Tiranozauru kanjons

Divdesmita nodaļa

Nākamajā rītā Toms saņēma e-pasta vēstuli:

Tom!

Es "atšifrēju" piezīmes. Tu neticēsi. Es atkārtoju: Tu ne­ticēsi. Atnāc uz klosteri, cik vien ātri iespējams, un sagatavo­jies pārsteigumam.

Vaimens

Toms nekavējoties devās ārā no mājas. Kad viņa Chevy bija jūdzes attālumā no klostera, nepacietība jau bija sasnie­gusi drudžainu pakāpi.

Drīz parādījās klostera zvanu tornis, un Toms iebrauca stāvvietā, smilšu mākonim novirpuļojot. Tūlīt pat no baznī­cas burtiski izlidoja brālis Vaimens, talāram kūļājoties ap kā­jām. Viņš izskatījās kā milzīgs sikspārnis uz zara.

Cik ilgu laiku jums prasīja koda atšifrēšana? Toms pa­jautāja, kad viņi kāpa augšā kalnā. Divdesmit minūtes?

Divdesmit stundas. Es tā arī to neatšifrēju.

Nesaprotu.

Tur jau ir tā problēma. Tas nebija kods.

Nebija kods?

Tas jau arī mani samulsināja. Visi tie skaitļi kārtīgās rin­diņās un ailītēs… Es pieņēmu, ka tam jābūt kodam. Katra izdarītā pārbaude liecināja par to, ka tie nav nejauši izvē­lēti, ka tur ir noteikta kārtība bet kāda? Tas nebija pirm­skaitļu kods; tas nebija ne aizvietojuma, ne pārlikšanas kods vai jebkāds cits, ko varēju iedomāties. Es biju nonācis strup­ceļā līdz man iešāvās prātā, ka tas nemaz nav kods.

Tad kas tas ir?

Dati.

Dati?

Es biju pilnīgs idiots. Man to jau uzreiz vajadzēja ierau­dzīt. Viņi bija piegājuši pie ēdnīcas, un Vaimens, pieliekot pie lūpām pirkstu, apklusa. Viņi iegāja iekšā un devās pa gai­teni uz nelielu, vēsu, izbalsinātu istabu. Uz nelīdzena koka galda stāvēja Apple klēpjdators zem uztraucoši reāla kruci­fiksa. Fords vainīgi palūkojās apkārt un uzmanīgi aizvēra durvis.

Vispār jau mēs nedrīkstam šeit sarunāties, viņš nočuk­stēja. Es jūtos kā sliktais puisis, kas skolā smēķē tualetē.

Kādi dati tie ir?

Tūlīt redzēsi.

Vai tie atklāja vīrieša identitāti?

Ne gluži, bet novedīs pie viņa. Tik daudz es zinu.

Viņi paņēma krēslus un apsēdās pie galda. Brālis Vaimens

atvēra datoru, ieslēdza to, un viņi pagaidīja, līdz tas sāk dar­boties. Tiklīdz dators sāka strādāt, Vaimens sāka ātri rak­stīt.

Esmu pievienojies internetam caur platjoslas satelīta pie­slēgumu. Šis vīrs ir lietojis zondēšanas ierīci un ierakstījis datus savā piezīmju grāmatiņā.

Kādu ierīci?

Tas prasīja man kādu laiku, lai saprastu. Apslēpto mantu meklētāji parasti lieto divas ierīces. Pirmā ir protona plūsmas magnetometrs, kas būtībā ir bezgala izsmalcināts metāla de­tektors. Tu staigā pa zemi, un tas izmēra dažādas vietējā magnētiskā lauka vibrācijas. Bet izejošie dati, kas mērāmi miligausos, nepavisam neizskatās pēc šiem skaitļiem. Otra ierīce ir radars, kas ieurbjas zemē, jeb GPR. Būtībā tas iz­šauj radara pulsus zemē un ieraksta atbalsi. Atkarībā no ze­mes tipa un tā, cik tā sausa, radars var ieurbties līdz pat pie­ciem metriem, pirms tas atstarojas. Var iegūt neskaidru trīs dimensiju attēlu kaut kam, kas paslēpts zemē vai kādā ak­menī. Tas ļauj saredzēt spraugas, alas, vecas raktuves, ap­slēptas dārgumu lādes, rūdu dzīslas, senus mūrus vai ka­pus tamlīdzīgas lietas.

Viņš apklusa, lai atvilktu elpu, un ātri turpināja.

Izrādās, ka skaitļi tavā piezīmju grāmatā ir datu plūs­ma no ļoti jutīga, paša gatavota radara. Veicās, ka tā ir stan­darta iekārta, kas atdarināja Dalasas BANDI55 Swept FM, lai attēlu varētu pārstrādāt veikalā nopirkta programmatūra.

Šis apslēptās mantas meklētājs bijis nopietns vīrs.

Par to nav ne mazāko šaubu. Viņš ļoti labi zinājis, ko dara.

Tātad vai viņš kaut ko atradis?

Par to nav ne mazāko šaubu.

Toms tik tikko spēja izturēt neziņu.

Kas tas ir?

Vaimens pasmaidīja un pacēla pirkstu.

Tūlīt tu redzēsi tā radara iegūtu kartogrāfisku attēlu, kas dabūts, lietojot GPR. Tie bija visi tie skaitļi grāmatiņā: rūpīga bagātību atrašanās vietas kartografēšana.

Toms vēroja, kā Vaimens pieslēdzas interneta savienoju­mam, kuru uzturēja Bostonas universitātes ģeoloģijas fakul­tāte. Viņš izbrauca cauri vairākām augstu tehnoloģiju hiper­teksta lapām, kas bija saistītas ar radaru, satelīta attēliem, līdz nonāca pie lapas, kur bija izlasāms:

BAND 155 SWEPT-FM GPR PĀRSTRĀDE UN ANALĪZE

IEVADIET SAVU LIETOTĀJA VĀRDU UN PAROLI

Ielauzos tajā, Vaimens nočukstēja ar smaidu sejā, uz­rakstot lietotāja vārdu un paroli. Nekā ļauna, tikai izlikos, ka esmu Bostonas universitātes students.

Man šķiet, ka tā nepavisam nav mūkam atbilstīga uz­vedība, sacīja Toms.

Es vēl neesmu mūks. Vaimens ierakstīja vēl ko, un pa­rādījās jauns teksts.

IELĀDĒJIET DATUS

Viņš atkal kaut ko ierakstīja, tad apsēdās, plati smaidī­dams, un pacēla pirkstu virs enter taustiņa.

Vai esi gatavs?

Nespīdzini mani!

Vaimens ātri nospieda taustiņu, liekot programmai dar­boties.