nodomāju, ka tieši maska nav «pagaidu» seja, bet īsta, stingra zeme, kas izārstējusi mani no jūras slimības. Un es nolēmu aiziet tūlīt pēc vakariņām, aizbil­dinoties ar ieganstu, ka nejauši atcerējos eksperimentu, kas bija pārtraukts manā komandējuma laikā un ko vaja­dzēja pēc iespējas ātrāk pabeigt. Es sacīju, ka tas ir tāds eksperiments, ko nedrīkst pārtraukt, un varbūt man būs jāpārnakšņo institūtā. Un, kaut gan agrāk tā nekad nebija noticis, tu izlikies, ka nožēlo, un tavā sejā neizpaudās nedz šaubas, nedz nepatika. Patiešām, vai bija vērts pukoties par nez kādu ieganstu, ko bija izdomājis rēgs bez sejas, lai pārnakšņotu ārpus mājas.

Neaizgājis līdz savai slēptuvei, es, nespēdams vairāk gaidīt, piezvanīju tev.

— Vai viņš … atgriezās?

— Jā, bet drīz vien aizgāja. Teica, ka darbs…

— Labi, ka tu pienāci pie telefona. Ja būtu bijis viņš, vajadzētu tūlīt nomest klausuli…

Es runāju ar vieglu sirdi, it kā loģiski izskaidrodams savu neprātīgumu, bet tu, mirkli klusējusi, smalkā balsī sacīji:

— Ļoti žēl viņa …

Sie vārdi iesūcās manī un kā tīrs spirts acumirklī iz­plūda pa visu ķermeni. Ja apsver, tad tā bija pirmā tava doma par «viņu». Bet patlaban man nebija vaļas par to domāt. Es noslīkšu, ja man tūlīt nepametīs, vienalga, ko — baļķi vai dzelzs mucu, lai es varētu pieķerties. Ja viņš pa­tiešām eksistētu, mūsu slepenā sastapšanās būtu bijis skaidrs neprāts. Viņš varēja-atgriezties jebkuru mirkli jeb­kuras vajadzības dēļ. Un, pat ja neatgriežas, nav izslēgta iespēja, ka piezvanīs pa telefonu. Labi būtu dienā, bet kā

tu attaisnosi aiziešanu no mājas tādā laikā? Es domāju, ka tev ienāks prātā tieši šī doma un tu, protams, nevarēsi izšķirties. Bet tu tūlīt bez svārstīšanās piekriti. Interesanti, arī tu droši vien tāpat ķepurojies viļņos, meklēdama, pie kā varētu pieķerties. Tomēr ne, tu vienkārši esi tikpat nekau­nīga. Liekule, valšķe, nekauņa, vējgrābsle, izvirtule, ero- tomāne, — zobus griezdams, es greizi pavīpsnāju, saites to noslēpa, un pēc tam drebuļi, kas mani purināja, pār­trauca zobu šņirkstoņu un sastindzināja smaidu.

Kas tu galu galā esi? Kas esi tu, kas izgājusi cauri vi­sam nepretodamās, nekautrēdamās, negraudama šķēršļus, pavedināji pavedinātāju, liki izvirtulim nodoties pašmocī- bai, tu, par kuru tā arī neņirgājās? Tu taču ne reizi necen­ties pavaicāt maskai vārdu, uzvārdu, nodarbošanos… It kā tu būtu saskatījusi tās īsto būtību … Kā nobāl ir mas­kas brīvība, ir tās alibi tavas uzvedības priekšā… Ja ir dievs, lai viņš padara tevi par masku mednieku… Katrā ziņā mani tu esi sašāvusi..,

Uz celiņa pie sētas puses ieejas mani kāds pasauca. Pārvaldnieka meitiņa. Viņa pieprasīja jo-jo. Es jau taisī­jos atbildēt, bet tas vilkās tikai mirkli, un tad, izbīlī atme­tis atpakaļ galvu, es gandrīz gribēju skriet prom. Ar mei- ; tenīti taču norunāju nevis es, bet maska. Ar pūlēm saval­dīdamies, es apjucis ar žestu parādīju, ka nesaprotu, par ko viņa runā, — vienīgais, kas man atlika. Vajadzēja pa­rādīt meitenei, it kā es domāju, ka viņa noturējusi mani par kādu citu»

Taču meitenīte, nepievērsdama uzmanību manis tēlo­tajam izbrīnam, atkārtoja savu prasību: jo-jo. Varbūt viņa domāja primitīvi, ka «maska» un «apsēji» ir brāļi, tāpēc noruna ar vienu automātiski attiecas arī uz otru? Nē, šo vilinošo izskaidrojumu galīgi sagrāva meitenītes vārdi:

— Neuztraucieties… Mēs taču spēlējam noslēpu­mus …

Vai tiešām viņa no paša sākuma mani izpratusi! Kā gan tas viņai izdevies? Kur esmu pieļāvis kļūdu? Varbūt viņa caur durvju šķirbu redzējusi, kā es uzlieku masku?

Bet meitenīte, neticīgi purinādama galvu, nemitīgi at­kārtoja, ka nesaprot, kāpēc es izliekos. Droši vien mana maska nespēj pievilt pat neattīstītas meitenītes acis… Ne, gluži otrādi, laikam tieši tāpēc, ka meitenīte garīgi atpalikusi, viņa spēja redzēt man cauri. Tāpat kā manai maskai neizdosies apmānīt suni. Viengabalaina intuīcija bieži izrādās asāka par pieauguša cilvēka analītisko ska­tienu. Protams, maskai, kura spēja pievilt pat tevi, kas at­radās pilnīgi blakus, nevar būt tāda defekta.

Nē, šī izmēģinājuma nozīme it nepavisam nav tik vien­kārša kā alibi sameklēšana. Negaidot es ieraudzīju šīs «viengabalainās intuīcijas» bezgalīgo dziļumu un nespēju vairs savaldīt drebuļus, kas mani sagrāba. Tā pati intu­īcija uzvedina uz domām, ka visa mana pieredze, kas iegūta šī gada laikā, var sašķīst putekļos no viena trie-' ciena… Nu, padomā pati, vai tas neliecina par to, ka mei­tenīti neapmānīja mans ārējais izskats, apsēji,, maska, un viņa saskatīja manu būtību? Tātad to varēja saskatīt. Sī bērna acīs mana rīcība, bez šaubām, bija joks.

Gan maskas dedzīgās tieksmes, gan dusmas tārpu dēļ pēkšņi man šķita bezgala niecīgas, un trīsstūris, kas grie­zās čīkstēdams, sāka palēnām apstāties kā karuselis, kam izslēgts motors …

Atstājis meitenīti aiz durvīm, es iznesu viņai jo-jo. Viņa vēlreiz klusi nočukstēja: «Spēlēsim noslēpumus,» — un pēc tam, nespēdama slēpt smaidu lūpu kaktiņos, uztina uz pirksta diegu un palēkdamās noskrēja lejā. Bez jeb­kāda iemesla manas acis pieplūda asarām. Nomazgājis seju, es to ierīvēju ar krēmu, uzliku lipīgo ziedi un uz­maucu masku, bet nez kādēļ tā nepiegula blīvi sejai. Ā, vienalga… Es biju rāmi skumīgs kā sastinguša ezera līmenis zem mākoņainām debesīm, bet visu laiku atkārtoju sev, ka man līdz galam jātic bērna acīm. Ikvienam, kas grib nopietni nākt saskarē ar citiem cilvēkiem, ir tikai viena izeja — vispirms atgriezties pie šīs pašas intuīci­jas ..,

Tajā vakarā, atgriezies pēc otrās satikšanās ar tevi, es beidzot nolēmu sākt šīs piezīmes.

Mūsu tuvības vissaviļņojošākā brīdī es biju gatavs no­raut masku. Nepanesami bija redzēt, kā tu bez jebkādām

šaubām pieļāvi, lai mana maska, ko viegli atminēja pat pārvaldnieka meitiņa, tevi pavedina. Turklāt es biju vien­kārši noguris. No līdzekļa atdabūt tevi maska pārvērtās slēptā kinokamerā, kas palīdz pārliecināties par tavu node­vību. Es izgatavoju masku, lai atgrieztu sevi dzīvē, bet pie­tika tai parādīties, kad tā izrāvās no rokām, te ar baudu bēgdama no manis prom, te pukodamās par to, ka es stāvu tai ceļā. Un tikai tu, nokļūdama starp mums, paliki ne­skarta. Kas būtu, ja es atļautu notikumiem tā risināties arī turpmāk? «Es» jebkurā izdevīgā gadījumā mēģinātu nogalināt masku, bet «maska», palikdama maska, visiem līdzekļiem atturētu mani no atriebības. Tā, piemēram, at­runātu nogalināt tevi…

Galu galā, ja es negribēju saasināt stāvokli, neatlika nekas cits kā likvidēt šo trīsstūri ar trīspusīgu vienošanos, kurā jāpiedalās arī tev. Lūk, kāpēc es arī sāku rakstīt šīs piezīmes… Sākumā maska nievājoši izturējās pret manu lēmumu, taču nespēja nekā padarīt un sāka klusēdama zo­boties par mani… Kopš tā brīža pagājuši gandrīz divi mēneši. Sajā laikā mēs sastapāmies vēl desmit reizes, un katru reizi mani mocīja doma par tuvojošos šķiršanos. Tie nav tukši vārdi, mani patiešām mocīja tāda doma. Vairāk­kārt man zuda pārliecība, un es jau gandrīz pametu savas piezīmes. Es visu laiku cerēju, ka notiks brīnums, — kād­reiz, no rīta pamodies, es atklāšu, ka maska cieši pielipusi pie sejas un pārvērtusies par manu īsto seju, es pat mē­ģināju gulēt ar masku uz sejas. Bet brīnums nenotika. Un es turpināju rakstīt — citas izejas man nebija.

Tajās dienās mani visvairāk iedrošināja meitenītes no­vērošana; paslēpusies no svešu cilvēku skatieniem ēnā pie sētas puses ieejas, viņa klusu rotaļājās ar savu jo-jo. Lie­las nelaimes piemeklētā meitene, kas neapzinās, ka tā ir nelaime, — ir daudz laimīgāka par normāliem cilvēkiem, kas cieš savu nelaimju dēļ. Varbūt tas bija instinkts — viņa nebaidījās neko pazaudēt. Un es, tāpat kā meitene, gribēju būt spējīgs pārdzīvot savus zaudējumus.

Nejauši šīsdienas laikrakstā es ieraudzfju dīvainas maskas attēlu. Liekas, tā bija kādas mežonīgas cilts maska. Pāri visai sejai it kā ar virvi iespiestas rievas veidoja ģeo­metrisku zīmējumu; simtkājim līdzīgs deguns, vīdamies sejas vidū, tiecās uz augšu pie galvaskausa; no zoda noka­rājās kaut kādi nesaprotami priekšmeti. Iespiedums bija neskaidrs, bet es kā apburts neatraudamies lūkojos uz fo­togrāfiju. Attēls sadalījās, no tā iznira mežoņa tetovētā seja, ar drēbes gabalu aizsegta arābu sievietes seja, un es atcerējos dzirdējis kādu stāstām, ka sievietes «Stāstā par Gendzi» [2] uzskatījušas, ka atsegt seju ir tas pats, kas at­segt kaunumu. To jau nestāstīja kāds svešs, bet tu. To dzirdēja maska vienā mūsu sastapšanās reizē. Kāpēc tev ievajadzējās uzsākt tādu sarunu? Toreizējās sievietes bija pārliecinātas, ka vīrietim var parādīt tikai matus, un viņas pat mira, aizsegušas seju ar kimono piedurkni. Cenzdamies uzminēt tavu nolūku, es daudz domāju par sievietēm, kas slēpa savu seju, un negaidot manu acu priekšā kā tīstoklis atritinājās tie laiki, kad neeksistēja sejas, — es biju sa­triekts. Tātad jau senatnē seja nebija tas, ko klaji parāda, un tikai civilizācija pievērsa sejai spilgtu gaismu, un pirmo reizi seja pārvērtās par cilvēka dvēseli… Un, ja seja vien­kārši neeksistēja, bet bija darināta, tātad arī es, taisīda­mies izgatavot masku, patiesībā nekādu masku nebiju ra­dījis. Tā ir mana īstā seja, bet tas, ko es uzskatīju par īsto seju, patiesībā izrādījās maska … Nu labi, pietiek, ta­gad jau viss vienalga… Šķiet, ka arī maska noskaņota miermīlīgi, tā ka te varētu arī beigt; kā tu domā? … Tikai pēc tam, ja izdosies, gribētos noklausīties arī tavu atzīša­nos … Nezinu, kur tas viss mūs novedīs, bet domāju, ka mums vēl ir par ko parunāt.

Vakar, lai sastaptos pēdējo reizi, es iedevu tev plānu, kā nokļūt manā slēptuve. Tuvojas norunātais laiks. Vai neesmu ko palaidis garām? Vai, tik un tā vairs nav laika! Maska ar nožēlu šķīrās no tevis. Tā poga pieder maskai, tad apbedīsim arī tās kopā.

Tātad tu jau visu esi izlasījusi. Atslēga atrodas pagalvī zem pelnu trauka — es gribu, lai tu atver drēbju skapi. Tieši savā priekšā tu ieraudzīsi gumijas zābakus un pa kreisi — maskas paliekas un pogu. Dari ar tām, ko vē­lies, — to es*atstāju tavā ziņā. Kad tu atnāksi, es jau būšu mājās. No visas sirds ceru, ka tad, kad tu atgriezīsies, tev būs parastā sejas izteiksme, it kā nekas nebūtu noticis…

Piezīmes .sev pašam, tās uzrakstītas uz tīrām lappusēm, kas

palikušas pelēkās burtnīcas beigās

… Es aizvien vēl gaidīju. Gaidīju joprojām pilnīgi bez­jūtīgi kā asns laukā, ko visu ziemu mīda ar kājām, un tam atliek viens — gaidīt, kamēr dos zīmi un atļaus pacelt galvu.

Iedomādamies tevi sēžam neērtā pozā — pat kājas ne- paguvi izstiept — un lasām šīs burtnīcas manā slēptuvē, kura it kā dzimusi ar veča seju, es pārvērtos par pirmat­nēju ērmu ar vienu vienīgu nervu un klusu lidinājos tum­šos, bezkrāsainos, tukšos cerību padebešos …

Bet dīvaini, manā prātā iznira tikai tavs tēls, bet pē­das, kuras tevī atstāj šīs piezīmes, es nez kāpēc nepavisam nevarēju uztvert. Vēl vairāk, pat daudzkārt pārlasīto pie­zīmju saturs, ko man vajadzēja zināt tik labi, lai nolasītu no galvas no sākuma līdz beigām, — šis saturs, gluži kā ainava caur netīru stiklu, aizslīdēja no manis, un es neva­rēju pat atšķirt pavedienu, kas palīdzētu atdzīvināt atmi­ņas. Mana sirds bija bezjūtīgi auksta un sasālīta kā kal­tēta tintes zivs. Varbūt tāpēc, ka es visam biju atmetis ar roku — lai arī kā tagad rosītos, — nekas vairs nav mai­nāms. Tādu pašu tukšumu es izjutu, pabeidzis izmēģinā­jumu sēriju. Un, jo nozīmīgāki bija šie izmēģinājumi, jo dziļāks bija šis tukšums.

Mūsu riskantās spēles rezultāts arī bija mans stāvok­lis — izlem visu tu, lai kāds būtu lēmums. Es ļoti labi sapratu, ka maskas atklāšana sāpīgi ievainos tevi, tev kļūs kauns. Bet arī tu ar savu nodevību devi man triecienu — tā ka mēs esam norēķinājušies, rezultāts — neizšķirti. Tik un tā man nav nekāda pamata izturēties izaicinoši, un es it nepavisam netaisos tev pārmest, lai kāda būtu, tava re­akcija uz šīm piezīmēm. Lai arī situācija vēl ļaunāka, nekā bija pirms maskas, un mūsu attiecības it kā iesalušas ledus blāķī, vienalga, es tik un tā esmu gatavs pieņemt jebkuru tavu reakciju uz piezīmēm — katrā ziņā būs vismaz kaut kāds lēmums.

Nē, varbūt to nevar nosaukt par lēmumu vārda pilnā nozīmē, bet kaut vai par izeju. Rūgta nožēla, dusmas, sa­kāves jūtas, lāsti, pašnoniecināšana… Es sarāvu visas ļaunās domas, kuras mani bija sagrābušas, un, vai nu labi, vai slikti, atviegloti uzelpoju, it kā paveicis milzīgu darbu.

Protams, nevar teikt, ka man negribējās, lai viss būtu labi, bet jau tas vien, ka pat gultā es nenorāvu masku un no­lēmu labāk pastāstīt tev par visu piezīmēs, — jau tas vien nozīmēja, ka es izkāru baltu karogu. Lai arī kāds būtu iz­nākums, viss būs labāks par mīlas trīsstūri — pašsaindē- šanos ar greizsirdību, kas nemitīgi plešas plašumā gluži kā vēzis.

Bet tomēr, ja padomā nopietnāk, nevar teiktāka nebija nekādu panākumu. Un, kaut gan pēc pirmā acu uzmetiena šķiet, ka manas pūles bijušas veltīgas un es nekā neesmu panācis, tik un tā pārdzīvotais atstājis manī pēdas. Katrā ziņā jau tas vien, ka es sapratu — īstā seja ir tikai nepa­beigta maska, — vai tas nav kolosāls ieguvums? Varbūt es biju pārāk optimistisks, bet šī apziņa pārvērtās manī par milzīgu spēku, un man likās: ja man lemts uz mūžu būt iekaltam nekūstoša ledus bluķī, tad arī šajā ledus bluķī es varu sameklēt dzīvību, un tad jau es pacentīšos otru reizi veltīgi nepūlēties… Bet labāk pārdomāt par visu mierīgi pēc tam, kad tu atgriezīsies, turēdama rokās kapitulācijas noteikumus. Patlaban katrā zinā man atlicis viens — gai­dīt…

Kā marionete ar pārgrieztiem diegiem es bezspēkā no­kritu uz grīdas, man gribējās tikai cik iespējams mazināt pretestību laika plūsmai. Gaišais debesu četrstūris, ko iezī­mēja loga ietvars un blakus māja, šķita kā cietuma mūris Es neatrāvu no tā acis un centos sevi par to pārliecināt Un doma, ka es viens neesmu ieslodzīts, ka visa pasaule — milzīgs cietums, — saskanēja ar manu toreizējo noskaņo­jumu. Es turpināju savu domu: katrs cenšas izrauties no šīs pasaules. Tomēr īstā seja, kļuvusi nevajadzīga kā aste, negaidot izvērtās par važām, un nav cilvēka, kuram būtu izdevies izbēgt. Ar mani ir citādi… Tikai es, kaut uz īsu mirkli, izbaudīju dzīvi aiz mūra, Es nespēju izciest tās pā­rāk blīvo atmosfēru un tūlīt atgriezos atpakaļ — lai būtu tā, bet es pazīstu šo dzīvi. Un, ja nenoliedz dzīvi aiz mūra, īstā seja — tā nav nekas cits kā nepilnīgas maskas mode­lis — nemodina nekādas pārākuma jūtas. Tagad, kad esi dzirdējusi manu atzīšanos, manuprāt, tu nespēsi katrā ziņā iebilst pret to.

Tomēr, kad betona mūris, kas aizsedza debesis, pama­zām zaudēja krāsu un izzuda tumsā, man uzmācās nepār­varamas dusmas par to, ka pūlējos nepievērst uzmanību laika nesaudzīgajam ritējumam. Līdz kādai vietai tu esi izlasījusi? Nav grūti aprēķināt, ja zina, cik lappušu vidēji var izlasīt stundā … Pieņemsim, ka minūtē viena lappuse, tātad sešdesmit lappuses… No tā brīža pagājušas četras stundas un divdesmit minūtes, tātad tev kuru katru mirkli jābeidz. Bet tu, protams, pārtrauci, nevarēji nepārlasīt da­žas vietas otrreiz. Bija brīži, kad, sakožot zobus, it kā ku­ģim šūpojoties, tev vajadzēja pārvarēt sevi. Bet vienalga, lai arī cik reižu tu pārtrauktu lasīšanu, tev būs nepiecie­šams laiks ne vairāk par stundu… Tobrīd es bez jebkāda iemesla pietrūkos kājās un tūlīt nodomāju, ka vispār man nebija nekādas nepieciešamības piecelties, bet tagad jau bija zudusi vēlēšanās atgulties no jauna. Es piecēlos, iede­dzināju gaismu un uzliku tējkannu uz gāzes plītiņas.

Pa ceļam no virtuves es pēkšņi sajutu tavu smaržu. Acīm redzot, tā bija kosmētikas smarža, tā plūda no tualetes galdiņa, kas stāvēja guļamistabā pie pašām durvīm.

Uzmācās nelabums, kā tas mēdz būt, kad dziļi kaklā ieziež ar jodu. Acīm redzot, ārā izlīdušo tārpu momentāna reakcija. Bet es jau reiz biju tēlojis masku izrādē; un vai man tagad bija tiesības šķebīgi saviebties no kosmētikas, ko lieto citi? Jābūt iecietīgākam. Reizi par visām reizēm man jāpaceļas pāri bērnišķīgajiem aizspriedumiem pret kosmētiku un liekajiem matiem. Tad, izlietodams metodi, ar kādu ārstē riebumu pret čūskām, es nolēmu koncentrēt visu savu uzmanību uz kosmētika.s psiholoģiju. Kosmē­tika… Sejas izgatavošana… Dabiski, ka tā ir īstās se­jas noliegums. Drosmīgas pūles — mainot sejas izteiksmi, censties kaut par soli tuvoties svešam cilvēkam. Bet kad kosmētika dod gaidīto efektu?… Vai sievietes var tad ne­izjust greizsirdību pret šo kosmētiku? Tā kā nebūtu ma­nāms … Bet lūk, kas ir savādi… Kāpēc pat visgreizsirdī­gākā sieviete nekādi nereaģē uz svešu cilvēku, kas ieguvis viņas seju? Vai iztēles nabadzīguma dēļ vai pašuzupurē­šanās dēļ? … Varbūt pārpilnības un pašuzupurēšanās, un iztēles dēļ, kas neļauj noteikt starpību starp sevi un svešu cilvēku? … Tas viss veda garām mērķim un nepavisam neizdziedēja riebumu pret kosmētiku. (Protams, tagad viss ir savādāk. Tagad, man šķiet, es turpinātu tā. Sievietes spējīgas izjust greizsirdību pret savu kosmētiku, acīm re­dzot, tāpēc, ka intuitīvi pārliecinās par īstās sejas vērtības krišanu. Aizmirsušas par īpašumu, viņas instinktīvi jūt, ka īstās sejas vērtība nav nekas vairāk kā tā laika relikts, kad mantotais īpašums garantēja stāvokli sabiedrībā. Var­būt tas pierāda, ka viņas ir daudz reālistiskākas un saprā­tīgākas par vīriešiem, kas pieķeras līstās sejas autoritātei? Tiesa, tās pašas sievietes aizliedz kosmētiku, kad tas skar bērnus. Varbūt kaut kur viņās perinās bažas? Bet tik un tā atbildība par to gulstas ne tik daudz uz sieviešu noteik­tības trūkumu, cik uz pamatskolas izglītības konservatī­vismu. Ja uz skolas sola audzēkņu apziņā iesakņos priekš­statu par kosmētikas lietderību, tad, dabiski, arī vīrieši uz­ņems kosmētiku bez pretošanās… Nu labi, pietiek. Lai arī cik daudz iespējamu paskaidrojumu es dotu, galu galā tā ir tikai notiesātā nožēlpjama attaisnošanās. Katrā ziņā skaidrs ir viens — pat maska nespēj izdziedināt manu pre­tīgumu pret kosmētiku.)

Lai novērstu domas, ieslēdzu televizoru. Ja neveicas, tad neveicas — demonstrēja ārzemju hroniku, patlaban bija raidījums par Amerikas nēģeru nemieriem. Nelaimīgo nēģeri saplēstā kreklā vilka baltie policisti, un diktors lie­tišķi ziņoja:

— Rasu nemieri Ņujorkā, kas izraisīja tik daudz sa­traukuma garās, melnās vasaras sākumā, deva kompetento personu paredzētos rezultātus. Harlemas ielas pārplūdi­nāja vairāk nekā, piecsimt policistu kaskās, nēģeri un bal­tie. Tika sperti piesardzības soļi tāpat kā tūkstoš deviņi simti četrdesmit trešā gada vasarā. Vairākās baznīcās vienlaikus ar svētdienas dievkalpojumu tiek noturēti pro­testa mītiņi. Gan policisti, gan Hārlemas iedzīvotāji rau­gās cits uz citu ar nicinājumu un neuzticību …

Mani pārņēma pretīga sāpju un skumju sajūta, itin kā zobos būtu ieķērusies asa zivs asaka. Zināms, man ar nē­ģeri nav nekā kopēja, izņemot to, ka mēs esam pārvērtu­šies par aizspriedumu objektu. Nēģerim ir biedri, tādi paši kā viņš, turpretī es esmu pilnīgi vientuļš. Nēģeru problēma var kļūt par nopietnu sociālu problēmu, bet tas, kas skar mani, paliks individuālos ietvaros un ne soli nevarēs iz­lauzties laukā no tiem. Bet no šīm nemieru ainām man aiz­rāvās elpa, tāpēc ka es pēkšņi iztēlojos sapulcējamies kopa vairākus tūkstošus vīriešu un sieviešu, tādus pašus kā es, kuri zaudējuši seju. Interesanti, vai mēs sacelsimies pret aizspriedumiem tikpat enerģiski kā nēģeri? Nē, tas nav iespējams. Drīzāk mēs saplūksimies savā starpā, jo mums kļūs pretīga citu kroplība, vai arī aizbēgsim kur kurais, lai neredzētu cits citu. Nē, to vēl varētu paciest. Bet mani aiz­rāva doma par šiem nemieriem. Bez jebkādas redzamas nepieciešamības, izmantojot pirmo ieganstu, kas pagadī­sies, mūsu — briesmoņu pūļi ies uzbrukumā parasto cil­vēku sejām. Naida dēļ? Jeb varbūt aiz pilnīgi utilitāras slepenas tieksmes iznīcināt normālu seju un kaut ar vienu cilvēku papildināt savas rindas? Gan viens, gan otrs va­rēja būt diezgan svarīgs stimuls, bet pār visu dominēja kaislīga vēlēšanās kā vienkāršam kareivim pazust sacel­šanās mutulī. Tieši kareivis eksistē pilnīgi anonīmi. Kaut arī viņam nav sejas, tas nav šķērslis uzdevuma izpildīša­nai, un tādējādi eksistences jēga viņam ir nodrošināta. Ne­gaidot izrādīsies, ka karaspēka daļa bez sejas ir ideāla ka­reivju grupa. Ideāla kaujas vienība, kura bez drebēšanas dosies postīt postīšanas dēļ.

Sapņos viss varēja norisināties tieši tā. Bet īstenībā es joprojām biju vientuļš. Es nebiju nogalinājis ne putniņa, kaut arī kabatā atradās gaisa pistole. Ar riebumu izslē­dzis televizoru, paraudzījos pulkstenī — laiks, ko es tev biju atvēlējis, jau pagājis.

Un tad es galīgi zaudēju mieru. Es ieklausījos katrā skaņā, ik pa brītiņam lūkojos pulkstenī — pretīga sajūta gluži kā plūdu laikā, kad nepielūdzami ūdens ceļas. Pag, soļi!… Nē, ierējās kaimiņu suns, acīm redzot, svešinieks. Un tagad? Atkal nav… Tev soļi nav tik smagi. Klau, ap- stajās mašīna, noklakstēja durtiņas, bet diemžēl — šķērs­ielā aiz mājas. Kļuvu aizvien tramīgāks. Kas tad galu galā noticis? Vai nav kas atgadījies? Varbūt esi cietusi satiksmes katastrofā? Varbūt tevi vajā kāds izvirtulis?… Bet tad tu varētu vismaz piezvanīt… Pat tu, kurai tā pa­tīk izvirtība … Nevajag, ir lietas, par kurām nedrīkst jo­kot … To, kas noticis, klāj tik maiga, tik plāna ādiņa, ka tai nedrīkst pieskarties ar vārdiem…

Ja es tā raizējos, tad varbūt labāk iet tev pretī? Kāpēc strēbt karstu putru! Ja iziešu tūlīt un mēs ceļā izšķirsi­mies— ar to arī viss beigsies. Pat ja tu esi jau izlasījusi, tev varbūt vajadzēja vairāk laika, nekā es paredzēju, lai sagremotu izlasīto, lai apdomātu, kā man labāk atbildēt. Bez tam tev vēl vajadzēja apbedīt masku, ko es biju no­devis tavā ziņā. Burtnīcas tu atstāsi kā lietisku pierādī­jumu, bet vienalga, lai bez atlikuma izdzēstu visas šī ne­lādzīgā sapņa pēdas, tu gribēsi sīkos gabaliņos saraustīt, saplēst giasku un pogu, — un arī tam droši vien bija ne­pieciešams vairāk laika, nekā es biju rēķinājis. Vispār ta­gad galvenais ir laiks. Nav izslēgts, ka tu jau esi ceļā uz māju. Vēl pēc trim minūtēm tu uzkāpsi lievenī, kā parasti divas reizes īsi piezvanīsi… Vēl divas minūtes … Vēl mi­nūte …

Neiznāca. Pamēģināšu vēlreiz no sākuma. Vēl piecas minūtes … Vēl četras minūtes … Vēl trīs minūtes … Vēl divas minūtes … Vēl viena minūte… Es bez gala to at­kārtoju un atkārtoju, un pulkstenis jau ir deviņi, desmit, rādītāji tuvojas vienpadsmitiem. Mani nervi saspringa, pārvērtās tērauda caurulītēs, kas šķindēja, rezonējot ielas trokšņa taktī. Es čukstus uzdevu sev jautājumus. Kas vēl varēja atgadīties?… Kur tu varēji iet, izņemot māju?… Taču nesaņēmu nekādas atbildes… Pilnīgi dabiski… At­bildes arī nevarēja būt… Ja tu pareizi esi sapratusi ma­nas piezīmes…

Pēkšņi es sāku lamāties. Lamādamies drudžaini tinu saites ap seju, pēc tam, tik tikko aizvēris durvis, izmetos uz ielas. Ko es kavējos! Ja tā, beidzot jāizšķiras! Varbūt jau ir par vēlu! Par vēlu? Kas ir par vēlu? Es arī pats īsti nezināju, kāpēc lietoju šo vārdu, bet nojautas bija drūmas, sakaitētas nelaimes atmosfēras pilnas, itin kā es būtu iedzīts dziļi nezvēra rīklē.

…Un šīs nojautas apstiprinājās. Bija ap divpadsmi­tiem, kad es piegāju pie mājas, kur īrēju istabu. Gaisma istabā nedega, nebija nekādu pazīmju, ka tajā kāds atro­das. Nesaudzīgi pārmezdams sev pašpaļāvību, ar kādu es gaidīju līdz tik vēlai stundai, es kāpu augšā pa sētas puķes kāpnēm un, sajuzdams mutē rūgtumu, atvēru durvis. Sirds skaļi dauzījās, gluži kā sistos pret plānu parafīna papīru. Pārliecinājies, ka istabā nav dzirdama ne skaņa, es aizde­dzināju gaismu. Tevis nebija. Arī tava līķa nebija. Istabā nekas nebija mainījies kopš tā brīža, kad es to atstāju. Uz galda akurāti gulēja trīs burtnīcas, un pat zīmīte, kurā es rakstīju, lai tu sāc lasīt ar pirmās burtnīcas pirmo lappusi, joprojām atradās zem tintes pudelītes. Varbūt tu vispār neesi parādījusies šajā istabā? Es brīnījos aizvien vai­rāk… Lai gan man būtu bijis vieglāk, ja tu būtu pazu­dusi nelasot nekā aizgājusi pēc izlasīšanas. Tik un tā ne­

laime bija notikusi. Es ieskatijos skapi. Nebija nekādu pa­zīmju, ka tu būtu pieskārusies maskai un pogai.

Kaut gan, pagaidi… Smaka… Tikko manāma pelē­juma smaka, sajaukta ar putekļiem, — tā, bez šaubām, ir tavējā. Tātad tu tomēr esi šeit bijusi. Bet to, ka viss, ieskaitot zīmīti, palicis savā vietā, var uztvert kā zīmi, ka tu esi ignorējusi burtnīcas… Bet kāpēc tad tu aizgāji til< tālu?

Nejauši paskatījies uz zīmīti, es nodrebēju. Papīrs bija tas pats, uz kura es rakstīju, bet rokraksts pavisam cits. Tā bija vēstule man, ko tu biji uzrakstījusi zīmītes otrā pusē. Acīm redzot, izlasījusi burtnīcas, tu aizbēgi. Tātad noticis visļaunākais, ko es biju paredzējis.

Nē, nevajag tik viegli lietot vārdu «visļaunākais». Vēs­tules saturs pārspēja visus manus pieņēmumus, tas ap­stulboja mani. Bailes, apjukums, sāpes, ciešanas — to visu nekādi nevar salīdzināt ar to, ko es izjutu. Kā minamā bil­dītē, kur viens vilciens pārvērš blusu zilonī, visi mani mē­ģinājumi pārvērtās par gluži pretējo, nekā es biju cerējis. Maskas apņēmība… Maskas idejas… Cīņa ar īsto seju … Visas manas cerības, kuras es centos īstenot ar šo piezīmju palīdzību, pārvērtās par muļķīgu farsu. Šausmīgi. Kas gan varētu iedomāties, ka cilvēks spēj tā ņirgāties par sevi, tā apspļaudīt pats sevi? …