Svešā seja

SIEVAS VĒSTULE

Tas, kas nedzīvs guļ skapī, nav vis maska, bet tu pats. Par tavu maskarādi zināja ne tikai meitene, kas rotaļājās ar jo-jo. Kopš pašas pirmās minūtes… Kopš tās minūtes, kad tu pašapmierināti runāji par magnēta lauka saviļņo­jumu, es sapratu visu. Tu jautāsi, kā es to sapratu, — ne­jautā, lūdzu, vairāk neko. Es, protams, samulsu, apjuku, iz­bijos. Lai sacītu ko sacīdama, tā bija pārdroša rīcība, ko pat nevarēja gaidīt no tevis — visparastākā cilvēka. Un tāpēc, kad es ieraudzīju, cik pašapzinīgi tu izturies, man likās, ka man rādās halucinācijas. Tu ļoti labi zināji, ka es redzu tev cauri. Un, to zinādams, tu tomēr uzstāji, lai mēs klusēdami turpinām šo izrādi. Sākumā man tas likās briesmīgi, bet tad es saņēmos un nodomāju, ka tu to dari manis dēļ. Tu biji mazliet samulsis, biji maigs pret mani, mīļš, šķita, ka tu uzaicini mani uz deju. Un, kad es ierau­dzīju, kā tu visiem spēkiem centies būt nopietns un izlie­cies, it kā esi piekrāpts, manu sirdi pildīja pateicība un man gribējās paklausīgi sekot tev.

Bet tu taču visu laiku maldījies. Tu raksti, it kā es esot atgrūdusi tevi, — tie ir meli. Vai gan tu pats sevi neat- grudi? Man šķiet, ka es saprotu tādu noskaņojumu, kad gribas sevi atgrūst. Un, tā kā ar tevi tā bija'gadījies, es gandrīz biju samierinājusies ar domu dalīties tavās cieša­nās. Lūk, kāpēc es nopriecājos par tavu masku. Pat par to, kas notika, es domāju ar laimes izjūtu. Mīla norauj maskas, un tāpēc jācenšas uzlikt maska mīļotā cilvēka priekšā. Ja jau nebūs maskas, tad nebūs arī laimes to no­raut. Vai tu mani saproti?

Nevari nesaprast. Līdz pašai pēdējai minūtei tu šaubī­jies: vai tik tā nav īstā seja, ko tu uzskatīji par masku, vai tā nav maska, ko tu uzskati par īsto seju? Vai tā nav? Protams, ir. Ikviens, kuru pavedina, padodas pavedināju- mam, ļoti labi to apzinādamies.

Tātad maska vairs neatgriezīsies. Sākumā ar maskas palīdzību tu gribēji atgriezt sevi, bet kopš zināma brīža tu sāki skatīties uz to tikai kā uz neredzamo cepuri, lai aiz­bēgtu no sevis. Un tāpēc tā kļuva nevis maska, bet tava otrā īstā seja. Taisnība? Beidzot tu parādījies savā īstajā izskatā. Tā bija nevis maska, tas biji tu pats. Tikai tad, ja neslēpj no otra, ka maska ir maska, ir nozīme to uzlikt. Padomā par sievietes kosmētiku, kas tev tā nepatīk, — neviens necenšas slēpt, ka tā ir kosmētika. Vispār slikta nebija vis maska, bet tu vienkārši nezināji, kā ar to ap­ieties. Pierādījums? Kaut arī tu uzliki masku, tik un tā nespēji nekā izdarīt. Nespēji izdarīt ne labu, ne sliktu. Tikai klaiņāji pa ielām, bet pēc tam uzrakstīji šo atzīša­nos, bezgalīgu kā čūska, kas saķērusi sevi aiz astes. Vai tava seja bija apdedzināta vai ne, vai tu uzliki masku vai ne — tevi tas nekādi neietekmēja. Tu nevari pasaukt masku atpakaļ. Un, tā kā neatgriezīsies maska, vai ir vērts at­griezties arī man? …

Bet vienalga tā ir briesmīga atzīšanās. Man likās, it kā mani, pilnīgi veselu, ar varu uzlikuši uz operāciju galda un griež un graiza ar simtiem sarežģītu skalpeļu un šķēru, kas paredzēti nezin kādam nolūkam. No šī redzes viedokļa izlasi vēlreiz to, ko tu esi uzrakstījis. Un tu noteikti sa­

dzirdēsi manus vaidus. Ja man būtu bijis laiks, es tev pa­skaidrotu katra mana vaida nozīmi. Bet es bīstos, ka aiz­kavēšos un tu pa gūsi atnākt. Tu esi mīkstmiesis. Kaut ari tu saki, ka seja ir taciņa, kas saista cilvēkus, bet pats tu esi mīkstmiesis, tu esi gluži kā muitas ierēdnis, tikai centies aizcirst durvis. Tu, tik augstsirdīgs cilvēks, nevari nomierināties, sacel traci, it kā es, ko tu visiem spēkiem noturēji aiz sienas, esot pārkāpusi pāri šai sienai, kura līdzīga cietuma mūrim un nolaupījusi tavu sievu. Un tu, neteikdams ne vārda, steidzīgi aiznagloji maskas durvis, tiklīdz redzes laukā parādījās mana seja. Patiešām ir tā, kā tu saki, pasaule ir pilna nāves. Bet vai nāvi nesēj tev līdzīgi cilvēki, kuri nevēlas pazīt nevienu citu kā vien paši sevi? v

Tev neesmu vajadzīga es — tev vajadzīgs spogulis. Ikviens svešais tev nav nekas vairāk kā spogulis ar tavu atspulgu. Es negribu atgriezties šajā spoguļu tuksnesī. Mana sirds gatava vai plīst no tavas ņirgāšanās — nekad, nekad savā mūžā es nesamierināšos ar to.

(Tālāk ir vēl divas rindiņas, taču tās tik stipri sasvīt- rotas, ka nav iespējams nekā izlasīt.)

… Kāds negaidīts trieciens. Uzreiz pazinusi manā maskā masku, tu joprojām tēloji pievilto. Tūkstoškājaini kauna tārpi sāka rāpot pa mani, izmeklēdami vietas, kur viegli parādās ^osāda, — paduses, muguru, sānus. Nervi, kas sajūt kaunu, droši vien atrodas pašā ādas virsmā. Mani pārklāja negoda izsitumi, es uzblīdu gluži kā slīko­nis. Ir bezjēdzīgi lietot nodrāzto izteicienu, ka es nevēlos būt klauns, kas neapzinās sevi par klaunu, jo paši šie vārdi ir kļuvuši klauna vārdi. Tu taču visu esi redzējusi caur un cauri. Vai tas neatgādina teātri, kurā tēlojis tikai viens pats aktieris, kas noturējis sevi par neredzamu, jo pilnīgi noticējis melīgiem burvju vārdiem, pat neiedomā­damies, ka viņš ir visiem redzams? Ādu vagoja kauna tirpas. Un šajās ādas vagās izauga jūras eža adatas. Vēl mazliet, un es pārvērtīšos par dzeloņainu dzīvnieku …

. Es stāvēju šūpodamies pilnīgā apjukumā. Un, kad ieraudzīju, ka arī ēna šūpojas, sapratu, ka tās nav manas iedomas, — es patiešām šūpojos. Jā, es esmu pieļāvis ne­piedodamu kļūdu. Acīm redzot, kaut kur esmu iekāpis

aplamā autobusā. Līdz kurai vietai man jāatgriežas, lai pārkāptu man vajadzīgajā? Aizvien vēl šūpodamies, es mēģināju atsvaidzināt atmiņu, meklēdams nobružātā, no­ti aipītā kartē.

Bija vēla, greizsirdības pilna nakts, kad es nolēmu rakstīt šīs piezīmes … Pavedināšanas diena, kad es pirmo reizi uzrunāju tevi… Rīts, kad es nolēmu, ka kļūšu izvir­tulis … Smaidoša rītausma, kad bija pabeigta maska … Drūms vakars, kad sāku darināt masku… Un garais pe­riods ar apsējiem un tārpiem, kuri mani pamudināja to darīt… Ko, vai vēl par maz? … Kaut arī es esmu aizgājis tik tālu, bet, ja nepārsēdīšos tur, kur vajag, man būs jā­meklē izejas punkts pavisam citā pusē. Vai patiešām arī patiesība manī neatkarīgi no tvertnes vienmēr bija saglu­mējis ūdens, kā tu apgalvo? …

Vispār kāpēc lai pazemīgi pieņemu tavu apsūdzību? Un vispirms grūti piekrist domai, ka nāves sēklas sēj tas, kas, līdzīgi man, nevēlas pazīt nevienu citu kā vien sevi. Pats izteiciens «nevēlas pazīt nevienu citu kā vien sevi» man liekas ārkārtīgi trāpīgs un interesants, bet apskatīt to daudz plašākā nozīmē nekā sekas — jebkuros apstākļos nozīmē piedēvēt tam vairāk, nekā tas pelna. Nevēlēties pa­zīt nevienu citu kā vien sevi — vienmēr ir sekas, bet nekādā ziņā nav iemesls. Svarīgākais ir tas (es rakstīju par to arī piezīmēs), ka mūsdienu sabiedrībai nepiecieša­mas galvenokārt abstraktas cilvēku attiecības, un tāpēc pat tādi cilvēki, kas, tāpat kā es, zaudējuši seju, var bez šķēr­šļiem saņemt algu. Dabiskos apstākļos mēs atrodam kon­krētas cilvēku attiecības. Apkārtējos uztver kā atkritumus, vislielākais, uz ko viņi ir spējīgi, — vilkt nožēlojumu dzī­vību tikai grāmatās un vientuļās saliņās, kuras dēvē par ģimeni. Lai arī cik skaļi televīzijas izrādes par ģimenes tēmām dziedātu slavas dziesmas ģimenei, pasaule ārpus ģimenes, kurā ir tikai ienaidnieki un izvirtuļi, tieši šī pa­saule nosaka tā vai cita cilvēka vērtību, norāda viņam algu, garantē viņa dzīves tiesības. Katru svešinieku pavada indes un nāves smaka, un cilvēkus galu galā sāk vajāt bailes no svešiniekiem. Protams, vientulība arī ir bries­mīga, bet vēl briesmīgāk ir, ja nodod sveša maska. Mēs nevēlamies tēlot no tagadnes izmestus stulbeņus, kuri iz­tapīgi turas pie svešām himerām. Bezgalīgs, monotons dienu atkārtojums šķiet cīņas lauks, kas pārvērties ikdie­nībā. Cilvēki pilnīgi nododas tam, lai nolaistu pār seju dzelzs aizkaru, aizslēgtu to, neļautu svešiniekam iekļūt iekšā. Un, ja viss norisinās labi, viņi sapņo par nepiepil­dāmo (gluži tāpat kā mana maska) — par to, kā aizbēgt no savas sejas, vēlas pat kļūt caurspīdīgi. Nav tāda sveša cilvēka, par kuru varētu sacīt, ka iepazīsi viņu, ja vēlēsies Vai šajā ziņā tu pati, būdama pārliecināta, ka ar vārdiem «nevēlos pazīt nevienu citu kā vien sevi pašu» var satriekt otru cilvēku, nevari saslimt ar smagu kaiti — nevēlēšanos pazīt nevienu citu kā vien sevi?

Tagad, protams, nav vērts vairs iedziļināties šādos sīku­mos. Būtiski ir nevis spriedelējumi, nevis attaisnošanās, bet fakti. Divas tavas piezīmes ietriecās man pašā sirdī, nāvīgi ievainoja. Pirmā — tā, protams, ir cietsirdīgā atzī­šanās, ka, atmaskojusi maskas īsto būtību, tu joprojām izlikies, it kā man būtu izdevies tevi "pievilt. Un otrā — nesaudzīgā kritika par to, ka, izsakot vienu attaisnošanos pēc otras, man esot alibi, es esot anonīms, man esot mēr­ķis tīrā veidā, es vienkārši ārdot aizliegumus, — bet pa­tiesībā es neesmu apstiprinājis šos vārdus ne ar vienu īstu darbību un tikai sapratis to, ka šīs piezīmes atgādina čūsku, kas saķērusi savu asti.

Mana maska, uz kuru es liku cerības kā uz tērauda vai­rogu, sašķīda gabalos vieglāk nekā stikls, — te nu nav ko iebilst. Patiešām, es jūtu, ka maska bija ne tik daudz maska, cik kaut kas tuvs jaunajai, īstajai sejai. Un, ja aizstāv manu teoriju, ka īstā seja — nepilnīga maskas ko­pija, tātad es, iztērējis milzīgi daudz darba, esmu radījis neīstu masku.

Iespējams… Negaidot es atcerējos mežoņa masku, ko nesen redzēju laikrakstā. Bet varbūt tieši tā ir īsta maska? Varbūt pareizi ir nosaukt to par masku tieši tāpēc, ka tai nav nekā kopēja ar īsto seju? Milzīgas acis, kas spiežas ārā no orbītām, milzīga mute ar gariem ilkņiem, ar spīdī­giem stikliņiem apspraudīts deguns un abās pusēs deguna pamatnei — sprogas, kas ripuļos sagrieztas pār visu seju, un ap tām, gluži kā bultu galos iespraustas, rēgojas garas putnu spalvas. Jo vairāk es raudzījos uz to, jo tā man šķita ķēmīgāka un nereālāka. Bet, vērīgi aplūkodams to, gluži kā taisīdamies to uzlikt, es sāku pamazām izprast šīs maskas ideju. Acīm redzot, tā pauda neprātīgu lūgšanu — tieksmi pārspēt visu cilvēcīgo un iekļūt dievu skaitā. Kāds baiss iztēles spēks! Satricinoša gribas kondensācija, tā aicināta pretoties dabas aizliegumiem. Varbūt ari man vajadzēja apstāties tieši pie tādas maskas, ja es spētu to izgatavot. Tad man no paša sākuma būtu bijis jāšķiras no sajūtas, it kā es slēpjos no citiem… Nepavisam. Es runāju tik dedzīgi, ka tev bija pilnīgs pamats ņirgāties par sar.ežģītiem skalpeļiem un šķērēm, kas paredzētas nez kā­diem nolūkiem. Ja labi būt briesmonim, tad varbūt nav īpašas nepieciešamības pēc maskas un pilnīgi pietiek ar tārpu mudžekli? Gan dievi kļuvuši citādi, gan cilvēki kļuvuši citādi. Cilvēki sāka ar periodu, kad mainīja seju, izgāja cauri periodam, kad seju aizsedza, kā to darīja arābu sievietes, sievietes «Stāstā par Gendzi», un nonāca pie tagadējā atklātās sejas perioda. Es netaisos apgalvot, ka tas ir progress. To var uzskatīt par cilvēku uzvaru pār dieviem un tajā pašā laikā aplūkot kā padevību viņiem. Tāpēc jau arī mēs nezinām, kas būs rīt. 'Nav izslēgts, ka rīt negaidot iestāsies atteikšanās no īstās sejas gadsimts. Bet šodien drīzāk ir nevis dievu gadsimts, bet cilvēku gad­simts. Un tam bija savi iemesli, ka mana maska imitēja īsto seju.

Nu, pietiks. Ir jau diezgan iemeslu. Ja pameklēs, var atrast attaisnojumu, cik vien vēlas. Bet, lai arī cik garā virknē tos savirknētu, tik un tā nespēšu apgāzt tos divus faktus, uz kuriem tu norādīji. Jo vairāk tāpēc, ka pret tavu otro iebildumu — mana maska galu galā neesot spējusi nekā izdarīt un noņēmusies tikai ar attaisnošanos — nav ko iebilst, gluži otrādi, es pats aizvien vairāk un vairāk to pierādu. Pietiek bezgalīgi sevi apkaunot. Ja es tikai būtu nostādījis sevi par apsmieklu, cietis sakāvi, vēl varētu iz­tikt, bet visas manas mokas izrādījās veltīgas — tas ir vairāk nekā skumīgi un tik apkaunojoši, ka es nespēju pat attaisnoties. Viss ir tik acīm redzams, ka jākrīt izmisumā. Nevainojams alibi, bezgalīga brīvība — un tik un tā ne­kāda rezultāta. Turklāt, atstājis šo sīko rakstisko atskaiti, es pats savām rokām iznīcināju savu alibi, un tagad neko vairs nevar padarīt. Vai es nelīdzinos riebīgam impoten­tam, kurš spēj tikai teikt skaistus vārdus par dzimum­tieksmi? …

Jā, vienīgais, par ko vēl ir vērts uzrakstīt, — tas ir par kinofilmu. Manuprāt, tas notika apmēram februāra sā­kumā. Piezīmēs es nemaz neskāru šo filmu — un ne tik daudz tāpēc, ka tai nebija nekāda sakara ar mani, cik tā­pēc, ka tā pārāk skāra mani… Es neviļus izvairījos runāt par to tāpēc, ka sajutu —,tas iznīcinās visu manu grūto darbu, radot masku. Bet tagad es jau esmu nonācis līdz pēdējai robežai, un māņticībai nav vietas. Jeb varbūt tā­pēc, ka stāvoklis mainījies, es tagad to uztveru savādāk. Patiešām, tas, ko es redzēju, nebija parasta cietsirdība. Filma bija mazliet neparasta, un tai nebija sevišķu panā­kumu, bet nosaukumu tu droši vien atceries — «Viena mī­las puse».

Sastindzis peizāžs. Uz tā fona klupdama lēni iet tieva meitene vienkāršā, bet spodrā tērpā, viņas profils caur­spīdīgs kā rēgam. Viņa iet pa ekrānu no labās puses uz kreiso, tāpēc redzama tikai viņai sejas kreisā puse. Diben- plānā dzelzsbetona ēka, un meitene iet, gandrīz skardama šo ēku ar skatītājam neredzamo labo plecu. Viņa it kā kaunas no cilvēkiem, un tas ļoti harmonē ar viņas sku­mīgo profilu un vēl vairāk pastiprina smeldzošo iespaidu, ko viņa rada.

Ielas otrajā pusē trīs huligāniem līdzīgi puiši, atbalstī­jušies uz stieņa, kas nožogo trotuāru no braucamās daļas, gaida upuri. Viens no viņiem, pamanījis meiteni, iesvil­pjas. Taču meitene uz to nekādi nereaģē, it kā tai trūktu orgānu, kas uztver ārējos kairinājumus. Otrs no kompāni­jas, biedra svilpiena mudināts, pieceļas un sāk viņai tuvo­ties. Ar pierastu kustību no aizmugures viņš satver meiteni aiz kreisās rokas, cenzdamies pievilkt sev klāt, un rupji nolamājas. Meitene, it kā uz to sagatavojusies, apstājas un lēni pagriežas uz puiša" pusi… Un viņas sejas pavēr­stā labā puse izrādās keloīdo rētu nežēlīgi sagraizīta un pilnīgi izķēmota. (Sīkāka paskaidrojuma nebija, bet nāka­majā dialogā bieži atkārtojas vārds «Hirosima», un, acīm redzot, meitene ir apstarošanas upuris.) Puisis sastingst, nespēdams izrunāt ne vārda, bet meitene, aizgriezusies projām un atkal ieguvusi daiļa rēga seju, aiziet, it kā nekas nebūtu noticis …

Pēc tam meitene iet pāri vairākām ielām, izmisīgi cīnī­damās ar sevi ikreiz, kad iznāk klajā vietā, kuru no labās puses nekas neaizsedz, vai pie krustojuma, kas jāšķērso (es tik ļoti ņēmu to pie sirds, ka, burtiski, pietrūkos no savas vietas), un beidzot pieiet pie barakām, ko apjož dze­loņstieples.

Dīvainas celtnes. It kā mēs negaidot būtu atgriezušies divdesmit gadus atpakaļ, — pa iekšējo pagalmu klaiņo vecās armijas formas tērpos ģērbti kareivji. Vieni ar vien­aldzīgu sejas izteiksmi, citi maršē, pēc katriem trim soļiem apstājas un militāri sveicina. Viņu vidū vislielāko iespaidu atstāj vecs kareivis, kas visu laiku ar skubu deklamē pie sevis imperatora reskriptu, kurā tiek uzrunāti kareivji. Vārdi kļuvuši novazāti un zaudējuši jēgu — saglabājušās tikai vispārējās kontūras un tonis.

Tā ir psihiatriskā slimnīca bijušajiem karavīriem. Slim­nieki nezina par sakāvi karā un dzīvo pagātnē, palikdami tajā laikā, kas viņiem apstājies pirms divdesmit gadiem. Meitenes gaita, ejot garām šīm scēnām, izmainījusies līdz nepazīšanai, tā kļuvusi viegla un mierīga. Viņa nesarunā­jas ne ar vienu, bet starp viņu un slimajiem sajūtama sav­starpēja uzticība un tuvība kā starp draugiem, kaut arī patlaban viņiem nemaz nav vaļas. Un meitene, kamēr sa­nitārs viņai par kaut ko pateicas, sāk mazgāt veļu, nome­tusies barakas kaktiņā. Šo labdarīgo darbu viņa izvēlēju­sies pati un veic reizi nedēļā. Kad meitene paceļ galvu, starp celtnēm saredzams saules apspīdēts klajums, kur bērni bezrūpīgi rotaļājas ar bumbu.

Pēc tam cits skats. Tagad mēs redzam meitenes dzīvi mājās. Viņas māja — maza darbnīca pilsētas nomalē, kur no skārda štancē rotaļlietas, — prozaiska, drūma māja. Bet, kad skatītājs gan no labās, gan kreisās puses redz pietvīkušo meitenes seju, pieticīgajā mājas izskatā parādās dīvaina pārmaiņa, un pat rindā saliktās vienkāršās rokas spiedes sāk žēli vaidēt. Un, kamēr ar kaitinošu rūpību tika atainotas šīs ikdienišķās dzīves detaļas, modās bažas par meitenes nākotni, kas nekad nepienāks, par viņas sejas daiļo pusi, ko .nekad neviens nenovērtēs. Tajā pašā laikā bija skaidrs, ka tāda līdzjūtība sadusmo meiteni, nepatīk viņai. Tāpēc nepavisam nebūs jābrīnās, ja kādu dienu šī meitene izmisuma uzplūdumā aplies ar skābi neskarto sejas pusi un padarīs tādu pašu kā sakropļoto. Vienalga, tā nav izeja. Bet nevienam nav tiesību apsūdzēt meiteni par to, ka viņai neienāca prātā (nekāds) cits līdzeklis.

Un atkal nākamās dienas rīts. Meitene, pagriezusies pret brāli, pēkšņi saka:

— Karš. Nez kāpēc tas tik ilgi nesākas?

Tomēr meitenes tonī it nemaz nebija jaušams naidī­gums pret citiem cilvēkiem. Viņa nepavisam to nesacīja tāpēc, ka alktu atriebties tiem, kurus nav sakropļojis karš. Viņa vienkārši loloja naivu cerību, ka, sākoties karam, tūlīt notiks vērtību pārvērtēšana, cilvēku intereses koncen­trēsies ne tik daudz uz seju, cik uz vēderu, ne tik daudz uz ārējo formu, cik uz dzīvību. Šķita, ka brālis sapratis jau­tājuma būtību, tāpēc viņš vienaldzīgā tonī noteica:

— Jau krietni ilgi… Bet rītdienai pat laiku nevar precīzi pareģot.

— Ja tik viegli būtu uzzināt, kas notiks rīt, pareģes paliktu bez maizes.

— Protams. Tāpat ir ar karu — tikai pēc tam, kad tas būs sācies, uzzināsi, ka tas iesācies.

— Pareizi gan. Ja iepriekš zinātu, ka sasitīsies, ne­viens nesasistos…

Tas, ka par karu tika runāts tā, vienaldzīgā tonī, it kā no kāda gaidītu vēstules, bija smagi, radīja neciešamu atmosfēru.

Bet ielās nav nekā tāda, kas vēstītu vēdera un dzīvības tiesību atjaunošanu. Kinokamera meitenes dēļ šaudās pa ielām, bet vienīgais, ko tai izdodas pamanīt, — tā ir pār­mērīga alkatība, nesaudzīga dzīvības izšķiešana. Izplūdes gāzu bezgalīgā jūra… Neskaitāmas jaunceltnes… Ne­tīru, putekļainu rūpnīcu kaucošie dūmeņi… Joņojoši ugunsdzēsēju automobiļi… Briesmīga burzma izpriecu vietās un izpārdošanās… Nepārtraukti zvani policijas iecirknī… Televīzijas reklāmu nemitīgās klaigas…

Galu galā meitenei liekas, ka viņa nespēj vairs gaidīt. Ka nevar ilgāk gaidīt. Tad šī meitene, kura nekad neko nebija lūgusi, vēršas ar sirsnīgu lūgumu pie brāļa. Viņa sāk lūgt brāli aizbraukt kopā ar viņu kaut kur tālu, tālu (kaut reizi mūžā). Brālis tūlīt pamana, ka vārdu «mūžā» viņa uzsver vairāk nekā vārdu «reizi», bet viņš jūt, ka viņam nav tiesību uzspiest māsai vientulību kā agrāk, cita ceļa nav, un viņš piekrītoši pamāj, jo mīlēt nozīmē dalīties bēdās.

Un, lūk, pēc dažām nedēļām brālis un māsa aizbrauc. Tumsā iegrimusi istaba provinces viesnīcā pie jūras. Māsa visiem spēkiem cenšas, lai sakropļotā sejas puse paliktu ēnā un brālim būtu redzama tikai daiļā puse, sasien matus ar lentu, ir neparasti mundra, līksma. Viņa teic, ka jūra ir nejūtīga. Brālis atbild, ka tas ir nepareizi, ka jūra ir lie­liska stāstītāja. Bet viņu uzskati atšķiras tikai šajā jautā­jumā. Par pārējo, pat sīkumiem, viņi ir pilnīgi vienis prātis, gluži kā iemīlējušies, katrs vārds viņiem iegūst divkāršu jēgu. Paņēmusi no brāļa cigareti, meitene mēģina smēķēt. Viņu satraukums pāriet patīkamā nogurumā, un viņi at­gulstas blakus gultā. Caur logu, ko viņi atstājuši atvērtu, lai varētu redzēt mēnesi, māsa vēro, kā cita pēc citas krīt zelta lāses, applūdinot robežu starp jūru un debesīm. Viņa uzrunā brāli, bet tas neatbild.

Vērodama, kā uzlec mēness, kas atgādina zelta valzivs muguru, meitene visu laiku kaut ko gaida, bet tūlīt, atce­rējusies, ka viņi atbraukuši pie jūras, lai pārtrauktu gaidī­šanu, uzliek roku uz brāļa pleca, sāk purināt viņu, cenz­damās uzmodināt, un čukst:

— Vai tu mani nenoskūpstīsi?

Brālis bija pārāk samulsis, lai arī turpmāk izliktos gu­ļam. Acis pavēris, raudzīdamies uz caurspīdīgo, gluži kā no porcelāna veidoto māsas profilu, viņš nespēja viņu no­lamāt, bet, protams, nevarēja arī izpildīt tādu lūgumu. Taču māsa nepiekāpās.

— Rīt taču var būt karš… — karsti lūgdama, aiz- .elsdamas viņa čukstēja, tuvinādama savas lūpas aizvien vairāk brāļa lūpām.

Tā izmisīga aizlieguma pārkāpšana rada neprātīgu, ne­pilnīgu degšanu starp diviem veseriem, kas nesit taktī, — starp niknumu un vēlēšanos … Mīlestība un pretīgums … Maigums un tieksme nogalināt… Piekrišana un atraidī­jums… Glāsti un sitieni — aizvien ātrāka krišana, kas ro­taļājās ar nesamierināmām kaislībām, krišana, kas nogriež atpakaļceļu… Ja to nosauc par nekaunību, vai tad kaut viens no viņu paaudzes var izvairīties no tā, lai netiktu ievilkts līdzīgā nekaunībā?

Debesis kļuva gaišākas, tuvojās rītausma. Meitene, ieklausīdamās guļošā brāļa elpā, klusu piecēlās un sāka ģērbties. Pie brāļa pagalvja viņa nolika jau iepriekš sa­gatavotas divas aploksnes un zagšus izgāja laukā no ista­bas. Tiklīdz durvis aiz viņas aizdarījās, brālis, kurš, kā šķiet, bija gulējis, atvēra acis. No pusatvērtajām lūpām izlauzās dobjš vaids, pār vaigiem sāka ritēt asaras. Viņš

piecēlās no gultas, piegāja pie loga un, šņirkstot sakodis zobus, sāka piesardzīgi skatīties, mazliet izliecies pār pa­lodzi. Viņš ieraudzīja, kā meitene, gluži kā balts putns, strauji skrien uz drūmi bangojošās jūras pusi. Vilnis reizi no reizes atmeta atpakaļ balto putnu, taču, beidzot pievā­rējusi to, meitene, gan pazuzdama, gan no jauna parādī­damās, aizpeldēja atklātā jūrā.

Viņš vairs ilgāk nespēja nostāvēt uz ceļiem uz cietās grīdas, tālumā parādījās sarkanu uguņu līnija, un tas uz mirkli novērsa viņa uzmanību, bet, kad viņš no jauna pa­skatījās turp, kur pirms tam kā balts punkts bija peldējusi māsa, nekas vairs nebija redzams.

Visi ir cieši pārliecināti, ka pasaka par neglīto pīlēnu noteikti beidzas ar gulbja dziesmu. Tur tad arī rodas opor- tūnisms. Labi pašam izjust to, ko izjūt gulbis. Lai kādu dziesmu tev dziedātu citi — tā ir nāve, pilnīga sakāve. Man tas ir pretīgi. Paldies! Ja es nomiršu, neviens nedo­mās par mani kā par gulbi, tātad es varu cerēt uz uz­varu … Kad es noskatījos šo filmu, tā izraisīja tikai dus­mas, bet patlaban ir savādāk. Es nevaru neapskaust šo meiteni.

Viņa vismaz rīkojās. Ar kādu milzīgu drosmi viņa sa- , grāva, kā liekas, nepārvaramo aizliegto sētu. Nu, un tas, ka viņa nomira, — tas taču notika pēc pašas gribas, un tas ir daudz labāk nekā stāvēt dīkā. Lūk, kāpēc šī meitene piespieda citu cilvēku izjust rūgtu nožēlu, justies gandrīz vai par nozieguma līdzdalībnieku.

Labi, es arī došu maskai vēl vienu izdevību, par laimi, tā vēl eksistē. Man viss ir vienalga, tāpēc nepieciešama tāda rīcība, kas izjauktu pašreizējo situāciju un izglābtu manus mēģinājumus no nebūtības. Drēbes, kurās es pār­ģērbos, un gaisa pistole gulēja savās vietās. Pietika attīt saites un uzlikt masku, kad tūlīt manā psiholoģiskajā spektrā notika pārmaiņas. Piemēram, īstās sejas sajūta, ka man jau četrdesmit gadu, pārvērtās sajūtā, ka man vēl tikai četrdesmit gadu. Paskatījies spogulī, es ļzjutu prieku, it kā būtu sastapies ar vecu draugu. Sīkdama kā muša, .maska no jauna sāka uzpildīties ar viņai raksturīgu rei­bumu un pašpārliecību, ko es pavisam biju aizmirsis. Ne­vajag izdarīt pārsteidzīgus secinājumus. Maskai nebija

taisnība, bet viņa ari nekļūdījās. Nevar atrast atbildi, kas noderētu visiem gadījumiem.

Gluži kā sakalts es izgāju naksnīgajā ielā. Bija tik vēls, ka garāmgājēji bija pazuduši, debesis, sapinkojušās gluži kā slims suns, noslīgušas virs pašiem jumtiem. Mikls vējš, no kura kaklā sāka kasīt, vēstīja lietu. Tuvākajā tele­fona būdiņā es sāku šķirstīt telefona grāmatu, cenzdamies atrast, kur tu varētu paslēpties. Tavu vecāku māja, tavas skolas biedrenes māja, tavas māsīcas māja.

Bet visi trīs mēģinājumi bija neveiksmīgi. Spriežot pēc miglainām atbildēm — vari ticēt vai neticēt, — bija grūti •izprast patiesību. Zināmā mērā es biju sagatavojies uz to un pārāk vis nezaudēju drosmi. Varbūt braukt mājās? Līdz pēdējam elektriskajam vilcienahi ir vēl mazliet laika, bet, ja nepagūšu, varu paņemt taksometru.

Pamazām manī pieaug niknums. Es saprotu tavu sašu­tumu, bet tas taču ir, tā sakot, patmīlības un lepnuma jau- tajums — klauns piespieda tevi nodibināt ar viņu tuvas attiecības. Es netaisos izturēties pret tavu lepnumu kā pret nevajadzīgu apendiksu, bet es varu tikai paraustīt ple­cus — vai tas ir to vērts, lai tā dēļ iesniegtu notu par attiecību pārtraukšanu? Gribu jautāt: kādu māsas sejas pusi brālis skūpstīja šajā filmā? Diez vai tu spēsi atbildēt. Tu taču man nepalīdzēji, kā brālis palīdzēja māsai. Kaut arī tu atzini maskas nepieciešamību, tev tā bija pieradināta maska, kas nespēj pārkāpt aizliegumu. …Nu, bet tagad sargies. Tagad tevi vajās maska — mežonīgs zvērs. Tā kā atmaskota tās īstā būtība, tā pārvērtās nevis vairs vājā maskā, kad greizsirdība to bija padarījusi aklu, bet gan maskā, kas spējīga pārkāpt jebkuru likumu. Tu pati izraki sev kapu. Nekad vēl manis uzrakstītais nav nesis šādus augļus.

Negaidot es sadzirdēju spalgu sieviešu papēžu klau- dzoņu. Paliek tikai maska — es pazūdu. Vienā mirklī, ne­prātodams ne minūti, es paslēpos aiz stūra, nolaidu pisto­les drošinātāju un aizturēju elpu. Kālab to visu darīju? Varbūt tā ir vienkārši izrāde, lai pārbaudītu sevi, bet var- „ būt es arī patiešām esmu kaut ko nodomājis? Es nevaru atbildēt sev uz šo jautājumu līdz tam brīdim, kamēr sie­viete neatradīsies šāviena attālumā, līdz pašam pēdējam, izšķirošam acumirklim.

Bet padomāsim. Vai es spēšu, to izdarījis, pārvērsties

par gulbi? Vai es spēšu piespiest cilvēkus justies par no­zieguma līdzdalībniekiem? Bet vai tas vajadzīgs? Skaidrs ir viens — es varu tikai kļūt par izvirtuli, kas pamests lik­teņa varā. Mans noziegums būs komisks, un tāpēc mani attaisnos — tas arī ir viss. Starp kinofilmu un īstenību, acīm redzot, pastāv atšķirība. Vienalga — neko nevar da­rīt, — Jai uzvarētu īsto seju, cita ceļa nav. Es zinu, tur nav vainojama vienīgi maska, drīzāk tas slēpjas manī pašā… Bet tas, kas ietverts manī, — tas ir kaut kas kopējs, tas ir visos citos cilvēkos, un tāpēc es nevēlos uzvelt visu šo problēmu tikai uz saviem pleciem vien … Apsūdzēt mani vienu neizdosies … Es nīstu cilvēkus … Man nav padomā atzīt nepieciešamību attaisnoties kāda priekšā, lai tas būtu kas būdams!

Soļi nāk aizvien tuvāk …

Nekad vairs nespēšu rakstīt. Rakstīt vajag, acīm redzot, tikai tad, kad nekas nenotiek.

Svešā seja.

Tulkojusi L. Rūmniece……………………… 161

ļ

Kobo Abe

SIEVIETE SMILTIS, SVESA SEJA

Redaktores V. Polkāne un M. Danneberga Māksi, redaktors V. Grants Tebn. redaktors A. Mironovs Korektore K. Rumbēna Nodota salikšanai 1970. g. 2. martā. Parak­stīta iespiešanai 1970. g. 20. maijā. Avīžu papīrs, formāts 84X108'/32. 10,75 fiz. Iespiedi.; 18,06 uzsk. iespiedi.; 19,81 izdevn. 1. Metiens 60 000 eks. Maksā 1 rbl. 14 kap. Izdevniecība «Liesma* Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 23433-D-243. Iespiesta Latvijas PSR Mi- nistru Padomes Preses komitejas 3. tipogrā­fijā Rīgā, Ļeņina ielā 137/139. Pašūt, Nr. 132.