Tuvu kritiskajam

I

Izspraucies cauri augstajiem brikšņiem, Niks apstā­jās klajumā un izgrūda pāris no tiem vārdiem, kurus Fedžins allaž bija atteicies tulkot. Atradis priekšā ūdeni, viņš nebija ne pārsteigts, ne norūpējies — vēl bija agrs rīts —, tomēr viņu sarūgtināja, ka arī pa labi un pa kreisi no viņa bija ūdens. Acīmredzot galīga neveiksme bija izvedusi viņu tieši pussalā, un šī nebija īstā reize, kad varētu doties atpakaļ.

Patiesību sakot, zināt Niks, protams, nezināja, vai tiek vajāts, tomēr viņam pat prātā nebija iešāvies par to šaubīties. Divas dienas kopš izbēgšanas viņš, cik vien iespējams, bija jaucis pēdas, vispirms strauji pavērsdamies uz rietumiem un tikai pēc tam pagriez­damies atpakaļ uz māju pusi, un, tāpat kā cilvēks, viņš negribēja atzīt, ka tās varētu būt bijušas veltas pūles. Viņu bija aizkavējusi parastā sastapšanās ar nepārvaramiem dabīgajiem šķēršļiem un mežonīgiem dzīvniekiem, taču neviens no viņa sagūstītājiem pa­gaidām nebija viņu panācis. Ne velti lidojošie dzīv­nieki un augi, no kuriem vienmēr jāpiesargās, neiz­rādīja nekādu interesi par apvidu, kuru Niks bija šķērsojis, un arī gūsta laikā viņa nolaupītāji bija pie­rādījuši, ka ir izcili prasmīgi mednieki un pēddziņi, tomēr bēglis cerēja, ka vajātāji ir pazaudējuši viņa pēdas. Sī doma bija kārdinoša, bet Niks nevarēja sevi piespiest tai noticēt. Sagūstītāji taču tik ļoti bija gri­bējuši, lai Niks aizved viņus pie Fedžina!

Viņš pēkšņi atjēdzās no domām un atgriezās īste­nībā. Šobrīd prātošana nebija vietā — viņam bija jā­izšķiras, vai nu doties atpakaļ pa pussalu un riskēt iekrist rokās saviem bijušajiem sagūstītājiem, vai ari nogaidīt, kamēr ezers izžūst, un varbūt tāpat dot tiem iespēju viņu noķert. Bija grūti izlemt, kas būtu ma­zāk bīstami, tomēr Nikam vēl kaut kas bija jāpār­bauda.

Aizgājis līdz ūdens malai, Niks rūpīgi apskatīja šķidrumu, tad spēcīgi uzsita pa to. Vieglā ņirba, kas pārskrēja ezera vairāk vai mazāk gludajai virsmai un atvilnīja līdz krastam, viņam bija vienaldzīga, viņu interesēja no ūdens nošķīrušās lāses. Niks ska­tījās, kā tās lēni krīt, un apmierināts vēroja, ka pat vislielākās iztvaiko, nenokļuvušas atpakaļ līdz ezera virsmai. Jādomā, ka itin drīz šā ezera vairs nebūs. Niks nometās zemē nogaidīt.

Augiem mostoties jaunai dienai, brīze lēnām pie­ņēmās. Nika deguns to juta. Viņš nepacietīgi vēroja, kad vēja pūsmas iespaidā ezera virsmā radīsies — ne jau viļņi, bet atvaru bedres, kuras atstāj tai pāri slīdošās mazliet siltākās gaisa masas. Tā būs zīme, ka no šā brīža ezera līmenis plaks varbūt tik strauji, ka viņš pat nespēs turēties līdzi bēgošajai krasta līni­jai. Brīze padarīs gaisu elpojamu, ja vien viņš nese­kos ūdenim pārāk tuvu. Jā, tagad vairs ilgi nebūs jāgaida.

Ka Niks bija paredzējis, ūdens mala atkāpās gluži spokaini un līmeņu starpība strauji palielinājās — viņš uzmanīgi gāja uz priekšu, un abpus viņam milža ūdens sienas. Šķita, ka pussala ir daļa no ezeru šķēr­sojošās kalna kores; jo labāk, ja tā.

īstenībā kalns nestiepās gluži visā ezera garumā. Nikam bija jāgaida ceturtdaļstunda kalna kores galā, kamēr ezera atliekas atkal pilnīgi pārvērtās par gaisu. Niks bija gana nepacietīgs un riskēja, ieelpo­dams dvingu pārāk ātri pēc iztvaikošanas, tomēr vi­ņam izdevās pārvarēt nepatīkamās sekas. Pēc dažām minūtēm viņš devās pa nogāzi uz bijušā ezera aus­trumu pusi, kur auga lieli augi. Pirms ieniršanas briksnājā, kur Niks nevarēs redzēt neko citu kā tikai lidoņus virs galvas, viņš mirkli apstājās palūkoties atpakaļ pāri izžuvušā ezera dibenam uz vietu, kur viņš pirmīt bija ieraudzījis ūdeni, — sekotājus vēl aizvien nemanīja. Pāris lidoņu vajāja Miku. Viņš taustījās pēc saviem nažiem un mazliet nožēloja, ka bija pazaudējis šķēpus. Tomēr, kamēr viņš soļoja pietiekami ātri — un tas viņam bija jādara —, nebija jābaidās no lidoņa aizmugurē. Niks ienira krūmos.

Iet nebija grūti. Augi bija diezgan lokani, lielāko­ties tos varēja nobīdīt pie malas. Dažā labā vietā vi­ņam ceļš gan bija jāizcērt, tas bija nelāgi — ne jau pūļu dēļ, bet tāpēc, ka nazim nācās saskarties ar gaisu. Nažu skaits samazinājās, un Fedžins ar atliku­šajiem bija paskops.

Pamazām pagāja rīts, taču vajātājus joprojām ne­manīja. Niks varēja soļot ļoti ātri, jo šoreiz bija se­višķi maz mežonīgo zvēru. Parasti četrdesmit jūdžu garā ceļā gadījās četras vai piecas cīņas, bet viņam šodien — tikai viena.

Laiks gāja, Niks soļoja, cik naski vien spēja. Vie­nīgā cīņa viņu gandrīz nemaz nebija aizkavējusi. Lidonis no augšas bija ieraudzījis Niku un tūlīt me­ties lejup gandrīz līdz zemei Nikam ceļā. Tas bija mazs, tik mazs, ka Nika rokas garumā pārsniedza dzīvnieka taustekļus. Un straujš cirtiens ar vienu no Nika nažiem uzšķērda tik.daudz lidoņa gāzes pūšļu, ka tas palika nevarīgi streipuļojam. Niks iebāza ieroci makstī un, gandrīz nesamazinājis ātrumu, drā­zās tālāk, ik pa brīdim paberzēdams roku, uz kuras bija uzpilējusi dzīvnieka inde.

Kad Niks beidzot nokļuva pazīstamā apkaimē, roka vairs nesmeldza un Altairs bija jau augstu pie debe­sīm. Niks mazliet'mainīja virzienu un vēl pielika soli. Tagad viņš jau bija pārliecināts, ka tiešām varēs no­dot ziņojumu par savu sagūstīšanu, bet arī atskārta, ka vēl nav to pārdomājis. Ja Niks tikai atstāstītu no­tikumu secīgi visos sīkumos, ziņojums pārmērīgi ieilgtu. Bija svarīgi, lai Fedžins un pārējie dotos pro­jām ātri. No otras puses, vajadzēs diezgan sīki iz­skaidrot stāvokli, lai pārliecinātu Skolotāju. Apsvēr­dams šo problēmu, Niks neapzināti samazināja āt­rumu. No pārdomām viņu izrāva tikai paša vārda skaņa.

— Nik! Vai tas patiešām esi tu? Kur tu biji pazu­dis? Mums sāka likties, ka tu pārāk bieži pārguli laukā!

Pirmajā mirklī Niks tvēra pēc nažiem, bet tad, pa­zinis balsi, nolaida roku.

— Džonij! Ir patīkami dzirdēt atkal īstu valodu! Ko tu dari tik tālu no mājām? Vai tuvāk aitas visu jau noēdušas?

— Nē, es medīju, nevis ganu aitas. — Džons Dū- 1 i tis izspraucās no biežņas. — Bet kur tu biji? Tu nedējām ilgi biji projām, un mēs pat pārstājām tevi meklēt.

— Jūs mani meklējāt? Tas ir nelāgi. Tomēr man šķiet, ka tam nav bijis nozīmes, citādi es to būtu uz­zinājis jau agrāk.

— Ko tu ar to domā? Es nesaprotu, par ko tu runā! Un ko tu tur teici, ka ir labi atkal dzirdēt «īstu» valodu? Kāda valoda tad vēl ir? Pastāsti!

— Tas ir garš stāsts, un man tas jāpastāsta visiem reizē pēc iespējas ātrāk. Iesim uz mājām! Nav vērts visu atkārtot vēlreiz.

Atbildi nenoklausījies, Niks pagriezās uz ieleju, kuru abi sauca par «mājām».

Fedžins atradās savā parastajā uzturēšanās vietā ciemata māju vidū. Ieraudzījis Skolotāju, Niks pa­sauca to vārdā.

— Fedžin! Mums draud nepatikšanas. Vai mums ir vēl kādi ieroči, kurus tu mums neesi parādījis?

Kā parasti, atbilde atskanēja tikai pēc pāris se­kundēm klusuma.

— Ā, tas esi tu, Nik. Mēs jau gandrīz sākām do­māt, ka esi gājis bojā. Kāpēc tu runā par ieročiem? Vai tu paredzi, ka būs jācīnās?

— Manuprāt, jā.

— Ar ko?

— Liekas, ka tie ir tādi paši radījumi kā mēs. To­mēr viņi netur dzīvniekus, nelieto uguni un priekš­metus sauc citādos vārdos nekā mēs.

— Kur tu viņus sastapi, un kāpēc mums ar vi­ņiem būtu jācīnās?

— Tas ir garš stāsts. Būs labāk, ja sākšu no paša sākuma, taču mēs nedrīkstam zaudēt laiku.

— Piekrītu. Pilnīgs ziņojums mums visiem būs visnoderīgākais. Sāc! N

— Kā bijām nolēmuši, es devos uz dienvidiem un gāju lēnām, kartēdams apkaimi. Nekas daudz nav nopietni pārvērties līdz tā apvidus robežām, kurā mēs parasti apstrādājam zemi un pļaujam zāli. Protams, iālāk bija grūti noteikt, cik sen notikušas pārvērtības un kādas tās bijušas.

Vislabākais orientieris, kuru es ieraudzīju pirmās dienas vakarā, bija kalns — pavisam regulājs konuss un daudz augstāks nekā agrāk redzētie.

Otrā dienā pēc saullēkta es pagāju'kalnam garām pa austrumpusi. Tai nostūrī bija krietni stiprs vējš, un šķita, ka visu laiku tas pūš kalna virzienā. Kartē es to nosaucu par Vētras kalnu. Spriežot pēc vēja, tur vajadzētu būt daudziem naktī augošiem augiem, un pētīšana jāplāno tā, lai tiktu no kalna projām pirms tumsas iestāšanās.

Ceļojums bija tāds pats kā parasti. Aizstāvoties es nogalināju pietiekami daudz dzīvnieku, lai būtu ko paēst, bet todien neviens neparasts dzīvnieks nega­dījās.

Tomēr trešajā rītā, kad kalns vairs nebija redzams, es uzdūros kādam dzīvniekam alā. Tas sagrāba mani aiz kājām, un šķita, ka mani šķēpi tam nenodara lielu ļaunumu. Domāju, ka nebūtu izglābies, ja neuzras- tos palīgs.

— Palīgs?

Pārsteigtā balsī izteiktais jautājums atskanēja tū­līt, bez raksturīgā klusuma, kāds allaž iestājās, pirms runāja Skolotājs. Jautātājs bija Džims.

— Kur tu ņemi palīgu? Neviens no mums nebija tai apvidū.

— Tātad tas nebija neviens no mūsējiem — vismaz vārda tiešajā nozīmē ne. Viņš izskatījās tieši tāds pats kā mēs, un viņam bija tādi paši šķēpi; bet, kad beidzot mums bija izdevies nogalināt zvēru alā un mēs mēģinājām aprunāties, viņš lietoja citādus vār­dus; patiesību sakot, pagāja labs brīdis, kamēr es vis­pār sapratu, ka viņš runā.

Es nolēmu iet kopā ar viņu izlūkot apvidu un pie viena iemācīties kaut ko no viņa valodas; galu galā, man tas šķita svarīgāk nekā tikai kartēt apkaimi. Ja man izdotos iemācīties viņa valodu, varētu izrādīties, ka vipš zina daudz vairāk par šo apvidu, nekā mēs spētu^noskaidrot, mēnešiem ilgi to pētot.

Likās, viņam nebija iebildumu, ka eju līdzi, un ar laiku es sāku saprast dažus no viņa vārdiem. Tas ne­bija viegli, jo bija ne tikai jāiemācās skaņas, kuras viņš lietoja priekšmetu apzīmēšanai, bet arī jāapgūst dīvainais veids, kā viņš tās saistīja kopā. Tomēr mēs abi medījām un visu laiku mācījāmies sarunāties. Mēs negājām vienā'virzienā vien, tomēr es tīri labi ievēroju mūsu mestos līkumus un, kad radīsies izde­vība, varēšu atzīmēt viņu ciematu kartē.

— Ciematu? — Džims viņu pārtrauca otro reizi, kamēr Fedžins vēl nebija bildis ne vārda.

— Tikai tā es varu to nosaukt. Tas nepavisam ne­līdzinās mūsu ciematam. Tā ir vieta kādas stāvas klints pakājē. Akmens sienā ir daudzas ieejas alās. Dažas alas ir pavisam mazas, citas — lielākas, un tajās viņi dzīvo. Tas, ar kuru kopā biju medījis, arī bija viens no viņiem.

Nu Niks pastasiīja par saviem piedzīvojumiem ali- nieku ciematā.

Savācis kritušos zarus, Niks sakūra ugunskuru, galīgi pārsteigdams savus saimniekus. Tie apstāja ugunskuru un negāja projām, kaut gan bija jau sā­cies lietus, kas nes sev līdzi kaitīgos, indīgos izgaro­jumus. Nodzīvojot kopā ar aliniekiern vairākas nedē­jas, Niks iepazina viņu dzīves veidu un tīri labi iemā­cījās saprasties ar viņiem. Visvairāk Niku pārsteidza, ka alu iedzīvotāji bija Joti dažāda auguma — no de­viņas pēdas gariem milzeņiem līdz pavisam mazi­ņiem, kuri bija sevišķi ziņkārīgi un draudzīgi.

Šo vēsti Nika klausītāji uzņēma ar neslēptu neiz­pratni.

Niks pastāstīja aliniekiern un viņu vadonim Ātra­jam par dzīvi savā ciematā un par visu, ko viņiem iemācījis Fedžins, — kā apstrādāt zemi un kā iegūt uguni. Un, lūk, kā tas beidzās.

Vadonis, valdonīgs un varmācīgs savas cilts pa­vēlnieks, pieprasīja, lai Niks dodas pakaļ Fedžinam un atved viņu uz alām. Alinieki gribēja, lai Fedžins iemācītu viņiemjvisu, ko prot. Niks bija ar mieru pazi­ņot Fedžinam Ātrā lūgumu un izteica cerību, ka Fe­džins viņiem palīdzēs. Tomēr Ātrais bija pieradis, kg viņam paklausa uz līdzenas vietas, un Niks no viesa pārvērtās gūsteknī. Draudēdams ar zvērīgu izrēķi' nāšanos, Ātrais pieprasīja, lai viņu aizved pie Fe< džina. Aptvēris, ka ir pieļāvis liktenīgu kļūdu un ta< gad briesmas draud ne tikai viņam, bet arī Fedžinam un visiem viņa draugiem, Niks nolēma nogaidīt nakti un bēgt. Viņa sargi bija pārliecināti, ka līdz rīt' ausmai viņš nekur neaizies — pārāk daudz dažādu briesmu draud ikvienam, kas uzdrošinātos naktī do­ties meža biezoknī. Niks gan saprata, cik liels ir risks, tomēr izšķīrās par bēgšanu naktī. Savācis sau­sus sprungu]us, viņš vienu no tiem aizdedzināja un, ar šo lāpu atgaiņādams nakts plēsoņas, devās ceļā. Niks gāja vairākas diennaktis un, kaut arī steidzās, pēdu jaukšanai izmeta lielu likumu uz rietumiem un tikai pēc tam nogriezās uz ziemeļiem, uz dzimto ieleju…

— Alinieki mani nenoķēra. Taču agri vai vēlu viņi atradīs mūsu ciematu, un man šķiet, ka mums jādo­das prom no šejienes pēc iespējas ātrāk.

Kad Niks bija beidzis ziņojumu, uz brīdi iestājās klusums; tad ciemata iedzīvotāji sāka runāt cits caur citu; katrs izteica savas domas, nepievērsdams daudz uzmanības kaimiņa teiktajam, — viņi bija piesavinā­jušies dažas raksturīgas cilvēku īpašības. Troksnis turpinājās pāris minūšu, tikai Niks viens pats klusē­dams gaidīja, ko teiks Fedžins.

Beidzot robots sāka runāt.

— Tev, protams, ir taisnība, ka alinieki ciematu atradīs; varbūt viņi jau zina, kur tas atrodas. Viņi būtu bijuši muļķi, ja noķertu tevi, kamēr viņiem bija iemesls domāt, ka tu dodies mājup. Tomēr es ne­redzu, ka kaut kas būtu iegūstams, pametot ciematu. Viņi var mums sekot visur, kur iesim. Tagad, kad viņi zina par mums, mēs satiksimies ar viņiem pa­visam drīz. Es nevēlos, ka jūs ar viņiem cīnītos. Es jūs visus esmu iemīļojis. Esmu ilgu laiku jūs audzi­nājis un negribu redzēt, kā jūs apkauj. Jūs nekad neesat karojuši — neesmu jums to mācījis — un ne­spēsit uzvarēt šo cilti. Tāpēc, Nik, es gribu, lai tu kopā ar vienu no mūsējiem ej viņus sagaidīt. Ali­nieki nāks pa tavām pēdām, tā ka jums nebūs grūti viņus atrast. Kad sastopat Ātro, pastāstiet viņam, ka inēs ar prieku pārcelsimies uz viņu ciematu vai arī ļausim viņiem nākt uz mūsējo un es iemācīšu Ātra­jam un viņa ciltsbrāļiem visu, ko viņi gribēs. Ja tu izskaidrosi, ka es neprotu viņu valodu un tu esi vi­ņam vajadzīgs, lai varētu ar mani saprasties, varbūt viņam pietiks prāta neaiztikt nevienu no jums.

— Kad lai ejam? Vai tūlīt?

— Tas' būtu vislabākais, bet tu nupat esi atgrie­zies no tāla ceļa un tev mazliet jāatpūšas. Katrā ziņā liela daļa dienas jau pagājusi un nekas daudz nebūs zaudēts, ja tu pirms došanās ceļā pa nakti izgulēsies.

— Labi, Skolotāj.

Niks nekā neizrādīja nepatiku, ko juta, tikai iedo­mājoties vien, ka atkal jāsastopas ar Atro. Viņš pa­zina šo mežoni dažas nedēļas, Fedžins viņu nekad nebija redzējis. Tomēr Skolotājs bija gudrs — viņš bija iemācījis Nikam visu, ko tas zināja, un visu mūžu, vismaz visu Nika mūžu, bija augstākā autori­tāte ciematā. Cerams, ka viss notiks tā, kā paredzēja Fedžins.

Varbūt tā arī būtu bijis, ja cilvēki, kas vadīja ro­botu, nebūtu pārāk zemu novērtējuši alu iedzīvotāju pēddziņu spējas. Niks nepaguva ne atlaisties pie ugunskura, kuru bija aizdedzinājis, lietum sākoties, kad izdzirda Nensijas izbaiļu kliedzienu. Un gandrīz tai pašā mirklī viņš ieraudzīja Ātro, kuram abās pu­sēs turējās rinda augumā vislielāko cīnītāju. Tie klu­sēdami ielenca pauguru un devās augšup pa no­gāzi.

— Ko jūs tagad darīsit?

Rekers palaida gar ausīm jautājumu, kaut arī zi­nāja, cik svarīga persona ir runātājs, — pašreiz tēr­zēšanai neatlika laika. Bija jārīkojas. Pie sienām visapkārt Rekeram rindojas Fedžina vadības tele- ekrāni, un visos egles čiekuriem līdzīgu radījumu pūļi uzbruka ciematam. Rekeram priekšā bija ar at- sper&lēdzi ieslēdzams mikrofons, lai nejaušās saru­nas kontroles telpā nenokļūtu lidz robota sabiedrota­jiem. Rekera pirksts mulsi kavējās virs slēdža, tomēr tam nepieskārās. Viņš lāgā nezināja, ko teikt.

Viss, ko viņš Nikam bija pastāstījis ar robota starpniecību, bija patiesība; nekas netiks iegūts, mē­ģinot cīnīties. Diemžēl cīņa bija jau sākusies. Pat ja Rekers būtu spējīgs dot padomu, kā aizstāvēt cie­matu, bija jau par vēlu; cilvēks vairs nespēja atšķirt uzbrucējus no ciemata aizstāvjiem. Šķēpi lidoja gaisā acis žilbinošā ātrumā, ugunskuru gaismā zibēja cir­vji un naži.

— Katrā ziņā tā ir lieliska izrāde, — vēlreiz atska­nēja tā pati spalgā balss, kas pirms minūtes. — Tur lejā ugunskuri šķiet gaišāki nekā dienas gaisma.

Paviršais tonis kaitināja Rekeru, kurš nebūt ne­spēja tik nevērīgi uztvert kļūmīgo stāvokli, kādā bija nokļuvuši viņa draugi. Tomēr ne runātāja personība, ne arī augstais stāvoklis neļāva Rekeram zaudēt sa­valdību un pateikt kaut ko nevietā, — gluži neviļus šis vērotājs bija iedvesis doktoram kādu ideju. Viņa pirksts piespieda mikrofona slēdzi.

— Nik, vai tu mani dzirdi?

— Jā, Skolotāj.

Nika balsī nebija ne jausmas no drausmīgās fizis­kās piepūles, kurai viņš bija pakļauts; viņa runas aparāts nebija tik cieši saistīts ar elpošanas sistēmu kā cilvēkam.

— Labi. Izlauzieties visi, cik ātri spējat, līdz tuvā­kajai būdai! Novietojieties tā, lai es nevaru jūs re­dzēt! Ja netiekat būdā, paslēpieties aiz malkas kau­dzes vai kaut kā tamlīdzīga — kaut vai aiz paugura, ja neatrodat neko labāku! Ziņojiet man, tiklīdz esat to izdarījuši.

— Centīsimies.

Nikam nebija laika vēl kaut ko piebilst. Tie, kas atradās kontroles telpā, varēja tikai vērot notiekošo, kaut gan Rekera pirksts jau kavējās pie citas slēdžu grupas uz sarežģītā vadības paneļa viņa priekšā.

— Vienam izdevās. — Tā atkal bija tā pati spalgā balss, un šoreiz Rekeram bija jāatbild.

— Es pazīstu šīs būtnes sešpadsmit gadu, tomēr tagad nevaru atšķirt no uzbrucējiem. Kā jūs to spējat?

Rekers uz mirkli atrāva acis no ekrāniem un pa­meta skatienu uz abiem ārpuszemiešiem, kas slējās aiz viņa kā divi torņi.

— Uzbrucējiem nav cirvju, īr tikai naži un šķēpi, runātājs vēsi norādīja.

Rekers ar skubu pievērsās atkal ekrāniem. Viņš ne­bija pārliecināts, ka runātājam taisnība. Zibēja tikai trīs vai četri cirvji, un to īpašnieki virmojošajā bur­zmā nebija skaidri saskatāmi. Kad uzbrucēji bija kāpuši pakalnā — īsajā brīdī, kamēr viņi bija robota redzes laukā, bet cīņa vēl nebija sākusies —, doktors nebija pamanījis, ka viņiem rokā nav cirvju; tomēr nebija iemesla šaubām, ka kāds cits to būtu varējis ievērot. Rekers vēlējās, kaut labāk pazītu Dromu un tās iedzīvotājus. Viņš neko neatbildēja uz slaida milža piezīmi, tikai no šā brīža sāka vērot cirvjus, kas zibēja ugunskuru gaismā, šķita, ka tie tiešām izcērt ceļu uz pakalna virsotni, kur atradās būdas.

Daži nokļuva līdz tām. Pusminūti kādas būdas durvīs četrrokains zvīņainis, pavērsies pret ienaidnie­kiem, «ar cirvi apstrādāja pārāk tuvu pienākušo uz­brucēju paurus. Trīs citi, acīmredzot ievainoti, rāpās pie viņa un spēcīgo roku vēzienu aizsegā patvērās būdā; viens no viņiem palika tupam durvīs un ar di­viem šķēpiem sargāja cirvja vēzētāju no zemāk mēr­ķētajiem dūrieniem.

Tad vēl viens aizstāvis izlauza ceļu līdz būdai un abi iegāja iekšā. Neviens no aliniekiern negrasījās viņiem sekot.

— Vai jūs visi esat iekšā, Nik? — Rekers jautāja.

— Mēs šeit esam pieci. Par citiem neko nezinu. Tomēr esmu gandrīz pārliecināts, ka Elise un Toms ir miruši; sākumā viņi bija man pavisam tuvu, bet tagad es viņus jau kādu laiku neesmu redzējis.

— Pasauc tos, kas nav kopā ar tevi. Man visai drīz kaut kas jādara, un es negribu, ka tas kaitētu kādam no jums.

— Viņiem jābūt vai nu drošībā, vai ari beigtiem. Cīņa ir galā; tevi var daudz skaidrāk dzirdēt nekā pirmīt. Būtu labāk, ja tu darītu, kas darāms, nemaz neraizējoties par mums; man šķiet, ka visi Ātrā ļau­dis iet pie tevis. Tikai kādi pāris atrodas šeit ārā pie durvīm; pārējie aplenc tevi plašā lokā. Vai tu esi vēl turpat, kur pirmīt?

— Nē, — Rekers teica, — un tev ir taisnība — mani ielenc. Viens no vislielākajiem nāk tieši pie manis. Pārliecinies, vai jūs visi esat paslēpušies, vis­labāk tā, lai jūs nevar aizsniegt gaisma. Dodu jums desmit sekundes laika.

— Labi, — Niks atbildēja. — Mēs palīdīsim zem galdiem.

Vērodams uz ekrāna tuvojošās būtnes, Rekers lē­nām noskaitīja līdz desmit. Pie pēdējā skaitļa viņa pirksti parāva svirslēdzi, kas reizē pārslēdza divdes­mit slēdžus, un — kā Niks to vēlāk aprakstīja — «pasaule aizdegās».

Tomēr bija iedegušies tikai robota gadiem ilgi ne­lietotie starmeši, kas vēl arvien darbojās.

Pēc Rekera aprēķina, uzbrucējiem vienā mirklī va­jadzēja kļūt akliem. Pamazām atklājās bēdīgais fakts, ka tā tomēr nav.

Uzbrucēji, bez šaubām, bija pārsteigti. Viņi mirkli apstājās un trokšņaini apspriedās; tad milzis, kas soļoja visiem pa priekšu, piegāja pie robota un no­liecās pār to — likās, ka viņš sīki izpēta vienu no starmešiem. Cilvēki jau sen bija uzzinājuši, ka te- nebriešu redzes orgāni ir kaut kādā veidā saistīti ar adataino seksti uz galvas, un tieši šo ķermeņa daļu radījums — Rekeram v bija aizdomas, ka tas ir Āt­rais — piebāza cieši klāt nelielajām lūciņām, pa ku­rām izplūda gaisma.

Cilvēks nopūtās un izslēdza starmešus.

— Nik, — viņš sauca, — kā redzams, mana ideja nekur neder. Vai tu vari sadabūt rokā to zelli, to Ātro, un paskaidrot viņam, kā ir ar valodas pro­blēmu? Kas viņu zina, vai viņš pašreiz nemēģina ar mani sarunāties.

— Pacentīšos. — Nika balss ar robota aparatūras palīdzību bija tik tikko sadzirdama, un tad vairs va­rēja saklausīt tikai nesapretamu buldurēšanu, kas pavisam fantastiski no ļoti augstiem toņiem pārlēca uz viszemākajiem. Nevarēja pat noteikt, kas runā, un Vēl jo mazāk — ko runā, un Rekers noraizējies at­slīga krēslā.

— Vai šā robota manipulējošās iekārtas nav lieto­jamas cīņai? — dromieša spalgā balss pārtrauca Re- kera drūmās pārdomas.

— Citos apstākļos tas būtu iespējams, — Rekers atbildēja. — Bet pašreiz mēs esam pārāk tālu. Jūs droši vien esat pamanījis, kā aizkavējas jautājumi un atbildes, kad sarunājos ar Niku. Mēs riņķojam pārāk tālu no Tenebras, lai spētu noturēties visu laiku uz viena meridiāna. Tenebras diena atbilst kā dām četrām Zemes dienām, un tāpēc mēs lidojam apmēram simt sešdesmit tūkstoš jūdžu attālumā no tās. Reakcijas kavēšanās par gandrīz divām sekun­dēm padarītu robotu par diezgan bezpalīdzīgu cīnī­tāju.

— Protams, man to vajadzēja iedomāties pašam. Man jāatvainojas, ka aizkavēju jūs un traucēju tik grūtā brīdī.

Rekers ar pūlēm atrāva domas no ainas tālu lejā un pievērsās dromietim.

— Jāatvainojas ir man, — viņš teica, — es zi­nāju, ka esat ceļā pie mums un kāpēc ierodaties. Man vismaz vajadzēja norīkot kādu, kas jūs sagaidītu ar pienācīgo godu, ja es pats to nevaru. Kā redzat, mani atvaino tikai ārkārtējie apstākļi. Lūdzu, ļaujiet man tagad labot manu nevērību. Man šķiet, ka jūs vēlētos apskatīt «Vindemiatrix».

— Nebūt ne. Man pat sapņos nenāktu prātā paš­reizējā brīdi atraut jūs no šīs telpas. Katrā ziņā ku­ģis salīdzinājumā ar jūsu aizraujošo projektu uz pla­nētas šķiet gluži neinteresants, un jūs varat pastāstīt visu^par to tikpat labi šeit, gaidot sava audzēkņa at­bildi. Cik noprotu, jūsu robots uz planētas atrodas jau ilgu laiku. Varbūt jūs varētu man pastāstīt, kā savervējāt savus audzēkņus? Varbūt gan, ka mans dēls gribētu, lai viņam parā'da kuģi, ja tikai iespē­jams atraut kādu komandas locekli no viņa pienā­kumiem.

— -Protams. Es nezināju, ka tas ir jūsu dēls. Zi­ņojumā par jūsu apciemojumu viņš nebija pieminēts, un es nodomāju, ka tas ir jūsu asistents.

— Viss ir vislabākajā kārtībā. Dēls, iepazīsties ar doktoru Helvenu Rekeru. Doktor, tas ir mans dēls Aminadorneldo. '

— Priecājos ar jums iepazīties, ser, — jaunākais dromietis nopīkstēja.

— Arī es priecājos. Ja jūs mirkli pagaidītu, tūlīt ieradīsies cilvēks, kas jums izrādīs

— Pateicos jums, es labāk gribētu apskatīt kuģi.

Rekers pamāja un brīdi klusēdams, gaidīja. Viņš

bija jau piespiedis pogu, lai izsauktu uz novērošanas telpu kādu apkalpes locekli. Rekers pabrīnījās, kālab' dromietis paņēmis'līdzi dēlu — visticamāk, ka ne jau bez nodoma. Tomēr sarunas vestos vieglāk, ja dēla nebūtu klāt, jo Rekers, patiesību sakot, nevarēja vi­ņus atšķirt vienu no otra, un rastos visai neveikla situācija, ja viņš abus sajauktu. No cilvēka redzes viedokļa, abi bija milzeņi; stāvot uz pakaļkājām —viņiem ļoti nedabīgā stāvoklī —, viņi sniegtos gan­drīz desmit pēdu augstumā. Būtībā viņiem ķermeņa uzbūve bija tāda pati kā zebiekstei vai, pareizāk, ūdram, jo slaidos pirkstus, ar kuriem beidzās viņu pieci ekstremitāšu pāri, savienoja peldplēve. Paši locekļi bija īsi un spēcīgi, un no pirmā ekstremitāšu pāra plēves bija saglabājušās vairs tikai bārkstis — gluži normāls saprātīgu abinieku evolucionārās at­tīstības rezultāts uz planētas, kur pievilkšanas spēks ir gandrīz četras reizes lielāks nekā uz Zemes. Abiem bija piesprādzēti nelieli gāzes baloni, no kuriem ne­uzkrītoša caurulīte stiepās līdz mutes kaktiņam; viņi bija pieraduši pie skābekļa parciālspiediena, kas bija apmēram par trešdaļu augstāks nekā cilvēkiem pa­rastais. Dromieši bija bez apmatojuma, tomēr āda vi­ņiem vizēja gluži kā slapjam ronim.

Dromieši neiedomājami brīvi bija izlaidušies uz grīdas, un viņu galvas atradās pietiekami augstu, lai viņi varētu skaidri saredzēt ekrānu. Kad durvis at­slīdēja vaļā un ienāca apkalpes locekļi, viens no dro- miešiem līgani uztrausās kājās un pēc iepazīstināša­nas izgāja no telpas kopā ar ienācējiem.

— Jūs gribējāt kaut ko uzzināt par mūsu palīgiem uz planētas? — doktors pārvaicāja. — Savā ziņā par viņiem nav sevišķi daudz, ko stāstīt. Vislielākās grū­tības radīja kontakta iegūšana ar planētas virsmu. Robots, kas tagad atrodas lejā, reprezentē milzīgus tehnikas sasniegumus: vides temperatūra uz planētas ir tuva ūdens kritiskajai temperatūrai, atmosfēras spiediens gandrīz astoņsimt reižu lielāks nekā uz Zemes. Tā kā šādos apstākļos diezgan viegli kūst pat kvarcs, vajadzēja visai ilgu laiku, lai konstruētu ma­šīnu, kas to izturētu. Beidzot mēs to veicām: šis ro­bots atrodas lejā jau gandrīz sešpadsmit mūsu gadu. Es esmu biologs un nevaru jums neko sīkāk pastāstīt par tehniskajām detaļām; ja tas jūs interesē, atradī­sim kādu, kas jums spēs visu to izklāstīt.

Mēs nosūtījām robotu lejā un gandrīz .gadu nodar­bojāmies ar pētījumiem, līdz beidzot atradām dažus šķietami inteliģentus iedzimtos. Izrādījās, ka tie dēj olas, un mēs pamanījāmies dažas no tām pievākt. Mūsu palīgi lejā ir izšķīlušies no šīm olām; un kopš tā laika mēs viņus apmācām. Un tieši tagad, kad mēs ar viņu palīdzību sākām īstus pētījumus, jānotiek tā­dām'lietām. — Rekers pamāja uz ekrānu, kur milze­nis Ātrais bija beidzis apskatīt robotu un, kā šķita, kaut ko klausījās; varbūt Nikarn bija laimējies sākt sarunas ar viņu.

— Man liekas, ja jau jūs esat izgatavojuši mašīnu, kas tik ilgi darbojas planētas vidē, tad jūs spēsit arī konstruēt iekārtu, ar kuru varēsit doties lejā paši, — clromiētis piebilda.

Rekers greizi pasmīnēja.

— Jums pilnīgi taisnība, un tieši tas pašreizējo si­tuāciju padara vēl nepatīkamāku. Mums šāda ma­šīna ir jau gatava, tā var doties lejā kuru katru brīdi; mēs bijām cerējuši, ka pēc dažām dienām varēsim paši sadarboties ar tenebriešiem.

— Patiesi? Jādomā, lai šādu mašīnu konstruētu un izgatavotu, vajadzēja daudz laika?

— Tiesa gan. Galvenā problēma nebija nokļūt lejā; izrādījās, ka tas izdevās tīri labi ar izpletņiem, kad nolaidām lejā robotu. Raizes sagādā tas, kā tikt at­kal projām no planētas.

— Kāpēc gan lai tas būtu pārlieku sarežģīti? Pie­vilkšanas spēks uz planētas virsmas, cik es noprotu, ir mazāks nekā uz manas planētas. Jebkuram raķešu dzinējam būtu tīrais nieks pacelt jūs atkal augšup.

— Tā jau būtu, ja tikai tas darbotos. Par nelaimi, vēl nav uzbūvēts tāds raķešu dzinējs, kura reaktīvā plūsma spētu pārvarēt astoņsimt atmosfēru pretspie­dienu. Raķešu dzinēji izkūst, tie neceļas uz augšu, ja spiediens ir pārāk liels.

Vienu mirkli dromietis izskatījās mazliet pār­steigts, tad pamāja ar galvu gandrīz tāpat kā cil­vēks.

— Protams, to man vajadzēja iedomāties. Atceros, ka raķetes uz jūsu planētas ir daudz jaudīgākas nekā mūsējās. Bet kā jūs atrisinājāt šo problēmu? Ar kādu radikāli jauna tipa reaktoru?

— Nekā jauna. Mūsu ietaisē viss ir gadsimtiem vecs. Pamatā tas ir kuģis, kādu sensenis lietoja dziļ- jūru izpētei uz Zemes, — mēs to saucam par batis- kafu. Praksē tas šeit būtu jāsauc par gaisakuģi. Es varētu to aprakstīt sīkāk, tomēr būtu labāk, ja jūs

— Skolotāj! — no skaļruņa atskanēja Nika balss, kuru pazina pat Aminadabarli no Dromas. Rekers apsviedās atpakaļ pret paneli un ieslēdza mikrofonu,

— Jā, Nik! Ko saka Ātrais?

— īstenībā — nē. Viņš negrib sarunāties ne ar vienu citu no ciemata kā tikai ar tevi.

— Vai tu viņam izskaidroji valodas problēmu?

— Izskaidroju gan, bet viņš saka, ja jau es esot spējis iemācīties viņu vārdus, tad tu, raans Skolotājs, varēšot tos iemācīties vēl ātrāk. Viņš ir ar mieru mūs, pārējos, atstāt šeit, bet tev esot jāiet viņam līdzi.

— Skaidrs. Pagaidām būs labāk, ja tu viņam pie- kritīsi, tad vismaz tie no jums, kas vēl palikuši dzīvi, izvairīsies no turpmākām nepatikšanām. Varbūt mēs pavisam drīz varēsim Ātrajam sagādāt nelielu pār­steigumu. Pasaki viņam, 'ka es darīšu tā, kā viņš grib. Es iešu ar viņu kopā uz alām; manuprāt, viņš no šejienes gribēs aiziet rīt, tomēr, ja viņš vēlas pa­likt ilgāk, nesteidzini viņu! Kad alinieki ies projām, jūs palieciet, kur esat; sameklē visus vēl dzīvos un aprūpē ievainotos — man šķiet, vairums no jums ir ievainoti —, un gaidi, kamēr es atkal sazināšos ar tevi!

Niks bija diezgan apķērīgs un, atcerējies, ka Fe­džins spēj pārvietoties arī naktī bez uguns, jo lietus viņu nesmacē, domājās nopratis, kas Skolotājam pa­domā. Nebija Nika vaina, ja viņš kļūdījās, — vārds «batiskafs» nekad nebija teikts, viņam dzirdot.

— Skol®tāj! — brīdi pārdomājis, Niks iesaucās. — Vai nebūtu labāk, ja mēs ātri aizvilktos no šejie­nes, bet, kad tu būsi izbēdzis, norunātu ar tevi sa­tikšanos citur? Tas, ka Atr«ais nāks atpakaļ tieši uz šejieni, ir tikpat skaidrs kā tas, ka vakarā sāks līt.

— Par to neraizējies. Paliec tikai šeit un pēc iespē­jas ātrāk atkal visu sakārto. Mēs tiksimies.

— Labi, Skolotāj.

Rekers atkal atzvēlās krēslā, lēni nogrozīdams galvu.

Kā liekas, dromietis bija diezgan ilgu laiku pavadī­jis uz Zemes — viņš pareizi spēja izprast cilvēka iz­turēšanos.

— Tagad jūs laikam esat krietni vien laimīgāks nekā pirmīt? — viņš piezīmēja. — Man šķiet, jūs esat atradis izeju.

— Liekas, ka jā, — Rekers atbildēja. — Es biju pilnīgi aizmirsis batiskafu, kamēr neieminējos par to jums, un tūlīt sapratu — tiklīdz tas būs lejā, mūsu nepatikšanas beigsies. Robotam ir trūkums — tas pārvietojas lēnām, to var izsekot un atrast; batiskafs, no tenebriešu redzes viedokļa, var lidot. Tam ir ārējie manipulatori, un, kad apkalpe ieradīsies uz planētas, tā gluži vienkārši kādu nakti varēs paņemt robotu un aizvest projām. Un tad Ātrais lai palauza galvu, kā to atrast.

— Vai Nikam tomēr nav taisnība un Ātrais nedo­sies taisnā ceļā uz ciematu? Manuprāt, jūs darītu labāk, ja paklausītu Nikam.

— Pārcelties būs laika diezgan, kad būsim paņē­muši robotu. Ja viņi aizies no ciemata pirms tam, mums būs ļoti grūti viņus atrast, lai cik rūpīgi arī mēs norunātu satikšanos. Sis rajons nav sevišķi pre­cīzi kartografēts, un arī kartē uzņemtais ātri mainās.

— Kāpēc? Tas izklausās dīvaini.

— Tenebra ir visai ērmīga planēta. Tektoniskās kustības šeit ir līdzīgas meteoroloģiskajām pārmai­ņām uz Zemes. Galva jālauza nevis par to, vai rīt līs, bet gan par to, vai rīt ganības nesāks slieties uz augšu un nekļūs par mērenu kalnu. Mūsu ģeofiziķu grupa vai trīc aiz nepacietības, gaidot, kad batiskafs laidīsies lejā, lai beidzot varētu sākt cieši sadarbo­ties ar Nika grupu. Svarīgāko mēs zinām — atmo­sfēra sastāv galvenokārt no ūdens tvaikiem, kuru temperatūra tuva kritiskajai, un šādos apstākļos sili- kātieži ātri sairst. Planēta katru nakti atdziest tieši tik daudz, lai niecīga daļa atmosfēras pārvērstos šķid­rumā, un tāpēc Tenebras naktī, kas ilgst gandrīz di­vas Zemes diennaktis, lietus aizskalo daļu augsnes uz okeāniem. Tā kā sevi liek just trīskārša Zemes gravitācija, nav nekāds brīnums, ka planētas garoza visu laiku mainās.

Katrā ziņā man šķiet, tagad atliek vienīgi nogaidīt, jo rīts tur lejā atausis tikai pēc pāris dienām, un es nevaru iedomāties, ka pa to laiku varētu notikt kas sevišķs. Drīz ieradīsies mans nomainītājs, varbūt jūs gribētu kopā ar mani apskatīt batiskafu?

— Tas mani ļoti interesētu.

Rekeram sāka likties, ka vai nu dromieši vispār ir sevišķi pieklājīga rase, vai ari Aminadabarli savam diplomātiskajam postenim izvēlēts tieši šīs īpašības dēj. Tomēr dromietis pieklājīgs nepalika ilgi.

Kā par nelaimi, batiskafa apskate aizkavējās. Kad Rekers un dromietis aizgāja pie nelielās nišas, kurā parasti tika turēts mazais «Vindemiatrix» palīgkuģis, tā bija tukša. Kuģa sardzes virsnieks teica, ka to pa­ņēmis apkalpes loceklis, kuru Rekers lūdza parādīt kuģi Aminadorneldo.

— Dromietis un arī mazā Tzija Riča gribēja redzēt batiskafu.

— Kas?

— Padomnieka Riča meita, kuru viņš vazā visur sev līdzi. Lūdzu piedošanu džentlmenim, kas jūs pa­vada, bet politiskās inspekcijas grupas ir noderīgas, ja tās kaut ko pārbauda, taču ja tās ceļo tā'lab, lai viņu atvases varētu izklaidēties …

— Man ir līdzi dēls, — Aminadabarli piezīmēja.

— Es zinu. Ir starpība, vai bērns ir tik liels, ka var pats par sevi parūpēties, vai tāds, kas uz katra soļa jāpieskata …

Virsnieks apklusa un pakratīja galvu. Viņš bija in­ženieris, un Rekeram bija aizdomas, ka abi bērni ne­sen bijuši mašīntelpā, tomēr Rekers par to nejautāja.

— Vai jūs zināt, kad palīgkuģis» atgriezīsies? — doktors apvaicājās.

Inženieris paraustīja plecus.

— Nav ne jausmas. Flenagens Jauj, lai meitene vadā viņu apkārt. Man šķiet, tas atgriezīsies, kad skuķēns būs noguris. Protams, jūs jau varat to iz­saukt.

— Tā ir laba doma.

Rekers aizveda savu pavadoni uz

— Hallo, doktor. Ar ko varu jums pakalpot?

— Mēs gribam zināt, kad jūs atgriezīsities. Pa­domnieks Aminadabarli arī vēlētos apskatīt batis­kafu.'

Rekers gandrīz nemanīja divas sekundes ilgo pār­traukumu, kamēr gaisma nokjuva no «Vitidemiatrix» līdz palīgkuģim, jo bija pie šādas aizkavēšanās jau pieradis, bet dromietis bija nepacietīgāks.

— Es varu atgriezties un atvest jūs šurp, kad vien gribat, mani viesi ir varen aizņemti batiskafā,

Rekers jutās mazliet pārsteigts,

— Kas ir kopā ar viņiem?

— Es biju, bet īstenībā es par šo ierīci neko daudz vis nezinu, un bērni apsolīja neko neaiztikt.

— Manuprāt, tas nav visai droši. Cik veca ir Riča meitene? Gadus divpadsmit, vai ne?

— Man tā liekas. Vienu es viņu nebūtu tur atstā­jis, bet ar viņu kopā ir dromietis, un viņš solījās būt piesardzīgs.

— Es tomēr domāju… — Vairāk neko Rekers ne-, paspēja pateikt.

Gari, pleznaini, tēraudcieti pirksti saspieda viņa plecus, un Aminadabarli gludā galva pacēlās uztver­šanas zonā blakus viņējai. Dzelteni zaļo acu pāris nenovērsdamies lūkojās uz attēlu, un dobjāka balss, nekā Rekers līdz šim bija dzirdējis no dromieša ru­nas orgāniem, pārcirta klusumu:

— Iespējams, ka neprotu jūsu valodu tik labi, kā biju iedomājies. Vai tiešām es nekļūdos: jūs esat at­stājis divus bērnus bez uzraudzības kuģī kosmosā?

— Ne nu gluži bērnus, ser, — Flenagens protes­tēja. — Meitene jau ir tik liela, ka saprot krietni daudz, un jūsu dēls arī vairs nav nekāds bērns, viņš ir jūsu augumā.

— Mēs fiziski pilnīgi izaugam gada laikā pēc dzimšanas, — dromietis atcirta. — Mans dēls ir čet­rus gadus vecs, tas ir apmēram tas pats, kas septiņus gadus vecs cilvēku bērns. Es biju domājis, ka cilvēki ir apbrīnojama rase, bet pajaušanās uz tādu stulbu indivīdu kā jūs liecina par tik zemu attīstības līmeni, kāds varētu būt mežoņiem. Ja ar manu puisēnu.no­tiks kas ļauns … — Dromietis apklusa.

Flenagena seja bija pazudusi no ekrāna, un viņš droši vien nebija dzirdējis Aminadabarli nopēluma pēdējos teikumus. Taču dromietis vēl nebija beidzis. Viņš pievērsās Rekeram, kura seja bija kļuvusi pat balāka nekā parasti:

— Man kļūst nelabi, atceroties, ka, gadiem ilgi dzīvodams uz. Zemes, es šad tad atstāju savu dēlu cilvēku uzraudzībā. Biju iedomājies, ka esat civilizēta rase. Ja šī muļķīgā izrīcība beigsies tā, kā pare­dzams, Zeme par to dārgi samaksās. Neviens cilvēka vadīts kosmosa kuģis vairs nenolaidīsies ne uz vienas planētas Galaktikā, uz kuras rēķinās ar dromiešu jūtām…

Dromietl pārtrauca nevis vārdi, bet drausmīgs brīkšķis no skaļruņa, un uz ekrāna priekšmeti, kas vēl tikko bija rāmi planējuši gaisā, pēkšņi triecās pret tuvāko sienu. Ar troksni atsitušies pret to, tie atlēca atpakaļ, tomēr vairs nepakļāvās Ņūtona liku­miem — tie visi lidoja vienā virzienā — turp, kur, kā Rekers, drosmi zaudējis, atskārta, atradās palīgkuģa slūžas. Tai pašā virzienā uztveršanas laukam pāri aizlidoja grāmata un uzskrēja virsū kādam metāla instrumentam, kas kustējās lēnāk.

Taču šī sadursme notika bez trokšņa. No reproduk- tora nenāca vairs ne skaņas. Palīgkuģī valdīja klu­sums, un tas bija bezgaisa telpas klusums.